Home Malaizija 133. – 135.diena

Malaizija 133. – 135.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

INDONĒZIJA 136. – 155.DIENA

Nu ko – pēdējā diena Malaizijā!

Vismaz šajā reizē. No rīta mostamies, un beidzot arī mūsu mājaslapa strādā. Jāpiemin arī tas, mīļie, ka tiešām priecājamies, ka sekojat mums līdzi ik brīdi – tas tiešām ceļ spārnos! Bet nesatraucieties, ja lapa šad tad neiet – tas reizēm tāpēc, ka mājaslapa tiek pilnveidota un ir dienas, kad arī mēs paši nemaz pie tās netiekam. Bet tagad viss atkal ir ok, varbūt kādu dienu atkal būs pauzīte. Bet tikai uz priekšu! Mēs arvien dalīsimies savos stāstos!

Pabrokastojam, šoreiz lietojot mūsu drauga Bukija roltonus. Smejam, ka puisis vakar stāstīja, ka Malaizijas ražotos roltonus viņš nevar ieēst, tāpēc pasūta ātri pagatavojamās nūdeles no Āfrikas. Jāiemin gan, ka uz paciņas skaidri uzrakstīts, ka tie ātri vārāmie makaroni ir no Indonēzijas, nevis Āfrikas, bet kā nu kuram labāk patīk ticēt.

Kamēr mūsu draugs vēl nav pamodies, mēs izmantojam to iespēju doties uz baseinu starp daudzdzīvokļu ēkām. Tas pieejams tikai šīs ēkas iemītniekiem un viesiem teorētiski būtu jābūt kopā ar namatēvu, bet šoreiz apsarga nav, tā kā mierīgi baudām peldi dzidri zilajā ūdenī šajā karstajā rītā.

Nedaudz arī esam sagatavojušies tai Indonēzijai. Tā ir ļoti tūristiska valsts un arī kaučsērferi beidzot atsaucas. Pat pārlieku daudzi! Mums piedāvā arī dažādas tūres, viena no tām – pavadīt divas dienas uz mazas salas trīs stundu ilgā braucienā ar kuģi no Džakartas par 15 eiro katram. Nemaz nav tik dārgi, ja cenā iekļauti gan prāmji, gan kuģi, gan ēdināšana un šūpuļtīkli gulēšanai. Bet, eh, mums ir tikai trīs nedēļas Indonēzijā pirms ekstrēmā Austrālijas ceļojuma, tāpēc Džakartai veltīsim vismazāko laiku. Liela pilsēta, labs sākumpunkts pirmo iespaidu gūšanai, bet tomēr jāredz taču tie vulkāni, tās rīsu terases un viss cits, kas vēl mums ir diezgan svešs! Pludmales priekus gan jau vēl paspēsim izbaudīt. Tāpat jau jāpeldas būtu ar drēbēm desmit musulmaņu kompānijā.

Ir tādi, kas uzreiz mums piedāvā mācīt angļu valodu, bet tik ilgi arī vienā vietā neuzturēsimies. Jāpiemin, ka tieši Džakartas tuvumā indonēzieši gaida nākamo lielo zemestrīci, tāpēc mēs no turienes ātrāk prom. No kaučsērferiem izvēlamies to, kas visātrāk spēj atbildēt un atsūtīt mums norādes uz savu dzīvesvietu, jo nu vairs nezinām, kā tālāk būs ar to internetu. Džakarta it liela un haotiska, viegli pazust, tāpēc visu gribam skaidri zināt jau laicīgi.

Un tad plkst. 14.00 esam sakrāmējuši somas un gatavi doties uz centru, kur sarunāta tikšanās ar mūsu iepriekšējo kaučsērferi Zainalu – to vīru, kas Kualalumpurā mūs uzņēma divas iepriekšējās reizes. Nu gan viņš savus dzīvokļus izīrējis un pagaidām paliek pie vecākiem, tāpēc mums vietiņa neatradās. Bet vismaz satiksim Zainalu jau trešo reizi Malaizijā. Tas arī ir kas vienreizējs! Tā nu nākas modināt Bukiju, jo tas arī divos dienā vēl guļ. Drīz puisis samiegojies atsaucas aiz durvīm un iznāk ārā atvadīties, sakot, ka ir saguris, jo visu nakti skatījies filmas. Atvadāmies ar apskāvieniem, Bukijs aicina mūs palikt pie viņa arī visas nākamās reizes, kad vien esam Kualalumpurā. Varbūt viņš tiešām vienkārši nav komunikabls un atļauj viesiem palikt un izklaidēties, kā tie paši māk.

Bet tad arī dodamies ceļā. Četrpadsmitajā stāvā (jeb 13A stāvā, kas tā pārsaukts māņticīgo ķīnieši dēļ), kur paliekam, gaitenī kāds izmetis duriānu – to ļoti smirdīgo augli. Un nu jau trešo dienu tas tiešām smird kā elle, to pasakām lejas stāva apsargiem – lai taču nosūta augšup apkopēju. Bet tas nemaz nav tik vienkārši – jāaizpilda veidlapa ar pieteikumu un saviem datiem, jo tāpat vien attīstītajā Kualalumpurā nekas nenotiek. Un tad arī izejam svelmainajās ielās līdz pat superaukstajam metro, un dodamies stundu ilgajā braucienā uz centru.

Metro stacijās, kā ierasti, atrodas arī lūgšanās zāles. Jā, musulmaņu zeme. Tomēr tik ļoti moderna! Kādas tik tām dāmām nav drēbes! Koši tie lakati ar vizuļiem un izšuvumiem! Interesanti gan, ka Kualalumpurā ar likumu ir aizliegta pārmērīga lūpukrāsas lietošana. Jā, to lasām informācijas centra dalītajā bukletā. Tā kā jāizpaužas apģērbā, ne kosmētikā.

Paspējam atdzesēties metro un vēl stunda palikusi līdz randiņam ar Zainalu. Tā nu dodamies noskaidrot, kas ar busiem. Līdz lidostai ir stundas brauciens, ar autobusu tas maksā trīs eiro. Un pēdējais buss iziet pat pusvienos naktī! Tomēr mēs jau uz to lidostu dosimies laicīgi, lai arī lidojums ir tikai pusastoņos no rīta. Interesanti, ka uz lidostu iet arī metro, bet par to jāmaksā vairāk kā desmit eiro – nesaprātīga tā atšķirība. Drīz arī satiekam mūsu draugu Zainalu, kas veselas divas reizes mūs izguldījis savās mājās. Paliekam milzīgajā centrālajā stacijā, no kuras brauc gan busi, gan metro uz visām pilsētas pusēm. Te ir arī ēdienu zāle, kur daži stendiņi pārdod tos lētos indiešu ēdienus un ceptus rīsus vai nūdeles ar olu un dārzeņiem, kas Malaizijā skaitās tradicionālie. Par vienu eiro! Jā, Kualalumpura ir tiešām interesanta – tā ir tik dažāda! No vienas puses, augstumā veramies uz daudzstāvu ēkām ļoti modernā iepirkšanās centrā, tajā pašā laikā maksājot eiro par maltīti ar tādu skatu uz pilsētu. Jā, te var atrast visu – no visglaunākā līdz pat visvienkāršākajam.. Un Kualalumpura tiešām aug ātri. Ļoti interesanti te būtu atgriezties pēc kādiem 20 gadiem.

Savukārt Zainals stāsta, ka nupat nosvinējis Jauno gadu Indonēzijā. Tur viss esot palicis lētāks, jo tūrisms samazinājies lielās vulkānu aktivitātes dēļ. Tas mums ir pozitīvi, tomēr ceram, ka liels vulkāns tagad neizdomās izvirst. Zainals pastāsta, ka Indonēzija ir Malaizijas mazā māsa – tie viens otra valodu saprot, pagājušajā gadā Bali salā no visiem tūristiem 70% bija malaizieši. Jā, tie izvēlas Indonēziju, lai iepirktos un atpūstos, jo tur viss ir lētāks, bet valoda un reliģija tā pati.

Parunājam par mūsu ceļojumu un padalāmies nākotnes plānos. Zainals izmaksā mums pusdienas un arī labu kafiju. Jauka ir šī tikšanās, bet arī tā drīz beidzas. Zainals skrien uz nākamo randiņu, mēs paliekam tepat, pasūtām ēdienu līdzi uz lidostu un tad arī meklējam veikalu, lai iegādātos ūdeni. Tas mazajos kioskos maksā ap eiro, bet lielveikalā 20 centus, un tas viss atrodas šajā mega centrā, vien dažādos stāvos. Un kāpēc gan nepabraukāties pa tiem eskalatoriem, lai ietaupītu? Un tā dodamies uz lidostu, pēc kafijas pat iemiegam, bet tad arī esam atpakaļ jau zināmajā vietā. Jau pazīstams katrs lidostas soliņš un vietas, kur atrodas rozetes. Jā, kamēr Kualalumpura plaukst un attīstās, mēs dodamies uz to aizraujošo un haotisko Indonēziju, lai parādītu jums, ka tur nemaz tik traki nav!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par to pilsētu, kur tūliņ ielidosim! Džakarta ne vienmēr bijusi zināma kā Džakarta, tā savu vārdu mainījusi veselas piecas reizes, un tikai 1972. gadā tā ieguva savu tagadējo nosaukumu. Jā, šī ir Indonēzijas galvaspilsēta. Bet interesanti, ka oficiāli tā nemaz nav pilsēta, bet gan province. Līdz ar to tai ir īpašs statuss – province, kas patiesībā ir valsts galvaspilsēta. Jā, sarežģītas tās lietas. Un šī pilsēta lepojas ar to, ka ir 13. apdzīvotākā pilsēta visā pasaulē ar vairāk kā desmit miljoniem iedzīvotāju. Tur noteikti būs lieli sastrēgumi! Pirms Otrā Pasaules kara Indonēzija bija holandiešu kolonija un vēl joprojām valstī palikušas tās senās pēdas, kā, piemēram, holandiešu lielgabali Džakartas vecpilsētā. Un vēl kas – Džakartas iedzīvotāji mīlot iepirkties. Jā, šajā pilsētā iepirkšanās centri ir vaļā visu diennakti un kopumā to skaits ir ap 130!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro *80 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3079 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1403)

Tā arī savu kaučsērferi nesatiekam.

Mostamies un skatāmies, mūsu istabiņas aizslēgtās durvis ir vaļā. Dīvaini. Sākumā domājam, ka Bukijs atslēdzis tās, lai paskatītos, vai guļam vai jau esam aizgājuši. Tā gan arī par to nepārliecināmies, jo līdz pat divpadsmitiem puisis neiznāk no savas istabas. Nu dažreiz jau ir neparasti tie kaučsērferi, bet priecājamies, ka tomēr tiekam uzņemti un izguldīti.

Tā nu esam izgulējušies, ārā spīd saulīte. Uztaisām brokastīs sevis pirktos roltonus un olas aizņemamies no namatēva. Pabeidzam pēdējos darbiņus un tad arī atstājam ziņu Bukijam internetā, pasakoties par naktsmājām un informējot, ka vakarā būsim atpakaļ. Cik labi, ka puisis uzticējis mums dzīvokļa rezerves atslēgas! Tā nu dodamies pilsētā.

Ārā plus 34 grādi, līdz metro paspējam pārkarst un tad sasalt aukstajā kondicioniera gaisā, bet tā arī tiekam līdz centram. Tā kā daudz esam jau pilsētā redzējuši, šoreiz dodamies uz bezmaksas muzeju un mākslas galeriju, kas atrodas biznesa centrā. Tā ir četrstāvu ēka, kur pēdējā stāvā atrodas modernās mākslas izstāde. Arča saka, ka arī viņam sanāca šādi mākslas darbi, kad bērnībā vizuālās mākslas stundā uz papīra izlija guaša krāsas. Jā, tie daži otas vilcieni uz kanvām mums liekas nesaprātīgi. Ir dažādas monētu kolekcijas no vairākiem laika periodiem un vairākām valstīm. Ir interaktīvās prezentācijas, tiek parādīts arī valūtas treideru darbs, par kuriem mēs arī reiz izgājām kursus. Parādīts, kā evolucionējusi naudiņa. Jā, šajā muzejā pavadām diezgan daudz laika, un arī te paspējam sasalt. Kad atvadāmies no meitenes reģistratūrā, pasakām, ka 203 pasaules valstu monētu kolekcijā tikai mūsējā un Maķedonijas monēta nav pareiza. Pie Latvijas pielikti lietuviešu liti, bet Maķedonijai vispār monētiņas nav. Bet tad arī padomājam, cik tad paši esam valstis izbraukuši – jau 81 no tām 203. Nez, vai līdz 30 gadiem tās simt valstis salasīsies?

Apsargs atkal pārbauda somas, mēs pasmejam un sakām, ka jau mēģinājām visu paņemt, bet visām vērtslietām bija stikls priekšā. Un tad atkal izejam tajā pirtī. Pāris metri un jau ir par karstu. Jā, vēl joprojām tikai trīs pasaules valstis ir bijušas tik neizturami karstas un tajā pašā laikā sutīgas – Panama, Paragvaja un šī. Dodamies pāri tiltam, un pusizžuvušajā upē pamanām varānu. Jā, te pat pilsētās ir tie lielie zvēri, kokos sēž krāsaini putni un var atrast to džungļu sajūtu. Upē lēkā lielas zivis, novēršot varāna uzmanību no putna, ko domājām, tas tūliņ apēdīs. Tad kāda musulmaņu tante, satinusies savos simt lakatos, jautā mums, kas tur upē peld. Dīvaini, ka vietējie var nezināt, ka te arī tādi zvēri dzīvo. Šie gan nav tie lielākie varāni. Komodo varāni – pasaules lielākās ķirzakas (kas var sasniegt 3 metru garumu un 70 kg svaru) – dzīvo Komodo salā Indonēzijā. Bet, ja pirms tam uz šo salu varēja nokļūt par 10 eiro, no izmaksas palielinātas drastiski – līdz 600 eiro. Un atklāti teikts, ka tas ķīniešu tūristu dēļ – kad ķīnieši ceļo grupās, tie taču neaptver, ka atrodas aizsargātā teritorijā un nevar darīt visu, kas tiem ienāk prātā. Tā nu Komodo sala arī nu ir sasniedzama vien nedaudziem, tāpat kā Galapagu salas Dienvidamerikā.

Tad dodamies uz Petronas Dvīņu torņiem – tur arī esot bezmaksas izstāžu zāle. Žēl, ka nesanāca pievienoties bezmaksas staigāšanas tūrei – tā sākās agri, bet mēs atrodamies vairāk kā stundas braucienā no centra. Vakarā ir arī kaučsērferu tikšanās tepat Kualalumpuras sirdī, bet šeit sēdēšana restorānos ir diezgan dārga un arī to mūsu Bukiju vajadzētu satikt.

Tā nu dodamies uz torņiem, bet pa ceļam ieraugām plakātu, ka veselu stundu pilsētas galvenajā informācijas centrā ir bezmaksas šovs. Un tas sākas pavisam drīz! Tā nu aizejam uz infocentru un vēl paņemam dažādas kartes no dažādām Malaizijas pilsētām, kas varētu kādu reizi arī noderēt. Jā, Malaizijā informācija ir brīvi pieejama un viss ir sakārtots. Kad pirmoreiz te bijām, neko tādu gan nezinājām. Bet nu Malaizija ir visa epicentrā, tā kā te atgriezties nav grūti.

Kopā ar vietējiem skolēniem un dažiem tūristiem tiekam ievesti nelielā zālē un sākas dažādas tradicionālās dejas ar dejotājiem košos tērpos, kas deju pēc dejas uz skatuves nomainās. Jā, Malaizijā taču tik daudz kultūru dzīvo kopā! Ķīnieši, indieši, musulmaņi, iezemieši. Un viss ir ļoti liberāls – lai arī musulmaņu valsts, te šortos staigāt ir pieņemts, jo to dara ķīniešu izcelsmes vietējie. Nez, kā būs Indonēzijā.

Šova vidū uz skatuves tiek aicināti arī brīvprātīgie, lai pamēģinātu ar caurules palīdzību izšaut bultu, tā pārspridzinot balonus. Arča, protams, piesakās. Ar pirmo reizi tam neizdodas trāpīt nevienam balonam, bet otrajā mēģinājumā Arča sašauj divus balonus reizē, līdz ar to nākamajam pretendentam jākāpj vien nost no skatuves – baloni beigušies, bet Arča saņem magnētiņu.

Šovs turpinās, visi dejotāji dažnedažādākajos tērpos kāpj uz skatuves, dejo katrs kā nu māk, un fonogrammā dzied dziesmu par to, ka “Malaizija ir patiešām Āzija”, jo te sastopamas gandrīz visas Āzijas tautības. Un nu tas tiek prezentēts caur dejām un dziesmām. Ir burvīgi!

Tad arī laiks pusdienām. Jau zinām kādu lētāku vietiņu, kur aizejam, un no mums neatstājas kāds astoņdesmitgadīgs indiešu viesmīlis, piedāvājot visu, kas viņiem te ir un kas nav. Beigās, kad tas atnes mums makaronus ar vistu, atgādinām, ka mēs prasījām veģetārās porcijas. Opis apvainojas, bet mēs, protams, savu ēdienu saņemam. Tomēr nākamos “baltos”, kas ir ieinteresēti nelielajā ēstuvē, tas nemaz neapkalpo. Kad pārējie darbinieki sūta opi runāt ar tūristiem, tas atmet ar roku, norāda uz mums un saka, ka viņam jau tāpat klapatu pietiek. Nosmejam un vēl izskaidrojamies par cenām. Malaizijā gan vismaz laipni paskaidro, par ko samaksāts. Nekāda šmaukšanās, bet vēl joprojām esam prātīgi.

Tad arī aizejam uz Petronas torņiem, vēlreiz apstājoties un sajūtot to netveramās būves augstumu. Jā, Kualalumpura ir pārsteidzoša pilsēta. Skaista, interesanta, raiba un daudzveidīga. Te ir vērts būt, te arvien ir vērts atgriezties. Izstāžu zāle gan slēgta renovācijas dēļ, kā mums to paskaidro torņu informācijas centra darbinieks. Viss, ar to pilsētas izpēte beigusies. Lai arī palikuši tempļi, mošejas un vecā pilsētas daļa, ko apskatīt, ir jau vakars. Dosimies pie tā mūsu dīvainā drauga.

Metro atkal atdzesējamies. Kad izkāpjam, ārā arī gaiss palicis vēsāks, tālienē zibeņo, kas arī te ir diezgan ierasta lieta. Kad ienākam dzīvoklī, Bukijam beidzot istabas durvis vaļā, tas sasveicinās un saka, ka visu dienu skatījies filmas. Beidzot varam pajautāt atļauju drēbju mazgāšanai. Tā nu ķeramies arī pie dienasgrāmatas. Drīz Bukijs iznāk no savas istabas, bet tūliņ aizsteidzas ārā no dzīvokļa ko nomurminot. Pēc minūtēm piecām tas uznāk augšā ar kādu savu draugu, iepazīstinot to kā priesteri. Abi puiši pazūd istabā, mēs vien paspējam pajautāt, vai mums gadījumā nevajadzētu atbrīvot viesistabu viņu aktivitātēm, bet viss esot kārtībā.

No Bukija istabas vien dzirdamas skaļākas sarunas un atkārtota Jēzus piesaukšana. Nedaudz jau izklausās pēc sektas un visa šī palikšana izvēršas diezgan dīvaina. Bet šī ir arī mūsu pēdējā nakts pie Bukija. Pēc laiciņa puiši iznāk no istabas, Bukija draugs no mums atvadās un tad arī beidzot noķeram mūsu kaučsērferi uz kādu vārdu. Parunājam par Džakartu, kur, izrādās, Bukijs ir bijis, un par dažām vietām Malaizijā. Bet tad arī puisis steidzas uz savu istabu, aizbildinoties, ka viņam jāpabeidz iesāktie darbi. Nu lūk – nezinām, vai puisis vienkārši nav runātīgs vai arī mūsos ir kāda vaina, bet tāda tad ir mūsu palikšana Kualalumpurā. Rīt pēdējā diena te pirms došanās uz Indonēziju!

**

Šīsdienas atklājums. Ir nepieciešami savi līdzekļi, lai tiktu līdz Āzijai, bet, tiklīdz esi galā, šeit pārvietoties ir pavisam vienkārši un diezgan lēti. Un daļēji tas ir pateicoties AirAsia budžeta aviokompānijai, kuras galvenā mītne atrodas tieši Kualalumpurā. Tā nu no Kualalumpuras var tikt uz vairāk kā 20 Āzijas valstīm par biļeti, kas maksā zem simt eiro. Un ar AirAsia var aizlidot arī līdz Saūda Arābijai, Indijai un Austrālijai. AirAsia ir ieguvusi Skytrax balvu par labāko zemo cenu aviokompāniju astoņus gadus pēc kārtas. Protams, budžeta aviokompānija savos lidojumos nepiedāvās bezmaksas uzkodas un dzērienus, arī lidojumam jāreģistrējas laicīgi, citādi par to būs jāpiemaksā. Bet tomēr – kas tad ir nelielas pūles, lai tomēr tik daudz ietaupītu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2989 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1397)

Nu ko – atkal Malaizija!

Sēstamies lidmašīnā uz Kualalumpuru. Tā, par brīnumu, ir pustukša, arī mēs tiekam steidzināti nemeklēt savas vietas lidmašīnas aizmugurē, bet gan sēdēt tuvākā rindā. Vēlāk gan izrādās, ka esam aizņēmuši kādu vjetnamiešu vietas, bet tās nu tiek nosēdinātas citur. Nez, kāpēc tāda vietu jaukšana, bet drīz esam gaisā un ielidojam Kualalumpurā 20 minūtes ātrāk kā paredzēts.

Pie nosēšanās pilots paziņo, ka vietējais laiks ir par stundu priekšā Vjetnamas laikam, kas šķiet nedaudz dīvaini, jo tam būtu jānotiek tādā gadījumā, ja mūsu lidojums būtu uz austrumiem. Pārgriezuši pulksteņus dodamies cauri pasu kontrolēm iekšā valstī. Ceļš no KLIA2 (Kuala Lumpuras starptautiskās lidostas) līdz pilsētas centram sastāda aptuveni pusotru stundu, kuru mēs dalām autobusā ar šķietami visām iespējamām pasaules nacionalitātēm.

Kualalumpurā esam jau trešo reizi un lidostu jau pārzinām, tāpat kā transportlīdzekļus. Esam sazinājušies arī ar Bukiju no Nigērijas, kas mūs jau gaida ierodamies. Un ārā, protams, ir ļoti karsts un sutīgs, temperatūra ir ap 34 grādiem, un, par spīti prognozēm un pilota brīdinājumiem par lietu, debesīs ir vien pāris draudzīgi mākoņi, kas ļauj saulītei aplaimot visu pilsētu.

Pēc stundas brauciena sasniedzam galveno autobusu un metro staciju. Šāds brauciens ar busu izmaksā trīs eiro katram, kamēr metro ir gandrīz divas reizes dārgāks. Nu jau zinām, kur atrast lētākās ēstuves un pabrokastot, bet tā arī līdz savai iemīļotajai indiešu ēstuvei netiekam, jo pa ceļam atrodam kādu lētāku vietiņu, kur saņemam rīsus ar olu, un esam gatavi tālākam ceļam. Metro sistēma jau zināma, viss vienkārši. Kualalumpura tomēr ir attīstītākā pilsēta Dienvidaustrumāziā un viss ir organizēts, labi transportu tīkli, vietējie runā angliski. Esam cilvēkos!

Paspējam gan pārkarst, gan atvēsināties metro, kur kondicionieris temperatūru pazemina par grādiem desmit vismaz. Sasniedzam dzīvokļu ēku kompleksu. Apkārt ceļas arvien jaunas augstceltnes, kamēr tām pa vidu vijas džungļi. Jā, ar katru reizi Malaiziju apmeklējam arvien pieredzējušāki. Ar katru reizi Malaiziju arvien vairāk iemīlam!

Mūsu draugs, protams, vēl nav gatavs mūs uzņemt, lai arī tā jau ierodamies pusstundu vēlāk kā paredzēts. Arī pagājušajā reizē viņš ļoti nesteidzās, tāpēc nu atliek vien sēdēt pie dzīvokļa lejā un gaidīt, kad kāds beidzot uzradīsies.  Mums blakus kāds ķīniešu paskata malaizietis ēd jēlas olas ar maizi – tā jēlo olu ēšana viņiem gan ir diezgan izplatīta. Nez, kā viņi no tās salmonellas baktērijas nebaidās.

Internets mums gan piējams tikai vienā no ēkas stūriem, bet labi, ka tāds vispār ir. Kā Arča paliek sargāt somas, mazi puikas ierauga izdevību mēģināt izspiest ko ēdamu, kamēr lielais milzis palicis nekustīgs. Bet visi pārējie ir ļoti laipni, visi runā angliski un piedāvā palīdzību. Atkal sākas tās pēkšņās lietusgāzes, kas acumirklī arī pāriet. Bet mēs tikai gaidām. Vietējie ar nemaz nepūlas ņemt lietussargus. Tie vienkārši pastāv zem jumtiņa, pagaida piecas minūtes, un lietus beidzies.

Pēc stundas gaidīšanas beidzot ierodas Bukijs un saka, ka kārtojis dzīvokli, jo viņa draugi vakar naktī tikai aizbraukuši, bet līdz pat šim brīdim esot bijis slinkums ko tīrīt. Vien mūsu zvans esot bijis tā motivācija visu „ātri” sakārtot. Bet nu atkal mums laipni tiek ierādīta sava istabiņa, tad Bukijs saka, ka mums noteikti vajag atpūsties, tāpat kā viņam. Puisis aiziet uz savu istabu un tā nu visu atlikušo vakaru viņu neredzam. Arī pagājušajā reizē nigērietis nebija diez ko sociāls.

Noslēdzam dienu ar vakariņām indiešu ēstuvē, kur arī pēc lūguma ēdienam nepievienot zivis, tie neaizmirst pa šķīvi izkaisīt anšovus, kas ir neatņemama ēdiena sastāvdaļa. Un tas arī viss. Tāds garš pārbrauciens, bet tāpat lētāks kā tad, ja pa taisno mēs dotos uz Indonēziju. Nu vēl nākamās divas dienas mums paredzētas karstajai Kualalumpurai!

**

Šīsdienas atklājums. Kualalumpura ir diezgan veca pilsēta, tā pastāv jau kopš 1857. gada. Pilsētu tajā laikā dibināja ķīnieši. Ķīniešu kalnrači ieradās uz šo teritoriju un tad arī radās nepieciešamība netālu dibināt pilsētu. Tomēr, kad valstī ir stipra lietus periodi, pilsētā plūdi ir ierasta lieta, jo tā atrodas pie Gombak un Klang upēm. Vietējie iedzīvotāji te jau ir pieraduši gatavoties plūdiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro *140 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2982 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1389)

Nu ko, pēdējā diena Vjetnamā!

Mostamies atkal uz brokastīm, kas iekļautas istabiņas cenā, un saņemam zupu ar jēlo olu. Onkulis pat aizvainojas, ka palūdzam tam olu kārtīgāk sacept. Bet nu specifiskas viņiem te kulinārijas prasmes. Un tad palicis ļoti daudz laika līdz lidojumam, bet nakti esam nolēmuši gulēt lidostā, tā diezgan ietaupot – kā nekā vairs nav viesnīcas izdevumi un agra rīta traukšanās uz lidostu ar taksi, kamēr sabiedriskais transports vēl nav sācis kursēt.

Atstājam somas viesnīcā, un mums lūdz uzrakstīt labu atsauksmi, atgādinot, ka istaba taču bija laba un ka mums taču par brīvu bija iespējams ierasties istabiņā ātrāk. Tā nu dodamies pēdējā apgaitā. Sākumā jāatrod vieta, kur izprintēt biļetes, un šoreiz laimīgā kārtā mūs pat neapmāna, vai varbūt tikai nedaudz – ja Ķīnā un Indijā par vienas lapas izdrukāšanu mums prasīja veselus 40 centus, tad te jau ir kā Latvijā. Pēcāk dodamies uz parku, kur izvelkam datoru un pabeidzam iepriekšējās dienas ierakstus. Tur pie mums pienāk kāds puisis, stāstot, ka vēlas papraktizēt angļu valodu un arī biznesu – ja viņam izdosies mums pārdot konfekti un kafiju, tad tas viss aizies ziedojumiem un viņš nopelnīs labu atzīmi. Bet tad sākas aizdomīgā daļa, kad puisis saka, ka konfekte ir vienlīdzīga vienai zupai, tomēr pat mēs vienu zupu par diviem eiro nepērkam! Tad arī jāsaka, ka izberamās kafijas maisiņš un konfekte nav īsti tas, kas viņam palīdzēs. Ir “baltie”, kas to visu pērk par četriem eiro, bet ļoti daudzi atsaka. Visām labdarības akcijām jābūt reģistrētām un, ja neko tādu nevar uzrādīt, tad akcija ir šaubīga. Jau zinām, ka ārzemēs jāuzmanās ar viltus labdarību, loterijām un visu citu. Labāk tad nopērc izsalkušam bērnam pusdienas vai sunim kauliņu, nevis “ziedo” naudu kādam cilvēkam, kas pēcāk nopirks ko nelietderīgu savām vajadzībām.

Arčam sāk salt, un smejam, ka esam pat pārlieku pieraduši pie siltuma. Ārā 21 grāds, bet mēs trīcam kā apšu lapas. Nu pareizi, tūliņ ārā būs plus 34 grādi. Jāpierod pie tās svelmes, jo aukstāk nu jau vairs nepaliks. Nodrošināmies ar vakariņām lidostā un tirgū nokaulējam alus pudeļu attaisāmo mūsu kaučsērferim Bukijam. Šoreiz gan pārdevēja galīgi negrib padoties – varbūt jau sapratusi – ja “baltajam”  kaut kas ļoti patīk, tas tāpat nopirks visu, ko kāro, neatkarīgi no cenas.

Un tad arī laiks doties uz lidostu. Viesnīcā mums tiek iedoti autobusu numuri, kas tad dodas lidostas virzienā, bet tāpat nākas krietni pamaldīties. Sāk smidzināt lietus, bet tieši tad beidzot atrodam autobusu. Viss, nu jau pēdējais ceļš šajā interesantajā valstī.

Brauciens līdz lidostai ir stundu ilgs, un tad arī sasniedzam tās pārpildītās zāles. Atrodam kādu vietiņu, kur apgulties, sešos rītā jānodod somas.

Pa nakti rosība nerimst. Kāda kanādiete raud, jo to nelaiž Ķīnā. Izrādās, viņa ceļo ar kaut kādu pases apliecību, kas vērtībā it kā esot pielīdzināma jebkuram citam ceļošanas dokumentam. Daudzās valstīs tas izgājis cauri, bet nu nekā – Ķīna tomēr ir citādāka. Meitenei apsargi mēģina ieskaidrot, ka jādodas atpakaļ uz pilsētu un jāmēģina ko pasākt tur. Bet mums laiks celties. Šoreiz prasa arī izlidošanas biļetes, ko varam uzrādīt, jo esam jau piereģistrējušies arī Indonēzijas lidojumam. Tiek nosvērta arī rokas bagāža un viss ir kā vajag. Nu re, esam gatavi atvadīties no Vjetnamas!

Bija brīnišķīgi. Nemaz nevarējām iedomāties, ka šī valsts ir tik attīstīta, tik sakārtota un tik tūristiska. Bet nav brīnums – te ir tik daudz skaistā apkārt, ka nevar vien izvēlēties, uz kuru vietu īsti braukt! Gards ēdiens un, protams, neaizmirsīsim lētu alu! Katrā ziņā vēl izpētīt te ir daudz ko un šīs nav atvadas! Bet nu – kāpjam lidmašīnā uz Malaiziju!

**

Šīsdienas atklājums. Nu tad arī pēdējais atklājums par Vjetnamu, drīzāk pat ieteikums tiem, kas uz šejieni plāno braukt un arī mājās atvest kādu suvenīru. Vjetnamā vērtīgi iegādāties apgleznotu zīdu, kas te ir nacionālā mākslas izpausme. Tad ir arī īpašs koka apstrādes veids, kur augstas kvalitātes produkti iziet cauri 20 attīstības posmiem, un tos var izmantot, lai pagatavotu ēdienus, bļodas, vāzes ar vairāk skaistu krāsu dizainu, kas tiek radīts ar laku. Ļoti īpašas ir laku gleznas – sơn mài. Guoc Moc ir vjetnamiešu sieviešu un vīriešu tradicionālie apavi, un ir, protams, arī tās konusveida cepures, kas lietus laikā pasargā no samirkšanas, savukārt svelmē piesedz seju. Un visbeidzot dzērieni, kuros sabāztas tās nabaga radības kā čūskas un varāni. Šo varbūt gan īsti nevajadzētu iegādāties ētisku apsvērumu dēļ, kā arī – nav zināms, vai vispār varēs ko tādu ienest lidostā. Tomēr ir jau vēl daudzi varianti suvenīru izvēlei – vien jāatbrauc un jāmaldās tajos nebeidzamajos tirdziņos!

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2830 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1384)

VJETNAMA 111. – 132.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"