Home Ķīna 2021

Ķīna 2021

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

ĶĪNA 2022

Sākam jaunu mēnesi!

Un tas sākas ar temperatūru pazemināšanos. Pat dienā ir mīnus deviņi. Vēl joprojām satiekam tādus, kas mūs laikam nav redzējuši. Un tie tad atskatās visas desmit reizes – pat braucot liftā. It kā pabaidās, ieiet stūrī, bet nespēj noslēpt interesi. Smejam, ka citi atkal sāk mūs aprunāt: „Re – cik pie mums krievu daudz”. Un tad sakām: „Mēs neesam krievi”. Ķīnieši pat nesamulst – tie sāk priecāties, ka kaut ko saprotam, un tad sākas jautājumu jūra. Ir gan tādi, kas mēģina pierādīt, ka tomēr esam krievi. Tie pajautā kaut ko krieviski, un – ja atbildam – tie otram čukst: „Nu taču teicu, ka krievi – redzi, saprot!”

Beidzot ir atnākusi ziema. Bet te jau nokrišņu nekādu – rītu sasilda saulīte, un tad interesanti skatīties, kā sasalums paliek pat tur, kur ilgi stāvējuša velosipēda ēna – pār pārējo saulīte parūpējusies. Neko – jāpriecājas par to ziemu, ja jau te esam. Cerams, ka līdz februārim vairs nebūsim Sarkanajā zonā – kā nekā Iekšējās Mongolijas reģionā ap 10 saslimušie, tagad mēs visi esam bīstami (lai arī slimība parādījusies trīs stundu lidojuma attālumā no mums). Nedēļas beigās gan situācija mainās. Tiek ziņots, ka pusē no Ķīnas reģioniem ir kāds saslimušais. Un Ķīnā jau tā „nulles tolerance” – ja ir kaut viens slimais, tad visu pilsētu aizslēdz ciet un visiem liek testēties. Ziņās gan arī saka, ka rietumnieki šādu Ķīnas rīcību neatbalsta, bet rietumniekus nevajag klausīt – jo tie jau tie ļaunie. Papildus šai informācijai parādās tas, ka vīruss, protams, tiek ievests no ārzemēm – un tie ārzemnieki ir tie vainīgie. Jā, vīrusu ieved ķīnieši, kas atgriezušies no citām valstīm, bet reti kur pieminēts, ka tie ir ārzemju ķīnieši. Un vēl – klāt visam šim – pa visām ziņām stāsts par kādu metro apsargu (metro arī staigā apsargi). Viens apsargs palūdzis kādam ķīnietim piecelties un palaist apsēsties rietumnieku, kas turpat stāvējis kājās. Apsargam izskatījies, ka rietumniekam grūti un tam vajadzētu sēdvietu. Bet apsargs nezinājis, ka sēdošais ķīnietis bijis tikko no kādas operācijas un bijis slims, un apsargs noteikti nezināja, ka tas viss pārvērtīsies par valsts mēroga skandālu. Stāsta morāle – nedrīkst palīdzēt rietumniekam (spriež par metro apsarga atlaišanu no darba), vienmēr jābūt kādai distance ar ārzemnieku – jo vienmēr tas nes nepatikšanas. Tā lūk.

Maņdžouli ir vietas, kur atkal sāk prasīt tos veselības kodus. Bet mums jau viņi zaļi, jo nekur neesam izbraukuši. Atkal no mums sāk izvairīties, jo mēs taču ārzemnieki. Bet ir arī tie, kas jau pusdienlaikā ēstuvītēs tukšo baidžu un alus glāzes, un nāk aprunāties. Prasa, kā krieviski ir dažādi ķīniešu ēdienu nosaukumi, un ko mēs vispār te darām. Jā, garlaicīgi Ķīnā nav.

Dienas iet, Iekšējā Mongolija tiek ielikta „Sarkanajā sarakstā”, kur vīruss esot trakākais kopš Vuhaņas. Skolotājiem tiek prasīts potēt trešās potes jeb būsteršotus. Un tas jau nepazudīs. Ko mēs? Ejam izklaidēties ar ķīniešu kolēģiem. Vakars ir foršs, uzzinām daudz jauna. Piemēram, to, ka, saskandinot glāzes, ķīnieši neskatās acīs, jo tie skatās uz glāzītēm – redz, saskandinot ar vecāku cilvēku, viesi vai kādu tikko iepazīto, glāzītei jābūt zemāk par otru. Un tad visi tad mēģina saskandināt ar otru, turot savu glāzi zemāk. Vēl kas – iepriekš mēs zinājām tādu lietu, ka šņabja glāzīte tiek likta alus kausā, un, dzerot šo dzērienu, abi sajaucas, un ir baigā „bomba”. Izrādās, ka Ķīnā viss otrādi – lielā baidžu glāzē (ķīniešu samenītē) tiek ielikta mazāka alus glāzīte un tad viss kopā dzerts. Vienkārši – Ķīna! Ķīnieši ir arī māņticīgi. Tiek uzskatīts, ka septītais gads laulībā ir neveiksmīgs, un tieši tad Ķīnā šķiras ļoti daudz pāru. Mūsu kolēģei ar vīru kopā seši gadi, un tad tā satraucas. Jā, par ķīniešu māņticībām vēl parunāsim.

Sestdienā atkal plānots atsākt nelegālās mācības. Bet Ķīna neaizmirst sagādāt pārsteigumus. Piektdienas vakarā nodarbību laikā sākas haoss. Vecāki sāk ņemt savus bērnus ārā no nodarbībām stundas vidū, mums skolotāji steidz izsniegt maskas. Kas noticis uzzinām tikai vēlāk – izrādās, kāds vecāks, kas bijis vienā reģionā ar kādu saslimušo, atvedis savu bērnu uz skolu. Citi vecāki to kaut kā uzzinājuši, un tad nu panika. Smejam, ka Semijam – mūsu afrikāņu skolotājam, vispār ātri bija jāpamet skola – tas pat nevarējis pēc savas jakas aiziet – jo kā panika, tā policisti, bet mūsu draugam nav īstās vīzas. Mēs par šo visu uzzinām tikai pēc nodarbībām. Un ārzemju skolotājs jau kā vienmēr atstāts neziņā. Mums tiek teikts iet mājās un viss – gaidīt ziņas. Bet, kā vēlāk raksta kolēģi – šiem teikts palikt mājās nedēļas nogalē un, protams, arī nelegālās nodarbības atceltas. Sakām, ka mēs tāpat uz veikalu iesim, un tad mums vien maskas iesaka uzvilkt un nepieminēt skolu, kas tagad atkal ir „melnajā sarakstā”. Nākas atcelt karaokes vakaru ar ķīniešu draugiem, bet vēlāk mācību pārzine zvana un saka, lai nesatraucamies. Viss būs labi. Lai darām, ko vēlamies. Mēs jau nesatraucamies, vien mums nekā nesaka.

Lielajā skolas grupā tulkojam ķīniskās ziņas. Viena – visiem skolotājiem jāiet testēties. Ārzemniekiem ne. Otra – vecākiem tiek izsūtītas ziņas, ka tas vecāks, kas savu bērnu atvedis uz skolu, nav bijis kontaktā ar saslimušo – vien vienā reģionā. Un tas ar ģimeni jau uztaisījis trīs testus, kas visi bijuši negatīvi. Bet tāpat – ķīnieši ir tā iebiedēti! Pat jauni un veseli saka, ka tad, ja tie saslims, tie noteikti nomirs. Bet fakts tas, ka ne visi potējas, savukārt visiem potētajiem jātestējas, jo pote no vīrusa nepasargā. Ķīna to saprot.

Neko – gaidām sestdienas rītu. Atnāk ziņa, ka ārzemniekiem testus neprasa taisīt. Nez, vai tas tāpēc, ka skola satraucas par ārzemniekiem. Redz, ja ķīnietis ir „pozitīvs”, tad viegli atrast aizvietotāju. Ja viens no 4 ārzemniekiem pagadās viltus pozitīvā kārtā, tad viss darbs apstājas. Jā, slimot te nemaz tā nevar. Mēs (3 reiz pār plecam, un 3 pie koka) neesam slimojuši sen.. Ļoti sen. Un prieks, ka tā mīlestība pret dzīvi mūs tik skaisti izved cauri ikvienai situācijai!

Ejam pastaigā, ārā pa dienu jau mīnus 14. Un tikai drīzumā Ķīnu sasniegšot ekstrēms aukstuma vilnis. Jā, vismaz ziemeļu daļā labi tas, ka apkure ir spēcīga – guļam ar atvērtu logu. Bet dienvidos, kur apkuri nepieslēdz, gan jādomā par to, kā sasildīties. Katrā ziņā arī -36 te vieglāk pārciest kā Jaunzēlandes -3 bez apkures.

Pēcpusdienā pēc saulainās pastaigas saņemam ziņu, ka „tieši tagad” jādodas uz slimnīcu arī ārzemniekiem. Tikai trim gan, jo mūsu afrikāņu draugs jau neskaitās skolas darbinieks. Atkāpei par mūsu draugu – viņam grūti ar to vīzu. Tad, kad beidzas termiņš, puisim jālido pāri visai valstij, lai sakārtotu nepieciešamos dokumentus. Un tas tāpēc, ka šajā reģionā valdība aizliedz afrikāņiem izdot vīzas. Kāpēc? Tieši mūsu skolas dēļ. Skola savā 15 gadu ilgajā vēsturē bija nolīgusi vairākus afrikāņus (afrikāņu amerikāņi neskaitās). Pirmais afrikānis dabūjis darba vīzu, pārgājis pāri robežai un mēģinājis tikt iekšā Eiropā. Labi – noķerts, apcietināts. Pēc laika skolā atkal pieņemts kāds no Rietumāfrikas (kam, protams, jāuzdodas par Dienvidafrikāni – kādu, kas nāk no angliski runājošas zemes). Bet tas bijis spiegs. Policisti vīra dzīvoklī atklājuši shēmas, fotoattēlus ar militārajām ēkām, robežkontroles punktiem utt. Apcietināts. Un kopš tā otrā gadījuma skolai aizliegts izsniegt vīzu afrikāņiem. Un tas bija vēl pirms skola darbā pieņēma arī trako dāmu no Malavi (ar kuru kādu laiciņu strādājām kopā) – tā ceļojusi pa Ķīnu, aizņēmusies no skolām naudu un tad pazudusi. Maņdžouli gan šo noķēra un ieslodzīja. Bet tagad Semijam grūtāk ar to afrikāņu vēsturi.

Tā nu nokļūstam slimnīcā, kas ir pilna. Nē, obligāti visiem neesot jātestējas, vien šie sabijušies – un tad nav, kur naudiņu likt – jāiet taču testēties. Dabūjam savu 19. testu (kas varētu būt arī 21., ja mēs skaitītu katru Maņdžouli testu kā divus, jo te kociņu bāž gan degunā, gan rīklē). Un tad mūsu asistente pastāsta, ka no nākamās nedēļas mācības notiks internetā tāpēc, ka vecāki baidoties savus bērnus vest uz skolu. Un Arčam būšot mūsu drauga nodarbības, jo nav zināms, vai tas varēs mācīt. Eh, nu sarežģīti bez gala! Bet ko mēs? Prieks par tām interneta nodarbībām – vispār ideāli – sēdi mājās un runā ar bērniem caur datora ekrānu! Smieklīgi, ka priecājamies par katrām līdz šim esošajām pārmaiņām.

Pienāk septītais novembris. Tieši pirms gada šajā dienā ieradāmies Ķīnā. Zini, šķiet neticami. Bet neticami šķiet arī visi pagājušie gadi, kuros paveikts tik, lai pietiktu pāris interesantām dzīvēm, ne tikai vienai. Bet, tā kā mums tomēr tāda viena, jādzīvo tieši tā, lai nespētu vien nopriecāties, cik šis īsais mirklis ir brīnišķīgs! Gads Ķīnā. Mūs sagaidīja kombinezonos tērpti ļaudis, kuriem bija jāpierāda, ka te tiešām braucam strādāt. Pa šo gadu jau 19 reizes esam iztestēti, un neko ķīniešiem nav izdevies atrast – tikai mūsu prieku par to, ka atkal ir interesanti! Ķīna bija nesaprotama – redzi, te retais runā angliski, un pat izlasīt neko nevaram, jo viss taču simbolos! Ķīnieši dzīvo ar citu internetu, ar citu maksāšanas sistēmu, ar citu izpratni par lietām. Pavisam cita šī pasaule, kurā ienācām, bet nu – tik ļoti mums tā iepatikusies! Pirms trim gadiem Ķīnā satikām savu foršo ceļotāju Džegošu (par kuru, iespējams, esi lasījis vairākkārt). Viņš teica, ka tagad kādus gadus 10 Ķīnas viņam pietiks. Tādam vīram, kas apbraucis visu pasauli? Jā, te nav vienkārši. Bet, kā jau esam sapratuši, katrai vietai ir jādod laiks. Un, lai arī vēl joprojām Ķīna sagādā pat neizsapņotus pārsteigumus, esam sapratuši, kā tā darbojas. Esam apguvuši vairākas Ķīnas vietas, tūkstošiem kilometru attālumā vienu no otras. Esam redzējuši pasaules brīnumus – klintīs izgrebtas milzu Budas statujas, vienus no pasaules skaistākajiem kalniem Huangshan, esam šļūkuši pa tuksneša kāpām un izbaudījuši pastaigu mīnus 36 grādu salā. Nepietiek lapaspušu grāmatā, un nepietiek minūšu dzīvē, lai aprakstītu un izlasītu par Ķīnu to, ko vēlamies teikt. Šis gads tiešām bijis nepārspējams! Tikai uz priekšu!

Saņemam ziņas, ka testa rezultāti, protams, negatīvi. Ja būtu pozitīvi, mēs to zinātu jau agrāk, jo tad ātrie brauc pakaļ. Un tā nu pirmdienā visi var atgriezties skolā, lai plānotu nodarbības, kas tāpat paredzētas online. Savukārt vakarā atkal atsākas nodarbības tiešsaistē – un mums jau patīk. Protams, jārēķinās ar iespējamiem tehniskiem sarežģījumiem. Un tāpēc mūsu ēkas vienā istabā „ielikts” IT speciālists, kas tad var skriet pie mums jebkurā laikā nepieciešamības gadījumā. Viss gan iet gludi, un laiks palido vēja spārniem! Tikmēr Ķīnā atkal dīvainas lietas. Valdība visiem iesaka doties uz veikaliem un nodrošināt sevi ar krājumiem neparedzētiem gadījumiem. Lielākajās pilsētās tas izraisa nelielu paniku – cilvēki steidz iepirkt rīsus un citas preces lielos daudzumos. Pie mums nekas nemainās, bet ārzemju mediji spriež, kāds tam visam varētu būt iemesls, minot četrus galvenos – vai nu Ķīna gatavojas valsts mēroga „lokdaunam”, vai šādu ieteikumu iespaidojušas netipiski augstās dārzeņu cenas (tie šogad dārgāki kā gaļa, jo valstī bija lieli plūdi, un ražas nav daudz), strauji nākošā ziema (temperatūrām nākamajās dienās jānokrītas vēl par 15 grādiem), vai arī saasinātās attiecības ar Taivānu. Vai nu Ķīna gatavojas vīrusam, karam vai vienkārši ēdiena krīzei – nav zināms, bet tie tādi minējumi. Ko mēs? Vēl joprojām vērojam visu no sava veiksmes burbuļa. Mācāmies no vietējiem te – vienkārši baudīt. Smejam, kā opīši parkos no rīta „iziet” visu vingrošanas rīku trasi – izmēģinādami katru, pirms došanās uz tirgu. Arī šūpoles. Zini – kā Arča saka – kāda marināde, tāds gurķis. Mums te viss tik vienkāršs un pozitīvi, ka nevaram būt ne ierūguši, ne ieskābuši – vien vērojam notiekošo un pastāstām to tev!

Direktore tagad grib, lai mēs dažus rītus tomēr nākam uz skolu un plānojam nodarbības tur. Redz, lai izskatās, ka darām vairāk. Naktīs atkal karojam ar vietējiem. Tā kā ārā paliek vēsāks, tie biežāk pulcējas iekštelpās. Bet šie jau baigie ballētāji – un spēlē savas kārtis visu nakti, uzdzerdami rīsu šņabi.

Pa ceļam piedalāmies arī ReTV intervijā, no kuras mazs sižetiņš parādās arī ziņās. (Links te: https://www.retv.lv/raksts/latviesu-para-pieredzes-stasts-kinas-skola-macot-anglu-valodu) Smieklīgi, ka paši nemaz nezinājām par šādu TV kanālu – TV mums ir tik svešs! Jāpiemin, ka visa mūsu pieredze, par ko vari lasīt, ir dzīvojot šeit – Ķīnas ziemeļos. Un Ķīna taču ir tik milzīga, ka katra vietiņa ir dažāda. Tāpēc zini, ka citās Ķīnas daļās var būt šādas tādas atšķirības! Piemēram, tā pati sociālā kredītu sistēma. Mums tāda nav vēl ieviesta (vismaz nav populāra). Bet kopumā šogad vien vairāki miljoni lidojumu un vilcienu braucieni atteikti tiem ķīniešiem, kam par zemu sociālie kredītpunkti. Savukārt tie, kuriem tie ir augstāki par vidējo, izdevies izlaist rindas slimnīcās. Jau esam rakstījuši, kā tad veidojas šie punkti – bet kopumā – ja esi uzticīgs partijai, tad punktu ir daudz, ja pārkāp likumu un vēl izdomā oponēt valdībai, punktu skaits tiek samazināts. Un valdībai Ķīnā vienmēr taisnība. Interesanti, ka, piemēram, par sliktu ūdens un kanalizācijas sistēmu valdībai var sūdzēties, bet par sūdzību saņem negatīvus punktus. Ķīnā it kā esi brīvs, bet – nesūdzies.

Nedēļas nogalē mācības nenotiek – atkal divas brīvdienas. Pēc piektdienas ballītes ar kolēģiem nākamajā rītā saņemam ziņu – direktore vēlas, lai ierodamies pusdienās. Nu ko – Ķīnā viss notiek ātri – velkam jakas un dodamies uz direktores vīra viesnīcu, kur atrodas arī restorāns, sauna, baseins un masāžas telpas. Tiekam sagaidīti kādā restorāna istabiņā (Ķīnā restorānos ir noslēgtas istabiņas, lai skaļie ballētāji viens otram netraucē). Pie galda sēž direktore un viņas meita. Mums uzreiz prasīts – alu vai vīnu? Šajā reģionā alkohols ir neatņemama tikšanos sastāvdaļa. Negribas jau rītu sākt reibonī, bet nav arī pieņemts direktorei atteikt. Pat mūsu amerikāņu kolēģe, kas vispār dzīvē alkoholu nelieto, tiek pie alus glāzes, ko tad arī piebeidz, jo katru reizi ar direktori arī jāsaskandina. Uz galda tiek likti dažādi ēdieni (vairāk veģetāri, jo tikai mūsu zambijiešu kolēģis ēd gaļu), un vienkārši baudām sestdienas rītu.

Direktore šajā pilsētiņā ir ļoti ietekmīga dāma. Arī viņas vīrs. Un nu tiekam uzaicināti uz dažādiem pasākumiem. Viens no tiem ir pavisam neparasts. Redz, te tāds dīvains sports. Bagātie ķīnieši no Šanhajas un Pekinas ierasti brauc uz Eiropu izmēģināt ekstrēmu autobraukšanu – pa kalniem, pa laukiem, kanjoniem, pļavām. Šogad robežas ciet, tāpēc tie meklē, kur Ķīnā izklaidēties. Viens – braukāt pa tuksneša kāpām, otrs – driftot pa vienu no lielākajiem Ķīnas ezeriem, kas atrodas 30 km no Maņdžouli. Vairākas kompānijas noslēgušas ar direktores vīru līgumu, ka tie nu brauks uz šejieni un braukās pa sasalušo ezeru (2,339 kvadrātkilometru platībā). Ezers ir aizsargātā teritorija, bet – ja esi bagāts un zini kādu bagātu un ietekmīgu citur, tad jau likumu nav, vai ne? Un arī mēs tiekam ielūgti šajos izbraucienos. Nu ko – jāgaida februāris!

Runājam daudz par Fen Šui jeb tiem likumiem, pēc kuriem ķīnieši iekārto savas mājas un biznesa telpas – arī šo viesnīcu. Tā kā ūdens un zivis Ķīnā nozīmē bagātību, tad pie ieejas viesnīcā visbiežāk arī iespējams atrast nelielu ūdenskritumu. Te tas ir divu cilvēku augumā. Savukārt pats boss savā ofisā uz sienas, pret kuru sēž, liek kalna attēlu. Tas nozīmē, ka aiz tā stāv daudzi, un vienmēr palīdzēs. Un vislabāk ir tad, ja bosam tas kalns aiz muguras un priekšā skatam ūdenskritums. Vispār – mūžīga laime un pārticība.

Ķīniešiem ir daudz māņticību, gluži kā mums tā klauvēšana pie koka un spļaušana pār plecam. Izrādās, ka Matrjoškas parka īpašnieks samaksājis vairākus tūkstošus par savu auto numuru – lai tas būtu „8888”. Ja uz ielas tāds auto, skaidrs, ka iekšā sēž kāds bagātnieks. Tagad gan bagātniekiem grūtāks laiks, jo robežas ciet, bet daudzi te dzīvo tikai tāpēc, ka tiem bizness ar Krieviju. Tagad vislaimīgākie ķīnieši esot Krievijā (palikuši tur pirms krīzes). Tagad tiem neesot konkurence. Piemēram, ja iepriekš vairākas kompānijas Krievijā izcirta mežus, apstrādāja koku un tad sūtīja uz Ķīnu, tad tagad tādas uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Direktores draudzenei šāda kompānija pieder, un tā saka – ja senāk visi apskauda direktori par lielo un turīgo skolu, tad tagad šie piedāvājot palīdzību – ja skolai grūti laiki, tie varot naudiņu aizdot, jo Krievijā bizness plaukst un zeļ. Tas pats esot ar apģērbu pārdevējiem un citiem ķīniešiem, kas palikuši Krievijā. Preces jau robežu šķērso – vien cilvēki ne.

Maltīte ir lieliska un direktore arī glāzītes daudz skandina. Katrs dalāmies ar savu kultūru un dīvainākajām māņticībām. Mūsu zambijiešu draugs saka, ka viņa zemē bijis tā – bērnībā spēlējoties ar citiem, mazie viens otram koduši. Bet – ja kāds iekodis rokā vai kājā, tad jāsasmērē koduma vieta ar cāļa kakučiem, un tad tam kodējam sapūšot zobi. Jā, Āfrika mums vēl jāapgūst!

Savukārt direktore stāsta vairāk par ēdienu. Jā, Ķīnā tiek ēsts viss – arī Maņdžouli ēdienkartēs atrodama ēzeļa un suņa gaļa, un veikalā nopērkami marinēti kukaiņi. Bet interesanti, ka vienīgais, kas netiek ēsts, ir kaķis. Ķīniešiem kaķis skaitoties veiksmes dzīvnieks. Ja klaiņojošs kaķis ienāk veikalā, tad saimniekam to obligāti jāpabaro. Savukārt ja uz ceļa nobraukts kaķis, tad slikti tam iet garām. Direktores vīrs pusstundu gaidījis, kamēr kāds pirmais pabrauks garām notriektam kaķim, jo nelaime ir tam pirmajam kaķa līķīša vietas šķērsotājam.

Kopumā direktore saka, ka ir ļoti priecīga par mums un nav vairs to trako ārzemnieku, par kuriem katru dienu galvassāpes – vienam tiesa, citam narkotikas. Palikuši „labiņie”. Pēc trīs stundām atvadāmies, laiks tikties ar mūsu ķīniešu draugiem, kuru kāzas apmeklējām pirms mēneša. Diena solās būt piesātināta.

Ar vietējiem forši iet izklaidēties, jo tad iespējams atklāt vietas, kuras paši tā arī nekad neatrastu. Tagad sēžamies taksī un parādam vīram adresi. Tiekam nogādāti tajā „otrā sliežu pusē”, kur pazūd krieviskie uzraksti. Šo mūsu kanādiešu draugs sauca par „bīstamo Maņdžouli pusi” – tikai ķīnieši, nekādu tūristu! Tiekam ievesti kādā iekšpagalmā, kur atklājas skaista koka ēstuvīte ar tām pašām istabiņām. Jā, te ārzemnieks ir jaunums, bet vietējie neko – vien saskandināt. Satiekam ķīniešu pāri un ballīte var turpināties! Ēstuvīte ir ļoti populāra un pēc tā var pateikt, ka laba. Interesantākais ir sacensties ķiploku ēšanā. Ķīnieši kā traki z ķiplokiem – piekož klāt visam, un pat nejūt to dedzinošo stiprumu. Bet tas ir tikai sākums! Mums taču beidzot jāizmēģina tās karaoke istabas!

Pāris izsaucis braucēju (te aplikācijā vari atrast braucēju savam auto, ja pašam gadījies par daudz iedzert). Un tas tad mūs nogādā pie KTV mājas (karaokes kluba, kādi te vairāki), un pats aizdzen auto uz noteikto adresi. Beidzot pieredzam, kas tad ir īsta karaokes istaba! Par tādu jāmaksā 4 eiro stundā. Tiekam ievesti nelielā tumšā telpā, kur iekšā divi TV – katrs pie pretējās sienas, un mīksts dīvāns. Telpa ir savienota ar mazāku – mums ir pat pašiem sava vannasistaba! Un tad atliek izvēlēties dziesmas no miljoniem sarakstā pieejamajām. Pieej pie aparāta, uzspied savu dziesmu un ņem mikrofonu, kuram jau uzvilkta krāsaina cepurīte – lai tie, kas spļaudās, neapsiekalo pašu aparātu, bet tikai tā mici.

Arča saka, ka dziedāt tam nepatīk, bet zini, kurš nodzied visas četras stundas? Jā, uzminēji – Arča. Uz ekrāna parādās dziesmu lirikas, kam jāseko līdzi, un arī rezultāts – cik tuvu esi bijis dziesmas oriģinālajam izpildījumam. Augstākais, ko saņemam, ir 85. Mūsu ķīniešu draudzenes vīrs angliski nerunā, bet tas dzied dziesmas ķīniski. Jā, protams, visi dzied šķībi, bet par to Ķīnā neviens nesatraucas. Lielajā karaoke mājā ir neskaitāmas istabas, bet tās skaļo dziedāšanu cauri nelaiž. Un vietējie tad ņem līdzi savu alu (jo te tas dārgs – veseli 2 eiro par pudeli), bet pērk uzkodas. Un viss – ņem un dziedi! Pat nebijām iedomājušies, cik tas ir forši!

Bet vai vakars noslēgsies ar dziedāšanu vien? Nē, jādejo taču! Un atklājas, ka Maņdžouli ir arī klubs! Mūsu zambijiešu kolēģis saka, ka ir kāds jauniešu klubs, kur tas iepriekš gājis ar citiem ārzemniekiem. Jauniešu klubs neizklausās aizraujoši – iedomājamies veselu baru sadzērušos pusaudžu. Bet neko – jāizmēģina jau ir. Un pārsteigums, vai tomēr ne – Ķīnā taču viss notiek citādi!

Klubā mums pretī skrien menedžeris, kuru mūsu draugs pazīst. Un tiekam sagaidīti kā Sarkanā paklāja viesi. Klubs ir milzīgs, priekšā liela skatuve, vairāki mīkstie krēsli ar galdiņiem. Uz ekrāna tiek uzrakstīts mūsu Semija vārds – ieradies galvenais viesis! Tad dīdžeji saka kaut ko ķīniski, no kā vienīgais, ko saprotam – priekā, ārzemnieki! Visi paceļam uz galdiņa jau saliktās alus glāzes un ballīte var turpināties! Un kāds pārsteigums, ka klubā paši vien esam tie jaunieši. Te redzami arī sešdesmitgadīgi kungi, visi pārējie ir vecāki par mums. Semijs māk pastāstīt, ka te iespējams atrast visbagātākos cilvēkus Maņdžouli, un – ja vēlies meklēt kontaktus – tad šī ir īstā vieta. Turklāt ārzemnieks te visiem patīk. Ar mums nāk saskandināt, dāvina dzērienus (no kuriem visus nepieņemam, jo bākā baigais kokteilis), nāk fotografēties, protams. Pats menedžeris mūsu draugam seko kā nolīgts apsargs un vienmēr atvainojas, ja kāds paprasa foto vai kādi mēģina Semijam piekļūt tuvāk. Nez, kāda tā attiecību vēsture, bet skatīties uz to visu interesanti.

Uz skatuves tad dejo meitenes, tad dzied ķīniešu čaļi un ir arī tāds, kas vienkārši rāda, kā vienā rāvienā izdzert alus pudeli, aicinot visus klubā esošos ar to sacensties. Dejojam, iepazīstamies ar pāris ķīniešiem, un kārtīgi izbaudām vakara noslēgumu. Neparasta diena, daudz atklājumu. Pat nenojautām par šo Maņdžouli pusi.

Svētdienā jāatgūstas un jākrāj spēki pēdējām divām novembra nedēļām un decembrim, kas būs pēdējais skolā. Tagad taču nevar vairs mācīt skolēnus brīvdienās – mēs visu darīsim nelegāli viesnīcā.

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par cilvēkiem un valodu! „Ķīna ir daudznacionāla valsts, tās iedzīvotājus sastāda daudzas etniskās un lingvistiskās grupas. Han (ķīnieši), lielākā grupa, skaitā pārspēj mazākumtautību grupas katrā provincē un autonomajā reģionā, izņemot Tibetu un Siņdzjanu. Tā han ķīnieši veido lielo viendabīgo masu, kam ir viena un tā pati kultūra, tās pašas tradīcijas un viena rakstu valoda. Šī iemesla dēļ vispārējais valsts iedzīvotāju klasifikācijas pamats lielākoties ir lingvistisks, nevis etnisks. Aptuveni trīs piektdaļās no valsts kopējās platības ir ap 55 minoritāšu grupām. Ja šīs minoritāšu grupas ir lielā skaitā, tām tiek piešķirta zināma autonomija un pašpārvalde; Ķīnā jau ir izveidoti vairāki autonomie reģioni.”

Tiek rakstīts, ka „Ķīnas valdība uzņemas atbildību par šīm minoritātēm; tā ir veicinājusi to ekonomisko labklājību, paaugstinājusi dzīves līmeni, nodrošinājusi izglītības iespējas, popularizējusi to nacionālās valodas un kultūru, kā arī paaugstinājusi lasītprasmes līmeni un ieviesusi rakstu valodu tur, kur tās agrāk nebija”. Šoreiz gan ne visam rakstītajam var piekrist. Piemēram, Iekšējās Mongolijas reģionā bija milzīgi protesti pret to, ka Ķīnas valdība aizvieto mongoļu valodu ar ķīniešu valodu skolās. Un tas notika salīdzinoši nesen, tomēr ziņās par to daudz nestāsta, vai ne?

Britannica raksta: „Tomēr jāatzīmē, ka dažas minoritātes (piemēram, tibetieši) ir tikušas pakļautas dažāda līmeņa represijām. Tomēr no 50 mazākumtautību valodām tikai 20 bija rakstiskas formas pirms komunistiskā režīma ieviešanas 1949. gadā; un salīdzinoši maz rakstu valodu, piemēram, mongoļu, tibetiešu, uiguru, kazahu, dai un korejiešu tika lietotas ikdienā. Citas rakstu valodas galvenokārt lietoja reliģiskos nolūkos.”

„Ķīnā ir pārstāvētas vairākas galvenās valodu grupas. Līdz šim lielākās grupas ir Ķīnas-Tibetas un Altaja valodu lietotāji. Ķīnas-Tibetas grupa gan skaitliski, gan izplatības ziņā ir visievērojamākā; un tajā han ķīniešu valoda ir visizplatītākā valoda. Lai gan ķīniešus un tibetiešus vieno tradīcijas, tie runā dažādos dialektos un parāda izteiktas reģionālās atšķirības. Līdz šim visplašāk izmantotā ķīniešu valoda ir mandarīnu valoda jeb putonghua, kas nozīmē “parastā valoda” vai “kopējā valoda”. Ir trīs mandarīnu valodas veidi. Pirmais – ziemeļu, kuram raksturīgs Pekinas dialekts. Šis ir oficiāli pieņemts par valsts valodas pamatu” Tāpēc arī mums saka, ka ķīniešu valodu vērtīgi apgūt tieši šeit, jo ziemeļos ir „vistīrākā” ķīniešu valoda. „Otrais mandarīnu valodas veids ir rietumu variants, kas pazīstams arī kā Čengdu vai Augšējā Jandzi variants; tajā runā Sičuaņas provincē un blakus esošajās Ķīnas dienvidrietumu daļās. Trešais ir dienvidu variants, kas pazīstams arī kā Nanjingas variants”.

„Mandarīnu valodas runātājiem mazāk saprotami ir Ķīnas dienvidaustrumu piekrastes reģiona dialekti, kas stiepjas no Šanhajas līdz Guandžou. Vispazīstamākais no šiem dienvidu dialektiem ir kantoniešu valoda. Tad ir dialekts, kurā runā Hui (ķīniešu musulmaņi). Hui ir stingri islāma piekritēji, tie ir persiešu un Vidusāzijas musulmaņu pēcteči, kuri ceļoja uz Ķīnu kā tirgotāji, karavīri un zinātnieki, un Ķīnā ieprecējās.

Mandžūri apgalvo, ka ir mandžūru karotāju pēcteči, kuri 17. gadsimtā iebruka Ķīnā un nodibināja Cjinu dinastiju (1644–1911/12). Mandžūru valoda faktiski ir mirusi valoda, tā ir pilnībā asimilēta Han ķīniešu kultūrā. Ir arī citas minoritāšu grupas, kuras dzīvo autonomajos reģionos un runā savās valodās. Dažos Ķīnas apgabalos, īpaši dienvidrietumos, dažādas etniskās grupas ir ģeogrāfiski sajauktas. Valodas barjeru un atšķirīgo ekonomisko struktūru dēļ šīs tautas saglabā savas kultūras iezīmes un dzīvo relatīvi izolēti viena no otras. Han ķīnieši aktīvi darbojas dažu šo apvidu pilsētās un auglīgajās upju ielejās, savukārt mazākumtautību tautas turpina savu iztiku balstīt uz tradicionālākiem lauksaimniecības veidiem vai ganībām kalnu nogāzēs un kalnos.

Kamēr tibetiešu valodu saimes koncentrējas dienvidos un dienvidrietumos, otro lielāko valodu grupu — altajiešu valodas — pilnībā pārstāv mazākumtautības Ķīnas ziemeļrietumos un ziemeļos. Altaja valodas ietver trīs valodu saimes: turkiku (nezinām, vai tulkojums precīzs, bet angliski: Turkic), mongoļu un mandžūru-tungu. Turkiku valodu saime ir vislielākā no trim un tajā runā apspiestie uiguru musulmaņi. Citi šajā valodā runājošie ir Vidusāzijas kaimiņvalstu iedzīvotāji, tostarp kazahi un kirgīzi, kas visi ir islāma piekritēji.

Mongoļi, kas pēc būtības ir nomadu tauta, ir visplašāk izkliedētie no Ķīnas mazākumtautībām. Lielākā daļa no tiem atrodas Iekšējās Mongolijas autonomā reģionā – te, pie mums. Reliģiski tos vieno Tibetas budisms.

„Dažas lingvistiskās minoritātes Ķīnā nepieder ne ķīniešu un tibetiešu valodu saimei, ne altajiešu valodu grupai. Sjiņdzjanas tālākās rietumu daļas tadžiki ir radniecīgi Tadžikistānas iedzīvotājiem, un viņu valoda pieder indoeiropiešu saimes irāņu atzaram. Mjanmai (Burmai) blakus esošā pierobežas zonas Kawa iedzīvotāji runā Austroāzijas ģimenes mon-khmeru atzara valodā.” /Britannica. Katrā ziņā Ķīnā ir milzumdaudz dažādu tautību un valodu. Vien pati lielā un varenā Ķīnas valdība visas tās mēģina ļoti kontrolēt. Interesanti dzīvot tuvāk monokļiem – te, kā daudzi apstiprina – ir pavisam cita Ķīna.

Pēdējās divas oktobra nedēļas!

Pirmdiena atkal sākas ar pārmaiņām. Izrādās, valdība valsts skolām likusi pagarināt nodarbību laiku, līdz ar to vairākas klases vienkārši fiziski vairs nespēj atnākt uz valodu skolu. Jā, vai tiešām šādi valdība mēģina iznīcināt tās ārpusstundu aktivitātes? Katrs zaudējam pa vairākām klasēm, taču darbiņi jau atradīsies. Bet – cik ilgi pati skola šādi varēs funkcionēt – nav ne jausmas.

Tikmēr ziema turpinās. Temperatūra dienā ir ap mīnus 7 grādiem, ezers ir aizsalis. Makšķernieki jau cērt ledu, lai turpinātu izvilkt kādu lomu. Smejam, ka tad, kad ejam uz tirgu un atbildam nevis krieviski (kā mūs parasti uzrunā), bet gan ķīniešu valodā, vietējie vienmēr sapriecājas un vienmēr uzslavē – cik labi runājat! Jā, forši, ka sākam saprast, ko vietējie viens otram jautā, par ko runā. Bet līdz pilnīgai valodas apguvei vēl tāls ceļš.

Nodarbību ir vēl mazāk kā iepriekš. Bet interesantākais, ka ārzemnieks tāpat saņem bezmaksas maltītes, kamēr ķīniešu skolotājs par tām maksā 50 centus. Tomēr ķīniešu skolotājs zina daudz vairāk par ārzemnieku. No mums sapulču informācija tiek slēpta līdz pēdējam brīdim, jo tā vienmēr ir kaut kādā veidā nelegāla. Uzzinām, ka nu jāmāca būs pilnas brīvdienas, tikai nelegāli – un ēkā, kurā dzīvojam. Atliek vien informēt skolu, ka vismaz paši savos dzīvokļos nevēlamies kaudzi ar bērniem un vecākiem.

Atklājam, ka ķīnieši ir traki uz veikaliem. Īstenībā, to jau zinājām, bet tad, kad pašiem sanāk ieiet veikalā tieši uz deviņiem – atvēršanās laiku – esam šokā. Tie kā lielākajos svētkos cilvēki spiežas rindās, lai tikai ieietu veikalā un ko iegādātos. Un nē, nekādu īpašo atlaižu nav – vienkārši rīts. Vecie jau ceļas agri. Varbūt veikala atvēršanos gaidījuši jau četras stundas. Pusdienlaikā tie savukārt dodas uz parkiem – tur vingro vai vienkārši šūpojas šūpolēs. Un tas ir tiešām forši!

Ērti preces iegādāties ķīniešu Taobao – tādā kā Aliexpress. Tikai tur viltīgi – ja meklētājā raksta ko angliski, preces parādās dārgākas kā tad, ja iztulko preces nosaukumu un ieraksta meklētājā to ķīniešu simboliem.

Pienāk piektdiena, kad dodamies pusdienās ar kanādieti Braienu un viņa ķīniešu-mongoļu draudzeni, lai atvadītos. Jā, pēc pusotra gada dokumentu kārtošanas, tie ir saņēmuši atļauju doties uz Kanādu. Galvenokārt bija jāpierāda, ka abi ir civillaulībā, ka dzīvojuši kopā, ka ir izglītība un līdzekļi šādam solim ārpus Ķīnas. Jā, ķīniešiem nav viegli tikt no šejienes ārā.

Nedaudz par to ārā tikšanu – Ķīna arvien vairāk tiek pielīdzināta Ziemeļkorejai. Interesants stāsts par kādu vīru no turienes. Kāds militārais darbinieks atbēdzis uz Ķīnu no Ziemeļkorejas. Te tam ne valodas, ne naudas, tāpēc sācis zagt, un ielikts cietumā (pa ceļam viņam gadījās sadurt kādu ķīnieti). Vīram piespriesti 15 gadi, pēc kuriem tas tiktu atdots atpakaļ Ziemeļkorejai. Bet tagad, trīs gadus pirms cietumsoda termiņa beigām, vīrs izbēdzis no cietuma (un tas pat nofilmēts kamerās un izlikts Ķīnas ziņās). Izbēg no cietuma 3 minūšu laikā, uzkāpjot 6 metrus augstā stabā, noraujot elektrības vadus, ar kuru palīdzību var pārlēkt pāri žogam, un tad nokrist no 6 metru augstuma uz ceļa un aizbēgt. Neticami, bet vīram tiešām izdevies izbēgt, un loģiski, ka viņš to izdarījis, pat, ja cietumsods drīz beigtos – Ziemeļkorejā to taču piežmiegtu. Nez, cik tālu vīrs tiks, bet atlīdzība par šī korejieša atrašanu (dzīva vai miruša) ir milzīga. Varbūt tas mēģinās tikt līdz Krievijas robežai šeit?

Ķīnai ar Ziemeļkoreju ir tuvas attiecības – kad tās līderis saslimst, Ķīna sūta savus ārstus palīgā. Ja kas Ziemeļkorejai vajadzīgs, tas tiek nodrošināts. Jā, interesanta draudzība. Arī Ķīna pasaulē tiek vainota pie tā, ka šī savus iedzīvotājus pakļauj ar biedēšanu – ārzemnieks slikts, ārzemes bīstamas, neviens par ķīnieti negrib rūpēties, tikai labā Ķīnas valdība. Jā, propaganda ne pa jokam.

Arī mūsu draudzene Lilija stāsta, ka tās paziņa tagad cietumā, jo publiski izteica feministiskas domas, un tas pret valsts kultūru. Mēs vēl joprojām ceram, ka latviski neviens neko nav ieinteresēts tulkot.

Bet kā Lilijai tagad būs Kanādā? Smejam, kad tā saka – nebūs pieradusi maksāt nodokļus. Nebūs lēti; nebūs tā, ka viss visu laiku strādā un visu var dabūt 24/7. Nebūs vairs tā, ka savu līdzpaņemto ēdienu vai dzērienu restorānā var vienkārši lietot (kā tagad, kad Lilija kūciņai uzdzer veikalā nopirktu alu). Bet būs tā, ka pie gājēju pārejām auto arī apstāsies; ka varēs domāt par pensiju un pat savu īpašumu. Katrā vietā savi plusi, savi mīnusi. Mēs arī domājām – ja nebūs Ķīna, Kanāda varētu būt labs variants. Bet to noteikti pret šo zemi tāpat nepamainītu.

Tagad gan Ķīnā esot grūtāk – vīruss ir arī Iekšējā Mongolijā, veseli trīs cilvēki. Un tāpēc ķīnieši baidās pārvietoties. Smejam – traki gan, veseli trīs saslimušie! Tomēr mūsu draugi jau nākamnedēļ lido uz Iekšējās Mongolijas galvaspilsētu atvadīties no Lilijas vecākiem. Braiena vecākiem tie sapirkuši dāvanas – kamieļa vilnu, pāris kristālus. Ķīniešu tradicionālo medicīnu pār robežām pārvest nevar. Bet cigaretes, kas te maksā zem eiro, gan var. Tās Kanādā dārgas, tāpēc var taču pārvest un sadāvināt tiem, kam ļoti vajag.

Katrā ziņā Braiens un Lilija bija tie, kurus pirmos Ķīnā satikām, un tie, ar kuru palīdzību dabūjām darbu Ķīnā. Nav nejaušu tikšanos – tas pierādās arvien!

Sestdienā ir tā diena, kad atkal jāmāca nelegāli, tikai šoreiz mūsu ēkā, visā mūsu stāvā brīvajos dzīvokļos, kas te direktorei pieder. Esam atteikušies no savu mitekļu piešķiršanas mācībām – kaut kur taču no tiem skolēniem un vecākiem jāatpūšas. Tomēr telpu mums atrod. Smieklīgākais, ka ik pa laiciņam tajā ienāk apkopējas, sakot, lai mācām klusāk, jo dzīvokļa kaimiņi vēl guļ. Līdz ar pirmajām sūdzībām atkal būs jāmeklē cita vieta. Direktores viesnīcā gan arī apmācības notiek – bet tur tikai ķīniešu skolotāji. Nez, varbūt ārzemnieka parādīšanās šajā viesnīcā tik bieži bija pārāk aizdomīga padarīšana, un tāpēc telpas bija jānomaina uz dzīvokļiem.

Nedēļas nogali noslēdzam ar garu pastaigu. Šoreiz gan plānoto 30 km pievaram 15. Atkal nokļūstam līdz tai baznīcai, kas slēgta un nolaista stāv pilsēteles nomalē. Bet šoreiz tai vien logs atvērts. Jā, protams, Ķīnā par visu ko var arestēt, bet interese ir liela, tāpēc ierāpjamies pa to atvērto logu iekšā. Jā, no grieztiem krituši gabali, bet te kāds arī dzīvo! Kādā istabā iekārtota gulta, skapis un pat ēdiena krājumi. Jā – bez maksas tomēr var atrast vietiņu, kur palikt! Pati baznīca ir liela un varena, un vienkārši žēl skatīties, ka tā arī atstāta.

Baudām saulaino dienu, iegriežamies arī Jaunajā skolā, kur mācības vairs nenotiek. Šoreiz gan durvis atvērtas arī svētdienā un direktore aicina ienākt. Nu redzam, ka te tiek izpārdotas dažādas skolai piederošas lietas – sintezatori, ģitāras un citas. Tikmēr lielākajā zālē sanākuši visi ķīniešu skolotāju bērni. Pašas skolotājas saka, ka jaunie likumi beidzot atļauj pavadīt laiku ar savām atvasēm (jā, senāk taču katra nedēļas nogale bija jāstrādā no rīta līdz vakaram). Un, tā kā lielākoties ģimenē ir tikai viens bērns, arī bērniem mājās garlaicīgi – bet nu tie satiekas ar saviem draugiem.

Veikaliņi Maņdžouli tad atveras, tad aizveras. Šoreiz gan esam uzzinājuši, ka ir tādi ķīnieši, kas veikaliņu atver tikai uz tūrisma sezonu – noīrē telpas uz diviem mēnešiem un tad tirgojas, lai pēc tam taisītu savas durvis ciet. Jā, ziemā te ir nedaudz klusāks. Vismaz tagad, kad robežas slēgtas. Nedēļas nogalē gan ieraugām veselus divus krievus (kas mūs arī pasveicina), un tad runājam: oho, kas notiek – tik daudz ārzemnieku! (Paši sasmejoties). Jā, arī divi Maņdžouli tagad ir daudz.

Jaunu nedēļu sākam ar saviem jaunajiem rīta rituāliem. Tā kā pirmā dienas stunda vienmēr ir ļoti svarīga, jo tā lielā mērā nosaka tālākās dienas kursu, mostamies agri, pastaipāmies, un tad dodamies uz parku pasēdēt saulītē. Parkā jau pulcējas vecākie ķīnieši. Un – kā jau licies – jo biežāk esam vienā vietā, jo mūs vairāk sāk ievērot. Un šoreiz ar mums arī nepakautrējas parunāt. Pirmā saruna ir ķīniešu valodā. Un tas ļauj pārliecināties par progresu – var saprast jautājumus un var atbildēt!

– Jūs dzīvojat te? – Jā, dzīvojam Maņdžouli. – Cik ilgi? – Gadu. – Strādājat te? – Jā, skolā. – Mācāt krievu valodu? – Nē, angļu valodu. – No kurienes esat? – No Jaunzēlandes. – Cik jums maksā? – Piedodiet, nesaprotam jautājumu. – Jūs piecus tūkstošus juaņu pelnāt? – Nesaprotam. – Ķīna patīk? – Jā, ir jauki.

Nākamā tante visu māk paprasīt krieviski. – Meitene, jūs esat no Krievijas? – Nē, bet saprotam krieviski. – Jūs Maņdžouli strādājat? – Jā, skolā. – Tajā, kas uz sestās ielas? – Jā. – Cik tur bērnam jāmaksā par apmācībām? – Nezinām, mums nesaka. – Cik jums alga? – To nevaram teikt. – Jums bērni ir? – Nē, nav. – Cik jums gadu? – Trīsdesmit. – Ķīnā patīk? – Jā, te ir jauki. – Es padzīvoju Krasnojarskā. – Mm, forši.

Un tad klausāmies, kā jaunā informācija izplatās vecāko ķīniešu vidū.

Skolā atkal visi aktivizējušies – direktore izdomājusi, ka vajag atkal taisīt aktivitāšu klases, kādas mums ļoti nepatika iepriekšējā mācību gadā. Reāli priekšnesumi bērniem un vecākiem, kas prasa ļoti daudz sagatavošanās un ļoti daudz enerģijas. Bet neko – nevar jau visu laiku palikt tajā miera saliņā. Bet tāpat skaitām mēnešus. Vien trīs palikuši līdz nākamajām lielajām brīvdienām. Un tad gan laidīsim uz Šanhaju!

Oktobra beigās dienas arī iesilst līdz plusiem un tad dodamies pastaigās. Smieklīgi, ka ēstuvītes arī desmitos no rīta piepilda ķīnieši, kas jau nometuši kreklus, jo baidžu tos sasildījis. Jā, te kā nekur citur mīl stipro dziru un jebkurā diennakts laikā. Bet arī – kur vēl var redzēt, ka, pasūtot pelmeņus, pavārs iet kapāt sastāvdaļas un lipināt mīklu? Arī nūdeles tiek gatavotas uz vietas, nevis ņemtas no paciņām. Tik svaigi, gardi un veselīgi!

Un vietējie te tādi sociāli – parkā staigā no cilvēka pie cilvēka, aprunājas, iesaistās sarunās, galda spēlēs. Smejam par Semija stāstu. Ķīnieši arī viņam nepakautrējas šo to pajautāt. Bet tad pirmais jautājums – tu no Āfrikas? Semijs saka – no Dienvidāfrikas. A kas tas? Valsts Āfrikā. Kā – vai tad Āfrika nav valsts? Nē, Āfrikā ir vairāk kā 50 valstis… Un tad ķīnieši sasauc savus draugus izbrīnā – tie nespēj noticēt, ka Āfrikā ir vairākas valstis. Tā arī gadās.

Bet arī ar kolēģiem ne vienmēr varam būt atklāti. Atkal stāsts par Semiju. Kad vasarā ceļojām, mums neizmaksāja atvaļinājuma naudu, sakot, ka tā tiek ieturēta tik ilgi, kamēr ārzemnieks atgriežas Maņdžouli, lai nav tā, ka tas pēkšņi pazūd. Un mums skola teica, ka tādi tie likumi visiem. Bet mēs jau paši gribam pārliecināties, vai tā taisnība vai ne. Un uzzinājām, ka Semijam arī ceļojot alga izmaksāta. Tomēr skola, uzzinājuši, ka Semijs „izpļāpājies”, novilkuši viņam daļu no nākamā mēneša algas. Tā lūk. Viss ir ļoti konfidenciāli. Un kopumā tas, par ko runājam savos blogos, arī ir uz tāda naža asmens. Bet pieturamies pie tā, ka no latviešu valodas slinkums taču visiem būs tulkot. Neesam ne revolucionāri, ne kādas ļoti atpazīstamas personības, lai par mums daudz uztrauktos.

Un tā paskrien oktobris. Sestdienā bija paredzētas kārtējās nelegālās nodarbības, bet tās atceļ, jo Maņdžouli palielinājusies valdības kontrole. Ceturtdienas vakarā vienā no valsts izglītības iestādēm pieķerta skolotāja, kas bērnus mācījusi pēc astoņiem vakarā. Pārējiem skolotājiem, kas mācījuši pēc atļautā laika, izdevies izbēgt, izslēdzot klasēs gaismas, un bērnus izvedot no skolas pa avārijas izejām. Bērni un vecāki esot nobijušies, un nav brīnums. Traki, ka valdība ķer un liek sodus tiem, kas vairāk vēlas uzzināt un vairāk pasniegt. Bet nu mūsu skola arī pabaidās mācīt bērnus nogalē, kad tas nav atļauts. Policisti gan ierodas valodu skolā arī piektdienā. Un tā ir vienīgā diena, kad skolēni un vecāki skolā tiek ielaisti tikai uzrādot zaļo kodu (tas parāda ceļošanas vēsturi, un ir zaļš, ja 14 dienas neesi bijis nevienā reģionā, kur ir kaut viens saslimušais). Nekādus vakcinācijas sertifikātus, protams, neprasa.

Un tā nu mēs tiekam pie veselām divām brīvdienām. Pamanām gan, ka arī mūsu mīļās ēstuvītes sāk vērties ciet. Mongoļu vīrs vēl turas. Tas saka, ka nu nenormāli biedē visus ar to kovidu un tā arī viss lēnām iet uz leju. Bet ko padarīt – mazāk jāskatās ziņas, vairāk jādomā ar galvu. Svētdienā gan ir Helovīni un direktore beidzot izlēmusi uzrīkot kādu pasākumu. Visai skolai rezervēta atsevišķa karaokes telpa, un klāt arī alus un vakariņas. Mums piedāvā tērpties Helovīnu tērpos, lai arī paši ķīniešu skolotāji to nedara, tie kostīmus velk tikai saviem bērniem. Jau laicīgi tiek prasīts, vai ir kāda dziesma, ko mēs gribētu dziedāt, bet neviens no ārzemniekiem nav tāds karaokes mīlētājs kā paši ķīnieši.

Ierodamies sešos, ir trīs galdi – viens vecākajiem skolotājiem, otrs jaunākajiem skolotājiem, kas esam mēs, un tad galds skolas darbiniekiem – grāmatvežiem, apkopējiem un citiem. Kopā esam ap 40. Uz katra galda ir baidžu pudele un pāris kastes alus. Tiek nesti ēdieni. Un tad sākas! Ganbei ir kas tāds, kas jādara visu vakaru – tā ir glāžu piepildīšana, pacelšana un iztukšošana līdz dibenam. Visi iet saskandināt ar direktori un tad arī tā iet pa galdiem un saskandina ar pārējiem. Ir jāuzstājas katram – dejojam, spēlējam spēles, lozējam balvas. Interesantākais ir tas, ka – ja direktore ar kādu saskandina – pat tad, ja tas iepriekš alkoholu nav lietojis, tad nu – izdzer savu ganbei. Jā, direktori te visi ciena kā dievu. Pat Kenija, kura alkoholu nelieto, nu izdzer alus pudeli, jo direktore to nāk apsveikt ar vinnēto balvu – un tad ir ganbei – jātukšo vienā rāvienā līdz galam. Vakars ir tiešām jautrs, un šoreiz beidzot nav nekādas drāmas, jo visi trakie ārzemnieki devušies prom. Palikuši ir tikai foršākie, un to tiešām var just. Vakara beigās direktore atceļ sanāksmi pusdesmitos no rīta. Žēl, ka tik vēlu – tas droši vien būtu mainījis to atbildīgāko skolotāju plānus. Bet neko – oktobris pavadīts godam!

Lai gan pēc dienu skaita Ķīnā esam jau gadu (kaut kur aprēķins sajucis), 7. novembrī svinēsim savu īsto vienu gadu Ķīnā. Un vēl joprojām šī zeme mūs pārsteidz. Esam patiešām priecīgi, ka izdevies tikt Ķīnā un iepazīt šo vietu. Cik gan dzīve ir interesanta!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz – augi un dzīvnieki! „Ķīnas lielā topogrāfiskā un klimatiskā daudzveidība ir radījusi plašu dabisko veģetācijas veidu klāstu. Valsts kopējais sēklu augu sugu skaits ir aptuveni 30 000, kas pārstāv aptuveni 2700 ģintis; vairāk nekā 200 no šīm ģintīm ir endēmiskas. Ir aptuveni 2500 meža koku sugu. Ķīnas ziemeļu pierobežas taigas zonā un augstos kalnos ir daudz augu sugu, kas sastopamas arī polārajā lokā esošajās zemēs, savukārt Ķīnas tropos ir sugas, kas aug arī uz dienvidiem no ekvatora. Tomēr no ekoloģiskā viedokļa Dienvidķīnas tropu meži būtiski neatšķiras no Indonēzijas un citu Dienvidaustrumāzijas valstu mežiem, un Ķīnas ziemeļrietumu tuksneša un stepju veģetācija ir ļoti līdzīga tai, kas sastopama Mongolijā un Kazahstānā. Turklāt Ķīnas taigas reljefs pierobežā, kas robežojas ar Krieviju, ir tāds pats kā Sibīrijā.

Gar Dienvidķīnas jūras krastu ir mangrovju purvi; lietus meži ir Hainanas salā un Yunnan provinces dienvidos; ir tuksneši, stepes, pļavas; ir reģioni, kur dominē skujkoki. Būtībā Ķīnu var sadalīt šādi – velkot diagonāli no dienvidrietumiem līdz ziemeļaustrumiem. Šī līnija iezīmē divas krasi atšķirīgas veģetācijas zonas: sausos ziemeļrietumos un mitros dienvidaustrumos.

Bet kas ar dzīvniekiem?

Veģetācijas pārpilnība un dažādi reljefi ir ļāvuši attīstīties lielai dzīvnieku daudzveidībai un ļāvuši izdzīvot tādiem zvēriem, kas citur izmiruši. Starp tiem ir kādas īpašas zivtiņas (nemākam iztulkot) Jandzi upē, mazie aligatori Ķīnas austrumos un centrālajā daļā, un milzu salamandra Ķīnas rietumos. Dzīvnieku lielākā daudzveidība ir Tibetas un Sičuaņas apgabalos un ielejās, Sičuana taču ir arī milzu pandas dzimtene. Ķīnas teritoriju apdzīvo visdažādākie zvēri – tādi, kas mīt Centrālāzijas stepēs, tādi, kas raksturīgi tropu zemēm, un Sibīrijas stepei.” Ķīnā ir patiesi daudz ko izpētīt!

Britannica

Klāt pirmdiena, kas galu galā izrādās brīvdiena.

Ko mēs uzzinām? Nākamās trīs dienas, kas visiem ir brīvdienas, mums būs jāpavada direktores vīra hotelī, mācot bērnus tur nelegāli. Sešas stundas dienā – trīs no rīta, trīs vakarā. Bet klasē (istabā) būs vien pāris bērni, kas nav aizbraukuši brīvdienās kaut kur atpūsties. Pirmdienā atliek vien plānot nodarbības un iziet saulainā pastaigā. Šoferis atsūta ziņu, ka mums paveicies – šodien ziemeļos bieza sniega kārta. Bet būtu jau interesanti to snigšanu piedzīvot!

Tikmēr ziņās jauna informācija. Ķīna tūrismam plāno atvērties vien 2024. gadā, ne ātrāk. Bet arī tas vēl uz jautājuma. Pagaidām tiek būvēti masīvi kompleksi karantīnas izciešanai. Jā, te iebraukušajiem tāpat sevi jāizolē – potēts vai ne. Tas pagaidām. Ķīna gan paliek nedaudz nedraudzīgāka ārzemniekam. Mūsu Ķīnā nelegālais VPN bieži atsakās darboties, uz ko darbinieki atbild, ka Ķīnas „lielais mūris”, kas ir tas, kas izolē to no visas pasaules ar cenzūru un trakiem likumiem, kļūstot arvien spēcīgāks. Starp citu, izlasījām rakstu, ka Ķīnā trūkst elektrības, un tāpēc dažās pilsētās tā tiek atslēgta. Un tad aizdomājamies – jā, arī Maņdžouli elektrības bieži nav. Luksofori nedarbojas katru trešo dienu, pa pilsētas reģioniem elektrība nav vismaz reizi mēnesī ja ne biežāk. Varbūt tiešām pasaule lielas krīzes priekšā?

Un uzsākam mācības direktores vīra viesnīcā. Jā, izrādās, ka pat vecākiem bija lūgts nevienam par tām neteikt, un sevišķi bērniem nevilkt valodu skolas somas, ko tie saņem bez maksas. Lai valdība tiešām nenojaustu, kas notiek – brīvdienās taču skolas vairs strādāt nevar. Bet sajūta tāda, ka – ja direktorei viss izdosies – mēs noteikti šādi turpināsim. Viesnīcas sestajā un septītajā stāvā vairākas istabas rezervētas mācībām. Tajās ielikti galdi, skolēni sēž uz gultas maliņām. Ir dažas klases, kur ir tikai viens bērns, ir dažas, kur veseli desmit jāsabāž tajā istabā. Jā, tā ir Ķīna. Viens skolēns pat pajautā – skolotāj, vai tu nopirki šo istabu?

Smieklīgi, ka Ķīnā ir tās caurspīdīgās tualetes. Un tad, kad kādam savajagas, tad visiem jāiet no telpas ārā, lai tas varētu pačurāt. Bet pārsvarā jau viesnīcas iekārtotas vienā stilā, viss pēc fenšui. Kā kolēģe kāzās skaidroja, pilnīgi visas ēkas, visas istabas ir noteiktā veidā iekārtotas, izkrāsotas, izrotātas. Ķīniešiem ļoti svarīgi saņemt no dzīves visu to pozitīvo enerģiju, un viņi zina – kā.

Mācām no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, bet ir garāks pusdienlaiks. Nodarbības nu ir stundu ilgas, un mazākajiem grūti tajās mīkstajās gultās nosēdēt, tie burtiski lēkā, tad apguļas, tad nezina, kur likties. Bet protams, vieglāk mācīt dažus kā trīsdesmit ķīniešus.

Šoferis Dāvejs atsūta ziņu, ka viņam nepietiek ar savām bildēm, vajag arī mūsējās, jo tas taisa jau sesto video – atradis Titānika dziesmu un gribot samontēt mums vēl vienu bilžu sēriju.

Ceturtdienā ir pēdējās apmācības viesnīcā. Ne vienmēr ar mums ir ķīniešu asistenti, tāpēc ir reizes, kad vecāki sēž istabā – jo nu aizdomīgi, ka viens liels Arča ar mazu meiteni viens pats. Jā, ir dīvaini. Dīvaini ir arī tas, ka gultas pēc mācīšanas netiek pārklātas – nākamajiem istabiņas viesiem nākas gulēt jau sasēdētos palagos.

Bet tā arī brīvdienas beigušās arī tiem, kam tās bijušas. Ziņās rāda, ka šajā nedēļā veikti 515 miljoni ceļojumu (uzskaitīti starppilsētu autobusi, vilcieni un lidmašīnas). Jā, lielā ķīniešu pārvietošanās. Bet nu – viss atpakaļ ierastajā.

Runājam ar kolēģiem, cik vispār tie ilgi Maņdžouli plāno palikt. Meitenei līgums līdz augustam, mūsu zambijiešu draugam līdz martam. Bet puisis saka, ka darbu kopumā viņam grūti atrast – viegli esot vien „baltajiem”, mums. Mēs gan esam forša komanda. Semijs pat uztaisījis veģetāro mēnesi, kad pievienojas mums trim. Tas puisim viegli padodoties, bet naktis esot grūtākas – tas ceļas divos ar milzīgu apetīti. Nosmejamies. Jā, dārzeņus jāēd vairāk, jo tie ātrāk pārstrādājas un tajos nav tik daudz kaloriju, bet ir vitamīni un vērīgās uzturvielas gan.

Esam atgriezušies skolā. Atkal mācām visus barā un ķīniešu skolotājiem vairs neviens nav jākukuļo, lai tas nestāstītu par to, ka mācības notiek nelegāli. Maņdžouli joprojām redzami tūristi ar kamerām. Protams, arī vietējie neaizmirst pajautāt pēc foto. Vissmieklīgāk iziet amerikānietei Kenijai. Tā ieiet mazā dārzeņu veikaliņā, un pārdevējs, to ieraudzījis, sāk kliegt. Tas sakliedz kādu draugu turpat veikaliņa nostūrī, un tas atnes opim bisi. Kenija domā – nu kas tagad notiks? Izrādās – pārdevējs vēlējies bildi ar Keniju un bisi rokās. Jā, Ķīna pārsteidz ik uz soļa.

Sākas vēsāks laiks un uzkrīt arī pirmais sniegs. Tāda gan šajā vietā nav daudz, jo nokrišņu ziemā praktiski nav. Bet nu ir laiks, kad to pieredzēt. Nedēļu noslēdzam ar ziņām – Ķīnas dienvidos atkal vīruss un atkal visi testēti. Jāpiemin, ka šeit testē arī vakcinētus cilvēkus (80% no šīs lielās zemes ir saņēmuši potes), bet tas nenozīmē, ka cilvēks vīrusu nepārnēsā. Arī potētiem atklājas vīruss.

Visbiežāk gatavojam mājās, bet reizi mēnesī aizejam arī pie tiem mūsu foršākajiem restorānu saimniekiem. Nākas gan atklāt, ka ne tikai banku filiāles, dārzeņu veikali, bet arī mūsu draugu restorāni bankrotē. Žēl, protams. Vienu dienu viss notiek, bet jau nākamajā vieta izārdīta, nekas nav palicis pāri. Jā, Ķīnā viss notiek ātri. Un ar šādu pārspīlēto vīrusa situāciju, daudziem nākas biznesiņus vērt ciet un pārcelties uz citu, lielāku pilsētu.

Jau zinām, ka tēja maisiņos nav tā labākā, tāpēc vienmēr iegādājamies kaltētus augus un aplejam tos. Bet interesantākais tiešām paeksperimentēt ar tiem tējas maisiņiem. Kādā raidījumā stāsta, ka tās ir tējas paliekas, kas vienkārši saslaucītas kopā ar citiem gružiem. Un, atgriežot vaļā „Krievijas upeņu tējas” maisiņu un pārskrienot tā saturam ar magnētu, tiešām atklājas daļiņas, kas pie tā pielīp. Nu re – īsti nebūs tīri augi vien. Un no šādiem produktiem jāpiesargās ne tikai Ķīnā.

Tagad gan lielākā bēda ir tā elektroenerģija un sevišķi – ogles. Ziņas tiek teikts, ka pirmajos astoņos šī gada mēnešos elektrības patēriņš palielinājies par 13.8%, tās sāk pietrūkt. Tuvojas apkures sezona, kas rada problēmas. Valdība sola, ka kontrolēs ogļu cenas un mēģinās elektrību nodrošināt visiem iedzīvotājiem. Tiek solīts, ka ogļračiem būs labāki darba apstākļi, ka vērsies vaļā jaunas ogļu raktuves. Arī burjats, pie kā ik pa laiciņam ejam paēst īstu biezpienu un krējumu, ko nekur citur nevar dabūt, saka, ka ķīnieši dīvaini – runā tikai par vīrusu, kamēr citas lietas ir tiešām strupceļā. Ja senāk ogles tika pasūtītas arī no citām zemēm – Austrālijas, Krievijas – tagad robežas ciet un Ķīnai pašai ar savu tomēr nepietiek. Viena tonna ogļu maksājot tūkstoš juaņu. Nezinām, cik bija senāk, bet burjats saka, ka krīze tuvojas. Un spiediens ir tieši ziemeļu daļai – te siltumu visiem vajag pie tiem mīnus 35 grādiem. Ķīnā tagad ir rekordzemas gaisa temperatūras. Un ir tikai oktobris.

Kas vēl? Skatāmies Ķīnā aizliegtas dokumentālās filmas par to, kā augstceltņu apņemti migrantu ciemi tiek slēpti no ārzemniekiem. Tie ķīnieši, kas bēg no mazajām, lēnām bankrotējošām pilsētiņām kā Maņdžouli, visbiežāk attopas lielpilsētu graustos, ko apņem debesskrāpji. Tūristiem šajās vietās filmēt un fotografēt ir aizliegts, bet tas, ka pietrūkst dzīvesvietas visiem, ir skaidrs. Jā, Ķīna ir ļoti pretrunīga zeme. Spožums un posts plecu pie pleca.

Tagad visiem sākuši traucēt tie vecie ķīniešu dejotāji parkos – tie opīši un omītes, kas uzliek tumbu un, skanot ķīniešu dziesmām, dejo tādas kā līnijdejas. Tas, redz, sācis sabiedrībai traucēt, un veikalos nopērkamas pat ierīces, kas, atrodoties šo tumbu tuvumā, traucē to skaņu. Tā tiek mēģināts izskaust ķīniešu dejošanu parkos. Mums tas liekas bēdīgi. Lai taču tie vecie izklaidējas! Ja jau tas vienmēr bijis tāds prieks – visiem sanākt kopā un vakarus pavadīt dancojot, kāpēc to atņemt? Jā, ir dīvainas lietas, kas katru dienu notiek mums apkārt. Pasaule mainās ik mirkli – un tagad jāspēj ātri pielāgoties ar smaidu sejā. Neesam mūžīgi, tāpēc tas, kas dots, lai arī kāds būtu, jāizdzīvo un jāizbauda, cik vien forši iespējams!

Tā nu turpinām mācīties un mācīt. Mums skola tikai pa vakariem, kad direktore neieliek kādu sapulci. Bet ķīniešu skolotāji gan skolā katru dienu no rīta līdz vakaram. Un tas, izrādās, Ķīnā ir ierasti, jo te cilvēki strādā pēc „996” principa – strādā no 9 rītā līdz 9 vakarā sešas dienas nedēļā. Izpētām vairāk šo konceptu. Izrādās, ilgi to mēģināts Ķīnā apkarot, bet te jau cilvēku tik daudz – ja nevēlies šādu darba laiku, ātri vien atradīsies cits tavā vietā. Arī mūsu skolā jāstrādā sešas dienas nedēļā (sesto tomēr taisās pielikt klāt nelegāli, tajā pašā viesnīcā). Un ķīnieši tiešām strādā no 9 līdz 9. Direktore visādi mēģina tās stundas savilkt klāt, jo neiet viss tik gludi. Jaunā skola vēl joprojām ciet (tā ir skola, kur mācījās mazākās klasītes), un vecāki protestē – ja tā vēl laiku būs slēgta, tie savus bērnus ņems prom no apmācībām. Nez, kāpēc viņiem tik svarīgi, kādās telpās mazie mācās. Jā, otra skola bija smukāka, jaunākas tehnoloģijas. Bet neko – arī šajā vecākajā skolā viss taču notiek. Kas lai saprot tos ķīniešus.

Trešdienā atkal jāiet lielās medicīniskās pārbaudes. Ja iepriekš tas bija jādara reizi gadā – tad, kad ārzemniekam beidzas uzturēšanās atļauja, tad tagad biežāk, turklāt skola sedz tikai pusi no izmaksām. Jā, valdība visādi mēģina atrast kādu vainu un domā, kā „apgriezt” tās ārspusstundu izglītības iestādes. Bet neko – atkal ejam ar savu ķīniešu asistenti, viņa saka – tas droši vien naudas dēļ – valdībai savajadzējies. Maksājam 40 eiro katrs, un tad nu sākas. No mums noņem mērus – augumu un garumu, un šoreiz ārsts atzīst – ārzemniekiem jau citāds tas ĶMI. Ja liels džeks, tad ne vienmēr nozīmē, ka aptaukojies. Paņem asinis, pārbauda, vai nav nekādi HIV un citas trakas slimības. Un tad urīnanalīzes – visiem vienkārši izdala trauciņus, norāda uz tualeti, un gaida atpakaļ. Bez nekādiem vāciņiem, bez liekām ceremonijām. Pārbaudām asinsspiedienu, tad redzi, ir ultrasonogrāfija, lai noteiktu, vai mums nav aptaukojušies iekšējie orgāni un vai tiem viss kārtībā, un tad plaušu rentgens. Astoņas pārbaudes astoņās istabās divās stundās. Jā, un rezultāti (gandrīz visi) arī uzreiz.

Šoreiz viss gan tik ātri neiet, jo slimnīcā ir daudzi. Šī gan ir tāda, kas specializējas tieši uz pilnu fizisko apskati ārzemniekiem vai tiem ķīniešiem, kas plāno dzīvot ārzemēs. Un šoreiz tādu ir vairāk. Daudzi pajautā, no kurienes esam mēs – jo ierasti, ja te redzams ārzemnieks, tas strādā mūsu valodu skolā.

Parunājam ar asistenti par viņas nodarbībām. Iepriekš tā mācīja bērnudārzniekus, bet tagad jaunākās klasītes. Tās viņai tikai trīs. Jā, ķīniešu skolotājiem ir pa trim – četrām klasēm tagad. Katrai stundu – pusotru ilgas nodarbības divas reizes nedēļā. Bet mums – katru dienu 4-6 nodarbības pa pusstundai. Un visas klases mainās. Līdz ar to mums ir kādas 20-30 klases katram.

Mazo vecāki gan tos palēnām ņem no skolas ārā. Jo, tā kā iepriekšējā (Jaunā skola) nav atvērta, tie negrib laist bērnus šajā skolā, kur vienmēr ir pārlieku daudz auto, ilgi jāmeklē stāvvieta, paliek aukstāks un mazie bērni tik lielas distances (kas arī nav tik lielas) salā nevar iet. Un tā nu skola cīnās par izdzīvošanu.

Un tā pienāk ceturtdiena, mūsu 12.gadadiena. Mūsu attiecības absolvējušas vidusskolu – pagājis vesels Saules cikls! Roku rokā iets cauri tik daudzām neparastām dzīves situācijām, ka grūti aptvert. Varbūt tāpēc nemaz nešķiet, ka tik ilgs laiks pavadīts kopā? Ik dienu otru ieraugām kā no jauna! Jā, ir zināmi katra niķi, bet arī ar tiem ik diena kopā ir divreiz aizraujošāka! Un, pat ja pasaule nedaudz sajukusi, esam savā mazajā mīlestības burbulī, kas – lai arī kur mēs būtu – izved mūs cauri mirkļiem visskaistākajā lidojumā!

Nedēļas nogale savukārt iesākas ar ekstrēmu laiku. Naktī mīnus 11, pa dienu mīnus 5 un tāds pavisam traks vējš. Turklāt snieg! Jā, sniegs te ir tāds retums, ka laikapstākļu brīdinājumos teikts – būs bieza sniega sega – veseli 10 milimetri! Smejam – Maņdžouli tas tiešām ir ekstrēmi. Neviena auto uz ielām, cilvēki pavada laiku mājās. Bet mēs – uz skolu!

Un skola – nelegālās mācības – notiek arī sestdienā. Šoreiz atkal direktores vīra viesnīcā. Tiek mācīti bērnudārza vecuma bērni un visi citi, kuru vecāki piekrituši piedalīties skolas afērās. Katrā ziņā – ja kāds piezvanītu un pasūdzētos valdībai par šīm mācībām, būtu interesanti. Skolēnu vecāki, protams, lūgti nevienam par to nestāstīt. Bet direktore nolemj – nākamajā nedēļā viss notiks mūsu lielās ēkas brīvajos dzīvokļos, jo viesnīca esot pārāk nedroša.

Nedēļas nogale noslēdzas ar vieglu snigšanu. Mēs četratā ejam vakariņās, un arī Maņdžouli visi vēlas nofotografēties ar Semiju. Semijs vairāk stāsta par to, kā skolā gājis Zambijā. Interesanti, ka pirmās četru stundu ilgās pēcstundas nedēļu garumā tas dabūjis tāpēc, ka bučojies ar meiteni. Redz, Zambijā ir tā – tiek teikts, ka – ja zēns redz meiteni kailu – tas paliek akls. Ja jauns puisis atradis draudzeni, tad vecāki to kārtīgi iekausta. Tāda esot kultūra. Nez, kāpēc vecāki neaizdomājas par to, kā tad tās ģimenes galu galā rodas?

Smejam, ka lielākā problēma gan puisim tagad ir kāds vanags, kas vienmēr nokārtojas tieši uz Semija dzīvokļa palodzes. Un vienmēr atstāj pietiekami daudz, lai to pamanītu un nobrīnītos – vai tas tiešām ir tikai putns?

Un tā – ziema sākusies. Skola attapusies, un mēs – gaidām, ko interesantu nesīs oktobra otra puse!

**

Iepazīsim Ķīnu! Un šoreiz vairāk parunāsim par klimatu Ķīnā. „Plašā un topogrāfiski daudzveidīgā Ķīnas teritorija atrodas Āzijā, pasaules lielākajā kontinentā, un tās krasta līnija iet gar Kluso okeānu, pasaules lielāko okeānu. Tādējādi valsts klimatu lielā mērā ietekmē lielo gaisa masu sezonālā kustība starp Kluso okeānu un Ķīnas cietzemi. Polārā kontinentālā gaisa masa, kuras izcelsme ir ziemeļos Sibīrijā, ziemas laikā dominē lielā Ķīnas daļā; tāpat vasaras laikā valsti ietekmē Klusā okeāna tropiskā gaisa masa. Krasi atšķirīgie klimatiskie apstākļi, kas valda vasarā un ziemā, ir tiešs šo divu gaisa masu mijiedarbības rezultāts.

Abu gaisa masu kustībai ir milzīga nozīme Centrālās un Ziemeļķīnas klimatā. Vasarā, kad dominē tropiskā gaisa masa, Ziemeļķīnā ir spēcīgāks nokrišņu daudzums. Tomēr, kad dienvidaustrumu musons atslābst, Ķīnas centrālā daļa saņem vairāk nokrišņu, kas bieži izraisa plūdus.

Papildus šīm divām gaisa masām Ķīnas klimatu ietekmē arī trīs citas gaisa masas: ekvatoriālā kontinentālā gaisa masa (ļoti nestabils dienvidrietumu musons), polārā jūras gaisa masa un ekvatoriālā jūras gaisa masa. Turklāt, tā kā Ķīna ir tik plaša un tai ir tik sarežģīta topogrāfija, gaisa masu un reljefa mijiedarbība rada plašu klimatisko apstākļu klāstu.

Gada temperatūras diapazons starp galējiem valsts dienvidiem un ziemeļiem ir aptuveni 48°C. Ar dažiem izņēmumiem, janvāris visā valstī ir aukstākais mēnesis, bet jūlijs – karstākais. Vasarā gan temperatūru diapazons ir mazs, jo arī ziemeļi iesilst. Bet ziemā? Kamēr dienvidos var iet peldēties, te ir arī zem mīnus 40 grādiem.

Liela nokrišņu mainība ir vēl viena Ķīnas klimata iezīme. Pavasara lietus Ķīnas lauksaimniekiem ir ārkārtīgi nozīmīgs, taču pavasarī ir arī vislielākās lietavu pārmaiņas – tās būtībā nav paredzamas, sevišķi Ziemeļķīnā. Lietus galvenokārt līst vasaras mēnešos, kad augiem visvairāk nepieciešams ūdens. Tas lauksaimniekiem ir svarīgs ieguvums, taču vasaras nokrišņi parasti ir pārāk intensīvi. Ķīnas piekrastes daļā taifūni nav retums.” Britannica.

No septiņām oficiālajām brīvdienām esam tikuši pie trim.

Viena aizvadīta kāzās, bet nedēļas nogalē esam gatavi braucienam uz Ergunu un tās apkārtni – ziemeļu mežiem un mitrājiem. Sarunāts doties visiem mums ārzemniekiem kopā, šoferītis tas pats vīrs, kas mūs izvadāja pa tepat esošo prēriju. Vīrs par braucienu prasa to cenu, ko visi tūroperatori, kad ir nesezona. Par divām dienām 120 eiro – par braucienu, degvielu, viņa laiku. Tātad 30 eiro no cilvēka. Un gabali jāpievar pamatīgi.

Tāpēc jau pirms astoņiem sestdienas rītā tiekamies. Ceļamies ar saullēktu un tas šajā sasalumā ir tik skaists! Nopriecājamies, ka tomēr nepiekritām līgavas vēlajam aicinājumam kāzu dienu nobeigt karaoke bārā. Uh, būtu grūti. Bet nu braši un svaigi dodamies uz slimnīcu, kur jāsaņem iepriekšējā dienā taisītie kovida testa rezultāti. Mūsu astoņpadsmitais tests! Ar mums visiem ārsti, protams, runā krieviski, bet tā arī neatrod amerikānietes rezultātus. Mums trim ir, bet meitene sarakstā neparādās. Hmm.. parasti rezultāti nav, ja tie ir pozitīvi.

Tiekam nosūtīti uz to pašu ēku, kur testus taisījām. Jā, jo lielāka grupa jo vairāk visam tas laiks aiziet, tāpēc mīļākais ceļošanas veids mums ir divatā. Bet šoreiz tāds mazs sadraudzības pasākums! Rezultāti arī beigās atrodas. Izrādās, ka meitenes pasē trīs rakstītie vārdi – vārds, kristītais vārds un uzvārds – nebija salīduši attiecīgajā ailītē, tāpēc sistēmā nav uzrādījušies.

Un tad uzsākam ceļu. Smejam, ka Dāvejs – mūsu šoferis – ir patiesi priecīgs, ka beidzot var sarunāties, jo abi mūsu kolēģi zina ķīniešu valodu. Tas saka, ka visu laiku ar mums gribējis parunāt, bet tā valodas barjera traucē. Bet tagad? Viss aiziet! Smaids Dāvejam līdz ausīm!

Izbraucam no Maņdžūrijas, sākas cits reģions, kas gan atrodas tajā pašā Hulunbeier apgabalā, un tajā pašā Iekšējās Mongolijas provincē. Nogriežamies no galvenā ceļa un tad jau sākas skaists brauciens pa mazākiem, bet ļoti kvalitatīviem asfaltētiem ceļiem cauri tai plašajai prērijai, kurā nu guļ siena ruļļi. Kāda nekuriene! Cik tālu vien acs redz, ir pakalni un zāle. Un jā – neviena koka! Dāvejs gan saka, ka koki būs vēlāk.

Ceļš drīz ved gar upi, kuras otrā krastā ir Krievijas robeža. Smejam, ka tad, kad upes otrā krastā ir redzams kāds krievu ciems, Ķīnas pusē uzreiz sargtornis. Dāvejs saka, ka no turienes šauj robežpārkāpējus.

Pēc pāris stundām parādās citi skati. Apkārt daudz jurtu kompleksu – visa plašā prērija izraibināta! Dāvejs stāsta, ka senāk braucēji tajos varējuši atpūsties un pat paēst bez maksas. Jo te braucis retais. Bet nu viss mainījies. Arī mūsu šoferis diezgan bieži pievar šos attālumus, lai tūristus aizvizinātu nekurienē.

Aitas, govis, zirgi. Mums jau iepriekš bija pieteikts uzmanīties, ka telefonam jāizslēdz dati, lai pēkšņi tas nenoķertu Krieviju. Tad gan grūti būtu paskaidrot ķīniešiem, ka nē – mēs tikko neieradāmies no Krievijas, sargtorņu vīru nepamanīti.

Ceļmalās salikti mākslīgi robežsargi, bet mēs traucamies tālāk. Patiesībā, uz ceļa neesam vienīgie, bet tas tāpēc, ka brīvdienas, un daži izvēlas apskatīt ziemeļus, kamēr vēl nav neciešami auksts. Uz šo vietu nevar nokļūt ne ar lidmašīnu, ne vilcienu. Un tad nu atliek vien auto. Redzam vienu busiņu, kas varētu būt starppilsētu, bet kas lai zina. Šoreiz šoferis ir izdevīgs variants.

Un Dāvejs ir tiešām jauks. Pirmā ir pietura augstākajā prērijas punktā, no kurienes redzama upe, pats mitrāju sākums. Dāvejs visiem palīdz uzkāpt un nokāpt no kalna, paturot roku vai pastumjot. Protams, mēs to neprasām, bet vīrs ļoti aktīvi vēlas visur piedalīties. Dāvejam ir 45, tas ar ģimeni dzīvo pretī mūsu valodu skolai. Vīrs painteresējas arī par mūsu vecumu, par mūsu valstīm. Dāvejs krieviski un angliski zina nedaudz, bet mums ir lieliska iespēja praktizēt ķīniešu valodu. Interesanti, kad tiešām kaut ko izdodas saprast, izdodas daudz ko jaunu iemācīties. Beigās pat ķīniski uzdziedam dziesmu.

Uz jautājumu, kāpēc gandrīz visi ķīnieši brauc baltos auto, arī Dāvejs, tas atbild, ka baltā auto nav tik karsti šajā spēcīgajā saulē (saule tiešām traka, lai arī ārā auksts), un uz baltas mašīnas neredz netīrumus. To gan nevaram „savilkt kopā”, jo uz balta taču visvairāk tos netīrumus var pamanīt! Bet neko – ķīniešiem citādi tie putekļi.

Dāvejs man uzdāvina dzintara rokassprādzi, mēs tam pretī sniedzam mazu dzintara akmentiņu – dažus tādus uz Ķīnu esam paņēmuši. Vīrs uzreiz māk pārbaudīt, vai ir īsts vai ne.

Turpinām ceļu. Kopā jābrauc piecas stundas, ir daži pieturas punkti, kur Dāvejs uzdodas par fotogrāfu. Un drīz tas paspēj vienu fotosesiju salikt nelielā videoklipā. Ir tiešām jauki. Pa ceļam ir daudz šamaņu templīšu, gluži kā pie Baikāla. Redzam milzīgus vanagus un mazas pelītes, kas simtiem, ja ne tūkstošiem, salīdušās uz ceļa. Dāvejs taurē, lai tās pabēg no auto, bet citi braucēji nav bijuši tik uzmanīgi, un tad jābrauc pāri līķīšu jūrai. Te dzīvojot arī čūskas, vilki un lāči, bet nevienu no tiem savā mazajā pārbraucienā nesatiekam.

Pēc ilga laikā beidzot ir arī kāds kontrolpunkts, kur pārbauda braucēju veselības kodus, paprasa testa rezultātus. Bet nav nepieciešams tas dokuments, kas apliecina, ka esam Maņdžouli uzturējušies jau mēnesi. Te jāpiemin, ka atpakaļceļā kontrolpunkts vispār ciet. Tā kā – pārbaudīti tiek tie, kas trāpa uz darba laiku.

Dāvejs ir izbrīnīts, ka mums ir visi kodi, ka zinām, kā Ķīnā norēķināties ar telefonu, kā mākam no Ķīnas iepirkšanās giganta Taobao iegādāties preces. Jā, mūsu kolēģi šajā zemē pavadījuši daudz ilgāku laiku, bet arī mēs visas šīs „fīčas” esam apguvuši.

Pēc piecām stundām beidzot sasniedzam savu galamērķi. Un jāiet iestiprināties. Smejam – kā ieejam restorānā, vietējie ķīnieši lec kājās un sāk plaudēt un svilpt. Nopietni. Un šie aplausi ir Semijam – mūsu zambijiešu draugam. Jā, mazajā pilsētiņā melnādainos viesus tik bieži nav iespējams sastapt. Un tad sākas fotosesija – burtiski jābēg no ķīniešiem. Pirmo tie vienmēr vēlas bildi ar Semiju, tad ar mani gaišo matu dēļ, tad seko Arča, jo „stiprs un spalvains” un visbeidzot mūsu amerikāņu kolēģe, kas ir netipiski gara. Jāpiemin, ka tiešām visā šajā laikā visos miljonos esam redzējuši divus bārdainus ķīniešus. Arī rokas un vēderi tiem bez spalvām. Un tad Arča kā Sniegacilvēks. Katrā ziņā pilsētas iedzīvotājiem esam īsta eksotika – kā reiz svētkos.

Papusdienojam un iedzeram alu. Izmaksājam maltītes arī šoferim, jo ir lēti. Bet tas pavisam sapriecājas, ka apsolām tam vakarā piebiedroties baidžu sesijā. Un tas ir tik priecīgs, ka pēkšņi tiek atcelti mūsu šīsdienas plāni. Bija doma doties uz kādu parku, bet – tā kā laikapstākļi nākamajā dienā tomēr solās būt patīkami – visu atstājam rītdienai. Arī laika tad būs vairāk, bet galvenokārt jau – Dāvejs nevar vien sagaidīt savu baidžu glāzīti.

Bet nu – dodamies uz viesnīcu, piereģistrējamies, paliekam visi vienā stāvā. Bet vēl jau ārā gaišs. Izstaigājam nelielo pilsētiņu, kur ir daudz mazu koka mājeļu – senāk te krievi esot dzīvojuši. Bet nu – ķīniskojušies. Nevienu citu ārzemnieku šajās dienās nesatiekam. Ir mazi dārziņi pie mājām, te audzēti loki, tomāti, kāposti. Bet viss izskatās diezgan nekopts un noplucis.

Izstaigājam galvenos lakumus, un te viens tāds ir veltīts Čingishana brālim. Ir arī tie koki, un pastāstām Dāvejam, ka mēs dzeram bērzu sulu. Tas par ko tādu neko nezina, bet vēlāk veiklā atrodam bērzu sulas pudelītes.

Fotografējamies ar rudens lapām, kamēr vietējie fotografējas ar mums. Iegādājamies augļus no pārdevēja ceļmalā, to pamatīgi pārsteidzot. Un tad saule norietējusi – Dāvejs berzē rokas. Patiesībā, Dāvejs mūs jau uzreiz pēc viesnīcas veda uz restorānu to baidžu dzert, bet amerikāņu kolēģe uzsvēra, ka grib staigāt, kamēr ārā saulīte. Un tikko taču bijām paēduši. Tomēr nu – vakars klāt!

Dāvejs atradis vietu, kur mums dos atlaides, un tad jautrība var sākties. Mēs trīs dzeram alu, amerikāņu meitene alkoholu nelieto, bet mūsu draugs – baidžu. Tas ir ķīniešu alkohols, taisīts no graudiem vai rīsiem, 50% stiprumā. Kā mūsu draugs saka, viņš katru vakaru izdzer divas glāzes (lielās) un tad iet gulēt. Šodien ir īpaša diena. Dāvejs izdzer trīs glāzes. Un vakars, protams, izvēršas patiešām smieklīgs un visnotaļ pozitīvs. Cilvēki restorānā arī nespēj no mums novērst ne acu, bet mēs par tiem neliekamies ne zinis. Nu „Dāvejs ir saņēmies – grib ar mums visiem nofotografēties, un iedod visiem iesaukas. Semijs ir tulks, Arča ir „brat” (brālis, krieviski), es esmu „beautiful” (skaistā, angliski), un Kenija ir „guņa” (meitene, ķīniski).  Dāvejs nekautrējas paprasīt bučas, un saka, ka Arča tam patīk, jo viņam skaista sieva. Kārtīgi izsmejamies. Dāvejs ir tik sirsnīgs cilvēks – smaids tā sejā nav pazudis no brīža, kad satikāmies. Jā, ir tādi īpaši cilvēki, un mums kaut kā izdodas tos satikt.

Dāveju uz viesnīcu ir jānes, un tas nebeidz atkārtot, ka restorāna īpašnieks teicis – neviens nekad pie viņa nav izdzēris trīs baidžu glāzes, bet Dāvejs gan. Nu re – pirmais! Dāvejs nu runā gan angliski, gan krieviski. Tas strādājis Krievijā uz lielajiem traktoriem. Tur gan vietējie neesot bijuši draudzīgi. Tad prasījuši alkoholu, tad cigaretes. Ja Dāvejam nekas no tā nav bijis, tie likuši iet uz veikalu. Bet ja nepiekritis – situši. Vecie esot labi, bet jaunā paaudze gan ne.

Viesnīcā Dāvejs izdomā nomainīt numuriņu, jo būšot skaļš krācējs. Aizvedam to uz otro stāvu, tur Dāvejs steidz uz tualeti, kur sanāk visu sašļakstīt, jo numuriņā elektrības nav. Sagādājam tam citu istabiņu, piektajā stāvā. Un tā paliek viena piečurāta tualete.

Atstājam Dāveju numuriņā un paši dodamies turpināt vakaru, jo ir tikai septiņi. Amerikāņu meitene vienīgā aiziet gulēt, mēs ar Semiju pavadām laiku sarunās. Vienu reizi pārbaudām, kas ar Dāveju. Drīz vīrs jau krāc. Bet pašā naktī atsūta mums foto ar sadegušu matraci un skaidrojumu – „pīpēt ar baidžu ir slikti”. Izrādās, pīpējis gultā (to Ķīnā darīt var), un oglīte iekritusi matracī, tas aizdedzies. Viesnīcai samaksājis 800 juaņas, kas ir 100 eiro. Nu re – viss brauciens vīram bez peļņas. Bet vēl jau nākamā diena priekšā!

Nākamajā rītā jau pēc septiņiem pie mūsu durvīm klauvē Dāvejs: get up! Nu re, pats tīri frišs un, protams, smaidīgs. Jā, tāpēc ķīnieši agri sāk ballītes, lai nākamajā dienā agri varētu būt gatavi jauniem piedzīvojumiem! Mēs gan esam jau augšā, vien kolēģiem ierasti patīk pagulēt ilgāk. Tos tad gaidām jau pie auto, kamēr Dāvejs stāsta, cik slikti dzert baidžu un pīpēt. Prasti sieva tam neļaujot dedzināt cigareti, kad tas dzēris, bet tagad jau neviens nebija klāt. Parādām Dāvejam pāris foto, un tas saka, ka neatceras neko daudz. Un tad vien izsaucas: „esmu tāds „huļigāns”” Jā, huligāns gan. Bet nu tāds tīri jautrs un sirsnīgs huligāns.

Astoņos dodamies uz vietējo brokastu bufeti, kur katrs var kārtīgi pārēsties par vienu eiro. Tādas bufetes Ķīnā daudz, tikai jāzina, kur meklēt. Un ārzemnieks, protams, visiem ir neliels brīnums. Bet vēl brīnumaināk satikt dažus savus skolēnus, kas arī šajā nekurienē atbraukuši atpūsties.

Un tad jau braucam kalnos. Pirmais ir pusotru stundu pārbrauciens līdz nokļūstam Ergunas mitrāja parkā. Te jāsamaksā astoņu eiro ieeja, bet visi sametam naudiņu arī Dāveja biļetei, lai arī šoferītis saka, lai par viņu nesatraucamies. Bet tad, kad viss samaksāts, tas pilnībā uzliesmo priekā. Jāpiemin, ka Dāvejs par mums ļoti rūpējas – nodrošina, lai mums vienmēr ir ūdens, padod roku, kad vajag un kad nevajag, attaisa durvis, un puišiem pat sasien bikšu auklas. Jā, mums visiem šis pārbrauciens ir īsti svētki. Un arī nakts neadījumi vīram, šķiet, jau aizmirsušies.

Kāpjam mazā mašīnītē, kas mūs visus pa dēļu celiņiem aizvizina iekšā parkā, kur jākāpj pakalnos. Apkārt ielejas, līkumota upe un bērzu meži. Nu pasakaini, ko lai saka. Šis tiešām ir īpašs reģions – tādi plašumi! Tagad ir tā sajūta, ka esi viens ar visu vareno dabu! Cik tālu vien acs rāda, priekšā pakalni un pļavas. Tādās debesu tālēs var pazust no domām, no darbiem, no visa.

Dāvejs atkal priecīgs mūs iemūžina, un pat parāda, kā pozēt. Smejam, ka vīrs ir gluži kā bērns pirmoreiz ievests smilšu kastē. Diena ir burvīga, un redzētais visnotaļ neaizmirstams. Interesanti, ka vasarā šis parks ir slēgts, jo lietavu dēļ ieleja applūst. Apkārt esošie nami ūdenī ir līdz trešajam stāvam. Jā, šajā reģionā lietavas ir vasarā, bet ziema ir sausa un ļauj izbaudīt neparasto apkārtni.

Bet tas vēl nav viss. Vēl divas stundas līdz citam kalnam. Pa vidu gan jāiestiprinās un jāpiestāj pie visiem tiem nebeidzamajiem laukiem, lai uzņemtu pāris foto. Interesanti, ka dažos restorānos ir divas ēdienkartes – vietējiem un tūristiem (kas arī ir ķīnieši). Tūristi maksā augstākās cenas, kamēr mēs ar Dāveja palīdzību tiekam pie tās lētākās ēdienkartes.

Pēc ilgā brauciena sasniedzam pēdējo pakalnu, no kura atkal paveras plašā ieleja un upe vietā, kur tās līkumi atgādina „iņ” un „jan” simbolu – tāpēc vieta ir īpaša. Pa ceļam ir vēl pāris parki, kur var samaksāt ieejas maksu, bet Dāvejs mūs aizved uz tiem, kas sasniedzami bez maksas. Nu nav taču iespējams visu skaistumu ar summām aplikt.

Un tad ceļš atpakaļ. Jau vairākas reizes ceļu šķērsojusi upe un auto tad jābrauc cauri ūdens masai. Bet kādā vietā viss ir pavisam sasprūdis. Priekšā kilometrīga rinda un neviens nezina, kāpēc. Gaidām pusstundu un drīz kāds auto brauc mums arī pretim, un tā šoferis tad pie katra apstājas stāstot, ka ceļu šķērso upe un ūdens ir auto līdz durvju rokturim, tāpēc tas dodas atpakaļ. Bet atpakaļ ir jābrauc tās pašas trīs stundas, lai tikai nomainītu mājupceļu.

Dāvejs arī apgriežas un saka, ka nu nevarēs izbraukt cauri vesels. Arī mūsu draugs tad piestāj pie katra aiz viņa rindā stāvošā un saka, ka dzirdējis – upe neizbraucama. Bet tas notiek līdz mirklim, kad kāds pasaka pretī – viņa paziņa upi pārbraucis ar mazo auto. Apstājamies. Ko darīt? Paši neko neesam redzējuši, nezinām, kas īsti notiek. Sakām Dāvejam, lai aptur auto. Nebūtu forši visu to gabalu braukt atpakaļ, tāpēc vislabāk par visu pārliecināties pašiem.

Dāvejs atkal nostājas rindā, kamēr citi, ko tas pārliecinājis par to, ka ceļš nav izbraucams, jau devušies prom. Mēs ar Arču kājām dodamies izpētīt situāciju. Nemaz nav tik tālu jāiet, līdz nokļūstam pie upes, kas šķērso ceļu. Jā, ūdens daudz, bet nu nav gluži līdz pusei auto. Vienkārši viss sastrēdzis, jo divas automašīnas upē noslāpušas un nekust no vietas. Tomēr ir ieradušies gan policisti, gan pārcēlājs, kas prasa 12 eiro no tiem šoferiem, kas tomēr vēlas, lai to auto pārvizina pāri upei.

Atgriežamies pie Dāveja, parādām video un foto, un visi nolemjam, ka gaidīsim rindā. Kopā tās ir divas stundas. Bet viss sāk kustēt, jo sarodas vēl pacēlāju auto – katrs taču vēlas nopelnīt no šādas situācijas. Visgrūtāk ir lielajiem siena gubu pārvadātājiem. Tie ar visu kravu arī daudz ko nobloķē, bet galu galā pāri upei tiekam. Ir interesanti tādos līdzenumos tik saulainās dienās traukties pa pilnībā pārplūdušiem ceļiem.

Priekšā vēl nedaudz vairāk kā trīs stundas brauciena. Bet saule jau riet. Ķīnieši bariem sastājušies ceļmalā, un Dāvejs paskaidro, ka tiešām – ķīniešiem patīk saulrieti un saullēkti, un tiem noteikti patīk fotografēties. Protams, skati ir nepārspējami – saule oranži violetiem stariem izgaismo visu plašo siena pļavu. Cik forši būtu uzsliet telti un vienkārši iegrimt vakarā līdz ar sauli.

Bet neko – ceļš jāturpina. Tumsā braukt grūtāk, jo ceļu nu šķērso tad zirgi, tad govis. Un tad vēl auto nemaz nebrauc ar gaismām, jo Ķīnā tās nav obligātas. Jā, auto gaismas jāieslēdz vakarā, bet katram jau cita izpratne par to, kas ir vakars. Tomēr brauc visi prātīgi, jo, piemēram, par govs notriekšanu jāmaksā 10 tūkstoši juaņu jeb 1250 eiro. Un tas ir daudz. Summa gan atkarīga no tā, vai notriekta govs vai bullis, un vai govs bijusi stāvoklī, kas maksā vairāk.

Sanāk arī apmaldīties ceļos, bet brauciens ir jautrs. Dāvejs mums iemāca dziesmu ķīniešu valodā, mēs tam samācām šo to angliski, šo to krieviski. Un Maņdžouli klāt! Dāvejs uz lielceļa gan pamatīgi uzņem ātrumu, lai paspētu mūs nogādāt mājās ātrāk, bet tad, kad jau 130 km/h, sakām, lai piebremzē – nekur neskrienam. Lai arī skolā bija plānots atsākt nelegālās mācības pirmdienā (nelegālas, jo brīvdienās mācīt vairs nevar, bet likumus taču te visi māk apiet), tās tomēr tiek pārceltas uz otrdienu. Un tā noslēdzam savu skaisto pārbraucienu. Vēl viena daļiņa Iekšējās Mongolijas apgūta. Brīnišķīgi!

**

Iepazīsim Ķīnu! Kas ir Erguna? Erguna nosaukta pēc pierobežas Argunas upes, “Ergun” mongoļu valodā burtiski nozīmē “ziedojums”, simbolizējot to, ka upe ir māte, kas audzina šī reģiona iedzīvotājus. Mitrāji, balti bērzu meži, zālāji, ezeri un upes… Tas ir tas, kas piesaista apmeklētājus. Ergunas mitrāju slavē kā pirmo Āzijas mitrāju, un tas ir lielākais visā Ķīnā! Ir arī Heishantou drupas, kur pirms 700 gadiem dzīvoja Čingishana brālis. No senās pilsētas gan daudz pāri nav palicis. Bet vēl ir baltu bērzu meži, kas aizņem 70 000 hektāru platību. Jā, skaistums visapkārt!

Arī Ķīnā ir „stukači”.

Jā, jau domājām – nez kā pēc visiem jaunajiem noteikumiem skolai izdevies atvērt pirmās un otrās klasītes. Redz, tā kā šeit angļu valodu skolās sāk mācīt tikai no trešās klases, tad ārpus skolas jaunāki bērni to apgūt nedrīkst, jo tas skaitās papildus slogs. Valdība Maņdžouli gan pievēra acis uz to, ka skola plāno atvērt mācības no 1.-9.klasei, apturot vien bērnudārznieku apmācības. Bet nu – tad, kad mazākajiem jānāk uz skolu, kāds vecāks piezvanījis valdībai ar jautājumu – kāpēc vispār tā notiek. Interesanti. Ja jau tev iebildumi – nu nelaid savu bērnu skolā, bet kāpēc jāsūdzas? Tad nu saskrien valdības darbinieki un saka kategorisku nē pirmajām un otrajām klasēm. Arčam tā jau mazās darba stundas vēl uz pusi samazinās. Tāds pārmaiņu laiks – nezinām, kur tas aizvedīs. Kā skola varēs izdzīvot, kā varēs samaksāt algas. Katra diena ir kā pārsteigums.

Jāgatavojas kāzām. Izstaigājam ļoti daudz tirgus plaču un veikalu, jo jāiegādājas apavi – mums taču nekas īsti nav paņemts līdzi – vien klasiskais ceļojuma aprīkojums. Smejam, ka daudzi pārdevēji ir tik ļoti sajūsmā par krieviem, ka nespēj vien slēpt savu trīcošo balsi: „es krievus divus gadus neesmu redzējis! Kāds prieks, ka esat šeit!” Viens liek apostīt visas viņa pārdotās kurpes – tās esot īstas, citādi tādas, kam ir aromāts, esot sliktas kājai. Cita dāma nesaprot, ka nu neder mums pilnīgi visi apavi, vien sēdina nost – nu piemēriet taču, nav jau jāpērk! Bet kāpēc mērīt to, ko tiešām nevajag? Visi runā krieviski, un arī mēs atrodam to, ko meklējam.

Pienāk pirmdiena, kad jāplāno nodarbības – visi pavada dienu skolā, Arčam brīvāks, jo nav jau ko mācīt. Uzzinām arī to, ka viss tas desmit dienu atvaļinājums mums ies gar degunu. Direktore kaut kādā veidā sarunājusi ar valdību to, ka šajā atvaļinājumā nodarbības būs. Lai arī pēc likuma ir tā – ja valsts skolā brīvdienas, tad bērni uz apmācību centriem nevar iet, bet visu taču var kaut kā apiet.. Mūs tas neiepriecina, jo priekšā tikai trīs brīvdienas, no kurām vienā ir kāzas, un tad paliek divas tiem tālajiem mežiem. Mums atļauj izbraukt tikai Hulunbeir reģionā, un labi, ka meži tajā atrodas. (Jāpiemin, ka šis reģions ir lielāks par Latviju). Bet nav jau tik daudz laika kā gribētos. Vēl pa vidam tie testi jāiespiež. Arī grafikos nemitīgas pārmaiņas. Tad ķīniešu skolotājiem gribas, lai mācām mēs, tad gribas samainīt nodarbību laikus. Bet direktore tik priecājas – „nu, jums taču patīk, vai ne – jānāk tikai vakaros”. Jā, protams, ka patīk. Bet nevar jau tā izrādīt, citādi vēl kaut ko izdomās.

Vienā no dienām noskan signalizācija un visa lielā 30 stāvu ēka, kur dzīvojam, tiek aicināta uz evakuāciju. Mēs gan par to uzzinām no kaimiņu amerikānietes. Redz, mūsu dzīvoklī paziņojumus no koridora dzirdēt nevar. Bet par ko satraukties? Arī zambijietis vien pabāž galvu ārā no dzīvokļa, tikko izlīdis no dušas, un domā – tūliņ pāries. Amerikāniete paķer savus kaķus un steidz lejā ar liftu, lai arī ķīniskajos un angliskajos ziņojumos teikts, ka jādodas lejā pa kāpnēm. Vēlāk tā uzbrauc atpakaļ un saka, ka apsargs teicis – viltus trauksme. Sasmejamies – mēs no sava dzīvokļa nekādus brīdinājumus – ne viltus, ne īstus – nedzirdētu.

Turpinās skola, temperatūras nokrītas uz nulle grādiem. Nu ja – drīz jau oktobris, tad taču sāksies mīnusi. Direktore sākumā nevēlas parakstīt papīru par to, ka esam Maņdžouli jau mēnesi, bet tad, kad prasām personīgi, ne caur asistentu, tai nākas piekrist. Nu ja – tagad ārzemniekam nevar neizpatikt – nevar atļauties zaudēt nevienu. Un priekšā nezināmais. Kā izies ar visām brīvajām dienām?

Pēdējā darba diena gan interesanta. Rītā jāiet uz kāzu ģenerālmēģinājumu, kas notiek pasaules lielākās matrjoškas 16. stāvā. Tur izrotāta zāle un galdiņi 400 cilvēkiem. Patiesībā, negaidīti, ka neizskatās pārbāzts, un tiešām vienā vietā tādu baru var satilpināt. Ir līgava ar līgavaini, līgavaiņa draugi un es ar vēl divām meitenēm. Viena uz mēģinājumu nav tikusi, jo valodu skola vienmēr pēdējā brīdī pieprasa kaut kādus darbiņus. Jāpiemin, ka esmu vienīgā, kas neko nesaprot ķīniešu valodā, bet ar pāris reizēm viss skaidrs. Kur jāiet, kā jāstāv. Visa programma interesanta – no sākuma uz skatuves uznāk līgavainis ar draugiem dziedot dziesmu. Tad dziesmai atbild līgava (ķīnieši tak traki uz to dziedāšanu). Un tad viens otram iet pretī – mēs visi pavadām jauno pāri. Tad jākārto kleita, tad jāpasniedz gredzeni. Un jaunais pāris salaulājas. Tad turpat uz skatuves notiek līgavas pušķa mešana, ko ķeram tikai mēs – līgavas un līgavaiņa draugi. Un tas apmēram viss. Katram jāpasaka teikums jaunajam pārim. Un tad ēšana. Vismaz mēģinājumā tā tas tiek pasniegts. Realitātē ar visiem tiem cilvēkiem noteikti būs citādāk.

Kājām dodamies atpakaļ, jo diena ir saulaina, lai arī ārā mīnus 2 grādi. Protams, mūs paspēj noķert taksisti, kas ļoti interesējas, cik ilgi te esam un vai robežas vaļā.

Neskaidrības ar skolu turpinās. Tad tie nevar atvērt pirmās klasītes, tad atkal pēkšņi izdomā, ka riskēs. Un tā tas iet pa riņķi. Bet mēs esam pēdējās nodarbībās. Šodien gan uzzinām, ka saņemsim tikai pusi no algas, par ko nebijām vienojušies. Jā, saprotams, ka pusi mēneša skola bija ciet, bet mums tomēr „cietā” alga līgumā ierakstīta. Direktore gan visādi skaidrojas un nākas vien saprast to sarežģīto situāciju. Bet skaidrs viens – nākamā tāda reize būs pēdējā. Tomēr esam uz vietas Maņdžouli, mums visu laiku tiek piekodināts būt gataviem jebkurā brīdī. Un par to vienmēr jāiemācās arī paprasīt savu atalgojumu.

Bet ko tur vairs – daudz neklausāmies direktores stāstos, jo nekad nevar zināt, cik tie īsti. Vakarā jādodas uz lielo pasākumu. Līgavas māsas jau no pieciem rotā istabas kādā viesnīcā, kur paliek līgava, līgavas māsas un līgavas ģimene. Mēs ar kolēģi ierodamies tikai deviņos pēc darba. Viss izdarīts, izejam vien cauri uzdevumu sarakstam, kas meitenēm jāuzdod līgavaiņa draugiem līgavas izpirkšanā. Un tad pasēžam ar līgavu un kolēģi, kas arī strādā valodu skolā. Šoreiz par skolu runājam nedaudz atklātāk un tā arī atklājas dažādi nesmukumi. Direktore, piemēram, ķīniešiem liek mainīt to angļu vārdu (kādu bieži ķīniešiem piešķir vecāki vai skolotāji, lai ārzemnieki reāli varētu to izrunāt), tikai tāpēc, ja kādam skolā jau tāds ir. Citādi pārāk mulsinoši redz. Ķīniešu skolotāji saņem 3 tūkstošus juaņu mēnesī, kas ir aptuveni 375 eiro. Par ķīniešu skolotāju darbu nodokļus skola sāk maksāt tikai pēc nostrādāta gada. Kā tas iespējams? Direktorei labi sakari reģionālajā valdībā. Top skaidrs, ka par mums nodokļi netiek maksāti. Ķīniešu skolotājiem savukārt atklāti tiek teikts, ka ārzemnieki šajā skolā pelna divus ar pusi trūkstošus eiro, un dīvainā kārtā neviens ķīnietis pret to neprotestē – tie vienkārši priecājas par iespēju strādāt skolā. Tomēr šī skola likumus mēģina apiet visvisāds veidos. Brīvdienās, piemēram, oficiāli strādāt nevar. Un tāpēc direktore skolotājiem liek rakstīt vecākiem privātas ziņas it kā no tiem pašiem skolotājiem, ka tie, redz, vēlas savus skolēnus redzēt arī brīvdienās. Nevis skola to prasot, bet katrs ķīnietis personīgi. Daži gan nedaudz pasprēgājuši pretī, bet neko jau padarīt. Smejam, ka būs jāslēpjas viesnīcās un direktores privātajos dzīvokļos, jo oficiāli skolā apmācības notikt nevar.

Runājam par kāzām. Tādas izmaksā ap pusmiljonu juaņu, kas ir ap 63 tūkstošiem eiro. Tāda nauda ķīniešiem! Tās gan neapmaksā jaunais pāris, bet gan pāra vecāki. Bet tagad, skatoties uz to visu un nesaprotot valodu, liekas, ka tādā pasākumā par daudz naudas tiek ieguldīts un to varētu atvēlēt kādam labākam mērķim.

Es no mums ar Arču līgavai pasniedzu lielu mīksto lāci un pudeli vīna, kamēr mana kolēģe – paštaisītu gleznu (tā īpaši izlocīta papīra rullēšanas tehnikā). Runājam līdz diviem naktī, un iespējams, ka šīs garās sarunas arī vēlāk vēl atnāks atmiņā, un vēl ko interesantu varēšu piemetināt. Viss tik neparasti un interesanti!

Bet nu – kā tad ar kāzām? Ceļamies četros no rīta pēc nepilnu divu stundu miega. Līgavu pucē meikapa māksliniece, pārējās meitenes taisās pašas. Visām uzdāvināti rozā zīda naktskrekli, lai varētu taisīt kopīgas bildes. Fotogrāfs piecos nav ieradies, tāpēc fotosesija jāpārceļ par stundu vēlāk. Jāpiemin, ka viesnīcā nav apkures, un ar visiem mīnusiem ārā viss tas pasākums ir ļoti vēss. Kamēr fotogrāfa nav, visas tiek sasēdinātas auto un aizvestas uz līgavaiņa vecāku mājām. Tie pirms sešiem jau rullē pelmeņus, un tās ir agrās brokastis. Kad visi iestiprinājušies, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur beidzot fotogrāfs klāt un sākas fotosesija ar līgavu naktskreklos. Drīz tie jānomaina uz līgavas māsas kleitām un atkal jāfotografējas. Un tad vēl pēc vēl divām stundām viesnīcā ierodas līgavainis ar komandu. Ir vairāki uzdevumi, un pirmais no tiem, lai vispār atvērtu durvis uz līgavas istabu – puišiem zem durvīm jāslidina aploksnītes ar naudu. Starp citu, nauda ķīniešiem ir ļoti svarīga – par to runā, to dāvina, nekāda kautrēšanās. Viss par naudu ir ļoti atklāti un vienmēr uzsvērts, cik tai ir liela nozīme. Jā, un tāpat arī sarkanajai krāsai, kas visā redzama.

Aploksnītes pieņemam (tajās ir naudiņa, ko patur līgavas māsas), un ielaižam puišus istabā. Tiem līdzi nāk vakara organizators un vēl daži radi. Līgava sēž gultā un piesedz seju ar vēdekli. Ar katru izpildītu izdevumu tā seju atsedz vairāk, līdz atļauj līgavainim to nobučot. Līgava ir tērpusies sarkanā tērpā, tāpat kā līgavainis. Un galvā tai liela tradicionālā rota.

Nākamais uzdevums – puišiem jākrāso vienam otram lūpas lūpukrāsu turot zobos, un vēl ar aizvērtām acīm. Lūpas, protams, uzkrāsotas neglīti, tāpēc jāizcieš sods – tad uz īpaša paklājiņa, kas domāts pēdu masāžai, jāspridzina baloni (oriģināli bija paredzēts tur lēkt ar lecamauklu, bet istabā tad vietas nav). Nākamais – puiši tiek aplīmēti ar līmlapiņām, un tad tiem dejojot tās jādabū nost. Tas puišiem izdodas, un sods atkrīt – citādi visiem būtu jāvaksē kājas. Visbeidzot jāpadod caurspīdīgs stikliņš, tam piesūcoties no vienas puses (nākamais, tad stikliņam piesūcas no otras puses un bildē izskatās, ka visi bučojas). Šoreiz gan līgavas māsām arī jāpiedalās. Un tad nu līgavainis izsaka līgavai dažādus solījumus, meitene tos pieņem un izpirkšana beigusies. Tad istabā ierodas meitenes tēvs un māte, abi saka vēlējumus, jaunais pāris klanās vecāku priekšā. Jā, vecāku priekšā visu dienu jaunais pāris daudz klanās. Un tad vecāki dod dāvanas jaunajam pārim. Starp citu, dāvanā ir arī dzīvoklis un auto. Bet dāvanas, ko var panest, jaunā pāra palīgi nes uz auto un baltu džipu karavānā dodas uz jaunā pāra māju. Pirms tās notiek petaržu spridzināšana – tas notiek vienmēr, kad atvērts jauns veikals, kad dibināta jauna ģimene, kad notiek kaut kas jauns.

Jaunā pāra mājā savukārt sagaida līgavaiņa vecāki un katru dāvaniņu no nesējiem izpērk ar 100 juaņu (12 eiro) banknoti sarkanā aploksnē. Jā, tiekam pie naudiņas. Vispār baigi forši – dāvina naudiņu, par apģērbu nav jādomā, un vēl svētku pusdienas!

Un tad notiek līgavaiņa vecāku godināšana, tie saka skaistus vārdus. Interesanti, ka līgavaiņa mātes matos tiek iesprausta īpaša sprādze, kas paliek visu vakaru (šīs gan ir īsākas kāzas, jo jaunajam pārim priekšā lidojums, tās beidzas pēcpusdienā). Ja dāma sprādzi vēlas labajā pusē, tad no jaunā pāra vecāki vēlas redzēt zēnu, ja kreisajā pusē – meitu, ja sprādze sprausta pa vidu, tad no jaunās ģimenes tiek gaidīti divi bērni. Šoreiz tiek gaidīts zēns.

Pēc mazas fotosesijas telpās, notiek fotosesija ārā bez jakām. Ir vēsi. Te jāpiemin, ka visa jaunā pāra māja jau izrotāta kāzu fotoattēliem, jo pāris pirms kāzām fotografējas ar visu kāzu kleitu, un ne tikai vienu, bet vairākām. Arī pašā pasākumā jānomaina trīs kleitas – pirmā ir sarkana, otrā balta, un trešā izvēles krāsā – šoreiz arī sarkana. Tabu kāzās ir melna krāsa. Daudzi viesi ierodas parastākajās mājas drēbēs.

Ap desmitiem rītā ir laiks doties uz Matrjoškas viesnīcu. Tur jau sabraukuši daudzi auto – kā nekā vairāk nekā 400 viesi. Bet interesanti, ka tik daudz tāpēc, ka – ja ielūgti vecāki – tie var līdzi paņemt draugus. Ja ielūgti radi, tie arī var ņemt līdzi draugus vai kaimiņus. Un tā tas viss salasās. Kā man paskaidro – Ķīnā tiek precināts nevis pāris, bet divas ģimenes. Šim pārim gan otras kāzas paredzētas jau pirmdienā – pie līgavas radiem un draugiem, tikpat lielā pulkā. Līgavas vecāki gan īsti neesot sajūsmā par šo savienību, bet vīra vecāki ir ļoti priecīgi. To ārzemnieks nevar pamanīt, bet kolēģe māk visu kārtīgi apstāstīt. Vecākiem Ķīnā nepatīk, ka precas cilvēki no dažādām pilsētām, jo tas nozīmē, ka vieni no vecākiem savu atvasi zaudē. Ķīnā lielos attālumus tik viegli neizbraukāt. Un – tā kā bērnu ģimenē parasti nav daudz – to vienīgo pazaudēt neviens negrib.

Līgava sapošas, un, kad ieejam zālē, kāds uzreiz izsaucas – oho, ir arī krievu dāma! Arča, kas ieradies agrāk, arī kārtīgi izpētīts. Sākumā šie nezinājuši, ko ar Arču darīt – bet tad atradies arī sagaidītājs un Arča nosēdināts pie galdiņa blakus skatuvei pie citiem ķīniešiem.

Sākas ceremonija. Jaunais pāris dzied dziesmu viens otram ejot pretī, un tad jau arī mēs visi līgavas un līgavaiņa draugi pāri pavadām uz skatuvi. Nekādu mācītāju, protams, jo Ķīnā reliģiski pasākumi atklāti nenotiek. Tas pats vakara vadītājs saka visādus vārdus, uz ko jaunajam pārim jāizsaucas „jā!”, un tad tie lasa viens otram sarakstītus vēlējumus. Ir skaisti un aizkustinoši. Bet pārsteidz tie viesi. Pat tādā diezgan emocionālā un īpašā brīdī ir tie, kas sarunājas un vispār nekādu vērību notiekošajam nepiegriež. Bet tā taču Ķīna. Te ir visādi.

Tad ir jāķer līgavas pušķis, un tas arī notiek uz skatuves, un tie ķērāji ir vien tie paši līgavas un līgavaiņa draugi. Pušķi noķer kāds puisis, īstā lēcienā. Un smieklīgākais, ka tam tad uz skatuves jautāts, kuru no līgavas māsām tas gribētu apņemt. Un izvēle krīt par labu man, visi sasmejas.

Ceremonija beigusies, jaunā pāra draugi tiek pie sava galdiņa zāles beigās, Arča turpina tusēt ar svešajiem ķīniešiem. Ir neliela pauze. Uz katra galda tiek likta kazas kāja, tad visādas gaļas, zivis, salāti, tofu, dārzeņi, un arī saldās kukurūzas pankūkas un maize ar saldu pildījumu. Vēlāk gan tik daudz no visa šī aiziet zudumā. Tik daudz izniekota ēdiena!

Nav kāzu tortes, bet ir kāzu tosts. Kad līgava nomainījusi pēdējo tērpu, uz skatuves atgriežas jaunā pāra draugi un tad katrs pasakām pārim kādu novēlējumu. Un visbeidzot jaunais pāris iet apkārt pa zāli un ar katru galdiņu (pie katra sēž 10 cilvēki), saskandina. Pasākums ir skaists. Interesanti, ka no rīta visas video iemūžinātās aktivitātes jau pārvērstas filmā un atskaņotas uz lielajiem ekrāniem. Ir jauki iepazīt ķīniešu tradīcijas. Vismaz to, kā tad dara šeit, ziemeļos.

Piektdiena ir svētku diena Ķīnā, un pēc kāzām redzams, kā Maņdžouli ielas atdzīvojušās. Visādas akcijas, pat neliela bungu parāde ielās. Bet mēs tiekamies ar saviem ārzemju kolēģiem, lai uztaisītu kovida testu nākamo dienu braucienam uz ziemeļu mežiem šajā salā. Protams, slimnīcai šoks, ka veseli četri ārzemnieki ierodas taisīt testu, bet zambijietis Semijs visu atvieglo, jo tas zina ķīniski, un māk paskaidrot, kas par lietām. Dabūjam kociņu degunā un rīklē – esam veikuši savu 18. testu.

Ziņās parādās tas, ka angļu valodu pat skolās plāno atcelt. Un tas nozīmē, ka bērni varbūt to nemaz vairs nebūs motivēti mācīties apmācību centros. Bet kas tad notiks ar Ķīnu? Paliks tāda pati angliski nerunājoša zeme. Interesanti, kā vienmēr! Bet mēs esam gatavi savam nelielajam pārbraucienam uz ziemeļiem!

**

Iepazīsim Ķīnu! Lielie svētki Ķīnā. Katru gadu 1. oktobrī tiek atzīmēti Ķīnas valsts svētki, lai svinētu Ķīnas Tautas Republikas dibināšanu. Šajā dienā visā valstī tiek rīkotas daudzas liela mēroga aktivitātes. Septiņu dienu brīvdienas no 1. līdz 7. oktobrim tiek sauktas par “Zelta nedēļu”, kuras laikā liels ķīnieši tad ceļo pa valsti.

Ķīnas valsts svētku oficiālās brīvdienas ir 3 dienas kontinentālajā Ķīnā, 2 dienas Makao un 1 diena Honkongā. Kontinentālajā daļā šīs trīs dienas parasti sasaista ar nedēļas nogalēm, kas ir pirms un pēc tām, tāpēc cilvēki var baudīt 7 dienu brīvdienas no 1. līdz 7. oktobrim, kas ir tā sauktā Zelta nedēļa.

1949. gada 1. oktobris bija Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas piemiņas diena. Jāatzīmē viena lieta – ĶTR šajā dienā netika dibināta. Patiesībā Ķīnas neatkarības diena bija 1949. gada 21. septembris. Lielajā ceremonijā, kas notika 1949. gada 1. oktobrī Tjananmeņas laukumā tika atzīmēta jaunās valsts centrālās valdības izveidošana. Vēlāk 1949. gada 2. oktobrī jaunā valdība pieņēma rezolūciju par Ķīnas Tautas Republikas nacionālo dienu un pasludināja 1. oktobri par Ķīnas nacionālajiem svētkiem. Kopš 1950. gada tiek atzīmēts katrs 1. oktobris.

Kopš 1949. gada Pekinā, Tjananmeņas laukumā, 1. oktobrī kopumā ir notikušas 14 militārās parādes, kas piesaistījušas gan vietējos, gan ārzemniekus. Tās parasti rīkotas, lai ķīnieši paustu savas patriotiskās jūtas. Militārās parādes ir lielākas katrā piecgadē, un sevišķi katrā desmitgadē. Bet tāpat katrā pilsētā ir savi svētki, salūts, dejas. Lielākā daļa ķīniešu ir pārliecināti, ka Ķīna ir labākā zeme pasaulē, un ka viņu valdība ir tiešām svēta.

Nedēļas nogali noslēdzam ar spēļu vakaru kopā ar saviem diviem palikušajiem ārzemniekiem.

Katrs citiem iemācām gan kādu kāršu spēli, gan kādu maģijas triku. Laikapstākļi ārā traki neforši, bet neko. Amerikāniete stāsta, ka tikusies ar direktori, lai pateiktu, ka ilgi vairs negaidīs. Kā nekā – jau mēnesi bez darba, algas nav. Mums gan kā „vecajiem” darbiniekiem sola maksāt tāpat, arī tad, ja nodarbību nav. Bet direktore atbildējusi, ka skolu vērs vaļā trešdienā arī tad, ja valdība nebūs devusi atļauju. Uh, tas gan varētu interesanti iziet.

Pirmdienā paši dodamies uz skolu – nodarbībām daudz jādrukā. Saņemam mazas dāvaniņas no direktores. Viņai kopā ar vīru pieder arī viesnīca, kurā ir pirtis un restorāns, un ik pa reizei skolotāji tiek pie kuponiem, kas nodrošina bezmaksas pirts apmeklējumu. Bet tās gan ir kopīgās pirtis, par kurām Ķīnā nekāda prieka – mēs jau tāpat esam kā uz Sarkanā paklāja. Skola vēl ciet, tāpēc pēc visu papīru izdrukāšanas beidzot ir iespēja izbaudīt dienu. No tās pašas nulles un lietus temperatūras uzkāpušas uz sešpadsmit grādiem. Spēlējam badmintonu, pazaudējam mušiņu, apmetam riņķi ap ezeru, izstaigājam sen neapietās ielas. Un nākamajā dienā esam gatavi darbam. Smieklīgi gan sanāk – tieši dienā, kad pilsētā nav ne ūdens, ne elektrības. Patiesībā, te tas nemaz nav retums. Bet kā gan strādāt skolā pēc sešiem, tieši tad, kad riet saule? Nekādu problēmu – izrādās, ka valdība izdomājusi vēl „pabremzēt” un tikai skolā uzzinām, ka arī otrdienā nodarbības nesākas. Pavadām laiku ar kolēģiem, un kārtīgi nosmejamies, kad kājām jākāpj atpakaļ tajā 28. stāvā. Un tieši tad, kad esam ceļu pieveikuši, parādās elektrība, ha!

Un kas nākamajā dienā? Lietus, migla, un nekādu ziņu no skolas. Direktore tik iet uz valdības ēku, lai izspiestu kādus ātrākus rezultātus. Bet tikmēr Ķīnas lielā valdība plāno jaunas reformas. Nu paredzēts skatīties skolotāju kvalifikāciju, un apmācību centros (kur strādājam mēs) neļaut strādāt skolotājiem ar diplomu, kas atļauj mācīt tikai bērnudārzā vai pamatskolā. Ir jābūt augstākai pakāpei. Bet fakts jau tāds, ka no visiem tiem desmit ārzemniekiem pedagoģiskais diploms ir tikai RPIVA formātā, manā kabatā. Jā, ķīniešiem tiešām vajag apmācību centru slēgšanos. Mūsu ārzemnieki gan stāsta, ka tiem draugi strādā apmācību centros, kas šos likumus mācējuši kādi apiet. Nez, kā mūsu direktorei tas vēl nav izdevies.

Bet drīz arī jaunumi – 16. septembrī atveras skola, šoreiz gan viena no divām – tā, kurā mācās vecākās klasītes. Skola pat nomainījusi nosaukumu un kategoriju. No apmācību centra tā pārsaukusies uz kādu pēcstundu iestādi, kur rotaļāties un izzināt šo to jaunu. He, nu tieši tā tie likumi jāapiet. Kamēr skola, kur vienīgais ārzemju skolotājs ir Arča, vēl slēgta, tam jāpiepalīdz otrā skolā izklaidēt devītās klases skolēnus, kuriem ārzemju angļu valodas skolotājs vispār kā tāds noņemts. Bet neko – ir forši atkal būt klasē, turklāt tikai pašā vēlā vakarā – no sešiem līdz pusdeviņiem. Vecāki gan nav īpaši apmierināti, ka nodarbības ir tik vēlu, jo bērni pa taisno no valsts skolas tad dodas uz šejieni, neēduši, un vēl mājasdarbi jāpilda. Bet tā taču Ķīna. Direktore gan izdomā, ka tagad skolēniem tiks piedāvātas arī vakariņas, un tie pirms nodarbības varēs klasē paēst. Tuvojas ķīniešu svētki, kārtējās brīvdienas. Bet nez kādā veidā jau izdomāts, ka tomēr nogalē mācīsim. Un vēl tālākais tikai priekšā. Grūtākais jau bija atvērt skolu pēc visiem jaunajiem standartiem. Tagad – tikai uz priekšu. Līkumu līkumiem jaunie likumi tiks apieti. Mums atliek vien gaidīt jaunumus.

Kas jauns ziņās? Parādās tas, ka no Dienvidāfrikas tagad Ķīnas vīzu var saņemt tikai tie, kam visi papīri kārtībā (protams, tūristu vīzas vēl joprojām nav pieejamas), un kam ir Ķīnas vai PVO atzīta vakcīna. Nu skaidrs viens – ja visas valstis tam sekos, tad no Ķīnas izbraucot atpakaļ vairs netiksim. Tikmēr pašā Ķīnā savakcinēts jau viens miljards. Nu re – drīz būs visa Ķīna.

Novadām arī otro nodarbību dienu, un arī paši tiekam pie tām bezmaksas vakariņām, ko tagad skola nodrošina. Smejam, ka veģetārās porcijas ir divas reizes lielākas, tāpēc, ka lētākas. Un tad vēl izrādās, ka arī amerikāniete neēd gaļu, no ārzemniekiem palicis vien afrikānis. Nez, ko ķīnieši par to domā – rietumos visi tik uz dārzeņiem! Mūsu ķīniešu kolēģes palīdz pasūtīt šo to Taobao (ķīniešu Aliexpress). Redz, ja tur raksta ķīniešu simboliem, tad viss piecas reizes lētāk (lai gan atrast šo to var arī meklētājā rakstot angliskos nosaukumus). Un laiks atkal atļauties sieru. 200 grami maksā četrus eiro, mēs paņemam kilogramu. Divreiz gadā jau var. Daudzi no mūsu kolēģiem sieru nekad nav ēduši, un nu tie prasa – vai tas vispār ir veselīgs. Sakām, ka nu droši vien neviens ārsts neieteiktu – ēdiet vairāk siera, būsiet veseli. Nu nav veselīgs. Un tad dzirdam atbildi: tāpēc jau ķīniešu virtuvē siera nav. Un sasmejamies.

Nodarbības ir arī sestdienā. Un arī šoreiz saņemam vakariņas, ar teikumu, ka tās gan ir pēdējās. Nākamajā nedēļā skolotājiem pašiem par sevi jāparūpējas. Smieklīgākais, ka vienā no nodarbībām pēdējās piecās minūtēs klasē ieskrien divi valdības pārstāvji un uzņem foto, un atkal ātri nozūd. Kas varētu būt par vainu? Sestdiena un strādājam, turklāt soli klasē salikti tieši uz pusi vairāk kā tajās valdības pārbaudēs – tā, lai telpā ielīstu maksimāli daudz cilvēku. Tagad atliek vien gaidīt šīs mazās fotosesijas rezultātus.

Priekšā trīs valsts brīvdienas, bet svētdienā tāpat jāiet uz sapulci, lai saplānotu tālākās stundas. Nedaudz tiek pamainīts nodarbību plāns, jo izrādās, ka jaunāko (trešo) klašu skolēni nedaudz sabijušies no afrikāņu ārzemnieka, un tad nu mūsu kolēģim tiek dotas vecākās klases, kamēr jaunākās atstātas „baltajam”. Brīnāmies par vienu no ķīniešu skolotājām, kas stāvoklī. Tā uz darbu nāk arī tad, ja pēc nedēļas klāt jābūt mazulim. Paši īsti nezinām, kā tas īsti darbojas citās zemēs, bet Ķīnā ir tā, ka līdz pat pirmspēdējai dzemdību dienai sievietes strādā. Skaidrs, ka nu tā taču ne visur ir norma.

Bet nu – tuvojas divu dienu festivāls, kas saucas Mēness kūku festivāls jeb Rudens vidus festivāls, kas ir tradicionāls Ķīnā un citās zemēs, kur ķīnieši to ieviesuši. Šis esot otrs svarīgākais aiz Ķīniešu Jaunā gada svinībām. Tas aizsākās pirms vairāk kā 3000 gadiem, kad toreizējais Ķīnas imperators godināja mēnesi par bagātīgu ražu (jāpiemin, ka mēnesim ir ļoti nozīmīga loma, un šis festivāls tiek svinēts pilnmēness laikā, kas tagad ir). Kas tad īsti darīts? Dedzinātas laternas, šauts salūts, ēstas tradicionālās kūkas. Šis festivāls ir laiks, kad cilvēki bauda veiksmīgu rīsu un kviešu ražu, ziedojot pārtiku mēnesim, kas Ķīnā ir harmonijas un vienotības simbols. Bet pirms mēness godināšanas pirmdienā un otrdienā, skola ir sarūpējusi mazas festivāla dāvaniņas. Patiesībā, nemaz ne tik mazas – katram skolotājam divas pakas ar tām tradicionālajām Mēness kūkām (apaļām kūkām, kas pildītas ar riekstiem, žāvētiem augļiem, dažreiz saldu pupiņu pastu un citām lietām). Un katram ir arī vesela kaste ar aizdomīgi milzīgām vīnogām un vēl viena kaste ar dzeltenajiem kivi augļiem. Protams, visi priecīgi! Un arī mēs varam atzīmēt šo īpašo laiku.

Vakarā tiekamies ar mūsu diviem ārzemniekiem un dodamies uz robežu. Bija paredzēts tur sagaidīt saulrietu, bet ir nedaudz apmācies. Tomēr brauciens izrādās diezgan interesants – mūsu slepenajā vietiņā uz kādas ēkas jumta jau sapulcējušies daži ķīnieši un mongoļi, kas pamāca mums mongoļu valodu. Un, ieraugot veselus četrus ārzemniekus kopā, tie vareni sapriecājas, un tad var sākties īstā fotosesija. Īpaši fotogrāfijās tie vēlas parādīt kontrastus, tāpēc ņem mani aiz rokas un Semiju – puisi no Zambijas – aiz otras. Pie mums tiek vesti bērni, un katram sanākušajam tiek pa fotoattēlam, pat vairākiem. Jā, visiem nu svētki! Tepat kāda sievele tirgo medu, bet ne tādā formā, kā mēs esam pieraduši to redzēt. Medus ir kristalizēts un tiek pārdots tādos kā mazos akmentiņos – un tam vēl sūna virsū. Nesaprotam, kā tas viss notiek, un arī mūsu ķīniski runājošie kolēģi tomēr nepārzina valodu tik daudz, lai saprastu, ko tantīte tik cītīgi stāsta.

Diena nebeidzas. Izstaigājam pierobežas beznodokļu veikaliņus, kur vēl preces no Krievijas ir palikušas, un tad aizstaigājam līdz kādam tornim, kuru paši nebijām iepriekš aplūkojuši. Te 23. stāvā ir restorāns tādā kā apļa formā, kas reizi stundā apgriežas ap savu asi. Mēs, protams, tiekam sagaidīti kā lielākie viesi, bet dārgajā iestādē tā arī nekā nepaņemam. Tomēr jāatceras, ka tāpat Ķīnā nabags nepaliksi – arī šajā skaistajā vietā ar skatu uz Krieviju un Ķīnu, cenas ēdieniem ir sākot no 4 eiro. Ar mums aprunājas bārmeņi – uzreiz jautā, no kurienes esam, kur strādājam, kādās valodās runājam. Tie krieviski māk labi. Pabaidāmies jau teikt vārdu Latvija un skola vienā teikumā, jo mums jau it kā jānāk no angliski runājošas zemes, tomēr bārmeņi zina mūsu zemi un māk pastāstīt pat šo to no Padomju Savienības vēstures. Interesanti.

Vakaru turpinām ar filmu mūsu dzīvoklītī, jo mums vislielākais TV, un tad laiks naksnīgai pastaigai – ārā taču pilnmēness! Un svarīga svētku sastāvdaļa ir Mēness pielūgšana. Senie ķīnieši ticēja, ka atjaunošanās ir saistīta ar mēnesi un ūdeni, un tas savukārt tika saistīts ar sieviešu mēnešreizēm, nosaucot tās par „ikmēneša ūdeni”. Ir tāda teika, ka saule un mēness ir pāris, un zvaigznes ir viņu bērni. Un, kad mēness ir stāvoklī, tas kļūst apaļš un pēc bērnu (zvaigžņu) piedzimšanas kļūst par pusmēnesi. Tāpēc sievietes vienmēr mēnesim devušas ziedojumus, un arī tagad tam ir liela nozīme. Ķīnieši vispār ļoti daudz pielūdz dabu, un tāpēc gandrīz katru mēnesi ir kādi svētki, jo visu laiku taču daba mums apkārt mainās, pārveidojas. Un tas Ķīnā tiek svinēts.

Mēs gan izgājuši esam diezgan vēlu, gandrīz pusnakts. Lielie svinētāji jau kopā ar ģimenēm ēd maltīti un dzer tradicionālo vīnu, bet laukumā pie ezera viens tantuks vēl pārdod laternas, un arī mēs divas palaižam debesīs pie mēness. Tantuks gan tik cītīgi vēlas mūs pamācīt, ka gluži jābēg no tā, lai mēs paši būtu tie laternu laidēji.

Un nākamajā dienā visi kopā dodamies uz Matrjoškas parku. Direktore uzdāvinājusi biļetes, un nu jāiet atkal baudīt jau pieredzētais! Cerējuši gan bijām uz cirkus izrādi, bet tā nesezonā nav, jo nav tik daudz apmeklētāju parkā. Nu ja – uz Maņdžouli jau nebrauc tāpat vien. Šajā Ķīnas nostūrī parasti ierodas tūres, kas pa ceļam vēl ļoti daudz ko apskata. Un tad paliek vietējie. Parkā gan atrodam vēl četrus ārzemniekus, kas savā starpā runā vāciski. Arī šovi – dejas un dziedāšana vairs nenotiek, bet šoreiz ieslēgti karuseļi, un tad nu var arī izgriezties. Jauki, ka tādā parkā par 15 eiro var izbaudīt gan izrādes, gan karuseļus, gan spoguļistabas un pašas lielās leļļu figūras. Visi izmēģinām roku arī bumbiņas mešanas atrakcijās, un dabūjam divas mīkstās mantiņas. Arča smej, ka nekad iepriekš neko tādā spēlē nebija izdevies vinnēt. Un Ķīnā taču tās mīkstās mantiņas tik lētas! Parasti Eiropas veikalos cilvēka auguma mīkstā manta maksā šausmu naudiņas, bet te – zem desmit eiro. Izbraukājam ar gokartiem, apstaigājam muzeju ēkas, un diena atkal palido. Forši pavadīti svētki!

Trešdienā jāatgriežas pie darbiem. Jaunā skola vēl joprojām ciet, bet mazās klasītes nāk tad uz Veco skolu. Vien vecāki neapmierināti, ka tik tālu tagad mazie jāved – veselus 2 km vairāk. Arča arī sāk nodarbības, viss iet labi. Un tiekam arī pie tām bezmaksas maltītēm. Plānojam arī atvaļinājumu. Atkal taču tuvojas svētki – turklāt esam ielūgti uz tām ķīniešu kāzām, un gribam izbraukt arī uz ziemeļu mežiem, mitrājiem un krievu ciemiem. Bet tas, cik tad īsti brīvdienas mums skola iedos, vēl nav skaidrs. Direktore vien nosaka, ka tajā tuvākajā pilsētā, uz kuru mēs pa 11 stundām nakts vilcienā varētu aizbraukt, viss ciet – vīruss atkal. Un arī valdība regulāri nāk uz skolu pārbaudīt, kā strādājam, kādi ārzemnieki apgrozās riņķī, un tad jāslēpj zambijietis, jo tas strādā bez darba vīzas. Direktore vien nosaka, ka šī valsts viņu padara traku. Nosmejamies. Jā, Ķīna pat ķīniešiem ir traka. Bet brīvdienas tāpat mēģināsim izbaudīt. Smejam, ka mūsu abi kolēģi ir vakcinējušies, bet tie galīgi nav sajūsmā – tie neapmierināti saka, ka Ķīnā no tā nekāda labuma – tāpat (arī vakcinētiem) prasa testus, jāsēž karantīnā, jārāda izsekošanas kodi. Nu jā – galu galā tie, kas ieveda Delta vīrusa variantu Ķīnā no Krievijas, visi bija saņēmuši 2-3 vakcīnas. Skaidrs, ka atkal degunā būs kociņš, lai varētu ieiet visos tajos apskates objektos. Bet neko – ar dažām lietām jāsamierinās, pārējais mums ir forši.

Dienas arī saulainas, ārā ap 15 grādiem, un apkure ieslēgta. Pa dienu spēlējam badmintonu, ejam pastaigās, jogojam, mācāmies valodu. Un prieks, ka dažās grāmatās kādu teikumu var arī izlasīt un pat saprast. Un vakaros mācām skolēnus. Maņdžouli paliksim, kamēr situācija būs tieši tik laba mums – ļoti maz stundu, alga nemainās, un Ķīna citās pilsētās tad slēdzas ciet, tad veras vaļā bez īstas skaidrības.

Esam atraduši braucēju uz ziemeļu mežiem. Bet nu – tā kā Harbinā (kas ir „tikai” 11 stundu brauciena attālumā no Maņdžouli) ir kāds uzliesmojums (veseli 10 saslimušie), mums jādabū apliecinājums no skolas, ka esam te bijuši vismaz mēnesi, un, protams, jātaisa kovida tests. Skaidrs, ka tādus mums tagad biežāk vajadzēs taisīt.

Pienāk nedēļas nogale. Nu jāiet mērīt līgavas māsas kleitas. Tiekamies ar līgavu, vēl divām meitenēm un līgavaiņa draugiem piepīpētā apģērbu salonā. Smieklīgākais, ka kleitām ir tikai viens izmērs un garums – ja neder, paši vainīgi. Labi gan, ka kleitas brīnumainā kārtā der mums visām. Puišiem gan iet grūtāk – tie plecīgākie izskatās kā stabiņi, knapi var pakustēt. Interesanta ir arī kāzu programma, precīzāk – laiki. No 8.08 – 9.08 līgavas izpirkšana, no 10.08 – 11.38 ceremonija utt. Viss astotniekos. Uz jautājumu, kāpēc tā, saka, ka ķīniešiem patīk astotnieks, jo tas izrunājas „ba”, kas skan līdzīgi kā „pa”, un tas savukārt nozīmē „naudas iegūšana”. Nu re. Un mēs domājām, ka septiņi ir tas laimīgais cipars. Kāziniekiem vajag veselus trīs tērpus. Viens balts – tajā staigā apkārt, otrs – sarkans – pirmajam tostam, un tad vēl viens ceremonijai. Jā, solās būt interesants pasākums. Un tas ir tikai līgavaiņa ģimenei, jo meitenes ģimene dzīvo tālu, un tajā tālajā Bautou (kur ceļojām), būs vēl vienas kāzas. Šīs ir 500 cilvēkiem, un tās otras arī būs tikpat lielam baram. Un tas nebūt nav lēts pasākums. Bet ja jau visi „piemet” – varbūt tā to visu var dabūt gatavu? Aizdomājamies, cik gan ķīniešiem ir pensija. Pensija ir 55 gados, bet kāda – to nezinām. Katrā ziņā nākamās nedēļas solās būt aizraujošas!

**

Iepazīsim Ķīnu! Nedaudz paturpināsim par pašu Ķīnas dabu. Trīs galvenās Ķīnas upes, kas plūst no rietumiem uz austrumiem un ieplūst Ķīnas jūrā, ir Huanghe, Jandze un Xi. Virszemes ūdens sadalījums Ķīnā gan ir ārkārtīgi nevienmērīgs. Tikai nelielai valsts daļai ir pietiekams ūdens daudzums visu gadu. Ir vietas, kas regulāri applūst, kamēr lielā ziemeļrietumu teritorijā visu gadu ūdens trūkst.

Tomēr šajā zemē līdz ar plašajiem un daudzveidīgajiem klimatiskajiem apstākļiem ir ļoti dažādas augsnes. Visi Eirāzijas kontinenta augsnes veidi, izņemot tundras augsni un ziemeļu taigas ļoti izskalotās augsnes, ir sastopami Ķīnā. Klimatisko atšķirību dēļ starp sausākiem un vēsākiem ziemeļiem un mitrākajiem un karstākajiem dienvidiem augsnes var iedalīt divās klasifikācijās. Vispārīgi runājot, augsnes uz ziemeļiem ir kaļķainas, neitrālas pret sārmainu reakciju; savukārt dienvidos – pretējās.

Savulaik pusi no mūsdienu Ķīnas teritorijas klāja meži, bet tagad mežs ir mazāk nekā desmitajā daļā valsts. Plašie meži Ķīnas centrālajā un dienvidu daļā tika izcirsti lauksaimniecības zemēm, kā rezultātā no kalnu nogāzēm izzuda augsne. Lauksaimnieki sacēla līdzenas terases, ko atbalsta sienas – tā, lai aizturētu ūdeni rīsu laukiem, tādējādi efektīvi kontrolējot eroziju. Visur, kur uzceltas kvalitatīvas terases, augsnes erozijas praktiski nav, un tā daudzpakāpju terases ir kļuvušas par vienu no Ķīnas lauku ainavas raksturīgajām iezīmēm.

Pārmērīga zvēru ganīšana un citas prakses, kas iznīcina zāles segumu, ir izraisījusi arī augsnes zudumu. Kad tās zāles struktūra tiek nojaukta un tā zaudē porainību, lietus sezonā augsnes virskārtas viegli tiek aizskalotas; un vējš rada tādu pašu efektu sausos reģionos. Tomēr Ķīnas aramzeme, kas veido 10% no visas pasaules aramzemes, atbalsta vairāk nekā 20% pasaules iedzīvotāju. No šīs aptuveni 1.4 miljonu kvadrātkilometru aramzemes tikai 1,2% (116 580 km2) pastāvīgi tiek audzēta labība un tikai 525 800 km2 tiek apūdeņoti.

Un esam atpakaļ Maņdžouli.

Skola saka, ka mums jāturpina gaidīt – ķīniešu skolotāji gatavojas vecāku sapulcei. Jā, tie jau nemaz nav informēti par lielajām pārmaiņām – nu tā, lai uzreiz iemaksāto naudiņu neņemtu no skolas ārā. Tikmēr atkal laiks sakārtot domas, pārskatīt mērķus. Viens no tiem ir apgūt ķīniešu valodu, un to sākam mācīties intensīvāk. Bet tāpat jau tik ātri uz priekšu neiet. Izstaigājam pļavas un tirdziņus. Tagad ir ābolu, jauno kartupeļu un fizāļu laiks. Smejam, ka parādās arī galvas lieluma redīsi un vēl visādi pārauguši monstri. Vietējie jau te noteikti zina ko un kā visu palielināt, paildzināt, uzfrišināt.

Dienas ir skaistas, siltas. Un mēs tādā nesteidzīgā ritmā vienkārši baudām. Reāli baudām šo skaisto laiku, kad nekur nav jāskrien, kad nav nekā, ko no mums gaida. Tikmēr ziņās parādās, ka viens jau nomiris no jaunās Anthrax slimības, ko var iegūt no lopiņiem – tos ēdot vai (šajā gadījumā), žmiedzot nost. Vairāki karantīnā, jo šī ir tiešām lipīga slimība. Un ar tām vakcinācijām – kā jau paredzēts. Ziņās atkal rādās, ka pilsētas, kas ieviesušas vakcināciju kodu uzrādīšanu, to atkal atceļ, jo tas ir pretlikumīgi – pēc Veselības aizsardzības vīru teiktā un pēc brīvās gribas pārkāpšanas – lai kāda vakcīna, bet pret šo vīrusu tā nav obligāta. Nesaprotam tikai vienu – kāpēc tās pilsētas tā spēlējas ar šiem noteikumiem. Ja jau viņi zina, kāds ir likums, kāpēc to visu ieviest, ja skaidrs, ka tas drīz tiks pārbaudīts un aizliegts? Ķīnā tā ir tāda neizprotama lieta. Katras pilsētas vadītājs noteikumus maina, tie stājas spēkā nekavējoties – minūtes pēc lēmuma pieņemšanas, un tikpat ātri var pazust, ja „lielā valdība” atrod pārkāpumus. Tieši tik interesanti.

Mēs gaidām ziņu, kad mūsu ķīniešu-mongoļu draudzene beidzot oficiāli būs gatava īrēt auto, bet tikmēr iegādājamies badmintonu un baudām to vasaru, kas atlikusi. Vēl joprojām šķirojam dzīvokļos atstātās mantas, ko nav paņēmuši citi, un daudz no tā paliek bezpajumtniekiem (vai nabagākajiem Maņdžouli iedzīvotājiem) un tie ir ļoti laimīgi redzot, ka mēs nesam kastes, lai noliktu tās vietā, kur vienmēr nabagākie pulcējas. Pat klibākie uzreiz skriešus metas izpētīt, kas iekšā – un ir gan apavi, gan jakas un siltās zeķes. Mēs sev vienmēr atstājam pašu nepieciešamāko, un, ja arī mūsu apģērba vai mantu kaudze paliek par lielu – to atdodam, nevis metam ārā, un vienmēr par to kāds šajā Āzijas zemē priecājas.

Katru vakaru ejam arī naksnīgajās pastaigās – vairs nav skats no loga uz ezeru, tāpēc ejam tur kājām pabaudīt vietējo aktivitātes – dejas, karaoki, un tos īpašos sporta veidus, ko nosaukt nemākam. Savukārt tirdziņos parādās brūklenes, mellenes, jaunie kartupeļi un tikko lasīti lazdu rieksti. Jā, te jau tas pats vien, kas Latvijā.

No skolas atnāk paziņojums – otrdienā sāksies mācības. Un tas nozīmē, ka vēl četras dienas brīvas! Jautājam, vai varam izbraukt vismaz šajā reģionā? Jo izrādās, ka valdībai pietiekot tas, ka nedēļu dzīvojam Maņdžouli bez tālas ceļošanas. Tā jau domājām – vienmēr viss tiek pasniegts tik pārspīlēti – varējām nemaz nesteigties ar to atgriešanos. Jau otro reizi.

Skola gan saka, ka vietēja valdība jau tā vainojot direktori par to, ka mēs, redz, bez vakcīnas tik daudz braukājam apkārt (un tie nemaz nezina, ka bijām tuksnesī). Visiem tagad bīstamības faktors – nevakcinēts ceļojošs „baltais”. Uz to atbildam – vakcīna nav obligāta, bet – ja kādam kas tāds ienāks prātā – būs jāmaina province vai pat valsts. Un tad nu visi satraucas – nē, nē, jūs taču varat ceļot, vienkārši atnāciet uz skolu parunāties, viss kārtībā. Jā, tagad ārzemnieks atkal ir vērtīgs. Sevišķi tāds, kam nav jāmaksā augstākās algas, bet tāpat strādā labi. Protams, aizejam uz skolu parunāties. Un tad direktore stāsta, ka valdība ir tāda, kāda nu tā ir. Ja Ķīnā kāds no „augstākajiem” kaut ko vēlas likvidēt vai apspiest, tie nekad tā tieši nesaka – bet gan atrod dažādus variantus, kā uzņēmumam likvidēties pašam. Piemēram, tagad skolām aizliedz strādāt nogalēs; saka, ka atvērties varēs tikai tad, ja visi (arī skolēni) divas nedēļas pirms atvēršanās nebūs izbraukuši no dzīvesvietas utt. Direktore paskaidro, ka nesaka jau mums visu, ko valdība no mums vēlas, lai nebūtu nepārtraukti tas negatīvās informācijas lādiņš, kas tiek mainīts kā zeķes, bet nu ir reizes, kad tā ziņa jānodod tālāk. Un tagad mums lūdz neceļot līdz skolas atvēršanās laikam. Vienkārši valdība meklēs, kur piesieties, sevišķi nepotētiem ārzemniekiem. Un tad, kad viss būšot vaļā, tad varēsim doties. Galu galā, ķīniešu skolotājiem ir ļoti svarīgi, lai skola atveras, citādi – nebūs algas, un nevarēs pabarot ģimeni. Liela daļa no te strādājošajām dāmām ir galvenās ģimenes uzturētājas. Jo, lai arī daudz mazāk kā ārzemnieks, tās pelna vairāk kā citos amatos strādājošie. Protams, mēs to saprotam. Atkal gan ir tas jautājums par vakcīnām – vai nevēlamies. Bet – redz – šiem vakcīnu štancētājiem jau vienalga – tie par sekām atbildību neuzņemas (tas tāds vienīgais bizness, kur var pateikt, ka produkta blakus parādības ir katra paša atbildība, ne vakcīnas ražotāja). Un tad – ja nu kas notiek – un neviens nav atbildīgs kā tikai tu pats, vai tad nav loģiski, ka esi tiesīgs izvēlēties? Jā, saka, ka, iespējams, mums tie testi būs jātaisa katru nedēļu – nu gluži kā Latvijā. Saprotam, naudiņa smuki ripo kāda maciņā. Testēties reģionā, kas ir pāris Latviju izmērā, kurā nav neviena saslimušā, lai varētu strādāt? Jā, labs biznesa plāns. Bet neko – mūsu algas to atļauj. Protams, katru nedēļu kociņš degunā mums noteikti nebūs pa prātam, bet tas arī būs iemesls izvēlēties citu darba vietu. Nu reāli – Ķīna ir kā vairākas valstis zem viena komunisma, bet katrs reģions ir tik atšķirīgs! Esam vienā tādā trakā tikuši, bet nu katra lieta, kas mums patīk vai nepatīk, ir kā jauna iespēja!

Turpinām ar savu dzīvokļu tīrīšanu un kārtošanu. Un mūsu tā trakā tīrīšana atmaksājas. Gribam vien tikt no visiem nevēlamajiem kukaiņiem vaļā, un pa ceļam atrodam daļu no kāda iepriekšējā dzīvokļa iemītnieka algas. Jā, šajās vietiņās dzīvojuši skolotāji gadiem ilgi. Un visi jau saņem naudiņu skaidrā, un tad tie tūkstoši tiek slēpti. Bet – ja kārtīgi tīra māju – var šo to arī uziet vietās, kur citi nekad nav roku piedūruši.

Un turpinām ar skolu. Mūsu valodu skolas skolēniem pilsētā vienmēr bijuši vislabākie rezultāti. Interesanti, ka ķīniešiem arī tāda lieta, ka tie meitenēm griež puišu frizūras. Es pusgadu domāju, ka mācu zēnus, no kuriem divas, izrādās, ir dvīņu māsas. Tas tāpēc, lai meitenēm uzmanību vērstu tikai uz mācībām, nekādas matu rotas, nekādas blakus nodarbes – vismaz tā paskaidro ķīniešu skolotāji. Skolai brīnumainā kārtā ir arī lapa Facebook, kas Ķīnā ir aizliegtā mājaslapa. Tur noteikti pastrādājuši ārzemju skolotāji. Pēdējie ieraksti gan pirms gada – aicinājums pievienoties skolotājus. Tikai no angliski runājošām zemēm. Protams, ļoti daudz kas tagad mainījies.

Un tā pirmdienā uzzinām savus jaunos grafikus un visas jaunās pārmaiņas. Ir divas skolas, kas pieder šai kompānijai. Es vienmēr strādāju Jaunajā skolā, kur parasti ir jaunākās klasītes un bērnudārzs, kamēr Arča visbiežāk palika tepat soli attālumā no dzīvokļa. Bet nu skola visu izdomājusi sagriezt kājām gaisā. Tā kā no 10 ārzemniekiem atstāti tikai četri, ir tikai viens, kas strādās Jaunajā skolā 2 km attālumā, un tas ir Arča. Arča no vecākajām klasēm nu pārlikts uz pašiem mazākajiem, kur ir arī visvairāk nodarbību. (Bērnudārzeniekus gan aizliegts mācīt). Bet tāpat – trīs dienas pa divām stundām un divas dienas pa trim stundām (60min). Katra nodarbība ilgst 30 minūtes. Savukārt es ar Semiju – puisi no Zambijas – un Keniju – meiteni no ASV – mācīsim vecākās klases skolā, kas ir pašā centrā, desmit minūšu gājiena attālumā. (Ja mēs dzīvotu iepriekšējā dzīvoklī, tad skola būtu 2 minūšu attālumā). Un mums trim nedēļā ir tikai 9 stundas (18 nodarbības). Kas nozīmē, ka mēnesī nestrādāsim pat 40 stundas, bet saņemsim to pašu algu. Pagaidām visi ir priecīgi. Protams, tas tikai pagaidām, kamēr skola uztaustīs, ko pēc jaunajiem noteikumiem var darīt un ko ne. Pirmdienā ierodas arī pārbaudes – tie, kas skatās, vai uz kvadrātmetru nav pārāk daudz skolēnu, vai visas ierīces kārtībā. Smejam tad, kad izstaigājam klases. Tur izņemti gandrīz visi soli, atstāts viss pēc standartiem. Lai arī patiesībā mazā klases telpa ir tā pārbāzta (30 skolēni), ka priekšējie soli skar skolotāja vidukli. Jā, tā ir realitāte Ķīnā.

Pārējie ārzemnieki uz skolu vairs nenāk, daži jau pārvākušies. Mūsu kanādietis te vēl uzkavējas – skola apmaksā tam dzīvokli līdz tā līguma beigām, kas ir oktobra vidus. Bet darba nav, un arī algas ne. Un tad tas ar mongoļu-ķīniešu meiteni lēnām kravā mantiņas. Mēs tiekam pie ļoti daudz kā, ko pāris mums vēlas atdot, un to paši tad vēlāk atdosim vai pat pārdosim. Mūsu draugu pāris ir diezgan slinki – mēs viņu vietā visas mantiņas būtu sen uz ielas izpārdevuši. Bet neko – vieglāk taču izmest.

Meitene mācījusies Ķīnas likumdošanu un māk pastāstīt „reālo” iemeslu, kāpēc šādas izglītības reformas. Redz, Ķīnā tagad cenšas ieviest trīs bērnu politiku, jo tā viena bērna lieta nedaudz „pačakarēja” ekonomiku. Vecāki savā vienīgajā atvasē ieguldīja nu tā pamatīgi, bet vairs nav to, kas strādā rūpnīcās, kas dara „melnos darbiņus”, kas ir Ķīnas ekonomiskās izaugsmes pamatā. Tagad tiek piegriezta ārpusstundu izglītība, lai vecākiem nebūtu iespēja tik daudz naudiņas tērēt vienam bērnam, tie varētu atļauties vairāk bērnu. Šie bērni tad nebūs tik izglītoti, un daudziem nākotne vienkārši būs darbs rūpnīcās. Tāds esot Ķīnas pamata plāns. Bet mums labāk. Tagad skola nedrīkst būt atvērta brīvdienās, un tādas Ķīnā ir daudz, un katru mēnesi. Skola nedrīkst strādāt nogalēs, un tas nozīmē, ka paliek tikai darba dienu vakari – tas laiks, kad beidzas valsts skolas mācības. Esam priecīgi, vismaz pagaidām. Un šis ir labs laiks, lai paliktu Maņdžouli – bez stresa, piestrādātu, pakrātu. Un tad, kad slodze palielināsies vai skola vispār slēgsies – tad būs laiks dienvidiem.

Arī nākamajā dienā jāiet uz skolu. Šoreiz ķīniešu skolotājiem jāprezentē ievadspēles, un tad jānovada demo nodarbība tā, lai tie varētu ar mums iepazīties. Jo visi skolotāji, tāpat kā skolēni manījušies. Atmosfēra ir ļoti pozitīva. Turklāt, kad esam palikuši tikai četri ārzemnieki un nav vairs intrigu cienītāji, vairs nevar iedomāties labāku variantu. (Vien pašu atrašanās vietu). Skola izgājusi pārbaudes. Smejam, ka nu tiek nesti atpakaļ visi galdi un soli – atkal var piebāzt klases, kad vairs neviens likumsargs nepēta. Bet komisija vēl nav devusi atļauju skola vērties vaļā. Direktore stāta, ka blakus esošajā Hailaras pilsētā pēc pārbaudēm skolai atļauts atvērties tikai divas nedēļas vēlāk. Tāpēc, ka tas taču bīstamais rajons – tur vasarā bija viens (!) saslimušais. Tā nu plānojam stundas, gaidām skolas sākšanos. Spēlējam badmintonu, ejam un pētām jaunos veikalus, kur pat dzīvus krupjus pārdod ēšanai. Laikapstākļi mainījušies, tagad ārā tikai 10 grādi.

Un mainās ne tikai laikapstākļi, bet arī valdības lēmumi. Bet tie netiek mīkstināti, bet gan viss paliek tikai striktāk. Tagad apmācību centri savās programmās nedrīkst iekļaut neko, kas būtu papildus skolā mācītajam (jo tas, redz, apgrūtina skolēnus). Piemēram, ja skolas mācību grāmatā bērni runā par dzīvniekiem – kaķi, suni, ziloni un tīģeri, apmācību centrā nedrīkst pieminēt žirafi. Kā tas tiks izkontrolēts? Tagad valdības locekļi nāks uz valodu skolām un skatīsies, kādi mācību materiāli tiek izmantoti, kā vispār notiek nodarbības. Kurām, starp citu, jābūt uz komunismu orientētām, bez nekādas „liekās” ārzemju ideoloģijas. Jā, tātad mūs tagad pieskatīs kārtīgi. Turklāt valdība nu arī noteiks algas apmācību centros. Tā kā valodu skolā skolotāji saņem augstākas algas kā valsts skolu darbinieki, tam jāmainās. Nu maksimāli atļautais ir 3% atšķirība. Tātad, ja valsts skolā skolotājs pelna 1000 eiro, tad apmācību centrā skolotājiem algas nedrīkst būt augstākas par 1030 eiro. Tas gan pagaidām neattiecas uz ārzemniekiem. Pagaidām. Ķīna gan cītīgi mēģina tikt vaļā no ārzemnieka. Ziņās vienmēr parādās kādi nesvarīgi stāsti par konfliktiem ar ārzemnieku, kamēr visas reālās problēmas netiek pieminētas. Tagad rakstīts, ka kāda amerikāniete Sičuanas provincē atteikusies rādīt savu veselības kodu (pēc pieredzes saprotam – apnīk taču tas, ka nevienam citam neprasa, bet tikai tev, tāpēc, ka „baltais”). Un tad nu garām gājuši policisti (kas realitātē noteikti izsaukti), un tie sākuši situāciju risināt. Bet par šādu izgājienu amerikāniete ātri vien deportēta. Redz – secinājums – ārzemnieki ir bīstami un rupji. Neciena Ķīnu. Tā lūk. Turklāt pieminēts, ka meitene savā sociālo tīklu profilā ierakstījusi tādu teikumu: ja jau ārzemnieki Ķīnā tā tiek diskriminēti, kāpēc gan ASV visus ķīniešus nevarētu izmest no viesnīcām, likt tiem pārbaudīties? Un tagad visi ārzemnieki ir arī rasisti. Eh, paliek tikai interesantāk!

Arī trešdienā nodarbības neatsākas, gaidām. Pagaidām situācija ir mums par labu – maz stundu, algas augstas. Kad tas mainīsies, rīkosimies. Bet nu jāizmanto tas, kas ir.

Esam palikuši četri ārzemnieki, taisām kopīgas vakariņas un uzzinām viens par otru šo to vairāk. Semijs, puisis no Zambijas, Ķīnā dzīvo jau četrus gadus – runā un lasa mandarīnu valodā, mācījies inženieriju te universitātē. Kāpēc tagad māca angļu valodu? Laba alga, nekādu grādu nevajag. Ideāli. Meitene no ASV pārcēlusies uz Krieviju, kur mācījusi angļu valodu. Kāpēc Krievija? Meiteni vienmēr aizrāvušas valodas, un tad tā metusi monētu – kuru no valodām apgūt – krievu, arābu vai japāņu. Izkritusi krievu valoda, un tā – paralēli mācībām tā strādājusi skolā, netālu no Maskavas. Arī Kenijai šeit ir viegli – ja krieviski māki, tad Maņdžouli nekādi sarežģījumi. Smejam gan, ka izpētot apkārtni Kenija arī visu ko pieredzējusi. Kad aizmaldījusies par tuvu Krievijas robežai, sākusies izprašņāšana un pārdesmit robežsargi nevarējuši saprast, kāpēc tā vēlas „ielauzties” Krievijā. „Cik ilgi te esi, kur ej, kāpēc esi šeit” – tuvu robežai labāk neiet pastaigās. Interesanti kā mūs – ārzemniekus – te izseko. Arī Kenijai gadījies tā, ka brīvdienās tā no skolas nekādu ziņu nebija saņēmusi jau nedēļu, bet – kā garākā pastaigā iegājusi blakus reģionā (telefonā uzreiz nomainās atrašanās vieta), pāris skolotāji vienlaicīgi uzrakstījuši ziņu ar jautājumu, kā viņai iet un kur tā atrodas. Mēs reāli tiekam izspiegoti. Grūti tiem, kam patīk brīvība un privātums – te tādu nav. Bet mums pagaidām tas netraucē, vismaz tikmēr, kamēr neceļojam. Amerikāņu meitene dzīvoklī tur divus adoptētus kaķus, daudz apkārt to dēļ nav ceļojusi (Ķīnā kaķus vilcienā vai autobusā nedrīkst pārvadāt). Visi te domājam palikt kādu laiciņu, no Ķīnas neviens no mums izbraukt tuvākajā laikā netaisās. Un forši, ka tagad esam tikai četri – nav drāmu, nav nekā tāda, par ko savā starpā strīdēties. Tāda maza ģimenīte. Arī Semijs atzīst, ka pirmo reizi jūtas tik labi kopš ierašanās Maņdžouli.

Naktī uz ceturtdienu temperatūras nokrītas uz nulli grādiem. Te aukstums nāk lieliem soļiem. Savukārt piektdienā, desmitajā septembrī, tiek svinēta skolotāju diena. Skola gan joprojām ciet – valdība nav devusi atļauju mācīt. Un mums – nekas neatliek kā gaidīt. Izbraukt no Maņdžouli aizliegts, tad nu mācāmies ķīniešu valodu, top pēdējā ceļojumu grāmata. Izbraucam arī uz blakus ciemu, kur atrodas Mamutu parks un Ogļu muzejs. Šoreiz izstaigājam pašu ogļraktuvju pilsētiņu, bet tā izskatās kā viena no Ķīnas Spoku pilsētām – ēku daudz un lielas, bet cilvēki pārdesmit. Tomēr no tiem pārdesmit cilvēkiem kāds mūs pēkšņi uzrunā. Izrādās – bijusī ķīniešu kolēģe! Tā pati, kas mūs ielūgusi uz savām kāzām. Ķīnā gan kāzu apmeklēšana ir viena dārga padarīšana – te nedāvina aploksnes, bet gan naudiņu tā ļoti atklāti – lai katrs redzētu, cik tie pārējie bagāti. Un summas jau vairs nav mērāmas desmitos eiro. Par kāzām neesam izlēmuši, bet jauki satikties. Meitene atbraukusi trenēties braukšanai autoskolā. Kā tas te notiek? Šajā pamestajā ciemā katru dienu mēnesi garumā katrs gribētājs izbrauc divus apļus, tad noliek teoriju, un tiesības kabatā. Ar automātisko ātrumkārbu tad jābrauc divus gadus pa mazākiem ceļiem pirms var braukt pa lielceļu. Bet nu skaidrs, kāpēc tā satiksme tāda smieklīga – ja divi apļi (15 minūšu ilgi) pamestā pilsētā nodrošina to, ka esi gatavs ceļam, tad skaidrs, kāpēc visi te brauc kā pagadās.

Interesanti gan tas, ka tā sanācis satikties. Pēdējo reizi redzējāmies darbā pirms vairāk kā 3 mēnešiem. Un nu – tiekam uzaicināti pusdienās pie jaunā pāra (tie atmet ideju par došanos uz restorānu, jo veģetāru ēdienu vieglāk pagatavot nekā atrast labu ēstuvi). Tomēr pirms nogales pusdienām un pārējām lietām vismaz kārtīgi izstaigājamies. Ārā gan auksts un vējains, bet jau septembris – te ziema nāk. Dažas tantes autobusā ved spaiņus ar sēnēm – tādas gan nekad iepriekš neesam redzējuši. Desmitajā septembrī ir arī Skolotāju diena. Direktore atvainojas, ka plānotā ballīte atceļas finansiālu apsvērumu dēļ. Nu ja – vēl joprojām skola ciet. Nez, kā tad izies mums šajā mēnesī. Bet neko – vismaz kārtējā brīvdiena.

Ko tu darītu, ja būtu jāizvēlas – sēdētu vienā mazā pilsētiņā ar solījumu to nepamest, un tad būtu nodrošināta ļoti laba alga (pat tad, ja nav jāstrādā); vai nospļautos par visām algām un kustētu uz priekšu, lai katru dienu piedzīvotu ko jaunu? Mums atbilde ir skaidra, bet šādas izvēles nav, tāpēc jāpaliek pie tā, kas ir.

Nedēļas nogalē dodamies pusdienās pie bijušās kolēģes un viņas vīra. Pāris sagatavojis skaistu galdu, un uzlūguši vēl vienu meiteni, ar ko strādājam pašreiz. Papusdienojam, parunājam par darbu un valodām, un tad pāris atkal atgādina, ka vēlētos mūs redzēt savās kāzās, pirmajā oktobrī. Interesanti, ka šiem būs divas kāzas. Tā kā meitene pati ir no Baotou, tad ar viņas ģimeni kāzas tiks svinētas vēlāk. Tagad viss notiks puiša ģimenes lokā – ar 400 cilvēkiem Matrjoškas viesnīcā. Jā, ķīniešu kāzas ir kas jauns. Un izvairīties laikam no pasākuma nesanāks, jo nu tieku aicināta būt par vienu no četrām līgavas māsām. Tiek piešķirta līgavas māsas pidžama, kleita būšot pēc nedēļas. Ķīnieši parasti nolīgst kompānijas, kas tad kāzas rīko un padomā par visu – līgavas māsu un pārējo tuvāko apģērbu, telpām, dekorācijām, ēdienu. Mans uzdevums – pavadīt nakti ar līgavu un vēl trim meitenēm dienu pirms kāzām, no rīta noorganizēt pāris uzdevumus līgavainim un tā draugiem, kam līgava jāizpērk, un tad jāsvin kopā ar 400 ķīniešiem, nezinot valodu. He, solās būt visnotaļ interesants pasākums. Bet līdz tam gan Maņdžouli vēl paspēs mūs pārsteigt!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par Taivānu, ko dažās pasaules malās atzīst kā neatkarīgu, bet Ķīnā – uh, tas ir aizliegts temats. „Ķīnas militārās aktivitātes pieaugums Taivānā pēdējo mēnešu laikā ir radījis globālas bažas. Pamatā ir tas, ka Ķīnas valdība uzskata Taivānu par separātisku provinci, kas galu galā atkal būs valsts daļa. Daudzi Taivānas iedzīvotāji tam gan nepiekrīt. Tie uzskata, ka Taivāna ir atsevišķa valsts.

Kāda ir šīs spriedzes vēsture? Ļoti sen, pirmie zināmie Taivānas kolonisti bija austronešu cilts cilvēki, kuri, domājams, nākuši no mūsdienu Ķīnas dienvidiem. Tiek teikts, ka sala pirmo reizi parādījās Ķīnas dokumentos 239. gadā, kad imperators nosūtīja ekspedīcijas spēkus, lai izpētītu šo teritoriju – šo faktu Pekina izmanto, kā pamatu šīs teritorijas saukšanai par savu. Ļoti īsu laiku Taivāna bija Nīderlandes kolonija (1624-1661), bet pēcāk, no 1683. līdz 1895. gadam to pārvaldīja Ķīnas Qing dinastija.

Kopš 17. gadsimta Taivānas teritorijā sāka ierasties ievērojams skaits migrantu no Ķīnas – tie bieži bēga no apspiešanas vai grūtībām. Lielākā daļa bija Hoklo ķīnieši no Fujian provinces un Hakka ķīnieši, galvenokārt no Guandunas. Šo divu migrāciju pēcteči tagad ir salas lielākās demogrāfiskās grupas.

1895. gadā Japāna uzvarēja Pirmajā Ķīnas un Japānas karā, un Qing valdībai bija jānodod Taivāna Japānai. Pēc Otrā pasaules kara Japāna padevās un atteicās no Ķīnas pārņemtās teritorijas kontroles. Ķīnas Republika – viena no uzvarētājām karā – sāka valdīt Taivānā ar tās sabiedroto – ASV un Apvienotās Karalistes – piekrišanu.

Taču dažu nākamo gadu laikā Ķīnā izcēlās pilsoņu karš, un toreizējā līdera Čiang Kai-šeka karaspēku pieveica Mao Dzeduna komunistiskā armija. Čiang Kai-šeks, savulaik Ķīnas līderis, kopā ar saviem atbalstītājiem aizbēga uz Taivānu. Šī grupa, ko dēvēja par kontinentālajiem ķīniešiem, sastāvēja no 1,5 miljoniem cilvēku, un tie daudzus gadus dominēja Taivānas politikā, lai gan veidoja tikai 14% populācijas. Tomēr saskaroties ar vietējo iedzīvotāju pretošanos autoritārajai varai un pieaugošās demokrātijas kustības spiediena dēļ, Čianga dēls Čiang Čingku sāka pieļaut demokratizācijas procesu. Vēlāk Prezidents Lī Teng-hui, pazīstams kā Taivānas “demokrātijas tēvs”, aizveda šo zemi pie konstitucionālām izmaiņām demokrātiskākā virzienā, kā rezultātā 2000. gadā tika ievēlēts pirmais salas prezidents, nesaistīts ar Ķīnu.

Bet kas tad par spriedzi ir tagad?

Attiecības starp Ķīnu un Taivānu sāka uzlaboties astoņdesmitajos gados. Ķīna izvirzīja „formulu”, kas pazīstama kā “viena valsts, divas sistēmas”, saskaņā ar kuru Taivānai tiktu piešķirta ievērojama autonomija, ja tā pieņemtu atkalapvienošanos. Šī sistēma tika izveidota Honkongā, lai taivānieši redzētu, ka tas darbojas. Taivāna šo piedāvājumu noraidīja, taču mīkstināja noteikumus vizītēm un investīcijām Ķīnā. Turklāt 1991. gadā tā pasludināja arī kara beigas ar Ķīnas Tautas Republiku tās kontinentālajā daļā.

Starp abu pušu neoficiālajiem pārstāvjiem notika arī ierobežotas sarunas, tomēr Pekina uzstāja, ka Taivānas Ķīnas Republikas valdība ir nelikumīga, un atzīmēja, ka valdību savstarpējās sanāksmes notikt nevar.

Un 2000. gadā, kad Taivāna par prezidentu ievēlēja Čenu Šui-bianu, Pekina satraucās, jo šis vīrs atklāti atbalstīja neatkarību. Gadu pēc Čena pārvēlēšanas 2004. gadā Ķīna pieņēma tā dēvēto „pret atdalīšanās” likumu, kurā bija noteiktas Ķīnas tiesības izmantot “nemiermīlīgus līdzekļus” pret Taivānu, ja tā mēģinātu “atdalīties” no Ķīnas. Čenu nomainīja Ma Ying-jeou, kurš pēc stāšanās amatā 2008. gadā centās uzlabot attiecības ar Ķīnu, noslēdzot ekonomiskus nolīgumus. Bet astoņus gadus vēlāk, 2016. gadā, tika ievēlēta Taivānas pašreizējaā prezidente Tsai Ing-wen. Viņa vada Demokrātiski progresīvo partiju (DPP), kas tiecas uz oficiālu neatkarību no Ķīnas. Pēc tam, kad Donalds Tramps uzvarēja 2016. gada ASV vēlēšanās, Taivānas prezidente ar viņu runāja pa tālruni – ASV un Taivānas attiecības bija pārtrauktas, bet to varēja mainīt. Neskatoties uz oficiālu saišu trūkumu, ASV apņēmās piegādāt Taivānai aizsardzības ieročus. Tikmēr 2018. gadā Ķīna pastiprināja spiedienu uz starptautiskajiem uzņēmumiem, piespiežot tos savās tīmekļa vietnēs iekļaut Taivānu kā Ķīnas sastāvdaļu un draudot bloķēt uzņēmējdarbību Ķīnā, ja tas netiktu ievērots.

Taivānas prezidente tika ievēlēta atkārtoti 2020. gadā. Līdz tam laikam Honkongā bija vērojami nemieri, un protestētāji demonstrēja pret kontinentālās daļas pieaugošo ietekmi – notikumi, ko daudzi Taivānā uzmanīgi vēroja.

Tajā pašā laikā ASV ir pastiprinājusi savu darbību, Taivānā un apliecinājusi Taipejai savu pastāvīgo atbalstu. Pagājušā gada septembrī Vašingtona uz salu nosūtīja savu augstākā līmeņa valsts departamenta amatpersonu pēdējo desmitgažu laikā. Pekina stingri kritizēja šo sanāksmi, brīdinot ASV “nesūtīt „nepareizus signālus” Taivānas neatkarības elementiem, lai izvairītos no nopietna apdraudējuma Ķīnas un ASV attiecībām”. Pretrunīgi vērtētās vizītes laikā Ķīna veica militārās mācības ūdens baseinā, kas atdala Taivānu no Ķīnas.

Šogad prezidenta Džo Baidena administrācija ir paziņojusi, ka tās saistības ar Taivānu ir stingras. Pirmajās Baidena prezidentūras dienās Taivāna ziņoja par Ķīnas kara lidmašīnu plašu uzlidojumu divu dienu laikā. Pēc tam 12. aprīlī Taivānas valdība paziņoja, ka Ķīna savā gaisa aizsardzības zonā izlidināja līdz šim lielāko skaitu militāro lidmašīnu. Atbildot uz to, ASV admirālis, Pentagona Indo-Klusā okeāna pētniecības priekšnieks, brīdināja, ka Ķīnas iebrukums Taivānā “ir daudz tuvāks, nekā vairums domā”.

Tātad, kurš atpazīst Taivānu? Pastāv domstarpības un neskaidrības par to, kas tad Taivāna īsti ir. Ķīna uzskata Taivānu par separātisku provinci, kuru tā ir apņēmusies atgūt, ja nepieciešams, ar spēku. Bet Taivānas vadītāji saka, ka tā acīmredzami ir daudz vairāk nekā province, apgalvojot, ka tā ir suverēna valsts. Taivānai ir sava konstitūcija, demokrātiski ievēlēti līderi un aptuveni 300 000 aktīvo karavīru bruņotajos spēkos. Čiang Kai-Šekas Ķīnas Republikas valdība, kas 1949. gadā aizbēga no cietzemes uz Taivānu, sākumā apgalvoja, ka pārstāv visu Ķīnu, kuru tā bija iecerējusi atkārtoti okupēt. Tā ieņēma Ķīnas vietu ANO Drošības padomē, un daudzas Rietumu valstis to atzina par vienīgo Ķīnas valdību. Bet 1971. gadā ANO pārcēla diplomātisko atzīšanu uz Pekinu, un tā valdība, kas bija pārbēgusi uz Taivānu, tika izspiesta. Kopš tā laika to valstu skaits, kuras diplomātiski atzīst Taivānu, ir krasi samazinājies – līdz aptuveni 15. Šķiet, ka lielākā daļa pasaules valstu labprāt pieņem pašreizējo neskaidrību, saskaņā ar kuru Taivānai ir praktiski visas neatkarīgas valsts iezīmes, pat ja tās juridiskais statuss paliek neskaidrs.

Un, galu galā, cik liela problēma ir neatkarība Taivānā?

Lai gan politiskais progress ir bijis lēns, saikne starp abām tautām un ekonomiku ir strauji pieaugusi. Taivānas uzņēmumi Ķīnā ir ieguldījuši aptuveni 60 miljardus dolāru, un Ķīnā dzīvo aptuveni viens miljons Taivānas iedzīvotāju, daudzi vada Taivānas rūpnīcas. Daži Taivānas iedzīvotāji uztraucas, ka viņu ekonomika tagad ir atkarīga no Ķīnas. Citi uzskata, ka ciešākas biznesa saites padara Ķīnas militāro darbību mazāk iespējamu, jo tas „iegrieztu” pašas Ķīnas ekonomikai.

Pretrunīgi vērtētais tirdzniecības līgums 2014. gadā izraisīja “Saulespuķu kustību”, kur studenti un aktīvisti aplenca Taivānas parlamentu, protestējot pret, viņuprāt, pieaugošo Ķīnas ietekmi uz Taivānu. Oficiāli valdošā Taivānas partija joprojām dod priekšroku Taivānas formālai neatkarībai, bet Ķīna, protams, vēlas šo abu teritoriju apvienošanu.

2021. gada marta Taivānas valdības pasūtītā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka šobrīd lielākā daļa Taivānas iedzīvotāju atbalsta valdības pieeju “nacionālās suverenitātes aizsardzībā”. Arvien vairāk cilvēku saka, ka ir taivānieši, nevis ķīnieši.”(Tulkots no BBC)

Braucam ar ātrvilcienu, jo starp dažām pilsētām lēno vilcienu vienkārši nav.

Un tā pēc pusotras stundas nokļūstam Hohhotā. Te nu prasa kodus, un kā jau ārzemniekiem mums arī pases dati jāpiereģistrē un vēl sēdvietas jāatzīmē – nu tā, lai zinātu, kas mums blakus sēdējis, ja kādu apslimdinām ar savu „ārzemnieka vīrusu”. Ķīnā tā izsekošanas sistēma tāda pamatīga. Nu par privātumu, brīvību un kaut kādām dīvainām tiesībām te tiešām nav ko sapņot.

Ar autobusu sasniedzam savu viesnīcu, un tur pārsteidzošā kārtā visi ļoti laipni – pat nebrīnās, ka divi ārzemnieki priekšā. Jau esam sagatavojuši vizītkarti un vēl visādus pierādījumus no iepriekšējās viesnīcas – sak, jau palikām šajā pašā kompānijā – esam „droši”. Bet šoreiz neprasa ne testu, pat ne kodus, un visnotaļ ne vakcīnas apliecinājumu. Ideāli! Izgājis cauri vieglāk kā plānots!

Tiekam pie istabiņas, kur paliksim vēl divas naktis, bet te jau tikai nometam somas un dodamies pilsētā. Hohhotu izpētījām tajā saltajā ziemā, bet tad daudz kas bija ciet. Tagad apkārt dzīvība, un arī mēs ejam visu apgūt! Tepat pāri ceļam ir mošeja – lielākā un vecākā starp tām astoņām mošejām Hohhotā. Bet tur mūs ķīniešu – mongoļu musulmaņi neielaiž, atliek visu skaistumu vērot caur vārtiņiem. Sasniedzam galveno tempļu placi un pirms tā atkal parādām kodus. Nav īstie, bet apsargi vien nosaka – ejiet, būs ok. Hohhotas vecpilsēta ir ļoti skaista, vietējie tirgo kokgrebumus, dažādus talismanus, akmeņus. Apkārt statujas un tempļi, un vienā no tiem gribam arī ieiet. Tas ir lielākais budistu templis Hohhotā, un šķiet arī tīri darbīgs. Pie kasēm mums paprasa kodu, kas mums ir, un tad jautā, vai esam vakcinējušies. Nē, neesam. Templī tad nevar tikt. Jā, bijām lasījuši, ka dažās Ķīnas pilsētās tagad sāksies divu kodu pārbaude – veselības kods un vakcinēšanās kods. Tikai ar abiem varēs ieiet apskates objektos un citās sabiedriskās vietās. Tiem, kas vakcinēties nedrīkst, no ārsta jādabū apliecinājums. Pārējiem, kas vienkārši to negrib darīt, būs jāuzņemas atbildība, ja tie kādu ar vīrusu aplipinās. Redz, ja vakcinētais aplipina ar vīrusu, tad viss ok – vienkārši tās vakcīnas nedarbojas kā paredzēts. Bet, ja nevakcinēts (bez iemesla nevakcinējies) kādu aplipina, tad būšot sods – kāds, vēl nezinām – naudassods, cietumsods, kas to lai zina. Bet mēs galīgi nesatraucamies. Savu lēmumu šajā ziņā nemainīsim, bet Ķīna savus noteikumus varbūt vēl pamainīs. Jau pirms diviem mēnešiem kaut ko tādu dažās pilsētās mēģināja īstenot, bet Veselības Aizsardzības komisija, kāda jau nu tā Ķīnā ir, pret to iebilda, un pilsētām nācās šos aizliegumus atcelt. Redzēs, kā ar visu šo izies. Ķīnā viss notiek ātri – kad kāds lēmums pieņemts, tas stājas spēkā nekavējoties – un neviens jau iebilst nevar. Bet līdz ar to daudzi lēmumi ir nepārdomāti un drīz arī mainīti. Par šiem dažu pilsētu noteikumiem arī sākas asas diskusijas – redzēs, kā tas izvērtīsies. Skaidrs, ka liberālākās pilsētās kā Šanhajā kaut ko tādu būtu grūti īstenot, bet Mongolijā jau var mēģināt.

Mēs gan vēl padiskutējam ar tanti aiz lodziņa – esam taisījuši neskaitāmus testus, esam veseli – kam vēl jānotiek, lai mums varētu noticēt? – Tādi notiekumi. – Bet ja nu es nevaru vakcinēties? – Tādi noteikumi. Nu ja – nav jau tā tante kasē vainīga – vienkārši valdība saka, un tad jādara. Traki jau tie ķīnieši. Ziņās tie lepojas ar kādu atklātu vīrusa gadījumu. Redz, vienā pilsētelē daži saslimuši, un tad to kontaktpersonas testētas. Rakstīts, ka kāds opis testēts 10 reizes no 5. līdz 22. augustam, un kovids nav atrasts, bet beidzot – 11. reizē – tests tomēr uzrādījies pozitīvs. Un visi lepni un priecīgi. Jā, nu jāpierāda, ka esi vesels, jo dabīgi tiek pieņemts, ka visi ir slimi. Un visi ir slimi tikai slimā sabiedrībā – vai tad tā nav?

Katrā ziņā Ķīna ir sarežģīta, bet tas taču ikdienu padara interesantāku. Un mēs vēl varam apstaigāt visas vecpilsētas ieliņas, izpētīt vietējo mākslinieku darbiņus, pagaršot dīvainus ēdienus un noslēgt savu dienu atkal daudz ko jaunu iemācījušies.

Hohhota ir Iekšējās Mongolijas galvaspilsēta. Pilsētas nosaukums mongoļu valodā nozīmē „Zilā pilsēta” – zilā krāsa mongoļu kultūrā saistīta ar debesīm, mūžību un šķīstību. Šī ir skaista pilsēta ar savu vēsturi, mongoļu un ķīniešu kultūru sajaukumu, zaļiem parkiem un moderniem iepirkšanās rajoniem. Turklāt Hohhotu iekļauj Daqing kalni, prērija un netālu ir tuksnesis, un vēl tik daudz pasakainu vietu, ko redzēt! Tomēr savu pēdējo pilno dienu nevēlamies pavadīt pilsētā. No rīta ceļamies un dodamies uz autoostu, jo esam izlasījuši, ka 80 km attālumā no Hohhotas atrodas kāds skaists ezers. Bet jau rīts sākas ar izaicinājumiem. Nu pat sabiedriskajā transportā mums tiek prasīti kodi, turklāt ar kodiem vien nepietiek – šoferim jāpiereģistrē mūsu dati – pases numurs, vārdi, telefons. Jāpiemin, ka paiet krietns laiciņš, līdz mēs vispār saprotam, ko ķīnietis no mums vēlas! Un autobuss jau uz priekšu nekust, pārējie paliek nepacietīgi, arī mēs. Iedodam šoferim pases, bet šis jau nekā no tām nesaprot. Un beigās opis piekāpjas – atļauj mums pašiem savus datus ierakstīt veidlapā. Jā, ceļot Ķīnā paliek arvien sarežģītāk un laikietilpīgāk. Lai gan vietējiem nekāda vaina – tie jau iemācījušies – ja koda nav, tad vienkārši nofotografē to no kāda, kam tas ir, un tad busa šoferim uzrādi koda fotoattēlu – neviens jau tāpat nepārbauda ķīniešus. Tikai ārzemnieks taču vīrusu atnes! Bet tas jau tikai pierāda, ka visa šī padarīšana ir greiza. Aizdomās tiek turēti „citādie”, kamēr vīrusu pārnes pats vietējais un, kā jau šajā reģionā pierādījās, arī savakcinēts. Bet neko – tādā laikā dzīvojam.

Tomēr autoostā nokļūstam. Tur kāda dāma bļaustās – tā šeit tiek sadabūti autobusiem pasažieri – vienkārši izbļaujot vietu, uz kuru autobuss dodas. Tā notiek mazāk attīstītās Āzijas valstīs, un arī Iekšējā Mongolijā. Zinām, ka mūsu ezers ir pa vidu ceļam no Hohhotas uz Baotou, bet tante nekādi nepiekrīt, ka varētu mūs vienkārši izmest ceļmalā, kā to autobusa šoferis ar mums izdarīja tuksnesī. Mēs skaidrojam, ka no lielceļa tiksim lejā, un uz pašu ezeru aiziesim kājām, nekas, ka 8 kilometri. Ap mums sāk pulcēties vairāki vīri un sievas, visi ieinteresēti, kur vēlamies doties un kāpēc mums nekas nesanāk. Protams, atrodas arī tie, kas piedāvā auto, bet nu negribas vairs tā tērēties. Jau zinām – tad, kad mums saka „nē”, mēs to varam pataisīt par „jā”. Un tā, apstaigājuši visus autoostas stūrus, atrodam kādu jauku darbinieku, kas mums atrod bus šoferi – tādu, kurš gatavs mūs tomēr ceļmalā izmest. Tad gan atkal sākas reģistrēšanās, kodu un ceļojumu vēstures baudīšana. Un tad atkal tas jautājums par vakcīnu. Nu nav mums, un ar to ķīniešiem jāsamierinās. Tālāka izprašņāšana izpaliek, jo šoferim nav laika mūs gaidīt – vai nu kāpjam busā vai paliekam. Un mēs kāpjam busā. Tas gan ilgi braukā apkārt pa pilsētas stūriem, lai sadabūtu pietiekami daudz pasažieru. Nemaz nerunāsim par to, ka tas apgriežas uz lielceļa vietās, kur to reāli nekad nedrīkstētu darīt, tas brauc tur, kur tam nav paredzēts, bet šī ir pavisam citāda vieta – te tas ir normāli.

Arī pie smēķēšanas aizlieguma zīmes, kas busā uzlīmēta pie priekšējā stikla, šoferis izvelk savu cigareti un aizsmēķē. Nu nekas – labāk lai pīpē nekā iemieg – tā arī var gadīties. Pēc ļoti ilga brauciena šoferis mūs izmet ceļamā, un tur jau klāt divi vīri, katrs piedāvā aizvizināt uz savu gaļas vai zivju restorānu. Sakām, ka tas nebūs mums, un mēs ezeru esam gatavi sasniegt kājām. Un tā sākam. Saulīte cepina, apkārt pasakaini skati – vienā pusē kalni, pa vidu zaļas pļavas, kukurūzu lauki un puķu dārzi. Ceļš gluži pamests – vien retais brauc garām uz ezeru. Skaidrs, ka te jāpakļaujas tikai uz savām kājām. Viens no šoferiem gan ir neatlaidīgs – tas veselas trīs reizes mūs panāk, un stāsta, ka parkā ir ieejas maksa, bet, ja brauksim ar viņu un ēdīsim viņa restorānā, tas mūs iedabūšot iekšā parkā bez maksas. Jā, ķīnieši visu mēģinājuši apvilkt ar žogiem – gluži pretēji Jaunzēlandei, kur visi nacionālie parki ir bezmaksas. Bet šis taču ir ezers – nu neiesim tur, kur žogs. Paši mācēsim atrast skaistu vietu, kur pabaudīt apkārtējo dabu!

Hasuhai ezers ir veidojies dabiski, tā platība ir 45 000 akru. Ezers saglabājies no laika, kad Jandzes upe mainīja savu virzienu. Hasuhai nosaukums ir saīsināts no Halawusuhai, kas mongoļu valodā nozīmē “melns ūdens”. Pati teritorija tiek dēvēta par Čīlehuānas kultūras tūrisma parku. Čīlehuāna attiecas uz pļavām, kas plešas no Hasu ezera līdz Dakinga kalnam un kuras Ziemeļu un Dienvidu dinastijas laikā (420–589) senajās dziesmās Chile Ge tika attēlotas kā galvenā prērija.

Un tā nu soļojam, līdz sasniedzam ezeru. Skaisti, protams. Ārā plus 23 grādi; tās trakās Ķīnas vardes, kas izklausās pēc dusmīgiem suņiem, dzied savu dziesmu; tepat ir milzīga laiva, pa kuru kāpelēt aizliegts, bet mēs jau tās ķīniešu zīmes „nesaprotam”. Atrodam caurumu arī kādā žogā, kas apvilkts jurtu kompleksam un Čingishana piemineklim. Neko – arī ceļš ir, tā kā ejam vien kompleksā iekšā – ja nu kas, attaisnojumu savam gājienam atradīsim. Apkārt lidinās milzīgi putni, zied puķes, un esam vieni paši šajā dabas skaistumā. Lielisks noslēgums mūsu Mongolijas tūrei.

Beigās gan lai tiktu pie pieminekļa jābrien arī cauri laukam un pat kādai aizdomīgai upītei, kurā saaugušas zāles pāri galvai. Bet neko – botas nost un aiziet! Čingishana piemineklis ir tiešām iespaidīgs. Te jau šis vīrs skaitās ļoti nozīmīgs, īsts varonis. Apkārt piemineklim apliktas vairākas informācijas plāksnes – dažās Čingihana izteicieni, citās atkal svarīgu personu atziņas par pašu Čingishanu. Ir gan Polijas prezidenta vārdi, gan Putina slavinājums šim diženajam vīram, un pat Romas mācītājs atradis, ko teikt. Bet smieklīgākais ir Ķīnas „varenā līdera” Mao raksts par Čingsihanu: „Iekarotājs Čingishans”. Jā, daudz vārdu tam nav. Pārējie veselu prozu par šo vīru sarakstījuši, bet varenākais vīrs Ķīnā – gandrīz neko.

Esam parku izstaigājuši tā kārtīgi. Bet kā atpakaļ? Atkal nav ne jausmas – uz lielceļa jau busi tāpat vien neturēs. Bet nu kaut kur jau jāsoļo. Ir dažās vietās tūristu centri un informācijas biroji, bet no tiem palikušas tukšas telpas un drupas. Reāli – pamesta vietiņa. Bet mums veiksme uz pleca – kā izejam ārā no ezera kompleksa, pretī brauc sagrabējis busiņš. Pamājam tam ar roku, šis apstājas, un saka – uz Hohhotu brauks! Protams, ne pa lielceļu, bet pa mazajiem lauku ceļiem. Bet mums derēs!

Vietējie busā sēž bez maskām, bet, kā iekāpjam mēs, daži uzreiz spiež roku mutei priekšā. Laižam. Pēc divām pieturām iekāpj konduktors, un ieraudzījis mūs tas sāk bļaustīties – visiem liek uzvilkt maskas. Labi. Samaksājam eiro katrs un dodamies. Nākamā pietura gan nav galvaspilsēta, bet kāds cits miests, kur jāmaina sagrabējušie busiņi. Bet te nu sākas īstā izprašņāšana. No kurienes, uz kurieni, kāpēc, kāpēc ne.. Kodi, kuru mums nav, vakcīnas, kuras mums nav. Arčam uzkāpj uz varžacs – un tas saka: Ja mani vakcinēs, es nomiršu. Jums labāk gribas, lai es nomirstu vai lai es esmu vakcinēts? (Jo alerģija). Un šie samulst, nemāk atbildēt.

Bet atkal busa šoferim nav laika gaidīt – atkal tiekam palaisti busā. Nu esam mēs „nepateicīgi” braucēji – kaut kādi nesaprotami dokumenti, nederīgi kodi, un vēl atbildēt uz jautājumiem nemākam. Reāli divi ārzemnieki ir visa brauciena nodarbošanās gan konduktoram, gan pāris pasažieriem, kas iesaistās mūsu „reģistrēšanas” procesā. Konduktors prasa mūsu pasi septiņas reizes, jo nekad tam nesanāk to nofotografēt, kā nākas. Tad iesaistās daži, kam ir „advancētāki” telefoni, un arī tiem tad ir mūsu pases foto. Par personas datu konfidencialitāti te vispār nav ko runāt. Visa informācija kādam tiek sūtīta, un tas tad visu laiku zvana atpakaļ. Un tiek uzlikts uz skaļruņa. Un tad viss busiņš zina, kas mums par dokumentiem, un kādu dokumentu mums trūkst. Ar tulkotāja palīdzību divu stundu laikā tiekam ar visu skaidrībā. Un tad arī brauciens beidzies. Jā, mēs esam tie ārzemnieki, kas pilsētu pamet un atgriežas tajā vairākas reizes. Mūsu dokumenti ir reģistrēti tik daudzās vietās, kā nevienam citam. Nez, kā vietējiem izskatās – tad šie dodas prom, tad atgriežas, tad dodas prom, tad atgriežas, un atkal, un atkal, un atkal.. Atvadāmies no visiem, visi priecīgi – pirmā pieredze ar ārzemnieku ir bijusi veiksmīga. Bet mums tā ir n-tā vietējo pirmā pieredze, un vienmēr tās ir tik sarežģītas!

Esam pilsētā. Gribējās jau vēl paspēt uz saulrietu kalnos, bet skaidrs, ka tam nav laika, jo tas atkal ir ārpus pilsētas. Un atkal visam iet cauri? Nu nē. Dodamies uz parku, kas bija pirmais mūsu ceļā tajā ziemā, kad ieradāmies Ķīnā. Tad sapratām, ka Iekšējā Mongolija nebūs mūsu sapņu reģions to temperatūru dēļ. Tagad gan jauki – vasara – zied puķes, vietējie parkā atpūšas. Mēs atvelkam elpu, izejam pēdējo līkumu un atgriežamies viesnīcā. Jā, gara diena. Interesanta diena. Pat nevaram iedomāties, cik ārpus Ķīnas viss liksies viegli. Bet nu – jābauda tie sarežģījumi!

Un tā arī pienāk diena, kad jāatgriežas Maņdžouli. Rītu gan sākam ar pastaigu pa Hohhotas vecpilsētu. Apkārt dežūrē daudz policistu, bet tas Ķīnā ir ierasti. Tie neliek vilkt maskas, bet rada to sajūtu, ka nekādas nekārtības vietējie nevar atļauties rīkot. Vecpilsētas centrā notiek pasākumi – arī tie ir diezgan bieži – ķīnieši vienmēr atrod, ko darīt. Te uzreiz ar mums steidz fotografēties un runā ar mums savā valodā. Smejam, ka daudzi vienkārši nesaprot, ka mēs varam nesaprast tos viņu jautājumus. Apstaigājam ieliņas, līdz nonākam pie kāda tempļa, kas ir bez maksas. Tajos, kur jāmaksā, prasa to poti, bet šajā – mēģinām tikt iekšā tāpat. Un te jāpiereģistrē vien pase un jāparāda ceļojumu vēsture. Ideāli – kaut ko tomēr vēl redzēsim! Templis ir skaists, vairākas ēkas ir Budas statujām un visbeidzot arī pagoda, kas uzbūvēta indiešu-ķīniešu stilā. Jā, te gan ķīnieši daudz nenāk lūgties – un tas ir redzams. Lai arī statujām priekšā salikti ziedojumi – gan augļi, gan ūdens – tās klātas putekļiem, neskan mantras, un viss nedaudz noplucis. Ir divas dāmas, kas tepat uzdzied kādu dziesmiņu, bet tad sabīstas no mums un laižas projām.

Pirms lidojuma iespirināmies ēstuvītē un priecājamies, ka atkal uzieta tāda, kur arī nūdeles turpat ar rokām gatavo. Ķīnā jau visādām vietām var „uzdurties” – kādus tik trikus vietējie neizdomā, lai iemānītu kaut ko vecu vai pat neēdamu. Grūti jau saprast, cik no tā „veselīgā” ir tiešām veselīgs, bet nu cenšamies jau iepirkties tirdziņos, ne veikalos, un meklēt to, kas izskatās dabīgāks, ne kā rokas lieluma kāposti un divmetrīgi lociņi.

Un tad laiks lidojumam. Saprotam gan, ka esam nedaudz tajā pilsētā laiku pazaudējuši, un lielajām distancēm tā vairs nav. Ņemam Didī, kas nogādā mūs metro stacijā, un tad nopērkam biļeti uz lidostu. Arī metro tiek pārbaudītas somas, un – ja tajās iekšā ūdens – tas pielikt pie īpaša aparāta, kas nosaka, vai tiešām ūdens vai spridzeklis. Un atkal mums prasa kaut kādu citu kodu, kas apliecina, ka esam vakcinējušies. Uz to atbildam – mums reāli lidojums pēc pusotras stundas. Steidzamies. Apsargi samulst, bet tad laipni palaiž mūs tālāk un vēl pavada ar norādēm. Nu nav jau slikti tie ķīnieši, vienkārši tā dīvainā valdība ar saviem noteikumiem visu sadalījusi – „baltais” ir slikts, nevakcinētais ir vainīgs, demokrātiskās idejas ir aizliegtas utt. utjp. Reāli ķīnietim daudz visādu noteikumu, bet mēs jau neesam vietējie – kaut kā jāmāk te izsprukt un izdzīvot.

Pie metro izejas atkal prasa vakcinācijas kodus, bet mēs tik izmetam: nekā nesaprotam. Un mūs izlaiž ārā. Smejam, ka slikti būs tad, kad lidot vairs nevarēsim. Tad uz Latviju ar kājām pāri robežām. Bet skaidrs, ka visa Ķīna šo vakcīnu brīnumu nevarēs ieviest, jo tas lielā mērā pārkāpj to mazo brīvību, kas ķīnietim ir.

Pirms lidostas vienmēr ir lielas pārbaudes, bet mums paskatās pases, ceļojumu vēsturi, un ielaiž iekšā. Palikusi stunda līdz iekāpšanai, nododam somas, kur mums darbinieks parāda telefonā iztulkotu teikumu – „jums vietu „apgreids” bez maksas”. Ok, lieliski. Tiekam iesēdināti 4.rindā aiz aizkariņiem – starp „parasto” un biznesa klasi. Kaut kādā „vidusklasē” ar lielākiem krēsliem un plašāku vietu kājām. Lidmašīnā skan paziņojumi, kas iztulkoti arī angliski. Tur saka – ja kādam gadījies saskarties ar slimo vai ar ārzemnieku, tas jāziņo likumsargiem. Nez, vai tulkojums ir pareizs, bet nu reāli – ja vietējos šādi sabiedē – ka par satikšanos ar jebkuru ārzemnieku viņiem tagad jāziņo, nav brīnums, ka daudzi no mums izvairās. Varbūt bija domāts – ziņot par to, ja nācies saskarties ar kādu, kas pabijis ārzemēs, bet nu tagad tā tas neskan. Par ārzemnieku tagad Ķīnā neviens nav sajūsmā. Tik daudzi ārzemnieki izmesti no valsts, jo strādājuši bez darba vīzas, tik daudzi atveduši no ārzemēm vīrusu, ka nu tik turies. Jā, Ķīnā esam citādi – vienmēr kā uz Sarkanā paklāja. Bet pie tā jau esam pieraduši.

Lidojam pāri kalniem un tad pāri plašam tuksnesim, virs kura izmētāti mazi mākoņu pikucīši. Uh, vai tā ir Mongolija? Drīz gan skatam atkal paveras plašās pļavas. Jā, esam atpakaļ savā zālē. Un beidzot pārbaudes nekādas – saņemam somas, izejam no lidostas, ņemam braucēju un sasniedzam vilciena staciju. Šādi Didī braucēji maksā ap 1 eiro par 10 kilometriem. Un tā paspējam iegādāties biļetes uz Maņdžouli. Mūsu reģiona dīvainā valdība grib, lai visi skolotāji 14 dienas pirms skolas sākšanās nav pametuši pilsētu, kas nozīmē, ka teorētiski mums tagad vēl divas nedēļas jāpavada nestrādājot. Bet kas zina, cik ātri visi tie noteikumi mainīsies. Traucam ar vilcienu cauri prērijām, kurās ganās govis, un pēc vēl divarpus stundām esam klāt. Maņdžouli. It kā sarežģīta, bet nu šī pilsētiņa mums liek atvilkt elpu. Iekšējā Mongolija – nu tā ir sarežģīta. Te viss tomēr daudz krieviskāks – visi pielāgojušies tam krievu tūristam. Ir saprotamāk, rietumnieciskāk. Uzraksti krievu valodā mums ļauj saprast, kas ir kas, un arī pats vietējais nemaz nebrīnās, kas mēs esam. Šķiet ar mūsu pilsētas apgūšanas tempiem visi jau pamanījuši mūs katrā ielā. Un te ir gan odi, gan salūts. Smejam, ka mamma tieši teica – jāšauj salūts par atgriešanos! Un salūts te nav jāmeklē. Atkal kaut kādi svētki, atkal Maņdžouli iedzīvotāji šauj gaisā visu, ko vien iespējams. Nu gluži kā Jaunajā gadā – tas notiek nepārtraukti! Vietējie uz ielām sanesuši galdus, dzer, ēd, un svin dzīvi. Jā, esam vēl vienā festivālā, nemaz nezinām, kādā, bet jauki – tāda sagaidīšana! Un nu jau atgriežamies savos 28. stāva dzīvokļos. Nemaz neslēdzam iekšā gaismu, vien baudām krāšņo salūtu aiz loga. Vēl viens ceļojums beidzies. He, bija forši atkal aizbēgt uz laiciņu, turklāt uz tik interesantām vietām! Iekšējā Mongolija ir tiešām cita Ķīna. Tik daudz Mongolijas te iekšā! Cilvēki citi un cita valoda.. Jurtas, šamaņu vietas, zirgi, kamieļi, tuksneši, prērija, kalni un arī pats Čingishans.  Daudzi jau šo uzskata par daļu no Mongolijas, bet to jau skaļi teikt nedrīkst (pat tulkot mums to neiesaka). Prieks, ka izdevies iepazīt šo neparasto Ķīnas daļu, bet vēl tik daudzas gaida!  Kopumā ceļojām 7 dienas, nogājām 122 km, ar busiem un auto pievarējām 620 km, ar vilcieniem – 774 km, un nolidojām 2242 km. Bet nu – atgriežamies pie Maņdžouli. Vēl joprojām nav īstas skaidrības, kas ar darbiem, kas ar jaunajiem noteikumiem, bet to visu tev parādīsim! Jāatklāj taču visi šie interesantie trakumi, kas te notiek!

Otrdienas rītā dodamies uz ātrvilcienu.

Hohhota ir nedaudz zināma, jo te krietni pastaigājām ziemas sasalumā. Tā nokļūstam vilcienu stacijā un drīz sēžamies vilcienā uz Baotou. Līdzīgi kā daudzas citas Iekšējās Mongolijas pilsētas, arī Baotou ir vārti uz vairākiem plato zālājiem un mitrājiem. Turklāt Baotou atrodas arī daži majestātiski budisma tempļi un vēsturiski Lielā mūra posmi. Baotou ir lielākā pilsēta Iekšējā Mongolijā pēc iedzīvotāju skaita – aptuveni 2,7 miljoniem. Šis ir Ķīnas lielākais minerālu avots, pasaulē lielākais retu zemes metālu avots (ko izmanto elektronikā) un viena no svarīgākajām Ķīnas rūpniecības bāzēm. Baotou prefektūras platība ir 27 691 kvadrātkilometri. Cilvēki te apmetušies jau gandrīz pirms 5000 gadiem. 1953. gadā Baoto tika atzīta par pilsētu – tad, kad šeit uzplauka tērauda ražošana. Tagad šī ir pazīstama arī kā retu zemes minerālu ieguves vieta un, protams, ar skaisto apkārtējo dabu. Baotou atrodas Yinshan kalnu pakājē un Dzeltenās upes krastā. Vārds “Baotou” mongoļu valodā nozīmē “vieta, kur dzīvo brieži”. Tāpēc šo sauc arī par Briežu pilsētu. Baotou unikālā ģeogrāfiskā atrašanās vieta nodrošināja to, ka daudzi senie mongoļi un šansi ķīnieši šeit veica darījumus, tā veicinot klejotāju kultūras un Ziemeļķīnas kultūras apmaiņu un integrāciju.

Šoreiz neprasa nekādus kodus, atliek vien baudīt skatus, kad pa logu garām traucas kalni un ielejas. Jā, te tiešām ir skaisti! Vien ārā no rīta tikai plus 11 – Iekšējā Mongolijā ziema nāk straujiem soļiem. Vilciens, braukdams uz 196 km/h, nogādā mūs lielajā pilsētā. Interesanti, ka šoreiz pieturas sākumā sauktas mongoļu valodā, tad ķīniešu un visbeidzot angļu valodā. Gala pieturā paredzēts daudz apskatīt, bet šeit pārvietoties noteikti nebūs vienkārši. Tiek piedāvātas mežonīgi dārgas tūres, bet mēs tāpat mēģināsim visu apgūt saviem spēkiem.

No stacijas mums vēlamajā virzienā autobuss neiet, tāpēc ņemam Didī un drīz ierodamies viesnīcā. Tur, protams, visi mūs ieraudzījuši uzvelk maskas – nu taču ārzemnieks ar savu vīrusu. Ar mums nāk runāt kāda galvenā dāma. Mēs sakām, ka mūsu asistente jau zvanīja un pārliecinājās, ka palikt varam. Tad nu ātri jāparāda kodi, lai visi nomierinās. Ir labi zaļie kodi, ir laba ceļojumu vēsture. Un tad ir pases, testi. Pirmo reizi pajautā, vai esam vakcinējušies. -Nē. -Kāpēc? Kāpēc viņa nav vakcinējusies? Kāpēc viņš nav vakcinējies? -Kas tev par daļu? (Tā, protams, nesakām – vien ātri atrodam kādu iemeslu, jo Ķīnā tādus var atrast pietiekami). Ar sarunām vadītāja arī atmaigst un pat palīdz sameklēt mums ķīniešu mājaslapu, kur piedāvājumā parādās pāris tuksneša tūres.

Baotou gan viss ir dārgāk, un arī par savu necilo istabiņu jāatstāj 20 eiro, bet neko padarīt – esam prērijas un tuksnešu apņemti – un ārzemniekus neviens cits te negrib. Nometam mantas un domājam – ko pasākt. Tās tuksneša tūres ir ķīniešu valodā, ķīniešu lapā, ko mēs īsti neizprotam. Esam atraduši sabiedrisko transportu uz turieni, tāpēc ceram „izbraukt” pa „lēto”. Šodien gan tuksnesim vairs nav laika.

Ieejam kādā mongoļu ēstuvītē. Jā, šajā pilsētā viss ir daudz „mongoliskāks”. Mongoļi ir klejotāju tauta, un tie pārsvarā pārtiek no gaļas, jo nu neaug šajā visā zāles platībā īsti nekas cits kā tikai zvēri. Bet neko – jau esam iemācījušies, ka vienkārši jāiet iekšā un jāsaka – neēdam gaļu, ko vari piedāvāt? Un vienmēr jau atrodas kaut kas arī mums. Un nu ar mums arī runā mongoliski – laikam, lai uzsvērtu, ka nav īsti ķīniski tas „paldies” te labākais.

Sēžamies busā. Ar diviem sabiedriskajiem transportiem būtu jānokļūst kādā 30km attālā kalnā pie ūdenskritumiem. Šos visus apskates objektus un busus nav viegli atrast. Internetā jāpavada krietns laiciņš, lai kaut ko no sameklētu, bet šis tas arī izdodas.

Busā gan saņemam ziņu no skolas. Nu protams, kā tad citādi! Mums raksta, ka skola savu darbu grib uzsākt 6. septembrī, tāpēc mums jābūt atpakaļ, cik ātri vien iespējams, jo vietējā valdība izdomājusi, ka visiem skolotājiem pirms iešanas skolā 14 dienas jāatrodas Maņdžouli (nu tāda kā neoficiāla karantīna, jo karantīnā mūs ar mūsu zaļajiem kodiem nevar likt). Nu vai nav dīvaini? Šis reģions bieži vien kaitina – tāpēc, ka nekur Ķīnā nav tādi dīvaini noteikumi – nekur citur nav tādu prasību, nav tādas kontroles. Varbūt tāpēc, ka ir vairāk ārzemnieku un visi jau saraduši ar to. Bet te? Vietējā valdība kā grib, tā dara. Mēs gan pasakām, ka biļetes atpakaļ jau esam iegādājušies (lai arī tā nav, jo cerējām, ka varēsim ceļot līdz pat pašam skolas sākumam). Bet nu skaidrs, ka tās jāpērk svētdienā un jāsaka, ka nu nevaram tā uz sitiena atgriezt sevi atpakaļ. Visi, protams, par mūsu ceļiem bija informēti, un tagad, kad vien pirms stundas esam sasnieguši savu pilsētu, neskriesim šo visu ceļu atpakaļ. Kā būs, tā būs.

Braucam. Mongoļi ir traki braucēji – nu tiešām. Kā Arča saka – saraduši ar zirgiem pa prēriju, bet tagad kaut kā jāvada auto. Nu ir jūtama atšķirība! Pirmajā dienā redzam arī pirmo avāriju, kad motorollers vienkārši ielido busa sānos, jo tas nogriež mazajam braucējam ceļu. Vietējie arī izskatās citādi, bet vismaz te tie šķiet daudz laipnāki, tik ļoti neblenž un labprāt aprunājas. Bomzītis par pāris juaņām pat angliski māk pateikties!

Busi gan tiešām iet ilgi, distances ir lielas, cilvēku nav tik daudz, tāpēc pieturās tiek piestāts uz ilgāku laiku. Tikai pēc trim (!!!) stundām sasniedzam kalnu. Autobusa šoferītis gan aizved mūs līdz pašai ieejai, lai arī autobusam te nemaz nebūtu jābrauc. Tas ir jauki. Bet nu kalns atvērts vēl tikai divas stundas, skaidrs – neko nepaspēsim. Bet nu vismaz zinām cenas un laikus. Vismaz kaut kas ir skaidrāks.

Un tā nākas vien soļot atpakaļ uz pieturu. Drīz sākas lietavas, un saprotam, ka autobusu negaidīsim, lai vēl trīs stundas braukt atpakaļ. Mēģinām stopēt, bet šajos laikos jau tas pats koncepts ir pamainījies. Vismaz Ķīnā, kur vietējie vienkārši tiek iebiedēti ar ziņām – vīrusu atnes visi ārzemnieki.

Garām brauc taksis, ņemam to. Protams, žēl, ka sanāk krietni pārmaksāt – 10 eiro par visu ceļu, bet pilsētu sasniedzam ātrāk. Piestājam pie kāda īpaša parka. Saihantala ekoloģiskais parks ir vienīgais mitrāju zālājs Ķīnas un visas Āzijas teritorijā. Tā platība ir 770 hektāri. Saihantala mongoļu valodā nozīmē “skaistā stepe”. Šis ir visaptverošs ekoloģiskais parks, “kas apvieno ekoloģiju, vietējās kultūras veicināšanu, tūrismu, izglītību un zinātniskos pētījumus”. Turklāt tas lepojas ar iespaidīgām mongoļu jurtām, svētvietām, cīņas un zirgu skriešanās sacīkšu laukumiem. Jaukā šoferīte vien pajautā, kāpēc ejam te lietus laikā – bet mums jau izvēles nav. Dienu ir, cik ir, un, ja viss laiks pavadīts transportos, tad jādomā, kā kaut ko vēl paspēt apgūt. Žēl gan, ka tikko ierodoties Baotau no somas izņēmām lietussargu – sak, tik saulains, ka nu tiešām nav jāstaipa līdzi. Un te tev nu bija.

Neko, velkam jakas un kārtīgi izstaigājam skaisto teritoriju. Ir gan jurtas, gan mongoļu svētvietas, puķu dārzi, briežu un poniju aploki, skatu torņi. Ir jauki, un te, tāpat kā visā arpkārtnē, tiešām jūtama tā mongoļu kultūra. Tik citādāk!

Bet šodien vēl jānokļūst autobusu stacijā, lai pajautātu – vai ir tāds buss, par ko visi teikuši – „nu nē, uz dienvidiem neviens nebrauc”. Tomēr interneta lapā ir viens teikums no visiem, ka tomēr busam vajadzētu būt. Vēl 14 km ar autobusu, vēl gabaliņš kājām un esam klāt. Autoosta, protams, ciet, bet apsargs māk pateikt, ka busi iet un pirms astoņiem rītā mums jābūt klāt. Ok, lieliskas ziņas!

Un tad atpakaļ uz viesnīcu. Uhh, šodiena ir nogurdinoša – liekas, ka tik daudz kur pabūts, bet nekas īsti nav redzēts. Nu milzīgas platības! Pilsēta ir gigantiska – reāli ar tās apkārtējo reģionu gandrīz puse Latvijas! Bet cilvēku nav tik daudz, tāpēc nav attīstīta infrastruktūra, nav metro, pārvietoties ir sarežģīti un laikietilpīgi. Bet nepadosimies. Ir palikušas piecas dienas, un mums kaut kas noteikti izdosies!

Nākamajā rītā agri esam augšā, lai mēģinātu doties uz to tuksnesi. Ņemam Didī uz autoostu. Smejam, ka šoferis trīs reizes pārliecinās, vai tiešām mēs to pasūtījām no sava telefona – tas vienkārši netic, ka ārzemnieks var izmantot ķīniešu aplikācijas ķīniešu valodā. Viesnīcas dāmas, taksisti, tūrfirmas, un pat veikalu pārdevēji teikuši, ka busi uz tuksnesi neiet. Bet autoostas apsargs mums teica, ka iet. Tad nu rīta agrumā sasniedzam 15 km attālo autoostu. Tur mūs uzreiz pārtver pāris mongoļu paskata vīri, sakot, ka viņiem ir buss, kas ved uz dienvidiem, un izmetīs mūs tur, kur vajag. Tie mūs burtiski ņem aiz rokas un ved uz busu, bet mēs kaut kā gribam biļeti nopirkt autoostā, jo zinām, ka dažās valstīs šādi vietējie māk tūristus apčakarēt – vienkārši paprasīt augstāku cenu, jo biļetes jau tiek pirktas no šofera. Tomēr ieejot autoostā priekšā atkal temperatūru mērīšanas, kodi un vēl visādi brīnumi, un tikai tad tantes saka, nu nekādi nenokļūsim mēs uz to tuksnesi – autobusi pat garām tur neiet. Tās plivina rokas, krata galvu un sūta mūs atpakaļ uz viesnīcu. „Nav busu, pat nemēģiniet!” Nu kā tā var būt? Esam dzirdējuši pārdesmit „nē”, bet tas mums neder. Ejam ārā pie mongoļu vīra un sekojam viņa norādēm.

Drīz atrodam lielu, sagrabējušu busiņu un veselu čupu vīru, kas pie tā pīpē. Parādām vienam no viņiem karti, un tas pamāj ar galvu. Ok, laikam izmetīs mūs tur, kur vēlamies. Izrādās, ka notrāpījuši esam uz šoferi – un vīrs arī vēlāk stūrē. Bet tas ir daudz, daudz vēlāk – vīri paspēj izsmēķēt veselu cigarešu paciņu līdz autobuss pielasās pilns. Turklāt viens vēl izdomājis autobusa bagāžas nodalījumā iebāzt dzīvu aitu, kas visu laiku blēj.

Neko – pēc 40 minūšu gaidīšanas dodamies ceļā. Apstājamies pēc kādām 15 minūtēm ceļmalā, jo aita pārstājusi blēt. Šoferis pārbauda „kravu” un tad arī visiem tiek prasītas biļetes. Pārējie autobusa pasažieri laiž uz kādu pilsētiņu dienvidos, bet mēs par pusceļu arī samaksājam tikpat daudz. Tas laikam tāpēc, ka šoferītis vienkārši pa ceļam vairs nevienu neuzņem, un tad nu mūsu aizņemtās vietas tiek skaitītas kā pilnam ceļam, jo citu tajās iesēdināt nevarēs.

Traucamies garām bezgalīgiem kukurūzas laukiem, ir arī vīnogulāji un saulespuķu dārzi. Kāds pa ceļam paspēj nogriezt arī nagus. Visiem pasažieriem tās vienreizlietojamās maskas padilušas – var redzēt, ka tie arī – tāpat kā mēs – tās vienkārši pamazgā un atkal liek uz zoda – tā, lai izskatās, kā vajag. Pāris opapi ar mums cenšas parunāt, bet nesanāk – te tā valoda cita. Ir tie, kas runā mongoliski, un tie, kas mongoļu ar ķīniešu valodām „sajaukuši”. Pārbraucam nākamajā reģionā – Ordos. Tas mums arī tika teikts – tuksnesis taču ir pat citā reģionā. Un? Vai tad tāpēc to nevarētu sasniegt? Meklējām jau iespējas palikt šajā Ordos reģionā, bet nu neviena viesnīca neņem ārzemnieku. Tā kā jāceļo, kā nu ir sanācis.

Pēc stundas brauciena šoferis apstājas lielceļa viducī un ātri mūs izlaiž. Pārlecam pāri ceļa barjerām, noskrienam lejā no lielceļa, kas atrodas pakalnā. Tur žogs priekšā, bet mēs esam patrāpījušies vietā ar vārtiņiem, kas laimīgā kārtā ir vaļā. Nu esam tuksnesī, bet līdz tām mūsu lielajām smilšu kāpām jāsoļo 2 km. Smejam, ka nav ne jausmas, kā vispār tiksim atpakaļ – uz lielceļa skaidri zīmes vēsta, ka kājām nedrīkst. Bet neko – vismaz uz priekšu kustam!

Ceļš ved taisni, nekā apkārt nav. Ārā gan vēsi, pūš spēcīgs vējš. Te tev nu bija mūsu iedomas – tuksnesis – saule, smiltis, karstums. Nē! Labi, ka līdzi ir jakas un šalles, jo arī ar divām biksēm ir vēsi!

Tuksneša viducī ceļš ir aizbarikādēts. Un tur priekšā seši darbinieki, kas visiem mēra temperatūru un skatās ceļojumu vēsturi. No sākuma viens mums pajautā vietējo veselības kodu, kas mums neiet, jo tam reģistrējoties vajag ķīniešu ID karti, bet tad cits pasaka: „ārzemnieki, nekas nesanāks”. Temperatūru tie mēra termometru pieliekot mums pie rokas un tad brīnās, ka parādās tikai 34 grādi. Nu vēsi taču tuksnesī! Bet vismaz prieks, ka ar laiku parādās kāda satiksme. Jā, varbūt atpakaļ būs jāstopē. Ķīnā, kur no „baltā” baidās kā no nāves. Bet nu nepaliksim taču tuksnesī, tas vienkārši nav iespējams!

Nokļūstam pie lielas ēkas, kur var iegādāties biļetes visādām atrakcijām. Jā, izrādās ķīnieši pat tuksnesi ar žogu apvilkuši – nu tā, lai varētu piecīti ieejas maksā prasīt. Šajā tuksneša daļā sacelti arī vairāki milzīgi atpūtas kompleksi ar amerikāņu kalniņiem, skatuvēm, kur uzstājas dejotāji un dziedātāji, ir tuksneša laivu braucieni (kas notiek ar auto izbūvētu laivas formā), ir slidināšanās ar dēļu platformām lejā pa kāpām, ir baseini, viesnīcas un daudz kas cits. Bet nu viens no otra tie visi parki tālu – reāli tādas mazas oāzītes tuksneša vidū. Protams, ķīniešu tūristi brauc baudīt tieši izklaidi, bet mēs jau esam te īpaši – divi vienīgie ārzemnieki ejam un sakām – mēs gribam tikai pa kāpām pastaigāt. Jā, tas ir pārsteigums visiem, tāpat kā mēs paši par sevi esam pārsteigums tiem, kas te vispār ieradušies. Neko – iedzeram mongoļu tēju vienā no mazajām ēstuvītēm pirms pašām smilšu kāpām un dodamies!

Sākumā jātiek līdz pacēlājam, kas uzvestu augšā pirmajā kāpā. Līdz tam gan gabaliņš. Darbinieki nosaka – nu jūs aizbrauciet līdz turienei. Un tad mēs atkal izmetam ko viņiem negaidītu – mums jau nav, ar ko! Jā, ārzemnieks, kas nevēlas atrakcijas, un vēl nez kā te vispār atkūlies! Dodamies lejā no kalna un tur pamanām milzīgas klintis, kas griezumā vizuļo dažādās krāsās. Jā, patiesībā ne tik tālu (Ķīnas mērogā) ir arī Varavīksnes kalni jeb klintis, kas dabīgi izveidojušās dažnedažādās krāsās to minerālu dēļ. Un nu redzam ko līdzīgu! Super! Varavīksnes kalni bija mums prātā visu laiku, bet tā kā tie ir blakus reģionā, tad neaizbraucām, lai pēcāk nebūtu tik lielu problēmu ar tiem kodiem.

Bet nu kalni acu priekšā. Un turpat ir milzīgs kamieļu bars, ko divi mongoļu – ķīnieši dzen lielā aplokā. Žēl skatīties, kā vienam zvēriņam sanācis nomaldīties un sasist kāju. Tas lec uz trijām, nevar panākt savus brāļus. Bēdīgi te dzīvniekiem iet – gandrīz visās Āzijas zemēs pret tiem nu tiešām nemāk izturēties.

Ar funikulieri paceļamies augšā kāpā, no kuras šļūc lejā pāris tantuki. Jā, šķiet, ka Ķīnā tie vecākie ir tie aktīvākie – tie kā bērni smejas un muļķojas lielajā smilšu kaudzē. Tepat pārdod zābaciņus, kas pasargā no smiltīm, bet mēs vienkārši novelkam apavus nu dodamies smilšu kalnos. Ir tik superīgi! Kubuqi tuksnesis, kas atrodas Ordos plato, ir septītais lielākais tuksnesis Ķīnā. Šis tuksnesis aizņem aptuveni 18 600 kvadrātkilometru lielu platību. Tiek teikts, ka Kubuqi pirmais jāredz ir cilvēka smilšu nostiprināšanas meistardarbs. Pārtuksnešošanās vienmēr bijis vides drauds visapkārt pasaulei, un arī Ķīna ar to saskaras. Pārtuksnešošanās ir nopietni skārusi vienu ceturtdaļu Ķīnas sauszemes un izraisījusi strauju bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Apmēram pirms 30 gadiem Kubuqi bija “tuksneša nāves jūra”. Smilts izplešas, tās kontrole bija neatliekama. Un tā valdība, biznesa grupas un vietējie iedzīvotāji sanāca kopā un 30 gadus stādīja kokus tuksnesī vairāk nekā 6000 kvadrātkilometru platībā. Kopīgiem spēkiem tuksneša oāžu platība katru gadu palielinās, un ekoloģiskā vide ievērojami uzlabojas. Ir palielinājusies arī bioloģiskā daudzveidība – no aptuveni 100 sugām pirms 30 gadiem līdz vairāk nekā 530 sugām tagad. Mūsdienās Kubuqi tuksnesis ir kļuvis par Ķīnas “zaļo karti” – tas ir vienīgais tuksnesis pasaulē, kas ir visaptveroši pārvaldīts, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma Kubuqi tuksnesi ir noteikusi kā ekoloģisku un ekonomisku demonstrācijas zonu. TIME arī to slavēja: “Ķīnas plašā Kubuqi tuksneša apzaļumošana ir paraugs zemes atjaunošanas projektiem it visur…”

Izrādās, ka kāpās nemaz nav tik viegli tikt augšā, turklāt vējš piepūš smiltīm pilnas acis, matus, nāsis un pat ausis. Jā, smilšains pasākums! Bet skati apkārt ir pasakaini – turklāt diena nav skaidra un mākoņi rada tās sirreālās bildes mums acīs – kāds dabas skaistums! Pāri kāpu kalniem tālumā paveras vientuļas ēkas – zem to jumtiem ir atpūtas kompleksi. Bet ir arī pāris tādi kā mēs – vien dodas iekšā kāpās un nespēj noticēt tam skaistumam!

Ko tuksnesī darīt? Skriet lejā no kāpām, rāpties atpakaļ, meditēt, celt smilšu pilis. Veselas piecas stundas dzīvojamies šajā milzīgajā smilšu valstībā. Tā arī pat līdz nevienam atrakciju kompleksam neaizejam – vien sasniedzam mazu kamieļu aploku. Zvēriņi izskatās bēdīgi – vienam deguns pārrauts uz pusēm, citiem degunā vēl savilkti iemaukti, tos caurdurot. Un tad – kā stiprāk pavelk, tā nāss pušu. Dažiem zvēriem deguns pilnīgi šķībs – var redzēt no kuras puses zvēri vilkti. Katrā ziņā esam pilnīgi pret dzīvnieku tūrismu. Ja esi tuksnesī – nu nejāj ar kamieli. Ja esi Taizemē – nu nemazgā to ziloni! Vietējie šajās zemēs zvērus vienkārši noķer un tad izturas pret tiem vardarbīgi, lai tikai tūrists varētu to savu fotomirkli noķert un pāris minūtes uzkāpt uz zvēra, lai pēcāk to visu aizmirstu. Dzīvnieki tiek sisti, turēti badā. Visu ko esam redzējuši un tas mums daudz iemācījis. Bēdīgi katrā ziņā.

Apstaigājam lielus gabalus un atrodam arī zaļumus, kas tad tuksnesī saauguši. Ir arī vilciena sliedes, bet nu visa tuksneša kustība nedaudz pierimusi. Vairs nav lielie bari, jo tūristu grupas Ķīnā tagad aizliegtas – visi var vien ģimenēs vai individuāli ceļot. Bet tas ir labs laiks mums – pieredzam nedaudz vairāk vieni paši! Sevišķi šajā plašumā!

No tuksneša atvadāmies divos dienā, atgriežamies pie tās pašas tantes pēc vēl vienas mongoļu tējas un intereses pēc pajautājam par autobusu, lai arī cerību maz. Bet tante nu sasauc savu vīru un tie sāk kādam zvanīties. Pēc laiciņa pasaka, ka autobusi tiešām iet – vismaz viens tāds te ienāk trijos dienā un tad aizved uz kādu autoostu, kur varam pārsēsties citā. Oho! Super, kas tad var būt vēl labāks par šo! Domājam par to pašu informāciju pārliecināties biļešu iegādes vietā, bet tur daži darbinieki burtiski no mums bēg, vien viena meitene māk paskaidrot, ka busu nav, ir tikai privātie šoferi un iedod mums vienu vizītkarti. Nu ko – jau zinām, ka nē nebūt nenozīmē NĒ!

Gaidām plkst. trīs. Nu nebūs tā busa, stopēsim – vēl jau diena gara! Bet tiešām ierodas kāds busiņš. To gaida arī viens no parka darbiniekiem, kas no mums pat tuksnesī bēga prom. Mūsu tējas tante aprunājas ar šoferi un izskaidro, ko mums vajag. Šoferis vien noprasa dažus kodus – vieni ir, citi nav, bet viss der. Ideāli – esam ceļā! Šķiet, ka ar busiem neviens ārzemnieks tā nav vizinājies, bet mēs mākam būt taupīgi, un tā arī nokļūstam kādā lielākā stacijā, kur jābūt arī pēdējam busam. Interesanti, ka internetā nekādas tādas informācijas par šādiem busiem nav. Pat vietējie nezina, ka tā reāli var ceļot. Bet re – esam ko atklājuši!

Nu gan atkal jāiet iekšā autoostā, kas mums nepatīk to visu kodu dēļ, un pēkšņi vienai darbiniecei arī nepatīk mūsu ceļojumu vēsture, lai arī tur uzrādās tikai visas „labās” vietas. Tiek izsaukts kāds speciālists, kas pieprasa šī reģiona kodu, lai arī tādu iegūt nevaram bez ķīniešu ID. Vietējie jau nav pārāk uzstājīgi vai rupji, bet vienkārši tas, ka katrā vietā jāpierāda, ka mēs tiešām neesam kaut kādi slimie, sāk nedaudz kaitināt, un tad arī mēs paliekam nepacietīgāki un pasakām, ka tas viņu kods ir stulbs un ka visa šī Ķīnas kodu sistēma ir nesakārtota, jo katrā reģionā ir citādi noteikumi, citi kodi, ko ārzemnieks tad var dabūt, tad nevar. Un šiem laikam nepatīk „uzvilkts” ārzemnieks – vienkārši atļauj mums iziet cauri skeneriem un nopirkt biļetes. Jāgaida stunda.

Pēc stundas ierodas dāma, kas tad „lasa” savus braucējus. Starp citu – šajā reģionā tiešām daudz braucēju ir dāmas. Un tad atliek pēdējais ceļa posms. Braukšana gan šajā reģionā ir traka. Nu reāli – vai tā varētu būt arī Mongolijā? Tad šoferis gandrīz iebrauc vienvirziena joslā, tad reāli sāk braukt pa pretējo joslu, kamēr pārējie viņam pīpina – bet galvenais, lai tikai ātrāk. Šī patiešām ir tik citāda Ķīna! Pavisam citādi cilvēki, cita valoda, cita kultūra, cits braukšanas stils. Jurtas, mongoļu ēstuves, zirgi, brieži, šamaniskas pielūgsmes vietas un kas tik vēl! Tik ļoti „mongoliski”! Sveiki un veseli gan sasniedzam pilsētu un, lai arī vakars, vēl negribas dienu begit – izstaigājam pilsētas milzīgo botānisko dārzu, kas ir pārsteidzoši krāšņs, un sākam iemīlēt šo vietu. Jā, ja sākumā likās sarežģīti, pārāk nesaprotami, tad tagad – te ir tā rozīnīte! Jā!

Vakara maltīti iegādājamies iepirkšanās centrā, un tad arī sākas īstā dzīvība ielās. Vietējie sāk pirkts, pārdot, baudīt kārtējo spožo vakaru. Baotau – tiešām īpaša vieta!

Nākamajā dienā jāatgriežas taču tajā kalnā, ko pirmajā dienā sasniedzām par vēlu. Tā rīta arumā ņemam Didī, tad busu, un pēc trīs stundu brauciena esam ieradušies galamērķī. Šodien ārā arī saulains un pat silts, kas šo dienu padara vēl skaistāku. Meiligeng ainaviskā teritorija atrodas 30 kilometrus no Baotou. Mei Ligeng (mongoļu valodā “inteliģents”) ir valsts līmeņa meža parks, augstākā virsotne te ir 2324 metru augstumā. Ainaviskā teritorija ir slavena ar “četrām ekskluzīvām lietām”: ciedru un interesantas formas priedēm, ūdenskritumiem, mākoņu jūru un gleznainām klintīm. Te atrodas arī dažādi dabas brīnumi: “pasaku ūdenskritums” 66 metru augstumā; “Budas plaukstas” virsotne, ko izveidojusi daba; priedes, kas joprojām ir sulīgi zaļas arī pēc piecsimt gadiem vēja un lietus; un Yinshan kalna pirmais funikulieris, kas ved gandrīz tūkstoš metrus. Te atrodas arī 360 augu veidi, 52 sugu zīdītāji un 111 dažādas putnu sugas! Meng Ligeng templis, kas atrodas šajā pašā parkā, tika uzcelts 1677. gadā. Arī pēc visiem šiem gadiem templis joprojām ievēro savus rituālus, un šobrīd ir vienīgais Ķīnā, kur tiek skandinātas mongoļu mantras.

Iegādājamies biļetes, kas atkal ir Ķīnas apskates objektu cenās. Nu vienmēr jāmaksā 5-10 eiro par kādu dabasskatu. Ķīnieši iemācījušies nopelnīt no visa. Un tā drīz ar tūristu busiņu dodamies 5 km augšā kalnos un tad ar lēnu funikulieri paceļamies līdz virsotnei. Vēl joprojām visur mongoļu karoga krāsas – sarkanā, dzeltenā, zilā. Šie ir pavisam citādi kalni – drīzāk klintis, kas apaugušas ar zaļiem kokiem. Nu, protams – tik smuki! Sākumā, šķiet, pavisam pamests parks, bet esam ieradušies laicīgi. Ap pusdienlaiku teritorija piepildās ķīniešiem. Un te forši – neviens nebēg, neviens pat masku nenēsā, kas ir saprotams – brīvā dabā un svaigā gaisā. Pa pakāpieniem sasniedzam vairākus milzīgus akmeņus, pār kuriem veļas mazas straumītes. Pēc lietavām gan jau šie ūdenskritumi ir iespaidīgi. Te gan arī drošības maz – akmeņos izcirsti pakāpieni un zīmes – esi uzmanīgs. Bet reāli – nu ja kāja slīd, tad labi nebūtu.

Pats galējais punkts ir visaugstākais ūdenskritums un tur arī pietur visi mongoļi – ķīnieši – tie sasēduši uz akmeņiem, spēlē kārtis, ēd arbūzu un uzpīpē. Daži uzreiz skrien pie mums paspiest roku un tad uztaisīt nelielu fotosesiju. Gluži kā pirms kārtējā jaunā vīrusa. Apsēžamies tepat pie ūdenskrituma, bet miera jau tādās vietiņās nav – tad mums grib kaut ko pastāstīt, tad grib pacienāt. Tiekam pie melones, pasakāmies, un dodamies meklēt kādu klusāku stūrīti, kur pabaudīt vienreizīgos skatus. Biļetē iekļauta arī kāda atrakciju māja, kur ķīnieši, gluži kā Matrjoškas parkā Maņdžouli, ierīkojuši spoguļu istabas, katru citādākiem rotājumiem. Un tad, no vienas uz otru ejot, ir tādas citādas sajūtas, citādas ilūzijas. Redzams, ka visi materiāli ir lēti, iekārtojums tāds diezgan paviršs, bet nu efekts panākts! Turklāt ķīniešiem tik ļoti patīk fotografēties, ka šī ir ideāla vieta, un vēl viens ienākumu avots parkam.

Pēcpusdienā laiks doties atpakaļ uz pilsētu. Jau domājam, ka ceļmalā tos retos busus gaidīsim ilgi, bet izrādās, ka visādi sagrabējuši braucamie laiž garām, un viens arī mūs paķer. Atkal priekšā mongoļu dāma – nu kā īsts vecis māk uz visiem sakliegt un visus sariktēt pa vietiņām. Braucam! Šodien pat ir tā diena, kad beidzot varam arī izpētīt visu pilsētiņu – kārtīgi apstaigāt parkus un izpētīt lielākās ēkas. Centrā pat satiekam divas amerikāņu kundzītes. Nu re – ir tomēr te ārzemnieki! Katrā ziņā Baotou ir ļoti dažāda. Apkārt tuksneši, kalni, prērija. Tepat Mongolija, mongoļu kultūra, virtuve, valoda. Visur jurtas, viss Mongolijas karoga krāsās – dzeltenā, sarkanā, zilā. Bet centrā lielpilsēta – veikali, atrakciju parki. Tāda neparasta vieta! Un izdevusies tūre!

Pēdējā diena Baotou. Atkal ceļamies agri – izgulēsimies taču tās 14 dienas Maņdžouli! Un laižam uz Zhao Lielo mūri. Karojošo valstu periodā (475–221. p.m.ē.) Zhao karalis uzcēla Lielā mūra posmu, kas nu palicis kā Ķīnas Lielā mūra vecākā daļa. Tam ir vairāk nekā divi tūkstoši gadu! Tas stiepjas apkārt visai Baotou pilsētai ziemeļu daļā, bet – tā kā šī pilsēta nav tik viegli apbraukājama un distances ir lielas, viss aizņem daudz laika, bet mums tāda pašlaik maz. Ņemam tuvāko mūra daļu, kas atrodas padsmit kilometru attālumā. Tur mūs nogādā Dīdī šoferis. Tas gan prom uzreiz nebrauc un jau saprotam – laikam daudz nebūs ko apskatīt. Un tā arī ir. No mūra palicis vien tāds zemes uzbērums, bet nu saprotams – šī tomēr ir tā vecākā mūra daļa. Un senāk vietējie tos mūrus jauca nost – ņēma akmeņus un ķieģeļus un būvēja savas mājas. Arī mēs tagad paņemam vienu akmentiņu no mūra. Mums vispār tie akmeņi no visām pasaules malām – tik atcerēties, no kurienes kurš īsti ir.

To pašu šoferīti ņemam atpakaļ uz pilsētas centru. Interesanti, ka tagad Didī izmaksā tikpat cik autobuss, jo – kā jābrauc ārpus pilsētas robežām – autobusi sadārdzinās. Apstaigājam upes krastus un pāris parkus. Vietējie te ir draudzīgi, nav tā kā Anhujas provincē, kad no mums burtiski bēga prom. Jau agrā rītā tie parkos dejo, dzied karaoki, vingro – nu aktīvi tie ķīnieši, un mongoļi arī. Bet mēs plānojam doties tālāk. Šajā reģionā „ātrie” ceļotāji, kuriem daudz laika nav, visbiežāk izvēlas „tuksneša trīsstūri” – Hohhotu, Bautou un Ordos. Trīs interesantas vietas, kas daudz vairāk iepazīstina gan ar mongoļu kultūru, gan tuksnešiem, stepēm un kalniem. Un mūsu trīsstūra pēdējais stūris vēl palicis neizpētīts. “Ordos – Ķīnas lielākā „spoku pilsēta”?” 2010. gadā amerikāņu žurnāls jaunuzcelto Ordos pilsētu nodēvēja par “mūsdienu spoku pilsētu”. Tā tika uzcelta starp diviem tuksnešiem, un pirms desmit gadiem tiešām bija jauna, bija ēkas, bet ne iedzīvotāji. Praktiski neapdzīvotā jaunā pilsēta patiešām bija kā spoku pilsēta. Bet kādas izmaiņas notikušas Ordosā? Pēc 2019. gada datiem ekonomiskā ziņā Ordos IKP ieņem pirmo vietu Iekšējā Mongolijā. Nu Ordos iedzīvotāju skaits pārsniedz 150 000, un tajā ir aptuveni 76 kopienas, kas “aprīkotas” ar vairāk nekā 30 skolām. Nu “spoku pilsēta” ir gandrīz piepildīta!

Ierodamies vilciena stacijā, vakardien esam jau noskatījuši brauciena laikus. Bet tad, kad esam jau pie kasēm, mums saka – biļetes izpārdotas. Nu kā?! Bijām visu izplānojuši pa laikiem – pēcpusdienā ierastos Ordos, apskatītu visu, kas skatāms, un vakarā dotos uz Hohhotu. Bet nē – tā laikam nesanāks gan. Mainīt transportlīdzekli laika nav, jo uz autoostu jābrauc vesela stunda. Un tad nemaz nezinām, cikos busi mūs vestu. Uh, nu sarežģīti! Arī viesnīcu Hohhotā nemaz tik viegli nebija atrast – tā, kur iepriekš palikām, būtu droša, bet arī tai istabiņas izpārdotas. Tāpēc izlēmām ņemt tās pašas kompānijas viesnīcu, kur palikām Baotou – vismaz zināms, ka tie ārzemniekus ņem, ar „nelielu” izprašņāšanu.

Stāvam un domājam – ko nu darīt? Bet tad atliek vien doties atpakaļ uz Hohhotu. Varbūt tad no turienes uz Ordos aizbrauksim rītdien? Katrā ziņā citu variantu vienkārši nav – ņemam vilcienu, un atkal dodamies. Interesanti, ka šajā stacijā nekādus kodus pat neprasa. Tas ir retums. Bet priekšā provinces galvaspilsēta, kas atkal sola savus piedzīvojumus.

Un tā – atkal ceļā!

Ceļamies četros, liekam pēdējās mantas somās un dodamies uz vilciena staciju. Saulīte tikko aust, ir arī retais rīta sportists, kas arī tukšā pilsētā uzvelk masku. Rīti ir dzestri, bet esam sagatavojušies – arī tuksnesī noteikti nebūs silti, vismaz vakaros.

Maņdžouli stacijā jāuzrāda vien ceļojumu vēsture un esam vilcienā. Smejam, ka neviens mums blakus negrib sēdēt – un, ja arī vietas norādītas blakus mūsējām, tie izvēlas meklēt kādu citu. Neko – jo labāk – mums ērtāk! Tepat blakus pirms sešiem vīri atkorķē aliņu – sak, uz darbu braucam. Ziņās lasām, ka Ķīnā atklāts viens Buboņu mēra gadījums, kas nācis tieši no Iekšējās Mongolijas. Patiesībā, šis ceļojums būs Iekšējā Mongolijā – tajā pašā reģionā, kurā dzīvojam – Ķīnas Tautas Republikas sauszemes autonomo reģionu. Tas robežojas ar Mongoliju un nelielu daļu Krievijas (mūsu dzīves vietā Maņdžouli). Iekšējās Mongolijas galvaspilsēta ir Hohhot – mūsu nākamais galamērķis. Iekšējā Mongolija ir milzīga – 1 183 000 km2 ar aptuveni 24 miljoniem iedzīvotāju. Šī ir trešā lielākā Ķīnas province, kas aptver gandrīz 12% Ķīnas sauszemes. Nu tad skatīsimies, ko te var saskatīt!

Pēc divarpus stundu brauciena ierodamies Hailarā. It kā jāskenē kaut kādi kodi, bet beigās pie izejas neviens nekā nepārbauda – vien jāuzrāda vilciena biļete, kā vienmēr, un tas arī viss. Atkal esam atgriezušies jau zināmā pilsētiņā. Te esam jau trešo reizi. Hailara, kas atrodas Iekšējās Mongolijas ziemeļos, ir lielākā pilsēta Hulunbuir reģionā ar kopējo iedzīvotāju skaitu aptuveni 270 000 un 1319 kvadrātkilometru platību. Pilsēta ir diezgan daudzveidīga, un tajā kopā ir 25 dažādas minoritāšu grupas, tostarp hani, mongoļi un hui, un mazāk izplatītās kā, piemēram, mandžūrieši, korejieši, evinki un dauri. Hailara, kas sen pazīstama kā “Stepes pērle”, ir kā vārti starp Ķīnu un Krieviju.

Jau zinām savas mīļākās ēstuvītes, un tur visi zina mūs. Beidzot arī valodas zināšanas ļauj atbildēt, ka nedzīvojam Hailarā, bet gan Maņdžouli, bet – kad vien esam šeit, neaizmirstam par tām mūsu labākajām ēstuvēm. Nākamā pietura ir muzejs – viss, kas palicis no neapskatītā. Hulunbuir tautību muzejā atrodas eksponāti ar Hulunbuir reģiona etniskajām grupām un to vēsturi, reliģiju un kultūru. Ewanki, piemēram, ir cilvēki, kas sākotnēji nāca no Sibīrijas un apmetās Hulunbuir. Pašreizējā tautas skaitīšana parāda, ka Ewanki iedzīvotāju skaits ir apm. 30 000. Tie vislabāk pazīstami kā ziemeļbriežu ganītāji, tāpēc diezgan daudz eksponātos redzamas lietas, izgatavotas no ziemeļbriežu ādas un kažoka kā, piemēram, ziemeļbriežu kurpes. Kara izstādē ir daudz dažādu veidu ieroču, kas tika izmantoti karā pret japāņiem. Daudz arī iespējams apskatīt no mongoļu dzīves – stāstīts par aitu ganīšanu, šamanismu utt. Bet to mēs varam par muzeju vien izlasīt, jo šodien taču pirmdiena. Un – lai arī internetā uzrādās, ka dažādo šī reģiona tautību muzejs ir atvērts – tā nav taisnība. „Pirmdienas lāsts” – šādas iestādes gandrīz visur ciet. Bet ir parki, diena ir saulaina, tāpēc baudām nesteidzīgas pastaigas, un iegādājamies šādus tādus nieciņus ķīniešu pazemes labirintos, kas atkal ir atvērti. Tad ņemam braucēju un dodamies desmit kilometrus no pilsētas uz militāro bāzi, ko apskatījām ziemā. Hailaras Pasaules antifašistu piemiņas parks ir pārbūvēts Japānas armijas cietoksnis. 110 hektāru lielais parks ir 5A līmeņa tūrisma parks, kas parāda „patriotismu, internacionālismu un revolucionāru varonību”. Parkā ir muzejs, tematiskais laukums un kara relikvijas. Pakalnos izstādīti visādi kara ieroči, un sacelti vairāki pieminekļi. Pati muzeja ēka un citas tai piederošas izstādes ir iežogotas. Bet, kad sekojam pāris ķīniešiem, un ejam pa vārtiņiem iekšā, ignorējot biļešu kases, necik ilgs laiks nepaiet, līdz kāda formā tērpta dāma mūs visus aizdzen atpakaļ uz kasēm. Ieeja gan visos apskates objektos Ķīnā ir padārga, un desmit eiro neesam gatavi maksāt par to, kas jau redzēts. Un arī ķīniešu grupiņa saprot, ka nav tās naudiņas vērts, un dodas prom. Kasiere tā arī paliek pie lodziņa nevienu nesagaidījusi.

Mēs uzsākam gājienu uz pilsētu. Lai arī mūsu Didī braucējs teicis, ka atpakaļ nedrīkst iet kājām, jāņem taksis (starp citu, sākumā tas teica, ka pats militārais muzejs ir ciet, jo pats bija nogriezis uz nepareizā ceļa), mēs jau zinām – jāklausa pašiem sevi, un tad jāskatās, ko citi teiks. Un kājām, kā iepriekšējo reizi, viss ir sasniedzams. Bet turp braucot nemaz nemanījām, ka uz kāda ceļa posma ir kontrole. Tiek stādinātas visas mašīnas, kas iebrauc pilsētā – šoferiem prasīts zaļais kods. Jā, nu sanāk, ka esam izgājuši no Hailaras un soļojam atpakaļ. Un, protams, tiekam apturēti. Ar tulkotāja palīdzību paskaidrojam, ka mēs pilsētā iebraucām jau pa dienu, parādām kodu un dodamies tālāk. Bet tad likumsargi skrien pakaļ – nē, tomēr ar to nepietiek. Mēs taču ārzemnieki. Tiekam atvesti atpakaļ pie policistu tepat uzstādītā namiņa, prasītas pases, nu arī testi. Arī iebraukšanas datums Ķīnā, vīza, mūsu tālākie plāni. Jā, nu trakums. Ja būtu zinājuši, ka tā militārā bāze tādu trobeli sacels, nemaz uz to nebrauktu. Bet policisti ir laipni, iedod mums arī maskas, jo savējās, protams, esam kaut kur kabatās nobāzuši. Un tad tiekam atlaisti, pēc kārtīgas pastaigas atgriežamies Hailarā. Pusdienas mūsu mīļākajā karstā katla vietā, atceroties bargos ziemas vakarus, kad te strādājām tiešsaistē. Un tad kājām uz lidostu. Mūsu lidojums kavējas pusotru stundu. Lidostā ieejot prasīti vien kodi, un ceļojumu vēsture mums tagad laba. Nu ideāli. Mūsu lidojums gan tiek pārcelts vēl vienu reizi, un tad jau divas stundas ilgāk sanāk nīkt, bet neko – galvenais, ka lidojam! Lidmašīna gan liekas tāda nedaudz veca, tā reāli skaļi skan un visu laiku tiek paziņots par visādām turbulencēm, lai arī tādas neliekas trakas. Un tā arī to smaržojošo kafiju nesaņemam.

Tomēr nolaižamies ātrāk kā paredzēts (kopā bija jābūt trīs stundu lidojumam, bet lidojam divas ar pusi). Un, brīnumainā kārtā, ieejot lidostā nevienam vispār nekas netiek prasīts – pat ne zaļie kodi. Mēs, protams, kā ārzemnieki nedaudz izceļamies, un mūsu pases dati tie reģistrēti, un paprasīta ceļojumu vēsture. Arča tik ātri savējo nemaz nepaspēj uzslēgt, kad likumsargs jau rāda – viss, pietiek, dodieties! Vai tiešām to testu būsim taisījuši veltīgi? Asistenti teica, ka to prasīs lidostā, bet tā, redz, nav.

Ir gandrīz pusnakts, nāk ziņas no hoteļa, ka jāiečekojas, cik vien drīz var (hoteli viegli nebija atrast, jo desmitiem te nepieņem ārzemniekus), un vēl metro līnija ciet. Bet neko – gudrākie taksisti stāv tieši pie tās, un, pacietīgi pagaidījuši mūs – spītīgos – kas tāpat pēc visiem brīdinājumiem, ka metro neiet, iet un rausta durvis – tie piedāvā braucienu, kas arī jāņem. 14 km līdz centram Hohhotā maksā tikpat cik 40 km Hefei vienā no nabadzīgākajiem Ķīnas reģioniem. Bet neko – taksists sarīko īstas gonkas un pie 50 km/h zīmes nesas uz visiem 100, tāpēc drīz esam viesnīcā, mūs sagaida smaidīga dāma. Tad sākas pusstundu ilga reģistrēšanās. Nu tiek prasīts pilnīgi viss – pat mūsu ielidošanas pilsēta Ķīnā (reāli, tā, kur ieradāmies novembrī).  Un arī testu te nu  jārāda. Vienā brīdī dāma saka, ka Arča pases ir salauzta, to nevar ieskenēt, un tad sasmejamies – šāda papildus problēma gan būtu nevēlama. Bet kaut kā izdodas to „nopulēt” un viss aiziet. Varbūt tāpēc viesnīcas neņem ārzemniekus – vienkārši tik liels „čakars” tos visus datus savadīt. Bet visi darbinieki šoreiz ļoti jauki.

Un beidzot varam atgulties, lai jau nākamajā rītā trauktos tālāk – jāsasniedz tas galvenais galamērķis, jo tagad jau jābūt gataviem tiem negaidītajiem paziņojumiem no skolas. Vismaz kaut kas jāpaspēj apskatīt!

Un dodamies uz Maņdžouli.

Atkal esam pārbaudīti, viss kārtībā. Atbilstam arī visiem „drošības standartiem” – Ķīnā, piemēram, vilcienā nedrīkst vest lielās šķēres, nemaz nerunājot par citiem asiem priekšmetiem. Te no vilciena arī tāpat neiziet, vienmēr jāiet cauri stacijai, jārāda sava biļete arī izkāpjot no vilciena, un nu jau visas vīrusa pārbaudes arī. 12 stundu brauciens vairs nešķiet tik ilgs. Garām atkal skrien stepe, tikai šoreiz viss applūdis – laikam bijušas smagas lietavas, no kurām, protams, atkal izbēgām. Ganās govis, zirgi, aitas, vien kamieļus neredzam. Ziņās izlasām, ka Ķīnā vakcinēti jau 777 miljoni cilvēku, no kuriem 60 miljoni vecumā no 12-19 gadiem. Oficiāli gan vēl parādās informācija, ka šajā vecumā, tāpat kā tie, kas vecāki par 58 gadiem, no vakcinācijas „ir atbrīvoti”. Bet šiem laikam pašiem vēlme bijusi. Smieklīgi gan noticis ar to vīrusu mūsu reģionā. Redz, cilvēks vakcinējies, tāpēc nevarējis pateikt, ka tas ir tas, kurš pārnēsā vīrusu. Ķīnietis to „pielaidis” savai sievai, un tad pats iztestējies – jā, izrādās atvedis no citas provinces. Tāpēc Ķīnā vakcinētus cilvēkus neuzskata par kaut kādi īpašākiem (vismaz pašlaik). Vakcinēts jau arī pārnēsā vīrusu un arī var citus aplipināt, vien pašam vieglāk pārslimot vai simptomi vispār neparādās.

Un tā nu sasniedzam Maņdžouli. Pārbaudes Iekšējās Mongolijas reģionā, sevišķi Mandžūrijā, ir trakas. Visi tiek salikti rindās un tad pa vienam jāiet pie bargā likumsarga rādīt sava ceļojumu vēsture. Protams, esam tie, kas atkal visu paralizē. Ieraugot mūsu izskatu, mūsu pases un trīs testus, ko esam jau izvilkuši, likumsargi vien nopūšas… Atkal „čakars”. Tad tie nevar saprast, no kuras valsts nākam (pasē vienkārši nemāk to izlasīt, jo Latviju kā tādu nezina). Tad tie nesaprot, kurš ir vārds, kura īstā vīza. Nu esam mēs sarežģīti, ko tur padarīt. Mēs gan saprotam tos elementārākos vārdiņus viņu valodā: „telefona numurs, vārds, uzvārds, dzīvesvietas adrese”. Un varam nedaudz atvieglot to ārzemnieka reģistrēšanu. Tiekam palaisti vaļā. Uzreiz gan jāpiemin, ka šajā reģionā neviens ārzemnieks tik viegli cauri netiek. Un esam tie, kam, protams, atkal zvana un atkal visu pārbauda. Arī no Sičuanas provinces zvanīja pārdesmit reižu, lai pateiktu, ka jātaisa testi vai jāsēž karantīnā, bet to sanāca veiksmīgi noignorēt. Te nu esam kā uz paplātes, turklāt šajā laikā, kad pārējie ārzemnieki Maņdžouli pamet.

Tiekam ielaisti pilsētā, vietējie pie vilciena stacijas uzvelk maskas, kad ejam garām. Bet pēcāk tā vairs nav. Pārējie pie mums jau ir pieraduši. Aizejam pasēdēt pie burjata mongoļu restorāniņā. Tas pārjautā – vai mēs gadījumā nebijām krievi. Nē, ne krievi. Tad tas saka, ka šim arī bija jātaisa sāpīgais deguna tests, jo tas viens saslimušais visu reģionu „sabojājis”. Paēdam kartupeļu biezputru ar krējumu un atgriežamies Maņdžouli ielās. Ir vēsāk, ir tukšāk. Vēlāk uzzinām, ka tā viena cilvēka dēļ visiem apskates objektiem bija jāslēdz savas durvis, pat tas ķīniešu tūrisms pagalam, tūrisma nozarē strādājošie atkal cieš.

Bet mūs gaida dzīvoklis. No krāna tek sarūsējis ūdens, jo Maņdžouli ik pa laikam ir ūdens iztrūkums un tad, kad mēs nebijām šeit, lai to notecinātu, viss diezgan sastāvējies. Uz grīdas nomiruši pāris prusaki, kurus mums kā iemītniekus atstāja kanādietis, kurš te dzīvoja iepriekš. Pēc viņa mēnesi tīrījām dzīvokli, lai tas izskatītos labi, kārtīgi un mājīgi. Un tad laiks doties pie kanādieša un viņa mongoļu-ķīniešu draudzenes. Tie mums apskaidro, kas tad īsti noticis ar skolām Ķīnā. Jau rakstījām, ka mainījies Izglītības ministrs, un tad nu sākas lielās reformas. Bet katrā reģionā tās ir atšķirīgas. Maņdžouli aizliegts ārpusskolas aktivitātēs piedalīties bērniem, sākot ar bērnudārza vecumu līdz trešajai klasei ieskaitot. Tas gan neattiecas uz tiem priekšmetiem, kurus nemāca skolā, piemēram, tenisu. Bet, tā kā angļu valoda ir mācību programmās, to kā ārpusskolas aktivitāti var ņemt tikai bērni sākot no ceturtās klases. Un tā nu skola pazaudējusi pusi skolēnu, arī ārzemju skolotāju tik daudz vairs nevajag, un tiem, kas strādājuši ar tūrista vīzu, lūgts aiziet. Tikai mēs abi un vēl kanādietis skolā strādā ar darba vīzu. Ir arī puisis no Zambijas un meitene no ASV, bet tie ir jaunie darbinieki. Kanādietim gan arī nav bakalaura grāds – to viņam „uztaisīja” šī pati skola. Smieklīgi, kā te viss notiek. Bet nu – tāds traks laiks, lai pārvietotos. Vajadzētu sagaidīt pandēmijas beigas (līdz nākamajam vīrusa paveidam) un mainīt atrašanās vietu laikā, kad nav jātaisa tas tests katras trīs dienas. Kanādietis gan ļoti vēlas, lai mēs dotos prom tagad, jo tad viņš varētu saņemt mūsu stundas, un atkal savu lielo algu. Bet skola puisi paturējusi nav – tā grib tieši mūs. Līdz ar to čalis tādā strupceļā – bez papīriem uz citu skolu grūtāk pāriet. Mēs gan vēl paskatīsimies, ko skola mums paredzējusi. Turklāt, ja valodu skolām aizliegts strādāt arī nedēļas nogalēs, skaidrs, ka vairāk brīvu dienu! Viss, ko līdz šim kārojās, sāk piepildīties, atkal. Nu ir tā veiksme, nu notiek tieši tā, kā vēlamies. Soli pa solītim.

Nākamajā dienā skola mums saka, ka satikties varam otrdienā, un tad beidzot mums izmaksās algas par jūliju. Tā kā būtu laiks. Arī Maņdžouli varasiestādes pamodušās, atkal un atkal grib pārbaudīt mūsu testus un ceļojumu vēsturi. Nu tie gan mums sāk apnikt. Par laimi, tālāk par jautājumiem tiem nekādu instrukciju nav. Vismaz pagaidām.

Maņdžouli diena iesilusi līdz plus 26 grādiem, ir jauki. Dodamies pastaigā. Smejam, ka vietējie tomēr mūs atceras, un arī ēstuvītēs nekādus kodus vai ceļojumu vēsturi neprasa. Tikmēr vietējie arī pirmdienā jau sadzērušies, smejas, krīt gar zemi un bauda dzīvi kā nu māk.

Arī lielveikalā tiek mērīta vien temperatūra. Mazajos ciemos, šķiet, pazīstamās sejas pārbaudītas netiek. Vien aptiekā ir striktāk slimajiem – lai tiktu slimnīcā vai vienkārši pēc zālēm jāparāda kods. Jā, tagad šīs iestādes var apmeklēt tikai veselie un „kodētie”. Tirgū savukārt visi steidz klāt jautāt, vai esam krievi. Nu nē, nu nav tās robežas vaļā – lai kā katrs cerētu. Maņdžouli ezera parks dzīvs – vietējie jau no sešiem rītā dejo, vēlāk tie sanāk kopā un katrs savā stūrī dzied karaoki, lai arī apkārtējos arī var dzirdēt. Bet kopumā Ķīnā tāds bēdīgs laiks. Neskaitot vīrusu, kura dēļ viss tagad atkal apstājies, lielās reformas spēcīgi ietekmē ļoti daudzu dzīvi. Pat Ķīnas lielākā valodu skola bankrotējusi. Un darbiniekiem algas nav maksātas jau trīs mēnešus, parādās ieteikumi ārzemniekiem, kā saņemt neizmaksāto pirms došanās prom. Tagad līdz pat vidusskolai, kas Ķīnā nav obligāta, bērni vairs nedrīkst ņemt ārpusstundu aktivitātes nedēļas nogalēs un brīvdienās. Mazie vispār tādās piedalīties nedrīkst. Smejam, ka mums šī reforma liekas ļoti pat saprotama, jo Ķīnā tie mazie tiek kārtīgi mocīti. Bet nu visam divas puses. Tagad visiem valodu centriem un citām ārpusstundu iestādēm, kas pārklāj mācību priekšmetus no izglītības iestādēm sevi jāpārdefinē kā bezpeļņas organizācijām, jaunām reģistrēties ir aizliegts. Tiek aizliegts saņemt ārzemju investīcijas. Skolas bankrotē viena pēc otras. Skaidrs, ka tagad būs liela konkurence darba tirgū – visiem taču vajag atrast jaunu skolu, kas būtu stabila, un tādu vairs nav tik daudz palicis. Jā, atrasti arī vairāk kā 80 tūkstoši „nelegālo” ārzemnieku, kas strādāja bez darba vīzas, un tie deportēti. Uh, kas tik vēl priekšā!

Vietējie Maņdžouli dienu noslēdz ar salūtu, lai nākamo rītu atkal sagaidītu ar dejām un dziesmām. Bet mēs dodamies uz skolu. Ķīniešu skolotāji strādā jau kopš augusta sākuma. Tie arī neizskatās īpaši priecīgi, jo viņiem jau arī tik daudz stundu vairs nebūs, bet samaksa viņiem par nostrādāto. Mūsu asistente vien iesaucas – ārprāts, jūs melni! Jā, ķīniešiem iesauļojums nepatīk, bet mums gan. Tiekamies ar direktores vietnieci, kas gan daudz nemāk pastāstīt. Tā saka, ka mūsu līgumi nemainīsies, paliksim 4 ārzemju skolotāji. Daudzas skolas Ķīnā ir grūtībās, bet šī pašlaik operēs. Mums saka, ka skola visdrīzāk atsāks darbu vien septembra sākumā, kas nozīmē – mums ir vēl veselas divas brīvas nedēļas! Bet smieklīgākais, ka tagad šis reģions ir „sliktajā” sarakstā viena saslimušā dēļ. Viena cilvēka dēļ viss reģions! Arī mūsu ceļojumu vēsturē tagad uzrādās šis. Kā esam tikuši vaļā no Sičuanas, Vuhaņas, tā cita problēma klāt. Un tāpēc tagad tāds klusums – visi gaida trešo testēšanu – ja neviens cits slimais netiks šajā reģionā atklāts, tad viss varēs vērties vaļā, un mēs varēsim vēl paceļot, vismaz pa Iekšējo Mongoliju.

Informācijas kopumā ir maz, bet vismaz saņemam savu atlikušo algu un nosakām, ka tomēr vēlētos satikt arī pašu direktori. Tai sanāksmes viena pēc otras, tāpēc uz skolu jāatgriežas pēcpusdienā.

Līdz tam priecājamies, ka Mandžouli dienas ir siltas un izejam nelielā piknikā. Vietējie te vispār mūs vairs neievēro – tā vismaz šķiet pēc atgriešanās no tām citām pusēm, kur bijām „ārzemnieks – jābēg”. Te viss mierīgi. Sarunājam arī pāris ekskursiju variantus – te ir daži ķīnieši, kas izvadā pa nesasniedzamākām vietām ar auto. Sevišķi šī reģiona ziemeļiem, kur ir gan mitrāji, gan milzīgi meži un krievu ciemi. Bet arī tie saka, ka jāgaida 20. augusts, kad būšot jauni valdības lēmumi par stingrākiem ierobežojumiem vai to atcelšanu.

Visbeidzot tiekamies ar direktori, kas ir ļoti priecīga, steidz mūs apskaut. Jā, mūs nedaudz samānīja par to, ka visiem lūgts izvēlēties, vai viņi grib skolā strādāt vai ne. Skola pat nebija iedomājusies, ka arī mēs gribētu mainīt atrašanās vietu. Tagad gan nav labākais laiks, to saprotam. Liela daļa skolu Ķīnā bankrotē, ļoti daudzi ārzemnieki meklē darbu, līdz ar to algas tiek piedāvātas zemākas, nav vairs „jāpievilina” tas svešzemnieks. Pagaidām Maņdžouli ir tāds stabilāks variants, plus vēl visā vīrusu trakumā.

Skola saka, ka par šo mēnesi samaksās mums pusi no algas (kas ir godīgi atstrādāta iepriekšējā mēnesī), bet par nākamo pusi skatīsies, kā sanāks – darba reāli taču nav. Direktore māk paskaidrot daudz ko vairāk. Redz, kāpēc Ķīnā lielās reformas? Ir nenormāla konkurence. Vidusskolā no visiem pamatskolas skolēniem atļauts iestāties vien pusei, un tāpēc vecāki ļoti spiež uz to, ka bērnam pastāvīgi jāmācās – nav laika nekam citam. Jo, ja netiec vidusskolā, atliek arodskolas, bet ar arodskolu izglītību Ķīnā algas lielas nevar dabūt. Ja tajā pašā Vācijā arī labs mehāniķis pelna daudz, tad Ķīnā tā nav. Tāpēc vecāki bērnus sūta uz maksimāli daudz ārpusstundu izglītības iestādēm, iegrūž tur bargas naudas. Bērni ir pārslogoti, paliek mentāli nenoturīgi, fiziski vājāki. Jaunā paaudze vairs nevēlas bērnus, jo to izglītošanai nepieciešami milzīgi līdzekļi, sevišķi Ķīnas lielajās pilsētās. Arī precēties vairs neviens īsti nevēlas, jo Ķīnā pieņemts, ka tikko precētie pērk savu māju, nevis īrē dzīvokli. Un tam arī vajag naudu. Līdz ar to Ķīnas nākotne ir tādā kutelīgā situācijā. Nav dzimstības, nav pat precību, bet vecie cilvēki dzīvo ilgāk pateicoties attīstītajai medicīnai. Līdz ar to valdība vēlas samazināt finansiālo slogu ģimenēm un aizliegt strādāt ārpusskolas izglītības iestādēm, visiem apmācību centriem nedēļas nogalēs. Tas nozīmē, ka pelnīt tie var tikai pa darba dienu vakariem, kad bērniem beigusies īstā skola. Un tas nozīmē, ka vecāki tik daudz naudas vairs nevarēs vienkārši iztērēt, jo nedēļas nogalē vienkārši nedrīkstēs savus bērnus sūtīt mācīties. Bērniem nebūs tik liela slodze. Galvenokārt gan valdība esot nikna uz lielajām Šanhajas un Pekinas skolām, kas prasa anormāli augstas mācību maksas. Turklāt šajās skolās investē ārzemnieki, kas Ķīnā tad sapelna milzīgu naudu, kamēr paši ķīnieši paliek nabagos. Tāpēc tiek „piegriezts skābeklis” ārzemēm. Maņdžouli skolas gan neprasa tādu mācību maksu, un strādājot tikai darba dienu vakaros vairs nebūs iespēja gūt peļņu. Bet direktore skolu atvērusi pirms 16 gadiem un tagad to nevēlas slēgt ciet, pat ja gadus divus nepelnīs nekā – kāpēc? Tāpēc, ka šādi ātrie valdības likumi droši vien mainīšoties, vismaz mazajos reģionos. Algas gan mums, gan ķīniešu skolotājiem paliks tās pašas. Atlaisti „dārgie” ārzemnieki, jo – direktore godīgi pasaka – skola vienkārši vairs nevar tos atļauties. Maņdžouli no 55 apmācības centriem līdz pagājušajai piektdienai palikuši vien 12. No vienas puses, vairāk skolēnu meklēs iespēju, kur mācīties (jo bez papildu mācīšanās vienkārši nevar), no otras puses – laiks ir, cik nu tas ir – darba dienu vakari nav ilgi. Daudzi meklēs nelegālas iespējas – nolīgs privātskolotājus, kas teorētiski arī nedrīkst mācīt nedēļas nogalēs, bet visu Ķīnā jau var sarunāt. Pārmaiņas būs lielas. Mums gan saka, ka nedēļas nogale nebūs brīva – tikai sestdiena vai svētdiena, jo tajā otrajā mums darbiņu atradīs. Bet nu redzēs, kas notiks. Direktore iesniegusi reģionam lūgumu vērt izglītības iestādi vaļā ātrāk un ieteikumus valstij kopumā – nu varēja Ķīna palielināt to procentu iekļūšanai vidusskolā – piemēram, nevis 50%, bet 70% skolēnu pēc pamatskolas drīkst iestāties vidusskolā. Tad nebūtu tāds spiediens, tad bērni netiktu audzināti kā eksāmenu mašīnas, bet varbūt pat izbaudītu mācību procesu. Bet kas zina, kā būs. Ķīnā viss notiek ātri, par to esam pārliecinājušies.

Mums tiek pateikts nogaidīt līdz 20. augustam, lai redzētu, kas notiks ar visiem ierobežojumiem reģionā, un tad arī būs skaidrāks – kur ceļot, cik ilgi, kad veras vaļā skola, kas notiek tālāk. Tāds interesants laiks. Bet – kā vienmēr – esam labā situācijā, un viss pamazām notiek tā kā tam jānotiek!

Un tā nu gaidām. Direktore atsūta visiem brīdinājumu par lietavām un iespējamiem plūdiem – reģiona valdība izsludinājusi „plūdu stāvokli”, kad visiem jābūt gataviem pat evakuācijai. Jā, laikam uz tiem mitrājiem nesanāks doties. Pirms lietavām apstaigājam tās pašas pieklusušās tūristu ieliņas, kur nu būros pārdoti izbadējušies kaķēni un kucēni, kamēr uz cita stūra mazos trauciņos saķerti sienāži, ko tad vietējie liek pie veikaliem – nu tā, lai skan. Pie veikaliem tie liek arī putnus būrīšos, bet, ja kāds nosprāgst – to vienkārši turpat izmet uz ielas. Ir daudz vairāk odu, daudz vairāk mazu knišļu, kas mēģina ietikt istabā. Bet drīz vairs māja nav jāvēdina – naktī uz ceturtdienu sākas lietavas.

Un ceturtdiena, kā jau ierasta diena, nepaiet bez saviem pārsteigumiem. No rīta skola raksta – mums jums ir sliktas ziņas. Jau domājam – vai nu karantīna vai tests jāiet, vai skola sākas jau tagad – nu kaut kas tāds, ko negaidījām, bet tomēr nojautām. Bet nē – šoreiz pavisam pārsteidzoša ziņa – mums jāpārvācas. Izrādās – saimnieks, kas visu laiku skolai izīrējis dzīvokli, nu izdomājis, ka Maņdžouli grūti laiki un labāk to pārdot. Mums jāpārvācas trīs dienu laikā. Bet mēs taču esam ieplānojuši ceļot pavisam drīz! Un uz kurieni pārvākties?

Skola saka, ka mūsu Braiens – kanādietis – taču iet prom, un varam dzīvot viņa dzīvoklī. Bet mēs zinām, ka puisis nemaz netaisās prom no Maņdžouli – viņš vēl joprojām cer kādā veidā no skolas izsūkt pāris algas, te paliekot un piepalīdzot, lai arī tas nav nepieciešams. Vēl kāds variants? Studio tipa dzīvoklis kādas ēkas 28. stāvā, kur bijām, kad tikko ieradāmies Maņdžouli pagājušā gada decembrī. Skola piemetina, ka varam dzīvot divos dzīvokļos, tā kā esam divi. Nu ko – tad tā arī jādara! Nekas cits neatliek kā mest visas mantas atkal somās. Izskatās milzonīgi daudz, bet – ja patiešām mēs pārvāktos uz citu pilsētu – mēs neņemtu līdzi ne traukus, ne garšvielu un tēju kalnus, tā kā nevajadzētu būt tik traki. Bet pagaidām – uh! Turklāt ņemam arī visas tās mantas, ko iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks bija sapircis, kas reāli nepieder dzīvokļa saimniekam. Un tie ir gan skapīši, gan segas un spilveni. Jā, it kā dzīvokļos, kas mums tiek piešķirti, tas viss ir, bet nevar jau zināt, kāds tad tas ir!

Žēl nedaudz atvadīties no plašā dzīvokļa, kuru tīrījām veselu mēnesi, lai tas izskatītos balts, gaišs, un tieši tāds, kādā gribētos palikt. Skats uz ezeru no sienām, kuras Arča jau apgleznojis ar pasaules karti, Merlota bildi un dažiem aforismiem. Jā, ielikts darbiņš šajā dzīvoklī bija, bet nu neko – tādiem ceļotāiem kā mums tas piederas pie lietas – atvadīties no vietām, no lietām, no cilvēkiem, lai atkal gūtu jaunus iespaidus, jaunus draugus, un jaunas pieredzes!

Trijos pēcpusdienā dzīvoklī ierodas vesela grupa – divi vīri, kas nes mantas lejā uz savu auto, divas sievas, kas novērtē dzīvokļa stāvokli un pārbauda, kas tad tajā ir un kas nav, un vēl skolas vietniece, lai nedaudz patulkotu, jo tā vienīgā zina angliski. Jā, te jau par mums rūpējas pamatīgi – atliek vien kaut ko pajautāt un visa skola kājās, lai mums visu izdarītu. Tos laikam ietrenējuši tie izlutinātie briti, kanādieši un amerikāņi. Sākumā tas viss šķita dīvaini, bet sākam jau pierast pie šīm ērtībām. Mēs gan vienmēr palīgiem arī pasakāmies – nesējiem ar alu, mūsu asistentēm ar suvenīriem un kūciņām.

Dzīvokļa izvērtētājas mums atdod daudz vairāk mantu kā bijām ņēmuši, jo izrādās, ka saimniekam vispār mājvieta bijusi gandrīz plika. Un tad nu nākas to visu pārvest un vienkārši sakraut kaudzē vienā no diviem blakus esošiem dzīvokļiem. Mēs gan zinām, kam tie iepriekš piederēja. Viens dzīvoklis bija kanādiešu opim, kas jau aizlaidies uz Kanādu, un tas bija liels gatavotājs, bet nemīlēja tīrīt. Otrs, tieši aiz sienas esošais dzīvoklis, bija mūsu drauga Bama dzīvoklis. Tas gan meditēja, gan sportoja, gan mīlēja visas meitenes, kas skrēja tam pakaļ. Un nu šie ir mūsu namiņi. Tie it kā pārslaucīti – vismaz to pēc ikviena izvākšanās dara skolas apkopēji. Bet nu prusaki! Uhh, pirmajās stundās ap 20 nositam. Tiem te bijis labi – brīnāmies, ka ārzemnieki (pilnīgi visi, kurus te zinām) ir tik ļoti nekārtīgi! Skaidrs, ka atkal jātīra būs pāris nedēļas, lai viss būtu tā, kā pienākas.

Vakarā atgriežamies savā iepriekšējā mājvietā pēdējo reizi, lai paņemtu pilnīgi visu, ko nu var atrast, jo studio dzīvokļi tomēr nav tik labi aprīkoti. Un tad sakām – atā. Nākamais šī namiņa iemītnieks noteikti būs priecīgs par šo vietiņu. Bet – nu tikai uz priekšu!

Ir vēl pusotra brīva nedēļa. Skola iesaka mums neceļot, bet no reģiona tiek noņemts „bīstamības” statuss – tas nozīmē, ka var ceļot ar tiem dumajiem testiem. It kā tīrīšanas darba daudz, bet nu palikt Maņdžouli tikai tāpēc, lai tīrītu, ko mēs varam darīt darba dienās, kad tālāk izbraukt nav iespējams – būtu muļķīgi.

Cenas gan lidojumiem salēkušas debesīs, jo atkal reģions var kustēt. Bet neko – mums ir kaut kas vēl jāpaspēj pirms sākas ziema! Domājam gan, ka laikam mums tiešām tajā Maņdžouli bija jānokļūst – jo – ja mēs vēl joprojām būtu ceļā un skola paziņotu, ka mums jāizvācas – kas tad notiktu ar visām mantām? Puse no tām noteikti neizturētu to veidu, kā skolas darbinieki mēdz pārvietot lietas. Katrā ziņā – labi, ka viss noticis tieši tā kā tas noticis! Labi, ka atgriezāmies Maņdžouli, lai pārvāktos. Labi, ka visus satikām un saņēmām nelielu skaidrības devu. Viss ir labi!

Piektdienā dodamies pirkt prusaku indi un dodamies uz skolu, lai tie palīdz mums iegādāties biļetes. Esam atklājuši, ka mājaslapa, kur tās pērkam, prasa nenormālu komisiju – piecus eiro par vilciena biļeti un desmit par lidmašīnu vienam vien! Un to atklājam vien ieskatoties ķīniešu lapās, ko nemākam izlasīt – vien cenas acīmredzami atšķiras. Jā, ķīniešiem arī viesnīcas Ķīnā ir lētākas kā ārzemniekiem.

Tomēr skolā skolotāji nav laimīgi. tie jautā – „un jūs atkal dosieties prom? Mums vispār viena nedēļa tik brīva bija”. Jā, ķīniešiem Ķīnā ir citādi. Ārzemnieks te tiek diskriminēts visos veidos – gan tādos, kas mums par labu, gan otrādi. Jā, mēs maksājam vairāk, tiekam izsekoti ik uz soļa, bet mēs arī saņemam vairāk brīvdienu, lielākas naudiņas, lielāku atbalstu. Kā jau Ķīnu pametušais kanādietis teica – vienkārši apnīk tā kontrole, tas, ka vienmēr esi svešais, citādais, bet tajā pašā laikā – tik labi var nopelnīt, iekrāt un ērti dzīvot, plus vēl tik daudz ko apskatīt! Jā, taisnība.

Biļetes nopērkam uz Iekšējās Mongolijas galvaspilsētu pirmdienā, jo tad lidojumi nav tik ļoti augstās cenās. Šajā pilsētā jau bijām ziemā, kad ielidojām Ķīnā, bet nu droši vien viss citādi. Tāpat gan vajag testus, un arī direktore nav laimīga, ka atkal esam izdomājuši ceļot. Tā nosaka – nu nav taču Mongolijā ko redzēt, tuksnesis garlaicīgs, viss pārējais tāpat kā Maņdžouli. Tomēr viņai nesanāk mūs par to pārliecināt. Divas nedēļas brīvas, par tām nemaksā – nu kāpēc tad vispār sēdēt uz vietas? Jā, var būt problēmas atgriežoties atpakaļ, jo Ķīnas valdība dažreiz ir vienkārši kaitinoša. Arī tagad tie prasa visus vilcienus, visas aviobiļetes un detalizētu mūsu atvaļinājuma vēsturi. Mēs nosakām – viņiem neienāca prātā to pajautāt pirms ceļa, lai mēs visu saglabātu? Turklāt tie grib zināt arī mūsu sēdvietas katrā vilcienā! Mums šis tas ir saglabājies, bet daudz no tā nedodam, jo tas jau paliek smieklīgi. Mēs trīs reizes esam iztestēti, kāda tad starpība, kur un kā esam braukuši, turklāt – kurā vēl vagonā?! Šajā ziņā Šanhaja, Pekina un tā pati Čengdu ir daudz labākas pilsētas ārzemniekam, jo tur tādu daudz, un nespēj valdība visus tā izsekot. Bet mums – četriem Maņdžouli palikušajiem – katrs solis, katrs elpas vilciens tiek uzskaitīts. Mūsu kolēģis no Zambijas gan vēl ceļo un saka, ka atgriezīsies tikai uz skolas sākumu. Un tas saka, ka mīl to, cik ļoti mēs mīlam ceļot, un atkal esam gatavi doties. Bet tā ir – zinām, ka atkal ilgi nesanāks nekur izbraukt.  Jā, tas ir pareizs lēmums. Amerikāniete gan visu laiku ir Maņdžouli. Tā iepriekš strādājusi netālu no Šanhajas, bet Maņdžouli izvēlējusies, jo te maz darba stundu, un Krievija tuvu – meitenei patīkot apgūt valodas, tā iepriekš dzīvojusi Krievijā, tāpēc gribējusi te papraktizēt savu krievu valodu. Bet robeža jau ciet, nevienu „balto” tā bez mūsu skolas skolotājiem nav redzējusi. Jā, krievus te ir grūti satikt. Nez, vai tie vispār neiet ne ārā, ne uz tirdziņiem? Mēs kādus četrus visā palikšanas laikā esam redzējuši.

Amerikāniete dzīvoklī dzīvo ar diviem kaķiem, no kuriem viens ir akls, paņemts no patversmes. Tā brīnās par Ziemeļķīnas kultūru – daudzi staigā te ar tiem zilajiem kakliem – pēc ĶTM (Ķīnas tradicionālās medicīnas) kaklu jārausta līdz tas paliek zils, un tad nav klepus vai kakla sāpes. Tas gan jādara īpašā veidā, ko nezinām. Starp citu, ĶTM augstskolās ir kā mācību priekšmets.

Prusaku indes tante šodien nestrādā, bet izvīlējam atslēgas, kas Ķīnā izmaksā vienu eiro. Un tad sākam tīrīt dzīvokļus. Tas prasa visas deviņas stundas bez apstājas. Jā, un tā vēl nav tā milzīgā tīrīšana, kad lienam iekšā radiatoros, kur sakritušas vaboles. Bet nu vismaz var apsēsties, var staigāt bez čībām. Nu tas taču ir tas labākais, ka ir smuki un ērti. Vakarā saņemam ziņu no Harbinas, kas nez kādā nelegālā veidā uzrunā mūs Ķīnā aizliegtajos sociālajos tīklos. Harbinas skola piedāvā darbiņu, bet mēs jau strādājam Maņdžouli, turklāt par augstāku samaksu. Nu re, bet mūs tomēr atrod no bildēm!

Un tā klāt sestdiena. Rītu sākam ar ķīniešu valodas nodarbībām internetā un tad pabeidzam tīrīšanu. Viss – liekas, ka visus nevēlamos dzīvokļu iemītniekus esam noslaktējuši, un viss ir tīrs, kārtīgs, tā kā mums patīk. Tad arī aiznesam lielu kasti ar apģērbu bomzīšiem (ko Ķīnā gan uz ielas neredzēt). Iepriekšējie dzīvokļu iemītnieki daudz visādas lietas atstājuši, bet nu ja nav izmantojamas, tad ārā nemetam – te ir cilvēki, kas māk visu likt lietā. Tikmēr vietējie no dažādām kompānijām iznākuši ielās un dejo tās kopīgās dejas. Ķīnā kolektīvā dejošana darbā pirms pašas atvēršanās ir ierasta lieta. Veikala īpašnieks priekšā, pārējie darbinieki čupiņā aiz tā atdarina visas kustības.

Aizejam uz vienu no savām ēstuvītēm un pasūtām maltīti līdzņemšanai. Tur saimnieks mūs jau pazīst, un vienmēr klāt iedod arī kādu gardu dzērienu bez maksas. Tikmēr vietējie, kas pusdieno, pārvācas uz citu galdiņu – tālāk no mums. Nu „izskaloti” tie ķīnieši. Mums gan daudzi draugi te arī. Pat tie, kas vairs skolā nestrādā. Kāda meitene arī atsūta negaidītu ziņu – tā uzlūdz mūs uz savām kāzām oktobrī, lai arī strādājām kopā vien pusi mēneša. Nu ko – solās būt interesants un neaizmirstams pasākums!

Ņemam līdzi savu maltīti, ņemam braucēju un dodamies prērijā. Vai nav lieliski, ka vien 10 km ārpus pilsētiņas centra jau sākas prērija, stepe – nu kā jau nu kurš to sauc – tie nebeidzamie zāles lauki? Taksists atkal brīnās, ka piestājam pie kalna un sakām, lai tas brauc atpakaļ. Un paši – rāpjamies! Šoreiz gan pļavās tik daudz odu, ka kož nost, līdz tiekam kalna galā, kur vējš tik spēcīgs, ka visus mošķus aiznes prom. Interesantākais, ka šoreiz pat neesam vienīgie lauku baudītāji – ir vēl daži ķīnieši, kuriem vispār tādā pamestā vietā satikt ārzemnieku ir kas nesaprotams un noteikti iemūžināms simt video ierakstos.

Uzklājam segu un piknikojam, lūkojoties uz milzīgajiem vēja ģeneratoriem, virs kuriem peld pufīgi mākoņi, apsedzot daļu no nebeidzamajiem zālāju laukiem. Diena ir pasakaina! Jauka jau ir šī vieta, kad tik tuvu ir tik daudz dabas, ka vairāk nav iespējams! Saskatīt var vien Maņdžouli, kas aizņem mazu zāles pleķīti un to nelielo krievu Zabaikaļsk. Spriežam – nez, vai mēs varētu tāpat pārsoļot robežu? Skaidrs – ja mēs nāktu uz Ķīnu, mūs noteikti atrastu, sašautu, arestētu. Bet – ja mēs ietu uz Krieviju? Visos šajos plašumos taču nevar izkontrolēt kurš kā iet. Ķīna to var, par to šaubu nav, bet Krievija, iespējams, pat nepamanītu divus kājāmgājējus ar aizlienētu kamieli, kam mugurā pāris ūdens burkas.

Kamēr saulīte debesīs, sēžam savā pļavā un priecājamies par skatiem. Tad, kad paliek vēsāk, jākāpj no kalna lejā un jādodas piecpadsmit kilometrus atpakaļ uz pilsētu. Kājām iet forši – piestājam gan pie aitām, gan teļiem, gan zirgiem un kamieļiem. Jurtu kompleksi vēl joprojām tukši.

Bet diena tāpat noslēgties nevar. Mums drīz lidojums, bet pirms tā tagad jātaisa tests. Nekādi zaļie kodi, ne mūsu (beidzot zaļā) ceļojumu vēsture neder. Tagad ir testu laiks. Ķīnai tādi dīvaini periodi. Ok, bet trakākais, ka nevar saskaņot tos testu laikus. Lidojumam testu vajag 48 stundu svaigu. Mūsu skolas asistenti (nu jau veseli trīs ar mums strādā) sazvanījuši visas iestādes, bet atbildes mums nav patīkamas. Maņdžouli testa rezultātu varot dabūt 24 stundu laikā. Bet tas mums neder, jo vilcieni uz blakus pilsētu iet tikai divas reizes dienā – nevaram saskaņot derīgu rezultātu ar vilcienu un lidmašīnu laikiem. Savukārt Hailaras (izlidošanas pilsētas) slimnīca zvaniem neatbild. Visas viesnīcas, ko katrs asistents apzvana, nepieņem ārzemniekus vai jau pilnas. Jā, ir tūrisma sezonas pīķis, un mēs – bīstamie „baltie” – vēl gribam kaut kur iespraukties.

Spriežam, rēķinām, plānojam un beigās saprotam – kamēr nedarīsim paši, nekas nesanāks. Braucam uz Maņdžouli slimnīcu jautāt reālos testu izpildes laikus. Nu kā var pateikt – rezultāti 24 stundu laikā, ja mums tas tests tikai 48h derīgs? Turklāt to laiku jau rēķina no testa izpildes brīža nevis no rezultātu saņemšanas. Pēdējo ceļa gabalu nobraucam ar auto un tad esam klāt. Sākumā slimnīcas ēka, kur jānoskaidro, kur var taisīt testu. Tad jāiet uz atsevišķo ēku meklēt darbiniekus. Neviena nav. Uzrodas ārste, kas vienkārši iet garām. Un Arča ieslēdz savu tulkotāju. Ilgi, ļoti ilgi, gari skaidrojumi – pirmdienā sešos vakarā lidojums, vilciens pirmdienā piecos no rīta, bet sestdienas vakara tests nebūs derīgs, jo 48 stundas būs jau aizskrējušas, pirms izkāpsim Hohhotā pirmdienas naktī. Svētdienā testu nododot nevaram gaidīt 24 stundas, jo tad netiksim uz nākamo pilsētu – nav tādu vilcienu laiku. Sarežģīti. Bet ķīnieši ir ļoti atsaucīgi, vienmēr. Un arī šī ārste gatava visus personīgi apzvanīt, lai noskaidrotu, ka Hailarā (mūsu izlidošanas pilsētā) testus tieši šīs divas dienas netaisa, tāpēc vienīgais ir Maņdžouli. Vēlāk uzrodas arī komanda skafandros, kas māk paskaidrot – ja taisām testu svētdienas rītā, tad rezultātus dabūsim svētdienas vakarā un naktī varēsim tad iet uz vilcienu. Nu ideāli! Lai visu to noskaidrotu vajadzēja 3 stundas! Kāpēc gan uz telefona zvaniem, kur jautāts tieši šis jautājums, nevarētu atbildēt tieši šādi? Ķīna, kas to lai saprot.

Kad atgriežamies, jau vakars klāt. Vietējie uz katra ielas stūra salikuši mangāļus, bet tur nekādas desas – tur tiek dedzināti speciālie papīri un maize – laikam atkal kāda gariņu atceres diena. Pie veikaliem lielās kaudzēs saliktas dzeltenas papīra plāksnes un tad visi iet un izvēlas, kuras labākas dedzināšanai. Jā, šādi rituāli te ik pa laikam redzami. Tikai nākamajā dienā uzzinām, ka ir Spoku festivāls, un tad visi piemin aizgājušos senčus.

Svētdiena ir tā diena, kad mēs jau būtu bijuši ceļā, bet, tā kā testi mums spiež pielāgoties, paliekam Maņdžouli un dodamies uz slimnīcu. Te neviens pēc tiem rindā nestāv kā citās vietās. Un tā nu ātri saņemam savu koku gan mutē, gan degunā. Jā, vai skaitīt kā 17. vai jau kā 17. un 18. testu? Katrā ziņā atkal viss izdarīts un atkal varam plānot ceļojumu. Šoreiz gan grūti iet ar to viesnīcu atrašanu. Booking.com Ķīnā nav liels palīgs, jo tur uzrādās tikai dārgākās viesnīcas. Te ir citas mājaslapas, tomēr tad arī atzīmētas viesnīcas, kas dažreiz nemaz ārzemniekus nepieņem. Sadabūjam veselas divas ķīniešu asistentes, kas tad visu dienu zvana tām n-tajām iestādēm, lai atrastu kādu, kas mūs gatavas uzņemt. Protams, ķīnietes piedāvā arī viesnīcas no savas puses: redz, „nu ņemiet šo – te ārzemniekus uzņem. Saimnieks teica, ka šī ir vienīgā viesnīca, kas to dara.” Bet tā maksā 100 eiro. Nu protams, ka šādās vietās uzņems visus. Un tad atliek vien atteikt – tieši tāpēc arī mēs varam atļauties ceļot, ka nepaliekam tādās vietās un pieliekam zināmas pūles paši sava ceļa plānošanā. Jā, Iekšējās Mongolijas reģions ir milzīgs. 1, 183, 000 kvadrātkilometri un 24 miljoni cilvēku. Lai kaut kur tiktu, ir jālido. Lai kaut kādu vietu sasniegtu, ir jāplāno, kā to izdarīt ar pieejamajiem transportiem laikā, kad ārzemnieks Ķīnā nav mīlēts. Šis nav „viegls” reģions, bet tieši tāpēc būs interesanti! Piedzīvojums sāksies jau tūliņ izkāpjot Iekšējās Mongolijas galvaspilsētā Hohhotā. Bet pagaidām – vēl Maņdžouli. Sešos vakarā saņemam testa rezultātus. Protams, ārsti no sākuma vienmēr pajautā, no kurienes esam. Un – ja neesam krievi – visi uzreiz sabīstas. Bet uzzinājuši, ka dzīvojam te jau ilgāku laiku, un atkal esam „negatīvi”, tie nomierinās. Smejam gan, ka ir arī tante, kas slimnīcā spēj ieiet ar tādu kodu, ko tā nofotografējusi no cita cilvēka (ne īsto kodu, kam jānorāda veselības stāvoklis). Jā, vietējie te visādi iziet cauri, bet mums tas nestrādātu. Arī Maņdžouli atrodas tādi, kas mums garām ejot spiež degunu un muti ciet. Apstaigājam visas savas mīļās ēstuvītes, lai atgādinātu, ka te vēl esam, un Arčam atkal atgādina: tu daudz ēd. Visbeidzot sasniedzam vilciena staciju, kur iegādājamies biļetes rīta braucienam uz Hailaru. No turienes trīs stundu lidojums un šī reģiona galvaspilsētu. Nu ko – piedzīvojumi atkal var sākties!

Un tā – esam atpakaļ Harbinā!

esam tuvāk realitātei – ārā auksts, nedzied dīvaini kukaiņi, vietējie mūs uzskata par krieviem. Jā, ziemeļi ir pavisam citādāki kā dienvidi. Apkārt bērzi, puķes, pīles peld mierīgos dīķos. Cits zaļums apkārt, svaigi pļautas zāles smarža. Sākam dienu ar gājienu pēc brokastīm. Ne vienmēr viegli tās ēstuves atklāt – jo tās parasti ir konkrētās ielās, konkrētos apgabalos. Un, kad ieejam kādā smukākā, izrādās – esam uzskrējuši virsū kādai ķīniešu blogeru grupai. Kā atveram ēdienkarti, jau divi mūs filmē, iemūžinot katru vārdu, katru kustību. Un visā šajā mēs vēl paprasām, kas ir bez gaļas. Tad, kā vēlāk saprotam, nāk pats galvenais vīrs, un palīdz mums sarunāties ar ēstuves galvenajām dāmām, jo tas zina angliski. Un tad nu nāk vēl citi filmētāji, kamēr daži tur īpašas gaismas, lai labāk varētu mūs tajos video saskatīt. Izdodas pasūtīt ko veģetāru, un tad tiekam ievesti istabiņā, kur sēž arī vīrs, kas pasūtījis varenus ēdienus – nu izskatās tiešām kā kādam šovam, kā kādai reklāmai par šo restorānu. Ēdieni turpat galda vidū tiek pagatavoti, un, kamēr vīrs skaidro skatītājiem, kas tad uz katra šķīvja atrodas, kādas garšvielas tiek lietotas, pārējie to visu iemūžina. Un kā tikai ar mums tiek pārmīts kāds vārdiņš, tas arī, protams, ir liels notikums. Nu re – būsim kādā ķīniešu kanālā redzami. Restorānā varbūt bija kāds privāts pasākums, bet te ieveļas divi „baltie”, bez kodiem, nerunā vietējo valodā un vēl prasa ko veģetāru. Negaidīts pavērsiens. Nez, kur un kā tas viss aizies.

Tālāk braucam apskatīt vietas, ko iepriekš nebijām redzējuši. Viena no tām ir operas māja, kas būvēta Harbinas mitrājos. Šis nams tika veidots, atsaucoties uz šīs ziemeļu pilsētas mežonīgumu un aukstā klimata spēku un garu. Ēka radīta, lai tā izskatītos kā „vēja un ūdens veidota, dramatiska publiska telpa, kas iemieso cilvēka, mākslas un pilsētas identitātes integrāciju, vienlaikus sinerģiski saplūstot ar apkārtējo dabu”. Tas tiek teikts par Harbinas operas namu.

Ar busu brauciens ir ilgs, bet pēcāk sākas jauka pastaiga pa parku un tad gar pašu brīnumaino ēku, pie kuras esošie apsargi visiem iet klāt atgādinot, ka jāvelk taču maskas. Smieklīgāki ir tie, kas cilvēkus ķer uz ielām un liek uzvilkt masku. Bet tās taču paredzētas vilkšanai pārpildītās ielās un pūļos, nevis vienam soļojot pa tukšu ielu! Turklāt, tās pasargā tikai tad, ja slims cilvēks masku uzvelk un tad šķauda vai klepo tajā iekšā. Bet, kad paskatāmies, cik tad īsti liels ir tas vīruss un kāds ir maskas poras izmērs, tad vispār īsti nav skaidrs, ko viņi ar tām maskām vēlas panākt. Vienkārši vēl viens veids, kā ieviest kontroli.

Dažas ģimenes pikniko turpat uz flīzītēm, jo zālē nav atļauts, bet mēs jau soļojam uz netālu esošo Sibīrijas tīģeru rezervātu, kur iepriekš netikām lielo pūļu dēļ. Nu viss ir tiešām tukšs, un nevar saprast – vai tas tāpēc, ka nākam par vēlu vai arī pandēmija. Bet tad mums jāpērk biļete. Ar savu ceļojumu vēsturi izraisām nelielu paniku, kā ierasts. Bet šoreiz nelīdz ne testi, ne citi zaļie kodi. Ķīnieši paši savu sistēmu nesaprot. Redz, ceļojumu vēsture parādās telefonā kā bulta. Ja bulta zaļa, esi „drošs”. Ja bulta zaļa, bet zem tās rakstīts, ka pēdējās dienās esi bijis tur un tur, tad skaidrs, ka esi bijis provincēs, kas skaitās „riska zonā”. Bet tajās lielajās provincēs, kur ir miljoni cilvēku, ir atsevišķi reģioni, kur reģistrēti saslimušie. Un tad, ja esi bijis tuvu tādam reģionam, tad bulta paliek oranža. Un arī tad tas taču nenozīmē, ka esi slims, vien varbūt netīšām tai nelaimīgajai ēkai, kur kāds slimo, gāji garām. Un visbeidzot ir sarkana bulta, kas nozīmē, ka esi slims un tevi jāizolē. Bet mūsu zaļā bulta saka, ka nu nevienai „bīstamajai” zonai neesam pat tuvu bijuši, vien tajās dažās provincēs, bet tāpat – ķīnietis ir ķīnietis. Iebaidīts tā ka nu neviens. Arī otrais mēģinājums tikt pie tīģeriem ir neveiksmīgs.

Un trakumi turpinās. Kad kāpjam nākamajā busā, lai izbrauktu lielo pilsētu, šoferis prasa veselības kodus. Un tie no citām provincēm vairs neder, jo ziemeļos šiem kods izskatās pavisam citādi. Bet šo kodu var iegūt tikai vietējais, jo vajadzīgs ķīniešu ID. Un ej ieskaidro pie stūres braucošam opim, ka nevaram to kodu dabūt! Beigās atliek tam spiest tulkotāju pie auss, kur ķīniski ierakstīts, ka ārzemniekam šo kodu dabūt nav iespējams! Bet tas, ka sabiedriskajos transportlīdzekļos tas tiek prasīts, visu sarežģī vēl vairāk.

Tomēr tiekam līdz pilsētas mošejai, kura ciet. Tomēr turpat Arābu laukumā ķīnieši dejo pāru dejas un rindā saceltas masāžas gultas – te var izmasēties pie aklajiem turpat pie mošejas. Te stāv arī ķīniešu karaokes māja KTV. Jā, te reliģiskās vietas tiek uztvertas nedaudz citādāk.

Dodamies tālāk uz kādu templi, kuram nevaram atrast ieeju. Bet skaidrs, ka tāpat tos visus dumos kodus prasīs. Ieejam vien kādā smukā veikaliņā, kur tiekam ielaisti bez kodiem. Tik kāda tantīte gandrīz aci izbaksta, ar trīcošajām rokām mēģinot termometru pielikt pie pieres. Tomēr mēs jau nekādi pircēji neesam. Suvenīros vedam vien pāris akmentiņus no Smaragda ielejas Anhujas provincē.

Visbeidzot sākam savu soli uz kādi indiešu ēstuvi, ko mums ieteikuši mūsu Maņdžouli palikušie – tā esot labākā ēstuve pilsētā. Pa ceļam atrodam izlejamā alus māju, kur uzkavējamies, protams. Ķīniešu alus ir kāds ir, tāpēc tad, kad atrasta laba brūvētava, pie tās jāturas. Tajās alus ir pasakains! Tikmēr skolotāju grupā atnāk ziņas no atlaistā kanādieša. Tas laikam visiem skolotājiem vēlējies parādīt, kāda ir situācija. Tas atsūta savu saraksti ar direktori, kur vīrs paziņo, ka negaidīs algu līdz nākamajam mēnesim, jo skola vienmēr visu notērē jau pārlieku laicīgi, un sūdzēs visus tiesā, ja nākamajā nedēļā viss nebūs izmaksāts. Grūti gan vīram būs kādu iesūdzēt, jo pats viņš skolā strādājis nelegāli. Bet atkal – skola nodarbina cilvēkus bez darba vīzas, un tas nav labi pašai iestādei. Katrā ziņā interesants laiks.

Sasniedza indiešu restorānu, kur viesmīļi uzreiz uzvelk maskas. Pats pavārs ir no Deli, un tad nu pabaudām šo to no Indijas garšām, bet nu tāpat nav tas. Jā, varbūt vīrs centies te ienest daļiņu savas zemes, bet ar Ķīnā pieejamajām sastāvdaļām vienkārši nevar dabūt to īsto Indiju.

Un tā noslēdzas mūsu diena. Vēl nākamo pavadīsim Harbinā, cerot, ka izdosies ko apskatīt, ka būs kāda vieta, kur mūsu kodus neprasīs. Katrā ziņā viss ir liels izaicinājums līdz pat svētdienai, kad Čengdu no mūsu koda pazudīs, jo būs pagājušas 14 dienas, kopš to pilsētu būsim apmeklējuši!

Un klāt ir pēdējā pilnā diena Harbinā, jo būs jau jāatgriežas atpakaļ runāt ar skolu. Tie gan grupās sarakstījuši vecākiem, ka pagaidām nodarbības atceltas, lai gan skaidri zināms, ka mazajiem tādu vispār nebūs vairs. Bet to nesaka tāpēc, lai visi vecāki uzreiz naudiņu nepieprasītu atpakaļ. Ja viss iztērēts uz priekšu, tad jābūt uzmanīgam. Tajā pašā laikā skolu pametušais kanādietis stāsta, ka šim atsakās maksāt algu, bet nu neko – mēs esam uz vietas, un mūs apčakarēt būs grūtāk. Uzzinām arī pārējo skolotāju algas. Arčam gan ir viena no zemākajām, bet es saņemu pat vairāk kā daži no angliski runājošām zemēm nākušie. Diploms Ķīnā ir noderīgs.

Dienu sākam ar lielu gājienu ēstuvju meklējumos, un vienmēr jau pretī skrien prasīt tos kodus. Tests noder, lai ieietu vienkārši paēst vai iepirktos. Jā, arī veikaliņiem nu uz durvīm zīmītes, ka tikai tie ar zaļajiem kodiem un labu ceļojumu vēsturi var ienākt. Iedomājies – ja tev Ķīnā nav telefona, tad vispār neko nevar pasākt – vien staigāt pa ielu un apbrīnot ēkas.

Nākamā pieturvieta ir Botāniskais dārzs. Redzam pārbaudes, bet tāpat – nu jāmēģina taču. Un šoreiz izdodas izskaidrot, ka ceļojumu vēsture taču veca, bet tests trīs dienu „svaigs”. Apsargi saskatās, kaut ko viens otram pasaka un ātri mūs ielaiž – nu tā, lai citi parka apmeklētāji daudz neizjautātu to lēmumu. Un tā esam nokļuvuši ļoti skaistā Botāniskajā dārzā, kur pat puķes zied! Parks ir milzīgs, tāpēc savam priekam paņemam arī velosipēdus, kas salikti kopā un uztaisīti kā maza kariete. Abiem it kā jāminas, bet var arī šo uzdevumu atstāt Arčam. Apbraukājam visu parku, kur izveidotas vairākas skaistas atpūtas vietas. Ir jauki! Daudziem Harbinā vienalga, ka „baltais” nāk pretī, bet, protams, ir arī tie, kas atskatās visas četras reizes kā citplanētieti ieraugot, un ir arī tie, kas bēg prom, ja nākam – nu tā, lai neaplipinātos ar vīrusu. Smieklīgi.

Parks foršs, un esam patīkami pārsteigti, ka izdevies dienu pavadīt tik labi. Bet priekšā interesantākais. Atkal jātaisa tests, jo noteikumi tādi, ka iebraucot Iekšējā Mongolijā, tam jābūt 48 stundu „svaigam”. Tā Iekšējā Mongolija vispār kaut kāds dīvains reģions – visu tur vietējie dara pa savam.

Izmazgājam zobus, sapūšam degunā sālsūdeni – nu tā, ja kāds vīruss arī ir, lai to nevarētu izrakņāt. Kā nekā arī pati vīrusa noteikšanas metode ir tieši tik greiza, cik iespējams. Dodamies uz kartē netālu esošu slimnīcu. Izrādās gan, ka mūsu kartē atliktā vieta nav īstā, un priekšā ir likumsargi. Bet Ķīnā tie tiešām ir atsaucīgi – kāda dāma pavada mūs līdz īstajai vietai un vēl parūpējas, lai atrodam īstos lodziņus. Jauki. Tur gan nevienam nav viegli saprast ne mūsu vārdus, ne no kuras valsts nākam, jo angliski neviens nemāk lasīt. Der citi testi, kur ķīniešu simboliem visi mūsu dati paskaidroti. Samaksājam un ejam uz procedūru. Katrā vietā citādāka tā padarīšana. Te ir diezgan viegli, bet tad, kad viss jādara, mums saka, ka vārds čekā uzrādīts nepareizi. Un tad ir jāatgriežas pie kases un jāskaidro, ka nepareizi dati. Un smieklīgākais, ka arī otrais mēģinājums kasierei ir neveiksmīgs. Viss tiek pārdrukāts, samainīts, bet vārds tāpat ierakstīts nepareizi. Un tad trešo reizi mainām visus čekus, jau papīru kaudze sakrājusies, un ķīniete visu laiku kaut ko saka, bet nesaprot, ka mēs nesaprotam. Un tulkotāju grūti izbāzt caur restoto lodziņu, lai tā runā tajā iekšā. Ķīna ir sarežģīta, bet neko – jau zinām, kur esam iekūlušies, un brīvprātīgi to atliek vien baudīt. Tikmēr aiz mums izveidojusies rinda, bet klāt jau neviens, protams, nenāk – „baltais” un vēl kovida testu taisīs. Vispār tāds spridzeklis!

Izdodas sakārtot visus dokumentus un tad nu jātaisa tests. Pie cita lodziņa ir kombinezonos tērptas dāmas, kas iebāž kociņu deguna dziļākajā dobumā – liekas, ka šoreiz sasniedz arī smadzenes, nu īpaši dziļi. Sešpadsmitā reize, trešā reize šajās trīs ceļojuma nedēļās, un esam iztestēti. Būsim īsti testu eksperti.

Ko tālāk? Uz bāru. Ir piektdienas vakars, šur tur skan karaoke, arī izlejamā alus brūvētavā. Mēs tiekam nosēdināti tālāk no citiem – ja nu tie pabaidās, bet tāpat visi priecīgi. Un kas tālāk? Alus līst. Smejam, ka ķīnieši pieraduši dzert to savu vieglo aliņu kā uzdzeramo baidžu spēcīgajai dzirai. Bet tad, kad jādzer īsts alus, tie galīgi apreibst, un te nu mēs „turam” labāk. Ķīnieši gan vienmēr sāk arī draudzēties, un trīs vīri aicina mūs pie sava galdiņa. Piekrītam – kad tad vēl ar ķīniešiem kovida laikā sanāks parunāt. Ir tēvs, tā 20gadīgais dēls un tēva draugs. Vecākie angliski nerunā, bet ar tulkotāju sanāk sarunāties. Dēls knapi šo to var pateikt. Dēls uzdzied karaoki un piespiež dziedāt arī Arču – visa zāle sāk aplaudēt un nav jau izvēles. Smejam, ka neviens nesaprot – nu dažiem arī nav dziedamās rīkles. Bet neko – Ķīnā visi ir bez kompleksiem, visur. Arča nodzied dziesmu, tāds neliels klusums (jap, nebija tik spīdoši), bet tam seko aplausi. Atkal alus un smiekli. Starp citu, Ķīnas karaokes bāros tagad aizliegs ārzemju dziesmas ar „nepareizu saturu”. Ķīna pēdējā laikā ļoti sāk cenzēt visu. Būs interesanti.

Ķīnieši sāk piedzerties, un tad, kad dēlam sāk palikt kauns, tas saka, ka vakars jābeidz. Un tad mums laiks doties. Atkal kāpjam Didī (kas ir gluži kā taksists, bet lētāks). Un spriežam, ka šis mazais ceļojums ir diezgan ekskluzīvs – tik šiki iepriekš nekad nebijā braukuši. Bet tā nu sanāk  -ar auto ir vieglāk, jo busu šoferi mūs negrib pieņemt bez īstajiem kodiem. Vien viens Didī braucējs mūs nelaida auto pirms neparādījām tam testa rezultātus. Un Ķīnā arī tās smukākās ēstuves netraumē maciņu. Ja alga kā ārzemniekam un cenas kā ķīnietim, tad var tā kārtīgi pabaudīt. Protams, līdz ar brīvdienām visas „izvirtības” beigsies – esam te atbraukuši, lai ietaupītu un sagaidītu, kad pasaule atjēgsies.

Testa rezultāti ir vien desmitos vakarā. Un tie, protams, ir negatīvi. Tā nu kārtējās lapeles saņēmuši dodamies gulēt. Nu varam pirkt vilciena biļetes uz Maņdžouli, un skatīties, kas tad tur pa trim nedēļām pa haosu noticis!

Nākamajā dienā ziņās parādās liela lieta – kāds kanādietis Ķīnā notiesāts uz nāvi, jo te ievedis lielu metamfetamīna kravu. Kanāda mēģina savu pilsoni glābt, bet nekā – Ķīnā nav tolerances pret narkotikām un ārzemnieks pārkāpis šīs valsts noteikumus, tāpēc arī jāsaņem šīs valsts sods. Nāves spriedums.

Izrakstāmies no viesnīcas, atstājam somas pieņemšanā un dodamies ielās. Šodien vēlreiz iziesim cauri visam, ko redzējām jau iepriekšējo reizi – skaistajai katedrālei, parkiem, upes malai un gājēju ielām. Te gan ķīnieši ir tiešām iebaidīti. Ēstuvēs vienmēr ejam iekšā droši, nerādot nekādus kodus, un tad daži sāk kliegt – jāuzvelk maska, jārāda kodi. Parādām testu, sakot – ja jau tev bailes, mums ir arī šāds papīrs. Un tad ķīnietis paskaidro – mums, ārzemniekiem, ar atvērtu testu uzreiz vajadzētu nākt iekšā, tā būtu labāk. Bet nu reāli – ķīnietis var būt tikpat slims cik kāds, kas izskatās nedaudz citādi, bet no tiem neviens nebīstas. Nez, kas tad Ķīnā visvairāk slimo? Ķīnieši, protams. Bet neko – ir lietas, pie kā jāpierod.

Tad dodamies gar upes malu. Izskatās, ka šeit spēcīgi lijis, jo pat krastmalā esošie koki ir ūdenī. Vietējie gan spēcīgo straumi izmanto savā labā – tie saliek drēbes ūdensnecaurlaidīgā maisiņā un metas upē, ļaujot tai sevi aiznest uz pavisam citu pilsētas malu. Un šādi ķīnieši ir desmitiem, ja ne simtiem. Visa krastmala pilna ar pusplikiem peldētājiem. Ir, protams, arī tie, kas dzer aliņu un spēlē kāršu spēles, ir tie, kas muzicē vai vienkārši sēž un skatās uz visu notiekošo. Ķīnā taču vienmēr viss dzīvs! Ir arī apsargi, kas skrien riņķī un visiem atgādina uzvilkt maskas, bet kā tie prom, daudzi novel ko pašu masku uz zoda – nu nav taču iespējams tajā drēbes gabalā visu laiku elpot!

Izstaigājam pilsētiņu kārtīgi, un vairs nevar just tos 20 noietos kilometrus. Bet pienāk arī laiks atvadīties no Harbinas un atvadīties no brīvajām dienām. Veselas 23 dienas esam ceļojuši. Divas reizes pārlidojuši lielus gabalus ar lidmašīnu, trīs reizes testēti, desmitiem reižu skaidrojuši, ka esam „droši”. Ceļojums kā reiz – piedzīvojumiem un iespaidiem pārbagāts! Šajās trīs nedēļās redzējām daudz vairāk kā visā pusgada laikā, kad strādājām, bet mainot attālo atrašanās vietu tas mainītos. Kā tālāk ies – nav ne jausmas, un tas ir tas foršākais!

Stacijā, protams, pārbaudes, bet te mūsu kodi (lai arī papildināti ar info, ka esam bijuši „nedrošās” zonās) der. Izejam pārbaudes, un vietējie jau māk krieviski pajautāt, vai esam krievi. Mēs tiem krieviski mākam atbildēt, ka neesam, bet tas viņiem tāpat dod drošības sajūtu. Tie citi ārzemnieki taču bīstamie. Ziemeļos krievs ir „savējais”, drošais.

Vēl pāris pārbaudes un esam vilcienā. Tikko kā uzsākam braukt, Arču aiz rokas aizved kāds apsargs, knapi paspēti paņemt līdzi testa rezultāti un pases. Vēlāk izrādās – apsargs izprašņājis – kur braucam, kāpēc braucam, cik ilgi esam Ķīnā, kādi plāni, kādas pases, kādi testi. Jā, kontrole atgriezusies, un domājams uz kādiem mēnešiem diviem visi būs tādi nedaudz saspringti. Brauciens 12 stundu ilgs, katrs sēdošās (lētākās) klases pasažieris atkal atradis savu soliņu, kur izgulties, arī mēs. Tagad tikai jātiek atpakaļ un jātiek skaidrībā ar visu, kas noticis un kas notiks!

Ķīnā tagad ceļot nav viegli.

Bet jāmēģina taču! Atvadāmies no hoteļa saimnieka un dodamies uz autoostu. Protams, jau ar pirmo soli sākas visādi brīnumi. Kā ierauga mūsu ceļojuma vēsturi, uzreiz pūš un elš – Čengdu, Sičuana, Vhaņa…. Uhhh! Ar mums tad runā ķīniski tā it kā mēs izskatītos pēc vietējiem, bet neko – visiem tik jāgrūž sejā pases, testi, kodi, ceļošanas vēsture, un kaut kas no tā visa nostrādā. Vietējie no mums tāpat baidās – kad vien nostājamies pie biļešu kases, arī maskas uzvilkušie velk nākamo masku un spiež rokas klāt sejai – nu tikai tā, lai neieelpotu to gaisu, ko mēs izelpojam. Smieklīgi, bet nez, vai viņiem sanāk. Jāpiemin, ka mēs jau esam tie „testētie” – droši vien „drošāki” par pašu ķīnieti. Vienīgais, kas kaut ko varētu „pielaist” ir pats Ķīnas iedzīvotājs.

Jau septiņos rītā ir plus 30. Bet pie tā var pierast. Gluži kā pie visa pārējā. Kodi, pases, biļetes, somu skeneris, ķermeņa skeneris, temperatūras pārbaude un esam stacijā. Kamēr gaidām savu vilcienu uz provinces galvaspilsētu ieskatāmies ziņās. Interesanti, ka Ķīna aizliedz internetā strādāt tiem, kas darbojas no ārzemēm. Ir ļoti daudzi skolotāji, kas internetā māca ķīniešus, paši atrazdamies Kanādā, Anglijā utt. Bet jaunās Ķīnas reformas to aizliedz. Un mums paveras iespēja – varbūt vienkārši sākt darbu internetā? Jā, alga nebūs tik augsta un dzīvesvieta nebūs apmaksāta, bet tā nekad nebija bijusi prioritāte. Vismaz šo milzīgo, interesanto un bagāto valsti varēs vairāk iepazīt! To paturam kā variantu. Pagaidām jātiek līdz Maņdžouli pēc mantām un pēc saprašanas.

Ātrvilciens iet ar 294 km/h. Aiz muguras sēdošais tik cītīgi klepo, ka sametas bailes. Un – ja saslimsim mēs – mēs taču būsim tie, kas visu būs sākuši. Tomēr sasniedzam Hefei. Ar aptuveni 8 miljoniem iedzīvotāju Hefei ir Anhui provinces galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā ir pazīstama kā dārzu pilsēta daudzo parku dēļ. Šis nav īpaši populārs tūristu galamērķis, un tāpēc šķiet interesants. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc turp dodamies, ir vieglāks lidojums atpakaļ uz ziemeļiem. Diemžēl ceļojuma laikā mums nācās izlaist dažas brīnumainas vietas kā, piemēram, Yunnan, skaistāko Ķīnas provinci, un Šanhaju, kur vēlējāmies satikt latviešu draugu. Bet neko, šajos laikos jābūt elastīgiem. Un tāpat joprojām baudām savu brīvdienu pēdējo nedēļu

Pēc izkāpšanas (vienas provinces ietvaros) tāpat pases, kodi, skeneri, temperatūras.. Nu gluži kā kādus nosodītos. Bet esam tikuši cauri visam kam, un arī „iekāpjam” Hefei. Ar autobusu nokļūstam līdz pilsētas centram, līdz viesnīcai. Priekšā pieņemšanā dāma sāk uz mums kliegt, mēs knapi paspējam tulkotāju ieslēgt. Izrādās, tā jautā – ko mums vajag, kāpēc esam te. Mūsu ķīniešu asistente gan vakardien telefonsarunā pārliecinājās, ka šī viesnīca ārzemniekus uzņem, tāpēc atliek vien pateikt, ka ir rezervācija, un tad parādīt visas biļetes, testu, kodus, pases. Labi, ka neprasa vēl DNS paraugu nodot un parakstīties par orgānu ziedošanu. Tiekam pie savas istabas. Ķīniešu lapās pieteikta, tāpēc ir kā jau ķīniešu viesnīcā – dīvaini ož, uz sienām ne ta` siekalas, ne vēmekļi. Bildēs izskatījās tā, ka varētu vietai dot piecas zvaigznes, bet realitāte, protams cita. Bet tā taču Ķīna.

Izejam ielās. Daudz augstceltnes, bet apkārt tām dārzi, un pa tiem arī ejam. Vietējie peld arī pie pārdesmit zīmēm, ka peldieties aizliegts. Dzied tie paši kukaiņi, ir karsts un sutīgs. Kolēģis uzraksta, ka turpinās ceļot, jo šomēnes darba mums nebūs. Nu kā reiz, kad esam nopirkuši biļetes uz ziemeļiem. Neko darīt. Un, lai arī mūsu skolas asistenti teikuši, ka testus pirms lidojuma nevajadzēs, pēkšņi izrādās, ka tā ir kļūda. Līdz ar to viss atkal kļūst sarežģītāk – ej un atrodi, kur 8 miljonu pilsētā bez lieka satraukuma uztaisīt testu. Bet izvēles jau nav.

Parki ir zaļi, dīķi zaļi, un viss liekas tik zaļš! Mēs gan netiekam ne galvenajos pilsētas tempļos, ne parkos tikai tāpēc, ka esam ārzemnieki. Mēģinām paskaidrot, ka Ķīnā esam gandrīz gadu, strādājam, tikko apmeklējām visas provinces skaistākās vietas, braucām vilcienā, esam droši, bet nekā – ir arī tādi, kam ārzemnieks = vīruss. Un tā jau ir, ja tautai nāk tikai viena veida informācija. Te jau nav nekādu atklātu alternatīvo info resursu – ko valdība saka, tas jāklausās.

Karte rāda, ka ceļu akurātums ir apšaubāms, un iesaka mums palīdzēt Googlei vadīties šajā pilsētā, kur daudz ārzemnieku nav bijis. Vismaz te vietējie vismaz uzreiz nebēg, kad mūs ierauga. Ir arī tādi, kam viss vienalga. Un tas jau ir labāk. Bet tādas masas, protams, jāpakļauj ar kontrolētu informāciju, un aktuālākais Ķīnā – ārzemnieks ir „mēris”.

Esam izstaigājuši visu centru, un zinām arī to, kā nokļūt līdz tālākām interesantām vietiņām nākamajās dienās. Bet kas gan zina, kā viss izies. Solās būt grūts ceļš, bet grūts vienmēr nes labu pieredzi. Paņemam ķīniešu aliņu, kas taisīts šajā provincē – vien 2%, un smejam, ka tagad pat jāmeklē, kur paēst, jo baidās jau „balto” ielaist ēstuvēs. Mūsu opim ēdienkartē bija arī briedis, vāvere, čūska un varde. Bet kopumā ķīnieši ļoti labi pieņem to, ka kāds varētu neko no dzīvnieku pasaules neēst.

Nākamā diena ir pēdējā pilnā diena Hefei. Esam nopirkuši biļetes uz ziemeļiem, uz Harbinu, kur jau bijām bijuši iepriekš. Ja sākumā skolas asistenti saka, ka testu nevajadzēs taisīt šim lidojumam, tad no rīta tie pārdomājuši – redz, lai iekāptu lidmašīnā testu nevajag, bet, lai izkāptu Harbinas lidostā, vajag. Un ko tagad darīt? Tie apzvana šīs pilsētiņas slimnīcas, kur ziņas nav labas – testa rezultāti vien deviņos rītā un līdz tam mūs liek izolācijā – katrai provincei cita tā politika. Neko – tad jau nav jēgas taisīt testu – tik daudz laika pazaudēsim. Nu nelaidīs iekšā Harbinā, tad lai sagādā paši savu vīrusa komandu, un testē mūs lidostā.

Aizejam uz pieņemšanu samaksāt par vēl vienu nakti, bet tur mums saka – tā kā mūsu iepriekšējais tests ir „veselu nedēļu vecs”, mums vajag jaunu, lai te paliktu. Un to varot izdarīt tepat netālu esošā slimnīcā, testa rezultāti ir ātri. Nu ko – situācija pati risinās. Ja jau bez testa pat gulēt nekur nevaram, tad jātaisa vien ir. Šādu slimnīcu paši nebijām atraduši. Tāpēc ņemam šo to līdzi (gatavi pāris stundu izolācijai) un dodamies.

Hefei mūs neuztver tik traģiski kā mazajos ciemos – nav vairs tie, kas kliedz: „ārzemnieks” un skrien telpās vai spiež muti un degunu ciet. Arī pie slimnīcas ēkas vairs neizraisām paniku. Apsargi pat mūsu kodus nepaskatās un laiž tālāk. Atrodam kādu stūri, kur visiem tiek taisīti testi, tur mūs sagaida medmāsiņa. Tā liek skenēt kodus, bet daudzi kodi jau mums nestrādā, arī šis – tas ir domāts tam, lai pieteiktos rindā un samaksātu par apmeklējumu. Mums saka, ka – ja nestrādā – tad testu nevar taisīt. Nepadodamies – mums testu vajag, lai lidotu! Jau vienu reizi taču testu bijām uztaisījuši! Tad nu ķīnieši sāk darboties – ņem mūsu veco testu, pases, kodus, pieraksta telefona numurus. Un saka, lai sekojam. Tiekam ievesti slimnīcā garām bļaujošajiem apsargiem. Mēs tik skrienam pakaļ medmāsai. Tiekam pievesti pie kasēm, kur mūs reģistrē, tad izstāvam citu rindu, kur izdotas kaut kādas lapeles, tad atgriežamies pie pirmajām kasēm, un arī samaksājam ar testu (pusi no tā, ko maksā vietējie), tad atgriežamies pie cita lodziņa. Protams, kad esam mēs, tad rinda gluži apstājas, bet neko – daudz jautājumu, daudz plecu raustīšanas, bet izdodas tos mūs pases datus savadīt un izdodas maksājumu nodot. Mēs varam taisīt testu!

Atkal tiekam izvesti ārā, nododam ārstiem lapeles, ko esam saņēmuši, meitenes vien paķiķina – pirmie ārzemnieki esam – un tad jātestējas. Smejam – atveram muti, bet saņemam kociņu degunā. Jā, katrā vietā cita tā sistēma. Esam testēti gan ar asins nodošanu, gan ar kociņiem degunā un rīklē. Labi, ka vēl ne dibenā – to Ķīnā piekopa kā efektīvāko metodi, bet saņēma ļoti daudz sūdzību par morālo traumu pēc šīs procedūras. Tāpēc par to vairs nekas nav dzirdēts.

Un izolācijā mūs neieliek – saka nākt pēc testiem piecos vakarā. Lieliski! Esam „novirzīti” uz īsto slimnīcu! Tas tiešām būtu dīvaini, ja visi šie bari, kas tagad testējas, tiktu iesprostoti kādā ēkā. Atgriežamies viesnīcā, ziņas par to, ka tests būs vakarā, ir pietiekamas, lai mums atļautu pagarināt uzturēšanos hotelī. Nometam liekās mantas un dodamies pilsētā.

Jāizvēlas necilākās ēstuvītes, jo tikai tās mūs pieņem bez koda, un tāpat jau visi noskatās ar „baltu aci”. Jā – ķīniešiem sastāstīts, ka tagad viss vīruss nāk no „baltā” krieva, un ārzemnieki visi ir nu tik slimi kā neviens. Mūsu kolēģa draugam Vuhaņā tā dzīvokļa saimnieks liek taisīt testu katras trīs dienas – nu nevar taču būt ārzemnieks un vesels! Ķīna tagad kļuvusi sarežģīta. Bet kur nu vēl Delta. Jau aiz stūra parādījusies Lambda, vakcīnas vairs nav efektīvas, bet smieklīgi, ka tās pašas „zāles”, kas nedarbojās divas reizes, nu tiek laistas pa trešo apli. Tikmēr Pekinā atrasts kāds vīrietis, kas inficējies ar Anthrax baktēriju, ko var saķert no govīm un aitām – vai nu caur ādu vai tās apēdot. Tas gan ir nāvējošs pneimonijas paveids, kas neārstēts vienmēr noved pie letāla rezultāta. Labi, ka neesot tik lipīgs kā gripa vai kovids, tomēr šis ir daudz bīstamāks. Anthrax baktēriju japāņi kara laikā izmantoja kā bioieroci – tieši Ķīnas ziemeļos, kur tas atkal parādījies. Uhh, nu taču interesantas lietas!

Mēs ņemam metro, kur atkal sanāk „izbraukt” ar tiem kodiem, kādi jau nu tie mums ir. Un braucam gandrīz stundu līdz Chaohu ezeram, kas pazīstams arī kā Chao ezers vai Chao Hu. Tas pēc formas atgādina putna ligzdu jeb” niao chao” ķīniešu valodā, tāpēc tam arī tāds nosaukums. Šis ir viens no pieciem lielākajiem saldūdens ezeriem Ķīnā. Chaohu ezers atrodas Jandzi upes lejtecē, un te ir 35 ezeru “barojošās” upes. Tāpēc tas stiepjas veselus 54 kilometrus no rietumiem uz austrumiem un vidēji 15 kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem. Ja ir pietiekams nokrišņu daudzums, ūdens virsmas laukums var sasniegt aptuveni 825 kvadrātkilometrus! Kāda leģenda vēsta, ka ezera vieta kādreiz bija plaukstoša pilsēta Chaozhou. Tās iedzīvotāju grēku dēļ debesu dieviņi to nolādēja un lika iznīcināt plūdos. Šis uzdevums bija jāizpilda baltajam pūķim, kurš visā pilsētā spēja atrast tikai vienu labu cilvēku, kādu vecu kundzi. Pēc Chaozhou iznīcināšanas tika izglābta tikai vecā kundze un viņas meita. Tās tad kļuva par divām salām ezerā. Protams, visam ir arī bēdīgā puse – tā kā pie ezera dzīvo aptuveni 5 miljoni cilvēku un izmanto to apūdeņošanai, transportēšanai un makšķerēšanai, ezers reiz kļuva par vienu no Ķīnas piesārņotākajiem. Tagad tiek veikti daudzi rehabilitācijas projekti, un situācija uzlabojas.

Ārā sācis līņāt, bet esam sasnieguši skaistu, zaļu parku, kur beidzot var novilkt apavus un paskriet basām kājām. Pats ezers knapi sasniedzams – vai nu tam apkārt krūmi vai žogi, caur kuriem neļauj iziet. Šoreiz gan pie vainas nav mūsu izskats – arī ķīniešu tūristiem ieeju liedz. Tepat ir atrakciju parks, kurš gan tikai daļēji vaļā, bet nu tādus amerikāņu kalniņus nebijām vēl redzējuši. Ir arī kāzinieki, kas zaļajos laukos taisa īstas foto tūres. Un tad esam mēs.

Dodamies atpakaļ uz metro, aizlaižam līdz pilsētiņas centram un lēnā solī ejam uz slimnīcu. Hefei ir liela, bet nav tik pievilcīga kā citas pilsētas. Nu īsta ķīniešu pilsēta, bez liekiem „tūristu spotiem” – šī ir īsta Ķīna, kur viss ir vēl nedaudz nesaprotamāks, nedaudz haotiskāks.

Slimnīcā esam ātrāk, un ātrāk gatavi arī rezultāti. Un arī piecpadsmito reizi tie ir negatīvi. Saņemam lapeles, kur šoreiz nav uzspiests zīmogs – to nevajagot. Un dodamies uz viesnīcu. Tur testi der. Vien rupjā tante uzkliedz savam asistentam, lai pārbauda kārtīgāk – arī datumu un vārdus. Un tad noslēdzam vakaru ar vēstulēm no visiem kolēģiem – tie vēlas mūs satikt pirms aizbraukšanas. Arī ziņās parādās jaunās reformas. Ķīnas valdības nesenās plašās izglītības reformas dod valstij daudz lielāku kontroli pār to, kam šajā valstī pieder privātās skolas, kas māca un ko māca, un vēl vairāk samazina jebkādu „nevēlamu” ārvalstu ietekmi uz skolēniem. Sākot ar 1. septembri, privātajām skolām Ķīnā ir jāstrādā “ievērojot Ķīnas Komunistiskās partijas vadību, ievērot sociālistiskās izglītības virzienu, ievērot izglītības sabiedrisko labklājību, un jāstiprina izglītoto sociālistiskās pamatvērtības”. Jaunais likums nosaka, ka skolām ir jāsagatavo treniņprogrammas skolotājiem, kas pieņemti darbā no ārvalstīm, lai viņi varētu “saņemt atbilstošu ideoloģisku un politisku apmācību”. Katrā skolā ir jābūt uzraudzības aģentūrai, kurā ietilpst pārstāvji no vietējās Ķīnas Komunistiskās partijas organizācijas. Ja skolas to visu izpildīs – tiks apbalvotas. Ja izgāzīsies, draud cietumsods. Līdz šim ārzemju grāmatām vien lapas par Taivānu tika rautas ārā. (Par Taivānu nejauši ieminējos skolēniem, un tie bija ļoti samulsuši, kamēr ķīniešu skolotājs steidza paskaidrot, ka tā ir Ķīnas sala). Nu skaidri minēts, ka nedrīkstot pasniegt „nepatiesu” informāciju par „Ķīnas komunistisko partiju, Tibetas kustību, Taivānu, Honkongas demokrātijas kustību, uiguriem un Falun Gong” un jāatgādina skolēniem, ka ir četri galvenie pārkāpumi, kādus tie nekad nedrīkst veikt: valsts prestiža graušana, atdalīšanās no sabiedrības, terorisms un vienošanās ar svešiem (ārzemju) spēkiem. Pārmaiņas ir milzīgas. Skola tikmēr cītīgi uzpasē, vai taisāmies atgriezties – laikam tie nosprieduši, ka mūs grib paturēt, lai vai kas. Turpmākais laiks būs aizraujošs!

Un tā nākamajā dienā līdz lidojumam vēl daudz laika, dodamies uz pilsētas Botānisko dārzu. Autobuss ir tas transportlīdzeklis, kuram nevajag liekus kodus. Un brīnumainā kārtā arī Botāniskajā dārzā tiekam ielaisti ar visu savu neforšo ceļojumu vēsturi. Ir vietas, kur apmeklētāju maz, ir neliela samaksa, un tad tie mēģina visus palaist. Botāniskais dārzs ir liels, galvenokārt visur sastādītas milzīgās ūdensrozes. Ir arī lielas bambusu audzes, bet pārējie ziedi, kam vajadzētu priecēt apmeklētāja acis, ir jau noziedējuši. Sāk līt lietus, nedaudz pabadījuši pastaigu dodamies atpakaļ.

Ņemam somas un sākam sarežģīto ceļu uz lidostu. Autobusu saraksti ir, bet tad, kad busi bez numuriem braukā, grūti noķert īsto. Vietējie arī pabaidās palīdzēt – nu vēl pielipināsim kaut ko. Tomēr līdz lidostai tiekam. Tur problēmas sagādā mūsu kodi, kas nav īstie. Bet īstajiem bieži vien nepieciešama ķīniešu ID karte, kas mums nav, nu ko grūti vietējam saprast. Beigās iztiekam ar pasēm. Pārbaudes tādas nopietnākas tieši somām – katram arī nododamā bagāža acu priekšā pārbaudīta, un – ja ir šķiltavas vai baterijas – jāņem ārā. Skeneri, kodi, pases, un tik uzsauc – viena metra distance! Un esam iekšā izlidošanas zālē.

Pārsteigums ir tualetes – tur ir podi! Pilnīgi jājautā – pods, ko tu te dari? Tāds ārpus viesnīcas istabiņas nebija redzēts krietnu laiciņu. Pienāk lidojums, kurā sēžas arī tādi, kas savilkuši īpašos spectērpus. Tie ir īpaši iebiedētie ķīnieši. Mēs gan blakus sēžamies nevis kostīmā tērptajam, bet kādam ļoti apaļam ķīniešu čalim, kas spiež muti un degunu ciet, kā nākam. Bet tad, kad tas saprot, ka mēs arī būsim tā blakussēdētāji, tas piepukšķina visu lidmašīnu un tā tas turpinās visu lidojuma laiku.

Pēc trīs stundām nolaižamies Harbinā, kur no lidmašīnas līdz lidostai ved busiņš „ķīniešu stilā” – sabāž iekšā visus tā, ka pat elpu vairs nevar ievilkt. Nu kāda vēl distancēšanās – pilnīgi bezvērtīga. Un tad sākas pārbaudes. Netiekam ielaisti pat lidostā, jo mums nestrādā kods, kur nepieciešams ķīniešu ID. Skaidrojam, ka neesam taču ķīnieši, bet tas neder. Ko tad darīsim – pie lidmašīnas dzīvosim? Beigās pamēģinām uzlikt stingrajiem apsargiem tos iepriekšējos kodus, un atklājas, ka tie der – šie vienkārši gribējuši redzēt ko zaļu. Ok, tālāk ceļojumu vēsture. Visi ar „nepareizu” vēsturi tiek nosūtīti uz atsevišķu rindu, kur tad pierakstīti visi pases dati. Parādām arī testu, bet īsti nav skaidrs, vai bez tā tālāk tiktu vai nē. Bet pamanām, ka arī citi ķīnieši trīcošām rokām sniedz negatīvus testa rezultātus.

Tiekam palaisti tālāk, paņemam somu un apjūkam busos. Nav tādu, kas uzrādās internetā, bet vienu no visiem iegādājamies. Un tad dumie šoferi mūs negrib laist braucamajā, jo mums nav tas Harbinas kods, ko ārzemnieks nevar telefonā dabūt. Skaidrojam, ka tikko visām pārbaudēm taču cauri esam tikuši, bet nē – neder. Apsargi uzvelk sejas aizsegus – redz, laikam inficētais. Un tad jau jāsāk uz šiem dusmoties. Beigās atnāk kāds svarīgāks un sāk fotografēt pases, testus, un mūsu ceļojumu vēstures kodu. Redz, laikam tie testi visvairāk noder pilsētas busam. Un visbeidzot, pēc gandrīz stundu brauciena, ierodamies pilsētā, kur jau pierezervēta viesnīca. Ir gandrīz pusnakts, bet esam atstājuši anglisku ziņu, lai mūs pagaida. Viesnīca tiešām vaļā, apsargs izgūlies turpat izvelkamajā gultā un sāk kliegt – nenāciet, kamēr neesat noskenējuši kodus! Ok, gluži kā tie, kas padodas karā ar rokām paceltām virs galvas, ņemam kodus un lēnām tuvojamies satrauktajam apsargam. Zaļa krāsa vīru nomierina. Atkal testi, pases, kodi, un esam klāt. Nu ko – pēdējais solis!

No rīta esam atkal augšā jau piecos, bet nogurumiņš jūtams.

Visi karstumi, kilometri un arī pietiekams daudzums gastronomisko izvirtību neļauj kārtīgi atpūsties. Bet neko – Maņdžouli tad sāksim īstu atkopšanās tūri! Izrakstāmies no viesnīciņas, kur meitene ar mums mierīgi runā ķīniski – nu tā, it kā nesaprastu, ka citāds cilvēks priekšā. Tā skaidro, par ko vēl jāsamaksā, un ka atgriezīs depozītu. Smejam – agrajā rīta stundā tas liekas dīvaini. Bet tā jau ir – Vuhaņā daudzi ārzemnieki iepriekš studēja, un – ja jau studē – tad arī runā vietējo mēlē. Tas nav neiespējams.

Dodamies uz metro un tur pirmo reizi kontrole. Tie prasa veselības kodus, tieši Vuhaņas veselības kodus. Viss, jau kājas aukstas. Ko nu? Vai tiešām pēdējā dienā sāksies striktās pārbaudes? Kodu mums nav – ir tikai viens zaļš no Sičuanas provinces, kas tagad nav labā sarakstā, un ir viens, kas uzrāda, ka esam bijuši tajā „sliktajā” provincē. Neko, atliek vien rādīt to, kas neuzrāda mūsu ceļošanas vēsturi, vien koda nosaukums vēsta, kurai provincei tas pieder. Bet šajā gadījumā esam vinnētāji – koda nosaukums rakstīts latīņu burtiem, kam ķīnieši nepievērš uzmanību. Kodiņš izskatās tieši tāds pats kā Vuhaņas provincē, un ar to tiekam tālāk. Izlaižam somas cauri skenerim (metro nedrīkst ņemt ūdeni, un – ja tāds, ir – tas vienmēr pielikts pie īpašiem aparātiņiem, lai pārbaudītu, vai tiešām ir tikai ūdens), nopīkstinām metro biļetes un laižam. Pirmais triks izdarīts jau sešos no rīta.

Rīts gan sācies jauki – ārā vien 30 grādi, kas (smejam) ir pat atvēsinoši. Un vietējie aktivizējušies – taisa ēst, dzied, dejo. Pusdienlaikā viss apstājas, jo tās temperatūras ir pārāk trakas. Sasniedzam vilciena staciju, kur priekšā trīs kontrolieri un simtiem bilžu ar kodiem, kurus jāskenē un jāuzrāda. Protams, mums tas neder. Bet mēģināts nav zaudēts – atkal uzrādām savu Sičuanas (citas provinces) kodu. Ja jau zaļš, vai tad neesam droši? Telefonā uzreiz atjaunojas krāsa un parādās, ka tieši šajā esošajā laikā esam veseli. Varbūt nav īstais kods, bet visi tie izskatās vienādi. Un tā arī tiekam cauri šai pārbaudei. Uhhh, traki. Un, protams, ir satraukums, tam visam ejot cauri, bet Ķīnā esam ārzemnieki – un te tā komunikācija ir kāda ir. Nevis angliski nerunā, viss ir tik digitalizēts un sistematizēts tā, lai vietējiem strādātu, bet ārzemniekiem varētu nestrādāt. Un uz tā arī „jāizbrauc”. Atvadāmies no Vuhaņas. Aizmirsām pieminēt, ka pat jurtas šajā pilsētā atradām – te nu tajās varētu kārtīgi izsautēties. Bet neko – jātiek no mazās elles ārā. Kāds vietējais uzsauc: „Welcome to China” un to pieņemam par veiksmes zīmi – noteikti būsim gaidīti arī tālāk!

Ceļu turpinām ar ātrvilcienu. Interesanti, ka biļete kasē izmaksā par 2.5 eiro/vienam lētāk kā internetā. Tāpēc – vienmēr jāmēģina biļetes pirkt pie kasēm, kas gan ir dīvaini – tā taču veidojas lielākas rindas. Be te cilvēki dod priekšroku tehnoloģijām, un tāpēc tās iespējams aplikt ar papildus maksu. Vilciens iet 241km/h. Ātrākais Ķīnas ātrvilciens iet 412 km/h. Un šie ātrvilcieni ir tiešām ērti – ne skaņas, ne kustību var just. Interesanti, ka kādā pieturā vilciens maina braukšanas virzienu, un tad nāk konduktore un visus krēslus apgriež otrādi – tā lai sēdētājs būtu braukšanas virzienā. Un to mēs saprotam, jo ķīnieši ļoti jūtīgi uz tām kustībām – vemj pie pirmās izdevības.

Uzrādās, ka ārā ir 40 grādi. Bet mūsu galamērķī būs labāk. Iebraucam citā provincē. Anhui ir viena no mazākajām Ķīnas provincēm. Tās nosaukums, kas nozīmē “mierīgs skaistums”, ir atvasināts no divu pilsētu nosaukumiem – Ankingas un Huizhou. Līdz 1949. gadam Anhui tika uzskatīta par ekonomiski visatpalikušāko provinci Ķīnas austrumos. Lielākā daļa iedzīvotāju bija laukos, bet lauksaimniecības līmenis bija zems, jo ūdens resursi un minerālresursi bija slikti apsaimniekoti. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem tomēr šeit gūti lieli panākumi lauksaimniecībā un rūpniecībā. Kopš 1949. gada veiksmīgi izmantoti provinces ekonomiskie un cilvēkresursi. Plašās apūdeņošanas shēmas lielākajās upēs ir mazinājušas smagus periodiskus plūdus, kā arī ir palielinājušas lauksaimniecības zemes platību un elektroenerģiju. Koki gan nomainīti ar kultūraugiem un zāli, laika gaitā degvielas ieguvēji iznīcinājuši mežus. Vienīgie līdzenumu koki, kas palikuši, ir bambusa birzis un plāni meži, kas ieskauj tempļus un ciematus. Anhui ar gandrīz 64 miljoniem iedzīvotāju tagad ir astotā Ķīnas province pēc iedzīvotāju skaita. Anhui topogrāfiski ir diezgan daudzveidīga. Provinces ziemeļi ir daļa no Ziemeļķīnas līdzenuma, savukārt centrālie apgabali ir daļa no Huai upes. Abi šie reģioni ir ļoti plakani un blīvi apdzīvoti. Tālāk uz dienvidiem zeme kļūst nevienmērīgāka, un kalni aizņem lielu daļu dienvidrietumu. Šo provinci šķērso Jandzi upe, Anhui augstākā virsotne ir Lotus Peak 1873 metru augstumā. Šajā provincē dzīvo arī ķīniešu aligators, pazīstams arī kā Jandzi aligators, un tas ir kritiski apdraudēts.

Mēģinām laicīgi „iedarbināt” savus kodus, bet tad viens parāda, ka situācija ir „anormāla” un atsakās strādāt. Jā, mūsu ceļošanas tempi šiem kodiem varbūt nav saprotami. turklāt tādā Ķīnas krīzes laikā. Bet mēs turpinām mainīt pilsētas un provinces. Kods vienkārši to nespēj pieņemt, un tāpēc nedarbojas. Neko – atliek tas otrs, Sičuanas kods. Arča tikmēr dabūjis vēl divus zaļus kodus – pieteicies Anhui provinces zaļajam kodam un vispārīgajam kodam, ko piešķir ārzemniekiem iebraucot Ķīnā. Un visi dabūti! Un visi zaļi! Izejot no vilciena stacijas jāuzrāda kods. Un mēs uzliekam telefonā savu Sičuanas kodu un izejam ar to cauri. Protams, katru reizi viss iekšā notrīs, kad kaut kas tāds jādara. Bet tad arī pienāk trakais laiks – priekšā autoosta, no kuras jāņem autobuss uz stundu brauciena attālumā esošo ciemu. Un tur priekšā pieci vīri. Un nu nekādi neder viņiem tas Sičuanas kods, mums liek rādīt mūsu ceļojuma vēsturi. Bet tā kā tieši tas kods nojūdzies, vietēji vien skraida apkārt, bļaudami – ārzemnieks, nekas neiet!

No kurienes braucat? No Vuhaņas.

Kāda ir jūsu ceļošanas vēsture? Braucam no Vuhaņas.

Vai jūs citur esat bijuši – vai jūs Vuhaņā dzīvojat? Mēs dzīvojam Maņdžouli.

Zinām, ka atslēgas vārds ir „Čengdu”, un to pieminēt nevajadzētu. Nedaudz jau par tiem muļķīšiem jāpārtop. Jau domājam, ka varbūt taksis būtu vieglāks variants, jo tur taču nekādus kodus nevajag, bet neko – tiekam palaisti tālāk. Ir jāizpilda formas ar vārdu, pases datiem un, protams, apmeklētajām vietām. Bet nez, kāpēc, uz papīra formas viss viņiem izskatās labāk – varbūt tie vienkārši nemāk izlasīt, ka esam bijuši Čengdu. Uz papīra tomēr mānīties nevajadzētu. Un tā nu tiekam arī busā. Šis stress nepavisam nav patīkams, bet ko darīt – tādā laikā ceļojam. Un ceļojam taču – par to arī jāpriecājas!

Stundas brauciens ar busu, un traucamies cauri kalniem un ielejām. Ir tik pasakaini! Bet nu priekšā viesnīca – esam paņēmuši to necilāko, kur pieņem pats saimnieks. Tas nozīmē, ka uz visu var pievērt acis. No autoostas vēl pieci kilometri kājām. Pa ceļam mūs pārtver kāda ķīniešu tante – lai tikai paēdam viņas ēstuvītē. Un tad atklājam, ka ēstuvītes te no vienas vietas, bet nav jau to apmeklētāju, jo visi sabijušies no vīrusa. Kā jau mūsu draugs teica – šādas milzu masas var pakuļat tikai ar bailēm, un tas tiek darīts. Ziņās teikts, ka – ja dabūsi kovidu, noteikti nomirsi, un nomirs visi tavi radi. Nu protams – ķīnieši sabijušies. Un ārzemnieks taču tas vīrusa pārnēsātājs.

Kājām aizsoļojam līdz viesnīcai, kas nav tik viegli atrodama. Ķīnā nekas nav vienkārši. Visas norādes no angļu valodas mājaslapās ir nepareizas, bet neko – pēc stundas maldīšanās mums palīdz kāds opaps – viens no nedaudziem, kas nebaidās no ārzemnieka. Tā nokļūstam līdz viesnīcai. Tur priekšā opis. Tas arī prasa, no kurienes esam, un sakām – no Maņdzouli! Protams, satraukums ir pamatīgs. Bet – ja neņems vienā viesnīcā, iesim citā, mēģināsim vai arī pirksim telti. Bet ar mūsu atbildi, izrādās, pietiek. Atdodam opim pases un saņemam pavisam nelielu stabiņu ar caurspīdīgo tualeti, kur stiklam priekšā pieliktas žalūzijas. Nu kāpēc tad jātaisa tas stikls, ja var vienkārši uztaisīt normālu sienu?

Vakarā izejam īsā pastaigā. Patiesībā, sekojam upei, gar kuru iet ķīniešu bari. Nesaprotam, uz kurieni tie dodas, un tāpēc ejam tiem līdzi pāris kilometrus. Neko ceļa galā tādu neatrodam, un vēlāk mums tiek paskaidrots – ķīnieši pēc ēšanas vienkārši mīl daudz staigāt, lai labāk pārstrādājas, redz. Un kāpēc gan nestaigāt gar upi? Mēs jau bijām gaidījuši kādu lielu pasākumu, bet beigās – pievienojāmies pastaigām!

Rītu sākam ar pārsteidzošām ziņām – nu kā reiz, kad esam aizlaidušies no Vuhaņas, tā iegājusi „lokdaunā” jeb slēgta. Bija tā doma, ka varētu palikt tur vēl vienu dienu, jo viesnīciņa bija laba, pilsēta liela un daudz ko pētīt, bet tas karstums mūs aizdzina prom pareizajā laikā! Turklāt mūsu kolēģis, ar ko mums bija jātiekas Vuhaņā, nu ir to sasniedzis – bet pa taisno vests testēt un tagad no drauga dzīvokļa nedrīkst spert soli ārā.

Esam augšā jau piecos, lai sešos dotos uz kalnu ar visiem saviem nepareizajiem kodiem un mēģinātu laimi ar kādu no tiem labajiem, kas mums ir. Garāmbraucošie busi mūs neņem, bet tas droši vien tāpēc, ka tie nebrauc uz īsto vietu. Un arī taksisti atsaka braucienus, jo nemākam īsto valodu. Bet tad ar kādu braucēju pievaram tos 7 km un esam pie ieejas. Protams, priekšā tie kontroles bari, kas atkal liek sirdij ietrīsēties. Un tad, kad esam jau pie tiem, mums tiek prasīts tieši tas kods, kas uzrāda ceļojumu vēsturi. Nu tieši tas! Mēģinām rādīt citus, bet šis apsargu bars ir neatlaidīgs, un tā nu nākas vien parādīt to zaļo bultu ar milzīgajiem uzrakstiem, ka esam bijuši bīstamās zonās. Visi satraucas, un tas liek mums satraukties. Tie jau ir atņēmuši mūsu pases. Ja nu tagad neatdod, bet uzreiz sūta karantīnā? Ziņās tieši kā reiz bija rakstīts par kādu dāmu, kas „nepilnvērtīgi sniegusi informāciju par savu ceļošanas vēsturi” un nu tai jācieš sods. Pēc drebošākas pauzes mums tiek prasīts, vai mums ir vīrusa tests. Nav. Bet ja būtu – vai mēs kalnā tiktu? Jā. O! Un kur tad tādu var uztaisīt? Pilsētiņā, kas ir 60 km attālumā. Ok, mums tiek atdotas pases – uzelpojam. Vismaz nav tik traki, ka uzreiz iesloga un iztaujā.

Soļojam prom no parka, kamēr tur ierodas arvien vairāk ķīniešu tūristu. Dodamies pa kalnu taciņām gar tirdziņiem, mazajām ēstuvītēm un restorāniem, kas sacelti viens pie otra. Daži ķīnieši no mums bēg kā no mēra, bet citi ir draudzīgi un aicina ienākt, un pie tādiem vien ejam. Tad līkumu līkumiem ejam gar kalniem, un ir skaisti. Atklājam arī vairākas citas maksas vietas – gan ūdenskritumu parku, gan dīķu ieleju, kur taisītas slavenākās ķīniešu filmas. Bet visur prasa to kodu! Mums pat pieķeras kāds opis, kas tēlo, ka atvedis mūs uz kādu no parkiem (ja mēs tajā ieietu, opis saņemtu samaksu par tūrista atvešanu), bet mums kods neko neļauj darīt. Esam nosoļojuši divas stundas un pa ceļam izsvēruši tālākās situācijas. Jātaisa tests. Iznākums ir drastisks – vai nu tiekam kalnos un visā tajā skaistumā, kas apkārt, un vairs nav jābaidās, ka tiksim pie kā pieķerti, vai arī (pozitīva testa rezultātā) mūs ieliktu karantīnā un apstādinātu pilnīgi visus transportus, viesnīcas, ēstuves – visu, visu, kur mēs būtu spēruši kāju. Ir drastiski rezultāti, bet paši jūtamies labi, un saprotam, ka katrā „bīstamajā” pilsētā izvairījāmies no tām „sarkanajām” zonām. Un – galu galā – veiksme mums ir tepat uz pleca!

Mums ir pāris angliski runājoši taksisti, kuru kontaktus esam saglabājuši, un tiem pajautājam par auto cenām. Ar autobusu uz slimnīcu braukt ir ļoti riskanti, plus vēl atkal jāmēģina tos pārliecināt par to mūsu kodu zaļumu! Visbeidzot saprotam, ka mūsu pašu hoteļa saimnieks ir lētākais variants. Tas mūs piedāvā aizvest uz pilsētu par izdevīgāku samaksu. Jā, ir dārgāk kā ar busu, protams, bet dienas beigās mūsu lēmums izrādās ļoti labs.

Opis nemaz nesatraucas, ka mums vajag testu – pasakām – tā kā braucām no Vuhaņas, un tur visai pilsētai tagad testus vajag, arī mums vajadzētu uztaisīt. Opis saka, ka rezultāti tiek sagatavoti bien piecu stundu laikā, bet tas der. Dodamies uz lielo pilsētiņu stundas brauciena attālumā.

Un tad sākas jautrākā dienas daļa. Pie slimnīcas, protams, visiem liek noskenēt kodus – lai uzrādītu ceļošanas vēsturi. Iedomājies – pat reāli slims cilvēks vairs palīdzību nevar saņemt pirms vīrusa testa izdarīšanas. Un, kad apsargi ierauga mūsu kodā Čengdu nosaukumu, visi kā skudras pūznī, kas tikko izjaukts – skraida apkārt, bļaustās, nesaprot, kas noticis. Ārzemnieks – šeit, provincē bez saslimušajiem – izbraucis cauri Čengdu, Vuhaņai, un vispār – balts un nerunā saprotamā mēlē! Kad veicāt pēdējo testu? Nuuuu… sen (pirms gandrīz gada)… Neviena testa? Bez karantīnas? Vispār – kaut kas nebijis! Trauksme! Arī mūsu viesnīcas opis nobrīnās – kādus gan šis uzņēmis savās mājās. Bet neko – esam gatavi testēties. Stundu tiek pārbaudītas mūsu pases, mūsu ceļi, meklēti angliski runājoši ārsti un policisti. Un tad, turpat pie slimnīcas apsardzes posteņa uz ielas (tālāk mūs nelaiž), ierodas dāma īstajā spectērpā un prasa atvērt muti. Tā ar savu kociņu ir ļoti maiga un pabaksta vien mēles aizmugurējo daļu. Viss – visi apkārtējie, protams, sastinguši – notiek īsta procedūra. Un kas tālāk? Piecas stundas jāgaida – bet mums neļauj gaidīt ne parkā, ne turpat zālītē. Tiekam iesēdināti ātrās palīdzības auto un mums pateikts – neuztraucieties. Paņemam mūsu viesnīciņas saimnieka telefonu un sakām, ka ziņosim, kas un kā – esam vīram par gaidīšanu samaksājuši.

Braucam ilgi, un pa ceļa savācam vēl vienu „aizdomīgo „ eksemplāru, kas sēž mums turpat blakus uz slimnieku gultas. Un tad tiekam aizvesti uz kādu ēku, kur vīri kombinezonos (bet nu ļoti paviršos – ar iešļūcenēm kājās) mūs sagaida un piereģistrē. Jau domājam – ja nu esam kādā Falun Dafa orgānu donoru ēkā, jāsasūta ķīniešu draugiem atrašanās vieta. Lai zina, no kurienes pazudām. Bet drīz tiekam aizvesti uz istabu. Ok, skaidrs, ka te paliek visi tie, kas testējas. Apsēžamies, nometam somu, un neko – gaidām.

Tikmēr pienāk ziņas, ka Maņdžouli viens saslimušais izgājis cauri visai pilsētai. Nu tas jau bija sagaidāms – ja jau visā Ķīnā, tad visā. Kas notiks tālāk – nav ne mazākās nojausmas.

Pēc stundas ierodas tas pats vīrs, kas ļoti satrakojās par to, ka viņam tagad ar mums „jāņemas” un vēl divi – universitātes angļu valodas skolotāja un kāds valdības darbinieks. Nu pilna komanda, lai ar mums varētu komunicēt. Angļu valodas pasniedzēja stāsta, ka ļoti nobijusies – to policija vienkārši izsaukusi – nu tā, lai runā ar šitiem iebraucējiem. Bet smieklīgākais, ka tie vispār ir bez nekādas aizsardzības – galvenais vīrs pat masku nevelk. Un ja nu mēs tiešām būt slimi? Tad visi būtu slimi, vai ne?

Katrā ziņā sākas iztaujāšana – kur esam bijuši, ar kādiem transportiem (laiki un numuri) esam braukuši, hoteļu nosaukumi, vietas, kur staigājām – cikos, un cik ilgi. Viss līdz sīkākajai detaļai. Un pierādījumi – biļetes, rezervācijas utt. Un mums pat nav testa rezultāti, varbūt taču nemaz neesam slimi! Tas viss aizņem pusotru stundu – jā, mēs varbūt visu detaļās neatceramies, bet nu ir tā pa īstam „ķīniski”. Tomēr angļu valodas skolotāja un izsauktais valsts darbinieks ir ļoti jauki. Tie mums „pa ceļam” pastāsta daudz ko par Ķīnu, par šo vietu. Saka, ka senāk te bijuši daudz budistu tempļi, tikai komunisti tos visus nojaukuši. Latvju un Baltijas jūru arī tie zina. Un tie mums pateicas, ka esam tik pacietīgi – vienkārši mazās provincēs, redz, pārbaudes stingrākas, lai nu tiešām nodrošinātu, ka nav saslimušo. Pat gaisa kondicionieris šajā ēkā atslēgts, lai nesapūš pa visurieni iespējamo vīrusu.

Tikmēr notiek vēl interesantas lietas. Visi ārzemnieki, kas palikuši Maņdžouli, tiek lūgti ierasties skolā jau nākamajā dienā. Izrādās – trauksme. Ķīnā jauns Izglītības ministrs. Un tas stāsta, ka Ķīnā ir vairākas problēmas. Viena – ir maza dzimstība un vecāko cilvēku skaita pieaugums, līdz ar ko ekonomika pasliktinās. Otra – skolēniem ir nenormālas slodzes skolēniem. Jaunieši tiek taisīti par eksāmenu mašīnām un tāpēc tie ir gan mentāli, gan fiziski sagrauti – ar katru paaudzi ir arvien trakāk. Uz vidusskolu konkurence ir lielāka kā uz universitātēm, tāpēc vesela ceturtā daļa skolēnu cieš no depresijas, un liela daļa ir tādā stāvoklī, ka izdara pašnāvību. Pie vainas ir mācību apjoms,un to izraisa sāncensība. Vecāki izmanto visus resursus, lai ieguldītu savā bērnā, arī ārpusstundu aktivitātes (piemēram, mūsu angļu valodas centru). Un tas ir jāmaina. Bērniem jāzina, ka katram nevajag būt universitātē, ka katram jāskatās pēc savām prasmēm – arī profesionālās skolas ir labas. Un nu ir simt jaunu noteikumu, kas mainīs visu skolas politiku. Izmaiņas būs drastiskas, bet varbūt tieši tas mums atļaus nomainīt dzīvesvietu?

Katrā ziņā izmaiņas ir lielas, un Ķīna katru dienu sagādā pārsteigumus. Un arī tagad – mums tiek atnestas pusdienas. Mēs pat par testu nemaksājam, kamēr vietējiem prasīti 10 eiro. Ēdinreizi, šķiet, uzsaukusi tā jaukā „izmeklētāju” komanda. Mums atliek vien gaidīt rezultātu. Un tas aizņem ilgāku laiku kā cerēts, bet pēc sešiem vakarā pie mums atnāk ķīnietis un saka – ejiet! Lieliski!

Protams, nākas paskaidrot, ka mums vajadzīgs arī papīrs, ka neesam slimi, citādi visa šī čakarēšanās pa velti. Un tad nu jātiek atpakaļ uz slimnīcu. Mūsu nabaga hoteļa vīrs droši vien nogarlaikojies un nedaudz sabijies – zini, varbūt tagad kombinezonos tērptie vīri ies un aizslēgs viņa viesnīcu. Bet nē – mēs esam droši, esam veseli. Un tā dodamies atpakaļ uz slimnīcu un meklējam, kur tos testu rezultātus dabūt. Sekojam savam mazajam opim, un beigās attopamies darbinieku ģērbtuvēs, no kurām mūs izdzen kliedzošas sievietes. Opis saka – „jā, bija zīmes ķīniešu valodā „tālāk neiet”, bet es vienkārši tās noignorēju”. Nu neko – tiekam salamāti, no kā visu saprot tikai mūsu ķīniešu vīrs, un tiekam pie savām lapelēm. Protams, ir kļūdiņas, kas turpat uz vietas jālabo, un tas arī aizņem laiku, bet trakā dienas daļa beidzot beigusies.

Astoņos vakarā atgriežamies Tangkou ciemā. Viss, rīt kāpsim kalnā. Opis paspēj pastāstīt, ka ziemā šajos klanos ir arī mīnus 10 grādi, lai gan esam Ķīnas dienvidos. Bet slēpošanas trašu nav. Kā valdības darbinieks stāstīja, ir vairākas takas kalnos, bet tad jāzina vietējie, kas tās māk parādīt. Jā, ja mēs te padzīvotu uz vietas, droši vien daudz ko apgūtu. Bet pagaidām – lielie satraukumi beigušies. Un sākusies jauna ēra – mums ir pierādījums, ka esam droši!

Nākamajā rītā atkal ceļamies piecos, un pasūtām braucēju. Šoreiz pat pirms iekāpšanas auto čalis prasa to ceļojumu vēsturi. Izvelkam savus testa rezultātus un tiekam ielaisti auto. Tikmēr agrie ķīnieši jau gatavo brokastis, daudzi staigā atmuguriski, kas Ķīnā ir viena ierasta lieta. Sasniedzam kalnu un pie lielajām pārbaudēm atrodam to pašu dāmu, kas teikusi, ka varēsim parkā iekļūt ar testu. Jā, ceļojumu vēsture izlabota. Bet tāpat prasa arī pārējos kodus. Trakākais, ka vakardien Arča Anhujas (šīs provinces) kods pārmainījās uz oranžu – karantīnas krāsu. Tas tāpēc, ka ieradāmies slimnīcā. Tā vietā parādām Sičuanas kodus, kas vēl joprojām ir zaļi, un tiekam tālāk. Viss, tātad kalns ir pieejams!

Vēlāk atklājas, ka koda krāsa atgriezta uz zaļo, un atkal esam „labie”. Pirmais posms ir busiņš, kas ved tūristus augšā uz kalna sākumu. Ceļš vijas gar pašu kalna maliņu, un skati ir pasakaini – mākoņi lēnām nolaižas ielejā un šķiet, ka diena kalna pastaigai būs izdevusies!

Nākamā pietura ir funikulieris, kas ved augšā kalnos. Pēc visiem ieteikumiem esam sapratuši, ka būs vien tas jāņem, jo kalnā uzsoļot vienas dienas laikā nav iespējams. Un šim funikulierim ir papildus maksa, augsta – veseli desmit eiro klāt tiem 25 par ieeju. Bet neko – iziets daudz kam cauri, lai varētu apskatīt to Ķīnas brīnumu. Huangshan jeb Dzeltenais kalns tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem Ķīnas kalniem! Šī ir UNESCO pasaules mantojuma vieta. Tieši šis kalns ir kļuvis par magnētu svētceļniekiem, dzejniekiem un ainavu māksliniekiem, aizraujot ar tā dramatisko kalnaino ainavu, kas sastāv no daudzām granīta virsotnēm, kuru augstums pārsniedz 1000 m, ko ieskauj mūžīga mākoņu jūra. Sēžamies funikulierī un uzsākam diezgan ilgu ceļu augšup, saprotot, ka kājām tas būtu neiesējami. Un ir tik skaisti! Un tik augstu kalnā esam tikuši, kad varam uzsākt gājienu. Protams, kā jau Ķīnas parkos, kartes katrā vietā dažādas, angliskie nosaukumi vienai un tai pašai vietai atšķiras, bet nu jau mākam tos simbolus salasīt – ir daudz vieglāk. Pagaidām nav daudz kāpēju un arī kalna virsotne ir mākoņos. Bet sākam ceļu. Pēc stundas kāpiena pa mazajām akmens trepītēm tad augšā tad lejā, beidzot saulīte izspiežas cauri mākoņiem un izkliedē dūmaku – paveras kalnu ielejas, ko vārdiem neaprakstīt. Tiešām – pasaules maģija! Cik gan seni ir šie akmens mūri, cik gan daudz gājēju tie savā mūžā pieredzējuši! Cik gan mazi esam mēs visas šīs varenības priekšā, un tad domājam, ka mūsu mazās pasaulītes problēmas ir nozīmīgas. Tā nebūt nav! Jāpriecājas par ik dienu, lai kāda tā būtu, un tieši šie mirkļi atgādina, ka – lai kādi līkumi dzīvē būtu – tā pati par sevi ir brīnišķīga!

Dodamies tālāk, atklādami arvien skaistākas vietas. Sarodas vairāk cilvēku, un tie tik ļoti atšķiras savā attieksmē – tad tie nevar vien nopriecāties par mums un fotografē, tad atkal bēg un spiež ciet degunus, lai tikai neieelpotu to pašu gaisu ko mēs – lai arī esam izgājuši cauri vienām un tām pašām pārbaudēm. Smieklīgi. Vietējie ir satērpušies kārtīgi – sporta tērpos, labos apavos, staigāšanas kokiem rokās. Bet Arča iešļūcenēs – nu kā uz vietējo bodi. Bet tā taču ir – visi tie aksesuāri ir viens bizness. Visu taču var panākt, izdarīt, sasniegt, ja vien ir vēlme. Nevajag kalnam „naikija” apavus un nevajag ceļojumam „krutākās” telefona austiņas. Plaši izreklamētos „ceļojumu aksesuārus” īsti ceļotāji reti kad lieto.

Forši noskatīties uz mazākajiem un vecākajiem – arī astoņdesmitgadīgi opīši un piecgadīgi bērni soļo tās pašas takas, ko mēs, un kāpiens tiešām nav viegls! Turklāt šajos kalnos ir saceltas viesnīcas, kur paliek bagātākie, lai vērotu saulrietu un saullēktu, un tās zvaigznes! Parka biļete derīga divām dienām, tāpēc iespēja palikt kalnos ir reāla, bet tās viesnīcas maksā ļoti daudz. Tomēr, tā kā ir viesnīcas, ir arī tie ķīnieši, kas piegādā tām segas, veļu, pārtiku un arī celtniecības materiālus. Un mazajās kalnu takās to visu vajadzīgo var pārvietot tikai ķīniešu vīri, nesdami milzīgus smagumus plecos. Nu trakums! Ko tur par grūtumu sūdzēties – ķīniešu vīri kā trakie kāpelē ar nastām, ko mēs nespējam celt! Un pa ceļam tie paspēj arī uzpīpēt, un tad stiepj visu neiedomājamo nastu tālāk.

Staigājam septiņas stundas un sasniedzam arī 1860 metru augsto virsotni. Tā gan mākoņos tīta, tāpat kā pārējā mūsu pastaigas daļa. Beigās saprotam, ka – lai arī sākumā domāts – visu gabalu lejā ar kājām nenoiesim. Jau septiņas stundas soļojam un neesam uz leju vēl pabīdījušies. Vēl piecas būtu par traku. Tā nu jāņem vēl viens funikuliera brauciens un jābauda skaistais brauciens lejup pa kalnu. Šodiena bijusi vienreizīga!

Un kas tālāk? Arī nākamo dienu noteikti pavadīsim kalnos, bet par pārējo nekas nav skaidrs. Uz Maņdžouli apturēti visi vilcieni, kas nozīmē, ka atgriezties būs sarežģīti. Turklāt arī izglītības sistēmā milzīgas pārmaiņas. Kā jau Ķīnā – viss notiek ātri. Un tas „ātri” ir vienmēr drastiski un neparedzami. Lai samazinātu to pašu slodzi skolēniem, par ko jau iepriekš runājām, nu Ķīna aizliedz mācību iestādēm, kas nodarbojas ar ārpusstundu izglītības nodrošināšanu, strādāt nedēļas nogalē – nu tā lai skolēniem ir kāds brīvs brīdis. Jāpiemin, ka tās ir dienas, kad mēs parasti strādājām. Turklāt no bērnudārza vecuma līdz trešajai klasei vispār aizliegts mācīties jebkādus papildus kursus. Un tas nozīmē, ka valodu skola iet pa burbuli. Skola vecākiem, kas jau samaksājuši mācību maksu, nu ir parādā 200 tūkstošus eiro, vairs tik daudz skolotāju nepieciešams, jo vispār nav skaidrs, kas notiks tālāk. Varbūt skolai būs jāver savas durvis ciet pavisam. Mums jautā – vai vēlamies paturēt savus līgumus, vai mēģināt laimi citā pilsētā? Un tad saprotam – reāli, domai ir spēks. Un kāds vēl!

Nākamajā dienā atkal uz kalniem. Biļete derīga divām dienām, un tas jāizmanto! Un forši, ka tagad tas vīrusa laiks, jo kalnos cilvēku mazāk – arī funikulierī, kur parasti spiežas astoņi cilvēki, esam vieni. Šoreiz mākoņi ir pašķīrušies, bet esam ieradušies vēlāk – uz deviņiem, lai nebūtu divas stundas jāstaigā miglā. Kalnos uzejam pat sēnes, kas izskatās pēc gailenēm un bekām. Tā gan, protams, tikai izskatās. Cilvēku ir vairāk, un visdīvainākais redzēt tos, kas kāpj uzvalkos. Jā, ir arī īsti „džentelmeņi”. Tepat ir arī vīri, kas uz īpašām nestuvēm kalnos nes cilvēkus, kas saguruši. Kilometrā apmēram desmit eiro tas izmaksā. Šoreiz gan vīri bez darba, jo atnākušie paši soļo, bet citos kalnos gan esam redzējuši, ka šo pakalpojumu izmanto gan vecākie, gan jaunākie.

Mēs sākam ar Lotosa virsotni, kas īsti nav plānota, bet norāde saka, ka var nogriezties un iztaisīt „mazu” līkumiņu. Pēc neliela kāpiena skatam paveras īstā virsotne, un sākam smiet – šitam gan mēs nebijām gatavi! Tādi augstumi! Kā mēs vispār to sasniegsim! Bet – kā jau vienmēr – ja sākts kāpt, tad jau atpakaļ negriežamies. Un tā sākas traki bailīgs, stundu ilgs kāpiens pa šaurām akmens trepītēm gar stāvas klints malu. Baisākais visā parkā, tas tiešām. Kājas trīc, arī Arča saka, ka bailes pat skatīties atpakaļ. 1864 metri. Kāpiens tāds, ka ne pa jokam. Dažas reizes arī iztaisnojamies un mēģinām paskatīties apkārt. Jā, ir paveicies ar dienu – mākoņi pašķiras un paveras ieleja. Bet, ja kāja kur aizķeras, tad tas arī ir pēdējais kritiens. Kā optimisti teiktu: Nu vismaz vairs nekad nebūs jākrīt! Ir skaisti, šie kalni ir tiešām burvīgi! Mākoņi ir zem mums, bet grūti jau aptvert, cik augstu tagad esam. Vien nobrīnīties par to, cik daba ir skaista!

Kad tiekam no virsotnes lejā, pagājušas jau gandrīz divas stundas, un tad varam iet savu iecerēto ceļu – taku, kas ved apkārt kalniem, caur kanjoniem. Jāņem gan vēl viens funikulieris, kas ir kā mazs vilcieniņš, lai septiņus kilometrus nebūtu jākāpj no kalna lejā. Bet, sasnieguši pašu kanjona apakšu, saprotam, ka tagad takas ies tikai uz augšu. Un tas tik ir treniņš! Stāvas kāpnes, kuras redzot, šķiet, labi ja dienas laikā pievarēsim. Lielākā daļa kāpēju ir gudrāki – tie kāpj no kalna lejā un tad ar vagoniņu brauc augšā. Jā, mums gan ķīniešu kartes ne vienmēr izdodas pareizi atšifrēt, tāpēc esam tie, kas visu dara otrādi. Kāpiens ir pamatīgs, ilgs, nogurdinošs, bet katrā vietā, kur apstājamies, skati ir visu pūliņu vērti. Kā kāds rakstnieks teicis – „kad redzēti pieci Ķīnas galvenie kalni, tad nav vērts redzēt nevienu pasaulē. Bet, kad redzēts Huangšan kalns, tad pārējie Ķīnas kalni nav nozīmīgi.” Un tiešām ir pasakaini…

1990. gadā Huangšan klans jeb Dzeltenie kalni tika pievienoti Pasaules kulturālajam un dabas mantojumam. UNESCO komiteja par šo kalnu izteicās kā par „visbrīnumaināko kalnu Ķīnā” un atzina tā lomu Ķīnas vēsturiskajā un mūsdienu mākslā un literatūrā

Esam izstaigājušies kārtīgi. Nu tā, ka atkal atmetam plānu iet lejā ar kājām, kas aizņemtu vēl kādas četras stundas. Atvadāmies no kalniem ar domu – viss, ko darījām, lai te nokļūtu, bija tā vērts!

Atgriežamies pilsētiņā. Smejam, ka esam kā vampīri – varam ieiet tikai tajās telpās, kur mūs aicina iekšā. Citādi ir ķīnieši, kas „balto” savā iestādē nevēlas redzēt, savukārt citiem vienalga un tie sauc paēst, lai tikai kādus ienākumus varētu dabūt. Un tie ir tie, kas neprasa nekāds muļķīgus kodus. Pie viena no tādiem pagaršojam reģiona speciālo ēdienu – fermentēto tofu. Pirms pagatavošanas tas vēl apaudzis ar pelējuma „sēnīti”, bet pēc tam – nu garšo pēc nedaudz iepelējušām pupiņām. Vietējie to salīdzina ar zilo sieru – tas esot nedaudz briesmīgāks, bet arī speciāla ēdiena pabojāšana, lai dabūtu citas garšas izjūtas.

Kādas ziņas? Ķīna lūdz cilvēkus neceļot. Visas vilcienu un lidmašīnu biļetes, ko ķīnieši iegādājušies no 4. līdz 20. augustam, tiek pilnībā atmaksātas.

No mūsu skolas aiziet visi ārzemju skolotāji izņemot divus jaunākos – mūsu kolēģi, kas iesprūdis Vuhaņā, un kādu, ko mēs pat redzējuši neesam. Algas atsakās apmaksāt līdz brīdim, kad atgriezīsimies pilsētā, un tas jau ir pretlikumīgi. Vismaz mums tā ir – skola grib, lai braucam atpakaļ. Tikmēr dažiem vienkārši pateikts – vari braukt atpakaļ uz savu Kanādu. Un dienas laikā to skolotāji arī dara. Eh, kas zina, kā tagad būs! Bet Maņdžouli mums tāpat jātiek, jo tur taču visa mūsu iedzīve, un visi mūsu papīra naudas iekrājumi, kam tagad skola mierīgi var tikt klāt.

Nākamo rītu vienmēr sākam ar ziņām. Un šoreiz skatāmies to slimo statistiku. Jā, esam Anhujā – provincē, kur vismazāk saslimušo – tagad vispār visā reģionā nulle. Kovida vēsturē te bija 1000. Savukārt Hubei provincē, kuras galvaspilsēta ir Vuhaņa, kovida vēsturē bijuši visvairāk slimie – 68 tūkstoši. Tagad tur ir 44 slimie. Tikmēr Maņdžouli visiem atceļ plānotās online nodarbības, jo skolām aizliegts strādāt arī internetā tagad. Kas mums ar to skolu notiks, vispār nav skaidrs. Vietējie turpina no mums bīties. Bet tas tāpēc, ka visās ķīniešu ziņās, ko patulkojam, tiek teikts, ka vīruss atkal taču atgriezās no ārzemēm – no Zhangjiejie Nacionālā parka tūristiem. Bet tikai dažos avotos skaidrāk uzrādīts, ka visus tūristus tur aplipināja gids ar uzvārdu Žongs. Nu tak ķīnietis!

Šodien dodamies uz Hongcun, kas ir 900 gadus sens ciems un labākais tipiskās Anhui stila arhitektūras paraugs. 2000. gadā tas tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un šeit tika filmēta slavenā Oskara filma Crouching Tiger, Hidden Dragon. Tā ir lieliska filma, noskaties! Daudzas ēkas Hongcun datēta s ar Song dinastiju (960. – 1279. g.) un tiek uzskatītas par labāko tipiskās Hui stila arhitektūras piemēru. Ir tik interesanti lasīt, ka ciems rādīts vērša formā ar blakus esošo kalnu, kas tiek interpretēts kā galva, un divi koki uz tā stāv kā ragi. Četrus tiltus pāri Jiyin strautam var uzskatīt par kājām, kamēr ciema mājas veido ķermeni. “Ķermeņa” iekšpusē Jiyin straume reprezentē zarnas, un dažādi ezeri kā South Lake veido citus iekšējos orgānus. 400 gadus sens ūdensceļš savieno katru dzīvojamo mājsaimniecību ar diviem ūdens avotiem pilsētā, un lielākā daļa ielu ir uzbūvētas tam blakus. Tas atrodas gandrīz stundas brauciena attālumā, autobusu satiksmes nav, tāpēc jāīrē vien auto, kas šoreiz ir tas pats mūsu hoteļa saimnieks. Traucamies līkumu līkumiem gar kalniem, tējas un rīsu laukiem. Nu daba te ir fantastiska! Šodien plus 34 grādi un sutīgs, tāpēc visu laiku esam slapji, bet neko – tāpat nav tik traki kā Vuhaņā. Sasniedzam ciemu, parādām savus testus un tiekam ielaisti pa mazajām ieliņām iekšā senajā ciemā. Gar tepat esošas straumītes krastiem sasēduši simtiem skolēnu, kas glezno ciemu no dažādiem leņķiem. Mūsu pastaiga senajās ieliņās ir diezgan ilga – un tiešām, nu tik skaistas fotogrāfijas te var noķert! Vien vietējie nav īpaši draudzīgi – tie baidās noķert kādu „baltā” bacili. Tiek pārdota gan tepat plūktā tēja, gan visādi vietējo roku darinājumi. Redzams, ka vietējie sākuši „pārtikt” no tūristiem, bet diemžēl tādu vairs nav daudz, un nu jādomā, kā tad iztikt bez tā.

Nākamais pieturas punkts ir Mukengas bambusa mežs – vieta, kur tika filmēta slavenā filma – Crouching Tiger, Hidden Dragon. Lieliska filma, iesakām! Šī ir milzīga bambusa jūra, kas kalnos aizņem 6 kvadrātkilometrus. Atkal testi, nedaudz satraukušies vietējie, bet tāpat tiekam parkā. Uzreiz tiekam nosūtīti uz kādu greizo taku, kur jāmaksā vēl viena maksa, lai pārietu pāri stiklotam tiltam, kas parāda pašas bambusu galotnes. Nu neko – citu ceļu neredzam, tāpēc samaksājam papildus, lai izbaudītu arī gājienu pa stikla tiltu. Tas nav pārāk baiss, bet skati jau apkārt, protams, skaisti. Tam seko gājiens cauri bambusu mežiem, kur filmēta slavenā filma Crouching Tiger, Hidden Dragon. Superīga ķīniešu filma, iesakām!

Ir izliktas arī dažādas norādes un informācija par to, cik gan bambuss ķīniešu vēsturē bijis svarīgs. Tieši ar šo koku attīstījās transporta sistēma, no bambusa tika darināti gandrīz visi mūzikas instrumenti (senāk mūziķus sauca vienkārši par „bambusa vīriem”), un bambusam ir ļoti augsta garīgā vērtība. Atgādināts, ka bambusā nedrīkst skrāpēt savus iniciāļus un kokam darīt pāri, citādi tas vienkārši sāk pūt. Jā, Ķīnas burvīgajai dabai pats ķīnietis ir lielākais bieds – tas taču ir arī lielākais ceļotājs šajā zemē, bet žēl noskatīties, cik gan tas ķīnietis ir paviršs – tad izmet savu plastmasas pudeli turpat mežā, tad mēģina ko lauzt, griezt, aizskart.. Ķīnietis, patiesībā, mums vienmēr licies kā bērns. No vienas puses – super – zinātkārs, bez kompleksiem. Ja gribas ko uzzināt, tas nekautrēsies pajautāt, nekautrēsies ko pateikt, nebūs tādu mākslīgo smaidu. Viss ir ļoti patiesi. No otras – tas īsti neapzinās savas rīcības sekas, nav atbildīgs ne pret dabu, ne dzīvniekiem. Runājot par bambusiem un dzīvniekiem – „baboon bamboo” ir labs mēles mežģis angļu valodā.

Pa ceļam apturam vēl pāris vietās, bet tur uzreiz vietējie tirgotāji skrien klāt, lai tikai mēs nopērkam tos gurķus, kukurūzu vai vēl ko citu. Jā, mūsu opis skaidro, ka Ķīnā grupu tūres apturētas, tūrisma vietas visur, izņemot Anhujas provinci, ir ciet. Vietējiem grūti, bet mums kaut kā iet kā smērēts!

Esam nolēmuši, ka 8. augusts būs mūsu pēdējā diena Tangkou pilsētiņā. Dosimies uz provinces galvaspilsētu, lai apskatītu šo to tur, un tad dotos atpakaļ uz ziemeļiem. Sāksies mūsu pēdējā brīvā nedēļa, bet tā nebūt nebūs viegla. Līdz šim kopš supervīrusa sākuma esam testēti jau 14 reizes, un skaidrs, ka vēl vismaz divas gaidāmas tuvākajā laikā.

Rītu sākam ar nelielu pastaigu un tad braucienu uz milzīgu tiltu, ko bijām pamanījuši kalnos. Lai arī mūsu hoteļa opis teicis, ka uz tilta var uzkāpt bez maksas, ķīnieši tomēr visu ar maksu aplikuši, un gandrīz 20 eiro par to negribam atstāt, ja jau tikko kāpām uz stikla tilta bambusu mežā. Savukārt šoferītis, kas mūs atgādājis uz tiltu, saka, ka šeit vairs neviena ārzemnieka nav – viņam tilta tūristu birojs teicis, ka labāk lai bez maksas mūs nogādā atpakaļ pilsētā, ārzemnieks nekur ieiet nedrīkstot. Mēs mēģinām vīram izskaidrot, ka nu nav tā. Jau esam tikuši visur, kur vēlējāmies – ar testu nekādu problēmu. Vīrs ar mieru mūs nogādāt līdz „Smaragda ielejai”, kas saukta arī par “Mīlētāju ieleju” – garāko kanjonu Dzeltenā kalna pakājē, kas stiepjas aptuveni 20 kilometrus. Tur ir vairāk nekā 100 dažādu formu un izmēru krāsainu baseinu. Šie mirdzošie dzidrā ūdens baseini ielejā izkaisīti kā smaragda gabali, tāpēc arī vietai tāds nosaukums. Un tas ir tepat netālu, sasniedzams kājām. Šķiet, ka vīram kas „atlec”, ja tas tūristu nogādā kādā apskates objektā. Tikai vīram jāatgādina, ka nu nevar iet ar jautājumu: vai ārzemniekam atļauts ieiet? Vienkārši uzreiz jādod pases, jārāda tests un viss. Šoreiz pat mūsu ceļojumu vēsturi neprasa. Laikam jūt, ka tūliņ tūrisms pavisam apstāsies un nebūs vairs, no kā iekasēt naudiņu. Te visa skaistā daba aplikta ar krietnu summiņu!

Ieleja gan tiešām skaista – ūdens zilganzaļos toņos krīt lejā no akmens sienām, izveidojot tad lielākus, tad mazākus dīķīšus. Ir tiešām brīnišķīgi! Izbraucam arī ar trosēm pāri bambusa audzēm, kas apņēmušas ūdenskritumus. Rīts ir izdevies! Nu tad atliek vien atvadīties no mazā ciema – priekšā pavisam interesants ceļš!

Pases mēs nekad iepriekš tik bieži netikām lietojuši.

Tās vajadzīgas, lai iegādātos biļeti, tad – lai reģistrētos braucienam, tad – lai iekāptu vagonā, un visbeidzot, lai nomierinātu apsargus – Ķīnā neesam iebraukuši nesen, bet jau pirms vesela gada. Un tā sasniedzam Vuhaņu. Vuhaņa – pilsēta Ķīnas centrālajā līdzenumā pie Jandzi upes. 19. gadsimta beigās tā bija bagātākā pilsēta valsts centrālajā daļā. Tagad tā ir kultūras un izglītības centrs un īsts transporta mezgls. Pilsētas iedzīvotāju skaits ir vairāk nekā 10 miljoni. Un, pirms šī vieta tika asociēta tikai ar pandēmiju, tā piedzīvoja tūkstošiem gadu ilgu vēsturi. Cilvēki te apmetās jau pirms 3500 gadiem, un tagad šī ir 9. visapdzīvotākā pilsēta Ķīnā. Patiesībā, agrāk Vuhaņa bija trīs atsevišķas pilsētas – Hanjana, Hankou un Vučanga. Tā kā šī teritorija atrodas starp Hanu un Jandzi upi, tā laika gaitā kļuva par tirdzniecības un biznesa centru. Tomēr tikai 1926. gadā Ķīnas Republika visas trīs pilsēteles apvienoja kā Vuhaņas pilsētu. Laikapstākļi te var kļūt ļoti karsti. Šī ir plaši pazīstama kā viena no trim Ķīnas “krāsnīm”, jo vasarā verdošais un mitrais karstums pārsniedz 40 grādus. Un tas tiešām ir neizturams! Vuhaņas simbols ir plūmju zieds. Qin un Han dinastiju laikā plūmes tika izmantotas medicīnā. Arī tagad plūmes izmanto medicīnā, un arī pētniecībā. Tradicionālā Jaunā gada tradīcijas pat ietver plūmju stādīšanu!

Vuhaņai nav tik laba slava tā trakā vīrusa dēļ. Mēs pat par šo pilsētu dzirdējuši nebijām – bet nu – atbraucām tāpēc, lai taču zinātu, kāda ir dzīve reiz pandēmijas epicentrā? Starp citu, tās slimnīcas, kas te tika uzceltas desmit dienās, nu ir pamestas!. Tiek teikts, ka slavenā vīrusa izcelsme meklējama tieši šajā pilsētā, 2019. gada 31. decembrī. Droši vien esi dzirdējis, ka pieaugošo COVID -19 gadījumu laikā Ķīna pandēmijas epicentrā Vuhaņā uzcēla divas slimnīcas mazāk nekā divu nedēļu laikā, lai izolētu un ārstētu COVID-19 pacientus. Divstāvu ēkas, kas galvenokārt sastāvēja no saliekamām telpām, tika sauktas par “tūlītējām slimnīcām”. Lielākā daļa ziņu, kas tika publicētas par šīm slimnīcām, bija Ķīnas valsts ziņas, tāpēc ir maz informācijas par reālo slimnīcu efektivitāti, jo Ķīnai ir tendence publicēt tikai to pusi, kas parāda valsts varenību un veiksmi. Šķita gan, ka ķīniešu centieni ir atmaksājušies, jo jau mēnesi vēlāk, 10. martā, Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins paziņoja, ka Vuhaņā un tās provincē Hubei šī slimība ir “savaldīta”. Tajā dienā visas mazās “tūlītējās slimnīcas” tika aizvērtas, vien divas lielākās turpināja strādāt vēl mēnesi, pēc tam nosūtot savus pēdējos pacientus uz regulārām slimnīcām. 15. aprīlī abas milzenes arī beidza darbu. Ķīna saka, ka pagaidām nav plānots slimnīcas nojaukt, un tās var “atkārtoti aktivizēt jebkurā laikā”. Lai gan veselības aprūpes darbinieki no šīm divām slimnīcām ir atgriezušies darbā savās vietās, slimnīcas joprojām ir tur, lai vajadzības gadījumā darbiniekus varētu atkal mobilizēt un slimnīcas atkal atvērt. Bet, tā kā ēkas stāv ilgāku laiku, pastāv vides riski – ēku gabali brūk nost un iespējami medicīniskie atkritumi var piesārņot dzeramos, virszemes un gruntsūdeņus, ja ēka netiek pienācīgi iztīrīta un dezinficēta. Daži cer, ka šīs slimnīcas tiks pārveidots rehabilitācijas iestādēs vai pat muzejos. Bet kas zina. Tagad tur vairs nav nekā!

Katrā ziņā – dzīve te ir karsta. Ārā plus 37 grādi ēnā un nenormāli sutīgs. Ja Čengdu šīs temperatūras vēl bija paciešamas, tad te esam cauri slapji pēc piecu minūšu pastaigas. Tik karsti! Ar metro dodamies uz viesnīcu, kur nometam somas, jo iečekošanās laiks vēl nav klāt, un tad steidzam pilsētā. Pirmais, ko apskatām, ir  Baotong templis, kam ir vairāk nekā 1500 gadu sena vēsture. Bet oficiāli sabiedrībai tas tika atvērts tikai 1988. gadā. Templī joprojām glabājas daudzas svarīgas kultūras relikvijas kā, piemēram, Song dinastijas melnais zvans, Yuan dinastijas pagoda un Ming dinastijas akmens lauvas. Lai gan metro veselības kodus neprasa (iepriekšējā provincē tos vajadzēja visu laiku), tad templī gan tāds jāuzrāda. Un viss kārtībā. Dodamies pa trepēm tik augšup, un vēl septiņus stāvus kāpjam galīgi noplukušā pagodā. Templis ir ļoti aktīvs – te pat astoņos rītā ir čupām lūdzēju! Ir jauki, un komplekss ir skaists, bet temperatūras mūs strauji dzen tālāk.

Nākamā pieturvieta ir Hubei provinces muzejs. Starp īpašajām relikvijām te ir priekšmeti, kas 1978. gadā tika izrakti no kādas ļoti nozīmīgas personas Yi kapiem. Šis vīrs mira 433. gadā pirms mūsu ēras un tika apglabāts lakotā zārkā kopā ar savām sievām, suni un tūkstošiem bronzas, akmens un koka priekšmetu. Muzejā kopumā atrodas vairāk nekā 200 000 vēsturisku un kultūras relikviju, tostarp keramika, porcelāns, nefrīts, bronza un senie mūzikas instrumenti. Turklāt 812 no šīm relikvijām ir uzskaitītas kā pirmās klases Ķīnas relikvijas, un 16 tiek uzskatītas par nacionālajiem dārgumiem. Bet zini, kas ir smieklīgi? Mēs muzejā netiekam, jo mūsu veselības kods uzrāda, ka esam bijuši Sičuanas provincē, Čengdu. Šajā 13 miljonu pilsētā parādījušies 3 saslimušie, un tāpēc tā nosaukta par vidējā riska pilsētu. Zaļš kods ir, bet uz tā uzlikts nesmuks “Čengdu zīmogs”, kas mūsu tālāko ceļu padarīs nedaudz sarežģītāku.  Kad kārtējo reizi skenējam savu kodu, pie tā uzrādās kāds uzraksts. Lai gan kods ir zaļš, uzrakstā minēts, ka esam šķērsojuši Sičuanas provinci, un sevišķi Čengdu, kur ir 3 jauni saslimušie pēdējās nedēļas laikā. Un šādā gadījumā mēs nevaram iekļūt tajā muzejā! Esam šokā. Ir vēl pāris vietējie, kas tiek atbīdīti maliņā. Hubejas provincē uzskata, ka Čengdu ir pandēmija, kamēr tur viss bija labi. Un līdz ar to mēs tiekam nedaudz pastumti maliņā. Nu ko – ar to šādos laikos jārēķinās.

Laižam tālāk, drīz sasniedzam gājēju ielu. Han iela ir viena no slavenākajām Vuhaņas apskates vietām. Han iela, kas ved gar Ču upes dienvidu krastu, ir 1500 metrus gara, un līdz šim garākā komerciālā gājēju iela Ķīnā. Han ielā redzams unikāls arhitektūras stils, kas apvieno tradīcijas un mūsdienīgumu. Bet trakākais, ka šajā pilsētā nevienu normālu ēstuvīti nevaram atrast. Visi Starbucks, McDonalds un citas ārzemju kompānijas. Tik moderna pilsēta! Patiesībā, pirmie iespaidi tādi: pilsēta moderna, nav tā īpašā atmosfēra, kas Čengdu. Nav pārbaužu metro, bet cilvēki ir iebaidīti – mēs jūtam, ka esam nedaudz atstumti, no mums baidās. Ir karsti – tieši tik ļoti karsti un sutīgi, cik mums nepatīk. Bet pagājušo krīzi pilsētā just nevar!

Uz gājēju ielas mēģinām sadabūt citu veselības kodu. Redz, katrai pilsētai ir savs kods, un Čengdu to mums palīdzēja dabūt viesnīcas darbiniece. Bet Vuhaņā vietējo kodu ārzemnieks, izrādās, dabūt nevar, un arī citos muzejos mums ieiet neļauj. Tagad vien neliels uztraukums par viesnīcu – ja nu tur arī mūs neņem pretī? Pagaidām tur esam nometuši vien somas, bet visa reģistrēšanās vēl priekšā!

Mēģinām pirms viesnīcas vēl apskatīt Vuhaņas Universitātes kompleksu. Šī ir viena no valsts labākajām universitātēm. Tā zināma arī ar savu arhitektūru un gleznaino ainavu apkārt! Te protams, arī vārtiņi priekšā, bet apsargam uzrādām Čengdu zaļo kodu, kur nav izceltiem burtiem rakstīts – šitie bijuši „vidēja riska provincē”. Un apsargam tas der. Ideāli! Izsoļojam lielo kompleksu, tur esošās ēstuvītēs arī var ieiet tikai ar „nesabojātu” kodu. Nu re – tagad sāksies īstie piedzīvojumi!

Pilsēta ir milzīga – metro un autobusi nav tik saprotami kā Čengdu, bet tiekam arī līdz viesnīcai. Pa ceļam daudzas zīmes vēstī – neēdiet savvaļas zvērus! Mēs arī beidzot atrodam kādu bufeti, kur par ārzemnieku pat nedaudz arī priecājas. Bet kopumā sajūta tāda, ka Vuhaņas iedzīvotājiem izskalotas smadzenes – vīruss taču nāk no „baltā”.

Viesnīcā mums ir neliels satraukums – nu ko darīsim, ja mūs nepieņems? Šajā sutīgajā laikā gulēt ārā? Jau tā visas drēbes saliktas „karantīnas” maisiņos – tas nozīmē, ka laiks mazgāt. Jau apceram, ka teiksim – nu taču Čengdu kods mums zaļš, kas nozīmē, ka pilsētā bijām tikai drošajos apgabalos, un nevar visus diskriminēt, ja tie nāk no vienas provinces, kur vien daži saslimušie! Bet cik labi gan, ka viesnīca tikko atvērusies, un darbinieki ar ārzemnieku sastopas pirmo reizi. Pret mums izturas gluži kā pret vietējiem un kodu aizmirst paprasīt. Super! Tagad galvenais izvairīties no pieņemšanas – nu tā, lai tie nepārķer un nepaprasa visu, ko aizmirsuši.

Pirmo reizi Ķīnā istaba ir tiešām jauka, tiešām ērta un vēl ar necaurspīdīgu tualeti! Bet ko istabā? Jāplāno tālākais ceļš. Mūsu draugs Fēnikss paskaidro, ka ar savu kodu, lai arī zaļu, netiksim ne apskates objektos, ne dabas parkos, nekur, kur to prasīs – jo tā Ķīna izvairās no riska. Lai arī kods zaļš, uzrādās, ka esam bijuši neīstajā provincē pēdējās 14 dienās. Ej un iepūt.

Ko tagad darīt ar mūsu kalnu pārgājieniem? Ko darīt ar Šanhajas iespaidīgajiem muzejiem? Kā apčakarēt sistēmu? Vai braukt atpakaļ uz Čengdu un kārtīgi izpētīt to provinci, kur mūs atzīst par nekaitīgiem? Īstas skaidrības nav, bet dienu nevar pazaudēt prātojot. Gan atbilde pati atnāks.

Dodamies tālāk. Pirms tam gan domājam ātru variantu – atrast veļas mazgātavu un izgriezt sasvīdušās drēbes. Vjetnamā tas parasti bija ļoti lēti, un arī Čengdu tas izmaksājam vien 30 centus. Te atrastā vietiņā samaksu rēķina par katru vienību, un kopā sanāk 25 eiro. Esam šokā. Jā, Vuhaņa ir cita lieta. Smieklīgākais gan, ka dāmas knapi turas pie to sasvīdušo, miklo drēbju smakas, ko esam labi samarinējuši maisiņā. Un beigās vien pasakām – neko, mazgāsim paši. Veļas pulveris maksā 2,5 eiro un ar to arī tad dušā kārtīgi var patēlot veļasmašīnu.

Bet tas vakarā. Nu ņemam metro un laižam uz slavenu komerciālo pastaigu ielu Vuhanā, Jianghan ielu, kam ir vairāk nekā simts gadu sena vēsture. Tā ir viena no populārākajām tirdzniecības ielām valstī! Metro gan arī izspēlē trikus. Kad izkāpjot automātā jāiemet čips, mani cauri izlaiž, bet Arča čipu neieskaita kā derīgu. Ko darīt – saukt apsargus un skaidrot tiem, kas noticis, un pazaudēt vēl vismaz pusstundu? Ne taču – pārlēkt pāri vārtiņiem, kas skaļi sāk pīkstēt, un raitā solī doties prom no metro stacijas. Ja kas – paskaidrosim. Ja neviens neprasīs, tad neko – viss izdarīts kā vajag.

Gājēju iela ir milzīga, un gājēju ir milzumdaudz. Nekādu krīzi nevar just! Uzejam pat kādu ēku, no kuras tiek projicēti 3D video; reāli izskatās – no tās tad lido citplanētiešu kuģis, tad kāds izgāž ūdeni pār visiem ēkas vērotājiem. Ir interesanti. Mēs gan nekā nepērkam šajā iepirkšanās paradīzē, jo esam ieradušies vien izbaudīt. Tepat ir arī Vuhaņas dejotāji – tādi paši dejotāji kā Maņdžouli laukumos, bet tik citādas tās dejas! Tik atšķirīga ir katra province Ķīnā!

Tā kājām sasniedzam Jandzes upi – trešo garāko pasaulē, pie kuras tad arī aizsākusies šī pilsēta. Un izrādās, ka tai pāri brauc kuģītis, kas maksā vien 15 centus katram. Un sabiedriskajā transportā (kas šoreiz ir kuģis) kodi nav jāuzrāda, tā kā droši pērkam biļeti un spiežamies uz klāja ar citiem, lai 20 minūšu braucienā vērotu abos upes krastos mirdzošo pilsētu. Brīnumskaisti! Kāpēc maksāt par kruīzu, ja jau pati „sabiedriskā” laiva izvadā pa šīm burvīgajām vietām?

Un tā nokļūstam Hubu alejā, kas ir Vuhaņas svarīgākā un apmeklētākā uzkodu iela – šeit ir vairāk nekā 100 pārdevēju! Ielai ir vairāk nekā 400 gadu vēsture, un tagad tā ir pārpildīta gan ar vietējiem, gan tūristiem. Te gan nopērkam vien augļu dzērienus, vakariņas atstājot citu ziņā. Apskrienam arī Vuhaņas Dzelteno torni, kas ir pilsētas orientieris. Tas tika uzcelts 223. gadā Trīs karaļvalstu periodā (220–280) militāriem mērķiem kā sargtornis, bet tagad tas ir populārākais tūristu apskates objekts ar gleznainu panorāmas skatu uz pilsētu. Mēs redzam torni no ārpuses, kad tas ir izgaismots! Tā ieejas maksa dienā ir 10 eiro. Bet skaidrs, ka šis nav tās naudiņas vērts. 10 eiro maksāja arī visi tie iespaidīgie parki Čengdu!

Laiks atgriezties viesnīcā. Daži ir tiešām tik smieklīgi – autobusā pārsēžas pašā aizmugurē, nu tā – lai tikai būtu tālāk no mums, bet metro eskalatorā visi pagaida, kad uzbraucam līdz augšai un tikai tad paši uzdrošinās kāpt uz slīdošajām trepēm. Mums gan atkal sanāk nenopirkt autobusa biļeti, jo nestrādā telefona aplikācija. Bet neko. Metro savukārt vietējo pārpārēm – daudzi nemaz braucamo neizmanto, vien atnākuši te atvilkt elpu no svelmes. Arī pusdesmitos vakarā ir plus 33 grādi. Un tik sutīgs! Bet jauniešiem tas netraucē. Gar mūsu viesnīcu sacelti naktsklubi un bāri. Nu kā jau modernā pilsētā. Bez koda mēs iekšā netiekam, bet netiktu arī ar savām ceļotāju drēbēm. Vuhaņa arī nav draudzīgākā vieta Ķīnā. Bet droša tagad tā ir. Ja šur tur „uzpeld” vīrusa gadījumi, tad te ir drošā province. Bet skaidrs, ka visi tā iebaidīti – negrib, lai atkārtojas tie notikumi, kas pirms gada, kad cilvēkus burtiski ieslēdza pilsētā.

Ar mums sazinās mūsu kolēģis, ko bijām plānojuši satikt. Tas līdz Vuhaņai tā arī nav ticis – iesprūdis kādā citā pilsētiņā, kas pēkšņi aizslēgusies arī pāris jaunu vīrusa gadījumu dēļ. Bet nu mēs vismaz neesam noslēgti – puisim gan viss. Visa pilsēta ciet, ceļošana aprāvusies. Un kur nu vēl Maņdžouli – skolai būs grūti savus skolotājus atpakaļ sadabūt! Tomēr līdz tam vēl divas nedēļas – mēs netaisāmies padoties. Ceļosim par spīti visam!

Vakarā skatāmies Olimpiādi. Ķīnā rāda tikai tos sporta veidus, kur Ķīna saņem medaļas. Tā, lai vietējie saprastu, ka Ķīna ir labākā valsts pasaulē.

Bet nākamajā rītā jauni piedzīvojumi! Neko – mēģināsim ar visu to savu „iebojāto” kodu ko pasākt! Transportlīdzekļos, protams, cilvēki no mums nedaudz izvairās, bet ir forši – skaidrs, ja uz kāda soliņa apsēdīsimies, tas drīz atbrīvosies pavisam. Ja iesim pa savu iecerēto ceļu, neviens mums nepatraucēs, jo jāizvairās no „baltā” taču. Bet tas tikai Vuhaņā. Ir gan arī izņēmumi – kāda meitene pajautā foto. Un, kad ķīnieši jautā foto, tie bieži vien vēlas nofotografēt tikai mūs abus, bet tam gan mēs nepiekrītam. Vai nu kopā vai nekā. Un tā nu tiek novilktas visas maskas un uztaisīts karotais foto.

Ar busu sasniedzam Austrumu ezeru, kas ir lielākā ainaviskā teritorija Vuhaņā, kā arī lielākais pilsētas ezers visā Ķīnā. Tas atrodas Jandzi upes dienvidu krastā, un tā platība ir 87 kvadrātkilometri. Mēs uzkāpām kalnos, braucām ar trošu vagoniņu, pastaigājāmies pa līkumotajiem ceļiem, kas ved pāri ezeram. Šeit ir skaisti! Bet tas karstums – tas visu padara par īstu izaicinājumu! Uh, un teritorija plaša. Botāniskajā dārzā ir ieejas maksa, un jāskenē kodi, tāpēc tam ejam garām. Bet drīz nokļūtam pie kādas citas ieejas – bez maksas, tur var iekļūt skaistajā dabā ap ezeru. Neko – mēģināts nav zaudēts. Zaudēts ir nemēģināts! Un kodus nemaz īsti neprasa – atliek vien pavicināt to zaļo no Sičuanas provinces, un tiekam parkā. Te apkārt tik daudz ko redzēt! Parki un dārzi, un statujas un atrakciju laukumi. Vienīgais, ko no visa izmēģinām, ir funikulieris, kas aizved mūs uz pakalna virsotni. No tās lejā var šļūkt pa rodeļu trasi, bet mēs dodamies kājām. Gar ezeru tikai uz priekšu. Ķīnā jau forši tie īrējamie velo un mocīši. Bet, tā kā neesam ķīnieši, mocīti mums ar aplikāciju neizdodas izīrēt, bet velosipēdu var paņemt tikai vienu katrs, un mans telefons netur līdzi Ķīnas informācijas apjomiem. Neizbēgami, ka jāiegādājas jauns, bet nu ne īsti šajā brīdī. Tā nu soļojam. Ir karsti. Svelme ir pamatīga, un tas gaisa mitrums ir netverams. Ir tik grūti! Kājas jūtamas arī pēc tiem Čengdu kalniem, bet nav jau citu variantu – esam ezera takas vidū un jāsoļo vien ir. Dzeram ūdeni, svīstam, un tāpat nepārtraukti jūtamies izslāpuši.

Ezera taku pieveicam pa pāris stundām. Te ir jauki – apkārt šim skaistajam ūdens lokam saceltas augstceltnes, un viss notiek – Vuhaņa tikai aug! Bet kāpēc te labprātīgi dzīvot, to gan nesaprotam. Tie laikapstākļi!

Nākamā pietura ir Guiyuan templis, kas ir viens no četriem lielākajiem budistu meditācijas tempļiem Hubei provincē, kā arī nozīmīgs budistu templis visā Ķīnā. Guiyuan templis ir zināms ne tikai ar budisma izplatīšanu visā valstī, bet arī ar arhitektūru, skulptūrām un budistu doktrīnas kolekciju. Atceramies, ka pirmaijā templī mums prasīja veselības kodus, bet tagad? Tagad mēģināsim „izbraukt” ar to, kas ir. Ar metro pēcpusdienā sasniedzam templi un tur cilvēki nepulējas. Pieredze rāda, ka mazāk apmeklētās vietās vietējie piever acis un ārzemniekam dod nelielas atlaides. Un tā notiek arī šoreiz – pat nepaprasa kodu – vien ieeju no katra, kas ir pusotrs eiro. Un tad varam apskatīt milzīgo tempļa kompleksu, kas tiešām ir skaists. Pirmoreiz gan nav atļauts fotografēt. Vien pāris bildes izdodas noķert tajās vietās, kur aizlieguma zīmes nav uzstādītas. Ir gan 500 zelta Budas mācekļu statujas, gan pagodas, gan budistu raksti, ko paši gan nesaprotam. Katrā ziņā prieks par redzēto!

Tālāk atkal metro. Tikmēr nolemjam nākamajā dienā braukt tālāk. Kāpēc? Vuhaņa mums par karstu, nedaudz par modernu. Tie, kas vienmēr sūdzas, ka Ķīnā nevar atrast kafiju ar bulciņu, te to var atrast ik uz stūra, bet mēs savus foršos ķīniešu ēdienus vairs nevaram. Te vietējie tomēr nepriecājas par iebraucēju, un arī apskatīt nav tik daudz no dabas kā gribētos. Ir pasaulē dažas pilsētas ar īpašu odziņu, bet šī nav tā īstā. Tāpēc jākrāmē mantas un jādodas piedzīvojumos ar tiem dumajiem kodiem.

Kā reiz uzraksta mūsu draugs Fēnikss. Tas saka, ka mūsu brīvdienas vislabāk pārtraukt tagad, jo Hubejas provincē, kam Vuhaņa galvaspilsēta, atklāti veseli 7 saslimušie. Un tas ļoti ietekmēš t mūsu ceļojumu vēsturi – tad Sičuana ar trim saslimušajiem, tad Hubeja ar septiņiem. Nu traki gan. Fēniks saka, ka mūsu province (Iekšējā Mongolija) mūs noteikti gribēs ielikt karantīnā. Nu lai taču liek! Mums kā reiz internetā stundas vadīt patīk labāk! Tas ir tik vieglāk! Bet savas brīvdienas noteikti nepārtrauksim ātrāk un noteikti neapstāsimies. Pagaidām tikai vienā iecerētajā vietā mūs neielaida koda dēļ, un tāpat tas bija bezmaksas muzejs. Šķiet, ka tālāk izdosies! Tikmēr direktore skolas čatā raksta, ka visiem ķīniešu skolotājiem savas brīvdienas jāpārtrauc un obligāti jāierodas skolā nākamajā dienā (!!!) (lai gan oficiāli vēl divas nedēļas brīvas). Tie noteikti nav laimīgi, bet Ķīnā citi notiekumi – bosam neklausīt vai pārmest nedrīkst. Un mēs? Mums interesanti, vēl joprojām. Iegriezīsim taču to Ķīnu, lai arī kas!

Atā, Changchun!

Sveika, Čengdu! Čengdu ir pilsēta, kurā dzīvo ķīnietis, ko satikām Taizemē, kad bijām iesprūduši vienā viesnīcā. Un tas mums ļoti izpalīdzēja ar padomiem, un arī ar paši sākumu Ķīnā – attālināti sadabūja mums pat telefona numuru, ar kuru saņēmām aplikāciju un to veselības kodu. Un atceramies – Taizemē solījām puisim, ka tiksimies Čengdu. Jā, izklausījās neticami. Tikpat neticami, kā tad, kad solījām pakistāņu draugam tikties Pakistānā. Bet dzīvē viss taču ir iespējams!

Dodamies uz lidostu, tas ir 20 minūšu brauciens ar vilcienu, un izmaksā vien eiro. Te nekādu kodu, nekādu lielu pārbaužu. Nododam somas, gaidām lidojumu. Interesanti, ka pat lidostas tualetēs te nav tualetes papīra, bet vismaz ir durtiņas kabīnēm. Ķīnā tā visa padarīšana ir dīvaini atklāta. Dažas tantes, kas saradušas čurāt bez durtiņām, tās vienkārši atstāj vaļā.

Lidojums līdz Čengdu ir septiņas stundas ilgs, bet tas tāpēc, ka pa vidu nolaižamies kādā pilsētā, lai „samainītu” pasažierus. Un tā pieturvieta ir Ķīnas centrālajā daļā, kur tiešām ir negaiss! Lietus gāž spaiņiem, un lidmašīna knapi var nosēsties. Uh, ceram, ka mūsu atvaļinājumā no lietavām sanāks izvairīties.

Ielidojam Čengdu nakts vidū. Te gan tik daudz cilvēku, ka lidosta vaļā visu nakti. Un ir arī vairāk ārzemnieku! Bet tie visus soliņus ieņēmuši un mums atliek vien atgulties uz tādām kā pustrubām, kas dekoratīvi saliktas gar logiem kā palodzes. Bet neko – nav jau trakākā nakts. Esam siltumā un sausi – kādas trīs stundas izdodas acis pievērt. Un tad – aidā! Čengdu! Čengdu – Ķīnas Sičuaņas provinces galvaspilsēta. Šī ir viena no trim apdzīvotākajām pilsētām Ķīnas rietumos ar vairāk nekā 13 miljoniem cilvēku! Čengdu tiek uzskatīta par pilsētu ar “Beta +” klasifikāciju (kopā ar Barselonu un Vašingtonu, D.C.) saskaņā ar Globalizācijas un pasaules pilsētu pētījumu tīklu. Nu Čengdu ir viens no vissvarīgākajiem ekonomikas, finanšu, tirdzniecības, kultūras, transporta un komunikācijas centriem Ķīnas rietumos. Čengdu bija senās šu civilizācijas mājvieta. Arheoloģiskie atklājumi saka, ka Čengdu apkaime tika apdzīvota jau pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu! Čengdu ir ierakstījusi savu vārdu arī finanšu inovāciju vēsturē. Pasaulē pirmā papīra valūta “Jiao Zi” tika izgudrota Čengdu 1023.gadā, Song dinastijas laikā.

No agra rīta ar metro nokļūstam centrālajā pilsētas daļā un esam tik patīkami pārsteigti! Apkārt īstu koncertu sarīkojušas cikādes – ārā nedaudz sutīgs un silts. Un tik zaļš! Sajūtas mūs atgriež tad Malaizijā, tad Vjetnamā – uh, tieši šī ir tā eksotika, kas tik ļoti iet pie sirds! Džungļi un kukaiņi! Brokastis ejam ieturēt pirmajā necilajā ēstuvītē un tad saprotam – būs ne tikai cita daba, bet arī citi cilvēki un cita tā ķīniešu valoda! Pie kājas visiem te mūsu ķīniešu valodas kursi, Čengdu runā citādāk. Un skaidrs arī tas, ka garšas kārpiņām jāpierod pie pavisam citādām kombinācijām. Sičuan province, kuras galvaspilsēta ir Čengdu, ir īsta asuma province. Mums gan pajautā, vai mazāk asu? Bet esam drosmīgi – esam par vietējo pieredzi!

Pirmais, ko sasniedzam, ir Wangjiang paviljona parks, kas atrodas zaļzaļā bambusa mežā. Šajā parkā ir lielākā bambusa šķirņu daudzveidība Ķīnā! Parks ir burvīgs! Starp nelielajiem templīšiem un bambusa audzēm vietējie nodarbojas tad ar taiči, tad ar vingrošanu, tad ar šķēpu cīņām – ar visu ko, un interesantākais, ka viss tas ir citādāks kā pie mums – Maņdžouli! Apsēžamies kādā tējas vietiņā, kur mums krūzītēs ieber tā paša bambusa lapas, apsēdinot uz bambusa krēsliem. Cik pasakaini! Pilnīgi cita zeme, pilnīgi citi ļaudis, cita valoda, citas garšas un citas sajūtas! Un tā dzīvība visapkārt! Redzams, ka te nekas uz pusgadu neapstājas – viss tik dzīvs, neparasti putni lidinās apkārt, mazie kukaiņi pieskandina bambusa audzes. Vienreizīgi! Čengdu atgādina tādu vietu, kur gribētos apstāties uz ilgāku laiciņu.

Pēc parka soļojam tālāk. Ceļmalās cilvēki kopj dārzus, pat akas vāki pilsētā izgleznoti dažādām ainām. Ejam gar vienu no upes kanāliem un vērojam tās daudzdzīvokļu mājas, kas ceļas blakus tradicionālajām. Jā, varbūt šī nav Šanhajas spilgtā ainava, bet tieši tas Ķīnas haosiņš ir tik pievilcīgs!

Sasniedzam Anšunas tiltu, kas burtiski tiek tulkots kā “Miera un mērķtiecības tilts”. Marko Polo sava ceļojuma laikā uz Ķīnu šis tilts dziļi iespaidoja, un vēlāk viņš to aprakstīja savās vēstulēs. Tilta piestātne ir “aprīkota” ar divām ūdens zvēru statujām, kas sēž uz tilta mola – senie ķīnieši ticēja, ka tās aizbaida plūdus. Varbūt tāpēc arī šis tilts joprojām atrodas šeit pēc visiem tiem plūdiem, ko tas ir piedzīvojis! Un turpinām ceļu gar upi līdz pilsētas galvenajam tornim, no kura var apskatīt panorāmu. Bet par tādu desmit eiro maksāt negribas, tāpēc tornī nekāpjam.

Cilvēki Čengdu vairs nav tik pārsteigti mūs redzot, bet tāpat neaizmirst tad norādīt ar pirkstiem, tad pasveicināt. Nu redzam arī ārzemju bārus un izklaides vietas. Ir daudz vairāk modernā un tajā pašā laikā tik daudz vairāk senā.

Visbeidzot nokļūstam pie Wenshu klostera, kas tik ļoti skaists! Tas ir vislabāk saglabājies budistu templis Čendu. Kopš Tang un Song dinastijas šeit glabājas vairāk nekā 500 gleznas un kaligrāfijas darbi. Vēl viens dārgums ir smalka nefrīta Budas statuja, kuru 1922. gadā no tā laika Birmas (mūsdienu Mjanmas) uz Ķīnu atnesa budistu mūks, kurš visu ceļu gāja kājām. Turklāt klosterī atrodas apmēram 300 Budas statujas no dažādiem materiāliem, ieskaitot dzelzi, bronzu, akmeni, koku un nefrītu.  Patiesībā, nedaudz jau maldāmies tajos ceļos, jo visam kaut kā izdodas piekļūt pie nepareizās puses. Bet tieši tā var uziet interesantākos ļaudis – kāds opapos kaislīgi sāk stāstīt, ka gadu pavadījis Austrumeiropā – Turcijā, Rumānijā, Ungārijā. Un Latviju tas zina. Nokļūstam kādā ķīniešu tējas saietā, līdz beidzot uzejam īsto ieeju. Esam klosterī. Un te lūgties nāk daudzi – interesanti pavērot, kā atšķiras tas budisma pielūgsmes veids no valsts valstī. Tepat ir arī budistu ēstuve, ko vienmēr cenšamies atrast savā galamērķī. Budisti taisa ēdienus bez dzīvnieku produktiem un ar tiem arī sākām savu „jauno diētu”. Jā – nekad nebijām domājuši, ka no augiem un dārzeņiem tik daudz dažādības var pagatavot. Un ir tik pasakaini gardi! Kā gribētos tev, dārgo lasītāj, tagad pasniegt šķīvi ar šiem labumiem!

Un tad beidzot laiks nomest somas viesnīciņā. Te gan paprasa to veselības kodu, bet beidzot tiekam pie istabiņas, kur caurspīdīgajai tualetei ir iespējams aizvilkt arī aizkariņus. Katru pilsētiņu esam kārtīgi saplānojuši – nu tā, lai katra diena būtu maksimāli piesātināta. Plāni pamainās atkarībā no reālajiem apskates vietu atvēršanās laikiem un apskates ilguma, bet esam kārtīgi sagatavojušies. Un tā arī ir – nometam somas, nomazgājam šīs eksotiskās pilsētiņas nogurumu dušā, un dodamies tikties ar mūsu ķīniešu draugu Fēniksu! Fēnikss ir 36 gadus vecs jaunietis, kas visu dzīvi nodzīvojis Čengdu. Un šad tad arī paceļojis pa citām Āzijas zemēm. Un cik gan forši, ka arī Ķīnā mums ir kāds pazīstamais, ar ko vienmēr varam padalīties pieredzē! Tiekamies Tautas parkā – pirmajā publiskajā parkā Čengdu. Tējnīcas, laivu braucieni un cilvēki, protams! Un arī pats Fēnikss! Nu re – nekas nav neiespējams! Pirms gada tas bija tikai prātā, bet nu – tiekamies Čengdu! Un drīz kājām soļojam uz Kuanzhai Xiangzi, kas ir trīs paralēlas senās pilsētas alejas un 45 pagalmi gar tām – viens no Čengdu vēsturiskajiem un kultūras dārgumiem. To vēsturi var datēt ar Qing dinastiju (1644 – 1911 m.ē.). Tajā laikā šī teritorija bija pilsēta pilsētā ar nosaukumu Mančena vai Šaohena. Un tagad šeit iespējams redzēt seno tautas kultūru. Jāpiemin gan, ka faktiski visas vecās mājas tika iznīcinātas, lai uzceltu jaunas “senās ēkas” – tūristiem. Šīs teritorijas iedzīvotāji par to māju nojaukšanu saņēma kompensāciju. Tagad vēsturiskās mājas izskatās satriecoši. Un šīs ielas ir tik ļoti pārpildītas! Bet noteikti tās ir vērts apmeklēt, ja var izturēt tik daudz cilvēku vienuviet!

Fēnikss daudz pastāsta par pašu Čengdu. Šī pilsēta par īstu metropoli izaugusi tikai pēdējo desmit gadu laikā. Jā, tādā skaistā vietā visi taču vēlas dzīvot! Tomēr mūsu draugam tas nepatīk – jo vairāk cilvēku, jo lielāka kontrole. N ja – šī taču ir Ķīna! Tagad ielas ir pārpildītas, bet tas tāpēc, ka 9/10 no visiem ir tūristi. Mums gan visi izskatās līdzīgi, bet Fēnikss māk atšķirt vietējos pēc tā dialekta! Kā tas saka, „vecajiem” Čengdu iedzīvotājiem nepatīk šī pilsētiņas pārlieku lielais apmeklētāju skaits, un arī jaunie iedzīvotāji zaudējuši visas vērtības – tagad galvenais taču nauda. Bet neko – jāpriecājas par to, kas ir!

Jā, šīs vecpilsētas ieliņas ir īpaši pārpildītas. Nu tā, ka soli solī ar citiem – plecu pie pleca! Izrādās gan, ka skaistās ēkas nemaz nav atjaunotas oriģinālās – vecās tika nojauktas, lai varētu uzbūvēt jaunās, un vietējiem tad tika izsniegtas kompensācijas – nu tā, lai tie pamet savu dzīvesvietu. Redzam bildes, kā tad te bija senāk, un ir pavisam citādi! Oriģinālās ēkas nebūt nebija tik simpātiskas – tāda neliela ilūzija!

Redzam dažus šovus, ir interesanti ēdieni, un arī tie ausu tīrītāji – ik uz stūra šajā zemē. Ķīnā ausu tīrīšana ir viena ļoti svarīga lieta. Un to dara publiski, ar īpašiem instrumentiem. Varbūt pēc kā tāda var dzirdēt arī otra sirdspukstus kilometra attālumā.

Drīz sēžamies busā – te autobuss izmaksā vien desmit centus – un ar tādu biļeti var braukāt 2 stundas vai nomainīt trīs busus. Izdevīgi, ne? Transportos gan tas kondicionieris kārtīgi pasaldē, bet tas ir kaut kas tāds, pie kā jāpierod. Uz šādām vietām jau jādodas ar pārliecību, ka „pieņemu visu, kas nāk pretī – pūļi, temperatūras, kukaiņi, ēdieni utt.utjp.” Un tikai tad tā kārtīgi visu var izbaudīt!

Jautājam Fēniksam, kāpēc nevar redzēt ķīnieti ar bārdu. Fēnikss nosmej – vietējie jau gribētu, bet nu neaug tās spalvas. Tāpat nevienam nav spalvas uz rokām, kājām vai vēdera. Arča palielās ar savu kupplo apmatojumu un autobusā braucošie sasmejas.

Fēniskss stāsta arī daudz interesantu lietu. Čengdu zināma ar gastronomijas pilsētas reputāciju un kā daudzu kulinārijas tradīciju dzimtene. Čengdu pievienojās “radošo pilsētu tīklam” 2010. gadā, kļūstot par otro UNESCO gastronomijas pilsētu. Jā, un šeit ir pikantākais ēdiens Ķīnā! Čengdu ir vairāk tējnīcu nekā jebkurā citā pasaules pilsētā. Ķīnas tējas kultūra radās tieši Čengdu. Agrākā tējas tirdzniecība notika šeit – vairāk nekā pirms 3000 gadiem. Un vietējie te tiešām tēju dzer daudz! Starp citu, tēja nav vienīgais, ko ķīnieši mīl. Tā ir arī stiprā dzira! Jā, bija pārsteidzoši redzēt, ka vietējie te alkoholu “tur” daudz labāk kā mūsu trenētie vēderi! Varbūt tas tāpēc, ka Ķīnā nav minimālā alkohola lietošanas vecuma, un viņi var praktizēt jau no mazotnes? Čengdu iedzīvotāji mīl savu pilsētu un valodu. Ir tik interesanti dzirdēt šo dialektu, kas liek justies, ka esam pavisam citā valstī! Čengdu ir sena pilsēta, vairāk nekā 3100 gadu veca! Un interesanti, ka pilsētas nosaukums nav mainījies vairāk nekā 2000 gadus, kas ir brīnums Ķīnas pilsētu vēsturē. Pekinai dažādās dinastijās bija dažādi vārdi – pat vairāk nekā 20! Mūsu ķīniešu draugs, kurš visus savus 36 gadus dzīvojis Čengdu, var pastāstīt, ka pilsēta augusi strauji. Un tagad vairs neesot tik patīkami kā iepriekš – vairāk cilvēku, lielāka kontrole (nu zin’ kā – Ķīna taču). Tagad arī jauniešiem citas vērtības – viss ir par un ap naudiņu. Bet tāpat – mēs tik ļoti izbaudām šo vietu! Apstaigājam populārākās iepirkšanās ielas, bet mēs jau švaki tie pircēji – nekā neesam iegādājušies sev – vien Arčam keponu, lai galva nedeg spēcīgajā saulē. Un visbeidzot tiekam aizvesti uz kādu skaistu bāru. Jau uztraucamies, kad mūsu draugs mums uzsauc veselu čupu ar aliņiem – nu vietiņa izskatās pārāk glauna. Bet vēlāk atkal pārliecināmies – Ķīnā, lai arī viss izskatās elegants – cenas nav tik augstas, lai pēcāk raudātu pie tukša maciņa. Alus maksā 1.10 eiro un uzkodas arī tikpat. Klāt pat nāk cimdiņi, lai lieki nesmērētu rokas.

Sākam spēlēt interesantas ķīniešu galda spēles. Tad, kad pievienojas Fēniksa draudzene, kas angliski nerunā, pārejam uz ķīniešu valodu. Ir grūtāk, bet spēle notiek! Baudām vakaru, līdz Fēniksam pienāk zvans. Viņa draugs ir ārsts slimnīcā, un tas Fēniksam paziņo par visu kas notiek pirms to uzzina prese. Un izrādās – viens vīrusa gadījums. Jā, nedaudz varbūt jāsatraucas, jo Ķīna jau traka – viens saslimušais un uzreiz visus gribēs ieslēgt istabās. Bet domājams, ka paspēsim aizlaisties no visām nepatikšanām. Kā vienmēr.

Naktis ir tropiskas. Ārā ir plus 38 grādi ēnā, naktī temperatūra nokrītas uz plus 25. Bet kondicionieris, protams, glābj. Pēc ballītes miegs nez kāpēc nenāk – nu gluži kā Vjetnamā – esam augšā pēc četru stundu miega, lai krāmētu somas un gatavotos lielo pandu brīnumam. Tikai sešos sāk dziedāt pirmie putni, un tas ir laiks, kad sāk kursēt autobuss uz Čengdu Milzu Pandu Pavairošanas Pētījumu bāzi vai vienkārši Čengdu Pandu bāzi, kas ir bezpeļņas pētniecības un pavairošanas vieta milzu pandām un citiem retiem dzīvniekiem. Tā ir lielākā pandu bāze pasaulē! Tā tika dibināta 1987. gadā ar 6 milzu pandām, kuras tika izglābtas no savvaļas. Nu šeit mīt vairāk nekā 100 pandas! Bāzes izvirzītais mērķis ir “būt pasaules klases pētniecības iestādei, saglabāšanas izglītības centram un starptautiskam izglītības tūrisma galamērķim”.

Dodamies! Ar metro un tad ar autobusu. Pusstundu pirms parka atvēršanās pusastoņos cilvēki jau stājas garās rindās uz autobusu. Un jau autobusā it kā civilā nācija sāk uzvesties kā mazi mežonēni – spiešanās ne pa jokam. Bet trakākais jau tikai priekšā! Pašā pandu bāzē priekšā tādas rindas, kādas eiropietis savā kontinentā nav redzējis. Pat festivālos tik daudz apmeklētāju nav! Oho! Bet labākais, ka ķīnieši ar visu šo māk tikt galā ļoti operatīvi. Protams, ir sava daļa nekaunības, spraukšanās un iebīdīšanās īstajā vietiņā. Un tad arī nopērkam biļeti un esam pie pandām. Kā iepriekš teicām – nekādu zvērudārzu vairs! Bet šī ir pavisam cita lieta! Jauki, ka par pandām te rūpējas, un visi lācēni savās krūmu oāzēs izskatās apaļi un veselīgi. Bet tie pūļi! Vienkārši nav iespējams aprakstīt to, kas notiek Ķīnā šajā brīvdienu sezonā – tas ir jāpieredz. Parks ir brīnišķīgs un cenā arī diezgan pieejams – no katra septiņi eiro.. Bet tas tāpēc, ka neviens negarantē, ka zvēru ieraudzīsi – ja tas gribēs iznākt ārā un papozēt, tad arī paveiksies. Protams, ķīnieši nav jauki – tie bļaustās, lai gan skaidri teikts, ka jābūt klusam, bet vismaz te neviens zvērus nemēģina aizskart vai ar ko sabarot – apsargi ir visur. Interesanti uzzināt, ka senāk lācēni bija gaļēdāji, bet tie laika gaitā kļuva par īstiem augēdājiem, un nu 12 stundas dienā ēd bambusu. Tie gan dabīgi dzīvo augstu kalnos, bet – tā kā tiem draud izmiršana – nu lācēni tiek pavairoti un aprūpēti šajā bāzē. Tiem ir kondicionētās istabas, bet ārā tie nāk spēlēties un ēst bambusus. Ir tiešām jauki un interesanti, ka te var piestrādāt arī kā brīvprātīgais. Kurš gan negrabētu barot pandu mazuļus? Mūsu draugs Fēnikss stāstīja, ka senāk tos pat deva turēt rokās centra apmeklētājiem, bet nu cilvēku tik daudz, ka jātaisa gari, attāli žogi, jo liela daļa ļaužu nemāk ar tiem zvēriem apieties.

Parkā redzam vēl 5 ārzemniekus, bet pārējie ir ķīnieši. Vien atliek nodomāt, cik gan naudiņas dienas laikā šajā vietā ienāk! Un to, ka Ķīnai nav vajadzīgi ārzemju tūristi. Tā savās robežās ir tik pašpietiekama!  Pēc desmitiem cilvēku pūļu ir tik daudz, ka nav iespējams pat pastaigāt vairs pa parka takām, tāpēc jādodas prom. Un arī tas, protams, ir izaicinājums, jo neesam jau vienīgie, kas vēlas iekāpt sabiedriskajā transportā. Un vecie ir tiek niknākie – tie ar elkoņiem izcīnīs savu sēdvietu lai tur vai kas! Bet atpakaļ pilsētā tiekam un tad laiks templim Wuhou tempļu kompleksam, kas ir nedaudz atšķirīgs no citiem tempļiem, jo tas ir veltīts svarīgiem vīriem Ķīnas vēsturē. Tomēr visaizraujošākais šajā kompleksā ir vecā ķīniešu kaligrāfija un Bonsai dārzi, ko pieskandina cikādes. Un visbeidzot – laiks doties uz pilsētiņu ārpus Čengdu, lai apskatītu vēl kādus brīnumus. Atsakām mūsu draugam pusdienas, jo tas laba veģetārā ēdiena dēļ grib mūs stundām vizināt apkārt pilsētai. Bet mums laiks ir svarīgs, jo vairs jau nav tā, ka ceļojam, cik uziet. Ir jāatgriežas arī atpakaļ Ķīnas ziemeļos.

Tad saprotam, ka esam nopirkuši biļetes uz vilcienu, uz ko varam arī nepaspēt. Ko nu? Ņemam somas no hoteļa un metamies uz metro. Stacija jau pazīstama, bet nu jāpārsēžas vēl vienā metro un tad jau jātiek galā ar vilciena staciju! Sajūta gan tāda, ka arī tad, ja rādās – būsim stacijā vien 10 minūtes pirms vilciena izbraukšanas – paspēsim. Jāpiemin, ka desmit minūtes pirms vilciena izbraukšanas Ķīnas stacijā ir ekstrēmi. Un tā arī ir. Skrienam ārā no metro un saprotam – stacija ir kā lidosta – ne gala, ne malas! Jātiek ārā no metro stacijas, tad jāskrien iekšā garu rindu pārpildītā zālē, visiem atvainojoties – mēs taču kavējam. Jārāda veselības kods, jāmēra temperatūra, jāskenē pases un arī somas. Un jāskrien! Cik labi, ka ķīnieši ir tiešām atsaucīgi un neviens pat ne sliktu skatu uz mums nepamet. Palaiž, un ne tikai pasažieri, bet arī biļešu un pasu pārbaudītāji piever acis uz to, ka ārzemniekam tas process parasti tik ātri neiet cauri. Un mums izdodas! Esam savā pirmajā ātrvilcienā, kas aizvelk mūs cauri Čengdu apkārtnē esošajiem kalniem, lai parādītu, cik gan skaistā vietā esam!

Un esam Lešanā – pilsētiņā 140 km attālumā no Čengdu. Likās, ka būs maza pilsētiņa. Bet Ķīnā lauki skaitās arī tad, kad ir 8 miljoni iedzīvotāji. Ķīniešu aplikācijas saprastas, mākam atrast autobusus un nokļūt līdz viesnīcai. Smejam, ka pieturā esam vienīgie, kas neslēpjas no saules – nu ja – tikai trakais ārzemnieks nemeklē vienīgo ēnu, ko met vientuļš stabs.  Viesnīcā mums beidzot paprasa pilnīgi visu iespējamo – trīs veselības kodus, temperatūru, vīzu, iebraukšanas zīmogu un vēl, un vēl! Bet neko – piereģistrējamies caurspīdīgās tualetes istabiņā, gatavi izpētīt vienu no pasaules brīnumiem agri nākamajā rītā.

Kā ierasts šajā ceļojumā, esam augšā pirms sešiem, lai sešos būtu gatavi ceļam. Nu ņemam braucamo un dodamies uz Lielo Budas statuju. Tas, patiesībā, ir vesels parks, kas internetā pārpārēm aprakstīts. Vien nesaprotam, kurā pusē kompleksam ieeja. Šoferis mūs nogādā pie dienvidu vārtiem septiņos, pusastoņos veras vaļā parks. Esam laicīgi, jo pieredze ar pandām vēsta, ka visi varenie apskates objekti būs grūti sasniedzami milzīgo ķīniešu baru dēļ. Bet nu – brīnumi – neviena izņemot mūs! Oho, varbūt nebūs tik populāra vietiņa kā pandu bāze?

Neko, paejamies tālāk un pabrokastojam kādā ēstuvītē, kur noteikti „baltais” kādreiz pirms mums bijis, jo nūdeles atnes bez asumiņa, un tad pašiem jāprasa, lai taču sataisa, kā nākas. Pusastoņos atveras kases, samaksājam 10 eiro katrs un tad uzzinām – šis parks nemaz nav Lielās Budas statujas parks, bet gan kāds Budas statuju lauks. Esam iemaldījušies ne tur, kur plānots, un samaksājam dubultu cenu – arī pati lielā Budas statuja ir tikpat naudiņas vērta. Bet neko – dodamies iekšā tajā parkā, kas nav tūristu lapās tik ļoti aprakstīts. Un tad neticam savām acīm – nejauši esam sasnieguši vienu no iespaidīgākajām vietām savā ceļošanas vēsturē (un tāda mums ir plaša). Izrādās, blakus Budam ir budisma austrumu galvaspilsēta! Tas ir nacionālais 4A tūristu apskates objekts (nez, kāpēc nav visaugstākais – 5A – tas ir tik satriecošs!). Tang dinastijas deviņos pakalnos kādreiz bija tempļi katrā virsotnē, tomēr lielākā daļa no tiem tika iznīcināti Yuan un Ming dinastiju laikā. Tagad kompleksā atrodas vairāk nekā 10 000 dažāda lieluma Budas statujas, tostarp pasaulē lielākais guļošais Buda (170 metri), lielākais sēdošais Buda, kas izcirsts alā (33 metri) un citi. Lielākā daļa statuju ir veidotas kalnu klintīs. Bet, godīgi sakot, vietu ir grūti aprakstīt. Tā ir iespaidīga, vienkārši neticama! Šo statuju majestātiskums ir vienkārši nepārspējams!!! Visapkārt ir klintīs izgrebtas Budas statujas, kurām blakus esam kā skudra lielākajam ķīnietim. Tas ir kas neaptverams, kas elpu aizraujošs! Un neviena cita šajā kompleksā tik agri nav! Apkārt kluss, vareni garas, tumšas alas, kurās izgaismotas desmit, divdesmit un trīsdesmit metru augstas statujas, tajā pašā klintī izgrebtas. Apstājamies, atskatāmies, un vēl vienu reizi papurinām galvu – nu tas ir kas neiespējams! Kas tāds ir grūti aprakstāms, bet – ja kādu dienu esi Ķīnā – nepalaid garām! Tas ir visu līdzekļu un laika vērts!

Protams, sākumā pirmajam parkam diezgan ātri izskrienam cauri, lai nokļūtu blakus esošajā – pie lielās Budas, pie kā solās būt garas rindas. Šoreiz arī prasa veselības kodus, bet mums viss kārtībā. Un ar pirmo biļeti varam atgriezties Budu paradīzē pavisam drīz. Nemaz neticas, ka tikai divas dienas esam Čengdu, bet tik daudz redzēts! Tieši tāpēc ceļošana ir vērtīgāka par zeltu – mēs izdzīvojam ik dienu, ik mirkli – un liekas, ka šajā nelielajā laika posmā piedzīvojam veselu mazo dzīvīti!

Pie Lielās Budas statujas ir pāris ārzemnieki, bet ķīniešu pūļi vēl tikai rodas. Un pats Buda, protams, arī iespaidīgs – 71 metru augsta statuja, kas izcirsta no sarkanas smilšakmens klints divu upju satekā. Tā ir lielākā un augstākā akmens Budas statuja pasaulē! Kopš 1996. gada tā iekļauta arī UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Statujas celtniecība sākās mūsu ēras 723. gadā, un to vadīja ķīniešu mūks Hai Tong. Lasām, ka viņš cerēja, ka izgrebtais Buda nomierinās straujos upju ūdeņus, kas padarīja kuģošanu pa upi ļoti sarežģītu un bīstamu. Pēc mūka nāves celtniecība iestrēga nepietiekama finansējuma dēļ. Statuja tajā laikā bija pabeigta tikai no pleciem uz augšu. Pēc vairākiem gadiem Hai Tong mācekļi turpināja darbu pie statujas, bet arī to nepabeidza – viņi to izcirta līdz vidum. Tikai apmēram pēc 70 gadiem būvniecība tika pabeigta, 803. gadā. Budas kalšanas rezultātā no klints virsmas tika noņemts tik daudz akmens un nogulsnēts upē, ka straume tiešām mainījās, padarot ūdeni drošu kuģotājiem. Un tā arī ir – Budas statuja ir izpildījusi sākotnējo mērķi!

Pa trepītēm jāiet zemu lejā, lai pieskartos Budas kājām, kuras kājas īkšķa nags ir cilvēka lielumā. Daudzi atnākuši lielajai statujai pielūgties, bet nevar to sasniegt – visur tomēr aplikti režģi. Jā, budisti Ķīnā statujas aptausta, un tad uzreiz aptausta savu ķermeni – redz, lai statujas spēks pāriet viņu miesā. Bet te – opīši sniedzas un stiepjas, bet nekādi nevar sasniegt to Budas pēdas pirkstiņu un atliek vien nopūsties – jātiek ar veselību galā paša spēkiem.

Vietiņa ir iespaidīga. Citi no laivām vēro klintī izgrebto Budu, mēs steidzam pa trepītēm augšā kalnā pie Budas galvas. Turpinām apskatīt lielo kompleksu, un ķīniešu tūristu grupas turpina nākt kompleksā. Jā, Ķīnā ceļot individuāli ir neliels izaicinājums, jo lielākā daļa atrakciju un apskates objektu domāti tūristi grupām, ar kādām „ķīnietis parastais” ceļo. Bet esam saraduši ar sistēmu un ar pastāvīgajiem nelielajiem sarežģījumiem, tā kā ir ok.

Atgriežamies pie iespaidīgajām Budas statujām pirmajā parkā. Vēlreiz izejam cauri lielajām alām, kurās izgrebti simtiem tēlu, uzkāpjam katrā virsotnē un tad pa mazām trepītēm dodamies lejā uz tempļiem. Paveicam it visu arī tad, kad ēnā uzrādās plus 39 grādi. Dienas sākums ir vairāk kā izdevies!

Pēc četru stundu skrējiena atgriežamies viesnīcā un krāmējam somas. Tad saņemam pāris ziņas no skolas – no ārzemniekiem, no mūsu ķīniešu asistentes. Tie grib zināt, kur esam. Lešanā, 140 km no Čengdu. Un tad tie saka, ka mēs nedrīkstam atgriezties pilsētā. Vismaz to nevajadzētu darīt. Kāpēc? Čengdu tagad esot visās ziņās – 13 miljonu pilsētā vēl divi saslimušie. Atliek vien atbildēt – jūs nopietni? Šajā masā 2 saslimušie un viss apstājas? Mums tiek paskaidrots, ka skola neko neaizliedz, bet uz pašu atbildību. Jautājam mūsu draugam, un tas apstiprina, ka dažas vietas pilsētā slēgtas, bet nekas tik traks – nekas tāds, lai pilsēta apstātos. Neko, dodamies atpakaļ uz Čengdu. Vēl pusotra diena tur. Nu gan jau atkal pēdējā brīdī izspruksim cauri.

Atkal ātrvilciens, atkal tās pašas metro stacijas un tas pats hostelis. Smejam, ka metro stacijā mūs ja atpazīst – citiem tiek pārbaudītas somas un mērīta temperatūra – mūs izlaiž cauri tāpat vien, jo kursējam šajā galā vairākas reizes dienā. Un pēdējo reizi taču bijām redzēti vakardien! Hostelī mums saka, ka nu Čengdu ir „dzeltenajā zonā” no trim – sarkanās, dzeltenās un baltās. Bet arī Iekšējā Mongolija – mūsu lielais reģions – ir dzeltenajā zonā – tur veseli 12 saslimušie. Mums saka, ka iespējams – prasīs testu izbraucot no pilsētas, un to varot izdarīt četru stundu laikā, tas maksā 10 eiro. Jā, tad kad nu tiešām kaut ko tādu vajadzēs, darīsim, kas jādara, bet nu pagaidām, kamēr viss ir tikai „vajadzētu” līmenī – šī satraukšanās liekas muļķīga. Divi uz 13 miljoniem!

Diena vēl nav beigusies. Tā kā sestdienas pēcpusdienā dodamies prom no pilsētas, vēl daudz jāpaspēj. Un viena no tām lietām ir Sičuanas provinces opera. Fēnikss mums ieteicis vietiņu – ar rezervāciju parasti ir diezgan pieejama biļešu cena, bet tad, kad nekas īsti nav zināms, kā mums, biļetes maksā 15 eiro (kad pirktas uz vietas). Neko, šis ir jāredz. Dodamies ar metro uz vienu no „drošajām” pilsētas zonām un sasniedzam kādu skaistu ēku, kur mums saka – biļete maksā 5 eiro. Kā mūsu draugs vēlāk paskaidro – tas tāpēc, ka visi nobijušies no vīrusa un lielas atlaides. Zālē ir bērnu tūristu grupiņa, bet tas arī viss. Mēs esam vienīgie ārzemnieki. Cik labi gan, ka esam ieradušies 40 minūtes ātrāk un tiekam pirmajos solos. Izrāde ir vienkārši fantastiska! Un arī tādas esam redzējuši neskaitāmas!

Ķīniešu operu parasti veido vairāki atsevišķi komponenti, tostarp cirkam līdzīgi triki, īsas drāmas un sižetiskas stāstu daļas, kurās izmanto ekspertus klaunus, iluzionistus un akrobātus. Šis operas stils radās Sičuaņas provincē Ming Dinastijas beigās (1368–1644) un patiesībā sastāv no pieciem citiem, daudz senākiem operas stiliem, no kuriem daži ir datēti ar Trīs valstību periodu (220–280 m.ē.). Un tos raksturo uguns pūšana, leļļu dancināšanas māksla, dziedāšana, dejošana, ēnu šovi utt. Masku maiņas māksla ir raksturīga tikai ķīniešu operai un gadsimtiem ilgi ir bijis noslēpums. Tiek teikts, ka šī prakse radās tad, kad senie cilvēki apgleznoja savas sejas, lai aizbaidītu savvaļas dzīvniekus, bet kopš tā laika tā ir kļuvusi par augstākā līmeņa mākslu. Uzstāšanās laikā mākslinieks nomaina sejas maskas acumirklī! Mēs lasām, ka neviens precīzi nezina, kā tas tiek darīts, jo noslēpums tiek nodots tikai teātru ģimeņu vidū, taču ir trīs metodes: “noslaucīšanas” maska, “uzpūšanas” maska ​​un “vilkšanas” maska. Noslaucīšanas maskas rutīnas laikā aktieris paslēpj kosmētikas krāsu uzacīs vai matos. Piemērotajā brīdī tas novēršas no skatītājiem un ātri ar šo krāsu sejā uzvelk kādu svaigu līniju. Līdzīgi ir arī ar “uzpūšanas” maskas rutīnu, kur aktieris uzpūš sev pulvera kosmētiku – tā kā tam seja iepriekš ieeļļota, pūderis dabiski pie tās pielips. Tomēr maskas vilkšana ir vispopulārākā un sarežģītākā metode, un mēs redzējām tieši šo. Maskas iepriekš ir smalki nokrāsotas uz zīda auduma, kas tiek sagriezts, piestiprināts zīda pavedienam un viegli uzlikts uz sejas. Katra no zīda masku kārtām ir maigi uzlikta viena virs otras, un zīda diegi ir paslēpti aktiera kostīma iekšpusē. Un ar šo pavedienu palīdzību aktieris pa vienai spēj izvilkt katru masku. Vēl viens tipisks šīs operas varonis ir klauns ar savu dusmīgo sievu, kas strīdas, un strīda laikā tad sieva pieprasa vīram veikt virkni grūtu akrobātikas uzdevumu, kamēr tas tur uguns bļodu uz galvas. Citi svarīgākie priekšnesumi ir leļļu dancināšana un ēnu izrādes, kas parasti ir par un ap tradicionālo ķīniešu mitoloģiju un pasakām. Un jāsaka, ka šī opera ir vienkārši nepaspējama!!! Ne acu nepamirkšķinājām! Ķīna ir nepārspējama – katru dienu tā atgādina par to, ka esam ļoti īpašā vietā! Pēc šova nespējam vien pateikties māksliniekiem un mazās vietiņas īpašniekiem. Šoreiz to auditorija bija bērni un mēs, bet tiešām ceram, ka mākslinieki tiek novērtēti, jo te nu redzams, cik daudz darba šajā priekšnesumā ieguldīts!

Noslēdzam dienu ar veģetārā hotopta meklējumiem. Mūsu iecerētā vietiņa izrādās slēgta un ceļš līdz tai arī pa velti. Bet varbūt ne gluži – satiekam kādu vīreli bez kājām, kas šļūc uz saviem ratiņiem. Jā, Ķīnā reta lieta, bet ir arī sastopami nelaimīgākie. Sākumā iedodam tam mazu ziedojumu, bet tad, kad atkal jāiet vīram garām, jo esam nokļūdījušies ar ēstuves atrašanās vietu, padalāmies ar ūdeni un uzkodām. Ķīnietis ir tik priecīgs un smaidīgs, ka mums prieks, ka tomēr esam atbraukuši īstajā vietā īstajā laikā.

Paši vakaru noslēdzam citā hotpotā (kartā katla vietā) pārsteigti par to, ka tomēr nu nav tik asi, kā domāts. Vēl joprojām Dienvidkoreja ir mūsu asumu augstiene. Bet varbūt nemeklējām pietiekami cītīgi – mēs tomēr mazāk par ēšanu un vairāk par pieredzi!

Un arī nākamā diena ir pieredzes bagāta. Rītu atkal sākam ļoti agri, jo jau pēc sešiem jāsēžas auto, lai dotos uz vilcienu, kas atrodas jau uz pilsētas robežas – tas ir izdevīgākais variants, lai nokļūtu jaunajās vietiņās. Rīts gan ir traki sarežģīts, jo telefons atsakās darboties lielā bilžu un video apjoma dēļ, bet tikai ar ierīci, kurā ir tas veselības kods, iespējams kāpt vilcienā. Veselu pusstundu nākas dzēst un rediģēt telefona saturu. Bet, tā kā tas līdz pašai iekāpšanai neatgūstas, mēģinām iet skaidroties, bet apsargs pat neko nejautājot pieņem vien Arča telefona kodu. Jā, daži ārzemniekiem dod lielas atlaides.

Tad atkal brauciens ātrvilcienā. Kad tas tuvojas galamērķim un brauc tikai uz 100 km//h, liekas ļoti lēnu. Izkāpjam netālu no Dujiangyan apūdeņošanas sistēmas – Sičuaņas dārguma, kam joprojām ir izšķiroša nozīme plūdu ūdens novadīšanā, lauku saimniecību apūdeņošanā un ūdens resursu nodrošināšanā vairāk nekā 50 provincē esošām pilsētām! Pirms vairāk nekā 2200 gadiem Čengdu bieži apdraudēja plūdi, ko izraisīja Minjiangas upe. Tā laika Sičuaņas provinces vietējā amatpersona Li Bings kopā ar dēlu nolēma uzbūvēt apūdeņošanas sistēmu Minjiangas upē, lai plūdus novērstu. Pēc ilgstošiem pētījumiem un daudzu vietējo smaga darba tika pabeigta Dujiangyan apūdeņošanas sistēma. Kopš tā laika Čengdu līdzenumā plūdu nav un cilvēki dzīvo mierā un pārticībā. Dujiangyan ir vecākā un vienīgā izdzīvojusī bezdambju apūdeņošanas sistēma pasaulē; un brīnums Ķīnas zinātnes attīstībā. Sistēma ir izstrādāta tā, lai visu gadu automātiski kontrolētu upes ūdens plūsmu no kalniem uz līdzenumiem. Tajā atrodas ūdensšķirtne, kas sadala upi divās daļās: iekšējā upē un ārējā upē. Sezonā, kad ūdens ir maz, 60% Minjiangas upes ūdens tiek laists iekšējā upē apūdeņošanai, bet 40% ūdens paliek ārējā upē. Situācija ir pretēja plūdu sezonā, atstājot ūdeni apūdeņošanai, bet pasargājot Čengdu līdzenumu no plūdiem.

Līdz iekļūšanai kompleksā izdevies atdzīvināt ierīci un varam arī iegādāties biļetes. Šoreiz gan tas nav viegls process – atkal jāskenē visādi kodi, tad telefonā jāatrod īstā biļete (ķīniešu simboliem apzīmētā), un tad jāiet pie kasēm, lai to uzrādītu, un tikai tad tiek ievadīti mūsu pases dati sistēmā un tiekam nosūtīti uz vārtiņiem. Jā, Ķīnā nav tik viegli ceļot individuāli, turklāt nezinot valodu. Un vēl grūtāk, ja esi tūrists bez visām tām aplikācijām un virtuālajām maksāšanas iespējām. Te pārsvarā ceļo grupās, un tās ir ķīniešu grupas. Ķīna ir tik pašpietiekama, ka tiem nemaz nevajag ārzemniekus – viņiem „savējo” ceļotāju pilnīgi pietiek, un pat pāri paliek.

Ieejam kompleksā. Šoreiz apkārt paveras kalni, kuru virsotnēs uzcelti templīši. Un ir tik skaisti! Pati apūdeņošanas sistēma arī iespaidīga. Nu kā tik sen tādus brīnumus varēja saštukot? Ejam apkārt, apbrīnodami dabasskatus, un tad arī kāpjam visos pakalnos pie tempļiem. Kāpelēšana ir pamatīga, un pēc vakardienas Budas piedzīvojumiem un budisma pakalniem, staigāt ir nedaudz grūtāk. Turklāt esam ar somām, jo mūsu draugs (iepriekš nebrīdinot) paņēmis viesnīcu netālu no šejienes un grib ar saviem draugiem un mums vakaru pavadīt kopā. Viesnīca apmaksāta, un nevar jau atteikt. Sākumā Fēnikss solīja mūs izvadāt arī pa mūsu iecerētajām vietiņām, bet tad, uzzinājis, cik daudz gribam redzēt, tas vienkārši pasaka, ka esam trakākie ceļotāji, kādus viņš jebkad saticis, un nespēs „pavilkt” mūsu tempus. Jā, kā ceļamies sešos, tā to vien darām kā braucam, ejam, kāpjam, braucam un ejam, un tā uz priekšu. Bet ja jau mums tas laiks ierobežots, tad nav ko „bremzēt” – jāpaspēj maksimāli daudz! Un vieta ir tik brīnumskaista, ka grēks sēdēt un to apcerēt – ir jāizbauda, ir jāpieredz!

Šajā kompleksā aiziet veselas 4 stundas. Dabasskati ir pasakaini un esam tajās mīļākajās vietās – kalnos un pie ūdens. Nu vai var būt vēl labāk? Kāds opis parkā paņēmis savu ķīniešu flautu, citi atkal sapulcējušies grupās, lai nodarbotos ar taiči. Un tur atkal esam mēs – skrienam uz nākamo vietu!

Šodien ziņās neviena jauna saslimušā, un tas nozīmē, ka reģions tik ātri sarkanajā zonā nepārvērtīsies. Vismaz tā ļoti ceram. Vien vietējie ir nedaudz iebaidīti – to redzam tad, kad tie mums garām ejot uzvelk masku vai aizspiež degunu. Jā, it kā jau tagad, krīzes situācijā, visiem jānēsā maska šajos tūrisma objektos, bet kurš prātīgs cilvēks var pastaigāt ar aizsegtu muti un degunu tos simtus pakāpienus augšā un lejā 35 grādos? Neviens. Protams, ne visi no mums baidās – ir aŗi tie, kas paši nāk klāt fotografēties vai vienkārši parunāties. Kāds mūks jautā, no kurienes esam un vai Latvijā ir mūki. Sakām, ka nu tādu mūku kā te īsti nav. Tad mūks pastāsta, ka šī vieta ir ļoti īpaša, jo tieši te mākoņi veido tādus kā apļus. Nu kaut kādas enerģijas jau koncentrējas šajās svētajās vietās. Mūks jautā, vai esam jau iepriekš runājuši – izrādās, tas mūs sajaucis ar citiem, jo „mēs – ārzemnieki – visi izskatāmies vienādi”.

Kāpjam busā un dodamies uz Qingcheng kalnu, kas ir viens no slavenākajiem Ķīnas taoistu kalniem. Šī ir vieta, kur 142. gadā filozofs Džans Lings nodibināja ķīniešu taoisma doktrīnu. Šis kalns ir taoisma intelektuālais un garīgais centrs kopš 17. gadsimta. To sasniedzam pēc pusstundas brauciena. Atkal nomokāmies ar biļetēm, kas ir vēl sarežģītāks process kā iepriekšējais. Paši ķīnieši gan ir ļoti atsaucīgi un palīdz mums ar tulkojumu – neviens nesatraucas, ja transportu vai biļešu rindu paralizējam uz krietnu laiciņu. Un tas ir jauki.

Kāpjam kalnos. Šoreiz kāpiens ir pamatīgs – nu necerēti sarežģīts! Bet viss, kas ir apkārt, ir tā vērts! Kā tik daudz tempļus var sacelt šajos pakalnos? Sevišķi tie, kas atrodas kalna galotnēs, ir vienkārši neticami! Jā, šīs dienas Čengdu ir bijušas jaukākās pieredzētās. Un doma jau tāda, ka varētu te taču palikt, nu kaut kā nomainīt Maņdžouli uz šo eksotiku!

Ik pa laikam pakalnos vietējie pārdod gurķus un arbūzus, ko turpat gribētājam nomizo. Tas tāpēc, lai neviens neaizmirstu par pietiekama ūdens daudzuma uzņemšanu. Mēs dodamies lejā. Augšā bijām gabaliņu pabraukuši ar funikulieri. Bet ir daži kāpēji, kas izvēlas soļot, un vienkārši neticas, ka tie sasniegs galu! Tāds pamatīgs kāpiens bija vēl pēc izbrauciena ar funikulieri, kur nu vēl to pievarēt kājām!!! Kāda vietējā tante vēl kāpj ar kartupeļu maisu plecos, un tas vispār ir kas neaptverams. Jā, vietējie kalnu iedzīvotāji te ir tiešām sīksti.

Un tad – pēc vēl četru stundu soļošanas augšā un lejā pa mazajām trepītēm, kas izcirstas klintī – dodamies ārā no kompleksa, lai tiktos ar mūsu draugu, viņa kolēģi (ar abiem jau bijām tikušies Taizemē), un šoreiz ar vēl vienu dāmu un viņas dēliņu. Sākumā tiekam aizvesti uz viesnīcu, kas gan ir izīrēts namiņš kādā kompleksā. Tiekam pie savas istabiņas un dušas – uh, šajās temperatūrās un gaisa mitrumā var just, ka esam krietni pastaigājuši! Pēc dušas dodamies paēst – atkal hotpota vietā. Par mums brīnās – nu neliekas mums tie hotpoti tik asi kā cerēts. Varbūt esam saraduši ar šiem asumiem? Mums tiek atnestas speciālas garšvielas, kur vēl apviļāt dārzeņus, bet tāpat – nestrādā mums tas Sičuanas asums. Tomēr vakars ir jauks.

Daudz, protams, runājam arī par Ķīnu. Mūsu draugs vēlas pārcelties uz Taizemi – izbraukt no valsts, tāpat kā to dara daudzi ķīnieši. Jā, mums kā ārzemniekiem te ir vieglāk, bet paši ķīnieši te ir ļoti ierobežoti. Tie ar savu bankas karti neko īsti pasākt nevar (arī mēs taču naudiņu uz Latviju tā arī dabūt nevaram). Māja tiem piederēt nevar (pēc 80 gadiem tā oficiāli ir valsts īpašums). Ja kādam pieder laiva, tā jāmaina ik pēc 30 gadiem, tāpat kā auto katrus 15 gadus – ar vecu neko neizbrauksi cauri. Ir liela kontrole – valsts zina visu par visiem, un – ja kaut kas nepatīk – tad vienkārši „apgriež tev skābekli” – anulē izglītības dokumentus, izdara tā, lai neviens tevi nepieņem darbā. Tā ir realitāte. Bet ko mēs? Mums te patīk. Pagaidām Ķīna ir ideāla vietiņa, kur atrasties. Un to arī baudām!

Nākamā ir mūsu pēdējā diena Čengdu un Sičuanas provincē. Ceļamies un lasām ziņas, ka neviens jauns saslimušais nav. Nu lieliski! Tad kopā ar Fēniksu un pārējiem dodamies uz vēl vienu seno pilsētiņu, kādas jau pāris esam savā ceļā redzējuši. Tās ir skaistas – vecās ēkas gan aizstātas ar pavisam jaunām, bet celtām pēc senās arhitektūras. Visur mazas ēstuvītes, veikaliņi, dažas atrakcijas, un tad arī pats galvenais laukums un krāsaini tilti. Ir jauki – tāda neliela pilsētiņa pie pašiem kalniem. Vien kompānijā staigājot viss iet trīs reizes lēnāk. Jo vairāk cilvēku, jo mazāk var apskatīt – kamēr visi vienojas par to, kur iet, ko darīt, kā darīt, kādu maltīti ieturēt – puse diena pagājusi. Labi gan, ka redzam vietējos ar saviem īpašajiem braucamajiem – kas ir „uzķūnēti” mocīši, nu gluži auto paskatā. Un pagaršojam arī lotosa saknes augļus. Nemaz nezinājām, ka kaut ko riekstiem līdzīgu no lotosa var dabūt! Un tad mums laiks doties uz Čengdu. Mūsu draugi nesaprot, kāpēc visu laiku vēlamies skriet un visu redzēt, bet gribas taču izbaudīt tās brīvdienas – gulēsim Maņdžouli!

Atvadāmies un ar vilcienu dodamies atpakaļ uz Čengdu. Šodien gan viss tik dīvaini pierimis – ielas trīsreiz tukšākas kā parasti un tie paši skaistie tempļi galīgi pamesti. Jā, cilvēki ir iebaidīti. Arī ārzemju ziņās parādās tas, ka nu Ķīnā tik traks vīrusa uzliesmojums – pēc Vuhaņas tāda vēl nebija bijis. Bet kā Fēnikss apstiprina, tas viss ir iebaidīšanai. Nu tā, lai vietējie būtu paklausīgāki – bailes taču diktatūrai palīdz. Un arī ārzemēs Ķīnu mālējot melnāku kā patiesībā. Jā, ir saslimušie – bet tad, kad uz šiem miljoniem tie skaitāmi desmitos, un ir panika? Tagad Nanjinga ir pilsēta, kas slēgta – tur ap 200 gadījumu. Junnanas provincē, kur gribējām doties, ir ap 350 saslimušo, kamēr Čengdu uz visiem tiem 13 miljoniem 43 saslimušie kopā un skaitās jau „pusbīstama” zona. Bet tomēr izdodas atvadīties no pilsētas ar vēl vienu karsto katlu – nu tādu asāku un īsti veģetāru (jo budistu templī), un tad esam stacijā. Priekšā 16 stundu brauciens – ātrvilcieni nokavēti, palikuši tikai nakts vilcieni, turklāt guļošās vietas, kas ir dārgākas kā sēdvietas. Bet neko – pēc visām pastaigām un ballītēm, noguļam arī visas tās 16 stundas! Un te jau civilāk kā Indijā – neviens virsū nesēžas, blakus neguļas, vien fotografē. Bet pie tā jau esam pieraduši. Un tā – atā, Sičuana, atā, Čengdu!

Sākam!

Savu pirmo brīvdienu arī taču jāsāk ar ko jaunu! 16 stundu garais vilciena brauciens ir tikai vakarā, tāpēc dodamies uz ogļu raktuvju muzeju, kurā iekļūt esam mēģinājuši jau trīs reizes. Pirmajā nebija līdzi pases, divās pārējās reizēs muzejs bija ciet. Bet nu – nu nevar taču būt tā, ka pat brīvdienās neveicas! Un tā, pēc pusstundas brauciena ar busu, kas aizved mūs uz blakus pilsētiņu, esam pie muzeja. Un tas ir vaļā! Uzrādām savus veselības kodus, pases, un beidzot tiekam ēkā iekšā. Tad atklājas, ka muzejs ir bez maksas un tur ir divas interesantas izstādes. Vienā izstādīti mamutu kauli, kas atrasti tieši šajā apkārtnē. Angliski uzraksti ir reti, bet tie, kas ir, vēsta, ka tieši šajā apgabalā dzīvojuši daudz mamuti, un tie eksistēja kopā ar mazajām cilvēku apmetnēm. Jā, dīvaini redzēt tos skatus, kad bildē (protams, izveidotā, ne īstā) sēž senie ļaudis un aiz muguras tiem milzu mamuti. Uh – ja tāds zvērs nāktu mums klāt, būtu traki. Jau tagad blakus milzīgajam skeletam tāda sirreāla sajūta – esam tik niecīgi, ka milzu zilonis nemaz nepamanītu, ja būtu mūs saspiedis.

Otra izstāde ir par ogļraktuvēm šajā pilsētiņā. Nu zinām, kas tad slēpjas aiz tām milzīgajām rūpnīcām. Izrādās – šī ir lielākā ogļraktuvju vieta reģionā, un tā spēcīgi atbalsta Mandžūrijas ekonomiku. Ēkā uztaisīts arī „simulators”, kur iespēja iejusties ogļrača ādā un izstaigāt tumšos tuneļus. Protams, tagad ogles iegūst izmantojot mašīnas, ne cilvēka darbaspēku, un arī tās te izstādītas, un ir tiešām iespaidīgas.

Laiks paskrien nemanot. Drīz jābrauc atpakaļ uz Maņdžouli. Un autobusā jau arī vienmēr interesanti. Šoreiz kāds pavisam vecs opis telefonā skatās ļoti skaļu mongoļu pornogrāfiju, kur mīlētāji jāj prērijā ar zirgiem. Un te tas nekas neparasts nav – katrs dara to, ko sadomājis.

Somā esam salikuši pāris liekas drēbes, pabarojam izsalkušos suņukus un esam gatavi doties. Smejam, ka kolēģes skolā mēģinājušas pārliecināt Arču, ka nu nevar 16 stundas braukt sēdošajā vagonā. Ja puisim tas vēl būtu ok, tad meitenes nedrīkstot tā mocīt. Bet neviens jau nezina, kādiem ceļiem esam bijuši cauri. Sēdošais vagons 16 stundas ir tīri tā neko. Pirms diviem gadiem tādā braucām visas 32 stundas.

Esam vilciena stacijā, mūsu pases tiek nofotografētas. Sejas maskas vairs netiek prasītas, un arī veselības kods visiem vienaldzīgs. Stājamies milzīgajās rindās un drīz arī kāpjam vilcienā. Arī šoreiz naktī nav daudz braucēju. Bet visi, kas ir, nespēj vien no mums novērst uzmanību. Kāds opis, kas sēž pretējā rindā solu uz priekšu sākumā vien lūr, drīz jau pārliecas pāri solam, un visbeidzot ir rokas stiepiena attālumā no mums, kad atkal pēc iemigšanas atveram acis. Nez, cik gan foto ar mums guļošiem ir uzņemti. Visbeidzot jāpamostas no tā, kad kāds opaps izdomā apsēsties Arčam uz kājām. Nu tā vienkārši. Vilciena konduktori gan draudzīgi – vienmēr pieskata, lai ap mums viss tīrs un kārtīgs, un uztraucas, vai mums pietiekami pārtikas līdzi paņemts.

Tā sēžam 16 stundas. Pasažieri mainās, pie mums sēsties daži pabaidās. Bet, tā kā patvaļīgi esam ieņēmuši citu vietas, kas ir labākas un pie loga, tad tāpat tie sēž tuvāk savām oriģinālajām vietām. Traucamies garām applūdušiem laukiem – lietavas šogad smagi iedragājušas Ķīnu un tās lauksaimniecības nozari. Tualetes, kas ir vien caurums grīdā, ar laiku vilcienā paliek diezgan nepatīkamas – nu redzēt var visu, ko cilvēki darījuši, jo īsti noskalot neko nevar un caurumā arī bieži tiem netrāpās. Daudzi turpina mūs fotografēt un tad sūtīt foto savā čatā, lai padalītos ar draugiem. Interesanti, ka vēl joprojām Ķīnā ārzemnieks ir kas pavisam neparasts. Mēs vilcienā esam kā uz Sarkanā paklāja.

Šāds 16 stundu brauciens maksā eiro stundā. Un nav nemaz tik neērti. Ir pieejams karstais ūdens, arī vietējie ēd vienu roltonu pēc otra. Gluži tāpat kā sēkliņas. Palasām – kas tad ir tradicionālais ēdiens mūsu galamērķī. Izrādās, tas ir viens īpašs ēdiens, kas sastāv no sešām daļām – Sniega krupja, lāča ķepas, brieža, ingvera un vēl mums nesaprotamām lietām. Skaidrs, ka neko no Changchunas īsti nepagaršosim.

Bet pati Changchun ir Jilin provinces galvaspilsēta un lielākā pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 7,8 miljoni cilvēku. Pilsētas nosaukums ķīniešu valodā nozīmē “Mūžīgais pavasaris”, bet šo sauc arī par Ķīnas “Automobiļu pilsētu”. Changchun ir lielākais automobiļu ražošanas, pētniecības un attīstības centrs Ķīnā. Te tiek saražoti arī 50 procenti Ķīnas pasažieru vilcienu un 10 procenti traktoru. Blakus šim rūpnieciskajam aspektam, Changchun ir arī viena no četrām “Nacionālajām dārzu pilsētām”, ko ĶTR Būvniecības ministrija apbalvoja pateicoties augstajam pilsētas apzaļumošanas līmenim. Changchun ir ļoti kompakta pilsēta, kuru plānojuši japāņi, ar atvērtu ceļu un publisko laukumu izvietojumu. Un te nu tā ir!

Vilciena stacija ir gluži kā lidosta, bet brīnumainā kārtā te neviens nekā nepārbauda. Viesnīciņu rezervēt mums palīdzējusi mūsu ķīniešu asistente. Ķīniešiem ir speciālas mājaslapas viesnīcu rezervēšanai. Ārzemju lapās viss ir daudz dārgāks. Vien tās lētās viesnīciņas bieži vien ārzemniekus neuzņem. Tomēr esam atraduši vienu, pat tīri tādu ok, kur mūs gatavi izguldīt. Protams, jātiek galā ar visām neskaidrībām – tad veselības kodiem, ko tomēr paprasa, tad pasēm un īstajām uzturēšanās atļaujām, un visām citām lietām. Un tad esam gatavi pilsētai. Šai pilsētai ir interesanta vēsture. Te reiz bija japāņu galvenās mītnes un ministrijas – tāds marionetes štats. Ķīna, protams, to neatzina, bet japāņu varas galvenās ēkas atradās tieši šeit. Te ir saglabājusies arī viena no trim varenām imperatoru pilīm, kura padarīta pieejama apmeklētājiem. Kādu laiku tā arī kalpoja japāņiem. Uz to dodamies kājām. Ārā ir plus 34 grādi, un zinām, ka būs vēl karstāk. Bet pie šādām temperatūrām var pierast, ja tādās dzīvo ilgāku laiku. Protams, no vēsā Maņdžuli ir grūtāk, bet zinām, ka mūsu vēlākie ceļi pasaulē tāpat vedīs pa šādām temperatūrām vien. Pilī tiekam sagaidīti kā īsti goda viesi, visi mēģina ar mums sarunāties angliski, lai gan tas viņiem neizdodas. Mēs gan nepērkam 10 eiro vērto biļeti, jo neizskatās viss tas pasākums šīs naudiņas vērts. Visskaistākā pils, kuru bijā redzējuši, atradās Seulā. Apskatām šo pili no ārpuses un skrienam uz lielāko pilsētas templi.

Milzīgajā pilsētā redzams ir viss. Gan tie paši ķīnieši, kas atseguši vēderus, tā karstumā atdzesējoties (te tā pieņemts), ir tie, kas pusdienlaikā iedzer aliņu un skrien sveicināties, ir tie, kas vēlas izzīlēt mūsu nākotni no rokas (protams, tikai ķīniešu mēlē), un visi pārējie, ko ieinteresē vienīgais „baltais” Changchun ielās.

Tempļa darba laiku palaižam garām, bet vēl laiks ir kam citam. Daudz gan nav informācijas par pilsētu, jo šis nav īpaši iecienīts tūristu galamērķis. Un tieši tāpēc tā arī ir tik īpaša.

Visbeidzot sasniedzam Kultūras laukumu, kas ir lielākais laukums pilsētā, tā kopējā platība ir 20,5 hektāri. Tas tika izveidots 1938. gadā, un bija Mandžūrijas režīma “marionešu” nacionālais laukums. Visinteresantākais gan ir tie opīši, kas lidina milzonīgus pūķus ļoti augstu debesīs. Tā ir īsta māksla. Apsēžamies turpat netālā ēstuvītē, lai vērotu pūķa lidināšanu un beidzot ieturētu maltīti. Vietējie ir ļoti laipni, un pārsteigti, ka zinām arī kādu vārdu viņu valodā. Vakarā, protams, jāiet pēc aliņa. Mazajā veikaliņā divas tantes ir vienkārši šokā, kad Arča māk paprasīt aukstu alu, nosaukt skaitu un vēl paskaidrot, ka ķīniešu valodā labi nerunā. Tas viss noved pie tā, ka dāmas iedod savu telefona numuru – ja nu mums arī naktī savajagas alu, tās nesīs uz viesnīcu – kā nekā „baltais”, kas runā vietējo valodā, ir kas ļoti īpašs.

Nākamā diena sākusies. Un plāni lieli. Sākumā kāpjam metro uz Jingyuetan Nacionālo Meža Parku, kas tiek uzskatīts par “tīriem laukiem lielā pilsētā”. Parkā atrodas arī lielākais mākslīgais mežs Āzijā, kura platība ir 100 kvadrātkilometri. Te ir izveidojusies pilnīga ekosistēma ar 30 dažādiem koku veidiem. Un ir daudz ko redzēt – arī Sibīrijas tīģeru dārzs. Tajā tiek turēti ne tikai Sibīrijas tīģeri, bet arī citi reti sastopami dzīvnieki, tostarp Āfrikas lauvas, lāči, plankumainie brieži un sarkanā vainaga dzērves.

Brauciens ir ilgs, bet drīz jau esam sasnieguši pašu parku. Un tūristu tur milzumdaudz. Samaksājam ieejas maksu un bez nekādiem veselības kodiem tiekam ielaisti parkā. Vienīgais, kur veselības kodus prasa, ir metro. Un tur tas ir ļoti vienkārši – pasaki, ka neesi ķīnietis, un tad paprasa pierakstīt pases datus.

Parks ir tiešām iespaidīgs. Nemaz nedomājām, ka tas varētu būt tik ļoti milzīgs! Pieredze Ķīnas parkos mums ir, un tas palīdz, jo nekādas norādes jau angliski nav. Bet sistēma zināma – vienā vietā jāpērk busiņu biļetes, un tad jāatrod, kur iet tie busiņi, kas izvadā pa visu parku, apstājoties konkrētās vietās. Pirms trim gadiem iebraucot Ķīnā viss likās tik sarežģīts, ka izbraucot no šīs zemes bijām patiesi priecīgi. Bet nu – nekas nav par grūtu! Pirms kāpšanas busiņā sākas milzīgs strūklaku šovs, un tad jau dienu turpinām ar kārtīgu 25 kilometru pastaigu. Pirmā pietura mūsu ceļā ir Sibīrijas tīģeru dārzs. Tādā gribējām iekļūt Harbinā. Tur gan tas nebija zvēru dārzs, bet gan rezervāts, kur palīdz tīģeriem vairoties un pasargā tos no malumedniekiem. Te jau pie ieejas ir dīvaina sajūta, bet papildus biļetes tomēr iegādājamies. Dārzā ieejam no kādas galīgi greizas puses, bet apkārt lidinās milzīgi taureņi un dažos aizmirstākos aplokos mums nezināmi zvēri knapi velk elpu. Jā, Ķīna un dzīvnieki nav laba kombinācija.

Pašā dārzā ieejot tiekam iesēdināti restotā busiņā, kas tad brauc iekšā iežogotos zālienos, kur brīvībā pastaigājas gan lāči, gan tīģeri. Bet busi brauc viens pēc otra, un parks atvērts ir katru dienu. Skaidrs, ka zvēriem nav pat kad īsti atvilkt elpu no tā visa. Putnu dārzā tāpat kā citos zvēru aplokos zālītes vispār nav, zvēriem pieejamais ūdens, ja tāds ir, ir galīgi duļķains. Uh, un cilvēku pūļi vienkārši nav izmērāmi! Un ja tādas naudas šim parkam nāk, vai tad tiešām daļiņu tiem zvēriem nevarēja atvēlēt? Tie paši cilvēki (arī pieaugušie) mēģina zvēram tad iespert ar kāju, tad izplūkt kādu spalvu. Nu skati ir pēdīgi. Neko – šis arī ir pēdējais zvēru dārzs, pietiks. Rezervāts ir cita lieta (vieta, kur dzīvnieki tiek turēti līdz tie, atveseļojušies no kādiem ievainojumiem, var atgriezties savvaļā). Bet zoodārzs cilvēka izklaidēm, kas tāpat jau ir pārpārēm, nav atbalstāma lieta.

Tomēr pats parks ir pārsteidzošs. Ir gan mitrāji, gan meža takas. Ir laivu braucieni, ir pakalni, pat mini „Tarzāna” atrakciju parks un skatu tornis. Ir tik daudz ko redzēt, ka vienkārši nepietiek laika! Tomēr mums jau nākamajā dienā lidojums, tāpēc steidzam apskatīt visu iespējamo!

Pa ceļam gan šajā karstumā ieejam kādā alus bārā. Ķīnā tas ir retums – parasti alus ir visās ēstuvēs, bet tādi specializētie alus veikaliņi nav daudzi. Izrādās, arī šis atvēries vien pirms mēneša. Te nu mūs priecīgs sagaida ķīnietis, un pagaršojam arī mango alu. Ir forši. Tiekam safotografēti un uzreiz kā reklāma izstādīti visiem potenciālajiem veikaliņa apmeklētājiem.

Ārzemnieks te ir tiešām īpašs. Visas dienas laikā redzam vēl divus pārīšus un vienu „balto” opi ar ķīniešu sievu. Bet tas arī viss. Un mēs pārvietojamies daudz. Tāpēc jau vietējie vienmēr mēģina mūs nofotografēt, mēģina uzreiz izspiest kādu vārdu angliski. Pie tā jau esam pieraduši.

Dienu noslēdzam ar South Lake parku, kas ir lielākais pilsētas parks Ķīnas ziemeļaustrumos un otrs lielākais Ķīnā kopumā – otrais pēc slavenās Vasaras pils Pekinā! Parks, kas izveidots 1933. gadā, aizņem 220 hektāru lielu teritoriju, un sastāv no ezera un apkārtējiem zaļajiem laukumiem. Milzu lotosa ziedi, krāsainas zivteles, templīši, atrakciju parki, un milzīgi atpūtnieku pūļi. Sevišķi vakarpusē ielas ir tik dzīvas! Arī mēs baudām dienu, cik jau nu varam. Vakarā gan noietie kilometri ir jūtami. Bet vēl palikusi tik viena diena Changchun!

No rīta krāmējam mantas un atvadāmies no istabiņas. Nez, kāpēc Ķīnā tāds fetišs – tās caurspīdīgās tualetes.

Šoreiz sasniedzam Changchun Pasaules skulptūru parku. Tā platība ir 92 hektāri, un tas ir lielākais pilsētas skulptūru parks pasaulē! Te atrodas vairāk nekā 320 skulptūras, kuru autori ir 270 tēlnieki no vairāk nekā 110 valstīm. Ir eskimosu, maiju, maoru, indiāņu un dažādi mūsdienu kultūru darbi. Un tas patiešām ir iespaidīgs! Nemaz nepērkam biļeti uz visiem muzejiem un galerijām šajā parkā, vien samaksājam par pašām skulptūrām. Tās, protams, arī visas nav iespējams apskriet. Nevienu skulptūru no Latvijas neatrodam, tuvākā ir Lietuva. Bet tiešām – mākslinieki no visiem pasaules stūrīšiem. Parks ir plašs un mierīgs. Lieliska vieta, lai atvadītos no Changchun. Tomēr tā nav pēdējā šodien. Apskatām arī Bo Re templi, kas ir lielākais templis Changchun pilsētā, tā platība ir 10 000 kvadrātmetri. Viena no šī tempļa spilgtākajām iezīmēm ir tā, ka visas tur atrodamās Budas statujas un atveidojumi ir masīvās bronzas statujās. Te gan grūti atrast tos īstos tempļus un tos īstos parkus. Tā kā vieta nav tik tūristiska, bieži maldāmies nosaukumos, kartēs, ielās – informācijas nav daudz. Apstaigājam arī atrakciju parkus, zaļākos laukumus un esam ceļā uz vilciena staciju, no kurienes vilciens mūs 15 minūšu braucienā aizved līdz lidostai. Vēl joprojām nekur nav prasīti nekādi testi un nekas traks – Ķīnā tos nepieciešams uzrādīt tikai tiem, kas ceļo no „bīstamajām” zonām. Mums tiek prasīti vien pases dati – jāreģistrējas gan metro, gan lidostā – vienmēr jānorāda vārds, telefona numurs, personas kods un galamērķis.

Lidosta tāpat kā citi transporta punkti ir ļoti darbīga. Visi ceļo nu tā it kā nekad nekādas krīzes nebūtu bijis. Un tas ir forši. Arī mums priekšā piecu stundu lidojums, nakts lidostā un tad – ar vilcieniem vien. Būsim citā Ķīnas pusē! Citi dabasskati, cita virtuve, citi ķīnieši!

Jaunu nedēļu sākam ar ziņām – Čengdu, mūsu nākamais galamērķis, cieš no plūdiem.

Tie ir lielākie pēdējo piecdesmit gadu laikā, tūkstošiem cilvēku tiek evakuēti. Bet mums neatliek nekas cits kā gaidīt – vēl jau priekšā divas nedēļas – varbūt šie paspēs izžūt! Tajā pašā laikā turpinās vīrusa tēma. Puse no Ķīnas 1.4 miljardiem jau vakcinēta – to izdarījuši visi, kas gribējuši. Bet nu – kad vairs nevienam negribas, sākas drastiskāku mēru pieņemšana, jo nav izpildīta kvota. Četras pilsētas Ķīnā nu uztaisījušas aizliegumu nevakcinētiem atrasties publiskās vietās – skolās, bērnudārzos, sabiedriskajā transportā, bibliotēkās, un pat cietumā. Vai visa Ķīna tam sekos? Nezinām, bet pagaidām ir arī tie, kas no vakcīnām var oficiāli atteikties. Tie ir tie, kas ir jaunāki par 18 un vecāki par 59 gadiem. Tie, kam ir ādas alerģijas, akūtas slimības, sievietes stāvoklī, vai tās, kas baro bērniņu ar krūti. Var atteikties tie, kam ģimenē kādam bijusi epilepsija vai neiroloģiskās slimības, un arī tie, kam ir imūndeficīts. Tā kā ne visi var vakcinēties, bet vēl jau kādus pāris paspiedīs. Mēs no šī eksperimenta tomēr esam izvēlējušies atteikties, tāpēc – ja nu pēkšņi visa Ķīna sagribēs vakcinēt visus te esošos (kas būtu diezgan neiespējami, bet pie šādas valdības – to var mēģināt), nāksies pamainīt atrašanās vietu!

Trakais dara grafiks klāt, bet brīvdienu skaits arī palielinājies. Eh, ja vien mēs būtu zinājuši par izmaiņām ātrāk, jau ātrāk būtu tikuši uz Ķīnas dienvidiem! Bet – kā jau Ķīnā – vai vismaz šajā skolā – viss notiek pēdējā brīdī. Autonomajā reģionā piepilsētās skolas veras ciet, jo brīvdienas, redz. Un brīvdienas nozīmē vairāk ceļotāju – vairāk iespēju saslimt taču. Un tad nu tiek teikts, ka arī nākamajā nedēļā mūsu skolai varētu aizliegt strādāt. Bet, lai tomēr visu paspētu izdarīt klātienē, stundas tiek saspiestas, lai iekļautos datumos, kad viss vēl vaļā. Pēc atvaļinājuma, ļoti iespējams, viss darbs atkal būs internetā. Un par to mēs tikai priecātos – viss uz vietas, nekur nav jāsoļo. Nu tik ērti strādāt online!

Dienas ir siltas, mēģinām kaut ko paspēt arī pabaudīt. Tirdziņos vietējie pārdod mazos būrīšos saķertus sienāžus, kas pieskandina visu apkārtni, tūristi pārpilda ielas. Jautājam – kāpēc gandrīz visi ķīnieši brauc ar baltiem auto? Tāpēc, ka tie izskatoties lielāki kā citu krāsu auto.

Pēc dažām dienām atkal parādās milzīgi ziņu uzraksti – tās pilsētas, kas plānojušas lielās izmaiņas un aizliegumus nevakcinētiem to nemaz nedrīkst darīt. Ķīnas Nacionālā Veselības Aizsardzības komiteja paziņo, ka neatļaus nekādus ierobežojumus nevakcinētajiem – nedrīkstot būt nekāda diskriminācija. Nebūs ne ceļojumu aizliegumi, ne iepirkšanās aizliegumi, nekas tāds. Komiteja atkārto, ka vīrusa vakcīnai jābūt tikai cilvēkam pilnībā saprotot, ko viņš dara, un pilnīgi brīvprātīgai. Un tās pilsētas, kas pavisam nesen nākušas klajā ar ierobežojumiem, tiks „laicīgi standartizētas un vadītas”. Nu re – Ķīna tomēr nav tik traka, liekas pat daudz civilāka kā lielākā daļa pasaules.

Žēl gan tos zvērus te. Vietējie karstākajās dienās sabrauc tirgos un tad arī pārdod nabaga kucēnus un kaķēnus pa 20 saspiestus vienā mazā būrī – saulē un bez ūdens. Arī daudzi suņu saimnieki tur savus lopiņus badā piesietus īsā šņorē, bet mums neļauj ne tos pabarot, ne padzirdīt. Bet skolā notiek liela izēšanās. Pēdējās nodarbībās bērniem atļauts ierasties ar uzkodām, ko tad tie nodarbību laikā var notiesāt. Interesanti, ka te nevienam nerūp, ja bērns ēd arbūzu ar visām sēkliņām – tā kaut kāda ierasta lieta (lai gan atceramies, ka pie mums par šīm mazajām sēkliņām ļoti satraucās). Arī mēs tiekam cienāti gan ar augļiem, gan saldumiem. Dienas ir garas un grūtas – te jau nav kā parastā skolā, kad skolotājs var arī apsēsties un uzdod mazajiem rakstu darbus. Stāvam kājās no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā – dziedam, dejojam (ar jaunākajiem), spēlējam spēles, plānojam aktivitātes. Nu īsts treniņš mums pašiem. Bet būsim satrenējušies un varēsim kāpt visos tajos kalnos, ko esam ieplānojuši! Sliktas plānošanas dēļ, kas Ķīnā nav nekas neierasts, saņemam arī daudz papildu stundas. Skolotāji iet prom, bet jaunie nav pieņemti darbā. Un tad nu visi raujas.

Traki ir arī ar lidojumu. Mūsējo nākas atcelt, jo dienvidu province, uz kuru plānojām doties, nu ir Ķīnas „sarkanajā sarakstā”. Tur no visiem 48 miljoniem saslimuši 250. Tātad nu visiem, kas izbrauc no šīs provinces (ko mēs darītu pēc mūsu vizītes tur), jāsēž 2 nedēļu karantīnā. Vakcinētajiem nekādu atlaižu nav, protams, jo vakcīna nepasargā no vīrusa pārnēsāšanas. Bet divu lieku nedēļu mums arī nav. Tāda pēkšņa lidojumu atcelšana nedēļu pirms paredzētā brauciena izmaksā 100 eiro kopā. Bet neko – jāskatās citi varianti. Tikmēr Šanhajā un piekrastē ir taifūna brīdinājumi – cilvēki tiek aicināti nodrošināties ar ūdens un pārtikas rezervēm, un palikt mājās, bet Ķīnas vidienē milzīgi plūdi – mājās no rozetēm ūdens tek iekšā. Ielā cilvēkam ūdens līdz pleciem! Jā, šī ir tāda neierasta vasara, bet nu ar šādu materiālistisku dzīvesveidu, kāds mums visiem pašlaik ir, gaidāmas vēl grūtākas vasaras. Mums tomēr vilciena biļetes jau ir – pirmais būs 16 stundu ilgs pārbrauciens uz Ķīnas filmu industrijas pilsētiņu. Un tad redzēsim, kā tālāk. Mūsu kolēģi saka – „uh, ja brauksiet tādus lielus gabalus ar vilcienu, vietējie jūs fotografēs, nāks ar jums runāties”. Jā, Ķīnā ārzemnieks vēl joprojām ir kas neparasts.

Skolā pēdējās dienas. Jāmāca pēdējās bērnudārza klasītes, un tad (ar visām „ēdienu aktivitātēm”) izrādās, ka pusei no bērniem alerģija no mango. Savukārt lielākās klasēs jārunā par tautībām. Kad pastāstām, ka mūsu pusē Taivānu reāli sauc par valsti, skolotāji uzreiz satraucas un mūs pārtrauc – nē, tā mazā sala ir Ķīnas daļa taču. Vecākās klases, kuras tagad mums ir vairāk, mācīt ir daudz vieglāk – nav īsti jāpaceļ balss un jāskraida nevienam pakaļ. Bet kas notiks pēc atvaļinājuma – nav zināms. Viss taču mainās nepārtraukti.

Un tā arī pienāk ceturtdienas vakars, mūsu pēdējās darba dienas noslēgums. Skolas direktore jau trešo dienu visiem skolotājiem dala saldējumu un bulciņas. Visi gan ir nokusuši no lielā skrējiena. Bet mums lielākais priekšā. Jau nākamajā dienā jākāpj vilcienā un jāsāk izpētīt šo milzīgo zemi! Tiekamies pavisam drīz, citā Ķīnas daļā!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šonedēļ vairāk parunāsim par pašu Mao – cilvēku, kas Ķīnas vēsturē spēlē nozīmīgu lomu. Te par Mao kritiski izsakās tikai drosmīgākie, bet tāpat daudz tie nerunā. Mao bija pārtikuša zemnieka dēls, dzīves sākumā viņš bija ķīniešu nacionālists ar antiimperiālistisku skatījumu. Mao īpaši ietekmēja 1911. gada Xinhai revolūcija un 1919. gada 4. maija kustības notikumi. Vēlāk, strādājot Pekinas universitātē, viņš pieņēma marksismu – ļeņinismu un kļuva par vienu no Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) dibinātājiem, vadot Rudens ražas sacelšanos (Autumn Harvest Upraising) 1927. gadā. Ķīnas pilsoņu kara laikā Mao palīdzēja dibināt Ķīnas Strādnieku un Zemnieku Sarkano armiju, un galu galā kļuva par ĶKP (Ķīnas komunistiskās partijas) vadītāju. Ķīnas pilsoņu karš atsākās pēc Japānas padošanās Japānas kara laikā un 1949. gadā Mao spēki sakāva nacionālistu valdību, kas atkāpās uz Taivānu.

1949. gada 1. oktobrī Mao pasludināja ĶTR (Ķīnas Tautas Republiku), marksisma – ļeņinistu vienpartijas valsts, kuru kontrolē ĶKP, dibināšanu. Turpmākajos gados viņš nostiprināja kontroli ar kampaņām pret namīpašniekiem, “kontrrevolucionāru” apspiešanu, kas kopumā izraisīja vairāku miljonu ķīniešu nāvi. Laikā no 1953. līdz 1958. gadam Mao bija nozīmīga loma plānveida ekonomikas īstenošanā Ķīnā, pirmās ĶTR konstitūcijas izveidošanā, industrializācijas programmas uzsākšanā. 1955. – 1957. gadā Mao uzsāka kustību „pret-labējiem” kampaņu, kurā vismaz 550 000 cilvēku tika nosodīti – lielākā daļa no kuriem bija intelektuāļi un disidenti. 1958. gadā viņš uzsāka „Lielo lēcienu”, kura mērķis bija ātri pārveidot Ķīnas ekonomiku no agrārās uz rūpniecisko, kas noveda pie nāvējošākā bada vēsturē un 15–55 miljonu cilvēku nāves no 1958. līdz 1962. gadam (!!!). Mao 1963. gadā uzsāka Sociālistisko partiju Izglītības kustība un 1966. gadā sāka Kultūras revolūciju – “pretrevolucionāru” elementu likvidēšanu Ķīnas sabiedrībā, kas ilga 10 gadus un ko raksturoja vardarbīga cīņa, plaša kultūras artefaktu iznīcināšana un bezprecedenta Mao personības kulta pacēlums. Revolūcijas laikā tika vajāti desmitiem miljonu cilvēku, savukārt aplēstais bojāgājušo skaits svārstās no simtiem tūkstošu līdz miljoniem. Pēc gadiem ilgām veselības problēmām 1976. gadā Mao piedzīvoja virkni sirdslēkmju un nomira 82 gadu vecumā.

Pretrunīgais Mao tiek uzskatīts par vienu no vissvarīgākajām personām divdesmitajā gadsimtā. Viņš ir pazīstams arī kā politiķis, teorētiķis, militārais stratēģis un dzejnieks. Mao laikā Ķīna bija iesaistīta Korejas karā, Ķīnas un Padomju Savienības sadalījumā, Vjetnamas karā un Khmer Rouge izaugsmē. Mao valdīja Ķīnā kā autokrātiskā un totalitārā režīmā, kas atbildīgs par masu represijām, kā arī reliģisko un kultūras artefaktu un vietu iznīcināšanu. Mao bija atbildīgs par 40 līdz 80 miljoniem upuru – cilvēkiem, kas mira no bada, vajāšanas, cietuma darbiem un masveida nāvessoda izpildes. Tajā pašā laikā Mao bija iniciators Ķīnas pārveidošanā no semikolonijas par spēcīgu suverēnu valsti ar augstu lasītprasmi un dzīves ilgumu.

Nu nedaudz vairāk par Mao privāto dzīvi. Ģimenē tam nebija viegli, jo, kā vēsta vairāki avoti, Mao Dzeduna tēvs sita viņu un viņa brāļus un māsas. 13 gadu vecumā Mao bija spiests pamest skolu un atgriezties mājās, lai palīdzētu ģimenes saimniecībā. Jau 14 gadu vecumā Mao bija precējies ar vecāku pusaugu meiteni, bet viņš gan to nekad īsti neatzina kā savu sievu. Tomēr Mao patika jaunas meitenes, un savos 68 gados vīram bija attiecības ar 14 gadu vecu meiteni, kas ilga veselus 10 gadus. Turklāt, pēc ārstu teiktā, Mao bija neauglīgs, tomēr – nez kā – viņam mūža laikā bija 4 sievas, kas dzemdēja 10 bērnus.

Pirms apņemšanās kļūt par revolucionāru un valstsvīru, priekšsēdētājs Mao izmēģināja dažādus karjeras veidus. Viņš iestājās policijas skolā, juridiskajā skolā un biznesa skolā. 1911. gadā Mao pievienojās Revolucionārajai armijai un Nacionālistu partijai. 1921. gadā Mao iestājās Ķīnas komunistiskajā partijā. Viņa politiskie centieni sāka augt, un 1949. gadā viņš kļuva par Ķīnas Tautas Republikas dibinātāju. Tomēr ir vēl šādas tādas interesantas personīgās lietas. Izrādās, Mao netīrīja zobus. Tā vietā, viņš mīlēja skalot muti ar tēju un tad pakošļāt tējas lapas. Tas, protams, padarīja lielā līdera zobus brūni zaļganus, bet ieteikumiem par zobu tīrīšanu Mao neklausīja atbildot: “Vai tad tīģeris tīra zobus?” Starp citu, arī vannošanās Mao likās laika izšķiešana. Tā vietā viņš izpeldējās un tika noberzts ar karstu dvieli.

Mango auglis Mao valdīšanas laikā tika izmantots kā varenā līdera simbols. Tas aizsākās tad, kad tos mango, ko Mao bija saņēmis dāvanā no Pakistānas delegācijas, tas pārdāvināja rūpnīcu darbiniekiem Pekinā. Rūpnīcas darbinieki bija tik pagodināti, ka priekšsēdētājs viņiem atdevis savus augļus, ka mēģināja tos saglabāt, cik jau nu varēja. Ja mango sapuva, ​​tos pārvērta kopīgā buljonā. Tradīcija turpinājās, un mango tika taisīti pat no vaska, kas arī tika pasniegti dāvanās, tā pieminot „dāsno” Mao.

Tiek teikts, ka savā vizītē uz Krieviju pēc tam, kad tā bija pārņēmusi kontroli pār Ķīnu, priekšsēdētājs Mao jutās vīlies Josefā Staļinā, kurš izturējās pret viņu kā parastu viesi. Lai atriebtos, kādā karstā Pekinas vasarā Ķīnā ierodoties Ņikitam Hruščovam, Mao izguldīja viesi istabā bez gaisa kondicioniera un nākamā rīta tikšanos sarīkoja peldbaseinā tikai tāpēc, ka krievu viesis nemācēja peldēt.

Kas notika Mao valdības laikā? Tad Ķīna pārtrauca opija ražošanu un lietošanu. Priekšsēdētāja valdība piespieda 10 miljoniem atkarīgo veikt obligātu ārstēšanu, savukārt tirgotāji tika nogalināti un opija ražošanas lauki pārstādīti. Priekšsēdētājs Mao pavēlēja iznīcināt arī žurkas, mušas, odus un zvirbuļus, lai uzlabotu Ķīnas higiēnas un veselības rādītājus. Iedzīvotāji tika apbalvoti, ja viņi varēja pierādīt (ar mirušajiem dzīvnieku ķermeņiem), ka viņi piedalījās iznīcināšanas kampaņā. Vissmagāk šis lēmums skāra zvirbuļu populāciju, un to samazināšanās radīja vispārēju ekoloģisko nelīdzsvarotību valstī.

Kultūras revolūcijas laikā priekšsēdētājs Mao vajāja ķīniešu rakstniekus un pavēlēja dedzināt to grāmatas un dzeju. Tomēr viņš pats gan publicēja rakstus Ķīnas iedzīvotājiem, kas ļāva tam nopelnīt miljoniem juaņu grāmatu autoratlīdzībā, vienlaikus saskaroties ar praktiski nekādu tirgus konkurenci. Pretrunīgs vīrs. Cilvēki smagi cieta šī vīra valdīšanas laikā, bet tajā pašā laikā Ķīnas valsts tiešām uzplauka.

Mūsu pirmdiena, mūsu atklājumi!

Šoreiz ņemam nelielu tūri. Vīrs, kas pirms divām nedēļām nogādājis mūs robežpunktā nu piedāvā izvizināt uz Hulun ezeru un uz Erka mitrāja dabas rezervātu 50 km no pilsētas. Parēķinām, cik šāda ekskursija mums izmaksātu ar citiem, un saprotam, ka ir izdevīgs variants! Desmitos kāpjam vīra auto un uzsākam ceļu cauri prērijai. Piestājam pie kamieļu fermas un dažiem jurtu kompleksiem, kur vīrs piedāvā gan vilkt tradicionālos mongoļu tērpus, lai nofotografētos, gan izjāt ar zirgiem. Saprotam, ka katrā tūristiskajā apstāšanās punktā tam atlec kāda kapeika par tūristu atvešanu, bet mēs neesam ne fotogrāfiju medībās, ne īsti gribas jāt ar tiem saulē nomocītajiem zirģeļiem.

Pats brauciens caur zaļajām pļavām ir brīnumskaists. Kā paveicies ar dienu! Pat vēja ģeneratori negriežas! Pēc stundas nokļūstam pie Hulun ezera – viena no pieciem lielākajiem saldūdens ezeriem Ķīnā, kura platība ir ap 2339 kvadrātkilometriem! Šajā ezerā katru gadu tiek nozvejots vairāk nekā 7000 tonnas zivju un vēl vairāk garneļu. Arī pāris kilogrami pērļu un miljoniem vēžu. Un šī ir tūristu iecienīta vieta vasarā. Bet ezeram, izrādās, tik viegli nemaz nevar piekļūt. Jāmaksā 5 eiro ieejas maksa un jārāda arī pases un veselības kods. Protams, atkal šoferim par mums kas atlec, bet bez viņa mēs tāpat maksātu pilno cenu. Smejam, ka bijām plānojuši braukt ar autobusu līdz pēdējam ciemam un tad atlikušos 20 km līdz ezeram iet kājām. Būtu traki iznācis, jo pases noteikti nebūtu ņēmuši līdzi. Un tad nu būtu tie 20 km kājām jāpievar atpakaļ neko nepieredzot.

Bet nu esam pie milzīgā ezera, kas tiešām izskatās kā jūra. Zīmes gan vēsta, ka peldēties šeit nedrīkst. Vien divi bērneļi līdz celim iebriduši ūdenī, un viens turpat arī pačurā. Mūsu gids gan stāsta, ka līdz saliņai, kas turpat redzama no krasta, var aizpeldēt. Bet nu peldētāju nav un arī mēs neesam tam gatavi. Ir ļoti daudz ķīniešu tūristu, un arī karstajā dienā tie kārtīgi satuntulējušies – arī džemperos un jakās. Un, protams, sejas apsegtas, lietussargi virs galvām – lai tikai tas saules stariņš neskartu balto ķīnieša ādu. Arī mūsu draugs uzstājīgi staigā mums pakaļ ar sarkanu saulessargu sakot, ka nu to mums noteikti vajag.

Arča ūdenī met akmeņus, klāt pienāk ķīnieši un sāk Arču atdarināt – var redzēt, ka tie vienkārši nevar saņemties pajautāt pēc foto, kas beigās tiem tomēr izdodas. Pēcāk daudzi mūsu draugam jautā, no kurienes mēs esam, kur šis mūs noķēris utt. Ķīnieši ir ziņkārīgi, un tie nekad nekautrēsies uzdot jautājumus. Pabradājam pa ūdeni, un laiks doties tālāk.

Pa ceļam gids saka, ka laiks šņabim. Mēs gan neesam tie tipiskie krievu tūristi, ar ko tam laikam nākas biežāk saskarties – ne ēnu vajag, ne atpūsties gribas, ne fotografēties, ne šņabi un ne šašliku. Tā nu ātri vien nokļūstam Erka mitrāja dabas rezervātā. Tas ir starpvalstu mitrājs, senāk arī militārs cietoksnis. Parks tiešām zaļš un applūdis, aug niedres, redzami pāris putni. Parasti tik daudz ūdens neesot, vien šī vasara tāda ļoti lietaina. Apstaigājam dažas platformas, kuras vēl neatrodas ūdenī, un tad tiekam pierunāti pavizināties ar laivu par puscenu. Un brauciens ir tiešām foršs – līkumos kārtīgi virpuļojam! Mums slikti nepaliek, bet mazais čivauva sunītis, ko viena dāma nez kāpēc paņēmusi līdzi braucienā, gan neizskatās laimīgs. Ar laivu nokļūstam vietā, kur sākas Krievija. Ūdenī pārvilkts striķis krāsainiem karogiem un uzcelts Ķīnas marķieris – ūdens robežas atzīme. Pēcāk lasām, ka tāda atzīmēta ūdens robeža ir vienīgā Ķīnā! Kā mums stāsta, ziemā šī vieta vispār norobežota, jo tad ūdeņi sasalst un robežu iespējams pāriet kājām, kas nav atļauts. Nu laivās visus viegli nokontrolēt, tāpēc arī varam pieredzēt Krieviju rokas stiepiena attālumā. Smejam – kad Arča mēģina pastiept roku, lai pataustītu „Krievijas ūdeni”, laivas šoferītis braucamo sagriež tā, lai tas nebūtu iespējams. Nez, vai tad arī pirkstiņu pāri žogam nedrīkst pārlikt?

Laiks doties atpakaļ uz Maņdžouli. Diena bijusi jauka, un atkal esam izzinājuši tuvāko apkārtni. Arī otrdienas brīvo rītu izmantojam, lai atklātu ko jaunu. Šoreiz vietējie padalās ar ziņām, ka nu atvēries rīta tirdziņš, kas pilsētas nomalē atvērts jau no četriem. Un tas tiešām ir pārbagāts dārzeņiem, augļiem un garšvielām. Redz, ka tomēr arī mazajā Maņdžouli var šo to jaunu atklāt! Un te mums palicis tieši mēnesis pirms dodamies ceļā. Kad atgriezīsimies, klāt būs rudens un viss vērsies ciet.

Sešas dienas nedēļā gan jāiet uz darbu. Un darba paliek tikai vairāk. Smieklīgi, ka sākumā privātie skolēni (par kuriem mums maksā papildus), bija vien „eksperiments” – redz, pamācīsim nedēļu un tad varēsim izvēlēties, vai turpināt vai ne. Bet tagad jau ir tā, ka nav mūsu izvēle vairāk – arī saspringtākā darba grafikā mums tie obligāti jāmāca. Neesot neviena cita. Mazie ir ļoti gudri, bet ar tik īsu uzmanību, ka nodarbības ir diezgan sarežģītas. Arī dvīņu māte nu ieradusies Maņdžouli no Šanhajas un atzīst, ka zēni ir īsts pārbaudījums. Mums, protams, prasa, no kurienes esam, un jāatbild, ka no Jaunzēlandes. Tad māte izsaucas – tā mūsu nodarbību videoierakstus parādījusi zēnu angļu valodas skolotājam Šanhajā, un tas minējis, ka esam no Austrālijas vai Jaunzēlandes (tāds, redz, akcents). Un tad māte uzreiz zvana tam pašam skolotājam, sakot – „jā, tev vienmēr taisnība – viņi tiešām ir no Jaunzēlandes!”. Tik daudz mums te personību Ķīnā!

Mazie turpina dāvināt visādus labumus, arī vecāki šad tad atnes kūciņu, ledus tēju, jogurtu – visu ko, lai skolotājam prieks. Arī tirdziņš pie skolas ir atkal atvēries, atkal pārdodas visādi Ķīnas tautas medicīnas brīnumi – tējas, ziedes, dzērieni (arī ēzeļa āda un brieža ragi) un kas tik vēl! Laikapstākļi gan atkal sagriezušies, līst nepārtraukti, ielas pārvēršas upēs. Vietējie paši atzīst, ka tā lijis nav pēdējos trīs gadus. Laikapstākļi pasaulē mainās strauji, un kas vēl maz var iedomāties to milzīgo migrāciju ne tik tālā nākotnē plūdu un sausuma dēļ!

Ceturtdienas sanāksmē beidzot sāk atklāties, cik tiešām daudzi drīz dosies prom. Protams, ir arī daudz jaunu intervējamo, no kuriem daži pārsteigti, ka šajos krīzes laikos mūsu skolā māca veseli deviņi ārzemnieki. Tagad skolas sacenšas par iebraucējiem, un tas ir labs laiks, lai meklētu augstākās algas un labākos dzīves apstākļus. Ir arī kāds latvietis, kas ieinteresējies šajā darba pasākumā, bet bez bakalaura grāda Ķīnā iekļūt grūti. Tagad te var iebraukt vai nu ar biznesa vai darba vīzu. Darba vīzai vajag bakalauru (jebkādā specialitātē), savukārt ar biznesa vīzu riskanti,. Ķīnas robežas nebūt nepaliek vieglākas. Dažas valstis noteikušas karantīnu pat pirms izlidošanas uz Ķīnu. Redz, divas nedēļas jāpaliek lidostas viesnīcā un tikai tad var kāpt lidmašīnā, lai ierastos šajā lielajā zemē. Neizskatās, ka tā situācija pasaulē uzlabojas. Tikmēr visi potējas pret viena tipa vīrusu, kamēr pasauli pārņēmis jau nākamais, jau nākamās vakcīnas gaida rindā. Un tā tas var turpināties mūžīgi.

Nav daudzi, kas tagad vēlas braukt uz Maņdžouli. Mums saka, ka senāk bija vieglāk, jo tad arī vēstniecības tik strikti tos dokumentus nepētīja. Uztaisi „Paint” programmā sev bakalauru, iedod vēstniecībai, un vīza rokā. Mums saka, ka skolai der jebkādi papīri – viltoti, pirkti – ar visu var iziet cauri. Bet galvenais ir tās vēstniecības mūsu valstīs. Tās skatās striktāk. Te daži tiešām atbraukuši gan ar pirktiem, gan uztaisītiem papīriem. No visiem deviņiem ārzemniekiem pat puse te nav īsti legāli. (Lielu daļu no visa, kas te notiek, nemaz nevar tik atklāti aprakstīt.)

Nākamās trīs nedēļas solās būt traki saspringtas, jo sākas laiks, kad jāatstrādā brīvdienas. Bet arī laika prognoze saka – nākamās 15 dienas līs. Nu neko – nebūs žēl, ka nokavējam vasaru – tāpat tādas vairs nav un nebūs. Augustā beigs līt, bet tad jau klāt vēji un aukstums. Tomēr jau esam ieminējušies, ka nezinām, cik paši te ilgi paliksim, un tagad atliek tikai to visu pārcelšanos realizēt.

Tupinām izzināt arī visādas interesantas lietas no mūsu kolēģiem. Interesantākā, ka pat katra cilvēka vecums Ķīnas robežās atšķiras. Piemēram, Iekšējās Mongolijas reģionā mums jau ir 32 gadi, kamēr Ķīnas dienvidos – 31. Te, redz, bērnam piedzimstot uzreiz tiek dots viens gadiņš. Tā nu mēs tajos vecumos dažreiz apmulstam. Nemaz nerunājot par dzimšanas dienām, kas ķīniešiem katru gadu mainās, jo tie seko Mēness kalendāram.

Skola turpina par mums priecāties, un arī vecāki esot teikuši, ka mēs esam tieši tie skolotāji, kas viņu bērniem vajadzīgi. Nākamās trīs nedēļas gan būs trakas, bet nu pēc tam trīs nedēļu atvaļinājums būs super!

Brīvajā pirmdienā vairs tālu nekur neizbraukt – viss tuvais apskatīts. Tāpēc dodamies uz milzīgo rīta tirgu. Tas ir augļiem un dārzeņiem pārbagāts, turklāt vietējie to visu izaudzējuši neizprotamos izmēros un apmēros. Un vienmēr jau labāk atbalstīt tos, kas paši audzē vērtīgos dārzeņus, nevis iet uz veikalu, kas bez mums tāpat var iztikt. Turklāt vietējie vienmēr priecājas par ārzemnieku, un – ja vēl tas saprot šo to ķīniešu valodā – vispār diena izdevusies. Bankā pieslēdzam sms paziņojumu (kas pavēsta par to, ja no kartes kas noņemts vai tajā kas ieskaitīts). Tāds prieks maksā 3 eiro gadā. Un tas ir noderīgi, lai pārliecinātos, kāda alga ienāk, jo te nav tāda internetbanka. Visu var pārbaudīt tikai pie bankomāta. Dīvaini. Bankā vēl brīnās, ka strādājam mūsu lielajā valodu skolā, bet nenākam no angliski runājošas zemes. Jā, te mūsu skola ir populāra un tā vienmēr darbā ņēmusi tikai amerikāņus, kanādiešus vai britus. Bet nu – kaut kādi latvieši! Pasts, tāpat kā banka, ir ļoti sarežģīta lieta. Jā, vēstulītes uz Latviju ir izdevies nosūtīt (tas gan bija diezgan sarežģīti un ļoti dārgi), bet uz Jaunzēlandi vēstulīti mūsu dāmai ar sunīti, pie kā dzīvojām ilgu laiku, nekādi neizdodas nosūtīt. Ķīnā ir šādas it kā elementāras lietas, kas pataisītas tik grūtas. Jaunzēlande vienkārši neatbilstot kaut kādiem sūtīšanas standartiem.

Pirmdienu noslēdzam ar pastaigu parkā. Un te priecājamies par ķīniešiem. Nu tiešām – vecie ir tik pozitīvi – tie vēl joprojām nav pazaudējuši savu bērnišķīgo prieku. Dejo, dzied karaoki, vingro, vienmēr pienāk klāt ar kādu jautājumu savā valodā, ko ne vienmēr izdodas atšifrēt. Daži mūs izseko. Protams, vienmēr tiekam iemūžināti video. Bet kopumā atmosfēra te ir tik jauka! Laikam tautai jāiziet kam trakam cauri, lai cilvēki pēcāk spētu novērtēt un priecāties par to, kas tiem ir tagad. Nez, kāpēc ne visās zemēs tas strādā, bet Ķīnā tiešām var redzēt, ka cilvēki bauda ik mirkli! Vecākie nāk uz parku ar savu radio, un vienkārši klausās to dabā. Ir opis invalīdu ratiņos kopā ar sunīti. Tas savukārt spēlē flautu, pieskandinādams tos parka stūrus, kur neviens nedzied karaoki. Un nē, tie necenšas nopelnīt, bet vienkārši bauda sauli un mūziku.

Jā, ir lietas, kas Ķīnā nav patīkamas – piemēram, tā izturēšanās pret dzīvo pasauli. Dzīvnieki vai nu tiek izšauti to orgānu dēļ, ko izmanto ķīniešu tradicionālajā medicīnā, vai vienkārši mocīti lielā salā vai karstā saulē piesieti īsā striķītī, ielikti būros. Ķīna ir ļoti pretrunīga, bet mums te tiešām patīk. Un patīk iepazīt šo seno kultūru un parādīt to arī Tev!

Ik pa laikam uznāk pērkona negaiss, un tad pilsēta burtiski pārvēršas upē. Notekas nestrādā, automašīnām jāpeld pa ūdeni. Protams, tad arī sākas sastrēgumi, un ar kājām vieglāk aizsoļot līdz skolai šortos un iešļūcenēs – nu tā, lai var brist pa ūdeni. Un tas nedaudz izbrīna – ja jau katru gadu līst, vai tad nevarēja tās ielas sataisīt tā, ka ūdens kaut kur arī aiziet? Ja katru gadu ir auksta ziema ar apledojumu, vai tad tiešām nevarēja pilsētas ielas taisīt tā, ka nav ik pa laikam superslidens materiāls, uz kura uzkāpjot var sasieties mezglā?

Vēstuli uz Jaunzēlandi tomēr izdodas nosūtīt, to izdara mūsu ķīniešu asistente, kam tas izmaksā vien 50 centus. Interesanti, kāpēc tad, ja pastā redz ārzemnieku, viss uzreiz darbiniekiem šķiet neiespējams? Notiek pēkšņas izmaiņas saspringtajos grafikos, jūtami palielinās darba apjoms, bet tas, ka redzam sevi jau ar somām mugurā, visu padara daudz vieglāku. Vietējie tikmēr bauda – vakaros parkā uzstādītajā skatuvē notiek koncerti, bet pie ezera vienmēr uzvilkta šķībā karaoke, kas dažreiz nu ir tik greiza, ka nespējam vien nobrīnīties.

Ziņās aktuālākā informācija ir par diviem vīrusiem. Viens ir tas, kas sagādā problēmu visā pasaulē. Jūlija sākumā no Afganistānas Ķīnā ielidoja lidmašīna ar 59 saslimušajiem, un tad nu visi šokā – kā tas gadījies. Tie lidojuši uz Vuhaņu – nu tieši to pilsētu, ko arī mēs gribam apskatīt savā dienvidu tūrē. Būtu interesanti šādu notikumu dēļ iesprūst Vuhaņā. Tad gan mēs smietos.

Bet vēl vairāk ķīnieši satraucas par to pašu H.pylori baktēriju, kas ir vienīgais mikroorganisms, kas spējīga izdzīvot kuņģī (kā saka ķīniešu ārsti). Tā rada iekaisumu, kas noved pie čūlām, gastrīta un arī kuņģa vēža. Un tie dati jau nedaudz biedējoši – vairāk kā 50% ķīnieši ar tādu slimo. Kāds vēl kovids – te ir reāla problēma. Šādu baktēriju var dabūt caur siekalām – ja nav kārtīgi nodezinficēti trauki vai kociņi. Tiek ieteikts dezinficēt savus galda rīkus un neēst no kopīgiem traukiem. Mēs gan ar ķīniešiem daudz netiekamies un neejam uz kopīgām vakariņām, bet gadās. Un, ja katrs otrais jau ar baktēriju vēderā – tad nu cik maz vajag, lai tādu saķertu?

Sācies ir mūsu trakais darba skrējiens. No rīta līdz vakaram gandrīz katru dienu. Tā jau ir – atvaļinājums vienkārši jāatstrādā, tā kā īsti jau tāda nemaz nav. Bet ķīniešiem gan brīvdienas sākušās. Devītās klases liek eksāmenu, un tikai pusei ir iespēja iekļūt valsts vidusskolā ierobežoto vietu skaita dēļ. Pārējiem ar zemākiem rezultātiem būs jāņem privātās iestādes, kas maksā naudiņu, bet arī tur visiem nesanāks vieta. Un tad atliek reģiona skolas, kur jāmaksā vairāk (tās ir profesionālās novirzes). Bet reāli šādi Ķīna šķiro tautu – tādai lielai nācijai ir vajadzīgi arī tie, kas strādā rūpnīcās, tie, kas apkopj parkus un tīra ielas. Nu nevar visi mācīties un strādāt birojos. Tāpēc konkurence ir pamatīga, stress jauniešiem ne pa jokam. Tomēr sākušās skolēnu brīvdienas, un pilsēta pilna ar iebraucējiem no citām Ķīnas pusēm. Mēs atkal tiem esam galvenais foto objekts.

Kā kārtīgi pasaules pētnieki, rūpējamies arī par savu veselību – nu tā, lai ilgāk, tālāk, augstāk! Ķīnā intereses pēc nododam asinis, lai pārbaudītu, vai atkal viss kārtībā, un tā arī ir. Smieklīgākais, ka ķīniešu ārsti paši ļoti pārsteigti, ka mums viss labi, jo parasti „baltais” ir ļoti neveselīgs, turklāt mēs vēl neēdam gaļu! Mūsu ķīniešu asistente, bez kuras mēs neko tādu tik viegli nevarētu izdarīt, arī nosaka: parasti ārzemniekam (vismaz tam, kas strādā skolā) visādas kaites – tad galva sāp, tad kakls, tad vēders. „Bet mēs – ārzemnieki – taču esam tik stipri un apaļi – daudz spēcīgāki par ķīniešiem – bet tāpat neveseli”. Jā, te bieži lielāks, apaļāks, šiem liekas kā spēcīgāks.

Jautājam, ko tad mūsu kolēģi brīvdienās domā darīt. Daudzi nekur tālāk neizbrauks, jo tiem bailes no vīrusa. Redz, ne visi sapotējušies, bet ir šādas tādas vietas Ķīnā, kur tas vīruss „uzpeld”. Kā mums saka, Čengdu ir „veseli” 50 gadījumi (no 10 miljoniem cilvēku)…Tas tāpat kā „man bailes braukt uz Latviju, jo tur 10 cilvēki slimo”. Bet neko – mēs esam gatavi ceļam! Tikai vēl jāiztur šīs trakās dienas. Ķīnā gan tā plānošana vienmēr pašvaka. Tā kā arī pats stundu skaits, grafiki, algas – viss vienam no otra ir liels noslēpums – tad ir arī daudz kļūdu jaunajos plānos, un ne mums par labu. Katram ķīnietim, izrādās, ir tikai 6 klases, kamēr mums ir visas 13. Varbūt tur arī sākas pirmais iemesls lielajai algu atšķirībai. Tie ķīnieši, kas tikai sākuši strādāt skolā, saņem 350 eiro – bet tie tikai vēro nodarbības un izpalīdz, gaidot dienu, kad tiem pašiem piešķirs savu klasi. Lielākā alga šajā skolā ārzemniekam ir 3 tūkstoši eiro – tāpēc, ka tas skolā strādā jau 3 gadus un nāk no angliski runājošas zemes.

Nedēļu noslēdzam veiksmīgi, bet piekusums jūtams. Tomēr jau drīz dosimies ceļā. Tikmēr Maņdžouli bauda milzumdaudz ķīniešu tūristi. Tie ierodas savos treilerīšos, milzīgās autobusu rindās. Jā, cenas arī paaugstinājušās. Bet visi priecīgi – biznesiņi var atsperties, vasara beidzot sākusies! Vēl divas nedēļas, un arī mēs to kārtīgi izbaudīsim!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par ķīniešu galda kultūru! Galdi ķīniešu restorānos lielākoties ir apaļi (vismaz lielām kompānijām). Un pa vidu tiem ir milzīgs ritulis, kas grozās. Uz tā tad tiek likti dažādi ēdieni, pie kuriem var piekļūt katrs. Un no kopīgajiem traukiem tad pats var visu pagaršot. Parasti katrs pie galda esošais pasūta vienu ēdienu – tādu, kas varētu garšot visiem. Starp citu, arī veģetāriešu vēlmes tiek ņemtas vērā. Budisti, piemēram, neēd gaļu, tāpēc veģetārisms te ir ļoti saprotams. Senajā Ķīnā gan katram cilvēkam bija savs šķīvis ar savu ēdienu, kā tas ir pie mums, rietumos. Tomēr individuālais ēdināšanas ieradums mainījās kopš Yuan dinastijas. Tad sāka lietot kopējos traukus, mainīja galda piederumus, un tas palicis līdz pat mūsdienām.

Oficiālās vakariņās arī sēdēšanas kārtība ir ļoti stingra. Ķīniešu sēdvietu secība ir balstīta uz darba stāžu un organizācijas hierarhiju. Parasti goda vieta ir tā, kas atrodas centrā uz austrumiem vai vērsta uz ieeju. Šī vieta tiek rezervēta viesim ar augstāko statusu vai ārzemju goda viesim. Citi ar augstāku statusu sēž goda vietas tuvumā, un tie, kuriem ir zemākas pozīcijas, sēž tālāk.

Ķīniešiem ēšana ir liela lieta. Augstākas klases restorānos pirms ēdienu pasniegšanas tiek pasniegti mitri dvielīši vai ūdens bļoda ar ziedlapiņām vai augļiem, kur nomazgāt rokas. Standarta ķīniešu banketā vispirms tiks pasniegts aukstais ēdiens, pēc tam zupa, siltais ēdiens, pamatēdiens un visbeidzot augļi. Jāatceras, ka viesim vajadzētu sākt ēst tikai pēc tam, kad saimnieks devis zīmi.

Un nevajadzētu piekrāmēt savus traukus pilnus, bet ēst pa mazumiņam.

Kādas tad ir pašas galda manieres? Īpaša uzmanība jāpievērš irbulīšiem. Ar tiem, ņemot ēdienu, jābūt pieklājīgam. Ar tiem nedrīkst uz ko norādīt, nedrīkst ar tiem spēlēties. Un nedrīkst tos laizīt (arī ja pie irbulīšiem ir mērce), nedrīkst ar irbulīšiem bīdīt ēdienu lielajos traukos, tā meklējot ko īpašu. Un irbulīšus noteikti nedrīkst vertikāli spraust ēdienā, jo tas saistīts ar senču pielūgsmes rituāliem, kam nebūtu jābūt pie galda. Ar irbulīšiem var ņemt ēdienu, bet ne to uzdurt! Un, ja kas nokritis uz galda, tas tur arī jāatstāj. Nedrīkst izmantot irbulīšus bļodas vai šķīvja pārvietošanai, un ar tiem pa šķīvjiem vai krūzēm nedrīkst sist. Bet trauku klāstā būs ne tikai irbulīši – būs arī karote, neliela tējas krūze, liels šķīvis un rīsu trauks. Dažreiz ir arī irbulīšu turētājs, liela ūdens vai vīna glāze un mazā šota glāzīte stiprajai dzirai.

Bet kas tad ir ar tām „ēšanas skaņām”? Vienmēr bijis priekšstats, ka ķīnieši skaļi strebj un čāpstina, tā izrādot labpatiku pret ēdienu. Bet tā nebūt nav! Jā, dzelzceļa strādnieki pēc garas dienas nāk ēstuvītē iedzert savu šņabi un ar čāpstināšanu pieskandina visu telpu, bet kopumā arī šajā sabiedrībā pieņemts neradīt troksni ēdot zupu vai nūdeles. Un nerunāt ar pilnu muti.

Dzeršana arī ir svarīga. Un tiek saukti arī tosti. Ja dzer alu vai vīnu, tad pēc tosta izdzer vienu malku. Bet, ja tas ir stiprais dzēriens, tad jādzer līdz galam – tas saucas „gan bei”. Un tūliņ pēc glāzes iztukšošanas tā tiek piepildīta. Tukšām glāzēm uz galda nav jābūt. Tostu sāk saimnieks, kas ierosina to veikt goda viesim. Tad seko tas viesis, kura uzdevums ir izklaidēt pārējos sanākušos. Un visbeidzot to var darīt pārējie. Bet nedrīkst pārrunāt saimnieku – tas ir nepieklājīgi.

Pēc maltītes pieņemts, ka viesis piedāvā apmaksāt rēķinu, bet vienmēr gala beigās piekāpties, un pieņemt sava uzaicinātāja viesmīlību. Ja pārlieku uzstāsi par rēķina apmaksu, tas aizvainos saimnieku, jo šāds žests liecina, ka uzaicinātājs nevar atļauties samaksāt rēķinu. Svinīgās viesībās pieņemts palikt līdz beigām. Ja nu ir kāds neparedzēts gadījums, par to saimniekam jāpasaka un jāatvainojas laicīgi.

Ko esam ievērojuši paši? Interesanti tas – ja ķīnietis kaut ko neēd, kā, piemēram, zivs asakas, tās tas neliek atsevišķā šķīvītī, bet turpat uz galda. Tāpēc pēc visām lielajām sanākšanām paliek liela nekārtība. Turklāt, lai arī teikts, ka Ķīnā ir labi ko atstāt šķīvī pēc ēšanas un neizēst visu, gluži pretēji kā rietumos, tā bieži vien nav taisnība. Arī vietējie pēc maltītes viesmīlim prasa maisiņus un palikušo ņem līdzi mājās. Ļoti reti (lielākoties tikai mūsu skolas sanākšanās) ēdiens tiek reāli atstāts. Šajā reģionā alus tiek uzskatīts kā uzdzeramais stiprajai dzirai. Un tas tiek dzerts silts. Kad visi izmetuši savu baidžu, tie uzdzer aliņu, kas tiek atnests sešu pudeļu turētājā un regulāri papildināts. Jā, te ēd un dzer ļoti daudz. Un tāpēc par mums Ķīnā pabrīnās arī tad, ja mūsuprāt esam pasūtījuši daudz – neesam, redz, ne īsti ēdāji, ne dzērāji. Nemaz nesalīdzināt ar ķīniešiem (vismaz Iekšējās Mongolijas reģionā)!

Pūķa Laivu festivāls.

Jā, arī mazajā Maņdžouli šis tas notiek. Tiek rīkoti tirdziņi, un ielas tiek slēgtas auto, lai kājāmgājēji varētu iepirkties. Tiek pārdotas visādas interesantas lietas – arī mazi bruņurupucēni un marinēti čiekuri. Bet galvenais jau katrā festivālā ir īpašie amuleti. Šoreiz tie ir tādi bumbierveida augi, kas apsieti ar sarkanām lentām. Viss veiksmei, laimei, un gariņu samierināšanai. Ir arī daudz puķu un stādu. Ir īpaši augi, kas sasieti bantītēs, un tos vietējie pērk kā odu atbaidītājus – vienkārši ņem zaļos lakstus un sevi ar tiem pliķē. Pie tradicionālā Pūķa Laivu festivāla ēdiena, kas ir rīsi ietīti lapās, arī tiekam – tādus mums piegādā mūsu ķīniešu asistente, kam šādu uzdevumu devusi skolas direktore. Nu tā – lai ārzemnieki nesūdzas, ka nebūtu ko no tradicionālā izmēģinājuši.

Visu nedēļu sola lietavas. Gaidām to negaisu, bet nevaram sagaidīt, un nospriežam – salīsim, salīsim, bet jādodas taču Maņdžouli! Ņemam Didī (kas ir gandrīz kā taksis, tikai lētāks un pasūtāms vien ar īpašo aplikāciju telefonā), un dodamies uz Krievijas – Ķīnas vārtiem, kas ziemā bija ciet. Mums pagadās ļoti jauks braucējs ar 23 gadu stāžu. Tas māk izskaidrot, ka robežas vārti maksā ļoti daudz – 10 eiro no cilvēka, bet ir alternatīva – tas mūs aizved uz kādu ēku, kur tās aizmugurē atrodas kāpnes, un aiz aizlieguma zīmēm var tikt uz ēkas jumta, un ieraudzīt tieši to pašu, ko no robežvārtu augstākā stāva! Oho! Plašumi visapkārt, ko sadalījušas divas lielvaras. Tepat vien ir Zabaikaļsk, un, ja godīgi, tas izskatās ļoti bēdīgi, salīdzinot ar Ķīnas pusē esošo Maņdžouli. Arī robežvārti, kas ir katrai no abām valstīm, atšķiras – Ķīnas vārti ir milzīgi, vareni. Krievijas vārti necili, bet tepat abi ir. Atvērta ir arī beznodokļu iepirkšanās zona, kur ir dažādas preces no Krievijas – milti, ko var nosaukt par īstiem miltiem, ne kā ķīniešu miltus, ir medus, šņabis un dažādas tējas. Mums tas viss jau plauktiņos, tāpēc lieki netērējamies, bet dodamies tālāk.

Nu uz robežas ir simtiem braucēju ne kā ziemā, kad viss bija pamests. Un nu tie visi piedāvā ne tikai pavizināt, bet reālas tūres – zirgu izjādes stepes plašumos, kvadraciklu tūres, palikšanu jurtā un visu citu. To visu nākamajās nedēļās noteikti izmēģināsim. Nu ir diena, kad beidzot ieejam tajā pasaules lielākajā matrjoškā – viesnīcā. Nu apmeklētājiem viss atvērts! Un matrjoška tiešām ir interesanta – iekšpusē iztaisīts gaismas šovs un dažādas telpas kā īstas mākslas galerijas. Neticami, ka ķīnieši tik labi pastrādājuši!

Turpinām ar stadionu, kur notiek nelielas sanākšanas. Redz, nav tā kā tajā nesenajā maratonā Ķīnā, kur nomira veseli 200 cilvēki strauju laikapstākļu izmaiņu dēļ. Te viss civili, bet lielas sporta pulcēšanās vēl joprojām ir aizliegtas.

Savu nākamo rītu arī izmantojam, lai dotos nelielā tūrē pa prēriju. Atkal braucēji nesaprot, kāpēc „baltais” grib, lai to izmet nekurienes vidū. Bet nu te ir tik skaisti! Uzziedējuši mazie pļavas ziedi, vēji palikuši siltāki, saimnieki izlaiduši ganīties savas govis un aitas. Arī jurtu kompleksi ir atvērti. Viena nakts tādā maksā 20 eiro, bet „ja gribat, var arī lētāk”. Jurtā ir gan TV, gan tualete un duša. Visas ērtības. Un stepes vidū tādā namiņā būtu interesanti padzīvot. Arī tas ir mūsu na\ākamajā plānā. Zirgu izjādes maksā sākot ar 5 eiro, ja „jājat tuvu”, ja tālāk, tad 10 eiro, ja pavisam tālu, tad 40 eiro. Savukārt 6 apļi pa trasi ar kvadraciklu maksā 25 eiro, vairāk kā pati jurta.

Pa ceļam atpakaļ no stepes pie mums piestāj vairākas reizes. Ir ķīnieši, kas piedāvā braucienu atpakaļ uz pilsētu (par samaksu protams), ir ķīniešu tūristi, kas vēlas foto. Sākumā tie, protams, sagatavojas, un uzvelk masku – kas zina, cik Maņdžouli tie „baltie” ir vīrusaini.

Otrdienas pēcpusdienā atkal jāsāk lielais darba cēliens. Un jauni pienākumi, jauni privātskolnieki. Tie gan izrādās daudz gudrāki kā stāstīts, un tas, protams, maina visus nodarbību plānus. Ir atvērtās nodarbības, kur jāuzstājas vecākiem, un tad arī Tēva diena nedēļas nogalē. Skolā pasākumu netrūkst. Un kāpēc tā? Izrādās, skolai grūtības ar finansēm, jo liela daļa vecāku tomēr baidoties no vīrusa un savus bērnus pie ārzemniekiem nelaiž. Bet tāpat jau skolā ir tie divi tūkstoši skolēnu. Jā, ir citādi laiki.

Interesanti, ka taksisti arī neaizmirst pajautāt, cik tad pelnām. „800 eiro?”, „Nedrīkstam teikt.” „Ā, nu tad jau vairāk. Labi jums – ārzemniekiem – te”.. Un ne viens vien interesējas par ārzemnieku algām. Nez, kādā darbā jāstrādā vietējiem, lai pelnītu vairākus tūkstošus mēnesī.

Interesanti notiek ar vienu braucēju. Kad Didī aplikācija nojūdzas un nevar samaksāt, dodam naudiņu tam skaidrā. Vīrs aizbrauc un pēc 5 min aplikācija parāda, ka jāmaksā. Ko nu? Rakstām atbalsta komandai ziņu, un tie atbild, ka paklausīsies mūsu sarunas no telefona, un situāciju atrisinās. Tātad reāli viņi klausās to, ko runājam blakus telefonam! Interesanti, un gala beigās pierādās, ka visu esam apmaksājuši kā nākas. Laikam jau to varēja dzirdēt. Tā jau mums saka, ka Ķīnā noklausās visu, bet nē – bailes nav – nekādu apvērsumu netaisām. Bet, ja nu kaut kas šiem nepatiks un izdomās mūs pārmeklēt, būs vēl interesantāk!

Direktore atkal nāk klajā ar dīvainībām. Tad tā izdomājusi, ka visiem piektdienas rītā jāiet uz baseinu peldēt (protams, galvenokārt fotografēties), tad tā izdomā, ka jātaisa Sporta spēļu apbalvošanas ceremonija. Protams, visiem jāģērbjas darba formās un jāpozē. Pat mūsu privātās nodarbības tiek atceltas (par ko, protams, uzzinām tikai aizejot uz tām), lai tikai mēs varētu piedalīties visā pasākumā. Neko – video, foto, pāris dāvaniņas un kārtējais reklāmas pasākums beidzies. Klāt nedēļas nogale. Atkal daudz darba, bet domājam, protams, jau par pirmdienu. Mūsu iepriekš satiktais šoferītis, kas atklāja mums bezmaksas robežas punktu, nu piedāvā gan jurtas, gan zirgu šovus, gan koncertus un visu citu. Protams, mums par reālajām cenām nav ne jausmas. Tāpēc prasām tās kolēģiem. Visdīvainākais, kas mums liekas Ķīnā, ir tas, ka vietējie paši nemaz nezina savu reģionu, kur nu vēl savu zemi. Vien divi no visiem reāli ir palikuši jurtā, lai arī te dzīvo visu dzīvi. Un pat nezina, ka viņiem 8 km no pilsētas uz divām pusēm ir jurtu kompleksi. Nu reāli – kā tad mēs visu varam atklāt? Direktores vietniece māk pateikt cenas, un saprotam, ka mums kā ārzemniekiem, tās, protams, ir divas reizes augstākas. Tā nu ķeramies pie saviem resursiem – ķīniešu asistenti paši mums sameklē izdevīgākos gidus un tūres, un taiki pašās beigās pasaka, ka vizināmie būs „baltie” ne vietējie. Tad cenas nemainās.

Maņdžouli esot iebraukuši ļoti daudz tūristu. Mēs paši nemākam spriest, jo nezinām, kurš ķīnietis ir vietējais, kurš ne. Bet tiem, redz, grūti laiki – šī ir ļoti lietaina vasara, un tūristiem neesot ko darīt – vien ēst un dzert. Tāpēc tad, kad parādās saulīte, viss uzreiz rezervēts, un nav tik viegli atrast arī brīvu jurtu. Pēc ilgākas meklēšanas un pārdomāšanas, mums gan tādu skola sameklē. Turklāt solās būt arī zirgu šovs un koncerts! Nu lielisks veids, kā sagaidīt Vasaras Saulgriežus!

Pirmdienas pēcpusdienā pēc mums ierodas šoferis, kurš, protams, runā krieviski. No Maņdžouli izbraucot jārāda pases, un tad šis pārsteigts, ka neesam krievi. Un neesam arī amerikāņi vai briti. Kas tad mēs esam? Kas tā tāda – Latvija – te grūti kādam izskaidrot. Tomēr reģiona robežsargam tas māk pateikt, ka esam no Omedas valodu skolas. Un to jau visi zina. Bet vīru mūsu nacionalitāte satrauc. Šis brauc, brauc, un nespēj noticēt. Un mēs vēl Omedas skolā strādājam? Tad vīrs saņem telefona zvanu un saka – man tikko piezvanīja un teica, ka jūs neesat skolotāji. Mēs smejam un sakām, ka esam gan. Vīrs purina galvu – nē, neesat. Parādam tam bildi no skolas.

Braucam garām applūdušiem laukiem, kas cietuši šajās lietavās, redzam zirgus un govis, un daudz kamieļu statuju. Ceļmalās sacelti arī vairāki jurtu kompleksi – laikam tūristiem, kur pārnakšņot. Pēc pusstundas brauciena ierodamies milzīgā jurtu kompleksā, kur jau rindās sastājušies autobusi un auto. Te ir vairāk kā 250 jurtas! Oho! Vīrs pieved mūs pie kasēm, kur mums tiek sadotas neskaitāmas biļetes visādiem šoviem un pasākumiem. Kopā tas viss izmaksātu krietnu naudiņu, bet laikam tāpēc, ka esam ar vīru, maksājam vien puscenu par visu, kas ir 35 eiro no katra – iekļautas divas ēdienreizes, jurta, dziesmu un deju šovs, vakara ugunskura izrāde, fotografēšanās ieleja, kādas aktivitātes ap strūklaku un zirgu akrobātikas šovs. Jāpiemin, ka arī pats vīrs no mums abiem kopā nopelna sev 25 eiro.

Tiekam aizvesti uz jurtu. Un tā, protams, ir ļoti skaista. Daļa no jurtas iztaisīta stiklā, un no turienes paveras skats uz prēriju. Mūsu jurta ir pašā nostūrī, tāpēc citi mūsu skatu netraucē. Tā pati taisīta no auduma un apjozta ar ko ūdensizturīgu. Ir arī dārgākas ķieģeļu jurtas, bet tādas mums neinteresē. Šī jurta gan arī ir ļoti moderna – iekšā ir gan tualete, gan TV un gaisa kondicionieris. Nu īsts luksuss!

Bet jurtā nevar palikt, mums esot jāiet vakariņās, jo tūliņ arī sāksies šovs. Tiekam ievesti milzīgā jurtā, kur jau sapulcējušies pārsimt cilvēku. Katram uz galda tiek liktas aļģu zupas, tvaicētas maizes, kamieļa desas un salāti ar zirga vai govs gaļu. Mēs neesam izsalkuši un aļģu zupa arī īsti neiet pie sirds. Bet visā pasākumā foršākais ir koncerts. Uzstājas gan mongoļu rīkles dziedātāji (tas tāds īpašs veids, kā mongoļi dzied savas dziesmas), uzstājas dejotāji – mongoļu dejās kustības vienmēr saistītas ar zirgu jāšanu. Ir mongoļu tērpu modes skate un vēl dažādas interesantas lietas! Tik laba vieta, lai iepazītu mongoļu kultūru!

Interesanti tas, ka pirms ēšanas visa lielā zāle pieceļas kājās un paceļ glāzītes. Un tad uz skatuves tiek atnesti trīs milzīgi gaļas trauki, vienā no tiem arī kamieļa galva. Tad galvenie no sabraukušajām grupām izdara pirmo kamieļa dalīšanu un ēšana var sākties.

Ik pa laikam kāds pienāk pie mums un pajautā, vai var mūs nofotografēt, vai arī tie vēlas foto ar mums kopā. Neko – visam piekrītam. Interesanti būtu reiz dabūt visas mūsu bildes no visām pasaules malām!

Pēc vakariņām atsēžamies savā smukajā jurtā un vērojam zaķus, kas turpat aiz loga lēkā. Garām trauc arī jātnieki uz zirgiem, kas noteikti uzstāsies šovā. Tas paredzēts nākamajā rītā. Vakars ir ļoti skaists. Prērija plešas visapkārt – redzams skaists saulriets, un tad arī spožā mēness gaismā dodamies uz ugunskura šovu.

Lielā arēnā pa vidu kurts ugunskurs un atkal notiek gan dziedāšana, gan dejošana. Šoreiz ir arī dažādas sacensības starp sabraukušajiem piemēram, lēkšana maisos. Mēs gan nepiedalāmies, jo nesaprotam jau tās instrukcijas. Tomēr viss nedaudz atgādina mūsu saulgriežu izdarības. Nu kā reiz! Arī pats rīkles dziedātājs atnāk pie mums aprunāties (tas nedaudz zina angliski), un vakaru te tiešām izbaudām.

Nākamajā rītā jau septiņos ir brokastis, kur nav tik daudz gaļas ēdienu, un tad arī sākas pārējie pasākumi. Ir vesels laukums ar dažādiem interesantiem atribūtiem, pie kā fotografēties. Un katrs var uzvilkt arī mongoļu tērpu, lai bildes būtu skaistākas. Ārā gan ļoti karsti – brīnumainā kārtā atkal atgriezušies plus 30! Turklāt šajos laukos mūs krietni nomoka mazās smilšu mušiņas. Tās kož, lien acīs, nāsīs un ausīs. Tas vienīgais šajos plašumos ir tas nepatīkamais.

Apmeklējam arī atrakciju parku, kur mums biļete piešķirta vienā no visām – ar savu balsi var regulēt strūklaku, kas darbojas uz skaņas intensitāti. Arča ūdens strūklu dabū ļoti augstu, kārtīgi pabļaustoties. Interesanti, ka kompleksā visapkārt atrodas arī dzērienu aparāti, kur lētākā prece ir alus. Un tad nu ir daži, kas arī no rīta ir iereibuši.

Un visbeidzot ir arī zirgu šovs. Paši uz tādu neietu, bet biļete nāk klāt visai ekskursijas pakai. Un tur tad tiekam lielā arēnā, kur sākumā tiek rādīts, kā jātnieki ķer veselu baru zirgu ar vieglu laso. Tad tie jāj gan uz zirga stāvot, gan izpildot dažādus citus akrobātikas trikus. Ir dziedātāji un dejotāji. Šovi te ir stundu ilgi un neapšaubāmi ir interesanti – šīs divas dienas mums daudz iemācījušas par mongoļiem un to dzīvesveidu. Bet īss tas prieks, jādodas atpakaļ realitātē, darbā.

Atgriežamies Maņdžouli, ir jau viens pēcpusdienā. Atliek ātri sakrāmēt somas un doties uz skolu. Jā, saprotam, ka esam uzņēmušies par daudz tos papildus pienākumus. Turklāt mazie bērni prasa tik daudz enerģijas! Tā viena brīvdiena paskrien kā nebijusi – ne atpūtušies, ne īsti izbaudījuši apkārtni. Arča pats arī paskaidro vietniecei – ja iepriekš visas aktivitātes bija brīvprātīgi, tad tagad jau tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka mēs pieņemsim jebkuru piedāvājumu, kas nāks. Izvēles jau īsti nav. Un neviens cits, redz, nav piemērots tādam darbam, ko darām mēs. Nav jau godīgi, ka daži skolā saņem trīs brīvdienas, kamēr mums sešas dienas jāstrādā no rīta līdz vakaram. Un mēs taču saņemam viszemāko algu (lai arī tāpat augstu).

Otrdienas vakarā gan saskrienamies ar kolēģiem, kas visu dienu nogulējuši, jo tiem brīvdiena. Dīvaini gan, ka viņi nezina ne par jurtām, ne par citām aktivitātēm apkārtnē, lai arī pabijuši te krietni ilgāk. Bet mēs esam nolēmuši – lai arī kā būtu, apgūsim visu šajā rajonā!

Turpinām mācības un bieži smejam par tiem mazajiem bērniem. Kad mācām augļus, izmantojot plastmasas piemērus, viens arī iekožas mākslīgajā mango un nolauž zobu. Citiem prasot, lai atrod dzeltenu krāsu, tie norāda uz savu ādu. Redz, tiem māca, ka āda ir dzeltena (cik stereotipiski).

Nosvinam arī Līgo dienu. Pēc garas darba dienas gan esam paguruši, bet Arča palutina ar gardām uzkodām (bez siera šoreiz), un ķīniešu izlejamais alus arī ir. Jāņu dziesmas un vakars paiet vērojot pusplaukstas lieluma zirnekļus aiz loga, kas tumsā iet apēst visas pa dienu to tīklos iekritušās mušiņas.

Un pašos Jāņos tad iestājas tas datums – datums, kad tieši pēc gada beidzas mūsu līgums ar šo skolu. Protams, nav prātā tik ilgi te palikt, bet tomēr – iemesls nosvinēt! Turklāt tiek paziņots, ka tieši pēc mēneša sākas arī mūsu trīs nedēļu ilgais atvaļinājums. Pirms tā gan divreiz vairāk nodarbību, jo realitātē atvaļinājuma kā tāda nav – tas vienkārši no sākuma jānopelna – jāatstrādā visas nodarbības. Bet tad trīs nedēļas ceļosim! Un mums iesaka biļetes pirkt jau laicīgi – jo tad visai Ķīnai lielais skolas atvaļinājums, kad ķīnieši pārvietojas pa valsti. Jā, ļoti iespējas, ka pēcāk būs arī pilsētu slēgšanās iespējama vīrusa dēļ, bet tas pagaidām nesatrauc. Galvenais jau tā doma, ka drīz varēsim apgūt Ķīnu! Biļetes ātri vien iegādājamies. No sākuma jātiek uz Harbinu 11 stundu braucienā ar vilcienu un tad 7 stundu lidojums (iedomājies, cik Ķīna ir liela!) uz vienu no Ķīnas skaistākajām provincēm – Junnan. Un tad tikai uz priekšu! Plāni lieli, laika visām mūsu iecerētajām vietām nebūs daudz, bet jau nevaram sagaidīt!

Vasaras vakari ir jauki, turam visus logus vaļā un smejam par visiem tiem brīdinājumiem, ka daudz odu. Reāli pāris kukaiņi gaišajā istabā ielido, bet nu nesalīdzināt ar Latvijas odu uzbrukumiem.

Nedēļas nogalē tiek atzīmēti simts gadi „kopš komunistiskās partijas”, vismaz tā vēstīts apkārt izliktajos sarkanajos plakātos. Notiek dažādi koncerti, dejas un šovi. Bet tāpat jau katru vakaru skan karaoke, vietējie bauda, kamēr vēl var! Arī skolēni gatavojas pēdējiem eksāmeniem pirms brīvlaika, kas tiem sākas jūlija vidū un ilgst ap 5 nedēļām. Bieži tie mums atnes mazas dāvaniņas – paštaisītus apsveikumus, tad augļus, jogurtus, kūciņas, un ko tik vēl!

Nedēļa noslēdzas ar pamatīgu negaisu. Un interesantākais, ka stundas laikā visas ielas burtiski pārvēršas upēs – ūdens sniedzas līdz pat auto riepu augšpusei! Protams, skolā arī neviens netiek un no 20 skolēniem atnāk tikai trīs (kam izdevies izbrist cauri ūdenim līdz puscelim). Dīvaini, ka tiešām pilsēta tā var applūst. Bet tad, kad mājās jāiet mums, viss jau atrisināts – ne lietus, ne ūdens uz ielām. Kas lai to saprot. Tā taču Ķīna!

**

Iepazīsim Ķīnu! Tā kā visus interesantos faktiņus par Ķīnu uzzinām, skatoties dokumentālās filmas vai lasot informāciju, arī šoreiz šis tas interesants padomā. Apskatījām pāris video, ko uzņēmuši citi, par to, kas viņus pārsteidzis Ķīnā. Kāda nīderlandiete, kas nu jau Ķīnā strādā 10 gadus, stāsta, ka pirmais, kas to nošokējis, bijis vilciena staciju izmērs. Jā, dažas no tām ir tik lielas kā lidostu termināļi, un nav jau tik viegli tajā visā sistēmā noorientēties. Un, protams, visus pārsteidz arī cilvēku daudzums. Ķīnā visu laiku viss liekas dzīvīgs tikai tāpēc, ka visās maliņās čum un mudž cilvēki. Bet pie tā var pierast. Vietējie paši efektīvi iemācījušies tikt galā ar pūļiem – apkalpošana visur ir ātra, rindas ātri vien virzās uz priekšu. Vēl kas pārsteidza nīderlandieti, ir tas, ka ķīnieši bieži jautā ļoti personiskus jautājumus (arī pilnīgi svešinieki), un bez jebkādas kautrēšanās – vai esi precējies, vai tev ir bērni, kur strādā, kāda alga? Jā, tas ir pavisam normāli, šos jautājumus dzirdam bieži. Ķīnā parkos nedrīkst sēdēt zālītē. Lai arī Nīderlandē cilvēki ņem segas un iet piknikot zaļajos laukumos, Ķīnā pa zāli staigāt aizliegts (un tas ir diezgan loģiski, jo pie šāda cilvēku skaita, visa zālīte ātri vien pazustu). Vietējie dzer daudz ūdens, bet nekad aukstu. Tie visi staigā ar termosiem, kur saliets verdošs ūdens, un tad to vienkārši malko kā teju, bet bez tējas lapiņas. Un arī restorānos tiek pasniegts karsts ūdens – pēc tradicionālās medicīnas, tieši tas palīdz gremošanas sistēmai, jo mums iekšā taču mūžīgā vasara – vienmēr silts un mitrs. Auksts ūdens tieši nošokē visu sistēmu, kamēr karstais (labāk – siltais) tai palīdz. Un tad ir tualetes, kas nav pods, bet gan caurums grīdā. Bieži nav tualetes papīra. Un, starp citu, publiskajās tualetēs bieži vien nav arī durvis – viss notiek ļoti atklāti. Interesanti arī tas, ka vietējie vienmēr strīdas par rēķina apmaksu. Jā, te nav pieņemts rēķinu dalīt. Te rēķina maksāšana ir tāds kā gods, un tad notiek pat reāla saķeršanās draugu vidū, jo katrs vēlas šo rēķinu apmaksāt. Nīderlandieti pārsteidza arī atklātie tirdziņi, kur svaiga gaļa un zivis vienkārši izliktas uz letēm (nekādu ledusskapju), un arī tas, ka restorānos pieņemts ēdienu dalīt. Jā, kad pasūti porciju, tā vienmēr ir domāta vairākiem cilvēkiem. Un tad visu liek galda vidū, un katrs savā mazajā trauciņā paņem pa biškam no visa, kas pieejams. Tas ir labi, ja ēd visu. Bet foršākais pārsteigums ir ēdienu daudzveidība. Arī mums ķīniešu virtuve neapšaubāmi ir mīļākā. Katru dienu var pagaršot ko jaunu, un nekad tā arī nespēt sajust pilnīgi visas garšas, kas te pieejamas!

Skatāmies, kas tad pārsteidz kanādiešus. Tie atkal šokā par to, cik ķīniešu bērni daudz un ilgi mācās. Jā, pēc skolas tie parasti iet uz valodu skolām, mūzikas, mākslas, cīņas mākslas un vēl citām iestādēm, un beidz savas mācības ap deviņiem vakarā. Jā, arī brīvdienās. Tie ir pārsteigti, ka Ķīnā arī vakaros viss ir dzīvs – vietējie parkos dejo, ēstuvītes vaļā visu nakti. Dzīvība ir visapkārt, un tas ir tik forši! Lielākā daļa muzeju ir bez maksas, un tie ir ļoti labi iekārtoti. Kanādiešus pārsteidz arī tas, ka ķīniešu kioskos ir tik plaša dzērienu izvēle. Ja pie mums ir vai nu ūdens, vai sula vai saldinātās limonādes, tad te nevar vien izvēlēties starp visām ledus tējām, augu ūdeņiem un vēl visādām interesantām lietām.

Savukārt indieši pārsteigti par to, ka Ķīnā tomēr ir ļoti gari cilvēki. Jā, arī mums priekšstats bija tāds, ka ķīnieši ir mazi, un daudzi tādi patiešām ir. Bet ir arī tādi, kam Arča ir tikai līdz padusei, sevišķi jaunieši. Jā, ne visi te vienā maisā liekami. Indiešiem nesaprotama ir kociņu padarīšana. Redz, ķīnieši ar kociņiem ēd arī rīsus, putru, riekstiņus. Ar tiem gatavo un pasniedz ēdienu. Mēs jau esam kociņu eksperti, un dakšu mums nemaz nav, un tikai tā var arī Ķīnas restorānus izbaudīt, jo bieži vien tiem nemaz nebūs dakša, ko piedāvāt! Indiešus pārsteidz, ka ķīniešu karaokes bāros tiek skandinātas arī indiešu dziesmas. Un tās bieži vien tiek iztulkotas ķīniešu valodā, protams. Ķīnā nauda ir ļoti svarīga. To dāvina visos lielākos svētkos, un arī dzimšanas dienās, viesībās, kāzās, bērēs, vienmēr. Ķīniešu Jaunajā gadā bērni tiek pat pie vairākiem simtiem eiro! Un minimums, ko liek aploksnē, ir 150 eiro. Jā, citādi pieņemts, ka esi Sīkstulis. Bet tad pats vari taisīt ballīti, uzaicināt daudz ķīniešu draugus, un tikt pie labas naudiņas! Indiešiem grūti saprast, kāpēc Ķīna ir tik vienmuļa krāsās. Jā, te vietējie nav tik spilgti kā Indijā, kur visi nēsā košas drānas. Tomēr te ir daudz gaišāk kā Latvijā – cilvēki bieži izvēlas baltās un gaišās krāsas. Indiešiem nesaprotami, ka pie ēdiena tiek piedāvāts karsts ūdens, kamēr Indijā vienmēr pie maltītes nāk vēss ūdens. Bet par to jau runājām iepriekš. Salīdzinot ar Indiju, Ķīnā viss tomēr neesot tik pārpildīts. Veikali nav pārbāzti, uz ielām nav tādi sastrēgumi. Bet tas ir viegli saprotams – Indijā ir haosiņš, kamēr Ķīnā viss strikti tiek kontrolēts – arī lielais cilvēku daudzums. Iepirkšanās onlainā Ķīnā ir liela lieta. Cilvēki internetā iegādājas pat telpaugus! Un tas ir ļoti ērti, lēti un izdevīgi. Jā, te viss notiek tik digitalizēti! Indiešus pārsteidz nūdeļu variācijas. Jā, Indijā taču iziet uz maizēm, rīsiem un dažādām mērcēm, kamēr Ķīnā nūdeles ir viena liela lieta. Un visbeidzot, indieši priecājas par vecajiem ļaudīm, kas nesēž mājās, bet gan iet ielās, iepērkas, dejo, vingro, dzied, dzer, un ir aktīvi gan rītā, gan vakarā. Jā, vecākā paaudze Ķīnā šķiet ļoti aktīva un veselīga. Un, lai kāda pati Ķīna arī būtu, ir tik daudz ko mācīties no šīs senās valsts un tās cilvēkiem!

Maija pēdējā diena, mūsu brīvdiena.

Ir astoņi grādi un līst lietus. Protams – kā tad citādi. Tomēr tas ļauj sagatavoties trakajai nedēļai, kas solās būt pārsteigumu pilna. Otrdienas rītā mums ar Arču paredzēts iet uz lielveikalu, lai ar garāmejošiem bērniem spēlētu spēles, tā piesaistot skolēnus skolai. Šo pasākumu lielākais pilsētas lielveikals gala beigās neatļauj, un mēs atviegloti uzelpojam. Tomēr vakarā gan ir lielā uzstāšanās. Arčam šoreiz nav jāpiedalās, bet man ar trīs mazām bērnudārza grupiņām jādejo un jārāda teātris uz lielās skatuves. Protams, tiem liels brīnums ir mikrofoni, kuros iepriekš nebija runāts, bet kopumā – tīri ok. Vecāki priecīgi, lielveikala apmeklētāji nāk apskatīties, kas tur pa „baltajiem cilvēkiem” darbojas. Uz lielās skatuves uzstājas daudzas valodu skolas, un esam pārsteigti, ka šajā 200 tūkstošu pilsētiņā to ir tik daudz! Konkurence nopietna, bet tikai mūsu skola uzstājas ar ārzemniekiem.

Un beidzot nelīst, temperatūras paaugstinās virs desmit grādiem. Atvērušies daži ekskursiju biroji, kas piedāvā izbraukt stepē un pārnakšņot jurtā par 15 eiro – mums plāns gatavs! Vienīgajā pilsētas ezerā saliktas laivas, ar ko arī var izmest līkumu. Atvērušies ziemā slēgtie veikaliņi, bet vēl joprojām viss izskatās diezgan bēdīgi – tie apmeklētājus aiz rokas ķer, jo nav jau tik daudzi garāmgājēji.

Drīz atgriežamies ierastajā darba ritmā. Daudziem vasarā beidzas darba līgums, bet direktore stūrgalvīgi noraida jaunos, kas piesakās darbā. Redz, viņai tagad vajag tikai latviešus – strādīgi, balti, runā angliski, un vēl nav jāmaksā tā kā tiem, kas nāk no angliski runājošas zemes. Smejam, kad mums tiek jautāta palīdzība šādu darbinieku atrašanā – Arča ir vismazāk pelnošais darbinieks šajā organizācijā, jo viņa alga tiek piedāvāta kā minimālā, ko var saņemt, nākot strādāt uz šo skolu. Ja jau direktorei (arī skolas īpašniecei) tik ļoti patīk mūsu darbs, tad jau būtu jādomā par algas pielikumu, vai ne? Bet, protams, mums nav ko jautāt tagad, kad esam nolēmuši skolu informēt par to, ka dosimies uz dienvidiem. To gan teiksim tikai pēc atvaļinājuma augustā. Un tad gan būs liels pārsteigums. Bet neko – pastāstīsim arī Tev, kā tad ar to izies.

Atkal mēģinām aizkļūt līdz tam muzejam, par ko visi ir sajūsmā. Šoreiz muzejs vienkārši slēgts. Jā, stunda pavadīta ceļā, un atkal nekā. Vien tie braucieni autobusā interesanti. Te vienmēr ar mums kāds mēģina aprunāties. Bet, ja nezina krieviski, tad nekā, jo angļu valoda te tiešām netiek izmantota. Un tad var redzēt, kā vietējie savā starpā mēģina salikt galvas kopā un apkopot, cik jau nu vārdiņus kādā no svešvalodām zina, un izspiest kādu teikumu, lai tikai kaut ko mums būtu pateikuši.

Muzeja vietā aizejam pie burjata – ir tādi restorāniņi, kuros strādā paši īpašnieki, un tur ir ļoti patīkami. Var redzēt, cik gan svarīgs tur katrs ienākušais! Mēs tiekam sagaidīti kā labākie draugi, un tad sevi palutinām ar tādām ekstrām kā kartupeļu biezputru un biezpienu. Ko tādu var atrast tikai šajā ēstuvītē. Tikmēr interesanti paklausīties apkārtējos – te parasti nāk mongoļi (jo ķīnieši neēd piena produktus, uz ko restorāns specializējas), un tad tie runā tajā pavisam citādajā mēlē. Pats saimnieks mums priecīgi rāda YouTube – redz, ķīnieši nemaz šai lapai nevar piekļūt, jo tā Ķīnā ir bloķēta, tāpat kā Facebook un visas citas amerikāņu lapas. Bet vecais vīrs atradis kā apiet likumu ar līkumu tāpat kā mēs!

Aizejam uz tirgu un iegādājamies visus augļus, ko redzam pirmo reizi. Interesanti, ka te mītošie ārzemnieki vispār neko nav izmēģinājuši! Ne tie izpēta pilsētas apkārtni, ne mēģina jaunas garšas. Un tas liekas dīvaini – tu taču esi Ķīnā, vecīt – pamēģini visu, kas tavā pasaules malā nav atrodams! Protams, nav jau viegli „atkost”, kas ir augļa ēdamā daļa, kā tos dīvainos dārzeņus pagatavot. Bet neko – katru dienu vajag ko jaunu! Un viss taču tik pieejamās cenās! Pat saldējums te maksā tikai 10 centus! Jā, Ķīnā tikai baudīt un baudīt!

Vasara palēnām nāk, bet bieži līst. Tomēr tās noskaņas jau ir. Mēs mēģinām „izspiest” visu no sava brīvā laika. Ķīnieši gan savās brīvajās pusdienlaika stundās iet pagulēt. Tas te ir kā likums – pusdienlaiks ir pusotru stundu garš, lai varētu paēst un paspēt nosnausties. Skolā (visās skolās Ķīnā), ir pat telpas ar gultām, kur atgulties tiem, kam sava māja par tālu!

Piektdienā ir paredzēta sporta diena. Sākumā to atceļ, tad pašā ceturtdienas vakarā paziņo, ka viss tomēr notiek, lai pēc vēl stundas atkal visu atceltu. Jā – laikapstākļi un prognozes mainās pa stundām. Bet šoreiz sporta dienu atceļ pavisam, jo valdība to aizliegusi. Redz, nesen Ķīnā noticis maratons, un tur daudzi miruši (pēc mājās sēdēšanas skriet lielas distances taču nav prāta darbs), un tāpēc ĶTR valdošā partija aizliegusi visas lielās sporta aktivitātes. Kā jau vienmēr – Ķīnas valdība te vienmēr visu dara tā pamatīgi. Bet direktorei ļoti vajag kādu kopēju pasākumu, un tad tā sola nākamajā nedēļā visus skolotājs vest stepē, lai tur padzertu alu un papiknkotu. Izklausās labāk kā pati sporta diena!

Piektdienas brīvo rītu izmantojam, lai dotos uz Matrjošku parku 7 km no pilsētas centra. Arī tepat pie ezera katru vakaru nu griežas karuseļi. Bet smieklīgākais ir tā fona mūzika – krievu dziesmas ar tādiem ļoti spēcīgiem lamuvārdiem. Nez, kā te krievu bērniem – atnāc paspēlēties, un jāklausās tādi vārdi, ka ausis vīst!

Ziemā Matrjošku parks bija slēgts, bet nu – līdz 25 jūnijam – skaitās „pleca sezona”, kad parks ir vaļā un ir lētākas biļetes kā „tūrisma sezonā”, kas te ilgst divus mēnešus. Samaksājam 12 eiro katrs un dodamies izpētīt, kas tad tajā matrjošku brīnumzemē ir. Un tiešām – tik daudz foršu lietu! Cenā iekļauti arī šovi un uzstāšanās. Ir virtuālais balets, krievu dejotāji un dziedātāji, un baiss 12D lidojums virs Maņdžouli īpašā telpā. Ir spoguļu labirints, kur tiešām arī apmaldāmies, jo nevar īsti saprast, kur iet, līdz vienkārši ietriecies spogulī. Te jāvelk arī vienreizlietojamie cimdiņi, lai pēc katra apmeklētāja (kuru nav daudz), nebūtu tie spoguļi jāberž.

Vienā no lielākajām matrjoškām, kur iekšā atrodas dejotāju zāle, mūs krieviski steidz uzrunāt kāda ķīniete. Tā brīnās, ka neesam mākslinieki, bet gan „parastie” apmeklētāji. Redz, tagad tik grūti esot noķert „baltos” cilvēkus, kas tiem tik ļoti vajadzīgi! Jautājam par to robežu atvēršanu – sieviete netic, ka tās tiks atvērtas. Ķīna noteikti būs viena no pēdējām, kas sāks kaut ko kustināt. Bet ārzemnieki parkam vajadzīgi, lai fotografētos ar apmeklētājiem, kas lielākoties ir ķīnieši, Maņdžouli iebraukuši ar grupu tūrēm. Ir jāvelk krievu tradicionālie tērpi un tad vien jāklausa ķīnietis – kur iet, kā pozēt. Tērpi mums speciāli tikšot pasūtīti. Smejam – mēs strādājam skolā, un līgumā stingri rakstīts, ka papildus darbu nevar ņemt, baigi lielais sods. Tante gan mūsu skolu zinot – tā esot lielākā valodu skola pilsētā. Un zinot arī direktori. Esam gan pārliecināti, ka tā neuzdrošināsies mūsu priekšniecei ko jautāt. Darba piedāvājums jau interesants, un mēs arī piekristu izmēģināt, bet tad, kad par 6 stundām tiek piedāvāta tāda pati samaksa, cik nopelnām stundā, tā gribēšana pāriet. Un nebūtu godīgi teikt „jā” uz neilgu laiku – jo tur taču vesels process – jāsūta tērpi, jāreklamē mūs, utt. Iesakām sievietei dažas vietas, kur var atrast krievu māksliniekus. Un tad apsolāmies, ka par piedāvājumu vēl padomāsim, lai gan atbilde jau mums skaidra.

Parks ir liels, tajā pavadām vairākas stundas. Ir tiešām interesanti! Turklāt puse no tā vēl slēgta, un noteikti, ka tajā „īstajā” sezonā viss ir pavisam koši!

Bet nedēļas nogalē jāatgriežas arī darbā. Smejam par tām vakcīnām – ja sākumā ārzemniekiem tās tika piesolītas bez maksas, vēlāk pateikts, ka tomēr jāmaksā, nu vispār ārzemniekiem vakcinēties aizliedz. Laikam jau tāpēc, ka neviena lielā vakcīnu kompānija neuzņemas atbildību par sekām. Un no šīm potēm tik daudziem sašūpojas veselība, ka nevar jau ar to „balto” riskēt – vismaz Maņdžouli tiešām ne.

Tikmēr direktore noraida visus tos, kas piesakās darbā, un Arča izņem darba sludinājumu – nav ko censties, ja dāmai galvā ienācis, ka tikai latviešus vajag. Nu nav jau gluži tik vienkārši tikt uz to Ķīnu. Mēs gājām cauri īstam trakumam (par to vari palasīt bloga sākumā). Bet neko – lai jau mēģina ko meklēt. Melnādainie direktorei nepatīk, indieši izskatās pārāk „indiski” – ja arī tie dzīvojuši Lielbritānijā un tur izmācījušies par skolotājiem, ukraiņi ir pārāk tuvu Krievijai (nez, vai tā maz nojauš, ka Latvija Krievijai ir tikpat tuvu, arī dala robežu?)

Mēs par to vairs nedomājam. Pēdējā darba diena, un jau esam ar prātu savā brīvajā pirmdienā, kad plānots laist divarpus stundu braucienā uz Hailaru (Hulunbuir) – vietiņu, kur diezgan ilgi padzīvojām ziemā, kamēr Maņdžouli bija ciet! Smieklīgākais gan notiek svētdienas vakarā. Direktore paziņo, ka trīsreiz atcelto sporta dienu tomēr rīkošot, un tas notiks otrdienas rītā. (Kā nekā, ja valdība ko aizliegusi, mūsu dāma to mācēs apiet – viņai ir ļoti spēcīgas „pazīšanās”). Bet mums jau viesnīca Hailarā apmaksāta, tāpēc atliek vien atteikt. Jā, dāma tiešām lēmumus pieņem pēdējā brīdī. Visi ar to, šķiet, samierinājušies, bet mēs kaut kā ejam „pa savam”.

Uzrakstām vienai no galvenajām, un tā saka, ka viss OK, ja nebūsim. Tas šķiet nedaudz aizdomīgi, bet neko – pirmdienas rītā jau agri esam vilciena stacijā. Jau esam atkoduši, kā internetā iegādāties biļetes (te gan jāizmanto īpašais tulkotājs, kas var pārtulkot bildi – jo telefona ekrānā viss parādās ķīniski). Protams, aizkavējam jau tās rindas, bet ķīnieši saprot – ja priekšā ārzemnieks, tad viss ievelkas. Stacijā daži no mums izvairās, citi vienkārši vēro. Nu ja – nevar zināt, varbūt esam no Krievijas, kas varbūt tikko atvērusies. Bet tā nav.

Pienāk vilciens, visi sēstas vietās, un šoreiz viss vagons pilns. Tiek pārbaudītas biļetes, pārbaudīts pasēs mūsu iebraukšanas datums (sak, ja pārāk nesen, tad nemaz nevar ceļot), un katram izmērīta temperatūra, kā iepriekš nenotika. Un esam ceļā!

Skolas direktores vietniece mums palīdzējusi rezervēt to pašu viesnīcu, kur palikām veselu mēnesi, kad Maņdžouli bija ciet. Un uz turieni no dzelzceļa stacijas ceļu zinām. Patiesībā, nedaudz sajūtamies kā mājās – katra ieliņa lielajā pilsētiņā izstaigāta. Tikai tagad esam daudz pieredzējušāki – mākam rīkoties ar visu Ķīnas digitalizēto sistēmu, un spējam uzdot elementārus jautājumus un atbildēt. Esam „savējie”. Tiekam pie forša numuriņa ar to pašu caurspīdīgo tualeti, kas Ķīnā ir ierasta lieta, un dodamies pusdienās – turpat, kur esam bijuši iepriekš. Un arī pēc pieciem mēnešiem mūs atceras – kā nekā ārzemnieka seja šajā Ķīnas pusē pagaidām ir kas neparasts.

Un tad saplānojam dienu – ir vietas, kas ziemā bija ciet, un tās tad ir primārās, ko apgūt. Ņemam braucēju un dodamies uz 10 km attālu tempļu kompleksu. Dīvaini gan, ka šoferīši bieži neseko savam GPS, kas rāda pareizo ceļu. Bet Ķīnā viss ok – ja arī pabraucam garām līkumam, tad taču var vienkārši braukt atpakaļgaitā (arī pa trīs joslu lielceļu) – neviens neko neteiks.

Sasniedzam milzīgu budistu tempļu kompleksu. Ir vairākas ķīniešu grupas, kur daži burtiski aizmūk, mūs ieraugot kāpjam ārā no auto. Bet mēs droši ejam pie mūka, kas sagaida apmeklētājus. Nedaudz jau bailes, ka neielaidīs, jo nebijām padomājuši par apģērbu – šorti nav pietiekami gari, lai apsegtu ceļgalus. Bet mūks smaidīgs mūs aicina iekšā, kamēr ķīniešiem jāaizpilda vesela čupa ar formām. Tempļi ir skaisti, un te tiešām arī dzīvo mūki. Ir vietas, kur iegriezt lielos mantru riteņus, un apskatīt milzīgās lūgšanu zāles. Kādā templī ir arī kailu dāmu attēli, un tas ir normāli. Patiesībā, Indijā (no kuras nāk visas lielās reliģijas), cilvēka kailums bija pilnīgi saprotams, tāpēc uz daudziem tempļiem attēloti pliki vīri un sievas. Kad nāca kristietība, kailums tika gānīts, un divus tūkstošus gadus cilvēks „izskalots”, ka pliks = slikts. Kauna, vainas apziņa par kailumu vai ko citu rada to iespēju kādam citus vadīt. Ķīniešu, indiešu, un arī latviešu senajās ticībās kailums ir ļoti normāla lieta, un arī te – nekāda vaina templī izstādīt kailas dāmas.

Nokļūstam arī līdz gigantiskai pagodai, no kuras paveras visa plašā stepe un Hailaras augstceltnes. Cik forši, ka beidzot vasara, un beidzot sajūta kā īstās brīvdienās! Ārā plus 30, sejā lido kukainīši, un tas ir tik forši! Beidzot apkārt dzīvība!

Atpakaļ no tempļiem gan nav viegli tikt – jāiet krietns gabaliņš kājām, kamēr noķeram kādu taksi. Paspējam pat sasauļoties šajā spēcīgajā saulītē. Turpinām dienu ar parkiem, kur jau bijām bijuši. Ir vairāk atrakciju, ir atvērti zvēru dārzi, kur nabaga dzīvnieki izskatās pusslimi, dzer no netīra, stāvoša ūdens baseiniem. Daži vietējie savukārt ir sajūsmā, mūs ieraugot. Tie mūs fotografē gan „paslepus”, gan gluži atklāti. Smejam par vienu opi. Tas nāk lejā no kalna, mūs filmē, fotografē. Uzkāpjam kalna galā, tur priekšā divas dāmas lūdz mūsu foto. Neko – piekrītam nelielai fotosesijai. Bet tās sāk bļaut – izrādās, opaps bijis viņējais, un nu tam jāsteidz atpakaļ kalnā, lai uzņemtos fotogrāfa lomu. Opis palēkdamies ir klāt un smiedams rāda dāmām savus noķertos kadrus – sak, „es jau pacentos”.

Safotografējamies, soļojam tālāk. Ir daži, kam karstumā palicis slikti – ārā ir pāri trīsdesmit grādiem. Un ziemā te temperatūras ir mīnus 36. Milzīga atšķirība – veselu 70 grādu variācijas jāiztur. Vecajiem nedaudz grūtāk, tomēr Ķīnā šī paaudze ir tik izturīgi! Dejo, vingro, kārtīgi iedzer, un aiziet!

Pilsētas lielākajā parkā, kas veltīts Čingishanam, notiek ģimeņu sacīkstes. Te, tāpat kā pie tempļa, ir vairākas šamanisma vietas – gluži tādas, kā redzējām pie Baikāla. Patiesi, tieši šajā reģionā daudzi nodarbojas arī ar šamanismu. Pie mums pienāk kāda jauniešu grupiņa un uzdāvina balonu – redz, par to, ka labi izskatāmies. To vēlāk atdāvinām kādam bērnam. Parks ir daudz lielāks, kā mums ziemā likās. Un tāda rosība apkārt! Šķiet, ka te visās pilsētiņās ir karuseļi, laivas ezerā, balonu tirgotāji, mūzika un dejas. Ir arī dejotāji tradicionālajās mongoļu drānās. Hulunbuir reģionā dzīvo veselas 36 etniskās grupas, un nu ir arī daudz tūristu, kas ieradušies apskatīt stepi, kas pārvērtusies koši zaļos toņos, mežus, upes, ezerus. Mēs jau arī gribētu ilgāk paceļot, bet līdz tam vēl jāpagaida. No Hailaras vilciens ved uz interesantām vietām – arī uz Ķīnas aukstāko ciemu, kur ziemā temperatūras nokrītas līdz mīnus 58 grādiem. Bet tas – varbūt atvaļinājumā. Turklāt vakarā mūs sagaida pārsteigums – visa skola nu saraucas – mums tomēr atpakaļ uz sporta sanākšanu jābūt, jo notiks filmēšana, un tam vajadzīgi „baltie”. Protams, tas reāli daudz maina, jo jāpērk agrākais vilciens, un jāceļas piecos no rīta, un vēl pēc 25 kilometru pastaigas un alus jājūtas svaigam. Direktorei tie lēmumi ir tik pēkšņi, ka nu nekādīgi savu laiku nevar izplānot pienācīgi. Neko – pērkam vilciena biļetes, ejam pēdējās vakariņās un dodamies gulēt, vērojot pilsētu iedegamies skaistajos toņos no 15. stāva numuriņa. Bet vēl neesam iemiguši, kad pus12 atnāk ziņa – rītdienas Sporta diena tomēr atcelta, jo solot lietavas. Bet tas taču bija zināms jau pirms piecām dienām! Laika prognoze nav mainījusies! Lai kā mums mēģinātu atvainoties, vilciena biļetes jau ir par vēlu samainīt vai atcelt. Lai arī vēl pusi dienas mēs varētu pavadīt Hailarā un izgulēties, nolemjam tāpat atgriezties Maņdžouli agri. Smejam par tiem visiem ķīniešu skolotājiem, kam šādas priekšnieces kaprīzes visu laiku jāpieņem bez ierunām. Pagājušajā nedēļā tā trīs reizes maina Sporta sanāksmes laiku, tad pavisam atceļ, tad svētdienas (pēdējās darba dienas) vakarā paziņo, ka sanāksme tomēr notiks otrdienas rītā (agri pēc vienīgās brīvdienas), un tad tajā pašā brīvdienas pusnaktī paziņo, ka sanāksme tomēr atcelta.

Nedaudz pagulējuši esam vilcienā otrdienas rītā. Par mums vietējie nosmej – tie rāda savas garās bikses, jakas ar silto oderi un rāda uz mūsu šortiem, pieminēdami, ka Krievijā jau auksti (domādami, ka esam krievi). Vietējie te ir forši, un būtu interesanti ceļot, saprotot valodu un sazinoties ar tiem. Bet, ja nu izdosies tikt uz lielāku pilsētu, tur būs lielākas iespējas to valodu mācīties arī oficiālā skolā. Un tad viss aizies!

Garām atkal traucas stepe, nu redzam pāris dīķus, ap kuriem tad ganās zirgi, tad govis. Nevar īsti saprast, no kuras puses tad tie nāk, jo apkārt nav ne fermu, ne māju, bet lieli dzīvnieku bari gan klaiņo apkārt.

Astoņos, pirms vilciens iebraucis, zvana skola. Kas atkal?! Tie jautā, vai mums izdevās vilcienu pārcelt. Sakām, ka ne, esam ceļā. Tad šie sapriecājas – klau, varbūt tomēr sanāksme notiks, ja jau mēs esam ieradušies. Nu sajūtamies kā filmzvaigznes, no kā reāli atkarīgs milzīgas skolas kolektīvs. Pasakām godīgi – esam noguruši, un nekāda priecīgā sportošana nebūs. Ok, šie domāšot. Nez, kā būtu, ka visai skolai deviņos no rīta paziņotu, ka tomēr viss četru stundu ilgais sporta pasākums pēc atcelšanas tomēr notiks?

Otrdienā tas tomēr nenotiek. Bet arī solītās lietavas neatnāk, laiks ir pasakains. Uh – direktore droši vien matus no galvas rauj ārā! Bet neko – lai arī sākumā gribas, lai viss šis ātrāk beigtos, saprotam – kad beigsies šis pasākums, dāma atkal izdomās ko jaunu. Nu tad lai labāk žonglē ar tiem laikiem un visu pārējo. Nāksies pielāgoties.

Otrdienas vakarā mums piedāvā vēl papildus darbus – diviem maziem dvīņiem pasniegt privātstundas. Tas gan jāapdomā, jo tā jau pienākumi sāk krauties kaudzītē. Ziemā būtu forši, bet vienīgajās siltajās dienās gribas arī to savu laiku. Jā, iespēju papildus piepelnīties var atrast. Bet tikmēr pilsētiņa atdzīvojas. Daudzi gan sabijušies – jo vairāk ceļotāju, jo lielāka iespēja atkal to vīrusu saķert. Vietējie jau te iebiedēti – mums piekodina piesargāties, kad ceļojam, jo tagad no ārzemēm daudz vīrusa pārnēsātāju ierodoties. Nez, cik gadus viss šis turpināsies. Ķīna gan izdomā visu ko – pat deguna spireja poti. Iepūš degunā, un esi „sapotēts”. Šīs „potes”, tāpat kā īstās, gan nepasargā no vīrusa un arī nenozīmē, ka cilvēks to vairs nepārnēsā, tāpēc tāpat jāsēž visās karantīnās un jānēsā maska. Vien pašam esot drošāk – maigāka slimošana.

Trešdienā tiek paziņots, ka Sporta diena būs ceturtdienas rītā, pēc divām stundām tas atcelts, lai paziņotu, ka šis pasākums tomēr notiks piektdienā, jo ārzemnieki ceturtdienas rītā tomēr varēšot dabūt vakcīnas. Mums pat zvana kāds no ārlietu biroja Maņdžouli (nemaz nezinājām, ka te tāds eksistē), lai angliski (oho!) pajautātu, vai vakcīnu vēlamies, jo pilsētā tiek apkopoti visi ārzemju gribētāji. Atsakāmies būt daļa no šī eksperimenta.

Ceturtdienas sanāksmē direktore atkal mūs aicina kabinetā ar saviem jautājumiem par latviešiem. Skolai ļoti patīkot latviešu skolotāji (it kā daudzi te būtu bijuši), turklāt dāma esot izstudējusi, ka Latvijā pieejama Ķīnas vakcīna (kuru saņemot nevajag ielūguma vēstuli uz Ķīnu, ko mums tāpat nevajadzēja), turklāt kādu laiku uz Ķīnu varot tikt arī bez vīzas (kas gan nav taisnība). Redzam, ka mūsu priekšniece tiešām ieinteresējusies mūsu tautiešos, un arī mēs piedāvājam jums, dārgie, palīdzību, ja ir vēlme šeit nokļūt, bet jāsaka, ka viss gan nebūs tik vienkārši. Bet tas, ka latviešus te gaida, ir skaidrs.

Beidzot atgriežamies arī pastā, lai nodotu vēstulītes sūtīšanai uz Latviju. Jā, esam sagatavojuši pāris kartiņas, un kopā kilogramīgā paka mums izmaksā 100 eiro. Tieši tāda Ķīnā ir sūtīšanas cena pa pastu. Kāpēc tik dārgi, un vai pie vainas šis tālais gals – Mandžūrija – nezinām, bet eksperiments beidzot noslēgts. Pēc mēneša uzzināsim, vai vispār līdz Latvijai kas arī nokļūs.

Sporta diena klāt. Pēc 5 atcelšanas un pārcelšanas reizēm, tā notiek piektdienā. Katram skolotājam jāpiedalās vienā vai vairākās aktivitātēs – futbolā, basketbolā, stafetē, skriešanā, peldēšanā, virves vilkšanā vai dejošanā. Man izvēle nebija, uzreiz tiku ielikta pie dejotājiem, jo tos taču vistuvāk var nofilmēt. Arča salikts vairākos sporta veidos – nu tā, lai visur būtu pietiekams skaits spēlei. Protams, kā jau zinājām, Sporta Diena ir vairāk fotosesija un reklāmas video uzņemšana kā sportošana. Pēc pirmās tūres – stundu ilgas fotografēšanās formastērpos – sākas spēles. Sākumā jādejo, un jādejo ir tik daudz reižu, līdz sanāk perfekts video. Pēc tam jāspēlē futbols. Bet direktore izdomājusi, ka tas jāspēlē visiem ārzemniekiem – nu tā, lai lielāka nofilmētā un nofotografētā materiāla izvēle. Pēc futbola ir virves vilkšana, kur arī ķīniešiem atļauts piedalīties. Un pēc tam vēl skriešana, no kuras mums ar Arču sanāk izvairīties – beidzot var atvilkt elpu! Saulīte kā reiz karsta, kārtīgi apsvilina baltākos. Basketbols un peldēšana izpaliek tikai tāpēc, ka vairs nav laika – lielāko daļu paņem pozēšana. Pēc četrām stundām sportošanas un fotografēšanās direktore pie skolas visiem uzsauc pusdienas – jau sagatavoti šašliki, dārzeņi, augļi un alus. Te visa atmosfēra tāda nepiespiesta – nekas, ka pēcāk uz stundām jāiet – galvenais, lai neviens nepiedzeras tā, ka vairs nevar paiet.

Parunājam ar pāris ārzemniekiem, kas drīzumā plāno doties prom. Tiem ķīnieši patīk, Ķīna šķiet interesanta, bet no Maņdžouli kā vietas gribas izrauties, jo lielo Ķīnu no šīs atrašanās vietas apgūt nekādi nevar. Turklāt te nav daudzu vērtīgu iestāžu, piemēram, valodu skolu. Un, ja arī pēc gada Ķīnā nevar apgūt valodu, tad tā bēdīgi sanāk. Redzēsim, kā mums ar to visu izies.

Pēc kopīgajām pusdienām, kad visi dodas darbos, mums vēl sanāk laiciņš izvizināties pa ezeru ar laivu. Divatā tas izmaksā ap 7 eiro un var vizināties, cik vien uziet. Laivas nav īpaši „svaigas”, bet tik skaistā un saulainā dienā, kas ne tik bieži vairs priecē, tas ir ideāls pasākums. Un izdodas arī novadīt nodarbības un vakarā vēlreiz saskrieties ar kolēģiem, kas mums pamāca arābu alfabētu, un kam mēs pamācām latviešu burtus. Tik interesanti, ka ĶĢĻ ir tie grūtākie burti. Un tas liek aizdomāties, ka arī ķīniešu bērniem nemaz nav tik viegli – viņi taču, galu galā, skolā mācās savus simbolus, bet te – valodu skolā – uzreiz jāsāk ar pavisam citādiem burtiem un izrunām.

Nedēļas nogale kā pasakā ar plus 30 grādiem, bet mēs strādājam no astoņiem līdz septiņiem, un izbaudīt visu varam vien pa logu. Savukārt svētdienas vakarā un pirmdienā Ķīnā ir Pūķa laivu festivāls, kad ģimenes sanāk kopā, ietur maltīti, kur klasiski atkal jāēd īpaša veida pelmeņi, un nu jādzer arī vīns. Pēc ķīniešu kalendāra šie svētki vienmēr svinēti piektā mēneša piektajā dienā. Tāpēc šo festivālu sauc arī par Dubultpiekto festivālu. Protams, mums jau sestais mēnesis, bet Ķīnā viss ir citādi.  Piektais mēnesis klasiski tiek uzskatīts par nelaimīgu mēnesi, jo tad tieši dabas katastrofas un slimības uzliesmojot. Lai no tā visa izvairītos, cilvēki tradicionāli pie durvīm karina visādas lietas – arī ķiplokus un granātābolus! Tiek teikts, ka tieši pēc šī datuma dabā sāk parādīties arī indīgie dzīvnieki kā čūskas un skorpioni. Un, lai no tiem tiktu vaļā, šajā dienā pie mājas sienām jālīmē šo negantnieku attēli un tajos jāsprauž adatas. Savukārt pats festivāls ir kā svinības, lai šīs visas nelaimes aizbaidītu. Lielākās pilsētās ir laivu sacensības. Bet Maņdžouli visi ēd, piedzeras un šauj salūtu.

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz – interesanti faktiņi par reģionu, kur atrodamies – Iekšējā Mongolija! Šis ir Ķīnas autonomais reģions – plaša teritorija, kas stiepjas lielā pusmēnesī ap 2400 km visos Ķīnas ziemeļos. Ziemeļos tā robežojas ar Mongoliju (agrāk Ārējā Mongolija) un Krieviju; austrumos, dienvidos un rietumos – ar citām Ķīnas provincēm. Iekšējās Mongolijas galvaspilsēta ir Hohhot (Huhehaote). Kopējā reģiona platība ir 1 177 500 kvadrātkilometri, un iedzīvotāju skaits ap 25 miljoniem.

Iekšējā Mongolija būtībā ir iekšzemes plato ar plakanu virsmu, kas atrodas aptuveni 1000 metru augstumā virs jūras līmeņa, un ko veido pakalni un ielejas. Reģiona dienvidu robežu veido virkne augstāku kalnu grēdu, kuru vidējais augstums ir no 1400 līdz 1800 metriem. Augsne rietumu rajonos galvenokārt ir pelēkbrūns vai smilšains tuksnesis. Centrālajos reģionos ir kastaņbrūna augsne, kur jau var audzēt graudaugus. Un, protams, ir stepe.

Gadalaikiem raksturīgas straujas klimata svārstības. Pavasaris pienāk maijā un ilgst divus mēnešus. Divi karstākie mēneši ir jūlijs un augusts, kad nolīst gandrīz trīs piektdaļas gada nokrišņu. Ziema, kas pienāk pēc septembra vidus un ilgst līdz martam, ir ļoti auksta, no Sibīrijas pūš spēcīgs, ledains vējš. Nokrišņi ir niecīgi.

Liela daļa rietumu teritorijas ir neauglīga. Valdība ir īstenojusi daudzus koku stādīšanas projektus sausā reģiona dienvidu un austrumu malās. Kalnainajā reģiona daļā dzīvo savvaļas zvēri – brieži un aļņi, caunas, zaķi un citi kažokzvēri. Atšķirībā no Iekšējās Mongolijas rietumu un austrumu daļām, lielas centrālā reģiona teritorijas sastāv no bagātīgiem zālājiem (kur atrodamies mēs), kas nodrošina ganības aitām, kazām, liellopiem, kā arī slavenajiem mongoļu zirgiem un baktriešu kamieļiem.

Han ķīnieši veido lielāko daļu iedzīvotāju, un lielākā minoritāte ir mongoļi. Nelielās grupās ir arī hui – ķīniešu musulmaņi, mandžu, un citas mazas tautas. Iedzīvotāji ir nevienmērīgi sadalīti, un lielākā daļa cilvēku koncentrējas lauksaimniecības joslā. Tā kā hani ievērojami pārsniedz mongoļu skaitu, visplašāk lietotā valoda ir ķīniešu. Protams, tiek runāts arī mongoļu dialektos. Papildus senču pielūgšanai daži hani šajā reģionā piekopj reliģiju, kas veidota no konfūcisma, budisma un daoisma elementiem. Mongoļi galvenokārt ir Tibetas budisma piekritēji. Arī šamanisms šajā reģionā tiek praktizēts. Tas galvenokārt piekopts Hulunbuiras reģionā (kur bijām tieši pirms Mandžūrijas), savukārt islama centrālā daļa ir Hohhot.

Iekšējā Mongolija ir trešā lielākā Ķīnas province pēc Tibetas un Siņdzjanas. Iekšējā Mongolija, kuru parasti apdzīvoja nomadu mongoļu cilts ļaudis, kas dzīvoja Gers (apaļas teltīs sauc arī par jurtām), patiesībā ir diezgan trūcīgs reģions ar bargām ziemas sezonām un lielām agra pavasara smilšu vētrām. Pārtuksnešošanās, ko izraisīja nepareiza zemes apsaimniekošana, reģiona nelielās lauksaimniecības platības apstrāde un zemes erozija, ko izraisīja vējš un lietus, vairākus provinces apgabalus padarīja daudz nabadzīgākus, nekā tie dabīgi būtu.

Iekšējā Mongolija bija pirmais Ķīnas reģions, kas ieguva autonomā etniskā reģiona statusu. Un tas izslavēts ar savām unikālajām dabas ainavām: zālājiem, tuksnešiem, mežiem un ezeriem. Iekšējai Mongolijai ir sena vēsture, un tā ir arī Čingishana dzimtene!

Kad šī reģiona iedzīvotāji atradās Jin dinastijas nežēlīgajā valdīšanas laikā (1115–1234), viņus izpostīja dažādu cilšu karadarbība un bads. Lai arī nežēlīgs līderis, Čingishans tomēr pārtrauca cilšu cīņas, apvienoja mongoļus un iekaroja daudzas valstis, tostarp lielu daļu Ķīnas, lai izveidotu Mongoļu impēriju. Šajā laikā Ķīna iegāja jaunā ārzemju kontroles laikmetā – Yuan dinastijā (1271–1368), kuras galvaspilsēta bija Pekina.

1368. gadā Yuan dinastiju gāza Ming dinastija (1368–1644), un mongoļi atkāpās uz Mongolijas plato. Pēc Ming dinastijas pievarēšanas Mandžūrijas Qing dinastija (1644–1912) ar pakļauto mongoļu palīdzību atkal apvienoja visu Mongolijas reģionu un Ķīnu zem vienas varas.

Qing dinastijas laikā Mongolija tika sadalīta Iekšējā Mongolijā, kuru pārvaldīja Manču galvenie, un Ārējā Mongolijā, kuru pārvaldīja Khani. Pirmā pēcāk kļuva par Iekšējās Mongolijas autonomo reģionu, un, pēc Qing dinastijas sabrukuma, Ārējā Mongolija kļuva par neatkarīgu valsti.

Kāpēc Iekšējā Mongolija ir daļa no Ķīnas, bet ne Mongolijas?

Qing dinastijas laikā (1644–1912) Ķīna bija milzīga impērija, kas atradās ārvalstu (mandžu) pārvaldībā. Lai pārvaldītu un aizstāvētu tik lielu teritoriju, ieskaitot attālo Mongoliju, bija nepieciešami daudz enerģijas un finanšu resursu. Pēc Opija kariem (1860. gadā) Qing dinastija bija parādos, un tai bija jācīnās arī ar pilsoņu nemieriem un ārēju spiedienu, galvenokārt no Krievijas un Japānas puses.

Qing dinastijas beigās Ķīnas kontrole pār Mongoliju bija vājinājusies, un vēlme pēc neatkarības Mongolijā arī bija ļoti liela. Visbeidzot, izmantojot Qing valdības sabrukumu un faktu, ka jauna valdība vēl nav izveidota, Khanāta kontrolētā Ārējā Mongolija spēja atdalīties 1911. gadā.

Kad Qing dinastijas spēki zuda, Krievija kļuva ļoti spēcīga, un tieši ar Krievijas palīdzību / kontroli Ārējā Mongolija 1911. gadā pasludināja savu neatkarību un to uzturēja.

Starpkaru periodā Ķīnas Republikas spēki Ārējā un Iekšējā Mongolijā tika sakauti, un Iekšējās Mongolijas rietumi nonāca Krievijas kontrolē, kamēr Japāna pārņēma kontroli pār tās austrumiem. Pēc Otrā pasaules kara Japāna un Krievija tika padzītas no Iekšējās Mongolijas, un tā atgriezās Ķīnas kontrolē. 1949. gadā Ķīnas Tautas Republika un Padomju Savienība vienojās, ka Ārējā Mongolija saglabās savu neatkarību, un tā arī ir. Un tā nu mēs paliekam pie Iekšējās Mongolijas, kuras iedzīvotāji ar mongoļu asinīm tāpat sevi redz kā Mongoliju, ne kā Ķīnu. Jā, šeit ir pavisam citāda Ķīna!

Arī Maņdžouli pavasaris!

Jā, neticami, bet beidzot pavasaris ir ienācis arī šajā Ķīnas nostūrī. Tie daži koki, kas apkārt sastādīti, beidzot rāda mazas, zaļas lapiņas, un krūmi zied rozā krāsā. Burvīgi! Protams, nav jau tā, ka jaku var novilkt, bet atsedzam ceļgalus un ejam šortos. Vietējiem tas ir liels brīnums. Jau atceramies, ka pat siltākajās Ķīnas daļās reti kuru varēja redzēt šortos. Te tie ļoti sargā savu ādu – nu tā, lai tikai nepaliktu brūnāks.

Pirmdiena ir mūsu brīvā diena, un to izbaudām vienkārši beidzot sajūtot pavasari! Vakarpusē aizejam arī uz to pašu restorānu, kur notiek koncerti, un, pārsteidzošā kārtā, visi galdiņi tur rezervēti. Nu kādam tūkstotim++ cilvēku! Oho! Mums atrodas divas necilas vietiņas stūrī – gaidām, lai redzētu, kas tad te par pūļiem būs! Izrādās, vietējie no apkārtējiem ciemiem ieradušies baudīt pavasara priekus Maņdžouli! Smieklīgākais, ka pats šovs izpelnās tikpat daudz uzmanības, cik mēs. Ar mums nāk fotografēties katras piecas minūtes, esam uztaisījušu pārdesmit bildes. Kāds opis pat atnāk ar savu baidžu (kas ir ķīniešu samenīte), un mums ar to tad jāsaskandina. Jā, ķīnieši tiešām aizmirsuši, kā izskatās „baltais” kaimiņzemes tautietis. Nez, vai tie arī izpelnās tādu uzmanību?

Otrdienā savukārt visa pilsēta ir bez elektrības. Kāpēc? Nezinām – apkārt sākušies tādi remontdarbi, it kā Ķīna gaidītu pašu galveno Eiropas vai ASV delegāciju. Daudzas iestādes šajā dienā ver ciet savas durvis, bet ir tādi, kas darbina savu mazo iestrādi no ģeneratoriem, un tad visapkārt dūc un rūc. Vai Ķīnā maz kas var apstāties?

Interesantākais skolā – ne tik sen darbā pieņemtā sieviete no Malavi izstrādā trikus. Tā neierodas darbā nebrīdinot, tad neatbild uz telefona zvaniem un never skolas piešķirtā dzīvokļa durvis vaļā arī direktorei. Tas turpinās kādu laiciņu, protams, dāma tiek atlaista. Direktore to vēlas vest uz policiju – lai atlīdzina zaudējumus skolai. Tad izrādās – malaviete jau bijusi meklēšanā. Tā ar savu aģentu atrodot skolas, aizņemoties no tām naudu (sak, nav līdzekļu pirmajam mēnesim – vai skola var kā izlīdzēt), un tad panākot, lai šī tiek atlaista, un naudu tā arī nekad neatgriež. Bet mazajā Maņdžouli tad malaviete iekrīt. Smieklīgi. Šajā Ķīnas pusē skolai nav viegli dabūt darbiniekus – nu tādus, „bez putniem”. Arī mēs jau sākam domāt, kā izgrozīties no līguma un pārcelties uz citu Ķīnas daļu – tur, kur viss būtu sasniedzamāks. Te pa vienu brīvo dienu nekur tālu nevaram aizbraukt, bet apkārt tikai stepe. To vasaras laikā apgūsim, bet tad? Lai arī darbam nekādas vainas, alga laba, dzīvoklis un viss pārējais super, ērtības taču nekad neatsvērs dzīves pieredzi. Esam taču tik lielā un interesantā zemē – kaut kā tā tomēr jāapgūst!

Mums jautā, vai esam ievērojuši, ka Maņdžouli ierodas arvien vairāk tūristu. Jautājam – no kurienes? No dažādām Ķīnas pilsētām. Hmm.. Ņu mums jau viņi visi līdzīgi izskatās, bet tas, ka pilsēta paliek dzīvelīgāka, ir fakts. Tikai tas laiks.. Daudzi, tiešām ļoti daudzi te slimo ar klepu, iesnām, un visu laiku. Pat klusībā šķiet – varbūt visiem vienkārši ir vīruss? Ķīnieši gan interesanti ar to saaukstēšanos cīnās. Jā, ir tie, kas uzreiz ķeras pie antibiotikām, bet ir tie, kas mēģina tikt galā tradicionāli. Tikai tagad uzzinām, kāpēc tik daudziem kakla priekšpuse ir pilnīgi zila – izrādās, lai ārstētu sāpošu kaklu, tie vienkārši rausta kakla ādu līdz tā paliek zila. Savukārt, lai labāk gulētu, tie ar līmlenti pie ausīm konkrētos punktos līmē mazas bumbiņas. Jā, te notiek visādas dīvainas lietas. Kad būsim lielākā pilsētā, noteikti būs iespēja šo visu arī kādā oficiālā iestādē apgūt.

Mēģinām nosūtīt paciņu uz Latviju. Kas to būtu domājis, ka viss tas process ir milzonīgi dārgs (mērāms simtos, ne desmitos eiro par pāris kilogramiem), un diezgan sarežģīts. Mūsu ķīniešu – mongoļu draudzene palīdz ar pastu. Tur tiek izsaukts starptautisko sūtījumu eksperts, kas no mūsu paciņas izņem pusi no mantām – nekādu metālu, nekādu bateriju, neko, kas varētu likties aizdomīgi uz robežas. Žēl, ka arī nelieli suvenīri tiek noņemti, un Latviju sasniegs tikai daļa no visa interesantā. Pēc divu stundu ilgas pārbaudes mūsu draudzenei ienāk prātā apskatīt citu sūtīšanas metodi – ar kurjeru – kas brīnumainā kārtā izrādās lētāk (par 50 eiro). Un tad pasta darbiniekiem nākas pateikt: „Atvainojiet, paldies”, un gaidīt kurjeru. Tas arī nesteidzas, bet ieradies pārbauda visu kārtīgi, un vēlāk vēl zvana, lai pateiktu, ka tik daudzas lietas vēl ņem nost. Neko – piedzīvojums visas dienas garumā. Bet skaidrs, ka tāda paciņu apmaiņa nebūs izdevīga.

Piektdienā Maņdžouli ir plus 32 grādi, kamēr nākamajās dienās solās būt tikai plus 6. Tas ir kas dīvains, bet vairs jau par ko tādu nebrīnāmies, vien steidzam baudīt, kamēr ir! Vietējie arī šajā karstumā staigā garajās biksēs, un par mūsu šortiem visi brīnās. Pamanām pirmo odu! Oho, beidzot! Bet skaidrs, ka siltums tik ātri nenāks, un šī diena ir vien neliels atgādinājums par to, ka jāmeklē iespēja, kā tikt uz Ķīnas dienvidiem!

Pirms trakās nedēļas nogales vienmēr paspējam ieiet arī kādā restorāniņā uz foršām vakariņām. Lai kur mēs ietu, vienmēr kāds nāk klāt un jautā, no kurienes esam. Ja jautātājs nerunā ne krieviski, ne angliski, tad tas to pašu jautājumu ķīniešu valodā uzdod restorāna darbiniekiem, kas brīnumainā kārtā māk atbildēt, ka esam mūsu konkrētās skolas skolotāji, pat ja nekad neesam to pieminējuši. Ķīnā viss ir sarežģīti vienkārši un vienkārši sarežģīti. Smieklīgi, ka arī pastā apsargs mūsu draugiem nāca klāt ar jautājumiem, no kurienes esam, cik ilgi te esam, un, galu galā, vai mums nav kovida. Zini – ja mums tas būtu, tad jau visiem te tas būtu, nosmejam. Pilsētā gan tiešām daudzi slimo, ko mums izskaidro ar te apkārt esošajām zālēm. Redz – lai no Gobi tuksneša pilsētā nenāktu smiltis, tika stādīti visādi augi, un tad tieši pavasarī, plaukuma laikā, tie izdala savus ziedputekšņus, no kā lielākajai daļai cilvēku ir alerģija. Bet kas zina – varbūt visiem vienkārši kovids, jo neviens jau neko vairs netestē?

Joprojām mēģinām pārskaitīt naudiņu no Ķīnas uz Latvijas kontu. Arī mūsu ārzemju asistentei to neļauj darīt. Un tad interesanti – mums saka, ka paši no sava ķīniešu konta tomēr varam veikt pārskaitījumu, ja bankai atnesam darba līgumu un nodokļu atskaiti. Skola saka, ka tādus dokumentus nav viegli dabūt. Un tas šķiet aizdomīgi – it kā strādājam ar darba vīzu, ne kā lielākā daļa – ar tūristu vīzu vai vispār bez tās – mums ir pat uzturēšanās atļauja, bet droši vien nodokļi par mums netiek maksāti.

Turpinās arī sarežģījumi ar pasta sūtījumiem. Mūsu pasta puiši tad sapako, tad atpako visu vairākas reizes, jo visādi mēģinām samazināt tās izmaksas. Tad paka par lielu, tad atkal kaut kas neatļauts atklājas, līdz beigās, kad cipars pārsniedz trīs simtus eiro, atmetam ar roku – sakām, lai sūta mums atpakaļ. Šīs čakarēšanās izmaksas ir divarpus eiro. Žēl puišus, žēl, ka nekas no mūsu foršajām lietām nenokļūs Latvijā, bet neko padarīt – jāgaida, kad atvērsies robežas, un viss kļūs pieejamāks.

Nedēļa noslēdzas ar plus sešiem grādiem un spēcīgu vēju, kas atnes smiltis no tā paša tuksneša, un atkal sasmērē visas drēbes, somu un apavus, kam vien piekļūst. Dīvaini, ka tik bieži vienkārši „līst” smiltis. Nākamajā nedēļā ieplānotās sporta dienas tiek atceltas, bet mācības notiek. Beidzot tiešām pieredzam to, ka ķīnieši arī valkā drēbes ar tiem rupjajiem uzrakstiem angliski, paši to nesaprotot. Pat mazie bērnudārza bērni nāk klasē ar T-kreklu, kam virsū uzrakstīts F*ck Off (tas nav labi – tiem, kas nezina angliski).

Mūsu brīvajā dienā neko nevar pasākt laikapstākļu dēļ – arī mums šad tad sāp kakls, piemetas iesnas. Iepriekš nekad tā īsti nebija bijis, bet Maņdžouli vienmēr tādi lieli vēji, auksts laiks, ka arī organisms sāk protestēt. Apstaigājam vien riņķi pa pilsētu, lai atklātu, ka ļoti daudz kas atvēries. Un daudzi, kas mūs bija redzējuši ziemā, steidz pretī, jautādami, kāpēc mēs tik sen neredzēti. Jā, te tik daudz to mazo ēstuvīšu, veikaliņu, un citu iestāžu, ka visos pat nesam iegājuši – kur nu vēl atgriezties vienā! Protams, gribas no visiem ko iegādāties, lai tiem palīdzētu pārdzīvot šos grūtos laikus, kad robeža ciet, bet cik mēs divi varam apēst!

Gaidām vasaru. Pēc tās gan skolai būs traki laiki. Četriem no astoņiem mums – ārzemniekiem – beidzas darba līgums, un tie četri netaisās Maņdžouli vairs palikt. Direktore nepārtraukti jautā, vai tiešām kāds no Latvijas nevēlas pastrādāt Ķīnā – darbs, alga, dzīvošana – viss taču labi! Mums pat piesola 500 eiro – ja kādu atradīsim. Tā kā – ja ir vēlme kādam no jums, dārgie – gaidām! Starp citu, aģents par darbinieka atrašanu skolai saņem tūkstoti par katru cilvēku. Tā kā ja vēlies kļūt par aģentu – arī variants.

Mēģinām atklāt vēl neredzēto Maņdžouli. Viens no tiem ir raktuvju muzejs – te apkārtnē ir daudz zelta raktuves, un tāpēc arī vietējie uztraucas par piesārņojumu. Sevišķi ūdenī esot smagie metāli, kas īsti neizvārās – daudzi izvairās lietot krāna ūdeni pat gatavošanai un zobu tīrīšanai. Muzejs atrodas 20 kilometru attālumā no pilsētas, un uz turieni kursē autobuss par 50 centiem. Galā gan atklājas, ka muzejs pamests (vismaz sākumā tā domājam). Apstaigājam blakus esošos veikalus un pat glaunu viesnīcu, kur mums nosauc kādu mistisku vārdu – vēlāk izrādās, ka tas ir kāda apgabala nosaukums, kur muzejs pārcēlies. To gan uzzinām jau atgriezušies Maņdžouli, tāpēc šim priekam ieplānojam citu nedēļas dienu. Protams, interesanti atkal redzēt vietējos ārpus pilsētiņas. Ir opis, kas ceļmalā garā striķī piesējis divus lielus bruņurupučus – vienam trūkst galvas, otram kāja. Tos ķīnieši ēd un izmanto savai trakajai medicīnai. Ārpus Maņdžouli vietējie izskatās daudz nabadzīgāki – tieviņi, noplukušām drēbēm, sēž uz veciem velosipēdiem un vadā tad tukšas kastes nodošanai, tad kādu dārzeni tirgošanai. Bet pilsētā atkal ar mums nāk aprunāties tie, kas nav mūs vēl redzējuši. Tie prasa, vai esam krievi, un tad pastāsta, kur atrodas to veikaliņš un ko viņi tirgo, un – protams – ka neiet tik spīdoši.

Tas dažreiz liek aizdomāties, kā tā skola šādi var plaukt tik mazā pilsētiņā! Divi tūkstoši skolēnu, katrs maksā 5 eiro par nodarbību. Vienā nodarbībā (stundu ilgā), ir divdesmit bērni – bērnudārza vecumā, un līdz 30 skolēniem no pirmās klases līdz devītajai. Nodarbības katram bērnam ir divas reizes nedēļā. Var parēķināt, kādas summiņas te apgrozās. Protams, jāmaksā arī algas (kas ķīniešu skolotājiem ir ļoti zemas, un ārzemniekiem nepieklājīgi augstas), ir daudz visādu tēriņu. Bet direktore māk ietaupīt. Piemēram, mums jāsaka, ka nākam no angliski runājošas zemes, bet samaksa mums ir kā tiem, kam angļu valoda nav dzimtā valoda. Loģiski būtu, ka arī vecāki maksātu mazāk, ja viņu bērnu māca ārzemnieks ne no ASV, Anglijas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Kanādas vai Dienvidāfrikas (Īriju Ķīnā daudzi pat neskaita kā angliski runājošu zemi īru spēcīgā akcenta dēļ). Bet vecāki domā, ka esam no Jaunzēlandes, maksā par to, un tā skolai sanāk uz mums diezgan ietaupīt. Pamazām sākam apgūt šo sistēmu.

Skolotāji turpina slimot. Tā ir, ka arī 27. maijā ir vien septiņi grādi pa dienu. Tomēr tie daži koki ap ezeru ir zaļi, arī retie ceriņu krūmi zied! Restorāni savus galdiņus izliek uz ielas, lai atnākušie baidžu var dzert svaigā gaisā. Te gan ir tā, ka katrā ēstuvē var sēdēt ar savu līdzpaņemto dziru – galvenais, lai nopērc kādu ēdienu! Pat glaunakajās iestādēs nav nekāds brīnums, ja apmeklētāji atnāk ar savu kasti alus un šņabja pudeli. Ķīnieši mums stāsta, ka daži ir pat tik „taupīgi”, ka uz karstā katla vietām tie līdzi ņem savus vārāmos dārzeņus – pasūta tikai buljonu. Bet restorāniem vienalga – galvenais, ka tik kādu kapeiku var dabūt.

Piektdienas rīts ir mūsu pēdējais brīvākais, jo nākamajā nedēļā ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, un te plānoti traki daudz pasākumi, kam jāgatavojas. Protams, direktore izdomā, ka mums ar Arču jābrauc uz lielveikalu ķert garāmejošus bērnus un spēlēt ar tiem spēles, tā reklamējot skolu. Bet par to pagaidām nedomājam – dodamies uz raktuvju muzeju, šoreiz īsto. Diena ir lieliska, zied krūmi, ir siltāk, pat vēja ģeneratori uz brīdi negriežas! Tikai ik pa laikam uzlīst lietus. Un forši – arī lielais muzejs ir vietā, un ir vaļā. Bet tad, kad mēģinām tajā ieiet, pretī skrien apsargs krieviski saukdams: „Nedrīkst!” Kā – nedrīkst – daudzi muzejā ir iekšā, skaidri redzams, ka tas ir vaļā. Apsargs turpina: „Man bail no slimnīcas, jūs muzejā nedrīkstat”. Nu vecīt – tas jau ir nedaudz dīvaini. Zvanām savai ķīniešu asistentei, kas varētu apsargam visu izskaidrot viņam saprotamākā valodā, bet tas atsakās telefonu ņemt, vien atkārto, ka nedrīkst. Ar lielām pūlēm izdodas apsargam pateikt, ka te esam jau laiciņu un katru dienu strādājam ar bērniem – mēs tiešām neesam vīrusaini. Beigās tas saka, ka nevar ieiet, jo mums nav pasu. Ok, nākamajā reizē pases tiešām neaizmirsīsim. Bet nu skaidrs, cik ļoti mediji ietekmējuši nabaga ļaudis.

Dodamies tepat netālu – uz to pašu Mamutu parku, kur bijām ziemā. Nu te parkam priekšā vietējie dejo savas „parka dejas”, un satiekam pat savus skolēnus. Jā, Maņdžouli bieži ar tiem var saskrieties. Nu gan parkam priekšā žogs, un ieejas maksa. Ja ziemā varēja pa žoga šķirbiņu parkā iekļūt, tad tagad bez maksāšanas nekādi. Un forši, ka mēs jau visu esam redzējuši!

Dodamies atpakaļ uz autobusu, lai izmestu līkumu caur ķīniešu kapsētu, kas arī atrodas ārpus pašas pilsētas. Pieturā ar mums sarunu uzsāk kāds ķīnietis – te jau tie krieviski zina. Tas saka, ka tik ilgi neviens krievs neesot redzēts, ka tam pat valoda aizmirsusies. Vīrs, tāpat kā daudzi ķīnieši no šī reģiona, vairākus gadus strādājis Krievijā. Nu tas saka, ka Maņdžouli gan grūti laiki – vairāk kā puse iedzīvotāju no pilsētas izbraukuši, jo vienīgais bizness, kas tiem te bijis, nu nav pieejams, jo Krievija un Mongolija bija galvenās mazās pilsētiņas ekonomikas uzturētājas. Sola jau robežu vasarā atvērt, bet kas zina, kā īsti būs. Lielākās pilsētās ir lielākas iespējas un augstākas algas. Arī mums tas iesaka Maņdžouli nepalikt. Bet neko – pilsētiņa jau forša. Vien tālu no visa cita, un arī laikapstākļi nelutina. Bet vismaz te kaut ko arī no ārpasaules saprotam krievu valodas dēļ.

Vīrs mums palīdz ar tulkojumu autobusa šoferim, un tā nokļūstam ķīniešu kapsētā. Tā no ceļmalas tiešām izceļas – kapi rotāti ar košiem mākslīgajiem ziediem. Kapsētā ieeja apzīmēta pat ar anglisku tulkojumu, tāpēc saprotam, ka nebūsim vietējiem liels pārsteigums. Mūs sagaida kāds vīrs, sakot, ka Krievijā jau arī skaistas kapsētas. Tas atļauj mums apiet līkumu. Jā, kapi tiešām skaisti. Nekādu zaļumu, bet daudz krāsainu mākslīgo ziedu, un paugurainā stepe apkārt. Kapiņi ir diezgan līdzīgi, uz katra uzgrebts ķīniešu simbols, kas pēc mūsu tulkotāja nozīmē „ziedojums gariem”. Pie dažiem kapiņiem uzliktas tumbas, kas strādā ar saules baterijām. Katrā skan citāda mūzika – drīzāk mantras, lai aizsaulē aizgājušajam labāk. Tad apsargam jāiet gulēt, un mēs ātri no kapsētas tiekam pavadīti.

Nu ko – vismaz nedaudz no jaukās dienas izbaudīts! Drīz jau vasarai arī jāatnāk – pat stepe sāk zaļot! Jāņem būs piknika paklājs, un jādodas zālājos! Mums gan šeit pa zālīti neļauj staigāt, bet tajā nekurienē, kas sākas drīz aiz pilsētas, droši vien neviens neiebildīs.

Nedēļas nogale ir traka – jāorganizē ļoti daudzas aktivitātes Bērnu dienai. Skolēni gan ļoti priecīgi, un ne tikai tie tiek pie dāvanām, bet tiekam apdāvināti arī mēs – gan ar konfektēm, gan cepumiem, cīsiņiem, jogurtiem, un vēl visu ko, ko jau nu vecāki bērnam sadevuši līdzi skolas somā. Kāds zēns no otrās klasītes pat pienāk klāt un pačukst: „Es tevi mīlu, skolotāj”. (Jāpiemin, ka valodu skolā otrā klase atšķiras no skolas otrās klases – te bērni sadalīti pēc angļu valodas zināšanām. Bieži otrajā klasē kopā mācās deviņgadīgie ar divpadsmitgadīgajiem.) Mūs apdāvina pat kādā restorānā – kad vietējie beidz savu vakara dzeršanu, un tiem paliek pāri vietējā samenīte, pudeli tie noliek uz mūsu galdiņa – redz, izmēģiniet, ārzemnieki, kas tad ir laba manta!

Skolā apkopēja atrod īsu brīdi, kad esmu viena, un atnāk palūgt „selfiju”, pilsētiņā uz ielas sveicina daudzi – sasveicināmies krieviski ar restorāna īpašniekiem, kam blakus esošais kancelejas preču tirgotājs savam kolēģim nosaka – šie mūsu draugi no Jaunzēlandes! Bet tikmēr mēs – divi no Latvijas (par ko te tiešām neviens nezina) – gaidām, lai taču beidzot tas siltums atnāk arī Maņdžouli!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz vairāk parunāsim par ķīniešu tradicionālo medicīnu! Tradicionālā ķīniešu medicīna nu jau tūkstošiem gadu ir bijusi kā galvenais medicīnas veids Ķīnā, neskatoties uz dažām pretrunām (kas ir katrai alternatīvajai medicīnai). Pirms rietumu medicīnas ieviešanas Ķīnā tradicionālā ķīniešu medicīna vairāk nekā 2000 gadus tika izmantota kā galvenā medicīniskās terapijas forma un glāba miljoniem ķīniešu dzīvību. Pirmā TĶM (tradicionālās ķīniešu medicīnas) rakstītā piezīme ir ļoti sena – 150 gadu pirms mūsu ēras!

Papildus diagnozes noteikšanai TĶM ietver arī daudzas procedūras, piemēram, tai chi, akupunktūru, „banku” likšanu un tradicionālo ķīniešu masāžu. Tradicionālā ķīniešu medicīna balstās uz līdzsvara ar dabu filozofiju. Viens no TĶM pamatnoteikumiem ir tāds, ka ķermeņa vitālā enerģija (čī vai qi) cirkulē pa kanāliem, kurus sauc par meridiāniem, un tie savukārt saistīti ar ķermeņa orgāniem un funkcijām. Tiek uzsvērts, ka cilvēka ķermenis ir pašregulējoša sistēma. Iekšēji tas tiek regulēts, lai panāktu līdzsvaru starp katru daļu, bet dažreiz šī līdzsvara sasniegšanai ir nepieciešama kāda ārēja palīdzība. Tradicionālā ķīniešu medicīna apgalvo, ka ikviena cilvēka ķermenim piemīt dabiskas dziedināšanas spējas. Ārstēšana tikai palīdz tām dziedināšanas spējām, ja tās ir novājinātas. Lielāko daļu TĶM zāļu viegli iegūst no augiem. Vispazīstamākie no tiem ir godži ogas, ingvers un kanēlis. Pat dažiem augļiem, arī bumbieriem, ir ārstnieciskas īpašības. Lai kļūtu par TĶM ārstu Ķīnā, praktizētājiem ir jāiegūst daudz zināšanu par dažādiem augiem jau no paša sākuma.

TĶM cieši saistīta ar iņ un jaņ – senajiem ķīniešu jēdzieniem, kas meklējami Šanga dinastijā (1600–1100 p.m.ē.). Tie atspoguļo divus abstraktus un papildinošus aspektus, kuros var iedalīt katru parādību Visumā. Šo aspektu pirmatnējās analoģijas ir saules (jaņ) un ēnas (iņ) puse, vai arī ūdens un uguns. Iņ un jaņ jēdziens ir attiecināms arī uz cilvēka ķermeni un dažādām ķermeņa funkcijām un – vēl svarīgāk – uz slimības simptomiem (piemēram, tiek pieņemts, ka aukstuma un karstuma sajūtas ir attiecīgi iņ un jaņ nepietiekamības vai pārliekas pārpilnības simptomi). Katrā ziņā tā ir plaša un interesanta zinātne, kuru tagad plaši nevarēsim aprakstīt.

Mūsdienu zinātne gan nav atradusi daudz pamatojumus tradicionālās ķīniešu medicīnas pamatprincipiem, piemēram, či enerģijas plūsmas virzības praktizēšanai. Bet ja strādā – kāpēc gan nepielietot? Tradicionālās medicīnas lietošana Ķīnā gan ir bijusi arī galvenā nelegālās savvaļas dzīvnieku kontrabandas radītāja.  Piemēram, nelegālais ziloņkauls aiziet tieši TĶM.

TĶM nav fiksētas receptes – šīs „zālītes” dažādās proporcijās dod dažādu ārstniecisko iedarbību. Tāpēc nemaz tā nevar ieiet TĶM aptiekā un kaut ko iegādāties – tā var nodarīt lielu kaitējumu sev. TĶM ārsti pielāgo katru zālīti un metodi atbilstoši pacienta fiziskajam stāvoklim. Tāpēc TĶM neļauj izmantot vai pārdot augu izcelsmes zāles vai prakses bez profesionālas konsultācijas un padoma. Protams, nu TĶM arī pielieto mūsdienīgās diagnostikas metodes, piemēram, pacienta pulsa un asinsspiediena noteikšanu tie mēra ar rietumos radītajiem aparātiem. Tomēr ārstēšanu gan tie atstāj senajām tradīcijām.

Daži interesanti fakti, ko atklājām – senāk TĶM ārstam nemaksāja, lai tas ārstētu. Tam tika maksāta regulāra maksa tad, ja tā pacients bija vesels. Tas parāda, ka ķīniešu medicīna ir bijusi vairāk kā profilaktiska forma. Tad viss bija pavisam citādi. Arī diagnostikas un ārstēšanas rīki, protams, bija atšķirīgi. Piemēram, akupunktūras adatas tika izgatavotas no akmeņiem, vēlāk adatas izgatavoja no sudraba un zelta. Daži praktizētāji joprojām izmanto sudraba vai zelta adatas, bet lielākā daļa izvēlas nerūsējošo tēraudu. Un šī medicīna strādāja un joprojām strādā! Interesanti, ka uz ASV to aizveda pats prezidents Niksons, kam savā Ķīnas ceļojumā neparedzēti nācās atvadīties no aklās zarnas. Pēc operācijas sāpes viņam tika ārstētas ar akupunktūru, kas to pārsteidza ar savu efektivitāti. Un ar savu pieredzi prezidents dalījās laikrakstā The New York Times. Arī es esmu izmēģinājusi akupunktūru. Interesanti, ka akupunktūras speciālisti bieži vien pieprasa parādīt mēli. Redz, TĶM saka, ka mēle stāsta par katra cilvēka vispārējo veselību, kā arī par to, kā darbojas specifiskas orgānu sistēmas. Krāsa, forma, struktūra var norādīt uz disharmoniju ķermenī, kas tad arī tiek atjaunota. Uh – bezgala interesanti! Ceram, ka ar šo arī ar šo Ķīnā iepazīsimies vairāk!

Pirmdienā esam atpakaļ Maņdžouli.

Protams, kad vietējie ierauga mūs ar somām, tie atkal sapriecājas par tiem krieviem, kuru vēl joprojām nav. Laiks Maņdžouli neiepriecina – septiņi grādi un līst. Nu varēs sākties nokrišņu sezona, līdz atkal atnāks saulainā ziema.

Otrdiena un trešdiena nu ir garās dienas, kad jāatstrādā brīvie brīži. Smejam, ka daži ķīniešu skolotāji ir ļoti piekusuši, jo tiem jāvada 5 nodarbības. Bet, kad tie pārjautā, cik tad ir mums, un uzzina, ka ir 9-11 dienā, mundrums atgriežas.

Trešdienā svinam trīs gadu kāzu jubileju. Pirmo svinējām Jaunzēlandē, otro Taizemē, un nu – Ķīna. Jā, mūsu ikdiena ir pavisam neparasta, bet citādu iedomāties nav iespējams. Un, kad esam blakus viens otram, katrā pasaules maliņā ir mājas!

Kolēģiem esam pajautājuši labas ēstuves, un tur arī trešdienā dodamies. Interesanti, ka Ķīnā daudzas ēkas no ārpuses izskatās nedzīvas, bet iekšā atklājas visādas brīnumu lietas. Un arī mēs ieejam kādās durvīs, aiz kurām tad atklājas trīsstāvīgs restorāns. Mūs uzreiz uzrunā krieviski, jautājot, vai būsim tikai divi, un tad pasaka mūsu galdiņa numuru un stāvu, kur tas atrodas. Ik uz stūra sagaida formās tērpti darbinieki, palīdz atrast ceļu, palīdz pasūtīt maltīti, un visādi citādi parūpējas par to, lai nekas nebūtu nesaprasts. Un tad vien vēro, kā „baltais” ēd, ko dzer, kā runā. Un foršākais, ka arī visglaunākajās Maņdžouli vietās nemaksājam daudz. Mūsu jubilejas maltīte ar pietiekamu daudzumu dzērieniem izmaksā 15 eiro. Un vēl tikpat daudz paņemam mājās, jo nevaram visu pievarēt. Esam gan ievērojuši, ka arī lielākā daļa ķīniešu tomēr neseko tām „tradīcijām” un uz šķīvja ēdienu neatstāj, bet gan ņem mājās. Tas gan neattiecas uz mūsu skolas pasākumiem, kur ēdienu kalni tā arī paliek šķīvjos. Dīvaini, protams.

Bet tā esam nosvinējuši arī savu trešo kāzu gadadienu. Un vēl joprojām – visa pasaule vaļā!

Ceturtdienā pagarinām savus svētkus un pēc nodarbībām dodamies uz kino. Forši, ka vietējie vienmēr pacietīgi gatavi apmulsušajam ārzemniekam parādīt visas advancētās lietas. WeChats (kas ir kā mūsu WhatsApp) te ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Tā ir aplikācija telefonā, caur kuru visi sazinās, un ne tikai. Caur to tie maksā rēķinus, pērk transportu biļetes, ar WeChat ķīnieši norēķinās veikalos un arī tajā pašā sabiedriskajā transportā (noskenējot kodus), un tur tiem atrodas arī veselības kods (zaļā krāsa ir tā, kurai jābūt, lai tiktu iekšā metro un dažās iestādēs). Jāpiemin, ka caur WeChatu valdība var izkontrolēt lielo cilvēku masu. Un te nu ir arī kino iekšā. Aplikācijā var atrast gan filmas, gan iegādāties biļetes uz pusi lētāk kā kasē – trīsarpus eiro par reāli foršu kino. Mēs jau filmas nepārzinām, tāpēc, tāpat kā vienmēr, jautājam padomu darbiniekiem. Tie mums pasaka nosaukumu, un tā arī nopērkam biļetes. Un izrādās – filma par kara laikiem, kad japāņi iebruka Ķīnā, un filma par to pašu koncentrācijas nometni Harbinā, kur bijām! Turklāt vienīgās tautības, kas filmā pieminētas, ir ķīnieši, japāņi, krievi un latvieši! Jā, nu tās sakritības bieži mūs pārsteidz! Un jaunās ķīniešu kino filmas ir super, tāpat kā vēsturiskās. Protams, visu saprotam tikai caur subtitriem, bet vismaz tādi ir, ne kā Indijā, kad jābauda vien bilde!

Ķīnieši Maņdžouli, šķiet, sāk ar mums aprast. Tie jau zina, ka esam skolotāji, un kur mācām (lai arī te ir vairākas valodu skolas). Arī aptiekāres Arčam izsaucas – „eu, tu taču esi Omeidas (valodu skolas nosaukums) skolotājs! Cik tev maksā?” Jā, ķīnieši izceļas ar tiešumu. Un tas, ja pirmais teikums sarunā ar kādu ir šis, nav nekas neparasts. Un atbildei vienmēr jābūt gatavai: „Pietiekami”. Tad ķīnieši vien nosmej, un ar to ir gana.

Saņemam arī paciņu no mūsu foršajiem vedējiem – nu kā reiz uz svētkiem! Šoreiz pilna kaste siera cepumiem dažādos veidos, un Arča nosmej – Latvijā esot nekad neaizdomājās, cik tie visi ir gardi.

Laikapstākļi paliek arvien bēdīgāki, lai arī vajadzētu būt otrādi. No rītiem temperatūra ir 0 grādi, un tad dienas laikā līst. Bet neko – ārzemju kolēģi atklāj, ka tikko atsākušies Maņdžouli šovi – ir vairākas iestādes, kas piesaista apmeklētājus ar bezmaksas šoviem, kur uzstājas gan dziedātāji, gan dejotāji, gan akrobāti no trim valstīm – Krievijas, Ķīnas, Mongolijas. Neko – kam tādam taču jāpiekrīt! Tā nu piektdienas vakarā kopā ar vēl četriem puišiem dodamies uz milzīgu restorānu. Atkal brīnāmies, ka no ārpuses mēs nekad nepateiktu, kas iekšā notiek! Un tā tiekam apsēdināti milzīgā zālē ar skatuvi. Protams – šovs bez maksas, bet jāpērk dzērieni un ēdieni. Un ēdienkarte īsti krieviska – iesakām puišiem pamēģināt boršķu, marinētus gurķus un šprotes. Vienīgi par pēdējo neviens nav sajūsmā. Bet mēs esam sajūsmā par šovu – krievu dejotājas, mongoļu dziedātājas un ķīniešu akrobāts, un vēl citi. Ir tiešām interesanti un skaisti izpildījumi, vien visā lielajā restorānā esam tikai mēs un vēl viens galdiņš pilns ķīniešiem. Mums paskaidro – tas tāpēc, ka šovi atsākušies tikai otro dienu, un netiek reklamēti, lai nepiesaistītu pārlieku lielus pūļus. Bet uz to tas iet. Un tad, kad cilvēku vairāk, šovi ir ne tikai pusstundu, bet veselas pāris stundas ilgi! Jā, Ķīna pamazām sāk vērties vaļā, un arī Maņdžouli – lai arī maza pilsētiņa – arvien atklāj ko jaunu!

Sestdienā ir pārceltā darba diena, tāpēc rītu pavadām mājās. Uzejam arī kādu interesantu Fox News raidījumu par reālo pošu statistiku (kanāls tomēr ticams) – no jaunā vīrusa vakcīnām gada laikā ASV miruši jau 4 tūkstoši cilvēku. Potēm ir visādi blakus efekti, par kuriem nerunā, un – ja kāds uzdrošinās pajautāt, pastudēt skaitļus un datus, to uzreiz sauc par trako. Bet tas taču tik svarīgi, ko liec savā ķermenī! (Gribējās ielikt arī saiti – lai noskatītos, spied ŠEIT! Video ir angliski, bet ir iztulkota neliela daļiņa no interesantā sižeta, ko vērts noskatīties)… Mums gan par vakcinēšanos neviens vairs nejautā – ja ir alerģija, to darīt nemaz nevar (Arča gadījumā).

Un tad notiek lielā gatavošanās Māmiņdienai, kas Ķīnā ir liela lieta. Tik jauki redzēt katru bērnu un pat pieaugušos vīrus ar tulpītēm rokās! Arī mēs vēlamies pateikt milzīgu PALDIES savām foršajām mammām par to, ka atbalstāt mūs, lai kur mēs arī būtu un ko traku pasāktu! Un PALDIES, galu galā, par to, ka esam – bez jums taču nekādi! PALDIES, ka izaudzinājāt mūs tieši šādus, PALDIES par maigumu un mīļumu, ko jūtam ikvienā pasaules maliņā ik mirkli! PALDIES!!!

Ķīna un Maņdžouli atveras arvien vairāk, saceltas lielas tirgus teltis, un ārzemnieki iesaka – ejiet tur ar krievu valodu, tad var kaulēties – citādi ārzemnieks maksā uz pusi vairāk kā vietējais. Bet tirgošanās jau notiek visu laiku, visās malās. Un arī dejošana parkos turpinās – vēl kuplākā skaitā, vēl agrāk no rīta (jau piecos) un vēl vēlāk vakaros. Un arī mēs izbaudām to dzīvību. Turklāt svētdienā Arča svin savu 31. jubileju! Skola sniedz dāvanu karti kādā konditorijā. Vēlāk direktore dāvina tēju un saka, ka Arča ti ir gluži kā brālis un pasakās par tā lielo ieguldījumu skolas darbā. Mūsu ķīniešu asistente dāvina ruma pudeli, pārējie apsveikumus dala mutiski. Nosvinam gan divatā, sazvanāmies ar mīļajiem un tad esam gatavi jaunai nedēļai.

Uzzinām, ka atkal izdomāti lieli pasākumi – skola vēlas piesaistīt vairāk skolēnu, jo daudzi dodas prom. Redz, Maņdžouli ekonomiskā situācija vairs neesot tik laba, tāpēc ģimenes pārvācas citur. Un tas nemainīsies, kamēr robežas būs slēgtas. Arī daži ķīniešu skolotāji pārceļas. Un tad daži citi tiek pie citām klasēm. Sevišķi neapmierināti mūsu ķīniešu kolēģi ir tad, kad jāstrādā ar bērnudārzniekiem, jo tas ir visgrūtāk, prasa lielāko enerģiju. Man ir apmēram 200 bērnudārza vecuma skolēnu, un es saprotu, kāpēc neviens nav sajūsmā par tādu darbiņu. Ir daudz vieglāk strādāt ar bērniem, kas sēž solos un mācās no grāmatām.

Ārā laiks nepatīkams, tomēr ir atvēries paliels tirgus, kas atrodas iekšā vairākās teltīs. Tur sabraukuši tirgoņi no apkārtējiem reģioniem. Jā, un tirdziņš ir tiešām interesants. Ir lēti apģērbi, bet lielākoties jau priecājamies par tik lielu tēju, riekstu un visādu citādu labumu izvēli. Ir opis, kas turpat spiež sezama sēklas, vienā burciņā liekot to izspiesto masu un otrā tecinot eļļu, un visu pārdod par lētām naudiņām (zem eiro). Tad ir linsēklu, ingvera un kokosriekstu malēji, kas turpat maisiņos pārdod visas šīs organismam tik veselīgās lietiņas. Ir opis, kas turpat šķaida gliemenes, lai no tām ārā ņemtu pērles un pārdotu tās nepastrādātas. Ir kāds, kas bļaustās un piedāvā brīnumūdeni, kurā jāmērcē kājas (to uzreiz iespējams izmēģināt, iemērcot savas kājas turpat saliktās bļodās, un ķīnieši to arī dara). Ir tādi, kas tirgo visādu tradicionālo ķīniešu medicīnu – arī tīģera dziedzerus, šķēlītēs sagrieztus jaunos briežu radziņus (turpat ir arī asiņaini eksemplāri). Kas tik šajā tirdziņā neatrodas! Un gandrīz visi runā krieviski – vien vienkāršais pērļu zvejnieks krieviski neko nevar izspiest, tāpēc pasauc „tulku” no blakus stendiņa. Vietējiem kā vienmēr daudz jautājumu – no kurienes esam, ko šeit darām, cik ilgi te atrodamies, kādas algas, vai Ķīna patīk, kas esam viens otram – draugs un draudzene vai kas cits, utt.utjp. Tie vēl paspēj pasūdzēties, ka krievi nenēsā maskas. Jā, citas nacionalitātes ir nedaudz vairāk informētas par to, kā vīruss izplatās, kas īstenībā notiek. Ķīnā tā informācija ir ļoti ierobežota – visi domā tā, kā valdība vēlas, lai tie domātu. Un, kā jau tirgū, redzam arī pāris strīdus, kas velk uz kautiņu. Ķīnieši ar pieklājību un savaldību daudz neizceļas, un – ja tiem kas nepatiks – to noteikti redzēsi.

Otrdienā Arča saņem vienu no savām dāvanām – privāto kungfu nodarbību. Kas gan vēl labāka vieta kā Ķīna, kur iemācīties kādu cīņas mākslu? Nodarbību gan nav viegli sarunāt, jo mūsu ķīniešu asistente nerunā tik labi angliski un ir dziļi pārliecināta, ka ārzemniekam cīņas māksla neder, jo mēs, „baltie” esam neelastīgi, lieli, un kopumā tādi nedaudz lempīgi. Nu jā, ja paskatās uz amerikāņiem, britiem un kanādiešiem, kas te ir, tā varētu arī padomāt. Bet ne visi ārzemnieki vienā maisā liekami. Nodarbība ir interesanta, Arča saprot, ka jāpiestrādā pie elastības – jāpastaipās, jāpagrozās, un tad jau viss aizies! Vai nodarbības turpināsim, tad redzēs! Bet pieredze tomēr tāda kā nekur – ķīniešu skolotājs savā ķīniešu valodā māca paņēmienus ar visiem saucieniem un spērieniem. Tas vien atsaka, ka zem kungfu ir dziļa filozofija, kas angliski nav iztulkojama, jo nabadzīgajā angļu valodā tā zaudē jēgu.

Un atgriežamies pie skolas. Skolēnu paliek vairāk, katrā nodarbībā ir arī vecāki, kas vēro, kā tad viss notiek, un padod ziņu tālāk „savējiem”. Protams, kad nāk jaunie bērni, tad tos arī jānosauc. Vēl gan neesam nākuši klajā ar kādiem dīvainiem vārdiem, lai gan Ķīnā var sastapt daudzus, par ko skolotājs vai vecāks pajokojis. Bet sevišķi populārs vārds ir „Seven”, kas nozīmē „septiņi”, tāpēc, ka Ķīnā tas taču laimīgais cipars. Septiņi un sarkans.

Vakari savukārt ir lietaini, auksti, nepatīkami. Maņdžouli arvien ar saviem laikapstākļiem neiepriecina, tāpēc sākam jau domāt, kā „izbēgt” uz kādu citu Ķīnas daļu. Bet tikmēr iepazīstam Ķīnu caur filmām. Interesanti, ka tieši te notiek arī pasaules lielākā migrācija – un tā ik gadu notiek Ķīniešu Jaunajā gadā. Šeit ir vairāki miljoni migrantu strādnieku, kas tad šajos nozīmīgajos svētkos ceļo mājup. Februāra mēnesī visā valstī pārvietojas vairāk kā 130 miljoni cilvēku! Tās rindas, ko rāda filmā, ir neiedomājamas. Grūti jau par rindām nosaukt. Daži veic ceļojumus ar autobusu, kas nereti prasa arī divas nedēļas!!! Bet visērtākais pārvietošanās veids ir vilciens, un tad – tas, kas notiek, ir kas neticams! Jā, ķīniešu daudzums un Ķīnas lielums ir neaptverams!

Valsts dārziņā, kur piestrādājam par papildus maksu, sanākuši daudz jaunie bērni – tās mūsu reklāmas nodarbības nostrādājušas. Bet nu – slodze lielāka, alga tā pati – vien lielākas bērnu grupas. Iepazīstam arī kolēģus – ir tādi, kas nodarbojas pat ar papīru tīšanas mākslu, kas aizsākusies senajā Ēģiptē, un tad aizceļojusi uz Itāliju un Franciju. Uh, tādi mākslasdarbi! Jā, ar šādu hobiju vēl nebijām sastapušies! Kāda meitene Ķīnas dienvidos strādājusi par ķīniešu valodas skolotāju ārzemniekiem. Jā, tāpēc arī gribas uz lielāku pilsētu – tur vairāk iespēju, un skolā valodu iemācīties vieglāk nekā pie kāda, kas pamāca to, ko vēlamies zināt, kamēr paši īsti nemākam noformulēt, ko tad vēlamies zināt.

Tikmēr direktore turpina nodarboties ar skolas reklamēšanu. Tā 25. maijā sarīkojusi sporta pasākumus starp mūsu skolas skolotājiem, un katram jāpiesakās vismaz vienai no aktivitātēm – skriešanai, peldēšanai, futbolam, basketbolam vai līdzjušanai (ar visu karsējmeiteņu programmu). Esmu jau izvēlēta pēdējā, Arča pieņem vairākus izaicinājumus. Pēcāk būšot balvas un pusdienas. Un tad notiek filmēšanās – uz skolu atnācis vīrs ar kameru, kas uzņem reklāmas video skolai. Protams, gaišākajiem eksemplāriem (ārzemniekiem) jābūt kamerai tuvāk.

Un nedēļas beigās tad arī tas pavasaris lēnām nāk. Istabā pamanām pat pirmo mušu, oho! Tomēr Maņdžouli laikapstākļiem uzticēties nevar. Ik pa laikam sazināmies arī ar saviem draugiem ceļotājiem. Tad nākas saprast – Ķīnā tiešām tāda utopiska sajūta – bija jau radies priekšstats, ka visur pasaulē viss labi. Te viss ir vaļā, nekādu ierobežojumu – ceļo, cik uziet, ja vien ir laiks. Protams, mums tā laika nav, bet gan pēc tam! Tomēr mūsu draugs Džegošs mūs nedaudz atgriež realitātē – Kanādā traki, ASV arī nav labāk. Eiropā daudzi ierobežojumi, sākas vakcinēto – nevakcinēto ēra. Jā, interesanti tie turpmākie gadi būs. Kas gan būtu domājis, ka visa pasaule iegriezīsies šādi! Cik labi, ka tik daudz paspējām apgūt pirms šī trakuma! Un cik labi, ka esam tādā vietā, kur krīzi nevar just!

Šo stāstu noslēgsim ar nedēļas nogali, plus 17 grādiem. Jā, Maņdžouli – stepes pilsētiņa, kur laikapstākļi ir tieši tik neparedzami. Tāpēc gan daudziem iesnas, klepus. Un ķīnieši te to ārstē pavisam citādi. Ja mēs ierasti iedzeram kādu tēju, tad šie jau abās rokās salaiduši penicilīnu, „kas ātrāk palīdzēs”. Un tad nosmej – mēs, „baltie”, jau tā nedarām. Jā, uzreiz durt adatu ar zālēm tikai saaukstēšanās dēļ nav „mūsu lieta”. Tomēr ķīniešiem jau nav laika slimot – nestrādā, nebūs aldziņa.

Smejam par ķīniešiem, kas pārēdas. Jā, te porcijas ir milzīgas, un tad mazās, tievās dāmas bieži vien apēd vairāk kā tām vajadzīgs. Bet pavemt neiet, jo, redz, ēdiens dārgs.

Arču izsauc direktore un saka, ka pieliek tam pie algas 120 eiro katru mēnesi. Esot labi pastrādāts. Zinām gan, ka Arča starp ārzemniekiem saņem viszemāko algu (varbūt vien zambijietis ar to varētu sacensties), bet jauks žests. Vislabāk ir būt tādam, kas nāk no angliski runājošas valsts, lai gan darbiņš jau tas pats. Bet arī mēs esam te, lai nopelnītu, iekrātu, un saprastu tālāko ceļu!

Svētdienā uz ielām sanākuši daudzi. Un daudzi ar mums arī mēģina runāt. Kad mums jautā, vai esam no Krievijas, atbildam nē, un tad vietējie tā nedaudz saminstinās – angliski te neviens nezina. Bet, kad sakām, ka krieviski runāt mākam, tad visi atkal priecīgi – daudzi no šeit dzīvojošajiem izbraukājuši Krieviju. Un tur taču komunicēt vajagot! Jā, Maņdžouli ir pavisam citāda Ķīna. Tāda interesanta vietiņa.

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par reliģiju Ķīnā. Ķīna oficiāli ir ateistu valsts, bet realitātē daudzi Ķīnas pilsoņi (ieskaitot Komunistiskās partijas locekļus) praktizē kādu ķīniešu tautas reliģiju. Ķīniešu civilizācija vēsturiski jau sen ir bijusi pasaules reliģiski-filozofisko tradīciju šūpulis un mājvieta. Konfūcisms un daoisms, kam vēlāk pievienojās budisms, veido “trīs mācības”, kas ir veidojušas ķīniešu kultūru. Starp šīm savstarpēji saistītajām reliģiskajām sistēmām nav skaidru robežu. 20. gadsimta sākumā reformu noskaņoti ierēdņi un intelektuāļi uzbruka visām reliģijām kā “māņticībām”, un kopš 1949. gada Ķīnu pārvalda Ķīnas Komunistiskā partija – ateistu organizācija, kas partijas locekļiem aizliedz praktizēt reliģiju, atrodoties amatā. Antireliģiskas kampaņas te notiek kopš 19. gadsimta beigām – kultūras revolūcija pret vecajiem ieradumiem, idejām, paražām un kultūru. No 1966. līdz 1976. gadam reliģiju praktizētāki tika īpaši apspiesti. Turpmāk gan reliģiskajām organizācijām tika dota lielāka autonomija. Valdība oficiāli atzīst piecas reliģijas: budismu, daoismu, katolicismu, protestantismu un islāmu. Divdesmit pirmā gadsimta sākumā oficiāli tika atzīts arī konfūcisms un ķīniešu tautas reliģija kā daļa no Ķīnas kultūras mantojuma.

Te nedaudz atkāpe par to, kas tad ir konfūcisms. Konfūcisms ir rietumu valodas termins, kam nav līdzvērtīgs vārds ķīniešu valodā. Tas ir pasaules uzskats, sociālā ētika, politiskā ideoloģija, zinātniskās tradīcijas un dzīvesveids. Dažreiz konfūcismu uzskata par filozofiju un dažreiz par reliģiju – kopumā tas ir kā visaptverošs domāšanas un dzīves veids, kas saistīts ar senču cienīšanu un dziļu, uz cilvēku vērstu ideoloģiju. Austrumāzijā cilvēki sevi atzīst par šintōistiem, daoistiem, budistiem, musulmaņiem vai kristiešiem, taču reti kurš sevi pieskaita pie konfūcisma, jo tā kopumā netiek uzskatīta kā atsevišķa reliģija.

Kopumā „ķīniešu reliģijas” uzskatu un prakses sistēma Ķīnā ir attīstījusies un pielāgojusies kopš Sangu un Džou dinastijām otrajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Teoloģijas pamatprincipi tiek meklēti šajā periodā, un tie tika tālāk izstrādāti ar laiku. Būtībā ķīniešu reliģija ietver uzticību gariem, kas ir dažādas dabas dievības, tautas varoņi, senči. Konfūcisma filozofija un reliģiskā prakse sāka savu attīstību vēlāk, Zhou laikā; Taoistu reliģiskās prakses aizsākās ar Hanu dinastiju; Ķīniešu budisms populārs kļuva Tanga dinastijas laikā, un tad arī parādījās konfūcisma filozofija – plauka tautas pestīšanas kustība un vietējie kulti.

Kristietība un islāms Ķīnā ienāca 7. gadsimtā. Kristietība gan attīstījās tikai tad, kad to 16. gadsimtā atkal ieviesa jezuītu misionāri. 20. gadsimta sākumā kristiešu kopienas pieauga, bet pēc 1949. gada ārzemju misionāri tika izraidīti, un baznīcas tika pakļautas valdības kontrolētām institūcijām. Pēc 70. gadu beigām kristiešu reliģiskās brīvības situācija uzlabojās un radās jaunas kristīgo ķīniešu grupas. Islāms Ķīnas sabiedrībā tiek praktizēts jau 1400 gadus. Pašlaik musulmaņi ir mazākumtautību grupa Ķīnā, kas saskaņā ar jaunākajām aplēsēm ir no 0,45% līdz 1,8% no visiem iedzīvotājiem. Lai arī hui (ķīniešu) musulmaņi ir vislielākā grupa, vislielākā musulmaņu koncentrācija ir Sjiņdzjanas provincē Ķīnas rietumos, kur ir ievērojams uiguru skaits. Ķīnu bieži uzskata arī par humānisma un sekulārisma mājvietu, šīs pasaules ideoloģijas sākas Konfūcija laikā.

Tā kā daudzi hanu ķīnieši neuzskata, ka viņu garīgā pārliecība un prakse ir “reliģija”, un ka tie pieder tikai vienai ideoloģijai, ir grūti apkopot skaidru un uzticamu statistiku. Pēc zinātnieku domām, lielākais vairums Ķīnas iedzīvotāju, kuru skaits ir 1,4 miljardi, pieder pie „Ķīnas kosmoloģiskās reliģijas” (ķīniešu tradicionālajām ticībām). 21. gadsimta sākumā veiktajās nacionālajās aptaujās tika lēsts, ka aptuveni 80% Ķīnas iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā miljards cilvēku, praktizē kādu ķīniešu tautas reliģiju; 10–16% ir budisti; 10% ir daoisti; 2,53% ir kristieši; un 0,4% ir musulmaņi. Tautas reliģiskās pestīšanas kustības veido 2–3% līdz 13% iedzīvotāju, savukārt daudzi intelektuālo slāņu pārstāvji ievēro konfūcismu kā reliģisko identitāti. Turklāt etnisko minoritāšu grupas praktizē atšķirīgas reliģijas, tostarp Tibetas budismu, un islāmu starp hui un uiguru tautām.

Un te nu atkal brīvā pirmdiena!

Var just, ka nāk vasara – ne temperatūrās, bet gan saullēkta dēļ. Saulīte lec arvien agrāk, tāpēc arī gulēt tik ilgi vairs nevaram. Un arī vienīgajā brīvajā rītā augšā esam jau pēc septiņiem. Nu ko – jādodas ko apskatīt! Lai arī kolēģi teikuši, ka te nekā vairs nav ko redzēt, pilsētiņa ir garlaicīga – papētot karti izdodas atrast arī templi. Ņemam Didī, kas ir lētāks braucējs kā taksis, un esam ceļā!

Pārsteidzošā kārtā tempļu komplekss ir atvērts. Tur mūs mazā ofisā uzreiz iesauc ķīniešu tante – temperatūra taču jāizmēra. Un tad tā mēģina mums pārdot gan vīraku, gan sveces, gan vēl visu ko, cītīgi runājot ķīniešu valodā. Nu tā it kā mēs varētu to visu saprast! Beigās nemaz neko nenopērkam, jo tante ar savu vārdu izvirdumu mūs nedaudz aizbiedē.

Bet tempļu komplekss ir jauks, ir pat strādnieki, kas šo to atjauno. Bez tiem gan esam vienīgie apmeklētāji, bet tas varbūt tāpēc, ka pirmdiena. Šis esot visvairāk ziemeļos esošais klosteris Ķīnā. Bet arī mūkus neredzam.  Ir lielāki tempļi, kas veltīti ķīniešu Zen budisma aizsācējiem – vīram no Indijas un kādam ķīniešu māceklim. Ir mazāki templīši, kas veltīti citām svarīgām personām budisma izplatīšanā Ķīnā. Tikai vienā gan iespējams ieiet, pārējos var apskatīt aiz stiklotām rūtīm. Apkārt skan zvaniņi, dažās vietās izlikti nelieli skaļruņi, kur skandinātas mantras. Diena ir saulaina un ļoti vēsa, vējaina, bet pie tempļiem vienmēr ir kāds dīvaini patīkams miers.

Esam 15 km no pilsētas, un atpakaļ arī jātiek. Līdz tai ved lielceļš, aizvijoties prērijas plašumos. te gan ērts ir sabiedriskais transports, un tas apstājas arī visneiedomājamākajās vietās. Turklāt tas mums izmaksā vien 40 centus. Protams, lētāk kā auto, bet dažreiz atļaujamies arī to. Ķīnā, patiesībā, ir arī 400 miljoni elektrisko busu – tie lielākajās pilsētās. Tā Ķīna kļūst „zaļāka”. Skaitlis milzīgs – katram Latvijas iedzīvotājam pa 200 busiem. Smejam – kā iekāpjam transportā, vietējie maskas savelk augstāk, piespiež klāt mutei un degunam – lai tik neieelpotu „balto” kovidu.

Atpakaļceļā pamanām arī jurtu kompleksu, kas vasarā noteikti tūristu pilns, un arī ķīniešu kapsētu, kādā neesam bijuši. Nu re – nākamajai nedēļai plāns gatavs! Šodien gan turpinām ar tirdziņiem, kas siltākajās dienās (kad vairs nav mīnusi ārā) kļuvuši pavisam aktīvi. Un arī krievi iznākuši no mājas, smaidīgi mūs sveicina tā, it kā pašsaprotami, ka jebkurš „baltais” pretimnācējs taču zina krieviski! Jā, daudzas krievu dāmas ir ieprecējušās Ķīnā, un palikušas tieši šajā pilsētiņā. Caur šejieni taču notiek 70% no Ķīnas-Krievijas preču apmaiņas! Interesanti, ka 2017. gadā šajā mazajā pilsētiņā ieradās veseli 7 miljoni tūristu, lai apskatītu ledus skulptūru izstādes, kas šoziem, protams, nekur nebija redzamas. Skaitlis milzīgs, un liekas arī šaubīgs, bet tā rāda mongoļu ziņās (ko arī šad tad apskatām). Žēl, ka viss nedaudz apstājies, jo pilsētiņa pirms kovida ēras, šķiet, bija īsta pērle. Vai mūsu uzturēšanās laikā tas atgriezīsies? Nezinām.

Otrdienas rītā jāiet uz valsts dārziņu, kur Arča uzstājas vecāku priekšā. Jā, skolas direktore atkal izdomājusi visādus trikus. Man jāuzstājas trešdienā. Katru rītu nu sanāk iet arī uz valsts dārziņu, bet par to mums vismaz papildus arī samaksā. Dienas savukārt paiet plānošanā un arī citu darbiņu turpināšanā – top taču pēdējā grāmata par mūsu piedzīvojumiem pirms pasaules trakuma! Temperatūras lēkā, vējš šajā pilsētiņā vienmēr var ieskrieties milzīgā ātrumā. Uz ielām parādās vairāk krievu, mums pat pajautā: kak priexaļi (kā atbraucām, un vai ar vilcienu). Uzreiz sakām, ka te dzīvojam, un robeža vēl vaļā nav. Bet šķiet, ka visi to gaida. Smieklīgi gan sanāk ar tām vakcīnām. Sākumā skola sasola bezmaksas vakcīnas, lai tikai visi nāk un to lietu dara, bet beigās, pirms pašas potes saka, ka jāmaksā 33 eiro. Tad pazūd arī daudz „gribētāju”, jo nu vairs nevar teikt – kāpēc nevakcinējies, ja jau par brīvu dod?

Dienas skrien ātri, un beidzot var sajust arī pavasari. Arča samācījies gatavot skābo krējumu, saldo sajaucot ar pienu un etiķi. Protams, tāds prieks 500g maksā ap 4 eiro, bet šo to no „Latvijas garšām” varam dabūt arī šeit.

Jo agrāk paliek gaišs, jo agrāk aktivizējas vietējie – jau pusseptiņos rītā parki ir pilni, no sešiem skan karaoke. Dienvidos laikam augļu sezona, jo arī pie mums nu tirgoņiem pilni rati mango, nektarīniem un zemenēm. Jā, arī mēs maisu mango pērkam par diviem ar pusi eiro. Pamanām arī putni kāsi debesīs – tie laikam arī nosprieduši, ka šeit siltums saglabāsies. Putniem gan nav taisnība, jo pavisam drīz temperatūra atgriežas pie mīnus 4 grādiem naktī un pie plus 5 dienā. Temperatūru svārstības te ir trakas, tāpēc vienmēr jāņem līdzi siltāka jaka.

Piektdienā pēc valsts dārziņa nodarbībām dodamies uz banku, lai mēģinātu pārskaitīt naudiņu no mūsu ķīniešu konta uz Latviju. Bankā darbinieki nav pārsteigti ieraugot „balto”, un var dažus vārdus pateikt arī angliski. Bet ziņas tādas, ka ārzemnieks no ķīniešu konta uz ārzemju kontu naudiņu pārskaitīt nevar – to var tikai ķīnietis. Nez, kāpēc tā, bet tas liek mums meklēt citas iespējas. Redz, Ķīnas kontā arī negribas visu turēt, jo tam mums ir ļoti ierobežota pieeja. Un kas zina, ko Ķīna pēkšņi sadomās – te jau nekas pašam nepieder – viss ir valsts kontrolē. Bet papīra banknošu kaudzi arī plauktiņā turēt negribas.

Atkal izmēģinām ēstuvītes, un atkal satiekam restorāna īpašnieku, kas padzīvojis Krievijā. Jā, senāk ķīnieši brauca strādāt uz Krieviju, bet tagad krievi dzenas uz Ķīnu. Kā viss mainījies. Bet, protams, paši krieviski runājošie ķīnieši ir priecīgi ar mums aprunāties, un vienmēr izturas kā pret galveno viesi – nu tā, lai mēs taču vēlreiz atnāktu.

Nedēļas nogalē satiekam vairāk kolēģu, un tad tiem bildēs arī parādām vietas, ko apmeklējam savās brīvajās dienās. Paši Maņdžouli iedzīvotāji nemaz nav bijuši ārpus mazās pilsētiņas – ne uz templi, ne stepes pakalnos. Interesanti, ka daudzi ārzemnieki savos Ķīnas aprakstos apgalvo, ka pašam ķīnietim nav vērts prasīt padomu vai ieteikumu kādas vietas apmeklēšanā, jo tie visdrīzāk no sava rajoniņa nav izbraukuši, un arī te tas pierādās. Varbūt tāpēc tās ķīniešu tūristu grupas ārpus Ķīnas ir tik haotiskas – tie vienkārši nespēj aptvert, ka ir arī pavisam citāda pasaule ārpus tās visuvarenās Ķīnas! Bet, šķiet, ka arī ārzemniekam neko īsti nevar prasīt. Kad sakām, ka brīvdienās laižam uz Harbinu, tie satraukti nosaka, ka mums noteikti vajag pārbaudīt, vai rezervētajai viesnīcai tiešām ir ārzemnieku uzņemšanas atļauja (lai arī tie rakstiski to apstiprinājuši bez pierādījuma), un vai tiešām pilsēta mūs ielaidīs.. Neko – līdz šim lielākā daļa, ko esam dzirdējuši, izrādījusies pārspīlēta fantāzija. Tāpat kā tas, ka bankas kontu nevar atvērt. Jā, Ķīna ir sarežģīta, bet nav jau tik traki, ja iet un mēģina ko pasākt!

Ātri paiet nedēļas nogale, un pienāk brīvdienu nedēļa. Pirmdienā jau sajūta tāda, ka iestājušās garās brīvdienas. Šoreiz gan mainām plānus – nedodamies ārpus pilsētas uz tūrisma centru un kapsētu, bet gan kājām soļojam uz pilsētas ziemeļu robežu. Šoreiz pat uzpilina – jā, vasara ir tas laiks, kad Maņdžouli nolīst ¾ no gada nokrišņiem. Laikapstākļi te galīgi neiepriecina. Un tas vējš! Tas arī ir katru dienu, dažreiz, īpaši pirmdienā, tas jau tiek saukts par vētru. Smejam – varbūt tāpēc ķīnieši praktizē atmugurisko staigāšanu? Tā, lai būtu gatavi vējainajām dienā, un varētu staigāt ar muguru pret vēju, lai acīs netiek tūkstošiem smilšu graudiņu!

Aizstaigājam līdz pašai Krievijas robežai, kas no Ķīnas atdalīta ar zaļu sētu. Te ir ļoti daudz lielas, greznas, bet pamestas ēkas. Protams, daudz kas norobežots, tomēr šajā vētrā neviena nav, un mēs kā ierasti vienkārši „duram pa taisno” – cauri stepei, gar žogiem un stabiem. Atrodam pat suņa drēbītes ar kauliem iekšā. Jā, ķīnieši savus mazos suņukus lielajā salā ģērbj. Šis laikam apmaldījies un nosalis.

Apkārt atkal lauki vien. Atkal atgādina mums, ka tie paši lauki jau esam – no zemes ābele, no ābeles ābols, no ābola cilvēks, no cilvēka zeme, un tā uz riņķi vien. Uzejam arī milzīgu tūristu centru, kas nu ciet. Lielajā vētrā torņi baisi šūpojas – jā, te ir tik daudz visādu plakātu, nestabilu konstrukciju, un vēl nenosaucamu lietu, kas lielajā vētrā arī lido pa gaisu, tāpēc jāpiesargās. Uz pilsētas robežas pie kompleksa mūs uzrunā ķīnieši. Noskaidrojuši, ka te it kā esam jau gadu, tie mums „pa kluso” arī atver lielā kompleksa durvis un izrāda tukšo vietu, kas vasarā pārtop arī par akvaparku. Tad tie neaizmirst arī pajautāt, vai tad Ķīna tomēr nav labāka par Krieviju (domājot, ka esam krievi). Te taču viss ceļas, viss esot forši. Un mēs tik pakratām galvu – Ķīnai nekāda vaina.

Izstaigājam lielus līkumus un atkal atzīstam – vienmēr jau var atrast ko interesantu, ja vien meklē! Ir jurtu komplekss, kam vējš izlauzis sētu, un arī tur tiekam iekšā. Ja solījumi piepildīsies un robežas atvērsies, tad noteikti arī visi kompleksi būs vaļā, un arī mēs varēsim izmēģināt palikšanu jurtā.

Bet nu – gatavojamies pārbraucienam. Protams, pa vidu ir arī nodarbības. Un arī laikapstākļi pasliktinās – atpakaļ mīnusi, un pat snieg sniegs! Tātad vēl neesam iekāpuši tajā otrajā sezonā „ziema nāk”, vēl ziema. Pabeidzam pēdējās nodarbības, ieejam ēstuvītē iestiprināties. Interesanti, ka Ķīnā restorāniņos uz galda trauciņā stāv arī nemizotas ķiploku daiviņas. Un tad vietējie tās vienkārši pirkstiem nozimo un piekož klāt savām nūdelēm. Ķiploki, tāpat kā čili, te ir viena ierasta lieta. Un, protams, arī samenīte.

Darbā tikmēr visi satraucas par jauno darbinieci no Malavi. Tā visus terorizē, vēloties noskaidrot algas, jo tai šķiet, ka tā saņem par maz. Viņa jau droši varētu prasīt mums, jo visdrīzāk saņemam algu tādā pašā līmenī, bet tad, kad tiek prasīts no angliski runājošām valstīm nākušajiem, tie, protams, satraucas. Bet vairs nav ko satraukties – trešdienas vakarā laižam uz Harbinu!

Pati Maņdžouli liekas patukša, brīvdienās izbraukuši daudzi. Ārā mīnus 1 grāds, un nav patīkami atkal būt ziemā. Skolā visiem jāzina, kur braucam – tiek informēti visi vietnieki, asistenti, direktore un pilsētas policisti. Te jau nekas īsti nav privāts, bet mums tas netraucē.

14 stundu brauciens vilcienā uz cietajiem soliem zemākajā klasē. Jā, daudzi mūsu lēmumu iegādāties šo biļeti nesaprata, bet tie arī nav ceļojuši tā kā mēs. Stacijā esam vienīgie „baltie”. Ir daži vietējie, kas tepat vingro, daži no mums izvairās, apejot lielu līkumu. Protams, darbinieki nedaudz brīnās par mūsu biļeti, nedaudz aizkavējam rindas mūsu pases dēļ, kas ķīniešiem ir sarežģīta lieta, jo nav jau vairs ķīniešu simbolu, bet gan latīņu burti. Turklāt valsts, kas nav dzirdēta. Bet tad arī esam vagonā. Mums pagadās īpaša konduktore. Dāma tikko no armijas bruņotajiem spēkiem darbā nosūtīta uz Ķīnas vilcieniem. Un tā zina nedaudz angliski, nāk runāties ar mums visu ceļu. Pirmais, ko tā dara – paņem mūsu telefonu, un sāk mūs fotografēt. Aicina arī ārpus vilciena vagona, pirms tas sācis kustēt, un uzņem foto arī pie tā. Vīrišķīgā paskata sieviete ir ļoti draudzīga, un daudz mums pastāsta. Tai patīkot rietumnieku atvērtība, ķīnieši esot konservatīvāki pasaules uztverē. Tai patīk, ka var parunāties ar jebkuru jebkurā laikā. Ar mums jau nāk parunāties visi ķīnieši, bet valodas barjeras dēļ īsti nezinām, kādi tie ir, jo apkārt notiekošo jau īsti neizprotam. Bet pret mums līdz šim attieksme bijusi ļoti jauka. Protams, tā arī pajautā, cik veci esam, kur strādājam, cik pelnām, cik ilgi esam Ķīnā. Šādi jautājumi Ķīnā ir normāli, lai arī rietumos tie varētu likties pārāk atklāti. Un tad arī visiem pārējiem konduktoriem un citiem interesentiem tiek paziņots, ka esam skolotāji, kas brauc uz Harbinu.

Vagonā ir vēsi, sieviete mums saka, ka šis brauciens būs patukšs, varam nomainīt vietas uz vagona vidu, kur ir siltāk, un tā arī darām. Un esam ar vien dažiem ķīniešiem, tāpēc pat izstiepties un pagulēt sanāk – noguļam savas 10 stundas no 14 braucamajām. Tad gar logu garām skrien stepe, tad nāk superogu melleņu pārdevēji. Atkal parunājamies ar konduktori, un ceļš galā! Turklāt Ķīnā „neērtā” klase nemaz nav salīdzināma ar Indijas vai Taizemes vilcieniem – te viss kā pienākas!

Konduktore atvadās asarām acīs – esot grūti šķirties, bet tai prieks par vēl vienu ārzemju draugu. Apmaināmies arī kontaktiem, un tā saka, ka gatava mūs uzņemt savā pilsētiņā pie jūras, un nekas jau nav neiespējams – Ķīnā, galu galā, arī ceļosim. Un šis ir pirmais solis.

Harbina ir Heilongjiang reģiona galvaspilsēta. Pats reģions ir 53 000 km2 liels (gandrīz Latvijas lielumā), un pilsētā mīt 4 miljoni, kamēr visā reģionā 10 miljoni iedzīvotāju. Šī ir Ķīnas province, kas atrodas visvairāk uz ziemeļiem, tomēr Maņdžouli ir vairāk uz ziemeļiem kā Harbina, tāpēc te nu ir siltāk. Jāpiemin, ka Ķīna ir milzīga. Daži ķīniešu kolēģi piecās brīvdienās lido uz mājām – „tikai” 5 stundu lidojums, kā tie saka. Jā, tie Ķīnas izmēri ir netverami! Arī uz Harbinu no Maņdžouli varēja atlidot, bet tas mums izmaksātu 40 eiro 10 vietā. Turklāt – naktī jau tāpat jāguļ, tad kāpēc nepagulēt vilcienā?

Dodamies uz pierezervēto viesnīciņu, ko apšaubījuši daudzi ārzemnieki. Tomēr te tiek uzņemti ārzemnieki, viss notiek! Istabiņa ir neliela, vienkārša, ar mūsu booking.com atlaidēm maksā vien 10 eiro. Ir gan siltais ūdens, gan TV, kas rāda vienu ķīniešu kanālu. Bet mēs jau te tik pagulēt – jādodas izpētīt Harbina!

Drīz nokļūstam pie pilsētas galvenās katedrāles un tad arī uz gājēju ielas, pie ebreju sinagogām un budistu tempļiem. Jā, šī pilsētiņa ir īsts mikss – senāk mazs zvejnieku ciems pie upes, vēlāk īsta metropole. Un tas pateicoties krieviem, kas te iebrauca būvēt Transsibīrijas dzelzceļa austrumu kāju no Vladivostokas līdz toreizējai ostai Arturs, kas nu ir Dalian pilsētiņa (kur mūs gatava uzņemt mūsu konduktore). Te sāka dzīvot krievi, un 1920. gados iebrauca arī simtiem tūkstoši ebreju, galvenokārt no Krievijas, kur tie bēga no apspiešanas. Šī bija lielākā ebreju pilsēta Austrumāzijā un te esošajā ebreju kapsētā apglabāti pat Izraēlas bijušā premjera radinieki, un citi ebreju sabiedrībā nozīmīgi ļaudis. Ebreji te cēla skolas, baznīcas, bankas. Un arī krievi darīja to pašu. Harbina spēlēja arī nozīmīgu lomu japāņu – krievu kara laikā, un kļuva par bāzes pilsētu, Mandžūrijas galveno iekšzemes un starptautisko transporta centru.

Nu apskatām skaisto arhitektūru, un nokļūstam arī pie upes krasa, no kura iziet laivas. Pāri upei uz salu ved arī funikulieris – šeit ir vairākas saliņas, uz kurām tiek rīkots arī pasaules lielākais ledus skulptūru festivāls. Protams, ledus beidzies, bet salas esam plānojuši apskatīt nākamajās dienās. Tagad ejam pa Staļina un citiem parkiem, apbrīnodami skaistos dārzus, kas te iekārtoti. Beidzot varam apskatīt arī pāris putnus, kas Maņdžouli gaida siltāku laiku. Jā, Harbina jau arī nav siltā pilsēta – tā kā tā neatrodas krastmalā, Klusā okeāna siltās gaisa masas to nesasniedz, un pilsēta vienmēr ir vēsa. Bet ne tik traka kā Maņdžouli. Un šodien te pat uzlīst! Bet ir vismaz +13 grādi, un zied ķiršu koki. Tik jauki!

Mēs vietējiem esam īsts brīnums. Jā, nevienu ārzemnieku neredzam, un šķiet, ka arī lielajā Harbinā visi aizmirsuši kā „baltais” izskatās – mūs filmē, fotografē, rāda ar pirkstiem. Nedaudz brīnāmies par pašiem ķīniešiem – Harbinā tie ir pavisam gari, garāki kā Arča! Ēstuvītē viesmīlis paprasa parādīt „mūsu naudiņu” un tad arī palūdz tos 20 centus – vai varot paturēt, jo nekad tos neesot redzējis. Protams, atdodam. Bet nu dīvaini. Mums māj, smaida, priecājas par mums. Arī likumsargi, kas Ķīnā vienmēr kursē pa ielām, šķiet priecīgi. Un mēs staigājam bez maskām, kas jau apnikušas. Lai arī mūsu skolas ārzemnieki (kas neko reāli nesaprot no Ķīnas, un no citas pasaules) mums teikuši, ka lielajās pilsētās iebraucējus var sodīt par masku nevalkāšanu – te tā ir izvēles lieta. Daudzi ar tām staigā, daudzi ne. Un pat veikalos tās neprasa uzvilkt – visi vienkārši gaida kādu, kas kaut ko vēl spējīgs iegādāties šajā krīzes laikā.

Atrodam arī Harbinas nomales, vecāko pilsētas daļu, kur atklājas pat baroka stila mājas. Un te nu atklājas ne tikai tas – bet arī grausti, kur dzīvo nabagākie, turpat blakus milzīgām augstceltnēm, kas arvien tiek celtas. Jā, un te nu jūtamies kā īstā Ķīnā – haosiņš, vietējie ar saviem tuk-tukiem un riteņiem ved lielas paunas. Pīpināšana, putekļi, miskaste, pakošana un pārvešana. Īsta Ķīna. Beidzot! Nedaudz pat atgādina ainiņu no Indijas ielām, tikai ar ķīniešiem un bez zvēriem.

Un šodien ir arī mana vārda diena. Ķīnā, tāpat kā lielākajā daļā pasaules to nesaprot. Cik foršas tās latviešu tradīcijas, ar kurām interesanti padalīties. Arča man pasniedz papīra puķītes, uz kurām var izlasīt gudru cilvēku vārdus. No papīra puķītes Arča gan uztapina viesnīcas vestibilā. Un tas piesaista uzmanību. Drīz pie durvīm klauvē darbinieki, kas rokās tur kameru – vēloties iemūžināt mūsu īpašo brīdi. Jāatrunājas, ka nekas nav īpašs – vien vārda diena. Bet tie, protams, nesaprot. Mēs smejam – nezinām, kur video tiks publicēts. Bet tad vietējie samulst – vai mēs vēlamies šos svētkus atzīmēt vienatnē? Jā, laikam tā būs īstā atbilde. Nu ko – diena ir pavisam interesanta – tik forši atkal atgriezties kaut nelielā ceļojumā! Nākamais lielais būs augusta atvaļinājumā. Ķīnā ir iespējams ceļot – bez vakcīnām, bez maskām. Pat to veselības kodu mums neprasa. Cerams, ka drīz pasaule atjēgsies un atvērsies. Bet līdz tam – iepazīsim, ko varam!

Nākamajā rītā gan viss sākas ar lietavām. Un Maņdžouli mums radījis to iespaidu, ka lietus kā tāds vispār nav iespējams, tāpēc neesam arī nodrošinājušies – ne lietussarga, ne pienācīgu apavu. Neko, neesam jau no cukura!

Pabrokastojam foršā ēstuvē, kur arī viss par 2 eiro. Tik ideāli, ka valstī, kurā ceļo, nav jābaidās par cenām – visur, kur vien ieiesim, viss būs labi. Varbūt glaunākajās vietās cenas būs līdzīgas Latvijā esošajām. Protams, tas citādi ir Ķīnas metropolēs Pekinā, Šanhajā, Šenženā..

No sākuma sasniedzam upes krastu, un tad arī pārcēlāju, lai dotos pāri upei uz tajā esošajām salām. Šāds brauciens funikulierī maksā nedaudz virs 5 eiro, bet skati ir tiešām jauki, un arī kabīnes ir forši iekārtotas! Tikmēr var redzēt, kā vietējie pēc lietus beigām steidz slaucīt salijušās peļķes. Jā, tie to dara ar slotām, vienkārši izkliedējot ūdeni.

Un tad sasniedzam Saules salu – to, kur notiek pasaules lielākais ledus skulptūru festivāls. Te ierasti iespējams apskatīt vairāk kā 2 tūkstošus skulptūru, ko sataisījuši gan vietējie, gan ārzemnieki. Festivāls ilgst no janvāra līdz februārim, un ir arī ilgākais festivāls pasaulē! Protams, tagad nekādi ziemas prieki – ārā zied ķirši un pat ceriņi plaukst. Tāpēc apskatām to, ko iespējams šajā laikā, kas mums noteikti tuvāks sirdij.

Saules salā atrodas dažādas atrakcijas, un viena no tām ir „krievu pilsētiņa”. Katrā atrakcijā gan jāmaksā ieejas maksa, un nu par 3 eiro saņemam pat „Krievijas pases” kā biļetes, un dodamies starp krāsainām dēļu mājiņām, kur iekšā ierīkoti suvenīru veikaliņi. Krievu pilsētiņu apmeklē arī bērnudārzu grupiņas, un tad mums ar katru no tām jāfotografējas. Jā, esam viens no apskates objektiem.

Ķīniešu izpratnē Krievu pilsētiņa ir diezgan dīvaina – noplukusi, ar pāris zosīm, kas paņemtas no multenes ainas, kas turpat uzgleznota. Bet vietējie tiešām brīnās par ko tādu kā āra aka un āra tualete.

Apstaigājam arī citas salas puses – ir gan briežu dārzs, kur dzīvnieki izskatās ļoti traģiski, satinušies šņorēs, kur tie iesieti, un visādi citādi nebaroti un nelaimīgi. Sasniedzam vairākus mazus templīšus, iespaidīgas statujas. Pāris foto ar vietējiem. Bet visvairāk priecē tas, ka parādījusies saulīte, ātri vien izžāvē mūsu drēbes. Ir pavasaris!

Tepat ir arī Polārā pasaule, kur iespējams apskatīt roņus, pingvīnus un pat vali, bet īsti vairs tas koncepts kā zoodārzs mums nepatīk, sevišķi šajās valstīs, kur dzīvnieki redzami vien kā nākamā maltīte.

No salas prom nav tik viegli tikt, maldāmies ielās (jo Google maps, tāpat kā citas amerikāņu aplikācijas, nedod pilnīgi patiesu informāciju par Ķīnu), bet atklājam, kā te darbojas busi. Jā, dienā sanāk noiet vairāk kā 20 km, un tad busi ir liels palīgs. Dažās mākslas galerijās tomēr nav atļauts ieiet bez īpašas atļaujas – kā tādu dabūt, nav ne jausmas, bet neapgrūtinām sevi ar jauniem uzdevumiem. Apskatām to, kas pieejams, un domājam – forši Harbinā. Te ik dienu varētu apgūt ko jaunu!

Vakarā pat uzejam milzīgu tirdziņu, kur pārdoti visādi vietējie labumi. Un cilvēks pie cilvēka – gluži kā „normālajos laikos”! Un arī nākamā diena ir piepildīta. No paša rīta gan atkal apmācies, ir arī vēsāks +7 grādi, tāpēc dodamies pa muzejiem. Pirmais, ko sasniedzam stundu attāluma braucienā ar metro, ir 731. vienība – japāņu koncentrācijas nometne, kur tie Otrā Pasaules kara laikā spīdzināja ķīniešus, krievus, mongoļus un korejiešus. Šī ir pasaules lielākā bakteriālo izmēģinājumu bāze. Tā kopā ar Aušvicu tiek saukta par vardarbīgākajām pasaulē. Te tika veikti eksperimenti gan uz cilvēkiem, gan zvēriem. Gāzes kameras, ar mēri inficētas blusas, gangrēnas spridzekļi, un viss cits. Izstāde ir milzīga, un šausmīgi jau skatīties bildes un lasīt tos stāstus. Jā, lielākais mēris un drauds pasaulē cilvēks jau vien pats ir. Baisi iedomāties, uz ko tas spējīgs, un ko tik nav izgudrojis. Diemžēl tas izgudrotais neko labu nesola – ka tik sadalīt pasauli. Protams, ja nebūtu šādu izmēģinājumu ar ieslodzītajiem visapkārt pasaulei, medicīna, ļoti iespējams, tik tālu nebūtu attīstījusies. Bet tiem, kas tur bija ieslodzīti, nu traki – maigi teikts. Grūti jau realitātē to visu iedomāties, vien jāiet ar tādu bijību uz vietām, kur tik daudzi miruši mokās. Un jāpriecājas par to, cik paši esam privileģēti, un cik mums viss labi..

Komplekss ir milzīgs un tiešām interesants. Un bez maksas. Vien šoreiz jāieskenē tas īpašais ķīniešu kodiņš, lai parādītu, ka esi „zaļš”. Tas pats arī metro – bet tur ir nedaudz sarežģītāk, un mums kods nestrādā, jo mums nav Ķīnas pilsonība. Bet tad atliek vien parādīt pases, un tiekam izlaisti cauri vārtiņiem.

Sasniedzam pilsētas darbīgo pusi, kur atrodas pazemes iepirkšanās tuneļi, kas sestdienā ir pārpildīti, un tepat ir arī pāris muzeji. Bet arī šajos apmeklējums jāpiesaka laicīgi. Neko – dienu noslēdzam ar milzīgu budistu templi, kur vairākās galerijās parādīts, kā dzīvojuši cilvēki šajā apgabalā. Jā, tie aukstumā taisīja drēbes pat no zivīm. No zivīm! Jā, Harbinā ir tiešām daudz ko apskatīt un uzzināt, un mums ir par maz dienu, lai apgūtu pilnīgi visu. Tomēr to, kas galvenais, esam apskatījuši, un nelielu priekšstatu par pilsētiņu guvuši, izbraucot ļoti lielu daļu no tās.

Nākamā ir mūsu pēdējā diena Harbinā, un tā ir arī siltākā un saulainākā, veseli plus 18 grādi. Un tad arī ir tādi sastrēgumi! Lai tiktu uz 11 km attālumā esošo Tīģeru parku, kas ir lielākais Sibīrijas Tīģeru rezervāts pasaulē, jāpievar 11 km, bet ar busu tas aizņem gluži kā ar kājām – veselas divas stundas! Jā, visi nu šajā dienā dodas baudīt atrakcijas. Dažreiz izbrīna jaunieši, kas vecākos negrib laist apsēsties arī šādos ceļa gabalos, un vecīši te tiešām ir cienījamā vecumā. Bet tas laikam visapkārt pasaulei tā.

Un gluži kā sastrēgumi, tāds pārsteigums mūs sagaida arī pašā Tīģeru parkā, kur rindas aizvijas nebeidzamos tālumos. Saprotam, ka nu nebūs šis pasākums lemts. Tomēr nu zinām, kur atrodas lielāko tīģeru – Sibīrijas tīģeru rezervāts. Kad deviņdesmitajos gados mežu izciršanas un medību rezultātā šo meža karaļu skaits nokritās līdz 500 eksemplāriem, 1996. gadā tika atvērts šis rezervāts, kur jau audzēti un pavairoti vairāk kā 1000 tīģeri. Tie tiek apkopti un pasargāti, bet droši vien vairs brīvībā netiek atlaisti. Tomēr nu Sibīrijas tīģeris ir Ķīnas galveno aizsargājamo zvēru sarakstā.

Bet neko – atliek vien doties atpakaļ uz centru. Diena ir skaista, ņemam citu maršrutu, kur nav tik ekstrēmas mašīnu rindas, un nokļūstam Harbinas sirdī. Tur apstaigājam tirdziņus, kur dāmas gatavas mesties Arčam virsū kā vilki – lai tikai tas piemēra viņu pārdotos T-kreklus, un galvenais, lai velk nost savējo. Smieklīgi, ka – ja preci nenopērkam, tad Arča tiek arī iekaustīts – bet tas tā draudzīgi, tā ķīnieši dara. Paklapēšana pa muguru, pa galvu – arī skolā ir ierasta lieta.

Ielas šodien ir daudz pilnākas. Pastaigājam pa parkiem, kur aizlieguma zīmes vēstī – nevar ne suņus izvest, ne ēst – turklāt nav kā pie mums – nosvītrots nazītis un dakšiņa, bet gan irbulīši. Krastmala ir pārbāzta. Cilvēks pie cilvēka, ka apgriezties grūti! Nespējam noticēt, bet vietējiem tas šķiet pavisam normāli. Jā, dzīvība Ķīnā patiesām ir atgriezusies! Bet mums tā jāpamet pavisam drīz, jo laiks doties uz vilcienu. Pirms tam gan ieejam arī pāris ēstuvītēs. Dažos restorāniņos īpašniekus spējam vien apbrīnot – četri cilvēki apkalpo un pabaro vairāk kā 50 cilvēkus. Te viss notiek daudz citādākā līmenī, mums to veiklību tik viegli neapgūt. Ir vietas, kur pats pavārs nāk nofilmēt, ka pie viņa ieradušies ārzemnieki. Ar mums arī nāk aprunāties strādnieki, kas pastāsta – jau nākamajā mēnesī te dodas strādāt uz Krieviju. Jā, robežas ciet, bet tāpat cilvēki iebrauc un izbrauc. Nu gluži kā mēs ar Ķīnu.

Un tad, kad apkārtējie redz – neesam pret sarunām, pie mums nāk aprunāties daudzi. Sevišķi jauks ir kāds puisis, kurš pat palūdz mums tam iedot ārzemju vārdu, un nosaucam to par Orlando – kāpēc gan ne? Tas stāsta, ka viņa mazajā pilsētiņā ārzemnieku, ar ko aprunāties, nav, tāpēc tas priecājas, ka Harbinā saticis mūs. Te atbraucis brīvdienās, un nu aicina mūs ciemos pie sevis – ja nu kas, Ķīnā nu būs vairākas vietiņas, ko apskatīt, un kur būsim gaidīti! Un arī Harbina devusi īstu svaigumu, īstu ceļošanas elpu!

Un tā jāsaka „atā” Harbinai, atā brīvajām, skaistajām dienām. Kāpjam vilcienā, atkal nedaudz aizkavējam rindas, bet viss notiek. Šoreiz vilciens pilns, un arī te ir pāris strādnieciņi ar alus bundžām, kas ļoti labprāt parunājas ar latvieti (protams, ar tulkotāja palīdzību). Nakts vidū vilciens tukšojas, un atkal varam atgulties. Konduktoriem gan tāda paraša – ja kāju pirksti karas pāri soliem ailes vietā, tie garām ejot uzsit knipi. Un tad brīnās – uij, tas taču „balts”! Pēc 14 stundu brauciena atgriežamies Maņdžouli, esam gatavi atsākt darba cēlienu. Prieks par nelielo izbraucienu un prieks par to, ka Ķīna atdzīvojusies. Nu noteikti paplānosim kādus tālākus braucienus ar!

**

Iepazīsim Ķīnu! Nedaudz par to, par ko runājam savos video! Un par vietu, kur paši atrodamies! Maņdžouli pilsētiņa ir lielas stepes vidū. Šādas stepes veidojas apgabalos ar īpašu nokrišņu daudzumu – kad to nav pietiekami, lai varētu augt meži, bet nav pārlieku maz, lai zeme paliktu neauglīga. Šīs stepes parasti atrodas starp mežu un tuksnešiem – tie ir plakani zemes gabali, kas pārklāti ar zāli. Tagad gan zāle vien atgūstas no ziemas sasaluma, tāpēc vēl to zaļumu gaidām.

Šādi „zālāji” atrodas visapkārt pasaulei, vien katrā pasaules malā tos sauc citādi: dienvidamerikāņi šādas pļavas dēvē par pampām, ASV tās tiek sauktas par prērijām, Āfrikā par savannu, bet Centrālāzijā, un arī te šo dēvē par stepi. Un šādas stepes aizņem apmēram ceturto daļu no Zemes platības! Turklāt mēs atrodamies vienā no lielākajām stepēm pasaulē! Mongolijas-Mandžūrijas stepe ir 887 300 kvadrātkilometru platībā un plešas no Gobi tuksneša līdz Sibīrijas mežiem uz ziemeļiem. Kādi tad te ir laikapstākļi? Aukstas ziemas (ko pieredzējām) un karstas vasaras, ko vēl gaidām. Te bieži ir arī savvaļas ugunsgrēki. Zāle no tiem atgūstas ātri, bet koki ne, tāpēc te atrodam vien trīs eksemplārus.

Kas tad šajā stepē dzīvo? Ir stepes rubeņi, irbes, fazāni (kas ievesti no ASV). Ir arī stepju murkšķis, mongoļu vilki un ēzeļi. Arī mongoļu gazeles un zirgi, lapsas, grifi. Šo stepi apdzīvo arī cilvēki – ne tikai mazajās Maņdžouli un Zabaikaļsk oāzēs, bet arī īstajā prērijā, un tās ir mongoļu klejotāju ciltis. Tie pārvietojas ar zirgiem un dzīvo lielās pārnēsājamās teltīs. Pārtikā tie izmanto tos pašus zirgus – gan pienam, gan gaļai. Mongoļiem ir arī liela muzikālā kultūra ar visdažādākajām tradicionālajām mongoļu dziesmām. Īstus klejotājus paši vēl neesam sastapuši, bet vēl jau laika gana!

Un pavisam nedaudz parunāsim arī par ķīniešu virtuvi, par ko stāstījām savā video. Ķīniešu ēšanas kultūra kopumā ļoti atšķiras no rietumnieku paradumiem. Pirmkārt, ķīniešus neuztrauc uzturvielas, ko tie gūst no maltītes, svarīga ir ēdiena garša, krāsa, aromāts, un, protams, svaigums. Te maltītes ierasti sastāv no četrām pārtikas grupām: graudaugiem, dārzeņiem, augļiem un gaļas. Laktozes nepanesības dēļ ķīnieši reti lieto piena produktus, un tos nav viegli atrast veikalos. Tos ķīnieši aizstāj ar tofu, kas satur arī lielu daudzumu olbaltumvielu un kalciju. Dārzeņi, augļi un gaļa parasti ir svaigi un ļoti reti tiek lietots kas konservēts – vien minimālos daudzumos, uz pavisam maza šķīvīša. Populārākas ir konservētās olas jeb “tūkstoš gadu vecās olas” un sālītas vai kaltētas zivis. Bet kopumā ķīnieši konservētus vai saldētus ēdienus ēd ļoti reti. Arī rietumnieku iecienītos desertus kā, piemēram, cepumus, kūkas, pīrāgus un saldējumu, ķīnieši ēd tikai īpašos gadījumos – dzimšanas dienās un kāzās. Pēc maltītes desertā ierasti tiek ēsti sezonas augļi, kas te ir arī ziemā – no Ķīnas dienvidiem augļi ceļo pa visu valsti! Citi deserti ir sarkano pupiņu zupa, saldā baltā lotosa zupa un papaijas zupa.

Jāpiemin, ka ķīnieši reti uzturā lieto eļļā vārītus vai fritētus ēdienus. Rietumu pasaulē ķīniešu restorānos tādus var atrast vien tāpēc, ka tur strādājošie vien pielāgojas rietumnieka garšas kārpiņām. Te tā nav, un varbūt tāpēc arī tik ļoti manāma liekā svara un augsta asinsspiediena atšķirība. Kopumā Ķīniešu virtuve ir viena no mūsu mīļākajām, un tā garšu daudzveidība katru dienu ļauj baudīt ko pavisam neierastu!

Jauna nedēļa, jauna apņemšanās!

Lai arī darba grafiks traks, pirmdienas būs mūsu piedzīvojumu dienas! Galu galā – jābauda dzīvi, pa ceļam piestrādājot, nevis jāstrādā, kaut kad mēģinot ko baudīt! Mostamies agri, pasūtām auto (Ķīnā ir gan taksisti, gan tādi braucēji kā Didi, kas rezervējami caur aplikāciju telefonā, un ir lētāki). Mums gan tā visa sistēma vēl nav īsti skaidra, bet šoferis mūs arī aizvizina līdz tam „dīvainajam” punktam kartē, ko esam atlikuši. Un tā ir pļava 14 km ārpus pilsētas. Jā, vienkārši ieduram pirkstu kartē, aizvizināmies līdz turienei, un sakām, lai braucējs mūs atstāj. Protams, tas ir pārsteigts gan par mūsu lēmumu palikt Iekšējās Mongolijas nekurienē, gan par pašu galamērķi. Bet tā jau ir – „baltais” taču vienmēr ko neparastu izdomās.

Un tā esam pļavās. Jā, te patiešām nav koku – cik vien acs redz, apkārt plešas bezgalīgi lauki, kam vasarā jāpārtop par zaļzaļām pļavām. Šur tur griežas vēja ģeneratori, un brāzmas ir tiešām spēcīgas – šeit tajā pagājušo nedēļu vētras laikā būtu pavisam interesanti!

Mēs dodamies pāri pakalniem, lai atklātu dažas nožogotas teritorijas, kas arī ir vien tās pašas pļavas. Atrodam pat trīs kokus un sabrukušu templi. Visa apkārtne nelielos pakalnos, un uz augstākā akmeņiem sakrāmēts templītis, vietējie starp akmeņiem salikuši krāsainās lupatiņas, uz kurām virsū rakstītas mantras ķīniešu simboliem. Nedaudz dīvaini, ka tieši šajā virsotnē vējš pierimst, kamēr soli tālāk no templīša atkal purina tā, ka liekas – arī aizlidosim!

Te var redzēt arī Maņdžouli, un arī Zabaikaļsk Krievijā. Plašumu plašumi un divas pilsēteles pa vidu. Tāds sirreāls skats. Templītim apkārt sacelti mazi akmens krājumi, un ir neparasti – visapkārt pļavas un vējš, un te uzradusies šāda svētā vieta. Cerot, ka neesam iztraucējuši kādus mongoļu vai ķīniešu gariņus, dodamies no kalna lejā.

Šī pastaiga liek aizdomāties par to, kā mongoļi tiešām klejo šajās pļavās, kā meklē nometnes vietas. Tik tuvu visai dabas varenībai! Te beidzot iespējams sajust, cik gan pats esi maziņš!

Tuvāk pilsētai parādās pāris fermas, kazu ganāmpulki, govis un ēzeļi, kas brūnajā zālē meklē ko apēst. Ir arī vesels jurtu komplekss, kas gan arī ciet. Un tad – priekšā augstceltnes. Parādās suņi, parādās ķīnieši, auto un rosība. Cauri pilsētiņas dienvidu pusei, kur ārzemnieku nav, gar dzelzceļa staciju, no kuras beidzot atkal kursē vilcieni, sasniedzam Maņdžouli centru. Tik interesanti – nupat bijām šajā tālajā pasaulē, bet nu – atkal pilsēteles dzīvē. Izdarām tos darbiņus, kam citās dienās pietrūkst laika, un atkal vienīgā brīvdiena pagājusi. Bet nu tā bijusi tiešām skaista, un nevaram vien sagaidīt nākamo!

Bet pārējā nedēļa – darbos. Protams, ir interesanti, kad mums ir tā iespēja dot ķīniešu bērnam angļu vārdu, vai tad, kad to vecāki paši mēģina ko iemācīties angliski. Vēl joprojām ir dīvaini, ka pat lielveikalā pārdevēji cenšas ko pārdot. Pat dārgu veļas pulveri, dāvanā sniedzot veļas grozu un vēl visādas lietas, lai tikai mēs ko nopirktu (nē, mēs nepērkam). Interesanti, ka Ķīnā atkal kādā pilsētā uzliesmojis vīruss – saslimuši 50. Ķīnieši tā iebaidīti, kad nu tie uz ielām no mums izvairās nedaudz vairāk, lai arī tā pilsēta Eiropas garuma attālumā. Bet neko – mēs vēl paklepojam, lai pabēg vēl tālāk. Direktore oficiāli paziņo, ka jūnijā Ķīna vēlas atsākt sadarbību ar Krieviju un Mongoliju, un šīm valstīm atvērt robežu. Tad nu būšot daudz jaunu cilvēku, daudz lielāka iespēja saskarties ar kādu saslimušo, ka jāsāk domāt par vakcīnām. Skola neko nespiežot, bet lūdzot visus būt prātīgiem. Cik gan neprātīgi tas šajā laikā skan. Bet ķīniešu skolotājiem tā izvēle noteikti būs ierobežota, kamēr ārzemnieki saprot reālo situāciju – vakcīnas neko neglābs, ja katrā pasaules malā cits vīruss, ja tās jāpotē ik pēc 6 mēnešiem. Bet, protams, interesanti paskatīties, uz ko viss šis pasākums iet.

Atkal uzzinām pa negaidītiem pasākumiem – direktore, šķiet, vienkārši sapņos ko ierauga un tad uzreiz vēlas to īstenot. Tikai tas īstenotājs par visu uzzina pēdējais. Bet neko – nākas vien pierast. Ārā temperatūras paaugstinās, un arī ārzemju skolotāji saka, ka tiešām jūtams – viss paliek dzīvāks, vietējie liekas priecīgāki. Protams, kuru gan var priecēt -36 grādu sals? Jā, varbūt no karstas istabas, bet tas jau tad īsti nebūs tas sals, kas priecē, ja neesi tajā visā iekšā.

Ceturtdienas sapulcē tiek uzsvērts, ka vasarā Krievijas – Ķīnas robeža atvērsies, lai krievi te varētu braukt vakcinēties (ar Ķīnas vakcīnām, kas citur pasaulē reti atzītas). Un tad, protams, arī skolotāji tiek mudināti pieņemt šādu lēmumu – jo – ja vairāk cilvēku, lielāks risks saslimt. Bet joprojām viss ir brīvprātīgi. Ko mēs? Gaidīsim to vasaru, kas tepat jau vien ir. Neticas, ka tiešām robežas varētu atvērties.

Tiek runāts arī par maija brīvdienām – te taču Darba svētki liela lieta! Bet kā skolā notiek brīvdienas? Visas brīvajās dienās paredzētās nodarbības vienkārši pārceltas uz citām dienām. Tā kā nekas jau īsti brīvs te nav. Vēl kas interesants – vīriešu skolotāji tiek mudināti būt uzmanīgi ar skolniecēm. Valdība paziņojusi, ka īpaši uzmanība tiks pievērsta „nepareizajiem pieskārieniem” skolās – tā kā tiem, kas strādā ar vismazākajiem bērniem būs grūti, jo tie taču kā lipekļi ķeras apkārt. Tad jātur rokas gaisā un jābēg prom.

No piektdienas sākam savas rīta pastaigas apkārt ezeram. Rīti nu ir siltāki, plus 3 grādi, un tas ir lielisks laiks galvas izvēdināšanai! Vietējie arī, protams, aktivizējušies. Parkā arī no rīta nav brīvu galdiņu, jo visi vecākie sanākuši ar savām kārtīm, galda spēlēm un visu citu, lai pulcētos bariņos un azartiski iesāktu dienu. Citi mūs uzfilmē. Jā, lai arī robeža ar „baltajiem” tuvu, tāpat esam kā kāds brīnums. Citi apkārt ezeram staigā atmuguriski. Tas tāds liels sports Ķīnā. Nesaprotam, ko tas tieši dod, bet droši vien ir kādas priekšrocības, ja jau tik daudzi to dara.

Citi stāda krūmus – varbūt tomēr būs kādi zaļumi apkārt. Karaoke vakaros kļūst skaļāka, dejas ātrākas. Un klāt arī nedēļas nogale. Mainās ne tikai ārzemju skolotāji, bet arī paši ķīnieši – jauniņie drīz saprot, ka te nepieciešama liela enerģija, tāpēc drīz meklē citas iespējas piepelnīties. Uzzinām, ka labākajiem drīz ar savām nodarbībām jāuzstājas pilsētas lielākajā tirdzniecības centrā. Un par to neesam priecīgi – darba vairāk, bet samaksa jau tā pati – viss līgumā noradītais. Visizdevīgāk būt slinkākam, nepārcensties, un tad arī priecāties par mazāku darba apjomu, bet tādu pašu algu. Daudzi ārzemnieki to atklājuši, bet mēs kaut kā tā vēl nemākam.

Nedēļa noslēdzas ar mīnus sešiem grādiem un sniegu. Protams, vietējie gan nebēdā – pat karuseļu parki sākuši griezties! Bet mēs – joprojām ceram uz pavasari. Svētdienas vakarā tiekamies ar pāris kolēģiem, lai atzīmētu zambijieša 25. jubileju. Sēžam vienā no foršajiem ķīniešu restorāniņiem, kur viss cenās līdz 4 eiro. Un pats saimnieks vienmēr tik priecīgs par ārzemnieku, ka nes vēl un vēl ēdienus kā dāvanu! Tikmēr amerikāņu kolēģis stāsta kā atklājis šeit arī „īpašas” ēstuves, kur pasniegti aitas dzimumorgāni, suņa un kaķa gaļa, un vēl visādi brīnumi. Jā, arī mazajā Maņdžouli tas nav nekas neparasts.

Pirmdiena ir mūsu brīvā diena, bet ārā auksts, un atkal trako vējš. Tomēr dodamies uz pilsētiņas robežām, šoreiz uz vienīgo baznīcu. Jā, jāpiemin, ka Ķīna oficiāli nav pieņēmusi nevienu reliģiju, tāpēc arī reliģiskās vietas kā baznīcas, tempļi un mošejas nav tik bieži redzamas kā citur. Protams, tas atšķiras no vietas uz vietu šajā milzīgajā zemē, bet kopumā – nekādas publiskas sanākšanas un „dievināšanas” te nav atļautas.

Līdz baznīcai tiekam ar didī, kas ir lētāks taksometra variants. Tos gan nomaksāt var tikai ar AliPay un citām aplikācijām, un atklājas, ka mums 10 centu pietrūkst, lai nosegtu visu apmaksu, bet šoferis ir ļoti pacietīgs – pieņem mūsu skaidro naudu, lai tad nosūtītu naudiņu no sava telefona uz mūsējo, lai mēs varētu nomaksāt to braucienu. Un vēl palīdz atbildēt uz telefona zvanu – tā kā esam pasūtījuši šo to no Ķīniešu Aliexpress jeb Taobao, piegādātāji vienmēr zvana, kad prece atbraukusi, bet mēs jau atbildēt nemākam. Šoreiz mūsu vietā atbild šoferis, uzreiz paskaidrojot, ka esam skolotāji, lai sūtījumu atstāj skolā. Jā, šķiet, ka visa pilsētiņa jau zina, kur strādājam, ko ēdam un neēdam, ko dzeram, kur iepērkamies.

Dodamies kalnā uz baznīcu, kas ir tiešām ļoti nolaista. Freskas izdauzītas, fasāde nobrukusi. Bet no pakalna atkal paveras skats uz pilsētu, to apņemošajiem plašumiem, un nu arī kokapstrādes rūpnīcām. Jā, tīri nekurienes vidus, un maza oāze – Maņdžouli.

Atpakaļ uz pilsētu dodamies kājām, jo mēģinām apgūt pēc iespējas vairāk. Ieejam pēdējā pilsētas benzīntankā, jo nekad tādā Ķīnā nebijām bijuši. Tur mums uzreiz steidz klāt saucot: „Skolotāj, tualetes ir šeit!”. Ja ārzemnieks Ķīnā, tad skolotājs – kas tad cits! Nomaļākās vietās par mums brīnās daudz vairāk – varbūt tiešām par ilgu krievu brāļi šeit nav bijuši, un ķīnietis aizmirsis, kā izskatās citādāks cilvēks.

Vakarā tiekamies ar kanādiešu puisi un viņa mongoļu-ķīniešu draudzeni. Tie šoreiz atkal izvēlējušies glaunāku vietiņu, bet neko – dažreiz var atļauties ko vairāk. Šie mūsu draugi ir diezgan izvēlīgi. Pat atnestos traukus tie pārskalo ar karstu ūdeni – redz, nekur neesot tās sanitārās normas. Mēs lūdzam tos par mums neuztraukties – pusi pasauli esam apbraukuši, un organisms jau pieradis pie šādām tādām šaubīgām lietām. Daudz ko atkal uzzinām par Ķīnu. Piemēram, to, ka valdība tikai nesen aizliegusi medīt lāčus to ķepu dēļ. Redz, ķīniešu trakajā tradicionālajā medicīnā lāča ķepa ir viena no brīnumzālēm pret visu – tad to aplej ar spirtu, tad karina kaklā, tad ar to berzējas un vēl visu ko. Bet, protams, nabaga lāči! Cilvēks pats nemāk par savu veselību parūpēties un tad žmiedz nost citu – bēdīgi. Pēc šī izšaušanas aizlieguma vietējie lāču ķepas veduši no Krievijas, slēpuši tās mašīnu riepās! Katrā ziņā par ķīniešu medicīnu vēl pastāstīsim!

Jautājam, kāpēc kanādieša draudzene vēl joprojām nestrādā – jau trīs gadus tie iztiek vien no puiša algas. Tas, protams, kā angliski runājošais saņem daudz vairāk kā mēs, turklāt arī dzīvoklis apmaksāts. Taču meitene arī angliski iemācījusies labi, un var runāt daudz skaidrāk par pusi no skolas „angļu valodas skolotājiem”. Tomēr tā atklāj – ja nav grāda pedagoģijā, tad skola tai piedāvājusi vien 380 eiro mēnesī, kas ir 8 reizes mazāk kā kanādietim, un meitene vien nosaka, ka šī lielā algu atšķirība vienkārši neļautu tai darīt to pašu darbu. Nezinām, cik saņem citi ķīniešu skolotāji – algas ir viena konfidenciāla lieta, un, tā kā tās organizācijā katram ir tik citādas, par to runāt aizliegts (pat līgumā ir tāds punkts).

Un tā atkal sākas darbs. Otrdienā esam atpakaļ skolā, un, protams, tikai pašā vakarā uzzinām, kādi pasākumi gaidāmi nākamajā dienā. Bet labākais, ko lasām – Honkonga maijā plāno atvērt robežas ar Ķīnu, un nav nepieciešama nekāda pote vai pošu pase, lai ceļotu. Minēts gan, ka tā iespējams samazināt paredzēto karantīnas laiku, bet obligāta prasība nav. Arī Jaunzēlande ar Austrāliju atvērs „ceļošanas burbuli”, arī bez vakcīnām. Un tas priecē. Tātad ceļošana tomēr būs iespējama bez nekādiem lieliem riskiem. Protams, jāskatās, kā tas viss attīstīties, bet pagaidām izskatās daudzsološi.

Mēs turpinām ar nodarbībām valsts dārziņā. Tur vairāk aprunājamies ar ķīniešu skolotājiem, kas ir pārsteigti, ka viens cilvēks var zināt vairākas valodas. Jā, briti un amerikāņi reti zina ko vairāk kā to pašu angļu valodu. Mēs tāpēc esot ļoti gudri, jo tikai gudri cilvēki varot zināt vairākas valodas. Un izrādās, ka skolotājiem sastāstīts, ka pirms mūsu ierašanās Ķīnā ceļojām pa pasauli mācot angļu valodu. Nākas vien piekrist.

Uzzinām, ka milzīgi svētki te ir nākamajos mēnešos – Mātes diena maijā un Bērnu diena jūnijā, un tie esot grandiozi pasākumi, kam arī mums jāgatavojas. Ceram, ka tad beidzot būs tā vasara, lai gan tagad mums tiek teikts, ka šeit esot tikai divas sezonas – ziema un rudens. Jāizbauda gan neskatoties ne uz ko. Drīz arī darba svētki, kad mums būs piecas brīvdienas. Tiek ieteikts doties ārpus Maņdžouli – vilcieni kursē, nekur vīrusa nav. Un tā arī domājam darīt. Mēģināsim ko apskatīt!

Mums prasa, vai Ķīnā neesam saskārušies ar rasismu – ķīnieši esot ļoti rupji. Nez, liekas, ka ne. Bet mēs jau nesaprotam, ko par mums runā. Vismaz slikti neizturas. Vien tas retais mēģina apiet ar līkumu, domādams, ka tikai ārzemniekam var būt šausmīgi lipīgais un nāvējošais vīruss. Nezinām gan, kā ir mūsu tumšādainajiem kolēģiem. Jaunā dāma no Malavi vispār tāda nerunīga – varbūt tai nācies saskarties ar nelaipnākiem ļaudīm, tāpēc tā ir tāda noraidoša pret visiem. Pat skolas menedžeri lūdz ārzemnieku palīdzību, lai aprunātos ar pašu darbinieci, jo tā radot sajūtu, ka visi tai vienmēr traucē.

Skolā ievērojam, ka skolēni latīņu burtus raksta pavisam citādi kā mēs. Turklāt tie rakstību vienmēr sāk no augšas. Ja būs „i”, tad tie sāks rakstīt ar punktiņu uz „i” un tad pašu burtu. Arī „t” burts sākas ar horizontālo svītriņu, un tikai tad nāk vertikālā. Bet tā nav bērnu izvēle – skolā šeit ir tikai viens pareizais veids, kā rakstīt latīņu burtus. Reāli – mēs visi rakstām nepareizi pēc Ķīnas standartiem.

Tikmēr mūsu „alus čalis”, kas ir vīrs ar vienīgo alus brūzi pilsētā, par mums priecājas – un pat pagatavojis jauno partiju, mums to dāvina un jautā, ko vajadzētu pamainīt. Esam kļuvuši arī par alus konsultantiem.

Ceturtdienā skolā lielā vakcinācija. Ķīniešu skolotājiem arī „brīvprātīgā” pote īsti nav brīvprātīga. Skola silti iesaka to saņemt. Bet ķīniešiem jau te nekāda informācija no ārpasaules nav pieejama, līdz ar to tie laimīgi par šādu bezmaksas prieku.

Turpinām pasūtīt šo to no Ķīniešu Aliexpress jeb Taobao, lai drīzumā varētu mēģināt ko aiztransportēt arī uz Latviju. Nu te ir visādas dīvainas lietas – pat saulespuķu sēkliņu lobītājs. Šo to dīvainu nopērkam, bet nezinām, cik muitā būs par to priecīgi.

Ceturtdienas sapulcē tomēr tiekam apjautāti – kāpēc esam izdarījuši šādu izvēli – vakcīnu nepieņemt. Nezinām, vai to prasa katram, bet mums – jā. Patiesībā, tikai man, Arča iztiek bez jautājumiem. Ko atliek atbildēt – šajā gadījumā tiek piedāvāta Ķīnas vakcīna, kas citur pasaulē nemaz nav atzīta. Turklāt neviens neuzņemas atbildību par iespējamām sekām, un pat Ķīnas ārsti skaidri saka – Arča vakcinēties nedrīkst alerģijas dēļ. Man atliek vien sastādīt kompāniju. Protams, direktore uzreiz runā par tiem krievu pūļiem, kas velsies iekšā pilsētā vasaras sākumā. Tie nesīšot vīrusu. Bet nu tas jau neko nemaina – krievi nāk, un mums jāpotējas, zīlējot, ko tā vakcīna ilgtermiņā darīs? Skolai jāsaka – jums pašiem jāizlemj, ko ar mums darīt, bet mēs lēmumu esam pieņēmuši. Un skola vien nosaka – nēsājiet maskas, mazgājiet rokas. Un daudz ar krieviem nerunājiet. Labi!

Plānojas lielas izmaiņas grafikos, jo daži ārzemnieki brauc prom. Un mums nodarbību paliek vairāk. Bet neko – nākas vien priecāties par to, kas ir. Kas gan zina, kā visa situācija ar krieviem, vīrusiem, un Ķīnu izvērtīsies. Vēlāk gan atklājas, ka arī daži ķīniešu skolotāji nav potējušies – alerģijas dēļ. Jā, Ķīnā daudz aizliegumu potēm. Bet tad nu tie satraucas – viss, vairs no mājas gandrīz neiziet, cik nu pasaule kļuvusi bīstama.

Pēc garākām dienām vakariņojam kādā no restorāniņiem. Forši, ka nu vietējie tiešām priecājas par katru klientu. Pat ja pats saimnieks tikko piesēdies pie savas zupas bļodas, tas met karoti nost, lai tikai apkalpotu tikko ienākošo. Bet, ja esam kādā ne tik populārā vietā, vietējie brīnās par mums kā kādu eksotisku zvēru. Ja ir bērni, tad vecāki tos vienmēr mudina ar mums aprunāties. Protams, tas mulsina gan bērnu, gan pašus vecākus, gan mūs ar pilnām mutēm. Bet neko – viss jauki. Tomēr redzams, ka vietējie savus kaimiņus aizmirsuši. Būs interesanti, ja tiešām robežas atvērsies.

Visinteresantāk iet sestdienā, kad uz pilsētu atbraukuši tie no tuvējiem ciemiem. Kāda meitenīte sākumā mūs nāk un vēro. Tad laikam pastāsta saviem vecākiem par „atradumu” un drīz jau pie galdiņa ierodas ar telefonu rokā – lai nofilmētu. Tā gan ir tik maza, ka īsti nemāk rīkoties ar ierīci, un tāpēc drīz atnāk arī mamma un vecmamma. Tās droši apsēžas mums blakus, vecmamma samācījusies angļu valodu. Protams, prasa, no kurienes esam, kur strādājam, cik ilgi, kā patīk Ķīna. Un tad nebeidz apbrīnot, cik gan skaisti ir ārzemnieki. Vecmamma paņem saujā manus matus, pasauc mazo bērnu, un liek tam arī tos pataustīt. Ķīnieši, redz, neesot smuki, jo viņiem ir tikai melni mati. Tad tante aicina pie sevis ciemos – esot pusstundas brauciena attālumā. Kartē gan savu māju tā parādīt nevar. Protams, tas vis tiek iemūžināts video. Un mēs vēl ar darba drēbēm – skolai laba reklāma. Jā, jāatceras, ja šajā pilsētiņā mēs tiešām pārstāvam skolu. Bet tāpat jau muļķības nedarām.

Tikmēr mūsu pakistāņu draugi aicina atgriezties piedzīvojumos savā zemē. Tur viss vaļā. Jā, mūsu Pakistānas piedzīvojums nebija veiksmīgs, jo tieši tad sākās viss trakums. Bet gan pēc visa lielā darba cēliena arī tur vēl paspēsim!

Bet nedēļu noslēdzam ar savām trakajām darba dienām. Interesanti ir arī laikapstākļi. Naktī mīnus septiņi grādi, pēcpusdienā temperatūra uzlec uz plus 18. Jā, tādas pārmaiņas! Kolēģi gan saka, ka Maņdžouli ir tikai divas sezonas: „ziema” un „ziema nāk”. Vienīgajā vasarīgajā mēnesī mums ir visdarbīgākais grafiks, kad jāatstrādā augusta mēnesis, lai tajā varētu dabūt kādu brīvdienu. Bet tad jau paliekot vēss, un rudens esot sevišķi vējains. Neko – atliek vien priecāties par to, ka saulīte spīd katru dienu!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par trim no ķīniešu hobijiem. Viens no tādiem ir dejošana grupās – un tas notiek pilsētu parkos un laukumos. To visvairāk iecienījušas sievietes pusmūža gados un pensijā, tomēr nu kopīgā dejošana kļuvusi populāra arī jauniešu vidū, un arī vīri pievienojas savām dāmām. Šīm dejām ir pat īpašs nosaukums – “Guang Chang Wu”. Reāli cilvēki dejo līnijās (drīzāk kvadrātos), un šīs dejas vada kāds deju soļu pārzinātājs. Cilvēki dažreiz arī īpaši tērpjas un izmanto tādus atribūtus kā vēdekļus, bungas, lietussargus, kabatlakatiņus un citus. Tērpi bieži vien ir saskaņoti. Protams, nekas nenotiek bez milzīga skaļruņa. „Kvadrātdejas”, kā tās varētu saukties latviski, ir lieliska vingrošanas forma, ko viegli iemācīties. Turklāt šī ir iespēja socializēties, un katru vakaru pavadīt tādā mazā ballītē. Šis sabiedrisko deju aizsākums meklējams pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad miljoniem cilvēku zaudēja darbu valsts uzņēmumos, kad Ķīna sāka piekopt kapitālistiskāku praksi. Cilvēkiem toreiz bija daudz laika, liela vēlme pēc veselības pasākumiem un izklaides, taču naudas nebija daudz, tāpat trūka piedāvājuma. Un tā šī dejošana parkos kļuva par lielisku risinājumu. Nu tiek spēlēta gan tradicionālā mūzika, gan modernākas dejas. Mazākās grupas parasti ir 5-6 cilvēki un lielākās – vairāk nekā 100. Dažas grupas saviem biedriem iekasē RMB 30-50 gadā (kas ir apmēram 4-6 eiro) kā dalības maksu par skaļruņiem un elektrību.

Liela lieta Ķīnā ir arī karaoke. Lasām gan, ka tā patiesībā radās kādā uzkodu bārā Japānā, kur paredzētajā koncertā kāds mākslinieks neieradās, un tā bāra īpašnieks uzlika ierakstītu mūziku un aicināja klientus pašus dziedāt līdzi. Daži resursi stāsta, ka karaoke aizsākās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad japāņu dziedātājs Daisuke Inoue ierakstīja meldiņus un pārdeva tos ar nodomu, lai cilvēki paši tos iedziedātu.

Un tas viss atnācis līdz Ķīnai. Karaoke te saucas KTV, un tā ir ļoti populāra aktivitāte. Nu Ķīnā ir vairāk nekā 100 000 karaoke bāru! Ķīnas kontinentālajā daļā ar KTV tiek apzīmēta privāta istaba ar milzīgu ekrānu un mūzikas iekārtu dziesmu atskaņošanai, ir ērti dīvāni un īpaša atmosfēra. Tas ir kas pilnīgi cits, kas prātā varētu nākt rietumniekam, iedomājoties par „karaoke”.  Šīs karaoke istabas strādā 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Samaksa ir 5-15 eiro stundā no cilvēka, un tiek piedāvātas arī bezmaksas uzkodas. Bet, protams, ir iespēja pasūtīt gan ēdienu, gan dzērienus – un tas viss Ķīnā ir ļoti izdevīgās cenās. Ķīnai pat pieder garākās karaoke sesijas rekords ar 456 stundām, divām minūtēm un piecām sekundēm (tas ir 19 dienas!) Un nodziedātām 6281 karaoke dziesmām! Te arī iepirkšanās centros var atrast mini karaoke kabīnes, kas gadā Ķīnai ienes peļņu apmēram 470 miljonu ASV dolāru apmērā. Jāpiemin, ka ķīniešiem gluži vienalga, kā nu kurš dzied – galvenais ir dziedāt! Neviens nevienu nenosoda, un tieši tāpēc mums aiz loga katru vakaru parkā šķībus meldiņus velk katrs opaps.

Arī pūķa lidināšana ir viens no populārākajiem tradicionālajiem sporta veidiem Ķīnā. Pūķis, kura nosaukums ķīniešu valodā ir Feng Zheng, radās tieši šajā zemē, un tas ir izslavēts kā mūsdienu lidaparātu priekštecis. Pūķu lidināšana kā izklaides lieta radās Song dinastijas laikā (960. – 1278. gadā) un tika izplatīta Eiropā Yuan dinastijas laikā (1271. – 1368. gadā).

Leģenda vēsta, ka pirmie ķīniešu pūķi bija izgatavoti no koka un tika saukti par Muyuan – koka pūķiem; pēc papīra izgudrošanas pūķus sāka izgatavot no šī jaunā materiāla un nosauca Zhiyuan – papīra pūķi.

Jauna nedēļa, turpinām darbus.

Ziņās parādās informācija, ka Ķīna beidzot sākusi vakcinēt vecākus cilvēkus pēc 60 ar ļoti labu veselības stāvokli. Protams, daudzi joprojām diskutē par to, kādas sekas pote izraisīs pēc gadiem diviem, pieciem, desmit, tāpēc potēties atsakās. Bet no šī miljarda daudzi, protams, par vakcīnu priecājas. Nekādas „atlaides” karantīnām, pārbaudēm, veselības kodu uzrādīšanai joprojām netiek piemērotas.

Pirmdienā saņemam baigi foršo paciņu – no Latvijas! Eksperiments ir izdevies! Mamma atsūtījusi rupjmaizi, ko kurjers pie daudzdzīvokļu mājas durvīm cītīgi sargā, kamēr mēs mēģinām saprast, ko tas ķīnietis telefona klausulē mums mēģina ieskaidrot. Jā – sūtot ko pa pastu uz Ķīnu, jānorāda telefona numuri, jo adreses kā tādas vēl ir haotiskas. Bet mēs, protams, nespējam tam ķīnietim atbildēt. Cik labi, ka ir tāds ķīniešu asistents, kas uzreiz zvanītājam atzvana un mums māk pateikt, ka pienākusi paciņa. Jā, trīs nedēļas ilgs tas process, izmaksā 8 eiro kilograma robežās. Sistēma skaidra!

Ārā uznācis negaidīts siltums – pat plus 7 grādi, lai gan, protams, tas ir kas „apmaldījies”. Pirmdienas ir mūsu „svētās dienas”, bet tās tik ātri paskrien! Klāt otrdienas nodarbības, trešdienas publiskā skola. Sekojam līdzi ziņām. Ķīnai nepatīk tas, ka Eiropa uzlikusi tiem sankcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem uiguru nometnēs, par ko runājām jau iepriekš. Redz, tā esot Ķīnas „iekšējā politika” un veids, kā pāraudzināt „ekstrēmismu”. Bet realitātē ķīniešiem nepatīk citas rases, sevišķi viņu zemē – ja vien tas nav „baltais” skolotājs. Un tie, kas ķīniešiem nepatīk, apspiesti tiek brutālām metodēm. Turpinās arī vakcinēšanās. Aptaujas gan parāda, ka visbiežāk vakcinēties atsakās paši medicīnas darbinieki.

Pienāk arī sapulce skolā. Šoreiz direktore izdomājusi izveidot stundu garas atklātās nodarbības tikai tiem „izredzētajiem” – kas varētu piesaistīt jaunus skolēnus. Un tie, protams, esam mēs abi un vēl viena meitene. Ceturtdienas ir tās dienas, kad sākas īsta skriešana, jo vienmēr kāds izdomā kādas pēkšņās pārmaiņas, kam nav īsti laika sagatavoties. Bet neko padarīt. Tikmēr pa skolu staigā tas pats mūsu kanādiešu draugs un stāsta, ka drīz vērsies vaļā robežas, ieplūdīs daudz krievu – būs lieli pūļi, tāpēc vajadzētu vakcinēties. Protams, Ķīna nedomā vērt vaļā robežas – puisis vienkārši ir vienīgais, kas šo vakcīnu vēlas, bet nedaudz laikam pabaidās to darīt viens pats. Jā, mums vakcīnas pieejamas te, tagad – uzreiz un bez maksas. Priekšrocību tām nav, tāpēc neredzam jēgu tādu izaicinājumu pieņemt. Un visā skolā kanādietim kompanjonu atrast neizdodas.

Maņdžouli ir pietiekami maziņa, lai skolēni skrietu klāt uz ielas, saucot – skolotāj! Jā, siltākā laikā tas noteikti notiks biežāk. Bet interesanti iepazīt to citādāko mentalitāti. Forši, ka te vecāki cilvēki tiek ļoti cienīti. Pat diskusijā ar skolēniem „ko tu darītu, ja loterijā vinnētu miljonu” – tie saka, ka visu atdotu vecākiem. Un diskusija ar to beidzas. Daži vēl šo to būtu gatavo noziedot. Bet neviens nesāk uzskaitīt simtiem lietu vai vietu, par ko tie sapņo vai kur tie velētos pabūt.

Nedēļas nogalē vadām savas atklātās stundas un saprotam, ka skola varētu visu noorganizēt daudz jaukāk – vien tā plānošana ceturtdienā ir jau uz sestdienu, kad rīkoti lieli pasākumi. Latvijā tomēr visam ļoti sagatavojas. Te – vairāk sasteidz. Bet galvenokārt tāpēc, lai skola nepārtraukti atgādinātu citām skolām, ka ir labāka. Jā, mazajā pilsētiņā aktīvi darbojas arī citas valodu skolas – ķīnieši tiešām „spiež” uz angļu valodu.

Nedēļa noslēdzas ar smilšu vētru, kas debesis iekrāso brūnas. Bet nav patīkami, ka šajā dienā arī snieg – līdz ar to snieg brūns sniegs un drēbes, tāpat kā soma un viss pārējais saskarē ar to paliek netīrs. Vietējie sestdienu un svētdienu rītos gan tāpat dodas uz parkiem jau pēc sešiem, lai vingrotu un dejotu grupās. Dažs rokās vēl virpina tās ķīniešu īpašās bumbas – nezinām, vai pielūgšanai, vai enerģiju koncentrēšanai. Mazākie, kuri nevar atļauties pūķi, lidina plastmasas maisiņus iesietus striķītī.

Šī nedēļa bijusi patiešām traka, un skaidrs, ka tā tas arī turpināsies. Un pat pirmdienā vairs īsti nesanāk atpūsties. Šoreiz Arčam jādodas pie ārsta, jo uz ādas nātrene. Ķīniešu slimnīcā ārsta apmeklējums maksā vienu eiro, bet pieredze jau citāda. Tur kabineta durvis vienmēr atvērtas, un, kad Arčam jānovelk krekls, kabinetā sanāk arī visi gaitenī esošie – lai pārliecinātos, ka „baltais” arī zemāk par kaklu ir balts. Un tas ir normāli. Mazajā Maņdžouli gan nav tik daudzveidīgu ārstēšanas iestāžu un metožu, tāpēc sākumam tiek izrakstītas zāles, kam būtu jāpalīdz – ja ne, tad jādodas uz lielāku pilsētu palīdzības meklējumos.

Bet, protams, izejam arī nelielā pastaigā. Ezers, pie kā dzīvojam (kas ir vienīgais tuvākajā apkaimē), sācis kust. Tur gan atklājas bēdīgs skats – visi uz ledus šautie salūti nu grimst ūdenī. Ezers noteikti ir netīrs, un nekādi ūdens prieki te nesanāks. Vietējie ap to staigā vingrinādamies, cilādami rokas, palēkdamies. Daži uz to noskatās, grauzdami saulespuķu sēkliņas, kas te, gluži kā Krievijā, ir neatņemama brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļa.

Beidzot aizejam līdz tam sunim, kam ziemā dāvinājām segas. Tagad ir siltāks, un tam ir vieglāk, bet tāpat – suns var spert tikai vienu soli uz katru pusi – tik īsa ir tā ķēde. Turpat nokārtojas, turpat guļ.

Aizejam līdz tirgum, kur nu jau pārdoti augļi, kas noteikti nāk no dienvidiem. Bet nu milzīgos daudzumos! Kā vēlamies ko nopirkt, pārdevēji vien sāk krāmēt maisiņā kaudzes, krieviski sakot, ka ir taču labs, ir taču salds, un mums noteikti vajag vairāk.

Ārā ir viens grāds, ļoti vējains. Saprotam, ka no vēja te nenoslēpties, jo šajās bezgalīgajās pļavās tas var kārtīgi ieskrieties. Tomēr nu jau var just, ka arī šajā galā kaut kas līdzīgs vasarai būs.

Satiekam kolēģus. Jaunajam puisim no Zambijas prasīts, lai tas visiem saka, ka ir no ASV, jo nevienam nepatīkot tie, kas nāk no Āfrikas. Uzzinām, kā mūsu kanādiešu draugs ticis „menedžera” amatā – tas vienkārši piedraudējis, ka ies prom, ja to nepaaugstinās, un te nu tas ir. Jā, Mandžūrijā skolotājus grūti atrast, tāpēc interesanti, kas notiks tālāk, jo aprīlī veseli divi taisās prom.

Arča otrdienā dodas uz asins analīzēm. Interesanti, ka tam priekšā rindā vēl 60 cilvēki, bet visi tiek galā pusstundas laikā! Jā, Ķīnā viss notiek citādāk – cilvēks ienāk kabinetā, iedod roku, viss – nākamais. Līdzi, protams, ir mūsu ķīniešu asistente. Tā pastāsta, ka iepriekš angļu valodu mācījusi privāti un tam nespējam vien noticēt – šajā skolā reti kurš ķīnietis spēj vienu sakarīgu teikumu izveidot angliski, bet tie laikam tiešām domā, ka var mācīt valodu! Jā, varbūt tāpēc vietējiem grūti noticēt, ka arī ar citādāku dzimto valodu var apgūt gan angļu, gan krievu, gan spāņu un pārējās pasaules valodas. Redzēs, kā tad ar to ķīniešu valodu izies.

Mūsu ķīniešu asistentei ir ļoti ekstrēma diēta. Meitene ir diezgan gara, sver 54 kilogramus, bet badojas, lai nokristu uz 50. Ķīnā reti var pamanīt apaļīgus ļaudis. Sevišķi dāmas uztraucas par figūru. Un populārākais svara zaudēšanas veids ir badošanās nevis vingrināšanās. Vingro tikai vecākā gadagājuma cilvēki, kuru vidū arī apaļo nav.

Paliek nedaudz siltāks, staigājot pa ielām dzirdami putni. Bet tie gan nav kādi atlidojušie – ķīnieši nu savus saķertos putnus izlikuši ārā būros pie veikaliem. Lai piesaistītu klientu vai lai „piesaistītu” veiksmi – nezinām. Bet nu forši jau nav. Satiksme, protams, nerimst. Gājēju pārejām te ir pavisam cita nozīme, bet ir vieta, kur uz ceļa saliktas kameras, un tad nu šajā krustojumā var tiešām nosmiet – beidzot ķīnieši samazina ātrumu un pat piebremzē, ja kāds kājāmgājējs iet pār gājēju pāreju. Tas Maņdžouli ir reti redzams.

Trešdienā saņemam Arča asinsanalīzes rezultātus, kas rāda, ka alerģija ir no trīs augiem, kas te apkārtnē zied. Nu neko – no tā īsti neizvairīties, tāpēc ar šo to jāsadzīvo. Ārsts izraksta zāles un iesaka stiprināt imunitāti, kas ķīniešu izpratnē izdarāms atsakoties no alkohola, čili pipariem un jūras veltēm. Pirmie divi saprotami, pēdējais – nez. No ceturtdienas atkal sākas trakās dienas, bet šoreiz pat direktore paskaidro, ka pie tā jāpierod – varbūt Eiropā visi ilgi gatavojas dažādiem pasākumiem, bet Ķīnā viss notiek ātri. Varbūt ar zemāku kvalitāti, bet esot jāņem vērā cilvēku skaits – te jebkurā gadījumā jābūt gatavam neparedzētajam, pasākumi un cilvēki ir lielā daudzumā, pārāk ilgi ne par ko netiek domāts. Tā smējusies, kad aizbraukusi uz ASV un tur skolotāji sūdzējušies par 17 cilvēkiem klasē. Šeit valsts skolās ir pat 50 skolēni vienam skolotājam, tā kā atšķirība ir jūtama. Un atkal – atliek vien pielāgoties!

Klīst baumas, ka Krievijas robežas atvērs jūnijā, jo krieviem, redz, gribēsies braukt pēc Ķīnas vakcīnām. Bet tas ir utopiski, jo realitātē nekas neliecina par to, ka Ķīna drīzumā ko varētu atvērt. Bet mēs pagaidām par to neuztraucamies, jo tāpat Maņdžouli vēl diezgan ilgs laiks jāpavada.

Tikmēr ziņās parādās, ka Pakistānas premjers pēc vakcinēšanās saslimis ar vīrusu. Bet te paskaidrots, ka pēc potes veselas divas nedēļas organismam nepieciešamas, lai izstrādātu antivielas, tāpēc nevar pieņemt, ka pote uzreiz palīdzēs. Un jāatceras, ka jāpotējas tad ir katrus sešus mēnešus – vismaz Ķīnā tā stāsta.

Tiekam ielūgti vakariņās, ko gatavo mūsu dienvidafrikāņu draugs. Tas ielūdzis arī puisi no Zambijas, un tas tad var dalīties ar pirmajiem iespaidiem par Maņdžouli. Puisis gan saka, ka te ir garlaicīgi, bet labi, ka ir kolēģi, ar ko tikties. Jā, nu nav te visādu dabas taku un apskates objektu, bet kaut kā jau tā izklaide pašam jāatrod. Interesanti uzzināt šādas tādas Zimbabves dzimšanas dienas tradīcijas – viena no tām – jubilārs ar visām drēbēm jāmet ūdenī vai jāliek dušā. Semijam drīz paliek 25, tāpēc ko tādu var arī izspēlēt. Kad mēs pastāstām par to, ka liekam jubilāru uz krēsla un ceļam to augšā tik reizes, cik tam gadu paliek, pārējie nespēj noticēt. Jā, interesanti tomēr, cik gan katra pasaules mala dažāda!

Nedēļas nogalē Lieldienas, bet Ķīnā jau nesvin. Te tiem ir aizgājušo piemiņas diena – ielās tiek pārdotas ļoti košas mākslīgās puķes un, protams, īpašie dzeltenie papīrīši, kas tad tiek dedzināti. Bet mums svētku nav, strādājam. Skolēni mums vienmēr dāvina ko interesantu. Kad uz ielas satiekam tos ar vecākiem, tiekam pat pie cukurniedres. Tie vien ļoti piepūlas paskaidrot, ka tā nav jāēd, bet gan jākošļā un jāspļauj ārā. Bet jauki, protams. Interesanti ir arī vārdiņi, kas mazajiem te jāmāca. Grāmatas, kā jau bijām teikuši, ir ļoti dīvainas. Bet „iglu”, kas neliekas tik svarīgs vārds, un ko Ķīnā nemaz reāli neizmanto, zina visi, kamēr vārdu „siers” neviens nesaprot. Bet, runājot par sieru, beidzot esam veikuši savu pirmo pasūtījumu Ķīnas lētākajā Aliexpress, kas saucas Taobao. Un atrodam pat tādu gabaliņu, kas maksā 4 eiro, ar bezmaksas piegādi. Siers.. ar no Latvijas saņemto rupjmaizi. Tas būs mūsu Lieldienu ēdiens.

Tikmēr skolā darbā tiek pieņemts vēl viens skolotājs – patiesībā, melnādainā meitene, vēl nezinām, no kurienes. Ir laiks, kad mainīsies skolotāju sastāvs. Vien šiem „jauniņajiem” tiek dota iespēja stundas pirms tam vērot – mēs „pa taisno” tikām iemesti skolā. Bet pagaidām viss izdodas. Arča vecākās klases sasniedz augstākos rezultātus olimpiādē, un valodu skolā izcilnieki tad tiek apbalvoti ar 25 eiro, kas te ir liela nauda. Daži mazie saskrienas pierēm, bet te, nez kāpēc, ledu neviens sasitumiem netaisās likt virsū.

Bet nu – priecīgas Lieldienas visiem! Ārā plus astoņi grādi, arvien vairāk cilvēku pulcējas ielās, pat taksisti uzsvilpo meldiņu, nogādādami mūs no vienas skolas uz otru. Vēl viena nedēļa garām. Šķiet, ka laika paliek arvien mazāk, darba vairāk, bet esam nosolījušies no nākamās nedēļas atsākt pilsētas un apkārtnes izpēti, par spīti visam. Vairs nesalst deguns, var doties piedzīvojumos!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par pasaules „stresaināko” eksāmenu! Nacionālās koledžas (augstskolas) iestājpārbaudījums (NCEE), ko parasti dēvē par Gaokao („Augstākās izglītības eksāmens”), ir akadēmiskais eksāmens, kas katru gadu tiek rīkots Ķīnas Tautas Republikā. Šis standartizētais pārbaudījums ir priekšnoteikums bakalaura studiju uzsākšanai gandrīz visās augstskolās. Parasti tas tiek veikts pēdējā vidusskolas gadā, lai gan kopš 2001. gada vecuma ierobežojumu nav.

Šis eksāmens ilgst apmēram deviņas stundas divu vai trīs dienu laikā, atkarībā no provinces. Ķīniešu valoda un matemātika ir iekļauta visos testos. Kandidāti var izvēlēties vienu no sešām svešvalodām – angļu, franču, japāņu, krievu, vācu vai spāņu valodas, no kurām angļu ir populārākā ķīniešu vidū. Turklāt studentiem lielākajā daļā reģionu ir jāizvēlas starp divām novirzēm – sociālajām zinātnēm vai dabaszinībām. Tie, kas izvēlas sociālās zinātnes, saņem papildu pārbaudījumus vēsturē, politiskā un ģeogrāfijā, savukārt tie, kuri izvēlas dabaszinātnes, tiek pārbaudīti fizikā, ķīmijā un bioloģijā.

Kopējais vērtējums, ko students saņem, parasti ir visu šo pārbaudījumu atzīmju svērtā summa. Maksimālā iespējamā atzīme gadu no gada ir ļoti atšķirīga, tā atšķiras arī dažādās provincēs.

Parasti šis iestājpārbaudījums katru gadu notiek no 7. līdz 8. jūnijam, lai gan dažās provincēs tas var ilgt vēl vienu dienu.

Universitātes parasti nosaka fiksētu uzņemšanas kvotu katrai provincei, kur lielākais studentu skaits atļauts no provinces, kurā tad universitāte atrodas. Tā kā progresīvie izglītības resursi (universitāšu skaits un kvalitāte) visā Ķīnā sadalīti nevienmērīgi, tiek apgalvots, ka uzņemšanas procesā skolēni tiek diskriminēti, pamatojoties uz viņu ģeogrāfisko reģionu. Piemēram, salīdzinot ar Pekinu, Jiangxi provincē uz vienu iedzīvotāju ir mazāk universitāšu. Tāpēc Jiangxi parasti saņem mazāk uzņemšanas kvotu nekā Pekina, kas nozīmē lielāku konkurenci starp studentiem Jiangxi provincē. Pēdējo gadu laikā atšķirīgie uzņemšanas standarti dažām ģimenēm likuši pārcelties citur, lai palielinātu to bērnu izredzes iestāties universitātē.

Gaokao ir viens no ietekmīgākajiem eksāmeniem Ķīnā, un studenti testu var kārtot tikai reizi gadā. Līdz ar to gan skolotāji, gan studenti tiek pakļauti milzīgam spiedienam, gatavojoties eksāmenam un kārtojot to. Stress ir tik liels, ka pārbaudes laikā skolēni nereti ģībst.

Šī testēšanas sistēma ir “vispieprasītākā pārbaude pasaulē” (protams, tas tāpēc, ka tik daudz ķīniešu to kārto.  Šis testēšanas periods Ķīnā ir saspringts. Un arī vecāki te ir traki – ir pat tā, ka daži nevēlas, lai to meitām eksāmenu laikā būtu menstruācijas, tāpēc jau laicīgi tās tiek nogādātas pie ārstiem, kas izraksta tām kontracepcijas tabletes, tā „noregulējot iespējami negaidītus pārsteigumus” šajā svarīgajā laikā. Protams, tiek runāts arī par klīnisko depresiju un pašnāvību līmeni Ķīnā tieši šajā eksāmenu laikā. Ķīnā konkurence arī izglītības jomā ir milzīga, mums īsti neaptverama.

Svinam Sieviešu dienu!

Arča mani sagaida ar milzīgu puķu pušķi, kur rozes un lilijas iesietas melnā papīrā ar sarkanu lenti. Jā, Ķīnā neviens nebaidās no melnas krāsas – te baltā ir bēru krāsa, kamēr sarkanā vienmēr nes veiksmi. To var pamanīt it visur – pat skolēni vienmēr izvēlas sarkano krāsu spēlēs, jo uzskata, ka tad uzvara garantēta.

Astotajā martā ielās tiešām svētku sajūta. Juvelieru veikalos rindās stāv pārīši, kur vīrs tad savai dāmai ļauj izvēlēties tīkoto. Ikvienai sievietei rokā rozīte. Mēs dodamies pie burjata, kurš nepacietīgi sūta ziņas mums ķīniešu aplikācijā WeChat. Bet pašu to šodien savā iestādē neatrodam – te ir vīra sieva ar draudzenēm, kas jau pēcpusdienā attaisa samenītes pudeli, un virsū tai klasiski uzdzer alu. Mums tiek pasniegs dažādu kūciņu grozs kā apsveikums šajā dienā, tāpēc nākas vien šo to arī pasūtīt. Un te nu tiekam pie biezpiena pankūkām ar krējumu un kefīru. Bez piena produktiem dzīvojam jau četrus mēnešus, tāpēc nu pieēdamies tā, ka nevar vairs pakustēt. Un atvadoties tieku pie rozītes – arī ēstuves neaizmirst apsveikt savus klientus. Cik forši!

Uz gājēju pārejām joprojām jāuzmanās, jo te tās nenozīmē, ka auto apstāsies, bet gan iezīmē vietu, kur reāli šķērsot ceļu ir iespējams. Pelmeņu ielā mūs jau sagaida mūsu pelmeņu dāma, kas nu ārā izlikusi vien veģetāros pelmeņus – jā, esam lieli pircēji, un te jau mazie tirgoņi novērtē tos, kas atgriežas pie šiem šajā grūtajā laikā, kad nav lielās kaimiņzemes ļaudis ar saviem maciņiem.

Ārā palicis siltāks, un ceram, ka tas saglabāsies, lai gan mums jau saka, ka arī maijā snieg sniegs.

Skaisto dienu nobeidzam ar filmu „Plastmasas Ķīna”, kas šajā zemē ir aizliegta. Mēs, protams, apejam likumu ar līkumu, un šo filmu nolādējam caur visām neatļautajām aplikācijām. Tā stāsta par to, ka Ķīna ir lielākais plastmasas atkritumu iepircējs no tādām valstīm kā ASV, Koreja, Japāna un arī no Eiropas. Bet interesantākais, ka pēc šīs filmas iznākšanas Ķīna beidza tādos daudzumos importēt plastmasas atkritumus, un tieši tas pasauli ietekmēja milzīgā veidā. Tāpēc tiek aizliegti plastmasas maisiņi, salmiņi un daudz kas cits. Ķīnas lēmumi ietekmē visu pasauli! Un interesanti redzēt filmas, kas ietekmē Ķīnas lēmumus!

Otrdienā atgriežamies pie darbiem. Atkal jaunas klases, atkal jauni pārbaudījumi. Izrādās, šī valodu skola visvairāk „spiež” uz jaunākajām klasītēm, tāpēc mazuļu ir vairāk kā vecāko bērnu. Un ir arī trīsgadīgi, kas knapi savā valodā var izveidot teikumu, bet nu tiem priekšā ārzemnieks, kas nesaprotamā mēlē ko cenšas ieskaidrot. Jā, labs izaicinājums. Bet tāpēc jau mēs esam šeit – lai arvien mācītos, lai arvien sevi pārvarētu un iepazītu šo bagāto pasauli no visām tās pusēm!

Ikviena nodarbība tiek filmēta, un tās arī skatās vecāki. Tā ka te nav tā, ka var darīt kā sagribas – viss tiek diezgan kontrolēts – nu kā jau pašā valstī. Maņdžouli turpina atdzīvoties – parkos grupās dejo vietējie – arī tepat zem mūsu loga nu ik vakaru notiek karaoke dziedāšana.

Atrodam krievu interneta veikaliņus, kas savu preci piegādā pa visu Ķīnu. Un tur, kur lielāka civilizācija, var atrast arī rupjmaizi! Siers 300 gramos maksā 6 eiro, skābais krējums 400 gramos tikpat. Šīs var saukt par ekskluzīvām precēm.

Ķīna izdod arī pirmās kovida vakcināciju pases pasaulē. Tas – lai atkal varētu atvērt robežas. Valdība gan nesaka, ka tas nozīmē, ka potētajiem nevajadzēs sēdēt karantīnā, bet noteikumi jau tagad mainās visu laiku – redzēs, kas notiks tālāk. Bet ziņās saka, ka Ķīnā vakcinēti ir jau 52,5 miljoni iedzīvotāju. Protams, vēl ilgi jo ilgi līdz tam miljardam.

Ceturtdienas tagad ir sapulču dienas. Tās gan arī ir dienas, kad sākas ļoti saspringts laiks. Skola ļoti ātri pieņem negaidītus lēmumus, maina grafikus, dod jaunas klases, kam nav laika sagatavoties. Tā kā pagaidām sācies īsts skrejošais grafiks. Turklāt Arčam paziņo, ka tas arī ir pietiekami labs, lai mācītu mazos bērnus, tāpēc jau nedēļas nogalē jāatver jauna klase – jāuzstājas sanākušo bērnu un vecāku priekšā, lai tos ieinteresētu skolas aktivitātēs. Jā, viss notiek ļoti ātri un negaidīti. Un mazās klasītes, turklāt pašus jaunāko, mācīt ir visgrūtāk, jo tad jādomā daudz spēļu, jāgatavo materiāli – nav tā, ka aizej pie pieaugušā un paskaidro, kāpēc grāmatā ierakstītie teikumi tā veidojas. Ar mazajiem var strādāt retais, tāpēc skolotāju pietrūkst, un nu – Arča pievienojas mūsu pulciņam darbā ar mazajiem. Tiem no retā vīra nav bail, un Arča ir viens no tiem. Sākumā gan neveicas tik raiti – tad aizmirstas spēles, tad nestrādā mūzikas atskaņotājs, un, kad tas iedarbojas, skan nepareizā dziesma. Bet galvenais jau lai bērni priecīgi, jo tie arī izvēlas, vai nākt uz skolu vai ne. Nesaprotam gan, kāpēc tiek veidotas tik daudz jaunas klases, ja tuvākajā nākotnē vēl divi skolotāji dodas prom. Cik jau nu skolotāji – te tikai man ir reāls diploms – pārējie ir vienkārši cilvēki no angliski runājošām valstīm. Un ar to Ķīnā ir pietiekami!

Klāt nedēļas nogale, kas atkal paiet vienā skriešanā. Un Arča ir pietiekami izmēģinājis savu nodarbību, lai beidzot uzstātos vecāku priekšā. No 20 paredzētajiem gan atnāk tikai septiņi bērni, no kuriem viens ir neapmierināts visas 40 minūtes, bet tā Arča iegūst pats savu klasi. Sestdienā pēc darba mums ir arī neliela sapulce, kur mums abiem ar Arču tiek piedāvāts papildus darbiņš, un tas ir valsts skolās no rītiem – iepazīstināt skolēnus ar angļu valodu katru nedēļu, cerot, ka tie vēlāk iestāsies valodu skolā. Samaksa ir 10 eiro stundā (nevis nodarbībā). Atliek domāt. Iepriekš bez domāšanas būtu pieņēmuši šādu piedāvājumu, bet nu slodze arvien palielinās, un vairs nezinām, cik labi varēsim tos bērnus izturēt.

Bet nu – kā ārā siltāks (temperatūra dienā sasniedz pat plus 8 grādus!), vietējie ir ļoti aktīvi. Sevišķi vakaros tie klasiski pavada laiku ēstuvītēs, īpaši vecākie piedzeras tā, ka nevar nostāvēt kājās. Un tad visi pulcējas pie ezera, spēlē spēles, dejo, izklaidējas. Līdz ar siltāku laiku dzīvība sāk atgriezties. Un tieši tāpēc siltajās zemēs taču ir tik forši – dzīvība ir visu laiku – nav jāgaida pusgads sasalumā, lai atkal pieredzētu to ņirboņu apkārt!

Svētdiena gan ir pavisam citāda. Ārā baisa dūmaka un spēcīgs vējš. Jā, šajā pļavu reģionā vētras nav retums, jo vējš paspēj ieskrieties ne pa jokam. Vēl svētdienas rītā vietējie tomēr paspēj izšaut salūtu (kas turpinās pārsteidzoši bieži). Un mūs neaizmirst brīdināt – drīz atkal būs sasalums un sniegs.

Skolā iet labi, lai arī mēs tomēr tai tiešsaistei dotu priekšroku. Te izrādās, ka ļoti svarīgi, kā mēs rakstām tos latīņu burtus, jo ķīniešiem skolā rakstību pārbauda ļoti strikti, ka – ja kaut viena maza strīpiņa latīņu burtā nav uzvilkta tieši tā kā paredzēts – viss teikums neieskaitīts. Tad nu mums jāpārmācās savi „I, i, o, r, s, t” un citi burti, lai uz tāfeles rādītu pareizo piemēru. Bet svētdienas ir tās nogurdinošākās dienas – vakarā nav īsti gribēšanas pat runāt. Un tieši tāpēc pirmdienas ir tās „svētās” – brīvās dienas. Šoreiz gan Maņdžouli piedzīvo īstu vētru. Jā, svētdienas vējš pieņēmies spēkā, naktī uz pirmdienu pilsēta paliek bez ūdens. Bet par to nesatraucamies, jo ķīnieši visu salabo ļoti ātri. Tomēr pirmdienā ir 11. pakāpes vējš no 12 iespējamām pakāpēm, pēc kurām, šķiet, to visu jau sauc par katastrofu. Vējš ieskrienas vairāk kā 30 metrus sekundē, mājām tiek nesti nost jumti. Sevišķi tām, kas taisītas „pa ķīniskam”. Biznesiņi ciet, uz ielas nav ieteicams iet. Arī retā automašīna brauc ar avārijas gaismām. Bet mums, protams, kaut kas jauns – šādu vēju nekad neesam pieredzējusi, tāpēc dodamies ārā. Mūs gan tās brāzmas pasaudzē – pēcpusdienā, kad beidzot esam gatavi gājienam, vējš nedaudz nomierinās. Protams, pie ezera aizraujas elpa no lielajiem sniega virpuļiem, bet jau drīz paliek mierīgāks. Tomēr var redzēt, kā atplēsti jumti, kā lielie reklāmu plakāti aizpūsti tālu prom. Un, ja kas tāds uzkrīt uz galvas, tad gan bēdīgi.

Bet Ķīnā viss notiek ātri. Kā vēji pierimst, ķīnieši uzreiz ārā ar lielajām lāpstām tīra sanestās sniega kaudzes. Mēs izmantojam laiku, kad visi vēl tikai taisās, un dodamies uz veikalu, kur beidzot nav jāspraucas pie vēl pārsimt cilvēkiem. Pat tirdziņi uzreiz atdzīvojas. Un mēs cenšamies atbalstīt vietējos pārdevējus veikalā pērkot vien to, ko citur neatrast. Mazie tirgoņi vienmēr priecājas par jaunu pircēju. Ja kādam kaut kā nav, otrs uzreiz pie rokas ved iekšā savā mazajā bodītē, lai izrādītu visu, ko tad tas sacepis un sagatavojis.

Otrdienā vētra kā nebijusi – atkal spīd saule, atkal sākas darbi. Un atkal sapulces. Šoreiz stāsta, kā tad mācīt valsts skolā to angļu valodu. Bet lietderīgas sapulces nav – pasaka divus vārdus un dziesmu, kas jāmāca, un tālāk pats – izdomā, kā to darīt. Kā iemācīt bērniem, kas ar angļu valodu saskarsies pirmo reizi mūžā? Tiem mēs droši vien liksimies kā citplanētieši, kas visu laiku vārās dīvainā mēlē. Bet neko – izdevība jāizmanto!

Izmantojam arī brīvākos vakarus. Tā kā nu katru rītu nāksies celties, nekādas lielās izklaides. Bet te ir lētas ēstuvītes, un par 2 eiro no katra var izmēģināt daudz jaunu, gardu ēdienu. Un daudzas mazākās vietiņas ļoti priecājas par apmeklētājiem, un bieži pasniedz kādu bezmaksas uzkodu kā svaigus salātus ar riekstiem. Jā, citur tas skaitītos pilnvērtīgs ēdiens, bet Ķīnā – dārzeņiem pie katras maltītes jābūt (tāpat kā karstam ūdenim), tāpēc tas nav nekas ekskluzīvs. Un nekas neparasts noteikti nav tas, ja veikala pārdevējs atraugājas turpat pie auss, bet esam jau ar tiem ķīniešiem apraduši. Un nespējam noticēt tam, ka daudzi ārzemnieki te sūdzas, ka maza, garlaicīga pilsētiņa. Ķīnā taču tik daudz jauna var iepazīt katru dienu – vien jāiet ārpus mājas!

Un trešdienā iepazīstam valsts skolu. Patiesībā, tā ir pirmsskolas izglītības iestāde. Nekas īpašs – vien tehnoloģiju daudz vairāk kā Latvijas dārziņos. Un tualetes bez durtiņām. Ķīnā bieži tas ir arī publiskajās tualetēs – šajā lielajā nācijā laikam privātums nevienam neinteresē.

Šeit bērni pirmo reizi redz ārzemnieku, pirmo reizi dzird angļu valodu. Bet viss izdodas jauki. Grūtāk ir strādāt ar vismazākajiem valodu skolā. Kad Arča, labu gribēdams, pirms manas nodarbības manā klasē ienes dažus rīkus, tas sabiedē bērnus tā, ka viens visu nodarbību nepārstāj raudāt. Mazie, izrādās, padomājuši, ka Arča būs to jaunais skolotājs.

Arī valodu skolā ierodas jauns skolotājs. No Zambijas. Nabagam arī droši vien jāizliekas, ka tas nāk no kādas angliski runājošas valsts, droši vien Dienvidāfrikas. Puisis ir students, kas tepat Ķīnā vien bijis. Strādās ar studenta vīzu – viss likums te tiek apiets ar kārtīgu līkumu. No ārzemēm Ķīnā iebraukt tagad paliek arvien grūtāk, vien tiem, kas vakcinēti ar Ķīnas vakcīnām, ir kāda iespēja. No šīs skolas gan daudzi iet prom – te jau ārzemnieks paliek uz to termiņu, kas ir gads vai pusotrs, jo, ja Ķīna var strādāt arī siltākā un skaistākā vietiņā, tad jau izvēle skaidra. Protams, te arī ir savi plusi. Mums lielākais pluss te ir krievu valoda – līdz ar to dzīvošana un orientēšanās pilsētiņā ir diezgan saprotama. Te ir lēti, dzīvesvieta apmaksāta, skola forša. Vien daži ārzemnieki ir nejauki – tiem patīk runāt aiz muguras – pat jaunais skolotājs vēl nav ieradies, kad par to jau viss zināms un viss izrunāts. Te gan nospriests, ka puisis nevarēs strādāt ar mazajiem bērniem, jo ir „melnais”. Redz, ķīniešu vecākiem būšot ļoti lieli iebildumi, ja viņu bērnus mācīs kāds, kas nav „baltais”. Tik lieli rasisti tie ķīnieši ir.

Mums ārzemju „līderi” saka, ka „labi, ka mēs tiem visiem ārzemju skolotājiem iegriežam” – redz, daudzi nemaz necenšas, stundām īsti negatavojas, bet mēs mēģinām, cik ja nu labi mākam. Un tas tāpēc, ka saprotam – lai arī mums tā klasīte var būt sestā vai astotā dienā, bērniem mēs taču esam pirmie un vienīgie – un tāpēc taču labi veidot tiem pozitīvu pieredzi! Kā Arča saka, pat gribēdams tas nevarētu darīt darbu pavirši. Tomēr zinām, ka arī mūs noteikti aprunā – ja jau ar citiem ir tā, ka aiz muguras viss slikti, bet sejā – „kā iet, cik viss forši”, tad īsti nekādas uzticības tiem aprunātājiem nav.

Ārā temperatūras atgriežas „normālajā” mīnusu stāvoklī, no ielām tiek ņemti nost rotājumi. Viss, svētki beigušies. Vietējiem gan svētki katru vakaru – kafejnīcas pilnas, skaļas balsis, šņabis, kam tiek uzdzerts alus, un turpat pie galda nogriezti arī nagi.

Ceturtdienās skolā ir sapulces, un tur arī iepazīstamies ar jauno skolotāju – pavisam jauniņš! Zēns gribējis strādāt ar mazākajiem, bet te nu skolotājas pateikušas (protams, nevis viņam acīs, bet mums visiem): „Ja mazie ieraudzītu, tad nobītos – viņš taču ir tik ļoti melns!” Sapulcē saka, ka visi vecāki ar visu skolotāju darbu ir ļoti apmierināti, Arčam gan vēlas iedot vēl papildus bērnudārza grupiņas. Skaidrs, ka tuvākajā laikā atkal būs pārmaiņas grafikos. Bet vismaz vienu esam izdarījuši – sarunājuši sev ķīniešu valodas nodarbības. Ir skolotāji, kas mū gatavi mācīt, lai tas viss uz priekšu ietu raitāk. Un pretī tie neko neprasa – vien priecājas par iespēju papraktizēt savu angļu valodu. Tiem gan angļu valoda ir tik švaka, ka grūti būs saprast, bet esam apņēmušies gada laikā spēt sarunāties vismaz veikalos, kafejnīcās, taksometros, autobusu un vilciena stacijās. Pirmajā nodarbībā gan tikai mācāmies lasīt un izrunāt burtus Pinyin ķīniešu valodā – tā ir rakstība latīņu burtiem. Protams, ir skaņas, ko diezgan jāpraktizē. Turklāt mūsu līdzskaņi ne vienmēr izrunāsies tā kā esam raduši, piemēram, „r” ne vienmēr būs „r”, bet gan „dž” utt.

Piektdienas vakarā atkal lielā balle ķīniešiem, bet šoreiz arī redzam, kā divi policisti apstādina katru auto uz ceļa un liek visiem pūst trupiņā. Jā, te nav kā Jaunzēlandē, ka no bāra kolēģi pilnīgā reibonī mājās brauc dzēruši, jo pārbaužu ir ļoti, ļoti maz. Ķīnā pat mazākajās pilsētiņās vienmēr noteikumi jāievēro.

Trakajās nedēļas nogalēs Arča turpina pasniegt atvērtās nodarbības. Kāpēc Arča? Tāpēc, ka tas skolotājs, kurš nodarbību „atver” jeb piesaista jaunos skolēnus, tos arī māca. Man ir ļoti daudz mazo klasīšu un vairāk nemaz nevajadzētu. Bet Arča, šķiet, lēnām tiek pārvirzīts uz tiem mazajiem, jo jaunajam afrikāņu skolotājam atļauj mācīt tikai vecākos.

Ik pa laikam dzirdam jautājumu, vai mums patīk Maņdžouli, jo lielākā daļa ārzemnieku uz to atbild negatīvi. Bet mums patīk – pašai pilsētiņai nekāda vaina – vien tas, ka siltums atnāk uz trim mēnešiem gadā, noteikti nospēlē savu lomu.

Svētdienas vakarā tiekamies ar jauno skolotāju no Zambijas. Puisis izvēlējies Maņdžouli, jo, tikko pabeigušam civilās inženierijas bakalaura studijas Ķīnā, tam piedāvāts darbs. Protams – izvēles jau nav nekādas no ārzemniekiem, jo uz Ķīnu neviens nevar tikt, tāpēc skola vienkārši mēģina dabūt kādu, kas var te nokļūt. Puisis gan, protams, saskaras ar rasismu. Piemēram, universitātē, pēc kursa kopēja foto uzņemšanas, vienas meitenes vecāki to uzreiz izņēma no klases, jo negribēja, lai tā uzturas vienā telpā ar „melno”. Tāda ir Ķīna, tas tiesa. Uzzinām vairāk par Zambiju, un nevaram vien sagaidīt savu Āfrikas pārbraucienu. Darbs Ķīnā būs mums devis iespēju atsperties, un nu varēsim iepazīt arī to neparasto kontinentu!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz parunāsim par Sieviešu dienu Ķīnā. Katru gadu 8. martā Ķīnā tiek atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena. Tagad tā nedaudz atšķiras no dienas, kurā sākotnēji tika svinēti sieviešu ekonomiskie, politiskie un sociālie sasniegumi – nu šī diena Ķīnā ir kļuvusi par iespēju vīriešiem izteikt mīlestību pret sievietēm līdzīgi kā Valentīna un Mātes diena (jā, daudzi ķīnieši pilsētās svin šos divus svētkus, kas ieviesti no rietumu valstīm.)

8. martā daudzi ķīniešu vīrieši pērk dāvanas savām mātēm, sievām un meitām. Darbinieces darbā strādā tikai pusi dienas. Un tad, protams, sākas skaistumkopšanas tūres un ballītes vakarā. Un uzņēmumiem šī diena ir liela iespēja nopelnīt, tāpēc visur saliktas reklāmas un „īpašie piedāvājumi”.

Sieviešu dienā daudzās Ķīnas universitātēs ir interesantas tradīcijas. Ir izveidots tāds festivāls kā „Meiteņu diena”, ko studentes svin 7. martā. Tas tāpēc, ka lielākoties Ķīnā vārds „sieviete” tiek attiecināts uz precētu dāmu. Meiteņu dienā notiek grima sacensības, rokdarbu sacensības, gatavošanas un deju sacensības. Un šajā dienā tad studenti izsaka simpātijas tām studentēm, kas tiem iekritušas acī.

Atgriežamies darbos!

Pēdējās brīvdienas nedēļas sākumā paiet svētkos. Pirmdienā sveicam Arča mammu vārdiņa svētkos, otrdienā savus tēvus Armijas dienā un trešdienā svinu 31. jubileju. Par to, protams, visvairāk jāpateicas maniem vecākiem – bez jums es taču neko no šī nepieredzētu, jo nebūtu jau, kam to pasauli pieredzēt! Bet nu – šķiet, ka nekas dzīvē nav par grūtu! Jebkurš izaicinājums – lai cik tas traks varētu šķist (kā pati nesenā nokļūšana uz Ķīnu) – pārtop par nebeidzamām iespējām! Ikviena ķibele – par lielisku pieredzi, lai augtu! Paldies jums, dārgie, ka esat manī ielikuši šo vēlmi neapstāties, bet virzīties arvien tālāk, skatīties augstāk, izzināt dziļāk! Un, ticiet man, jūs esat mana iedvesma, mani vismīļākie, kam tepat blakus ir man lielais, bezbailīgais Arča, kas gatavs spert soli man līdzi šajos piedzīvojumos! Kopā mācāmies, tāpēc uzzinām divreiz vairāk! Kopā dalām grūtības, tāpēc to ir divreiz mazāk! Kopā iegriežam šo pasauli un dzīvojam nevis pēc pulksteņa, bet pēc kompasa!

Arča ir sagatavojis daudzus pārsteigumus. Ir gan jaukas brokastis, gan balonu pušķis. Ir roku darināts sapņu ķērājs un vēl visādi brīnumi. Pusdienojam „karstā katla” vietā, un mūsu izlejamā alus brūvētājs uzdāvina veselu maisu alus (jā, tos pārdod maisos), pat nezinādams, ka mums svētki. Vakarā svecīšu vietā Arča uzšauj salūtu, un trīsdesmit pirmais gads var sākties!

Nākamajā dienā gan jāiet uz skolu – tur mums paziņo, ka valsts skolas atveras pirmdienā, līdz ar to arī šī valodu skola pavisam drīz būs vaļā un varēsim mācīt klātienē. Nez, kā tas būs! Nedēļas nogale vēl caur datora ekrānu, bet piektdiena brīva – vēl taču jāsvin Laternu festivāls, kad ķīnieši beidzot noslēdz savas Jaungada svinības – tas ar pilnmēness iestāšanos. Un tiešām liekas, ka visi gaidījuši šo dienu – ir atvērušies restorāniņi un visi mazie veikaliņi, cilvēku pilnas ielas, ārā jau siltāks – vien -13! Pamazām atsākas dzīvība un arī mēs atsākam darboties. Šis gads solās būt patiešām interesants. Lai arī vienā vietā – šī ir neparasta pasaules mala, kur tik daudz jauna var atklāt ik dienas!

Saņemam savas uzturēšanās atļaujas, kas derīgas gadu – līdz nākamajam februārim. Protams, tās būs jāatjauno vēl vienu reizi. Un tas savukārt ļaus mums daudz vienkāršāk nomainīt darba vietu pēc šī pusotra gada. Domājams gan, ka paspēsim arī uz Latviju aizlidot, bet vēl jau tik tālu savos plānos neesam. Esam labā vietā, labā situācijā, un viss iet tikai uz priekšu!

Un klāt lielais Laternu Festivāls. Salūts sākas pusastoņos rītā, un turpinās gluži kā Ķīniešu Jaunajā gadā – nepārtraukti. Mēs atkal esam uzaicināti ciemos – tradicionāli šajā dienā tiek ēsti saldie pelmeņi, un nu tie mums jāēd pie kanādieša un viņa draudzenes Lilijas. Tie gan palūdz Arčam arī ko pagatavot – īpaši iecienīts ir Arča gatavotais indiešu ēdiens.

Laternu festivāls, Ķīnā pazīstams arī kā Yuan Xiao festivāls, ir vairāk nekā 2000 gadu sena tradīcija, un tas iezīmē Pavasara svētku beigas. Ķīniešu laternu aizsākumi ir pat Akmens laikmetā. Nākot Bronzas laikmetam, attīstījās dažāda veida apstrādātas metāla laternas, no kurām visgreznākās bija pils laternas. Vēlāk dekoratīvās laternas sāka izmantot festivālos. Sui dinastijas laikā (581–618) dažādi laternu svētki kļuva diezgan populāri, un Dienvidu Song dinastijas laikā (1127–1279) parādījās paradums uz laternām veidot dažādus mākslinieciskus darbus. Šajā laikā festivālos tika izmantots pat līdz 10 000 laternu! Qing dinastijas laikā (1644-1911) galvaspilsētā notika laternu izstādes, tika rīkoti arī laternu konkursi, kuru slavenākais konkurents bija pūķa laterna.

Un Laternu festivāla jeb Yuan Xiao festivāla daļa ir pelmeņu ēšana. Tos sauc par Huanu Sjao jeb Tang Juanu. Īpašie pelmeņi ir izgatavoti no lipīgiem rīsu miltiem, kas pildīti ar saldu vai sāļu pildījumu un ir apaļas formas – tā simbolizējot ģimenes vienotību, pilnību un laimi. Saldie pildījumi gatavoti no valriekstiem, sezama, osmanthus ziediem, rožu ziedlapiņām, saldinātas mandarīna mizas vai pupiņu pastas.

Būtiska festivāla sastāvdaļa ir arī laternu mīklu minēšana. Laternu īpašnieki (ejot ielās vakaros) uz savām laternām uzraksta mīklas. Ja festivāla apmeklētāji var šīs mīklas atminēt, tie saņem mazu dāvaniņu! Jā, ierasti ielās notiek parādes, bet šis ir tāds klusāks gads, turklāt esam diezgan nelielā pilsētiņā. Citur ļoti svarīga ir Pūķa deja, kad milzīgas pūķu figūras tiek dancinātas ielās. Ķīniešu pūķi ir Ķīnas simbols, un tiek uzskatīts, ka tie nes veiksmi – tāpēc – jo ilgāk pūķis dejā, jo vairāk veiksmes tas dos sabiedrībai. Tiek uzskatīts, ka pūķiem piemīt īpašības, kas ietver lielu spēku, cieņu, auglību, gudrību un labvēlību.

Maņdžouli pūķi tā arī neparādās, bet svētki ir jūtami. Jau sešos sākas salūts, kas tiek šauts nepārtraukti – nu gluži kā Ķīniešu Jaunajā gadā. Arī mēs izejam ielās – lai arī no dzīvokļa paveras skats uz visu ezeru, nu esam klātienē. Šoreiz ir tik daudz cilvēku, tik daudz auto, tik daudz salūtu un laternu pārdevēju! Vietējie pērk laternas, uz tām uzraksta vēlējumu un laiž gaisā, kamēr citi laiž gaisā salūtu. Visapkārt! Esam kā vienā lielā svētku virpulī! Atliek tik griezties apkārt un izbaudīt! Šie tiešām ir vieni no iespaidīgākajiem svētkiem, kas pieredzēti, lai arī esam vietā, kur tos, iespējams, svin pavisam necili.

Lai arī mūsu draugi mums saka, ka laternas laist aizliegts, lai neaizdegtos Iekšējās Mongolijas pļavas, cilvēki tāpat to dara. Un to dara ļoti atklāti, tāpēc atkal sākam apšaubīt to, ko mums saka. Bet esam nosvinējuši šo pilnmēness dienu kā nākas – ēdam gan saldos pelmeņus, ko paši gan par pelmeņiem nenosauktu, jo tie ir pavisam citādi. Pieredzam uguņošanu un laternu laišanu, un vēl paspējam sagatavoties darbīgajai nedēļas nogalei. Nu ko – atkal sākas darbi!

Skolēni no brīvdienām atgriežas smaidīgi, bet īsti jau brīvdienas tiem nekādas – Ķīnā tiek uzdots ļoti daudz mājasdarbu. Un arī paši mazākie māk pastāstīt, ka tie to vien darījuši kā pildījuši mājasdarbus. Angļu valoda gan aizmirsusies – daži pat neatceras kā lasīt (jo simboli taču citi). Bet nedēļas nogale paskrien ātri – nu tā it kā nebūtu bijis tas brīvais mēnesis. Bet atšķirība ir manāma – tad, ja iepriekš nodarbības beidzām pilnīgā tumsā, nu vakari palikuši gaišāki. Arī temperatūras paaugstinās. Virtuvē atkal nestrādā radiators, bet labi, ka visi pārējie neļauj palodzēm atkal pārtapt ledus klucī.

Nākamā nedēļa sākas pavisam interesanti. Skolas direktore ir atgriezusies no atvaļinājuma un ielūdz mūs abus ar Arču pie sevis pusdienās. Nu ko – piekrītam! Tiekamies skolā pusdienlaikā, tad kopā braucam uz skolu pakaļ direktores meitai. Pa ceļam direktore sniedz man dārgu sudraba kaklarotu (ķīnieši nepūlas noņemt cenas dāvinātām lietām), un saka, ka viņa ir ļoti priecīga par mūsu darbu. Izrādās, pat brīvdienās esot, skolas skolotāji direktorei lūguši, vai nevar to ārzemju skolotājus nomainīt pret mums – visi esot sajūsmā par to, ka mēs varam strādāt bez jebkādas palīdzības, vienmēr smaidām, nekad neatsakām grūtākiem uzdevumiem. Jā, laikam esam nedaudz pacēluši to latiņu. Direktore saka, ka nekad nebija iedomājusies, ka arī no Eiropas var nākt labi skolotāji, kas pārzina valodu, kas nav to dzimtā. Un nu tā ir pārliecināta – darbā vairs netiks pieņemti amerikāņi un kanādieši, kas vienmēr slinko, un kam vienmēr ir kādas problēmas. Tagad tā grib cilvēkus no Latvijas. Smejam – nu re – jātaisa darbā pieņemšanas aģentūra. Izrādās, skolai grūti ar Ziemeļamerikas skolotājiem, jo tie vienmēr domājot, ka ir labāki par citiem. Esot cimperlīgi un ar tiem grūti sastrādāties. Un tāpēc ķīniešu skolotāji burtiski cīnoties par mums. Smieklīgi, bet, protams, patīkami. Un tieši tāpēc direktore ķīniešu skolotājiem esot teikusi – kā atgriezīsies no atvaļinājuma, uzaicinās mūs pusdienās – kā pateicību.

Drīz no skolas atnāk direktores trīspadsmitgadīgā meita, kas uzaugusi ārzemnieku sabiedrībā, un ļoti labi zina angļu valodu. Tad kopā dodamies uz direktores dzīvokli, kas ir vienā mājā ar dažiem citiem skolotājiem. Jā, šai ģimenei pieder ļoti daudz īpašumu Mandžūrijā un arī ārpus tās.

Tā ierodamies dzīvoklī, kas patiesībā ir gandrīz viss 26. stāvs daudzdzīvokļu ēkā, pasniedzam līdzpaņemto greipfrūtu (Ķīnā dodoties ciemos ierasti dāvina augļus un riekstus). Tad direktore atkorķē franču vīnu un sēžamies pie galda. Tās meita uzspēlē klavieres, un arī man tiek lūgts tas viens vienīgais Melanholiskais valsis, ko atceros.

Runājam par ļoti daudz ko. Paši ķīnieši uzskata, ka tiem ir ļoti daudz mājasdarbu un garas nodarbības. Tomēr pusdienu starpbrīdis tiem ir veselu divu stundu ilgs. Un kāpēc tā? Tāpēc, ka tradicionāli ēdiens tika gatavots pat trīs stundas vai ilgāk, tāpēc pieņemts ēst nesteidzoties, tiešām to baudot. Un pēc tam arī nosnausties.

Jauniešiem ir četri brīvi mēneši gadā. Bet mājasdarbu ir daudz, un arī eksāmeni ir diezgan sarežģīti. Tas tāpēc, ka Ķīnā ir tik liela populācija, ka vajadzīga atlase – ne visiem atrodas vietas labās universitātēs, tāpēc – lai tur tiktu, bērni mācās ļoti daudz.

Tad direktore turpina sakot, ka mums pārsteidzošā kārtā ļoti viegli bijis nokārtot visus dokumentus darbam Ķīnā. Jā, nākam no mazas valstiņas, ko neviens īsti nemaz nepārbauda. Direktore saka: „Jums vīzu pat vieglāk kā afrikāņiem uztaisīt”. Jā, Dienvidāfrika jau arī ir angliski runājoša valsts, un vīzas tiem izsniegtas viegli, bet nu arī tiem, izrādās, tagad problēmas. Skolā esot pieņemti dienvidāfrikāņi, bet šie naktī lavījušies pāri Krievijas robežai, lai pēcāk aizbēgtu uz Eiropu. Un tagad to papīrus ļoti pārbauda. Un ļoti strikti pārbauda arī amerikāņu, kanādiešu un britu dokumentus. Mūsējos? Ieraudzīja un palaida tālāk.

Direktore ir ļoti jauka – tā gan maz zina angļu valodu, bet kaut kā jau saprotamies – tā kā nenākam no angliski runājošās valsts, spējam saprast, ka kāds angļu valodu var arī nezināt. Direktore bieži rīko ekskursijas, dāvina saviem darbiniekiem dāvanas, ved vakariņās. Piedāvā visādas bezmaksas ekstras – mums tiek piedāvāta ekskursija uz budistu templi, kur cilvēki kopā gatavo veģetārās maltītes, un tūliņ arī ēdiena gatavošanas kursi. Viss, ko vēlies – prasi, un direktore sagādās. Jā – šī ir pasakaina darba vieta. Ja ne šajā sasalumā! Ja vien apkārt būtu zaļumi, dzīvība un kas nedaudz aizraujošāks kā pļavas un robežas. Bet esam priecīgi, ka strādājam šajā skolā.

Turklāt Ķīna ir ļoti droša valsts. Tikai tagad saprotam, kāpēc pirms diviem gadiem, kāpjot vilcienā, darbinieki mums atņēma nazi. Izrādās, ka Ķīnā neviens nemaz nedrīkst tādu nēsāt (kur nu vēl ieročus). Arī restorānos nevienam netiek dots „kārtīgs” nazis, kā senāk (sevišķi mongoļu virtuvē ierasti lietot lielu nazi gaļas graizīšanai). Nu likums paredz, ka nazi var nopirkt veikalā un nest mājās, lai lietotu virtuvē. Bet uz citu provinci to pārvest nevar – ne lidmašīnā, ne busā, ne vilcienā, jo viss iet caur skeneri. Tā tiek kontrolēta drošība. Un, protams, arī kameras ir visur. Jā, nedaudz jau tā sajūta kā cietumā, bet neviens nekādu informāciju nepārbaudot, ja vien neparādies uzmanības centrā. Tomēr – ja izdari ko nelikumīgu – par tevi atradīs pilnīgi visu – pat pozu, kādā guli. Tāpēc vietējie te par noziedzību neuztraucas – kad iet veikalā, tie atstāj pat atslēgu auto aizdedzē. Ja kāds ko izdomās pasākt – noķers to ātri. Maksā ķīnieši pārsvarā ar telefona aplikāciju (pat mazākajās bodītēs), tāpēc neko nozagt tumšākā stūrī nevar. Un telefoni ir izsekojami.

Ķīnas veiksmes stāsts esot izskaidrojams ar cilvēku paklausību valdībai. Te neesot kā Francijā – kad vietējie vien ņemot brīvdienas vai ejot protestos. Te valdība saka – maskas jāvalkā, visi bez ierunām valkā. Valdība saka – visiem trīs reizes jātaisa testi – nekādas sūdzības, nekādas ierunas. Viss tiek izdarīts, slimnīcās ārsti noorganizēti. Vienkārši bezierunu paklausība. Bet bailes arī.

Ķīniešiem patīkot Putins, jo tas parādot savu spēku un varu. Un te lielā nācijā tāda spēcīga vara tiek cienīta, jo bez tās būtu īsts haoss. Par daudzām lietām uzreiz liek cietumā – arī par braukšanu reibumā (protams, tur jābūt diezgan iereibušam, nav jau tā, ka uzreiz saslēdz rokudzelžos). Tāpēc dažiem ķīniešiem patīkot Amerika – tur varot justies nedaudz brīvāk. Tomēr tas mainās. Nu Ķīna vairāk sliecoties uz Eiropu, jo saprotot, ka amerikāņi nemaz nav tik vareni, kā tie sakās esam. Un Eiropā tomēr ir vēsture un kultūra. Direktore smej, ka amerikāņi atbraucot ir pārsteigti par senajām ēkām un tempļiem, kas vietējiem liekas nieks vien, bet tiem ārzemniekiem taču nekādas vēstures nav!

Galdā tiek likti direktores tantes paštaisīti pelmeņi, pildīti ar burkāniem un vēl visādiem brīnumiem, ko nemākam aprakstīt. Pastāstām, ka mums ļoti garšo olu – lociņu pelmeņi, kas te ir tradicionālie, un direktore izsaucas – „Nu re, un mēs tik ilgi domājām, ko lai jums iedod ēst! Būtu taisījuši tos, bet nobijāmies!” Izrādās, ka „parastajam ārzemniekam”, kas nāk no Ziemeļamerikas vai Lielbritānijas, lociņu garša nepatīkot, tāpēc dāmas pabaidījušās taisīt ko tādu.

Pusdienās pievienojas kaķis, kas bieži vien tiek likts dušā un mazgāts, tāpēc nedaudz neapmierināts. Parunājam arī par ķīniešu tradicionālo medicīnu, kur tiek izmantotas dažādas dzīvnieku daļas. Runājam arī par to pašu briežu ragu uzlējumu. Izrādās, ķīnieši meklē savvaļas briežus, ne fermās audzētos – un to ragu uzlējums tad esot brīnumzāles. Šņabī jeb baidžu (kā te sauc vietējo samenīti), tiek likts arī tīģera kauls, lāča dziedzeri un visādas citādas dzīvnieku daļas. Protams, lai ko tādu dabūtu, dzīvnieku sākumā jānogalina. Bet nesen valdība esot aizliegusi šādas lietas, jo dzīvnieki Ķīnā vienkārši pazūd. Jā, ne visas tradīcijas ir vērtīgas, un cilvēks taču paliek gudrāks – vajadzētu taču vairāk apjaust to, kā mēs ietekmējam dabu, un kā tā ietekmēs mūsu nākotni.

Drīz ierodas skolas sekretāre – tā mums atnesusi algu. Smejam, ka mums to pasniedz sakot: „pārskaitiet, jums jau tā patīk.” Redz, citi vienkārši paņem to lielās papīra banknošu kaudzītes, tāpēc vietējie nobrīnījušies, ka mums patīk naudiņu pārskaitīt. Šoreiz gan uzticamies saņemtajam.

Tad direktore saka – „nu re, esmu piedzērusies, tagad iešu runāt ar tiem skolotājiem, kas vienmēr nāk piedzērušies runāt ar mani. Būsim mainītās lomās.” Jā, ir daži ārzemnieki, sevišķi kāds brits, kas visu laiku ir nepārtrauktā reibonī. Bet jau sākumā sapratām, ka te strādājošie ārzemnieki ir ar saviem niķiem.

Mums līdzi tiek iedoti pelmeņi, sēžamies auto (jo jābrauc vien ap stūri), un atvadāmies no jaukās sievietes. Diena sākusies interesanti. Un pavisam drīz tā turpinās – mūsu ķīniešu asistente (kas nozīmēta visām mūsu vajadzībām), uzraksta ziņu – pēc divām minūtēm dodamies uz banku vērt vaļā kontu. Nu ko – tikko noviltie zābaki kājās un skrienam! Meitene mūs nogādā Ķīnas lielākajā bankā, un sākam aizpildīt visādas ķīniešu formas. Protams, tā mums ļoti palīdz, jo jāraksta taču ķīniešu simboliem! Paiet veselas divas stundas, kamēr visi saprot, no kurienes esam, ka tiešām Latvija ir valsts, utt. Bet tad uzreiz saņemam bankas karti! Nu re – lai arī pirmajā dienā pirmais, ko dzirdējām – bankas kontu Ķīnā neatvērt, nu mums katram ir savs. Neticam visam, ko mums stāsta – vienmēr pārbaudām paši!

Nezinām gan, kā izņemt naudiņu, kā kontam izsekot, jo internetbankas kā tādas nav. Bet visu taču atkodīsim! Nu nebūs bailes, ka dzīvoklī, kurā nav dūmu detektori, kādu dienu kādas iespējamas vai neiespējamas nelaimes gadījumā visus savus līdzekļus varam pazaudēt. Karte ir derīga 9 gadus. Ideāli – daudzas lietas atrisinājušās!

Protams, arī ar meiteni parunājam par daudzām lietām. Viena ir īpaši interesanta. Kad prasām, kad tai ir dzimšanas diena, tā jautā – „pēc Saules vai pēc Mēness kalendāra?” Redz, mēs esam ieraduši sekot Saules kalendāram, pēc kura meitenei dzimšanas diena esot 25. aprīlī, bet tā neesot īstā, jo Ķīnā visi dzīvo pēc Mēness kalendāra – un katru gadu Jaunais gads iesākas citā dienā, līdz ar to arī citā dienā tiem ir dzimšanas diena! Meitene (kas svinēs savu 33. dzimšanas dienu) saka: „Hmm, nemaz nezinu, kurā datumā man dzimšanas diena šogad. O, pirmajā maijā!”. Tik daudz dīvainības Ķīnā!

Un tieši tāpēc katra diena ir tik interesanta!

Nākamās dienas ir pēdējās, kad vadām nodarbības tiešsaistē. Mums gan tiek atgādināts, ka jāsaka – esam no Jaunzēlandes, jo visi taču grib kādu, kas nāk no angliski runājošas valsts. Nezinām, kā tas izies cauri, jo šajā mazajā pilsētiņā vieniem esam krievi, vieniem eiropieši, citiem jaunzēlandieši. Un tagad sanāk arī vairāk runāt ar vietējiem – pamazām jau Mandžouli sāk atdzīvoties. Bet tāpat visi atzīst – tagad nav labs laiks, jo vietējie te ļoti paļaujas uz Krieviju un tās iedzīvotājiem, bet, tā kā robežas ciet, arī daudziem biznesiņiem savas durvis jāaizver. Arī skolas ķīniešu skolotāji saka, ka Mandžouli tagad izskatās ļoti nabadzīga vieta. Nez, kad tas viss mainīsies. Pat tagad, kad ieejam kādā lielākā veikalā – vienkārši izpētīt gan mēbeļu salonus, gan santehnikas pārdevēju kolekciju – mums burtiski skrien klāt, lai pajautātu – vai esat no Krievijas? Mums, protams, tagad jāsaka, ka no Jaunzēlandes, bet krieviski runājam. Protams, smieklīgi sanāk, bet varam jau to spēli paspēlēt. Vietējie uzreiz saskumst un saka, ka gaida krievus. Bet valdība esot teikusi, ka tūristi varēs atgriezties ap šī gada beigām. Ar lielu „varbūt”. Tas nozīmē, ka vēl gadu šīs robežas būs slēgtas. Protams, Ķīnā var iebraukt ārzemnieki – ar uzturēšanās atļauju vai darba vīzu. Bet nedēļas vidū tiek izdots likums – visiem iebraucējiem anālie testi ir obligāti. Iepriekš tie tika veikti tikai lielajām nācijām, bet tad japāņi sūdzējās – viņu pilsoņiem esot morāla trauma pēc šī testa, tas esot jāpārtrauc. Bet Ķīna nepiekāpjas: būsim godīgi, taisīsim visiem. Tātad zini, ar ko jārēķinās, kad ierodies Ķīnā. Protams, vēl visas karantīnas, pārbaudes un vēl visādi trakumi. Un ir arī jauni aizliegumi – Ķīnā aizliedz iebraukt cilvēkiem no Krievijas, Francijas, Itālijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Ukrainas, ASV, un vēl dažām Āfrikas un Āzijas valstīm.

Vietējie veikalos mūs arī filmē – nu kā pirmoreiz ārzemnieku ieraudzījuši. Bet tie ir tie lielie iepirkšanās centri, kur „ķīnietis parastais” iepirkties neiet. Liekas, ka drīz mūs visa pilsēta pazīs.

Ārā paliek nedaudz siltāks. Protams, naktī temperatūra ir zem mīnus 20 grādiem, bet apkure tiek samazināta, tāpēc vairs tik silti iekšā nav. Bet nu nevar salīdzināt ar to nepārtraukto aukstuma sajūtu Jaunzēlandē, kur mājas taisītas no papīra, kamēr ārā tāpat auksts.

Pienāk ceturtdiena – sapulce un pēdējā skolas pārbaude. Vietējie policisti ceturtdienas vakarā paziņo – jā, ar nākamo dienu visas mācības var notikt klātienē. Visi ir ļoti priecīgi, bet mēs nezinām – priecāties vai ne. Jāatzīst, ka darbs tiešsaistē ir ļoti ērts – tikko no gultas, uzvelc pieklājīgu kreklu, turpat apakšbiksēs vari sēdēt pie ekrāna un darboties. Viss pa rokai – virtuve, vannasistaba.. Bet nu – skola. Un trakākais, ka nodarbību laiki atšķiras, un arī klases mums tiek piešķirtas citas – viss mainās. Bērni gan ilgi vēl sūta ziņas, ka viņiem mūsu pietrūkst. Bet tie atgriežas pie saviem „oriģinālajiem” skolotājiem, kam esam vien izpalīdzējuši. Nu mums ir pašiem savas klases. Katrs strādāsim citā skolā – Arča tajā, kas no mājas ir minūtes gājiena attālumā, es – 20 minūtes no mūsu dzīvokļa. Nedēļas beigas ir ļoti saspringtas – visa plānošana, visa jaunā apgūšana. Jā – Ķīnā bieži notiek tā, ka situācija vienkārši nāk negaidīta, un tad visam arī ātri jābūt gatavam. Bet ceļošana mums iemācījusi ātri pielāgoties.

Skolā gan mācīt nebūt nav tik viegli. Jā, pārējiem skolotājiem nekas nemainās – klases tās pašas, sistēma tāda, kā bija pirms tiešsaistes mācībām. Bet mums? Viss jauns – jauni asistenti, jauni skolēni, jaunas klases, jaunas tāfeles (kas ir tik modernas, ka visu stundas laikā veiksmīgi tajās pazudējam). Sākums ir tiešām satraucošs, bet bērni ir priecīgi mūs redzēt. Ar mazajiem strādājot vajag milzumdaudz enerģijas, un grūti iedomāties nedēļas nogali, kad tādu nodarbību ir pārpārēm. Bet – kā saka – jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt. Un – jo enerģiskāks esi, jo enerģiskāks arī kļūsti. Ķermenis taču pielāgojas! Bet nu – nedēļas nogale. Tad, kad sākam astoņos rītā un beidzam septiņos vakarā. Uhh.. Turklāt pēkšņā lēmuma dēļ, stundas tiek plānotas līdz pat desmitiem piektdienas vakarā. Un tas nebūt neļauj sagatavoties tām pienācīgi.

Bet, lai arī sākumā liekas diezgan traki, dienas beigās šķiet, ka viss izdevies. Jā, protams, ir daudz citādāk kā tiešsaistē. Īpaši ar mazākajiem – jābūt ļoti aktīvam un arī balsi nevar pažēlot – vakarā runāt vairs negribas. Arī ar skolotājām interesanti sastrādāties – dažas ķīniešu asistentes kārtīgi sakliedz uz saviem skolēniem, citas labprāt visu stundu sēž telefonā. Palīdz tad, kad esi galīgā bezizejā. Un nosaucu arī savu pirmo skolēnu! Jā, ķīniešiem ierasts, ka skolotājs tiem dod arī angļu vārdu. Tam gan nebiju gatava, un pirmais, kas iešāvās prātā, bija Džeks. Nu neko – skaidrs, ka būs jāpastudē interesanti vārdi. Saskaramies jau ar visādiem (kādam bijusi laba humora izjūta). Ir gan Ābols, gan Septītnieks (kas ķīniešiem ir veiksmes cipars). Meitenēm ir puišu vārdi un puišiem meiteņu vārdi, bet gan jau pieaugot bērni tos nomainīs.

Ārā atkal mīnus 30, un skolotājas saka, ka siltāks būs jūnijā. Eh, ilgi jāgaida. Bet vēl tās saka, ka mūsu darbs ir ļoti labs, un tas ir jauki. Turklāt svētdienā liela balle – pēc pirmās nedēļas klātienē direktore visus aicina uz Sieviešu dienas pasākumu. Tā saka, ka Ķīnā tie ir milzīgi svētki, un arī mazie puķu veikaliņi tiešām aktivizējušies.

Saprotu, ka vecākas klases mācīt ir vieglāk, un prieks, ka starp visiem mazuļiem ir arī tādas. Tomēr kā meitenei mazo klasītes man ir daudz vairāk, jo no puišiem bērni bīstoties – sevišķi ja bārdains, tad ķīniešu bērni mēdz arī visu stundu noraudāt. Arča gan savā vienīgajā mazo bērnu klasītē visiem patīk – un tā ir klasīte, ko tiešsaistē mācīju es. Ir jau dažas, kas nav mainījušās, un tur bērni ir ļoti priecīgi mūs redzēt.

Svētdiena man liekas jau vieglāka. Arča atzīst, ka daudzi skolēni gan zaudējuši interesi un svētdienā jāpiepūlas nedaudz vairāk, kamēr man maziņie vismaz vairs nebaidās. Smieklīgi, ka viena meitenīte nodarbības laikā pasniedz man savu zobu, kas tikko izkritis – jā, arī ar tādiem gadījumiem jātiek galā. Vietējie tikmēr bauda nogali, milzīgos pūļos tie parkos iegriežas savās dejās. Un visur izkārti plakāti – pirmdienā taču Sieviešu diena! Un tie te ir lieli svētki. Tieši tāpēc visa skola svētdienas vakarā tiekas restorānā, kur vakariņas uzsauc direktore. Ir gan dažādi uzdevumi, gan karaoke, kas obligāti jādzied jaunajiem skolotājiem. Mēs gan izsprūkam sveikā cauri – izvēlamies dejot nevis dziedāt lielā pūļa priekšā. Bet atmosfēra ir ļoti jauka un redzams, ka skola tiešām ļoti rūpējas par saviem darbiniekiem. Tik daudz pasākumu, tik daudz dāvanu! Un forši, ka mums neaizmirst pateikt, cik tie ļoti priecājas par mūsu darbu.

Nedēļa noslēdzas ar skaļu ballīti, un tā bijusi tiešā tāds liels, sarežģīts skrējiens. Bet neko – nākamās solās jau būt labākas un vieglākas. Tagad vien tāds pārmaiņu laiks. Pārmaiņas taču uz labāko! Un tikai uz priekšu!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz parunāsim par Ķīnas karogu. Ķīnas karoga sarkanajai krāsai ir divas vēsturiskas bāzes. Pirmā – šī karoga krāsa pauž revolucionāro komunistu filozofiju, kas valda Ķīnā kopš 1949. gada, kad Mao Dzeduna spēki uzvarēja Ķīnas pilsoņu karā un padzina nacionālistus līdz ar to karogu. Tomēr sarkanā krāsa tradicionāli ir arī etnisko hanu krāsa – han ķīnieši veido pārliecinošu vairākumu valstī. Manchu dinastijas laikā no 1644. gada līdz 1911./12.gadam, lielākā daļa Ķīnas karogu bija dzelteni, manchu etniskajā krāsā. Savukārt zila krāsa tika saistīta ar mongoļiem, balta ar tibetiešiem un melna ar hui – pārējām lielākajām ķīniešu etniskajām grupām. Pirmajā republikā, kas tika izveidota 1912. gadā, šīs piecas krāsas valsts karogā veidoja horizontālas svītras. Starp citu, ciparam „pieci” Ķīnas simbolikā jau sen ir liela nozīme – tas atspoguļo arī piecus elementus, piecus valdniekus, piecas varas, utt.

Ķīnas Tautas Republikas karogā, kas oficiāli tika pacelts 1949. gada 1. oktobrī, „pieci” simbolika tika atspoguļota zvaigznēs. Lielā zvaigzne simbolizē Ķīnas Komunistisko partiju un tās vadošo lomu. Mazākās zvaigznes, kuras katra ir vērstas uz lielās zvaigznes centru, bija saistītas ar četrām partiju atbalstošām sociālajām klasēm – proletariātu, zemniekiem, mazo buržuāziju un “patriotiskajiem kapitālistiem”. Vēlāk partija šī karoga interpretāciju mainīja: tika teikts, ka lielā zvaigzne simbolizē Ķīnu, mazākās zvaigznes – valsts daudzās nacionālās minoritātes.

Pirmdiena atkal ir kāda īpaša svētku diena – viss aizvēries, un, lai kā vēlamies izpētīt ko vairāk, pilsēta reāli ciet.

Vietējie gan vairāk sveicina – gan angliski, gan krieviski. Laikam svētku noskaņojumā. Vienīgais, kas nedaudz apnicis – tas salūts, ko šauj agri no rītiem un beidz vēlu vakaros.

Ņemam taksi, lai apgūtu tālākās pilsētas vietas, un tur arī atrodam šo to atvērtu. Drīz baudām „ķīniešu karsto katlu”, kas reāli ir uz galda, uz uguns likta bļoda, kas vārās, un tur tad pats var samest iekšā visādus labumus, un, kad gatavi, pēcāk makšķerēt ārā. Un izmakšķerētos labumus tad mērcē savā mērcītē, ko var samiskēt no 20 dotiem trauciņiem ar visādiem zaļumiem, asumiem, sēnēm utt. Forša lieta. Un to, kas paliek pāri, ņemam līdzi, un improvizējam šo karsto katlu savā namiņā.

Vēl un vēlreiz pārliecināmies, ka te krievu valoda noteikti ir daudz lietderīgāka kā angļu, vismaz komunikācijā ar vietējiem. Ja angliski tie nesaprot, uzreiz prasa, vai runājam krieviski. Un tad jau viss aiziet!

Beidzot pieredzam, kā pilsēta iededzas – kā paliek tumšāks, visas Mandžouli ēkas tiek izgaismotas dzeltenajos toņos, no kā tad pilsēta ieguvusi savu iesauku „Zelta pilsēta”. Vēl pāris neredzētas vietas, un pirmā nedēļas diena paskrējusi. Un tā ātri vien paskrien arī parējās.

Mostamies no salūta, ārā atkal mīnus 30. Un ko šādā salā darīt? Ņemam taksi un dodamies uz robežu – šoreiz to, kur uzcelti milzīgi vārti par godu Ķīnas – Krievijas sadarbībai. Tie atrodas pie vilcienu sliedēm, kur abas lielvalstis apmainās precēm. Bet nu pie vārtiem klāt pieiet nevar, lai arī vagoni, pilni ar oglēm un koku, gaida garās rindās.

Smejam, ka taksists šajā attālajā galā arī paliek gaidīt, kad brauksim ar to atpakaļ, bet mūsu plāns taču ir staigāt! Tepat ir arī beznodokļu zona un milzīgi iepirkšanās centri, no kuriem burtiski izskrien ķīnieši, lai uzzinātu, no kurienes esam. Tie krieviski mums paskaidro – ja būtu dokumenti, mēs varētu visu izpētīt, bet pases mums joprojām pie policistiem, kas kārto uzturēšanās atļauju.

Un tā nu soļojam visus 10 kilometrus atpakaļ uz Mandžouli. Atkal garām lielajām Matrjoškām un visiem krievu veikaliņiem. Lai arī uz beigām sāk salt, taksisti šajās brīvdienās nemaz neizmanto skaitītājus, un tad nu apčakarēšana var sākties. Mēs par spīti nevienu neņemam. Un pastaiga ir jauka, lai arī daudz ko jaunu nepagūstam. Tiek šauts salūts – no rīta līdz vakaram. Godīgi sakot, tas nedaudz nogurdina, bet jāmēģina par blīkšķēšanu arī priecāties. Galu galā – tā ir privilēģija mazajās pilsētiņās, jo lielpilsētās nav atļauts tāpat vien šaut salūtu. Te to dara visur – uz ielām, pagalmos, uz sasalušā ezera un pat kāpņutelpās, kas nešķiet prātīgi. Bet ķīnieši svin.

Mēs jau arī vēlamies kārtīgi nosvinēt savas pēdējās brīvās dienas, un tāpēc meklējam skābo krējumu savam rasolam, bet, protams, burjata ēstuve ciet, un veikalā pieejams vien jogurts. Ņemam to bez cukura, bet arī tas ir salds. Smejam par savu saldo rasolu – Ķīnas variācijas. Veikalā nav arī saldā krējuma, no kā to skābo varētu uztaisīt. Vienīgā iespēja ir tādu pasūtīt internetā. Kas vēl šeit praktiski nav nopērkams? Tas ir dezodorants – tikai īpašos veikalos par īpaši augstām cenām. Ķīna ir dīvaina. Te ir arī tādas dīvainas iestādes kā profesionāli ausu tīrītāji un profesionāli svara samazinātāji. Toties forši, ka te ir milzīga dabīgo tēju izvēle, tāpat kā garšvielas un visādas pupiņas un citi pākšaugi, ko vēl nosaukt nemākam.

Nākamajā dienā paši no burjata saņemam ziņu – tas nevarot mūs sagaidīt, un tad arī apsolāmies aiziet pie vīra. Vien viņa ēstuve arī ciet, tāpēc jāgaida svinēšanas beigas.

Nedēļas nogalē ir ļoti silts, tāpēc nododamies pastaigām – dienā vismaz 10 km mēģinām pievarēt. Tad gan atklājam vairākus suņus, kas upmalā piesieti. Nez, kur to saimnieks. Vien kāds opis netālu nokārtojas „pa lielam”. Uzejam lēto nieku veikaliņus, kur pat kārtis pārdod par 10 centiem. Protams, vietējie vienmēr vēlas uzzināt, no kurienes esam. Un uzzinājuši, ka tomēr neesam krievi, tie pilnīgi sašļūk. Un tad visi sasmejamies – gan jau lielie kaimiņi arī kaut kad atgriezīsies. Lai gan nevar jau zināt, cik viss šis ieilgs.

Ķīnieši vispār ir ļoti tieši – tie nepakautrēsies uzreiz pajautāt, cik pelni, kur dzīvo, kur strādā, vai ir bērni, ko dara vecāki utt. Un tie nepakautrējas arī komentēt – cik tu garš, cik resns, cik balts. Pašiem sabiedrībā tiem ir ļoti maz cilvēku ar lieko svaru – dāmas vienmēr cenšas būt slaidas, bet tās nevingro, bet gan gavē, jo ir diezgan slinkas, ko pašas atzīst. Tas gan neattiecas uz vecākiem cilvēkiem, kas parkos katru rītu staipās. Savukārt bērni paliek apaļīgāki, jo vecāki tos mēģina barot tā parādot savu pārticību – sevišķi uz maziem zēniem. Nemaz ne tik sen atpakaļ taču vispār nebija ko ēst, bet nu ķīnieši palikuši bagāti. Un to tie vēlas arī parādīt.

Arī mēs te baudām ķīniešu ēdienus. Sataisām paši arī savu „karsto katlu” – tam viss nepieciešamais nopērkams veikalā. Jā, būs daudz ko aizvest mājās un parādīt pēc šī Ķīnas piedzīvojuma.

Nedēļas nogalē Mandžouli plosa arī 9. pakāpes vējš. Īsti neizprotam, kas tas ir, bet, kad jūtam uz ādas, ir baisi – nu tāda vētra! Visi ielu malās saliktie mocīši sagāzušies, pa gaisu aiznestas pat dažas ielu nosaukumu zīmes. Tādā dienā pat baisi atrasties ārā, jo Ķīnā ir tik daudz kas, kas varētu arī uzkrist uz galvas! Saskrienamies arī ar Liliju, kas saka, ka šāda vētra bijusi vēl vienu reizi pēdējo sešu gadu laikā, bet tas ir retums. Trakākais esot kūlas dedzināšana, ko piekopjot Krievijas pusē. Pagājušajā vasarā tā izgājusi no kontroles, bet ķīnieši neko nevarējuši darīt, kamēr uguns neesot sasniedzis robežu, jo pāri tai likumīgi nekādi. Un tad no Mandžouli augstākajām ēkām pavērušies baisi skati – pamale liesmās, kas virzās uz pilsētu. Protams, tās apturētas laicīgi.

Lilija ātri māk apstāstīt arī savus plānus un savas idejas. Tā nevar pārdzīvot, ka viņas kanādiešu draugs nekādi nemācās ķīniešu valodu. Mēs gan saprotam, cik šī valoda ir noderīga, tāpēc dīvaini, ka ārzemnieks neizmanto šo iespēju – būt ar valodas lietpratēju un nemācīties. Bet tie, kas nāk no angliski runājošām valstīm, reti kad zina kādu citu valodu, jo angļu valoda šķiet pašsaprotama.

Un nogalē atnāk arī ziņa no skolas – visiem ārzemju skolotājiem tiek piedāvātas bezmaksas vakcīnas. Mēs ar Arču esam pirmie, kas atsakās, un mums seko arī visi pārējie skolas skolotāji. Jā, kaut kā negribas brīvprātīgi sevī laist īsti nepārbaudītu vielu – vakcīnas iedarbība un sekas ilgtermiņā vienkārši fiziski nav iespējams pārbaudīt, tāpēc vislabāk nogaidīt – skatīsimies, kas notiks ar vakcinētajiem gadu gaitā, un tad jau varēsim pieņemt lēmumu.

Kopumā nedēļa paiet ļoti nesteidzīgi, un jau nākamajā jāatgriežas skolā. Kā viss būs, nezinām, bet priecē tas, ka, lai arī lēniem soļiem, nāk pavasaris un siltāks laiks. Nākamajā nedēļā priekšā dzimšanas dienas svinības, darba gaitu atsākšana un Laternu festivāls. Un turpmāk, dārgo lasītāj, no marta mēneša šo dienasgrāmatu publicēsim reizi divās nedēļās tāpēc, ka uzsāksim veidot īsus video ar vizuālu ieskatu Iekšējās Mongolijas un Mandžouli dzīvē. Tos varēsi atrast mūsu Facebook lapā: www.facebook.com/pasaule

Iegriezīsim pasauli kopā!

**

Šo dienu atklājums. Parunāsim par ķīniešu māņticībām šo svētku laikā! Šajā Jaungada iestāšanās laikā nedrīkst lietot zāles, citādi cilvēks slimošot veselu gadu. Protams, arī slimnīcu šajā laikā nedrīkst apmeklēt, jo tad slimības nāks visa nākamā gada laikā. Jaungada pirmajā dienā nedrīkst arī slaucīt grīdas un nest ārā atkritumus, jo tas tiek asociēts ar bagātības aizslaucīšanu. Māju tīra tieši Vecgada dienā! Nedrīkst mazgāt drēbes pirmajā un otrajā dienā, jo šīs divas dienas tiek svinētas kā Šuišenas (Ūdens Dieva) dzimšanas diena. Arī matus nedrīkst mazgāt, jo tā tiekot nomazgāta laime.

Jaungada dienā nevajadzētu ēst putru, jo tiek uzskatīts, ka putras brokastīs ēd tikai nabadzīgi cilvēki, un neviens taču nevēlas gadu sākt “nabadzīgi”, tā ir slikta zīme. Turklāt gaļu šajās brokastīs nevajadzētu ēst aiz cieņas pret budistu dieviem, kuri ir pret dzīvnieku nonāvēšanu – šajā dienā, visi dievi tiekas ārā un vēl viens otram laimīgu Jauno gadu. Un no nogalināšanas kopumā jāizvairās no Mēness Jaunā gada 1. līdz 15. datumam, jo ​​asinis tiek uzskatītas par sliktu zīmi, kas izraisīs tādas nelaimes kā naža brūci vai asiņainu katastrofu. Cilvēki parasti nokauj vistas, pīles, cūkas un zivis pirms ķīniešu Jaunā gada vai Vecgada vakarā.

Un kopumā jāizvairās arī no nažu un šķēru izmantošanas, jo tiek uzskatīts, ka jebkurš negadījums, neatkarīgi no tā, vai tas nodara kaitējumu personai vai instrumentam, nākamajā gadā novedīs pie nelabvēlīgām lietām un bagātības izsīkšanas.

Precējusies meita nedrīkst apmeklēt vecāku māju, jo tiek uzskatīts, ka tas vecākiem nesīs neveiksmi, radot ekonomiskas grūtības ģimenei. Tā var iet ciemos otrajā dienā. Bērni pirmajā Jaungada dienā nedrīkst raudāt, jo tas nesīs neveiksmi ģimenē, tāpēc vecāki dara visu iespējamo, lai bērni neraudātu.

Nedrīkst zagt (Jaungada pirmajā dienā), un aizņemties naudu. Nelaimi nes arī tas, ja tukši ir pārtikas krājumi, ja tiek vilktas ieplēstas vai kā citādi bojātas drēbes. Nedrīkst vilkt baltas vai melnas drēbes, jo šīs divas krāsas tradicionāli ir saistītas ar bērēm. Jāvalkā taču sarkans, jo šī krāsa simbolizē laimi, dzīvīgumu un ilgu mūžu.

Un jāēd laimīgais ēdiens – garās nūdeles simbolizē ilgu mūžu, apelsīns savukārt izrunājas līdzīgi kā „pārticība”, tāpēc arī to vajag likt uz galda. Saldumi simbolizē saldu nākamo gadu. Un nedrīkst teikt „nelaimīgos” vārdus kā nāve, mirt, spoks, četri („četri” ķīniešu valodā izrunājas līdzīgi kā „nāve”, tāpēc šajā māņticīgajā nācijā no šī cipara ļoti izvairās). Nedrīkst dot arī noteiktas dāvanas, piemēram, šķēres un bumbierus, un neko, kas būtu saistīts ar skaitli 4. Nedrīkst dāvināt arī kurpes, kas izrunājas līdzīgi kā „ļaunums” un pulksteņus, kas tiek asociēts ar to, ka laiks taču skrien un atpakaļ nenāk, un neviens taču par to negrib domāt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~131 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1755 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6089 eiro

Noietie km: ~40 (km kopš 1.12.20.: ~345)

Nākamo brīvdienu nedēļu sākam nesteidzīgi.

Vakarā atkal jāiet pie kanādieša un viņa draudzenes, tāpēc rīta cēlienu pavadām darbiņos – top gan grāmata, gan šādi tādi dzīvokļa iekārtošanas darbi. Brīvās dienas veltām arī telefonu zvaniem – laika starpība ar daudziem mums ir liela – ar mūsu draugiem Kanādā pat 13 stundas, tāpēc nu savā brīvajā laikā varam beidzot sazināties ar visiem. Un tad domājam – cik gan forši jūs, mūsu draugi, esat! Un cik forši cilvēki mums apkārt bija Jaunzēlandē! Nedaudz žēl, ka te tas kolektīvs tik dīvains – nav jau slikti cilvēki, bet pavisam cita domāšana. Tie, kas no Kanādas vai ASV, ir tik pašpārliecināti un vienmēr mēģina kā izcelties, citi atkal priecājas aprunāt visus pārējos. Mēs cenšamies iesaistīties pēc iespējas mazāk, bet visiem uzaicinājumiem jau atteikt nevar, tāpēc esam tajā visā iekšā tāpat. Bet neko – nosolāmies atklāt par sevi pēc iespējas mazāk, lai nav pārējiem par ko baumot. Protams, pirmdienas vakars nav nekas cits kā šī nebeidzamā izrādīšanās un citu aprunāšana, bet tas vismaz ir pēdējais, kad mums obligāti jāierodas ciemos. Nu atlikušo nedēļas daļu varam veltīt pilsētiņas iepazīšanai uz pozitīvas nots.

Tā kā visas iestādes veras ciet, vienkārši dodamies pilsētas ielās – tajās, ko vēl neesam apguvuši. Tā, lai Mandžūrijā zinātu katru stūrīti! Brīnāmies, cik gan pilsēta tomēr ir liela! Lai arī te dzīvo tikai 200 tūkstoši, mājas saceltas visiem tiem, kas pieplūst vasaras laikā, jo tad te ir visi 2 miljoni iedzīvotāju. Protams, tas pirms pandēmijas. Ārā ir patīkami silts – vien mīnus 9 grādi. Beidzot var redzēt putniņus! Kokos sakarinātas laternas, kas naktī spoži spīd, un vietējie salūtu šauj no rīta līdz vakaram. Vien tagad uzzinām, ka tā tie aizbiedē ļaunos garus. Nu viss skaidrs, kāpēc tie negaida naktis, lai redzētu skaistās gaismiņas.

Nabagākie ļaudis vāc atkritumus, lai tos nodotu un ko nopelnītu, bagātākie braukā glaunos auto un ietur maltītes skaistākajos Maņdžouli restorānos. Mēs iepērkam kārtīgus pārtikas krājumus Jaungadam, jo drīz taču viss vērsies ciet! Smejam, ka tad, kad ejam pie mazākiem tirgotājiem, pārējie pircēji uzreiz painteresējas: „Ko tas „baltais” pie tevis pērk?”, un tie tad atbild: „Visu veģetāro.” Tik daudz jau sākam saprast.

Protams, pasekojam ziņām – gan tam, kas notiek Ķīnā, gan pasaulē. Protams, daudz runā par vakcīnām. Tā pati slavenā Austrālijas aviokompānija, kas teicās lidināt tikai vakcinētos, nu saka, ka tas attiecas tikai uz garajiem 12-14 stundu lidojumiem, ne visiem. Protams, pasaule mainīsies, bet esam priecīgi, ka mums izdevās tik šeit – nekas īsti vairs mūs neietekmē. Mums bija plāns iekrāt, un to tagad arī darām. Un to varam darīt gan klātienē, gan tiešsaistē, un pat par dzīvošanu nav jāmaksā – dzīvoklis, internets, elektrība, ūdens – tas viss ir apmaksāts. Izmaksas ir vien pārtika un šādas tādas lietas, ko Ķīnā iespējams iegādāties par izdevīgām cenām, piemēram – jauns telefons Arčam.

Pētām arī vairāk informācijas par Ķīnas autonomajiem reģioniem. Ķīnas rietumu daļa ir viena traka vietiņa. To apmeklēja mūsu poļu ceļotājs Džegošs, un kopš tā laika tas Ķīnu nevēlas redzēt. Daudz kur stāsta, kas tad īsti notiek šajās koncentrācijas nometnēs – kā uiguri tiek „pāraudzināti”. Redz, tiem traki – viņi jau nevar izbēgt uz citām valstīm, jo tās uigurus pārdod atpakaļ Ķīnai. Šīm pāraudzināšanas iestādēm blakus saceltas pat kremētavas – jā, ķīnieši piestrādā pie tā, lai šajā valstī būtu tikai viena rase, un, protams, „baltais”, kas māca turīgākos ķīniešu bērnus. Interesanti, ka pasaulē 21. gadsimtā vēl joprojām notiek tādas lietas, un neviens neko nedara tā labā. Uiguri ir vērsušies pat pie Apvienoto Nāciju organizācijām, bet, tā kā Ķīnai ir tik liela ietekme pasaulē, neviens neuzdrošinās ko pasākt pret šo lielvaru. Un mēs esam tā visa viducī. Arī Iekšējās Mongolijas reģions, kā izrādās, ir ļoti strīdīga vietiņa, un interesanti uzzināt, ko domā paši mongoļi. Daudzi pabaidās skaļi runāt, bet vēl jau tikai sākam visu iepazīt.

Drīz esam izstaigājuši visas centrālās ieliņas – zinām, kur ko atrast. Ieejam arī visādās iestādēs – krievu veikaliņos ir visinteresantāk. Tur ir daudz Putina tēlu suvenīri. Uz viena magnētiņa ir Putina citāts: „Ja kāds mūs apbižos, tas ilgāk par trim dienām nedzīvos”, kamēr turpat blakus šim magnētam ir cits – ar Putina attēlu blakus leoparda mazulim. Un uz tā rakstīts „Jaukākais prezidents”. Domājam, ka šādu lietiņu pat būtu vērts iegādāties. Vietējie, protams, nesaprot, kas tur rakstīts, un nesaprot, kas mūs tā uzjautrina.

Ķīnieši ir sasparojušies svinībām. Attopamies, ka jau ceturtdienā ir Vecgada diena un naktī uz piektdienu tiek svinēta Jaunā gada iestāšanās. Interesanti pavērot tās tradīcijas – vietējie čupām pērk dzeltenas pārstrādātas papīra plāksnes, uz kurām rakstīti kādi vārdi, visdrīzāk vēlējumi, un tad to visu tie katrā ielas stūrī dedzina. Jā, tie veikalā pērk papīru, ko turpat sadedzina veiksmes piesaistīšanai.

Pirms lielajām svinībām atrodam arī atvērtas ēstuvītes. Bieži gan neesam bijuši baudīt maltīti ārpus mājas, bet šad tad taču jāpašpiko receptes, smejam. Protams, daudzi brīnās, kad šašliku vietā ierodas divi „baltie” un prasa veģetārās uzkodas. Bet vienmēr saņemam visu, ko kārojam.

Bet tad jau klāt īstā jautrība – no nakts uz ceturtdienu līdz pat Jaungada dienai tiek šauts salūts. Un nespējam noticēt – tas tiek šauts nepārtraukti! Tad skaistas dzirkstošas gaismiņas, tad petardes, tad svilpjošas lodītes un viss cits. Bet nu nepārtraukti! Pagulēt nav iespējams – jūtamies kā karā – visu laiku apkārt sprāgst! Nu nav ne minūte klusuma, un nopietni – tas pat nav pārspīlēti! Daži vienkārši iebrauc mūsu iekšpagalmā, saspridzina savas raķetes un aizbrauc. Jā, tie aizbaida ļaunos garus, bet nu liekas, ka tad šo ļauno garu ir vairāk kā iedzīvotāju Ķīnā!

Ceturtdienu sākam ar darbiņiem, ko darām ik dienu – pāris lapaspuses Jaunzēlandes grāmatā, pāris frāzes ķīniešu valodā, un tad sākam pieturēties pie tradīcijām – tīrām māju, lai pielabinātos ķīniešu dieviņiem, gatavojam pelmeņus, rotājam māju, šaujam salūtu. Ārā diezgan skaisti putina, vietējie salūtu šauj no rīta līdz pat vieniem naktī. Liekas, ka esam kādā kara zonā, sevišķi ceturtdienā. Tomēr mūsu dzīvoklī logs ir uz ezeru – un kā reiz atliek vien atsēsties dīvānā un vērot gaismu spēles. Jā, te tiešām svin pamatīgi.

Uz salūta šaušanu ārā atnāk arī kanādietis ar draudzeni – dīvaini, ka tie nemaz nezina par to, ka katram dzīvniekam ķīniešu kalendārā ir arī savs elements – sākas taču Baltā Metāla Vērša gads! Bet pelmeņu ēšana gan ir liela lieta – arī mums jāiet pusnaktī pie šiem apēst pa pelmenim. Ilgi gan neuzkavējamies, jo mums jau patīk mierīgi, divatā, pašiem pasmiet un padejot. Gulēt ejam vēlu, bet jau sešos rītā sākas salūta šaušana un tad vairs pagulēt nekādi. Jā, ilgi laikam tomēr šādi nevarētu, bet šķiet, ka jauns gads iesācies tā, kā nākas!

Tādi – nekādi – dodamies garākā pastaigā uz pulksteņtorni – pāri sasalušiem laukiem, kas, cerams, vasarā pārvērtīsies par zālāju pļavām. Esam netālu no Krievijas robežas – no mūsu dzīvokļa pulksteņtornis ir tālāk kā no pašas Krievijas, bet pāri laukiem apskatīt sētu tomēr neejam – kas zina, vai ķīnieši saprastu, ka Jaunā gada dienā „baltais” mēģina iet uz robežu. Smejam, ka te vietējie tiešām no valdības baidās. Arī tad, kad runājam ar kanādieti vai tā ķīniešu-mongoļu draudzeni, tie sarunās vienkārši izlaiž tādus vārdus kā „partija”, „komunisms”, „valdība”, to vietā atstājot pauzi. Redz, telefoni mūs noklausoties. Jā, visdrīzāk. Bet vai tikai par sarunām kādu uzreiz pratinās? Mēs no šiem vārdiem nebaidāmies – gribam taču zināt, kā tā Ķīna īsti „strādā”.

Dažas iestādes un daži tirgus namiņi vaļā, bet lielākoties turpinās svinēšana. Vien nabaga sētniekiem krietni jāpastrādā, jo visi atkritumi pēc salūta arī jāsaslauka.

Mums ir šādi tādi plāni atlikušajām brīvajām dienām, bet, protams, ceļot arī gribētos. Uzrakstām krievu pārim, ko pirms diviem gadiem satikām Šenženā, mūsu pēdējā pieturvietā Ķīnā. Divi krievi mūs iedvesmoja meklēt darbu Ķīnā, un arī vairāk pastudēt par saviem ēšanas paradumiem un to, kā tad īsti mūsu maltīte nokļūst uz galda. Jā, ja dzīvē nav nejaušu tikšanos, tad par šo īpaši jāpriecājas. Izrādās – krievu puisis ceļo Sudānā, nu jau ar savu jauno draudzeni. Tas, kā ierasti, ceļo gandrīz bez naudas, ar autostopiem. Arī Āfrikā! Tur puse no valstīm esot atvērtas, vietējie ļoti atsaucīgi, vienīgie tūristi esot viņi. Jā – tādi piedzīvojumi tiešām liek sajusties dzīvam. Grūti iedomāties, ka Mandžūrijā būsim veselu pusotru gadu, tomēr šis ir labākais laiks, lai iekrātu. Jācer, ka pasaule šajā laikā sakārtosies, un varēsim turpināt to apgūt!

Sestdienā dodamies pie mūsu drauga dienvidafrikāņa Bama. Puisis ir liels runātājs, bet tas saprotams – viņš šeit dzīvo viens. Katram jau ļoti interesanti stāsti par to, kā tie nokļuvuši tieši šajā reģionā, jo – teiksim atklāti – uz šeit neviens nesapņo nokļūt -36 grādu salā, ja ne ceļš kādā veidā šeit vienkārši atved. Bams stāsta, kā pats izmainījies. Ja iepriekš te bijis ar draudzeni, tad nu palicis viens un pievērsies garīgajam ceļam – daudz meditē, lasa grāmatas, lai izzinātu sevi, un pilnīgi pārvērtis savu dzīvi. Jāpiekrīt tam, ka, strādājot šādu darbu, ir daudz laika sev, un ir iespējams visu ko pasākt. Arī mums jaunā grāmata iet uz priekšu raiti, ir laiks pamācīties ķīniešu valodu, iepazīstināt Tevi ar Ķīnu un vēl palocīties jogā, un, protams, apskatīt pašu Maņdžouli. Drīz jau gan nebūs vairs daudz ko redzēt, bet tad nu nodosimies kam citam. Kā Bams saka, daudziem šeit nepatīk tāpēc, ka cilvēka prāts dabīgi visu laiku vēlas kādu izaicinājumu – ja izdari kādu sasniegumu, tas jau drīz vēlas ko augstāku, tālāku, grūtāku, ko pārvarēt. Šķiet, ka tā arī ir. Un šī apstāšanās uz vietas un dienu paredzamība daudzus nogurdina. Bet tad taču ir cits aspekts – viss taču atkarīgs no tā kā katrs savu ikdienu uztver! Viens to var uztvert kā nemitīgu atkārtojumu un tad meklēt apmierinājumu mazu intrigu vērpšanā, bet cits izmanto šo laiku, lai iepazītu visattīstītāko „mašīnu” uz Zemes – pats sevi. Redzi – māja, mašīna, stabils darbs ir tikai ārējais komforts, kam nevajadzētu kļūt par kaut kādu augstāko mērķi. Šis komforts ir tikai kā aksesuārs tavai dzīvei, tai dzīvībai katrā pašā, ko vērts izpētīt. Cilvēka potenciāls taču ir milzīgs, un te nu ir šis neilgais laika posms – dzīve – kad to iespējams apgūt! Un, jo dziļāk tajā visā ej iekšā, jo vairāk saproti, kā „dzīve strādā”. Mēs daudz esam iemācījušies ceļojot, bet nu – tā kā ceļošana vairs nav variants uz šo līguma laiku, tad sākam pievērsties sevis izpētei. Un interesanti, ka mūsu ceļā satiekam arī līdzīgi domājošos! Atverot prātu un sirdi, tās īstās durvis vienmēr paveras, tie īstie cilvēki gadās ceļā. Un tas ir pierādījies tik daudz reižu! Un nu interesantāk saprast, kā tad tas īsti „darbojas” – ne pēc noteiktiem likumiem, bet pēc dziļākas inteliģences, ko katrs no mums var aizskart. Katrā ziņā dzīve ir interesanta, un ikdiena – lai cik šķietami vienāda tā varētu šķist noteiktās situācijās – ik brīdi var atklāt kādu brīnumu. To tikai jāiemanās pamanīt!

Svētdienā ir Valentīna diena. Ķīnā to atzīmē tikai ārzemnieki. Mēs viens otram arī esam sarūpējuši mazus pārsteigumus. Arča pats sacepis indiešu maizes roti un sataisījis īstas indiešu brokastis, pēcāk gan nedaudz sašutis, ka virtuvē pavadītas veselas 3 stundas.  Tad dodamies nelielā fotosesijā uz vietējo salonu. Tur mums jau uzreiz prasa, vai esam mūsu skolas skolotāji, un atliek vien apstiprināt. Paņemam foto un rāmīti. Protams, vietējiem ir ļoti citādāka izpratne par to, kas ir skaists, un tie nekādi nevēlas atdot bildes, ko no visām izvēlamies mēs. Tie mums piešķir vēl vienu, un arī fotorāmi kā dāvanu šajos svētkos. Tik jauki! Smejam gan, ka tie pēcāk izmanto uzņemtās fotogrāfijas – un daudzos rāmjos salikti arī mūsu skolas bijušie skolotāji. Mūsējās arī noteikti tiks ierāmētas. Un nevis tās, kas patikušas mums.

Aiz loga no rīta kāds opis parkā cītīgi dzied karaoki. Un tā te vasarā ir ierasta lieta. Protams, varbūt līdz ar sociālās uzticēšanās punktiem tas pazudīs. Jāpiemin, ka vēl joprojām no rīta tiek šauts salūts. Izgulēties reāli varēsim tikai pēc svētkiem.

Bet kā tad Valentīna dienu pavadīt? Domājam – noriskēsim un aiziesim uz kino zāli. Jā, ļoti daudz kas tagad slēdzis durvis svētku dēļ, bet pārsteidzošā kārtā kino ir vaļā un tas ir tik ļoti pārpildīts! Protams, vietējie nespēj saprast, kāpēc vēlamies redzēt ķīniešu filmas, ja nesaprotam valodu. Bet ir taču interesanti kultūru iepazīt no visām pieejamajām pusēm! Un vēlāk atklājas, ka ķīniešu filmām ir arī angļu subtitri (ne kā Indijā), un kinoteātri izskatās ļoti līdzīgi mūsējiem Latvijā. Jā, Ķīnā ir daudz kārtīgāk kā Indijā, bet tieši tā haotiskā pieredze atmiņā paliek visspilgtāk. Kino biļete maksā 10 eiro vienam, kas Ķīnas cenām liekas padārgi. Pašā kino vietējie uzvedas kārtīgi, vien daudziem filmas vidū paliek garlaicīgi un tie atlikušo laiku pavada iegrimuši savos telefonos.

Bet tā Valentīndienu esam pavadījuši ļoti jauki, un to noslēdzam, pārbaudot Arča ķīniešu valodas zināšanas. Kad tulkotājā tas ierunā teikumus ķīniski, tulkotājs tekstu prot atpazīt. Nu re – varbūt pēc kāda laika jau varēsim sarunāties ar vietējiem!

**

Šo dienu atklājums. Parunāsim par Ķīniešu Jaungada tradīcijām! Šajā laikā biznesa dzīve gandrīz apstājās, veikali slēgti, galvenā uzmanība tika pievērsta mājām un ģimenei. Gatavojoties svētkiem, mājas tradicionāli tika rūpīgi iztīrītas, lai atbrīvotos no “huiqi” vai nelabvēlīgiem gariem, kas, iespējams, bija savākušies vecajā gadā. Tīrīšana arī bija domāta tam, lai izpatiktu dieviem, kuri nāk no debesīm, lai veiktu pārbaudes.

Dieviem un senčiem rituālu veidā tika piedāvāti pārtikas un papīra ikonu upuri. Cilvēki uz mājsaimniecības vārtiem izlika ritulīšus, uz kā rakstīti laimīgi ziņojumi, un izlaida petardes, lai biedētu ļaunos garus. Un tas notiek arī mūsdienās. Vecāki bērniem izdala sarkanas aploksnītes, kurās iekšā ir banknotes. Tā saucas laimes naudiņa. Var būt gan mākslīgā, gan īstā.

Daudzu šajā laikā veikto rituālu mērķis ir panākt veiksmi mājsaimniecībā un ilgu mūžu ģimenē – it īpaši vecākiem. Savukārt kas notiek ar ēdienu? Tā arī ir viena no svarīgākajām lietām! Jaungada vakarā ģimenes sēstas pie galda, lai ieturētu maltīti, kurā kā pēdējais ēdiens iekļauta zivs, kas simbolizē pārpilnību un tāpēc nemaz nav paredzēta apēšanai. Te jāpiemin, ka ķīnieši tiešam šķīvī vienmēr kaut ko atstāj – tas parāda, ka saimnieks tos baro tik labi, ka apēst visu nav iespējams.

Jaunā gada pirmajās piecās dienās cilvēki ēd nūdeles, lai simbolizētu ilgu mūžu. Savukārt Jaunā gada 15. un pēdējā dienā tiek ēsti pelmeņi pilnmēness formā, kas simbolizē ģimenes vienotību un pilnību.

Nu gan Ķīniešu Jaungads ir pārsaukts par Pavasara svētkiem, jo 1949. gadā Ķīnas Komunistiskā partija un pats Mao Zedongs aizliedza vietējiem svinēt tradicionālo Jaungadu un pieņēma rietumos lietoto – to pašu, kam sekojam mēs. Tomēr tradīcijas jau tik viegli neizskaust. Un tā – mēģinām pieredzēt maksimāli daudz šajā laikā un iejusties šajos īpašajos svētkos!

*

Iztērētie līdzekļi: ~120 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1624 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6089 eiro

Noietie km: ~37 (km kopš 1.12.20.: ~305)

Brīvdienas klāt!

Šodien, pirmajā februārī, sākas mūsu četras brīvās nedēļas – skolā atpakaļ jābūt 25. februārī, un direktore ir pārliecināta, ka viss notiks klātienē, bet tas vēl nav pilnīgi skaidrs. Interesanti gan, ka ķīniešu skolotāji vēl joprojām strādā – tiem brīvas būs tikai piecas dienas – pats Pavasara festivāls jeb Ķīniešu Jaunais gads!

Šodien ir arī algas diena. Un, tā kā mēs savu naudiņu saņemam „skaidrā”, tāpēc, ka bankas kontu nevaram atvērt visa šī vīrusa dēļ (kas apstādinājis operatīvo ķīniešu likumsargu darbu), mums noteiktā laikā jāierodas skolā. Un tā ir pēcpusdiena, līdz ar to nekur tālu no dzīvokļa kustēt nevar. Turklāt jāgaida pārbaude – skolas darbinieks, kas pārbauda elektrības un ūdens skaitītājus, izpēta, vai neesam pieslēguši kādu lielu, lieku elektrisko ierīci. Skolas darbinieks gan ir tāds, kāds nu tas ir. Tas pats, kas mums radiatorus laboja, tā appludinot grīdu un salaužot skapjus – ienāk, apstaigā istabas un aiziet. Neko – pārbaude galā. Savukārt ar aldziņu smieklīgi sanāk. Milzīgās naudas kaudzes nepareizas – tā kā līgumu izmainījām – to pagarinājām par pusgadu, lai saņemtu lielāku algu – ne visi tam izsekojuši. Nu darbinieki ver vaļā seifu, lai pārliecinātos, ka līgumā tiešām minētas mūsu sauktās summas. Un tā nu saņemam 4 tūkstošus kopā. Šī ir tā diena, kad esam atpelnījuši visas ar Ķīnas piedzīvojumiem saistītās izmaksas. Ar nākamo mēnesi sāksies iekrāšana!

Tā kā nekur tālāk pastaigā netiekam, pirmdienu pavadām kārtojot un tīrot virtuvi. Katru nedēļu veltījām vienai istabai, lai dzīvokli tiešām iztīrītu (tas bija atstāts briesmīgā paskatā). Un nu beidzot var arī teikt, ka visi darbi noslēgušies.

Vakarā esam ielūgti ciemos pie kanādieša un viņa mongoļu-ķīniešu draudzenes. Tie ļoti ar mums grib draudzēties, tāpēc šad tad tiekamies. Ir reizes, kad var uzzināt arī ko noderīgu. Bet par tādām tēmām kā Tibeta, uiguri vai tā pati Iekšējā Mongolija zem Ķīnas varas – tie nedaudz pabaidās runāt. Un mums piekodina neko nerakstīt angliski, jo visa informācija tiek izsekota. Par latviešu ierakstiem tie nesatraucas. Droši vien neviens nepapūlēsies iztulkot. Katrā ziņā mongoļu protesti septembrī te bija liela lieta. Tā kā Ķīnas valdība mainīja likumdošanu un skolām, kas mācību priekšmetus pasniedza mongoļu valodā, nācās nomainīt mongoļu valodu uz ķīniešu (būtībā – lai izskaustu jebkādas kulturālās atšķirības), daudzi pret to iebilda. Cilvēki gāja ielās, notika lielas sadursmes. Tie, kas šo stāstu publicēja sociālajos tīklos, tika kārtīgi pieskatīti – tā kā – ja manīsim policijas mašīnas pie mūsu namiņa, tad zināsim, ka šie tomēr kaut ko tulko. Bet Ķīnas plāns tomēr izdevās – mongoļiem atlika vien noteikt: „Labi, ja nemācīsiet mūsu valodu skolā, mēs atradīsim, kas to mācīs privāti; valoda nezudīs”.

Mums stāsta, ka daudzi ķīnieši šeit ir arī ļoti nabadzīgi, un to jau paši arī esam sapratuši. Ir sētnieki, kas darbiņu sāk piecos rītā – tie skalda ledu nost no šosejas ar lāpstām. Tie saņem ap 100 eiro mēnesī. Daudzi dzīvojot „uz iztikas minimuma”, kas ir ap 400 eiro. Sakām, ka mūsu valstī jau arī tādas algas ir, bet mūsu draugi nespēj tam noticēt. Savukārt mēs nespējam noticēt tam, cik daudz ārzemnieks te var nopelnīt – vismaz strādājot skolā. Pēc visas iepriekšējās darba pieredzes, šis darbs šķiet vispatīkamākais un vieglākais. Varbūt tas mainīsies skolā, klātienē. Bet pašlaik mācīšana internetā ir kā pasaka – ja vien vēl varētu ceļot!

Tikmēr nabagākie ļaudis Mandžouli arī tam nabaga piesietajam sunim noņēmuši visas tā sedziņas – atstāta vien tā, ko nolikām sunim pirms kāda laika. Tā visa sačurāta, sasalusi ledū. Ārā -33 grādi, suns guļ un trīc. Tirgū nopērkam tam lielu segu ar īpašu apdari, kas nelaistu cauri aukstumu no betona, uz kura tas sēž. Bet tas nemaina faktu, ka ārā ir tādas temperatūras, ka skropstas līp kopā un augu lapas sasalst pēc trim sekundēm ārā, un dzīvnieks piesiets šajā salā. Saimnieki spīdzina nabaga suni pusmetru garajā ķēdē, un mēs nezinām, ko darīt, jo te jau tādu dzīvnieku aizstāvju nav. Ja vien cilvēkam būt pietiekami smadzenes, par dzīvnieku tiesībām nemaz nebūtu jācīnās, bet kā nu realitātē ir, tā ir. Darām visu, ko varam no savas puses.

Pēc suņa dodamies uz kādu lielāku iepirkšanās centru tuvāk Krievijas robežai. Mūsu abi draugi pieteikušies šo lielveikalu izrādīt, un gribot negribot tas jāizpēta kopā. Mēs abi gan uz turieni dodamies kājām – tik sen nav staigāts! Savukārt mūsu draugi nemīl pastaigas. Protams, pa ceļam jāieiet pasildīties kādos mazos veikaliņos – sasalušas ir uzacis, skropstas un pat visas mazās spalviņas uz sejas neapsegtajās vietās. Arī telefons atsakās darboties – tas vienkārši izslēdzas un neslēdzas iekšā, kamēr nav siltumā.

Tuvāk robežai Ķīnas un Krievijas draudzība redzama arvien vairāk – ir gigantisks juvelierizstrādājumu veikals ar nosaukumu „Putins”, ir Putina foto vīna veikalos un citur. Jā, netālu ir arī matrjošku parks, kur atrodas pasaules lielākā matrjoškas lelle, bet to atstājam nākamajām dienām. Lielveikalā ir krievu veikaliņš, bet tur siera un krējuma nav – ir čagas tēja, medus, kafija (kas Ķīnā parastā lielveikalā atrodama tikai „3 vienā” veidā). Ir krievu alus un gruzīnu vīns ar Staļina attēlu virsū. Šoreiz labi, ka mongoļu meitene līdzi – tā ar savu atlaižu karti visu var iegādāties par 50% lētāk. Un arī mēs saņemam šo bonusu! Redz, krievu veikaliņš ir paredzēts ārzemniekiem, tāpēc ir sadārdzināts (alkohols ir vienīgais, kas ir lētāks nekā visos citos lielveikalos), tāpēc vietējiem tiek piešķirtas atlaižu kartes, lai tie varētu iegādāties preces to patiesajās cenās.

Pats iepirkšanās centrs ir tukšs, jo ir otrdienas rīts. Gribējām aiziet arī uz kino, bet tas slēgts vīrusa dēļ. Kino ir viena vieta, ko interesanti iepazīst šajās lielajās nācijas. Indijas kino pieredzi nekad neaizmirsīsim – atradām visvecāko kinoteātri, samaksājām pāris centus par 3 stundu garu filmu pamestā teātra ēkā, kur divplaukstu lieluma žurkas skraidīja gar kājām. Nez, kā būtu Ķīnā?

Atrodam to pašu smieklīgo druku uz krekliņiem uz zeķēm. Ķīnieši angļu valodu nesaprot, tāpēc pat skolēnus var redzēt ar krekliņiem, uz kuriem uzdrukāti visrupjākie vārdi. Bet tas pats esot rietumos ar ķīniešu simboliem. Ja arī tev mājās ir kāds krekliņš ar skaistu ķīniešu rakstības zīmi, tad varbūt lietderīgi ieskatīties tulkojumā.

Iepērkam visādus labumus, papildinām savus dārzeņu plauktus, paņemam gruzīnu vīnu. Tad atgriežamies mājās, lai nedaudz pastrādātu – vēl taču jāuzraksta grāmata par Jaunzēlandi! Tad atkal esam sasiluši un gatavi vakara pastaigai. Gribam iepazīt arī mongoļu virtuvi, bet tieši mongoļu ēstuves šodien ciet. Bet viss taču notiek tieši tā kā tam jānotiek!

Nākamajā dienā pēc brokastīm uzreiz dodamies ielās. Šodien sajūta ārā esot uz -36 grādiem, lai arī patiesībā ir -28. Protams, visas pieejamās drēbes ir mugurā – vien acis ārā, un tās pašas līp ciet! Atrodam laika prognozi līdz pat 4. maijam, bet nez, cik tā ir ticama – kā gan tik ilgi var laikapstākļus paredzēt? Nākamnedēļ it kā būs siltāks – uz mīnus 20 grādiem, aprīļa beigās būs ap nulli. Un tad jau būs svētki.

Trešdienā izpētām Mandžouli dienvidu pusi – pilsētas daļu, ko no „ziemeļu daļas” atdala vilciena sliedes. Ārzemnieki tur neiet, un mums arī neiesaka, jo tā esot nabadzīgā pilsēteles daļa. Bet mūs tas nekad nav biedējis – tie, kas nekur tālāk par savas mājas sienām nav bijuši, vienmēr mūs pārsteidz ar dīvainiem spriedelējumiem. Dienvidu puse ir daudz „ķīniskāka”. Ir vien daži uzraksti, kas iztulkoti krieviski. Ir vairākas vietas, kur vietējie vakaros dedzina atkritumus – mūsu pusē tādu gandrīz nav. Jā, ķīniešiem ir tāda mode atkritumus dedzināt mazās čupiņās uz ielām. Te atrodam arī FATA – izklaides un iepirkšanās centru, kas ir viena no divām vietām, ar ko Mandžouli īpaši lepojas. Otra ir krievu-mongoļu-ķīniešu skaistumkonkurss.

Aizstaigājam līdz vilciena stacijai, kur pirms diviem gadiem sākām savu ceļojumu Ķīnā – bet nu viss slēgts. Un tad apbrīnojam tos kravas vilcienus, kas tādus kalnus ved uz Krieviju! Koks, ogles un vēl sazin kas! Nebeidzamas vagonu rindas, kas vēl joprojām kustas! Vēlāk mums stāsta, ka nekas jau nav apstājies – vien smagie kravas vagoni aizbrauc līdz robežai, kravu atstāj, un tad krievu vagoni klāt un saņem kravu uz robežas. Ķīnas vilcieni Krievijā neieiet, bet krava gan.

Pa ceļam redzam vairākas pirtis. Tur mūs ķīnieši uzrunā tekošā krievu valodā. Tie saka, ka nav tādas privātās pirtis – ir vien sieviešu un vīriešu pērtuves. Arča tiek ieaicināts apskatīt vīriešu telpu, kur ķīnieši izgūlušies un, izkarinājuši savu mantību, lūkojas telefona ekrānā. Jā, tādas pirtis gan nesaista, jo esam taču ārzemnieki – tas ir kā iet uz Sarkanā paklāja kailam!

Pie sliedēm ir daudz interesanti vietiņu, un drīz uzejam arī mongoļu-krievu ēstuvīti, kur uzreiz mūs uzrunā apaļš saimnieks un aicina sēsties pie viņa galdiņa. Kad sakām, ka tomēr neesam krievi, ķīnieši pabēg, bet saimnieks nosmej – šiem bailes, ka vedam vīrusu. Krievs, redz, tādu nepārnēsā – tikai eiropietis. Saimnieks, izrādās, ir dzimis šeit, bet tā ģimene ir no Burjatijas – revolūcijas laikā pārbēguši uz Ķīnu. Mongoļu paskata vīrs labi runā krieviski, stāsta, ka Ulanudē nodzīvojis 10 gadus, bet nu Mandžūrijā atvēris savu ēstuvi. Te ir gan maize, gan krējums. Siera gan nav – tas Ķīnā, šķiet, vispār neeksistē. Vīrs stāsta, ka ķīniešiem nepatīk tādas preces, bet, tā kā ir daudz mongoļu, pienam, krējumam un sviestam pieprasījums Mandžūrijā arī ir. Un arī no krievu puses. Mēs paši beidzot paņemam to mongoļu tēju. Un tas ir kas īpašs. Uz galda tiek likta plītiņa, uz tās milzīga vara bļoda, tur likta prosa, sviests, vēl visādi piena produkti un tas viss apliets ar pienu un kopā vārīts. Šī tēja, kas patiesībā ir kā piena zupa, tiek pasniegta ar baltmaizi, uz kuras smērēts skābais krējums. Un klāt samagonkas šotiņš – nu tā – tāpēc, ka mēs pirmo reizi šeit. Ir interesanti – burjatu vīrs šo to pastāsta par Ķīnu, uzreiz uzaicina mūs pievienoties tam braucienā uz Krievijas robežas beznodokļu zonu. Bet, tā kā mūsu pases ir policijā, kas vēl joprojām kārto uzturēšanās atļauju, piedāvājums jāatliek. Bet vīrs priecīgs, ka atradis tādus divus „savējos” – aicina mūs ienākt biežāk, obligāti uz svētkiem. Sola mūs izvizināt uz visām vietām, kur vēlamies. Tas saka, ka ķīnieši esot citādi – ne kā mēs – kad visi priecājamies satikt kādu savā valodā runājošo. Ķīniešiem kultūra cita – tāpēc arī mūsu tējas piedāvājumam tie atsaka. Kad vīrs uzzina, ka esam ieradušies Ķīnā vien pirms pāris mēnešiem, tas izsaucas – nez, kāpēc ziņās nerāda, ka ārzemnieks tomēr iebrauc? Ziņās Ķīnā rāda visādas lietas, bet nu realitāti mēs tev varam pastāstīt – kā saka, neoficiāli, bet patiesi. Pēc ilgākas pasēdēšanas un aprunāšanās, dodamies vēl pēdējo loku apkārt ezeram. Ārā ir auksti. Tas jau padara to brīvdienu izbaudīšanu nedaudz grūtāku – ilgi ārā uzturēties nevar, vien jāmeklē piedzīvojumi mazajās iestādēs – masāžas salonos, restorānos, pirtīs.

Tikmēr ziņās rāda, ka ķīnieši uzgājuši 3000 lielu viltus vakcīnu kravu, arestēti 80 cilvēki. Nu re – lielais bizness sāksies. Nevar jau zināt, ko šie lielajai nācijai laidīs ķermenī. Esot uziets arī ar vīrusu inficēts ēdiens – piena pulveris, kas izsūtīts pa 26 reģioniem, arī Iekšējo Mongoliju. Viena dīvaina padarīšana ir šis vīruss, bet neko – pielāgojamies apstākļiem, un mēģinām baudīt visu, kas pieejams.

Trešdienas vakaru noslēdzam ar vakariņām kopā ar kanādieti un mongoļu-ķīniešu meiteni. Bijām apsolījuši tos uzaicināt ciemos, un nu beidzot to arī darām. Pāris ir pārsteigts par to, kā esam pārvērtuši dzīvokli. Arča pagatavojis burvīgas vakariņas. Interesantākais ir tas, ko varam uzzināt no meitenes – kā šeit bijis krīzes gados, kad arī tās vecmāmiņai nācies atteikties no viena bērna, to vienkārši noliekot kādam durvjpriekšā, jo bijis tik ļoti nabadzīgs laiks. Bijušas ģimenes, kas bada laikā arī apēda savus mirušos radiniekus. Par to stāsta arī daudzas dokumentālās filmas – sīkāk par to, protams, ar laiku pastāstīsim arī mēs. Šī ir diezgan sāpīga tēma – arī Lilijas ģimene daudz cieta – tie dzīvoja alā, bet nu paši savām rokām uzcēluši mazu ķieģeļu mājeli. Ķīnas lauki, protams, ir ļoti atšķirīgi. Un tur viss notiek tālu zem „Eiropas standartiem”. Piemēram, arī mūsu namiņā nav dūmu detektori – un tas tāpēc, ka te taču atļauts smēķēt iekštelpās un cilvēki to arī dara. Bet neaizmirsti, ka ir arī Ķīnas attīstītā puse, kas ir tālu priekšā visam, par ko Eiropa vēl tikai sapņo. Mūsu draugi dodas prom pēc vieniem, mēs divatā nodejojam līdz pat puspieciem – kāpēc gan nesarīkot pašiem savu mazo ballīti lielajā atvaļinājumā?

Brokastīs tomātmaizītes. Jā, burjata ēstuvē tiek cepta arī maize un taisīts skābais krējums – tā nu esam uzgājuši šo to ļoti labu! Tomēr tomāti gan te garšo pēc zivīm. Sākumā dīvaini, bet tad atceramies, ka tomātiem taču liek iekšā zivs gēnu. Un tā arī tas garšo.

Ceturtdienā atkal jāiet uz skolu, jo policijas iecirknī mūs gaida, lai turpinātu uzturēšanās atļaujas iegūšanas procesu. Šoreiz skolas pārstāvji ir ļoti priecīgi, jo beidzot no mums vairs neko papildus neprasa. Skola apmaksā 100 eiro vērtās uzturēšanās atļaujas, un pēc 15 dienām tām jābūt kārtībā. Un tad varēsim atvērt arī bankas kontu! Policijas iecirknī redzam arī daudz citu ārzemnieku – tātad tie Mandžūrijā tomēr ir! Nez, kāpēc, tos nevar redzēt ielās!

Turpat pie skolas notiek milzīgs salūtu tirgus – te pārdod dažnedažādākās raķetes, ko Jaungadā šaut augšā, un vietējie iepērkas kā traki. Daži turpat netālu arī sāk šaut visu augšā. Pie katra mazā tirgotāja gan stāv policists – laikam tomēr par drošību te nedaudz padomā. Viena lielā salūtu kaste izmaksā 10 eiro, un arī mēs tādu iegādājamies. Tirgū nopērkam arī pāris dekorācijas, un vietējie ir ļoti priecīgi par to, ka arī mēs esam sataisījušies svinēt.

Turpinām uzņemt arī video – gribam sataisīt nelielu video ieskatu mūsu ikdienā. Daudzās vietās filmēt neļauj, un mūs arī pabrīdina, ka tad, ja policijai kas ļoti nepatiks, mājā var tikt veikta kratīšana – kādai kanādiešu meitenei tā arī bijis. Tomēr neko jau īsti traku nedarām – vien iepazīstam un iepazīstinām tevi ar Ķīnu, tāpēc domājam, ka nekas jau ekstrēms nenotiks.

Piektdienā dodamies tālāk – ņemam taksometru un braucam uz Matrjošku centru netālu no robežas. Te atrodama pasaules lielākā matrjoškas lelle 30 metru augstumā. Jā, nevis Krievijā, bet Ķīnā! Smieklīgi sanāk ar pirmo taksistu, kas, pie mūsu kājām piebraucis, ātri vien aizbrauc, jo nobīstas no tā „baltā” vīrusa. Bet nākamais mūs nogādā 7 km attālajā laukumā. Pats atrakciju parks maksā 25 eiro no cilvēka – ir gan karuseļi, ēstuves, gan suvenīru veikali, cirks un pat viesnīca. Bet, protams, šajā laikā parks ir slēgts, un mūs sabiedē vien sargs, kas pēkšņi izlec pie norobežotajiem vārtiem. Jā, varbūt citā situācijā mēs arī iešmauktu parkā, bet Ķīnā, kur kameras ik uz stūra, tomēr neriskējam.

Tomēr apskatām krāsainās krievu stila celtnes, arī pasaules lielāko matrjošku, kas ir viesnīca. Nedaudz sajūtamies kā Maskavas skaistākajos koka ēku parkos. Te daudz vēl ceļas, un droši vien uz tām ziemas sporta spēlēm nākamajā gadā būs arī gatavs.

Mēs paejamies arī tālāk – garām beznodokļu iepirkšanās centriem, kur ieiet var tikai ar pasi, un arī līdz pat robežai, kuru šķērsojām pirms diviem gadiem. Te gan pabaidāmies izvilku telefonu, lai ko nofotografētu, jo mēs noteikti esam uzmanības centrā – divi ārzemnieki pie slēgtas robežas! Dažas retās garāmbraucošās mašīnas (kas nenāk no Krievijas puses), nespēj vien nobrīnīties – kā šis rietumnieks ticis iekšā Ķīnā? Vai robežas vaļā? Nē, diemžēl viss vēl kluss un slēgts.

Atpakaļ ejam kājām, tā vairāk iepazīdami tālāko Mandžouli daļu. Patiesībā, apkārt pilsētiņai ir daudz pakalnu, bet līdz tiem kājām nenonākt. Šodien gan temperatūras ir piemērotas garākām pastaigām – ir mīnus 15 grādi. Aizejam arī pie mūsu burjatu vīra, kas taisa gan maizi, gan skābo krējumu, ko arī iegādājamies. Tas pārdod arī mongoļu alu, ko nekur citur atrast nevar. Burjats neatzīt mūsu ķīniešu valodu, ko Arča mācās internetā. Tas saka, ka tā ir „Pekinas” valoda, ko reāli vietējie neizmanto. Saprot, bet jārunā būtu citādi. Tā nu mums ir kāds, kas to var pamācīt.

Mandžouli nu ir iekļauta drošo zonu sarakstā, mēs pārvietoties uz citām provincēm varētu bez anālā testa, bet pases saņemsim tikai pēc atvaļinājuma. Tā nu jāiepazīst tas, kas uz vietas.

Ārā visi spridzina salūtu tā, it kā Jaungads jau būtu klāt. Nez, kas notiks pēc nedēļas! Zinām, ka mazās vietiņas būs ciet. Un mēs Jauno gadu sagaidīsim īstā „krievu-ķīniešu-mongoļu” sabiedrībā. Interesanti gan, ka mongoļi paši šo vietu nesauc par Iekšējo Mongoliju, bet gan par Dienvidmongoliju. Ķīniešu nosaukums esot tieši tāds, lai vairāk mēģinātu atgādināt par šī reģiona piederību Ķīnai. Te gan paši mongoļi jūtoties diezgan apspiesti – kā „otrās klases” cilvēki, bez vārda brīvības. Piemēram, tie nevar pasludināt, ka tie ir mongoļi – jo tā būtu savas identitātes uzsvēršana! Ķīnieši grib, lai visi te ir „ķīnieši”. Protams, šajā reģionā notiek brīvības kustība, gluži tāpat kā Tibetā un no uiguru, bet tā tiek ļoti apspiesta – jebkurš, kas runā pretī Ķīnai, tiek pamatīgi sodīts.

Paši mongoļi gan saka, ka senāk Ķīna bija Mongolijas sastāvā – galu galā, Čing dinastija etniski nebija ķīnieši, bet gan mongoļu radinieki. Lielais Ķīnas mūris atdalīja seno Ķīnu no citām tautām, ko tie sauca par barbariem. Un jāpiemin, ka Iekšējā Mongolija ir ārpus šī Lielā Ķīnas mūra – respektīvi, tā nekad iepriekš nebija bijusi Ķīnas pakļautībā – tikai pēc 1960 gadiem, pēc Mongolijas valsts neatkarības iegūšanas šī daļa tika nodota Ķīnas pārvaldē. Senāk mongoļi bija iekarojuši milzīgas teritorijas – arī tā pati Burjatija bija mongoļu apdzīvota, un tieši tāpēc mūsu mongoļu draugs ir „it kā burjats”, bet patiesībā – mongolis vien. Tagad lielākā problēma esot ne tikai komunisms, bet tas, ka Iekšējā Mongolija reāli ir Ķīnas kolonija. Un Pekina ir ļoti tuvu – valdības acs visu cītīgi vēro. Šeit esošajās pļavās tika ielaisti ķīnieši, mongoļu klejojošās ciltis ieliktas lauku sētās – redz, te būšot lauksaimniecība. Tomēr, šis reģions ir ļoti tuksnešains un sauss (jā, katru dienu spīd saule, nokrišņu vispār nav!), un ķīnieši ar savu neefektīvo plānu apstrādāt neapstrādājamu zemi, daudzas pļavas vienkārši izpostīja – līdz ar to tagad visi cieš no smilšu vētrām – pļavas pārvērtušās tuksnešos.

Mongoļi senāk bijuši ļoti attīstīti – tie bijuši ļoti atvērti, katram bijusi reliģiskās piederības brīvība, vārda tiesības; pilsētās bijušas vēstniecības, pasta iestādes. Viss, ko tā laika „modernais cilvēks” varētu vēlēties. Bet ķīnieši vēsturi pasniedzot citādāk. Tieši tāpēc vēsture būtu jāstudē no vairāku valstu skatījuma. Bet cik katram patiesības?

Mongoļi saka, ka ķīnieši esot rasistiskākā nācija pasaulē. To saka daudzi ārzemnieki, un mums jāatzīst, ka mēs to jūtam – tikai nedaudz citādāk. Jā, ir daži, kas uzskata, ka „baltais” ir vienīgais, kas pārnēsā kādu vīrusu, un dažreiz no mums pabēg. Bet kopumā tiekam uzlūkoti kā „kaut kas augstāks”. Te nacionalitāte, un sevišķi ādas, matu un acu krāsa nosaka daudz. Par visu šo mēs noteikti tev pastāstīsim vairāk!

Savu sesto brīvo dienu pavadām Mamutu parkā. Tas ir āra atrakciju parks 20 minūšu braucienā no Maņdžouli centra. Ar autobusu paiet gan visas 40 minūtes, tomēr tas izmaksā tikai 50 centus katram.

Drīz nokļūstam kādā citā apdzīvotā rajoniņā, kur nu gan pieklusis, jo ķīnieši devušies pie ģimenēm svinēt svētkus kopā. Arī sākumā pats parks izskatās slēgts, tomēr – apejot riņķī milzīgai sētai, atrodam arī kādu spraugu. Parasti šis parks izmaksā nedaudz zem 10 eiro no cilvēka, bet nu visas atrakcijas slēgtas. Piekļūt var skaistajām celtnēm, horoskopu laukumam, slēgtām jurtām un vairākām takām, kas iet gar lielām mamutu statujām. Tās, patiesībā, Ginesa rekordu grāmatā ierakstītas kā lielākā mamutu skulptūru grupa Ķīnā. Te ir arī lielākā mamuta skulptūra pasaulē gandrīz 16 metru augstumā, gandrīz 16 metru garumā un 4 metru platumā. Jā, ir milzenis! Un atkal esam atklājuši ko no pasaules „lielākajiem”. Šodien gan ārā ir zem 20 grādiem, un pūš spēcīgs vējš – pastaiga vairs nav ik jauka kā pie matrjoškas lellēm. Tomēr atkal izdevies redzēt ko jauku un piepildīt brīvdienu!

Smejam par tulkojumiem gan angliski, gan krieviski, un jau domājam – jāsāk savs biznesiņš, un jāpalīdz ķīniešiem tos tulkojumus izlabot, jo vietiņa ir diezgan tūristiska, un to taču jāsaved kārtībā! Mūs uziet kāds ķīnietis un sāk filmēt. Jau domājam, ka tas tagad iesūtīs dažām iestādēm mūsu video (to, ka esam ielauzušies parkā), un dabūs sev sociālos punktus, bet mēs savējos pazaudēsim. Tomēr beigās atklājas, ka automašīnā ir arī ķīnieša sieva, un tie arī kaut kādā veidā parkā tikuši, pat ar auto. Viss kārtībā!

Nedaudz apstājamies un paveramies apkārt – jā, esam īstā nekurienē. Ja nebūtu šī parka un pāris daudzdzīvokļu ēkas – apkārt vien pauguraini līdzenumi, vēja ģeneratori un vējš. Īsta, skarba nekuriene. Tā jau ir – varam izjust nedaudz Mongolijas – esam tai tik tuvu, bet tomēr tik tālu – vīzu varam saņemt tikai Latvijā!

Pēc ilgākas pastaigas esam gatavi doties atpakaļ uz pilsētu. Ceļmalā gaidām autobusu vietā, kur pieturas nav, bet drīz pie mums apstājas kāds auto. Domājam – vai tiešām arī stopēšana Ķīnā strādā? Bet nē – puisis skaidrā krievu valodā piedāvā braucienu par samaksu. Šoreiz nav tik liela starpība, un braucienam piekrītam. Te, protams, uzreiz tiekam iztaujāti – no kurienes ieradāmies, un, galvenais – cik sen, jo nesenie iebraucēji taču bīstami. Tāpēc mēs pieliekam pāris mēnešus klāt.

Nokļūstam atpakaļ pilsētā, apstaigājam salūtu tirgu un vēl dažas jaunas vietiņas, kā, piemēram, grāmatu namu. Lai arī virsraksts tam krieviski, nevienu krievu grāmatu neatrodam, tomēr ir daudz atrakciju parku bērniem, kinoteātris, un skaisti iekārtotas grāmatu zāles, kur viss ķīniski. Un, kā jau redzējām ziņās – viena no populārākajām grāmatām pašlaik – par esošā prezidenta Šī dzīvi, tā domas un galvenās idejas. Jāpiemin, ka arī mamutu parkā bija zīme – „vienmēr esi ar partiju!” Un Ķīnā jau citādāk nemaz nevar.

Pievakarē esam atpakaļ, pārliecināmies, ka ārā piesietajam sunim segas vēl nav noņemtas, un ļoti ceram uz siltākām dienām turpmāk.

Iebraucēju grupās parādās ziņas, ka tiem, kas vakcinējušies, tāpat jātaisa gan vīrusa tests, gan antivielu tests, bet nu arī jāuzrāda vakcinēšanās sertifikāts, vakcīnu kompānija (kas, redz, arī tomēr šo to var iespaidot), un vakcinēšanās laiks. Pie mums par to vēl nerunā – vismaz Mandžouli. Tas, par ko nu runā, ir Ķīnas valdības telefonu aizliegums skolās. Visiem skolēniem līdz 12.klasei aizliegts ienest telefonus klasē. Un varbūt tā arī ir labāk – te tomēr vietējie mācās tā, lai būtu labāki pār tiem miljoniem līdzīgo, un šī spēļmantiņa pusaudžu vecumā klasē nebūt nepalīdz.

Šo skaisto brīvlaika nedēļu noslēdzam ar pastaigu pa Mandžūrijas ielām. Te ir sešas ielas (šajā dzelzceļa pusē), un tās visā garumā arī iespējams iziet (protams, tie ir labi pāris kilometri), bet mēs esam nolēmuši kārtīgi izpētīt katru stūrīti – un Ķīnā tik daudz var atklāt, ieejot tajās vistumšākajās un neparastākajās vietiņās! Un tā arī ir – ieejam visneiedomājamākajās vietiņās, un tur vietējie tiešām sapriecājas – „Tu esi pirmais krievs, kas te ienācis! Tā gaidījām!” Mēs gan nepērkam ne akumulatorus darbnīcā, ne ņemam masāžu salonā, bet tāpat interesanti aprunāties ar tiem, kas tik labi zina krieviski. Cilvēki gan stāsta, ka daudziem biznesu nācies aizvērt, jo galvenie partneri, kas nāk no kaimiņzemes, šogad nav. „Nu nav mums krievu! Nezinām, ko darīt”- tie saka.

Pilsētiņa gan tāpat šķiet dzīvīga – visi gatavojas svētkiem. Zinām, ka drīz veikaliņi arī uz pāris dienām vērsies ciet. Smejam par to, ka katrai ielai ir arī savas raksturīgākās vietiņas – viens kvartāls ir seksšopu pārpildīts, cits ir skaistumkopšanu salonu kvartāls, cits atkal dažādu ēstuvīšu un bāru pilns. Smieklīgi, protams, daži neprecīzie tulkojumi, bet varbūt tieši tā ir mūsu iespēja kādreiz piepelnīties, piedāvājot labošanas pakalpojumus – pārzinām taču gan angļu, gan krievu valodu, un mums ir ķīniešu draugi, kas var vēl palīdzēt ar trešo!

Un tā nu noslēdzam brīvo nedēļu. Atskatoties liekas, ka laiks paskrējis ātri, tomēr ļoti daudz ko esam paspējuši izdarīt – gan savest kārtībā visus nepieciešamos darbus, gan apskatīt ievērojamākās vietas pilsētā. Nākamā nedēļa būs svētku nedēļa, un tad jau redzēsim, kā ķīnieši svin savus lielākos valsts svētkus!

**

Šo dienu atklājums. Ķīniešu Jaunais gads. Ķīniešu Jaunais gads ir vissvarīgākie svētki Ķīnā. 2021. gadā ķīniešu Jaunais gads sāksies 12. februārī. Svētki, kas saistīti ar Ķīnas Mēness kalendāru, tradicionāli bija laiks, lai godinātu mājsaimniecības un debesu dievības, kā arī senčus. Tas bija arī laiks, kad ģimenes sanāca kopā, un tā notiek arī tagad. Pēc 1912. gada populārā Rietumu kalendāra pieņemšanas, ķīnieši pievienojās 1. janvāra svinēšanai kā Jaungada dienai. Tomēr tas ir tikai oficiāli. Ķīna turpina svinēt arī ķīniešu Jauno gadu.

Senais ķīniešu mēness kalendārs, uz kura balstīts ķīniešu Jaunais gads, darbojās kā reliģisks, dinastiju un sociālais ceļvedis. Atrastie artefakti pierāda, ka kalendārs pastāvēja jau 14. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad pie varas bija Šan dinastija. Šī kalendāra struktūra nebija statiska: atskaite notika atkarībā no tā, kurš imperators bija pie varas un kā tie mainījās dažādos reģionos.

Ķīniešu kalendārs bija sarežģīts. Tā parametri tika nostādīti atbilstoši Mēness fāzēm, kā arī saulgriežiem. Iņ un jaņ – pretējie, bet tajā pašā laikā papildinošie principi, kas veido harmonisku pasauli – arī tika ņemti vērā.

Ķīniešu Jaunais gads parasti sākas ar jaunu mēnesi, kas notiek laikā no janvāra beigām līdz februāra beigām, un tas ilgst apmēram 15 dienas, līdz iestājas pilnmēness, kas tiek atzīmēts ar laternu festivālu.

Ķīniešu kalendārā bija iekļauts arī ķīniešu zodiaks, divpadsmit zīmju cikls pa šķietamo saules ceļu caur kosmosu. Katru jauno gadu iezīmē viens no 12 zodiaka dzīvniekiem un tā raksturīgās pazīmes: žurka, vērsis, tīģeris, trusis, pūķis, čūska, zirgs, aita, pērtiķis, gailis, suns un cūka. Un šis gads tad būs metāla vērša gads.

*

Iztērētie līdzekļi: ~188 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1504 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~4000 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6089 eiro)

Noietie km: ~53 (km kopš 1.12.20.: ~268)

Klāt pēdējā darba nedēļa!

Un beidzot arī pienāk diena, kad saulīte tā arī neparādās aiz sniega mākoņiem – visu dienu snieg viegls sniegs, un mēs ejam ārā to izbaudīt! Protams, nekādu jau kupenu, vien slideni ceļi. Bet staigājam pa ielām, cik tālu vien var – arī temperatūra vien -13. Jā, Iekšējās Mongolijas reģions ir auksts. Bet šajās temperatūrās mongoļi nedzīvo jurtās. Tomēr tie ir ļoti tuvi dabai, tāpēc arī mongoļu apģērbā visvairāk parādās zilā, zaļā un baltā krāsa, kas tiem simbolizē ūdeni, zemi un debesis. Mongoļu kultūra gan tiek apspiesta – sākam vairāk lasīt par Ķīnas plānu pilnībā izskaust mācību priekšmetus mongoļu valodā, lai ķīniešu valoda dominētu visur. Paši ķīnieši zina, cik daudz un dažādu minoritāšu dzīvo Ķīnas teritorijā, bet tie ir burtiski „iezombēti” – tie uzskata, ka visiem taču jāpielāgojas Ķīnai – viena valoda, viena nācija. Tas, kas notiek realitātē (visas „pāraudzināšanas” iestādes, nolaupīšanas, cilvēku „pazušana”) nevienam netiek rādītas. VPN ir tāda lieta, ar ko iespējams apiet Ķīnas valdības aizliegumus un piekļūt aizliegtajām mājaslapām (kā Google, YouTube, FaceBook). Un uzzināt patiesību. Bet Ķīnas valdība jau arī nav muļķi. Tie izveidojuši savu VPN – nu tā, lai zinātu, kurš un kā pārkāpj noteikumus. Starp citu, ja šī VPN aplikācija telefonā nav ielādēta pirms ierašanās Ķīnā, to te nav iespējams dabūt. Par VPN daudz informācijas ir internetā (lielākoties angliski). Īsumā, VPN ir Virtuālais Privātais Tīkls, kas atļauj izveidot savienojumu ar citu tīklu caur internetu. Mēs to izmantojam, lai piekļūtu šīm aizliegtajām vietnēm – kad datu plūsma tiek virzīta caur šifrētu virtuālo tuneli – mūsu IP adrese tiek paslēpta, un neviens nezina, ka esam Ķīnā un piekļūstam visām šīm saitēm. Vismaz mēs tā domājam.

Vēl varam paturpināt par to sociālo uzticamības rādītāju. Tas reāli ir kā kastas Indijā. Katrs iedzīvotājs sāk ar 1000 punktiem. Ja tas sasniedz 1500 un vairāk punktu, tas skaitās AAA klasē. Ir arī AA, A+, A un A- klases. Ja punktu skaits ir 900-1000, cilvēks nokļūst B klasē, C klase ir no 600-849 punktiem, savukārt D klase ir zem 599 punktiem. Un tas ir slikti. Kas notiek, ja cilvēks nokrities uz šo D klasi? No tās nav iespējams izkļūt 5 gadus, katru dienu mājās ierodas likumsargi un veic pāraudzināšanu. Nevar dabūt darbu. Bērnus neuzņem skolā. Visi izglītības diplomi, kas iegūti, tiek anulēti. Visa cilvēka vēsture, sasniegumi – vienkārši izdzēsti. Arī B un C klases nav patīkamas – arī tad mājās ierodas likumsargi, lai veiktu izmeklēšanu. Un ir arī speciāla aplikācija, ar kuras palīdzību vari redzēt sastaptā cilvēka uzticamības rādītāju. To vēl izmēģināsim.

Bet kā šie punkti veidojas? Ja izdarīts arī netīšs noziegums, tik iegūta D klase. Ja kas tiek kas perināts pret valdību, arī ātri var tikt D klasē. Ja kapos radiem uzliec pārāk lielu kapakmeni – mīnus 100 punkti. Ja saki ko negatīvu par valdību – mīnus 50 punkti. Ja māci kaut ko nelegāli (piemēram, lasi Bībeli priekšā lielākai cilvēku grupiņai savā mājas pagalmā) – mīnus 50 punkti. Ja ģimenē ir vairāk par 2 bērniem, mīnus 40 punkti. Ja dejo parkā kopā ar citiem (kā ķīniešiem te ierasts), vai griez vilciņu (kas arī ir populāra nodarbe), mīnus 5 punkti.

Ja tavs bērns uzvar kādā svarīgā sporta spēlē – plus 10 punkti. Ja atgriez valdībai atrastu naudu (vairāk kā 1000 juaņas), plus 10 punkti; ja ziņo par nekārtību cēlājiem (protestētājiem, vai tiem, kas runā pret valdību) plus 50 punkti. Ja ziedo lielu naudas summu kādai valdības organizācijai, plus 100 punkti. Un tā tas saraksts veidojas. Nez, cik mums te punktu, un vai šie arī lasa mūsu blogu.

Šajā nedēļā visi jau brīvdienu noskaņojumā. Direktore, lai arī piekodinājusi nevienu nekur nebraukt strikto ierobežojumu dēļ, pati jau pusotru nedēļu ir citā pilsētā. Bet cilvēkiem, kam ir labas pazīšanās, viss notiek citādi. Tā gan par ārzemniekiem parūpējas – otrdienā katrs saņemam 10 kuponus pirts apmeklējumam. Tā atrodas direktores viesnīcā tepat Maņdžouli. Īsti nemaz nezinām, ko par šiem kuponiem varam izmantot, un cik ilgi, bet, protams, skaidrs, ka izmantosim. Viesnīcā pieejama arī masāža, kas stundā izmaksā 10 eiro (Ķīnā tas ir dārgi, kā pati direktore uzsver). Tā kā arī šajā sasalumā noteikti atradīsies, ko interesantu pasākt. Tā taču Ķīna!

Temperatūra atgriežas pie sava „normālā” stāvokļa, kas ir -30, nedēļas vidū atkal sasniedzot -36. Vietējiem jau sācies atvaļinājums – var redzēt, ka skolēni stundām pieslēgušies no viesnīcām, restorāniem un auto – brīvdienu braucienā ārpus pilsētas. Jā, svētki būs lieli, un par Ķīniešu Jauno gadu noteikti pastāstīsim vairāk. Īsumā – tas būs Vērša gads, kas visveiksmīgākais būšot tiem, kas dzimuši Vērša, Žurkas, Čūskas un Gaiļa gadā. Mēs ar Arču esam „Zirgi”, tāpēc sava laimīte būs jānopelna – smejam.

Palēnām atvadāmies no skolēniem, kas četras nedēļas nebūs jāmāca. Jā, mēnesis ir ļoti ilgs laiks, ja esi kustībā! Šāds laika posms mums aizgāja, izbraucot cauri visām ASV, pa mēnesi apceļojām Brazīliju, mēnesis tika veltīts arī Indijai un pat Ķīnai pagājušajā reizē. Bet nu – mēnesis vienā pilsētā. Tomēr esam Ķīnā! tagad uz šejieni nokļūt ir daudz, daudz sarežģītāk. Lielās pilsētas ir pagarinājušas karantīnas ilgumu (tā kā mēs ar savām 14 dienām viegli „izsprukām cauri”). Un iebraucējiem, arī tiem, kas ceļo no augsta riska zonām, nu tiek veikti anālie kovida testi. Jā, pat ziņās cilvēki stāsta par savu pieredzi – pēc 28 dienām karantīnā, jākāpj uz galda, jāvelk bikses nost, kamēr ķīnieši baksta kociņu dibenā. Tas tāpēc, ka ķīniešu mediķi atklājuši, ka vīruss ilgāk dzīvo ānusā, tāpēc šie testi esot precīzāki nekā siekalu vai deguna testi. Tāpēc papildus šiem diviem un asins testam, klāt nācis jaunais vīrusa noteikšanas veids. Uhh, un tas tagad tiek lēnām pielāgots visiem iebraucējiem.

Tajā pašā laikā te runā par Pfizer vakcīnām, kas iznākušas. Jā, ir cilvēki, kas vakcinējas, bet tajā pašā laikā paši vakcīnas izgudrotāji un kompānijas darbinieki šo vakcīnu sev nav lietojuši. Kāda ir viņu atbilde – kāpēc? Redz, šie nevēloties „spraukties rindā” – vakcīna taču sākumā paredzēta „augsto” riska grupu cilvēkiem. Viens no vīriem saka: „Esmu veselīgs, 59 gadus vecs vīrietis, man vēl vakcīna nav vajadzīga. Negribu spraukties rindā.” Kaut kas tomēr mums šajā visā liekas aizdomīgs, nosmejam.

Pēdējās darba dienas. Vietējie jau sākuši svinēt – vakaros dzirdam, kā pie kaimiņiem ierodas viesi. Ir arī tādi, kas uzsākuši remontu. Tad gan nav viegli strādāt, ja aiz sienas visu laiku kāds urbj.  Bet neko padarīt. Skola vēlas Jaungada apsveikuma video no dažiem, un tie esam arī mēs – tāpēc uzfilmējam mazu klipiņu, ar ko, cerams, varēsim vēlāk arī padalīties. Kokos tiek izkārtas laternas – Jaunā gada svinības Ķīnā noslēdzas ar laternu festivālu, kas apzīmē pilnmēness iestāšanos.

Nogalē temperatūra nokrītas līdz -36 grādiem pa dienu (nezinām, kā ir naktī un kā tas nabaga suns to var izturēt). Bet nogalē ārā mums maz sanāk iziet, jo no pus9 rītā līdz 7 vakarā ir nodarbības. Ja vakarā brīvāks laiks, atkal noskatāmies šo to par Ķīnu. Jā, tā ir milzīgs sojas pupiņu importētājs. Un lielākoties sojas pupiņas te nāk no Brazīlijas, kas gatavi izcirst savus lietusmežus, lai nopelnītu. Kāpēc tāds pieprasījums? Tā kā Ķīnas iedzīvotāji kļūst arvien turīgāki, tie uzturā lieto arvien vairāk gaļas. Un lopiņus taču ar kaut ko jābaro – un tā ir soja. 80% no pasaulē izaugušās sojas aiziet lopbarībā, kas tad kā gaļa aiziet cilvēkiem. Patiesībā, soja tāds brīnumaugs – tā satur visas neaizvietojamās aminoskābes, šķiedrvielas, dzelzi, kalciju un vēl visādas labas lietas. Sliktā slava sojai nākusi no tā, ka lielākoties soja ir ģenētiski modificēta, lai tā izturētu milzīgos miglošanas apjomus. Filmā teikts, ka Ķīna soju importē no Brazīlijas, jo tā ir lētāk, tāpēc, ka šeit valdība aizliedzot audzēt ģmo soju, bet par to neesam pilnībā pārliecināti. Katrā ziņā te ir milzīga tofu izvēle (viens no sojas produktiem), un arī to lietojam savā uzturā. Daudz pērkam dārzeņus, kas kastēm tiek vesti no siltākām vietām Ķīnā. Daži gan izskatās aizdomīgi milzīgi, tāpēc arī par šo produktu audzēšanu neesam pārliecināti. Ķīnā ar ēdienu jābūt uzmanīgam – te taču pārdod arī plastmasas rīsus, viltotas olas, valriekstus, kam iekšā iestrādāts metāls, lai tie uz svariem būtu smagāki. Ķīnieši ir interesanti, un šī zeme ir tik pretrunīga! Arvien mācāmies, un turpinām dalīties ar atklājumiem!

Skatāmies par to, kā Ķīna pamazām mēģina iekarot Taivānu, ko tie uzskata par savu teritoriju. Patiesībā, Taivānu kā neatkarīgu valsti atzīst ļoti maz nāciju, un Eiropā tas ir tikai Vatikāns. Ķīna jau gan atklāti pateikusi, ka Taivāna ir Ķīna, un tur neko padarīt – tie apvienošoties tuvākajā desmitgadē. Mēs pazīstam meiteni no Taivānas, un tur jaunā paaudze sevi par ķīniešiem vairs neuzskata, bet gan redz sevi kā atsevišķu nāciju. Bet vairāk par Taivānu pastāstīsim vēlāk.

Un tad ir Ķīnas draugi un „nedraugi”. Krievija ir Ķīnas lielais draugs, un mēs esam tieši tajā vietā, kur tas pierādās. Paši ķīnieši stāsta, cik gan daudz biznesu plaukst tieši Mandžouli – šajā pierobežas pilsētiņā – kur notiek viss eksportēšanas process uz Krieviju. Sevišķi krievi iemīļojuši ķīniešu augļus un dārzeņus, un tieši tāpēc tagad pat Sibīrijas veikalos var nopirkt mango. Savukārt pirms vīrusa ēras krievi uz šejieni ieradās strādāt. Darbā iekārtošanās process ilga vien 10 dienas (ar visu atļauju saņemšanu). Un, kā paši krievi saka, Krievijā algas ir 2-3 reizes zemākas kā Ķīnā, tāpēc visi steidz uz šejieni. Jā, ja senāk cilvēki vēlējās braukt uz retumiem labākas dzīves meklējumos, nu tie brauc uz šejieni. Un tas pierāda, cik gan Ķīna ātri attīstās, cik gan ļoti tā ietekmē visas pasaules ekonomiku! Esam šeit, un to arī jūtam. Cilvēki Mandžouli ir ļoti turīgi. Mandžouli no maza pierobežas ciema pārvērtusies par spožu pilsēteli, un nākamajā nedēļā mēs noteikti tev parādīsim vairāk no tās.

Un tā pienāk svētdiena, mūsu pēdējā darba diena pirms brīvdienām. To noslēdzam skaisti, ar nelieliem svētkiem. Nu ko – brīvdienas var sākties!!!

**

Šo dienu atklājums. Skatāmies filmu par Tibetu. Apkārt Tibetai ir augsti kalni, līdz ar to reģions ir diezgan nesasniedzams, un tāpēc cilvēki tur arī 20.gs. dzīvo kā 16.gs. Katrā ģimenē jaunākais dēls tika sūtīts mūku skolā – tad tas tur arī palika. Dzīvi Tibetā galvenokārt sastādīja reliģiskie rituāli – vidēji katru sesto dienu bija lieli svētki. Caur rituāliem tika nodrošināts balanss starp valdību un reliģiju. Starp citu, Tibetā ir citāds budisms, kas reģionā atnāca 1000 gadus pēc budisma Indijā. Tagadējais Dalailama bija piecu gadu vecs, kad tas tika izvēlēts par svēto. Mazais bērns auga garīgā vidē, daudz mācījās par budismu. Jāsaka, ka vide, kurā atrodamies, augam, strādājam, dzīvojam, ļoti lielā mērā nosaka to, kādi esam, jo apkārtējo informāciju prāts ieraksta, lai arī mēs paši to neapzināmies. Tāpēc par savu apkārtējo vidi vienmēr jāpadomā! Dalailama dzīvoja 7.gs ēkā ar 13 stāviem un 1000 istabām. Viņš, tāpat kā citi mūki nēsāja milzīgas dzintara krelles, kas Ķīnā ienāca pa Zīda ceļu. Jau savos 16 gados Dalailama piedzīvoja traģiskāko – Ķīnas valdība bija sasparojusies ieņemt Tibetu. Pats jaunais Dalailama devās runāt ar Ķīnas valdību, lai arī viņa sūtītie palīgi pirms tam bez viņa paša piekrišanas jau bija parakstījuši papīrus par Tibetas „paiešanu” zem Ķīnas. Dalailama situāciju nespēja glābt. Ķīnas armija, protams, bija daudz spēcīgāka par mūkiem, kas pirmo reizi dzīvē turēja rokās ieročus. Dalailamu izdevās glābt – nu tas dzīvo patvērumā Indijā. Bet tibetieši savietoti koncentrācijas nometnēs (līdzīgs stāsts kā ar uiguriem). Mao teica Dalailamam, ka te nekādas reliģijas nebūs. Un kas tad Ķīnā ir? Brutāla kontrole. Par Tibetu ir daudz dokumentālo filmu. Šis ir ļoti īss stāsts, bet vismaz neliels ieskats tajā, kas tad notiek ar Ķīnu un tās autonomajiem reģioniem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~45 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1321 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2089 eiro

Noietie km: ~19 (km kopš 1.12.20.: ~215)

Un tā jauna nedēļa klāt!

Vēl šīs divas, un „trakais” darba grafiks būs beidzies. Temperatūras nokrītas līdz -35 grādiem. Lai arī pirmdiena ir brīvā diena, ārā nemaz negribas iet – seja paliek sarkana pēc 5 minūtēm, nevar tā nemaz ilgi uzturēties šajā aukstumā. Tā pirmdienu pavadām plānojot stundas, nedaudz pastaipoties jogā. Arča eksperimentē virtuvē, skatāmies raidījumus par Ķīnu. Uzzinām vairāk par ķīniešu mākslu. Ķīnā ir arī mākslinieku ciems, kur visi brauc pirkt gleznas. Bet smieklīgi, ka daudzas no tām ir replikas. Intervētais vīrs, piemēram, uzglezno 3-5 Van Goga gleznas dienā – 3-5 tūkstošus dublikātus gadā. Viens vīrs! Bet tas saka, ka, piemēram, senāk lielākoties pie viņa brauca ārzemnieki un pirka šos dublikātus, bet nu lielākie pircēji ir vidēju ieņēmumu ķīnieši, kas meklē oriģinālo mākslu. Arī valdība vairāk sākusi atbalstīt pašu mākslinieku radītos darbus, jo tā vēlas no Ķīnas nodabūt šo „kopēšanas” priekšstatu, lai gan līdz tam vēl ilgi. Interesanti, ka ķīnieši tagad sāk ieguldīt tieši vērtīgajos mākslasdarbos, nevis valūtas tirgū, jo redz tajos potenciālu. Tiek rīkotas lielas izstādes un izsoles.

Pētām Maņdžouli. Seju burtiski apsedzam ar šallēm, lai tikai acis ārā, un soļojam pāri ezeram uz tā otru pusi, kur arī ir parciņi, kuros izstādītas eksotisko zvēru figūras. Šajā pusē atrodam arī jurtu nožogojumā. Bet šajā aukstajā laikā jurtās neviens nedzīvo. Šī puse gan nemaz nav aktīva. Zinām, ka te var aiziet arī līdz Krievijas robežai, ko mēģināsim savā brīvajā mēnesī. Ar pusstundu ārā ir pietiekami, lai sāktu sasalt, tāpēc nākas vien atlikušo dienas daļu atgriezties pie plānošanas un Ķīnas iepazīšanas caur dokumentālajām filmām. Reiz Ķīna uzņēma 70% no pasaules plastmasas, lai to pārstrādātu un izveidotu jaunas preces. Bet pēc „Plastic China” dokumentālās filmas iznākšanas, kas, protams, Ķīnā ir aizliegta, valsts drastiski mainīja atkritumu importu, un pārējās valstīs tas izraisīja krīzi – vairs neviens par lētām naudām neiepērk atkritumus! Sāka plaukt atkritumu šķirošanas organizācijas, kas atlasīja tikai labākos pārstrādājamos materiālus, ko Ķīna vēl pieņem. Bet tieši tāpēc tagad sākas plastmasas aizliegumi – tieši tāpēc tagad valstis sāk atteikties no plastmasas maisiņiem, salmiņiem un citām plastmasas lietām, domājot par citiem risinājumiem. Taizeme, piemēram, preces sāk iepakot banānu lapās! Ķīnas lēmumi pamatīgi ietekmē visu pasauli, un šoreiz ir labi, ka nu beidzot visi spiesti piedomāt, cik gan atkritumus katrs no mums rada! Jāsaka, ka arī mūsu „plastmasas miskastes” pildās ātrāk kā „papīru miskaste”. Jā, paši ķīnieši gan par plastmasas lietošanas sekām vēl īsti neko nesaprot.

Skatāmies arī stāstu par lielāko rūpnīcu pasaulē, kas atrodas Xiamen pilsētā. Tur dzīvo un strādā 17 tūkstoši cilvēku, kas par 40 stundu darba nedēļu saņem 90-320 ASV dolārus mēnesī. Nespējam aptvert šo atšķirību, skatoties uz savām algām! Un rūpnīca jau pārvērsta par dzīvojamo kompleksu – te ir gan kopmītnes, gan ēstuves, gan skolas bērniem. Darbinieki tiek motivēti satikties, ik gadu organizētas bezmaksas masveida kāzas darbinieku starpā. Tā kompānija patur šos cilvēkus – visi te jau ģimenēm dzīvo kopā! Nāk gan šie ļaudis no nabadzīgiem lauku apgabaliem, un darbs rūpnīcā – siltumā, krēslā, tiem šķiet vienkāršs. Interesanti gan, ka – lai ķīnietis vispār tiktu pieņemts darbā, tam jāiziet „rūpnīcas skola”, par ko jāmaksā mācību maksa. Tur topošie darbinieki tiek apmācīti katru preci salikt pa detaļām, tie pārzina katra produkta visus attīstības posmus. Šajā rūpnīcā tiek saražots 1 grils sekundē – 5 miljoni grili mēnesī. Par tiem rūpnīca nopelna 350 miljonus ASV dolārus gadā. Katras 15 sekundes top viens gludeklis. Te tiek taisīti arī kafijas automāti. Protams, katra kompānija, kas produktus iepērk (kā Starbucks), var likt virsū savu zīmolu. Bet viss top šajā rūpnīcā. Interesanti, ka produkti tiešām beigās arī tiek pārbaudīti un kompānija, protams, ir ieinteresēta sūtīt tikai labāko produkciju. Jā, Ķīna mūs pārsteidz ik mirkli!

Trešdienas un nedēļas nogales ir mūsu „garās dienas”, kad sākam strādāt no pusdeviņiem un beidzam darbu ap pusseptiņiem vakarā. Protams, ir saspringti, kad visu laiku jābūt pilnam enerģijas, visu laiku jārunā. Bet vēl tikai nākamā nedēļa – un atpūta klāt! Turklāt darbs noteikti nav ne fiziski, ne morāli grūts! Un mums patīk!

Dažreiz izejam pilsētā, paņemam kādu alus glāzi. Smejam, ka ārzemnieki te sūdzas par vieglu alu. Jā, bet vietējiem jau tas nav nekas vairāk kā uzdzeramais šņabim. Sākam plānot arī savu brīvo mēnesi – katru dienu noteikti dosimies jaunos piedzīvojumos arī tepat Maņdžouli. Te taču ar kājām var sasniegt arī Krievijas un Mongolijas robežu – nez, kā tur tagad viss izskatās!

Bet par to vēlāk. Turpinām darbus un turpinām iepazīt apkārtni. Nedēļas beigās temperatūra paliek „draudzīgāka” pastaigām, un, kad tā ir tikai -19, liekas, ka nu jau visu dienu ārā var pavadīt! Jā, patiesi mēģinām adaptēties visam, kas apkārt, bet tāpat šajā sasalumā negribētos palikt ilgāk kā nepieciešams. Atklājam tirdziņu, kur nu jau izkarināti visādi Jaunā gada rotājumi. Arī visas durvis nu ķīniešu mājām un dzīvokļiem izrotātas sarkaniem plakātiem. Tagad Ķīnā ir 1714. gads, bet jau pēc trīs nedēļām būs 1715.! Pēc budistu kalendāra ir 2560., bet vēl neesam izpētījuši, kad un kā viņiem tas viss mainās.

Ārā nu jāuzmanās, jo no jumtiem lejā slīd ledus kluči – saulīte te spīd katru dienu un kārtīgi tos pakausē. Forši, ka – lai arī auksti – te vienmēr ir saulaini. Nav bijusi neviena diena, kad nebūtu redzēta saulīte!

Nedēļas nogale, turpinās mācības. Smejam ka siers Ķīnā ir tik nezināms, ka bērni, to ieraugot, pat savā valodā nemāk pateikt, kas tas ir. Tad taču nav vērts to mācīt angliski! Jā, mācību grāmatas dažreiz šķiet dīvainas. Bet mēs jau te esam vienīgie, kas angļu valodu mācījušies kā svešvalodu, un saprot, kā tas, galu galā, notiek. Pārējie nāk no angliski runājošām valstīm, kur valoda, gluži saprotami, tiek mācīta citādi.

Bet darām to, ko no mums sagaida, cik labi vien varam! Arvien vairāk ārzemju draugu ieinteresējas par iespēju pastrādāt Ķīnā – jā, te krīzi nejūtam. Jūtam tikai salu.

Uzzinām arī šo to par Iekšējās Mongolijas reģionu, kur paši atrodamies. Jā, tiek runāts par Tibetu, par uiguriem, bet arī šeit mongoļi tiek apspiesti. Reāli ķīnieši nevēlas nevienu patstāvīgu minoritāti, kas kādā veidā varētu iebilst pastāvošajai sistēmai. Pagājušā gada septembrī Ķīnas valdība paziņoja par to, ka mācības mongoļu valodā aizstās ķīniešu mandarīnu valoda. Notika milzīgi protesti. Mongoļi arvien atzīst, ka šajā reģionā jūtas kā ieslodzīti, jo to kultūra, to daba tiek pazudināta. Jā, līdzko Ķīna saskata kādu dabas resursu pieejamību, tā uzreiz top rūpnīcas, kur visu var izmantot, pārstrādāt, un gūt peļņu. Tā arī ķīnieši ir „izsitušies”. Tie, kas uzņem ceļojumu filmas, atzīst, ka Iekšējās Mongolijas reģions ir daudz citādāks kā pārējā Ķīna. Pat ķīnieši te ir daudz atvērtāki, aktīvāki, (jā, arī daudz vairāk mīl iedzert). Lai arī esam izbraukuši Ķīnai cauri, tūristu vīza tiek izsniegta tikai uz mēnesi, un tas ir ļoti īss mirklis šai milzīgajai zemei. Tāpēc īsti nemākam pateikt, kādi tad ir tie citi ķīnieši. Bet par šo reģionu noteikti Tev vēl daudz pastāstīsim!

**

Šo dienu atklājums. Šoreiz nedaudz par uiguriem. Uiguri sastāda 1% no Ķīnas iedzīvotāju skaita. Uiguri ir viena no lielākajām mazākumtautībām Ķīnā, un tie sevi nekad nav identificējuši ar ķīniešiem. Tie ir reliģiski, etniski un kulturāli piederīgi Centrālāzijas tautām. Jā, Ķīna ir piešķīrusi šim Ķīnas reģionam autonomiju, bet uiguri ir neapmierināti ar autonomijas īstenošanu, savām ierobežotajām tiesībām. Tie cīnās par neatkarīgu Austrumturkestānas valsti, kas, protams, valdībai te nepatīk. Atklāti sakot, ķīnieši mēģina apspiest visas te esošās minoritātes un bieži tiek saukti par rasistiskāko nāciju pasaulē. (Ceram, ka Ķīna par šo neapvainosies, bet tas tiešām ir jūtams). No 11 miljoniem uiguru vesels miljons ir koncentrācijas nometnēs, ko paši ķīnieši sauc par „izglītošanās skolām”. Realitātē uiguri tiek izrauti no mājām, ielikti aiz restēm un tad „skaloti”, kārtīgi iekaustīti. Daudzi no tiem pazūd bez vēsts, citi aizbēg uz musulmaņu zemēm. Bet katrai uiguru ģimenei obligāti savā mājā jāuzņem algots ķīnietis, kas tur kontrolē visu, ko uiguru ģimene dara. Ķīna ir komunistu valsts – te notiek tieši tā kā valdība saka – bez ierunām. Vien atliek paskatīties uz Honkongu vai Tibetu – Ķīna mēģina izkontrolēt un pārņemt it visu. Un tas attiecas arī uz apkārtējo pasauli. Tā izplata savu varu visā pasaulē, uz kredīta piedāvājot savas tehnoloģijas, savu darbaspēku, lai celtu visādas varenas ēkas, tuneļus, ātrgaitas vilcienus, piedāvā savas novērošanas kameras. Un daudzas valstis piekrīt, jo Ķīna visu dara lētāk un ātrāk. Un arī kvalitatīvi, starp citu. Bet tad Ķīnai katrā valstī ir kripatiņa savas varas. Nemaz nerunājot par tās pārvaldē esošajiem reģioniem. Tas, kas notiks pēc pāris gadiem, būs kas neticams.

*

Iztērētie līdzekļi: ~56 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1276eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2089 eiro

Noietie km: ~14 (km kopš 1.12.20.: ~196)

Jauna nedēļa klāt!

To sākam ar nodarbību plānošanu, jo nu jau vairs brīvdienas nekādas – katru dienu nodarbības, bet brīvajā dienā tām jāsagatavojas. Protams, ne visi te strādājošie gatavojas kā mēs, tāpēc daudzi ķīniešu skolotāji ir pārsteigti, ka bērni sākuši labāk mācīties – tomēr ir daudz vizuālu efektu, ko rādām, un nav tikai tie „sausie” vārdi un teikumi. Un tas priecē!

Pirmdienā pasūtām arī lielās ūdens pudeles mūsu ūdens aparātam, ko iegādājāmies par 10 eiro. Tagad lielā 18 litru pudele mums izmaksā 2 eiro. Nu re – arī ar to esam tikuši galā! Palēnām tiekam galā arī ar SIM karti (kas, protams, nav tik vienkārši, jo tā pirkta citā provincē. Un te tās provinces kā atsevišķas valstis). Satiekam kanādieti Braienu un viņa draudzeni Liliju, kas mūs iepazīstina ar vienu no neskaitāmām dīvainām ķīniešu zālītēm – tas ir īpašs rieksts, kas, iemērkts ūdenī, pārvēršas par želeju. Un šo šķidrumu tad dzer kakla sāpēm. Garšo pēc koka mizas, nekas īpašs. Bet tas, ka ciets rieksts pārvēršas želejā, ir kas tiešām interesants.

Apstaigājam citas ielas pilsētiņā, visi savus produktus izlikuši ielu malās, jo labāku saldētavu jau neatrast. Te ir daudz augļu – hurmas, līčes, mandarīni, kivi, banāni – un vēl visādi. Dārgākie ir āboli, kas reāli tiek pārdoti pa vienam. Šādas „ekstras” vietā iegādājamies lētākos augļus, kas Latvijā ir citā cenu kategorijā. Ķīnā jau var atrast visādas lietiņas. Arī no rītiem apkārt staigā vīri un bļaustās kaut ko pārdodami. Vēl neesam noskaidrojuši, ko īsti.

Atkritumus šķirojam. Esam atraduši tam paredzētas miskastes. Tāpēc neesam tādi, kā mums zināmie ārzemnieki, kas vienkārši, sekojot daudziem vietējiem, atstāj savu atkritumu maisu vienkārši pie daudzdzīvokļu ēkas durvīm. Tas tiešām no rīta pazūd – kāds iet un to visu vāc! Bet mēs tomēr sašķirojam visu, lai arī ar tiem miskastes maisiem sanāk gabaliņu paiet. Un tad vietējie brīnās – ko tas krievs atkal sadomājis. (Te visi ārzemnieki tiek uzskatīti par lielās kaimiņvalsts iedzīvotājiem).

Arī vakarā, kad beidzot arī šeit atrodam karstā katla vietu un palutinām sevi par labi padarītu darbu, ar mums ļoti vienkārši runā krieviski. Un – ja „baltais” arī atnāk par vēlu, šajos bēdīgajos laikos visi gatavi pagaidīt, neviens netiek dzīts projām. Tas ir jauki, bet nedaudz, protams, mums pašiem neērti, kad darbinieki pateikuši, ka viss vaļā, bet tad gaida mūs – vienīgos ēdājus – skatoties pulkstenī.

Ķīna turpina gatavoties Jaunajam gadam ar ciešāku mēru pieņemšanu. Tagad vīrusa testa rezultāti tiks prasīti pilnīgi visiem, kas pārvietojas. Un, ja tādus nevarēs uzrādīt, tad būs jāiet 14 dienu karantīnā. Bet slimnīcas Ķīnā tam ir gatavas – te viss notiek ļoti operatīvi – liekas, ka uz katru cilvēku ir arī viens ārsts. Un nu arī viens testu veicējs – tā kā ceļotgribētājiem tas problēmas neradīs.

Palēnām nāk arī visas mūsu pasūtītās paciņas. Šajā galā piegāde ir pat septiņas dienas, jo Mandžūrija ir ļoti tālu no īstās Ķīnas dzīves.

Un tā mēs arī to iepazīstam. Otrdienā beidzot uzsnieg plāna sniega kārtiņa, un tad veidojas sastrēgumi, jo auto ļoti slīd riepas. Te gan uz katra stūra arī dežūrē policisti un skatās, kurš kā brauc un vai laiž arī gājējus. Jā – policija uz ielām te ir diezgan normāla lieta. Un jāpiemin, ka tā pati policija arī daudz par visu un visiem zina.

Mēģinām aiznest nabaga sunim segu. Dzīvoklī ir atstātas vecākas segas, un vienu no tām liekam maisā. Nabaga suns, piesiets ārā pusmetru īsā ķēdē, nevar pat apgulties – vien rej un cilā ķepas, jo auksti taču! Saimnieks turpat savā būcenī ēd zupu. Ar tulkotāja palīdzību palūdzam vecajam muļķim, vai nevar sunim atstāt segu, bet tas krata galvu lai kā arī mēs jautātu. Protams, viss, ko dzīvē darām, nāk arī atpakaļ, un arī šim dīvainim dzīvē būs grūti mirkļi. Bet vēl nepadodamies – gan izdomāsim, ko ar to suni darīt. Nevar taču tā noskatīties uz tik atklātu dzīvnieku spīdzināšanu un pārējo vienaldzīgo attieksmi. Cerams, ka tas pasaulē mainīsies.

Trešdienas, sestdienas un svētdienas ir tās dienas, kad mācām no rīta līdz vēlam vakaram, pārējās dienās ir tikai vakara nodarbības. Un šajā trešdienā neesam atteikuši uzaicinājumam no „krutās” komandas – tie ir trīs cilvēki, kas sevi uzskata par labākajiem skolā. Tie paši, kas mūs mēģina iedabūt savā bariņā. Tas ir tas pats kanādietis Braiens un viņa draudzene, kā arī meitene no Anglijas. Tiekamies „krievu restorānā”, kur it kā pasniedz krievu ēdienus. Restorāns ir tiešām glīts un ļoti glauns. Skaitās no „augstā” gala. Mums gan šādas lietas īsti nepatīk, jo – ja redzēts kā citās zemēs cilvēki cīnās par ēdienu, tad vienkārši negribas tērēties nevajadzīgi, ja labāk ar šo naudiņu var palīdzēt kādam, kam tā tiešām nepieciešama. Bet neko – nezinājām, ka būsim tādā vietā, tāpēc neko darīt. Protams, Ķīnā jau tas „dārgais” gals arī nav tik traks – ēdieni šeit sākot no 4 eiro. Ko veģetāru nav viegli atrast – pat „krievu kartupeļu pankūkās” ir gaļa iekšā. Tomēr alus ir labs. Jā – Ķīnā vairāk ražo stipros dzērienus – vīni un alus ir tādi, kādi nu tie ir. Bet tad, kad uzietas īstās brūvētavas, var arī atrast ko labāku.

Neņemam neko daudz, vienkārši pasēžam ar šo kompāniju. Interesanti gan nav, jo vienīgais, par ko tie runā, ir kolēģi. Tiek aprunāti pilnīgi visi, līdz sīkākajām dzīves detaļām. Un paši tie smejas – kā viņiem patīkot tenkot! Jā, mums gan tas liekas nelietderīgi – tikties, lai aprunātu citus? Gan skolas vadību, gan ķīniešu skolotājus, gan visus esošos un bijušos ārzemju skolotājus. Jā, ir skaidrs – šādi cilvēki noteikti aiz muguras aprunā arī viens otru un, ļoti iespējams, mūs, lai gan tie nepiekāpīgi vēlas, lai esam viņu bariņā. Vakaru noslēdzam kādā bārā, kur arī tiek piedāvāts ārzemju alus. Beidzot uzzinām šo to noderīgu – piemēram, kā Ķīnā tikt pie tiesībām. Jā, tiek apspriests arī vīruss. Angliete saka, ka viņas dzimtenē traki – neviens jau īsti to pilsētu slēgšanu neņem par pilnu. Nav kā Ķīnā – ja ciet, tad tiešām ciet. Te pilsētām apkārt tiek celti žogi – ārā tiešām neviens netiek. Anglijā, piemēram, skolas un bērnudārzi ir pēdējie, kas veras ciet, un pirmie, kas atveras, bet Ķīnā ir otrādi. Tieši skolas paliek slēgtas visilgāk. Tieši tāpēc arī tagad, kad pilnīgi viss ir vaļā, skolas vēl ciet – jo bērni taču ir īsti trakuļi, un jebkuru bacili var izvazāt pa pilnīgi visurieni.

Tikmēr atnāk jaunas ziņas – katra province pieņem arvien striktākus mērus – skaidrs, ka Ķīna negrib, lai februārī kāds ceļotu. Un sevišķi tiem, kas nāk no mūsu pilsētiņas, obligāti jāievēro izolācija – jo mēs taču esam „bīstamajā zonā”. Mūsu Harbinas plāni atkrīt. Tad ceram doties uz Hailar – pilsētiņu, kur bijām iesprūduši, jo tur var atvērt bankas kontu galvenajās filiālēs, kādu šeit nav. Tomēr pašā vakarā atnāk ziņas – Hailara ciet! Oho! Nav īsti skaidrs, kas tieši noticis, bet pilsētas dienvidu pusē policijas ekipāžas, cilvēki sadzīti mājās – „lokdauns”. Nu re – atbraucām uz Maņdžouli tieši tad, kad šī atvērās, lai te sagaidītu ziņas, ka mūsu iepriekšējā apmešanās vieta veras ciet!

Bet jāuzmanās jau arī no tā, kas notiks ar Mandžouli – vakarā viens no ārzemniekiem uzraksta, ka biljarda zālē, kur šis pašlaik spēlē, ienākuši policisti un likuši iestādei aizvērties. Arī lidojumi un vilcieni uz šejieni esot atcelti, jo Hailara taču tuvu – arī te jāsāk visiem piesargāties. Tomēr ārzemnieku grupā, kur vīrs par šo visu paziņo, pārējie to lūdz uzmanīties ar šādiem izteicieniem, jo Ķīnas valdībai nepatīk „baumas” – visādi var beigties (jo ziņas jau te tāpat visi kontrolē). Citi saka, ka parādījusies informācija, ka Hailaras slimnīcā vienkārši izlijuši kādi vakcināciju šķidrumi, un tieši tāpēc tur viss visiem bijis „pozitīvs” un ticis noslēgts – tā kā esot viltus trauksme. Kas īsti notiek? Nezinām. Paši nekur nekā ar vārdiem nepiedalāmies (izņemot šajā blogā). Ķīnā informācija tiek kontrolēta, un ir arī cenzūra. Starp citu, pats vārds „cenzūra” arī šeit ir aizliegts. Tāpat kā Youtube, Google, Facebook, WhatsApp un citas lietotnes, ko izmantojam nelegāli.

Paši aukstajos vakaros mēģinām Ķīnu iepazīt caur dokumentālajām filmām. Tur vairāk rādīts par ķīniešu ēšanas paradumiem. Jā, ķīniešu virtuve ir bagātīga, bet ēd tie visu, kas kustas un kas nekustas. Un tas galvenokārt nācis no senajām tradīcijām – redz, tiek uzskatīts, ja ēdīsi cūkas smadzenes, būsi gudrāks. Ja ēdīsi tīģera sirdi, būsi spēcīgāks utt. Šīs māņticības turpinājušās gadiem ilgi, un tāpēc arī ķīnieši turpina iznīcināt savvaļas zvērus. It kā nebūtu citu ko ēst! Mēris, starp citu, atgriezās tieši šajā – Iekšējās Mongolijas – reģionā, jo cilvēki ēd visus redzamos kustoņus. Ir ciemi, kur olas, piemēram, tiek vārītas mazu zēnu urīnā, un katru gadu notiek arī suņu gaļas festivāls. Šajā 10 dienu festivālā tiek apēsti 10-15 tūkstoši suņu. Un gadā tiek apēsti apmēram 4 miljoni kaķu (nezinām, kas to var izskaitīt, bet fakts – daudz). Jā, tradīcijas, mūsuprāt, ir kaut kas, ko ik pa laikam tomēr būtu jāizvērtē. Un tas, ka „tradīcija” šķiet kas tāds, pie kā ir jāpieturas, ir muļķības. Senāk arī vergu pirkšana un pārdošana bija tradīcija. Kaut kā tai cilvēcei tomēr jāiet uz priekšu, un jāmaina vecā domāšana pie šāda milzīga cilvēku skaita. Kā vides aktīvisti Ķīnā saka – drīz ēdīsim zeltu un dzersim sudrabu, jo nekā cita nebūs.

Ne visi cilvēki dzīvo pilsētās, un tas, kas ir ārpus lielajām metropolēm, ir pavisam kas cits. Jā, Ķīna ir attīstīta, tā ir liels ekonomikas milzenis, bet te notiek visādas dīvainības. Pašiem ķīniešiem nav īsti vērts prasīt, jo „ķīnietis parastais” maz ceļo apkārt un visbiežāk satiktie ārzemnieki ir apbraukājuši vairāk Ķīnas kā pats vietējais. Arī šajā skolā ķīniešu skolotāji tālāk par Iekšējās Mongolijas reģiona tuvākajām daļām nav bijuši. Tie drīzāk ceļo lielās grupās ar tūrisma aģentūru palīdzību – tā, lai viss nokārtots un pašam ne par ko nav jādomā.

Mandžūrija ir īpaša vieta. Tieši no mūsu pilsētiņas notiek 60% importa un eksporta uz Austrumeiropu. Ķīnieši gan vien nav apmierināti ar Krievijas puses pierobežas attīstību – tie uzskata, ja krievi pacenstos un investētu vairāk, tad ekonomika te plauktu un zeltu. Ierasti (pirms kovida ēras) vasarā Mandžūrijā cilvēku skaits desmitkāršojas! Jā, lai arī maza pilsētiņa, šī ir īsta zelta bedre, kur lielāko daļu ienākumu sastāda kokmateriāli un tūrisms. Un te iebraukušie priecājas, ka Mandžouli ir tik tīra – salīdzinot ar citām Ķīnas daļām tā tiešām ir.

Protams, katru dienu paši arī mēģinām pilsētu apstaigāt pa gabaliņam, lai arī ārā ir tiešām auksts. Ik pa laiciņam jāieiet kādā iestādē apsildīties. Bet nu beidzot arī savai ķīniešu skolotājai (kāda te ir katram ārzemniekam) palūdzam precīzu tulkojumu mūsu ziņai tā nabaga suņa saimniekiem. Meitene piesakās arī parunāt ar tiem pa telefonu. Un tā ar visu biezo segu atgriežamies pie ķēdē piesietā suņa. Tur šoreiz mājās ir visa ģimene – ne tikai vecais opis, kas ar mums sarunās nevēlējās ielaisties. Zonas telefonā gan nav, tāpēc tulkojumu parādām tiem telefonā. Un mums tiek dota atļauja iedot trīcošajam sunim segu. Prieks, ka sunim vismaz ir, kur apsēsties – ne uz aukstā betona. Protams, viss jau tāpat te notiek necilvēcīgi, bet kaut kā esam izlīdzējuši. Ķīnā dzīvniekiem grūta dzīve. Tāpat kā Indijā.

Vietējie uz ledus izklaidējas – ķīniešiem ir ļoti interesantas brīvā laika aktivitātes – arī vilciņa griešana – nevis ar roku, bet gan ar pātagu! Tie uzliek vilciņu uz ledus, un ar pātagas sitieniem to turpina griezt. Pātaga viņiem te tāda aktuāla lieta. Bet mums aktuāls ir mūsu darba mēnesis. Patiesībā – nav jau tik traki! Jā, daudz brīvā laika nav, bet darbs mums pašiem patīk un padodas!

Un tā ātri vien pienāk nedēļas nogale. Jau sākam saprast, kurā ielā kas atrodas. Ievērojam, ka pilsētā ir ļoti daudz dažādu pieminekļu un tie galvenokārt ataino krievu un ķīniešu sadraudzību. Vienā no dienām pie mūsu durvīm kāds klauvē, un, kad atveram, ķīniešu vīri sāk mūs filmēt un pasniedz divas lielas rozā lapas ar ķīniešu simboliem. Uzreiz sūtām informāciju savai ķīniešu asistentei un tā mūs nomierina, sakot, ka lapelēs rakstīts tas, kas jādara, lai izvairītos no vīrusa. Droši vien filmēti tikām tāpēc, lai pierādītu, ka mēs tās lapiņas saņemam. Bet tomēr – lasīt simbolus nemākam, un tulkot visu rakstu negribam. Saprotam, ka kaut kas saistīts ar masku lietošanu un distancēšanos. Nekas jauns. Galvenais, ka nav „lokdauns”.

Nedēļas pēdējā dienā beidzot arī uzsnieg. Ļoti maz – tikai tā, lai padarītu ielas slidenas. Mēs savukārt atkal iepērkam dārzeņus nākamajai nedēļai. Smieklīgi ir tas, ka nonesam lejā puķupodu, lai to atbrīvotu no sakaltušas puķes (vēl joprojām tīrām dzīvokli, ko kanādietis mums atstājis šausmu skatā). Lai nebūtu jāiet atpakaļ uz piekto stāvu, ātri aizejam uz dārzeņu veikalu, atstājot tukšo puķupodu turpat tumšā stūrītī. Pēc tām pāris minūtēm puķupods ir pazudis. Jā, Ķīnā visi kam atrod pielietojumu – vien plastmasu te lieto daudz par daudz – katrs mazākais auglis un dārzenis tiek likts plastmasas maisiņā. Un vairāk kā skaidrs, ka visu plastmasu ķīnieši vienkārši nespēj izšķirot un pārstrādāt. No rītiem dzirdam vīrus, kas izved atkritumus. Domājam – kāpēc tie tik skaļi dauza pa tām miskastēm. Bet tad izrādās – tiem šeit nav tādas mašīnas, kas miskastes paceltu un izbērtu atkritumus piekabē. Tie visu dara ar lāpstām – un tad sit pa miskastes alām, lai dabūtu ārā visus sasalušos atkritumus.

Ķīna ir divējāda. Ir ļoti nabadzīgie lauku iedzīvotāji un ļoti bagātie (pat pārbagātie) pilsētnieki. Ķīna, patiesībā, gada laikā „saražo” visvairāk miljonārus un miljardierus. Skatāmies dokumentālo filmu – šoreiz par to, kā Ķīna palikusi bagāta. Jāsāk ar to, ka tā ļoti kontrolē lielo iedzīvotāju masu. Valstī ir vairāk kā 200 miljoni novērošanas kameru! Un ķīnieši strādā pie tā, lai atpazītu dažādas sejas izteiksmes – to roboti māk izanalizēt, vai cilvēks melo vai ne. Pat amerikāņu intervētāja seja tika analizēta šajā filmā, un rezultāti Ķīnai nepatika. Šīs novērošanas kameras pilsētās spēj noteikt, uz kurieni cilvēks iet (analizējot to biežākos maršrutus), un, protams, arī visa informācija, ko katrs indivīds saņem vai sūta savā telefonā (sevišķi WeChat) tiek apsekota. Filma, protams, Ķīnā aizliegta, bet mēs tai piekļūstam YouTube (ja vēlies, varam nosūtīt Tev saiti – filma ir angliski).

Interesanti, ka lielpilsētās šīs kameras kontrolē arī gājēju pārejas. Piemēram, ja cilvēks pārgājis pie sarkanās gaismas, tā seja tiek visur attēlota, un tas cilvēkus mudina pieturēties pie šīs „labās” uzvedības, lai tiem nebūtu kauns no sabiedrības. Katram cilvēkam te ir arī savs „labuma koeficients”, par ko runājām jau iepriekš. Paši tehnoloģiju ieviesēji stāsta, ka tas reāli domāts, lai sabiedrībā uzturētu kārtību. Piemēram, tie, kas šķērso gājēju pāreju pie sarkanās gaismas, nokrītas par 2-3 punktiem. Un to koeficients ir zemāks. Kāds labums „labajiem koeficientiem”? Cilvēki ar augstāku koeficientu saņem atlaides – piemēram, sabiedriskajā transportā tie maksā tikai 80% no biļetes cenas. Bet, protams, šādi valdība kontrolē arī to, ko tauta runā. Ja mēģini pat iedomāties par sava režīma kritizēšanu – viss ir kā uz paplātes, un ātri vien no tevis atbrīvojas.

Nedēļu noslēdzam ar vakariņām kopā ar mūsu draugu Bamu no Dienvidāfrikas. Šoreiz vakariņas izmaksājam mēs, nākamajā nedēļā sola „uzstāties” Bams. Puisis mūs aizved uz korejiešu restorānu – lēti, interesanti un garšīgi. Satikties tagad var tikai iekštelpās, jo temperatūra nokritusies līdz -35 grādiem. Tas nabaga suns..

**

Šo dienu atklājums. Ķīna ir pakļauta intensīvai seismiskai aktivitātei visā valstī. Galvenais šīs ģeoloģiskās nestabilitātes avots ir Indijas tektoniskās plāksnes nemitīgā virzība uz ziemeļiem. Ķīna visā tās pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi simtiem milzīgu zemestrīču, kas kopumā ir nogalinājušas miljoniem cilvēku. Divas arī 20. gadsimtā – Gansu provinces austrumos (1920. gadā) un Tangšanas pilsētā, Hebei austrumu provincē (1976. gadā) – katrā vietā šī zemestrīca izraisīja apmēram 250 000 nāves gadījumu. Savukārt zemestrīcē Sičuaņas provinces austrumu un centrālajā daļā 2008. gadā gāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku, tā izpostīja plašu teritoriju.

Ķīnas fiziskais reljefs, protams, ir noteicis tās attīstību. Hanu ķīniešu civilizācija radās Lēsas plato dienvidu daļā, un no turienes tā attīstījās, virzījās uz citām valsts daļām, līdz saskārās ar zemes reljefa un klimata šķēršļiem. Garš, izvirzīts koridors, ko parasti dēvē par Gansu vai Hexi koridoru, tam ir pierādījums. Uz dienvidiem no koridora atrodas Tibetas plato, kas bija pārāk augsts un arī auksts, lai senie ķīnieši to varētu apdzīvot. Savukārt uz ziemeļiem no šī koridora atrodas Gobi tuksnesis, kas arī veidoja dabisko barjeru. Līdz ar to Ķīnas civilizācija bija spiesta izplesties tikai šī koridora ietvaros – te no kalniem kūstošais ledus nodrošināja ūdeni oāzes attīstīšanai. Koridora rietumu gals kļuva par seno Austrumu un Rietumu satikšanās vietu. Kādu dienu noteikti arī paši mēģināsim te nokļūt!

Un tā ilgu laiku senais Ķīnas politiskais centrs atradās gar Huang He (Dzeltenās upes) lejteci. Topogrāfisko šķēršļu dēļ centrālajai valdībai bija grūti iegūt pilnīgu kontroli pār visu valsti, izņemot gadījumus, kad pie varas bija neierasti spēcīga dinastija. Daudzos gadījumos Sičuaņas baseins – izolēts reģions Ķīnas dienvidrietumos, ko apņem augsti kalni un kas ir pašpietiekams lauksaimniecības produktu ieguvē – kļuva par neatkarīgu apgabalu. Koridoram bija arī vēl attālāki reģioni, kur centrālā valdība nespēja īstenot savu ietekmi, un tad tika izveidotas oāzes valstis; tikai trīs spēcīgās dinastijas – Hana (206. g. p.m.ē. – 220. g.), Tanga (618. – 907. g.) un Činga jeb Manču (1644. – 1911 ./12.g.) – spēja kontrolēt reģionu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~131 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1220eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2089 eiro

Noietie km: ~23 (km kopš 1.12.20.: ~182)

Pirmdienā sākas tās trakās nedēļas.

Jā, janvārī jāatstrādā arī februāra stundas, lai februāris būtu apmaksāts. Protams, nekāds jau apmaksātais februāris nesanāk, ja jau tāpat mums darbs jādara – mēs vienkārši visu izdarām mēneša laikā. Saprotam, ka šajās dienās ārā bieži nepaspēsim iziet, bet ko nu tur – viss februāris būs apkārtnes izpētei! Tālu gan netiksim, jo mums jau tā veselības koda nav. Un, šķērsojot reģiona robežas, jāsēž karantīnā, kas mums galīgi nav pa prātam. Atliks šis lielais, aukstais apgabals. Bet mēs neesam visvairāk ziemeļos. Tur gaisa temperatūras nokritušās līdz mīnus 52 grādiem. Tā kā priecājamies par tiem mīnus 30. Starp citu, sniega te nav. Katru dienu spīd saule! Vien sasalums un ledus, bet tas arī viss!

Tiekam uzaicināti arī pusdienās. Braiens – puisis no Kanādas – un viņa ķīniešu-mongoļu draudzene Lilī jau sen mūs aicināja ciemos, bet to tad paspējam savā vienīgajā brīvdienā. Šoreiz pāris mūs māca taisīt tradicionālās ķīniešu maizes baozi. Tiek taisīta pufīga mīkla, pildīta ar klasisko pildījumu – lociņiem un olu, un tad tvaicēta lielajos katlos. Saprotam, ka neko tādu paši uztaisīt nevaram, jo mums to trauku nav tik daudz, un arī mīklu Arča tādu vēl neuzņemas taisīt. Bet ķīniešu virtuvi ir interesanti iepazīt. Te ir tik daudz kā jauna! Vietējā meitene Lilī stāsta, kāpēc te nav siera. Redz, ķīnieši ir ļoti sena civilizācija, un arī virtuve attīstījusies ilgu gadu gaitā. Nemaz ne tik sen ienācis tas rietumnieks ar picām un ātrās ēdināšanas iestādēm, kur parādījies siers. Vietējie brīnījušies – oho, tad no piena var arī ko tādu uztaisīt? Tomēr veikalos vēl joprojām sieru neatrast (vismaz Mandžūrijā), tas jāpasūta internetā. Un lielākoties tas arī būs importētais siers par labi augstām cenām. Pastāstām, ka mēs, tāpat kā krievi, ēdam pelmeņus ar skābo krējumu. Lilī saviebj seju – esot redzējusi, bet mēģināt nevēlas. Jā, te pelmeņiem klāt liek čili eļļu, sojas mērci un etiķi. Arī skābo krējumu vēl neesam uzgājuši, meklēsim krievu veikaliņos.

Dārzeņi te ir daudz un dažādi. Tā kā Āzijā esam pavadījuši krietnu laiciņu, visus puslīdz zinām. Vien sēnes te ir tik daudz, ka vēl visas neesam nogaršojuši. Šajos ziemeļu reģionos populārāk ēst liellopu un aitu, sevišķi taukainā aitas aste (īpašai šķirnei) ir delikatese. Dienvidos vairāk dārzeņu un augļu. Bet arī te mēs sev atrodam ļoti daudz variāciju maltītēm. Un viss ir lēti. 20 olas maksā vienu eiro. Sēnes? Vesels maiss tikpat. Arča tik nododas eksperimentiem virtuvē! Jā, Ķīnā vēl tik daudz ko atklāt!

Uzzinām arī to, ka katram cilvēkam Ķīnā ir arī sava „uzticamība” jeb vērtības koeficients. Ārzemniekiem, ienākot valstī, šis rādītājs ir ļoti augsts, bet tad vēlāk tiek izskatīts – vai esi ko noziedzies, bijis policijā, runājis sliktu par valdību, piekopis reliģiskus rituālus utt. Un tā šis koeficients pazeminās. Pārkāpjot pēdējos divus punktus, tas var nokristies tik zems, ka beigu beigās cilvēks nevar šķērsot štata robežu, nevar atrast labu darbu utt. Jā, jau zinām, ka te tāpat visu informāciju, ko sniedzam, ko saņemam, izskata. Dažreiz pat atklāti atnāk ziņas, ka informācijas saturs var tikt pārbaudīts, un atliek vien piekrist. Tā taču ir Ķīna! Vien nezinām, cik daudz no visiem mūsu latviskajiem tekstiem te pārbauda. Tikām brīdināti – nerunāt par politiku un reliģiju, arī tām jūtīgajām Ķīnas zonām kā Rietumu apgabalu, Tibetu un Taivānu. Ceram, ka ar šo teikumu tikko nepazeminājām savu „uzticamību”.

Nedēļas sākumā tomēr mēģinām izskriet pa mazam līkumiņam. Meklējam arī tos lētākos veikaliņus, kur varētu nopirkt saimniecības preces un beidzot pabeigt iekārtot dzīvokli. Te gan nav kā Hailarā, kur pazemē ierīkoti neskaitāmi iepirkšanās tuneļi ar precēm, kas maksā kapeikas. Izmēģinām eksperimentu – un tiešām izdodas sasaldēt ziepju burbuļus! Redz, parastā dienā burbuļi vienkārši aizlidotu, bet te uzpūšot burbuļpūšamo, burbuļi gaisā pārvēršas par plānu ledus kārtiņu un tad kā plēvītes vienkārši lidinās pa gaisu. Interesanti!

Pāris veikaliņos mums krieviski prasa, vai esam krievi un kā te iekļuvām. Smejam – vietējie noteikti nesaprašanā – vai robežas vaļā? Vai atkal drīz atsāksies lielā tirgošanās? Bet nē, paskaidrojam, ka esam no Latvijas un to, ka te iebraucām jau pasen. Tas – lai nebūtu pārāk daudz jāskaidro. Citādi vieniem jāsaka, ka esam no Jaunzēlandes un dzīvojam Ķīnā jau pāris gadus, citiem esam krievi, tad latvieši, un vēl nezin kas.

Atklājam milzīgus dārzeņu tirdziņus, kas pa diviem stāviem ierīkoti lielā ēkā. Tur pārdod arī svaigu gaļu – un diezgan šaušalīgi skatīties, kā dzīvniekam tikko pārvilkta āda pār acīm – pat krokodiliem un citiem kustoņiem, kam visas ekstremitātes vēl palikušas, arī garā aste.

Bēdīgi skatīties arī uz tiem retajiem pie ķēdes piesietajiem suņiem, kas mīnus 30 grādos knapi turas kājās. Klāt pieiet nevar, suns sāk riet, bet tas, ka cilvēks tādā īsā ķēdītē var mocīt dzīvnieku un vēl tādā salā – nu nav vārdu.. Par cilvēku kā tādu šādu radību nemaz nevar saukt.

Apejam vien nelielu līkumu, kādus 3 kilometrus, bet sejas sasalušas, Arča ūsas pārvērtušās baltās ledus lāstekās. Uhh, varbūt tomēr jādomā kā tajā brīvajā februārī aizceļot uz siltāku Ķīnas malu?

Trešdienā ir pēdējā janvāra sapulce – pārējās nedēļas būs tik saspringtas, ka pat tādām nebūs laika. Mums atkal tiek atgādināts, ka ar ceļošanu jāuzmanās, jo iesprūst kaut kur var kurā katrā laikā. Tiem, kas plāno doties uz Ķīnas galvaspilsētu Pekinu, tiek atgādināts, ka lielajās pilsētās neslēdz visu ciet, bet gan noteiktus apgabalus. Savukārt, ja esi tuvu noteiktam apgabalam, tad tas veselības kods telefonā uzreiz automātiski pārvēršas par sarkano – un tas nozīmē, ka vairs nekur netikt – nevar braukt metro, nevar ieiet noteiktās vietās, palikt viesnīcās utt. Jā, un protams, policisti visu laiku mūs izseko (tas tā atklāti tiek pateikts). Kā spersim kāju ārā no Maņdžouli, tā uzreiz tiks zvanīts skolai un prasīts, kurp dodamies. Un tāpēc skolai jābūt pirmajai, kas zina mūsu plānus. Mums ar Arču privātā sapulcē direktore gan saka – tā palīdzēs mums atrast viesnīcas, palīdzēs ar informāciju un transportiem uz tuvākajām pilsētām (piemēram, Harbinu, kur ir ledus skulptūru izstāde). Tās „tuvākās” pilsētas ir 20 stundu brauciena attālumā, arī ziemā un sasalumā, bet vismaz kaut kas jauns! Lai arī jāsaka – nemaz to pašu Mandžūriju neesam izpētījuši, jo nu pa darbiem vien!

Visi gan gatavojas tādai kā krīzei pēc Ķīniešu Jaunā gada. Jo tieši pagājušajā gadā pēc šiem svētkiem sākās tie trakumi ar vīrusu – cilvēki šajā laikā pārvietojas, par spīti visam, un pulcējas, lai svinētu svētkus. Pēc tam, ļoti iespējams, atkal viss būs aizvērts, bet mums tas netraucē – strādājam taču no mājām, kas mums tiek apmaksātas!

Skolas galvenie saka pateicības vārdus katram ārzemju skolotājam, un par mums abiem atsauksmes no skolotājiem ir tiešām labas. Vēlāk ar direktori privātā sapulcē iesakām tai divus labus draugus, kas arī vēlētos pastrādāt Ķīnā. Tie gan nenāk no Latvijas, un direktore, lai arī ieinteresēta, saka, ka nav iespējams tagad kādam no ASV, no Krievijas vai Gruzijas ierasties Ķīnā. Tas ir pārāk sarežģīti. Un tad tā jautā, vai mēs nevarētu dabūt tādus cilvēkus kā mēs – priecīgus, smaidīgus un no Latvijas. Nosmejamies un sakām, ka noteikti ziņosim, ja būs kādi interesenti. Nu lūk, dārgo lasītāj – ja vēlies izmēģināt savu ceļu Ķīnā, droši dod mums ziņu!

Direktore saka, ka ziņos, ja kāds vēlēsies mācīties arī februārī – jo piesakāmies pie visiem papildus darbiņiem. Un tad plānojam nodarbības kopā ar ķīniešu skolotājiem. Interesanti no direktores uzzināt, ka Ķīnā jābūt ļoti uzmanīgam ar skolām, jo lielajās pilsētās tās diezgan mēdz šmaukties. Sasola lielu algu, bet, kad ierodies, saņem minimālo – ja kaut kas nepatīk, tad vietā uzreiz ir cits ārzemnieks. Jā, mums mazajā pilsētiņā algas ir labas, un iekrāt varēsim.

Mazākās skolās (ar „tikai” 2 tūkstoši skolēniem) tomēr pieskata, vai ārzemnieks ir laimīgs, un to mēs jūtam. Protams, šmaukšanās jau notiek tāpat. Jo, ja arī līgumā rakstīts, ka brīvas būs 30 dienas, realitātē tās būs 25. Citi saka, ka arī solītās 20 dienas vasarā nemaz neesot, bet par to mēs vēl pacīnīsimies. Mums gan atkal problēmas ar to vīzu. Pases atnāk atpakaļ ar kārtējo pagarinājumu, kas ir 30 dienas. Mums saka, ka no sākuma vajadzēja iet ārsta pārbaudes un tad dot policistiem pasi – nu jā, pēc kara visi gudri. Piekodinām, lai šo situāciju atrisina šī mēneša laikā, jo februāris taču ir brīvdienu mēnesis! Mums atkal esot nepieciešama darba vīza, un tad atkal pie policistiem jāmeklē uzturēšanās atļauja. Eh, varbūt arī visas ārstu pārbaudes jāiet vēl vienu reizi? Katrā ziņā Ķīna nebūt nav viegla valsts, bet kaut kā jau pielāgojamies.

Trešdienā pēc sapulces mums pievienojas skolas meistars. Tā kā ir divas skolas, ir divi meistari, un abiem no tiem var prasīt palīdzību, ja kaut kas salūzis. Visi remontdarbi bez maksas. Un mums virtuvē nestrādā radiators – logu iekšpusē sāk veidoties pamatīga ledus kārta. Jau bijām dzirdējuši, ka skolas meistari ir diezgan nezinoši un vienkārši vīri, un drīz tas pierādās. Virtuve pludo, skapīši tiek burtiski izārdīti, nevis atskrūvēti, un vēl cigarete aizkūpināta, ko tūliņ gan izmetam pa durvīm ārā. Ja kāda instrumenta nav, vīriem jāskrien lejā no piektā stāva un tad atpakaļ – tie arī nav diez ko priecīgi. Jā, īsts haosiņš. Smejam, ka tiešām „made in China”. Tad, kad Arčam jāiet uz skolu vadīt nodarbības (pie labāka datora), viens no remontētājiem, kas atbildīgs arī par skolas durvju atvēršanu, Arčam saka, ka viss vaļā. Bet drīz Arča ir atpakaļ piektajā stāvā – protams, ka vīrs samānījis. Jā, te ķīniešiem viss jāprasa divreiz, un tad vēl četras reizes jāpārliecinās, ka tie visu sapratuši. Vīri pēcāk nemāk salikt izjauktos virtuves plauktiņus, un atgriežas nākamajā rītā. Pie sevis nodomājam, ka vairāk posta kā labuma, bet nu vismaz tas radiators ir sācis sildīt. Mūsu -31 grādos tas noderēs.

Vakaru noslēdzam pie kanādiešu puiša Braiena un viņa draudzenes Lilijas – tie sagatavojuši vakariņas. Bet mēs galvenokārt tur ejam, lai izmantotu meitenes Ķīniešu iepirkšanās aplikāciju. Redz, Aliexpress lapa strādā ārzemēs, bet ķīniešiem pašiem ir sava lapa – Taobao. Te preces ir ļoti zemās cenās, un, protams, piegāde ir bez maksas (dažas preces gan netiek piegādātas šajā tālajā Ķīnas galā). Lai reģistrētos šajā mājaslapā nepieciešams ķīniešu bankas konts, kura mums nav, tāpēc izmantojam iespēju pajautāt vietējiem. Atdodam meitenei skaidru naudu – kopā iepērkamies par 120 eiro, kas sastāda lielākos nedēļas izdevumus. Esam pasūtījuši elektrisko plīts virsmu, lai Arčam nav jāmokās ar vienu mazo riņķīti. Pasūtām lielo ūdens automātu, kas atmaksāsies mēneša laikā (tas, kuram klāt liek lielās ūdens pudeles). Arčam matu dzenamo mašīnīti, pāris lietas virtuvei un vannasistabai. Arī gludekli, divus lielos sienas spoguļus un vēl daudz ko citu. Priecājamies par zemajām cenām. Te vietējie pat īsti neiet uz veikaliem, vien iepērkas Taobao. Lilija sev nesen pasūtījusi bulciņu. Kā tā saka – nu ne jau vienu, bet 20. Un bulciņu paka tad tagad ceļo no Ķīnas dienvidiem, lai sasniegtu Mandžūriju. Jā, kas tāds te tiešām ir ļoti aktuāls un labi strādā.

Un tad klāt darbīgās dienas. Parasti mācot internetā nav lielas skolēnu grupas, bet, tā kā šī ir klātienes skola, kas vienkārši spiesta strādāt tiešsaistē, skolēnu skaits ir pat līdz 28. Un nav jau viegli tos visus izsaukt, bet ir tā, ka vecāki pat uzņem laiku, cik viņu bērns ilgi runājis nodarbībā, un tad jautā, kāpēc citiem bijusi iespēja runāt ilgāk (tas tiek mērīts līdz sekundei). Jā, tāpēc skola vienmēr piekodina – izsaukt visus. Vecāki te tiešām seko līdzi tam, ko māca, kā māca un kas māca viņu bērniem, jo par šīm nodarbībām taču jāmaksā – un pietiekami daudz, lai nosegtu mūsu lielās algas.

Tikmēr pilsētiņā turpinās salūta šaušana – ir taču krievu svētki, un pāris cilvēku no Krievijas jau arī te palikuši! Bet tas, cik drīz Ķīnā varēs atgriezties tūristi, nav zināms – varbūt paies pat gadi. Ķīnieši te cep visādas vakcīnas, bet ārzemju ārsti piekodina tās nelietot – esot pavisam nelabi blakusefekti. Vakcinēties te nesteidzas augsti izglītotie un bagātie ķīnieši, bet gan vispārējā sabiedrība gaida vakcīnas. Līdz Mandžūrijai gan jau arī tas kaut kad atnāks, bet vakcīna nav obligāta. Turklāt tā nekādas priekšrocības nedod – vien pašam varētu šķist drošāk, lai gan nevar jau īsti arī zināt, kas tajā ķermenī tiek iepotēts. Tikmēr lielākās pilsētas palielina karantīnas ilgumu – tās vairs nav 2 nedēļas, bet gan trīs. Šķiet, ka situācija nebūt nepaliek vienkāršāka, tāpēc priecājamies, ka mums (vismaz pagaidām) viss ir atrisinājies.

Tagad vairāk varēsim tev, dārgo lasītāj, pastāstīt arī par pašu skološanu Ķīnā, par to, kā tas īsti notiek. Te, piemēram, ķīniešu bērniem tiek doti arī „angļu vārdi” – tādi, kādus viegli izrunāt ārzemniekam – Džons, Bens, Lisa utt. Šos vārdus bērnam dod vai nu mamma, vai skolotājs. Tāpēc arī smejam, ka katrā no neskaitāmām klasēm, ko mācām, vārdi ļoti atkārtojas. Šķiet, ka kāds skatījies no ļoti šaura sarakstiņa. Tāpēc grūti tos bērnus atpazīt.

Šonedēļ kāds no vecāku klašu skolēniem vienam no ārzemju skolotājiem pateicis, ka tas domā par pašnāvību. Jā, Ķīnā bērni ir ļoti noslogoti – tie mācās no astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā bez brīvdienām. Tāpēc arī ir tāds lielāks stresiņš – te jābūt tiešām labākajam, lai izceltos starp miljardiem tautiešu. Tieši tāpēc arī vecāki ļoti iegulda savos bērnos un visam seko līdzi. Mums gan tiek teikts, ka Ķīnā mentālās veselības sektors nav attīstīts. Jā, mēs zinām „attīstītu” sektoru Anglijā, kur katrs, kam atklāts pats mazākais autisma spektrs, no valsts var saņemt ļoti labas naudiņas, un tad tik uzdzīvot. Eh, divas galējības. Katrā ziņā redzam, ka šajā mēnesī bērni ir tiešām izpumpējušies – eksāmenu laiks un vēl dubulti daudz ārpusskolas nodarbību. Vēl trīs nedēļas priekšā, un tad jau lielais atvaļinājums!

**

Šo dienu atklājums. Ķīnas reljefa ievērojamākā iezīme ir milzīgās kalnu grēdas; kalni patiešām ir ietekmējuši valsts politisko, ekonomisko un kultūras attīstību. Pēc aptuveniem aprēķiniem, apmēram vienu trešdaļu no Ķīnas kopējās platības veido kalni. Ķīnā (Tibetā) ir visaugstākais kalns pasaulē un pasaules augstākais un lielākais plato, turklāt tai ir arī plaši piekrastes līdzenumi. Piecas galvenās reljefa formas – kalns, plato, paugurs, līdzenums un baseins – Ķīnā ir labi daudz. Ķīnas daudzveidīgā daba un bagātīgie dabas resursi ir cieši saistīti ar tās reljefa daudzveidību.

Ķīnas topogrāfiju iezīmē daudz krāšņumu. Everesta kalns (Qomolangma Feng), kas atrodas uz Tibetas un Nepālas robežas, ir augstākā virsotne pasaulē, 8850 metru augstumā. Savukārt zemākā daļa ir Sjiņdzjanas Uiguras autonomajā reģionā – tas ir Aidingas ezers, kas atrodas 155 metrus zem jūras līmeņa. Ķīnas piekraste starp dienvidiem un ziemeļiem ļoti kontrastē. Uz dienvidiem no Hangžou līča piekraste ir akmeņaina, un tajā ir daudz ostu un piekrastes salu. Uz ziemeļiem, izņemot Šandunas un Liaodunas pussalas, piekraste ir smilšaina un līdzena.

*

Iztērētie līdzekļi: ~151 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~1089eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2089 eiro

Noietie km: ~12 (km kopš 1.12.20.: ~159)

Un tā nu pienāk pirmdiena.

Diena, kad beidzot pārvācamies uz savu „gala staciju” – savu divistabu dzīvokli septītajā stāvā pie ezera. Bet sākumā gan citas lietas. No rīta vairāki ārzemnieki tiekas ar kādu ķīniešu tanti, kas palīdz visiem nokārtot uzturēšanās atļauju. Izrādās gan, ka, lai šādu atļauju vispār dabūtu, atkal jāiet neskaitāmi testi slimnīcā – asins un urīna analīzes, sirds pārbaude utt. utjp. Tagad gan ir vīrusa laiks, un slimnīcas nelabprāt uzņem ārzemniekus, tāpēc mums šīs pārbaudes pārceļas. Tomēr uzturēšanās atļaujas sagatavošanai pases tiek paņemtas, atkal samaksājam krietnu summu par šo visu, tomēr to plānojam prasīt skolai. Viss process gan nav tik vienkāršs – arī policijas iecirknī visi uz ārzemnieku skatās kā uz kādu atstumto, kas te vēlas nez ko darīt. Līdzi atnākusi ir arī kāda ķīniešu skolotāja, kas palīdz ar tulkojumu, un tā saka, ka policisti mūs sākumā izdzen ārā, jo tie vēloties pārbaudīt, vai viss ir pēc standartiem – ir krēsli, galdi, nepieciešamie aparāti utt., lai ārzemnieks nevarētu par ko sūdzēties. Jā, labi, ka ir kāds kas paslepus var noklausīties un pačukstēt, ko tad kas runā.

Ārzemju skolotāji paši ir dažādi. Ir ļoti divkosīgi cilvēki, kas par visiem runā aiz muguras, un tas mums visvairāk nepatīk. Ir daži ļoti klusi, citi skaļi, ir arī ļoti jauki cilvēki – un viens no tiem ir 54 gadus vecs vīrs, kas šeit strādā ar tūrisma vīzu. Jā, noteikumi tiek pārkāpti regulāri, bet, ja Ķīnā ir „gali”, tad visu var nokārtot. Protams, šādās sarunās atklājam ļoti daudz interesantu lietu – arī to, ka citās pasaules malās par pirmo nedēļas dienu uzskata svētdienu (ASV, Kanādā un citur Amerikās), tajā pašā laikā Arābu pasaulē pirmā nedēļas diena ir sestdiena. Mēs to nemaz nezinājām, arī visas šīs zemes izbraucot, un nu tāds neliels pārsteigums. (Protams, par visu informāciju pārliecināmies arī internetā pieejamajos resursos).

Mums tiek piešķirta „ķīniešu asistente”, kāda ir katram ārzemniekam. Mums gan tiek viena dāma uz abiem, līdz ar to tai tāda dubulta slodze. Bet mēs jau paši visu mākam ātri atrast, saprast, izdomāt un atkost, tāpēc daudz palīdzības jau vairs nevajag. Ja jau esam te – tad viss var notikt!

Ārā temperatūra nokrītas līdz mīnus 33 grādiem, bet ārā jau tāpat ejam. Saulīte spīd, sniegs īsti nesnieg, jo lielākā daļa gada nokrišņu ir vasarā. Ilgi ārā gan uzturēties nevar, jāpasildās arī veikalos. Un te nekādu problēmu – kad tulkotājs nojūdzas, tad vietējie ar mums vienkārši sāk runāt krieviski. Un tā tas ir gan lielveikalā, gan kafejnīcā, gan pie vietējā augļu tirgotāja.

Un tajā pašā pirmdienā tad beidzot arī pārvācamies. Sakrāmējam somas skolas šofera auto, un tas mūs aizvizina pavisam netālu. Pilsētiņa jau nav liela. Bet vīrs ir steidzīgs, un nemaz nepagaida, līdz Arča izņem smagās somas no bagāžnieka, vien pats izmet koferus, nolauzdams vienam ritentiņu. Lieliski. Vīrs pat neatvainojas, bet aizsper ritentiņu, lai tas nemaisās pa kājām, un aizbrauc. Jā, arī ķīniešus mums vēl jāiemācās saprast. Uzkāpjam septītajā stāvā, pašā augšējā stāvā jaunajai daudzdzīvokļu ēkai. Un esam mājās!

Mūsu jaunajās mājās nesen dzīvoja kanādiešu puisis, un te nu izskatās kā īstā vecpuiša dzīvoklītī – viss netīrs, dažādas vecas mantas mētājas pa malām, skapīšos sapelējušas avīzes un mazu kukaiņu izkārnījumi. Arī grūtniecības testi. Tā nu ķeramies pie darba un veselas astoņas stundas to vien darām kā beržam, lai savas mantas varētu ielikt tīros plauktos. Un pašā vakarā tad beidzot arī varam teikt – esam ievākušies! Te gan vēl darbiņa paliek daudz, domājam katru nedēļu uzlabot vienu istabu. Un tā pamazītēm ar visu lielo darba slodzi varēsim sakārtot savu dzīvesvietu, jo ir taču forši palikt mājīgā vietiņā. Un Ķīnā taču visu iespējams sadarīt tik lēti! Arī visus miskastes spaiņus sadalām pa kategorijām – plastmasa, papīrs, organiskie atkritumi utt. Smejam, ka ciemiņiem būs grūti, bet lai taču mācās tā Ķīna nedaudz rūpēties par dabu! Te atkritumi vienkārši tiek nonesti daudzdzīvokļu ēkas pagalmā un stūrī atstāti. Kāds tos tiešām arī paņem! Bet mēs tam izdarīsim pakalpojumu – ja nu kāds meklēs plastmasas pudeles nodošanai, vai papīru krāsns kurināšanai – nebūs jārokas pa miskastēm!

Otrdiena paiet stundu plānošanā, un man arī notiek nodarbības. Trešdienā savukārt skolā sapulce. Beidzot arī tiekamies ar ķīniešu skolotājiem un iepazīstam visus ārzemniekus. Jauki dzirdēt, ka par mums visi ir sajūsmā. Daži bērni esot teikuši, ka, ja nomainīs skolotājus (mūs uz citiem), tad tie vairs neapmeklēšot stundas. Lieliski! Esam priecīgi dzirdēt tik jaukas lietas! Smejam, ka ķīniešu skolotāji izskatās daudz citādāk kā tiešsaistē, bet dažus varam arī atpazīt. Visi ļoti draudzīgi, sagaida mūs kā „savējos”. Skolotāju sapulcē uzzinām, ka brīvlaiks būs trīs nedēļas, bet to laikā nedrīkst izbraukt no valsts un nedrīkst doties uz „bīstamajām” zonām, lai pēcāk nebūtu problēmu atgriezties. Uzzinām, ka būs dzīvokļu pārbaude, lai skola pārliecinātos, ka rozetēs nav iespraustas kādas „nepareizas” tehnoloģijas, ka nav ūdens noplūdes vai ka kāds nezog internetu. Bet nākamajā rītā jāiet ārstu pārbaudes. Nu re – tad arī būsim to savu uzturēšanās atļauju līdz galam nokārtojuši.

Savā dzīvoklī esam atraduši pāris mantas, ko paņemt vēlas mūsu draugs Bams no Lielbritānijas. Dienvidāfrikas izcelsmes puisis ir ļoti jauks, viens no mūsu labākajiem draugiem – kopīgu valodu atrodam uzreiz, un saprotam, ka puisis neliekuļo. Viņš gan ir ļoti spēcīgs, un, labu gribēdams (vēlēdamies palīdzēt mums atvērt durvis), nolauž atslēgu, un puse no tās paliek slēdzenē. Jā, protams, neliels stresiņš, jo drīz nodarbības, bet visi materiāli dzīvoklī. Sākumā tiek saukts skolas remonta speciālists, kas varot visas problēmas atrisināt, bet tad nākas saukt arī profesionāli, kas krieviski vēl māk pajautāt, uz kuru pusi griezām atslēgu, kad tā nolūza. Un tas arī nomaina mums slēdzeni, beidzot tiekam pie kārtīgām atslēgām un viegli veramām durvīm. Kā saka – notiek viss, kam jānotiek! Un ne par ko nevajag pārdzīvot, jo viss galu galā taču nokārojas.

Tiekam pie Ķīnas avīzes angļu valodā, un tur šis tas ir arī par vakcīnām. Jā, tiem, kas ir vakcinējušies, noteikumi paliek tādi paši kā pārējiem – ir gan karantīna, gan testi un viss pārējais. Tas tāpēc, ka vakcīnas neesot kārtīgi iztestētas (ilgtermiņā tas nemaz nav iespējams, jo vīruss taču parādījies tikai nesen). Un šīs vakcīnas infekciju neaptur, tās vienkārši ļauj organismam uz to ātrāk reaģēt un efektīvāk tikt ar to galā. Vakcinēti vai inficēti cilvēki var nejusties slimi, bet tie tāpat var aplipināt citus. Tā lūk. Mēs katrā ziņā zinām, ka paši nepotēsimies – negribas organismā brīvprātīgi ielaist ko nezināmu, kam sekas ilgtermiņā nav pārbaudītas.

Mazajā pilsētiņā arī mūs sāk pazīt. Veikalā pārdevējas prasa – vai skolā jauni skolotāji? Jā, esam jauniņie, ar kuriem visi grib draudzēties. Mēs gan ar visiem Jaungadu negribam sagaidīt. Direktore piedāvā šoferi – tas Vecgada vakarā visus izvizināšot, kur nepieciešams – uz attālākiem ezeriem, dabas takām. Bet kurš nu mīnus 30 grādu salā to vēlas. Direktore mudina mūs domāt par šīm svinībām, bet mēs pašlaik domājam par nodarbībām – tik daudz vēl jāpaspēj sagatavot!

Un tā Vecgada dienā dodamies pie ārsta. Mūs ved mūsu ķīniešu skolotāja, un līdzi ir arī kanādiešu puisis Braiens, kam arī šīs pārbaudes ir jāiziet. Gluži tādas pašas kā Latvijā pirms došanās uz Ķīnu. Slimnīcas mazajā pilsētiņā ir veselas septiņas, bet tās tiešām ir tukšas. Šķiet, ka visā astoņstāvīgajā ēkā esam vien četri, un pārējie ir ārsti. Bet tā ir ārzemnieku slimnīca, kas, saprotamā kārtā, varētu būt tukša.

Jau pašā sākumā mūs negrib laist iekšā, jo Arčam temperatūra virs 37 grādiem. Nākas novilkt jaku, nedaudz pastāvēt, līdz tā nokrītas uz 36.4. Jā, tie elektriskie termometri ir kādi nu ir. Tad aizpildām anketas, nofotografējam īpašo QR kodu, lai tas parādītos zaļš, un pēc 20 minūtēm varam ieiet slimnīcā.

Trešajā stāvā atkal jāaizpilda anketas. Mūsu ķīniešu skolotāja ir nesaprašanā – kā varam būt no Latvijas, ja visiem teikts, ka esam no Jaunzēlandes? Nu ko – skola pieteikusi mānīties, lai it kā „nākam” no angliski runājošas zemes. Bet nu nevar taču ko tādu noslēpt!

Drīz tiekam nosūtīti uz asins analīzēm. Par savu asins grupu neesam pārliecināti, bet drīz to uzzinām. Un ātri vien tiekam pārbaudīti – zinām, ka neesam slimi ar AIDS, un domājam – kāpēc tad mums tas viss bija jādara Latvijā, ja nu viss tas pats jāatkārto? Vien te tās asins grupas kaut kā atšķiras. Arčam parādās nultā, mūsu ārzemju draugam B, lai gan Kanādā tas bijis AB. Neko – Ķīnā viss ir nedaudz citādāk.

Te gan viss notiek ļoti ātri. Tūliņ tiek iespiestas rokās mēģenes, lai čurājam iekšā. Nu ko – drīz to izdarām, trauciņi netiek aizvērti, vien uzreiz savākti analīzēm. Visi tiekam iestumti nākamajā istabā, kur tiek izmērīts mūsu ĶMI. Bet te uz īpašā aparāta jāstāv ar visiem zābakiem, kas galīgi visus mērus izjauc. Un smejam, ka pēc ķīniešu standartiem visi esam par lielu. Jā, ja mums ĶMI zem 19 punktiem ir jau bīstamajā zonā pie nepietiekamas ķermeņa masas, te tas vēl skaitās „pārāk smags”!

Taisa kardiogrammu, tad mēra asinsspiedienu, taisa plaušu rentgenu. Ar ultrasonogrāfiju pārbauda iekšējos orgānus, un tikai mūsu draugam saka, ka viņam tie ir aptaukojušies. Ārsti atzīst, ka gandrīz visiem ārzemniekiem mūsu skolā ir aptaukojušies iekšējie orgāni, izņemot mūs ar Arču. Nu re – par to tikai priecājamies. Pārbaudām redzi un ar to arī viss noslēdzas divu stundu laikā. Uzreiz zināmi arī visi rezultāti – esam veseli! Tas tiešām notiek ļoti operatīvi! Nekādas izmaksas netiek prasītas, un nezinām, vai rēķins kaut kad pienāks mums vai skolai.

Uzzinām arī to, ka Ķīnā, vismaz šajā reģionā, viss ir vienkārši – ielas tiek sauktas pēc numuriem: pirmā iela, otrā iela utt. Tāpat tas ir ar skolām un slimnīcām. Nekādu nosaukumu, tikai numuri (skola numur 4, slimnīca numur 5 utt.)

Vecgada dienu pavadām gatavojot stundu plānus un vadot nodarbības. Un tad klāt arī vakars! Pirmais, ko pēc nodarbībām darām – attaisām aliņu, uzgriežam mūziku un vienkārši kārtīgi izdejojamies! Jā, varbūt no āra izskatās dīvaini, ka divi ārzemnieki griež valsi, bet tās taču svinības! Un salūts gaisā tiek šauts jau no sešiem, tā kā līdz pusnaktij pieredzam vismaz divdesmit mirkļus košuma! Nez, kāpēc citi teica, ka Jaungadu te nesvin. Lai arī nav nekāda iziešana ielās – salūts tiek šauts!

Krievu restorāni visi aizpildīti, tāpēc ejam uz kādu ķīniešu ēstuvi, kur uzsaucam sev bagātīgu galdu, pilnu ar veģetāriem ēdieniem. Bez maksas tiek pienests popkorns, kompots un saulespuķu sēkliņas. Jā, nedaudz jau kā Krievijā. Par visu samaksājam mazāk kā 10 eiro – tādas ir tās cenas Ķīnā. Te visi uz ēstuvēm nāk ar savu alkoholu, un tāpēc, kad to pasūtām no restorāna, vietējie nemaz nav sagatavojušies.

Pēcāk tiekamies ar vienu no mūsu draugiem – Bamu. Puisis ir tiešām jauks, vien citu kompānijā tas nejūtas īsti ērti, jo visi te vienmēr grib kaut kādas intrigas – nu tā, lai interesantāk mazajā pilsētiņā. Tomēr mums pievienojas arī Braiens ar savu ķīniešu meiteni Liliju. Šodien, patiesībā, uzzinām, ka meitenei ir mongoļu saknes. Vakaru noslēdzam mūsu dzīvoklītī. Nekāda traka ballīte – vien jaukas sarunas un pāris glāzītes. Protams, tieši pusnaktī izejam pie lielā ezera un sadedzinām savas vēlēšanās – turpat uz sasalušā ūdens. Un tad jau visi pieci elementi iesaistīti! Mēs gan esam pārliecināti, ka vēlēšanās – ja tā ir tiešām ļoti spēcīga, un arī pozitīvi virzīta – noteikti piepildīsies! Katram ir savi mērķi, savi sapņi – par tiem jauki padomāt, bet jāatceras, ka vienmēr arī jāsper tas pirmais solis. Kā tajā anekdotē – kāds vīrs katru dienu dieviņam lūdza laimestu loterijā. Katru dienu tas cerēja, ka tā vēlme piepildīsies. Bet ko dieviņš? Gribēja jau palīdzēt, bet vīrs taču to loterijas biļeti nebija nopircis! Šis ir Jauns gads, jauns iesākums, varbūt dažiem kāds svarīgs atskaites punkts. Šis ir laiks, kad rodas tās jaunās apņemšanās, kad apsolām sev kļūt par kripatiņu labākiem. Kad nedaudz atskatāmies uz bijušo. Patiesībā, šāda izvērtēšana ir tiešām lietderīga, un ne tikai reizi gadā, bet reizi mēnesī, nedēļā, vai pat katru vakaru! Mēs paši, dārgie, veidojam savu likteni, lai arī dažreiz liekas, ka upe aizrāvusi līdzi nekurienē! Spersim to drošo soli pretī jaunajam – mācīsimies, izzināsim šo brīnumaino pasauli mums apkārt! Būsim iedvesma citiem, sev būsim labākie draugi! Viss šajā maģiskajā dzīvē ir saistīts – mūsu domas ar mūsu ķermeni, mūsu rīcība ar mūsu apkārtējām situācijām. Mūsu apziņa ar mūsu likteni. Katra doma, katrs vārds un katrs darbs mūsu dzīvi ievirza noteiktā sliedē, un to atcerēsimies! Šī dzīve ir tikai viena, tāpēc tā jānodzīvo tā, lai būtu gandarījums un prieks!!!

Jaungada dienā mūsu telefonā pirmā ziņa ir tāda – Mandžūrijā atklāti 3 vīrusa gadījumi, kas te ieradušies no citas pilsētas ar vilcienu. Tiekam brīdināti par iespējam pilsētas slēgšanu, un tā nu ātri vien taisāmies un dodamies uz veikalu pirkt pārtikas krājumus turpmākajām pāris nedēļām. Jā, situācija ir neparedzama, un tieši tāpēc jāpielāgojas ir ātri – nav ko satraukties, vienkārši jādara! Ārā temperatūra arvien mīnus 30, jau vakardien kārtīgi sasalām, sagaidot pusnakti! Tomēr ik dienu spīd saulīte, un tas visu padara daudz priecīgāku! Šī ir mūsu atpūtas diena. Nesteidzamies, baudām laiku, kas mums ir pirms janvāra trakuma, kas vēl priekšā.

Brīvajā laikā, protams, mēģinām arī apstaigāt pilsētiņu, bet mīnus 30 grādos ilgi nevar, tāpēc saprotam, ka kārtīgākai apkārtnes izpētei gaidīsim siltāku laiku. Šīs dienas mēģināsim savest kārtībā dzīvokli, lai pusotru gadu tas būtu tiešām mājīgs, un siltākās dienās tad dosimies ielās. Pagaidām gan arī izdodas uziet ko interesantu. Viena no tādām lietām ir pelmeņu iela, kur visas ielas garumā pelmeņu gatavotāji pārdod savus darinājumus. Viss jau stāv ārā – te taču aukstāk kā saldētavā! Un tieši tradicionālie ir veģetāri pelmeņi, kuros iekšā ir lociņi ar olu. Lieliski! Atrodam rotaļlietu veikalus, kur mantiņas nāk pa taisno no fabrikas, savukārt kādā spuldzīšu veikalā mūs uzrunā īpašnieks, krieviski apsveicot ar Jaunā gada iestāšanos. Tas pat zina, kur ir Latvija, un ka tā kādreiz bija Padomju Savienības sastāvā. Vīrs nosaka – te ir auksti, bet tāpēc taču jāpaņem pa graķītim. Visu Jaungada dienu turpinās salūta šaušana, bet dzīvoklī logā iekšpusē veidojas lāstekas. Jā, temperatūras tikai pazeminās.

Nedēļas nogale pilna darbiem, ziņās parādās, ka lielākajās Ķīnas pilsētās sākusies bezmaksas vakcinācija. Esam daudzās skolotāju grupās, un tur tiek rakstīts, ka lielākā daļa ārzemnieku no šīm vakcīnām atsakoties. Nav atļauts vakcinēties bērniem līdz 16 gadu vecumam, jaunajām māmiņām un grūtniecēm. Bet pārējiem tā ir brīva izvēle.

Bet ko mēs? Priecājamies, ka esam Ķīnā. Jā, kopš 2014. gada Jaungadu esam sagaidījuši Rumānijā, Panamā, Kambodžā, Anglijā, Vjetnamā, Jaunzēlandē un nu Ķīnā.. Katrs gads bijis vienreizīgs, neatkārtojams! Un tik forši, ka atskatoties saprotam – pat pirms pusgada neticējām, ka kādreiz strādāsim Ķīnā. Katrs gads bijis tik forši neparedzams, ka nevaram vien sagaidīt katru nākamo dienu! Jā, Ķīna ir aizraujoša, un te pilnīgi viss ir jauns, eksotisks, neparasts – tieši tāpēc darbs Ķīnā noteikti nevar būt apnicīgs! Lai arī pusotrs gads tagad liekas ilgi, mēs zinām – te ir tik daudz ko izpētīt un izzināt, ka laika pat, iespējams, visam pietrūks! Esam pilni pozitīvu emociju – Jauns gads – jauni piedzīvojumi!

**

Šo dienu atklājums. Vispārīgi runājot, Ķīnas reljefs ir augsts rietumos un zems austrumos; līdz ar to lielāko upju plūsmas virziens parasti ir uz austrumiem. Virsmu var sadalīt trīs pakāpēs vai līmeņos. Pirmo līmeni pārstāv Tibetas plato, kas atrodas gan Tibetas autonomajā reģionā, gan Qinghai provincē un kura vidējais augstums ir krietni virs 4000 metriem v.j.l. Tas ir augstākais augstienes apgabals pasaulē! Šī reģiona rietumu daļas Qiangtang vidējais augstums ir 5000 metri v.j.l., un to sauc par “pasaules jumtu”.

Otrais līmenis atrodas uz ziemeļiem no Kunlun un Qilian kalniem un (tālāk uz dienvidiem) uz austrumiem no Qionglai un Daliang diapazona. Tur kalni strauji nolaižas augstumā no 1800 metriem līdz 900 metriem, pēc tam tie kļūst par plato. Šis līmenis ietver Mongolijas plato, Tarima baseinu, Lāssa plato, Sičuaņas baseinu un Yunnan-Guizhou (Yungui) plato.

Trešais līmenis stiepjas no austrumiem no Dalou, Taihang un Wu kalnu grēdām un no Yunnan-Guizhou plato austrumu perimetra līdz Ķīnas jūrai. Gandrīz visu šo teritoriju veido kalni un līdzenumi, kas atrodas zem 450 metriem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~119 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~938eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2089 eiro

Noietie km: ~20 (km kopš 1.12.20.: ~147)

Un tā svētdienas 11 vakarā saņemam ziņu, ka jau rītdien varam doties uz Mandžūriju.

Jā, vilcieni vēl nekursē, bet būs šoferis (kuram, protams, par to arī kārtīgi jāsamaksā). Protams, nezinām, vai atkal nebūs tā, ka sakravāsim somas un mums pateiks, ka tomēr braukt nevar, bet neko – mēģināsim! Vairākas reizes pārprasām, vai tiešām varēsim braukt, un mums saka, ka jā. Turklāt karantīnā jāsēž it kā nebūšot. Protams, cerēsim jau uz to labāko, bet sagatavosimies sliktākajam.

Pirmdienas deviņos mūs jau grib sēdināt auto, bet sakām, ka noteikti neesam vēl tam gatavi! Braucienu pārceļam uz otrdienas rītu, lai pirmdienu veltītu pirkumiem (jo tomēr domājam, ka divas nedēļas tāpat būsim iesprostoti), un, protams, arī Saulgriežu svinībām! Lielākā dienas daļa gan paiet gatavojoties nodarbībām. Arčam pagaidām to vēl nav tik daudz, bet man nedēļa pilna un vienīgā brīvdiena ir nodarbību plānošanai, tāpēc īsti par brīvdienu vairs nevar saukt nevienu. Bet labi, ka darbs ir tiešām foršs, un arī kolektīvs ir lielisks (vismaz caur datora ekrānu).

Pirmdienā ārā iesilis – vien mīnus 14 grādi, un smejam, ka mums pat karsti! Cik ātri gan cilvēks var pielāgoties apstākļiem! Protams, tas tomēr neaizstās to vēlmi dzīvot siltākā zemē, kur apkārt ir dzīvība nevis sastindzis klusums un sals.

Iepērkamies un paspējam arī atzīmēt Ziemas saulgriežus. Vienā no restorāniņiem ēdienkartē atrodam arī to pašu nelaimīgo sikspārni. Interesanti, ka Ķīnā vakaros uz ielām viena populāra lieta ir pātagas vicināšana. Jā – tieši tā – vecāki opīši iziet ielās ar garu jo garu pātagu un tad plaukšķina to pret asfaltu. Arča, protams, piesakās pamēģināt, un gandrīz sevi sadauza uz pusēm. Interesants un sarežģīts sports! Bet tas, ka vietējie ir tik atvērti un gatavi ārzemniekam vienmēr ko jaunu iemācīt, ir tiešām forši! turklāt, Ziemas saulgriežus atzīmē arī Ķīnā. Tos gan sauc citādi, un pēc tradīcijas šajā dienā visi ēd rīsu klimpas ar sezama pildījumu. Smejam, kad direktores vietniece mums atsūta jautājumu – vai jūs vismaz klimpas šodien ēdāt?

Un tā pienāk arī otrdienas rīts. Esam sakrāmējušies, bet neticam, ka uz Mandžūriju mums atļaus doties. Tomēr plkst.10.00 pasūtītais auto ir klāt! Tātad – mēs tiešām mēģināsim! Nedaudz pārdzīvojam, ka tas auto ir tik glauns – varēja jau mums ietaupīt tās ceļa izmaksas un iedot ko daudz vienkāršāku un lētāku. Bet te gan jau skola domā caur amerikāņu un britu standartiem. Apņemamies šiem paskaidrot, ka mums nebūt nerūp, kādā auto braucam – galvenais, lai ripo!

Un tas ripo. Uzsākam ceļu ārpus Hailar. Apkārt rūpnīcas šauj debesīs dūmu stabus, un šoferis māk paskaidrot, ka tās ražo siltumu visai pilsētai. Opis gan nav diezgan runātīgs. Vien paprasa mums negatīvu testu rezultātus un vēl paspēj piepukšķināt auto. Un tā nu dodamies ceļā!

Apkārt milzīgi plašumi. Jā, šīs ir pasaulē plašākās pļavas (kad te ir zāle). Tagad vien pliki lauki ar neskaitāmām termālajām stacijām. Zirgi, govis, divkupru kamieļi un aitas ganās šajā milzīgajā salā – te, kur acīm nav saprotams, ko nabaga dzīvnieciņi ēd!

Ik pa laikam ceļmalās redzami milzīgi, sasaluši ezeri, pie tiem jurtu ciemi. Uh, cik interesanti!

Opis brauc pat uz 140 km/h. Jau tuvāk Mandžūrijai redzam piecus autobusus, ko pavada konvojs. Jā, tas laikam brauc uz karantīnu. Tomēr mums teica, ka no pilsētas izbraukt nevienam neļauj. Mandžūrijā pagaidām drīkstot vien iebraukt.

Apkārt neviena koka. Arī ceļi ir tukši, un tie ved vien taisnā līnijā uz Mandžūriju. Un tad parādās zīme krievu valodā. „Mandžūrija”. Redzam, ka te tiešām cilvēki pāriet robežu. Šoferis gan ir steidzīgs. Tam samaksājam, un šis ātri nozūd tālēs. Esam vieni paši uz robežas. Pie pilsētas, kura ir slēgta. Un policisti arī ir tiešām pārsteigti. Tie satraukti skrien uz mūsu pusi un dzen atpakaļ. Ko tas „baltais” te iedomājas – galīgi aptracis! Zvanām vietniecei. Skolas direktorei mūs bija jāsagaida, bet viņas nav, tāpēc nezinām, ko darīt. Vietniece vien pārprasa – kur ir šoferis? Sakām, ka šis jau aizlaidies. Neko – vienkārši iespiežam telefona klausuli policistam pie auss, šie šo to parunā, un atļauj mums stāties pārsteigto cilvēku rindā, kas kaut ko gaida pie kontroles lodziņa. Labi. Un tad beidzot ierodas skolas direktore. Sieviete priecīga mums metas ap kaklu un saka, ka esam ļoti laimīgi, ka esam šeit nokļuvuši. Tā skatoties ziņas – no Eiropas un ASV Ķīnā iebraukt palicis praktiski neiespējami. Un te nu mēs esam – kājām ieejam slēgtā pilsētā.

Sniedzam direktorei mazu paciņu no Latvijas, tā pasmaida. Jā, dāma ir ļoti vienkārša sieviete, bet jau zinām, ka pilsētā viņai ir ļoti liela ietekme. Tai pieder vairākas daudzdzīvokļu ēkas, kur skolas skolotājiem tiek piešķirti bezmaksas dzīvokļi (ar apmaksātu elektrību, ūdeni un internetu), un arī viesnīcas.

Tikmēr pienākusi mūsu kārta pierakstīties. Jā, mēs neesam vietējie, un tas galīgi samulsina tos likumsargus, kas saņem mūsu dokumentus – direktore smej – tie vienkārši nemākot rakstīt latīņu burtiem. Protams, apstādinām visu rindu uz krietnu laiciņu. Bet pilsētā mums izdodas iekļūt! Protams, tur ir arī direktores pirksts!

Drīz sēžamies auto un dāma pastāsta vairāk par skolu. Izrādās, viņai ir divas angļu valodas skolas, kur strādā astoņi ārzemnieki, trīsdesmit ķīniešu skolotāji, un kur angļu valodu mācās vairāk kā 2000 bērnu. Oho! Un tad dāma stāsta, ka Mandžūrija ir ļoti īpaša vieta. Te satiekas trīs nācijas – krievi, mongoļi un ķīnieši. Un pilsētiņa vienmēr bijusi pilna dzīvības – jebkurā diennakts laikā var atrast atvērtu ēstuvi, veikalu vai vietu, kur izklaidēties. Visu laiku te bijusi dzīvība un daudzkulturāla sabiedrība. Protams, viss mainījies šajā trakajā gadā. Bet zīmes vēl joprojām lasām krieviski. Nu re – būs daudz vieglāk. Tagad zem ķīniešu uzrakstiem ir arī mums zināma valoda, kas palīdz orientēties! Direktore pārsteigta, ka zinām arī krievu valodu – bet tā jau Eiropā esot – visi zina vismaz trīs valodas. Jā, ar to mēs atšķiramies no amerikāņiem un britiem, kam šķiet, ka angļu valoda ir pašpietiekama.

Izrādās, ka no šīs dienas pilsētiņā oficiāli drīkst atvērties restorāni, veikali, skaistumkopšanas saloni. Nu re – esam atbraukuši īstajā laikā! Ja mēs būtu paspējuši uz šejieni pēc mūsu pirmās karantīnas, tad vēl mēnesi būtu tupējuši četrās sienās, bet nu – tieši uz atklāšanu!

Tiekam aizvesti uz daudzdzīvokļu mājas 28. stāvu. Mums piešķirts studijas tipa dzīvoklītis. Bet tas tikai pagaidām. Kāds no skolotājiem mēģina tikt prom no Mandžūrijas, un tad tiksim pie viņa divistabu dzīvokļa. Bet pagaidām – lieliski – skats pa logu ārā skaists, vietas daudz. Beidzot ir labs apgaismojums un kvalitatīvs internets, kas ļauj strādāt!

Šīs ēkas 28. stāvā dzīvo vēl 4 ārzemnieki, un ar diviem uzreiz tiekam iepazīstināti. Viens no tiem ir opis no ASV, kas Ķīnā dzīvo jau 14 gadus, otrs ir brits, kas skolā strādā gadu. Protams, ar laiku par šiem vīriem uzzināsim vairāk, bet nu man jāsēžas pie datora ekrāna un jānovada nodarbības. Vakarā tiekamies ar Braienu un Liliju – kanādiešu čali, kas mums aizrunāja pozīciju šajā skolā, un viņa draudzeni. Mums pievienojas kanādietis, kura dzīvokli pārņemsim, kad puisim būs izdevies aizbraukt. Viņam gan atcelts jau piektais lidojums, un šķiet, ka šo pilsētiņu vēl mēnesi neviens nedrīkstēs pamest. Bet neko – vēl somas līdz galam neatpakojam. Ceram uz Jauno gadu!

Sākumā tiekam aizvesti uz nelielu ēstuvīti, mums izmaksā vakariņas un alu. Tad turpinām vakaru dzīvoklī, spēlējot Monopolu, un visbeidzot garākā pastaigā mūs aizved Džo (puisis, kura dzīvoklis būs mūsējais), un brits. Nakts vidū staigājam pa sasalušo ezeru, mums tiek stāstītas daudzas interesantas lietas. Jā, šķiet, ka te būs forši!

Un tā pienāk trešdienas rīts. Nodarbību plānošanas diena. Smieklīgākais, ka – ja iepriekš nodarbību plāni ķīniešu skolotājiem nav interesējuši, tad tagad, kad tiem sāku sūtīt savējos, jo man vienkārši vieglāk pēc tiem vadīties, tie sapriecājas un šādus plānus sāk prasīt arī no citiem. Smejam – ka tik nebūs tā, ka mēs te ienākam ar savām inovācijām, un citiem vairāk jāstrādā.

Bet šīs dienas gan solās būt ļoti saspringtas. Turklāt Ķīnā februāris ir brīvdienu mēnesis, tāpēc janvārī visi strādā dubultā (nu tā – arī par februāri). Tas nozīmē, ka tad, ja tagad ir liela slodze, tad drīz tas viss būs no rīta līdz vakaram. Bet, tā kā šis darbs mums patīk, liekas, ka tiksim galā! Turklāt viss februāris būs brīvs (un par to tiks samaksāts gluži kā par darba mēnesi), un varēsim kārtot visus papīrus. Daudzi gan saka, ka ārzemniekam bankas kontu ir gandrīz neiespējami atvērt. Tomēr vārds „neiespējams” mūsu izpratnē ir ļoti mainījies. Tas, ka jāpārvar lielas grūtības, jāgaida, jāiegulda laiks un nauda kaut kādā mērķī, kas pēcāk apmaksājas – tas nav neiespējami. Tas viss ir vien atkarīgs no paša vēlmes! Tāpēc – vienmēr jāmeklē iespējas, nevis attaisnojumi!

Darbā visiem mēs patīkam, un trešdienā jādodas parakstīt arī līgums. Tam it kā būtu jābūt uz gadu, bet nu direktore piedāvā augstāku algu, ja slēgsim šo līgumu uz pusotru. Viņa saka, ka iepriekš nebija domājusi, ka arī kāds, kas nenāk no angliski runājošas valsts, varēs tik labi mācīt, tāpēc mēģina mūs paturēt ilgāk. Jā, mūsu plāns gan bija pārvākties cik drīz vien iespējams, bet nu paņemam līgumu mājā un kārtīgi pastudējam. Mūsu algas ir lielas. Tās gan atšķiras, jo vienam no mums ir pedagoģiskā izglītība un otram nav, tomēr vidēji sanāk alga no „augstā” gala. Te gan pārējie ārzemnieki nedalās informācijā par savām algām un stundām, un mums arī iesaka būt diezgan diskrētiem – te ir Ķīna. Te informācija ir zelta vērtē, un neviens par darbu ar citiem nerunā.

Viesnīcas izdevumi mums tiek segti. Direktore neatkāpjas – mums esot jāpieņem šis piedāvājums, jo ar laiku viss var mainīties – kad robežas atvērsies, būs vairāk ārzemnieku, lielāka konkurence. Varbūt arī zemākas algas, jo nebūs vairs jācīnās par to reto „balto”, kam izdevies iekļūt Ķīnā. Tā nu līgumu arī parakstām. Prasām arī to, vai kā varēs saņemt papildus nodarbības. Jo – ja jau esam atbraukuši strādāt, tad jāiet uz pilnu klapi! Direktorei tas ļoti patīk, un viņa nespēj vien nopriecāties, ka pirmoreiz ārzemnieks arī neesot slinks. Smejam, ka laikam nedaudz izmainīsim to ikdienu ārzemniekiem mūsu skolā, bet priecājamies, ka mums ir tāda iespēja – strādāt labi apmaksātu, interesantu darbu eksotiskā valstī pie foršiem cilvēkiem!

Protams, te to reto ārzemnieku arī pazīst. Kā ieejam kafejnīcā, kāds bērns uzreiz pieskrien klāt un jautā: „Skolotāj? Tā tu?” Bet Ķīnā skolotājs var arī izklaidēties. Galvenais noteikums – neveikt nekādas reliģiskās darbības. Jā, te tam pievērš uzmanību, jo reliģijas kā tādas valstī nav, lai gan arvien attīstās šādas tādas kopienas (protams, slepus).

Turpinām vadīt savas nodarbības – šoreiz gan mazajā dzīvoklītī kopā strādāt nevaram, un Arča strādā no slēgtās skolas. Tur labāks dators. Bet jau pašā pirmajā dienā – kad Arča skolā paliek ilgāku laiku, lai pabeigtu darbiņus, to vienkārši aizmirst skolā un ieslēdz. Tā nu nākas sacelt kājās visu vadību, lai tiktu ārā no slēgtās ēkas.

Savukārt Ziemassvētku vakarā direktore savā viesnīcā sarīko vakariņas ārzemju skolotājiem. Jā, sākumā bijām apsolījuši kanādietim un viņa draudzenei, ka pieiesim pie viņiem – arī tie bija plānojuši vakaru pavadīt svētku noskaņās. Bet tomēr direktores aicinājumam (lai arī ļoti pēkšņam), neatsakām. Un tad arī pārējie atceļ savus plānus, lai tomēr šo vakaru pavadītu, iepazīstot viens otru.

Vakariņas tiek rīkotas direktores viesnīcā – un tā izrādās milzīga! Te ir vairāki stāvi, kino zāle un pirts telpas. Šī ir īpaša viesnīca, kur viesi nāk pērties, pēc tam atpūšas bārā un bauda gardas maltītes. Mums sagatavots liels galds un daudz veģetāru ēdienu. Arī franču vīns un alus. Sanākuši gandrīz visi ārzemju skolotāji. Kopā esam 12, no kuriem divas ir skolas galvenās ķīniešu dāmas. Runājam par visu ko. Pārsteidz gan puisis Liams. Jā, tas ir garš stāsts. Britam problēmas ar narkotikām, tas no skolas izslēgts, bet uz maltīti ir aicināts. Un tas uzvedas ļoti neadekvāti pret dažiem pie galda esošajiem. Mēs domājam – ja tā būtu Latvijā, kāds vienkārši izmestu čali no istabas. Bet neko – esam „jauniņie”, vērojam, kā citi mēģina puiša izlēcienus ignorēt.

Kopumā vakars ir jauks, direktore katram sniedz mazu dāvaniņu. Ļoti mīļi. Redzams, ka vadība tiešām rūpējas par darbiniekiem – te gan nav ķīniešu skolotāji, bet mēs tiešām jūtamies ļoti gaidīti.

Vakaru noslēdzam runājot ar dažiem jauniešiem. Sākam saprast, kāds nu kurš tad ir. Protams, kā jau visos kolektīvos, intrigas ir. Un tās esam pamanījuši jau pašā sākumā. Kas notiek pašlaik? Esam „jauniņie” un tiekam vilkti uz visām pusēm. Tiekam aicināti „kruto” skolotāju grupā, kas mūs vispār pārsteidz, tiekam rauti no vienas vietas uz otru. Te neviens ar saviem „draugiem” dalīties netaisās. Mums šādas intrigas nepatīk, apsolāmies būt tik neitrāli, cik vien iespējams.

Ziemassvētku vakaru pavadām sarunās ar saviem mīļajiem. Un tas ir jauki. Jā, šie svētki liek padomāt par tuvākajiem – cik gan mēs esam laimīgi, ka mums ir tik lieliskas ģimenes, tik superīgi draugi, un tik atvērta pasaule, ka vairs nekas nav neiespējams!

Klāt piektdiena, priekšā traka nedēļas nogale. Mūsu gala dzīvoklis mūs gaida, bet plānojam pārvākties pirmdienā, pēc saspringtā darba. Arča priecājas par pieejamo virtuvi un lutina mūs ar gardām maltītēm. Liams atnāk atvainoties par savu uzvedību – mums jau gan viņš neko neteica, vien esot radījis sliktu pirmo iespaidu. Nu redzēsim, kas tad būs tālāk. Jāizdzīvo šī dalīšana – kura draugi nu būsim. Un tad jau viss aizies!

Veikalā ir viegli – ar mums uzreiz sāk runāt krieviski : Zdes sviņina, govjadina. Nosmejamies un domājam – izlikties, ka krievu valodu nezinām, vai vienkārši nesarežģīt dzīvi? Un tā arī darām – ja jau ķīnieši te nezina angliski, bet zina krieviski, tā arī komunicējam. Daži skolotāji (pat ārzemnieki) nemaz nenojauš, ka nenākam no angliski runājošas valsts, un tad ir pārsteigti, ka pēkšņi mainām valodu.

Gaidām, kamēr atvērsies publiskās skolas, un tad arī valodu skolām būs atļauts vērties vaļā. Skola mums ir forša – un labākais, ka direktorei var prasīt palīdzību jebkurā gadījumā, jo tai tiešām ir „gali” visur. Daudzi saka, ka tas tāpēc, ka viņas vīrs esot mafijā, bet kas to lai zina. Mēs vien zinām to, ka mums ir tiešām laba darba vieta!

Un arī pie Mandžūrijas ķīniešiem sākam pierast. Veikalā, piemēram, pērkot vīnogu ķekaru, tie nemaz nepakautrējas sliktākās odziņas izlasīt. Viss te ir ļoti vienkārši. Un arī par „balto” te neviens nebrīnās, jo esam taču uz Krievijas robežas. Vien ziņās mūs sabiedē ar solītajiem laikapstākļiem – visi Ķīnas iedzīvotāji tiek brīdināti par drastisku temperatūras pazemināšanos – līdz pat desmit grādu kritums. Un kur būs visaukstāk? Pie mums, protams. Nevar īsti to temperatūru karti saprast – būs vai nu mīnus 32 vai zem tā. Neko – interesanti Jaunais gads sāksies!

Beidzot esam sākuši ietaupīt – nekādu izdevumu – vien pārtikas krājumiem, kas te ir ļoti lēti. Un saņemam arī pirmo algu, kas iekļauj viesnīcas izmaksas. Tagad mums maksā par stundām, bet pēc līguma noslēgšanas viss mainās – alga katru mēnesi ienāk vienādā apjomā, neatkarīgi no stundu skaita. Nu izdevīgāk strādāt mazāk vai arī piepelnīties, ejot uz publiskajām skolām caur direktori un mēģinot visiem tur pastāstīt par šo angļu valodas skolu. Smieklīgi, ka daži vecāki mēģina „pa kluso” sarunāt privātstundas, bet bez skolas piekrišanas riskanti to darīt, jo līgumā rakstīts, ka tas nav atļauts. Un sākumā noteikti nevajadzētu pārkāpt noteikumus. Protams, paies krietns laiciņš līdz vispār atpelnīsim šajā ceļā ieguldīto naudiņu, kas ir vairāk nekā 6 tūkstoši eiro. Bet zinām, ka šāds liels ieguldījums atmaksāsies!

**

Šo dienu atklājums. Ķīnas kā vienotas valsts ilgstošās identitātes centrālais elements ir province jeb šengs (“sekretariāts”). Provinces pašreizējā formā ir izsekojamas līdz Tangas dinastijai (618. – 907. gadam.). Gadsimtu gaitā provinces kļuva arvien nozīmīgākas – kā politiskās un ekonomiskās varas centri, un tās arvien vairāk kļuva par reģionālās identifikācijas un lojalitātes centru. Provinces vara sasniedza maksimumu 20. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs, taču kopš Ķīnas Tautas Republikas izveidošanas šo varu ir ierobežojusi spēcīga centrālā vadība Pekinā. Neskatoties uz to, lai arī Ķīnas valsts ir saglabājusies vienota pēc formas, Ķīnas lielo provinču lielums un iedzīvotāju skaits, ko varētu pielīdzināt lielām un vidēja lieluma valstīm, vēl joprojām nosaka šo subnacionālo pārvaldes līmeņa nozīmi.

Ķīna stiepjas apmēram 5250 km no austrumiem uz rietumiem un 5500 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Tās sauszemes robežas garums ir aptuveni 20 000 km, un piekrastes līnija stiepjas apmēram 14 000 km. Valsts ziemeļos robežojas ar Mongoliju, ziemeļaustrumos ar Krieviju un Ziemeļkoreju; austrumos ar Dzelteno jūru un Austrumķīnas jūru; dienvidaustrumos ar Dienvidķīnas jūru; dienvidos ar Vjetnamu, Laosu, Mjanmu (Birmu), Indiju, Butānu un Nepālu; dienvidaustrumos ar Pakistānu un rietumos ar Afganistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Kazahstānu. Jā – daudz kaimiņu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~197 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~819eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~2089 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2089 eiro)

Noietie km: ~34 (km kopš 1.12.20.: ~127)

Un kā tad īsti noslēdzas mūsu nedēļa?

Protams, ar „karsto katlu” vietām! Vietējie tik ļoti priecājas mūs redzēt, ka pasniedz pat bezmaksas dzērienus! Mūsu mīļākās vietiņas gan svētdienas vakarā pilnas, bet atgriežamies kādā no jau izmēģinātajām. Tur mani lūdz sasiet matus – lai neizplatu savu iespējamo vīrusu ar tiem, un lūdz mūs apsēsties. Te par mums tiešām parūpējas – vienmēr pieskata, vai viss pietiek, vai mākam ar visiem rīkiem apieties. Tikmēr vietējie tulkotājā vienmēr grib uzsākt sarunu ar mums krieviski. Šoreiz tie vienkārši vēlējušies pateikt, ka esam smukiņi. Nu ko – jauki dzirdēt, smejam. Tad tā pati kompānija pēc laiciņa atgriežas un pasniedz mums paku ar sejas maskām – tie novēlot mums veselību! Smieklīgi, protams, bet priecājamies par visu! Kā nekā vienu masku jau kādu mēnesi valkājam – laiks nomainīt!

Pirmdienā mums it kā būtu jādodas uz Manžūriju. Vismaz tā mums tika teikts līdz šim. Bet kas notiek svētdienas vakarā? Šie esot izlēmuši, ka mums labāk palikt te, jo te esam brīvāki. Bet par ko tad mēs runājam? Un tad atrodas kāds pirmklasnieks, kas ar mani vēlas nodarbības viesnīcā. Jauki! Jo vairāk darba, jo labāk! Par mums jau te zina daudzi. Šajā Ķīnas galā „baltais” ir vai nu krievs vai angļu valodas skolotājs. Drīz arī atnāk ziņas, ka stundu skaits arvien palielinās. Man nodarbības tagad būs katru dienu, izņemot pirmdienas.

Ārā paliek vēsāks, temperatūra nokrītas līdz -32 grādiem, un to var just. Bet skolēniem sports tāpat ārā – šie katru rītu skrien apļus ap stadionu! Mēs strādājam savā istabiņā, vien Arčam sanāk salauzt lielu koka krēslu, uz tā uzkāpjot, lai izlauztu ledu no balkona durvīm. Bet te jau neviens nekā nesaka – visi priecīgi, ka mēs tik ilgi paliekam, salauztās lietiņas ātri aizvieto ar jaunām.

Un tā nu notiek arī mana pirmā nodarbība klātienē Ķīnā. Skolas direktores māsa dzīvo šajā pilsētiņā un savu mazo bērnu vēlas ātri iepazīstināt ar ārzemnieku. Un tā nu piecas dienas nedēļā pa stundai esmu kopā ar mazo meitēnu, kamēr mamma viesnīcas istabiņā vēro nodarbību. Ķīnieši gan dažreiz ar to mūsu laiku nerēķinās un „pēcpusdienas” nodarbība pārvēršas par nodarbību septiņos vakarā, bet vismaz pēcāk izdodas vienoties par konkrētiem laikiem. Arī citu skolotāju stundas tiek novirzītas mums – ja kāds vecāks sūdzas par sliktu kvalitāti iepriekš, tad nu esam tie, kas vieš jaunas cerības. Un mums vien jācer, ka tās attaisnosim!

Kā pateicību par privāto nodarbību meitenītes mamma pasniedz maisu ar dažnedažādiem augļiem, savukārt pati nodarbības samaksa ir nedaudz virs 18 eiro. Jā, lielākās pilsētās šādas nodarbības vecākiem izmaksā divreiz vairāk, bet mēs priecājamies par katru jaunu darbiņu un esam pateicīgi par visām naudiņām!

Paši atkal atsākam mācīties ķīniešu valodu interneta bezmaksas nodarbībās. Vien ķīnieši paši mūs nesaprot, kad mēģinām iegūtās zināšanas izmantot. Varbūt tie vienkārši negaida, ka „baltais” ar tiem sāks runāt šo valodā. Un tad saņemam ziņu – 21. decembrī atsākas vilcienu satiksme uz Manžūriju! Nu re – tad tiešām būsim sagaidījuši to pilsēteles atvēršanos! Protams, mūs droši vien tāpat liks ieslodzījumā, bet vismaz būs citi, kas brīvībā varēs mums palīdzēt ar veikaliem un visu pārējo!

Ārā ir auksti, tas ir jūtams. Vietējie veikaliņi saldējumus un saldētos produktus vienkārši izliek uz ielām – labāk taču kā saldētavā! Mēs gan baudām to brīvību ilgākās pastaigās. Un vienā no tādām nespējam noticēt savām acīm – ārā -29 grādos vīrietis lien upē izraktā āliņģī un peldas! Un nevis tikai ielien un pasēž, bet reāli ielec ūdenī, apmet kārtīgu apli un tad ar kājām pliks dodas uz mājām. Tikmēr kāda sieviete no ledus klučiem būvē tādu kā ģērbtuvi – tur laikam arī citi nāk ģērbties un peldēties. Nu re – tādas viņiem izklaides!

Patiesībā, ķīnieši tiešām ir ļoti veselīgi, lai arī vakaros stipri dzer šņabi. Te visur ir trenažieru laukumi, pamācības, kā ar tiem rīkoties. Visi no rītiem bariņos vingro arī šajā salā. Nu forši te! Mums gan vēl jāpierod – Arčam ūsās ledus, telefoni ārā atsakās darboties, jo vienkārši sasalst ragā. Uh, un ziema tikai sākusies!

Notiek arī privātās nodarbības. Nu mazā ar mammu jau nāk bez maskām. Skolā gan labi kolēģi saka nedalīties ar šo informāciju, jo citi var palikt „greizsirdīgi, ka kādam „jauniņajam” jau labi apmaksātās privātās stundas. Sevi vienmēr atceramies arī palutināt, sevišķi jau ar tiem „karstajiem katliem”. Un tikai tagad pamanām, ka šajās vietās cilvēki drēbes nevis kar uz pakaramā, bet gan tur kastēs – jā, te tiešām apģērbs kārtīgi piesūcas ar smaržām – mums visa istaba, drēbes, mati vienmēr smaržo pēc gardas maltītes! Beidzot arī saprotam, kāpēc ķīnieši to mūsu ķīniešu valodu nesaprot – te šiem cits slengs nekā klasiskajā mandarīnu valodā, tāpēc laikam tāpat nāksies izmantot tulkotāju.

Bet priekšā traka darba nedēļa. Arčam tiek pielikta viena papildus stunda, man papildus deviņas. Tas nozīmē, ka nedēļas nogalē ne minūti nevarēs atvilkt elpu! Baudām pēdējās nesteidzīgās brokastis. Tad ar mums nāk parunāties ķīnieši – viens opis jau no paša rīta pilnīgi apreibis. Jā, tā ir, ka šņabja pudele maksā 3 eiro bārā un eiro veikalā. Protams, ja ar mums nofotografējas viens, tad rinda klāt. Ārā mīnus 30, vietējie tirgojas un rosās ielās. Vien ārā izlaistie suņuki ātri izdara savas lietas un metas atpakaļ siltumā.

Tikmēr Eiropā arvien tiek atcelti lidojumi uz Ķīnu, ielidošanas noteikumi kļūst arvien striktāki. Bet te jau neko – pa ielām dažreiz streipuļo paši policisti. Jā, ārā vēsāks, jāsildās ar kādu stiprāku dziru. Ārā putina, uzzinām, ka ēka, kurā ir mūsu dzīvoklis, beidzot atvērusies. Tad jau pat ļoti iespējams, ka nākamnedēļ tiešām dosimies uz Manžūriju.

Izdodas samainīt arī naudiņu. Ķīniešu skolotāji apzvana visas bankas līdz uziet kādu, kur mūs gatavi pieņemt bez Ķīnas bankas kartes. Bet tad izrādās, ka vīza, kuru mums policisti pagarināja, ir tūrisma vīza (nevis darba vīza, kāda mums oriģināli bija) un ar to mēs nevaram veikt darījumus bankās. Labi, ka hoteļa pieņemšanas meitenes gatavas palīdzēt. Kā tad mēs varējām iedomāties, ka Ķīnā kaut kas varētu arī notikt vienkārši!

Manas nodarbības skatās arī direktore – beidzot jāparāda, kā tad viss strādā. Un tad arī saņemu pilnu slodzi, pat ar uzviju. Arča vēl papildus stundas gaida. Arī privātskolniece priecājas par jaunajām spēlēm, un katru reizi neaizmirst atnest gardumus – pat kūciņas!

Ziņās parādās noteikumi ceļošanai svētku laikā. Pagaidām Ķīnā ir četras pilsētas, kur ir saslimušie, un viena no tām, protams, ir Manžūrija. Jāsaka gan, ka tur ir arī lielākais reģistrēto gadījumu skaits, kas ir 21. Jā, te pilsētas tiek slēgtas tieši tik daudzu dēļ. Bet bēdīgākais, ka no šīm četrām „bīstamajām” pilsētām citur nevarēs doties, jo noteikumi paredz, ka tieši šo zonu iemītniekiem sākumā jāiztur 14 dienu karantīna. Tas nozīmē, ka lielajos svētkos – Ķīniešu jaungadā, kas ir februārī, trīs brīvās nedēļas būs jāpavada uz vietas, lai arī cerējām ceļot uz dienvidiem siltumā. Bet Ķīnā viss mainās strauji, tāpēc neko vēl īsti līdz galam nezinām.

Un tikpat ātri, cik vilcienu braucieni uz Manžūriju parādījās, tie arī pazuda. Mēs neko – dzīvojam un sveicam katru dienu kā jaunu, kā kaut ko nezināmu. Un mūs sveic vietējie. Arī tie katru dienu mūs sasmīdina līdz asarām. Kad sanāk ieiet pavisam necilās ēstuvēs, dažiem opapiem ēdiens sāk krist no plati atplestās mutes laukā. Un uzreiz izvilktajos telefonos pat aizmirstas uzspiest filmēšanas režīmu, tie vien tiek pavērsti pret mums – kaut kas taču jādara – ieradies „baltais”!

Kas ar vīrusu? Nekā, te viss vaļā, visi priecīgi. Smejam, ka ziņās parādās jau cita informācija. Izrādās, ir tāda H pyloru baktērija, ar ko slimo jau 700 miljoni ķīniešu. Tā ir vēdera baktērija, kas ar laiku var izraisīt kuņģa čūlu vai pat vēzi. Un to var saķert, lietojot nesterilizētus traukus pēc kāda saslimušā. Jā, patiesībā – no kā tāda būtu vairāk jābaidās. Bet tagad jau ar citām kaitēm neviens neslimo, vai ne?

Tā arī noslēdzam kārtējo darba nedēļu. Nākamā, kā vienmēr, solās būt pārsteigumiem pilna. Mūsu ēka atvērusies, droši vien atliks vien doties uz turieni un beidzot izkrāmēt koferus!

**

Šo dienu atklājums. Gan Ķīnas reljefa, gan klimata daudzveidība ir radījusi vienu no visplašākajām ekoloģiskajām nišām pasaulē, un šīs nišas ir piepildītas daudz augu un dzīvnieku sugām. Patiešām, praktiski visu veidu ziemeļu puslodes augi, izņemot polārās tundras augus, ir sastopami Ķīnā, un, neraugoties uz nepārtrauktu cilvēku darbību gadu tūkstošiem ilgi, Ķīnā joprojām dzīvo daži no eksotiskākajiem dzīvniekiem pasaulē.

Iespējams, ka pārējā pasaulē Ķīna galvenokārt asociējas ar lielo cilvēku skaitu tajā. Jā, apmēram vienai piektajai daļai pasaules cilvēku ir Ķīnas pilsonība! Lielākā daļa iedzīvotāju šeit ir ķīnieši (han ķīnieši), un tāpēc Ķīnu bieži raksturo kā etniski viendabīgu valsti, taču tikai dažās pasaules zemēs ir tik daudz dažādu pamatiedzīvotāju grupu kā Ķīnā. Pat han ķīniešu vidū pastāv kultūras un valodu atšķirības, kas variē pa reģioniem; piemēram, vienīgais kā han ķīnieši no dažādām valsts pusēm var atrast kopīgu valodu, ir rakstība. Tā kā Ķīnas iedzīvotāju skaits ir tik milzīgs, bieži tiek uzskatīts, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir vienmērīgi augsts, taču plašas Ķīnas teritorijas ir vai nu neapdzīvotas, vai mazapdzīvotas.

Ar vairāk nekā 4000 gadu reģistrētu vēsturi Ķīna ir viena no nedaudzajām esošajām valstīm, kas ekonomiski un kulturāli uzplauka jau agrīnākajos pasaules civilizācijas posmos. Patiešām, neskatoties uz politiskajiem un sociālajiem saspīlējumiem, kas bieži vien postījuši valsti, Ķīna ir unikāla un izceļas ar ilgmūžību un izturību. Liela daļa Ķīnas kultūras attīstījusies ar salīdzinoši nelielu ārēju ietekmi, tikai budisma ieviešana no Indijas ir būtisks izņēmums. Pat tad, kad valstī iebruka tādas barbaru tautas kā manchu, šīs grupas drīz vien lielā mērā integrējās han ķīniešu kultūrā.

Šī relatīvā izolācija no ārpasaules gadsimtu gaitā ļāva ķīniešu kultūrai piedzīvot ziedu laikus, bet tas arī radīja daudz problēmu 19. gadsimta vidū, kad Ķīnai nācās spēkoties ar tehnoloģiski pārākiem ārzemju kaimiņiem. Pēc tam sekoja gadsimta kritums un pagrimums, jo Ķīna nespēja konkurēt attīstītajā pasaulē. Taču šī ārējā izaicinājuma trauma kļuva par katalizatoru revolūcijai pret veco režīmu, kas sākās 20. gadsimta sākumā un beidzās ar komunistiskas valdības izveidošanu 1949. gadā. Šis notikums pārveidoja pasaules politisko ģeogrāfiju, un Ķīna kopš tā laika ir ierindojusies starp ietekmīgākajām valstīm pasaulē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~215 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~622eiro)

Noietie km: ~26 (km kopš 1.12.20.: ~93)

Jauna, aizraujoša nedēļa klāt!

Jāsāk gan ar stāstu par to, kā noslēdzam svētdienu – pašā vakarā izdomājam doties uz vēl kādu jaunu ēstuvīti un uzejam „karsto katlu” vietas. Tās ir tādas vietas, kur galda vidū ietaisīts katliņš, kas tad ar elektrību tiek darbināts, lai ūdens vai buljons tajā vārītos. Tad restorāna apmeklētāji iet gar visiem ledusskapjiem, kas klāj restorāna sienas, un no turienes izvēlas koka iesmiņus, uz kuriem tad sadurtas sēnes, tofu, dārzeņi un vēl visādi brīnumi. Pēcāk tie tad tiek likti katlā, kas vārās un ēsti, kad gatavi. Protams, mēs ne īsti saprotam, ko ņemt, kā ēst, ar ko ēst, no kā ēst, bet vērojam vietējos un tad arī soli pa solītim apgūstam ko jaunu. Šādā vietā vēl ne reizi nebijām bijuši. Vjetnamā un citās valstīs „karsto katlu” vietas bijušas pavisam citādākas. Jā, mums apkārt pulcējas visi darbinieki, kas pamāca, kuru bļodiņu kam tad lietot. Tie parāda, kur pieejamas visādas garšvielas un vēl visādi brīnumi, ko tiem ēdieniem liek klāt, un pat pārliecinās, vai neesam pret ko alerģiski. Arī apmeklētāji mums, protams, pievērš uzmanību. Drosmīgākie arī aprunājas ar mums savā valodā. Katrā ziņā vakars ir super – katru dienu te ko jaunu iemācāmies! Un, protams, baudām! Tad, kad jāmaksā, šie nesaprot, vai tiešām mēs bijām paņēmuši tik maz iesmiņu? Jā, ķīnieši ēd nenormāli daudz, un divatā tie var pievarēt vairāk kā 20 dažādus iesmiņus, kamēr mums tie kopā astoņi. Darbinieki pat meklē, vai mēs – pamuļķīši – tos neesam kur izmetuši. Bet nē – mēs tiešām tik maz ēdam, vismaz salīdzinājumā ar ķīniešiem. Un vakariņas bijušas lētas un foršas. Pat bijām pastudējuši ķīniešu galda etiķeti. Šļurpstināšanās, čāpstināšana un skaļa ēšana arī viņiem skaitās rupja. Un, lai arī lielā nācijā ir daudz vairāk nepieklājīgu indivīdu, te visi tiešām ēda smuki un kārtīgi.

Pirmdiena skolā ir brīvdiena, un, tā kā esam brīvībā, dodamies izpētīt to, kas vēl palicis šajā apkārtnē! Sākam gan ar brokastīm. Smejam, ka tad, kad ieejam kādā ēstuvītē, kur jau esam bijuši, darbinieki pat atceras, ko esam ēduši. Jā, vēl joprojām kopš tās pirmās karantīnas nevienu ārzemnieku neesam redzējuši. Smieklīgi gan, ka te visi mēģina ar mums kā sazināties krieviski.

Dienu turpinām ar Hulunbuiras Nacionālā parka apmeklējumu. Google mums rāda, ka tas ir krietnu gabaliņu no pilsētas, tāpēc ņemam lēto taksi, un tikai tad saprotam, kāpēc šoferis ir tik pārsteigts – parks izrādās vien pāris krustojumu attālumā. Tur visi pie ieejas reģistrējas, mums tiek paprasīts vien vārds un telefona numurs. Samaksājam 2 eiro katrs par ieeju, lai arī sezonā cena ir divreiz augstāka. Un tad ejam pastaigā pa koka celiņiem, trepēm un sniegotām takām cauri priežu mežam, kur katrs koks kā īpaši nodēvēts. Ir arī vairākas informācijas plāksnes ar smieklīgu angļu valodas tulkojumu. Ir vietas, kur teikts, ka fotografēšanās tieši te nesīs laimi un garāku mūžu, ir vietas, kur var redzēt ložu atstātās pēdas no cīņas starp krieviem un japāņiem. Koka celiņi gan ir ļoti slideni, un nesaprotam, kāpēc ķīnieši tos nolakojuši – vai tad tie nesaprot, ka pusgadu tiem ir sniegs, kas šo visu lakoto virsmu padara par milzīgu slidotavu? Vasarā vaļā ir arī bērnu laukumu un mazi zoodārzi tepat parka teritorijā. Bet ziema jau ir tas laiks, kad viss ir apklusis. Jā, tāpēc mums labāk patīk siltās zemes – tad apkārt tik daudz dzīvības! Kukainīši, rāpuļi, zvēri un nezvēri – apkārt ir dzīvība, enerģija! Nu ir tāds laiks, kad viss apstājies, vien pāris dzeņi sasalušajos kokos mēģina izkalt sev maltīti. Jā, tagad ārā vien -19, nedēļas nogalē solās būt par 10 grādiem aukstāks.

Pašā pirmdienas vakarā, patiesībā, jau tad, kad ejam gulēt (pēc desmitiem), mums abiem atraksta skola un atvainojas par traucējumu. Jā? Kas atkal atgadījies? Izrādās, tagad direktore vēlas, lai jau nākamajā rītā pakojam somas un dodamies uz Manžūriju. Tur viņai piederot viesnīca, un, kamēr mūsu ēka ciet, tikmēr varēsim palikt tur. Nesaprotam – kur atkal tā steiga? Nu mums saka, ka varam pilsētā iebraukt, bet mūs esot jāsagaida kādam, kam ir svaigs negatīvs kovida tests, un tad tā esot tā pēdējā diena, kad mūs kāds varot sagaidīt, netaisot jaunu testu. Sakām, ka tā tāda „slidena” lieta, jo, ja mēs aizbraucam uz Manžūriju un paliekam viesnīcā, mēs tāpat uz to savu ēku pārvākties nevarēsim, kad tā tiks atvērta, jo mūs jau uzreiz liek „karantīnā” – kas nozīmē, ka tā mums būs jāiztur viesnīcā, un tas nebūt nebūs ērtāk kā šeit, lai gan mūs mēģina pārliecināt par pretējo. Smejam, ka viņiem noteikti arī jāsaņemas mums paprasīt, vai esam gatavi doties uz jaunu ieslodzījumu, jo reāli loģika ir mūsu pusē – šeit mēs esam daudz efektīvāki – varam brīvi iet iegādāties materiālus nodarbībām, varam paši iegādāties pārtiku, pastaigāt svaigā gaisā. Kā gan Manžūrijā mums varētu būt labāk? Turklāt, ja nemaz nebūsim dzīvoklī?

Jā, arī pases mums vēl no policijas jādabū atpakaļ. Galu galā sakām – ja skolai tik ļoti vajag, lai esam tiem tuvāk, ieslodzījumā, mēs dosimies. Bet, ja viņi var pagaidīt, kamēr viss pierims, tad mēs labprāt paliktu te. Saruna beidzas ar to, ka mums jābrauc. Labi. Tātad jau nākamā diena atkal solās būt pavisam citāda!

Mostamies, otrdienas rīts. Gaidām ziņu no skolas par to, vai varam doties uz policijas iecirkni pakaļ savām pasēm, lai varam krāmēt somas un doties uz Manžūriju. Protams, somas šoreiz laicīgi nekārtojam, lai nav kā pagājušajā reizē – viss saspiests iekšā tā, ka paši piekusuši, un beigās jāņem tas pats viss ārā. Un labi, ka tā! Jau pēc brītiņa mums saka, ka direktore pārdomājusi – labāk mums būšot palikt uz vietas un braukt uz Manžūriju tad, kad tā mūsu ēka būs vaļā. Eh, un par ko tad mēs runājām?

Šeit galvā vienmēr jābūt diviem, ja ne pat visiem četriem plāniem un scenārijiem. Burtiski dzīvojam uz koferiem. Bet tā kādu laiciņu noteikti arī būs.

Un tā nu otrdienā varam atgriezties pie sākotnējiem plāniem – sagatavot nodarbības, gaidīt jaunos grafikus. Kā mums saka, visi ar mūsu darbu ir ļoti apmierināti, un nu pamana, ka citi tās normas nesasniedz. Tāpēc būšot daži, ko laidīs vaļā, un viņu stundas tad tiks atdotas mums. Lieliski! Jo vairāk darba, jo ātrāk atgūsim pazaudētos līdzekļus!

Sekojam līdzi ziņām, protams. Tur teikts, ka Čengdu, kur dzīvo mūsu ķīniešu draugs, pie kura gribējām doties, atklāts viens „gadījums”, kas staigājis brīvībā. Un tas nabags gājis gan uz bāriem, gan restorāniem, gan skaistumkopšanas saloniem, veikaliem. Un tas nozīmē, ka drīz visa pilsēta varētu tikt paralizēta. Jā, te pat viens slimnieks visus miljonus var apstādināt. Tikmēr Manžūrija arī aprakstīta ziņās. Pilsēta trešo reizi pabeigusi visu iedzīvotāju testēšanu. Kopumā 8 saslimušie atklāti otrajā reizē, trešajā – neviens. Tiek teikts, ka kopā bijuši 24 vīrusa gadījumi, kas cēlušies mājinieku starpā, divi no visiem bijuši bez simptomiem, viens no pilsētiņas bijis „aizdomīgo” sarakstā. Un šo cilvēku tuvie kontakti jeb 1239 citi tad ievietoti karantīnā ar medicīnisko uzraudzību.

Tikmēr uz Ķīnu atcelti vēl 133 lidojumi. Bet mēs jau esam te. Mēs esam te un mēģinām izbaudīt ik dienu, lai kāda tā būtu. Mācāmies ķīniešu valodas vārdiņus, jau sākam saprast cenas, ko šie mums sauc. Starp citu, te visa tā sistēma ir nedaudz citādāka. Piemēram, ja maltīte maksā 28 juaņas, ķīnietis teiks, ka tas maksā „divi un astoņi”. Tā viņiem te darās. Un te jau tiešām nav dārgi. Jā, var atrast glaunas un ekskluzīvās vietas, kā jau visur, bet te ir tik forši veikali, kur arī mēs ņemam „dārgās” preces, lai neviltos kādā sliktā, bet tāpat – lielā zobu pasta un matu balzams par divi eiro kopā? Jā, te iepirkties ir izdevīgi. Tāpēc jau ar mums runā krieviski. Ķīnieši noteikti sapriecājušies, ka viņu lielie iepirkšanās draugi ir atgriezušies, lai gan tā nemaz nav. Vēl joprojām esam vienīgie (vismaz redzamie) ārzemnieki šajā 2.5 miljonu pilsētā.

Tad arī tiekam pie jaunajiem grafikiem. Šoreiz mums abiem uz pusi vairāk nodarbības. Ļoti tuvu tam, kam vajadzētu būt oriģināli. Protams, nedēļas nogale līdz ar to solās būt saspringta, bet par to prieks! Un to taču arī jānosvin! Atkal dodamies atklāt tās foršās ēstuvītes, sevišķi „karstā katla” vietas. Jā, ķīniešiem te ir pat tāds rajoniņš ar šīm īpašajām ēstuvītēm. Un ir tiešām forši! Dažreiz gan nesaprotam, nu kā viņi var tik daudz apēst? Kad brokastīs pasūtām zupu, katrs saņemam pa 2 litriem, un tas maksā nedaudz virs eiro. Un tik sātīgas, foršas, veselīgas maltītes, bet nu tik lielas porcijas! Trakie ķīnieši!

Nākamo dienu gan sākam ar milzu plānošanu. Protams, sākumā gan laižam uz policijas iecirkni pakaļ pasēm. Tā kā telefona klausuli kārtības sargi neceļ, ierodamies tāpat vien, un drīz arī saņemam atpakaļ pases – mūsu vīza pagarināta līdz 3. janvārim. Šajā laikā gan jādabū tā uzturēšanās atļauja. Un nu beidzot policijas iecirknī redzam vēl vienu ārzemnieku! Puisis gan ieradies no Āfrikas (vai arī no Francijas, kas zina), un arī kārto dokumentus.

Ķīnas juaņas iet uz beigām, bet izrādās, ka arī naudiņu nemaz tik viegli nevar samainīt. Tiekam sūtīti no bankas uz banku, līdz visas aizveras un nākas gaidīt nākamo rītu, lai dotos jaunos meklējumos. Ķīnā nekas nav tik vienkārši.

Arī nākamajā dienā naudiņu tā arī neizdodas samainīt. Jā, vairāki simti eiro mums līdzi, bet tā arī paliekam „nabagos”, jo, lai naudu samainītu bankā, ir nepieciešams konts tajā noteiktajā bankā, bet mums jau tāda nav. Par citām valūtas maiņas iespējām mums neviens nekā pateikt nemāk. Protams, visu to uzzinām ar garu un plašu skaidrošanos, zvanīšanos, meklēšanu utt. Bet atbilde jau ir tāda, kāda tā ir. Nākas vien naudiņu ņemt ārā no kartes, jo, kamēr neesam Manžūrijā, skola mums samaksāt nevar.

Tagad gan jāgaida, kad tā mūsu ēka atvērsies. Interesanti, ka tagad tur pie visām istabiņām salikti tādi interesanti aparātiņi. Kad ārzemju skolotāji prasa, kas tie – izrādās, spiegošanas ierīces – nu tā, lai zinātu, vai izej no sava dzīvokļa vai ne. Kad ēka atvērsies, šīs ierīces tikšot aizvāktas. Tā paskaidro skola. Jā… Ķīna.

Bet mēs darbojamies no „brīvās” pilsētiņas. Smejam, ka te gan angļu valodu tā dīvaini dažreiz māca. Ir tādi neparasti vārdiņi, dīvaini stāsti. Piemēram, par puisīti, kuru neviens nespēja sasmīdināt. Skolā visi jaunie bērni vienmēr mēģināja izcelties ar jauniem jokiem, lai sasmīdinātu nesasmīdināmo zēnu, bet beigās izrādījās, ka viņš vienkārši ir kurls. Jā, neparasti, bet kaut kā jau tā angļu valoda tiek ieviesta.

Temperatūras krītas, ārā ik pa laikam putina. Tumšs paliek jau četros vakarā. Un tad arī sākas darbīgās dienas – nedēļas noslēgumā parādām bērniem, ko esam sagatavojuši. Vakarus gan vienmēr pavadām ārā – drīz jau mums atkal karantīna. Smejam, ka ķīniešiem tik vienkārši un saprotami ir restorānos piedzerties. Ap astoņiem vakarā svinētāji veļas ārā no visām ēstuvītēm, un lielākoties tie ir vecāka gadagājuma cilvēki. Bet ķīnieši šķīvjos tiešām vienmēr ko atstāj. Jā – Latvijas labajos restorānos vienmēr iet pajautāt, kāpēc klients šķīvī ko atstājis. Te droši vien ir pretēji – jautā, kāpēc neatstāja. Jo galda kultūrā tā ierasts – ja šķīvī kas atstāts, tas liecina, ka restorāna saimnieks dod labi lielas porcijas – tā, ka nevar pievarēt.

Smejam, ka te vietējie šņabim uzdzer alu, un tas ir tik ļoti saprotami! Un – ja vēlies alu – tad viss tik ļoti vienkārši – izvēlies savu vietu pie galdiņa, un tad pats paņem alu no ledusskapja. Pie alus bez maksas nāk riekstiņi, bet neviens jau te neko ar rokām neēd – arī riekstiņus jāēd ar irbulīšiem! Bet vispopulārākā uzkoda ir vārītas vistu kājas.

Ārā beidzot tad ir tie -27 grādi (sešos no rīta), diena iesilst līdz -22. Sarēķinām, ka komisijas maksa izņemtajai naudiņai no bankomāta ir 5 eiro. Bet mēģināsim to Revolut karti, ko slavē kā izdevīgāko.

Bet kas ar kovidu? Jā, šur tur atkal atklāts pa „gadījumam”, tajā pašā Čengdu. Un tur uzreiz sarīkota masveida testēšana – 1,1 miljons testu uztaisīti, vēl pāris miljoni priekšā. Ķīna ir efektīva, jā. Tikmēr mums saka, ka Manžūrija nākamajā nedēļā atvēries. Jau tagad tie, kas tur bijuši iesprostoti, ir palaisti atpakaļ uz savām pilsētām. Tas nozīmē, ka drīz būs lielāka skaidrība. Tikmēr turpinām mācīt internetā, mūsu nodarbības ieraksta un vērtē. Smejam, ka esam tik skaļi un atraktīvi, ka skan viss viesnīcas stāvs – cilvēki sāk par sačukstēties. „Jā – šitie no rītiem ir traki skaļi.”

Un tā nu nedēļas nogalē cītīgi strādājam – katrs savā istabā. Jā, jāņem vēl viens numuriņš, lai viens otram nekliegtu blakus. Par to pagaidām jāmaksā, bet, kad beidzot būsim Manžūrijā, skola to visu apmaksās. Esam teikuši, lai nedēļas nogalē tās apkopējas nenāk mums mainīt miskastes, ko viņas par visu varīti mēģina darīt katru dienu. Žēl, ka Ķīnā tā plastmasa – visi maisiņi, maskas un vēl visādas lietas, tik plaši izmantota. Lai gan atkritumu uz ielām nav, kaut kur jau tas viss paliek! Tomēr šīs atrod laiku mūsu vienīgajā stundu ilgajā starpbrīdī, kad dodamies pusdienās. Te visi jau zina, ka mācām internetā. Savukārt nedēļas nogali noslēdzam ar „karsto katlu”. Jā, šķiet, ka nu jau esam „iedzīvojušies”. Bet skaidri zinām, ka nākamā nedēļa nesīs jaunus piedzīvojumus!

**

Šo dienu atklājums. Ķīna – lielākā no visām Āzijas valstīm ar vislielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē. Tā aizņem gandrīz visu Austrumāzijas zemes masu un aptuveni četrpadsmito daļu no pasaules zemes platības. Starp lielākajām pasaules valstīm Ķīnu platībā pārspēj tikai Krievija un Kanāda, tā ir gandrīz tikpat liela kā visa Eiropa.

Paši ķīnieši savu zemi dēvē par Zhonghua. Ķīnai ir 33 administratīvās vienības, kas atrodas tiešā centrālās valdības pakļautībā; tās veido 22 provinces, 5 autonomie reģioni, 4 pašvaldības (Čongkina, Pekina, Šanhaja un Tjaņdziņa) un 2 īpaši administratīvie reģioni (Honkonga un Makao). Protams, ir arī Taivāna, ko Ķīna uzskata par vienu no provincēm.  Pekina ir Ķīnas Tautas Republikas galvaspilsēta, un arī valsts kultūras, ekonomikas un sakaru centrs. Šanhaja ir galvenā rūpniecības pilsēta; Honkonga ir vadošais tirdzniecības centrs un osta.

Ķīnas robežās zeme ir ļoti daudzveidīga un pat sarežģīta. Ķīnas topogrāfija aptver augstāko un vienu no zemākajām vietām uz Zemes, un tās reljefs svārstās no gandrīz necaurejama kalnaina reljefa līdz plašām piekrastes zemienēm. Klimats svārstās no ārkārtīgi sausiem, tuksnesim līdzīgiem apstākļiem ziemeļrietumos līdz tropu musoniem dienvidaustrumos. Ķīnai ir vislielākais temperatūras kontrasts (salīdzinājumā ar citām valstīm) starp ziemeļu un dienvidu robežām. Vidējais mūža ilgums vīriešiem te ir ~73 gadi, kamēr sievietēm tas ir ~79 gadi. Lasīt-rakstīt prasme mērāma 98% vīriešiem un 94% sievietēm.

*

Iztērētie līdzekļi: ~197 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~407eiro)

Noietie km: ~36 (km kopš 1.12.20.: ~67)

Un turpinām savu piedzīvojumu!

Esam saņēmuši nodarbību plānus – pagaidām Arčam tikai nedēļas nogale, man nodarbības sākas jau ceturtdien. Bet, tā kā nodarbību plānošanas dienas ir trešdienas, savu pirmo decembri pavadām ārā! Ņemam taksi un dodamies uz kādu attālu kalnu! Tur atrodas memoriālais parks pasaules antifašistu karam Hailarā, un šis esot vienīgais tāds apgabals, kas atspoguļo antifašisma tēmu starp Ķīnu, Krieviju un Mongoliju. Parks atrodas Hailaras kalnā, reiz te nobāzējās arī Japānas armija.

Mēs esam vienīgie „baltie”, ir vēl divi auto ar ķīniešiem, kas savus bērnus pavelk no mums attālāk. Bet nu ejam izpētē! Ārā gan pūš auksti vēji, un saprotam, ka nu uz vietas stāvēt nevar. Apskatām tankus un karavīru figūras, kas pie tiem saliktas, vecos lidaparātus, šaujamrīkus un lielu pieminekli. Ir kase, bet, tā kā neviens ķīnietis tur iekšā nesēž, mēs ātri vien visu kompleksu izstaigājam bez maksas. Pāri kalnam redzami plašumi. Liekas, ka tālumā zeltaini vizuļojošie jumti ir kādiem tempļiem. Ir arī milzumdaudz rūpnīcu, kas no saviem skursteņiem izlaiž biezus dūmus, un tie turpat sasalušajās debesīs gluži vai iekaras.

Atpakaļ ejam kājām – nu tā – lai izbaudītu ziemu. Kā nekā, paliks tikai aukstāks, un vismaz gadu tāpat te esam iesprūduši līguma dēļ. Tā nu nav ko bēdāties – priecāsimies arī par ziemu, lai pēcāk no tās atvadītos uz visiem laikiem!

Ejam gar lielceļu, rūpnīcām, un pilsētas nomalēm. Protams, te vietējiem esam liels brīnums. Skatāmies, kā daudzi savas mājas palodzes izmanto kā saldētavas – arī pašos augstākajos stāvos. Beidzot uzejam arī ēstuvīti. Tur mums pajautā, vai esam veseli un vai nākam no Krievijas. Un tad sapērkam vēl džemperus. Jā, esam atklājuši īstu pazemes valstību, ko varētu nosaukt par Aliexpress noliktavu – visām ziemas drēbēm cena līdz 10 eiro. Pat apaviem! Pievakarē saprotam, ka aukstums ir pamatīgs, jāsēž iekšā. Sākam gatavoties nodarbībām. Ķīniešu angļu valodas skolotāji angliski knapi runā, tāpēc nav tik viegli saprasties un saskaņot mācāmos uzdevumus, bet nu kas gan var būt interesantāks par šo!

Nākamajā rītā direktores māsa mūs nogādā policijas iecirknī. Tā mums palīdz noskaidrot, vai varam palikt šeit, un kas vispār notiek ar mūsu vīzu. Jā, mēs jau no sarunas policijas iecirknī nekā nesaprotam, un arī ar tiem veselības kodiem liels „čakars”. Veselas divdesmit minūtes bargie policisti ko stāsta mūsu direktores māsai, ik pa laikam pamezdami niknu skatu mūsu virzienā. Jā, mēs te esam ieradušies ar desmitiem negatīvu testu rezultātiem un Latvijas pasēm. Un vēl nerunājam ķīniski. Ko darīt? Beigās mums saka – ceturtdien brauksiet uz Manžūriju. Mašīnu dabūšot skola. Tur mūs gaidīs dzīvoklis, ārzemju skolotāji palīdzēs iegādāties pirkumus veikalā, ja mūs ieliek karantīnā (kas visdrīzāk arī notiks). Eh, cik gan īsa tā brīvība!

Visa atlikusī diena paiet plānojot nodarbības, tāpēc neko vairs nepaspējam apskatīt. Droši vien tikai nākamgad būs lielāka skaidrība par savu ikdienu!

Vakaru noslēdzam staigājot pa mazajām ieliņām, meklējot ēstuvītes. Ķīnā tās nav lielām izkārtnēm, bet, ja ir, tad jau tāpat neko izlasīt nevaram. Bet paēst te var tik labi un lēti! Kad beidzot vienu atrodam, uzreiz mūs uzņem kā goda viesus. Interesanti, ka ķīniešu ēstuvēs ir arī privātās istabas, kur kompānijas var pulcēties aiz slēgtām durvīm. Tikai tur par maltīti jāmaksā sākot no 3-4 eiro. Tomēr savu alkoholu visi nes paši. Mums, protams, uzreiz saka: „Sadites” („sēdieties” krieviski), bet izvēlamies pirmo stāvu, bez privātās istabas, kur pērkam sev ēdienus pa vienu eiro. Patiesībā uzrīkojam kārtīgas dzīres – jo skola teikusi, ka nākamajā dienā dosimies ar auto uz Manžūriju, uz savu nākamo karantīnu. Un šīs dzīres – lai arī liekas lielas – izmaksā mums vien 10 eiro. Jā, forši te! Viens no darbiniekiem mūs pat nofilmē – tik reti „baltais” tagad te ienāk! Alu arī šie nemaz netur ledusskapī, bet gan pie loga, jo ārā taču mīnusi! Pie loga ir ledusskapis, aiz tā – saldētava!

Nākamajā dienā esam gatavi solītajam braucienam. Tikai tad mums pasaka: „Cerams, ka jums atļaus mājas karantīnu, nevis liks īpašā viesnīcā”. Eh! Atliek vien paļauties uz to, ka tur būs vieglāk, būsim uz vietas, dzīvesvieta līdz ar ūdeni, elektrību un internetu būs apmaksāta. Protams, neesam gatavi vēl divām nedēļām ieslodzījumā, bet mūs arvien mēģina pārliecināt, ka tā būs labāk. Esam sakrāmējuši somas, gaidām ziņu par šoferi. Mums saka, ka Manžūrijā tagad var iebraukt ar auto, tikai ārā neviens no turienes netiek. Bet tad skola pēkšņi uzraksta – šiem esot jāpiezvana kaut kādam ministram, un drošības pēc jāpārliecinās, vai viņu plāns ir OK. Labi. Un tad izrādās – ministrs ārzemniekus no šīs nedēļas Manžurijā vairs nelaižot. Nez, vai ar to vispār tad nevajadzēja sākt?

Tūliņ tiek piemitināts, ka mums jādodas uz policijas iecirkni tepat Hulunbuir – mums taču vīza beidzas! Bet ko tad mēs visu laiku bijām teikuši? Aizbraucam uz policijas iecirkni tad, kad šie ņem divarpus stundu ilgu pauzi. Vien paspējam iespiest telefonu tai pašai sievietei, kas ar mūsu skolu jau runājusi, un tā saka, ka no viesnīcas jādabū palikšanas apliecinājums. Labi. Lieka nauda iztērēta taksī, jo šis ir ilgs – pusstundas brauciens. Un tad vēl skola pēdējā brīdī izdomā izmainīt stundu plānus. Un viss jāpaspēj pārplānot, pārkrāmēt, pārdomāt. Nu katra diena ir tādā mazā haosā!

Atgriežamies viesnīcā, saņemam uzturēšanās apliecinājumu. Nē, tas nav tik viegli, kā mēs rakstām, bet sīkumos visu aprakstīt – tas būtu gari un traki. Pēcpusdienā atgriežamies tajā pašā policijas iecirknī. Dzīvojam ar domu, ka mums piešķirs to uzturēšanās atļauju. Uztaisām foto, ko viņiem vajag, iedodam dokumentus, kamēr bargās policijas dāmas turpat atraugājas.  Protams, viss notiek ar telefona palīdzību, kur klausulē runā mūsu palīgi no skolas. Samaksājam labu naudiņu, lai uzzinātu, ka mūsu vīzas pagarinās par mēnesi, lai to uzturēšanās atļauju varam kārtot Manžūrijā. Eh, pagaidām vieni izdevumi.

Dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ievērojam, ka automašīnas pie riepām vai pie bagāžnieka durvīm karina sarkanas lentītes – laikam veiksmei. Nez, vai tas mums arī palīdzētu?

Nu skola mums saka – palieciet vēl 7-10 dienas Hulunbuirā, tad Manžūrijā jābūt labāk. Protams, gala atbilde vienmēr ir tāda, ka labāk ir tā, kā ir iznācis. Tas gan ir pavisam kas cits, ko dzirdējām vakardien. Smieklīgi, protams, bet ko nu vairs. Priecājamies par brīvību!

Ceturtdienā ir arī mana pirmā nodarbība tiešsaitē. Visi ķīnieši jau vienādi – mani pieslēdz nepareizajai nodarbībai, ko drīz arī sāku vadīt. Un tikai pēc 10 minūtēm šie pasaka – „Eu, tev cita klase”. Protams, viss ķīniešu simboliem – ej un saproti, kas ar ko un kā jādara. Bet īstā nodarbība ir forša, beidzot arī sākam strādāt. Beidzot! Pēc visiem šiem mēnešiem pūļu mēs esam te, kur plānojām būt jau septembrī! Ķīna ir liela un interesanta zeme, un te var tikai augt, pārvarēt sevi, attīstīties, atvērt prātu un iemācīties daudz jauna!

Straujiem soļiem tuvojas nedēļas nogale, un mēs gatavojamies stundām, kas tad arī visvairāk iekrīt. Protams, tā kā esam burvībā, to arī izmantojam, un, lai cik arī grādi ārā nebūtu, dodamies pastaigās. Te veikals pie veikala – ķīnieši to vien dara kā iepērkas! Un īpašas pērles ir tie pazemes tuneļi, kur tiek pārdots it viss. Bet viss smuks, kārtīgs – nekāda miskaste! Protams, simtiem temperatūru mērījumi, bet pie tā jau esam pieraduši!

Manas pirmās nodarbības jau novadītas, Arča savu pirmo skolotāja praksi uzsāk sestdienā. Sākumā ir visādas tehniskas ķibeles, un pat internets viesnīcā izdomā atslēgties tad, kad tas visvairāk nepieciešams. Bet, kad mūsu nodarbību laiki sakrīt, jāņem pat cita istaba, jo viens otram pāri runāt nevaram. Viesnīcas darbinieki ir atsaucīgi, un iedod mūsu lietošanā arī blakus istabiņu uz to nelielo laiku. Un tā nu abi oficiāli esam uzsākuši savas darba gaitas. Beidzot varam sākt atpelnīt izdevumus un iekrāt līdzekļus. Tagad ceļot īsti nekur nesanāk – vismaz par tik mazām naudiņām kā iepriekš. Tagad nu jāgaida, kad tā vīrusa ēra būs galā, kad visi būs samierinājušies ar jaunu slimību pasaulē, un atkal viss nostāsies savās vietās.

Tad saņemam ziņas, ka Manžūrijā arvien tiek aizvērti rajoni – pat dažas skolotāju ēkas. Un tas nozīmē, ka tur dzīvojošie (un pat tie, kas tikai atnākuši ciemos) vairs nevar no noteiktās ēkas iet ārā, valdība piegādā pārtiku un ūdeni. Un tad cilvēciņi kombinezonos vairākas reizes veic testus. Smejam – cik labi, ka nekur netikām! Mūsu atļauja ir pagarināta par mēnesi – labāk taču palikt vietā, kas ir droša un atvērta!

Un tā arī noslēdzam Arča pirmo darba dienu, mūsu pirmo darbīgo nedēļas nogali. Izrādās, ka ķīniešu skolotājiem mūs arī jāvērtē. Atsauksmes, protams, ir ļoti labas, bet gaidām, ko tad teiks paši galvenie. Kā nekā tehniski sarežģījumi ir tas, kas mūsu darbošanos diezgan daudz iespaido – tad internets izdomā pazust, tad apgaismojums ir tāds, ka knapi mūs saskatīt. Sevi „apbalvojam” ar dažādu ēstuvīšu izmēģināšanu, un jau sākam piešauties pie komunikācijas ar vietējiem. Ar katru dienu viss šķiet mazumiņu vienkāršāks.

Pašās nedēļas baigās mums paziņo, ka Manžūrijā tagad notestēti visi 200 tūkstoši jau trešo reizi, un visi rezultāti ir negatīvi. Tās esot labas ziņas. Jā, bet tieši ēka, kur mums piešķirts dzīvoklis, ir slēgta tieši kāda slimnieka dēļ. Tāpēc skaidri zinām, ka turp nebrauksim, kamēr viss nebūs vaļā.

Arvien vairāk sāk runāt par vakcīnām. Jā, tagad arī tā ir tāda aktuāla tēma. Kā nekā – strādāsim skolā un mums, iespējams, ko tādu mēģinās iemānīt. Ar kaučsērfingu Austrālijā bijām palikuši pie kādas gudras dāmas – ārstes, kas slimnīcā testē vakcīnas. Tā ļoti gari un plaši mums atbild tieši par šī vīrusa vakcīnu testēšanu, ko Austrālijā arī veic. Austrālija visā šajā pasākumā ieguldījusi jau 33 miljardus dolāru. Un tie testē tikai tās vakcīnas, kas kā labas pierādījušās jau ASV un Dienvidamerikā. Īsumā, mūsu draudzene saka, ka vakcinēšanās gadījumā visdrošāk būtu uzstāt uz Austrālijas vakcīnām, jo tās esot tiešām pārbaudītas. Un arī tur daļai publikas vakcinēšanās vienkārši tikšot uzspiesta (vairāku iemeslu dēļ, ko šeit neuzskaitīsim). Viņa pati saka – tā kā savā vecumā bērnus vairs neplāno, tad nepieciešamības gadījumā vakcīnai piekritīs. Bet esot jāsaprot, ka šīs potes sekas ilgtermiņā nav pārbaudītas. Kā arī – nav pārbaudīts, kā tas atstāj iespaidu uz grūtniecību, kādi vēlāk vakcinētajiem dzims bērni. Grūtnieces jebkurā gadījumā šajos vakcīnu izmēģinājumos nepiedalās, jo tas nebūtu ētiski. Katrā ziņā – ir daudz dažādu iemeslu, lai dziļi pārdomātu vakcinēšanos. Nākamie gadi solās būt traki interesanti.

Baudām savu brīvību ielās. Protams, temperatūras arvien krītas – nākamajā nogalē solās būt -27 grādi. Bet vietējie nemaz nebēdā – tie slidinās pa aizsalušo upi, šļūc ar pūšļiem, un vecākie turpat sporta laukumos vingro – ziema vai vasara, tie vienmēr šķiet tik aktīvi! Un tā arī mēs noslēdzam savu nedēļu. Daudz kas ir mainījies, daudz jauna vēl priekšā!

**

Šo dienu atklājums. Un nu – kopā iepazīsim Ķīnu! Sāksim ar pašu pamatiņu. Ķīna tiek uzskatīta par vecāko, nepārtrakti dzīvojošo civilizāciju pasaulē. Jā, tieši ķīniešu unikālā kultūra un paražas padara šo par burvīgu apskates vietu. Bet visu soli pa solītim! Oficiālais valsts nosaukums ir Ķīnas Tautas Republika. Šīs zemes platība ir 9 600 000 km2 un te dzīvo aptuveni 1,37 miljardi iedzīvotāju. Valsts galvaspilsēta ir Pekina, bet Šanhaja ir Ķīnas lielākā pilsēta.

Ķīna tiek uzskatīta par vienu no pirmajām vietām, kur cilvēce radusies. Jau 21. gadsimtā pirms mūsu ēras Ķīna uzsāka savu impēriju dzīvi. Tā piedzīvoja Xia, Shang, Zhou, Qin, Han, Tang, Song, Yuan, Ming un Qing dinastijas, un daudzus citus nemierīgus laikus. Tad valsts pārtrauca feodālo sabiedrību, un 1949. gadā tika izveidota Ķīnas Tautas Republika. Neticami, cik gan strauji šī valsts ir attīstījusies, un nu tā ir galvenais pasaules ekonomiskais spēks.

*

Iztērētie līdzekļi: ~210 eiro (izdevumi kopš 1.12.20.: ~210eiro)

Noietie km: ~31 (km kopš 1.12.20.: ~31)

Šodien atkal varam teikt, ka sākusies brīvība.

Vēl septiņas dienas karantīnā pagājušas. Jā, tās gan bijušas citādākas – ne temperatūras kontroles, ne testu. Bet šodien mums gan tas tests jāiziet! Patiesībā sanāk, ka testu ejam vienu dienu agrāk, bet paši jau to pieprasām – galu galā, ja nu rezultāti jāgaida veselu diennakti, tad pats tests jāveic dienu iepriekš, lai brīvība sāktos tai paredzētajā laikā!

Kā mums to darīt? Iepriekšējā vakarā mums paziņo – ņemiet taksi, tad piezvaniet darbavietai, tā taksistam izskaidros, kur jābrauc. Bet nu tiek teikts, ka rezultāti būs gatavi jau piecos vakarā! Tas nozīmē, ka būsim „apgriezuši” to pēdējo karantīnas dienu! Vispār, mūs jau neviens šīs dienas nav kontrolējis un droši vien arī nekontrolētu. Vien tā latvieša paklausība nospēlē savu lomu.

Un tā – beidzot atkal izejam tālāk par savu istabiņu! Smejam, ka taksists noteikti nav sajūsmā, ka divi „baltie” šim jāved uz slimnīcu, jo te jau visi pabaidās no vīrusa. Bet drīz esam klāt. Priekšā divas lielas ēkas, ejam iekšā tajā, uz kuru dodas lielākais cilvēku bars. Ķīniešiem distancēšanās galīgi nestrādā – arī slimnīcā visi vienkārši gāžas virsū. Bet tur mūs iekšā nelaiž – atkal jāielādē telefonā visur atainotais kods, bet mums kaut kas neiet. Iedodam telefonu ar mūsu palīdzi otrā klausules galā apsargiem. Tie ilgi runā, kamēr mums garām spraucas ķīnieši. Un pēc visas tās garās sarunas mums pasaka: „Nepareizā ēka. Ejiet uz citu, kam stāvvieta priekšā”.

Izejam ārā – stāvvieta priekšā ir arī šai ēkai. Un blakus esošajai. Un vēl divām, ko uzejam lielajā kompleksā. Bet tad atkal sekojam pūlim. Nofotografējam sasniegto vietu, aizsūtām bildi mūsu palīdzei, un tā saka, ka ir īstā. Tikai, protams, jāatrod, kur par to testu norēķināties. Tas mums izmaksā 15 eiro katram. Ieejam blakus ēkā – tur cilvēki stāv garās rindās. Jā, slimnīcas taču tagad ir bīstamākās vietas! Mums neļauj pārvietoties ar vilcienu, bet tajā pašā laikā sūta uz slimību perēkli – te jau cilvēki nenāk priekā pēc kā mēs.

Stāvam rindā, un tad uzzinām, ka šeit beidzot jārāda tas veselības kods. Hmm.. vai pat slimnīcā bez tā koda iekļūt nevar? Kā tad slims cilvēks lai izārstējas?

Atkal zvanām savai palīdzei – visur, kur apmulsums, mēs vien izmantojam telefonu, un viss izdodas. Drīz tiekam nosūtīti pie cita lodziņa, kur mums tiek piešķirta papīra forma. To ar tulkotāja palīdzību aizpildām un tad stāvam rindā. Esam satuntulējušies, un tad vietējie mūs galīgi neievēro, katrs spraucas priekšā rindā. Bet tad, kad ierauga mūsu zilās acis, uzreiz burtiski atlec malā. Citi uzsāk sarunu ķīniešu valodā, citi vienkārši brīnās. Jā, mēs noteikti apturēsim visu rindas kustību. Un tā arī ir..

Pie lodziņa dāmai caur mazu spraudziņu pasniedzam telefonu un tad sākas sazvanīšanās, nesaprašanās, kārtošanās un viss cits, kas jau nu ar mums Ķīnā notiek. Tad viss nonāk līdz mūsu pases datu ievadīšanas – jā, citi burti, nesaprotamas zīmes. Mēs noteikti neesam patīkamākie klienti, toties katra ķīnieša dienu padarām nedaudz interesantāku.

Pēc vairāk kā pusstundas mūsu dati ievadīti, apkārtesošie smej, citi atviegloti nopūšas – beidzot mēs tikuši cauri. Un tad ar maksājuma kvīti dodamies uz blakus nodalījumu ēkas ārpusē, kur veidojas rinda. Tā gan kustas ļoti ātri un nepaspējam pat uzspiest pareizo numuru, kad jau mūsu kārta pa vienam ieiet mazā istabiņā, apsēsties, atvērt muti un aiziet. Jā, siekalu tests, mūsu 11 tests Ķīnā. Kopumā esam veikuši jau 13 vīrusa testus! Tikai pēc tam darbiniekiem pie auss piespiežam telefonu, lai caur mūsu palīdzi uzzinātu, ka uz šejieni jāatgriežas piecos vakarā – tad būs rezultāti. Jauki – varam uzelpot!

Šodien ārā mīnus 20, bet tiek teikts, ka jušana esot uz visiem -30. Pēc rezultātiem dodamies kājām, jo vienkārši tāds prieks kustēties! Skropstas līp kopā, arī telefons atsakās darboties – tas nesaprot, kur esam to atveduši. Ielas tiek cītīgi tīrītas, bet te atrodas arī motociklisti un riteņbraucēji. Jā, arī -20 grādos.

Nonākam pie slimnīcas stundu agrāk, mūs atkal aizsūta uz citu ēku. Atkal apsargi nezina, ko ar mums darīt, bet atkal tiekam galā ar telefonu. Mūs ieved slimnīcā, pieved pie īpaša aparāta, ar ko paši noteikti nemācētu rīkoties, un tā saņemam testu rezultātus. Negatīvi. Citādāk nemaz nevar būt! Bet nu tik bieži mūs testē, ka liekas, meklēs kamēr atradīs!

Nu priekšā interesants laiks. Sāksim mācīt tiešsaistē. Vai brauksim uz Manžūriju? Nezinām. Mūsu vīzas derīguma termiņš beidzas pēc piecām dienām – tā vietā mums būtu jābūt uzturēšanās atļaujai, ko nevaram saņemt, jo vienkārši viss ir ciet. Skola saka, ka varbūt Manžūrijā mums nebūs vēl viena karantīna. Bet tam jau nevar ticēt. Un tā nu mēs turpinām ik dienu mosties, gaidot jaunus pārsteigumus. Nezinām, kas mūs sagaida, kur būsim. Ir pagājis gandrīz mēnesis, un nu beidzot tad tiksim pie tā darbiņa, pēc kura te braucām!

Ceļamies, dodamies uz lidostu.

No sākuma paņemam somas, kuru atstāšana lidostā mums izmaksāja vairāk kā pati viesnīca. Lidojums uz Hulunbuir notiek, laicīgi dodamies uz reģistrāciju, kur mums saka – par ātru. Jāgaida vēl divas stundas. Protams, mums pārprasa, vai tiešām lidojam uz Hulubuir? Un mēs tik nosmejam – lidojam tur, kur mums biļetes nopirktas. Paši nekad īsti nezinām, kur kuru dienu galu galā būsim.

Tikmēr policisti jau atkal piezvanījuši skolai, lai pajautātu pēc mūsu karantīnas sertifikātiem. Liekas, ka tie likumsargi nevar vien mūs sagaidīt! Un tad jau jāiet nodot somas. Tur sākumā pajautā to veselības kodu (beidzot!), bet parādām savus zilos sertifikātus un ar to ir gana. Tad sīkas pārbaudes, kā jau lidostā, un esam pie vārtiem, paņēmuši lielos roltonus, kam te līdzi tiek doti dārzeņi, rieksti, garšvielas, un pat vārīta ola. Jā, ķīnieši olas pārdod vakuuma iepakojumos, un tad ēd klāt it visam. Savukārt siera te praktiski nav.

Tepat lidostā ir novietotas tādas kā kastes, kur pēc trīs eiro samaksāšanas var iekšā klusumā pačučēt. Dažreiz tas pat varētu būt vērtīgi, jo esam vienīgie „baltie” ne tikai lidostā, bet arī pilsētā, un uzmanība mums tiek pievērsta nepārtraukti.

Drīz kāpjam lidmašīnā ar mongoļu paskata ķīniešiem. Kādai dāmai uz virsjakas ir Latvijas ģerbonis. Arča parāda sievai savu pasi, kur tāda pati bildīte virsū, un tā sapriecājas.

Pēc divām stundām nolaižamies Hulunbuir. Ārā mīnus 14 grādi, pieci vakarā, tumšs. Skola atsūtījusi adresi un saka, ka tur mums ir viesnīca. Desmit eiro naktī. Taksistam iedodam skolas telefona numuru, lai šis saprot, kur īsti jābrauc. Taksis ar bagāžnieku vaļā (jo mūsu somas ir pārāk lielas, lai to aiztaisītu), nogādā mūs viesnīcā. Viesnīca ir laba, skola visus par mūsu ierašanos brīdinājusi. Mēs gan bijām sapratuši, ka viss pasākums būs apmaksāts. Bet tā jau ir – pārāk bieži klausāmies visu ko kā reāli nav. Tad, kad mums tika paziņots par Manžūrijas slēgšanos, vajadzēja vienkārši pateikt – ok, būsim klāt, kad atvērsieties. Viss.

Viesnīcas oriģinālā cena gan ir 60 eiro, kā rakstīts uz sienas. Varbūt skola sedz tos pārējos 50? Mums prasa dokumentus, un tiekam savā istabiņā. Ķīniešiem ir kāds fetišs ar caurspīdīgām tualetēm, bet viss pārējais ir forši. 60 eiro gan mēs nepiešķirtu šai vietai. Jāpiemin gan, ka 20. stāva istabiņai nemaz tik vienkārši nevar piekļūt. Zīmes ir saliktas neprecīzi, viena norāde saka, ka istabiņas atrodas aiz spoguļa. Vēlāk gan saprotam, ka tās ir vienkārši aiz stūra. Bet kamerās noteikti izskatās smieklīgi, kad Arča mēģina atvērt spoguli. „Jā, šie no Akmens laikmeta”.

Ārā pamatīgi sasnidzis, ielas slidenas. Aizslidināmies līdz veikalam. Tad kādā ēstuvītē domājam nobaudīt vietējo maltīti, bet tad, kad sākam jautāt pēc ēdieniem bez gaļas, visi apmulst. Un mēs vienkārši aizejam – nav ko sarežģīt situāciju. Bet smieklīgi, protams – atnāk divi „baltie”, pasaka, ka gaļu neēdīs, un aiziet. Tie esam mēs. Tagad mēs esam tie dīvainie. Ejam gar Sarkano lukturu ielu, kur logos dāmas izgūlušās gaida apmeklētājus. Bet mēs gaidām nākamo dienu, nākamo piedzīvojumu.

Mostamies no ziņas, ka jāiet lejā, viesnīca grib mūs nofotografēt. Labi. Pie reizes saģērbjamies kārtīgi un ejam pilsētiņā. Neliels ieskats vēsturē! Ķīnas Republikas laikā tika parakstīts līgums starp Krievijas impēriju un ĶR, un tad Hulunbuir tika nosaukta par “īpašu” reģionu, kas ir tieši pakļauts Ķīnas centrālajai valdībai, bet tomēr praktiski Krievijai bija daļēja kontrole reģiona ikdienas administrēšanā. 1929. gadā Padomju Savienība lauza šo līgumu un iebruka Hulunbuir. Savukārt pēc japāņu iebrukuma Ķīnā Hulunbuir kļuva par Japānas marioneti, un ķīnieši to neatzina. Bet pēc 1949. gada komunistu revolūcijas Hulunbuir tika pievienota Iekšējā Mongolijā, tomēr reģions uzturēja ekonomiskās saites ar pārējiem ziemeļaustrumiem ar Ķīnas Austrumu dzelzceļa starpniecību. Kultūras revolūcijas laikā vēsturiskās Mandžūrijas daļas Iekšējā Mongolijā īslaicīgi tika atjaunotas to sākotnējās provincēs; Hulunbuira tika administrēta kā līga. Tagad pilsētā dzīvo vairāk nekā 2,5 miljoni cilvēku, 80% hanu ķīniešu, 8% mongoļu un citi, arī krievi.
Kā te ir ar laika apstākļiem? Pašā Hulunbuir (jeb Hailar, kā arī to sauc pēc galvenā administratīvā apgabala) ir mitrs kontinentāls klimats. Tas nozīmē, ka ziemas ir garas un bargas Sibīrijas augstienes dēļ, savukārt vasaras ir īsas. Tieši tā, kā mums nepatīk. Vismaz saulīte gan spīd bieži, lai arī 70% no gada nokrišņiem nolīst tieši tajos trīs vasaras mēnešos.

Vakardien bijām apskatījuši „krievu ielu”, kas īpaši gan neatšķīrās no citām, vien ar milzīgu izkrāsotu lāci. Bet nu nokļūstam pilsētas galvenajā laukumā pie Čingishana pieminekļa. Tepat bļitkotāji bauda saulīti šajā milzīgajā sasalumā. Un tad atnāk ziņa – Manžūrijas policisti teikuši, ka arī šajā pilsētiņā mums jābūt karantīnā, septiņas dienas…

*

Hmm..Bet ko darīt? Mums septiņas dienas karantīnā, bet jau divas esam droši staigājuši apkārt! Turklāt pēc septiņām dienām nebrīvē atkal jātaisa tests. Bet kā to dabūt? Iet uz slimnīcu un mēģināt tur noorientēties?

Esam apmulsuši, esam nesaprašanā. Un jūtamies nedaudz apmānīti. Skola atvainojas, tie nezināja. Bet policisti, protams, var pateikt visu, ko tie vēlas. Tā taču Ķīna. Ēdienu mums palīdzēšot nopirkt. Un par testu – paši policisti nezinot, kā tad to mums veikt. Bet tā taču jautrāk!

Tomēr mēs izmantojam šo brīvību – ejam lielveikalā, sapērkam ēdienu un ūdeni. Un tad domājam, dīvaina tā karantīna. Vēl piecas naktis, lai ievilktu ķeksīti. Samaksājam viesnīcai par vēl piecām naktīm. Bet jau tas tad ir pārkāpums – iziešana no istabiņas! Protams, viesnīcai nav ne jausmas, ka mums kaut kāda karantīna. Vien Ķīnā to kameru daudz – tā jau varētu arī iziet ārā pastaigāt! Un kas mums apliecinās to karantīnu? Liekas, ka šajā reģionā viss notiek tieši tik greizi, cik tas varētu notikt. Vien veikalā mūs jau uzrunā: „Smotrite!” („skatieties!” no krievu valodas). Jā, esam tuvu robežai, aukstumā un apmulsumā. Un karantīnā arī .. Vēl piecas dienas ieslodzījumā un tests, par kuru mēs nekā nezinām. Vai jautrība tikai sākas?

Drīz mums paziņo, ka glābiņš būs – sāksim strādāt Online. Protams, sākumā jāpielāgo datori, jāpārbauda mikrofoni un attēls. Apgaismojums viesnīciņā gan ir pašvaks, tāpat ir ar internetu. Bet nāksies kaut ko izdomāt! Skatāmies pirmās nodarbības un pēc tam aprunājamies arī ar pašiem skolotājiem. Izrādās, Manžūrijā temperatūras nokrītas arī -37 grādiem. Nu tas tik būs izaicinājums! Tomēr visi mūs iedrošina – šajā zemē ir forši – tāda eksotika kā nekur citur! Ķīna tomēr „strādā” pavisam citādi kā apkārtējā pasaule. Manžūrijā gan to saslimšanas gadījumu vairāk kā plānots. Protams, ja visiem liek testēties, tad jau šo bezsimptomu brīnumu var atrast daudzos! Un tā – 12 saslimušie.. Manžūrija tiek ierindota „vidēji bīstamajā” zonā. Visbīstamākā tagad ir kāda pilsēta netālu no Pekinas, kamēr Šanhaja tai tūliņ seko. Bet nu tos „slimniekus” nemēra pat ne simtos! Ķīna vienkārši visu uztver daudz citādāk.

Kā jau karantīnā – tas, kas uztrauc mūs, ir ēdiens. Vai būs pietiekami? Mums iesaka ielādēt ēdiena piegādes aplikāciju. Bet te jau vietējie nesaprot, ka mēs nemākam lasīt tos simbolus. Un, vai tad, ja ejam pakaļ tam savam piegādātajam ēdienam uz pirmo stāvu, mēs nepārkāpjam „karantīnu”?

Pagaidām gan jāatkož tā interneta sistēma. Mēs jau kā tie Akmens Laikmeta cilvēki nemākam ne QR kodus ielikt tur, kur nepieciešams, nekā. Turklāt mums pat īsti nav rīku, ko varētu pielietot darbā – viena pildspalva un daudz neizlietotas enerģijas. Mums visi mēģina lietas apskaidrot tā kā mēs saviem vecvecākiem varētu skaidrot, kā ieslēgt kompi. Tomēr, kad sāksim strādāt, arī dzīvošanas izmaksas mums tiks nosegtas. Katrā ziņā grupiņas un bērni ir forši, un arī mēs esam radījuši labu iespaidu. Kā saka – Manžūrija ciet būs ilgi, un mums vajag kādu variantu. Un varianti jau vienmēr atrodas!

Turpinām iepazīt un arī uzjautrināties par Ķīnu. Rozetes te ir pavisam randomās vietās – piemēram, skapī vai zem gultas, kur nevar aizsniegt. Visi ļoti atklāti runā par naudu, vai par caureju. Tad aizsalst balkona durvis, jo ir tieši tik auksts.

Kopā 21 diena karantīnā. Jā, nav mazums. Un nemaz negribas domāt par vēl 14 dienām. Tad gan prasīsim pēc likuma, kas ko šādu izskaidrotu. Tikmēr sekojam līdzi tam, kas notiek Ķīnā. Dažas provinces izsludinājušas naudas atlīdzību tiem, kas ziņos par pārkāpumiem, kas saistīti ar ārzemniekiem – par to, ja viesnīcā nepareizi reģistrēts ārzemnieka vārds, ja ārzemnieks valstī veic aktivitātes, kas neatbilst tā vīzai (piemēram, ar tūristu vīzu strādā) utt. Jā, nez, kas šiem pret ārzemniekiem.

Tupinām vairāk iesaistīties skolas dzīvē. Lai arī tie paši ārzemju skolotāji vienmēr lepni stāsta, ka nodarbībās tiem tiek piešķirts ķīniešu skolotājs, kas var palīdzēt, patiesībā ir tā, ka tas ārzemnieks tiek piešķirts ķīniešu skolotājam, jo tas „bildē ienāk” tikai tad, kad ķīniešu skolotājs bērniem pateicis to, kas notiks, un bērni ar savu ķīniešu skolotāju paliek ilgāk, lai tas izskaidro, kas tad stundā noticis. Reāli – ķīniešu skolotājam tiek piešķirts „baltais”, ar ko bērni vienkārši spiesti runāt angliski.

Uzzinām arī daudz par Ķīnu. Iekšējās Mongolijas reģions, kur atrodamies mēs, vienmēr cīnījies ar tuksnesi. Smiltis aprakušas dārzus, ieputinājušas mājas. Bet 1999. gadā Ķīna uzsāka vērienīgu programmu „Grain for Green”, kas paredzēja plūdu un augsnes erozijas mazināšanu un novēršanu. Tas kļuva par lielāko ekoloģisko projektu cilvēces vēsturē, iesaistot 124 miljonus cilvēku 25 provincēs.  Jau viena trešā daļa no tuksneša Iekšējā Mongolijā ir apstādīts zaļumiem! Arī rīsus Ķīnā māk audzēt tā, kā nekur citur pasaulē. Te tiek iestādīts un iegūts vislielākais daudzums rīsu uz noteiktu teritoriju! Un ķīnieši savā jaunajā hobrīdrīsu audzēšanas tehnoloģijā apmāca visu pasauli! Pandas ir viens no Ķīnas simboliem. Un arī tās, ja senāk bija uz izmiršanas robežas, nu ir savairojušās ar ķīniešu palīdzību. Un arī to ķīnieši nu māca visapkārt pasaulei! Šie ar 3d printeri taisa mājas. Daudzstāvu ēku nu iespējams uzcelt nedēļas laikā ar vien trīs darbinieku palīdzību. Pagaidām tas gan notiek tikai Šanhajā. Tomēr Ķīnas 3D printeris par 50% samazina ēku celšanas izmaksas, printeris utilizē arī būvgružus, pat tos no citām nojauktām ēkām.. Pasaulē vienīgā 3D printeru firma, kas var komercializēt 3D printēšanu, atrodas Šanhajā. Tai ir vairāk kā 200 patentu Ķīnā un 25 ārzemēs. Vispār, Ķīna ir kas nepārspējams. Te ir tāds attīstības līmenis kā nekur citur pasaulē! Bet te notiek ļoti daudz lietu, par kurām parasti skaļi nerunā – Tibeta, uiguri valsts rietumos.. Korupcija, noteikumu pārkāpšana, bargie sodi, kultūras dīvainās puses. Un tieši tāpēc pavisam drīz mēs savus raksts vairs netulkosim – ar latviešu valodu tomēr tik daudz neriskējam. Īsti jau nezinām, cik var teikt, jo te nav tāda brīvība kā citur. Paskaties uz mums – jau otrajā karantīnā!

Bet nu tā ir beigusies. Mums teikts, ka karantīnas beigās (rītdien) jāiziet vīrusa tests. Bet kur? Vai mums pašiem uz slimnīcu jāiet? Kā mēs tur vispār noorientēsimies? Vai šādi nepārkāpsim noteikumus, kas mainās pa minūtēm? He, atkal interesanti.

Un tā – mūsu šausmu stāsts turpinās!

Sāksim gan no paša sākuma. Tās skaistās sestdienas rītā medmāsa čatā apsveic ar pirmo sniegu. Un tad saka – „Visi trīs pēdējie testi negatīvi. Pēc izziņām uz pirmo stāvu! Un tūlīt!” Atbildu, ka paņemšu Arču, un tad arī pirmo reizi pēc šīm divām nedēļām viens otru ieraugām. Vai karantīna izturēta? Smaidīgi dodamies pēc savām izziņām par karantīnas izbeigšanu, tur mūs sagaida kāda ķīniešu tantīte, kas ļoti cītīgi kaut ko skaidro. Mēs, protams, nekā nesaprotam, un tā arī tas paliek. Bet tikai tad aizdomājamies – varbūt mums vēl joprojām viss bija jādara pa vienam? Arī latviešu puisis Roberts saka, ka viņam nedaudz bailes no tiem trakajiem ķīniešu noteikumiem – ka tik kaut ko nepareizi nesadarām. Un tas būtu šausmīgi, ja pēdējā dienā karantīna sāktos no gala!

Atgriežamies katrs savā istabā un gaidām ziņu. Tāda nenāk. Bet tad – pēc vēl pusstundas – tiek paziņots, ka visi esam brīvi. Nu re – viss kārtībā! Karantīna izturēta!

Somas jau esam sakrāmējuši, dodamies lejā un plānojam, kā nokļūt līdz tam uz nakti paņemtajam dzīvoklim! Nu gaitenī sanākuši daudzi. Citi viens no otra nevar ne atrauties – tik ilgas ir divas nedēļas, un tās patiešām velkas! Kāda meitene, kas kaut kā zina angliski, mums ir gatava palīdzēt ar to veselības kodu. Bet tad, protams, tā sašutumā nopūšas – jums taču nav Ķīnas bankas konta! Tāpēc kodu dabūt nevarēs! Bankas kontu gan viegli esot atvērt, bet mēs saprotam, ka mums tā nebūs. Nu neko – vismaz taksi uz pilsētas centru mums izsauc, un mēs tad dodamies brīvībā. Svaigā, aukstā gaisā, bet brīvībā! Par veselības kodu domāsim vēlāk – Roberts būs mūsu celmlauzis, jo viņam jau šodien lidojums. Un tad jau redzēs, kā viņam bez tā ies!

Nokļūstam pie kāda parka. Taksists, protams, nedaudz izbrīnīts, ka ar savām 25 kg somām gribam doties pastaigā. Bet līdz dzīvokļa saņemšanai trīs stundas – beidzot izkustināsim kājas! Tikai katrs otrais uz ielas redzams ar masku. Nokļūstam no mazāka parka līdz tam galvenajam, bet tad izrādās – tas ciet. Lieli remontdarbi. Nu re – visa upmala, gar kuru plānojām „skaisto” gājienu, atkrīt. Ejam pa lielajām ielām, vilkdami savus koferus. No bankas mūs ātri vien izdzen, bet abi dabūjam SIM kartes – tas aizņem stundu – kā nekā tagad prasa ne tiki pases, bet arī veselības pierādījumus. Un, kā ienākam kādā iestādē, visi, protams, uzvelk masku. Be neko – lai jau!

Ielas ir tīras, kārtīgas. Kā jau Ķīnā. Uzreiz prātā ienāk Indijas trakumi. Kas tik te nebūtu! Ceļš ir ilgs. Kā apstājamies, tā salst, bet ar koferiem grūti. Jā, šodien kopā noieti 11 km. Un pleci to pēc tam parāda. Busu ņemt nevaram, jo nemākam norēķināties. Mēs jau Ķīnā kā akmens laikmeta cilvēki – pareizo aplikāciju telefonā nav, maksājam skaidrā naudā un vēl nesaprotam, kā visa sistēma strādā. Un tad dzīvokļa saimnieks atsūta ziņu. Cik labi, ka ir internets! Tas prasa negatīvos testu rezultātus. Tie gan nav tādā oficiālā formātā, bet gan tikai ar roku ierakstīti sertifikātā. Atkal notrīsam – nu vai tiešām vēl dzīvoklis atteiks pēdējā brīdī?

Bet tas vēl nav viss. Saņemam neskaitāmas ziņas WeChat ar aicinājumu tiem visiem sūtītājiem atzvanīt. Kas noticis? Vai Ķīnā būs arī labas ziņas? Nu ne tak! Manžūrija, pilsēta, uz kuru dodamies, ir „locdown” jeb slēgta. Bērni no rīta burtiski izrauti no stundām, ārzemju skolotāji nesaprašanā – Ķīnā viss notiek tik ātri! Jā, izrādās, ka atklāti divi vīrusa gadījumi 200 tūkstošu pilsētā (jeb Ķīnas ciemā). Un uzreiz viss aizvērts. Ceļi, vilcienu un autobusu kustība. Bet ko darīt? It kā lidmašīnas vēl lidojot. Vai mums lidot uz to pilsētu, kas slēgta?

Turpinām ceļu uz dzīvokli, lai sakārtotu domas, un drīz arī esam klāt. Nofotografējam ēku, pie kā atrodamies, un dzīvokļa saimnieks saka, ka mūs jau uzņēmis. Jā, tulkotājs arī nestrādā, kā vajag. Pēc desmit minūtēm neviena nav, bet pēc divdesmit atnāk tantuks un uzved mūs dzīvojamās ēkas 25.stāvā. Guļamistabā smird kā smēķētavā, bet kopumā ir ļoti jauki. Nav lēti, bet vienīgais mums pieejamais variants.

Un tad nu domājam – ko darīt? Varbūt tiešām tas vilciens mums nenospīdēja, jo vienkārši tikai ar lidmašīnu var iekļūt Manžūrijā? Bet tur jau vajadzēšot tos veselības kodus! Mēģinām pildīt visas pieejamās veselības kodu veidlapas, un tad, kad jau izdevies atrast īsto, tā rāda, ka mūsu ievadītā informācija nesakrīt ar muitā ievadīto. Nu ja – tur jau mūsu pases nesaprot! Tie noteikti sajaukuši kādu vārdu, numuru vai vēl nezin ko.. Ko mums iesaka tie, ar ko līdz šim esam konsultējušies? Sazinieties ar muitu! Jā, ja vien tas būtu tik vienkārši! Roberts tomēr lidmašīnā ticis, viss tur noticis tieši tā, kā vajag. Lai arī mums saka, ka Iekšējā Mongolijā viss ir citādi, jau esam sapratuši, ka padomus nezinātājiem nav vērts prasīt. Tie paši saka, lai vismaz braucam uz kādu pilsētiņu tuvāk Manžūrijai. Bet tiem jau viegli teikt – viesnīcas ārzemniekus neuzņem. Tad saka, lai meklējam kaučsērfingu. Jā…

Galva kūp. Izvēdināt to dodamies uz veikalu. Šodien pilsētai vairs nav spēka, ārā palicis tumšs. Veikals pats par sevi ir viena liela ekskursija. Interesanti, ka pārtikas veikalā dažas dāmas skaitās produktu reklamētājas un mēģina pierunāt apmeklētājus pirkt noteikto preci. Jā, par mums brīnās. Esam divi „baltie” pilsētā. Tikai daži no šiem pāris miljoniem tiešām palec malā, jo baidās no mums. Kā nekā tikai „baltais” var pārnēsāt vīrusu. Savukārt mēs meklējam bārdainu ķīnieti, kas ir retums.

Atgriežamies dzīvoklī un nopūšamies. Kas tik vēl priekšā! Un prāts jau arī interesants – tas arī spēlē trikus. Jo vairāk domājam par visiem vīrusa simptomiem, jo vairāk šķiet, ka tie arī sāk parādīties. Bet desmit vīrusa testi un vēl tie divi Polijā taču parāda, ka viss ok! Un, protams, arī tas nelielais stresiņš. Vai tiešām mums vajadzēja to Ķīnu? Uz šo jautājumu gan atbilde rodas ātri vien – te tomēr ir tik forši! Cilvēki kopumā ir ļoti jauki, apkārt tik daudz kas, ko iepazīt! Ēdiens ir pasakains, vietējie piekopj veselīgu dzīvesveidu, tik smēķē tie iekštelpās. Te vēl tik daudz ko iemācīsimies! Esam Ķīnā! Jāsāk ar mācīšanos izdzīvot!

*

Ceļamies, ēdam sevis gatavotās nūdeles. Ir taču virtuve! Un smejam, ka ķīniešiem mūsu brīnums diez vai patiktu. Atceramies, cik ļoti pārsteigti tie bija tad, kad ēdām roltonu ar karoti!

Varianti galvā ir parādījušies. Ja ceļosim, un pieprasīs mums to kodu, iesim uz policijas iecirkni. Lai tie tiek ar mums galā. Ja viss ir ciet ziemeļos, varam taču braukt pie mūsu ķīniešu drauga Fēniksa uz Čengdu uz dienvidiem. Tas arī ir diennakts brauciens, bet gan jau viņš mūs uzņemtu pie sevis bez maksas! Tikmēr ziņās rāda, ka 4015 cilvēki ielikti karantīnā, jo atklāti divi saslimušie. Bet tas citur. Manžūrijā karantīna ir visiem. Vai paši uz Manžūriju tiksim? Viens saka, ka jā, cits, ka ne. Mūsu Manžūrijas draugi ar padomiem nepalīdz. Saprotam, ka turpināsim risināt lietas pa taisno ar skolu. Mūsu pirmdienas lidojums šodien, svētdienā, vēl nav atcelts. Tā vismaz ziņojot lidostas. Tāpēc dosimies uz nakts vilcienu, bet pirms tam – apskatīsim pašu Taiyuan!

Taiyuan, kurā dzīvo 4 miljoni cilvēku, ir Šansi provinces lielākā pilsēta un arī pati galvaspilsēta. Tā ir viena no galvenajām Ķīnas ražošanas bāzēm. Šansi province saražo ceturtdaļu Ķīnas ogļu, un Taiyuan atrodas Ķīnas Taiyuan Ogļu darījumu centrs, kas uzsāka darbību 2012. gadā.

Taiyuan rūpniecības izaugsme kopš 1949. gada ir bijusi dramatiska. Taiyuan IKP 2018. gadā bija 388 450 miljardi juaņu, kas ir divas reizes vairāk nekā tā šeit 2010. gadā.

Un tāpēc Taiyuan cieta no nopietna gaisa piesārņojuma, it īpaši 20. gadsimta 90. gados. Reiz tā tika ierindota pat pasaules desmit piesārņotāko pilsētu sarakstā! Nesen gan sākts domāt par gaisa kvalitāti. Tā tiek pakāpeniski uzlabota, palielinot sabiedrības informētību par gaisa kvalitātes kontroli un piemērojot stingrākus noteikumus.

Taiyuan ir bijusi arī daudzu Ķīnas dinastiju galvaspilsēta. Te ir arī daudz dabas resursu kā, piemēram, ogles, dzelzs, marmors, silīcija dioksīds, boksīts, kaļķakmens, grafīts, kvarcs, fosfors, ģipsis, vizla, varš un zelts. Un šeit ir arī diezgan daudz ko apskatīt!

Kāpjam taksī ar karti un tulkotāju. Un tā sasniedzam staciju, kur mums neko neprasa. Protams, nostājamies pie nepareizās kasieres, tad mūs sūta uz informācijas kabīni, kur mūsu jautājumu pārtulko, tad atkal ejam pie citas kases un biļetes rokā. Tomēr nekāds kods nav nepieciešams. Jā, gandrīz pusi pasaules esam apbraukuši – gan jau Ķīnā arī izdzīvosim!

Interesanti, ka pie stacijas atrodas mobilā tualete – tā ierīkota autobusā. Sievietēm un vīriešiem atsevišķi, bet caurumiem (kas ir poda vietā) priekšā durtiņu nav. Smieklīgi. Daudz tādu interesantu lietu Ķīnā.

Lielās somas izdodas atstāt mantu glabātavā stacijā, un nu kā putni lidojam uz netālu esošu templi. Ielās notiek tirgošanās. Daži atkal palec no mums malā, citi tikai uzsmaida. Daži rāda ar pirkstu, sevišķi, lai parādītu „balto” bērniem. Redzam, ka daži nevar saņemties pajautāt pēc foto. Tā, pēc ilgākas mūsu izsekošanas, tie arī padodas.

Pie tempļa nokļuvuši redzam, ka tas arī ciet. Viss tiek atjaunots. Vai Ķīna gatavojas 2022. gada spēlēm? Nu tiešām – šie vienkārši izdomājuši vīrusu, lai pasaule aiztaisītos, tūristi nenāktu, un viņiem vienkārši būtu laiks visu sakārtot un uzfrišināt.

Tomēr parks, ko arī drīz sasniedzam, ir pilns dzīvības. Vietējie jau te ļoti veselīgi – it sevišķi vecākā paaudze dejo, spēlē tad galda tenisu, tad badmintonu, vingro. Apkārt burvīgi tempļi augstceltņu fonā. Dienu noslēdzam galvenajā pilsētas ielā, atrodam foršas vietējās ēstuves, kur par pusotru eiro pasniedz milzīgas porcijas. Un tad brīnāmies – vietējie tik tieviņi, bet ēd kā buļļi!

Līdz nakts vilcienam laiku pavadām kādā ēstuvītē, kur mūs noliek taisni pie loga citu piesaistīšanai. Un tur arī atnāk ziņa, ka mūsu rītdienas lidojums atcelts. Ak, Ķīna! Katru dienu pārsteigumi! Nu mums iesaka palikt Taiyuan, apmainīt vilciena biļetes uz rītdienu, jo mūsu lidojumu šie pārcēluši par vēl vienu dienu. Citiem gan nesaprast, ka šis process – sadabūt naktsmājas un apmainīt vilciena biļeti – nebūt nav izdarāms tā, uz sitiena. Brauksim ar vilcienu, kas mums ir, un nākamo nakti paliksim lidostā, lai sagaidītu to pārcelto lidojumu. Mums saka, ka lidosta ir atvērta 24 stundas.

Vilciena stacijā mūs ielaiž pa atsevišķiem vārtiņiem. Jārāda tikai pases, nekādi kodi. Daži mūs iemūžina. Bet apsardze – kā vienmēr – nopūšas: „Eh, „baltais”, un ielaiž mūs tur, kur vajag. Un tad esam gatavi 10 stundu braucienam uz ziemeļiem, uz Iekšējās Mongolijas galvaspilsētu, lai saprastu, kas tad īsti notiek, un cik tad tālu vispār tiksim.

*

Mūsu nakts brauciens vilcienā.. Esam paņēmuši sēdošās vietas. Cilvēki mainās, beigās varam pat nedaudz atgulties. Vagoni bieži tiek tīrīti, jo vietējie savus atkritumus vienkārši met zemē. Un tā sasniedzam to īpašo autonomo reģionu Iekšējo Mongoliju, kur visam būtu jābūt citādi.

Jā, nu pie izejas tiešām arī prasa kodus. Bet tie nav tie, par kuriem mūs visi biedējuši. Pie izejas ir attēls, kas ar WeChat jānoskenē, un tad parādās forma, kuru telefonā jāaizpilda. Viss. Lai te kaut kur tiktu reāli vajadzīgs WeChat un telefona numurs.

Nu pa taisno dodamies uz lidostu, lai vēlreiz par visu pārliecinātos, jo saprotam, ka informācijai, ko saņemam, uzticēties nevar. Lidostas informācijas centrā saka, ka lidojumi uz Manžūriju ir pārtraukti. Zvanām mūsu draugiem un ķīniešu valodā runājošajai meitenei iedodam informācijas centra dāmu. Tad mūsu draudzene un viņas kanādiešu draugs saka, ka šodien lidojums ir atcelts, bet par rītdienu nekas neesot zināms. Jā, bet ja jau lidojums atcelts šodien vīrusa dēļ, kāpēc gan lai tas notiktu nākamajā dienā?! Mūsu loģiku gan neviens nesaprot, jūtam, ka mūsu draugiem arī zūd pacietība. Jā, var jau kopā priecāties, bet nu esam tieši tajā posmā, kad par priecāšanos vēl domāt nevaram, un reāli nepieciešama palīdzība šajā sarežģītajā zemē.

Atstājam somas lidostā. Nu gaidīsim tās ziņas par rītdienas lidojumu. Bet tad, protams, aizdomājamies paprasīt arī lidostas darba laiku. Lidosta naktī ciet. Naktī ciet?! Vēlreiz saprotam, cik ļoti paļaujamies uz informāciju, ko mums stāsta tāpat vien, lai būtu atbilde. Skaidrs, ka jāmeklē 24 stundu kafūzis, kur pārlaist auksto nakti!

Bet jātiek jau no lidostas arī ārā. Visi domā, ka esam te ielidojošie, un nevar jau ieskaidrot ķīniešiem, ka vienkārši atbraucām uz lidostu pārjautāt sev interesējošo vienkāršākā zvana vietā. Tiekam aizvesti pie īpaša lodziņa un tur visus apmulsina mūsu pases. Par ātru izvelkam savus zilos karantīnas sertifikātus, un tas saceļ pamatīgu traci. Jā, to neviens nebija gaidījis. Lai arī pietiktu ar to vienkāršo kodiņu, nu sākas zvanīšana un skaidrošana. Tomēr, kad atbildam, ka ķīniešu valodā nerunājam, mums atliek vien gaidīt, un lietas atrisinās pašas no sevis. Mums jautā, kur paliksim, sakām, ka nezinām. Un viss. Mums vēl darbinieki paskrien pakaļ, lai parādītu, kur tad īsti atrast metro. Jāsaka – jauka pieredze.

Metro gan iet lēnāk, kā citur. Atkal jādabū īpašais kodiņš, bet Arčam telefons izlādējies. Un tad nākas aizpildīt papīra formu, kas aizņem ilgu laiku – jātulko taču! Bez tulkotāja te, šķiet, gan būtu ļoti, ļoti grūti. Nu gluži tā kā pagājušajā reizē, kad apmeklējām šo zemi.

Tikmēr ievērojam, ka tiem, kam šis veselības kods ir, nemaz neiet vieglāk, jo tas kods, ko dabūt nevaram, nemaz nav universāls – visiem vajag arī katras iestādes īpašo kodu!

Ar metro sasniedzam pilsētiņas centru. Ārā ir mīnus 14 grādi. Ezeri aizsaluši, zvejnieks mēģina izsist āliņģi. Ieejot McDonalds noskaidrojam, ka tas strādā 24 stundas. Tātad, ir variants, kur palikt. Viesnīcās mums jautā pēc 60 eiro pa nakti – tikai tādas ņemšot ārzemniekus. Tomēr, pēc ilgākas staigāšanas, atklājam kādu pavisam dīvainu vietiņu. Tur mūs sagaida priecīgs ķīnietis un prasa 10 eiro par nakti. Droši vien nelegāli, bet forši. Mums ir istabiņa! Jā, pavisam necila vietiņa, bet tomēr!

Un tā, dodamies Hohhotā! Pilsētas nosaukums Hohhot mongoļu valodā nozīmē “Zilā pilsēta”. Zilā krāsa mongoļu kultūrā ir saistīta ar debesīm, mūžību un tīrību. Šī ir Iekšējās Mongolijas galvaspilsēta, reģiona administratīvais, ekonomiskais un kultūras centrs. Hohhot ir galvenokārt pazīstama ar skaistām dabas ainavām, īpaši plašajām pļavām, un priecīgām mongoļu dejām un dziesmām. Līdz ar relatīvi daudzveidīgo kultūru un neskatoties uz vidēja lieluma Ķīnas industriālās pilsētas īpašībām, Hohhot ielas ainavā netrūkst etnisko minoritāšu elementu. Tagad šeit dzīvo aptuveni 2,5 miljoni cilvēku, tostarp 36 etniskās grupas. Un te slēpjas arī sena vēsture. Cilvēks darbojies šajā reģionā jau pirms 500 000 gadu! Pēdējos gados pārtuksnešošanās dēļ pilsēta gandrīz katru gadu pieredz smilšu vētras. Bet vismaz saulīte spīd visu cauru gadu! Šī reģiona specialitātes galvenokārt ir vērstas uz mongoļu virtuvi un piena produktiem. Komerciāli Hohota ir pazīstama ar piena gigantu bāzēm Yili un Mengniu. Mongoļu dzēriens suutei tsai “piena tēja” ir tipisks brokastu dzēriens! To gan nenogaršojam, bet pārliecināmies, ka šo pilsētiņu tiešām vērts redzēt!

Hohhot ir burvīga! It sevišķi vecā pilsētas daļa ir pasakaina! Šī ir tā neparastā Ķīnas daļa, kam ir mongoļu kultūras piesitiens! Te vērojam, kā vietējie tapina dažādus mākslas darbus, pārdod kamieļa vilnas izstrādājumus, iededzina zīmējumus audumā un daudz ko citu! Jā, tas, ka „ražots Ķīnā” ir kas nekvalitatīvs – ir pilnīgas muļķības! Ķīnā ir tik daudz brīnumu!!! Un šī ir tik attīstīta nācija! Cik gan novecojis ir tas priekšstats, ka Ķīna ir nabadzīga un atpalikusi zeme!

Arča tepat nodzen savu saaugušo bārdu, un visi priecīgi mūs uzņemt savās mazajās darbnīciņās un veikaliņos. Iepirkšanās centri ir burtiski uz katra krustojuma, un esam atklājuši, ka pārtikas veikals ir katra lielveikala pagrabstāvā.

Atgriežamies savā istabiņā, lai uzzinātu, ka arī rītdienas lidojums atcelts. Un par ko tad mēs runājām? Tas taču ir tikai loģiski! Eh, tas ceļš uz Manžūriju ar katru soli paliek arvien sarežģītāks! Skola piedāvā mums doties uz citu pilsētiņu – Hulunbuir. Tā būšot vistuvākā Manžūrijai, vien divu stundu brauciena attālumā. Mēs burtiski tiekam vilkti tuvāk skolai tā it kā šie baidītos, ka mēs mēģinām kur izbēgt. Bet mēs taču nevaram tā vienkārši kaut kur doties! Ziemeļos ir pārāk auksti, lai mēs riskētu ar naktsmāju atrašanu vai neatrašanu! Šodien mums vienkārši uzsmaidīja veiksme!

Tad skola saka, ka naktsmājas būs. Bet mums uz Hulunbuir esot jālido, jo vilcieni esot pārāk riskanti. Eh, nospļaujamies. Tad rītdien tā vietā, lai lidotu uz Manžūriju, vienkārši lidosim uz Hulunbuir, lai kas tā par vietiņu arī būtu. Labi. Jo tālāk, jo trakāk. Un jo jautrāk! Katru dienu jauns pārsteigums, katru dienu jauns izaicinājums!

Un tā turpinās mūsu dienas karantīnā.

Pamosties, meditācija, temperatūras atskaite, brokastis. Darbinieki gan tajā čatā vienmēr interesējas, no kurienes esam, un tad pat kartē atrod un pārjautā, vai tā tiešām ir tā mazā Latvija.

Kā gaitenī dzirdama čaukstoņa, zinām – kāds vai nu dezinficē gaiteņus vai nest ēst. Vismaz maltītes te ir superīgas. Jā, ķīniešu virtuve ir viena no mūsu mīļākajām, ja ne pašā topa augšgalā. Latviešu puisis Roberts, ar ko arī sanāk sazināties, saka, ka nespēj saprast, kas gan tik daudz vispār var apēst! Un tad Arča tik berzē rokas. Bet katrā ziņā sūdzēties vispār nav par ko – ja citās viesnīcās visi žēlojās par ēdiena trūkumu, mums te tāda pārpilnība!

Naudas atlikums par viesnīcu tiek atgriezts ūdens pudelēs, bet kopumā norēķināties var tikai ar interneta rīkiem. Tā arī nesaprotam, kā cilvēks te var iebraukt un izdzīvot bez WeChat? Vismaz šajā trakajā laikā?

Ziņās parādās, ka Šanhajā atklāts viens kovida gadījums. Viens! No 25 miljoniem cilvēku, kas tur dzīvo!!! Jā, Ķīna ar visām bēdām ātri vien tiek galā, un te tiešām jābūt stingrai rokai valdībā. Kas notiek nākamo trīs dienu laikā, kad ziņas par šo vienu cilvēku izplatījušās visā valstī?  Tiem, kas no Šanhajas dodas uz citām provincēm, nepieciešams kovida tests gan pirms izlidošanas, gan pēcāk ierašanās vietā. Par visu to, kas Ķīnā notiek, labāk gan pastāstīsim vēlāk. Nemaz nevar jau zināt, cik daudz var tā atklāti stāstīt!

Mērām temperatūru ar dzīvsudraba termometru, ko ES ir aizliegusi. Nekad tik bieži nebijām vērojuši to temperatūru, un dažreiz tā ir pārsteidzoši augsta, sevišķi vakaros. Bet vismaz nepārkāpj to robežu, 37.3, kad nāk „īpašā vienība” un uzsāk izmeklējumus. Citiem ceļotājiem Ķīnas karantīnā bijis tā, ka beigās paši darbinieki tomēr nāk istabās un vēro, kā tad mēri un vai pareizi atskaities.

Vēl joprojām sekojam līdzi tiem, kas vēlas tikt uz Ķīnu. Kādam puisim bijuši tie savienojošie reisi caur Somiju. (Jāpiemin, ka Somijā šo divu testu izmaksas kopā ir 600 eiro cilvēkam). Puisis Spānijā veicis abus testus un ielidojis Somijā. Tur lidostā ir iespējams veikt ātrās pārbaudes par tām bargajām naudiņām, bet tur nu šim uzrādījies pozitīvs antivielu tests. Lidostas darbinieki teikuši puisim, lai uz nedēļu ņem viesnīcu un sēž karantīnā. Labi. Puisis bijis kopā ar savu mazo dēliņu, abi devušies uz viesnīcu. Nākamajā dienā veikti vēl testi, tie bijuši negatīvi. Izrādījies – laikam tas viens bijis viltus pozitīvs. Bet lidmašīna nokavēta, viesnīca uz nedēļu apmaksāta. Un ko nu darīt? Tikt uz Ķīnu šajā laikā tiešām ir interesanti.

Pat rakstot šos rakstus, sapņos (vai drīzāk murgos) rādās, kā cenšamies tikt galā ar testiem, somām, lidmašīnām un pārbaudēm. Uhh, cik labi, ka drīz jau tas būs galā!

Tad mums atnāk ziņa, ka nākamajā piektdienā būsim brīvi pēc negatīvu testu uzrādīšanas. Un saka – būs jāveic vēl tikai viens tests. Kaut kā neticas, jo citiem ceļotājiem šī pieredze nav bijusi tik salda. Nu ja – nākamajā rītā pienāk citas ziņas – visiem jābūt gataviem rīta testam! Šoreiz gan nav jāiet gaitenī – pie durvīm atnāk cilvēki kombinezonos un uzreiz attopies ar mietu degunā un rīklē. Viss bez asins izliešanas. Vismaz šoreiz. Traumējoša rīta pieredze, un tad atkal jāstreso par tiem rezultātiem. Redz, kāda sieviete stāsta par savu pieredzi Šanhajas karantīnā. Ķīniešiem esot bijušas aizdomas par viņas veselību pēc šiem testiem, tā aizrauta uz slimnīcu. Uzreiz esot jāmaksā 1000 eiro un viss. Ielikta palātā ar kovida pacientiem. Tās mazā meitiņa, kas ar mammu dzīvojusi vienā istabā, aizvesta uz bērnu slimnīcu. Ne paskaidrojumu, ne saziņas iespēju ar meitu, nekā. Pēc pāris dienām mazajai piešķirta planšete un tai ar māti izdevies sazināties. Jā, tās pieredzes ir daudz un dažādas. Un mēs ceram, ka visu trakāko jau esam pieredzējuši.

Par rezultātiem jautājam bieži. Pēc divām dienām pasaka – ja rezultātu nav, tā ir laba ziņa. Skaidrs. Jau otrā reize un nevienam vīruss nav atklāts. Bet meklēs jau vēl.

Kovida dēļ atcelti ļoti daudzi lidojumi no Eiropas. Jo, ja kādam reisā tiek atklāts vīruss, reiss tiek slēgts 2-4 nedēļas, atkarībā no saslimušo skaita. Bet par to mēs vairs neuztraucamies. Tagad skaitām dienas, un ceram nesaņemt nevienu ziņu.. Vai tikai tās labākās. Un tā – vēl piecas dienas priekšā!

*

Un tā pagājušas gandrīz divas nedēļas. Divas nedēļas Taiyuan pilsētā, ko līdz šim esam redzējuši, vien skatoties pa logu. Divas nedēļas katram savā istabā – pat īsti neatceramies, kad vēl tik ilgi nebijām viens otru redzējuši! Divas nedēļas kā „all inclusive” ceļojumos, kad paliec vien viesnīcā, ēdienu pienes, ne par ko nav jādomā. Tikai šeit jāmēra temperatūra un jātaisa tie testi. To gan ir vairāk kā paredzēts sākumā. Ja katru testēšanas metodi skaita kā atsevišķu, tad esam izgājuši cauri jau septiņām. Divas priekšā. Kā mūsu draugs, kas nodarbojas ar mikrobioloģiju, saka – šāda testēšana ir aizdomīgi bieži. Droši vien no mums vāc DNS materiālu un tad eksperimentē ar to. Kas zina, Ķīna ne to vien varētu sadomāt.

Tad pārdomājam – nez, kā būtu, ja mēs pēkšņi izlēktu ārā tad, kad tie ēdienu piegādātāji liek paciņas pie mūsu durvīm. Vai tie sāktu kliegt un skrietu projām? Arča grib uzrakstīt pateicības zīmīti miskastes savācējam, bet tad nominstinās – tie noteikti nezinātu, ko darīt ar lapeli, uz kuras nepareiziem ķīniešu simboliem būtu uzrakstīts „Paldies” – varbūt sadedzinātu uzreiz.

Bet palēnām sākam pierast pie domas, ka nu tik būs nākamie sarežģījumi. Ķīnā nestrādā ne Facebook, ne Google (tulkotājs, karte..), ne YouTube. Bet visu aizliegto jau kaut kā var dabūt – kā nekā līdz šim taču ar jums, dārgie, sazināmies! Bet ja vien tā būtu tā problēma.

No šejienes plānots tikt ārā sestdien pēcpusdienā. Mēs gan, kā jau ceļotāji, vēlamies izzināt ikvienu vietu, kur esam ieradušies, par spīti tiem, kas Manžūrijā saka – uz turieni jābrauc „pa taisno”, jo tagad ārzemniekiem Ķīnā grūti, nebūs viegli atrast vietu, kur palikt, nebūs tulkojuma utt.utjp. Bet mēs jau zinām, cik Ķīna ir sarežģīta, un esam gatavi izaicinājumiem. Uz šejieni taču, galu galā, tikām! Jā, jau 15 vietas atbildējušas, ka ārzemniekus nepieņem savos apartamentos, bet mēs nepadosimies. Mēs izpētīsim vietu, kur esam divas nedēļas vērojuši saullēktu caur loga rūti.

Priekšā līdz Manžurijai valsts ziemeļos ceļš ir garš. 10 stundu brauciens vilcienā un tad divu stundu lidojums. Nav maziņa tā Ķīna! Un mēs pat neesam dienvidos! Un to noteikti var just. Taiyuan temperatūras nokritušās līdz nullei, Manžūrijā nākamās nedēļas nogalē naktī mīnus 20 grādi. Jā, ziemu sen neesam pieredzējuši, un tai noteikti nemaz neesam gatavi. Bet cik labi, ka te ir tas Aliexpress, kas pie durvīm visu noliek pāris dienu laikā.

Priekšā interesantas dienas. Ceram, ka veiksmīgi tiksim ārā no sava ieslodzījuma, ceram, ka izdosies izbaudīt arī pašu ceļu līdz mūsu nākamai pieturvietai, un ceram, ka šis Ķīnas stāsts būs patiesi aizraujošs. Par to gan šaubu nav!

*

„Jums ir problēmas.” „Jā, zinām, un lielas.”

Ir pēdējās divas dienas pirms lielās brīvības. Bet vai tā tiešām varētu būt? Beidz, tā taču Ķīna!

Pienāk ziņas no Manžūrijas – iebraucot jādodas pa taisno uz slimnīcu, jāuztaisa tests un 14 dienas jāsēž karantīnā. Jā, atkal karantīna. Atkal telpā. Vēl 14 dienas! Nespējam noticēt. Jautājam zinošākiem ārzemniekiem, kas te jau dzīvo, un tie saka, ka tur nav nekāda legālā pamatojuma. Bet, kā Ķīna saka, tā jādara. Izrādās, skolai zvanījis policists un paziņojis, ka „tiem diviem latviešiem, kas drīz ieradīsies, arī te divas nedēļas jāievēro karantīna”. Visi par mums visu jau zina. Arī pilsētiņā, kas atrodas 10 stundu vilciena brauciena un divu stundu lidojuma attālumā.

Pirmā problēma. Nemaz nevar saprast, ar ko lai sāk. 14 dienas karantīnā ir izturētas, vēl 14 dienas Manžūrijā, bet pa vidam ceļš. Tomēr darba vīzas noteikumi ir tādi, ka 30 dienas pēc ierašanās valstī šī vīza jānomaina pret uzturēšanās atļauju, obligāti. Citādi taču deportē. Un šī apmaiņa jāveic galamērķī, kas ir Manžūrija. Bet, redz, mēs nekādi neiekļaujamies šajās 30 dienās! Vai pēc mēneša Ķīnas karantīnas mūs sūtīs atpakaļ uz Eiropu? Drīz gan atrodam palīgu caur skolu, un mums sola atrisināt šo situāciju. Kā? To var tikai minēt.

Otrā problēma. Nav QR koda. Jā, Ķīnā, pirmkārt, liekas, ka visiem ir telefons. Bez tā var vienīgi palikt savā kalnu būdelē, jo visādi citādi bez šīs ierīces nevar. Un telefonā katram ir tas veselības kods, kas apliecina, ka esi vesels. Tiklīdz kādā no pilsētām, reģioniem, veikaliem, restorāniem vai kur citur atklāj vīrusu, un esi bijis tam tuvumā (visur šis kods tiek reģistrēts, tāpēc Ķīna zina katru soli katram šeit esošajam cilvēkam, varbūt pat zvēram), kods automātiski paliek dzeltens vai sarkans. Un tad nu jāiet cauri testiem un vēl visādām klapatām. Bet bez šī koda nelaiž ne metro, ne vilcienā, kur nu vēl lidmašīnā. Lai šo kodu dabūtu, nepieciešams Ķīnas bankas konts vai vismaz ķīniešu SIM. Protams, nekas no tā mums nav. Jāpiemin, ka visas aplikācijas, formas un viss cits ir tikai simbolu valodā, un tā visa aizpildīšana prasa daudz laika. Tikai pēc vairākām stundām saprotam, ka kodu nevaram dabūt, un uz abiem mums vispār ir tikai viens WeChat – tā aplikācija telefonā, bez kuras neviens te neeksistē. Ko darīsim? Kaut kā jau jārisina šīs lietas. Vēl gan nezinām, kā.

Vēl kāda problēma? Mūsu ķīniešu draugi sāk aizbildināties ar to, ka vairs nespēj mums palīdzēt. Arī viesnīcas darbinieki ir nelaimīgi, ka mēs – trīs latvieši, uzdodam 15 jautājumus dienā, un visus par kaut ko tādu, par ko neviens līdz šim nebija iedomājies. Vismaz izspiežam informāciju par to, ka būs mums izturētās karantīnas sertifikāts un negatīvie testu rezultāti. Pagaidām tā saprotam. Un vēl taču jāatrod vieta, kur palikt! Cik labi, ka tas pats ķīniešu puisis Fēnikss, kas Taizemē mūs iepazīstināja ar WeChat, ir gatavs apzvanīt visas pilsētas viesnīcas. Jaunumi gan slikti, jo visi kā viens ārzemniekus atsakās uzņemt. Nez, kā pret mums izturēsies uz ielas. Bet ir viens dzīvoklis, ko esmu atradusi un rezervējusi, un, ja sākumā vīrs ar mūsu ķīniešu draugu sazvanoties saka, ka nekas tomēr nesanāks, tad ar jauku aprunāšanos Fēnikss mums šo dzīvokli izcīna. Viena nakts, kas nebūs ieslodzījumā. Bet kā mēs atradīsim īsto vietu, kā sazināsimies ar saimnieku bez SIM, interneta un ķīniešu valodas, tas viss būs pavisam interesanti. Tā taču Ķīna.

Vilciena biļetes internetā nopirkt nevar, bet mūsu draugi Manžūrijā izpalīdz ar lidmašīnas biļetēm. Tikai pēdējā brīdī uzzinām, ka internetā norādītā cena ir ļoti neprecīza, vēl jāpiemaksā par lidmašīnas degvielu un ļoti daudz par bagāžu. Cik gan izdevīgāk būtu laist ar vilcienu – nekas, ka tās 33 stundas! Bet, protams, viss jau par vēlu. Tomēr bez QR koda mūs tāpat lidmašīnā neielaidīs. Redzēs, kā būs.

Piektdienā atkal klāt ir slimnīcas personāls, un atkal visi pa vienam tiek izsaukti gaitenī. Trīs testi – rīkle, deguns (līdz smadzenēm) un asinis. Arča saka, ka, ejot garām manām durvīm, gribējis pieklauvēt, bet pārdomājis. Ja nu es atvērtu – un mēs viens otru redzētu, 14 dienu karantīna būtu jāsāk no jauna. Jā, smieklīgi. Dažreiz.

Tikmēr no Eiropas vēl un vēl lidojumi tiek atcelti. Arī tai pašai AirChina, ar ko lidojām. Un tikai tāpēc, ka atklāts kāds „gadījums”. Mēs esam patiesi interesantā valstī. Mēs jau zinājām, kurp dodamies. Bet nezinājām, kā te varētu būt šajā krīzes laikā. Un tikai tagad sāksies īstā Ķīnas izpēte!

Atvadāmies un sēžamies Uber pie ukraiņu šoferīša, kas mums tad arī novēl labu ceļavēju.

Lidostā vēl iesperamies pa nepareizajām durvīm, jo nu ir īpašas ieejas un izejas. Temperatūru mēra trīs reizes. Pirms bagāžas nodošanas vīri kombinezonos ar cimdiem, maskām un sejas vairogiem jautā pēc veselības deklarācijas. Pārbauda temperatūru, liek aizpildīt īsu anketu. Tur jāraksta, vai 14 dienu laikā esam bijuši arī citā valstī. Tad nu nezinām – teikt, ka bijām tikai Polijā? Ja nu uzreiz prasa Latvijas testus? Tomēr atzīmējam, ka bijām Latvijā, un pārvietojāmies pa zemi. Un tur, kur jāatbild, vai latviešu testi mums ir, atstājam tukšumu. Redzēs, kas no tā sanāks. Tad mums vīri saka: „Jums paveicies. Šis droši vien ir pēdējais reiss uz Ķīnu”. Nodomājam – nu kā gan citādāk varēja būt? Laikam jau tie pēdējie ir mūsu reisi.

Tiekam pie bagāžas nodošanas. Katram biļetē iekļautas arī 23 kg smagas somas. Bet, ja arī tās ir par 2 kg smagākas, neviens tam nepievērš uzmanību. Tagad taču vīruss. Tas ir viss, ap ko pasaule riņķo. Nu ko, dodamies. Neticas, bet esam tikuši jau tik tālu! Cauri skeneriem izejam raiti, visi apkārt ir vien aziāti. Un tad nu poļu apsargi šos apsmej. Tas tāpēc, ka katrs (bez izņēmuma) cauri skenerim ejošais ķīnietis pīkst. Viens nav izņēmis telefonu no kabatas, cits nav noņēmis jostu. Un tad nu tāda neliela jautrība.

Pēcāk dodamies uz beznodokļu veikaliem. Jā, Polijas lidostā visi vēl vaļā. Iegādājamies soplicas (poļu liķiera) pudeles. Jā, nedaudz vairāk kā atļauts, bet kas tad tagad skatīsies šādus pārkāpumus. Turklāt pudele ir daudz lētāka, ja lidojuma galamērķis nav ES. Vesela pudele maksā tikpat cik M&M končas! Tas mūs šokē. Un šokē arī viss pārējais. Tualetē peld nenorauti gumijas cimdi, kamēr ķīniešu dāmas stāv pie izlietnes, jo krāns automātiski neslēdzas iekšā. Tām nākas iemācīt pašām iedarbināt sarežģīto rīku. Puse no pasažieriem tērpušies kostīmos. Viens ir īpaši garš, nosedzies tā, ka tikai plikais pauris spīd. No sākuma liekas, ka mūsu lielās kaimiņzemes pārstāvis, jo tā tas dažreiz varētu būt, bet beigās izrādās – arī ķīnietis. Pagaidām nevienu ārzemnieku neredzam. Ķīniešiem gan tā distancēšanās, redzams, ir neierasta lieta. Un vēl pāris turki turas vienā čupiņā, viens otram burtiski grūžoties virsū. Bet tie lido citur. Un tur esam mēs. Somas pilnas ar šņabi, Omega eļļām un dzintara gabaliņiem, degunā pūšam jūras ūdeni un košļājam propolisu. Un mēs dīvainie ar visiem citiem vienā barā dodamies iekšā lidmašīnā. Ķīnieši uzrāda savas veselības apliecinājumu telefonā, mēs apzīmogotu deklarāciju no vēstniecības.

Kāpjam lidmašīnā. Neticami. Neticam notiekošajam līdz pat pacelšanās brīdim. Pamanām, ka divas rindas priekšā mums ir vēl viens „baltais” un smieklīgākais, ka tas arī ir latvietis. Un tā nu visā lidmašīnā esam trīs citādie. Turklāt no vienas valsts. (Vēlāk gan pamanām, ka ir vēl kāds ārzemnieks – indietis.) Bet lidmašīna nav pilna – droši vien ne visi spējuši sadabūt tos papīrus, kas nu tika prasīti. Stjuarti staigā satērpušies tā, ka ne vīruss, ne gaiss tiem nespēj piekļūt. Bet mēs turam īkšķus. Vai tiešām lidosim?

Un mēs lidojam. Un mēs esam gaisā! Ak, bez mūsu mīļo atbalsta un bez mūsu trakā ceļotāja Džegoša tas mums nebūtu izdevies. Tas viss, dārgie, pateicoties jums! Mēs nespējam noticēt! Kā mums saka: „Nu atkal izspraucāties kā kamielis caur adatas aci!” Un tā patiesi ir. Vēl tagad, uz to atskatoties, jāpakrata galva. Ja brīnumi notiek, tad te nu viens ir!

*

Un tā nu sakām „atā” Eiropai. Polijā jau nākamajā dienā sākas ārkārtas stāvoklis, Latvijā tas sākas pirmdienā. Bet mēs lidojam uz drošo pusi – Ķīnu. Tur vīrusu tiešām netaisās ielaist iekšā. Astoņu stundu ilgajā lidojumā saņemam divas ēdienu paciņas ar desām un maizi, un vēl visu ko ķīniešu simboliem. Ilgi guļam un tad atveram acis jau lidojot pāri Mongolijas sniegotajiem kalniem. Drīz paveras Ķīnas tuksneši un retās pilsēteles. Jā, mēs tiešām būsim Ķīnā.

Drīz rokās mums tiek iespiestas lapeles ķīniešu simboliem, kur kaut kas jāatzīmē. Priekšā sēdoša meitene sliktā angļu valodā mēģina patulkot, jo stjuarti jau nekā nevar palīdzēt. Jāatzīmē, vai esi bijis slims ar šo jauno vīrusu, vai esi ar kādu slimo saskāries utt. Saprotam, ka visur jāatķeksē otrais lodziņš. Tas būtu „nē”. Trīs reizes lidojuma laikā mums tiek mērīta temperatūra. Un tad jau laiks arī nolaisties. Protams, vairs nav klasiskais ceļš ārā no lidmašīnas un iekšā jaunajā zemē. Nu, kad lidmašīna apstājusies, pa ejām iet stjuarti dodot visiem noskenēt kādu attēlu. Ko mēs? Neko. Nav ne saprašanas, ne interneta, lai ko darītu. Dzīvosim, redzēsim.

Tad pa rindām no lidmašīnas tiek saukti āra pasažieri. Tikmēr kāda tante izmisīgi vēlas iemūžināt Arču. Viss notiek pa grupām, un mēs paliekam pēdējie. Latviešu puisi izsauc ātrāk – tas nozīmē, ka viņam būs jālauž tas ceļš. Dodamies drošākajā valstī, kur Kovidu neielaidīs. Cerams, ka mūs gan.

Visā lidostā pa stūriem stāv kombinezonos ģērbtie cilvēciņi, viss ciet – ne SIM karti nopirkt, ne naudiņu samainīt te tiešām nebūtu iespējams. Visur apkārt zīmes, ka par nepareizas informācijas sniegšanu 3 gadi cietumsods. Nu mūsu mērķis ir tikai tikt viesnīcā, tur palikt (un nevienā no dienām nenokļūt slimnīcā) un tikt ārā no viesnīcas. Nākamās divas nedēļas solās būs interesantas.

Kombinezonos ģērbtie cilvēciņi, kam mazs caurumiņš vien atlicis vienai acij un degunam, liek mums ko skenēt. Nesaprotam. Izrādās, jānoskenē pie sienas uzliktā bilde, kas pēcāk ļauj internetā aizpildīt veselības formu. Nez, kas notiktu, ja mums nebūtu tā WeChat, caur kuru viss notiek??

Formu mums palīdz ieskenēt, tā gan niķojas un nākas to pildīt vairākas reizes, līdz beidzot abi esam dabūjuši kādu kodu. Un tad ar to kodu dodamies pie garā rindā saliktiem galdiem, aiz kuriem sēž tie paši „citplanētieši”. Tie jautā tad pēc slimnīcas rezultātu lapām, tad par to, kāpēc te vispār esam ieradušies. Visu ko. Un mums kā „baltajiem” vēl tulki stāv apkārt un katrs mēģina kā jautājumus iztulkot. Labi, pirmā pārbaude galā. Nez, kad tad to mietu vēlreiz degunā bāzīs?

Tad priekšā jāpilda vēl viena forma muitai. Viens nepacietīgs policists tik atkārto: telefons, telefons. Nu nav mums ķīniešu numura, un formā nemaz tas netiek prasīts! Iestājamies rindā un redzam, ka tajā, kas galīgi nekustas uz priekšu, pašā priekšā ir mūsu latvietis Roberts. Skaidrs, ka būs grūti. Tas ver vaļā datoru un rāda ko pie pases pārbaudes lodziņa esošajiem darbiniekiem. Minūte, piecas, desmit, piecpadsmit. Ķīnieši pārbīdās uz citām rindām, mēs paliekam aiz latvieša. Vismaz tas muitnieku būs sagatavojis pārpratumiem.

Un tas ir grūts ceļš. „Čīčē” izrādās nozīmē: „Vai strādāsiet par skolotāju?” Iet mums ilgi un sarežģīti, un beigās nākas pateikt – „Ziniet, es jūs nesaprotu. Vienkārši dabūjiet kādu, kas var man pajautāt ko angliski.” Tad pajautāts tiek darba devēja telefons, un tad atliek priecāties, ka kāds otrā galā arī paceļ klausuli. Jā, zvans mūs glābj un esam ielaisti valstī. Tici, tas viss bija daudz ilgāk un grūtāk, kā gribas to aprakstīt. Kopumā piecas stundas lidostā. Un tikai tad atļauts aiziet uz tualeti un izlaist somas caur skeneri, lai mūs apstādinātu pie lidostas izejas. Nu 14 dienas esam stingrā uzraudzībā.

*

Ar visiem šņabjiem somā sēžamies busos. Četri busi ar policijas automašīnām priekšā un aizmugurē konvojā brauc cauri visai pilsētai. Vēl vismaz stundu. Jā, lai arī lidojām uz Pekinu, tur lidmašīna nemaz nepiezemējās. Tā mūs atlidinājusi mūs uz Taiyuan. Bet tas nav pārsteigums. Par to jau bijām lasījuši. Pekinā neesot tik daudz viesnīcu, kur uz divām nedēļām karantīnā ielikt visus sabraukušos. Un tā nu tikām novirzīti. Pilsēta ir liela, uz ielām ir dzīvība, bet noteikti simt reižu mazāka kā tā būtu normālā laikā. Tomēr ar maskām ne visi staigā.

Pīpinot un apdzenot, sasniedzam viesnīcu. Esam pēdējā busā, tāpēc ilgi gaidām, kamēr katrs buss atsevišķi tiek izskatīts un cilvēki grupās ielaisti viesnīcā. Un tad ir mūsu kārta. Izkāpjam no busa, un gribam paņemt savas somas, bet mūs aptur. Tās no sākuma burtiski aplej ar dezinfekcijas šķidrumu, un mums parāda, lai aizsedzam sejas. Arī paši tiekam dezinficēti. Stāvam rindā pie viesnīcas, pūš auksts vējš. Jā, temperatūra tāda kā Latvijā. Bet vismaz saulīte ik dienas!

Tiekam līdz ieejai, tur trīs galdi. Visi iet iekšā pa vienam, atkal mērīta temperatūra, atkal apskatītas pases. Esmu nosaukta par Laine Latvija. Nu kam gan saprast, kur tajā pasē valsts, kur uzvārds. Par viesnīcu liek maksāt. Un iespēja samaksāt ir tikai ar WeChat vai AliPay. Samaksājam 258 Ķīnas juaņas par dzīvošanu un 70 juaņas par trīsreizēju ēdināšanu dienā katrs. Kopā sanāk ap 600 eiro par divām nedēļām katram. Nav tik traki, gaidījām ko sliktāku. Mums gan nav ne WeChat maksāšanas rīka, ne AliPay. Esam samainījuši skaidro naudiņu, un, lai arī to nevēlas pieņemt, esam pietiekami uzstājīgi. Tikai vēlāk uzzinām, ka latviešu puisim, kas ienācis pirms mums, naudiņu nepaņēma un no tās atteicās arī visas pārējās dienas. Puisim nācās lūgt kolēģu palīdzību, lai tie norēķinātos par viņu. Jā, labi mums te kā „otrajiem diviem” – viens ārzemnieks visam izgājis cauri, tad jau mēs ķīniešiem liekamies nedaudz saprotamāki, jo darām pilnīgi to pašu, ko tas pirmais.

Tiek vēlreiz norakstīti mūsu pases dati, tiekam katrs pie sava maisiņa ar lupatiņu, informācijas lapelēm nesaprotamajos rakstos, un roku dezinfekcijas līdzekli. Istabas atsevišķi. Mums tiek noteikts – ja kaut kāja tiks sperta gaitenī, visa 14 dienu ilgā karantīna būs jāsāk no sākuma. Un gaitenī esot videonovērošana. Skaidrs.

Maisiņā atrodas karte, ar ko atvērt uz maisiņa uzrakstītās istabiņas durvis. Un tā sakām viens otram „atā” uz divām nedēļām. Vien jācer, ka te arī paliksim un neviens mūs nekur nepārvietos. Ieejam katrs savā istabiņā un aizveram durvis. Tā nu būs mūsu nākamā dzīvesvieta.

*

Un tā esam istabiņā. Tās ir ļoti skaistas, iekšā ir pat divas gultas. Laikam tāpēc, ka istabiņu kopt neviens nenāks – katru nedēļu var gulēt citā gultā. Ir milzīgs TV, skapji, tējkanna un krūzes. Bet galvenais, kas interesē – tās rozā lapeles, kas visur apkārt saspraustas. No sākuma neizdodas ielogoties internetā. Jā, tas gan traki. Ja nu tagad divas nedēļas jāpaliek bez sakariem? Visi ļoti satrauksies! Pēkšņi zvana telefons – Arča! Izrādās, ka no istabas uz istabu vismaz var piezvanīt!

Nu re! Un tad attopas arī telefons un dators. Esam pie sakariem. Pirmais, ko ātrumā darām – ar savu īpašo aplikāciju iztulkojam visus noteikumus. Saprotam, ka maltīte trīsreiz dienā tiek nolikta pie durvīm. Pēc tās nolikšanas jāgaida piecas minūtes, pirms to drīkst paņemt, lai tas ēdiena piegādātājs paspēj aizbēgt no mums – spitālīgajiem. No istabas ārā iet nevar, neviens pie mums nākt nevar. Ja promejot kādas mantas atstāsim, tās netiks glabātas, bet gan sadedzinātas. Divreiz dienā jāmēra temperatūra. Bet, kam par to jāatskaitās, nezinām. Galvenais – jādabū tās veģetārās maltītes, lai divas nedēļas nav jābadojas. Miskaste katru dienu jāizliek pie durvīm divos, pēc tam sākas gaiteņu dezinfekcija. Ir telefona numuri, uz kuriem zvanīt, tāpēc uzreiz arī zvanām uz pieņemšanu, bet tur atbild šķībo skaņu valodā un pēc laiciņa vienkārši noliek klausuli. Skaidrs, ka angliski te nevies ar mums nerunās.

Tad atkal zvana Arča un brīdina – drīz nāks medicīnas darbinieks un ņems testus. Jāņem līdzi maska, cimdi un pase ar telefona numuru. Viņam to iztulkojusi meitene no blakus istabiņas, kas izsaukta ārā kā palīdze. Un tā arī ir – drīz klāt vīrs kombinezonā un aicina mani ārā no istabas. Gaiteņa galā ir sols, tiek norakstīti pases dati, iedodu skolas telefona numuru, jo mums jau ķīniešu numura nav. Tad ņemtas analīzes. Asinis no vēnas, siekalas no tālākā rīkles gala un koks bāzts abās nāsīs līdz smadzenēm. Meklē Kovidu. Sajūtas ir traumējošas, bet mēs zinājām, uz ko parakstāmies. Mēs taču esam Ķīnā!

Un tad atkal sazināmies. Kāda meitene zvanījusi Arčam un prasījusi mūsu WEChat ID. Tādu izdodas atrast. Un nu esam grupā, kur pievienoti viesnīcas darbinieki, mēs trīs „baltie” un daži ķīnieši, kas zina angļu valodu. Pārējiem laikam ir cita grupa. Bet nu vismaz vienojamies par veģetāro ēdienu. Super. Tualetē gan uz galvas uzkrīt viena no griestu plāksnēm, bet tās ļoti vieglas. Izskatās, ka drīzumā vēl pāris kritīs. Bet vai tas ir kas nozīmīgs.

Šodien gan ir īsts nogurums. Drīz liekamies uz auss. Šī būs patiesi interesanta karantīna.

*

Pirmajā naktī no parastā telefona atnāk zvans. Kāda angliski runājoša medicīnas darbiniece lūdz pievienot viņu WeChat. Nez, ko mēs darītu, ja nebūtu mums šīs aplikācijas? Paldies ķīniešu puisim Taizemē, kas to ar savu telefona numuru mūsu telefonā iedarbināja! Tā pamāca, kā tas īsti darāms, un tad paskaidro, ka nākamās dienas katru dienu astoņos rītā un četros pēcpusdienā jāmēra temperatūra un jāsūta tā viņai. Un jāsūta abu dati, jo tikai vienam no mums ir WeChat.

Ceļamies pirms astoņiem, mērām temperatūru, un tad klāt ir brokastis. Par to, kad tās atļauts paņemt, tiek paziņots WeChat grupā. Un ēdieni te ir pasakaini! Ķīniešu virtuve ir superīga, un esam ļoti labi paēduši ik reizi! Jā, paši saviem līdzi vestajiem gardumiem nemaz netiksim klāt!

Piecas minūtes pirms plkst.14:00 aiz istabiņas durvīm atļauts izlikt atkritumus. Tie tikšot savākti gaiteņu dezinfekcijas laikā. Vismaz tā mēs saprotam no mandarīnu valodā rakstītajām lapelēm. Savukārt plkst.16:00 atkal jāmēra temperatūra un jāatskaitās WeChat ķīniešu aplikācijā tai pašai medmāsai, kas iepriekšējā naktī zvanījusi. Protams, vēl jau jāgaida testu rezultāti. Dīvaini, bet ir satraukums arī tad, kad pašsajūta ir lieliska. Tā ir, ka apkārt klejo slimība, ko var izslimot bez simptomiem.

Bet šis ir arī laiks, kad sakārtot domas. Istabiņā ienākt neviens nedrīkst, un visdrīzāk arī nevēlas. Jo esam taču augstajā riska grupā. Ārā mēs nevaram iet. Vienīgais, kas var notikt – kāds medicīnas darbinieks šaubīdamies par kāda veselību var iesperties iekšā un vienkārši aizvest uz slimnīcu. Te jau neviens nejautās. Mēs taču Ķīnā!

Smejam, ka – ja no istabiņas pārāk tālu pabāž roku, sniedzoties pēc aiz durvīm atstātās maltītes, ieslēdzas signalizācija. Arī Arčam tā notiek, un ne vienu vien reizi. Bet nez, kas no tā sagaidāms. Arča uz telefonu ir saņēmis divus zvanus, bet, kad tas atbildējis angliski, klausule nomesta.

Un tā nu sākas mūsu dienas. Signalizācija skan ik pa laiciņam. Rīts, meditācija, temperatūras mērīšana, brokastis. Ja pirms diviem aizmirstas izlikt miskasti aiz durvīm, viss nokavēts. Un miskastes ir daudz, jo ēdiens nāk plastmasas trauku kalnos. Dažkārt zem logiem bļaustās ķīnieši. Un neviens no tiem nav maskā.

Vēl joprojām gaidām rezultātus. Bet, kad arī pirmdienas pēcpusdienā tie neatnāk, skaidrs, ka saslimušo nav. Vismaz mums tuvumā. Jo, ja kāds būtu atklājies, tad testi būt jātaisa vēlreiz. Labākajā gadījumā. Ik pa laikam var dzirdēt kombinezonu čaukstoņu aiz durvīm – tas nozīmē, ka dezinficē gaiteņus. Interesanti, ka latviešu čalim norēķināties skaidrā naudā par viesnīcu arvien neatļauj. Un arī tālākās biļetes puisim, kas ceļos uz Šanhaju, neiesaka pirkt, jo vīrusu var atklāt arī pēdējā dienā. Un tad gan traki.

Pienāk trešdiena – diena, kad laiks doties uz busu, lai visu dienu pavadītu ceļā.

No rīta atnāk ziņas, ka no Eiropas aizliegti divi reisi – no Serbijas un Krievijas. Tas nolemts 2.11. un stājas spēkā jau nākamajā dienā. Jā, ar Poliju var notikt tas pats. Ķīna var 5.11. izlemt, ka Polija nav pietiekami droša, un 6.11. atcelt lidojumu. Jā, tā var notikt. Var notikt tā, ka testus beigu beigās nevaram uztaisīt, vai, ka to rezultāti neatnāk pietiekami ātri. Var būt tā, ka kāds no testiem ir pozitīvs vai var būt tā, ka vēstniecība testu neapstiprina. Var būt tā, ka mums tomēr vajag tos testus no Latvijas, un var būt tā, ka atceļ lidojumu. Vai vienkārši mūs neielaiž lidmašīnā kāda cita iemesla dēļ. Var arī nobrukt autobuss. Viss var gadīties. Bet tas viss var arī negadīties.

Dodamies uz Rīgu kopā ar maniem vecākiem. Un vecākiem Agitai un Udo, Ārijai un Vladimiram – mēs varam pateikties visvairāk. Tieši viņi ir iemesls tam, ka esam sasnieguši tik daudz. Nekad neesam dzirdējuši ko tādu kā: tu nevari, tev nesanāks. Tas, ko mūsu vismīļākie cilvēki pasaulē mums vienmēr atgādina – ej, dari, tev izdosies, viss notiks! Mūsu vecāki ir mūsu lielākā iedvesma! Mūsu enerģija! Mūsu mīlestība! Mūsu vecāki ir mums vistuvākie cilvēki! Mēs jūs no sirds mīlam! Un paldies jums par visu to skaisto, ko jūsu mīlestība mums sniegusi! Mēs jūtam, ka esat ik brīdi ar mums, un ziniet – par jums mēs domājam ik mirkli!

Sēžamies autobusā uz Varšavu. Trīspadsmit stundu brauciens. Turpina nākt jauni noteikumi, jaunas ziņas. Vairākas valstis izslēgtas kā tranzīti, jo tur iebraucot nav iespējams uztaisīt ātros testus lidostā. Jā, cilvēki ir izmisumā. Bet tā taču interesantāk – ceļot šādā dīvainā laikā.

Pusnaktī ierodamies Varšavā. Džegošs mūs sagaida ar savu sieviņu, ko iepazītam pirmo reizi. Abi no Kanādas uz Varšavu atbraukuši, jo, kamēr pasaulē vīruss, no Polijas esot vieglāk ceļot kā no Kanādas. Tomēr arī Polijā situācija arvien pasliktinās. Maskas jāvalkā obligāti, veikalos ir īpašs senioru laiks, kad citi iepirkties nevar, spēkā stājas arvien jauni ierobežojumi.

Bet tajā pašā vakarā mēs par to nedomājam. Atkal esam satikuši mūsu poļu draugu, ar ko pasaules ceļi mūs neticamā kārtā ik pa laiciņam saved kopā! Džegošs mūs cienā ar gardumiem un alu, bet sākumā visi iedzeram pa glāzītei šņabja ar melnajiem pipariem – nu tā, lai viss, kas, iespējams, salipis klāt, vienkārši mūk ārā. Un drīz jau arī rīts, un jābrauc uz tiem testiem.

Pirms testa nedrīkst tīrīt zobus, ēst un dzert. Septiņos ierodamies pirmajā laboratorijā, kas taisa antivielu testu. Jā, tas ir kas dīvains. Vai tie, kam kādreiz bijis vīruss un kam nu izstrādājušās antivielas, reāli Ķīnā vairs nevarēs iebraukt? Nē, Ķīna skatās tieši tās antivielas, kas izstrādājas vīrusa sākuma stadijā. Testē gan arī tās kopējās antivielas. Žēl gan, ka visos informācijas bukletos rakstīts – tās var uzrādīties arī citas saslimšanas gadījumos, un arī tad, ja saņemta gripas pote. Bet nu ko – atliek vien testu taisīt! 30 eiro no katra. Slimnīcā runā tikai poliski, Arča vārdu veselas trīs reizes uzraksta nepareizi, un nākas pārdrukāt dokumentus vēl un vēlreiz. Noņem asinis, un viens tests galā. Rezultāti būšot vakarā.

Nākamais ir Kovida tests, uz kuru pieteikti esam desmitos rītā. Līdz tam vēl laiks, bet Džegošs grib par visu pārliecināties laicīgi, tāpēc uzreiz pēc pirmā testa dodamies uz Kovida testa pieņemšanu. Tur pirms ieejas lielajā kompleksā tiek mērīta temperatūra. Man uzrādās sarkana, jau notirpst kājas. Un ja nu vēl temperatūra nebūs tāda kā vajag? Pareizi – tad arī lidmašīnā var neielaist! Bet temperatūra grieza uzrādās arī Džegošam. Vīrs spēcīgi purina galvu – tā nevar būt, jo viņš visu laiku pa mājām! Temperatūra mums abiem tiek pārmērīta, un otrajā reizē viss ir labi. Bet sava šoka deva rītam ir saņemta. Kas tik vēl priekšā!

*

Tā nu stāvam pieņemšanā, Džegošs par mums atkal norēķinās, jo mums nav Polijas zlotu. Vēlāk, protams, visu atdodam, jo nav mazā naudiņa. 120 eiro katram par testu. Arča vārdu nepareizi uzraksta tikai divas reizes. Tad pieņemšanas dāmas saka, ka testi notiks ārā. Intereses pēc ejam skatīties, kur tad tie ir. Jā, pie kādas mājeles pulcējas pāris cilvēki. Džegošs nobrīdina: „Nekam nepieskarieties – te cilvēki nāk ar simptomiem, nevis kā jūs – prieka pēc.” Mūsu draugs ir nedaudz sašutis, ka testi tomēr nenotiek atvērtā telpā, bet gan iekšā, kur viss var salipt klāt, bet neko – nolemjam pastāvēt tajā rindā. Un tā ātri vien pienāk mūsu kārta. Iekšā, protams, atkal var ienākt tikai pa vienam. Džegošs satraukts ir ļoti, bet ienāk kopā ar katru no mums. Tas poliski stāsta medicīnas māsām, kas un kā jādara. Redzam, ka poļu ārsti ir ļoti priecīgi un pārsteigti redzot ārzemnieku, bet ar valodu zināšanām ir švaki. Nezinām, ko mēs bez Džegoša vispār te pasāktu!

Nu esam telpā, kur ieslēgta zilā UV lampa, lai iznīcinātu vīrusus. Ātri vien degunā tiek iebāzts milzīgs koks, ar ko poļu medmāsiņa pa nāsi aizsniedzas līdz pat smadzenēm. Vīrusu, redz, meklē. Tad ir Arča kārta. Džegošs vien atgādina, lai visu laiku ievērojam distanci, sevišķi šajā vietā.

Esam tikuši cauri pirms deviņiem. Daudz ātrāk kā paredzēts. Cerība, ka rezultāti būs laicīgi, pastāv. Bet nu – protams, neliels uztraukums par tiem pašiem rezultātiem. Bet ja nu kas ir? Teiksim Džegošam, lai atvaino, ka nezinājām? Mūsu draugs ir tāds nervozs.

Mājās ātri iedzeram šņabi ar pipariem, un vēlreiz to pašu. Un, lai nodabūtu to nepatīkamo gaidīšanas sajūtu, dodamies Varšavā. Šoreiz ar metro, jo vairs nav, kas šoferē. Džegošs mums izrāda vecpilsētu. Tā ir skaista un sakopta. Protams, gribētos ar mūsu draugu te pabūt kādā skaistākā laikā, kad visur mutuļo dzīvība. Bet līdz tam vēl pāris gadi noteikti.. Varšava ir skaista. Cilvēki te ir ļoti atsaucīgi. Dzīves līmenis augsts. Algas lielas, cenas zemas. Polija ir tiešām negaidīti forša! Runājam par darba iespējām Kanādā. Ir daži projekti, par ko mūsu draugs mums pastāsta. Trīs gadu laikā var saņemt Kanādas rezidenci un tad uzreiz arī pilsonību. Noderētu. Variantu pilnas kabatas, bet tos izskatīsim tad, ja kas noies greizi ar Ķīnu.

Varšavas ielās dežūrē policija, lai pārliecinātos, ka visiem ir maskas. Bet mēs jau drīz dodamies atpakaļ. Un tad – pēc rezultātiem. Satraukums pavada ik mirkli.

Piecos esam asins analīžu nodošanas vietā. Te nu parādīs tās antivielas. Jau zinām, ka tās var uzrādīt arī pie citas saslimšanas. Bet tad… Iedod lapeles. Un nevienam no mums nav nevienu antivielu – ne to, kas ir vīrusa sākumā, ne to, kas būtu, ja mēs kādreiz ar vīrusu būtu saskārušies! No prieka lecam gaisā, pat Džegošs sasmejas. Jā, tas smagums, kas nokrīt no pleciem, ir burtiski jūtams. Ķermenī iestājas tāds atslābums, ko grūti aprakstīt. Nekad nebija justs tāds saspringums, bet nu zināms, kas ir „uzvilkts” stāvoklis. Jā, to grūti aprakstīt.

Nu zinām, ka slimība mums visdrīzāk nav. Bet pilnai laimei jāredz otrais tests. Tā tūliņ braucam uz otru slimnīcu. Džegošs sazvanījis laboratoriju. Mūsu draugs zvana „pa taisno” tiem, kas tos testus analizē. Jā, mūsu draugam ir īpašas spējas piekļūt vietām un lietām. Degam nepacietībā. Teorētiski rezultātiem jābūt būtu tikai nākamajā rītā, bet mūsu draugs tos burtiski velk ārā no laboratorijas. Mums lūdz uzgaidīt stundu. Kad nepacietībā piezvanām laboratorijai 55.minūtē, tur atsaka, ka 5min par ātru. Bet Džegošs ar savu pozitīvismu var sarunāt it visu.

Drīz esam pieņemšanā un Džegošs visu izskaidro. Mums tiek ļauts iet uz laboratoriju, kur parasts mirstīgais nemaz netiek. Un vēl pēc pieņemšanas laika. Un tur iznāk laborante, satērpusies īpašajās drānās, un iedod divas lapas. Negatīvs! Dāmai, Džegošam un mums lielie prieki. Džegošs vien nosmej – vai tad mēs gaidījām ko citu? Bet šajās dienās nemaz nevar zināt, ko sagaidīt! Kam tik nav iziets cauri! Kā saka – esi pozitīvs, bet negatīvs! Un tādi nu esam mēs!

Mājās Džegošs jau sagatavojis skeneri, visi papīri tiek nosūtīti Ķīnas vēstniecībai Polijā. Nu atliek vien gaidīt. Un svinēt, protams!

*

Nākamajā dienā, protams, mostamies negribīgi ar nelielām galvassāpēm. Bet vakars bijis lielisks. Un, diena būs izdevusies, ja arī lidojums notiks. Bet dienas jau ir garas. E-pastā apstiprinājums no vēstniecības nav atnācis. Varbūt viņiem nepatīk tas kasetes tests. Tas gan arī bija asins tests, kādu viņi pieprasa. Arvien nāk jauni paziņojumi ar tiem, kam Ķīna aizliedz ielidot. Nu sarakstu papildina arī tādas valstis kā Beļģija, Anglija, Itālija, Francija. Un atnāk nākamais saraksts, kur atzīmēta arī Polija. Atkal satraukums, bailes lasīt tekstu.  Bet, lai arī Polijā un ASV ir visstraujākā saslimšana, šīs valstis vēl aizliegtajos sarakstos nav iekļuvušas. Fū, izelpojam.

Vēl pusdienlaikā ziņa no vēstniecības nav atnākusi. Džegošs tiem piezvana, mums lūdz gaidīt līdz diviem. Tad dodamies uz veikalu iepirkt ēdienu līdzņemšanai. Citi brīdinājuši par to, ka švakas tās maltītes karantīnas viesnīcās, bet neko pasūtīt no āra nedrīkst. Veikals pilns cilvēkiem, sapērkam sausās zupas un riekstus. Daudz jau līdzi nepaņemt, koferi piebāzti mantām (kas reāli tur vienkārši samestas iekšā). Jāatzīst, ka šis ir ceļojums, kam īsti pat neesam gatavi. Vēl izlidošanas dienā nemaz nezinām, vai lidosim. Džegošs savukārt nopērk kārtridžu sen nelietotajam printerim Polijas dzīvoklītī – tikai, lai izdrukātu mūsu lapas.

Jau divi pēcpusdienā, lidostā jābūt pēc četriem. Atbildes no vēstniecības nav. Mēģinām tai zvanīt paši, bet tur atbild tikai poliski. Pie lietas atkal ķeras Džegošs. Domājams, ka uz vēstniecību šodien zvana dara daudzi. Bet mūsu draugam izdodas sarunāt, lai mūsu pieteikumu ieliek „ārkārtas listē”. Tas nozīmē – atbildei drīz jābūt. Un tikai tad, kad jau grasos sūtīt vēl vienu e-pastu, domājot, ka mani nobloķējuši iepriekš uzdoto jautājumu dēļ, atnāk apstiprinājums. Jā, mēs varam lidot!

Bet nu laika nav daudz. Džegošs sazvana pāris naudas maiņas punktus. Un paspēj vēl salabot printeri, kas nekādi zīmoga nospiedumu drukāt nevēlas. Un tad ātrā skrējienā tiek izmainīti divi tūkstoši, cerībā, ka ar to pietiks. Džegošs gan iesaka naudiņu mainīt lidostā, tomēr Davids (latvietis, kas jau Ķīnā) ieteicis naudu mainīt pirms lidojuma. Un tā arī darām.

Džegošs vēl paspēj sarunāt mums īpašo kursu un nesaprotamā kārtā saņemam daudz izdevīgāku piedāvājumu kā oficiāli visā pieejamajā informācijā. Prieks par to! Džegoša sieviņa Goša vien pačukst, ka viņas vīrs pēdējo nedēļu nav atgājis no telefona, lai sakārotu mums visas lietas. Tā saka, ka nevar pat iedomāties, kam cauri esam gājuši mēs. Bet ko tad par mums – ja nebūtu Džegoša, diez vai, vai viss šis varētu notikt! Redz, kā pasaulei tomēr ir savi plāni! Un mēs vēl joprojām nespējam noticēt. Kā gan visas tās kārtis spēja sakrist!!! Tik atsaucīgi cilvēki un tik veiksmīgi satraukts un satraukti veiksmīgs šis stāsts! Vismaz līdz šim!

Šajā ceļojumā ieguldīts ir tik daudz kā nekad iepriekš. Dezinficējamies no iekšpuses vēl pēdējo reizi un sakām „uz tikšanos” mūsu foršajam draugam Džegošam. Taksometrā sēsties atļauts vien diviem cilvēkiem vienlaicīgi. Džegošs braucienā uz lidostu mums nepievienojas. Bet to, cik ļoti viņš mums palīdzējis, mēs nekad neaizmirsīsim. Redz, ir tādi cilvēki, kas „pa dzīvi” vienkārši ir savējie.

Un tā..

2020. gads sākās tieši tā, kā mēs nekad nebūtu varējuši to iedomāties. Beidzām savu darbu Jaunzēlandē, paceļojām apkārt un pa ausu galam dzirdējām, ka tālajā Ķīnā ir izbēdzis kāds vīruss – no laboratorijas, no sikspārņiem – kas to lai zina. Vai kādam tas maz interesē! Aizlidojām uz Vjetnamu, un jau otro reizi nodomājām – cik gan forši te būtu apstāties uz ilgāku laiku! Bet bijām apsolījuši savam pakistāņu draugam to apciemot. Un to arī darījām. Bet tad – gandrīz palikām Pakistānā tik ilgi, cik ciemiņus parasti neuzņem! Pirmos trīs trakākos mēnešus – martu, aprīli un maiju – pavadījām Taizemē. Jāpiemin, ka tur nokļuvām ar pēdējo lidojumu, pirms tika pieprasīti veselības sertifikāti un beigās viss arī apstādināts. Un vēlāk mums izdevās arī turēt solījumu un atgriezties Latvijā vasaras sākumā. Arī ar vienu no pēdējiem KLM aviosabiedrības reisiem, arī pirms viss uz laiku apstājās. Un tad apstājāmies paši.

Vasara Latvijā.. Stāstu vakari, gaišās naktis, agri saullēkti un sen gaidītas tikšanās. Jā, vasara bija ļoti jauka! Un pavisam drīz jau likās, ka mēs nekur nebūtu izbraukuši. Bet līdz ar pirmajiem rudens vējiem bija jāīsteno plāns par Ķīnu. Skolām bijām rakstījuši, bet neviens neatsaucās. Un ar tūristu vīzu vairs iebraukt šajā lielajā zemē nebija iespējams. Neko, devāmies ceļā uz Somiju – ja nevar strādāt, tad taču jāceļo!

Bet pavisam drīz atsaucās kāda skola un pēc ātras intervijas saņēmām darba līgumus. Tomēr no tiem līdz pašam reālajam darbam veicām ļoti garu ceļu.

Lai tagad iebrauktu Ķīnā, nepieciešama darba vai biznesa vīza. Biznesa vīzai nepieciešams ielūgums no biznesmeņa. Protams, piedāvātāji atradās, bet par diviem tūkstošiem eiro nebijām gatavi šādu ielūgumu iegādāties. Cik labi, ka pagaidījām un saņēmām darba piedāvājumu! Tomēr darba vīzai nepieciešama bija darba atļauja no Ķīnas. Un tai, savukārt, bija nepieciešami vairāki dokumenti. Protams, pases, CV, rekomendācijas vēstules un izglītības dokumentus varējām uzrādīt uzreiz. Labi, ka bijām nokārtojuši TEFL (sertifikātu, kas ļauj mācīt angļu valodu bez mācāmo dzimtās valodas zināšanām). Darba līgums bija, vien tāds nepilnīgs, bet tas mūs īsti neuztrauca. Diezgan „pačakarējāmies” ar bildītēm uz balta fona tā, lai viss, ko ķīnieši vēlējās redzēt, būtu redzams, un tad nāca izmeklējumi. Kriminālā izziņa atnāca vēlāk nekā cerēts, pat, ja samaksājām par ātro izsūtīšanu. Sapratām – nebija vērts. Turklāt, kad vienam no mums tā atnāca ar e-parakstu, sākām aizdomāties, ka ķīnieši to varētu nesaprast. Bet izziņu sagatavošanas birojs vien noteica – „Ja gribat izziņu ar parakstu, vēlreiz jāmaksā 30 eiro.” Skaidrs, ka nekāda sadarbība te nebūs. Riskēsim.

Un tad garu garās ārstu pārbaudes. Asins analīze, kardiogrammas, plaušu rentgens. Un veidlapa ķīniešu valodā, ko jāaizpilda ģimenes ārstam. Jāsaņem bija pat HIV sertifikāts, kuru tāpat nemaz neizsniedz. Visus šos dokumentus sūtījām uz skolu, kas tos pārtulkoja mandarīnu valodā. Jā, jāpiemin, ka mums viss bija jādabū angliski. Skola mums atsūtīja dokumentus pārbaudei un parakstīšanai, ko mēs arī darījām, lai arī šajos simbolos neorientējamies. Bet neko – drīz skola visu iesniedza attiecīgajā iestādē. Bet tad – sākās oktobris. Un oktobra sākumā ir lielās ķīniešu brīvdienas, kad neviens nemaz netaisās strādāt. Tā nu mūsu mazais projekts uz brīdi tika atlikts. Nācās vien gaidīt, kad ķīnieši beigs svinēt. Skola gan brīdināja, ka darba atļauju saņemt nav viegli, bieži noraidīti pat tie, kas valodu brauc mācīt no angliski runājošām zemēm. Mums lūdz rēķināties ar to – 90%, ka darba atļauju dabūs tikai viens no mums, jo tikai vienam ir pedagoģiskā izglītība. Tomēr otrs tad varēs gaidīt mājās, kamēr tas pirmais aizlidos, izsēdēs karantīnu, saņems uzturēšanās atļauju un atsūtīs otrajam oficiālu ielūgumu kā ģimenes loceklim.

Un tā nu mēs gaidījām. Gaidījām un skatījāmies, kā iekļūšana Ķīnā paliek arvien sarežģītāka un sarežģītāka..

*

Pēc pusotras nedēļas gaidīšanas mums atnāca ziņa. Ir darba atļauja! Un ne tikai viena, bet abas divas! Oho! Tātad uz Ķīnu varam doties kopā! Priecīgi par notikumu, ķērāmies pie vīzas formas aizpildīšanas. Jau iepriekš bijām bijuši vēstniecībā, bet tur mums durvis netika atvērtas. Redz, pie ķīniešiem tāpat vien netikt. Tā nu bija jāpilda internetā dotā forma. Te gan jāpiemin, ka ne vēstniecība, ne vēstniecības mājaslapa nebūt nav saprotama. Un to jau zinājām no iepriekšējās pieredzes. Ķīna pati par sevi ir viena liela, sarežģīta lieta. Un arī pieteikšanās vīzai prasīja ne mazāk kā 9 stundas. Jā, tieši tik daudz. Tieši tik daudz reižu mājaslapa vienkārši uzkārās, tā nesaprata informāciju, vai vienkārši izdomāja ko pārlabot pati. Nekas nesaprotams, bet vienkārši traucējošs. Te nu mums bija nepieciešams uzrādīt personas datus, izglītību, darba pieredzi. Un arī vecāku datus, piecu gadu ceļojumu vēsturi un arī katru vietu, ko bijām apmeklējuši Ķīnā. Un, protams, arī noteiktās dienas, kad bijām šajās vietās. Tad, kad pēc garas jo garas dienas šī pieteikuma anketa bija gatava, uzreiz bija jāpiesakās vizītei vēstniecībā. Jāizvēlas viena no trim dienām nedēļā, kad vēstniecība pieņem apmeklētājus, un aiziet! Līdz pat šim mirklim jāmaksā nebija nekas. Vien jāizdrukā aizpildītā forma un vizītes apstiprinājums, un jāpaņem līdzi pase un darba atļauja.

Tā nu devāmies uz Ķīnas vēstniecību, pie kuras, tāpat kā iepriekš, stāvēja mazs pulciņš par protestantiem. Uz tiem rokās esošajiem plakātiem bija rakstīts: „Pārtraukt orgānu izņemšanu dzīviem cilvēkiem Ķīnā! Falun Dafa”. Bija stingri piekodināts ierasties pusstundu ātrāk, lai arī vēstniecības vārti tika atvērti minūti pēc desmitiem. Sagaidījām durvju atvēršanos, aiz mums rindā stāvēja vēl divi cilvēki. Uzvilkām masku un tikām ielaisti vēstniecībā. Tā Rīgā ir ļoti maziņa. Pie lodziņa sagaida ķīnietis, kas angliski runā ļoti švaki. Vien padevām tam visus dokumentus, kas nu mums bija, un tas pārbaudīja, vai reāli tā darba atļauja ir sistēmā. Tā bija. Tad ķīnietis iedeva mums kvīti un teica, lai samaksājam. Protams, iemūžinājām visus vēstniecībā izliktos paziņojumus, jo tagad jau noteikumi īpaši jāievēro. Tomēr, kad vēlējāmies ko pajautāt, ķīnietis uzreiz norādīja – jautājumi pie blakus lodziņa. Jā, turpat bija vēl viens lodziņš. Nu turpat pāri vīra galdam. Bet tur acīmredzami neviens nesēdēja! Tāpat piegājām pie tā blakus lodziņa un tad norādījām ķīnietim uz tukšo vietu. Ķīnietis nepacietībā pats tad apsēdās tukšajā krēslā un jautāja, ko vēlamies. Ak, tad tā tā sistēma strādā? Kā sākām jautāt par veselības deklarāciju, šis mums ieteica skatīties mājaslapā, bet papildus rokā iespieda telefona numuru, uz kuru zvanīt neskaidrību gadījumā. Jā, mājaslapa ir viena liela neskaidrība, tāpēc tas mums noderēs.

Taču turpat mūs uzrunāja arī kāds puisis, kas savai vīzai atnācis pakaļ. Tas ātri izskaidroja, kas un kā jādara, un apmaināmies kontaktiem. Davids uz Ķīnu lidoja daudz ātrāk kā mēs, un tagad var teikt, ka puisis visa ceļa garumā mums ļoti izpalīdzēja, un paldies viņam par to!

Nodrošinājušies ar jauniem kontaktiem un nelielu drošības sajūtu, apmaksājām kvīti (pēc izskaitļošanas, kā tas īsti jādara „pareizi, pa ķīniskam”) un atgriezāmies vēstniecībā pēc nedēļas norunātajā laikā. Un šoreiz nestāvējām pie vēstniecības durvīm pusstundu. Lai arī vēstniecībā bija minēts, ka jānes rēķina izdruka ar bankas zīmogu, uz banku pēc zīmoga speciāli gājuši nebijām, tomēr vīza mums tika izsniegta. Jā, arī tajā nākamajā nedēļā pie vēstniecības stāvēja Falun Dafa aizstāvji ar plakātiem.

Šoreiz rindā bija daudz vairāk cilvēku, bet paša ķīnieša nebija – viņa vietā bija latviešu (krievu) dāma. Laikam neviens papīrus vīzai neiesniedza, jo pases atdot var arī palīdze. Protams, nedēļas laikā bijām meklējuši visādu informāciju par Ķīnu, bet nekad jau nebija pārliecība, vai tie 60 eiro par darba vīzu arī nodrošinās tās saņemšanu. Tomēr pēc nedēļas atbilde bija skaidra – vīza piešķirta abiem. Lai arī pietiekuma formā bijām sarakstījuši nereālus gadus un ciparus vīzas derīgumam, tās termiņš bija trīs mēneši. Tas ir klasiskais formāts. Pēc ierašanās Ķīnā mēneša laikā būs jāpiesakās rezidencei, ko šī vīza nodrošina uz trim gadiem.

Nu ko – domājām, ka suns pārkāpts. Bet izrādījās, ka viss trakākais bija tikai priekšā…

*

Nu ko – darba vīza pasē ir, nosvinēts ir. Meklēsim lidojumus, kas iet uz to Ķīnu! Te nu gan jāsāk pētīt kārtīgāk, jo Ķīna noteikusi – 72 stundas pirms izlidošanas jāveic populārā vīrusa tests, un to vēl vēstniecībai jāapstiprina. Redz, lai paši kā neviltojam rezultātus. Labi. Tas nozīmē, ka jālido no kādas tuvākas zemes, līdz kurai būtu iespējams nokļūt pietiekami īsā laikā. Arī vēstniecībā satiktais puisis minēja, ka tā lidojums no Kopenhāgenas bijis diezgan saspringts. Redz, reiss no Rīgas uz Kopenhāgenu šim atcelts, bet pēdējā brīža biļetes taču grūti noķert un vēl negribas maksāt tādas summas. Nolemjam pirkt biļeti uz Ķīnu no kādas zemes, ko iespējams sasniegt arī citos veidos, ne tikai ar lidmašīnu. Protams, nav viegli atrast, kuras aviosabiedrības reāli lido šajā laikā, lai gan biļetes pārdod visas! Pirmā no aviolīnijām, ar ko sazinos, ir SAS. Tā gan piedāvā lidojumus no Kopenhāgenas. Tomēr lētāki nekā citi. Taču lidsabiedrības informācijas centra atbilde uz jautājumu: „Vai jūs tiešām veicat šo reisu?” ir: „Mēs lidojam tikai uz Šanhaju.” „Bet redzu, ka pārdodat biļetes uz Pekinu. Kāpēc tad es tās varu nopirkt?” „Atvainojiet, mēs lidojam tikai uz Šanhaju.”

Cik labi, ka mums ir WeChat – ķīniešu universālā aplikācija, kur tieši šajā trakajā laikā ceļotāji dalās informācijā un palīdz viens otram tikt uz Ķīnu. Izrādās, daži arī iegādājušies šīs biļetes un nespēj noticēt tam, ko esam uzzinājuši. Nu tie arī sazinās ar lidsabiedrību un saņem to pašu atbildi. Kas beigu beigās notiek ar viņu lidojumu? Pašā izlidošanas dienā tiem tiek paziņots, ka reiss nenotiek. Un ko tad darīt ar tiem jau izietajiem testiem? Ko darīt ar līdzekļiem, kas ieguldīti lidojumam uz Kopenhāgenu? Nē, mēs tā neriskēsim. Jāveic krietns pētījums, lai noskaidrotu uzticamākās aviokompānijas un atrastu lidojumus no tuvākajām valstīm, kas ir Somija, Zviedrija un Polija.

Process ir ļoti garš un sarežģīts. Uzrakstīts ir tik daudziem, ka e-pasts pat atsakās darboties. Bet galu galā atrodas AirChina, kas lido no Varšavas uz Pekinu. Un klientu apkalpošanas serviss ir pārsteidzoši ātrs atbilžu sniegšanā. Lieliski. Ir izvēle starp lētākām un dārgākām biļetēm. Lētāko atcelšanas gadījumā tiek ieturēti 200 eiro kā soda nauda, savukārt dārgākās vēl var „pagrozīt” – pārcelt un atcelt bez maksas. Un šajā laikā tad ņemam tās dārgākās. Ja senāk lidojumus uz Ķīnu bija iespējams nopirkt diezgan lēti, pat par 300 eiro, nu mēs maksājam vairāk kā tūkstoti katrs. Tomēr darba līgumā rakstīts, ka skola lielāko daļu šīs naudiņas atgriezīs. Ja vien mēs to sasniegsim, protams.

Labi. Tas darīts. Lidojums pirmdienā, 2. novembrī. Bet tad drīz ceļotāju WeChat grupā atnāk saraksts ar oficiālajiem lidojumiem. Un tur parādās, ka no Varšavas uz Ķīnu var tikt tikai piektdienās. Hmm.. Tāpēc bija aizdomīgi, kad viena no klientu servisa dāmām atrakstīja, ka lidojumi notiek piektdienās, lai gan cita apgalvoja, ka mūsu pirmdienas lidojums ir sarakstā. Bet ko nozīmē – ir sarakstā?

Nu sākas kārtīga informācijas izpēte. Aviosabiedrības darbinieki drīz saprot, ka rakstām vairākiem no viena e-pasta, tāpēc drīz pie mums pieslēdzas tikai viens no visiem. Anna. Jautājam dāmai, kas tad īsti ir ar to lidojumu. Viņa saka, ka lidojums ir sarakstā, to drīzumā vajadzētu apstiprināt. Jā, tātad esam nopirkuši lidojumu, kas pat var netikt apstiprināts. Un ko tad? Jautājam, vai kāds no aviosabiedrības lidojumiem no Varšavas uz Pekinu jau noticis pirmdienā? Atbilde – visnotaļ. „Visnotaļ” nav ticama atbilde. Tā nav ne „jā”, ne „nē”. Tātad – mums vajag kādu, kas varētu sazināties ar Polijas lidostu un noskaidrot visu tur. Un te nu mēs sākam meklēt savus poļu draugus. Jā, cik gan labi, ka katrā pasaules stūrītī ir kāds, kas var palīdzēt! Un no visiem mūsu foršajiem poļiem, Varšavā, izrādās, ir Džegošs! Džegošs ir mūsu iedvesma jau no mūsu pirmās tikšanās reizes 2015. gadā mūsu ceļojuma sākumā. Džegošu satikām arī Japānā un Ķīnā, par to iepriekš nevienojoties! Un nu – vai tā varētu būt Polija? Vai reāli satiksim šo ceļotāju jau ceturto reizi vienkārši tāpēc, ka tā sanāk?

Sazināmies ar Džegošu. Viņš nav ātrs atbildētājs, tāpēc vienmēr brīnāmies, ka gadījies „ieskriet” vienam otrā tik daudzas reizes tik dažādās pasaules malās. Bet, kad atbilde atnāk, tad skaidrs – mūsu draugs mums palīdzēs. Sākumā gan nemaz nenojaušam, cik lielā mērā Džegošs mūs glābs. Bet par to vēlāk..

Nu mūsu poļu draugs sazvana lidostu. Tur gan informāciju par lidojumiem sniedz 24 stundu ietvaros. Bet, ja labi pacenšas (kādas pāris stundas pie telefona), var dabūt „īstos” numurus, kas tad arī pasaka, kā bijis ar lidojumiem ilgākā laika periodā. Un tur parādās – līdz šim visi lidojumi no Varšavas uz Ķīnu pirmdienās atcelti. Skaidrs. Biļetes jāmaina. Ātri vien samainām biļetes bez maksas, uz 6.11. Pierakstām šīs saites

(https://europa.eu/youreurope/citizens/travel/passenger-rights/air/index_en.htm

https://refundor.com/en/news/flight-disruptions-due-to-coronavirus-what-should-you-do), ja nu kāds mums ko nepiešķir vēl kādā lidojumu kļūmē, un sākam pētīt, kā tad būs ar tām pārbaudēm. Liekas sarežģīti? Nē, mēs Tev pastāstīsim, kas ir sarežģīti.

*

Nu ko, kas tālāk? Davids (puisis no vēstniecības) atsūta lapu ar to, kā viņš mērījis temperatūru divas nedēļas pirms izlidošanas. Dīvaini. Kas mums to pārbaudīs? Stampu uzlicis viņa priekšnieks. Bet kas mums liks? Atkal informācijas meklēšana, skaidrošana un liekas, ka mums tādu formu nevajag. Tas tikai „īpašiem” gadījumiem un ķīniešiem. Labi. Tad jāpiesakās vīrusa testam. Mums ir divas nedēļas, tā kā viss būs ok. Pieteikties gan var tikai vēstniecības noteiktās slimnīcās, kas sarakstā ir trīs. Mēģinām Gulbja laboratorijā pie Alfas, jo neviens cits „Gulbis” mums neder. Sazvanīt, protams, nevienu nevar. Līnija aizņemta, un tad vienkārši klausule tiek nolikta. Nesaprotam, kāpēc cilvēki vispār grib veikt tos testus intereses pēc? Žēl tas, ka tiem, kam tiešām tie nepieciešami, un tiem, kam reāli vajag palīdzību no slimnīcas, vietas vairs nav. Pieteikties var arī internetā. Bet tur nepieciešams pierakstīties ar bankas kontu vai e-parakstu. Uz abiem mums ir viens latviešu konts, jo bezjēdzīgi turēt divus. Un uz abiem mums ir tikai viena ID karte, kas vēl derīga. Un labi, ka katram tad kaut kas ir. Nākas gan skriet uz ID karšu biroju, lai pieslēgtu e-parakstu, bet tas notiek raiti. Pa to laiku laboratorijai uzrakstīti e-pasti ar jautājumu par rezultātu izsniegšanas laikiem. Un tad nu atliek vien pierakstīties, lai sakristu tās 72 stundas pirms izlidošanas, laicīgi saņemtu testu rezultātus un vēl paspētu tos nosūtīt vēstniecībai, kas apstiprinājumu veic 24 stundu laikā. Nopērkam autobusa biļetes. Ilgi domājam, kādas pirkt, bet Džegošs iedrošina – brauciet ciemos uzreiz pēc testa, lai varam paspēt vēl satikties un atkal kaut nedaudz paskatīties viens uz otru! Nu atliek vien aizlidot. Vismaz tā mums liekas.

Tad atnāk paziņojums no Ķīnas – visiem, kas lido no Polijas, jāveic papildus tests 48 stundas pirms izlidošanas. Un ne tikai viens tests, bet arī antivielu tests, lai nepieļautu viltus negatīvu vīrusa rezultātu. Tas tāpēc, ka Polijā augsta saslimšana. Un šie noteikumi stājas spēkā sākot ar 6. novembri. Ieskaitot to.

Pat rakstot šo rakstu, nākas nopūsties. Ak, kas gan tas bija par šoku! Pirmais, ko darām – sūtām ziņas uz aviokompāniju – „atrodiet mums citu lidojumu!”, jo tas ir nereāli – tests Latvijā un vēl divi testi Polijā? Mums tiek piedāvāts tas pats pārceltais lidojums 2.11., bet palikušas vietas tikai biznesa klasē, līdz ar to katram jāpiemaksā vēl 2 tūkstoši eiro. Nē, tā mēs bankrotēsim vēl nesākuši pelnīt! Tiek piedāvāti lidojumi no Kopenhāgenas, bet tas vēl joprojām ir pārāk riskanti. Lidojumi šai aviokompānijai ir arī no Zviedrijas. Bet pirms sestā novembra par katru reisu klāt jāmaksā vēl tūkstotis, jo „lētās” vietas vairs nav palikušas. Ko darīt – atcelt šo lidojumu un paņemt kādu citu nedēļu vēlāk? Vienkārši jāizvairās no tās Polijas! Protams, žēl, ka tad mēs palaistu garām vēl vienu brīnišķīgu tikšanos, bet nu nekādi citādi nevar! Tās prasības taču nav iespējams izpildīt!

Domājam, spriežam, metam ar roku, atkal paceļam visu un mēģinām izgrozīt situāciju. Labi, uztaisām to testu Latvijā, steidzamies uz Poliju uzreiz pēc tam un taisām vēl divus testus. Reāli – ja trešdienas vakarā uztaisām vīrusa testu Latvijā, iesēžamies nakts busā, ceturtdienas rītā mēs būtu gatavi testiem Polijā. Tas varētu pat izdoties. Ļoti teorētiski, bet izdoties varētu. Polijā gan vēstniecība nav pat publicējusi tās slimnīcas, kur šos testus var veikt. Ko darīt? Vai var būt vēl trakāk? Protams, ka var. Protams, jo tā taču ir Ķīna!

*

Un tad sākas poļu Ķīnas vēstniecības izprašņāšana. Džegošs tiem zvana, un tie informāciju apstiprina – testus vajag. Bet jau nākamajā dienā neviens telefonu vairs neceļ. Skaidrs, ka nu modušies visi, kam piektdienā ir lidojums no Polijas. Slimnīcu saraksta nav, palikušas pāris dienas. Bet ja nu Polijā tāpat kā Latvijā jāpierakstās vairākas dienas iepriekš, jo vienkārši nav vietas? Džegošs raksta e-pastus, un mēs rakstām poļiem e-pastus. Tie Džegošam pārtrauc atbildēt, mums savukārt atbild: „Slimnīcu saraksts drīz būs”. Rakstām, ka mums lidojums arī būs drīz, un ceram, ka viņu „drīz” būs drīzāk kā mūsējais. Uz e-pastu vēstniecība pārtrauc atbildēt, meklējam citu e-pastu, no kā pajautāt citus radušos jautājumus. Un tad nu domājam – atcelt lidojumu vai ne – ja jau pat slimnīcu saraksta nav? Noskaidrots, ka lidostā nav ātro testu iespējas. Bet kā lai tos rezultātus saņem tik ātri? Pat pierakstīties vēl nav iespējams! Poļu mājaslapā atrodam „veco” slimnīcu sarakstu – to, kas derēja pašiem poļiem pirms jaunajiem noteikumiem. Džegošs nu ņemas visus apzvanīt un ziņas nav labas – rezultāti jāgaida līdz pat 96 stundām. Bet mums jau to stundu nav! Džegošs saka, ka ar saviem „galiem” sadabūjis pat slimnīcu menedžeru tālruņus, un tie teikuši, ka Ķīnas vēstniecība jau zvanījusi un lūgusi pēc padoma, bet vienkārši slimnīcas ir pilnas un reāli nav neviena, kas varētu testu rezultātus piedāvāt tik ātri. Ķīnas vēstniecībai speciāla „ātro testu paka” varētu tikt izveidota nākamajā nedēļā. Nākamajā nedēļā… Tas nozīmē, ka lidojums jāpārceļ vēl par nedēļu. Bet kas tad vēl pa to nedēļu var notikt? Viss mainās ne dienu, bet stundu laikā!

Protams, nervozējam. Domājam un pārdomājam. Rakstām Ķīnas vēstniecībai Polijā un gaidām sarakstu. Un uz kādu no e-pastiem atnāk ziņa – „Skatīties šeit”. Atveram atsūtīto saiti, bet tur viss poļu valodā. Tomēr izdodas atrast jauno slimnīcu sarakstu! Oho! Cerība! Džegošs nu atkal ķeras pie zvanīšanas. Ziņas nav tās labākās. Lai arī vīrusa testam atbildes sniedz 24 stundu laikā, antivielu testu atbildes prasa trīs dienas. Skaidrs viens – ja šis saraksts nestrādā – tad nav jēga to lidojumu paturēt. Džegošs saka – visi ir apzvanīti. Visi. Zemākie, augstākie un menedžeri. Un atbildi nav devusi tikai viena slimnīca. Tikai viena. Un, ja tur antivielu testu nevarēs uztaisīt laicīgi, tad nekā. Tad nu gan tiešām nekā.

Un tad atnāk vēl viena ziņa no Ķīnas. Jau esam sapratuši – no Ķīnas nenāk labas ziņas. Un mums ir taisnība. Turpmāk noteikumi par to, ka jābūt gan vīrusa testam, gan antivielu testam 48 stundas pirms izlidošanas, attiecas uz visām valstīm. Visām. Katrā valstī šie noteikumi gan stājas spēkā citā laikā. Zvanām uz Ķīnas vēstniecību Latvijā. Vai mums Latvijā tie stājas spēkā tagad vai citu reizi? Dāma telefona klausulē atbildēt nemāk, tā saka, lai meklējam informāciju mājaslapā. Tādas informācijas tur nav. Sadabūjam no dāmas paša vēstnieka numuru un jautājam viņam: „Vai mums Latvijā tagad arī būs divi testi 48 h laikā pirms izlidošanas?” „Jā.” „Un, ja izlidojam no Polijas, vai mums reāli nepieciešami četri testi?” „Jā.”

Jā. Jā?! …

*

Četri testi 48 stundu laikā pirms izlidošanas no Latvijas un no Polijas? Kā tas vispār ir iespējams? Vai mums uzreiz atcelt lidojumu?

Džegošs zvana un saka, ka atbildējusi tā pēdējā slimnīca. Tur iespējams veikt kādu „kasetes” testu, ar kuru dienas laikā antivielām var sniegt atbildi. Bet kas tas tāds pa testu ir? Uzrakstām Ķīnas vēstniecībai Polijā, tie atbild: „Neesam pārliecināti, vai derēs. Iesakām stingri turēties pie mājaslapā redzamajiem noteikumiem”.

Labi, var jau riskēt ar to kasetes testu. Bet ko darīt ar Latviju? Skaidrs, ka mūsu pirmais pieteikums neder. Sazvanīt Gulbja laboratoriju nevar, e-pastā tie atraksta, ka antivielu testam nepieciešamas 3 dienas rezultātu saņemšanai. Izdodas sazvanīt Centrālo laboratoriju. Tur piesakāmies Kovida testam pašā vēlākajā trešdienas stundā, un turpat ieliekam arī antivielu testu. Abu šo testu rezultātiem vajadzētu atnākt 24 stundu laikā. Pārceļam autobusa braucienu.

Bet tad rodas pārdomas – vajadzīgas 48 stundas pirms lidojuma… Mums sanāk 48 stundas un 15 minūtes… Nez, vai minūti minūtē skatās? Zvanām vēstniekam. Jā, testi tiem ņemti vērā minūti minūtē. Kas nozīmē – mūsu vakara testi neder, jo Centrālā laboratorija nestrādā tik vēlu, lai būtu tieši tās 48 stundas pirms mūsu piektdienas vakara lidojuma. Testi jātaisa ceturtdienā no rīta, pēc tam Polijā vakarpusē un tad piektdienā jālido. Nereāli..

Pārceļam Centrālās laboratorijas antivielu testus uz ceturtdienu agri no rīta. Vismaz to var izdarīt internetā. Pārceļam arī Kovida testus, bet tos gan iespējams veikt tikai ceturtdienā desmitos. Un tad vēl iedomājamies – vēstniecības mājaslapā ir cita Centrālās laboratorijas adrese nekā vieta, kur mums pieteikums. Zvanām vēstniekam, un viņš saka, ka adresei jābūt „Šarlotes iela”, bet tā parādoties visos iepriekšējos sertifikātos, ko ceļotāji iesnieguši. Nu nez, varbūt viņiem tāda sistēma? Zvanām slimnīcai. Jā, tiešām visur uzrādīta viena Centrālās laboratorijas adrese, neatkarīgi no tā, kur reāli tests taisīts. Tad zvanām vēstniekam par antivielu testu, un šis atsaka, ka tam gan der tikai viena no norādītajām slimnīcām. Viena??? Vēstnieks vien nosaka, ka viņiem no slimnīcām nepieciešams paraugs, lai redzētu, kā tad izskatās negatīvi rezultāti, un tas tad tiek salīdzināts ar ceļotāju iesniegtajiem. Ķīnietis saka – ja mēs viņam palīdzētu sarunāt visu ar Centrālo laboratoriju vai Gulbi, tad viņš būtu pateicīgs. Jā, bet mums pagaidām jādomā par šo mūsu lidojumu! Nu zvanām trešajai slimnīcai, kas ir Linezera ielā. Tā ir tā vienīgā, kas derīga antivielu testam. Uh, un tur nu aiziet visa diena. No viena telefona numuru, uz otru, trešo, ceturto, piekto, sesto operatoru. Tad atpakaļ uz pirmo un vēl uz citu. Cik gan grūti tas nāca, to aprakstīt vienkārši nav iespējams. Un arī atcerēties nemaz negribas. Bet atbilde galu galā ir rokā – antivielu testam nepiesakās, ir jāiet nodot asinis un jācer, ka rezultāti būs laikā. Tikmēr vēstnieks paziņo, ka beidzot saņemtas ziņas arī no Centrālās laboratorijas, bet paraugs vēl jāizskata speciālistam, un tikai tad šīs laboratorijas apmeklējums derēs.

Reāli ir nereāli. Busu laiki ir samainīti trīs reizes. Beigās nākas to vispār atcelt. Nu nav iespējams vēl 13 stundas pavadīt ceļā un cerēt uz kādiem testiem vai rezultātiem Polijā! Ir jāpērk auto. Atrodam portālā „ss” foršus auto – nu tādus, lai mēs varētu tur ielikt arī matraci un pagulēt. Kāpēc gan tā? Tāpēc, ka tā reālā tikšana uz Ķīnu ir 1%. Un, ja netiksim laicīgi pie rezultātiem, ja netiksim pie vēstniecības apstiprinājumiem, ja kaut kas noies greizi ar lidojumu (vai vēl neskaitāmi varianti), brauksim dzīvē. Vienkārši dosimies. Uzrakstām ziņu pāris draugiem Eiropā, drīz Spānijā, Kiprā un Maltā esam aizrunājuši iespējamos darbiņus. Nu neko – nebūs Ķīna, būs cita valsts. Skaidrs, ka „vieglās” zemes Anglija un Īrija neder, jo tur drīz sākas vīrusa trakumi. Jābrauc uz dienvidiem! Mūsu draugi priecīgi jau nevar mūs sagaidīt. Jā, Eiropā visu slēdz ciet. Bet neko – dzīvosim auto, ciemosimies pie sen neredzētajiem, aizbrauksim uz Grieķiju un beidzot satiksim to mūsu mūku kalnos! Šī ideja pat nedaudz uzlabo omu. Jā, darīsim tā. Jo tas, ko darām pašreiz, kļuvis nepatīkami nereāls.

*

Nu mums vizīte ir gan Gulbja laboratorijā, gan Centrālajā laboratorijā, gan Austrumu slimnīcā. Tikai pēc tam atliek 8 stundu brauciens uz Varšavu, un tur jātaisa testi vai nu ceturtdienas vakarā, vai piektdienā no rīta. Protams, jau saprotam, ka tas ir neiespējami, bet vismaz tā doma par ceļošanu Eiropā iepriecina. Turpat arī lasām, ka daudzi ceļotāji ar jaunajiem noteikumiem apturēti pat pie iekāpšanas lidmašīnā uz Ķīnu. Jā, tāds darbs ieguldīts, un tad vienkārši neļauj iekāpt, jo Ķīna saka – būs tā, un tā būs nekavējoties!

Domājam, ka lidojumu reālāk būtu pārcelt un skatīties, kādas izredzes mums ir nākamajā nedēļā. Vien tad, kad mainīti lidojumi no 2.11. uz 6.11., radusies kļūda – mums ieliktas lētākas biļetes un nav vairs pilna apmaksa atcelšanas gadījumā. Šo „bezmaksas atcelšanu” gan pēc ilgākas sarakstes sanāk atgūt. Palikušas četras dienas pirms lidojuma.. Plāni ir paplāni, kā smejam. Vēlreiz pārlasām visu, kas nepieciešams.. Un acīs burtiski ieduras vārdi „connecting flights” („savienojošie reisi”).. Savienojošie reisi.. Mums taču nav neviena savienojošā reisa. Mums uz Poliju ir brauciens pa zemi un tikai tad ir lidmašīna. Vai tas varētu nozīmēt, ka visi šie noteikumi attiecas tikai uz savienojošiem reisiem?

Tirpas pārskrien pār ķermeni. Zvanām vēstniekam un jautājam – vai tad, ja dodamies uz Poliju pa zemi, mums nav šie divi testi jāveic Latvijā? Vēstnieks apmulsis klusē un tad saka: ”Nu.. rakstīts ir „savienojošie reisi”.. Laikam jau nevajag” Oho! Super! Nu ir prieki un laime! Protams, uzrakstām šo jautājumu arī Ķīnas vēstniecībai Polijā, bet tas tiem nešķiet atbildes vērts, tāpēc liekas, ka varētu viss pat aiziet!

Rakstām Džegošam labos jaunumus, tas uzreiz zvana slimnīcām un piesaka mums apmeklējumu. Ņemam lielos koferus, mantas vienkārši sametam tur iekšā. Un tad skatāmies, kad varētu izbraukt. Vai jau šovakar vakarā? Džegošs mums sarunājis testus ceturtdienas rītā, jo Polijas slimnīcas testē savus pacientus tikai no rītiem. Trešdienas rīts nederētu – tad neiespraucamies tajās 48 stundās. Jā, par rezultātu laiku neviens nav pārliecināts. Tāpat kā par to kasetes testu. Bet nu vismaz reāli var mēģināt!

Atsakām auto, brauksim ar autobusu. Busa atteiktās biļetes nav iespējams atgriezt, pazaudējam 14 eiro. Bet tas uz visu izmaksu fona nav daudz. Nu ko.. Svinam! Ir mazs cerību stariņš. Protams, tik daudz kas var noiet greizi. Tik ļoti daudz kas.. Bet nu – kā būs, tā būs. Kā reiz uzzinām arī to, ka tas lidojums pirmdienā, no kura sākumā atteicāmies, ir aizlidojis. Jā, ja nebūtu nobijušies no „statistikas”, pēc kuras neviens no pirmdienas lidojumiem nebija noticis, mēs jau būtu Ķīnā. Ar vienu testu, bez liekām klapatām. Tomēr – šis lidojums notika. Mums to nevajadzēja atcelt. Arī mūsu buss mums tomēr ir vajadzīgs. Mums arī to nevajadzēja atcelt. Gandrīz pārcēlām savu esošo lidojumu vēl par nedēļu. To mums arī nevajadzētu pārcelt. Vienkārši ceļš rāda – tas mums ir gatavs, mums tikai jābūt gatavi tam ceļam!

Nu viss atkarīgs no Polijas. Grūti jau noticēt, ka viss varētu arī izdoties, bet vairs jau nav ko zaudēt. Tik daudz darba, tik daudz nervu ieguldīts šajā pasākumā, ka atmest tam ar roku vienkārši nebūtu forši.

Mūsu Somijas ceļojums!

Mūsu Somijas ceļojums noslēdzies ātrāk kā plānots, bet tas tiešām ir izdevies! Un nu – nedaudz par Somiju! Šajā ziemeļu zemē ieradāmies ar prāmi, un mūs sagaidīja mūsu draugi Ineta un Maksims, kas Somiju par mājām sauc jau septiņus gadus! Tā nu pirmās mūsu dienas bija pat ļoti ērtas, jaukas un interesantas. Uzzinājām patiešām daudz – un ne tikai to, ko raksta ziņās vai māca skolā – bet reālo pieredzi latviešiem pārceļoties uz Somiju. Un paldies mūsu draugiem par to! Jau zinājām, ka šī ir ļoti attīstīta valsts, zinājām, ka te par iedzīvotājiem rūpējas. Un tas mums tika apstiprināts. Paši Helsinki mums likās ļoti nesteidzīgi – varbūt tas ir vienkārši šis dīvainais laiks vai arī rudens iestāšanās – laikapstākļi mūsu ceļā nebija tie patīkamākie. Lietus lija katru dienu!

Somijā dzīvo vien pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju, un tas uz lielo zemes platību neliekas daudz. Jā, no pašiem ziemeļiem uz dienvidiem valsts garums ir vairāk kā tūkstoš kilometru! Bet šoreiz mums bija iespēja iepazīt vien Somijas dienvidu daļu. Lai arī sākotnēji plānojām pabūt arī valsts vidienē, drīz sapratām, ka ceļot ar telti septembrī te būs sarežģīti. Mēs apskatījām Helsinkus, kas ir vistālāk ziemeļos esošā Eiropas galvaspilsēta, ko sauc arī par “Balto ziemeļu pilsētu” tās daudzo no gaiša granīta celto ēku dēļ. Apmeklējām Nuuksio nacionālo parku, kas ir viens no Somijas 40 nacionālajiem parkiem, otrs tuvākais nacionālais parks galvaspilsētai. Tur mūs izbrīnīja tās milzīgās klintis, uz kurām saauguši koki, un plašās sēņu audzes. Un, protams, labiekārtotās koka mājeles, kur bez maksas var palikt un izmantot arī pilno malkas šķūnīti, lai kurinātu ugunskuru! Bijām Turku – valsts vecākajā pilsētā, kas līdz 1812. gadam bija arī Somijas galvaspilsēta. Turku ir arī tradicionālākā viduslaiku pilsēta Somijā. Bijām Turku arhipelāgā, kas ir viens no visražīgākajiem pasaulē: kopumā no Turku līdz pat Ālandu salām ir izkaisītas aptuveni 20 000 salas, lielākoties neskartas, to dabiskajā veidolā. Un bijām arī Poorvoo – Somijas otrajā vecākajā pilsētiņā, kas izslavēta ar tās simpātiskajām koka mājelēm.

Ceļot ar telti bija diezgan viegli, neņemot vērā laikapstākļus, jo Somijā ir kāds foršs likums, kas saucas “Brīvība klīst” – jeb ikviena tiesības uz publisku piekļuvi dabai. Te atļauts lasīt sēnes, ogas, nacionālajos parkos ieeja ir bez maksas, un drīkst arī celt telti, kur vien tīk – vien ārpus apdzīvotām vietām. Jā, tas visu šo situāciju atviegloja! Viesnīcas Somijā ir ļoti dārgas, kamēr cenas veikalos vēl ir pat ļoti pieņemamas – vismaz tiem produktiem, ko uzturā lietojam mēs. Jāatzīst gan, ka alus un stiprie dzērieni ir trīs reizes dārgāki. Tomēr, ja seko līdzi tam, ko īsti pērc, nav viegli – produktu, sastāvdaļas, salātu saturs veikalos ir vien divās valodās – somu un zviedru. Un ej nu izzīlē, kas tajos plauktos stāv. Tomēr Ineta un Maksims mūs iepazīstināja ar tradicionālajiem veģetārajiem ēdieniem, tāpēc Somijas garšas ir izjustas!

Ar stopiem sākumā bija grūti, bet pēdējā diena pierādīja, ka droši vien mēs tomēr tiktu visur, kur vajadzētu. Pie katras valsts jau nedaudz „jāpiešaujas”, un tam vajadzīga vismaz nedēļa. Tieši tas laiks, cik mēs šeit pavadījām.

Pārliecinājāmies, ka cilvēki Somijā ir jauki. Tie gan nav tik atvērti un runātīgi kā valstīs, kurās pabijām ilgāk strādājot, bet kopumā atmosfēra bija pozitīva. Un nav brīnums, ka Somija ANO ziņojumos tiek saukta par vienu no laimīgākajām valstīm pasaulē. Arī šajā īsajā laikā pārliecinājāmies par to, ka valsts ir sakārtota, cilvēki ir apmierināti ar esošo situāciju un par to drošības sajūtu, ko tie gūst, dzīvojot Somijā.

Protams, te vēl ir daudz jo daudz iepazīstamo lietu. Sievu nešanas čempionāts, somu pirts, ziemeļbrieži, Salatētis, nenorietošā saule un ziemeļblāzma? Jā, tas ir tas, ko atstājam nākamajai reizei, ieliekot somā sāļās lakricas paciņu, kas mums atgādinās par mūsu pirmo tālāko soli ārpus mājas šajā dīvainajā laikā.

Dažreiz gan – lai tiktu uz priekšu, jāsper solis atpakaļ. Ķīna ir pamodusies, esam pieņemti darbā, un tiekam aicināti uz turieni. Protams, sākotnēji gan jāsaņem vīza, un tam nepieciešami dokumenti, ko mums iespējams nokārtot tikai Latvijā. Un tā – neliela atelpa.. Un drīz jau zināsim, kas notiks tālāk. Pagaidām peldam pa straumi, ejam tur, kur ceļš mūs ved. Kiitos, Suomi!

Un tā arī atgriežas kaučsērferis.

Sarunas visu vakaru ir patiesi interesantas. Puisis stāsta, kā tad tam bijis pielāgoties Somijai, nākot no pilnīgi citādas valsts. No nekārtības uz sakārtotību, no karstuma uz aukstumu.. Tas saka, ka neparastākā pieredze tam bijusi, pirmo reizi mūžā ieraugot sniegu. Aruns nespējis noticēt acīm – vai tiešām sniegs izskatās šādi? To tiešām var redzēt un sataustīt – pat saskatīt katru sniegpārsliņas lapiņu?

Pēc nelaimes gadījuma ar velo Aruns attapies slimnīcā un sapratis, ka tā ir ekskluzīvākā slimnīca viņa mūžā (protams, Indijā ir citi standarti). Tam interesants licies it viss, tikai ēdiens bijis neliela vilšanās, jo te jau nav tāda garšu un produktu pārbagātība. Lielāko šoku viņam Somijā sagādājis zilais siers. Un arī sēņošana, kad tas bez vietējo palīdzības mežā meklējis labumus pēc internetā atrodamajām bildēm. Redz – izdzīvojis. Jautājam, vai viņš sadraudzējies ar daudziem kaimiņiem. Puisis nosmej un saka – tie taču somi. Kā tas uzsācis sarunu, soms vien īsi atbildējis un turpinājis darīt savus darbus. Tā jau ir tajās ziemeļu zemēs.

Protams, nonākam arī pie vīrusa tēmas, jo mūsu draugs strādā ar šādām lietām un pēta tās zem mikroskopa. Tas saka, ka visa šī padarīšana ir ļoti aizdomīga. Pirmkārt, aparāts, ar ko Covid testi tiek veikti, nav tam paredzēts. Stāstīsim vienkāršiem vārdiem, jo Aruns mums to visu pasniedza traki zinātniski. Vīrs, kurš šo aparātu izgudroja, to bija paredzējis citiem mērķiem – mazu šūnu daļiņu pētīšanai. Tas saņēma Nobela prēmiju par šo ierīci, un tad citus piekodināja šo izgudrojumu nepielietot vīrusu noteikšanai. Un kas notika? Vīrs mistiskā kārtā nomira novembrī, un jau nākamajā mēnesī klāt bija vīruss, ko nu testē ar aparātu, kas tam nav paredzēts. Turklāt šādiem sarežģītiem testiem nepieciešams laiks, vairākas pārbaudes, jo viena reizē nevar noteikt, vai vīruss tiešām ir vai nav. Interesants stāsts no Āfrikas. Kovida testu dīvainības pārbaudīja Tanzānijas prezidents. Tas vairākām laboratorijām pasaulē nosūtīja dažādus šķidrumus – pat šķīdinātu benzīnu un kokakolu – un no katras pasaules malas atnāca citādi rezultāti – daži šajos šķidrumos bija atraduši koronu. Kādi secinājumi? Baisi, ka pasaule ir tik viegli kontrolējama, ka ar informāciju ir tik viegli manipulēt! Katrā ziņā šis sociālais eksperiments ir izdevies, bet kur tas iet – tas gan būs interesanti.

Aruns mums pagatavo indiešu vakariņas, kas beidzot ir ar īsto asumiņu, ko šajā pasaules galā grūti atrast, un tad jau jādodas gulēt. Bet mūs sagaida pavisam interesanta ziņa. Esam gatavi intervijai ar Ķīnas darba devēju piecos no rīta, bet tad mums tiek pateikts, ka šī intervija būs piecas stundas vēlāk. Mūsu desmitos! Tas mūs nedaudz izsit no sliedēm, jo esam jau nopirkuši autobusa biļetes uz Helsinkiem. Kāpēc? Saprotam, ka Somijā laikapstākļi pasliktinās ar katru dienu un tālāk jādodas ātri. Un, lai vairāk redzētu un mazāk izmirktu, autobuss ir ļoti labs risinājums. Somijā ir forša firma (līdzīgi kā Flixbus Eiropā), kas par nelielām naudiņām arī var būt labs pārvietošanās variants. Bet nu – intervija autobusā? Jā, ar to nu nāksies samierināties. Interesantāk taču.

Kaučsērferis no rīta neceļas, lai no mums atvadītos, bet mēs jau septiņos esam gatavi doties. Rītā ir burvīgs saullēkts – rozi violetās debesis aizdomīgi saka, ka lietus nebūs. Bet tam nevar ticēt. Mūsu galamērķis ir Porvoo – Somijas otra vecākā pilsētiņa 48 km no Helsinkiem. Sēžamies busa otrajā stāvā. Tas gan ir pustukšs. Jau Ineta mums teica, ka tagad transporti tādi tukši, jo cilvēki baidās socializēties. Un tās maskas jau arī nepalīdz. Kā Aruns stāsta, šķaudot tās mikropilītes tāpat iziet cauri audumam, un ir pat taisīti eksperimenti, lai par to pārliecinātos. Bet nu kāpēc gan ne – ja tas citiem rada drošības sajūtu.

Līdz Helsinkiem, protams, mūs pavada lietus mākoņi, bet beidzot esam siltumā. Esam izgulējušies un sasiluši. Uhh, Somija ir valsts, kas jābauda vasarā, vai ziemā ar kārtīgu ekipējumu.

Pienāk desmit. Saņemam zvanu no mūsu drauga Ķīnā un viņa ķīniešu priekšnieces, kas mūs gatava uzņemt darbā. Intervija, protams, ir saraustīta. Divstāvīgā autobusa pēdējos sēdekļos mēģinām netraucēt pārējiem ar pārlieku skaļu bļaušanu, tajā pašā laikā mēģinot atbildēt uz visiem jautājumiem, un uzdot savējos. Liekas, ka dāmai patīkam, un tā sāk stāstīt par darba vīzas kārtošanas procesu. Jā, viss jau galvenokārt atkarīgs no tās. Tā kā man ir maģistra grāds izglītībā, vīzas iegūšana ir ļoti iespējama. Arčam iesaka kārtot ģimenes vīzu, ja nu viņa dokumenti cauri neiziet. Bet mēģināts nav zaudēts. Saņemam sarakstiņu ar papīriem, kas skolai nepieciešami, un tas dod skaidrību – Latvijā jāatgriežas, lai uztaisītu medicīnisko izziņu. Un to pašu mākslīgo vīrusa testu.

Nu vien jāgaida, vai Igaunija būs „sarkanajā” sarakstā – ja tā, tad turpināsim ceļot vēl nedēļu un atgriezīsimies Latvijā no citas valsts. Ja tā nebūs ierakstīta bīstamo valstu listē, tad atgriezīsimies caur to, lai sataisītu gala dokumentus un nosūtītu tos Ķīnai. No Ķīnas atbilde būs jāgaida divas nedēļas. Un tās arī noteikti pavadīsim ārzemēs. Ja atbilde būs apstiprinoša – nav ko domāt – būsim tikuši uz savu iecerēto galamērķi! Ja nē – tad vēl desmit varianti padomā! Bet līdz tam vēl laiks.

Tā nu Helsinkos pārsēžamies busā uz Porvoo un pavisam drīz esam klāt. Sarkanas koka mājeles izgrezno upes krastu, un aizmugurē tām paceļas milzīga viduslaiku katedrāle. No pakalna redzama visa vecpilsēta! Šī vietiņa ir patiešām skaista, līdz ar Nuuksio nacionālo parku – viena no mūsu mīļākajām! Un beidzot – beidzot šodien spīd saulīte! Vismaz līdz pēcpusdienai.. Diena ir jauka un nesteidzīga, lai arī pa galvu skraida simtiem pārdomu un iespējamo rīcības variantu. Tomēr vakarā plānojam atgriezties pie Inetas, jo jau svētdienā mēs Somijai teiksim „atā!”

Porvoo saulīti drīz vien nomaina lietus mākoņi, un tad, kad viss apskatīts, jādodas uz Helsinkiem. Vēlreiz atvadāmies no skaistajām mājelēm un stopējam. Jā, uz Helsinku pusi taču viegli tikt, un tā arī ir! Pavisam drīz auto aptur kāda dāma, kas visai labi zina angļu valodu – izrādās – skolotāja. Viņai uzreiz mums ir daudz jautājumu, un tā arī apgalvo, ka esam tai pirmie stopētāji. Dāma stāsta par dzīvi Somijā un jautā mums par Latviju. Patiesībā, jūtam, ka latvieši somiem patīk, un to apstiprina arī Ineta. Ja uz dažām tautībām somi skatās nedaudz šķību aci, tad latvietis tomēr te ir cienīts. Dāma stāsta vairāk arī par Porvoo saldumu fabriku. Jā, te saldumu mīļiem būtu īsta paradīze! Labākais Somijas zefīrs reiz tika saukts par „nēģera buču”, bet tad, kad pirmais vārds zefīra nosaukumā pēkšņi kļuva par aizvainojošu, to noņēma, un palika tikai „buča”. Somiete gan attaisnojas, ka somu valodā „nēģeris” vienmēr bijis normāls vārds un mēs to apstiprinām par latviešu valodu. Bet pasaule mainās, un jāpielāgojas!

Dāma stāsta arī par to, ka Somijā ir ļoti lieli nodokļi. Tomēr viņai patīkot, ka šajā valstī viņa vienmēr var justies droši – policija vai medicīniskā palīdzība nekad neatraidīšot, ja paliksi bez darba, tad būs pieejams bezmaksas ēdiens, dzīvesvietas izmaksas tiks nosegtas un vēl saņemsi minimālos 500 eiro mēnesī. Jā, un nodokļi esot nedaudz zem 30%.. Somija ir attīstīta zeme, un nav brīnums, ka daudzi ārzemnieki izvēlas dzīvot šeit – nu gluži cilvēcisku dzīvi.

Ceļš līdz Helsinkiem paiet raiti un šoreiz saņemam arī kontaktus – dāma lūdz viņai zvanīt, ja nu kas nepieciešams, vai kas gadījies ar naktsmājām. Atvadāmies, un nu jāķer pilsētas buss, lai atkal satiktos ar mūsu latviešu draugiem! Tad gan atklājas, ka telefona aplikācijā, ko ielādējām biļešu iegādei, iespējams iegādāties biļeti tikai vienam cilvēkam. Un alternatīva ir vien īpašie R-kioski, kur pārdod biļetes. Tāds atrodas divu kilometru attālumā, slimnīcā. Protams, tur visiem esam dīvaini mugursomaiņi, kas iemaldījušies nepareizā vietā, bet biļetes saņemam, un drīz vien esam pieturā. Šo dienu laikā esam ievērojuši, ka somiem ļoti patīk franču buldogi. Šķiet – katram trešajam suņu saimniekam ir tieši francis, un arī tāds kopā ar mums gaida autobusu.

Ineta un Maksims ir ļoti viesmīlīgi un lieliski sarunu biedri – vienmēr ir par ko pasmieties un par ko papriecāties! Ineta mums sacep pankūkas un atkal tiekam lutināti! Bet tad atveram mājaslapu, kur uzrādās jaunie valstu saraksti. Un kas tad nu? Igaunija ir dzeltenajā sarakstā, kas nozīmē, ka pēc tās šķērsošanas jāievēro karantīna! Ko darīt? karantīnu atļauties nevaram, jo jākārto dokumenti Ķīnai!

Arī Somiju nav izdevies izpētīt tik dziļi, cik plānojām laikapstākļu dēļ. Te ir ļoti daudz skaistu nacionālo parku, kas labiekārtoti atpūtnieka priekam, te ir daudz skaistu pilsētiņu, saunas, salavecis un ziemeļblāzma, bet tas viss jāatstāj nākamajai reizei. Nu priekšā pārdomas – kur lidot, kā braukt, kā nokārtot tos dokumentus? Saprotam, ka jāsteidzas uz prāmi – tieši tik negaidīti un tieši tik strauji. Un Ineta ar Maksimu mums palīdz īstenot šo plānu, ko jaunie noteikumi un dīvainā situācija pasaulē mums pasniedz. No Helsinkiem uz Tallinu prāmji iet visai bieži un tie ir arī pieņemamās cenās – lētāko braucienu var atrast par 7 eiro!

Tā nu atvadāmies no Somijas šodien. Lai arī neapskatījām tik daudz, cik gribējās, šis laiks šeit bijis patiešām īpašs, un par to lielākoties jāpasakās mūsu draugiem. Paldies Inetai un Maksimam par ievadīšanu Somijas dzīvē – nedēļas laikā esam uzzinājuši patiešām daudz un zinām, ka Somijā noteikti vērts atgriezties!

**

Šo dienu atklājums. Un noslēgsim ar interesantiem faktiem par Somiju! Jaunākajā ANO ziņojumā norādīts, ka Somija tagad ir vislaimīgākā valsts pasaulē. Ziemeļvalstis tāpat parasti ir augšgalā, bet Somija veikusi lielu kāpumu no 5. uz 1. vietu.

Sodi par ātruma pārsniegšanu Somijā tiek aprēķināti no pārkāpēja kopējiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka miljonāriem var draudēt naudas sodi līdz pat 100 000 eiro, ja tie brauc ātrāk par atļauto ātrumu.

Somijā ir arī pavisam dīvaini sporta veidi kā, piemēram, sievu nešanas čempionāts, odu medību sacensības un purva futbols. Starp citu, pirmā balva sievu nešanas čempionātā bija sievas svars alū!

Šī valsts ir ezeriem bagāta un dažkārt to dēvē par “tūkstoš ezeru zemi” – kopumā te ir vairāk kā 180 tūkstoši ezeru!

Jau zināms, ka Ziemeļvalstis patērē daudz kafijas, un tiek teikts, ka vidējais soms gadā patērē pat 12 kilogramus kafijas! Somi dzer arī daudz piena. Te esot vislielākais piena patēriņš pasaulē uz vienu iedzīvotāju gadā!

Te ir arī ļoti daudz smagā metāla mūzikas grupu. Noteikti atceries grupu Lordi, kas Eirovīzijā uzvarēja ar savu dziesmu “Hardrock Halleluja”. No Somijas nāk tādi mākslinieki kā Nightwish, Apocalyptica un HIM.

Interesanti, ka Somijā saunu ir vairāk nekā automašīnu! Pat Burger King ieskrietuvē Helsinkos ir sauna! Un arī daba te ir pasakaina. Ziemas laikā te iespējams redzēt ziemeļblāzmu, kā arī piedzīvot Polāro nakti! Un, protams, ir laiks, kad saule īsti nemaz nenoriet!

*

Iztērētie līdzekļi: ~62 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~194.10 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~90)

Un tā pienāk laiks doties tālāk.

Arī otrdienas rītā visi devušies darbiņos, mēs krāmejam somas un dodamies uz autobusu. Jā, no Helsinkiem arī nav viegli tikt ārā, turklāt Nuuksion nacionālais parks ir pavisam netālu no pilsētas, līdz ar to ar busu ir viegli tur tikt. Pēc pusstundas gājiena sasniedzam pieturu, bet tur uzzinām, ka pie šoferīša biļeti iegādāties nevar, tāpēc kāpjam vien no busa arā un ejam uz kiosku, kur somiete mums palīdz tikt skaidrībā ar Helsinku apgabala zonām un nepieciešamajām biļetēm. Beigās katrs par braucienu samaksājam 3.30 eiro un jau pēc stundas sasniedzam nacionālo parku. Jā, laikapstākļi gan nav patīkami – ārā līst tad mazāk, tad stiiprā, bet tas mitrums ir visu laiku.

Tomēr pirmais, ko pamanām pie parka takām, ir milzīgāks bekas un baravikas. Uhh, tik grūti paiet garām tām sēņu audzēm! Ineta jau stāstīja, ka paši somi šīs sēnes nemaz tā neēd, tāpēc tām pilni meži. Telefonā jau esam atlikuši punktus, ko parkā vēlamies apskatīt, un pirmais no tiem ir kāda ala milzīgā akmenī. Patiesībā, viss parks ir viens liels akmeņu krāvums, uz kā visādi saauguši dažnedažādi koki. Savukārt skatupunktā iespējams paraudzīties uz diviem no vairākiem tepat esošiem ezeriem. Jā, vasaras laikā te tiešām ir pastaigu paradīze! Nu gan jāpiesargās no slidenajiem akmeņiem. Priecājamies par līdzpaņemtajiem gumijniekim un Vjetnamā pirktajiem biezajiem lietusmēteļiem – bez tiem jau sen būtu līdz kaulam izmirkuši!

Tā izpētām gan parkā ierīkotās bezmaksas atrakcijas, gan skaistās takas, kas katra aizvijas uz citu pusi. Nokļūstam pat līdz ziemeļbriežu dārzam, kas gan strādā tikai pēc pieraksta. Pašu īpašo briedi mus tā arī neizdodas atrast. Pa kalniem un lejām, pa trepēm un peļķēm nokļūstam pie kempinga vietām. Jā, jau esam samierinajušies ar slapju nakti. Visi “ciemi”, kas kartē vismaz pēc tādiem izskatās, izrādās vien privātās villas, kur somi brauc atpūsties vasarā. Tā nu nekāda civilizācija – mežs vien! Parks, protams, ir skaists, un neticamas ir tās koku saknes, kas pilnīgi taisni saaugušas gar klintīm, un zaļzaļās sūnas, kas slēpj sēņu plantācijas, bet vislielākais prieks mums ir ieraugot kādu mājeli, kas paredzēta ugunskura kurināšanai. Beidzot! Nojume! Visa garā 15km gājiena laikā nebija ne soliņa, kur atsēsties, bet nu beidzot varam nomest somas un nedaudz atvilkt elpu. Jā, arī ar somām plecos sen taču nav staigāts.

Interesanti, ka parkā redzējām arī saunas un īpašos atpūtas namiņus – bet tos iespējams atvērt vien pēc savas vietiņas pierezervēšanas. Tomēr šīs ugunskuru nojumītes ar skursteni viducī ir bez maksas, un pat malkas šķūnītis ar veselu krāvumu pagalēm atrodas turpat blakus! Sapriecājamies, ka tomēr varēs telti mēģināt iespiest zem tās mazās nojumītes un salīt tikai pa pusei. Bet līdz pašai pievakarei vēl paejamies apkārt, un tas ir lielisks lēmums. Protams, uzejam slēgtas kafejnīciņas un laivu nomu (visā parka teritorijā nevienu cilvēku neesam satikuši!), bet tad arī pavisam lielisku vietu – milzīgu nojumi, kur salīst varētu pat astoņas teltis! Un turpat arī ugunskura vieta zem jumtiņa un malkas šķūnis! Tāds prieks un tāds atvieglojums – tomēr šodien nesalīsim! Turklāt, no Turku atsaucies ir kaučsērferis – arī nākamās divas dienas par salīšanu nebūs jāuztraucas! Tagad tikai jāskatās, vai naktī ciemos neatnāks lāči, par kuriem arī parkā bija saliktas zīmes, un tad vēl jāizdomā, kā tiksim uz ceļa un kā aizstopēsim. Bet tas jau nākamajai dienai. Šī ir izdevusies!

Naktī ik pa laiciņam nākas izbīlī satrūkties, jo garām tad kāds padipina pa koka grīdu, tad netālu tie paši zari arī lūzt. Bet tā arī sagaidām rītu, tik ļoti priecīgi par sauso nakti. Un kā reiz – ārā saulīte! Vēl stundu uzkavējamies pie bruvīgā ezera, kurā spoguļojas Somijas meži, un tad uzsākam gājienu ārpus parka. Nez, vai izdodsies šodien pievarēt 150 km ar autostopiem un nokļūt Somijas vecākajā pilsētā?

Pēc vakardienas noietajiem kilometriem šodien sāp kājas, bet neko jau – ceļš jāturpina. Pa kalniem un lejām līdz nokļūstam autobusa pieturā. Jā, no parka jau ārā tagad neviens īsti nebrauc, jo vakardien neviens tā arī nebija te bijis. Vien no rīta kāda dāma ar mums drosmīgi uzsāk runāt somiski, kad mākam tai somu valodā atņemt sveicienu. Jā, izskatāmies pēc vietējiem, bet parunāt neko taču nemākam.

Drīz pienāk autobuss un šoferim atkal jautājam, vai par biļeti var norēķināties skaidrā naudā. Šoreiz mežā kiosku, kur biļeti nopirkt taču neatrast. Soms papurina galvu, un saka, ka mums vajadzēja biļeti iegādāties vakardien. Vienīgi vēl aplikācija telefonā varētu būt kā instruments norēķinam. Mēs stostāmies, bet tad vīrs atļauj kāpt mums busā. Īsti nesaprotam, vai bez maksas, bet brauciena laikā to aplikāciju arī ielādējam telefonā. Kad mūsu pietura klāt, šoferis autobusu neaptur, jo vienkārši domā, ka nesaprotam, ko paši darām. Bet tad sakām tam, ka mēģināsim stopēt uz Turku. Soms nosmej, biļeti telefonā nejautā un izlaiž mūs no busa, un tā arī atvadāmies, neiztērējuši tos sešus eiro. Jauki!

Un nu laiks autostopiem. Paejamies gabaliņu, saprotot, ka te īsti nav, kur mašīnām apstāties, jo visapkārt tās stāvās klintis. Bet ko tad padarīt – tāpat jau stopējam. Visās pasaules malās tas mums izdevies. Un te vēl ir Eiropa! Drīz vien piestāj jauna meitene un jautā, uz kurieni mēs. Uzzinājusi, ka neesam vietējie un mēģinām tikt uz Turku, tā izbrīnā iepleš acis. Paved tā mūs vien mazu gabaliņu uz priekšu, uz nobrauktuvi uz lielceļu. Tur mums būtu kāds jānoķer. Tomēr meitene brīdina – Somijā autostpi nav populāra lieta.

Neko – stāvam tāpat. Jā, garām mums brauc vien strādnieki, vecāka gadagājuma ļaudis un vien retais jaunietis. Daži ignorē mūs, citi papurina galvu. Kāds tālbraucējs vien noplāta rokas – pagriezienā tie apstāties nevar. Un tad Arča atklāj arī to, ka pazaudējis savu telefonu. Jā, tas notiek katra ceļojuma laikā. Vai nu autobusā vai pie meitenes, kas pati jau aizbraukusi uz Helsinkiem, vai vēl nez kur – bet telefona nav. Neko, jau gads garām – tāds termiņš ierasti ir Arča ierīcēm.

Drīz sāk arī smidzināt un saprotam, ka jāmeklē cits risinājums. Dodamies nost no ceļa, cerot pabraukt pa mazākiem celiņiem, varbūt pa maziem gabaliņiem tomēr izdosies tikt tālāk. Kājas noberztas, tad karsti tad auskti. Bet ejam. Soļojam gar lielceļu, mēģinot stopēt. Un nespējam vien nobrīniīties, ka somi var būt tik neatsaucīgi! Ejam un ejam, un nesaprotam, ko lai dara. Agros rītos no Helsinkiem uz Turku iet autobusi par 8 eiro, bet jau pēcpusdienā cena dubultojas. Un mazie autobusu pārbraucieni arī izmaksā 3 eiro, tāpēc tos nemaz nav jēgas ņemt. Nesaprotam, ko lai dara, pagājušas jau trīs stundas. Tad, kad jau cerība zudusi, beidzot apstājas kāds pavecāks vīrs. Oho! Kāds prieks! Mēs nosaucam tuvāko pilsētiņu, bet tad paskaidrojam, ka ceram nokļūst uz pašu Turku, un izrādās, ka vīrs brauc pusceļu līdz tai, un aicina mūs līdzi. Vīrs nedaudz zina angliski, jo pirms 50 gadiem dzīvojis Austrālijā. Lielas gan mums tās sarunas nesanāk, bet ir jauki, ka soms zina Latviju, un saka, ka tur ir bijis un viņam ļoti patīk. Latvija un Somija esot arī labākās valstis – tāpēc, ka mums taču nav korona.

Opis mūs izlaiž kādā mazā ciemā, un tad sākas lietusgāze. Skrienam veikalā sasildīties. Mazajās bodītēs izvēle nekāda, vietējie smaida, redzot tūristu. Interesanti gan, ka tik maz cilvēku te zina angļu valodu. Pat jaunie ir nedroši. Somu un zviedru ir valsts valodas un tāpēc uz produktiem viss izlasāms tikai tajās.

Kad apsēžamies uz soliņa pie veikala pusdienot, kāds tantuks atkal mūs uzrnā somiski un neviens nesaprot, kāpēc mēs neatbildam. Bet tad atgriežmaies uz ceļa. Jau domājam, kādus busus meklēt, kur nakšņot un ko darīt. Šodien nojukusi arī kaučsērfinga aplikācija telefonā, kaučsērfinga mājaslapa neiet. Kā tad tiksim pie tām divām solītajām naktīm? Tomēr, kā par brīnumu, pēc stundu ilgas gaidīšanas apstājas auto. Jauna meitene saka, ka brauc uz Turku, un esam tai pirmie stopētāji! Šādi mums ir veicies diezgan bieži!

Meitene saka, ka vīrs tai venmēr atgādinājis – ja kādu ceļmalā redzi, apstājies un pajautā, vai vari palīdzēt. Nu re – paldies vīram! Arī mūsu janā draudzene anglisi nerunā daudz, bet māk stāstīt, ka viņai ļoti patīk Latvija – sevišķi Rīga un Liepāja – tur esot tāda sena aura. Viņai patīkot, ka Latvijā ir daudz tirdziņu, kuros vietējos labumus pārdodot veci tantuki, kamēr Somijā visi iepērkas lielveikalos. Te jau arī redzējām tirdizņus, bet tie visi ļoti dārgi. Meitenei patīk smilšainās pludmales, jo te jau tikai klintis. Tomēr Somija arī ir viena liela un skaista zeme, ko nemaz tā viegli neapbraukt. Un arī meitene atzīst, ka ar stopiem pārvietojas retais – būtībā tādi nav redzēti.

Bet tā nu tiekam līdz Turku. Meitene mūs izlaiž pilsētas centrā un tā nu dodamies “pa taisno” uz bibliotēku, lai noskaidrotu, kas tad īsti ar to kaučsērfingu notiek. Tur datoros majaslapu ir iespējams atvērt, bet mūsu indniešu kaučsērferis tā arī nemaz nav atbildējis. Aizsūtām tam vairākas vēstules ar mūsu kontaktiem, un atrodam puisi arī FaceBook. Tad ejam apstaigāt pilsētiņu. Apskatām vecāko katedrāli Somijā un vairākus muzejus, kur iekšā gan neejam augsto cenu dēļ. Informācijas centrā mums palīdz saprast, kas tad Turku arhipelāgā ir sasniedzams ar busu, savukārt pats lielais tirgus placis tiek restaurēts. Gājēju iela ir jauka un pilsētiņa liekas pavisam moderna. Kā nekā tā reiz nodegusi līdz ar zemi dēļ neuzmanīgas apiešanās ar uguni tā laika koka māju pilsētiņā. Bet nu Turku pārbūvēta pa janam un vēl redzami nepārtraukti uzlabošanas darbi.

Tad atgriežamies bibliotēkā un saprotam – indietis par mums aizmirsis. Tas nav devis ziņu arī septiņos vakarā, un tā nu atmetam ar roku – atkal jātiek pašiem galā. Arča internetā atrod nojumītes, zem kā varētu paslēpties lietus laikā, un tad dodamies uz veikalu un uz busu. Smejam, ka visi kā cilvēki brauc uz mājām, mēs autobusa šoferim rādām kartē nojumīti. Jā, te biļetes var iegādāties autobusā, un viena biļete maksā 3 eiro, tā derīga divām stundām.

Nokļūstam lielā parkā, ārā sāk līt, bet pa visām lietavām aktīvi ir gan tenisisti, gan futbolisti. Un, kā jau nojautām, arī mūsu nojumīte jau aizņemta – tur sēž futbolistu sievas un dalās savos stāstos. Domājam, ka patraucēsim tās nedaudz vēlāk, bet līdz tam pastaigāsimies. Un tā nu uzejam milzīgu noslēgtu loka šaušanas laukumu, pie kura uzcelta pavisam liela nojume – vieta kādām 20 teltīm! Oho! Protams, tas noteikti nav atļauts, un teltīm nav paredzēts, bet tāpat atsēžamies, un gaidām, kas notiks naktī. Astoņos gan iededzas visas kompleksa gaismas.Vai tas tā automātiski? Nezinām. Atliek vien gaidīt. Redzam, ka tepat mūs fimlē gan parastā, gan infrasarkanā kamera. Tomēr šī diena tāpat kā iepriekšējā bijusi izaicinoša, tāpēc ceram vismaz uz mierīgu nakti!

Un, par laimi, nakts arī ir mierīga. Ārā gāž kā ar spaiņiem, bet mēs atkal esam drošībā zem jumtiņa. Un par to patiess prieks. Noguļam līdz pat saullēktam un tad gan taisāmies – ja nu tomēr kāds nāk šaut tās bultas pa visu lietu! Atkal dodamies uz autobusu un uz pilsētas centru. Šoreiz uzzinām, ka Somijā viena centa monētas nelietojot, bet autobusā vispār pieņem tikai no pieciem centiem. Interesanti.

Lidl ir lētākais veikals šeit, un tur arī paņemam brokastis, lai dotos uz Turku arhipelāgu 11 km attālumā. Turku arhipelāgs noteikti ir viens no visražīgākajiem pasaulē: kopumā no Turku līdz pat Ālandu salām ir izkaisītas aptuveni 20 000 salas, visbiežāk tās atrodas neskartā dabiskajā stāvoklī. Un patiesi – tur rīta agrumā mūs uzreiz sagaida zvēri – tad vāveres skraida pa ceļu, tad stirnas mūs netālu novēro. Un beidzot arī uzspīd saulīte! Pagaidām gan tāpat liekas, ka nu nevar taču būt trakāk par Somijas rudeni – cik tad var līt! Arī temperatūras ir pietiekami zemas, lai gribētos uz kādām siltākām zemēm.

Apstaigājam nelielo saliņu, kur esam ieradušies, un atkal pārliecināmies, ka Somijas daba ir tiešām mežonīga – vēji plosa kokus, viļņi sitas krastā, un rets soms ved pastaigā savu suni. Somi nav tik smaidīgi kā briti vai jaunzēlandieši – nu kā jau īsta ziemeļu tauta tie īsti nesaprot nepamatotu sveicienu vai smaidu.

Šodien beidzot atsaucas arī mūsu indniešu kaučsērferis. Tas saka, ka mūsu ziņas neesot saņēmis, bet šodien mūs gatavs savā mājiņā uzņemt. Līdz tam vēl apskatām pašu Turku pili, kas ir vairāk nekā 700 gadus vecs vēstures piemineklis. Tās granīta akmens sienas slēpj sevī Somijas vēstures muzeju. Līdz ar Turku katedrāli šī pils ir viena no vecākajām ēkām Somijā, kas joprojām tiek lietota, saglabājusies kopš viduslaikiem. Pils gan pašlaik tiek renovēta, savukārt paši muzeji šķiet nesamērīgi dārgi.

Dienu noslēdzam ar pilsētas vecās daļas apskati. Jā, ir saglabājies neliels rajoniņš, kur vēl redzamas vecās koka ēkas, kas reiz nodega lielajā pilsētas ugunsgrēkā. Bet tad arī dodamies pie kaučsērfera. Turku ir jauka pilsētiņa, bet Somija kā tāda pašreiz ir diezgan grūti apceļojama. Ārā ir auksts un lietains, cenas ir augstas un telts ir vienīgais risinājums. Tāpēc saprotam, ka kāda pieturvieta būs arī jāizlaiž. Viss tālākais ceļš gan atkarīgs no rītdienas intervijas ar ķīniešiem.

Tā nu sasniedzam Aruna māju. Tā atrodas studentu rajoniņā. Mūsu vecuma puisis pašreiz studē doktorantūrā – šūnu bioloģiju. Tas saka, ka atbraucis uz Somiju bezmaksas izglītības meklējumos. Ja Indijā šādā sfērā izglītība ir ļoti zemā līmenī, tad Eiropā ir lielākas iespējas. Puisis gan vēlējies tikt uz Vāciju, bet, tā kā uz turieni dodas daudzi, konkursu viņš neizturējis. Bezmaksas izglītību piedāvājusi arī Norvēģija, bet tur dzīves dārdzības dēļ nebijis iespējas braukt. Somija savukārt pirms pāris gadiem atcēlusi šo bezmaksas izglītības piedāvājumu – nu tas pieejams tikai eiropiešiem. Bet nu jau Aruns ir doktorantūrā, un par studijām saņem arī samaksu.

Puisis mūs uz pāris stundām pamet, lai dotos pastrādāt, un mēs varam beidzot sasildīties karstā dušā un atvilkt elpu. Nu ko – nākamajās dienās būs skaidrāks tas plāns par to, ko darīt, kurp doties un kur, galu galā, apstāties, lai iekrātu līdzekļus tālākai pasaules iepazīšanai!

**

Šo dienu atklājums. Un nu nedaudz par apmeklētajām vietām!
Helsinki ir vistālāk ziemeļos salīdzīnājumā ar citām kontinentālās Eiropas galvaspilsētām. Tā tiek saukta arī par aukstāko galvaspilsētu. Somijas galvaspilsētā katru gadu ir aptuveni 120 lietainu dienu, ko esam izjutuši arī uz savas ādas. Helsinku iedzīvotāju skaits ir aptuveni 650 tūkstoši cilvēku. Šis skaits kopā ar piepilsētas teritorijām ir 1 231 595. Helsinku pilsētas kopējā platība ir 715 kvadrātkilometri. To bieži dēvē arī par “Balto ziemeļu pilsētu”, jo daudzas tās ēkas ir veidotas no gaiša granīta.
Nuuksio nacionālais parks ir viens no Somijas 40 nacionālajiem parkiem. Parks, kas izveidots 1994. gadā, izplatās mežu un ezeru apgabalā Espo, Kirkkonummi un Vihti. Tas ir otrs tuvākais nacionālais parks galvaspilsētai aiz nesen izveidotā Sipoonkorpi nacionālā parka.
Turku savukārt ir valsts vecākā pilsēta un līdz 1812. gadam bija arī Somijas galvaspilsēta. Turku atrodas apgabalā, kur zviedru vikingu pēcteči piestāja 12. gadsimtā un devās iekarot tagadējo Somiju. Ar astoņu gadsimtu vēsturi Turku šodien ir tradicionālākā viduslaiku pilsēta Somijā. Upe ir pilsētas centrālais punkts, tā izklāta ar vēsturiskām laivām, no kurām dažas ir pārveidotas par restorāniem. Vasarā vietējie iedzīvotāji vakarā pulcējas gar tās krastiem, kas ziemā kļūst par milzu slidotavu.
Jāpiemin kāds foršs likums Somijā, kas mums tiešām patīk. Un tas saucas “Brīvība klīst” – jeb ikviena tiesības uz publisku piekļuvi dabai. Te atļauts lasīt sēnes, ogas, staigāt un celt telti, kur vien tīk – vien ārpus apdzīvotām vietām. Jā, tas visu šo situāciju atvieglo!

*

Iztērētie līdzekļi: ~49.60 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~132.10 eiro)
Noietie km: ~42 (km kopš ceļojuma sākuma: ~72)

Un tā Latvijā paskrējušas jau 99 dienas.

Protams, ātri. Protams, darbīgi. Tomēr, kā jau zinājām vasaras sākumā, savu ceļu turpinām septembrī. Lai arī mūsu sākotnējais plāns bija doties „pa taisno” uz Ķīnu pastrādāt, tur tik viegli šajā trakajā laikā vairs neiekļūt. Un tā – kā gan labāk izmantot laiku – jāceļo! Arī Eiropā mums vēl palikušas astoņas zemes, ko iepazīt. Bet te diemžēl ir „sarkanās” valstis, kur iebraukt varam, bet no kurienes ārā izbraucot 14 dienas zaudējam sēžot uz vietas, „karantīnā”. Un šīs sarkanā saraksta valstis tiek izziņotas katru piektdienu (vismaz Latvijā). Jāpiemin, ka katrai valstij gan šīs „sarkanās valstis” atšķiras. Būtībā, „bīstamās valstis” ir tās, kur uz 100 000 iedzīvotāju ir 16 saslimušie. Un tas ir vien 0.016 % no iedzīvotāju skaita. Un tāds tracis.. Bet, lai arī kā būtu, situāciju mēs izmainīt vai ietekmēt nevaram, tāpēc pielāgojamies!

Piektā septembra rītā ceļamies četros, izvedam suņukus pēdējā pastaigā un esam gatavi doties uz „drošo” zemi Somiju. Jā, uz ziemeļiem. Tur, kur noteikti ir vēsāk. Tur, kur noteikti līs lietus. Bet – kāpēc gan ne? Esam gatavi ikvienam jaunam izaicinājumam!

Somas salikt nu jau varam ātri un zinām, kas lieks, un kas tiešām nepieciešams. Nu atkal liekas, ka pavisam viegls nesamais – somas vēl nav piepildījušās suvenīriem, gliemežvākiem un skaistiem ceļā atrastiem akmeņiem. Mamma mūs nogādā līdz vilciena stacijai, un atkal atvadāmies. Šīs gan nav atvadas uz diviem gadiem, jo Latvija noteikti būs mūsu ceļā, lai sakārtotu nepieciešamos dokumentus katrai nākamajai zemei.

Tā rīta agrumā nokļūstam galvaspilsētā un dodamies uz autobusu. Šoreiz stopēšanu atstāsim Somijai. Tomēr nevaram zināt, kā gan būs – varbūt cilvēki tagad baidās uzņemt svešos savā auto. Tāpēc drošības labad Tallinu sasniedzam ar sabiedrisko autobusu. Lielāko ceļa daļu noguļam, bet tas, par ko vēlreiz pārliecināmies tajos nomoda brīžos, ir tas, ka Igaunija ir tiešām sakopta. Ciemi ir tiešām tīri, mājas izremontētas – daudz „Skandināviskāk”, kā Arča saka.

Sasniedzam Tallinu. Te esam bijuši vairākas reizes, un vēl un vēlreiz izstaigājam skaisto Tallinas vecpilsētu krustu šķērsu. Šoreiz gan esam trāpījuši arī uz „Ironman” skriešanas sacensībām, un daudzi ceļi nožogoti. Pilsētā daudz cilvēku, restorānos varenas atlaides, visi gatavi lielām svinībām. Var redzēt pāris indivīdus ar sejas maskām, bet kopumā – cilvēki priecājas un svin dzīvi, un tas ir forši!

Vakarpusē gan sāk līt lietus, un zinām, ka tas noteikti arī Somijā nebūs retums. Tad arī dodamies uz prāmi, kur alkoholu kastēm steidz mājās pārvest iereibušie somi. Jā, ballīšu atmosfēra ir visapkārt! Prāmis ir milzīgs, vairākiem stāviem, gluži kā Tallink. Esam izvēlējušies vienu no vairākiem prāmjiem, vakarpusē cenas tiem ir zemākas. Un tad arī baudām dzīvās mūzikas koncertus. Jauki!

Un arī pirmās dienas Somijā solās būt ļoti patīkamas. Šoreiz nav tā, ka aizbraucam nekurienē – mūs prāmja galapunktā sagaida latviešu meitene Ineta, kas ar vīru un meitiņu uz Somiju pārvākušies jau pirms sešiem gadiem. Uzzinām ļoti daudz par dzīvi Somijā. Un mūsu jaunie draugi ir sajūsmā. Tie saka, ka somi ir ļoti jauki cilvēki – tie nekad lieki „nestreso”, tomēr ir diezgan punktuāli. Pat skolas atveras tieši astoņos, un agrāk, pirms stundām, nav iespējams skolas telpās pat ieiet un skraidīt apkārt. Darbiņā iet ļoti labi, latviešu cītīgās rokas mākslā un celtniecībā tiek augstu novērtētas. Helsinkos ir ļoti daudz bagātnieku, bet esot interesanti, ka tos tā nemaz nevar pazīt. Tie braukā ar veciem auto, ģērbjas kā ierasti, ne kā pie mums, kad bieži vien ienākumi tiek izrādīti ar lielāku džipu un dārgāku rokas pulksteni. Un interesanti, ka somiem nepatīk ārišķība. Patiess stāsts par kādu igauni, kas sarunājis pie laba bosa interviju. Uz interviju tas devies no drauga aizlienētā poršā – nu tā, lai izskatītos labāk, bet soms, to ieraudzījis, skaidri pateicis: „Ja jau tu esi poršu nopelnījis „melnos” darbiņus darot, kamēr es par priekšnieku strādājot to nevaur atļauties, laikam jau darbs pie manis tev nebūs nepieciešams.”

Protams, te gan vairs neesot tik droši kā senāk, jo daudz ārzemnieku iebraukuši, sevišķi ekonomiskie bēgļi līdz ar tiem, kam tiešām vajag palīdzību. Pilsonību te var saņemt pēc pieciem darba gadiem, bet obligāti jākārto valodas eksāmens, un valoda nav no vieglākajām. Bet, ja esi pilsonis, īsti jau strādāt nevajag – 500 eiro ir minimālais pabalsts, dzīvoklis apmaksāts un pārtika pievesta divas reizes nedēļā no veikaliem, kur produktiem derīguma termiņš iet uz beigām. Protams, tad gan nevar neko iekrāt un aizceļot. Bet te ir viena no retajām valstīm, kur „nabadzīgie” sēž bāros – dzīvesvieta apmaksāta, ēdienu pieved, un tad tie 500 eiro paliek aliņam. Un vietējie netic, ka latvietim, piemēram, tāda diagnoze kā „depresija”, ko pēc diagnostikas arī valsts apmaksā, nepastāv – ja atlaists, tad jādomā, kur atrast nākamo darbiņu, lai nepaliktu bez dzīvesvietas, jo to jau valsts neapmaksā!

Jā, valsts ir ļoti attīstīta, saukta par vienu no laimīgākajām populācijām pasaulē. Esam uzzinājuši ļoti, ļoti daudz, un mēģināsim Tev par to visu pamazām pastāstīt!

Nākamo dienu iesākam ar sātīgām tradicionālajām brokastīm, par ko pasakāmies saviem lieliskajiem draugiem Inetai un Maksimam, un dodamies izbraucienā pa Helsinkiem. Mūsu pirmā pietura ir kāda interesanta vieta, kur vietējiem uzstādīta āra paklāju mazgātava. Jā, te, tāpat kā citās attīstītajās valstīs, tiešām rūpējas par cilvēku. Tik daudz infrastruktūras un labiekārtotu vietu un lietu bez maksas! Katrā ēkā veļas mazgātava, pirts un pat ballīšu telpa, kas mājas iedzīvotājiem pieejama bez samaksas, tikai jāpieraksta savs apmeklējuma laiks!

Vietējie daudz vingro – visur parki, sporta zāles dažādiem sporta viediem. Īpaši populāra esot skrituļošana. Nav brīnums, ka somi tik labi hokejā! Savukārt ar pārtiku ir tā – jāuzmanās no augļiem veikalos. Tie nāk ar lielām ķimikālijām. Tāpēc arī mūsu draugi izvēlas iet uz turku veikaliņiem, kuri šos augļus uz Somiju ieved daudz labākā kvalitātē. Savukārt daudzas latviešu preces iespējams atrast igauņu veikaliņos. Benzīns te ir tikai 20 centu/l dārgāks kā Latvijā, kamēr minimālās algas ir 5x augstākas. Vilcieni arī šajā zemē operē, un tie ir zemie vilcieni, kur nav jāpiepūlas ar iekāpšanu un izkāpšanu no tiem. Somi paši par sevi ir ļoti pacietīgi cilvēki, veikalos nekad nesūdzēsies par rindām, piedos visiem neveiklajiem satiksmes dalībniekiem. Bet mājiņas gan tiem jāceļ uz akmens. Jā, Somija ir tiešam akmeņaina zeme! Kā Maksims māk stāstīt, šīs klintis tiek spridzinātas, lai iegūtu līdzenu pamatu mājas celtniecībai. Kamēr īpašumi, kur ir melnzeme, kas retu reizi atrodama, ir ļoti dārgi. Pat koki te ir pielāgojušies – tie reāli aug uz akmeņiem!

Jā, Somija ir forša zeme, bet te arī jāzina tā somu valoda! Bet mēs kā ekskursanti vienkārši iegrimstam tajā, kas mums izrādīts. Helsinku centrā izstaigājam gan esplanādi, gan tirdziņu, kur pārdotas ogas, augļi un pat īpašās sēnes, ko somi uzskata par delikatesi (izskatās pēc tumšām gailenēm). Ir dažnedažādi suvenīri, sevišķi daudz visādu lietiņu no briežu ragiem. Un Ineta ar vīru mums vienu no šiem suvenīriem uzdāvina – nu tiešām tik mīļi!

Tad dodamies izpētīt pilsētas krāšņās katedrāles līdz uznāk liels lietus mākonis. Jā, laikapstākļi te ir diezgan neparedzami – saule, mākoņi, silts un auksts.. Bet neko – paši atbraucām piedzīvojumā! Un pat mūsu piedzīvojuma sākums ir lielisks! Izbraucam arī parkus, kur pat mūsu draugi nav pabijuši, un, protams, atkal uzzinām daudz jauna. Jā, piemēram, te suņi un kaķi uz ielām nav redzami. Paši vietējie tos nemaz tā brīvi ārā nelaiž – arī kaķi tiek likti pie saitītes. Ir tīras ielas, tīras kāpņutelpas. Pārsteigti esam par cenām lielveikalā – daudzi produkti ir pat lētāki kā Latvijā. Un tas, ko pārtikā lietojam mēs, ir tiešām pieejamās cenās, kas priecē! Vienīgais, ko šeit atļauties nevaram, ir viesnīcas – tās maksā sākot ar 40 eiro, bet tāpēc jau mums līdzi ir telts!

Jā, apkārt redzamas dažādas tautības, arī te strādājošie latvieši. Savukārt, ja Somijā iebrauc no kara valstīm, tad ir lieli pabalsti, vismaz pirmos trīs gadus. Pēcāk gan jāmāk izdzīvot pašam. Tomēr šajā zemē, kur valdība tiešām rūpējas par cilvēku, bešā palikt diez vai iespējams.

Dienu noslēdzam ar sarunām pie vakariņu galda. Mēs tiekam lutināti un iepazīstam Somiju caur reāliem stāstiem! Ineta mums iesaka nesteigties ar došanos tālāk – meitene aicina mūs palikt ilgāk, un tā arī nolemjam šajā jaukajā vietiņā uzkavēties līdz otrdienai. Pirmdienā gan visi dodas darbiņos un mēs paliekam pieskatīt kaķi, sarakstīt blogu un vēlāk arī baudīt dienu apkārtnē, kur dzīvojam – 15 km no Helsinku centra.

Saņemam zvanu arī no mūsu draugiem Ķīnā, kas jau aizrunājuši interviju ar darba devēju. Nu re – nelauzāmies tajās durvīs, un tās pašas pamazām sāk atvērties! Bet pagaidām – Somija. Kamēr visi darbiņā, dodamies pastaigā pa tuvējiem parkiem. Interesanti, ka Somijā uz noteiktu daudzumu māju un cilvēku ir skola. Un tiešām sanāk, ka skola un bērnudārzs ir burtiski ik uz stūra. Arī veikals ir viens pie otra. Stipro alkoholu pārdod atsevišķos veikalos, kas svētdienās ir slēgti. Smejam, ka vīns tur maksā tikpat, cik Latvijā. Vien alus un pavisam stiprie dzērieni ir apmēram uz pusi dārgāki. Savukārt pašā pārtikas veikalā ir tāda lakricas daudzveidība kā nekur citur. Un pat „tik-taks” ir ar lakricas garšu! Vispār veikalos ir plaša izvēle, bet, kā mums tiek teikts, te vienmēr centīsies pārdot vietējā ražojuma preces. Arī aptiekā 99% zāles būs Somijas ražojuma. Te ārsts ir viena prestiža profesija, un tie pelna ap 10 tūkstošiem eiro mēnesī. Bet tieši tāpēc šajā nozarē esot grūti tikt. Tie, kas tiek pieņemti studijās, pārsvarā ir tie, kam jau ģimenē ir ārsti – kāds no malas šo profesiju nemaz netiek tik viegli pielaists mācīties. Esot korumpēta sistēma. Vismaz tā nu dzirdam.

Diena ir saulaina, ik pa laiciņam mums piezvana Ineta, lai pārliecinātos, ka ar mums viss kārtībā. Protams, tagad ir īsta atpūta! Kā „paldies” pagatavojam vakariņas, un vakaru atkal noslēdzam kopā jaukās un interesantās sarunās. Turklāt, Ineta mums sagatavojusi pārsteigumu – mūsu draudzene dabūjusi kodu no ieejas durvīm kādā bunkurā. Jā, Somijā kara bunkuru ir ļoti daudz, un vienā no tādiem ierīkota sporta skola, kur Ineta mācījusies karate. Tiešām aizraujoši nokļūt milzīgā pazemes tunelī, kas izcirsts granītā. Tiek teikts, ka militārā uzbrukuma gadījumā 640 tūkstoši varētu rast patvērumu šajos akmens bunkuros ar nodrošinātu ēdienu un veselības aprūpei nepieciešamajām lietām. Arī šajā bunkurā stāv pilnībā aprīkota ātrās palīdzības mašīna. Tas ir kas tiešām interesants!

Un interesantas ir bijušas mūsu pirmās dienas Somijā kopā ar mūsu jaukajiem draugiem. Bet nu – mēģināsim iepazīt Somijas dienvidus ar telti un autostopiem!

**

Šo dienu atklājums. Un nu atklāsim pašu Somiju! Sāksim ar to pašu galveno. Somijā dzīvo 5,5 miljoni iedzīvotāju – un tas nebūt nav daudz zemē, kuras kopējā platība ir 338, 440 km2! No ziemeļiem uz dienvidiem valsts garums ir līdz pat 1,157 km, kamēr platumā Somija sasniedz pat 542 km. Somijas galvaspilsēta ir Helsinki, pašos valsts dienvidos, un te nu dzīvo 1.5 miljoni. Valsts klimata ziņā ir ļoti dažāda – 2019. gadā zemākā reģistrētā temperatūra bija -39.1oC, kamēr augstākā bija 33,7oC. Somija zināma ar tās attīstīto izglītības sistēmu, kas tiek saukta par vienu no labākajām pasaulē, arī veselības aprūpi. Galvenais valsts eksports ir metāla produkti, mašinērija, koka un papīra produkcija, ķimikālijas, kamēr imports ir izejvielas, enerģija, patēriņa preces (kā automašīnas un tekstilizstrādājumi). Somija ir Apvienoto Nāciju dalībvalsts kopš 1955. gada un ES dalībvalsts kopš 1995. gada. Savu neatkarību no Krievijas un Zviedrijas Somija ieguva 1917. gadā. Somijas oficiālās valodas ir somu (kurā runā apmēram 87% iedzīvotāju) un zviedru (kurā runā apmēram 5% iedzīvotāju). Sāmu valoda ir dzimtā valoda apmēram 2000 iedzīvotājiem, kas galvenokārt cēlušies no Sāmu cilts valsts ziemeļos, Laplandē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~82.50 eiro (no kuriem 48.66 ceļš) (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~82.50 eiro)
Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~30)

TAIZEME 569. – 639.DIENA

Mūsu pirmais ceļojums. 64 valstis, 5 kontinenti, 17 mēneši.

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"