Home About Us

About Us

Who Are We?

Laine and Arturs – that`s us. Two Latvian travelers who finished a huge adventure one and a half years ago. Then we visited 64 countries in 5 continents during our 17-months long hitchhiking trip. That journey was unbelievable, unique and certainly unforgettable. But could it be the last one?

CountryVisited places
SwedenStockholm
USANew York, Little Stony Point, Niagara, Buffalo, Pittsburg, Columbus, Findlay, Springfield, Kansas, Flagstaff, Grand Canyon, Hoover Dam, Las Vegas, Red Canyon, Death Valley, Long Beach, Los Angeles, Burbank, Glendale, Hollywood, San Diego, La Redo
CanadaOntario
MexicoMonterrey, Garcia, San Lois Potosi, Guadalajara, Tequila, Guachimontones, Tlaquepaque, Queretaro, Guanajato, Tepotzotlan, Mexico City, Teotihuacan, Popocatepetl, Puebla, Oaxaca, Mitla, Ixtepec, Tuxtla, San Cristobal, Ocosingo, Agua Azul, Palenque, Tulum
BelizeOrange Walk, Belize City, San Ignacio
GuatemalaEl Remate, Tikal, Santa Elena, Flores, Coban, Guatemala City, Antigua, Pacaya, Lago Atitlan, Quetzeltenango, Chuilapa
El SalvadorSon Sonate, La Liberdad, Playa el Tunco, San Muigel
HondurasCholuteca
NicaraguaLeon, Managua, Lago de Xiloa, Granada, Ometepe, Rivas
Costa RicaSan Rafael Avangard, Santa Elena, Alajuela, San Jose, San Isidro de el General
PanamaDavid, Boquete, Caldera, Playa Las Lajas, El Valle, Panama City, Santa Fe, Boca de Lara, San Miguelito, Colon, Portobelo, Palenque
ColombiaRionegro, Medellin, Guatape, Cimitarra, Moniquira, Tunja, Sogamoso, Iza, Tota, Villa de Leyva, Bogota, Armenia, Cocora Valley, Salento, Cali, Popayan, Patia, Pasto, Ipiales
EcuadorTulcan, Otavalo, San Rafael de la Laguna, Quito, Riobamba, Cuenca, Loja, Vilcabamba, Macara
PeruPiura, Lima, Ica, Huachachina, Nasca, Cusco, Ollantaytambo, Aguas Calientes
BoliviaCopacabana, La Paz, Tiwanaku, Potosi, Uyuni
ChileCalama, San Pedro de Atacama, Antofagasta, Caldera, Bahia Inglesa, La Serena, Vina del Mar, Valparaiso, Rancagua, Santa Cruz, Santiago de Chile, Los Andes
ArgentinaMendoza, Ciudad de San Luis, Alta Garcia, Ciudad de Cordoba, Buenos Aires, Concordia, Pasto de los Libres
UruguayNueva Helvecia, Colonia del Sacramento, Montevideo, Atlantida, Punta del Este, San Jose de Mayo, Salto
ParaguayEncarnacion, Trinidad, Jesus de Tavarangue, San Cosme y Damian, Ybycui, Parque nacional Ybycui, Paraguari, Asuncion, Aregua, Villarrica, Ybyturuzu, Cuidad del Este
BrazilFoz do Iguacu, Santa Terezinha de Itaipu, Sao Paulo, Rio de Janeiro, Ouro Preto, Belo Horizonte, Tres Marias, Brasilia, Sao Gabriel de Goias, Parque Nacional da Chapada dos Veadeiros, Alto Paraiso de Goias, Ibotirama, Lencois, Feira de Santana, Salvador, Escada, Porto de Galinhas, Recife, Pipa, Natal
ItalyMilan, Bergamo, Venezia, Rimini, Mercato Saraceno, Rome, Montalto di Castro, Siena, Florensa, Pisa, La Spezia, Riomaggiore, Ventimiglia, Genova
San Marino
Vatican City
MaltaBalluta Bay, Valleta, Mdina, Rabat, Mosta, Marsascala, Marsaxlokk
MoroccoFes, Meknes, Rabat, Casablanca, Marrakesch, Ouarzazate, Ait Ben Haddou
SpainSeville, Cordoba, Huelva, Valladolid, Madrid, Zaragoza, Manresa, Barcelona, Berga, Puigcerda
PortugalFaro, Lisbon, Cascais, Sintra, Coimbra, Praia de Mira, Aveiro, Viseu
Andorra
FranceMontpellier, Cannes, Nice
Monako
SwitzerlandLugano, Chur
Liechtenstein
AustriaInnsbruck, Vienna
SlovakiaBratislava, Nitra
HungaryEger, Fuzesabony, Polgardi, Balaton, Nagykanizsa, Tornyiszentmiklos
SloveniaMaribor, Ruse, Celje, Ljubljana
CroatiaOpatija, Pula, Rijeka, Dubrovnik, Split, Omiš
Bosnia and HerzegovinaMostar, Vrelo Bosne, Ilidža, Sarajevo, Visoko, Doboj, Gračanica, Brčko
SerbiaBelgrade, Niš
MacedoniaSkopje, Matka Canyon, Ohrid
KosovoPristina, Prizren, Gjakova, Peč
MontenegroRožaje, Podgorica, Budva, Tivat, Kotor, Perast, Bar, Copacabana, Ulcinj
AlbaniaShkoder, Tirana, Elbasan, Berat, Vlore, Llogara Pass, Dhermi, Saranda, Butrint
GreeceIgoumenitsa, Patras, Pyrgos, Olympia, Acordias, Nafplion, Athens, Kifisia, Larissa, Meteora, Thessaloniki, Serres
BulgariaPetrich, Melnik, Sofia, Plovdiv, Burgas, Sozopol, Varna, Ruse
RomaniaBucharest, Sibiu, Rapa Rosie, Cluj-Napoca, Gherla, Bistrita, Brasov, Bacau
MoldovaChisinau, Cricova, Orheiul Vechi, Rezina, Saharna, Balti
UkraineChernivitsi, Kolomyia, Lviv, Lutsk, Klevan, Rivne, Kiev
CyprusLimassol, Mount Olympus, Kourion, Nicosia
GeorgiaKutaisi, Sataplia, Zestafoni, Khashuri, Borjomi, Gori, Tbilisi, Mtskheta, Akhaltsikhe, Batumi
ArmeniaTashir, Vanadzor, Sevan, Yerevan, Gyumri
TurkeySarp, Hopa, Samsun, Istanbul
KirgizstanBishkek, Karakol, Issyk-Kul, Skazka Canyon
South KoreaSeoul, Bukhansan NP
JapanTokyo, Yokohama, Kamakura, Fujisawa, Enoshima, Narita
Hong KongHong Kong Island, Victoria Peak, Kowloon
PhilippinesManila, San Juan, San Fernando, Baguio, Banaue, Bontoc, Sagada, Olongapo
Singapore
MalaysiaJohor Bahru, Malacca, Masjid Tanah, Penglaran Balar, Kuala Lumpur, Batu caves, Tapah, Cameron Highlands, Ipoh, Taiping, Pulau Penang, Kangar, George Town, Pedang Besar, Alor Setar
ThailandHat Yai, Thung Song, Bangkok, Chiang Mai, Ayutthaya, Nongkai
LaosVientiane, Vang Vieng, Pakse, Nakasong
CambodiaKrong Stung Treng, Krong Ban Lung, Krong Kracheh, Phnom Penh, Krong Preah Seihanu, Siem Reap, Battambang, Poi Pet
NepalKatmandu, Patan, Dhulikhel, Pokhara, Siddharthanagar, Lumbini Sanskritik
IndiaCalcutta, Raxaul, Varanasi, Saranath, Lakhandari, Agra, Delhi, Gurugrama, Rishikesh, Chandigarh, Amritsar, Jaipur, Udaipur, Margao, Colva, Benaulim, Panjim, Old Goa, Mumbai

How did we start?

Year 2015. Before the first trip:

Laine: “This year I finished my Master studies in Riga Teacher Training and Educational Management Academy. I got diploma in teaching and organization`s management. I`ve always enjoyed being in continuous motion and in interaction with people – both grown-ups and smaller ones, so during my study years I worked as a teacher. But mostly I`m captivated by unknown and unusual – it`s always necessary to try something new and overcome internal barriers to develop! The craziest thing I`ve done so far – I have jumped with a parachute. But this trip will definitely beat all the previous!”

Arturs: “I have been feeling happy in an unknown environment since childhood. I remember my classmate`s stories of abroad that they had visited during the summer holidays. I listened to them and hoped that one day I will have an opportunity to spend some time outside Latvia`s borders as well. So little by little such chances began to appear and, thanks to my parents` support, I took each of them. At the moment my everyday profession is cook. But so far, my greatest adventure that has been continuing till this day, can be spelled in one beautiful name – Laine. Undoubtedly, her presence and support makes my world on several shades lighter. This is also my source of strength for this trip.”

How did we meet?

We started to study in Riga, the first course – parties and adventures! So now we are together for a long time – on 14th of October 2018 we will celebrate our ninth year of being together! We live together and travel together. And we take this big step in the World together!

And then..

In 2015, we started a huge journey with minimal resources. We left our jobs and apartment in Riga to discover the World, and this was the greatest decision we could ever make.

We did not even know to what do we sign up to. We did not think that there are so huge cities that cannot be walked through and that hitchhiking could also be misunderstood. We did not think that instant noodles won`t save us in all parts of the World and that it isn`t always possible to sleep in the tent. But we succeeded. We traveled the World!

The environment changed. Languages ​​changed. We had to learn and finally it was so interesting! And now we wish to know more and more. We have questions that hadn`t popped up in our minds ever before.

It`s necessary to be a little crazy. But very modest. It`s necessary to be reckless. And thankful. Open, but cautious. And all this is taught by the path that hasn`t been taken by countless pedestrians. But the path that is overgrown and leads deep into the jungle. That leads into unknown and unexplored. A path that can only be walked by oneself. And only then those abilities that have been hiding in the deepest consciousness corner appear. Abilities that have never been used. Because they were not needed. But now? Our treasure chest is open. And it`s necessary to share those treasures. We love this opportunity to share with someone. Because there is that someone to share with. So beautiful is the moment when the eyes are truly open. Because it does mean that a new day may start. And new adventures!

Year 2017. After the first trip:

How did we afford to travel and how much did it cost?

We saved the money needed for this trip. We worked and studied. And kept saving. On our farewell party, our loved ones, relatives and friends gave us gifts, just like for birthdays, and we never felt forgotten on special occasions while traveling as well! And we are so thankful for that! Even on our journey there were times when our budget increased – also strangers helped us. Of course, we did feel awkward accepting those endowments, but often the giving process itself escalated into a dispute, so at the end we just humbly thank the giver for huge support. We sincerely would like to thank everyone, who supported us on this trip both physically as well as mentally. Words cannot describe how grateful we are!

Also, there was a time we received generous compensations for delayed flight. We frantically searched for low-priced flight tickets, often slept in a tent and mostly travelled by hitchhiking. We were never picky and found joy in doing everything and anything. All of that let us save a lot.

There were days we spent more than we wanted and then there were days we did not spend a single cent. The overall budget of this trip was 13 680 Euros. And that proves that there is no need for hundreds of thousands to travel around the World.

Were we afraid? Were there any hardships?

To be honest, we never thought about the worst that could happen. Maybe that was the reason we did not attract any negative energy. We just went and did what had to be done. We were not afraid to hitchhike – we trusted our gut and let our feet carry us further down the path that was meant for us. At the beginning we tried to “break in” some closed doors. However, in the USA already, the World gave us a chance to meet a Polish adventurer Grzegorz, who made us think everything over – he revealed that by traveling we would develop a strong inner sense. And we have to let it lead us. With every step forward the newfound inner sense felt stronger and stronger. All we had to do was to listen and trust it completely.

Later on we understood that there is always a reason why we are not able to get to some places and the road leads us elsewhere. For example, we decided to leave The United States earlier by skipping San Francisco and shortly after a heavy rainfall caused a landslide there. We were lucky to avoid it. We changed our minds of visiting Indonesia, as we got confused about visa, and later on the news we saw that a destructive earthquake shaked the island of Sumatra – right in that day we had to be there.

By traveling we came to understand that good attracts good. And by doing good one only can receive good. On our way, we met only kind people, wearing their heart on their sleeves. That was truly amazing!

The fear of traveling had never sat in. We are brave and ready to face any hardships that may come in our way. Mostly we had to get over our own phobias. Fear of heights? We found ourselves on a cliff with a gigantic hiking backpack on shoulders and no wish to go downwards the steep slope or continue the heavy path upwards. But the most important is not to give up. Regretting the things that haven`t been done is more difficult than regretting those that have been done. That`s why we never give up.

Was this trip difficult? Yes, it was. It isn`t easy to travel so long and the way we did it. However, this is how it`s possible to learn much more. And that is all that matters. No luxury could ever replace that experience we gained. Never.

Whenever we faced difficulties, we imagined that it could always be worse. It wasn`t like we were caught up in war or left without food or water. We are not sick or wounded. But young and ready to take on anything the World has decided to throw at us in order to make something special out of us.

Well, it`s possible to overcome everything. And all that we gained is worth every our sweat and teardrop.

Did we get sick?

Yes – we got sick, although it happened less often than we thought it would. During this long period of time we probably could get sick back home more often than while traveling. Even viral infections left us intact, so we could concentrate on our journey.

Food poisoning was quite common at the beginning when we were not acquainted with this kind of food variations. And then came India, which is a completely different world. But after conquering all that, now it feels we are ready for anything. At first riding through hill roads made us nauseous, but now no turns are too sharp. There was some fewer, which was easily cured by pills. Strains, bruises and muscle contusions are an integral part of traveling. There was a time when in complete darkness we walked down the stairs not knowing a step was missing and learnt valuable lesson. After a twelve-and-a-half hours walk to Machu Picchu our feet were covered in bleeding blisters and nails on our toes turned blue. Sometimes there were bad mornings after parties. But that`s it. Overall, we successfully completed this long journey.

Did the mobile phone/SIM card work and did we have access to the internet?

There was only one mobile phone on both of us, but what can be wrong with that? It was used for diary writing, trip planning and, of course, for communication with our loved ones. The fact that the internet was not available everywhere and every single day absolutely didn`t ruin our lives. We were traveling to see the World not to live in virtual reality of the phone`s screen. Actually, this is a huge nowadays problem. Even in a restaurant, families or friends do not enjoy each other`s presence, but bury their heads in their phones instead. That should be considered more – how much of the precious time is lost just because of this toy? People watch and discuss displayed lives of others on social networks or spend numerous hours watching music videos, hoping that one day the fame will come to them as well. It is absolutely unnecessary. Be with yourself! Get to know yourself! And everything will happen!

Of course, the mobile phone comes in handy as well. We saved the SIM card issued in Latvia for emergencies, to never be left without telecommunications. While visiting cheaper countries we bought local SIM cards as it was convenient using the maps available on the internet. But most of the time we tried connecting to Wi-Fi in order to upload our diary online and to find the necessary information for our journey.

We used the phone as a camera, video recorder, and everything else. It really was durable – though reanimated a couple of times!

Still, note well – if you go on a journey, phone and the internet shouldn`t be among the most significant things. Enjoy everything around you instead!

Did we fight?

Of course, we fought and there were huge disagreements among us. In the very beginning, we had to find that real harmony in our daily rhythm. Just imagine – we were by each other`s side for seventeen months and did not separate for a moment. It`s like being together for countless years, where each has a tiny bit of privacy.

We bickered like everything would be over, if only we were not stuck in that tent in faraway country`s woods. And exactly this unavoidable being together eventually let us to solve all the problems. It made us to adapt and meet each other halfway. As there were no other options. So, while being on this journey, we understood that we are a great team. We got to know ourselves and one another. We became aware of what the other teammate can eat, when it`s time to sleep and what needs to be said. It all became apparent from a single glance. Now we are communicating without words, we know each other`s gestures and their meaning very well. During the trip we understood our tasks and what is expected of us without any conversation.

We have met a lot of people, who would like to travel endlessly, yet not alone. But it is incredibly complicated to find a solid team! It requires quite an effort to set foot on the same path. Not only money, planning and surviving, but also mutual relations play an important role in traveling together. We learnt to acknowledge ourselves and recognize other person`s feelings. We adapted. We agreed. Nothing was as easy as it could seem. And that`s why sometimes it`s even difficult to believe of what has been accomplished.

Did we have something to talk about during our lengthy hikes?

We really did hike long distances. And no – we didn`t chatter all the time. The longer we travelled together, the less we talked. Actually, we had reached a stage where communication did not necessarily involve talking to each other. The impressions we had were the same and we did not linger reminiscing of the things that took place several years ago. So we enjoyed ourselves, the nature surrounding us and, of course, the silence itself. After all, constant talking is not “a must” to get somewhere. Feeling comfortable with the other without saying anything is something much more valuable.

How Laine survived this kind of trip being a woman? Going on such adventurous travels seems more acceptable for men.

Why do you think women are any different? To be honest, there are no major differences. If the girl is not “too girly”, if she likes long hikes and carrying a heavy backpack, as well as she is ready to conquer her fear of giant bugs, ants, grasshoppers, spiders, cockroaches and other creepy crawlies that might end up in a tent or under a bed, everything is perfectly fine. A girl can work her magic and look nice (or at least decent) both while living in the lap of luxury or in a leaky tent.

First and foremost – where is a will, there is a way. Go and make it happen!

What was our favourite place? What was the best food?

If there is a choice between chocolate or vanilla, it`s possible to pick a favourite. But, if visited so many countries, so different places, and seen so various cultures, it is just not possible to define the most beautiful landscapes or the best food. Every single place has its unique aura and every country has a special story, and an equal place in our hearts. The World is amazing. It is so special that comparing one of its cheeks to the other does not seem worthwhile. The main thing is to be a part of this World. A part that can make the World better.

Did you miss home?

No doubt that while being away we truly missed home. We love our families, who waited for us back home, but never forget to wish us all the best on our journey. We love our friends. We love the beautiful nature of Latvia and its food, which undoubtedly is the most common for our taste buds and stomachs.

But still in this trip we tried to be in presence. Here and now. We knew that we will definitely return home and our dearest ones would always be there waiting for us. It isn`t right to miss home all the time as then it`s impossible to learn anything new! Dive into adventures! Otherwise – while being at home, one dreams about traveling, while travelling, one`s missing home. Such a thing should not happen. That is why we lived through every single moment. And it went just great!

Are we not sad that our adventure came to an end? Life is too cheerful and beautiful to be sad all the time! We were truly happy when starting our journey and we are happy to return home. And here we are, still spinning the World!

What are we going to do next?

We went on this huge journey to gain wider view of what the World really is. How do people divide and unify cultures, what is the difference between our everyday and life in the jungle. How is it there – in the desert and in mountains. We have added new, brighter colours to the ones we have known for years. We have spiced up the flavours we once knew. Through this experience we have gained novel feelings and notions.

Do people change? Deep in our souls we have never been bad and that is the reason we cannot say we have become better after our trip. However, we agree that this occurrence has made us wiser and more experienced. We have assessed our values and this process of change is now being reflected in our story.

We have safely returned home. And we are really happy to meet our loved ones. Just like being happy when going on this journey. We have entered a new stage in our lives (with a shower and bed) and now we are slowly opening that treasure chest, which during our trip has been filled to the brim.

We are here and now. And this is where it starts!

What`s next?

Two months have gone since the end of the first trip and the first book “North America`s Cocktail” is released. Our first book! People are greeting us on the street, we are known. We are participating in storytelling events in libraries and cafes. But it`s just not possible to stay in one place! The summer rushes away faster than ever before, colouring the first autumn leaves. Let`s go! Let`s go and look for new experiences! We are free! Free of things, of prejudice. We are free for this one and only moment!

And who might think that we will end up in England, this commonplace for Latvians. We are welcomed by friends, who help us to find a workplace. The second book comes out and the first is translated into English.

Half year flies so fast. We get back home and on fifth of May celebrate our Wedding day. We have become one whole. This trip has made us a really strong team. And this beautiful wedding is just perfect conclusion! But the World is calling us again!

Year 2018. Before this trip:

Laine: “We have experienced so much! And I just cannot believe that life is so full of surprises! It`s fantastic that so often I can think – there`s something magical ahead, something that`s hard to imagine. And since the trip I can say this about every moment of my life! So wonderful feeling when I need to take a step towards the new and unknown! Never before I have had such a great desire to develop, I never thought that I would feel such strong need to take even more daring steps to get to know myself and the life around me. And this feeling is so bright that I want to share it, by offering my experience and the knowledge of the World to anyone who is looking for this magic!”

Arturs: “Have you heard saying: “So many men, so many opinions”? Only after our 17th month long journey I started to understand it. People experience the World through themselves and preserve what seems most important. I discovered why often we experienced totally different story than we were once told and something different than we were preparing for. The truth is that we cannot prepare for everything, therefore, we must live and adapt to the unexpected – and we have mastered this difficult path. If I had to give an advice, I would say: “The closer to the source, the clearer the water.”

The World is calling us again! It can never be enough of the abundance it shares. It can never be enough of the experience that a journey provides. Everything that seems inaccessible is, in fact, just within a hand`s reach. It`s just necessary to reach that hand. Everything that seems impossible becomes possible when one really wishes for it! So let`s dare to dream! And let`s spin the World together!

Kas mēs esam?

Mēs – Laine un Arturs – esam divi latviešu ceļotāji, kas pirms pusotra gada noslēdza savu lielo piedzīvojumu, ar autostopiem apceļojot 64 valstis 5 kontinentos 17 mēnešu garumā.

Šis ceļojums bija neticams, neatkārtojams un noteikti neaizmirstams. Bet vai tad tas varēja būt pēdējais?

Kā mēs sākām?

Pirms pirmā ceļojuma 2015. gadā :

Laine: “Šajā gadā pabeidzu maģistra studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Kļuvu par pilntiesīgu skolotāju un saņēmu diplomu arī organizācijas vadīšanā. Man vienmēr paticis atrasties kustībā un saskarsmē ar cilvēkiem – gan lieliem, gan maziņākiem, tāpēc savos studiju gados strādāju par skolotāju. Bet visvairāk mani aizrauj viss neiepazītais un neparastais – lai attīstītos vienmēr taču jāizmēģina kas jauns, jāpārkāpj iekšējās barjeras un jāļaujas nezināmajam! Trakākais, ko līdz šim biju izdarījusi – izlēkusi ar izpletni. Bet tālākais noteikti pārspēs it visu!”

Arturs: “Jau no bērnības esmu izjutis prieku atrasties svešā un sev nezināmā vidē. Atceros, kā pēc vasaras brīvlaika klasesbiedri stāstīja, ka pabijuši ārzemēs. Klausījos viņos un cerēju, ka arī man kādreiz izdosies pabūt ārpus Latvijas robežām. Tā nu pamazām šādas iespējas sāka nākt manā virzienā un, pateicoties savu vecāku atbalstam, spēju izmantot katru no tām. Ikdienā strādāju pavāra profesijā. Bet līdz šim mans lielākais piedzīvojums, kas turpinās līdz pat šai dienai, ir aprakstāms vienā skaistā vārdā – Laine. Neapšaubāmi, viņas klātbūtne un atbalsts padara manu pasauli par vairākiem toņiem gaišāku. Domāju, ka tas arī ir mans spēka avots.”

Kā mēs satikāmies?

Sākām studēt Rīgā, pirmais kurss – ballītes un piedzīvojumi! Nu esam kopā jau ilgi – 2018. gada 14. oktobrī svinēsim savu devīto kopā būšanas gadu! Tā nu dzīvojam un kopā ceļojam. Un arī lielo soli pasaulē speram kopā!

Un tad..

2015. gadā uzsākām milzīgu ceļojumu ar minimāliem līdzekļiem. Pametuši darbu un dzīvokli Rīgā, mēs nolēmām apgūt pasauli, un tas bija lieliskākais lēmums, kādu jebkad varējām pieņemt.

Mēs pat nenojautām, uz ko esam parakstījušies. Mēs neiedomājāmies, ka pasaulē ir kājām neizejamas pilsētas un stopēšanu var arī nesaprast. Mēs nepadomājām, ka ne visās pasaules malās roltons ir glābiņš un gulēšana teltī iespējama. Bet mums tas izdevās. Mēs apceļojām pasauli!

Mainījās vide. Mainījās valodas. Bija jāmācās un beidzot tas bija tik ļoti interesanti! Un gribas zināt vēl un vēl. Gribas saņemt atbildes uz jautājumiem, kas iepriekš pat nebija ienākuši prātā.  Ir jābūt nedaudz trakam. Bet ļoti pieticīgam. Jābūt pārdrošam. Un pateicīgam. Atvērtam. Bet piesardzīgam. Un to visu iemāca ceļš, kādu nav izminuši neskaitāmi gājēji. Bet ceļš, kas aizaudzis krūmiem, kas ved dziļi iekšā džungļos. Nezināmās un neizpētītās tālēs. Ceļš, kuru iespējams atklāt tikai pašam. Un tikai tad uzrodas spējas, kas slēpjas tajā visdziļākajā apziņas stūrītī. Spējas, kas nekad netika izmantotas. Jo nebija vajadzīgas. Bet nu? Dārgumu lāde vaļā. Un ar dārgumiem jādalās, lai nesanāktu kā Skrūdžam. Ir jāmīl ik brīdi, kad ir iespēja dalīties ar kādu. Jo ir taču tas kāds, ar ko dalīties. Tik skaists ir mirklis, kad atvērtas acis. Jo tas taču nozīmē, ka var sākties jauna diena. Jauni piedzīvojumi!

Pēc pirmā ceļojuma 2017. gadā:

Kā dabūjām līdzekļus un kāds ir kopējais budžets?

Naudiņu taupījām. Strādājām, mācījāmies. Krājām. Atvadu ballītē mūsu mīļie radi un draugi kā dzimšanas dienā sniedza dāvanas un netikām aizmirsti nevienos svētkos! Un par to esam patiešām pateicīgi! Arī ceļojuma laikā maciņš mēdza palikt biezāks – pat svešinieki vēlējās izpalīdzēt. Protams, neērti ir pieņemt negaidītās dāvanas, bet bieži pats dāvināšanas process pārauga neatlaidīgā strīdā un beigās vien atlika pateikties par milzīgo atbalstu. Paldies ikvienam, kas mūs šajā ceļojumā atbalstījis – gan fiziski, gan morāli. Vārdos nevar aprakstīt, cik pateicīgi esam!

Gadījās arī saņemt dāsnas kompensācijas par aizkavējušos lidojumu, savukārt paši ietaupījām ceļojumā meklējot lētākās aviobiļetes, bieži gulējām teltī un pārsvarā pārvietojāmies ar autostopiem. Neesam izvēlīgi un priecājamies par visu!

Bija dienas, kad tērējām vairāk un dienas, kad netērējām nemaz. Aprēķinātais kopējais budžets ir 13 680 eiro. Un tas ir pierādījums tam, ka nav nepieciešami simtiem tūkstoši, lai apceļotu pasauli.

Vai mums nebija bail? Vai bija grūti?

Atklāti sakot, nekad tā īsti arī neiedomājāmies par visu slikto, kas varētu notikt. Varbūt arī tāpēc nepiesaistījām to negatīvo enerģiju. Vienkārši gājām un darījām. Stopēt bail nebija – uzticamies savai iekšējai sajūtai un ļāvām kājām nest pa ceļu, kas mums paredzēts. Sākumā jau lauzāmies tajās aizvērtajās durvīs. Bet jau ASV pasaule mūs iepazīstināja ar poļu piedzīvojumu meklētāju Džegošu, kurš pirmo reizi mums lika aizdomāties – viņš teica, ka ceļojot attīstīsies īstā iekšējā sajūta. Un tai jāļaujas. Un arvien spēcīgāk jutām to iekšējo sajūtu, kas teica priekšā katru soli. Atlika vien ieklausīties un uzticēties tai. Mēs tikām vesti pareizajā virzienā. Vien jāspēj pašiem spert soli.

Saprotam – ja netikām uz kādu valsti, kur plānojām pabūt, tai vienkārši vēl nebijām gatavi. Ātrāk aizbraucām no ASV, neapskatot Sanfrancisko, un tur sākas dubļu nogruvumi. Netikām uz Indonēziju, jo nobijāmies no vīzas, kas, kā izrādījās vēlāk, nemaz nebija nepieciešama, bet tur nākamajās dienās zemestrīce mūsu paredzētajā iebraukšanas vietā.

Ceļojot sapratām, ka labais pievelk labo. Un darot labu, tiks atdarīts ar labu. Savā ceļā esam sastapušies tikai ar labiem cilvēkiem, kas mums palīdzēja un pasniedza sirdi uz paplātes. Tas ir tik apbrīnojami!!!

Bail ceļot nav bijis. Mēs esam drosmīgi un gatavi tikt galā ar visām nepatikšanām. Vairāk gan bija jāpārvar savas iekšējās fobijas, nesaistītas ar ceļojumu. Bailes no augstuma? Attopamies klints vidū ar milzīgu somu plecos un negribas vairs ne stāvo ceļu lejup, ne grūto kāpienu augšup. Bet galvenais ir nepadoties. Nožēlot neizdarīto ir grūtāk kā nožēlot izdarīto. Tāpēc nekad nepadodamies.

Un par to, vai šāds ceļojums ir grūts. Ir. Nav viegli ceļot tik ilgi un tādā veidā, kā mēs to darījām. Bet šādi daudz vairāk var iemācīties. Un tas ir galvenais. Neviens komforts nekad neaizstās to pieredzi, ko esam ieguvuši. Nekad.

Vienmēr, kad bija grūti, domājam – varētu būt grūtāk. Nebija jau tā, ka bijām karā bez ēdiena un ūdens. Neesam ne ievainoti, ne slimi. Bet gan jauni un gatavi visam, ko pasaule mums sagatavojusi, lai izveidotu no mums kaut ko īpašu.

Katrā ziņā viss ir pārvarams. Un iegūtais ir ikvienas sviedru un asaras lāsītes vērts.

Vai gadījās saslimt?

Jā, bijām saslimuši. Patiesībā jāsaka, ka pārsteidzoši maz. Šajā ilgajā laika posmā mājās iespējams saslimt biežāk kā ceļojuma laikā. Pat vīrusi mūs neskāra un ļāva koncentrēties uz ceļu, kas ejams.

Saindēšanās bija visbiežāk. Vairāk gan ceļojuma sākumā, kad nebijām īsti pazīstami ar tādu ēdienu variāciju. Un tad Indijā, kas ir pavisam cita pasaule. Bet nu liekas, ka esam gatavi it visam. Sākumā “šūpojās dūša”, braucot pa kalniem, bet nu neviens līkums mums vairs nav par asu. Bija temperatūra, ko izārstēja kāda tablete. Sastiepumi, sasitumi un nobrāzumi arī ir neatņemama ceļojuma daļa.

Gadījās tumsā iet pa trepēm, kurām viens pakāpiens bija izlūzis, un saņemt daļu pieredzes. Pēc divpadsmit ar pusi stundu gājiena uz Maču Pikču bija asiņainas pēdas un zili kāju nagi. Dažreiz grūti bija pēc ballītes. Bet tas arī viss. Kopumā varam teikt, ka esam ļoti veiksmīgi paveikuši šo garo ceļu.

Kā bija ar telefonu, SIM karti un internetu?

Uz abiem mums bija viens telefons, bet kāda vaina? Tas tika lietots dienasgrāmatas rakstīšanai, ceļojuma plānošanai un saziņai ar mīļajiem. Tas, ka nebija pastāvīga interneta, mūsu ikdienu negrāva. Galu galā – mēs taču ceļojam, lai redzētu it visu visapkārt, nevis noslēgtos telefona ekrānā. Patiesībā – tā ir milzīga mūsdienu problēma. Pat restorānā ģimenes vai draugi nebauda savstarpējās sarunas, bet katrs savu telefona ekrānu. Par to būtu jāaizdomājas – cik daudz laika tiek pazaudēts šīs spēļmantiņas dēļ? Sociālajos tīklos tiek vērota un apspriesta citu dzīve vai pavadītas stundas, skatoties mūzikas klipiņus, sapņojot reiz kļūt bagātam un slavenam. Tas ir lieki! Esi ar sevi! Izzini sevi! Un viss notiks!

Protams, telefons arī noder. Saglabājām Latvijas SIM karti ārkārtas gadījumiem, lai nekad nebūtu galīgi bez sakariem. Lētākajās valstīs pirkām vietējās SIM kartes, jo bija labi, ja vienmēr internetā varēja atrast ceļu. Bet lielākoties mēģinājām pieslēgties bezvadu internetam un vienā reizē atrast visu nepieciešamo, arī publicēt dienasgrāmatu.

Telefons bija arī mūsu fotoaparāts, videokamera, pilnīgi viss! Un tas tiešām ir izturīgs – reanimēts bija pāris reizes. Bet tomēr iesakām – ja ceļo, atceries, telefons un internets nav tas, kam būtu jāieņem nozīmīga vieta ceļojumā. Baudi īsto, kas ir apkārt!

Vai nestrīdējāmies?

Protams, ka strīdējāmies. Un kā vēl. Sākumā bija jāatrod tas īstais, saskaņotais ritms. Iedomājies – bijām plecu pie pleca septiņpadsmit mēnešu garumā, ne brīdi šķirti! To varētu pielīdzināt vairākiem gadiem kopā, katram ar savu daļiņu privātās dzīves.

Mēs strīdējāmies tā, ka viss būtu beidzies, ja vien nebūtu iesprūduši kādā tālā valstī vienā vienīgajā teltī meža vidū. Un tieši šī neizbēgamā kopā būšana ļāva tik galā ar problēmām. Ļāva pielāgoties. Spert soli pretim otram. Jo citādi vienkārši nebija iespējams. Un tā, ceļojuma gaitā sapratām, ka esam ļoti spēcīga komanda. Iepazinām ne tikai sevi, bet arī savu komandas biedru. Zinājām, ko katrs drīkst ēst un ko ne. Kad jāguļ. Kas jāsaka. Vien no skatiena. Nu jau sarunājamies bez vārdiem. Zinām visus žestus un to nozīmi. Zinājām katrs savus uzdevumus šajā ceļojumā un to, kas no mums tiek gaidīts.

Esam satikuši daudzus, kuri vēlētos ceļot bezgalīgi. Bet ne vieni. Tomēr īstu komandu atrast ir tik ļoti grūti! Lielu piepūli prasa nostāšanās uz vienas takas. Un savstarpējās attiecības arī ir milzīga ceļojuma daļa – ne tikai naudas aprēķins, plānošana, meklēšana. Mēs izzinājām sevi. Lasījām otru. Pielāgojāmies. Saskaņojāmies. Nekas nebija tik vienkārši, kā varētu likties. Un tāpēc neticas tam, kas paveikts.

Vai mums bija, par ko runāt savā starpā ilgajos pārgājienos?

Nācās iet bieži un garas distances. Nē, mēs “nevārījāmies”. Jo ilgāk ceļojām, jo mazāk runājām. Patiesībā – jau spējam saprasties bez vārdiem. Bet pārējie iespaidi mums bija vieni un atmiņās, par to, kas bijis pirms gadiem, nedzīvojām. Tā nu baudījām sevi un dabu. Baudījām klusumu. Galu galā – nav taču vajadzīga nepārtraukta saruna, lai kaut kas notiktu. Ja jūties ērti ar otru, neko nesakot – tas jau ir kas vērtīgāks.

Kā tad bija Lainei – kā meitenei. Puišiem šāda ceļošana esot vairāk pieņemama, bet tomēr ne meitenei.

Tad nu jāatbild. Kā tad meitene atšķiras no “džeka”? Lielas atšķirības jau nav. Ja meitene nav ļoti “cacīga”, ja priecājas par gariem pārgājieniem ar smagu somu uz muguras, pārvar savas bailes no vabolēm, skudrām, sienāžiem, zirnekļiem, prusakiem un nezināmiem briesmonīšiem teltī vai zem gultas – viss notiek. Sevi sakopt un izskatīties skaisti (vai vismaz pieklājīgi) – tā ir katras meitenes noslēpumainā maģija, kas nostrādā gan dārgā pilī, gan caurā teltī.

Galvenais jau ir vēlme. Ja ir vēlme, tad ātri vien atradīsies varēšana. Un tad – tikai uz priekšu!

Kur patika vislabāk? Kas garšoja vislabāk?

Ja izvēle ir starp šokolādi un vaniļu, var atbildēt, kas patīk vislabāk. Bet, kad būts tik daudzās valstīs, tik dažādās vietās un iepazītas tik atšķirīgas kultūras, nav iespējams pateikt, kur ir visskaistāk, kur patīk vislabāk un kas ir visgaršīgākais. Katrai vietai ir sava īpaša aura un katrai valstij savs īpašais stāsts un vienlīdzīga vieta mūsu sirsniņās. Pasaule ir apbrīnojama. Tā ir tik īpaša, ka salīdzināt vienu un otru tās vaigu vairs neliekas nozīmīgi. Galvenais – būt pasaules daļai. Daļai, kas spēj darīt pasauli labāku.

Vai pietrūka māju?

Protams, ka māju pietrūka. Mēs mīlam savas ģimenes, kas mūs gaidīja mājās, bet nekad neaizmirsa novēlēt lielisku turpmāko ceļojumu. Mēs mīlam mūsu draugus. Mīlam skaisto Latvijas dabu un ēdienu, kas viennozīmīgi ir vispiemērotākais mūsu vēderiem un garšu kārpiņām.

Tomēr šajā ceļojumā centāmies būt klātienē. Te un tagad. Mēs zinājām, ka noteikti atgriezīsimies un ka mūs noteikti gaidīs. Bet pēc mājām visu laiku nevar stumt. Kā tad kaut ko var iemācīties? Kā kaut ko jaunu pieredzēt? Jāmetas iekšā piedzīvojumā! Citādi – esot mājās tiek sapņots par ceļošanu. Ceļojot skumts par mājām. Tā nevajadzētu būt. Tāpēc vienmēr bijām te un tagad. Un tas izdevās lieliski.

Vai nav skumji, kad ceļojums beidzies. Dzīve taču ir pārāk skaista un priecīga, lai visu laiku skumtu!! Bijām priecīgi, dodoties ceļā un bijām priecīgi, atgriežoties mājās. Un turpinām iegriezt pasauli!

Ko darīsim tālāk?

Mēs devāmies šajā lielajā pasaules izpētē, lai gūtu priekšstatu, kas tad īsti tā pasaule ir. Kā cilvēki dala un apvieno kultūras, kā atšķiras dzīve pie mums un džungļos. Kā ir tur – tuksnesī un kalnos. Esam pievienojuši savam zināmajām krāsām jaunas, spožas krāsas. Zināmajām garšām jaunus asumus. Jaunas sajūtas un jaunas domas.

Vai cilvēks mainās? Savā dziļākajā būtībā jau nekad neesam bijuši slikti un tāpēc nevaram teikt, ka nu esam labāki cilvēki. Bet esam gudrāki. Esam zinošāki. Pieredzes bagātāki. Esam mainījuši savas vērtības un nu parādām šo pārmaiņu ceļu savā stāstā.

Esam atgriezušies mājās. Un tik ļoti priecājamies satikt visus mīļos. Tieši tā, kā priecājāmies, dodoties ceļojumā. Esam iegājuši jaunā posmā (ar gultu un dušu) un nu palēnām veram vaļā to brīnumu lādi, kas ceļojuma laikā tika piekrauta līdz maliņām.

Mēs esam šeit un tagad. Un viss tikai sākas!

Kas notiek tālāk?

Paiet divi mēneši kopš pirmā ceļojuma beigām un iznāk pirmā grāmata “Ziemeļamerikas kokteilis”. Pirmā grāmata! Cilvēki uz ielas sveicina, esam zināmi. Uzstājamies bibliotēkās un kafejnīcās, dalāmies ar savu stāstu. Bet uz vietas vairs nevar! Vasara pasteidzas ātrāk kā jebkad iepriekš, iekrāsojot pirmās rudens lapas. Braucam! Braucam, dodamies, meklējam jaunu pieredzi! Mēs taču esam brīvi – brīvi no lietām, no aizspriedumiem. Mēs taču varam sakrāmēt somas un laist dzīvē! Mēs esam brīvi tikai šim vienīgajam un patiesajam mirklim!

Un kas to būtu domājis, ka kādreiz būsim Anglijā, šajā latviešiem pavisam ierastajā zemē. Mūs sagaida draugi, palīdz iekārtoties darbā. Iznāk otrā grāmata un pirmo izdodas iztulkot angliski.

Pusgads arī šajā pasaules malā paskrien vēja spārniem. Piektajā maijā esam mājās un viens otram sakām jāvārdu. Esam kā viens vesels. Šis ceļojums mūs padarījis par spēcīgu komandu. Tik skaists nobeigums ir šīs skaistās kāzas! Bet pasaule mūs atkal sauc.

Pirms otrā ceļojuma 2018. gadā:

Laine: “Pieredzēts ir daudz. Un nespēju vien noticēt tam, cik dzīve ir pilna pārsteigumiem. Fantastiski, ka tik bieži varu nodomāt – priekšā ir kas maģisks, kas tāds, ko pat grūti iztēloties. Un kopš ceļojuma to varu teikt par ikvienu savas dzīves brīdi! Tik burvīga ir tā sajūta, kad jāsper solis pretim jaunajam un nezināmajam! Nekad iepriekš man nav bijusi tik liela vēlme attīstīties, nekad iepriekš nebiju domājusi, ka jutīšu tik spēcīgu nepieciešamību spert arvien pārdrošākus soļus, lai iepazītu sevi un visu dzīvo, kas ir apkārt. Un šī sajūta ir tik dzirkstoša, ka vēlos ar to dalīties, nogādājot kaut daļiņu savas pieredzes un Pasaules zināšanu ikvienam, kas meklē šo maģiju!”

Arturs: “Vai esat dzirdējuši teicienu: „Cik cilvēku, tik viedokļu”? Tikai pēc pasaules ceļojumā pavadītiem 17 mēnešiem es sāku to saprast. Cilvēki pasauli pieredz caur sevi un saglabā to, kas šķiet visnozīmīgākais. Man atklājās, kāpēc bieži vien ceļā pieredzējām pavisam ko atšķirīgu no mums reiz stāstītā un ko citādu kā to, kam bijām gatavojušies. Patiesība – visam sagatavoties nevar, tādēļ jādzīvo un jāpielāgojas negaidītajam – to šajā grūtajā ceļā esam labi apguvuši. Ja man kādam būtu jādot padoms, es teiktu: „Jo tuvāk upes avotam, jo dzidrāks ūdens”.”

Pasaule mūs atkal sauc. Nekad nevar būt par daudz tās bagātības, ko tā sniedz. Nekad nevar būt par daudz tās pieredzes, ko iespējams iegūt ceļojot. Viss, kas liekas neaizsniedzams, patiesībā ir vien rokas stiepiena attālumā. Tikai jāsaņemas šo roku pastiept. Viss, kas liekas neiespējams, kļūst iespējams, kad tiešām to vēlies! Tāpēc uzdrīkstēsimies sapņot! Un iegriezīsim pasauli kopā!