Home Indonēzija 136. – 155.diena

Indonēzija 136. – 155.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

AUSTRĀLIJA 156. – 202.DIENA

Šodien jādodas uz lidostu.

Tā kā lidojums tikai naktī, esam ar viesnīcas darbiniekiem sarunājuši, ka maksāsim par pusi dienas un paliksim līdz septiņiem vakarā tepat. Tā nu var pagulēt ilgāk, nedaudz pasauļoties pie baseina un pabeigt visu iesākto. Vēlreiz pārskatām dokumentus un dodamies printēt tos, kas izlaboti. Jā, vietējiem ne vienmēr var ticēt tieši par ceļa norādēm, bet pēc ilgākas maldīšanās un visu apkārtējo izjautāšanas arī atrodam vietu, kur var izdrukāt lapas. Jā, te gan vienas lapas druka maksā veselus 10 centus. Atceramies, ka pie mums bija lētāk.

Vēl nelaime tā, ka telefons sācis niķoties. Nu tieši tagad, kad regulāri nebūs tās rozetes! Tas galīgi negrib lādēties. Bet nu neko darīt. Skatīsimies, vai atgūsies, vai jādomā būs kāds risinājums.

Apstaigājam pārējo apkārtni un atklājam pat īstu krievu ēstuvīšu apgabalu, kur viss krieviski. Jā, te padomāts par visiem tūristiem. Un to te, tieši Denpasaras apgabalā Kutā ir milzumdaudz!

Diena ir nesteidzīga, esam atpūtušies un gatavi jauniem piedzīvojumiem. Līdz pašai lidostai nav tālu, vien pieci kilometri, bet pirmos trīs nobraucam ar GoJek braucēju, kas izmaksā eiro. Satiksme ir milzīga, liekas, ka kājām būtu ceļā pavadījuši tikpat ilgu laiku. Bet nu redzam vēl vairāk bāru, vēl vairāk restorānu un ārzemnieku izklaides vietu. Vietējie skrien uz ceļa, lai sauktu iekšā savā iestādē. Jā, te nepamanīts nepaliksi!

No mūsu pieturas vietas līdz lidostai tiekam ļoti ātri, un smejam, ka pat lidostā iekšā ir taksometru šoferi, kas piedāvā braucienus. Vecīt, mēs taču lidosim prom, kam mums tagad taksometrs?! Lidostā gan kā parasti ir ļoti auksti un pēc ilgākas gaidīšanas jāiet arī pasildīties ārā. Un trīs stundas pirms plānotā lidojuma sākas reģistrācija. Jau satraucamies, ko tad mums te prasīs, bet viss notiek pārsteidzoši vienkārši – jautāts tiek vien tas, vai nododamajā somā gadījumā nav līdzi alkohols. Tāda nav, uz vārda mums tic. Vien reģistrēšanās nedaudz aizkavējas, jo darbinieks netiek galā ar mūsu latviešu burtiem un zvana citiem, lai pakonsultētos. Bet tā nu dodamies uz vārtiem.

Izejam ātru pasu kontroli, bet pēcāk ziņojumu dēlī savu lidojumu vairs neatrodam. Un tad skatāmies – jā, tas pielikts pie reisiem, kas kavējas. Izlidošana divos naktī. Nu neko – gaidīsim! Žēl, gan, ka šajā lidostā nav ne bezmaksas karstais ūdens, ne īsti interneta.. Bet ir daudz veikalu, kuros pasmaržot visas ziepītes, apskatīt visus košos suvenīrus vēl pēdējo reizi. Un tad jau Austrālija! Pavisam drīz redzēsim, kas tad mūs sagaida šajā mūsu sestajā kontinentā!

Bet, vai ceļš būs viegls? Lidojums kavējas vēl par stundu. Un tad vēl par pusotru stundu. Darbinieki saka: „Lidmašīnai vajadzētu būt puspiecos. It kā”..

**

Šīsdienas atklājums. Pēc „Palapa” palaišanas 1976. gadā Indonēzija kļuva par pirmo attīstības valsti ar savu mājas satelīta sistēmu. Tomēr, gandrīz puse indonēziešu dzīvo ar mazāk kā 2 dolāriem dienā. Un vēl pēdējais interesantais atklājums par Indonēziju, ko uzzinājām no mūsu draudzenes Imelas Malangā, vārds „kečups”, patiesībā, ir nācis no indonēziešu vārda „kecap”, kas ir sojas mērce. Jā, kad Imela pasūtīja to pašu ”kečupu”, bijām pārsteigti, ieraugot soju.

*

Iztērētie līdzekļi: ~5 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3380 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1609)

Nu, ko.. Šodien atpūtas diena!

Agrā rītā dodamies uz pludmali, kas ir desmit minūšu gājiena attālumā. Ir deviņi, bet pilsētiņa modusies jau sen. Netālu no pludmales ir daudz sērfošanas skolas, un krāsainie tirdziņi turpinās. Pati pludmale ir klāta saules gultām tik tālu, cik vien skaties. Pajautājam vienam no vietējiem, cik tad par tādu jāmaksā. Un tas par divām stundām prasa septiņus eiro. Mēs šokā. Nu kas tās par cenām? Protams, austrālietim tas nav nekas, bet mēs neko tādu nevaram atļauties. Kad ejam prom, cenas gan krīt, bet neko daudz. Beigās vien nosakām, ka iesim pie cita, un tad vietējais sāk smīkņāt.

Tomēr pirmais, kas vajadzīgs, ir bankomāts. Un, kamēr ņemam ārā naudiņu, nolemjam – nav nemaz tā pludmale vajadzīga. Lielākoties cilvēki tur sērfo, jo viļņi ir mežonīgi, tāpēc arī peldēties nevar. Un ko tad darīsim-vien gulēsim saulītē par tādām naudām? Varētu jau nomesties turpat uz dvieļa, bet mums somas sakrāmētas tā, ka neko vairs nevar atrast. Un tā nu dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Tepat mums ir baseins, pie kura noliktas dažas saules gultas. Baseins gan nav kā Malaizijas dzīvojamajos kompleksos – te tas ir zaļš, ar dažiem mošķiem pa vidu – nu nav tīrīts sen. Bet vakardien redzējām ārzemniekus te peldamies. Nu tad jau nav indīgs! Uz stundiņu apstājamies arī te. Garām iet kāds kompleksa darbinieks. Ja vietējais jauki uzrunā – skaidrs, ka tas kaut ko vēlas pārdot. Un šoreiz tiek piedāvāti mākslasdarbi, bet no visa atsakāmies. Arī apkopējas staigā riņķī, un pēta, kāds tad ir tas „baltais” peldēšanas kostīmā.

Drīz sāk sarasties arī citi ārzemnieki, mēs dodamies pabeigt darbiņus. Pašā pievakarē gan beidzot arī dodamies gan uz bāriņu, gan uz veikalu, lai nopirktu pēdējās lietas. Alus te nebūt nav lēts, bet pēc visām atsauksmēm tāds iespaids rodas. Tas tāpēc, ka lielākais skaits tūristu nāk no Austrālijas. Bet arī mēs baudām. Šodien, kad vēl varam. Nez, kas mūs tajā ķenguru zemē sagaida. Vispār jau jācer, ka mūs vispār ielaidīs iekšā!

Arča atkal sadauza kāju pret kādu ielas vidū atstātu betona kluci. Jā, ja šajās valstīs neskaties zem kājām, tad pavisam traki var sanākt. Ir arī vietas, kur pat iekrist! Tomēr mierinājums visam, lai cik arī dīvaini tas varētu izklausīties, ir olas. Jā, tā kā mums ir virtuve, varam arī nopirkt olas un tās uzvārīt. Dažreiz kaut ko tādu gribas, jā. Lielveikali viņiem te ir gigantiski, bet, gluži otrādi kā pie mums, te cenas tajos ir augstākas kā mazajos veikaliņos.

Un tā noslēdzam vakaru uz sava balkona ar skatu uz zaļgano baseinu. Ir forši. Ir tik forši, ka katra diena ir jauns piedzīvojums, kā jauns izaicinājums. Un nevar paredzēt, kas tad notiks tālāk. Un tas ir tik aizraujoši – neplānot, bet ļauties tiem ceļiem, kādos mūs katru dienu aizved pasaule. Priekā!

**

Šīsdienas atklājums. Šodien par ārzemniekiem Indonēzijā! 1664. gada 8. septembrī holandieši ar Pieter Stuyvesant starpniecību veica vienu no visdīvainākajiem nekustamo īpašumu darījumiem vēsturē, kad tie iemainīja Jaunās Amsterdamas salas (tagad Manhetenas salas) pret britu kontrolēto Indonēzijas Runes salu. Šis darījums bija arī nozīmīgs pagrieziena punkts Amerikas vēsturē. Marco Polo bija pirmais eiropietis, kurš apmeklēja Indonēziju. Tas notika 1292. gadā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3375 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1606)

Vakardien visu nakti krāmējam somas, bet jāceļas agri, lai paspētu uz autobusu.

Esam atraduši informāciju, ka pilsētas busiņi sāk kursēt no pusotra eiro, un tas jau ir lētākais variants. Ārā smidzina, mēs dodamies uz mūsu ēstuvīti un tad arī uz autobusu pieturu. Vietējiem pārjautājam, vai busiņš te pietur – tas viens organizētais, kas no Denpasaras pārvadā pasažierus uz Ubudu. Bet tad arī atrodam bukletu ar visiem laikiem un cenām. Un izrādās, ka Denpasaras robežās jāmaksā tas pusotrs eiro, bet, lai no Ubudas tiktu uz Denpasaru, jāmaksā pieci eiro un papildus eiro par bagāžu. Nu nē! Tādas summas!

Atmetam ar roku un uzsākam gājienu kājām. 15km. Un tad vēl 15 līdz pludmalei, kur rezervēta viesnīciņa. Esam nogājuši piecus km pa lietu, kas gan nav vienīgais, kas padara mūs slapjus – tas ir pārlieku sutīgais laiks, kas ar somām plecos vairs nav izturams! Pēc pāris kilometriem iemetam aci Grab un GoJek aplikācijās. Jā, tur braucienu var iegādāties par trim eiro. Nu ko – sūtām šoferi. Bet interesantākais, ka tas uzreiz uzraksta, ka par aplikācijā norādīto summu tas nav gatavs mūs vest. Labi, atmetam ar roku, turpinām soļot. Pēc laiciņa mēģinām vēlreiz. Un atkal ir tā, ka šoferis saka – ja maksāsim dubultā, tad tas mūs vedīs. Nofotografējam šofera rakstīto un skaidri sakām, ka tā šmaukties viņš nevar, un mums ir saglabāta saruna. Sūdzēsimies. Protams, reāli nekur pasūdzēties nevaram, varam vien turpināt gājienu.

Pēc laiviņa pie mums piestāj viens šoferis, un tūliņ aiz viņa otrs. Protams, stopēt te nav jēgas, jo uzreiz tiek prasīta nauda. Un arī piestājušie šoferi ir tie, kas piedāvā braucienu par maksu. Intereses pēc arī pajautājam, cik tad būtu jāmaksā, un uzzinām, ka cena ir trīs eiro no katra līdz pat pašai viesnīcai. Saprotam, ka šoferītis vienkārši tāpat brauc uz Denpasaru un nodomājis piepelnīties, bet tā nu simtreiz pārliecināmies, vai cena ir īstā un distance arī, un ņemam to braucienu. Kā nekā neskaitāmi taksometru šoferi tikko mums smējās sejā, sakot, ka līdz viesnīcai netiksim par mūsu noteiktajām cenām. Bet tā nu esam mašīnā, nedaudz pārmaksājam, bet ne pārāk daudz.

Esam pie pavisam dīvaina onkulīša. Viņš saka, ka mums nav jāuztraucas, viņš ir hinduists, ļoti ticīgs, un tāpēc neapmānīs. Bet tad jau varēja arī par mazākām naudiņām paķert, ja jau brauc uz to pašu pusi.. Tomēr vīrs daudz pa ceļam arī pastāsta. Vairāk tas stāsta par hinduismu, par ko jau paši daudz zinām. Bet nu tas saka, ka trim galvenajiem dieviem ir katram savs elements. Bramas elements ir uguns, Višnu elements ir ūdens, un Šivam ir vējš. Un šie dieviņi nekad neguļ, tāpēc Bali salā noziedzības neesot. Vietējie vienkārši tic, ka dieviņš skatās. Un zina, ka Brama ir radītājs, Višnu aizsargātājs, un Šiva iznīcinātājs. Bet Javas salā pie musulmaņiem gan esot liela noziedzība.

Uzzinām, ka lielās antenas, kas ceļa malās visur redzamas, esot palikušas no lieliem svētkiem, kas nesen bijuši. Redz, tajos svētkos, kuru nosaukumu neatminamies, ir pieņemts doties kalnā, lai aiznestu ziedojumu dieviņiem. Tie, kas kalnā nevar doties dažādu iemeslu dēļ, uztaisa šādu milzīgu kātu ar ziediem – tie tad nokļūstot pie pareizā adresāta.

Ceļā ir daudz sastrēgumu, un tos divreiz izraisa bērinieki. Ja te kāds nomirst, tam tiek taisīta milzīga, grezna statuja – tāds kā zārks jeb platforma, uz kuras mirušais tiek nests milzīgā gājienā uz kremētavu. Tur svētais noskaita mantru, pašļaksta ar ūdeni, un tad līķis tiek sadedzināts. Iegūtie pelni tiek iebērti kokosriekstā, kas aizvests uz jūru, kur pelni tad izbārstīti. Bēru krāsas te ir balta ar dzeltenu.

Braucam cauri mazākiem ciemiem, kas jau saauguši kopā, un vīrs mums norāda uz torņiem, kuros atrodas skaļruņi. Pa tiem tiekot paziņota svarīgākā informācija, piemēram – ciema sapulces. Bet interesanti, ka šādi tiek izziņoti arī noziegumi. Piemēram, ja kāds tev nozadzis maciņu, tur vari uzskriet tornī un visiem paziņot, kas noticis un kā zaglis izskatās. Bet fakts tas, ka, ja vietējie zagli atrod, to sit līdz nāvei. Protams, ja policija paspēj ierasties laicīgi, tā noziedznieku var izglābt un darīt visu pēc protokola, to ieliekot cietumā. Jā, zagt te nevajadzētu.

Vīrs jautā, vai esam ticīgi. Sakām, ka ticam augstākām enerģijām. Tad tas sāk stāstīt, kā saticis kādu neticīgu amerikāni un aizvedis to pie sava skolotāja, kas viņam licis pārdomāt. Sākumā jogijs (jogas meistars) amerikānim ar nazi nogriezis matu šķipsnu un tad licis meditēt. Pēc meditācijas tas, redz, ar nazi atkal mēģinājis nogriezt amerikānim matu šķipsnu, bet neesot varējis – tas esot pierādījums tam, cik spēcīga ir meditācija. Jogijs varot arī spēlēties ar uguni un elektrību, un mums arī par ziedojumiem tiek rekomendēts šo vareno vīru apciemot. Bet atsakāmies no visiem piedāvājumiem, ko mūsu šoferītis ceļa laikā izsaka, un pēc pusotras stundas nokļūstam pie savas viesnīcas.

Jā, šoreiz paliekam tajā pilsētas tūristiskākajā daļā pie pašas pludmales. Uzreiz pilns tirdziņiem un melīgiem pārdevējiem. Viesnīciņa ir tāda kāda nu tā ir – netīriem palagiem, izlauztām durvīm, bet ar skaistu balkonu un nedaudz zaļganu baseinu. Tomēr istaba ir liela, lēta un tuvu pludmalei. Derēs. Te ejam aukstajā dušā un drīz arī apstaigājam apkārtni. Interesanti, ka eiro un Indonēzijas rūpiju kurss ļoti atšķiras no tā, kas ir Ubudā. Te ir daudz izdevīgāk mainīt naudiņu. Tūristu ir daudz. Lielākoties austrālieši, krievi un latīņamerikāņi. Jā, un cenas ir uzskrūvētas, jo bagātajiem austrāliešiem jau viss pa kabatai. Tie pat nekaulējas, ja viņiem tiek piedāvāti nesamērīgi dārgi busiņa braucieni. 15€ – stundas darbs..

Restorānos ēdieni ir dārgi, bet atrodam arī vietējos ielas gatavotājus. Mēs, protams, cenas uzreiz pajautājam vietējiem, kas turpat pusdieno, nevis pašiem ēstuvītes īpašniekiem, jo zinām, ka mums tiks prasīta augstāka cena. Bet vietējie tik nosmej un mums nekā nesaka – vien to, lai vien ejam prasīt pašam pavāram. Jā, te roka roku mazgā. Ēdiens ir nedaudz virs eiro, ir ok. Javā par ko tādu būtu maksājuši 30 centus mazāk.

Izpētām skaistos suvenīrus neskaitāmajos stendiņos un vakaru noslēdzam ieurbušies darbos. Rīt gan baudīsim!

**

Šīsdienas atklājums. Indonēzieši atklāti nerunā par dzimumattiecībām. Lasām, ka, patiesībā, indonēziešu valodā sieviešu un vīriešu dzimumorgāniem ir viens vārds un tas tiek tulkots kā “kauns”. Tomēr sabiedrība ir ļoti atvērta alternatīvām dzimumu izpausmēm, piemēram, transseksuāļiem. Te ir daudzi vīri, kas ģērbjas un uzvedas kā sievietes un viņiem ir īpaša vieta indonēziešu kultūrā kā māksliniekiem, dziedinātājiem, rituālu veicējiem.

Un šoreiz ne tikai par dzimumiem, bet par pašiem senajiem cilvēkiem arī. Ir tāds slavens Javas vīrs, jo vēlāk nosauca par Homo Erectus – to atklāja nīderlandiešu fiziķis Javas salā 1889.gadā.. Kopš tā laika vairāki vēl senākas izcelsmes skeleti te tika atrasti un viens no vecākajiem ir 1.7 miljonus gadus vecs. Te ir arī mīts par Organ Pendek jeb “īso vīru”, kas ir indonēziešu versija rietumu saskvačam jeb lielpēdim. Tautas pasakas stāsta, ka šim radījumam pēdas ir otrādi, tāpēc to mežos nevar atrast. Taču viens no Indonēzijas interesantākajiem radījumiem gan ir nelielais nakts primāts Sulavesi salā, kam acis ir tikpat lielas kā tā vēders.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3355 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1601)

Nakts ir gandrīz negulēta.

Sākumā kaimiņi aiz kartona sienām ir ļoti skaļi, bet tad arī mēs paši sākam muļķoties, un tie pat apklust, nesaprazdami, vai ir izprovocējuši kādu skaļuma spēli. Bet tad arī pusnaktī iemiegam, kamēr ārā zibeņo un spēcīgi ducina pērkons. Tomēr ir ļoti karsti, mazais būcenis ir kā pirts, un ar to nepietiek – divos Arča slēdz iekša gaismu, te gultā ir arī kukaiņi, kas viņam sakoduši visas maliņas. Vēlāk uzzinām, ka tās laikam ir blakts. Protams, šajās lētajās vietiņās reti kad gultas veļa tiek mainīta. Un, pietam, šāda vide ir lieliska visiem riebīgajiem kustonīšiem.

No rīta ceļamies no kaimiņu saucieniem un tad arī dodamies brokastīs, kas iekļautas cenā. Šoreiz ir pat izvēle starp pankūkām ar cukuru, plāceņiem ar cukuri, augļiem un omleti. Viens no mums ņem augļus, otrs omleti, bet nepatīkams pārsteigums ir tad, kad mūsu omletē ieceptas kādas piecas skudras.. Vai odi.. Nevar saprast. Ja odi, tad gan ēst negribētos, jo – ja nu tiem ir vēl asinis vēderā? Nesam omleti pie darbiniekiem un jautājam citu. Bet tiekam pie tādas pašas kukaiņu omletes un tad arī atmetam ar roku. Pēcāk darbinieki nāk atvainoties, mēs paskaidrojam – ir vienkārši jānomazgā panna kādreiz. Arča māk teikt – ja dārzeņi ir mazgāti, arī olā nevar būt šie kukaiņi. Bet pannas te mazgātas tiek labi, ja reizi mēnesī. Paši gatavot olu atsakāmies – arī tāds piedāvājums atnāk. Un tā dodamies uz nākamo viesnīciņu.

Esam atraduši pavisam skaistu vietiņu! Vēl ievākties nevar, bet somas atstājam un dodamies brokastīs. Interesanti, ka šoreiz visa palikšana arī ir īstā tempļu kompleksā, kur no sākuma pat apmaldāmies.

Pa nelielu, smalku lietu sasniedzam mūsu ēstuvīti, kur atkal baudām gardu maltīti. Un tad uz tirgu – ir gatavs sarakstiņš ar to, kas jāiegādājas ceļā, un viens no sarakstā esošajiem ir suvenīrs austrālietim, kas mūs gatavs uzņemt Darvinā. Ejam uz tirgus otro stāvu. Interesanti, ka Indonēzijā, tieši Bali, tik ļoti daudzi suvenīri ir vīrieša dzimumorgāna izskatā. Un tie sataisīti gan kā pelnutrauki, gan kā pudeļu attaisāmie. Arča pārdevējai jautā, vai tās ir sēnes. Tā saka, ka laikam jā. Tas prasa, vai šīs sēnes tiek gatavotas zupā. Un stāsta, ka mums Latvijā ir daudz sēņu, bet nekad tādas nav redzētas. Tante smej, sarkst un bālē, bet pārliecinoši apstiprina, ka tās ir sēnes, un var tās iegādāties. Smejam par sarunu, jauki jokojam, un beigās arī iegādājamies to suvenīru. Žēl gan, ka pēcāk uzzinām, ka tante mūs par diviem eiro apkrāpusi, lai arī nokaulējām veselus 75%! Jā, vienmēr jāiet apkārt pa visām bodītēm, lai salīdzinātu cenas.. Citai tantei “sēnes” ir lētākas un smukākas.

Tā nu domājam vēl iegādāties skaistākos suvenīrus. Nokaulēt neko neizdodas, bet pajokojam gan. Un tad Arča pa jokam izvelk no somiņas savu saplīsušo telefonu. Tas saka, ka iemainīs attaisāmos pret to. Tantei seja mainās, smaids pazūd: „Nopietni?”, tā vaicā. Arča neatkāpjas. Paskaidro tantei, ka telefons nokritis zemē, to vajag tikai uzlādēt, lai gan Indijā divās remontdarbnīcās mums tika teikts, ka šo aparātu pie dzīvības vairs nedabūt. Bet tante ļoti labprāt iemaina 4 eiro vērtos dzimumlocekļa formas pudeļu attaisāmos pret telefonu. Tā ātri vien telefonu paslēpj veikaliņa dziļākajā stūrī, bet mēs ātri ejam projām. Arča vien pārdzīvo – vajadzēja vēl ko klāt paņemt..

Aizejam uz lielveikalu, kur nopērkam higiēnas preces, kas jau beigušās. Un tad tikai atliek iet uz tempļu kompleksu, kurā iebūvēta viesnīciņa, un vilkt no somām ārā visas lietas, kas jādeklarē. Garš sarakstiņš. Žēl, ka daudzi suvenīri saplīsuši šī ceļa laikā. Ārā vairs arī neejam, jo sanāk īsta darba diena, kaut arī bijām plānojuši aiziet uz lētāko bāriņu.

Vien maza pastaiga līdz veikalam. Tad Arča no koka norauj kokosriekstus. Onkulis turpat pretī saka: “Divi kokosrieksti – septiņi eiro”. Arča izmet – “Nesaprotu, par ko jāmaksā – es tos tikko no koka norāvu!”, un atstāj opapu apmulsušu. Un tā ķeramies pie darbiem. Jāizkrāmē somas, jāsaraksta, kas tad mums ir deklarējams – kas zina, vai tie suvenīri, ko vedam, maz ir legāli. Dienvidaustrumu Āzijā visādi likumi tiek apieti ar lielu līkumu. Bet nu dodamies uz mežonīgu civilizāciju. Vēl jau jāpabeidz visi video, kam esam atraduši nedaudz citādāku pieeju. Tas gan prasa arī vairāk laika, tāpēc gan ceram, ka pēdējo dienu pirms lidojuma varēsim vienkārši neko nedarīt. Bet tad jau manīs. Pēdējās trīs dienas Indonēzijā!

**

Šīsdienas atklājums. Pawukon kalendārs ir Bali kalendārs un tajā ir tikai 210 dienas! Šajā kalendārā gads ir iedalīts sešos mēnešos, katrā no tiem ir 35 dienas. Gluži kā Nepālā šie dzīvo pēc cita laika, bet, protams, tūrisms visu apgriež kājām gaisā, un nu jau viss notiek pēc standartizētā kalendāra. Interesanti, ka Bali salā ir arī festivāls, kas ir kluss. To sauc par Neypi dienu, kurā visa sala ir slēgta – neviens nedodas darbā, nav iespējama ceļošana un pat nav elektrības! Tas tāpēc, ka vietējie šo dienu pavada meditējot un atskatoties uz savu dzīvi. Jā, Bali ir pavisam citādāka kā Java! Šīs salas krastos atrodami arī piecu dažādu sugu delfīni. Un, protams, kā jau esam pamanījuši, te vietējie mīl dzīvniekus. Katrā māja atrodami vismaz divi mājdzīvnieki, te gan biežāk tie ir suņi. Bet ir arī kaķi, putni, mājlopi un gaiļi, ko izmanto gaiļu cīņās.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3335 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1590)

Mūsu otrā diena Ubudā.

Te ir jauki. Mūsu mazā koka mājele maksā vien sešus eiro un arī brokastis iekļautas cenā. Saņemam maizītes ar olu un arbūzu. Apkārt mums ir vai nu krievi vai austrālieši. Bet, tā kā istabiņa pārējās dienas ir aizņemta, mums atkal jāpārvācas.

Tā nu sakrāmējam somu un dodamies to atstāt nākamajā vietiņā, kas maksā piecus eiro, sešas minūte gājiena attālumā no šejienes. Istaba mums vēl nav gatava, bet somas drīkst atstāt un doties tālāk. Pēc nelielajām brokastīm gan vēl jāiestiprinās un kā reiz esam atraduši lielisku vietiņu ar supergardām zupām par vienu eiro. Tā nu mums šī izdevība jāizmanto, jo Austrālijā atkal būs roltonu diēta.

Vērojam apkārtējos. Tik daudz tūristu! Ir vietējie, kas atbraukuši no Javas salas un staigā satinušies musulmaņu lakatos. Ir ķīnieši, kas vienmēr staigā zem saules sarga. Un ir austrālieši, amerikāņi un eiropieši jeb “baltie”, kas savu baltumu vēlas pazaudēt, staigājot gandrīz kaili. Puiši krekliņus vispār nevelk, meitenēm no šortiem krīt ārā dibens, krūtis knapi vien piesegtas. Jā, tādā paskatā uz Javas salu labāk nebraukt. Visdrošāk palikt Ubudā – te taču apkārt tikai tūristi!

Tomēr iemesls šīs vietas apmeklēšanai ir. Tā tiešām ir burvīga! Tādi tempļi, tāda arhitektūra! Tāda virtuve! Mums te ļoti patīk, ja vien apkārt nebūtu to tūristu pūļu. Tomēr nekas cits jau neatliek kā ieplūst tajos. Ar kājām dodamies uz Pērtiķu mežu. Lai arī visi turp dodas ar motociklu vai taksi, tas taču tikai 2 km attālumā no centra! Pietam, mazajā pilsētiņā ir tādi sastrēgumi, ka liekas – mēs ar kājām pārvietojamies ātrāk!

Tā nu sasniedzam Pērtiķu mežu, kur ieejas maksa ir divreiz augstāka kā cerēts. Bet tā jau ir – kur tūrisms, tur arī cenas aug. Nu neko, maksājam trīs eiro katrs un ejam skatīties, kas tad tas par mežu. Vietējiem šī vieta ir ļoti svarīga – tā ir gan kā garīgs, ekonomisks, mācību un konservācijas centrs Padangtegal ciemam, kas, patiesībā, arī ir mājas šim mežam, tas ir vien saaudzis kopā ar Ubudu. Šajā 13 hektāru teritorijā dzīvo apmēram 900 mērkaķu, makakas, kā tos sauc. Un kompleksā atrodas arī daudzi tempļi un izstāžu zāle. Pastaigu takas, atpūtas vietas. Tiešām liela un skaista šī teritorija! Un interesantākais jau ir tie paši mērkaķi, kas dauzās apkārt. No tiem gan jāuzmanās, jo skrāpējums vai kodums var izraisīt dažādas saslimšanas. Tomēr, līdz ar lielo dzīvnieciņu skaitu, konflikti to starpā nav izbēgami, un arī mēs tādus pieredzam. Nedaudz pat jāpabēg malā, kad 10 mērkaķi dzenas pakaļ citiem desmit, lec kokos, bļauj, uzbrūk viens otram.

Ir mērkaķu ģimenes, kas tepat staigājas, ir tādi, kas sēdus aizmiguši, un tādi, kas sēd koka zarā un izbauda to, kā otrs tīra tam kažoku. Jāuzmanās no tiem mērkaķiem, kas sēž lokos, jo arī tieši mums pie kājām nolīst “lietus” – mērkaķi arī čurā, jā. Kāds neuzmanīgs afrikānis atļauj mērkaķim izrakņāt tā somu, un pēc tam pieprasa kompleksa darbiniekiem, lai tie atrod mērkaķa aiznesto pretodu līdzekli. Nu dažreiz skumji skatīties uz cilvēkiem, kas nesaprot, kur īsti atrodas. Kāda krievu tante iet klāt mērkaķim, kamēr tas dzer ūdeni, un vēlas to bez maz paglaudīt. Mērkaķis atņirdz zobus vienreiz, otrreiz, un tad skrien virsū. Nu kur prāts savvaļas zvērus provocēt?

Ieejam izstāžu zālē, kur viesu grāmatā jāieraksta arī sava valsts. Pāršķirstām visu viesu grāmatu, atrodam trīs lietuviešus, bet nevienu latvieti. Bet savu parakstu gan atstājam. Ilgu laiku baudām kompleksu, vērojot pērtiķu aizraujošo ikdienas rotaļu. Apbrīnojamas ir arī kompleksā atrodamās skulptūras, kur dažām jau uzaugusi krietna sūnu kārtiņa. Jā, varbūt dažas arī pazudīs tajā mežā. Katrā ziņā interesants ir šis parks. Uzzinām arī to, ka sieviešu mērkaķi sver līdz pat 6 kg un dzīvo apmēram 20 gadus, kamēr vīrieši sver līdz 8 kg un vidēji dzīvo 15 gadus. Uzzinām daudz par tempļiem un  vietējo rituāliem. Jauka šī vieta, bet jādodas arī tālāk!

Mūsu nākamā pietura ir stundas gājiena attālumā. Tā atrodas Bedulu ciemā, kas gan arī izskatās pēc tās pašas Ubudas. Skaisti tempļi ar akmens skulptūrām, meditācijā alu, kam cauri plūst upes. Ceļš līdz turienei arī ir aizraujošs. Lai arī mums klāt brauc gan busiņi, gan taksisti, piedāvādami savas superaugstās cenas, mēs ejam kājām. Motocikla īre ir pieci eiro dienā. Nav daudz, bet braucot var daudz ko palaist garām! Apstājamies ik pēc pāris metriem, lai apbrīnotu skaistos kokgrebumus un skulptoru darbus. Vērojam pašus vietējos darba procesā. Templis pie tempļa – viss ir pārsteidzoši skaists! Un tie koši zaļie rīsu lauki! Tiešām vienreizēja vieta! Ja var atrast kādu mājeli ārpus tūristu ieņemtā Ubudas centra, noteikti ir lieliska pieredze! Kādā kafejnīcā pat redzam tos divus īpašos Civet kaķus, kuriem tiek barotas kafijas pupiņas, lai pēc to pārstrādes kaķa vēderā tās iegūtu unikālo garšu. Bet nu šādu praksi gan nevajadzētu atbalstīt. Tāda kafijas barošana dzīvniekiem, lai tikai nopelnītu, nav īsti humāna. Sevišķi attīstības valstīs.

Sasnieguši templi, atklājam, ka ieejas maksa arī te pacelta. Smejam par vēl kādu zīmi – sievietēm mēnešreižu laikā templī iet aizliegts. Nu dīvaini gan.. Un tad apsveram visus plusus un mīnusus – jau iepriekš esam sapratuši, ka redzēts neskaitāmi daudz tempļu un tik daudzi te pieejami bez maksas! Un tā arī šo atliekam. Tā vietā no divām dažādām tantēm krietni nokaulējam katrs sev pa jaunam krekliņam. Katrs krekliņš maksā ap trim eiro. Austrālijas lidostā izskatīsimies pieklājīgi.

Un tā dodamies atpakaļ. Ir jau četri pēcpusdienā, ārā, kā ierasti šajā laikā, sāk smidzināt. Bet lietus mūs nebaida, esam pārkarsuši. Izvēlamies mazākās ieliņas, kas tiešam ir pārsteidzoši skaistas. Vietējie smaida, sveicina. Atkal dīvainie altārīšu kāti un striķīši karājas virs ceļa. Apkārt staigā gan ielas suņuki, gan labi baroti mājas suņi. Diena ir izdevusies.

Sasniedzam viesnīciņu, kur mūsu atstātās somas pazudušas. Tante saka, ka aiznesusi tās uz istabu. Ceram, ka tā somas nemētāja, jo somā atrodas arī dators! Un nu nokļūstam savā mazajā būcenītī, kur ir tikai gulta. Īsti pat somas nav, kur iebāzt. Tualetes ir rindiņā vairākas, labi, ka āra dušās ir arī siltais ūdens. Tomēr par tiem pieciem eiro var dabūt arī labākas vietiņas, tā kā rīt atkal pārvāksimies. Šādā konkurencē varam būt arī izvēlīgi.

Vakaru noslēdzam savā mīļākajā ēstuvītē, ko arī citi “baltie” te sauc par labāko. Ārā ducina pērkons un zibeņu strēles šķeļ mākoņus pušu. Bet galvenais, lai nav vulkāns! Āra ēstuvītei pretī ir templis, kurā notiek tradicionālās uguns dejas. Tādas te notiek vairākos tempļos. Jā, Ubuda ir īpaša vieta. Un, ja kādam plāns doties uz Bali, šo nevajadzētu laist garām!

**

Šīsdienas atklājums. Un tad nu arī par Bali. Ap Bali salu ir ļoti daudzveidīga ūdens pasaule. Un tas pateicoties šīm dažādajām ūdens masām, kas te satiekas – ūdeņi no rietumu Indonēzijas, Filipīnām, Malaizijas, Solomon salām, Papua-Jaungvinejas un Timoras. Un, lai arī Indonēzija ir lielākā musulmaņu valsts pasaulē, Bali ir hinduistu populācija. Jā, te atrodama cūkgaļa un alus! Bali atrodas arī divi vulkāni, un abi no tiem ir aktīvi. Līdz ar vulkāniem Bali salā atrodas arī melnās smiltis. Un jā, 80% no Bali ienākumiem sastāda tūrisms.

*

Iztērētie līdzekļi: ~23 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3315 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1583)

Šodien dodamies uz Ubudu!

Tā esot ļoti skaista pilsētiņa, nemaz ne tik tālu no Denpasaras, tāpēc domājam, ka viss ies raiti. Atceramies – kad iebraucām Bali autoostā ar mazo busiņu vakar, mums uzreiz tika piedāvāts brauciens uz Ubudu. Tātad – jāatgriežas tajā pašā autoostā!

Sakrāmējam somas un dodamies uz Denpasaras lielo tirgu, kas ir gandrīz pa ceļam. Jāiet ilgi, bieži jāšķērso moču piepildītie ceļi un pie tirgus jau esam kārtīgi nosvīduši. Bet tur gan atklājas, ka visa lielā tirgus ēka ciet, laikam tiek atjaunota. Nu neko – vēršamies pie kāda ceļmalā stāvoša minibusiņa šofera, jautājot, vai tas dodas uz autoostu. Vīrs saka, ka dodas gan, bet jautā divreiz augstāku cenu kā par braucienu maksājām Malangā. Domājam, ka mūs vēlas apmānīt. Stādinām citus garāmbraucošos publiskos busus un beigās mūs apstājuši jau trīs, bet visi kā viens prasa tos 70 centus. Ok, laikam cena īstā. Tā kā vēl tikpat garu distanci iet negribas un nav spēka šajā svelmē, sēžamies braucamajā. Šoferis jautā, uz kurieni dodamies, tam pastāstām. Sakām, ka meklējam publisko transportu. Indonēzietis ierosina – arī viņš mūs var aizvest. Mēs sakām, ka vairāk par pusotru eiro nemaksāsim un tas sāks smieties. Nez, internetā esam atraduši autobusu izmaksas, nu nevarētu taču būt tik nepatiesas.

Nokļūstam autoostā, tur mums pretim skrien daudzi. Bet tie sauc pārspīlēti augstas summas. Nesaprotam – kur ir publiskais transports? Visi publiskie busiņi vien atkārto, ka mēs esam īpaši un var mūs ātri vien nogādāt Ubudā. Bet mēs negribam būt īpaši, mēs vēlamies atrast vietējo busu! Ejam no vienas vietas uz otru, tā pievēršot šoferu uzmanību, ka tie jau sāk piedāvāt arī braucienus uz Javas salu. Nu galīgi nesaprot, ka mēs taču savu galamērķi tagad nemainīsim!

Beigās pie mums gan pienāk kāds jauks vīrs, sakot, ka no šīs autoostas vietējie busiņi neiet, un nosauc citu. Līdz tai 6 kilometri, un no tās arī atradīsim vietējos braucamos. Eh, un kā tad to otru autoostu sasniegt? Vismaz pēc kartes redzams, ka tā tiešām atrodas uz ceļa, ka ved taisni uz Ubudu. Noteikti būs īstā. Jautājam, kurš tad minibusiņš tagad ved uz to otru autoostu. Visi saka, ka tie brauc, bet jautā septiņus eiro par braucienu. Mēs sākumā smejamies, bet tad jau uznāk dusmas – nu kā tik atklāti var „čakarēt”! Sagrabējis buss tagad jautā taksometra cenas! Nospļaujamies un pēdējam „laipnajam” piedāvātājam vēl kārtīgi izskaidrojam, ka tas, ko viņi dara, ir galīgi dumi.

Jā, vairs nav jauko Javas salas iedzīvotāju. Nu esam Bali – pie mānītājiem un krāpniekiem. Tā ir viena lieta, ko tūrisms ietekmē. Grūti atrast godīgu cilvēku. Tā nu uzsākam ceļu kājām, cerot kādu vietējo busiņu ieraudzīt. Ejam kādu laiciņu, pie mums piebrauc GoJek motociklists (vietējais braucējs, kas piedāvā braucienus, daudz lētā kā taksometri). Mums jau vienkārši – paskatāmies aplikācijā, cik tāds brauciens līdz autoostai varētu maksāt. Bet intereses pēc pajautājam pašam braucējam, cik tas vēlas saņemt. Tas, protams, nosauc piecas reizes augstāku cenu. Mēs parādām telefona aplikācijā uzrādīto un sakām, ka ar tādiem mānītājiem nebrauksim. Bet šis platu smaidu smej, kamēr mēs paliekam vēl dusmīgāki. Beigās pasūtām braucamo tajā pašā aplikācijā. Protams, esam jau gatavi cīnīties par to, ka šoferim nepatiks aplikācijā norādītā cena – nedaudz virs viena eiro par braucienu. Bet viss tomēr kārtībā, un tā nokļūstam otrajā autoostā.

Tur priekšā tukšs laukums, daži suņi, kas vietējiem no somām klusībā čiepj gardumus, un viens šoferis, kas apgalvo, ka viņam ir vietējais busiņš. Un tad nosūta mūs uz savu braucamo. Iekšā, protams, vēl nekāpjam, jo vēlamies uzzināt cenu. Jā, un tas nosauc atkal to trīskārtējo summu – tādu, kādu prasītu taksometrs. Saskrien apkārt vēl citi un katrs nu saka, ka mēs esam īpaši un viņi var mūs nogādāt Ubudā. Nu nē, paldies, tādus „izpalīdzīgus” vietējos mums nevajag. Bet brīnāmies par to, vai tad tiešām nav neviena vietējā busa, kas brauc uz blakus pilsētu? Un tieši tad atkal uzrodas kāds labs vīrs, otrais no šiem desmitiem. Tas saka, ka mums vienkārši jāiet uz pareizā ceļa un vietējie busi par eiro brauks garām.

Tā nu pametam autoostu un uzsākam gājienu gar ceļa malu. Nezinām, kā tie vietējie busi izskatās, redzam tikai tos noplukušos, kas apkārt pilsētai izmētāti. Bet tie prasa neiedomājami augstas summas. Nu laikam kāds arī tādas maksā! Redz, kāpēc ārzemnieki saka, ka Bali ir dārgāka. Tie vienkārši tiek apmānīti! Beigās izlemjam – ņemsim močus. Divi moči izmaksā gandrīz tāpat kā publiskā busa biļete. Un, tā kā to busu nevaram atrast, nav ko mocīties. Un, tā kā divus močus pasūtīt no vienas aplikācijas nevar, ņemam gan Grab, gan GoJek un abi drīz ir klāt.

Tā nu sēžamies uz močiem – viens brauc ar Grab šoferi, otrs ar Uber braucēju. Arča uzņemas plecos turēt abas lielās somas. Šoferiem, kas angliski nerunā, piekodinām, lai viens otru uzmana – gribam ierasties vienā vietā vienā laikā. Un tā uzsākam braucienu. Ir ok – ja būtu atraduši to busiņu, būtu samaksājuši tikai par vienu eiro mazāk. Tas braucējs, kas ir priekšā, gan steidzas. Un vienu reizi tas ir viens, citu otrs. Satiksme ir milzīga. Līdz pašai Ubudas pilsētiņai jau nav tālu – vien 15 kilometri, bet viss ceļš vienkārši stāv. Vienīgie, kas kustas, ir motocikli, līdz ar to šoreiz jāpriecājas, ka paši esam uz tāda. Braucam arī pa gājēju ietvēm, lai kādas tās arī būtu. Brauciens ir diezgan ilgs, vismaz pusstundu līkumojam pa šaurajiem ceļiem, ko ieskauj tad tempļi, tad zaļas koku alejas. Beigās arī sasniedzam to Ubudas tirgu un samaksājam abiem braucējiem – Grab braucējam jāmaksā par 50 centiem vairāk.

Un te nu mēs esam – šokēti par to, ka beidzot esam atraduši vietu, kur tad slēpjas tie visi „baltie” – tas ir Ubudā! Visa pilsētiņa sastāv no vieniem tūristiem! Vietējie ir tikai pārdevēji un taksisti. Uz ielām tiešām tāda sajūta kā Eiropā. Bet ir skaisti. Hinduistu tempļi ir visur, un interesanti, ka šoreiz tie nav tik krāsaini kā Indijā. Bet nu tempļu te ir tik daudz, ka tie vienkārši jau tiek izmantoti kā kafejnīcas, bāri un viss pārējais. Un arī mūsu istabiņa atrodas tempļu kompleksā. Patiesībā, tā ir pat mājele, atsevišķi slēdzama. Tik jauki! Tante gan nepārtrauc vaicāt, vai izmantosim kādu tūri, kādi ir mūsu plāni, vai ņemsim ēst gatavošanas paraugstundas, lai arī mēs nepārtraukti atrunājamies, ka tikko ieradāmies un savus plānus vēl nezinām. Bet tā jau ir – tantei mums jāpiedāvā viss, kas viņiem te pārdodas.

Nometam somas un ieskrienam aukstajā dušā – beidzot! Jā, te ir tik karsts un sutīgs, ka visu laiku jāmaina apģērbs. Un tad dodamies izpētīt to košo tirgu. Protams, sākumā jāiegādājas ūdens. Pirmajā veikaliņā mums to vēlas pārdot par 60 centiem. Neņemam. Tālāk tas ir par 50 centiem un vēl vienu veikaliņu tālāk jau par 40 centiem. Skaidrs – cenas visur atšķiras. Atkarībā no tā, cik pats pārdevējs bagātus mūs novērtē. Pats tirgus ir tiešām pilns tūristiem, nu gluži kā kāds Eiropas tirgus! Bet te suvenīri ir tiešām skaisti – tradicionālie Bali salas iedzīvotāju instrumenti, milzīgi sapņu ķērāji, skaistas rotaslietas un citi interesanti vietējo roku darinājumi. Protams, iegādāties gribas visu, bet intereses pēc tikai pajautājam cenas. Un, kā vien ejam prom, tās drastiski krīt. Saprotam, ka visam cena no sākuma saukta vismaz dubultā. Jā, mums jau teica, ka Bali ir daudz dārgāka, bet tā gluži nav – visi vienkārši ārzemnieku čakarē, un tas tam arī ļaujas. Bet, tā kā Indonēzijā esam bijuši krietnu laiciņu, jau zinām, kā te izdzīvot.

Pie tirgus ir arī lētākās ēstuvītes, kas ir apmēram 50 centus dārgākas kā tās, kuras bijām izmantojuši visā šīs valsts paceļošanas laikā. Un esam patīkami pārsteigti – beidzot ēdiens tiek pasniegts smuki un garšo lieliski! Jā, tad arī pārdomājam tos tūrisma plusus un mīnusus. Liels mīnuss tas, ka vietējie uzreiz vairāk mānās, jo jau pieraduši, ka ārzemnieks pat nemaz necīnās par savu taisnību, sliktākajā gadījumā vien noburkšķ, ja nav apmierināts. Arī īstu vietējo sajūtu nav – viss ar eiropiešu restorāniem. Tomēr labā lieta – ir daudz lielāka naktsmītņu izvēle – un tās ir iekārtotas atbilstoši ārzemnieka standartiem. Un nebūt nav dārgā kā citās vietās – tieši lētākas, jo liela konkurence. Ielas sakārtotas, vietējie pabaidās sist suņus, jo ārzemnieks skatās.

Un tā palēnām nokļūstam līdz kādam skaistam hinduistu templim, kas šoreiz patiešām tiek izmantots kā templis. Interesantākais, ka Bali iedzīvotāji šo ticību izkopuši nedaudz citādāk. Ja hinduismā ir daudzdievība, tad te tiek pielūgts viens galvenais divas, kam arī veltīts mūsu sasniegtais templis. Jāpiemin, ka vietējie dara vēl kādu interesantu lietu – lai svētītu savu māju, restorānu vai to pašu kaimiņu templi, tie uz ielas tam priekšā liek lapās ietītus ziediņus. Tā nu gājieni pa ielu ir diezgan sarežģīti, jo mēs vairāk mēģinām tiem ziediņiem neuzkāpt. Un jā, gar tempļu malām karājas augstos kokos iesiets striķis, kuram piekarināti dažādi rotājumi. Tas arī laimītei.

Templi apņem lotosa ziedu dīķis un kāds vietējais opis mums paskaidro, ka te vakarā ir arī deju šovs, bet par septiņiem eiro biļeti tomēr nepirksim. Malaizijā skaistu deju šovu noskatījāmies bez maksas. Tā nu dodamies tālāk. Šoreiz uz kādu populāru taku, kas vijas cauri džungļiem, palmu audzēm. Te ik pa laiciņam parādās arī mazas mājeles, kur vietējie pārdod uzkodas un kokosriekstus. Ārzemnieku daudz, bet visu 2 km garo taku reti kurš iziet. Ja sākumā esam veselā „balto” grupā, tad beigās paliekam mēs un vēl divi vāciešu puiši. Jā, pēc tam taču tie divi kilometri jāiet arī atpakaļ! Bet skati ir vienreizēji! Dzirdam arī mūsu Belizā atklāto signalizācijas kukaini un redzam milzīgus simtkājus. Samīļojam suņus, kas gan visi te kādam pieder, un baudām pēkšņās lietusgāzes. Tās, protams, ir tad, kad mums nav lietusmēteļu.

Savu šīsdienas pilsētiņas izpēti noslēdzam vēl kādā gājēju ielā, kur pilns ar veģetārajām ēstuvēm. Jā, tiešām zinām ļoti daudzus ceļotājus, kas ir veģetārieši. Un tie ir tieši ceļotāji. Jā, nu arī mēs. Pārsteidzoši – nekad iepriekš par to nebūtu iedomājušies. Bet nu grūti iedomāties pretējo. Tā nu pasūtām savas tomātu zupas ar gvakamoli, kas ir avokado ar sīpolu. Tādu bieži ēdām Meksikā. Lielisks biezenis. Un tad arī dodamies uz savu istabiņu, lai ieietu dušā, jo te arī ļoti karsts un sutīgs – bez dušas būtu grūti. Un arī saulīte ir spožāka kā iepriekš – esam sadeguši! Diena bijusi lieliska, vēl viss tikai priekšā!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par citām Indonēzijas salām. Kalimantāta sastāda trīs ceturtdaļas no Indonēzijas Borneo salas, kas ir trešā lielākā sala pasaulē. Interesanti, ka tā ir integrējusi prostitūciju tādā mērā, kā, iespējams, nekur citur pasaulē. Lielākā daļa viesnīcas SPA, masāžas centru, karaoke bāru, naktsklubu un krogu piedāvā „ekstras”. Par to mums stāstījuši vairāki vietējie. Kalimantānas sabiedrība kopumā ignorē šo praksi, bet daudzas musulmaņu viesnīcas joprojām pieprasa, lai pāri pirms reģistrēšanās viesnīcā parādītu laulības apliecību. Sumatras sala sākotnēji bija pazīstama kā Swarnadwipa (“Zelta sala”). Savā 1292. gada ziņojumā Marko Polo pārkristīja šo salu par Sumatru. Tāpat kā Mappurondo, kas atrodas Indonēzijas Borneo salā, arī Sumatrā joprojām praktizē galvas medību rituālus, tomēr simulēto medību laikā vietējie nu izmanto kokosriekstus, nevis reālu galvu. Par šādu praksi uzzinājām arī iepriekšējā ceļojumā Ekvadorā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3292 eiro)

Noietie km: ~14 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1571)

Vilciena gala pieturu sasniedzam nedaudz pirms pusnakts.

Ja mēs vadītos pēc savas kartes telefonā, jau sen būtu izkāpuši, jo tā visu laiku rādīta, ka jau esam klāt.  Tad nu jādomā – gulēt stacijā vai iet uz prāmi un paskatīties, kad tad tas pirmais iziet. Kamēr stacijā minstināmies, mūs uzrunā vietējo bariņš, sakot, ka prāmji iet visu diennakti, nepārtraukti. Nu re – Imelas stāstītais nav tiesa – viņa teica, ka naktī nekas nekust.

Tad arī nolemjam iet uz prāmi. Kas zina – varbūt tieši šis ir īstais laiks, kad pārbraukt pāri līcim un tad apgulties pie prāmja otrā pusē. Tā nu uzsākam ceļu pa slapjajām ielām un drīz esam arī pie kādas ēkas, kam jāiziet cauri, lai tiktu pie tā prāmja. Jā, arī par ko šādu Imela nebija aizdomājusies – tā teica, ka te atrodas vien galdiņš, pie kā nopirkt biļetes, bet nu taču vesels ēku komplekss! Jā, meitene laikam sen nebija bijusi uz Bali. Vietējie jau Indonēzijā vienmēr ir laipni un vēlas palīdzēt, lai arī atbildi nezina. Tā gan sanāk maldināt, kas dažreiz pat ir sliktāk. Bet Imela saka, ka Javas salas iedzīvotāji ir tik jauki, jo viņiem, redz, ir žēl, ka valsts ir tik neattīstīta, tie vienkārši ar savu smaidu un palīdzību it kā atvainojoties ārzemniekam, ka viņam te jāpacieš šādas tādas neērtības. Bet nav jau tik traki!

Un tā ejam iekšā lielajā ēkā, kur diemžēl atļauts arī smēķēt. Gaisa nav, viss piepīpēts – indonēziešu jaunieši brauc atpūsties. Prom no Javas! Te pie biļešu galdiņa tiek uzmodināta uz paklāja gulošā sieviete – tā laikam ir tā, kas zina angļu valodu. Nu viņa mums saka, ka biļete maksā 50 centus, bet ar skaidru naudu iekšā tikt nevarēs – tie piecdesmit centi jāuzliek uz speciālas kartiņas, ko var izmantot gan sabiedriskajā transportā, gan Zoodārzā. Jā, ar ko šādu jau saskārāmies Džakartā. Skaidrojam, ka negribam tagad kartiņu pirkt par diviem eiro, lai pēc tam to izmestu. Un tā sieviete atļauj mums aizņemties savējo. Cik jauki! Viņa ar mums kopā arī izstāv rindas pie kāda cita biļešu kontroliera, kas arī pieņem tos mūs piecdesmit centus dāmas kartiņā, un tad arī tiekam līdz pašam prāmim. Viss notiek ļoti operatīvi, nemaz nepaspējam pārdomāt, vai paliksim gulēt te vai otrā pusē. Jau tiekam iesēdināti lielā prāmī.

Apkārt ir tumšs, ir viens naktī. Domājam – būtu baigā veiksme, ja mēs tagad atrastu braucēju, kas nakts garumā aizvizinātu mūs no prāmja vietiņas līdz Bali galvenajai pilsētai Denpasarai. No turienes ir arī mūsu lidojums. Un, kā reiz prāmja otrajā stāvā uz oranžajiem soliem apsēžas kāds „balts”’ pusmūža vīrs. Ļoti tuvu mums – laikam tā jūtas drošāk. Tā norunājam, ja Arča uzsāks ar vīru sarunu, viņam vairs nebūs jāuztraucas par sarunas uzturēšanu mašīnā. Katram savs pienākums. Sākumā vīrs uz mūsu skatieniem neatbild, bet tad arī tieši pajautājam, vai viņš gadījumā nezina, cik tad tālu no prāmja piestāšanas vietas līdz tai Denpasarai. Piecas stundas. Nu re – saruna uzsākta! Tad arī norunājam atlikušo stundu. Uzzinām, ka vīrs ir no Austrālijas, Melburnas. Tas saka, ka viņiem jau tajos dienvidos ir mērenā klimata josla, ar bīstamiem kukaiņiem nav nācies saskarties, bet Darvinā, kur ielidojam, ir īsti tropi un visi indīgie mežonīši. Uzzinām, ka ķenguri un kamieļi Austrālijā jau ir kā parazīti – savairojušies tā, ka tos pat nākas izšaut, vairs nevar. Protams, saruna ir ilga un interesanta arī mēs padalāmies ar saviem ceļojumu stāstiem, bet vīrs saka, ka jau četrus gadus dzīvo Bali. Tomēr beigās vīrs pasaka, ka mūs paņemtu braucamajā, bet tajā vietas vairs neesot. Nu neko – sakām, ka viss taču forši, un katrs dodamies savā vietā, lai izietu un izbrauktu no prāmja. Ievērojam gan to, ka vīra mašīnā ir tikai vēl viens pasažieris, bet varbūt kāds aizmugurē izlaidies. Lai kā arī būtu, esam gatavi naktij.

Domājam, ka nostopēt izdosies – ar busiem bailes braukt, bet Bali vilcienu nav. Tomēr vēl jau nakts, dodamies tajā. Mūsu draugs brauc baltā džipā, ļoti tuvu mums, nedaudz apdzen un rāda pagriezienu. Jau domājam, ka tomēr ar kādu pakonsultējies un izdomājis mūs paņemt. Tā notiek divas reizes, bet īsti nav, kur te apstāties, un tad arī mums ir laiks nogrriezties uz gājēju izeju. Tā arī austrālieti tomēr vairs nesatiekam.

Izejam no prāmja piestāšanas vietas telpām un sākam iet gar ceļu. Tad saprotam, ka te nekur labākas vietiņas nebūs, jāiet atpakaļ uz ēku, kas atrodas pie prāmja. Bet tur apsargi mums saka, ka gulēt atļauts nav. Tie nosūta mūs uz busu terminālu, uz kuru straumēm devušies visi, kas bija uz prāmja. Jā, arī busi iet visu diennakti nepārtraukti, bet mēs tādu noteikti neņemsim. Un kur nu vēl naktī! Autobusu šoferiem to grūti saprast, tie viens pēc otra mūs aplenc un pat izseko, līdz beidzot noguļamies uz ļoti šaura koka soliņa kādā nojumītē pie tiem pašiem busiem un apsedzamies. Gulēsim.  Te jāsargās no odiem, jo Imela stāstīja, ka tie pārnēsā arī malāriju, bet mūsu spreji nekam neder.

Un tā nu noguļam no tiem četriem līdz bez divdesmit minūtēm sešiem, kad jau palicis gaišs un kāds vīrs mēģina sakopt mūsu soliņa apakšu. Miega maz, daudz fiziskās aktivitātes. Jūtamies tā kā starp šejieni un citu pasauli, nedaudz apreibuši un apmulsuši. Bet nu dodamies uz netālu esošu kiosku, kur paņemam tradicionālo roltonu, ko tepat var apliet. Un brīnāmies, kāpēc kiosks tik agri vaļā, bet tad izrādās, ka Bali ir cita laika zona!

Vērojam ceļu – garām brauc vai nu pilnas vieglās automašīnas vai ļoti pārkrāmētas smagās, kas kust lēnu. Autobusa šoferi nu ir sagaidījusī, kad esam pagulējuši, un turpina mūs izsekot. Viens pat apstājas turpat pie kioska ar pārējiem pasažieriem un gaida, kad paēdīsim to savu roltonu. Smejam par to, cik tie var būt neatlaidīgi! Beigu beigās šī neatlaidība gan atmaksājas! Tā kā mūs cītīgi gaida pavisam nobrucis busiņš, mēs vēl nesteidzoties tulkotājā ierakstām visus jautājumus – vai šoferis brauks lēnu, vai brauks droši. Mēs gribam sēdēt viņam blakus. Un viss notiek! Pārējiem pasažieriem mēs noteikti izskatāmies pēc izlutinātiem tūristiem, kas kā karaļi jāgaida. Bet ne mūsu izvēle! Trīs eiro no katra un tā arī esam priekšā blakus minibusiņa šoferim. Kas gan to būtu domājis!

Tā uzsākam piecu stundu braucienu, kas patiešām ir lēns un prātīgs, par ko prieks. Un esam sarēķinājuši, ka šāds ceļš mums ir izmaksājis lētāk kā tāds, ja mēs ņemtu braucienu pa taisno no Malangas uz Demnpasaru ar bīstamo busu. Un tā mēģinām noturēt acis vaļā, lai kontrolētu šofera izlēcienus, ko tā arī nesagaidām. Skati ir vienreizēji – Bali tiešām ir tik skaista sala! Visu ceļi apņēmuši koki, izveidojot tādu kā nebeidzamu tuneli trīs stundu ilgā ceļa posmā. Apkārt rīsu lauki un kalni. Skaisti! Lai arī šis nemaz neesot tas skaistākais ceļš! Gar ceļmalām var redzēt mērkaķus un šoreiz arī suņus. Jā, kur hinduisti, tur suņi. Un te tiešām visur tempļi, nevienas mošejas! Pavisam cita pasaule! Imela teica, ka no visām apmeklētajām salām Bali viņai liekas visinteresantākā, tāpēc, ka galīgi cita kultūra. Jā, vairs nav musulmaņu sievas lakatos, nu redzami arī „baltie”.

Pēc trīs stundu brauciena gan sākas nenormāli sastrēgumi un nākamās divas stundas vienkārši braucam uz 30 km/h. Jā, ko tādu piedzīvojām Kostarikā, kad ar smago mašīnu šķērsojām kalnu – astoņdesmit kilometrus braucām piecas stundas un tad nosolījāmies „smagos” vairs nestopēt, kas gan ilgi neizdevās. Bet nu jādomā tiem indonēziešiem par to, kā ierobežot satiksmi! Lielu daļu bremzēšanas viedo smagās tranzīta mašīnas, kas dodas uz nākamo prāmi, lai sasniegtu nākamo salu un tā līdz pašai Papua. Jā, tur arī viss esot pavisam dārgi, jo lielākā produkcija nāk no Javas salas, Džakartas. Un tad tām piekrāmētajām smagajām mašīnām jāšķērso neskaitāmas salas un jālieto prāmji, lai tikai Papua aizgādātu produkciju. Te arī redzams, ka cilvēki ceļmalās samētājuši visādus papīrus un plastmasas pudeles. Jā, arī tas ir nesaprotami. Tikpat nesaprotami, kā tas, ka „smagie” ik pa laiciņam neapstājas un nepalaiž aiz sevis braucošo auto rindu. Katrs domā pats par sevi. Ceļi ir šauri un līkumoti, tā kā brauciens nav vienkāršs. Bet Denpasarā nokļūstam.

Autoostā mums uzreiz piedāvā braucienu uz Ubudu – pilsētiņu, kuru arī esam ieplānojuši apskatīt. Bet šoreiz nesteidzamies – esam jau rezervējuši necilu istabiņu, lai beidzot atpūstos. Ceļš līdz viesnīcai ilgs, bet vietēji busiņi atklāti mēģina mūs apmānīt, tāpēc dodamies kājām. Redzam daudzus skaistus tempļus un pie tiem noliktus visādus ziedojumus ziedu formā. Jā, Bali izskatās pavisam citādāka! Vairs nevar redzēt, ka cilvēki nokārtojas upē, kā tas bija Malangā. Tad Imela teica, ka lielākajās pilsētās gar upēm ir mājeles, kurās nav labierīcību, tāpēc visi vienkārši to dara upē. Un sausajā sezonā visu atstāto varot ļoti labi apskatīt.

Apstājamies arī kādā ēstuvītē. Jautājam pēc veģetārā ēdiena, mums saka, ka tāda nav. Bet tad paņemam atsevišķi rīsus, mērces un dārzeņus. Nu re – ir viss arī veģetārs! Un tā arī papusdienojam, un pēc pusotras stundas gājiena ierodamies klusā apkaimē, kur istabiņu mums ierāda kādā ķīniešu paskata meitene. Ir jauki – mums atkal ir tējkanna, tā kā varam lēti gatavot, ja to tā var nosaukt.

Tad domājam, ka tomēr kaut kas šodien arī jāapskata. Bet nu priekšā tās milzīgās Denpasaras distances – viss vairāku kilometru attālumā, un saprotam, ka nekādi staigātāji šodien vairs neesam. Prasām meitenei, vai tā izīrē velosipēdus, bet tādus viņa neatrod, un tad arī sākas lietusgāze. Jā, gluži kā Batu, viss lietus vakarpusē. Tā nu vienīgais, ko pēcāk sasniedzam ar mūsu superīgajiem lietusmēteļiem, ir lielveikals. Tur nekāda lielā izvēle nav, bet vismaz ir maize, kas beidzot nav salda, un dārzeņi. Paņemam arī pa aliņam, ko te ir daudz vieglāk atrast, kā Javas salā, lai vienkārši atlaistos un noslēgtu šo trako braucienu. Viss, šo to izpētām, sastādām plāniņu. Mūsu pēdējā nedēļa Indonēzijā. Un tad sāksies īstais izaicinājums.

**

Šīsdienas atklājums. Trīs no desmit pasaules lielākajām salām ir Indonēzijas daļa, un tās ir Borneo, Papua-Jaungvineja un Sumatra. Šoreiz par Papua! Portugāļi, kas oficiāli atklāja Jaungvineju un tās apkārtējās salas 16.gs. sākumā, sākotnēji nosauca šo salu Ilhas dos Papuas. Savukārt papuietis radies no malaiziešu vārda „papuwah”, kas nozīmē „cirtainiem matiem”. Papuieši, kas ir pasaules otrās lielākās salas iedzīvotāji, ir ļoti atšķirīgi no pārējiem indonēziešiem. Citi vietējie viņus sauc par primitīvajiem Indonēzijas iedzīvotājiem. Paradīzes putna spalvas tika izmantotas papuiešu tradicionālos tērpos un tas ienāca Eiropas modē pirms Pirmā Pasaules kara. Tā putni bija tuvu izmiršanai. Šo spalvu tirgošana un pirkšana Indonēzijā ir nelegāla kopš 2000. gada, lai gan vēl joprojām šīs spalvas tiek nelegāli vestas ārā no Papua. Uz Papua salas vietējie piekopj dažādas dīvainas tradīcijas, piemēram – sievietei tiek nocirstas pirkta daļas līdzko nomirst kāds tuvs radinieks. Daudzām sievietēm trūkst pirkstu, lai arī šodien šī prakse ir aizliegta. Arī līdz ar 2008. gada anti-pornogrāfijas likumu valdība padarīja dažādas papuiešu tradīcijas nelegālas, arī vīru mantības sedziņas nēsāšanu, ar ko tie aizklājs savus dārgumus tradicionālajās dejās. Katrā ziņā šī sala ir ļoti interesanta un tajā ir vairāk kā puse Indonēzijas dzīvnieku un augu sugu – apmēram 200 zīdītāju sugu, vairāk kā 500 dažādu putnu un pat divtūkstoš orhideju sugu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro *6 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3277 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1557)

Šodien diena ceļam.

Arča saārstē savu galvu, ko vakardien sasitis. Jā, te ir ļoti zemas stenderes un, ja pēkšņi pazūd elektrība, tad jāpieliecas īpaši zemu. Visu nakti gāž lietus kā ar spaiņiem, tam klāt nāk spēcīga vētra. Jau liekas, ka viss nākamajā rītā būs applūdis, tomēr ceļu iespējams turpināt. Saņemam supersaldās brokastis un krāmējam somas. Šovakar no Malangas iet vilciens uz prāmi. Pēdējā diena Javas salā! Brauksim pie tūristiem uz Bali.

Tomēr vēl jau jātiek līdz tai Malangai. Autoosta ir 20 minūšu gājienā. Pa ceļam vietējie, kā vienmēr, sveicina, māj, un liekas, ka vīriem ir pienākums uzsaukt Arčam: “Hei, mister!” Pēc Google kartes nevar vadīties, jo tā mūs ved pa mazām takām cauri laukiem, tāpēc izvēlamies lielākos ceļus. Atliek vien ieiet autoostā un tur jau minibusiņu šoferīši paši norāda uz īsto braucamo. Tas gan ilgi nekust no vietas – te vienmēr brauciens sākas tikai tad, kad buss pilns ar pasažieriem. Bet mums jau pusdienlaikā jātiekas ar Imelu – indonēziešu meiteni, ko pirmoreiz caur kaučsērfingu satikām Latvijā. Viņa gan pie mums nepalika, bet mēs tai uzsaucām gan aliņu, gan pusdienas Rīgā. Un, tā kā Imela dzīvo ne tik tālu no lielās Malangas, tā nolēmusi ar mums saskrieties.

Beidzot, pēc 40 minūšu gaidīšanas minibusiņš ir ticis pie pietiekami daudz pasažieriem, lai sāktu ripot lejā no kalna. Domājam – cik jauki, ka busiņam vispār nav jātērē benzīns, jo tas iet brīvgaitā. Protams, lai arī šoferis teicis, ka tas brauc līdz Malangas pilsētai, tas apstājas pusceļā, kur arī iepriekšējo reizi mainījām busiņus. Nu no violetā braucamā jāpārsēžas zilajā un varam turpināt ceļu. Iebraucam Malangā pirms divpadsmitiem un tiekam izlaisti tieši tajā parkā, kur jāsatiek Imela. Cik jauka tikšanās – pirmoreiz viņa bija mūsu valstī, bet nu esam viņējā!

Pirmā vieta, kur dodamies, ir krāsainais ciems – šoreiz upes otrā krastā, kur bija jāmaksā atsevišķa ieejas maksa. Jauki, ka nu biļete nav vien papīrītis, bet pat maza mīkstā mantiņa. Tas esot apliecinājums, ka esam samaksājuši 21 centu par ieeju. Un tā vēlreiz dodamies krāsainajās ieliņās. Imela māk pastāstīt, ka senāk šis bijis pavisam nolaists apgabals, smirdīgs un nekopts. Bet līdz ar valdības projektu to sāka atjaunot. Un, kad tika lemts par dizainu, vietējie iedomājās uztaisīt ko līdzīgu grieķu pilsētiņām, tikai košāku. Krāsošanas darbos piedalījušies visi tepat dzīvojošie un labākos mākslasdarbus uz sienām radījuši arī profesionāli mākslinieki. Popularitāti šī vietiņa ieguvusi vien no Instagrama bildēm! Arī Imela šeit ir pirmoreiz. Redz, izrādās, ka Malanga ir Imelas dzimtā pilsēta, bet nu meitene dzīvo divu stundu braucienā no šejienes. Tomēr gadu gaitā pilsētas Indonēzijā mainās krasi – tā kā iedzīvotāju skaits tikai palielinās, pilsētas pārvēršas par lielpilsētām, ciemi par pilsētām. Viss apbūvēts, pārapdzīvots. Sastrēgumi. Protams, valstij ar laiku jādomā risinājums, citādi salas teritorijā pārvietoties vairs nebūs iespējams.

Apstaigājam ciemu, paspēlējamies ar maziem puikām, kas iemācījušies apieties ar pātagu, un dalāmies savos ceļojumu stāstos. Arī Imela ceļo un Latvijā zina ne tikai Rīgu, bet viņai ir draugi gan Ventspilī, gan Madonā. Jā, reti var sastapt ārzemnieku, kas par Latviju zina nedaudz vairāk kā mūsu Rīgas sirdi.

Pēc nelielas pastaigas dodamies uz kādu ēstuvīti, kur Imela mums vēlas izmaksāt tradicionālās pusdienas. Tādas, kādas vēl noteikti neesam ēduši. Jā, indonēziešu ēdieniem nosaukumi ir sarežģīti un grūti saprotami, tāpēc vienmēr pieturamies pie zināmā. Bet, tā kā Imela jau sen ir veģetāriete, tā iemācījusies, ko tad īsti ēst šajā gaļas mīlētāju valstī. Runājam arī par to veģetārismu. Ja sākumā atteicāmies no gaļas tikai veselības dēļ, tad nu jau parādās arvien jauni iemesli, kāpēc labāk gaļu neēst. Un, tici vai ne, grūti pat iedomāties, ka atkal gribētos ēst nabaga lopiņu.

Tiekam aizvesti uz pavisam īpašu vietu – te atrodas muzejs, kurus gan vietējie galīgi nemīlot, un tepat muzeja ēstuve, kur ir skaista senatnes atmosfēra. Te Imela pasūta rīsus un olu, un tad arī tradicionālu saldskābo dārzeņu zupu ar sojas pupiņu plāceņiem. Vov! Tiešām gardi! Nespējam vien nopriecāties par vietējo ēdieniem. Šī virtuve mums patiesi patīk! Cenas gan šajā restorāniņā ir daudz augstākas kā citur, bet tāpat neviens ēdiens nepārsniedz trīs eiro vērtību. Nez, kā mēs pie tās Austrālijas cenām pieradīsim. Imela saka, ka ļoti uztraukusies un cerējusi, ka mums garšos. Un viss ir super!

Tālāk dodamies nelielā pastaigā. Somas smagas, vilcienu stacijā tās nav, kur atstāt, bet šī restorāna darbinieki apsolās tās paglabāt. Lieliski! Ejam pa pilsētas galvenajām ielām, turpinot dažādas interesantas sarunas, vien jāatceras viss runātais. Uzzinām daudz tulkojumus. „Alun Alun”, kas ir katrā pilsētā, izrādās – nozīmē „laukums”. Un tad Imela stāsta par to absurdo situāciju, kad vietējie netic evolūcijas teorijai un tajā pašā laikā mērkaķi sauc par cilvēku jeb orangutānu – kas no viņu valodas nozīmē „meža cilvēks”, apzīmējot skaidro saikni ar cilvēku. Jā, Imela arī nav reliģiozs cilvēks, meitene ar skaidru prātu. Interesanti jau uzzināt visu no visām pusēm. Tomēr, lai arī Imelai ir ķīniešu radniecība, tai šī tauta galīgi nepatīkot. Tāpēc, ka rupji un nekārtīgi. Jā, pie ķīniešiem arī jāpierod.

Meitene palīdz mums šķērsot ceļu, lai gan pēc Vjetnamas esam īsti ceļa šķērsošanas profesionāļi un mums palīdzību nevajag. Jā protams, Imela visu laiku uztraucas, vai iekāpsim pareizajā transportā, kā ar stopiem nokļūsim galapunktā. Bet ja jau esam puspasauli ar stopiem izbraukuši, vai maz iespējams apmaldīties? Pieredzes pārpārēm, vēl tikai jauna nāk klāt!

Ārā ir karsti, vairs jau neesam tik augstu kalnos. Imela saka, ka kopumā paliek arvien karstāk. Bet, runājot par Bali – viņa mūs brīdina nekāpt kalnos, jo tikko izvirdis vulkāns, līdz ar to var būt pēcgrūdieni. Viņa saka, ka mums jārēķinās ar to, ka mūsu lidojums uz Austrāliju varētu arī aizkavēties.

Ejam pa galvenajām ielām, kur apkārt ir arī tūristu hosteļi un kafijas namiņi. Te varot redzēt „baltos”, lai gan tādu tikai vienu te bijām redzējuši. Drīz nokļūstam līdz lielam futbola stadionam, kur kāds opis mums atļauj arī ieiet. Imela stāsta, ka te redzējusi veselas divas spēles. Futbols te ir liela lieta.

Tepat blakus ir lielveikals, kuram ceram uzkāpt uz paša jumta. Pirms lielveikala, kā ierasts, ir somu pārbaudes. Un mums, protams, somas pārbaudītas netiek. Un, tā kā Imela ir ar mums, arī viņai pārbaude izpaliek. Meitene smej, ka ar mums visu ko var apiet. Lielveikals ir indonēziešu atpūtas vieta, bet te nekā vairāk par ūdeni nedabūjam – uz jumta arī „baltajam” nav atļauts uzkāpt, bet lielajos pārtikas veikalos neko saprātīgu neatrast. Izņemot roltonus. Pie kases atkal pārdesmit kasieru, kamēr pircēju nav.

Un tad laiks lēnām doties atpakaļ. Izejam cauri gadatirgum, vietējās dāmas īpaši apstāj Arču ar savām bezmaksas kūciņām un cepumiem. Apsēžamies parkā, kur pusstundu blakus dzied mošeja. Imela stāsta par Indonēzijas salām. Papua salā ir iezemieši, kas neatbalsta mūsdienu dzīvi, savukārt Bali salā lielākoties ir hinduisti, līdz ar to varbūt no tās mošeju dziedāšanas varēsim izvairīties. Sumatras sala esot zemestrīcēm visiedragātākā – tur vismaz reizi nedēļā ir lielāka zemestrīce. Starp Sumatru un Javu ir vislielākie cunami un arī starp Bali un Lombok salu bieži ir nelaimes. Salas Indonēzijā ir daudz un dažādas, un Imela daudzas arī apceļojusi. Protams, gribētos tās vairāk izpētīt, bet pagaidām redzam divas, nākamās citām reizēm.

Tā nu arī dodamies pēc somām un uz vilciena staciju. Imela brīnās, ka tik laicīgi vēlamies ierasties uz vilcienu, tomēr mūsu līdzšinējā pieredze rāda, ka labāk ātrāk un visu izdarīt kārtīgi.  Atvadāmies no Imelas un sēžamies vilcienā uz prāmi, kam mūs jāpārved no Javas uz Bali salu. Imela gan nekad nav redzējusi cilvēkus, kas pāri kanālam ceļas bez transportlīdzekļa, bet mēs esam vēl interesantākās situācijās bijuši. Šis šķiet viegls uzdevums.

Indonēzijas vilcieni ir ērti, vietējie uz mums neskatās un nerāda ar pirkstiem, vien daži par mums runā – jau zinām, kā vietējo valodā ir „baltais” ārzemnieks. Te arī atklājas, ka mūsu līdzpaņemtie sojas pupiņu plāceņi vidiņā ir sapelējuši. Droši vien sapelējušus arī ēdām tajā restorānā, no kura dabūjām šos. Bet nu neko padarīt. Vilcienā staigā arī ēdienu pārdevēji, bet viss ir nedaudz dārgāks. Vienīgais, ko atļaujamies, ir roltons un kafijas krūze. Priekšā septiņu stundu ilgs ceļš. Tomēr ir rozete, līdz ar to varam pastrādāt. Imela mūs pat sabiedēja, ka vilcieni ir neērti un jāsargā somas, jo uz vilcienu jumtiem lec cilvēki un pa atvērtajiem logiem tās rauj ārā. Bet logi te nemaz nav atverami, iekšā gaisa kondicionieris. Tā kā viss jauki! Daudz jaukāk kā busā!  Un tā līdz pat pusnaktij laiku pavadām vilcienā. Atā, Java!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par salu, uz kuru dodamies. Lai arī Indonēzija ir salu pārbagāta, tūristi galvenokārt izvēlas vienu, un tā ir Bali. Tas lēto braucienu dēļ un tāpēc, ka šī sala ir Indonēzijas centrs – no tās iespējams tikt arī uz pārējām Indonēzijas salām. Tomēr, lai iepazītu īsto Indonēziju, tiek ieteikts apmeklēt arī citas salas. Tāpēc arī jauki, ka esam izbraukuši cauri Javai. Indonēziešu bērniem Bali salā tradicionāli tiek doti vismaz četri vārdi. Savukārt elektrība un televīzija šajā salā parādījās tikai 20. gadsimta pēdējā ceturksnī.

*

Iztērētie līdzekļi: ~6 eiro *8 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3255 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1546)

Mūsu pēdējā diena Batu, šajā skaistajā paradīzē!

Nakts gan nav gulēta. Pusčetros sāk dziedāt mošeja, pavisam tuvu. Un tā turpina neticami ilgi – līdz pat četriem! Tad, kad jau domājam pievērt acis, iedarbojas cits dziedātājs. Un tā viss turpinās līdz pat puspieciem. Protams, esam pamodušies, pārsmējušies par savām dīvainajām negulētas nakts diskusijām. Mošejas saucieni pamodina gaiļus un tad mostas arī vietējie. Pēc vēl divām stundām miega jautājam viesnīcas darbiniekam, vai tiešām viņi visi ceļas tik agri, viņš saka jā. Ja citās musulmaņu zemēs saucieni uz lūgšanām ir vien desmit minūšu gari, tad te pēc stundas dziedāšanas taču nevar vairs pagulēt! Nu trakums!

Brokastis ir iekļautas istabiņas cenā, saņemam ko tradicionālu – zaļu maizi, kas izmērcēta saldinātās krāsvielās un želeju. Jā, indonēzieši mīl cukuru, bet Arča ir vienīgais, kas to visu knapi spēj iedabūt iekšā. Tad jau labāk to roltonu ēst. Ārā līst, bet, kad esam gatavi doties kalnos, lietus ir pierimis. Kad jautājam mūsu viesnīcas puisim par busiem, tas nesaprašanā jautā, kāpēc nelietojam takšus. Sakām, ka ar busu taču izdevīgāk. Jā, jāpiemin, ka visiem vietējiem nez, kāpēc, liekas, ka mums nauda aug kokos, un „baltajam” nekas nav par dārgu un nav taču jēgas ietaupīt.

Dodamies uz ceļa, kuram vajadzētu mūs aizvest uz 10 km attālu ūdenskritumu. Un turpat ir arī oranžais busņš, kas visu ceļa gabalu par 30 centiem mūs uzved kalnā. Jau zinām, ka labak šoferim samaksāt mazāku naudiņu – ja nebūs labi, tas papildus samaksu paprasīs. Bet, ja iedosim lielu banknoti, tas pareizu atlikumu var neizdot. Busiņš gan šoreiz tiešām ir pilns, esam 13 cilvēki mazajā braucamajā, knapi saspiežamies. Vietējie mūs vēro, bet, kā uz tiem paskatāmies, tie kautrīgi novēršas. Braucam lēnām un prātīgi tikai augšup kalnos, kurus pārklāj bieza mākoņu sega.

Tad sasniedzam parku, kurā atrodas ūdenskritums. Jāmaksā ir 70 centu ieejas maksa. Šoreiz arī saprotam, kāpēc tā tiek prasīta – mazās taciņas, kas vijas iekšā džungļos, tomēr ir jākopj. Un viss ir ļoti slidens pēc lietavām, tāpēc kāja jāsper prātīgi. Pēc pusstundas gājiena sasniedzam iespaidīgu ūdenskritumu, kas nav vienīgais apkārtnē. Tiešam skaisti! Gribas apstāties un vienkārši to sajust, bet te jau miera nav – tā kā esam vienīgie tūristi, vietējie mūs aplenc, lai tikai uztaisītu pietiekami daudz bilžu. Un bēdīgākais, ka tie nemaz nenovērtē to dabas skaistumu, kas viņiem ir pakārt – visa apkārtne piemētāta papīriem. Nu nav smuki. Mēs aiz sevis atstājam tikai Latvijas karodziņu, ko piesienam pie citām plīvojošām lentītēm.

Tālāk dodamies uz dambi, kas ir kādu gabaliņu uz ziemeļiem no ūdenskrituma. Vietējie mūs sveicina, citi kautrīgi vien pabaksta sev blakus stāvošos – galvenais nenokavēt mirkli, kad „baltais” iet garām! Un vienmēr kas jāpasaka! Uz dambi vēlamies nokļūt bez maksas, vietējie mūs nosūta pa mazām taciņām, bet neviena pie tā galu galā nepieved. Labi, ka te nav ērces. Jāizmanās vien no mazām čūskām, kas visa ceļa garumā redzamas sabrauktas.

Pie dambja netiekam pa vietējo takām, tāpēc jāpērk biļete vienā no kompleksiem, kas šoreiz izmaksā 40 centus. Tā nokļūstam vēl kādā parkā, kur daudzas vietiņas apzīmētas kā skaistu bilžu iegūšanas vietas. Jā, vietējie te ir apmāti ar fotografēšanos! Tad ir tas skaistais dambis, priekšā kuram ir izveidota interesanta atrakcija – braukšana ar gaisa velosipēdu, kur trosēs iestiprinātam braucamajam iespējams uzkāpt par vienu eiro un pavizināties gar ūdenskritumu. Jā, patiešām interesanti. Tiem, ka nav bailes no augstuma. Un tas ir Arča, kas saka – vienreizēja pieredze!

Pats komplekss ir burvīgs, apkārt sastādīti skaiti ziedi, veidoti raksti. Ir pat koka mājeles, kas piepildās sausajā sezonā. Jā, Batu pilsētiņā atrakciju ir bezgala daudz, visskaistākā vieta, ko līdz šim Indonēzijā esam redzējuši!

Pēcpusdienā dodamies atpakaļ. Tā kā šeit vietējie pārdod savu tradicionālo frikadeļu zupu, nolemjam to izmēģināt – tikai bez frikadelēm. Ja porcija maksā 70 centus, tad bez pašām frikadelēm saņemam zupu par 20 centiem. Vai nav lieliski? Veselīgi un izdevīgi. Tikai vietējie ilgi diskutē, kur tad pēcāk tās frikadeles likt. Un tā arī dodamies uz lielo ceļu garām milzīgiem ābeļu laukiem un vīnogu audzēm. Viņiem taču šeit ir viss!

Pa ceļam noķeram minibusiņu uz Batu un atgriežamies viesnīciņā. Lai arī laikapstākļi ir jauki, kāpelēšana kalnos tomēr padara mūsu drēbes mazgājamas, tā teikt. Vakardien gan visas pārējās nodevām veļas mazgātavā, tāpēc šodien tīrai un smaržīgai virskārtai jābūt atpakaļ. Pārējo vakara daļu sastāda mūsu jauno video veidošana mošeju saucienu pavadījumā. Jā, mīļie – ieskatieties. Šoreiz mēs jums pa īstam parādīsim, ko tad tajā pasaulē esam atraduši!

Mūsu viesnīciņas darbinieki vēl uzlūdz mūs uz jumta terasi, lai pastāstītu savu stāstu. To šie vietiņu izveidojuši no nulles, izmantojot radošu pieeju – krēsli taisīti no vecām riepām, dekorācijas arī iespējams uzmeistarot bez liekiem tēriņiem. Ir skaisti. Tie nespēj noticēt, ka Latvijā temperatūra var būt zemāka kā saldētavā un ka nekad neesam jutuši zemestrīci. Šorīt tāda esot bijusi tuvu Bali. Veselas 7 balles. Nu re – būtu mēs tur, ko tādu piedzīvotu, bet jau zinām, ka mūs izvēlētā taciņa būs tā drošākā. Mūs taču pavada tāda pozitīvā enerģija! Un paldies jums, mīļie, par to!

**

Šīsdienas atklājums. Indonēzija ir pasaules lielākā palmu eļļas ražotājvalsts. Šī eļļa sastāda gandrīz pusi no Indonēzijā saražotajiem produktiem. Viss sākot no zemesriekstu sviesta līdz ziepēm un kosmētikai satur palmu eļļu dažādās formās. Indonēzija ir arī pasaules lielākā muskatrieksta audzētāja. Savukārt Grasberg raktuves ir pasaules lielākās zelta raktuves un pasaules trešās lielākās vara raktuves!

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3241 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1535)

Beidzot esam Batu!

Ceļamies agri, lai paspētu izpētīt apkārni. Brokastīs aplejam roltonus un tad arī esam gatavi doties. Šajā vietā pa nakti vairs nepaliksim, jo par to pašu cenu iespējams atrast arī skaistākas vietiņas, pietam tuvāk visiem apskates objektiem. Un tā mēs atstājam somas kādai angliski nerunājošai sievietei, kas tās ieslēdz noliktavā. Stundu ilgs kāpiens kalnā, lai nokļūtu uz skatu punktiem, no kuriem redzama visa kalnu pakājes pilsētiņa. Lai arī somas nav mugurā, kāpiens nemaz nav tik viegls, kā domājām. Labi, ka laiks te ir piemērots tādām pastaigām – nav pārāk karsti un lietus, kas ik pa laiciņam pārsteidz, ātri vien norimstas.

Tā nu ejam augšā pa kalniem, mūs sveicina garāmbraucošie motociklisti un autobraucēji – mēs esam vienīgie, kas stundu garo ceļu nodomājuši veikt kājām. Bet skati noteikti ir visa tā ceļa vērti! Pašos augstumos paveras zaļa jo zaļa ieleja, ko apņēmuši kalni, kur nupat esam uzkāpuši. Rīsu terases un bambusu audzes. Tik skaisti! Mākoņi plūst pāri ielejai un dažviet redzams, kā dažas lauku daļas arī tiek pamērcētas.

Mēs nokļūstam Goa Pinus parkā, kur ieeja ir 40 centi. Šis ir priežu mežs pašos kalnos, kur uztaisīts arī skaists dārzs ar dažādiem interesantiem pieminekļiem, kas rosina idejas skaistām bildēm. Tepat ir mākoņos lidojoša laiva, kokos iekārts gaisa balons, platformas uz kokiem un mazas salmu mājeles. Jā, indonēzieši ir apmāti ar fotografēšanos, dažreiz liekas, ka tie dabu nemaz īsti nebauda, ja pie rokas nav telefona. Un tāpēc daudzās vietās jāpērk speciāla fotografēšanas atļauja, dažviet tā maksā pat divarpus eiro par trim bildēm!

Tālāk mūsu ceļš ved uz nelielu alu un papua mājelēm, kur gan atkal jāmaksā 40 centi par to apskatīšanu. Bet te ir arī platforma, uz kuras drosmīgie var uzkāpt, sajūtot visu lielo ieleju zem kājām. Burvīga vieta! Beidzot esam tik tuvu dabai, cik vēlējāmies! Šī noteikti ir līdz šim visskaistākā redzētā vieta Indonēzijā!

Sākas lietavas, bet mēs dodamies vēl augstāk kalnos. Samaksājam astoņdesmit centu ieejas masu, lai tiktu nākamajā pakalnā. Tur gan atklājas, ka katram nelielajam skvēriņam ir uzlikta ieejas maksa, tāpēc paliekam pie tiem skatiem, kur nu esam tikuši. Nu redzam visu Batu no augšas. Nu ikviena pilsēta te liekas liela un pārapdzīvota! Tepat papusdienojam to tradicionālo soto zupu. Jau esam iemācījušies, kā paprasīt zupu bez gaļas, kā nosaukt skaitu un cenu. Un vietējie uzreiz pieņem, ka runājam viņu valodā. Piesienam Latvijas karoga krāsu lentīti pie viena no skatu platformām. Iespējams, ka te kādreiz atgriezīsimies un atradīsim to pašu lentīti. Kas zina.

Mūsu pēdējā pieturvieta ir krūmu labirints, stundu gājienā no šīs vietas. Tā nu atkal dodamies lejā un augšā pa kalniem. Vietējie mūs sveicina, tad ko uzsauc, bērni uz ielām skrien skatīties. Dīvaini, ka te nav neviena „baltā”. Nez, vai tiešām visi nobijušies no tiem vulkāniem?

Bet pašā labirintā netiekam – izrādās, vietējie pacēluši ieejas maksu. Ja mūsu atrastajā informācijā tā ir vien 50 centi, tad nu zīmēs uzrādīts – ārzemniekam jāmaksā 7 eiro, vietējiem 2. Nu nē, lai arī interesants, bez šāda labirinta var arī iztikt. Tā nu dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai paņemtu somas un nomainītu naktsmītni. Somas mums atdod onkulis, un tad uzsākam piecu kilometru garo gājienu. Vietējiem esam vēl lielāks brīnums ar somām, bet visi ir ļoti smaidīgi un draudzīgi.

Atpakaļceļā iegādājamies ābolu maisu no ceļmalas pārdevējas. Jā, šajos augstumos vietējie audzē ābolus un 2 kg pārdod par 35 centiem. Redz, tas eksotiskais auglis nu pieejams. Un mums kā reiz tos sakārojās. Nez, kad dabūsim kartupeļus. Te tādu nav, ir tikai jukas sakne.

Pa ceļam braucienu mums piedāvā pilsētas busiņš un tā par 14 centiem lielāko ceļa daļu pieveicam sēdot. Šoferis gan nav īsti priecīgs, kad iedodam tam precīzu naudiņu – droši vien bija plānojis mūs apmānīt. Nu tiekam pie pavisam nelielas istabiņas, bet vismaz citā stāvā atrodama arī tualetes ar siltu dušu.

Vakarā izejam līkumiņu uz galveno laukumu Alun Alun. Tur visa dzīvība sākas vakaros, kad satumst. Karuseļi, krāsainām gaismām izrotāti pieminekļi un mošejas, kas dzied pārāk bieži. Tad līst, tad atkal pārstāj. Interesanta jau tā kalnu pilsētiņa. Vēl ikai viena diena šeit.

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz par tām dabas katastrofām, no kurām tik nobijušies ir tūristi. Lielākais mirušo skaits dabas katastrofas dēļ bija 2004. gada decembrī, kad cunami vilnis pārgāzās pār Indonēziju. Tajā laikā tika reģistrēta pasaules lielākā zemestrīce ar 9.3 magnitūdu spēku Indonēzijā Sumatras salā. Tā rezultātā cunami skāra pat vairākas valstis Indijas okeānā, nogalinot vairāk kā 300 tūkstošus cilvēku. Miljoni tajā laikā tika pārvietoti. Tiek uzskatīts, ka zemestrīces spēks lika pat zemes asij sagrīļoties. Jā, Indonēzija ir arhipelāgs, kas atrodas „Uguns aplī”- valstī ir vairāk kā 400 aktīvu vulkānu un te parasti tiek reģistrētas 3 zemestrīces dienā, tās gan ne vienmēr ir jūtamas. Krakatoa vulkāns ir tas, kur notika visspēcīgākais izvirdums, kāds jebkad reģistrēts. Tas notika 1883. gadā, un tiek pielīdzināts 2 tūkstošiem Hirošima bumbu sprādzienam. Un pēc tam nāca 40 metru augsts cunami ar 500 km/h, iznīcinot piekrastes pilsētiņas. Tā dēļ mira 36 tūkstoši cilvēku. Izvirdums bija dzirdams no Šrilankas līdz Pertai Austrālijā. Tā bija visskaļākā reģistrētā skaņa cilvēces vēsturē. Līdz ar Krakatoa vulkāna izvirdumu debesīs nokļuva tik daudz pelnu, ka tie aptumšoja debesis vairākas dienas un globāli temperatūra pazeminājās par 12 grādiem uz vairākiem gadiem! Nu re – mēs gan ceram neko tādu te nepiedzīvot.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3226 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1526)

Nu ko – šodien uz Batu!

Batu ir pilsētiņa tepat kalnos, 19 kilometru attālumā no Malangas. Domājam, ka ātri vien līdz tai var tikt, bet, kā jau Indonēzijā, mūsu plāni neatbilst apstākļiem. Šodien izguļamies, sakārtojam somas, kas nez, kāpēc, liekas pilnākas kā citas reizes. Būs kārtīgi viss jāpāršķiro un, iespējams, arī Austrālijā robežsargi šo to vēlēsies atņemt. Tad dodamies uz autobusu, sākumā ieejot vienā no ēstuvītēm un pasūtot tradicionālo indonēziešu zupu soto. To viņi taisa pavisam interesanti – bļodiņā ieber rīsus, ieliek vārītu olu, nedaudz dārzeņus un to visu vienkārši aplej ar buljonu. Tāda zupa maksā sākot no 50 centiem līdz eiro. Svarīgs jau ir tas buljons, jo dažas lētākās zupas arī garšo pēc visādu zvēru iekšām.

Tā nu dodamies uz busiņu. Padomu par transportlīdzekļiem mums devuši daudzi, un tā arī klausām, lai gan vēlāk izrādās, ka varējām darīt pa savam un viss būtu daudz ātrāk. Sākumā iekāpjam minibusiņā uz pilsēteli starp Malangu un Batu, jo, kā mums teikts, pa taisno uz Batu autobusi neved, lai gan pēcāk arī tādus ieraugām. Šis busiņš ir maziņš, bet šoferis, protams mēģina tajā ietilpnāt ikvienu braukt gribētāju. Sākumā dodamies uz centru, izmetot pamatīgu līkumu, un tad beidzot augšā kalnos. Lielie tūristu busi mūs apdzen un redzam, kā tie aiztraucas garām pa ceļa nepareizo pusi. Jā, cik labi, ka tomēr esam lēni un prātīgi!

Līdz pilsētiņai starp Malangu un Batu iet ilgi, braucam kādu stundu, lai gan tie ir kādi desmit kilometri. Ar mums sāk runāt kāda musulmaņu meitene. Vietējie te tiešam ir jauki un draudzīgi. Visi forši, izņemt tos trakos busu šoferus.

Nākamajā pilsētiņā, kā jau teikts, ņemam nākamo busiņu. Ja pirmais bija zilā krāsā šis ir violets. Bet nu tas nemaz nedomā kustēt, jo jāpielasa pilns mikriņš! Tā nu gaidām veselas divdesmit minūtes. Tad, kad jau domājam iet uz ceļa un vienkārši stopēt, beidzot ierodas vēl trīs pasažieri, un uzsākam ceļu kalnā. Cik labi, ka tepat ir kioskiņi, kur tiek pārdodas svaigi spiestas augļu sulas par četrdesmit centiem. Tik gardi! Protams, pārdevēji vien brīnās, ka prasām sulu bez cukura un ledus (cukuru viņi te liek pārāk daudz, ledus tiek ņemts no netīriem kartupeļu maisiem, kuros sasaldēts nedzerams ūdens).

Atkal esam ceļā. Kā reiz sākas lietavas – jau bijām brīdināti, ka te būs daudz vairāk lietus. Bet nu beidzot esam sasnieguši to dabu! Beidzot esam kalnos! Un te ir patīkami vēsāks. Divdesmit trīs grādi. Nokļūstam Batu. Bet ne pašā pilsētiņā, ne pie pašām skaistākajām takām, jo mikriņu pietura ir pilsētas nomalē. Tā nu domājam – ko darīt – ārā gāž lietus, esam vēl septiņu kilometru attālumā no mūsu gala pieturas. Paskatāmies, kas notiek ar Grab mašīnām. Bet tur šoferi saka, ka no autoostas neņems, jo tas esot bīstami. Jā, jau dzirdējām, ka nelicencētie taksisti te nav atļauti, viss ar to Grabu Un GoJack te notiek nelegāli. Sākam aptaujāt vietējos – varbūt kāds no šiem mazajiem mikriņiem iet arī tālāk. Jā, un nu atrodas zaļais busiņš, kas tiešām arī brauc augstāk kalnos. Mūsu šīsdienas 19 kilometru brauciens ir pārvērties par trīs stundu ilgu ceļojumu.

Visas atrakcijas pilsētiņā jau drīz veras ciet, vairs nekur aiziet nepaspēsim. Bet nu vismaz ar to pašu zaļo busiņu nokļūstam līdz pašiem Batu ziemeļiem, kur esam noskatījuši viesnīciņu. To neesam pierezervējuši, bet ierodamies un pajautājam pēc cenas. Interesanti, ka te vienmēr tiek nosaukta augstāka cena kā tā ir Bookingā, un tad arī jārāda tas piedāvājums telefonā. No sākuma mūs ieved galīgi štruntīgās istabās –liekas, ka šķūnītis. Kad domājam – vienu nakti jau var, bet tad arī vairāk te nepaliksim, jo nu nav vērts izmest naudu par parastu gultu istabas vidū, ja tepat apkārt ir vēl daudzi piedāvājumi, sieviete aši pārdomā – došot mums labu istabu par to pašu summu. Labā istaba gan ir vien nedaudz pieklājīgāka. Lai arī podā nav ūdens un duša ir milzīgs spainis, no kura iespējams pasmelt aukstu ūdeni, te ir arī lielā dzeramā ūdens muca, un iespējams dabūt pat karstu ūdeni! Lieliski – vārīsim tos roltonus!

Tad steidzam ārā, kamēr vēl nav satumsis. Tā kā visas apskates vietas atrodas pusotras stundas gājienā, apstaigājam tikai pašu centrālo daļu. Tirgu, dažas ielas. Neviena „baltā” te nav, vietējie, protams, ir ieinteresēti mūsos. Bet pirmo reizi arī satiekam nepieklājīgus bērnus, kas vien sauc: ”stupid, stupid”. Daži mūs fotografē, citi sveicina. Tirgū katrs pārdevējs skrien virsū ar saviem augļiem. Beidzot ieraugām arī trīs suņus, kas te ir retums. Bet iemeslu suņu neesamībai mums paskaidroja Hardijs – redz, musulmaņiem suņi ir netīri dzīvnieki, un, ja suns vien pieskaras vai nolaiza roku, musulmanim uzreiz visam jāskrien dušā, lai nomazgātu to „nelabo enerģiju”.

Arī pusdienās paēdam soto, un tad jau ir satumsis. Rīt esam nolēmuši celties jo agri, lai visu kārtīgi izpētītu. Diemžēl viena diena pazaudēta, tāpēc divām nākamajām, kas palikušas Javas salā, jābūt ļoti bagātīgām!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par pašu Javas salu. Tā atrodas gandrīz uz pašas ekvatora līnijas, kuru reiz šķērsojām Ekvadorā. Šī ir pasaules apdzīvotākā sala ar apmēram 144 miljoniem iedzīvotāju. Te dzīvo 57% Indonēzijas iedzīvotāju un reiz šī sala bija hindu – budistu impēriju centrs. Tomēr nu 90% no salas iedzīvotājiem ir musulmaņi. Pēc izmēra Java ir pasaules 13. lielākā sala, piektā lielākā Indonēzijas sala. Tā veidojusies galvenokārt vulkāna izvirdumu rezultātā, un tie stiepjas cauri visai salai. Javas salu viedo četri reģioni, būsim visiem tiem izbraukuši cauri ar tiem trakajiem busiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3212 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1511)

Surabaya ir otra lielākā Indonēzijas pilsēta, lai gan tūristi galīgi to nav iemīlējuši.

Galvenā apskates vieta ir vecpilsēta, kur var redzēt holandiešu atstātās pēdas. Bet tas nav mūsu plānā. Jau skaidri zinām, ka dosimies uz Malangu un tad uz Batu – skaistām kalnu pilsētelēm. Tad Bali. Jo mazāk braukāsim, jo drošāk.

Pamostamies septiņos no modinātāja, lai arī vēl ilgi varētu gulēt. Pabiedējam prusakus, bet tualetē tādu vairs nav. Vai nu tie līķi atdzīvojušies vai kāds tos jau apēdis. Izpētām māju – dizains pavisam interesants. Tomēr tā ir pamesta, var dzirdēt kā ķirmji ēd koka sienas – kā pa tām pasit, koks vienkārši sabirst.

Tad dzirdam ūdeni šļācamies tepat pie ārdurvīm. Tās attaisām, kāda sieviete laista priekšnama grīdu. Nav ne jausmas, kāpēc. Bet izrādās, ka tā ir Firdausa radiniece, kas dzīvo kaimiņos, un jau zina, ka esam no Latvijas. Nedaudz aprunājamies, tā mums pastāsta, kuras vietas vērts Javas austrumos apmeklēt. Sieviete rāda bildes un video, angliski zina diezgan labi. Kad pienācis laiks ierasties mūsu namatēvam, tā nav, un indonēziete smej, ka tas noteikti vēl guļ – te jau nekas nenotiek laikā.

Jā, pēc 20 minūtēm ierodas Firdaus. Abi indonēzieši aprunājas, spriežot, kur mums labāk doties, lai gan mums jau viss plāns gatavs. Tad atvadāmies no jaukās sievietes ar vienu bildi un dodamies uz autoostu. Pirms tās Firdaus aizved mūs brokastīs. Nokļūstam tādā kā šķūnī ar milzīgi augstiem grieztiem. Pirms tā ieejas vietējie velk nost apavus un sēžas uz grīdas pie maziem galdiņiem. Tā jau forši, ja vien grīda nebūtu pilna ēdienu atlikumiem, kas tūliņ salīp pie kājām. Firdaus mums pasūta zupas – mums abiem ar olu, sev ar dažādām dzīvnieku daļām. Lielākoties izskatās pēc zarnām. Tam klāt Firdaus pasūta tēju, kurā iebērtas kādas piecas cukura karotes. Protams, esam pateicīgi par brokastīm – lai kā tas viss garšotu, redzam, ka Firdaus ir priecīgs mūs izvadāt un pacienāt.

Un tā drīz nokļūstam arī autoostā. Šoreiz nekāda pilsētas izpēte nesanāk – pats vīrs dzīvo 15 km no pilsētas uz dienvidiem, bet vienīgais, ko Surabaya vērts redzēt, ir baltās kāpas pašos ziemeļos. Tā kā vīram jāstrādā, mēs paliktu vieni pret lielo pilsētu, pilnu sastrēgumiem. Un saprotam, ka vienas baltas kāpas dēļ nav vērts visu dienu pavadīt sastrēgumos. Pilsētas Indonēzijā īsti nav vērts apskatīt, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes. Vienīgā skaistā arhitektūra redzama mošejās, ar vienu apmeklējumu krāsainajos tirdziņos pietiek. Jā, Džakarta bija interesanta – noteiktas tās vietas. Bet, ja te viss ir līdzīgs, tad nav vērts to visu atkārtot. Ne Bangung, ne īsti pat Yogyakarta nebija tās, kur vērts pavadīt vairāk par vienu dienu.

Autoosta ir liela, te ir vairāki infocentri, bet mūsu jaunais draugs jau zina, kur meklēt visekonomiskākos busus. Tas gan iet raitā solī un mēs pat netiekam tam līdzi. Un tad pārējie nospriež, ka esam divatā, un mūs sāk aplenkt, piedāvājot braucienus uz Bali un uz citām vietām. Nu nē, ar busiem, veči, mēs vairs nebrauksim tik garas distances. Daži vīri ir patiešām uzmācīgi, un mūsu draugam nākas tos pat ar grūšanu nogrūst nost. Kā viņi nesaprot – lai cik uzstājīgi tie piedāvātu sava autobusa maršrutu, tas neliks pasažieriem mainīt plānu!

Nokļūstam līdz autobusam, kas maksā eiro katram uz trīs stundu attālo pilsētu Malangu. Tur esam plānojuši pavadīt vien vienu dienu, lai apskatītu dažas svarīgākās vietas, un tad steigtos uz kalnu pilsēteli Batu. Lai arī vietējie saka, ka Batu nav vērts būt, jo tā ir tūtistiska, dārkāka, un labāk esot pētīt pilsētas, kā, piemēram, Surabaya, mēs jau esam sapratuši, ka te vietējiem īsti uzticēties nevar. Pat Hardijs nebija bijis Džakartas mošejā, kas ir trešā lielākā pasaulē! Un tad pēc ieteikumiem bijām Bandung, kas galīgi mūs neieinteresēja! Sekosim dabai. Un tagad tai esam pavisam tuvu.

Atvadāmies no Firdausa un kāpjam busā. Jā, vēl viens brauciens autobusā. Šoreiz somas ņemam klēpī, jo, gluži kā iepriekšējais, arī šis autobusa bagāžnieks ir divu centimetru putekļu kārtas klāts. Somas jau tā ir pārāk netīras, vēl vienā bagāžniekā neļausim tām mētāties. Sākumā busā saskrien nenormāli daudz tirgotāju un, kā Indonēzijā ierasts, tie savu piedāvāto preci grib nolikt katram klēpī – tas, kas paņems, tas samaksās. Un nu katram arī iespējams izpētīt, kas tad tiek pārdots. Mums klēpji pilni somām, vienkārši atsakāmies no keponiem, blociņiem, marķieriem, bulciņām, limonādēm un visa cita. Tad uzsākam braucienu.

Lai arī nosolījāmies busus vairs neizmantot, mūs mierina, ka no Surabayas līdz Malangai būs sastrēgumi, autobuss nepaspēšot ieskrieties. Un trīs stundas var arī paciest. Protams, lai arī sastrēgumi, autobusa šoferis ir kārtējais psihopāts, kas nesas, cik ātri vien iespējams. Tas apdzen citus transportlīdzekļus pa ceļa labo un pa kreiso pusi, kas galīgi nav paredzēta braukšanai. Liekas, ka tūliņ nolidosim no ceļa, bet tad šoferis piebremzē – priekšā sēta. Jā, dzīve mūs mācīs, kamēr iemācīs.

Mēs reāli braucam pa ceļa pašu kreiso pusi aiz nepārtrauktās līnijas. Autobusā sāk dziedāt kāda sieviete ar mazu bērnu, un sit grabuli. Muzikanti te busos dzied bieži. Dzied jau skaisti un mēs arī pāris monētas iedodam, domājot, kura tad būs tā mūsu pēdējā dzirdamā dziesma. Sieviete apstaigā busu, šoferis gandrīz ielido zālē kreisajā ceļa pusē. Kad jābrauc pāri tiltam, tas nemaz nedomā, ka nu varētu nedaudz piebremzēt un nebraukt gar pašu malu. Bet, ja šis lidojums būtu, tad droši vien būtu diezgan ātrs gals.

Un atkal apsolāmies, ka šis ir pēdējais brauciens busā. Bali salā gan vilcienu nav, bet tur ir busi, kas speciāli paredzēti tūristiem – šoferi, kas brauc lēnām un prātīgi. Jā, ar tādiem saskārāmies Kambodžā. Indonēzijas vietējo busi ir kas nenormāls. Līkumos mūsu šoferis nebremzē un tad arī vietējie aiztur elpu. Nē, prātam neaptvert, kas tādam cilvēkam darāms pie stūres.

Pēc stundas brauciena sākas sastrēgumi. Tas ir glābiņš, var atvilkt elpu. Skaitām stundas. Vēl tikai viena palikusi. Kā pietura, tā atkal kāds muzikants iekāpj busā. Jo garāks brauciens, jo vairāk sanāk maksāt par muzikālo pavadījumu. Ievērojam, ka reti kurš naudiņu nedod. Vakardien kādiem sešiem jau samaksājām. Tomēr dzied viņi tiešām skaisti. Un arī ielās ir tik daudz mākslinieku, profesionālu batikotāju. Daudz talantu vietējiem. Un pie tā būtu jāpieturas. Varbūt braukšanu jāatstāj kādas citas tautas pārstāvjiem.

Pašā Malangā sastrēgumi ir nežēlīgi. Knapi kustamies, bet tā ir labāk kā tas traki ātrais brauciens. Apkārt savilkušies mākoņi, skaidrs, ka atkal jāsadzīvo ar lietavām. Kāds onkulītis mūs uzrunā, jautājot par mūsu valsti un par mūsu ceļu Indonēzijā. Kad runājam par Yogyakartu un tās tempļiem, onkulis smej, ka 25$ mums ir pārāk augsta ieejas maksa. Nezinām, vai indonēzietis saprata skaidrojumu, ka jēdziens “dārgs” nav nemaz tāds, kā te vietējie domā. Tas taču ir tik individuāli. Varbūt norvēģim 25$ ir viena maltīte, līdz ar to tas priecātos par tādu naudu ieiet pasaules lielākajā budistu templī, bet mēs par šo naudu trīs dienas varam te dzīvot vai piecas dienas nodrošināt sev naktsmājas. Un tā ir tikai viena biļete, mēs esam divi! Protams, ja tas būtu Machu Picchu, mēs neatteiktos, bet tik daudz to tempļu redzēts, ka tagad jau ir tas laiks, kad jau pietiek. Arī lielākais templis mūs pat idejiski nepiesaista.

Un tā nu sasniedzam autobusa pieturu, izkāpjam ārā un dodamies uz kādu viesnīcu, ko neesam rezervējuši, cerot uz atlaidēm. RedDoorz ir kompānija, kas darbojas gan Singapūrā, gan Indonēzijā, un piedāvā lētas viesnīciņas. It kā ar visām ērtībām, bet apšaubāmā kvalitātē. Te gan mums nekādas atlaides nepiešķir, un arī internetā ar karti nevaram norēķināties. Tā jau ir sen, nezinām, kas tai Swedbankai nepatīk. Lai arī caur interneta aplikācijām būtu pat lētāk, tā kā mums neko no tam neizdodas dabūt ārā, maksājam par istabiņu tāpat. Protams, nekas īpašs, bet ir labāka par prusaku valstību pie mūsu Firdausa. Ir gulta ar netīriem palagiem un tualete ar izlauztām durvīm. Bet esam paslēpušies no lietus.

Nometam somas un dodamies uz Malangas centru. Tas nemaz nav tik tuvu, tāpēc paņemam vietējo busiņu, kas mums gan izmaksā pietiekami daudz, lai mēs saprastu – atpakaļ jāiet kājām. Pat autobraucējs tajās populārajās Grab un GoJek aplikācijās (tas kas līdzīgs taksim) maksā tikpat, cik pilsētas busiņš. Kaut kā aizdomīgi, varbūt atkal tikām apmānīti. Pasažieri mums palīdzēt nevarēja, bet šoferis nosauca cenu, ko gribēja.

Nokļūstam Malangas centrā un tur arī redzam to vērtīgāko apskates objektu, kas visos aprakstos pieminēts. Tas ir kāds neliels ciems pilsētas vidū pie tilta, kur vietējie savas mājeles un ieliņas izkrāsojuši košās krāsās – dzeltenā, zilā, sarkanā, zaļā. Liekas, ka tieši te tad arī piezemējas tās varavīksnes! Tik jauki! Bet ciema iedzīvotāji nemaz nav muļķi – jāmaksā arī ieejas maksa, kas gan pagaidām ir vien divdesmit centu apmērā. Starp mājelēm sakarināti krāsaini lietussargi, uz sienām sazīmēti grafiti. Vietējie steidz mums jautāt pēc foto – te ir tik daudzas vietas, kur var noķert lieliskus foto kadrus! Ir gan ēstuvītes, kas patiesībā ir vien vietējo mājeles, un veikaliņi. Smejam, ka te dzīvojošajiem bērniem tiešām krāsaina tā bērnība! Pāri upei starp krāsainajām mājelēm stiepjas tiltiņš, un, tam pāri pārejot, atkal tiek prasīta biļete – redz, pāri upei esot cits ciems. Bet to nolemjam apskatīt nākamajā reizē. Malangas pilsētā vēl atgriezīsimies, jo no šejienes tālāk ved vilciens. Vairs nekādu busu!

Tad ejam uz to vilcienu staciju iegādāties biļetes. Līdz pašai Bali salai netiekam, jo ar prāmi starp salām vilcienu satiksme beidzas. Bet nu skaidri zināms – ar vilcienu brauksim līdz prāmim un tālāk ar autostopiem. Tas tomēr ir daudz drošāk kā ar jebkuru busu šajā valstī. Viss, Indonēzijas pārbraucieni beigušies. Iegādājamies biļetes – vēl trīs dienas pavadīsim šeit un pētīsim tos kalnus!

Apstaigājam dažus pilsētas laukumus un ēstuvītēs jau mākam pasūtīt visu, kas kārojas. Smejam, ka vietējie uzskata, ka runājam bahasa valodā, jo visas maltītes sastāvdaļas varam nosaukt. Un tad sākas garais ceļš atpakaļ uz viesnīcu. Jāiet seši kilometri, bet te jau gājējiem ceļš paredzēts nav. Ja ir kāda taciņa gar ceļa malu, to iztaisījis kāds nepacietīgs motobraucējs, kas visdrīzāk apdzinis satiksmi pa kreiso pusi. Tomēr ir forši – vietējie sveicina, kādā frizētavā Arča arī nodzen matus. Indonēzieši ir ļoti sirsnīgi un jauki, un tas ir patīkami.

Ik pa laikam sākas mošeju saucieni, kas ieskandina visu pilsētu. Bet mēs dodamies atpūsties. Pa ceļam atrodam Carrefour lielveikalu, kur vienīgais nopērkamais ir ūdens. Nu nav ko te nopirkt bez tā roltona! Smejam, ka te darbinieku ir vairāk kā pircēju. Pat saskaitām – pie piecām kasēm ir veseli piecdesmit darbinieki, mēs un vēl trīs vietējie. Arča smej – nu kā lai te neatgriežas, ja padsmit cilvēki nemitīgi pateicas par mūsu pirkumu.

Nu re, vēl viena diena galā. Nākamajā jādodas kalnos, atkal ar busu. Šoreiz gan ar mazo pilsētas busiņu, tāpēc ceram uz drošāku braucienu. Bet šī diena pielika treknu punktu jebkādiem lielo busu pārbraucieniem.

**

Šīsdienas atklājums. Surabaya pilsētas nosaukums cēlies no diviem vārdiem. “Suro” nozīmē “haizivs”, savukārt “Boyo” nozīmē “krokodils”. Kāpēc tieši šāds nosaukums, nezinām, bet nu šie dzīvnieki ir pilsētas simbols. “Dollija” ir slavena “sarkano lukturu” iela Surabayā. Reiz tā bija lielākā sarkano lukturu iela DA Āzijā, kur strādāja līdz pat 2 tūkstošiem seksa strādnieku. To gan slēdza 2014. gadā. Surabayas Zoodārzs ir lielākais pilsētas Zoodārzs DA Āzijā. Tas tika uzcelts 1916. gadā, to aizsāka kāds žurnālists, kura hobijs bija dzīvnieku kolekcionēšana.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3198 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1506)

Šodien tālāk!

Protams, esam modušies agri mošejas dziesmu dēļ, un arī mūsu kaimiņi nemaz nekautrējas piecos no rīta uz terases bļaustīties. Tomēr šodien garš ceļš priekšā, varbūt varēsim pagulēt autobusā.

Dodamies brokastīs, ar olu pabarojam arī mazo kaķi, kas visu laiku bļauj. To vietējie paņēmuši no ielas. Sanāk arī aprunāties ar viesu mājas saimnieci. Tā daudz stāsta par Taizemi, lai gan pati ir tīra indonēziete. Tomēr tā vairākas reizes atgādina, ka viņa nav musulmane, bet budiste. Rodas tāds iespaids, ka daudzi ir pat pret šo valsts lielāko reliģiju, jo tie, ar kuriem esam runājuši, izrāda īpašu nepatiku.

Brokastis paēstas, somas sakravātas, varam doties ceļā. Lai gan Surabaya nebija mūsu plānā, kā jau liela pilsēta,tā tomēr ir mūsu ceļā, tāpēc šodien apstāsimies tieši tajā. Redz, ar mūsu drauga Hardija palīdizibu izdevies noskaidrot, ka lētāk līdz mūsu iecerētajam galapunktam ir tikt ar diviem autobusiem, vien viena nakts jāpārlaiž lielajā Surabaya pilsētā. Tur Hardijs arī izpalīdz – tas sarunājis ar savu angliski nerunājošo draugu, lai tas mūs sagaida un izgulda.

Tā nu tiekam līdz autoostai divpadsmitos dienā, gluži kā Hardijs mūs instruējis. Tepat uzrunājam kādu vietējo opi, kas ļoti priecīgs papraktizēt to angļu valodu, ko samācījies. Bet neko labu gan viņš pastāstīt mums nevar. Kad nosaucam autobusu, ko meklējam, tas saka, ka buss jau aizgājis. Nākamais būšot tikai rītdien no rīta. Jautājam, vai nav kādas citas iespējas tikt uz Surabaya, onkulis norāda uz lielajiem busiem, stāstot, ka tur ir visas ērtības – gaisa kondicionieris, nolaižamie krēsli. Tāds maksā 8 eiro. Nē, lai gan tāda ir ierastā cena – eiro par vienas stundas braucienu – mūsu draugs mums norādīja uz busu, kad brauc pa trim eiro astoņu vietā! Un mums taču tas kondicionieris galīgi nav nepieciešams. Bet opis ir pārliecināts, tik lētu busu nav. Arī Hardijs bija teicis, ka tā mazā cena bija spēkā pirms dažiem mēnešiem, varbūt kas mainījies.

Nu esam pārdomās. Vēl vienu nakti te palikt nav izdevīgi, bet arī par astoņiem eiro iz Surabaya nav jēgas braukt. Tad jau varam pa taisno doties uz savu iecerēto vietņu ar vilcienu par 9 eiro, nav jātaisa pauzes. Jau sākam pētīt vilcienu sarakstu, bet tad iešaujas prātā apstaigāt visu autoostas apkārtni. Un doma tā ir pavisam laba – tieši aiz stūra noslēpies autobuss, kas iet uz Surabaya par tiem pašiem trim eiro. Lieliski! Jā, sākumā tas liekas lieliski..

Mūsu somas tiek ieliktas aizmugurē, šoferis vien nosmej, ka ārzemnieki uzgājuši vietējo busu. Un tad sākas brauciens. Sākumā veselas divas stundas braucam cauri pilsētai. Liekas, ka tā nemaz nebeigsies. Ciems pie ciema, pilsētele pie pilsēteles. Mājas saaugušas kopā. Par to gan vajadzētu priecāties, lai gan sākumā to nemaz nenojaušam.

Braucam, vērojam mājeles, kas lielākoties ir noplukušas. Šādu, patiesībā, bijām iedomājušies Vjetnamu. Bet tā izrādījās skaista, sakopta un attīstīta valsts.

Autobusā tad iekāpj, tad izkāpj pasažieri. Vietas ir pietiekami, arī aukstais gaiss atvēsina. Kā autobusa durvis atveras, tā karstais gaiss ienāk iekšā un sajūta, ka tepat aiz autobusa durvīm ir pirts. Dažās pieturās busā iekāpj arī uzkodu pārdevēji un muzikanti, kas, spēlējot mazu ģitāriņu un dziedot, nopelna pāris kapeikas, kad apstaigājuši visus pasažierus.

Bet tad arī Indonēzija parāda savu īsto pusi. Lai arī bijām domājuši, ka brauciens pa lielākiem ceļiem būs patīkams, kāds gulēšana! Šoferis ņem mazākus ceļus, lai uzņemtu un pārvadātu vairāk pasažieru. Bet kā tas brauc! Mēs esam ātrākie satiksmes dalībnieki. Autobuss apdzen privātos auto, močus, smagās mašīnas, minibusiņus un citus autobusus arī tad, kad pretim mums brauc mašīnu rinda. Ceļi ir slikti, mēs kratāmies no vienas puses uz otru, līkumos, kur pat uzliktas brīdinājuma zīmes par kraso virzienu maiņu, autobuss nepiebremzē. Šoferis, iespiedis pedāli grīdā, mēģina aizlidot līdz mēnesim. Liekas, ka apgāzīsimies, tikai nevar saprast, uz kuru sānu īsti. Rokas nosvīdušas, turamies pie priekšējiem krēsliem. Drošības jostas nav. Ja būtu, to apsaitētu visapkārt. Vietējiem brauciens šķiet tīri ok, tikai uz dažiem līkumiem, kad dzenam smagās mašīnas un gandrīz satriecamies ar pretimnākošajām, autobusu pāršalc izsaukumi un elpas vilcieni. Šoferis nereaģē. Tas spiež gāzi grīdā. Lidojam pāri sarkanajām gaismām luksoforos, turpinām apdzīt visus, kas priekšā, gan pa ceļa labo, gan kreiso pusi. Pīpināšana taču ir risinājums. Dažreiz, kad reāli pārlidojam dažiem ceļa gabaliem, ar riepām tos neskarot, liekas, ka nu ir laiks kāpt ārā un stopēt. Tas taču ir tik daudz drošāk! Viss ir daudz drošāk par braucieniem autobusā Indonēzijā!

Lai arī bijām lasījuši citu ārzemnieku rakstus par vietējo busu izmantošanu un viņu sajūtu tik tuvu debesīm un ellei kā nekad iepriekš, mums taču tas bija jāizmēģina uz savas ādas. Un nu ir skaidrs, ka uz pārbraucieniem nav vērts taupīt. Jā, lai arī nemaz ne tik maz, bet labāk piemaksāt tos desmit eiro uz abiem nekā astoņu stundu ilgā pārbraucienā pazaudēt pusi savu nervu šūnu. Ja citu reizi gulēšana ir risinājums, tad te tas nelīdz, jo, tiklīdz neturamies pie krēsla, lidojam no tā ārā.

Laiks velkas, apkārt redzami rīsu lauki. Un milzīgi kalni, kas droši vien ir tie paši vulkāni. Ik pa laiciņam informējam mūsu draugu par savu atrašanās vietu, lai tas paziņotu savam angliski nerunājošajam draugam, kad tad īsti esam tuvumā. Sākam skaitīt, cik nāves pieredzējām savā iepriekšējā ceļojumā. Piecas, nevis četras, kā visu laiku likās. Tā, kur bija avarējis autobuss, bija piemirsusies, bet nu par to vien domas. Trakāk kā trakākajā karuselī turpinām ceļu uz Surabaya, saprotot, ka nu būs jāmeklē vilcienu braucieni. Viss, vien retā aziāta rokās buss ir drošs, un mūsu šoferis noteikti nav izaudzis līdz tam, lai saprastu, kas ir droši un kādas sekas var būt tādai pārgalvīgai braukšanai kā viņējā. Mēs lidojam. Un ceram, ka stundas paskries ātrāk, ka ceļi būs piepildītāki. Ceram, ka sāksies tādi sastrēgumi, ka apdzīt nevienu nebūs iespējams un mēs neielidosim grāvī. Un štrunts par tualetes pauzēm, kuru astoņu stundu ilgajā ceļā nav. Vienalga par ēdienu, par ko neesam padomājuši. Galvenais nokļūt galā un aizmirst par šo autobusu. Tas nav normāliem cilvēkiem. Ja viņi te ir 250 miljoni un zudumi netiek īpaši pamanīti, mēs esam tie retie no diviem miljoniem.

Paliek tumšs, ārā zibeņo, zibens redzams ļoti skaidri. Un beidzot šoferis arī stājas pie sarkanajām gaismām, varbūt ari tās viņam kļuvušas skaidrāk redzamas. Bet uzrodas vēl kāds trakais buss. Ja mēs dzenam smago mašīnu pa labo, otrs buss to dzen pa kreiso pusi. Kad abi busi mašīnu apdzinuši, gandrīz saskrienas. Kaut kā tas ceļš starp trakajiem jāsadala. Bet tuvāk Surabaya pilsētai ir lielāka satiksme, kas vizmas neļauj šoferim pārlieku ieskrieties. Tagad var spēlēt tikai uz apdzīšanu.

Ir palicis tumšs, sākas lielas pilsētas un nu jau arī mums pašiem paliek vienalga. Drīz jau būsim klāt – gan Hardijs, gan angliski nerunājošais draugs Firdaus ar mums sazinās. Autobuss iedzenas autoostā un nu rāda, lai visi izkāpj. Viss. Šis brauciens ir beidzies. Gluži kā visas nepatīkamās lietas, arī šī ir aizgājusi.

Nu uzrakstām Firdausam, ka esam klāt. Tas indonēziešu valodā, ko sauc par bahasa, uzraksta, lai ārā no busa nekāpjam, tā vēl nav gala pietura. Nesaprotam. Rakstām atpakaļ, ka šoferis tā mums gan teica, un esam jau no busa ārā. Aizsūtām Firdausam mūsu atrašanās vietu un ejam pie autoostas ieejas. Tas saka, ka tūliņ būs klāt. Tad jau sanāk, ka esam pareizajā vietā. Kaut kas noteikti pazudis tulkojumā.

Kā mūsu jaunais draugs izskatās, nezinām, jo viņam nepatīkot fotografēties, un Hardijs vien apraksta: tikpat garš, cik Arturs. Šajā lielās pilsētas autoostā nav viegli tādu atrast. Nesaprotam, kāpēc vīrs nevar atsūtīt ne savu mašīnas numuru, ne krāsu. Kāpēc tāda noslēpumainība?

Drīz saņemam bildi telefonā. Esam nofotografēti no sāna. Ja jau esi te, cilvēk, pienāc klāt! Varbūt Firdaus mēģināja saņemties, bet tad arī pēc pāris minūšu apmulsušiem skatieniem apkārt mūs uzrunā vīrs, kas stāv tieši mums blakus. Tas esot īstais. Vai viņš mūs vēroja un novērtēja, vai vienkārši kautrējās uzsākt sarunu, to vairs nezinām. Bet nu trijatā sasniedzam stāvvietu un kāpjam glaunā auto. Izmantojam Google Tulkotāju (bez interneta telefonā būtu švaki), Firdaus uzzvana arī Hardijam, kas piestrādā par tulku.

Bet nu jau dodamies vakariņās. Jā, esam badā, un klusais vīrs uzsauc mums maltīti kādā vietējā ēstuvītē. Ja arī uz salātlapas atrodas milzīgs, zaļš tārps, tas asajā mērcē drīz dabū galu. Rīsi, ola, salāti un anšovu čipsi esot tradicionālais Surabayas ēdiens. Firdaus maksāt mums neļauj, un vēl uzstāj, ka izmaksās papildporciju, ko Arča arī ātri vien notiesā.

Uzzinām, ka abi mūsu indonēziešu draugi satikušies interneta spēlēs. Firdausam mīļākās vietas Indonēzijā ir pilsētas, sevišķi Džakarta. Dīvaini, vēl nebijām satikuši cilvēku, kam patīk tieši pārpildītas vietas. Jo vairāk cilvēku, jo labāk. Ar tulkotāja palīdzību uzzinām, ka šajā pilsētā arī īsti nav ne zemestrīču, to neiespaido vulkāna izvirdumi. Tagad vien lietus sezona, kas turpināsies līdz aprīlim. Surabayā arī tas neko neietekmē, bet mūsu nākamajā vietā esot zemes nogruvumi. Bet Bali pat ceļi slēgti plūdu dēļ. Nu kaut kā jau tomēr mums uz lidostu būs jānokļūst.

Pavakariņojam. Un tad darbinieki kautrīgi palūdz ar mums foto. Te “baltais” noteikti nav bijis, par to esam droši. Un tad dodamies uz mājām. Firdaus dzīvo 15 km no pilsētas, Surabayas apkārtnē. Un tādā milzīga vietā tas jau nemaz nav tālu. Ierodamies kādā ēku kompleksā, kur Firdaus savu seju parāda apsargam, lai tiktu iekšā. Tad piestājam pie vienas mājas, kamēr mūsu draugs aizskrien pakaļ kādai paciņai, un tad turpinām ceļu līdz kādai citai mājai. Izrādās, ka nepaliksim pie paša Firdausa, bet gan tepat netālu pamestā mājā, kas pieder viņa māsai.

Firdaus atver sētu un mājas durvis. Gaisma strādā, elektrība ir. Lai arī sākumā visi noaujam kājas, lai mājā ieietu, kā te ir pieņemts, vēlāk ļoti nožēlojam, jo grīdas ir klātas centimetru biezu melnu putekļu kārtu un tās pēc tam pat nomazgāt nevar – liekas, ka putekļi vienkārši ieēdas pēdās. Firdaus atver durvis uz abām no istabiņām, kas te ir. Abās ir gultas ar pāris spilveniem. Un ir vēl viena istabiņa. Tā ir tualetes telpa, kur, kā tiek ieslēgta gaisma, atdzīvojas prusaki. Tie ir milzīgi! To ūsas ir divu pirkstu garumā un paši, šķiet, kārtīgi barojušies. Divi aizskrien aiz durvīm, viens glābjas, rāpjoties pa sienu augšup uz grieztiem. Ir arī gekoni un biezi zirnekļu tīkli, kuru saimnieks aizgājis pastaigāties. Tualetē ir klasiskais caurums grīdā un liela muca, kurā nav ūdens, bet gan vēl pāris prusaki. Firdaus aizsteidzas ārā un paņem šļūteni, ko pievieno ūdens vadam, tā piepildot bļodu vannasistabā. Protams, te jau nekāda mazgāšanās, bet vismaz tualetes caurumu ir, ar ko noskalot. Firdaus atvadās. Pirms tam tas vēl sazvanās ar Hardiju, lai apspriestu mūsu tālākos plānus. Firdausam rīt jāstrādā, tas piedāvā mūs paņemt tad, kad dodas uz darbu, un vakarā pievienoties mūsu pilsētas izpētei. Bet esam nolēmuši jau rīt doties tālāk. Nevēlamies atkal laiku zaudēt vienkārši lielā, pārapdzīvotā pilsētā. Un tā nu Firdaus saka, ka rīt astoņos ieradīsies mums pakaļ, lai aizvestu uz autoostu.

Arča ķeras pie prusaku iznīcināšanas. Un, pārbaudījuši, ka nekas beigts vai riebīgs nav zem gultas vienā no istabiņām, tur arī noliekamies gulēt. Šī bija viena traka dieniņa.

**

Šīsdienas atklājums. Indonēzijā ir atrodama pasaulē smirdīgākā puķe Amorphophallus Titanum, kas var izaugt līdz pat divu metru augstumam. Kad tā zied, tā izdala aromātu, kas atgādina puvušas gaļas smaku, sajūtamu gandrīz kilometra attālumā. Šī puķe, kas tiek saukta arī par Sātana Mēli, tika atklāta 1878. gadā Sumatras salas lietusmežā. Arī pasaules garākās čūskas ir atrodamas Indonēzijā. Sulawesi salā 1912. gadā tika atrasta pasaulē garākā reģistrētā čūska, kas sasniedza 10 metrus. Arī Javas degunradzis ir suga, kas atrodama tikai Indonēzijā. 2011. gadā Starptautiskā Degunradžu Federācija atzina Javas degunradzi par izmirstošu. Nu tikai 50 savvaļas degunradži atrodami Javas Ujung Kulon pussalā. Indonēzijā ir pārsteidzoši bagāta flora un fauna, un tiek uzskatīts, ka šī ir pasaules otra bioloģiski daudzveidīgākā valsts tūliņ aiz Brazīlijas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3183 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1497)

Šorīt mošeju vietā mūs modina gaiļu un papagaiļu dziesmas.

Nez, varbūt vienkārši nedzirdējām agros rīta saucienus uz lūgšanām. Sešu eiro istabiņas cenā iekļautas arī brokastis – tajās saņemam papaijas gabaliņu, vienu maizes šķēli un vienu olu. Nu ko – iestiprinājušies esam, jādodas ceļā!

Laiciņu gan vēl paņem visu materiālu publicēšana un tad jau arī izsalkums klāt. Šoreiz no ielas ēstuvītēm pagaršojam vietējo rīsu zupu, kas reāli ir vistas buljons, kurā samesti vārīti rīsi (tas viss gan tiek gatavots atsevišķi), daži zaļumi un asni. Šāda zupa maksā ap sešdesmit centiem. Tad pasūtām braucēju no Grab aplikācijas telefonā – tas zem eiro mūs aizved piecu kilometru attālumā uz lielceļu, kur būtu jābūt autobusa pieturai uz netālu esošu kalnu. Telefonā esam ielādējuši dažādas aplikācijas, kam vajadzētu palīdzēt mūsu cēlā, bet ne visām tomēr var uzticēties. Pēc izkāpšanas un „selfija”, ko lūdz šoferis, nostaigājam vēl četrus kilometrus turp un atpakaļ gar lielceļu, meklēdami autobusa pieturu. Tādas nav, vietējie mūs aizsūta uz citu ceļu. Eh, tā Indonēzija!

Protams, kā esam uz vienīgā ceļa pareizajā virzienā, jau vieglāk orientēties, un ar zīmju valodu, dažādiem žestiem dabūjam braucēju. Sagrabējis busiņš ved desmit kilometrus augšā pa kalniem – šis gan ieskrieties nemaz nevar, jo knapi kust. Smejam, ka šoferītis sākumā grib mūs apmānīt, izdodot divreiz mazāku atlikumu kā mums pienākas. Mēs tik pasmejam un parādām, ka nav

īstā summa, un tas smaidot atdod visu. Tikmēr kāds jaunietis mūs paslepus fotografē un sūta bildes saviem draugiem – redz, viņš brauc ar ārzemniekiem.

Un tā – no Bukit Bintang jeb Bintang kalna pārredzama visa Yogyakarta. Te gar vienu kalna malu saceltas vairākas ēstuvītes, kur var nopirkt kafiju par 30 centiem un apsēsties pie mazajiem galdiņiem uz terases un baudīt skatus. Protams, vienreizēja, zaļa ieleja, kuru šodien atkal apspīd saulīte. Tādi skaisti plašumi! Un nu, ja nāk cunami, tad esam drošībā. Bet somas gan būtu žēl, lai gan arī tās atrodas mūsu koka štābiņa otrajā stāvā.

Malkojam savu dzērienu un vērojam dabu. Tepat ir arī milzīgs zirneklis, kam Arča noķer mušu. Nedaudz paejamies augšup kalnā, kur atrodas kāds parks, bet daudz jau nav ko redzēt – strūklaka un viens milzīgs kuģis, kas te tiek būvēts kā apskates objekts. Vienmēr likās, ka Indonēzija ir diezgan tūristiska, bet tagad gan tā nešķiet. Esam redzējuši vien dažus „baltos”, infrastruktūra nav īsti pārdomāta, apskates vietas pārsvarā sastāda vulkāni, kuros bez personīgā transporta vai tūres netikt. Jā, bet beidzot esam kaut nelielu daļu tās dabas sasnieguši!

Bet tad arī jāatgriežas pilsētā. Busiņi no kalna lejā neiet, mēģinām stopēt. Tūliņ jau klāt Austrālija, kurā stopēšana būs vienīgais pārvietošanās veids. Un Indonēzijā autostopi strādā tik labi! Kā īkšķis gaisā, tā pirmā mašīna apstājas! Vīrietis gan angliski nerunā, bet noved mūs lejā no kalna un izlaiž kādā ciemā pirms pilsētas, jo pats līdz Yogyakartai nebrauc. Bet tad apstājas arī nākamie – kāds jauniešu pārītis, kas zina arī dažus vārdus angliski. Ar tiem arī nokļūstam līdz pilsētai. Nu ko – stopēšana ir iemēģināta. Bet to var izmantot tad, kad jātiek no ciema uz ciemu. Lai izkļūstu no šīs milzīgās pilsētas, būtu nepieciešams daudz laika. Bet mūsu draugs Hardijs jau atradis lētākos transportlīdzekļus uz nākamo pieturvietu, kur mēs varēsim palikt arī pie viņa angliski nerunājošā drauga. Nu re – priekšā jauni piedzīvojumi!

Apstājamies papusdienot – esam uzgājuši pavisam lētu ēstuvīti, kur zupai klāt nāk vesela lielā rīsu bļoda bez maksas! Lietus ir pēkšņs – kā apsēžamies, tā uzreiz kāds izgāž lietus spaini no debesīm. Un tikpat ātri tas arī pāriet. Tad varam atgriezties viesnīciņā, lai atkal pabeigtu savus darbus. Tagad galvenais tikt galā ar mājaslapu, ar informāciju, kurā varam padalīties, jo zinām, ka, iespējams, Austrālijā viss tik raiti neies.

Pašā vakarā dodamies vakariņās, un beidzot noder lietusmēteļi, ko esam iegādājušies Vjetnamā. Šoreiz pirkām tos, ko vietējie lieto, lai brauktu ar moci, un tie ir tik milzīgi un izturīgi! Nu ko – no lietus vairs nav jābaidās. Naktī traucē gulēt mošejas. Pirmais garais sauciens ir jau trijos naktī! Tad nākamais ir četros, kas pamodina gaiļus. Un tad mostas arī vietējie. Vairs nekāda miera! Skatāmies, gultā pie kājām kāds mums sanesis augļu sēkliņas, ko jau apsēdušas skudras. Jā, arī sikspārņi te uzdzīvojuši. Bet nu jādodas tālāk!

**

Šīsdienas atklājums. Šodien daži fakti par indonēziešu ēdienu. Indonēzijā rīsi uz lauka tiek saukti par „padi”, rīsu graudi veikalā tiek saukti „beras”, savukārt jau sagatavoti rīsi ir „nasi”. Viena no dīvainākajām Indonēzijas eksporta precēm ir Kopi Luwak jeb kafija, ko pārstrādājusi īpaša Indonēzijas kaķu suga. Kafija maksā 30-100 eiro krūzītē. Kā tā tiek iegūta? Kafijas ogas tiek barotas šiem īpašajiem kaķiem, un kad kaķi kafiju sagremojuši un izvadījuši no organisma, pupiņas tiek savāktas, nomazgātas un pārvērstas kafijā. Sembako savukārt ir deviņas lietas, bez kā Indonēzijas virtuve nevar pastāvēt, un tās ir – rīsi, cukurs, olas, gaļa, milti, kukurūza, gāze, pārtikā izmantojamā eļļa un sāls. Indonēzija ir arī viena no vadošajām varžu kājiņu eksportētājām pasaulē!

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3174 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1491)

Naktī sākas pamatīgs negaiss.

Un, kā vien dzirdams pērkons, tā domas aizskrien līdz pat pašam vulkāna izvirdumam. Nez, kā izklausās, kad tas notiek? Galvenais, lai tā nav nakts, tad gan būsim vēl apmulsušāki kā dienā.

Tā kā mums ir pieejama virtuve, beidzot paši varam visu sagatavo un lētāk kā uz ielas nopērkamo maltīti. Jā, Indonēzija vairs nav izdevīgākā – tagad pašiem ēst taisīt ir lētāk. Tomēr mūsu paņemto istabiņu šodienai rezervējuši citi, kaučsērferi neesam atraduši, tā kā nu ātri meklējam kādu citu istabiņu par tādu pašu cenu.

Vairs pašā pilsētā daudz ko darīt nav, arī vietējiem esam izjautājuši par atpūtas iespējām, un skaidrs, ka daudz jau izdarīts. Šodien vēl trīs vietiņas varam izstaigāt.

Atstājam somas viesnīcā, lietus ir nedaudz pierimis. Bet tie laikapstākļi galīgi neparedzami – ja vakardien mūs svilināja saulīte, tad šodien var kārtīgi izmirkt. Pirmais, ko sasniedzam ir kāds laukums, kur atrodas gan „selfiju” galerija – respektīvi, vieta, kur izvietoti vairāki fotografēšanās stūrīši. Bet neesam fotografēšanās mīļi, tāpēc eiro par ieeju neziedojam. Šis laukums atgādina pārējos – ir kur paēst, ir kur fotografēties un vēl pāris veikali, kur iepirkties. Viss, kas pagaidām raksturo indonēziešu dzīves stilu. Vismaz pilsētnieku.

Tad dodamies tālāk pa ietvēm un pa ceļu, kad ietves atkal ar ko piepildītas. Te par gājēju nav padomāts, bet mēs jau tādi arī esam vienīgie. Pārējie pārvietojas mašīnās vai močos. Pilsētas autobuss mums īsti nav skaidrs, tāpēc neiebilstam pastaigai. Tā arī sasniedzam pilsētas Zooloģisko dārzu. Lai gan jau nojaušam, ka daudzus dzīvnieciņus mums būs žēl, citu pilsētā vairs nav ko pasākt, un šis liekas labākais variants.

Ieeja Zoodārzā ir divi eiro katram, un tad varam izpētīt, kas tad notiek Indonēzijā. Sākumā Zoodārzs liekas tāds neliels – ir poniji, ēzelīši un šausmīgi apaugušas aitas. Tiešām žēl, ka tās netiek apcirstas, bet mēģina izdzīvot šajā nenormālajā svelmē sačurātos kažokos. Nabaga dzīvnieki ir tik priecīgi, kad tos vienkārši pakasām.

Bet tad atklājas jau lielāka teritorija. Sasniedzam ziloņu aploku. Sākumā brīnāmies, kāpēc sēta tik maziņa, bet tad redzam – ziloņi ir pieķēdēti. Un tie domāti izjādēm – samaksā eiro un aplīti pavizinies. Bet šādas lietas noteikti nav jāatbalsta! Tas, kas piedāvā ziloņu izjādes, pirmais sēžas lielajam zvēram mugurā, rokā turot asu metāla stieni – kā zilonis neklausa, tam sit aiz auss. Indonēzieši galīgi nesaprot, kā jāapietas ar dzīvniekiem, un tas ir bēdīgi.

Foršs ir te redzamais orangutāns. Šis mērkaķis ir astoņas reizes spēcīgāks par cilvēku un savvaļā atrodams tikai Indonēzijas salās Sumatrā un Borneo. Javas salā nu tas ielikts Zoodārzā. Bet pērtiķis liekas ļoti gudrs. Tas vēro apmeklētājus un tad paaicina ar roku, lai pasviežam tam banānu, ko var nopirkt tepat no stendiņa. Mēs ņemam banānu ķekaru un pāri dīķim, kas atdala skatītājus no orangutāna, pārsviežam trīs banāns. Orangutāns tos nesteidzas atrast, bet gan pieceļas kājās, aplaudē. Un tad nolien klusībā pamieloties.

Te ir daudz reptiļu – krokodilu, ļoti daudz dažādu bruņurupuču – no mazākiem līdz pavisam milzīgam. Ir krāsaini, skaisti putni. Daudzi ir būrīšos, bet tad ir putnu māja, kur tie lidinās savā vaļā. Daži skrien pakaļ bērniem, tos pabiedējot. Arī mūsos viens krāsains skaistulis ir ļoti ieinteresēts, un nemaz nebaidās nolaisties blakus. Zoodārzs ir interesants un daudzus dzīvnieciņus redzam pirmo reizi. Tomēr vēl jau vietējiem ir pie kā piestrādāt.

Ir arī tādi, kas steidzas pajautāt foto un pēc pāris fotomirkļiem tad atkal nākas steigties prom, lai pārējie, kas jau nostājušies rindā, mūs nepanāk. Tā pēc pāris stundu pastaigas esam ārā no Zoodārza un dodamies uz vēl kādu sultāna īpašumu. Protams, atkal pāris kilometru, bet vairs nav tās spēcīgās saulītes. Ir brīži, kad smidzina lietus, bet arī tas mūs nebiedē, kamēr vien nav spēcīgās lietusgāzes. Sasnieguši sultāna pili, kas izskatās līdzīga vakardien redzētajai, atklājam, ka šortos ieeja aizliegta. Nu neko – laiks doties atpakaļ.

Viesnīcā paņemam savas somas un ar tām uz pleciem dodamies uz citu, 20 minūšu gājiena attālumā. Nākamā ir pavisam interesanta – tepat divstāvīgās koka mājelēs tiek izmitināti viesi. Jūtamies kā tādā štābiņā, kur atrodas gulta un pat personīgā duša. Jumts gan ir vairāk šķūnītim līdzīgs – viss caurumos tā, lai ikviena vabole un ods ielidotu iekšā un mūs pagaršotu. Te apgrozās arī kāds francūzis, kas, gluži tāpat kā nīderlandietis, te dzīvo un strādā. Nez, kāpēc tie ārzemnieki izvēlas tieši Indonēziju! Sutīgs, zemestrīces.. Un nemaz nav tik lēti! Ārzemnieks gan māk pastāstīt to, kāpēc mazais kaķēns, ko esam paņēmuši klēpī, izskatās tik švaki. Indonēzijā kopš decembra kaķi mirstot viens pēc otra – esot kaut kas neizskaidrojams – vai vīruss, vai odi. Jā, te daži izskatās ļoti sakosti.

Nu ko – beidzot duša! Tik labi ieiet šajās aukstajās dušās – vismaz var noskalot to dienas svelmi. Bet tad sākas mošeju dziedāšana – skaidrs, ka naktī tā mūs piecels. Te apkārt ir kādas trīs mošejas un viena skan pavisam tuvu. Eh, varēja jau tie būt saudzīgāki pret tūristiem. Bet nu tad jau redzēs.

Pašā vakarā dodamies naksnīgajā pilsētā, jo infocentra iedotajā bukletā parādīts, ka veselās divās vietās līdz pat desmitiem vakarā notiek leļļu šovi. Pārsteidzoši, ka centrs ir pilns! Tā ka knapi var pārvietoties pa ielām! Tik daudz cilvēku iznākuši baudīt vakaru, kad vairs nekarsē saule. Bet tas, kas notiek, ir ēšana un iepirkšanās, kā ierasti. Ir daži ielas muzikanti, daži vietējie mūs uzrunā – tie, kas angliski zina, vienkārši vēlas aprunāties, beigās atvadās, paspiežot roku. Jā, vismaz draudzīgi tie indonēzieši. Teātri gan neatrodam, jo abās no norādītajām vietām viss ir tumšs. Tā nu nākas soļot atpakaļ, pa ceļam mūs pārsteidz lietusgāze. Bet tas vēl nav lielākais pārsteigums. Kad atgriežamies savā koka mājelē, atklājam, ka mūsu gultā kāds jau nokārtojies – spriežam, ka tas varētu būt sikspārnis. Te, kā nekā, jumtā ir pietiekami lieli caurumi, lai tas varētu atlidot ciemos. Neģēli pat dzirdam, bet neko jau padarīt nevaram. Pāri gultai rāpo gekons, bet vannasistabā aiz skapīša ūsas kustina prusaks. Sega ir klāta miniatūrām skudriņām, ko izkratām ārpusē. Jā, šeit nāksies sadzīvot ar visu apkārtējo dabu. To taču arī gribējām!

**

Šīsdienas atklājums. Vairāk par pilsētu, kur tad atrodamies. Yogyakarta reiz bija Indonēzijas galvaspilsēta – no 1946. līdz 1949. gadam. Tajā laikā holandieši bija okupējuši Džakartu, un šī pilsēta kļuva par revolūcijas centru. Tieši tāpēc šai pilsētai ir īpašais statuss. Tieši te vietējie pretojās holandiešu varai. Vēlāk galvaspilsēta tika pārcelta uz Džakartu, kur tā arī palikusi. Kamēr šī pilsētiņa saglabā vecās tradīcijas, un te atrodama pat sultāna pils, ko redzējām vakardien, tajā pašā laikā tā ir moderna ar lielveikaliem, interneta kafejnīcām un sastrēgumiem. Un viens no nozīmīgākajiem Yogyakartas pasākumiem ir Labuhan svētki, kad tiek dāvāti ziedojumi jūras dieviem. Par šo mums stāstīja mošejas darbinieki Kualalumpurā. Redz, tie uzskata, ka Indonēzijā notiek zemestrīces tikai tāpēc, ka musulmaņi vēl joprojām pēc vecajām tradīcijām pielūdz dabas dievības.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3162 eiro)

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1482)

Un tā – mūsu nakts brauciens.

Kamēr gaidām nākamo busu, kam jāaizvieto mūsu salūzušais, aizejam uz pretējās ielas ēstuvīti, kur palūdzam vietējām tantiņām pēc tējas ar tulkotāja palīdzību. Bet neesam vēl savu dzērienu pabeiguši, kad braucamais jau klāt! Nu visi steidzas busā, kas šoreiz ir ledaini auksts no kondicioniera. Šoferis laikam parūpējas, lai neiemigtu, un nemaz nekautrējas nepārtraukti smēķēt, kamēr bagāžas nodalījumā kāds ved arī duriānu. Tā nu viss buss smird pēc augļa un cigaretēm, kamēr mēs mēģinām sasegties, lai nepārvērstos par ledus gabaliem.

Šis šoferis gan brauc nedaudz mierīgāk un izdodas arī aizmigt. Ir vēsi, bet liekas, ka nu vismaz ceļš būs mierīgāks. Bet še tev nu bija! Līdzko izdodas ieraudzīt pirmo sapnīti, autobuss apstājas un visus dzen ārā. Ir pusnakts. Jāpārsēžas vēl citā braucamajā. Paņemam somas no duriāna bagāžnieka un pārliekam nākamajā busā, bet tad šoferis mūs tajā nelaiž iekšā, saka, ka nu jāēd. Irādās, ka kompensācija par šādu aizkavēšanos ir bezmaksas maltīte kādā ēstuvē, kur noguruši darbinieki pret autobusa biļetēm dod rīsus ar vārītu olu un jūras spinātiem. Protams, izmantojam iespēju bez maksas paēst, lai gan nekas vairs negaršo kā svaigs. Nez, cik ilgi saulītē stāvējis. Bet nu neko – esam gatavi tālākam ceļam.

Busā gan ir vēl citi pasažieri un mums visiem iepriekšējās vietas nesanāk. Lai arī mēs atrodam divus brīvus krēslus blakus viens otram, sieviete ar mazu meitiņu gan ne. Kad tā lūdz vietējo veci apmainīties sēdvietām, tas nepiekrīt, paņem meiteni sev blakus. Un tā turpinām ceļu. Arī šis autobuss ir ar kondicionieri un ir tiešām auksti. Bet tas jau nav trakākais, kas traucē miegu. Tas ir šoferis, kas nu nesas tā, lai atgūtu trīs aizkavētās stundas. Lidojam no vienas puses uz otru, no augšas uz leju, līkumu līkumiem. Ja spēcīgi neturas, tad drīz var atrasties busa pretējā pusē! Nu šī ir tieši tā pati sajūta kā Laosā. Jā, te visiem šoferīšiem vajadzētu ņemt nost braukšanas apliecību un ielikt tos kur paārstēties. Viņi taču nesaprot, ka nav vieni trasē, bet gan brauc ar pilnu pasažieru autobusu!

Tā nu īsti negulējuši sasniedzam Yogyakartu, īpašo Indonēzijas apgabalu. Ierodamies tikai stundu vēlāk kā paredzēts – par to parūpējies šoferis. Bet neesam nemaz ieradušies paredzētajā autoostā, bet gan tālu no centra. Ko darīt? Šoferis vien atkārto „Grab, grab”. Jā, mums ir šī aplikācija telefonā un tā arī darām – izsaucam braucēju, kas par diviem eiro mūs nogādā līdz padsmit kilometru attālajai viesnīcai. Kad sniedzam braucējam naudiņu, tas sapriecājas. Smejam – nē, mēs nemaksāsim uz pusi vairāk tikai tāpēc, ka esam ārzemnieki, un gaidām atlikumu. Šoferis plāta rokas un saka, ka skaidrās naudas viņam nav. Tad rīta agrumā nākas apskriet visus mazos veikaliņus, kur neviens nepieņem mūsu nemaz ne tik lielo banknoti. Beigās naudiņu samaina viesnīcas darbinieks.

Ir tikai septiņi rītā, tā kā nākas atstāt somas un doties pilsētā. Sākumā apstaigājam parkus un pilis, kas gan tādā rīta agrumā slēgtas, tāpēc solāmies te atgriezties vēlāk. Ārā ir ļoti sutīgs, visas drēbes jau izžņaudzamas, bet, lai arī vienīgais, par ko spējam domāt, ir duša – priekšā sešas stundas kārtīgas pilsētas izpētes. Pirmais, kas atvēries ir tradicionālais tirgus. Tas ir vecākais tirgus Yogyakarta pilsētā un aprakstīts kā vienreizējs, tomēr visa daudzstāvu ēka atkal sastāv tikai no audumiem un musulmaņu apģērba gabaliem. Daudz interesantākas ir ielas, uz kurām arī parādās dažādi vietējo roku darinājumi. Te arī var redzēt, ka ielas ir sakārtotas un tīras. Un tas jau saucas Maliboro apgabals, pats galvenais pilsētā. Protams, kā jau šajā zemē ievērojām, visi vai nu fotografējas, vai iepērkas vai ēd. Neko citu jau īsti nav atļauts darīt. Bet apbrīnojam tos vējjakās un zābakos tērptos – nu kā viņiem nav karsti? Un nez kā tad te ir gada karstākajā mēnesī. Vismaz labi, ka pagaidām nelīst. Tepat atrodam arī tūrisma informācijas centru, kur pajautājam par cenām un nokļūšanu uz vietām, kas ierakstītas mūsu „jāredz” sarakstiņā apkārt pilsētai. Bet tad gan mūs sagaida bēdīgas ziņas. Neviena no piecām vietām nav pieejama! Ja gribējām kāpt vulkānā, tad izrādās, ka kājām tur ieiet aizliegts. Lai arī vulkāns izvirda jau 2010. gadā, tas vēl joprojām ir aktīvs un vietējie uzmanās. Uz vulkānu var ņemt tiki tūres džipos, kas nelaimes gadījumā ātri spētu aizvest drošībā.

Te apkārt ir arī divi tempļi – Borobudur templis ir lielākais budistu templis pasaulē, savukārt Prambanan ir tempļu komplekss, ierakstīts UNESCO pasaules mantojumu sarakstā ar tā 240 tempļiem par godu trim galvenajiem hindu diviem – Bramam, Šivai un Višnu. Bet tajos ieejas maksa ir 25 ASV dolāri katram. Un tā nebūt nav maza summa, tāpēc arī no šīm vietām nākas atteikties. Viss pārējais no pilsētas esot pārāk tālu, sasniedzams vien ar privāto auto, kuras īre ir 40 eiro. Tātad atkal pie tās dabas te netiksim.

Lai arī šī pilsētiņa arī šķiet interesanta, jau sākam plānot tālāko ceļu. Aizejam uz vilcienu staciju un pārliecināmies, ka tur cenas ir ļoti augstas. Laikam ar vilcieniem Indonēzijā neizbrauksim. Nez, kāpēc bija tāda doma, ka Indonēzija būs daudz lētāka. Tomēr, lai arī diezgan nopluksi, tā cenu ziņā nebūt nav tāda paradīze kā Vjetnama.

Tad dodamies atpakaļ uz Kratona pili, kam nu būtu nu jābūt vaļā. Pa ceļam nopērkam vēl pāris suvenīrus arī no šīs valsts. Protams, daži vietējie mēģina mūs apmānīt ar visiem saviem lakatiem – nez, vai ticībā mānīt tūristus drīkst? Tomēr mēs skaidri pasakām, ka zinām preču patieso cenu, un tad jau dāmas skrien mums pakaļ, teikdamas, ka varam visu saņemt arī nepārmaksājot. Bet par vēlu – mēs ejam tikai pie godīgiem pārdevējiem. Un tā arī sasniedzam pili, kur ieejas maksa ir 40 centi. Te atrodamas dažādas pilsētas sultāna lietiņas. Gidu gan neņemam, tāpēc ļoti interesanti šajā vietā mums nav, bet aizrauj mūs dzīvnieki – ir gaiļi, kas salikti būros un sikspārņi, kas ļoti skaļi spiedz, ka pat apmulstam. Vietējie steidz paskaidrot, ka šīs ir daudzu sikspārņu mājas. Un tad sākam arī tālāku sarunu – kā iet, no kurienes esam. Kad pasakām, ka mūsu Latvijā ir apmēram 2 miljoni cilvēku, viens vietējais gids iesaucas: „Tikpat, cik manā ciemā!”

Ar pils kompleksā pirkto biļeti iespējams apskatīt arī batikošanas skolu un tur radītos darbus. Batikošana te ir galvenais mākslas veids un, protams, viss ir patiešām vienreizējs. Tomēr, lai kā arī mūsu mazais pavadonis vēlētos mums pārdot darbiņus, tie ir pienācīgās cenās atbilstoši mākslinieka ieguldītajam darbam, ko šoreiz gan novērtēt nevaram, jo līdzekļi jātaupa. Priekšā Austrālija.

Tad sasniedzam Taman Sari jeb Ūdens pili, kā to dēvē vietējie. Tas arī ir piļu komplekss, bet šoreiz ar vairākiem dzidriem baseiniem apkārt, kas palīdz radīt burvīgus foto. To vietējie arī izmanto. Divas drosmīgākās meitenes palūdz foto arī mums, bet pēc tā viena bēgam prom – jau zinām, ka var sākties ķēdes reakcija. Šī vieta ir skaista, pili cēluši portugāļi kā dāvanu vienam no sultāniem. Un par to pašu ieejas biļeti iespējams apskatīt pazemes mošeju, kur tiešām no sākumā jādodas iekšā tunelī, lai vēlāk sasniegtu lūgšanu telpu jau virszemē. Ir interesanti, bet katrā no vietām pietrūkst informācijas, ko varēt uzlikt uz informācijas dēļiem. Tiek dalīti bukletiņi, bet no tur atzīmētajiem cipariem vien nevar saprast, kas tad kurā vietā atrodas.

Un mūsu pēdējā pieturvieta ir putnu tirgus, kas ir neliela platība ar vietējiem pārdevējiem un putniem būrīšos. Te ir arī zaķi un ķirzakas, redzam pat pitonu, kam iedotas divas beigtas vistas. Tā nu ap milzeņa žogu sapulcējušies vietējie un brīnās, kā tad čūska mēģina visu nožņaugt un pēc tam uzbāzt savu žokli gaļas gabalam virsū. Ir gan daži tādi, kas uzskata sevi par privileģētiem un samaksā vietējam par to, lai tas atvērtu čūskas būri. Čūskai visu procesu tas iztraucē, bet, ja tā pēkšņi izrāda ziņkāri, vietējais uzreiz tai gatavs dot ar koku, lai nenāk tuvāk. To vairs nav forši skatītes. Žēl jau arī tos garaušus, kas kaulaini guļ būros bez ūdens. Dažiem putniem ir nocirsta viena kāja, varbūt lai neaizlido prom. Cāļi ir nokrāsoti spilgtās krāsās, lai piesaistītu garāmgājēja skatienu. Tā padomājot, viss kopumā izskatās bēdīgi. Vietējie spīdzina tos dzīvnieciņus! Tā nu ātri vien dodamies prom. Sešas stundas pagājušas nemanot, bet esam pārkarsuši saulē.

Pa ceļam uz viesnīciņu mūs uzrunā kāds vīrs, saka, ka ir no Nīderlandes. Tas gan Indonēzijā, tieši šajā pilsētā, dzīvo jau sešpadsmit gadus, tam ir pašam sava viesnīca. Kāpēc gan šeit? Un kāpēc gan ne? Visu gadu laikā vīrs nav piedzīvojis nekādu spēcīgu zemestrīci, bet laikapstākļi viņam te patīk un arī vietējo nesteidzīgais dzīves stils. Tomēr cenas pilsētiņā spēcīgi pazeminājušās to vulkānu aktivitātes dēļ. Pareizi – ja kādam ir atvaļinājums, un tas pēta informāciju par Indonēziju, vienīgais, ko nu var izlasīt – lietus sezona, vulkāna izvirdumi, cunami. Ne gluži piemērotākā vieta atpūtai. Tomēr Pīteram patīk, tas saka, ka ja Nīderlandē dzīvojis vienā stresā pat par piecām nokavētām minūtēm, tad te beidzot iemācījies baudīt dzīvi, darīt visu nesteidzoties, atbildēt ar smaidu un nesatraukties par sīkumiem. Indonēzijā nepārtraukti notiek katastrofas, arī viņa telefona aplikācija par tādām ziņo vismaz trīs reizes dienā. Un tieši tāpēc nekas vairs neliekas tik šausmīgs – visi pārējie ir tikai dzīves sīkumi.

Tā nu nokļūstam atpakaļ viesnīcā. Nu beidzot varam arī iet istabiņā. Šodien esam gandrīz visu pilsētu arī izstaigājuši! Tiekam pie divām gultām ar kārtīgu atgādinājumu, ka paliekam par akcijas cenu. Bet šāda akcijas cena tagad ir visur, jo sezona nekāda. Par sešiem eiro te nav grūti atrast gultasvietu. Kaučsērferu gan te nav daudz, un tiem dažiem, kas min pavisam dīvainus noteikumus, mēs nemaz neuzrakstām. Istabā gan ir ļoti karsti un ar visu ventilatoru vienkārši pil no pieres. Logi vaļā, mazas skudriņas nāk iekšā un rāpjas gultā, bet neko darīt. Pagaidām vēl meklējam to Indonēzijas skaistumu. Džakarta bija patiešām interesanta, šī arī liekas jauka, bet ceram beidzot arī uz to dabas izpēti kaut kad tuvākajā nākotnē!

**

Šīsdienas atklājums. Ja Džakarta ir Javas salas finansiālais un industriālais centrs, tad Yogyakarta tiek uzskatīta par salas dvēseli. Te var atrast Javas salas iemītnieku tīrāko valodu, tradicionālāko mākslu un spilgtākās saglabājušās tradīcijas. Protams, šī pilsēta aizsargā tās kultūras mantojumu, kas jau izzudis citur modernizācijas ietekmē! Šo reģionu pat vēl joprojām pārvalda sultāns! Kopā ar apkārtesošo apgabalu Yogyakartā dzīvo trīs ar pusi miljonu iedzīvotāju. Un te var atrast daudz mākslas galeriju, ielu zīmējumus, batikotājus, ēstuvītes un dažādas atrakcijas. Jā, te atkal ir ko apskatīt!

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3148 eiro)

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1466)

Nu ko – šodien dodamies tālāk.

Jā, esam izlēmuši, ka Bandung pilsētā darīt īsti nav ko, jo te galvenā izprieca ir iepirkšanās lielajos rūpnīcu veikalos, kur viss ir uz atlaidēm. No pilsētas ārā netiekam, jo ik pa laikam uznāk spēcīgas lietusgāzes, no kā nepasargā ne lietussargs, ne lietusmētelis, ne abi kopā. Mūsu jaukais kaučsērferis Hardijs palīdz iegādāties autobusa biļetes uz nākamo pilsētu – jau Javas centrālajā daļā. Lai arī pa ceļam ir vēl dabas parki, par laikapstākļiem neesam droši. Tomēr mūsu nākamā pietura ir īpašajā reģionā un apkārt tai ir milzum daudz apskates vietu. Jā, tā ir tūristu galvenais pieturas punkts Javas salā. Tā ka tur par mums droši vien vairs nebrīnīsies. Un Hardijam vietējo mājaslapās izdodas atrast tik lētas biļetes, ka abi kopā saņemam braucienu par tādu cenu, ko būtu maksājuši katrs atsevišķi, ja biļetes pirktu paši. Nezinām, kā puisim tas izdodas, bet tas ļoti noder un tā arī ceram visu Indonēziju izbraukāt.

Autobuss ir sešos vakarā un piecos no rīta tam būtu jāierodas galapunktā. Jau zinām, ka tas noteikti notiks ātrāk, jo te braucēji ir traki. Hardijs vēl nosaka, ka šis brauciens būs vēl nepatīkamāks kā iepriekšējas, jo minibusiņi netraucas tik ātri kā lielie pasažieru busi, ar ko tagad brauksim. Eh, skaidrs, ka priekšā negulēta nakts un kārtīgs nervu stress. Tam papildus ziņās rāda, ka viens autobuss ceļā no Bandung uz Džakartu tikko nodedzis, jo elektronika sagājusi grīstē. Lai gan stopi jau liekas labs variants kā ietaupīt un kā pārvietoties drošāk, lietus visu sabojā.

Atstājam istabiņu un somas viesnīcas puišiem, lai dotos uz mazo busu biroju pārbaudīt, vai tie tiešām pieņems mūsu lētās biļetes, ko Hardijs atsūtījis internetā, un ko esam apmaksājuši kioskā – tāda te kartība. Mazo biroju atrodam, un tur visu pieņem, tā kā viss skaidrs – sešos vakarā izbraukšana. Līdz tam daudz laika, un, kamēr vēl nelīst, jādodas pilsētā! Līdz centram ir pieci kilometri, kas ātri vien paiet, jo apkārt interesanti, lai gan pārsvarā jau foršākais ir tie vietējie, kas tad labo velosipēdus, tad pārdod dīvainus augļus. Bet no pilsētas nekāda skata. Te nav īsti vērts iegriezties, ja nevar piekļūt apkārtējai dabai.

Kā nokļūstam līdz centrālajām ielām, ko vēlreiz plānojam apskatīt, sākas balts lietus. Gāž tā, ka nevar redzēt cauri, mēs skrienam zem kāda jumtiņa. Bet vai var paslēpties? Lietus tepat pie kājām sataisa dziļas peļķes. Bet pēc pusstundas lietus beidzies, varam turpināt ceļu. Tas, kas atzīmēts kā mākslas stūrītis, patiesībā ir viens motocikliem aizkrāmēts pleķis. Sasniedzam lielāko iepirkšanās apgabalu. Te arī atrodami visi cilvēki. Bet lielveikala trīs stāvus izbraukājuši saprotam, ka te pārdod tikai lakatus musulmaņu sievietēm, kleitas un auduma gabalus. Mums te nekā interesanta nav. Nez, kāpēc Hardijs teica, ka šī ir visu tūristu iepirkšanās vieta – visi steidzas uz šejieni pēc precēm. Bet te taču nekā nav!

Tā nu nedaudz vīlušies gan pilsētā, gan laikapstākļos, dodamies uz pilsētas galveno laukumu, cerot apskatīt svarīgāko pieminekli. Jāiet pa ielu, kuras šķērsielās ir šis tas interesants. Te uzejam pat vegānu ēstuvi – kas nebijis! Protams, izdevību izmantojam un tiekam pie milzīgām porcijām ar zupu un rīsiem, kur klāt ir dažādi sojas produkti. Pat izskatās pēc gaļas, bet saimnieks steidz rādīt pupiņu paku. Tiešām interesanti. Tā vegānu virtuve pārsteidz – tāda dažādība bez gaļas un pat bez piena produktiem!

Sasniedzam parku, mums opis pie vārtiņiem paprasa desmit centus par ieeju. Nu neko – nav jau daudz, tam naudiņu iedodam, lai arī tas piemirst mums atdot biļetes. Tomēr parks ir pavisam dīvains. Galvenais piemineklis un centrālā daļa ir nožogota ar augstu metāla sētu. Tepat kāds puisis māca musulmaņu meitenei kauties, kamēr blakus guļ divi bomzīši. Pieminekli nofotografējam no attāluma, un tad paejamies gar sētu. Tālāk ir futbola laukums, kur mazi zēni spēlē futbolu. Vietējie tepat cep banānus un vēro spēli. Kā ejam garām, tie sāk saukt, baksta pārējos, lai tie skatās – ohoo, “baltie”! Visi sveicina un jautā, no kurienes esam, kā mums iet. Tiešām sajūta, ka mēs būtu nokļuvuši kādā galīgi netūristiskā vietā, kur vietējie nekad ārzemnieku nav redzējuši. Bet arī mēs te neko daudz neesam apskatījuši. Tā arī dodamies uz viesnīcu stundas gājiena attālumā, lai saņemtu somas. Un izejam pa citu parka ieeju, kur, izrādās, neviens neprasa nekādu samaksu. Bet nu neko – te tāpat vieni zaudējumi. Šīs divas dienas būtu vērts pavadīt citā vietā, bet nu vairs neko – ar somām plecos dodamies uz busu, lai nākamo dienu sāktu jaunā pilsētā. Vien jācer, ka tas brauciens nebūs pārlieku stresains.

Pirmo stundu, kad braucam ārā no pilsētas, vairāk pavadām stāvot kā braucot sastrēgumu dēļ. Jā, Indonēzijai arī noteikti jāsāk aizdomāties par transportlīdzekļu ierobežošanu. Gluži kā Singapūra – šī arī nebūt nav bezgalīgi liela valsts, bet gan arhipelāgs, tāpēc nozīmīgi saprast, ka transportlīdzekļu pieaugums var izraisīt šādas sekas. Pēc stundas ir pirmā pietura, kas patiesībā atrodas pilsētā, un te nu saskrien visādi pārdevēji, kas pārdod visu ko, sākot ar uzkodām, ūdeni, austiņām un telefoniem. Un vēl ir ģitāras spēlētājs, kas uzdzied un sapelna naudiņu. Dzied ļoti smuki, tāpēc arī mēs tam iedodam pāris centus.

Un tad uzsākam tālāku braucienu. Protams, tagad jātiek lejā no kalna, kurā atrodas Bandung, bet šoferis nesas kā nelabais, kā vien pārējās mašīnas pašķiras. Liekas, ka esam sacensībās. Kad paliek pavisam bail, atliek vien mēģināt aizmigt. Bet, kad tiešām tas arī izdodas, apstājamies. Nesaprotam, kāpēc tik daudz pieturu. Varbūt buss nesas kā zvērs un tad ilgi stāv, lai ierastos paredzētajā laikā, ne ātrāk. Bet tad stāvam jau stundu, autobusā gaisa padeve izslēgta, paliek karsti. Kāds vietējais uzrunā Arču, jautājot vai tam slikti, bet Arča atbild, ka vienkārši apnicis gaidīt. Vietējais māk paskaidrot, ka šoferis „nokāvis” motoru. Nav brīnums – te braukt mācētāju nav daudz. Šitādiem tiesības vispār dot nevajadzētu, ja tādas tiem vispār ir.

Un tā kāpjam ārā no busa – otrs esot ceļā. Bet mēs jau esam nobraukuši trīs ar pusi stundas. Ja tikpat ilgi jāgaida nākamais? Un ja tas arī pa ceļam savu motoru nosvilina? Tāds ir tas Indonēzijas brauciens busos. Eh, Āzija!

**

Šīsdienas atklājums. Indonēzija pasaulē bieži ierindojas kā “vis, vis..”. Šoreiz tieši par tiem rekordiem. Tobas ezers ir pasaules lielākais vulkāniskais ezers. Ezera supervulkāna izvirdums notika pirms 70 tūkstošiem gadu, tas bija lielākais eksplozīvais izvirdums uz Zemeslodes pēdējo 25 miljonu gadu laikā, kā apgalvo zinātnieki. Pēc teorijām, Tobas izvirdums nogalināja gandrīz visus tajā laikā dzīvojošos cilvēkus. Savukārt tad nāca 1883. gada Krakatoa izvirdums, kas ne tik senā vēsturē saucams par traģiskāko vulkāna izvirdumu ar gandrīz 40 tūkstošiem mirušo, ko nogalināja pats izvirdums un pēc tā sekojošais cunami. Bet nobeigsim ar citu rekordu. 2005. gadā Indonēzija uzstādīja pasaules rekordu “lielākā ātri vārāmo nūdeļu paciņa”, kas bija 3.4m x 2.355m x 0.47m lielumā un svēra gandrīz 665 kilogramus.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3133 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1450)

Jau piecos esam augšā, krāmējam somas un modinām Hardiju – jādodas uz autobusu.

Tikai diviem braucieniem bija 50% atlaide – tādam, kas ir pussešos no rīta un mūsējam, kas ir pusastoņos. Mūsu draugs mums ir palīdzējis iegādāties biļetes un tā arī atvadāmies no Hardija, kas knapi var noturēt vaļā acis. Šī palikšana bijusi patiešām vienreizēja, un Hardijs ir bijis viens no jaukākajiem kaučsērferiem – ļoti interesants un sirsnīgs vīrs.

Uz septiņu kilometru attālo autoostu dodamies ar taksi jeb to, kas no Grab aplikācijas. Tas izmaksā pusotru eiro. Protams, nemaz neesam droši, kurp braucam un vai mūsu atlaižu biļetes pieņems, bet viss ir kārtībā. Nelielo busu biroju atrodam, un biļetes pieņem. Tad tikai atliek aiziet uz kiosku, lai agrajā rīta stundā paņemtu siltu roltonu, un sagaidīt braucienu.

Autobuss nedaudz aizkavējas, bet tā arī vairāk par pieciem pasažieriem nesavāc. Mēs noliekamies gulēt. Arča gan pašā ceļa galā pagulēt vairs nevar un saka, ka šoferis esot pavisam traks – gar pašu kraujas malu dzinis citus auto, no vienas puses uz otru – galvenais lai tikai ātrāk. Tā jau arī lasījām par tiem indonēziešu šoferiem – tie braucot tā, ka ārzemniekiem vienmēr jādomā par pēdējo stundiņu. Hardijs mūs mierināja sakot, ka šoferis nevarēs ieskrieties, jo būs liela satiksme, bet tomēr rīta agrumā ceļi nav tik pārpildīti, tā kā indonēzietis var izpausties. Bet laosiešiem pagaidām neviens nestāv līdzās. Arī Hardijam Laosā bijušas lielas bailes pārvietoties ar busiem.

Tā sasniedzam Bandung, nākamo lielo pilsētu no Džakartas. Te gan neesam atbraukuši skatīties pilsētu, bet gan vulkāna krāteri 50 km attālumā. Esam sasnieguši minibusiņu pieturu. Izkāpjam. Interneta nav, karte telefonā pazudusi. Vietējie, šķiet, „balto” redz pirmo reizi – visas sarunas apstājas, un uzmanība tiek pievērsta mums. Bet viss ir ļoti jauki – tiekam sveicināti, daži, kas zina angļu valodu, vēl pajautā, no kurienes esam. Kad sakām, ka no Latvijas, tas apstādina pārējos jautājumus. Bet vietējie ir patiešām laipni un smaidīgi. Tomēr mēs esam apmaldījušies. Cerējām ieraudzīt kādu ātrās ēdināšanas iestādi ar internetu, bet te ir tikai noplucis tirdziņš un nedalīta uzmanība. Tā nu sākam iet gar lielceļa malu, nesaprotot, kur īsti ejam. Kad pajautājam onkulīšiem virzienu uz centru, katrs rāda uz savu pusi. Bet tad ieraugām kādu puisi, kas iegrimis telefonā un palūdzam padalīties ar internetu. Tā uzzinām, ka ejam galīgi pretējā virzienā, bet vismaz esam atraduši ceļu uz rezervēto istabiņu. Jā, šeit kaučsērferi nemeklējām, jo plāns ir pabeigt iekavētos darbiņus un doties uz vulkānu.

Tā nu pēc 40 minūšu gājiena gar ceļa malu, jo ietves ir pārkrāmētas dažādām mantām, sasniedzam kādu RedDoorz īpašumu. Šāda firma atrodas visā Indonēzijā un Singapūrā. Lētākā viesnīca, kas tomēr nav tik lēta kā Vjetnamā, maksā astoņus eiro. Vjetnama jau vispār ir rekordiste cenās. Istabiņa ir jauka, tikai tualetes durvis nevar aizvērt, vien atstutēt, lai kaut kas ir piesegts. Bet Arča māk ielikt durvis atpakaļ uz skrūvēm, kur tās paredzētas, un visa istaba kārtībā!

Tad arī varam doties pilsētā, bet mūs pārsteidz pēkšņais skats pa logu – uznāk lietusgāze un tūliņ tai seko zibens un pērkona dārdi. Te laikam nebūs kā Džakartā, kad lietus līst tikai naktī. Kā nekā esam iebraukuši tieši lietus sezonas laikā, un nu pietam nedaudz augstāk kalnos – no lietus vairs neizvairīties. Lai arī priecājamies, ka vairs nav tik karsti, nu jāmirkst!

Esam atraduši, ka tieši šai pilsētai apkārt ir gan aktīva vulkāna krāteris, gan kalni ar burvīgām ielejām, gan rīsu terases, gan tas sēra krāteris, ko galvenokārt braucām skatīties. Bet vai tas maz iespējams lietus laikā? Vietējie saka, ka ar busiem tas ir ļoti grūti izdarāms, jāmaina četri braucamie uz katru no apskates vietām. Bet vislabāk jau īrēt mocīti. Lai arī nav tik lēti kā Vjetnamā, tas būtu labs variants, bet tomēr tādā lietusgāzē tas nebūt nebūs patīkams brauciens, jo nekas nav tuvāk par 20 km.. Tā nu sākam visu šo lietu apšaubīt.

Drīz pie mums atnāk kāds viesnīcas darbinieks, sniedzot SIM karti un jautājot samaksu. Nesaprotam, kas notiek. Izrādās, vīri pieņemšanā nesaprata, ka vien jautājam par SIM kartes iegādes vietu – galu galā, paši vēlamies to nopirkt. Atsakāmies no mums piegādātās, un visi atvainojas. Vietējie pagaidām ir tiešām laipni un cenšas izdarīt visu, kas to spēkos, lai mums būtu labāk. Pēc stundas lietusgāze pāriet, dodamies uz centru. Arča vēl saka – domāsim optimistiski, gan jau lietus mēteļus nevajadzēs. Tā nu pēc pusstundas gājiena sasniedzam galveno ielu, bet viss ir patiešām kluss. Tā neierasti. Tad sākam domāt – vai tas tāpēc, ka svētdiena? Dīvaini, jo ceļā līdz viesnīcai, kad tikko ieradāmies pilsētiņā, visas baznīcas skanēja dziesmās, cilvēki bija izgājuši ielās. Bet nu – pievakarē viss norimis. Pat galvenā iela ir pelēka un tukša.

Kāda lielveikalā meklējam maltīti pārtikas veikala nodaļā, bet viss ir pārlieku dārgs, nesaprotam, kāpēc cenas tā atšķiras no Džakartas. Vai tad tieši galvaspilsētā visam nebija jābūt dārgākam? Bet atkal sākusies lietusgāze un nevaram vien sagaidīt tās beigas. Tā nu pa visām lietavām aizskrienam līdz nākamajam stūrim, kur ir ēstuvju atvērtā zāle, bet arī mūsu pasūtītā maltīte ir ļoti maza par pieklājīgu summu. Nospļaujamies un nopērkam indonēziešu alu. Jā, tas ir dārgs, gluži kā Indijā, bet nu vismaz pagaršosim to, kas vietējiem aizliegts.

Arča atrod divas kartona kastes tepat kioskā, un savu ceļu turpinām ar kartona kastēm virs galvas – oriģinālie lietussargi. Tā mēs sasniedzam vēl vienu lielveikalu. Protams, kāds gan skats – „baltais” jau tā ir retums, bet nu tas vēl skrien ar kasti uz galvas! Mēs tik smejam par mums veltītajiem saucieniem un dodamies iekšā lielveikalā. Pats pārtikas veikals atkal mūs neiepriecina – visur tikai saldumi un roltoni, ko mums nav iespēja pagatavot. Vienīgais, ko iegādājamies, ir maize un siers. Te gan vismaz saņemam SIM karti, kuras reģistrēšanas aizņem pusstundu. Jā, te tā ir nopietna padarīšana. Un beigās saprotam, ka esam visu pārpratuši – SIM karte nav bezmaksas, bet pat ļoti dārga, un klāt nāk izvēlētais tarifs. Priecīgi par rezultātu neesam, bet nu vismaz varēsim kā orientēties pilsētā.

Viesnīcā atgriežamies ar auto no Grab aplikācijas. Tas mums izmaksā vienu eiro. Jau esam ievērojuši, ka šajā musulmaņu valstī cenas pavisam atšķiras – alus dārgs, taksis lēts, lielveikali ir īstas izklaides vietas, bet uz ielām klusums. Un visur mošejas un katedrāles. Interesanti, ka arī pēdējās tik daudz. Un tā atgriežamies istabiņā. Tā smird pēc cigaretēm, jo šajās viesnīcās atļauts smēķēt, un dūmi ceļo no vienas istabas uz otru. Bet vismaz esam zem jumtiņa. Jā, skaidrs, ka nekāda gulēšana teltī pie vulkāna nesanāks. Tagad tikai jādomā, ko vispār varam pasākt tālāk.

**

Šīsdienas atklājums. Holandieši šo pilsētu dēvēja par Javas Parīzi. Un, tā kā Bandung atrodas augstāk kalnos, te klimats sausajā sezonā arī ir ļoti patīkams. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā pilsētā ir vislielākā Indonēzijas puķu dažādība. Un, līdz ar tās auglīgo zemi, pilsētu dažreiz dēvē arī par Puķu pilsētu. 1920tajos gados holandiešu valdība galvaspilsētu vēlējās pārcelt tieši uz Bandung tās atrašanās vietas dēļ – augstāk kalnos grūti iekarot, tomēr to īstenot neizdevās Otrā Pasaules kara dēļ. Nu arī lasām, ka Bandung tiek uzskatīta par „Eiropu tropos” te atrodamo ekskluzīvo viesnīcu un citu glauno vietu dēļ. Nav brīnums, ka te ir dārgāk. Bet mēs jau to Eiropu citās valstīs nemeklējam. 1955. gadā tieši Bandung notika Afro-aziātu konference, kas bija pirmā starpkontinentālā „krāsaino” sanāksme pasaulē. Tajā piedalījās 29 valstis! Te atrodas arī 50 augstākās izglītības iestādes, kas padara pilsētu par populārāko studētgribētāju galamērķi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3118 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1437)

Lai arī naktī zibeņo, šodien izguļamies kārtīgi.

Hardijs jau agri iet uz darbu, bet ķīniešu meitene Emma arī te paliek gulēt. Spriežam, ka tas varētu būt tāpēc, ka pirmajā reizē kaučsērferis tomēr neuzticas mūs atstāt vienus. Kamēr pabeidzam dienasgrāmatas ierakstu, runājam arī ļoti daudz ar Emmu, protams, visu vēl jāatceras! Katrā ziņā viņa arī mums iesaka pamēģināt padzīvot Ķīnā – tur “baltajam” esot labi. Ja piesakies darbā, tad vienmēr paņems “balto” ārzemnieku. Meitenei Ķīna patīk no malas, bet ne dzīvošana tajā. Tomēr mums gan varētu patikt. Viņa saka, ka dienvidu Ķīnā vietējie ēd visu. Ir teiciens, ka no visiem „četrkājainajiem” dienvidķīnieši neēd tikai galdu. Dienvidu Ķīnā esot bijis arī SAARC uzliesmojums, to vietējie to ieguvuši no savvaļas suņiem, kurus ķēra un ēda.

Pabeiguši darbiņus, pasūtām vietējo taksi, kas ir kas līdzīgs kā Uber vai Grab, kur parasti civilie piestrādā par taksistiem, un sanāk krietni lētāk. Te ir vēl cita aplikācija, lai pasūtītu šoferīšus, līdz centram sanāk pusotrs eiro par pusstundas braucienu. No šī gala vienkārši sabiedriskais transports neiet.Taksī ķīniešu meitene stāsta, ka indonēziešiem ir ļoti slikta izpratne par laiku – visi vienmēr kavē, un ar to jāsamierinās. Nez, ko gan mūsu šoferis domā tad, kad no malas runā par viņa tautu. Bet tā arī nokļūstam centrālajā pilsētas laukumā – tur, kur vēl palikuši lielgabali un citas lietas no holandiešu valdīšanas laikiem. Protams, kā izkāpjam no auto, vietējie steidz jautāt pēc foto. Emma smej, ka te esam slavenības. Bet šoreiz visām bildēm atsakām, ātri ejot prom, jo citādi vietējie pat veido rindas, lai tikai ar mums nofotografētos.

Tepat ir arī muzejs, kurā Emma grib ieiet. Mēs gan neesam vēstures muzeju fani, bet pievienojamies, jo tas maksā vien desmit centus. Te ir arī daudz vietējo, bet pret mums izturas īpaši – darbinieki smaida plašāk, norāda virzienus laipnāk. Muzejs gan nav interesants, tajā lielākoties ir eiropiešu koka mēbeles, kas palikušas no holandiešu laikiem, un apraksti vietējo valodā par valsts vēsturi, ko nesaprotam. Tā arī ātri izskrienam ēkai cauri un dodamies tālāk pa gājēju ielu, kas pilna tetovējumu meistariem, gleznotājiem un tiem, kas tērpjas dažādos kostīmos, lai pelnītu naudu ar fotogrāfijām. Pamanām arī tikko atvērušos 3D muzeju, bet ieejas maksa ir četri eiro, tāpēc šoreiz izlaižam, bet ideja burvīga. Ja nebūtu nedēļas nogales rindas un nedaudz zemāka cena, noteikti arī šeit mēs iegrieztos.

Gājēju iela ir īsa, bet interesanti paskatīties, kā tad viss notiek Indonēzijā – pavisam citādāka māksla. Tad sasniedzam lielceļu un turpinām iet līdz ķīniešu apgabalam. Un jāiet ir arī pa īstu mākslinieku ielu, kur viens pie otra gar netīrām sienām sēž noplukuši vīri un uz kanvām rada pārsteidzošus darbus. Te gribas apstāties ik pa laiciņam, jo tiešām pārsteidzoši, ka tik daudziem te ir tāds talants! Nez, vai viņus te kāds novērtē.

Ķīniešu tirgus ēkas iekštelpās nav nekas īpašs, bet tā rosība, kas notiek apkārt, ir pasakaina. Drīz taču ķīniešu Jaunais gads, tāpēc visur izkarināti rukši dažādās formās un lietās, visur redzamas sarkanās laternas – sarkanā taču veiksmes krāsa! Satiksme gan ir netverama, mēs knapi varam izspraukties caur moču, mašīnu un tirgus mantu jūkli. Bet tā arī sasniedzam ēdienu sadaļu, kur tiek tirgoti dīvaini augļi, jūras gurķi lielos daudzumos, dārzeņi un garšvielas. Te neviens aiz rokas nevelk un nesauc preci iegādāties. Tā lēnām, visu izpētot, nokļūstam līdz ķīniešu templim, kur Arča atrod kaķu baru, ar ko rotaļāties. Vietējie gan sadomā, ka kaķi ārzemniekam uzbrūk un steidz tos dzīt projām. Templis ir skaists, sevišķi lielas šoreiz ir ūdens sveces. Te apkārt ir vēl daudzi tempļi, bet mūsu biedrene Emma, šķiet, jau nogurusi no viena. Tā nu nolemjam iet uz pēdējo pieturas punktu, kas ir mūsu apskates objektu sarakstiņā, un tā ir osta.

Līdz ostai trīs kilometru gājiens, Emma iesaka pasūtīt taksometru. Bet kartē gan uzrādās, ka kājām iet ir tikpat ilgi, cik braukt sastrēgumu dēļ, tā kā tomēr soļojam. Protams, ārā ir ļoti sutīgs, un jāieiet arī kādā kioskā atdzesēties kondicioniera gaisā. Tā nu turpinām visu ceļu atpakaļ līdz laukumam, kur atkal mūs mēģina noķert uz foto, un tad tālāk uz ostu. Pa ceļam beidzot atrodam āra ēstuves, kas te nav tik ļoti izplatītas. Interesanti gan, ka Indonēzijā tās ir sakopotas tādās kā ēdienu āra zālēs. Pa vidu ir gari galdi, tad atliek staigāt no viena kioskiņa pie otra, lai izvēlētos labāko maltīti. Šoreiz strādā vien daži ēdienu kioski, visi trīs paņemam nūdeles ar dārzeņiem par 60 centiem. Emma gan nav sajūsmā par vietu. Meitene ir tiešām forša, bet redzams, ka nav pieradusi staigāt un arī ēd glaunākās vietās, tāpēc arī visas nūdeles tai paliek šķīvī. Mēs gan paēdam un vēl pabarojam kādu kaķi, kas izskatās uz miršanas robežas. Jā, ja Indijā visur bija kaulaini suņi, tad te tas ir ar kaķiem. Šos gan vieglāk pacienāt. Vietējie smaida, priecājas un cenšas būt mums tuvāk.

Un tad sasniedzam ostu, kur ieeja arī ir kādi desmit centi. Te mūs sagaida Hardijs, tikko pabeidzis darbiņu. Un tā nu visi četratā dodamies gar krastmalu un lielajiem kuģiem, kuros tiek iecelta krava. Jā, liekas, ka pirmo reizi esam ostā, kur reāli var ieiet un visu procesu apskatīt. Hardijs stāsta, ka šī nav galvenā osta. Tagad lielākā Javas salas osta atrodas nedaudz ārpus pilsētas, šī bija galvenā holandiešu laikos. Bet tagad to izmanto lēnajai piegādei. Ja ko pārvest vajag ātri, tiek izmantota lielā osta. Ja ar preci nav jāsteidzas, tad laba ir šī, jo tā ir lēnāka un lētāka. Lielākoties no šejienes tiek vests cements, gāzes baloni un celtniecības materiāli no Javas uz citām Indonēzijas salām.

Vietējie kuģotāji smaida, sveicina un piedāvā laivu braucienus. Daži peldas briesmīgi netīrajā upē, kurā redzam dažus pusmirušus prusakus un plastmasas maisiņus.

Izstaigājuši ostu dodamies uz zivju tirgu. Šoreiz jau Hardija kondicionētajā auto, kur beidzot atvelkam elpu. Tā nu nokļūstam vietā, no kuras iet prāmji uz salām. Emma te ir mēģinājusi “salu lēkšanu”, kas nozīmē – iekāp kuģī, tas piestāj pie vienas salas, tad sagaida klientu atpakaļ, piestāj pie nākamās salas utt. Tā var izpētīt, vai vismaz izkāpt daudzās mazajās saliņās.

Zivju tirgus ir īpaši sasmacis, bet tas jau skaidrs – tāds karstums, tāda sutoņa, un nekādas saldētavas! Vietējie gan zivju bļodās liek lielus ledus gabalus, kas tepat tiek pārdoti, lai zivis turētos kaut cik svaigas. Redzam visādus dīvainus radījumus un pavisam lielas milzenes, ko vietējie pārdevēji uzreiz spiež rokās, lai tikai uztaisām foto! Ir arī mazās haizivis, “vistas zivis” kā vietējie iesaukuši tādas ar milzīgām acīm. Visa āra zivju zāle gan piešļakstīta un pēc tam arī mašīnā ienesam to pie kājām pielipušo zivju smaku.

Ar mums ir sazinājies vēl viens kaučsērferis, kas ļoti vēlas satikties. Tādu bija daudzi, bet šis bija visneatlaidīgākais, tāpēc iedodam Hardijam ar šo parunāt, un tā nu ir arī noteikta tikšanās vieta šajā nebeidzamajā pilsētā. Tā kā Filips dzīvo stundas brauciena attālumā no centra, mums vēl ir laiks apstāties uz kādu kūku. Lai arī sakām Hardijam, ka neesam saldummīļi, viņš ir pārliecināts, ka tradicionālā indonēziešu kūka mums ir jānogaršo. Tā sastāv no pufīgas pamatnes, uz kuras rīvēts siers un virsū bērta šokolāde, kas pārlieta ar iebiezināto pienu. Jā, kas nenormāli salds un barojošs, bet interesanti ko tādu izmēģināt! Jā, ja pazīstams kāds vietējais, tas tiešām var iepazīstināt ar visinteresantākajiem ēdieniem! Kad Hardijs prasa, ko vēl vēlamies izmēģināt, mēs nosmejam: “pārsteidz mūs”. Lai arī tas ir joks, Hardijs pazūd un atgriežas ar veselu maisu dažādiem ēdieniem – ceptiem zaļo pupiņu plāceņiem, rīsu rullīšiem ar kokosriekstu, eļļā vārītiem banāniem un vēl ko tādu, ko nevaram pat nosaukt. No sirds pasakāmies mūsu sirsnīgajam namatēvam par tik burvīgām uzkodām. Esam pieēdušies un izmēģinājuši pārsteidzošas garšas! Vieniem pašiem jau mums neizdotos ko tādu atrast, bet nu vismaz Hardijam vienmēr varēs pajautāt pēc padoma.

Tad dodamies uz tikšanos ar Filipu. Un tā ir Džakartas dienvidu daļā, kas ir īsts biznesa centrs. Nu esam sasnieguši to modernāko pilsētas daļu. Lielceļu līkumi, spožas augstceltnes, nemaz nepateikt, ka tā pati Džakarta! Tāds spožums! Pilnīgi cits skats! Protams, šī pilsēta ir milzīga, un tie pārbraucieni aizņem ļoti daudz laika. Bet nu esam apguvuši dažādās Džakartas puses. Kādā kafejnīcā tiekamies ar Filipu, jaunu puisi, kas strādā kādā pārdošanas kompānijā, kas sadarbojas ar Somiju. Interesanti, ka somi sniedzas tik tālu pasaulē. Puisis gan izskatās pēc 18 gadīga jaunieša, bet patiesībā ir 29 gadus vecs. Jā, arī Hardijam mēs nedotu 38 gadus. Tie aziāti tiešam izskatās ļoti jauni, nezinām, vai ģenētika vai pārtika, bet labi viņiem!

Tā kādas divas stundas parunājam par visu ko. Interesantākais, ko atklājam, ir nūdeļu ēšanas izaicinājums tepat Džakartā. Ja apēd vienu kilogramu nūdeles (to pašu roltonu) vienas minūtes laikā, saņem 80 eiro. Ja apēd trīs kilogramus pusstundas laikā, saņem ap 350€, bet ja stundas laikā pievari piecus kilogramus, tad vinnē 800€. Nu ko – nav mazas naudiņas! Bet nav arī viegls izaicinājums, lai gan mēģināt jau varētu. Ja neapēd porcijas, soda nauda ir vien to cena, kas nemaz nav tik augsta. Runājam par šādiem Āzijas izaicinājumiem arī Singapūrā. Hardijs tikko vienā no tādiem piedalījās. Liekas, ka arī Rīgā reiz bija tāds izaicinājums – kad vairāki dalībnieki tur vienu roku uz mašīnas. Un, kurš ilgāk iztur, tas saņem glauno auto. Plaukstai ir noteikta vieta uz mašīnas, un to kustināt pat par centimetru nevar. Ik pēc sešām stundām ir piecu minūšu pauze, kuras laikā var ēst un dzert konkursā nodrošināto pārtiku un aiziet uz tualeti. Konkursa dalībnieki līdzi paši nekā nevar ņemt, pat T-krekli tiek doti. Hardijs tā izturēja 30 stundas, bet uzvarētājs, kas saņēma auto, 80 stundas. Tomēr liekas neticami tās trīsarpus dienas bez miega. Varbūt tiešām dalībnieki kaut kur paslēpj kādu narkotisko vielu, kas neļauj aizmigt. Tas netiek pārbaudīts. Ir arī kāda kafijas kompānija, kas sponsorē citu izaicinājumu – 100 stundas no vietas jāskatās filmas. Un blakus sēž viens, kas skatās, vai tu skaties to filmu vai jau piever acis. Kā ilgāk mirkšķini, tā no konkursa ārā. Protams, kafija un ēdieni nodrošināti. Un arī īpaši garlaicīgas filmas. Interesanti būtu ko tādu pamēģināt, protams, lai gan prāts saka, ka tas viss nav iespējams.

Pēc divām stundām Hardijs ar Filipu apmainās kontaktiem, bet mēs atvadāmies – bija jauka tikšanās. Filips dodas atpakaļ, bet mēs kājām izmetam pēdējo loku ap naksnīgo biznesa rajonu. Tikmēr Hardijs daudz ko jaunu pastāsta. Tas saka, ka tūliņ būs prezidenta vēlēšanas, šis ir septītais valsts prezidents. Un, viņaprāt, ļoti labs un piemērots. Ja visu iepriekšējo valdību laikā par metro bija tikai runāts, tad nu beidzot pilsēta drīz cer sagaidīt pirmo braucienu. Hardijs saka, ka pirmais valsts prezidents, ceturtais un šis bija labi līderi. Bet otrais bijis vissliktākais. Tas valdījis 32 gadus un pat pēc Pasaules Korupcijas 2004. atskaites Suharo bija pasaules korumpētākais līderis, savācot apmēram 15-35 miljardus ASV dolāru. Indonēzijā, protams, notiek arī protesti pret valdību. Pēdējā esot dedzinātas mašīnas, no kapsētas, ko redzam, ņemti ārā līķi un mesti uz ielām (un tas nebija nemaz tik sen). Jautājam, kāpēc gan protesta laikā cilvēki nodara pāri citiem civilajiem tā vietā, lai ko nodarītu valdībai, pret ko tie protestē. Hardijs saka, ka esot baumas – valdības oponenti esot samaksājuši armijai, lai tie šādi rīkotos. Katrā ziņā protesti te ir mežonīgi. Tad mums paskaidro, ka visas lielās, izgaismotās taureņu figūras atrodas pie krematorijām. Vēl kāda interesanta lieta – Džakartā ar vien palielinās iedzīvotāju skaits, bet sevišķs kāpums ir Eid Mubarak laikā, kas ir musulmaņu svētki pēc Ramadāna izturēšanas. Šajā laikā džakartieši atgriežas savās dzimtajās vietās, bet vienmēr notiek tā, ka tie pierunā kādu savu radinieku, draugu, vai vairākus, doties tiem līdzi strādāt uz galvaspilsētu. Pat ziņās pagājušajā gadā pirms Eid Mubarak svētkiem bija izziņots – “lūdzu, nebrauciet mājās. Bet, ja braucat, tad neņemiet uz Džakartu nevienu līdzi. Darba iespējas nav nodrošinātas visiem!”

Tā sarunās sasniedzam skaistu skulptūru, ap kuru pulcējas vietējie. Kā jau mūsu draugi saka, te musulmaņiem jau nav ballīšu, nav citu izklaides iespēju kā iepirkšanās vai sēdēšana ārā. Nekas cits īsti nav atļauts. Emmai īpaši nepatīk musulmaņi, bet Hardijs saka, ka reliģija nav slikta, vienkārši te var iedalīt labos musulmaņus un sliktos musulmaņus. Bet tāpat liekas – ja jau seko tādai spēcīgai, ekstrēmai reliģijai, vai tiešām cita nogalināšana un izvarošana ir piedodama lieta? Te arī pirms dažiem gadiem bija masveida ķīniešu iznīcināšana. Tāpēc Emmas ģimene bija satraukusies, ka meitene ķīniešu valodu dodas mācīt tieši te. Arī Hardijs, protams, jūt tādu nelielu apspiešanu. Bērnībā visi ķīniešu indonēziešus sauca par “Čina”, tā kaitinot. Līdz ar to te ķīniešu vietējos šajā valstī nemaz nesauc par “chinese” („ķīnieši”), bet kādā citā, ļoti atšķirīgā vārdā, ko neatminamies. Tas tāpēc, ka „ķīnietis” ir kļuvis tāds kā apvainojuma vārds. Bet tas it kā esot bijis jau no seniem laikiem, kad valdīja holandieši. Redz, holandieši bija vadoņi, ķīnieši viņu darbinieki, bet indonēzieši – vergi. Tāpēc esot tas naids palicis. Arī tagad esot tādi vietējie, kas mūsu Hardiju nevēlas ņemt bariņā, tāpēc, ka viņš izskatās citādi, lai gan visu dzīvi dzīvojis Indonēzijā. Arī valsts galva drīkst būt tikai tīrs indonēzietis.

Dodamies atpakaļ uz auto. Pa ceļam Emma nopērk augļus. Un tad atkal uzzinām ko interesantu. Sarkanais, adatainais auglis saucas “rambutan”, kas no indonēziešu valodas tulkojas šādi “rambut” – spalvas, tātad, ja pieliek galotni “an” – tas nozīmē “spalvains”. Tas pats ar duriānu. “Duri” ir asums, “durian” – “asumains jeb adatains”. Un tad taču ir arī orangutāns – “meža cilvēks”. Un tādi dzīvo tikai Indonēzijā!

Un tad ceļš uz mājām. Pa ceļam Emma pastāsta, ka izmisīgi meklē pusi, jo viņai jau 32 gadi, bet, protams, spiediens no apkārtējiem jūtams. Ir jau daudziem tā ideja, ka laime atrodama klasiskajā sistēmā: skola – studijas – stabils darbs – laulātais – bērni – liela māja, mašīna. Un tad mazbērni, kas iet skolā, tad augstskolā, atrod stabilu darbu un tā uz priekšu. Bet nu jau laiki iet uz priekšu, sabiedrība paliek atvērtāka un cilvēki sāk saprast, ka katram jau tā laimīte ir citādāka.

Un tā.. Vakarā vērojam pilsētu, kas iemirdzas zibeņu gaismās, un pusnaktī ejam gulēt. Rīt jau ceļš tālāk. Bet ievads šajā valstī ir bijis lielisks!

**

Šīsdienas atklājums. Indonēzijai ir otra garākā krasta līnija pasaulē tūliņ aiz Kanādas (vairāk kā 54 tūkstoši kilometru). Un šis ir arī pasaules lielākais arhipelāgs – Indonēzija sastāv no vairāk kā 18 tūkstošiem salu! Un pati Javas sala, uz kuras atrodamies, ir pasaules apdzīvotākā sala ar vairāk kā 140 miljoniem iedzīvotāju! Indonēzijai un Monako ir gandrīz vienādi karogi, bet Indonēzijas karogs ir nedaudz platāks.

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3098 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1427)

Kā jau lidostā, gulēšana īsti nekāda.

Līdz pusdiviem pabeidzam visus iekavētos rakstus, kamēr viens indiešu opis mums blakus laiž gāzītes. Skaļi. Tas, protams, viņam ir pilnīgi normāli. Tad ejam apgaitā ap lidostu, atrodam vienu ēstuvi ar uzrakstu “Bumbu desa” un sasmejamies. Un tad ir arī “Dome” un “Santai” ēstuves. Nu re, cik daudz naktī var atklāt! Beidzot arī uznāk miegs, bet lidostas katrs stūrītis jau aizņemts. Ķīnieši ir gudrākie – tie paņēmuši kartona kastes, ko liek uz aukstās grīdas, tām virsū sedz segu un tad ar vēl vienu apsedzas. Savukārt indieši vienkārši nometas tur, kur tajā brīdī uznāk miegs. Pa vidu visam, bez nekādiem paklājiem. Vienkārši tāpat. Un tas ir tik ļoti redzēts!

Mēs arī atrodam kādu stūrīti, kur uzklājam guļammaisu un divas stundas pieveram acis, lai tālāk gulētu lidmašīnā. Tad, kad apkārt mums jau sanākuši indieši un skaļi atraugājas, nevajag nemaz to modinātāju – esam gatavi nodot bagāžu. Esam gan nedaudz nosaluši un pirms bagāžas nodošanas nopērkam roltonu kioskā – te ir arī karstais ūdens. Jā, žēl, ka no visām reizēm, kad te būts, nemaz neatminējāmies par karsto ūdeni. Paēdam un tad iestājamies garajā rindā pie bagāžām, bet tad lidostas darbinieki mūs informē – ja esam jau reģistrējušies lidojumam internetā, nu atliek vien izdrukāt bagāžas zīmi, to aplīmēt ap nododamo somu un iet pie pašnodošanas kasēm. Jā, te arī tādas ir. Tur somas zīme jānoskenē ar īpašu aparātu, jāatķeksē, ka nevedam neko bīstamu, un viss, soma aiziet pa lenti. Kualalumpura tos lidotājus padara arvien patstāvīgākus. Tad veiksmīgi izejam cauri pārbaudēm, izlidošanas biļete no Indonēzijas netiek prasīta. Šī ir valsts, kur mums vīzu arī nevajag.

Lidosta ir milzīga, te pat sanāk kādus kilometrus noiet, lai vien tiktu līdz saviem vārtiem. Plaša, vairāki stāvi, iepirkšanās un restorānu paradīze. Bet smieklīgākais, ka Arčam vīriešu tualetē kāds darbinieks lūdz naudu, sakot, lai Arča palīdz – šim neesot ko ēst. Protams – atbilde ir tāda, ka par šo apkopēja darbu vīram noteikti tiek maksāts. Un lidostas vadībai noteikt nepatiktu ko tādu uzzināt par saviem darbiniekiem, bet mēs nesūdzamies. Vien tiešām interesants notikums – tā vēl nebija gadījies.

Un tad pienāk arī laiks kāpt lidmašīnā. Interesanti ir tas, ka tad, kad lidojām uz Indiju no Kualalumpuras pirms trim mēnešiem, mums bija pilnīgi tie paši vārti, kas tagad. Kad visi sakāpuši lidmašīnā, vēl ilgi gaidām pacelšanos. Bet tad tiek paziņots, ka visa lidmašīnas komanda atvainojas – lidmašīna jāmaina. Iemeslu nezinām, bet nu tā arī mums notiek pirmo reizi. Tā nu visi ņem somas, kāpj ārā un dodas uz citiem vārtiem, uz citu lidmašīnu. Līdz ar to lidojums aizkavējas un miegs nāk arvien vairāk. Mūsu Indonēzijas katastrofu aplikācijā telefonā tik nāk arvien jaunas ziņas par vulkāna izvirdumiem.

Tā nu tiekam iesēdināti nākamajā lidmašīnā, kur kājām vairs nav tik daudz vietas. Varbūt darbinieki saprata, ka esam pārāk glaunā lidaparātā un par to neesam pietiekami samaksājuši. Un tā noguļam līdz pat nolaišanās laikam. Jāpiemin, ka pulkstenis tiek griezts stundu atpakaļ. Jau esam sajukuši tajos laikos. Bet nu no lidmašīnas loga redzam pārsteidzošus skatus – Javas jūrā viena pie otras izkaisītas saliņas un, par spīti laika prognozēm, nekāda negaisa nav – visu zemi apspīd saulīte. Un pats krasts no Džakartas noklāts zvejniecības uzpariktēm. Uhh, nu tādi skati! Ko skaistāku laikam no lidmašīnas vēl nebijām redzējuši!

Un tā ierodamies Džakartā. Lidosta vienkārša, parādām pases, saņemam somas un pasakām, ka nekā deklarējama mums nav – tiekam izlaisti cauri ātrāk kā citi. Zainals mums jau teica, ka arī Indonēzijā “baltajiem” ir savas privilēģijas un mums jāsagatavojas daudzām fotosesijām. Forši gan, ka pagaidām te zina angliski, lai gan uzraksti ir tikai vietējo valodā – vairs nav kā Malaizijā, kad viss ir arī angliski. Ārā, protams, karsti, bet vismaz prieks, ka laika prognozes nav piepildījušās.

Paņemam busu uz vietu, kur sarunāts tikties ar kaučsērferi. 30 km brauciens mums izmaksā divus ar pusi eiro. Bet notiek neparedzamais. Lai arī visiem darbiniekiem esam pateikuši, ka gaidām busu uz Mangga Dua, tie mūs aizmirst, un nepasaka, kad buss piebraucis. Te notiek tāda kā saukšana busos. Viens piebrauc, tad autoostas darbinieki pa visu atvērt telpu izbļauj tā gala pieturu, un salasās visi, kam ir biļetes uz šo braucienu. Bet vai mēs maz dzirdam atšķirību tajos vienādajos nosaukumos? Tā nu tiekam aizmirsti, lai arī stāvam darbiniekiem blakus. Pēc pusstundas tie attopas – “Uij, jūsu buss aizbraucis, nākamais pēc stundas”. Protams, neesam priecīgi, bet dodamies meklēt brokastis. Jā, pie lidostas, protams, viss dārgāks un tā neko lādzīgu neatrodam, vien vienu ēstuvīti, atgriežoties tajā pašā busu gaidīšanas zālē. Par vienu eiro no katra saņemam nūdeles ar olu. Turpat apsēžamies, vietējie mūs sveic ar iebraukšanu Indonēzijā. Bet tad – pusvienos atskrien kāds darbinieks, un saka, ka nu ir pienācis mūsu buss, pusstundu ātrāk kā paredzēts. Jā, nu ir skaidrs, ka ar laikiem visi ir ļoti neprecīzi. Tā nu maltīti pabeidzam busā uz Džakartas centru.

Interesanti skatīties, cik zemu pār pilsētu laižas lidmašīnas. Sala ir diezgan zaļa. Mājeles ārpus pilsētas centra netālu no lidostas ir diezgan mazas un nolaistas. Protams, šur tur spīd daudzdzīvokļu ēkas, bet starp tām ir būdeles, kas saslietas no koka plāksnēm. Atgādina Filipīnas un Paragvaju pēc upes applūšanas. Jā, tām vietām un valstīm, kas bieži cieš no dabas katastrofām, grūti jau uzturēt to infrastruktūru kārtībā. Lai gan labs piemērs ir Japāna – notiek speciāla ēku celtniecība, lai tās zemestrīces laikā nesagrūstu. Taisītas obligātās brīdinājumu aplikācijas telefonos un viss cits. Tomēr Indonēzijai līdz tam vēl tālu.

Drīz sākas arī sastrēgumi. Bet tie nebūt nav tik lieli, kā mums tika stāstīts, tāpēc centru sasniedzam diezgan laicīgi. Un tad jāiet iekšā vienā no tiem mega lielveikaliem, lai satiktu kaučsērferi. Jā, lielveikali te ir lielāki par jebkuru mūsējo Latvijā. Te var pavadīt pat vairākas dienas. Viens stāvs ziedots karaokei, gluži kā Filipīnās, tad ir ēdienu zāles, pārtikas lielveikals, apģērbi, elektronika, izklaide un viss cits. Cenas ir zemākas kā Malaizijā un tas ir jauki.

Un tā pavisam drīz satiekam mūsu kaučsērferi Hardiju, kas gan nemaz neizskatās kā malaizietis – izrādās, ka viņa senči ir no Ķīnas, bet vīrietis sevi uzskata par indonēzieti. Līdz 8 gadu vecumam viņš dzīvojis Sumatras salā, bet nu pēdējos trīsdesmit gadus ir Džakartas iedzīvotājs, jo te nodarbojas ar apdrošināšanu. Indonēzijā tas gan neesot tik izplātīti – tikai 8% vietējo domājot par apdrošināšanu, bet 8% no tiem 250 miljoniem.. Hmm.. Vairākas Latvijas kopā!

Hardijs mūs iesēdina savā glaunajā auto, un uzsākam ceļu līdz viņa dzīvoklim. Mūsu jaunais draugs mums stāsta, ka Džakartā ikdienā uzturas apmēram 20 miljoni, jo arī no apkārtējām pilsētiņām cilvēki uz šejieni brauc strādāt. Protams, jautājam arī par zemestrīcēm, kas ir klasiskais jautājums no visiem tūristiem. Hardijs saka, ka visas katastrofas vienmēr notiek valsts dienvidu vaļā – Sumatras dienvidos, Javas dienvidos, sevišķi Lombokas salā. Bet Džakartā neko nevarot just, ilgākā zemestrīce esot bijusi minūti ilga, bet tā atnākusi no tālākās vietas. Un, kā tad rīkoties, ja ir vulkāna izvirdums, zemestrīce vai cita katastrofa, Hardijs nemaz īsti nezina. Jo Džakarta ir droša. Un, kā jau visi indonēzieši saka, arī Hardijs ir pārliecināts – brauciet, izbaudiet – Indonēzijā viss ir droši! Tā jau dzirdējām no Zainala, ka te vietējie nemaz tās katastrofas tik traģiski neuztver, jo tās taču apkārt ir visu laiku.

Izrādās, ka Hardijam esam pirmie kaučsērferi. Redz, viņš drīz dodas komandējumā uz Eiropu un šogad, atšķirībā no citiem gadiem, neviens viņa draugs nepagarina komandējumu, lai paceļotu apkārt, un tā nu Hardijs ir viens, nekad viens nav ceļojis un nedaudz nobijies. Draugi tam ieteikuši pamēģināt saņemt atsauksmes kaučsērfingā, jo tad arī Eiropā kāds viņu varētu uzņemt. Redz, mēs jau noriskējām ar to tukšo Hardija profilu, bet pagaidām puisis liekas vienreizējs!

Džakarta ir pārpildīta ar dažādiem cilvēkiem. Ir tādi, kas palīdz mašīnām noparkoties, vienkārši plivinot rokas, bet tad paprasa pāris naudiņas. Redzam arī civilos, kas uz ielām regulē milzīgo satiksmi. Jā, arī tie ir pašdarbnieki un pēc tam no autovadītājiem iekasē savu daļu. Citi pa ielām staigā milzīgām maskām un skandina mūziku. Tas esot nācis no kādiem svētkiem, bet tagad šādas maskas arī ir tikai tāpēc, lai no garāmgājējiem varētu ko iekasēt par foto.

Šodien uzzinām ļoti daudz par Indonēziju un Džakartu. Protams, nemaz nespējam visu informāciju pārstrādāt, bet tad nu nedaudz mēģināsim Tevi iepazīstināt ar to visu, kas mums šodien tie pastāstīts. Indonēzijas lielākie ienākumi nākot no zelta raktuvēm, lai gan amerikāņi tās ir pārņēmusi, un tikai 9% no visiem ienākumiem iegūst pati Indonēzija. Un tad ir nafta. Atjaunojamās enerģijas resursi uz Javas salas, uz kuras atrodamies mēs, netiek izmantoti. Uz citām salām gan.

Kad jautājam Hardijam, kad viņiem te ir auksti, viņš smejas un saka, ka esam iebraukuši tieši aukstākajā mēnesī. Tad, kad temperatūra dienā sasniedz plus 34 grādus. Naktī ir 28 grādi. Bet jūnijā temperatūras sasniedz 40 un naktī, līdz ar to ir ap 32. Kā iespējams te izdzīvot? Bet pareizi jau mūsu draugs saka, ka viņam noteikti mūsu valstī liktos ļoti auksti. Un redzēt sniegu arī viņš ļoti vēlētos.

Hardijs ir paceļojis pa Āziju, un arī viņam Vjetnamas motociklistu straumes likās par traku. Bet Džakartā jau arī ir tie moči, bet tie tā netaurē, visi ir nedaudz pacietīgāki kā trakie vjetnamieši.

Tā nu sarunās nokļūstam līdz dzīvokļa 26. stāvam, kur mums tiek nolikts matracītis viesistabā. Skati uz pilsētu ir vienreizēji un ir tikai ziemeļu daļa vien redzama. Džakarta ir tiešām netverami liela. Drīz atkal atstājam dzīvokli, jo mūsu draugs mums vēlas izrādīt pilsētu. Lieliski – tad jau ar auto varam izpētīt daudz vairāk! Sākumā piestājam pie kādām ārā ēstuvītēm un nu tiekam iepazīstināti ar tradicionālajiem veģetārajiem ēdieniem. Vov! Tādas kombinācijas nebijām iedomājušies – asniņi kopā ar riekstu mērci, dīvainām nūdelēm, visādiem neredzētajiem dārzeņiem. Ņamma, un viss zem viena eiro! Tad arī runājam par visiem ēdieniem, uzzinām noderīgākos vārdus indonēziešu valodā. Un stāsts par duriānu – pasaules smirdīgāko augli. Malaizieši vienmēr saka, ka viņiem ir labākais durināns pasaulē (lai gan tas sastopams tikai trīs valstīs), un nu Hardijs piekrīt. Redz, ja Indonēzieši kā audzējuši duriānu, tā turpina to darīt, kamēr malaizieši visu laiku to selekcionē, veido jaunus uzlabojumus un pat konkursus, lai cilvēki censtos tā augļa īpašības papildināt. Tāpēc Malaizijā esot labākais pasaules duriāns.

Tad sākas ilgs brauciens cauri sastrēgumiem. Nokļūstam pie lielākās katedrāles Indonēzijā, liekas, ka tajā cilvēki gatavojas kāzām. Tas, ka baznīcā var precēties, Hardijam ir pārsteigums. Un tad arī vīrs atzīstas, ka viņš pats šos visus gadus te dzīvodams nav apstaigājis tās tūristu vietas, ko esam atraduši kartē. Nu re – tā kā kopā visu izpētām pirmo reizi. Mūsu draugs nav ne kristietis, ne musulmanis. Vai viņam ir kāda reliģija, to gan nepajautājam. Bet Hardijs, saka, ka viņš tāpat var noskaitīt pāris pirmās rindas no musulmaņu saucieniem uz lūgšanām. Jo, kad piecas reizes dienā ir tās saukšanas uz lūgšanām, tās tiek spēlētas visur-radio, tv, skan ielās. Un no tā nemaz nevar izvairīties. Tomēr, lai arī te lielākā daļa ir musulmaņi, Indonēzija oficiāli nav musulmaņu valsts, kā Saūda Arābija vai Pakistāna.

Un tā šajās sarunās nokļūstam līdz Džakartas mošejai, kas izrādās trešā lielākā mošeja pasaulē! Vov! Vietējais gids pēc apmetņu piešķiršanas mums pastāsta, ka šīs mošejas nosaukums no arābu valodas nozīmē „Neatkarīgā” par godu valsts neatkarības iegūšanai no holandiešiem 1945. gadā. Visas mošejas apkārtne ir 10 hektāru platībā, pati mošeja var uzņemt 61 tūkstoti cilvēku un visā tās apkārtnē te var sapulcēties arī 200 tūkstoši. Vai tas maz aptverams? Pieci mošejas stāvi apzīmē piecas musulmaņu lūgšanas dienā. Otrajā stāvā atrodas tradicionālās bungas jeb gongs 2.3 tonnu svarā, kas arī te tiek skandināts. Tas gan raksturīgs tikai indonēziešu musulmaņiem. Šo mošeju apmeklējis arī kāds no Vācijas prezidentiem un pats Obama. Nu re, tāda populārā vieta un arī Hardijs te ir pirmo reizi.

Tad dodamies tālāk. Ievērojam, ka te publiskie busi ir tādi paši kā Kolumbijā – tiem ir savas atsevišķas pieturas uz paaugstinājuma, kurās vispār var iekļūt tikai pēc biļetes nopirkšanas caur speciāliem vārtiņiem. Bet satiksme ir traka. Cilvēki nereaģē uz sarkanajām luksofora gaismām, vienkārši turpina braukt. Un ceļu šķērsošana kājām ir ekstrēma. Ja Vjetnamā vismaz satiksme nedaudz piebremzēja un apbrauca riņķī, te neviens nebremzē un vienkārši brauc virsū. Jā, papildus adrenalīns. Uz ielām redzami pamesti kaķi, bet ne suņi.

Apskatām arī prezidenta pili, kas kārtīgi nožogota, un citas valdības ēkas līdz nokļūstam galvenajā pilsētas parkā, kas arī apjozts ar dzeloņdrāti. Daudzas policijas ekipāžas sargā teritoriju. Kā Hardis paskaidro, tas tāpēc, ka cilvēki te bieži rīko demonstrācijas, un tās jau nav nekādas mierīgās. Nokļūstam pie milzīga pieminekļa, kurā var arī uzbraukt augšā, bet, tā kā rinda ir stundu gara, mēs dodamies prom. Mūs gan pa ceļam pārķer vietējie. Kā viens pajautā ar mums nofotografēties, tūliņ pēc viņa sarodas rinda. Hardijs ir tas, kurš mūs jāfotografē, bet tad pēc 20 fotogrāfijām viss. Bēgam prom.

Esam kārtīgi izstaigājušies, pat nedaudz piekusuši. Hardijs ir pavisam nosvīdis ar savām garajām biksēm un kreklu. Viņš saka, ka vietējie nemaz nav tā pieraduši staigāt. Un ģērbjas visi siltās drēbēs, jo tie kondicionieri ir tik auksti, ka cilvēkiem lielākoties sanāk uzturēties ļoti zemā temperatūrā. Reti kurš tā vienkārši ārā pastaigājas.

Un tā nu dodamies atpakaļ. Pavakariņojam, atkal baudot jaunas garšas un tad ierodamies dzīvoklī. Mums pievienojas kāda Hardija draudzene, kas patiesībā ir ķīniete – Indonēzijā gadu māca ķīniešu valodu. Jā, stāsti turpinās jo ilgi. Indonēzija, liekas, būs pārsteidzoša.

Un vispārsteidzošākā ir nakts. Pēc pusnakts sākas tāda zibeņošana, kādu nekad nebijām redzējuši. Spilgtas gaismas strēles sitas pilsētā, pērkons ir acumirklī pēc zibens. Nu tādi skati! Pat uz balkona bailes uziet – ja nu iesper!? Protams, pēc tām divām gulētajām stundām esam arī pārguruši un ilgi nevaram noturēt acis vaļā, bet zibens mūs ir pamodinājis. Tiešām iespaidīgi. Daba te ir varena.

**

Šīsdienas atklājums. Un nu par pašu Indonēziju. Oficiālā valoda te ir indonēziešu, bet kopā valstī ir vairāk kā 700 valodas un vairāk kā 300 etniskās grupas! Gandrīz 90% te dzīvojošie ir musulmaņi. Vislielākais musulmaņu skaits pasaulē, salīdzinot ar citām valstīm, atrodas tieši Indonēzijā. Valsts 1 914 569 km2 platībā dzīvo vairāk kā 260 miljoni iedzīvotāju. Un tiek uzskatīts, ka tieši Indonēzijā ir vislielākais “jauno” iedzīvotāju īpatsvars pasaulē ar 165 miljoniem indonēziešu, kas ir vecumā līdz trīsdesmit gadiem. Jā, un tikai 8% no visas nācijas ir vecumā pēc 60.

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3090 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1416)

MALAIZIJA 133. – 135.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"