Home Šrilanka 96. – 110.diena

Šrilanka 96. – 110.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

VJETNAMA 111. – 132.DIENA

Šodien mostamies pirms mūsu istabas biedra un tikmēr visu nopublicējam.

Desmitos gan mūsu draugu ceļam augša, jo pēc stundas somām jābūt sakrāmētām, jāizrakstās no istabiņas. Vienā somā liekam visus dzelžus un šķidrumus, otra būs mūsu rokas bagāža. Kad jautājam viesnīcas darbiniekam, kur var atstāt somas, kamēr mēs vēl nesēžamies busā uz lidostu, tas saka, ka šodien istabiņā neviens nav pieteicies – varam palikt līdz pat aizbraukšanas brīdim. Lieliski!

Dodamies vēlajās brokastīs. Atkal ēdam tradicionālos ēdienus, bet čili mērce gan te dīvaina – tai vietējie pievieno anšovus, kas visu sabojā. Ēstuvītē kāds vīrs, kas izskatās pēc vietējā, cītīgi runā pa telefonu angliski un skatās uz mums. Nu tik acīmredzami viņš cenšas pievērst mūsu uzmanību. Tomēr, kad vīru tā arī neuzrunājam, viņš pats jautā, no kurienes esam, un pastāsta, ka dzimis Šrilankā, bet nu dzīvo Lasvegasā. Ar vietējiem tas gan runā angliski – nez, cik sen viņš pārvācies. Vīrs gan stāsta, ka ziemas mēneši ir labākais laiks Šrilankas apceļošanai, lai gan naktsdzīve te esot štruntīga. Vīrs iesaka mums vietas, kur aizbraukt – īpaši tās, kur ir daudz ārzemnieku. Bet tieši tās jau mēs nemeklējam. Pateikušies par ieteikumiem, dodamies prom, lai gan šrilankietis varētu runāt vēl ilgi.

Tomēr šodien ārā saulīte, tā kā vēl pēdējo reizi dodamies uz Šrilankas pludmali. Tā kā ir svētdiena, cilvēku ir ļoti daudz, īpaši krievu tūristu. Kāds krievu bērnelis zem sava smilšukastes spainīša noķēris milzīgu krabi. To dodamies fotografēt, tomēr kāds vietējais arī uzskata par savu pienākumu iejaukties, un sāk krabi mocīt. Eh, katram kustonītim ir tikpat daudz tiesību dzīvot, cik katram no mums! Arča krabi glābj, bet tas vairs neizskatās īpaši dzīvelīgs.

Pie mums atkal pienāk izšuvumu pārdevējs, kuram pagājušo reizi ļoti iepatikāmies ar sarunu vien, jo nekā nepirkām. Jautājam vīram, kā iet ar biznesu. Esot grūti, bet drīz jau sākoties tūrisma sezona. Šis vīrs, kā vairāki citi, gan skaidro, ka šogad tūristu neesot un nebūšot daudz Šrilankas politiskās situācijas dēļ. Izrādās, ka valstī veselus divus mēnešus bijusi krīze – Šrilanka bijusi bez valsts galvas! Bet tieši no šodienas nelikumīgi gāztais premjerministrs esot atpakaļ amatā un viss notiek. Tomēr visi jau sabijušies no tās informācijas, kas tiek atspoguļota ziņu kanālos. Mēs gan Šrilankā nekādu spriedzi nejutām. Indija gan ir pavisam cita lieta.

Pa pludmali staigā arī sievietes ar bērniem, prasot naudiņu, un svaigu zivju pārdevēji. Kad pasakām, ka nevajag mums to svaigo zivi – vīri uzreiz sāk ar to, ka viņiem ir daudz bērnu un grūti izdzīvot. Bet tad netaisi tos bērnus! Vai arī pabaro tos ar sevis ķertajām zivīm! Kur tūrists tās svaigās zivis gan varētu likt? Kāds zivju pārdevējs galīgi nav gaidījis morāli, un sašļucis dodas prom.

Saulītē pavadām divas stundas, bet šodien peldēties neejam. Vējš ir liels, viļņi milzīgi. Reti kurš lien ūdenī. Apbrīnojam vietējos, kas garajās biksēs un pat auduma zābakos staigā pa pludmali! Bet vismaz tie nefotografē atpūtniekus. Atgriezušies viesnīciņā satiekam mūsu draugu un vāciešu pāri. Ir jau trīs dienā, bet tie vēl nav izkustējušies. Mūsu kanādiešu istabas biedrs jau otro dienu ir Šrilankā, bet vēl joprojām nav pametis viesnīcu. Internets dara savu.

Padzeram bezmaksas tēju, pastudējam šo to par Vjetnamu un ceļam somas plecos. Jāsaka “atā” šai burvīgajai salai! Atvadījušies no mūsu jaunā drauga, kurš arī beidzot dodas meklēt kādu ēstuvi ārpus viesnīcas, ņemam sabiedrisko busu uz centru. Šoreiz konduktors šmaucas un vairākas reizes jāpieprasa, lai tas izdod pareizu atlikumu. Bet tāpat mums tiek jautāts vairāk kā citas reizes, tāpēc griežamies pie citiem pasažieriem, jautājot, cik tie maksā par braucienu. Kāds vietējais pašā autobusa galā sadusmojas uz konduktoru un savā valodā sāk ar to skaļi diskutēt un rādīt uz mums. Varbūt vīram nepatīk, ka vietējais mūs mēģina apmānīt – un vēl jo vairāk – mēs taču zinām cenas! Jā, tādi indivīdi rada sliktu iespaidu, lai gan kopumā cilvēki šeit ir vienreizēji. Pat taksists uz atteikumu atbild: “Viss ok, nekādu problēmu, jauku ceļu!”. Ar kanādieti gan esam vienisprātis, ka nelaipnākie cilvēki pasaulē dzīvo Marakešā. Viena pabriesmīga vietiņa. Konduktors pēc sarunas ar dusmīgo šrilankieti nāk atdot mums vēl pāris banknotes. Tāpat paturējis tas ir piecpadsmit centus vairāk. Bet nu vismaz starpība mērām centos, ne eiro.

Pēc stundas brauciena sasniedzam centru. Labi, ka šodien nav tik pamatīga satiksme. Uzreiz kādā vietiņā apstājamies pavakariņot. Redzams, ka opis cenu mums piešķir nedaudz augstāku, bet 70 centi par lielu makaronu porciju ar mērcēm mums arī der. Un ir tik forši, ka pat paņemam ēdienu līdzi. Jālido ar pārsēšanos Malaizijā, būs gara nakts. Tad uz ielas dežūrējošiem apsargiem jautājam pēc virzieniem uz autoostu, kur varētu būt busi uz lidostu. Jāiet cauri plašajam tirgum. Eh, Šrilankā viss ir tik lēti! Daudz civilizētāk kā Indijā, bet cenas tikpat zemas!

Nokļūstam autoostā, kur viens no otra vietējie mūs aizsūta uz lidostas busu. Šis gan ir ar gaisa kondicionieri, daudz glaunāks par to, ar kādu braucām iepriekš. Un, protams, arī dārgāks. Mēs jautājam, kur var dabūt vienkāršāko busu, tiekam nosūtīti uz citu autoostu. Tur sākumā apsargs norāda uz īsto platformu, bet tad kāds vietējais nāk un skaidro, ka busiem jau par vēlu. Uz lidostu tie iet tikai nākamajā dienā. Mēs neticam, jo vīrs ir tuk-tuka šoferis. Bet tas aizved mūs uz infocentru, kur viņa teiktais tiek apstiprināts. Tad mūsu šoferis mums jautā, no kuras valsts mēs esam, bet Arča saskaišas – tāpēc, ka vietējais uzreiz savu cenu nosaka pēc valsts, no kuras tad nāk ārzemnieks.

Ejam atpakaļ uz dārgākajiem busiņiem. Tā eiro starpība jau nebūtu tik traka, ja nebūtu pēdējā diena – naudiņas ir tik, cik palicis, un arī kaut ko iekost taču gribēsies. Kā reiz viens autobuss aizbrauc, tiekam sūtīti uz tādu sagrabējušāku. Jautājam, kāpēc tā, bet tur ar laikam konduktors aizvainojies. Tomēr beigās izrādās, ka esam uzvarētāji. Redz, pirmais buss, kas aizbrauca ar “baltajiem”, bija tāds, kas pietur visās pieturās. Līdz pašai lidostai tas brauc pa mazajiem ceļiem, toties mums ir ekspresis, kas iet taisni pa lielceļu. Jau internetā lasījām, ka obligāti jāņem tas buss, kas brauc pa lielceļu, citādi ceļā var nākties pavadīt pat vairākas stundas! Nez, vai tie “baltie” paspēs uz savu lidojumu!

Mēs izbraucam sešos, lidojums ir vien vienpadsmitos. Visu darām ļoti, ļoti laicīgi. Ierodamies lidostā un dodamies uz izlidošanas zāli. Tur gan laiž iekšā tikai trīs stundas pirms paša lidojuma, bet vismaz noskaidrojam, ka lidosta ir īstā. Trīs stundas pirms izlidošanas tiekam ielaisti pie reģistrācijas vārtiem, lai gan tā vēl nav sākusies. Nu ko – attaisām savas līdzpaņemtās makaronu pakas un siltās mērces, kas salietas plastmasas maisiņos. Jā, izskatās dīvaini. Bet ķīnieši arī te ir ar saviem roltoniem, tā kā neesam vieni dīvainīši. Mums ir savienotais lidojums – sākumā uz Kualalumpuru, tad uz Hi Chi Minh pilsētu Vjetnamā. Bagāža ir 20kg, bet pat to neesam sasnieguši. Protams, apsargiem atkal nepatīk mūsu telts metāla stieņi, bet pēc pārbaudīšanas palaiž arī ar tiem. Pēc bagāžas nodošanas dodamies uz vārtiem, kur ielaiž stundu pirms izlidošanas. Tā nu tikai stundu pirms pašas izlidošanas ir visas šķidrumu pārbaudes. Katrā valstī savi noteikumi. Bet tik labi, ka viss veiksmīgi! Un lidostā vēl viss tik jauki izrotāts ar Ziemassvētku mantiņām un eglītēm. Nu tiešām tāda svētku sajūta!

Lidojums uz Kualalumpuru pienāk ātri. Un tad arī laiks atvadīties no skaistās Šrilankas. Jā, patiesi lieliska valsts! Daba apburoša, cilvēki burvīgi. Prieks, ka tomēr to izpētījām, un noteikti te vēl jāatgriežas! Sēžamies lidmašīnā, šoreiz apkārt ir ļoti daudz raudošu bērnu. Acis izdodas pievērt vien uz pāris minūtēm, un tad jau esam Kualalumpurā. Nu re, jau atkal šeit! Bet šoreiz ir savienotais lidojums un drīz arī sēžamies lidmašīnā uz Vjetnamu. Apkārt ir pavisam citāda paskata sejas. It kā ķīnieši, it kā ne. Maziņi un izveicīgi. Pie pasu pārbaudes mums pajautā, kā tad latviski ir “paldies” un “kā tev iet”, un tā arī sēžamies pēdējā lidmašīnā. Nu ko – jauns piedzīvojums priekšā!

**

Šīsdienas atklājums. Šrilankā ir vairāk nekā 20 nacionālie parki, kas klāj gandrīz trešdaļu valsts teritorijas. Un šie parki ir mājas arī daudziem dzīvniekiem, tajā skaitā ziloņiem. Pinnawala Nacionālajā parkā ir vislielākais nebrīvē turēto ziloņu skaits – veseli 93. Turpinot par dabu – zilais safīrs 2003. gadā tika nosaukts par valsts nacionālo dārgakmeni. Šrilankas nacionālā puķe ir zilā ūdens lilija (Nymphaea noučali). Savukārt Šrilankas „putna spārniņš” (Troides darsius) ir taurenis endēmisks tikai šai valstij. Šrilankas putns ir junglefow (Gallus lafayettii), bet te nav tāda nacionāla dzīvnieka, lai gan zilonis, lauva un grizlivāvere tiek par tādiem saukti. Kas to būtu domājis, ka te reāli dzīvo milzu grizli vāveres.

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro *230 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2441 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1160)

Vilcienā izdodas arī pagulēt.

Lai gan tas šūpojas no vienas puses uz otru un dažreiz traucas nenormālā ātrumā, esam pietiekami daudz staigājušies, lai miedziņš nāktu tāpat. Bet vienu gan varam teikt droši – sliežu ceļi Indijā ir daudz kvalitatīvāki kā šeit.

Pusseptiņos sasniedzam Kolombo. Un atkal ārā karsti! Novelkam zeķes un džemperus. Ejam iedzert rīta tēju. Sliktākais – ja aizmirstas piemetināt, ka ņemsim to bez cukura, tad knapi var krūzīti pievarēt. Nu tāds sīrups! Protams, mūs atkal aplenc tuk-tuki un galīgi negrib dzirdēt atteikumu. Kolombo tie ir īpaši uzmācīgi. Bet tad noķeram busu un esam ceļā uz Mount Lavinia – pludmali ārpus Kolombo trokšņa. Atceramies, ka gar pludmali redzējām ļoti daudzas viesnīciņas. Bookingā šoreiz viss ir diezgan augstās cenās, tāpēc paļausimies uz pašu spēkiem kādas vietiņas atrašanā.

Autobusā mums laipni piedāvā apsēsties, vien konduktors mēģina apčakarēt, nosaucot dubultu cenu. Kad tam paziņojam, ka neesam Šrilankā pirmo dienu, tas ātri vien nosauc īsto summu, kas jāmaksā par braucienu. Ārā agrs, pludmalē neviena viesnīciņa nav atvērusies, bet visa krastmala pilna cilvēkiem. Vietējie spēlē regbiju, citi vienkārši skraidelē. Laikam šis ir tas īstais laiks, kad tie, kas negrib papildus iedegumu, var iziet saulītē. Mēs apsēžamies smiltiņās un domājam mierīgi pagaidīt kādu stundiņu, bet miera jau nav. Viens pēc otra mums vietējie piedāvā hoteļus, tad tie atrod arī ēstuves, kas mums jāizmēģina, un beigās padodamies – jāiet prom. Cik labi, ka pludmalē ir pat internets, tam pieslēdzamies un kartē atzīmējam pāris vietiņas, kur mēģināsim tad iet bez rezervācijas. Un kādā hostelī mums tiešām paveicas – onkulis paprasa 3.5 € no katra par istabiņu ar vēl diviem, kas vēl nav ieradušies. Augšstāvā ir virtuve un arī skaists skats uz pilsētu.

Bet kāda pludmale – šodien apmācies un vēl daudzi darbi jāpadara pirms rītdienas lidojuma. Uzrakstām kaučsērferiem Vjetnamā, bet neticam savām acīm, kad meklējam viesnīciņas – lētākā istabiņa ir zem viena eiro! Oho! Skaidrs, ka Vjetnama būs patiešām lēta.

Šodien lielāko daļu laika aizņem aizkavēto ierakstu publicēšana un video veidošana. Jā, šis ceļojums atšķiras arī ar to, ka daudz vairāk darbiņa ieguldām mājaslapā, līdz ar to mazā laika sanāk tai ceļošanai. Bet šoreiz arī neskrienam cauri visām valstīm. Esam lēnāki, prātīgāki un nedaudz vairāk sevi palutinām.

Mūsu istabiņā ievācas kāds kanādietis. Puisim, izrādās, ir Jaunzēlandes vīza un kanādiešiem šo ceļošanas un darba vīzu dod uz veseliem diviem gadiem. Tā nu tas atgriežas, lai pabeigtu pēdējo gadu, pa vidam paceļojot. Puisis stāsta, ka strādā fermās. Un, tā kā Jaunzēlandē nav tik daudz iebraucēju, darbu viegli atrast, jo nav to, kuri vēlas tos smagos darbiņus darīt. Bet bez piestrādāšanas Jaunzēlandē ceļot esot pārāk dārgi. Pat kanādietim. Redzēsim, kā mums izies.

Pusdienās atgriežamies kādā jau izmēģinātā vietiņā un pēcāk ar vietējo palīdzību atrodam, kur rītdienai izprintēt biļetes. Un tad arī esam gatavi. Atgriežamies viesnīciņā pabeigt visus darbus, bet tad arī pilna terase ar ārzemniekiem. Un tā katrs sāk dalīties savos stāstos, tikai vācieši sēž atsevišķi un nevēlas iesaistīties. Mēs parasti neko nestāstām pirmie, vien ja kāds ko konkrētu nepajautā, tāpēc nu daudzi sasēžas mums apkārt un vienkārši klausās, kādi brīnumi notika mūsu iepriekšējā ceļojumā. Tagad Āzijā nekas tik ekstrēms nav gadījies. Transporti ir superlēti, tāpēc laiku stopēšanai neveltām. Un arī teltī neguļam lēto nakšņošanas iespēju dēļ. Bet tik daudz jauna esam uzzinājuši! Prieks, ka arvien nebeidzam mācīties. Un prieks arī par to, ka iznākušas visas četras mūsu pirmā ceļojuma grāmatiņas. Nu tas ir kārtīgi noslēgts! Jāpievēršas šim stāstam! Kā reiz, Šrilanka pievarēta un soļa attālumā ir Vjetnama. Tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atklājums. Izrādās, ka Kolombo nemaz nav oficiālā Šrilankas galvaspilsēta. Tā ir komerciālā galvaspilsēta, kamēr oficiālā ir Sri Jayawardenepura Kotte, kas atrodas pavisam netālu. Bet ar to atklājumi nebeidzas. Šrilanka ir pirmā pasaules valsts, kuras premjerministre bija sieviete. Jau 1960. gadā Sirimavo Bandaranaike, Šrilankas Brīvības partijas līdere, uzvarēja vēlēšanās un kļuva par pirmo sievieti premjerministri pasaulē. Viņa šajā amatā bija veselus trīs termiņus, līdz aizgāja 2000.gadā veselības stāvokļa dēļ.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2204 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1155)

Tā nu paguļam hostelī bez maksas.

Aiz loga gan visu nakti notiek kāda vietējo ballīte, un tie nemaz nepieklusina spiegšanu līdz pat pieciem rītā. Ārā auksti, bet esam sasegušies ar divām segām un vēl uzlikuši odu tīklu, tā kā pat trokšņi netraucē saldam miedziņam. Ceļamies, bet mūsu kaučsērferis vēl guļ – vismaz tā saka hosteļa darbinieki. Mēs tiem palūdzam mūsu draugam pateikt, ka jau aizgājām pēdējā Ellas apskatē, bet pēc somām atgriezīsimies vēlāk. Mūs kāds puisis pavada kopā ar visu lielo saimnieka suņuku.

Ejam gar tomātu laukiem, līdz nokļūstam uz lielā ceļa. Tur uzreiz vietējie metas sunim virsū – redz, tas ienācis nepareizā teritorijā. Mēs pa rādām sievām, ka viņām galīgi tā nav jādara. Vai tad uzreiz jāsit tam, kas nepatīk? Paši kā dzīvnieki dažreiz uzvedas. Drīz apstājas buss un divatā aizbraucam līdz Demodaras vilciena stacijai. Tā ir īpaša stacija un atšķirīga no citām. Interesanti ir tas, ka šajā vietā vilciena sliedes met līkumu un vilciens apiet ap kalnu, pēc tam pabraucot zem savām sliedēm. Šis esot vienīgais tāds sliežu loks pasaulē, kur vilciena stacija atrodas tieši virs tuneļa šajā lokā. Bet reāli, ja ar vilcienu pats nebrauc, īsti šo visu lielo stāstu nevar saskatīt. Tomēr veiksmīgi tieši šajā brīdī, kad esam ieradušies stacijā, piestājis vilciens, kas iet uz Ellu – tā ir nākamā pietura 6 km attālumā no šejienes. Lieliski!

Ātri pērkam biļetes un lecam iekšā vilcienā. Tas ir gandrīz tukšs, bet nesēžamies brīvajās vietās, paliekam pašās durvīs. Izbāžam kājas ārā un vērojam garām skrienošos kalnus, nereti dabūdami ar resniem smilgu stumbriem pa kājām. Šis vilciens iet pāri arī Deviņu Arku tiltam, kas ir mūsu nākamā pietura. Tomēr neriskējam no braucošā vilciena lēkt tagad ārā. Tomēr redzam to vienu no labākajām koloniālās ēras dzelzceļa konstrukcijām. Dažos avotos teikts, ka dzelzceļa celšanas brīdī starp Eiropas impērijām izcēlās karš un līdz ar to tērauds, kas sākotnēji tika paredzēts tilta konstrukcijai, tika novirzīts ar karu saistītiem projektiem. Tā kā tilts tika celts ar akmens bluķiem un cementu, neizmantojot tēraudu.

Aizbraucam līdz pašai Ellas dzelzceļa stacijai un tur noķeram internetu, atstājam mūsu kaučsērferim ziņu, ka būsim atpakaļ nedaudz vēlāk kā paredzēts. Beidzot paēdam. Vakardien netikām arī pie vakariņām, jo mūsu draugs varēja cienāt tikai ar cepumiem – vakariņu porcija sanāca tikai viņam. Tūristiskās vietās tomēr citādāk uzņem viesi. Te galvenais noteikums – lai mēs pēc palikšanas citiem reklamētu mūsu kaučsērfera hosteli. Un tas laikam tad ir arī tas galvenais iemesls, kāpēc šrilankietis uzņem viesus. Mēs gan esam tikai trešie šajā sarakstiņā.

Ar busu atkal nokļūstam uz Deviņu Arku tilta ceļu, šoreiz ir pietiekami agrs, lai tuk-tuki būtu aktivizējušies un piedāvātu braucienus. Tie saka, ka kājām jāpievar divi kilometri, kas nebūt neesot viegli. Protams, viss tas izrādās tīrās muļķības. Ja arī līdz pašam tiltam pa nogāzi lejā ir tie divi kilometri, tad paši braucamie nemaz nevar braukt tālāk par parkošanās vietu, kas ir vien nedaudz tālāk par takas sākuma punktu, kur tie braucienus piedāvā. Protams, daudzi tūristi izmanto laipno šofera saucienu, bet beigās tāpat lielākā un grūtākā ceļa daļa jāiet kājām.

Šo vietu apskatīt nāk daudzi, viens mūs pat sveicina, sakot “Privet”. Varbūt izskatāmies pēc krievu tautības cilvēkiem, bet atbildam angliski. Tā arī sasniedzam dzelzceļa sliedes, kāds onkulītis pat paziņo, ka pāri arkām drīz brauks arī vilciens. Protams, Deviņu Arku tilts, džungļos un tējas laukos ieskauts, izskatās vienreizēji. Un tā šķiet neskaitāmiem tūristiem. Par spīti tam, ka zīmēs lūgts nelidināt dronus, arī mūsu aziātu draugi atrodas ar savām tehnoloģijām. Tad arī pāri sliedēm iet vilciens. Nu skaisti, protams, kā no filmām. Un paši esam izmēģinājuši gan braukt pāri tiltam ar vilcienu, gan vērot vilcienu no malas. Kāda ražīga diena!

Tad arī dodamies atpakaļ. Šoreiz izvēlamies iet tos trīs kilometrus pa sliedēm, un tas ir visnotaļ interesants ceļš. Atceramies mūsu trako gājienu Mahu Picchu. To nepārspēt. Aiz mums iet “baltie”, pretim nāk vietējie. Neviens vilciens šajā laikā gan garām mums nepabrauc, un atkal esam Ellas stacijā. Ar kājām dodamies uz trīs kilometru attālo viesu namu pakaļ somām. Tējas plantācijas, kalni, džekfrūtu (augļu karaļa) koki, šauri smilšu celiņi. Un esam klāt. Sandžejs pamodies, mūs vien knapi pasveicina, un turpina savas telefona sarunas. Vismīļāk mūs sveicina suņuki, kas te dzīvo. Paņemam mantas, pagaidām, kamēr puisis pabeidz runāt pa telefonu, uzdāvinām tam divus Latvijas karodziņus un pasakāmies par naktsmājām. Mūsu draugs nebija īsti ieinteresēts pavadīt laiku mūsu kompānijā, tomēr šo to jaunu uzzinājām.

Atvadāmies un nu jau ar busiņu dodamies uz centru. Gluži kā no rīta šoferis pa līkumiem traucas kā nelabais. Šādos braucienos vien atliek cerēt, ka braucamais neapmetīs kūleni. Briesmīgi. Vietējie gan šķiet pie tā pieraduši. Sasniedzam Ellu, nopērkam uzkodas garajam ceļam un beidzot arī atrodam pāris smukus un lētus Šrilankas suvenīrus. Un tad laiciņš līdz vilcienam vēl paliek. Ar somām īsti kalnā nekāpsim, tāpēc vienkārši dodamies pasēdēt kafejnīciņā. Tur ar mums nāk aprunāties kāds darbinieks. Tas piedāvā ierasties uz kādu koncertu, bet, kad pasakām, ka jau drīz dodamies prom, tas jautā, kur vispār esam pabijuši. Uzzinājis par Ādama kalnu, vīrs māk pastāstīt, kā tad atšķirt svētā pēdu no parastā mirstīgā pēdām. Redz, Ādama kalnā taču ir tas pēdas nospiedums. Un kā gan pateikt, vai tas dievu vai cilvēka atstāts? Redz, cilvēkam ir tās negatīvās īpašības kā skaudība, naids, dusmas..  Bet dieviem tādas nepiemīt. Un kas par to liecina? Izrādās, ka te tiek uzskatīts, ka tādam, kam nepiemīt negatīvās cilvēka īpašības, pēdas ir plakanas. Tās zaudē to dabīgo izliekumu. Pie mums tās sauc par plakano pēdu, bet te tā ir īsta dieva svētība. Runājam arī par senajām šrilankiešu tehnoloģijām, kas tika izmantotas celtniecībā, kad mistiskā kārtā kustināti pārsteidzoši lieli akmens bluķi. Kā mums nu tiek teikts, to vietējie esot paveikuši kopā ar citplanētiešiem. Jā. Esot arī pareģojums, ka pēc apmēram tūkstoš gadiem Zeme kādas magnētiskās enerģijas iespaidā tiks iznīcināta, bet izveidošoties jauna Zeme, uz kuru ieradīsies arī jauns Buda, jauns Jēzus un jauns Šiva. Vīrs vēl ļoti pasakās, ka esam to uzklausījuši, un liekas pat ļoti priecīgs par to, ka varējis sevī turēto mistisku ar kādu padalīt. Interesanti!

Bet tad arī laiks doties uz vilcienu. Pa ceļam visi mums piedāvā braucienus takšos un palikšanu viesnīcā, tā kā esam ar lielajām somām. Bet visiem atsakām. Un tie smaidot novēl mums laimīgu ceļu atpakaļ uz Kolombo. Vilciena stacijā vēl jāgaida pusotra stunda, ar mums kopā, protams, gaida tie paši suņuki. Tos šodien redzējām arī pie Deviņu Arku tilta un visur citur pilsētā! Tie zina, ka jāiet pa ārzemnieku takām, un turpat būs gardumi, turpat būs mīlestība. Stacijā dzirdam divas ārzemnieces runājam par vaļu apskatīšanas tūri. Izrādās – tāda brutāla padarīšana. Vietējie vienkāršo dzenoties tiem nabaga vaļiem pakaļ, lai tikai tūrists varētu kādam „uzmest aci”. Jā, vienmēr kārtīgi jāapdomā, par ko ir vērts atstāt naudiņu, un kādas ir visa sekas.

Piebrauc kāds cits vilciens. Tikmēr viens no mūsu suņiem lien bučoties, otrs dod ķepu, lai tikai to paglauda. Sakām suņiem, ka šodien nebučosimies, un pēkšņi kāds no vilciena izkāpušā bara uzsauc: “Nevajag, nevajag bučoties!” Pārsteigums! Mūsējais! Bet latviešu puisis vien paspēj uzsaukt, ka esam pirmie latvieši, ko viņš visā Šrilankā saticis, un kopā ar lielo pūli pazūd. Paliekam mēs uz perona ar diviem suņiem.

Ar 40 minūšu kavēšanos atbrauc vilciens. Pamanām, ka mums ir pat guļošā klase un sapriecājamies. Vai tiešām par 2.5 € mēs arī pagulēt varēsim? Izrādās gan, ka guļošā klase skaitās tikai sēdekļi, bet šoreiz tie ir tiešām plati un ērti! Kādā vagonā tiek spēlēts akordeons un grabulis. Kad jautājam darbiniekiem, kas par svētkiem, tie saka, ka vienam vienkārši bija līdz akordeons, citam pagadījās pa rokai grabulis, citam vēl kas, un viss vagons vienkārši piezied līdzi. Tā vienkārši sākās un tā turpinās. Cik jauki! Un tā ar krietnu kavēšanos uzsākam ceļu uz Kolombo. Vilcienā jācīnās ar sēdekļus pārņēmušajiem prusakiem, bet drīz arī pats braucamais mūs iešūpo nakts miedziņā. Atā, Ella! Vēl divas dienas Šrilankā!

**

Šīsdienas atklājums. 2013. gada maijā britu tūrists Antonijs Redkliffs tika deportēts no Šrilankas tāpēc, ka viņam uz rokas bija Budas tetovējums. 2012.gadā trīs franču tūristi tika arestēti Šrilankas pilsētā Galle par to, ka tie fotografējoties iztēlojās, ka skūpsta Budas statuju. Amerikāņu dziedātājam Akonam tika atteikta Šrilankas vīza 2010.gadā tikai viņa mūzikas klipa “Sexy Chick” dēļ, kurā Akons dziedāja, kamēr kāda sieviete pavedinoši dejoja ap Budas statuju. Arī Britu ceļojumu biroju ieteikumos pie Šrilankas likumiem parādās informācija, ka jebkāda necienīga izturēšanās pret Budas attēliem, statujām un citiem artefaktiem ir nopietns apvainojums. Vien Budas tetovējums var būt iemesls Šrilankas vīzas atteikumam (vīzu iegūst internetā, bet tikai pašā lidostā jau tiek pateikts, vai valstī vari ienākt vai ne). Budisms te ir pavisam nopietna lieta, un tas jāņem vērā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2189 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1148)

Izguļamies kārtīgi.

Šeit nemaz ventilators nav vajadzīgs, jo naktī temperatūra ir zema. Labi, ka ir siltais ūdens. Arī mūsu drēbes ir izmazgātas, izrādās, ka tās sver trīs kilogramus. Gandrīz viesnīcas cenā tā mazgāšana sanākusi! Bet vismaz atkal uz laiciņu ir ko vilkt! Saimniece atvadoties atkal piedāvā tēju. Šoreiz klāt ir gan banāns, gan cepumi un vēl kādi saldumi. Esam pilni! Ierakstām jauku ierakstu atstātajā viesu grāmatā. Un abi suņuki, kas te dzīvo, arī no mums atvadās. Vienu suņuku saimniecei, izrādās, kā kucēnu atdevuši ārzemnieki. Tā vienkārši esot gājusi pa ielu, un “baltie” lūguši viņai paturēt uz ielas atrasto kucēnu. Jā, vismaz tūrists kaut kā tos suņukus mēģina glābt. Meitene vēl pastāsta, ka abi tās suņuki nez kāpēc kožot tumšādainiem cilvēkiem, ļauj pieskarties tikai “baltajiem”. Mēs gan zinām, kāds varētu būt iemesls.

Atstājam somas glabāties tepat un dodamies uz kādu ūdenskritumu 6 km attālumā no pilsētiņas. Uz to ved pilsētas busiņi un esam vieni no vairākiem ārzemniekiem, kas turp dodas. Interesanti, ka busa šoferītis uz pāris sekundēm piestāj pie kāda ceļmalas templīša, lai konduktors varētu tur iemest monētiņu, noskaitīt lūgšanu un turpināt ceļu. Sasniedzam iespaidīgu ūdenskritumu ar vēl iespaidīgāku interesentu daudzumu. Pie ūdenskrituma zīmes vēstī, ka ir bīstami kāpt augšā pa akmeņiem, esot reģistrēti jau 36 nāves gadījumi. Mēs gan pa tiem zemākajiem akmeņiem pakāpelējam. Skati ir brīnumaini.

Pēc tam apstaigājam suvenīru pārdevējus, tie Latviju nezina un skrien pakaļ vāciešiem un holandiešiem. Nospriežam, ka paskatīsimies roku darinājumus citur. Ņemam busiņu uz kādu akmeni augstu kalnā. Buss atkal brauc gar pašu klints malu līkumu līkumiem. Liekas, ka nedaudz par ātru. Bet labi, ka pa ceļam tiek uz uzņemti visi braukt gribētāji, jo tādā veidā šoferis nevar to maksimālo ātrumu uzņemt. Kad konduktors mums laipni paziņo, ka mūsu meklētā vieta sasniegta, izrādās, ka līdz Ellas klintij šādi nemaz nevar tikt, ir jābrauc ar vilcienu nedaudz ārpus pilsētiņas, lai atrastu pareizo ceļu. Bet tepat ir templis un ala, ko apskatīt. Tā nu ar vietējo palīdzību atrodam pareizās takas, kas atkal ved augšā pa kalniem. Kokos spēlējas mērkaķi, viens tepat pačurā un pēc tam ilgi pēta savu mantību.

Nu esam nonākuši pie alas, jeb precīzāk – pie durvīm, kas aizvērtas priekšā trepēm, kas ved augšup uz to. Ieejas maksa ir 75 centi, kas jāatdod kādam onkulim. Pretī saņemam biļetes, uz kurām rakstīts, ka pēc leģendas šajā alā tika turēta hindu dieva Rama sieva Sita, kad to nolaupīja Šrilankiešu karalis. Uz alu ved daudzi jo daudzi pakāpieni, bet te pamanās ganīties pat govis, līdz kaklam ierakušās zālē. Un uz trepēm jāizmanās no to atstātajām pļekām. Pa kalniem kāpelējam katru dienu, bet kājas jau šķiet ar to samierinājušās. Pēc ilgāka laiciņa nokļūstam lielā alā. No akmens plāksnes pil ūdens lāses. Daži vietējie uzdrošinājušies ielīst tajā pavisam dziļi. Mēs gan apbrīnojam skaistumu no pašas alas ieejas. Milzīga! Te daudzi varētu paslēpties un tikt paslēpti. Jāpiemin, ka līdz pašai alai mūs pavada divi riži suņuki, apkārt saliktas zīmes, ka dzīvniekus apbižot nedrīkst.

Pa ceļam lejup ir pavisam maza būdele, kur kāda vietējā sieva uz atklātas uguns vāra ūdeni un pārdod tēju un kafiju. Arī mēs izmantojam šo iespēju par pāris centiem saņemt dzērienus ar skatu uz kalnu ieleju. Burvīgi! Tad dodamies lejā no kalna uz kādu netālu esošu templi. Tur, protams, ir vairāki Budas tēli un svētais koks. Kāds mazs puika sliktā angļu valodā mēģina ko pastāstīt par templi, bet nekā nesaprotam. Protams, tad tas norāda uz ziedojumu kastīti, kur iemetam pāris centus. Un tad prasa naudiņu arī sev. Mēs norādām uz kastīti. Neesam tie tūristi, kuri visur var atstāt naudiņu. Un pēc stāsta mēs arī nejautājām. Tomēr interesanti uzzināt, ka viscaur pilsētai un vispār visai Šrilankai ir sarakti tuneļi. Un arī no šī tempļa iet alas līdz pašai galvenajai, kur tikko pabijām.

Atpakaļceļā mūs uzrunā vēl kāds puisis, jautādams pēc rakstāmā. Kā vēlāk izrādās, tas tā iegājies no seniem laikiem. Kad Šrilankā tūrists tikko parādījās, vietējie bērni tiem galvenokārt jautāja pēc pildspalvas, lai redzētu, kādas tad tās ir citās valstīs. Un tā nu savējo, vienīgo, kas nu līdzi, atdodam mazajam puikam. Tad kāpjam lejā no kalna, sveicinādami visus bērnus, nopērkam cepumus suņiem un gaidām busu. Ar busiņu pa desmit centiem nokļūstam atpakaļ pilsētiņas centrā. Ejam meklēt lētu ēstuvīti, lai gan tas nav tik viegls uzdevums, jo tūristu daudzums cenas paaugstinājis. Un patiešām, divas lētākās mūsu atrastās vietiņas ir ciet. Izstaigājam visu ciemu, bet tā arī neko labu neatrodam. Nākas izvēlēties lētāko no dārgākajām vietiņām. Nav jau, protams, tik traki, bet cenu starpība starp citām pilsētām un šo ir jūtama.

Tad ātri dodamies uz Deviņu Arku tiltu. Uz to arī par septiņiem centiem var nokļūt ar vietējo autobusu. Tie gan ir pārpildīti, jāspiežas ar citiem kājās stāvētājiem, bet drīz vien esam uz pareizās takas. Norādes ved uz tiltu, bet tad kādā vietā ceļi dalās. Kāds vīrs mūs aicina sekot tam līdzi. Mēs tikai pārjautājam, vai dodamies pareizajā virzienā. Vīrs klusē, bet pēc tam, laiciņu pagājies ar mums, tas prasa naudu. Mēs nesaprotam – galīgi aptracis? Par ko naudu? Vēlāk pat izrādās, ka tas mūs pat atvedis uz nepareizā ceļa, jānogriežas bija citur. Nākas soļot krietnu gabalu atpakaļ un pēcāk uzmest vīram niknu skatienu par tūristu mānīšanu. Nez, cik daudzus viņš tā ievilina nepareizajos ceļos. Patiesībā, pat internetā ir brīdinājumi, ka Ellā vietējie no sākuma it kā palīdz, pasakot “taisnāko taku”, bet tad, kad tūrists apmaldījies atgriežas sākumpunktā, tie par maksu piedāvā aizvest uz īsto ceļu. Jā, tūrisms šo to, protams, arī sabojā. Bet infrastruktūru tas attīsta, iežēlina pret dzīvniekiem – nesitīs jau šrilankietis suni ārzemnieka priekšā. Ir augstākas prasības pret tīrību un ēdiena higiēnu.

Sasniedzam vietu, no kuras beidzot pārredzam tiltu. Bet līdz tam vēl krietns gabaliņš. Saprotam, ka šodien uz to nepaspēsim, jo sešos sarunāts tikties ar kaučsērferi. Vēl jāpaņem somas un vilciena stacijā jānoskaidro braucieni uz kādu citu ciemu, kur atrodas interesanta stacija, ko garām palaist nevar. Kājām dodamies atpakaļ, jo nu ceļš ved tikai lejup. Un pēc divdesmit minūtēm, četrdesmit Google Maps norādīto vietā, sasniedzam viesnīciņu. Paņemam somas no slepenās istabas, mūsējā jau paliek kādi krieviski runājošie. Pašu saimnieku mājās vairs nav, tāpēc suņuki arī vairs nav draudzīgi – liekas, ka mūs vairs pat neatceras. Bet tā jau ir pareizi.

Dodamies uz pilsētiņu. No bankomāta izņemam pēdējo naudiņu, cerot, ka visu esam sarēķinājuši pareizi. Tad izstaigājam vēl dažus suvenīru veikalus – kaut kas no Šrilankas arī mājās jāaizved! Atsakām neskaitāmiem tuk-tukiem, ko piesaista ārzemnieks ar somām uz pleciem, un dodamies uz staciju. Tur izpētām vilcienu sarakstu un noskaidrojam, ka bagāžas glabātuves te nav. Stacijā milzīgas “balto” rindas mēģina nopirkt biļetes. Cik labi, ka mums jau viss rezervēts!

Tā nu ejam ārā no vilciena stacijas. Redzam, kā pieaugušo baram seko bērni un dzenā mūsu pabaroto suni ar koku. Mēs pēc tam sunīti pažēlojam un ejam uz netālu esošu kafejnīcu, kur jātiekas ar kaučsērferi. Nez, kā būs – uz jautājumu, kur tiekamies, tas atbildēja “ok”. Beigās tomēr izdevās sarunāt kafejnīcu uz šo noteikto laiku. Pa ceļam mums apkārt jau savākušies pieci suņi. Ierodamies kā pats Noass, jo tie visi seko mums līdzi zem nojumes. Bet tad izrādās, ka kafejnīcā strādājošie puiši skaitās suņu saimnieki, tie dzīvniekus arī pabaro. Un suņi tiešām viņus klausa! Tie gan aplenkuši ir tieši mūs, un drīz kāds paviam kaulains kucēns iekārtojas mums starp klēpjiem, trīc un gaida, kad to sasildīsim. Arī kaķis neuzskata par ļaunu pievienoties. Pasūtām divas tasītes šrilankiešu kafijas tases, kas te maksā 50 centus, un gaidām.

Pagājusi jau pusstunda, bet zināms, ka šrilankieši kavē. Pusseptiņos atnāk kāds dredains vīrs, mēs uz šo skatāmies – liekas, ka tāds kā kaučsērfinga bildē. Tas sāk smaidīt, mēs viņu pasveicinām. Tad vīrs atnāk, mēs iepazīstamies un jautājam, ko tad tālāk darīsim. Viņš mums prasa, ko mēs īsti gaidām. He – izrādās, ka nav īstais! Viņš gan pazīst puisi, ko gaidām, un saka, ka drīz jau viņš arī te būs.

Septiņos pajautājam kafejnīcas darbiniekiem, vai viņi zina mūsu kaučsērferi. Tie saka, ka zina gan, un viņam drīz esot jābūt klāt. Tikmēr mūs atkal apstājuši suņuki. Divi kucēni un lielais suns. Visi guļ mums riņķī. Tikmēr kafejnīcas otrajā stāvā notiek ballīte – visi “baltie” dodas uz augšu. Ir skaista terase, dzērieni un viss, kas vien tūristam vajadzīgs. Mums gan te ir padārgi.

Pusastoņos beidzot ierodas kaučsērferis un atvainojoties par kavējumu. Dredainais vīrs ar mašīnu drīz mūs nogādā savā hostelī. Tas saka, ka nu jau visiem ir hosteļu bizness, konkurence liela. Un tas ir acīmredzams – viesnīca viena pie otras! Vai var maz nopelnīt? Puisim ir veseli trīs viesu nami un hostelis. Lai tādu atvērtu vajagot 10 tūkstošus eiro. Tā ka nav nekas neiespējams. Mums tiek ierādīta jauka istabiņa hostelī, tā kā esam gluži kā viesi, tikai nemaksājam par palikšanu.

Mūsu jaunais draugs aicina mūs vakarā iet izklaidēties uz viņa mīļāko bāru, bet tās cenas mums ir daudz par augstu. Ja trīs alus kausi maksā tikpat, cik viesnīca, tad nav vērts. Hotelī istabiņu īrē divi ārzemnieki, tepat ir arī divi mūsu jaunā drauga suņi – viens liels ar uzsistu aci (kāda vietējā darbiņš) un viens pavisam maziņš, ko sakodis kaimiņu suns. Mēs apsēžamies viesu istabā un šrilankietis uzliek filmas, kuras skatoties tad arī pavadām vakaru. Puisis nav īsti ieinteresēts dziļākās sarunās, bet vakara gaitā iemācāmies tradicionālo galda spēli, kas, patiesībā, nāk no Indijas. Daudz jauna no puiša neuzzinām. Vien to, ka visa viņa ģimene nu katrs atvēruši hosteli un tūristiem piedāvā tūres. Jā, Ellā pieejams ir viss. Un arī mēs priecājamies par nakti istabiņā, kas gan vēlāk paliek ledaini auksta. Bet lieliski – vēl viena skaista diena!

**

Šīsdienas atklājums. Lai arī valstī vispopulārākā spēle ir krikets, volejbols ir Šrilankas nacionālais sporta veids. Volejbols Šrilankā parādījās 20.gs. sākumā un pāris gados tas ieguva milzīgu popularitāti. 1951.gadā valstī tika izveidota Volejbola Federācija un 1991.gadā šī spēle tikai pasludināta par nacionālo sporta veidu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2181 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1139)

Nu ko – šodien tālāk!

Mūsu pēdējā pieturvieta pirms lidojuma ir pilsētiņa Ella. Neliela pilsētiņa Šrilankas kalnos. Ceļamies pēc sešiem un drīz jau dodamies brokastīs. Šoreiz onkulis nav īsti pamodies, tas mums pasniedz vien maizītes ar džemu. Bet piepildām vēderus un esam ceļā uz vilciena staciju. No kalniņa lejā iet raiti, bet kājas vēl joprojām jūtamas. Ellā, patiesībā, atrodas mazais Ādama kalns, kurš arī jāpievar. Īsts treniņš kājām.

Lai gan stacijā mums iepriekš teica ierasties stundu ātrāk, palikusi pusstunda līdz braucienam un biļetes jau tāpat pārdod. Dodamies uz platformu, kas ir pina “baltajiem” un suņiem. Pēdējiem izbarojam cepumus. Saulīte iesildījusi gaisu, un varam novilkt džemperus.

Pārsteidzošā kārtā vilciens atnāk divdesmit minūtes agrāk. Re, tomēr labi ierasties laicīgi! Biļetes maksā trīsdesmit centus trīs stundu braucienam. Bet nu jāpacīnās par vietām. No vilciena ārā plūst vietējo masas, un “baltie” spraucas iekšā. Tie apsēžas, maina vietas, un tieši tajā brīdī dabūjam vietas blakus. Super! Sēdēsim!

Mums pretī sēž divi vietējie un ķīniešu sieva. Viņas kompanjone sēž mums blakus. Jā, ķīnieši ir patiešām interesanti, nu paties`. Tante izvelk savu telefonu un ieslēdz tulkotāju sāk runāties ar blakussēdētāju. Mums jāpiepalīdz ar tulkojumu, jo dāmai angliski nekādi neiet, savukārt viņas sarunu biedrs pārāk klusi runā, lai tulkotājs saprastu teikto. Tad tante otram blakussēdētājam uzstāj, ka tā grib pie loga, un šrilankietim nekas cits neatliek kā to palaist. Sieviete pa atvērto logu saka fotografēt citus vietējos un priecājas, sauc tos pie loga, lai parādītu uzņemtās bildes. Kad vietējie angliski saka, ka bildes ir labas, tā jau nesaprot, bet ķīnietes bērnišķīgais prieks ir patiešām uzjautrinošs. Tad tā no somas izvelk savu ceļojuma plānu – to noprotam pēc laikiem un datumiem. Tad ķīniski savam blakussēdētājam sāk skaidrot, kas un kad viņai paredzēts. Tādi interesanti tie ķīnieši. Un šīs dāmas ir divatā, kas ir pavisam kas neparasts! Tagad domājot par Ķīnu tās patiešām pietrūkst. Lai gan sarežģīta, tā ir burvīga valsts, kur noteikti jāatgriežas.

Tie “baltie”, kas ierodas uz vilcienu vien dažas minūtes pirms izbraukšanas, sēdvietas nedabū. Jā, trīs stundas stāvēt kājās nav forši. Bet ar pilniem vilcieniem tādā tūristiskā valstī jārēķinās. Kā vilciens sāk kustēt, ķīniešu tante sāk fotografēt ar savu kameru, tad ar telefonu, tad atkal kameru, tad paspēj pamāt bērniem, parunāt ar savu draudzeni un šo to nofilmēt. Otra tante skrien pie pretējā loga, pagrūž visus malā un arī sāk filmēt. Nākamajā pieturā ķīniete nofotografē kādas meitenes ceļgalus, kas izkārti pa vilciena durvīm, rāda mums visiem bildi un smejas. Jā, atceramies, kā ķīniešiem patika Arča ceļgali. Tad tante padod pa vagonu savu telefonu, lai citi viņu pafotografē. Tāda ļoti priecīga, nu gluži kā mazs bērns ticis smilšu kastē. Varbūt tikko tikusi ārā no lielās grupas un pieredz pavisam ko jaunu. Kad nāk kāds pārdevējs, ķīniešu tante atkārto to, ko tas izkliedz. Tā viss vagons zina, kas tuvojas.

Braucam cauri gariem kalnu tuneļiem un pāri kalnu virsotnēm. Jā, šis tiešām ir viens no skaistākajiem vilciena braucieniem, kādu esam pieredzējuši. Pati Šrilanka ir viens liels pārsteigums. Drīz ar vilcienu esam sasnieguši vietas virs mākoņiem. Esam tik augstu, ka kalnu nogāze redzama zemu zem mums. Vagoni paliek arvien pilnāki. Ķīniete mēģina pa logu izbarot suņiem vārītu jukas sakni. Tikmēr ķīnietes blakussēdētājs kādam puikam no kājas noņem dēli. Jā, tās ir visur, no dēlēm tiešām jāizmanās!

Pa ceļam ir neskaitāmas brīnumainas vietas un domājam, ka šajā valstī lieliski braukt ar savu personīgo auto un apstāties, kur vien tīk. Tiešām pārbagāta valsts! Pēc trīsarpus stundu brauciena esam klāt. Kamēr citi tūristi nevar savākt savas mantas, mēs jau esam ceļā uz viesnīcu. Turpat piestājam kādā lētākā ēstuvītē, lai gan uzreiz redzams, ka pilsētiņa ir pavisam tūristiska. Laikam tūristiskākā līdz šim redzētā. No vienas vietas ir bāri, restorāni un tūrfirmas. Nez, kur paši vietējie iet pusdienot? Kā ieejam kādā kafejnīciņā, paiet vien trīs minūtes un arvien vairāk tūristu pievienojas. Tā jau ir – „baltais” pievelk „balto”. Paēdam un drīz arī sasniedzam jauku mājeli, kur tiek izīrēta vien viena istaba. Tā ir tiešām liela un skaista. Pārsteidzoši, kā vietējie mācējuši visu iekārtot! Beidzot tiešām ir lieliska vieta, kur varētu arī dzīvot! Atkal izmantojam sev piešķirtās atlaides un paliekam par sešiem eiro, mums uzreiz tiek piedāvāta arī bezmaksas tēja. Tiekam pie veselas lielās tējas krūkas, ko knapi izdzeram! Un tad esam gatavi doties pilsētiņas izpētē.

Tomēr, tā kā pagājis diezgan ilgs laiks gan braucienam, gan ēšanai un šai tējas pauzei, saprotam, ka drīz būs saulriets, un visu dabas krāšņumu apskatīt neizdosies. Tā nu nolemjam uzreiz doties uz Mazo Ādama kalnu. Jā, šajā pilsētiņā ir Ādama kalna mazais brālis. Skaidri zinām, ka pēc tā lielā kāpiena šis mūs vairs nevarēs pārsteigt ar kāpšanas grūtības pakāpi. Līdz kalnam nav tālu, mums pretim nāk arvien vairāk rietumnieku, tuk-tuki nepārtraukti piedāvā braucienus. Sasniedzam ceļu uz kalnu. Tas vijas cauri tējas plantācijām, kur vietējie jau iemācījušies dabūt naudiņu no tūrista. Vecas tantiņas ar lieliem groziem uz galvas pašas nāk prasīt, vai nevēlamies tās nofotografēt. Jāatceras gan, ka tas vairs nav bez maksas. Kāds čūsku dīdītājs tomēr piesaista mūsu uzmanību. Tas spēlē stabulīti un kaitina no groziņa izlīdušu kobru. Čūska vīram pat iekož! Bet, cik saprotam, tai indes zobi ir izrauti, un vīram nekas slikts nav noticis. Jā, tāda bīstama spēle. Nemaz nezinām, ko iesāktu, ja vīrs pēkšķi sastingtu un nokristu.. Bet nu tas, ka viņam ir gan čūska groziņā, gan piesiets mērkaķis tikai liecina, ka vīrs pārkāpj likumu – nedrīkst tvarstīt šos savvaļas radījumus!

Pa kalnu augšā pa skaistu, lēzenu taciņu. Daba ir pasakaina! Nokļūstam līdz stāvākam ceļam, augšā pašā virsotnē ved trepes. Kājas jau nedaudz atguvušās, un esam pat ātrāki par daudziem kāpējiem. Tā drīz sasniedzam Mazā Ādama kalna virsotni, kur guļ vesels bars suņuku un uzceltas divas Budas statujas. Apkārt paveras tādi plašumi! Kalni vien! Jā, šie skati ir nepārspējami. No lielā kalna neko tādu neredzējām, jo ieleju klāja bieza migla. Bet šeit! Zāle zaļākā par zaļāko, koki, kas plivina savas lapiņas vējā un mēs. Pa diezgan ekstrēmām nogāzēm un taciņām augšup ir iespējams sasniegt arī citu kalnu virsotnes, ko arī darām, lai aizbēgtu no tūristu bariem. Pārsteidzoši, ka arī šajos kalns atrodam suņus. Nu kā tie te nokļuvuši, nemaz nav skaidrs. Tos no plaukstām padzirdām ar ūdeni, ko dzīvnieki, iespējas, sen nav redzējuši. Un vienkārši baudām. Jā, Šrilanka ir īsta pērle!

Drīz ieleju sāk apklāt migla, daudzi kāpēji ir nokavējuši skaistos skatus. Vairs maz kas redzams. Nokāpuši lejā, dodamies atpakaļ uz viesnīciņu atdot savus netīros drēbju kalnus mazgāties. Te jāmaksā par kilogramu, bet sieviete saka, ka svērs tīras drēbes. Ceram, ka viņa neizdomās nosvērt slapjus apģērba gabalus, jo par tādu kilogramu daudzumu mēs noteikti nemaksāsim. Paša vakarā izejam izgaismotajā pilsētelē. Tā ir ļoti maziņa, vien viena iela. Attālāk no centra vietējie dedzina atkritumus, bet tad pašas ielu malas ir pilnas bāriem, „laimīgās stundas” piedāvājumiem, restorāniem un tūristiem. Liekas, ka esam kādā Rietumeiropas valstī. Neskaitot visus tos tuk-tukus un klejojošos suņus. Arī mēs pavadām kādu laiku, vērojot vakara rosību no jumta terases kādā bārā. Šrilanka ir tiešām forša – vēl cenas ir ļoti pieejamas, vēl vietējie ir patiesi laipni un atsaucīgi, un daba šeit ir vienreizēja. Nu ko – vēl četras dienas Šrilankā!

**

Šīsdienas atklājums. Pēc vairākiem informācijas avotiem Šrilankā ir augstākais lasīt-rakstīt prasmes līmenis starp Dienvidaustrumāzijas valstīm. Šrilanka domā par izglītību, līdz ar to vietējie augsti kotējas arī visā Āzijā. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem, Šrilankā pirktspējas līmenis ir otrs augstākais Dienvidāzijas reģionā, vien aiz Maldīvu salām (saistībā ar ienākumiem uz vienu iedzīvotāju). Galvenie ekonomiskie sektori valstī ir tūrisms, tējas eksports, rīsu ražošana, tekstils un apģērbu ražošana.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2173 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1129)

Viesnīciņā ievākušies divi francūži.

Tie ceļas agri, tepat aiz loga smēķē un skaļi sarunājas. Nekas, mums rīt jāceļas sešos, tad arī varēsim atļauties būt skaļāki. Pabrokastojam – šoreiz viesnīciņas saimnieks sagatavojis tostermaizes ar olu, pie reizes pastāsta, ka šis ir Šrilankas aukstākais reģions, bet vēsāk par plus pieciem grādiem te nav. Karstākais laiks ir jūnijs un jūlijs, kad pa dienu ir plus 22.

Sagatavojam jaunu video un dodamies uz Nuwara Eliya pilsētiņu. Tur vēl palicis kāds ūdenskritums, ko iespējams apskatīt bez maksas. Tajā gan līdz pašai augšai vairs neved trepes, jo tiek teikts, ka mīlnieki, kuru savienība neesot atzīta, šeit nākuši lēkt lejā. Tāda pašnāvību vieta kā Japānā pašnāvību mežs. Bet japāņiem tur cita līmeņa depresija.

Kā reiz viens autobuss mums aiziet gar degunu, nākamo gaidām ilgāk. Tikmēr visi garāmbraucošie mums taurē, māj un sveicina. Šrilankieši ir tiešām draudzīgi, sabiedrība ir ļoti patīkama. Drīz nokļūstam pilsētiņā, un jau pusdienlaiks. Izmēģinām veģetāriešu vietiņas, bet tur, gluži kā Indijas dienvidos, ir tikai tās rīsu pankūkas dosas. Kad apskatījuši ēdienkarti tomēr dodamies prom, mums skrien pakaļ, prasot, vai tomēr mēs gaļu gribējām? Nē, mēs daudzveidību meklējam. Papusdienojam kādā citā ēstuvītē, kur atkal mums jāmaksā mazāk kā paši esam sarēķinājuši. Tā Šrilankā notiek bieži. Veikalā iegādājamies ūdeni un cepumus suņiem. Esam gatavi gājienam.

Jāiet nedaudz ārā no pilsētiņas, atkal gar mazām, krāsainām mājelēm, kas saceltas pakalnos. No katras mājas mūs sveicina bērni, opīši vien smaida, jo angliski neprot. Protams, tuk-tuki arī piedāvā braucienus, bet vienmēr atteikumam atbild ar smaidu. Sasniedzam kādu ūdenskritumu, kas gan nav tas mūsu galapunkts, bet to arī vēlāk nolemjam apskatīt tuvāk. Šrilankā to ir tik daudz! Turpinām soļot pa līkumainajiem ceļiem, kas ved arvien augšup, un pa ceļam atrodam arī suņukus, kas ļoti priecājas par cepumu. Tomēr šajā apkaimē suņi izskatās paēduši. Vēlāk arī redzam uz avīzēm atstātus rīsus ceļmalās. Nu re, te tomēr šrilankieši par tiem suņukiem rūpējas.

Drīz nokļūstam pie upes un pajautājam vietējiem, kur tālāk jāiet – ceļš apslēpts biezā lapotnē. Bet turpat uzrodas arī kāds vecs suņuks, kas lec augšā pa kāpnēm un aicina doties tam līdzi. Nu re – mums ir arī savs vietējais gids. Suņuks paskrien kalnā un atskatās, gaidot, kad to panāksim. Mums gan kājas vēl joprojām sāp pēc kāpiena Ādama kalnā, tāpēc esam lēnāki. Protams, ūdenskritumu jau tāpat sasniedzam. Tas pieejams līdz pusei, bet saskatīt pašu skaisto ūdens lēcienu pār klints malu labāk var no ceļa. Te ir vairākas vietējās meitenes, kas, noāvušas apavus, tomēr mēģina spraukties cauri džungļiem un kāpj ūdenī, lai tikai tiktu augstāk. Mēs ar suni paliekam pie ūdens baseina tepat lejā. Meitenes no mūsu spalvainā drauga baidās, iet tam ar līkumu. Jā, vietējie tomēr uzskata šo par bīstamu ielas dzīvnieku.

Drīz dodamies lejā. Sunītis, protams, aizskrien pa priekšu, ik pa laiciņam apstājoties un mūs pagaidot. Un tad arī paliek taciņas beigās, lai gaidītu citus “baltos”. Cepumus gan esam jau izbarojuši citiem, tāpēc šim nav mazās pateicības dāvaniņas ko iedot. Ejam garām lieliem laukiem, kur vietējie audzē salātus, burkānus un sīpolus. Līkumu līkumiem atpakaļ uz pirmo ūdenskritumu. Sasnieguši pilsētiņu, pastaigājam pa galvenajām ielām. Ir forši. Vietējie tirgo zivis plastmasas maisiņos pilnos ar ūdeni, dīvainus dārzeņus. Visi tērpušies biezās jakās un jautā, vai Arčam t-kreklā nesalst. Bet staigājot jau silti. Patiesībā, ja mēs būtu braukuši no Latvijas, būtu jutušies kā vasarā. Bet ja jau pierasts pie tām augstajām temperatūrām, tad divdesmit grādi liekas maz.

Vakarā dodamies atpakaļ uz savu viesnīciņu ar autobusu. Jāatgaiņā prusaki no soliem un Arčam atkal jāuzmanās ar galvas pieliekšanu. Jā, gariem ārzemniekiem te grūti, jo zemas stenderes, zemi griesti te ir ierasta lieta. Mūsu balkonu jau ieņēmuši francūži, bet mums atliek vien attaisīt savu milzīgo logu, un saulriets ienāk mūsu istabā, no tās pat neizejot. Te ir skaisti. Protams, lielākā daļa burvības Nuwara Eliya apskatāmas par samaksu, bet mums ir izdevies atrast tās vietiņas, kas pieejamas par brīvu. Un esam pārliecināti, ka arī šādi guvām pilnīgu iespaidu par šo kalnu pilsēteli.

**

Šīsdienas atklājums. Patiesībā, to ievērojām jau Indijas dienvidos, bet Šrilankā tas ir kas vairāk izteikts. Vietējie mazās ēstuvītes nesauc par kafejnīcām vai restorāniem, bet gan par hoteļiem. Jā, ja Šrilankā redzi uzrakstu „Hotel”, tas ļoti, ļoti retos gadījumos būs īsts hotelis, jo tā te tiek saukta ēstuve. Drīzāk, ja meklē istabiņu, tad skaties pēc zīmēm „Rooms” („Istabas”).

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2153 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1118)

Šī nakts ir ļoti vēsa.

Sasalusi ir matu eļļa, lūpu balzams un mūsu deguni. Kā nekā, esam taču kalnos, vairāk nekā pusotru kilometru v.j.l. Labi, ka viesnīciņā piedāvā siltās segas, tāpēc esam izgulējušies ļoti labi. Daudz labāk kā karstumā pie odiem. No rīta viens otru vēl pakaitinām, paspaidot kāju muskuļus. Kājas vēl joprojām ļoti jūtamas pēc lielā kāpiena.

Arī šajā viesnīciņā brokastis ir iekļautas cenā, un deviņos mūs jau gaida mājas saimnieks. Tas pasniedz omleti un kokosriekstu plāceņus ar šķelto zirņu mērci, ko te sauc par dālu. Protams, un vēlreiz tēja no tām pašām tējas plantācijām, kas kā ar roku sasniedzamas. Pajautājam vīram par dažām vietām, ko vēlamies apmeklēt. Tas saka, ka lielākoties dabas parkos ieejas maksa ir augsta, jo iekļauts arī transports – tā patvaļīgi tūristiem neļauj pa laukiem staigāt. Bet mēs neesam gatavi atstāt piecdesmit eiro par dabas apskati, ja tā mums visapkārt ir bez maksas! Vīrs norāda uz vairākām taciņām tepat netālu, par kurām ejot var nokļūt gan tējas plantācijās, gan ūdenskritumos. Un te nav neviena tūrista, nav ieejas maksas. Lieliski!

Vīrs pastāsta arī to, ka drīz jau sākas sezona, viesnīciņa būs pilna. Patiesībā, šī ir trīsstāvu māja, kurā bieži atpūtnieki izīrē veselu stāvu savām vajadzībām. Protams, tad arī cenas ir daudz augstākas. Ja ārzemnieki brauc martā, tad šrilankieši brauc decembrī, aprīlī un augustā, jo tie ir brīvdienu mēneši. Šajos mēnešos bērniem skolā nav jāiet. Un tiem vietējiem, kas dzīvo okeāna krastā, tur ir pārāk karsti un apnikuši odi, līdz ar to viņi brauc atpūsties tieši uz šejieni.

Un mēs arī atpūšamies kārtīgi. Protams, sagatavojam arvien jaunus video, lai Tev kaut nedaudz parādītu to Šrilanku, un tad arī dodamies uz ūdenskritumu. Pa kalnu lejā, un drīz vien uzejam kādu tējas rūpnīcu, kur var nogaršot arī viņu īpašo tēju. Parastās melnās tējas krūzīte maksā divdesmit piecus centus, īpašā tēja sešdesmit piecus centus. Mēs no īpašajām paņemam vaniļas tēju, bet lielu atšķirību no parastās nejūtam. Par pusotru eiro var pagaršot melno tēju ar zemenēm. Patiesībā, arī zemenes te tiek audzētas, bet tas ir kas tik ļoti ekskluzīvs kā āboli, tāpēc ļoti dārgs.

Pa ceļam uz staciju meklējam pusdienas. Smejam par dažām vietiņām, kur saimnieki ilgi domā, kāda cena tad būtu piemērota tūristam. Arča stāsta, kā tam gājis ar ūdens pārdevēju vakardien. Jā, pašā tumsiņā attapāmies, ka mums nav ūdens, un, kamēr tapa dienasgrāmata, Arča aizskrēja tam pakaļ. Vienīgais, kas bija atvērts, bija kāds mazs veikaliņš, kurā, liekas, reti kurš kādreiz ieiet. Un mums maiņai palikusi tikai „lielā” nauda. Arča sniedz opim 25 eiro, prasot trīs lielās ūdens pudeles. Atlikums onkulim atrodas, bet tā sameklēšana aizņem veselas piecas minūtes. No vienas atvilktnītes tas izvelk grāmatu, kuras lapaspusēs paslēptas piecdesmit banknošu rūpijas. Tad kādā burciņā citā plauktā paslēptas sīkākas vienības. Tad vēl kādā lādītē pavisam cita galda atvilktnē glabājas monētas. Pa visu veikaliņu tomēr izdodas atrast to atlikumu un ūdeni tā arī dabūjam.

Nu izstaigājam arī visas ēstuvītes. Nav tādas, kur mums nenosauc cenu ar tūristu nodokli, bet tas nav tik liels, tāpēc kādā arī papusdienojam. Un tad vilciena stacijā interesējamies par nākamo braucienu. Mūsu pēdējā pieturvieta Šrilankā arī ir kalnu pilsētiņa Ella, trīs stundu brauciena attālumā no šīs. Sliktā ziņa – līdz tai visas biļetes izpirktas, atkal būs jācīnās par vietu nerezervēto sēdvietu vagonā. Bet mūs iepriecina tas, ka uzreiz no Ellas iespējams iegādāties biļeti atpakaļ uz Kolombo, no kurienes mums ir lidojums uz Vjetnamu. Lai gan Šrilanka ir ļoti maziņa, ceļš no šejienes līdz Kolombo ir veselu divpadsmit stundu ilgs! Tik liels prieks, ka saņemam sēdvietas! Trešajā klasē rezervētajā vagonā. Un tas izmaksā divus ar pusi eiro. Pietam, brauksim pa nakti, tā ietaupot viesnīcas izmaksas, lai gan Ellā kāds kaučsērferis arī gatavs mūs uzņemt vienu nakti!

Priecīgi dodamies uz ūdenskritumu pa maziem celiņiem, kur vietējie sacēluši savas mājiņas un turpat uz jumta žāvē drēbes. Bērni skrien ārā no mājām, lai tikai pasveicinātu. Visi ir ļoti smaidīgi un laipni. Ūdenskritums nav tālu, lai gan ejam nedaudz lēnāk, jo kājām atkal jāsāk pierast pie tiem pakalniem. Vietējie uz šejieni iet pa taisno pa vilciena sliedēm, kas iet pāri upei. Turpat pie ūdenskrituma apsēžamies un vienkārši pavadām laiku, klausoties spēcīgajā ūdens straumē. Tāds spēks! Un tik skaists ir šis brīdis, kad nekā cita apkārt nav – neviena cilvēka, nevienas citas skaņas. Tikai mēs un šis ūdenskritums. Un trīs milzīgi taureņi.

Viss ceļš ir ļoti skaists, pakalnus izraibina tējas plantācijas. Un tā sajūta. Cik gan mēs esam laimīgi! Cik laimīgi, ka redzam tādu skaistumu! Ka spējam izjust dabu tik daudzās pasaules malās! Dažreiz pat nespējam aptvert – mēs taču ceļojam, mēs tik tiešām no sirds izdzīvojam šo dzīvi tā, kā vēlētos. Vai mēs vēlētos tagad būt citur? Nebūt nē! Vai mēs ko mainītu? Nē! Un tieši šī ir tā sajūta, kas parāda, ka esam uz pareizā ceļa. Un jāatceras, ka galvenais nav galamērķis, bet gan pats dzīves ceļš, kas vienmēr jāizbauda! No kā jāizbauda ik mirklis! Un tāpēc atkal vēlamies teikt milzīgu paldies mūsu vecākiem. Bez jūsu mīļajiem vārdiem un spēcīgajiem, pozitīvajiem vēlējumiem un atbalsta tas nebūtu iespējams! Jūs taču zināt, ka esat mums vislabākie!

Noejam no taciņas, lai iebristu tējas plantācijās. Atrodam kādu nelielu kristiešu lūgšanās vietu ar Jaunavas Marijas statuju, un piesietu govi. Arča uz kājas atrod arī dēli, par kuru mūs brīdināja jau iepriekš. Jā, tās te zālē dzīvo, un ātri vien piesūcas pie kailas kājas. Mūs izsekojuši ir vietējie zēni un nu aplenc sveicinot, un prasot, kā tad mums iet. Zina gan viņi tikai jautājumus, atbildes nesaprot. Liekas, ka frāzes „Hi” un „Where are you from” ir iemācītas. Tomēr viss ir jauki. Un tad arī laiks doties atpakaļ.

Tirdziņā vēlamies iegādāties augļus, bet, lai arī mandarīni te kokos aug, tie ir nesamērīgi dārgi. Izdevīgāk nopirkt reālu maltīti kā pāris augļus. Vienīgais, kas te ir lēts, ir banāni un ananāsi. Tomēr tos arī vienmēr jāprasa uzlikt uz svariem, lai redzētu īsto cenu. Kad dodamies atpakaļ, kalnus jau pārklāj mākoņu sega. Izskatās, ka līs, bet te neko nevar paredzēt. Dažreiz mākoņi veido tikai tādu kā dūmaku, citreiz aizķeras aiz kāda augstāka kalna un tur arī paliek.

Vakarā noskatāmies saulrietu, ko gan īsti skaidri nevar redzēt, un tējas laukus pārklājamies ar biezu miglu. Šeit ir tiešām burvīgi!

**

Šīsdienas atklājums. Tiek uzskatīts, ka Šrilankas karogs ir viens no vecākajiem karogiem pasaulē, bet par to vēl var pastrīdēties, jo šādi tiek rakstīts par daudziem pasaules karogiem. Tomēr nu uzzinām, ka Šrilankas karogs tiek saukts par „Lauvas karogu”, un uzskatīts par vienīgo pasaules karogu, kas atzīst dažādas reliģiskās piederības, jo bordo krāsa tajā apzīmē budismu, oranžā hinduismu, bet zaļā islamu. Citi informācijas avoti teic, ka bordo krāsa apzīmē tautas laipnību, draudzību, vienlīdzību, un pašu singāļu tautu. Oranžā krāsa esot simbols šrilankiešu tamiliem un zaļā šrilankiešu mūriem, savukārt dzeltenā krāsa ir citām etniskajām grupām. Lauva šīs valsts karogā apzīmē šrilankiešu nācijas spēku un drosmi, kamēr zobens demonstrē nācijas neatkarību.

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2137 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1110)

Viesnīciņā ievākusies arī kāda ģimene ar trim maziem bērniem.

Tie visu nakti raud un caur papīra sienām dzirdams ir viss. To papildina suņu kaušanās par teritoriju un, protams, tā pati mošeja. Ceļamies un taisāmies, lai dotos tālāk. Atvadoties viesnīcas īpašnieki lūdz mums uzrakstīt tiem atsauksmi. Protams, lielākoties visi vadās pēc tām. Viss bija lieliski, līdz tā indiešu ģimene sataisīja traci – pat vannasistabu pamanījās appludināt vairākas reizes – te tualetes papīrs lietots netiek, tāpēc pie poda vienmēr atrodas trupiņa ar ūdens padevi. Un mūsu kaimiņi to izmantojuši ne tikai sev, bet arī sienām un grieztiem.

Nonākam krustcelēs, kur gaidām autobusu uz lielāku pilsētu, no kuras tad kursē arī vilcieni. Ar mums nāk aprunāties kāds onkulis, sūkstoties, ka valdība neko nedara šrilankiešu labā. Arča piemetina, ka arī cilvēkiem tomēr jāgrib mainīties un attīstīties, viena valdība neko nepanāks. Vispār būtu jāsāk ar pamatmasas izglītošanu. Un arī pašiem cilvēkiem jāsāk rūpēties vienam par otru – piemēram, nemest tās ēdienu kaudzes ārā, bet atdot opim uz stūra, kas lūdz naudiņu! Domāt par dabu, nemest ārā papīrus un plastmasas pudeles, metāla kannas pa autobusa logu!

Drīz atnāk mūsu buss, tiekam arī pie sēdvietām. Līdz Huttonas pilsētiņai ir stundas brauciens pa kalnu līkumiem. Šoferis, protams, nemaz nedomā par to, ka liela daļa cilvēku stāv kājās – galvenais ātrāk tikt uz priekšu. Un ātri mēs arī tiekam līdz vilciena stacijai. Pēc saraksta vilciens jau aizgājis, bet mums paveicas – tas kavē, līdz ar to paspējam nopirkt biļetes, un nav jāgaida vēl divas stundas līdz nākamajam vilcienam. Protams, uz platformas esam kopā ar vēl daudziem „baltajiem”.

Vilciens brauc no pašas Kandy, un daudzi nemaz nekāpj ārā šeit, lai dotos augšup Ādama kalnā, tāpēc visi vagoni ir stāvgrūdām pilni. Mēs knapi iespraucamies iekšā! Visi vagoni ar „baltajiem” un lielām mugursomām. Jā, Šrilanka ir ļoti tūristiska, un dažreiz tomēr liekas, ka foršāk ir tajās eksotiskajās valstīs, kur tūrists viens otru sveicina kā reto, kas uzdrošinās braukt uz neparastu galamērķi. Bet Šrilanka noteikti ir tūristu iecienīta vieta. Vācieši, francūži un krievi ir lielākās grupas. Jā, arī ķīnieši, bet tie ceļo vēl lielākās grupās, līdz ar to viņiem ir atsevišķi transportlīdzekli.

Trakie vietējie ēdienu pārdevēji spraucas te, kur tā nav vietas liekai kājai, lai tikai piedāvātu tēju un augļus. Dažus pat salamājam, jo nu nav prātīgi kāpt visiem uz kājām un somām, lai tikai dzirdētu atteikumu – te tiešām neviens netaisās neko pirkt! Tāpat jāstāv kājās, vilciens šūpojas un kratās – ēst ko būtu neiespējami, dzert ko kastu – vienkārši neprāts! Protams, biļete pusotru stundu ilgajam braucienam izmaksā vien trīsdesmit piecus centus, tā ka nav, ko sūdzēties, vien atliek paciesties. Un drīz jau arī esam klāt.

Nuwara Eliya ir neliela pilsētiņa kalnos. Saka, ka te ir mūžīgā ziema, jo īstu karstumu šī vieta nepieredz. Vēl pilsētiņa tiek dēvēta par „Mazo Angliju”, jo tieši šeit britu kolonisti taisīja savas vasarnīcas. Šis ir arī viens no galvenajiem tējas audzēšanas reģioniem Šrilankā. Neviens kaučsērferis mūsu lūgumam gan atkal nav atsaucies. Saprotam, ka Šrilanka ir ļoti tūristiska, tāpēc droši vien vietējie saņem neskaitāmus pieteikumus ik dienas. Un mēs neesam tie laimīgie, kurus izvēlas izguldīt. Bet esam rezervējuši lētāko viesnīciņu pāris kilometrus no pilsētiņas centra, jo te ir lētāk. Tā, kamēr pārējie „baltie” meklē transportu no dzelzceļa stacijas, kuras galapunkts ir kādā ciemā pirms pašas Nuwara Eliya pilsētiņas, mēs sākam soļot kājām uz savām naktsmājām. Apkārt kalni un tējas plantācijas. Ir tiešām burvīgi.

Nokļūstam jaukā mājelē, kur mūs sagaida saimnieks, tērpies biezā jakā un cepurē. Jā, te ir tiešām auksti, bet zemākās temperatūras esot jūnijā, kad rītos ir vien desmit grādu. Tiekam ievesti lielā istabā ar divām milzīgām gultām, tepat ir balkons ar skatu uz tējas laukiem, no kuriem plūkto tēju tūliņ arī saņemam krūzītē. Super! Saimnieks piedāvā arī pusdienas, bet viņa nosauktās cenas, protams, domātas citiem eiropiešiem, tāpēc nolemjam doties pusdienot uz pašu Nuwara Eliya.

Uz pilsētiņu iet autobusi no netālu esošas pieturas. Kamēr tos gaidām, pasējam nosalt ar visiem džemperiem! Jā, neticas, ka nesen sauļojāmies Kolombo, bet tagad jāvelk vējjakas! Šrilanka ir ļoti daudzveidīga, un te iesējams pieredzēt vairākas sezonas. Skaista, bagātīga un interesanta valsts. Nav jau brīnums, ka tik daudz to apmeklētāju!

Par padsmit centiem nokļūstam pašā pilsētiņā. Uzreiz ieejam vietējā ēstuvītē, kur pasūtām kalnu ar rīsiem. Šoreiz tie tiešām ir neasi, laikam vietējie pieraduši pie tūristu prasībām par patiešām, patiešām neasu ēdienu. Tad izstaigājam te esošo „ziemas tirgu”. Pārdotas biezās šalles, siltās jakas. Tiešām interesanti. Viens no apskates objektiem pašā centrā ir pasta ēka, kas saglabājusies no koloniālajiem laikiem, un izskatās pēc tām no Anglijas. Centrālo parku izstaigāt tomēr neizdodas, jo atkal uzlikta pārmērīgi augsta ieejas maksa ārzemniekiem. Kāds gods! Žēl gan, ka pat tādas vietas kā pilsētas parks ir kaut kādā viedā ierobežotas.

Tomēr neesam arī īsti gatavi laikapstākļiem. Un kājas īsti neklausa – visi muskulīši sāp no vakardienas kāpiena. Ilgi nestaigājam, un nolemjam rītdien izpētīt vietu kārtīgāk, saģērbušies nedaudz siltāk. Ņemam busu atpakaļ uz mūsu viesnīciņu, kur mūs jau gaida siltās segas.

Atgriezušies viesnīciņā kārtīgāk izpētām, ko tad vispār šajā pilsētiņā un rajonā iespējams apskatīt bez maksas. Nav prātīgi katrā parkā, kur tie paši koki, maksāt pa diviem eiro no katra. Apmeklēsim tās vietas, kas bez maksas. Jau esam pārliecinājušies, ka skaistākajām lietām un vietām pasaulē cenas nav. Izpētījuši pieejamo informāciju saprotam, ka no mūsu sarakstiņa jāsvītro ārā ļoti daudzas vietas, jo cenas aug no pieciem līdz pat 20 eiro par ieeju un transportlīdzekļiem gan botāniskajos dārzos, parkos un citur. Eh, jādomā būs kādas alternatīvas! Šī ir tūrisma negatīvā puse.

**

Šīsdienas atklājums. Šrilanka ir ne tikai liela tējas ražotāja, bet pati kanēļa dzimtene!

Ceilonas kanēli sauc par “īsto” kanēli, un tas nāk no Cinnamomum verum kokiem, kas tiek audzēti tieši Šrilankā. Ceilonas kanēlis nāk no Šrilankas, tomēr lielas kanēļa eksportētājas ir āri Indonēzija un Ķīna.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2121 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1103)

Šodien mostamies no mošejas saucieniem jau piecos.

Patiesībā, Arča dabū kulaku sānos par to, ka trokšņo, bet tikai tad izrādās, ka tā ir mošeja. Tomēr laiks arī taisīties, lai kāptu tajā šrilankiešu svētajā kalnā. Brokastis mums jau iekļautas sešu dolāru istabiņas cenā, par ko tiešām priecājamies, un drīz tās ir gatavas. Tradicionālās pankūkas ar kokosriekstu ievārījumu un baltmaize ar olu, kopā ar tēju un arbūza šķēli. Tikmēr ar mums nāk parunāties pavisam vecs tantuks, arī no šī viesu nama. Tā stāsta, ka reiz strādājusi par gidi un pašā kalnā uzkāpusi veselu 91 reizi!

Paēdam un dodamies uz autobusu, kam jānogādā mūs kalna pakājē. Pa ceļam nopērkam cepumus un pabarojam tos ļoti kaulainos suņus. Lai gan vietējie saka, ka neko citu kā tikai vistu suņi neēdīs – tie ir tik izsalkuši, tik kaulaini, ka pat seko līdzi mums visu ceļu, lai tikai dabūtu cepumu!

Labs darbs pret labu darbu – tūliņ piestāj tuk-tuk šoferis, kuram uzreiz atsakām braucienu. Tas gan saka, ka pats brauc uz kalnu, tāpēc mūs var paķert pa ceļam gandrīz par autobusa biļešu cenu. Jāpiemaksā piecdesmit centi. Tā arī piekrītam. Vīrs mūs izved līkumu līkumiem caur tējas laukiem, apstājoties pie skaistākajiem ūdenskritumiem, lai mēs uzņemtu bildes. Šoferis brīdina arī par dēlēm, kas dzīvo garajā zālē. Pārbaudām kājas, viss kārtībā.

Galapunktā šoferis tiešām mūs neapmāna, lai gan esam jau gatavi strīdēties. Tas ir brīnums, jo no šrilankiešiem tomēr godīgumu līdz šim maz esam saņēmuši. Ciems, kuru sasniedzam, atrodas pašā kalna pakājē, un te arī paliek visi kalnā kāpēji. Līdz ar to tas ir arī tūistiskāks un dārgāks. Viesnīcas un restorāni. Un visur apkārt atrodas arī templīši un Budas statujas. Buda tiešām Šrilankā ir ik uz stūra!

Tuk-tuk šoferis mūs nogādā daudz tālāk kā autobusa galapunkts un norāda, kuru ceļu tālāk iet, lai sasniegtu Ādama virsotni. Ādama virsotne gan ir angliskais kalna nosaukums, jo vietējie to sauc par Sri Pada. Tā atrodas 2 243 metru augstumā un tiek uzskatīta par svarīgu svētceļojumu punktu jau vairāk nekā divtūkstoš gadu. Pēc budisma leģendām, uz šīs virsotnes atrodas Budas pēdas nospiedums no reizes, kad tas devās uz Paradīzi. Kristieši gan ticot, ka tieši Ādams šeit spēra pirmo soli, kad tika izdzīts no Ēdenes dārza. Savukārt hinduisti, protams, apgalvo, ka pēdas nospiedums pieder Šivam. Tā kā daudzos informācijas avotos tiek ieteikts kalnā kāpt naktī, lai no tā redzētu saullēktu, pieņemam, ka lielās tūristu masas būs kalnu jau izstaigājušas. Naktī gan to arī iespējams darīt, jo viss ceļš kalnā ir izgaismots. Lielākie pūļi gan ierodas pēc 21. decembra, sākot ar Ziemassvētku laiku, un tad sezona turpinās līdz pat aprīlim. Mēs uzreiz satiekam divas meitenes no vilciena un jautājam, kā tad bija. Tās atbild, ka nebija domājušas, ka kāpiens būs tik grūts. Bet saullēktu sagaidījušas, gluži kā citi. Nu re – būsim vieni!

Pati parka platība ir 22 280 hektāri. Un, līdz ar to, ka šeit atrodas tropiskais lietusmežs, jau kopš 1940. gada šī teritorija tiek saukta par rezervātu. Un pats kalns ir augstākais Šrilankā. Tā nu uzsākam savu ceļu augšup, un brīnāmies, ka tas tomēr ir ļoti sakārtots, augšup ved pakāpieni. Un tie nebūt nav tik ekstrēmi kā Avatara parkā Ķīnā vai kādā Laosas vai Dienvidkorejas kalnā. Mēs bijām gatavi kam trakākam, ceļš augšup iet raiti.

Apkārt ir tējas plantācijas, bambusa koki, krāsainas lapiņas parādījušās arī citiem augiem, un tāda sajūta, ka te iestājies rudens. Ir nedaudz apmācies, bet esam sagatavojuši arī lietusmēteļus. Pa ceļam redzami dažādi templīši, bet esam vienīgie apmeklētāji, ja vien neņem vērā neskaitāmos darbiniekus, kas augšup kalnā uz galvas vai pleciem nes maisus. Jautājam, ko tie dara. Izrādās, ka veselas divas reizes dienā tie līdz kalna virsotnei nogādā 25 kg smagus maisus ar būvmateriāliem pakāpienu atjaunošanai! Un ceļš taču ir septiņus kilometrus garš!

Patiesībā, izskatās, ka te visi gatavojas lielajam svētceļojumam decembra beigās – tiek krāsotas trepju margas, tās uzlabotas, bet līdz ar to mums nav kur pieturēties. Tas ceļu nedaudz apgrūtina. Kafejnīciņas ceļas, un reti kura ir vaļā. Kādā pasūtām tēju, kam gan arī ilgi tā cena tika domāta. Bet, tā kā precīzas naudiņas mums nav, samaksājam mazāk par sākumā prasīto.

Protams, arvien augstāk arvien aukstāks gaiss, karstākas muguras, piekusušas kājas. Ejam arvien lielākām pauzēm un lēnākiem soļiem. Tad apsteidzam smago maisu nesējus, tad tie apsteidz mūs. Kad tiem atbildam, ka nākam no mazas valsts, tie neticīgi jautā: „Nu ne jau mazākas kā Šrilanka”, bet jā, patiešām, ir arī mazākas valstis par Šrilanku. Latviju neviens nezina, vien čukst aiz muguras, ka laikam esam no Austrijas. Tomēr jauki, ka visa ceļa laikā vietējie ir tiešām laipni, patiesi sirsnīgi, un vienkārši vēlas parunāties, bez nekāda labuma meklēšanas. Tāda pozitīva atmosfēra!

Pēc trīs stundu nogurdinoša kāpiena mēs sasniedzam to Ādama virsotni. Uh! Esam tiešām augstu! Lai gan iepriekš varējām vērot skaistās dabas ainavas no augšas, nu viss tīts mākoņos. Pašā galā ir templītis, kurā gan ieiet nevar. Tur tad arī atrodas tas pēdas nospiedums. To neredzam, tāpēc nemākam noteikt, no kura vīra tas varētu būt palicis.

Tepat ir ķīniešu grupa, kas ļoti skaļi uzvedas, lai gan šajā svētvietā vajadzētu būt klusiem. Mēs apsēžamies uz trepītēm tālāk no visiem. Kāds šrilankietis tad pienāk mums klāt un piedāvā cepumus, neatkāpjoties, kamēr katrs pa vienam nepaņemam. Un tad nedaudz pabaudām šo mazo čalošanu pašā svētā kalna virsotnē. Kad sākas drebuļi aukstā vēja dēļ, dodamies lejā.

Esam apdzinuši dažus kāpējus, kas vēl joprojām cīnās ar trepēm. Daži ķīnieši nokāpuši jau zemāk par mums, bet kāda noberzusies gar tikko krāsotajām margām, un nu soma netīra. Bet nav ko vainot strādniekus – skaidri redzams, ka te notiek lieli būvdarbi, pašam jābūt uzmanīgam. Arī mūs brīdina. Mēs gan speciāli atstājam svaigajā krāsā savus pirkstu nospiedumus. Ja te vēl kādreiz atgriezīsimies, būs interesanti tos apskatīt!

Lejā arī nav viegli iet. Kājas trīc, un beigās vienkārši nākas „krist” no viena pakāpiena uz otru. Arča ir īpaši piekusis un saka, ka nekādi ūdenskritumi nebūs. Arča ir pārliecināts, ka, lai arī uz augšu bija smagi, vismaz nesāpēja kājas, tāpēc kāpiens lejup ir vēl grūtāks. Jā, te apkārt ir vēl dažas takas, ko izstaigāt, bet šī diena ir bijusi pietiekams pārbaudījums.

Ķīniešu grupas baro izsalkušos suņukus, kas atkal liek par tiem brīnīties. No vienas puses tik nekulturāli, no otras – tomēr cilvēcīgāki kā daudzi vietējie. Satiekam arī tos pašus vīrus, kas kalnā nes jau otru maisu. Jā, tas ir kas vienreizējs. Un tad arī uzspīd saulīte. Arī pašu kalna virsotni mākoņi beidzot pamet. Nu ko – tāda ierasta lieta, ka neredzam pasaules brīnumus tajos labākajos laikapstākļos. Bet pieredze super!

Tālāk uz autobusu un uz viesnīcu. Ejam lēnāk, visas maliņas jūtamas. Bet beidzot esam pie tās dabas, ko vēlamies katrā valstī iepazīt. Te ir tik tiešām skaisti! Un tik daudz vērtīgāka ir šī vieta kā jebkurš nesamērīgi dārgais templis!

Vakara izejam ārā, ielas ir pavisam tumšas, bet tieši tagad kafejnīciņas strādā pilnā sparā. Vietējie mūs priecīgi sveicina, un viss ir tik jauki! Pabarojam suņus ar cepumiem un paši arī iegādājamies uzkodas. Šī ir lieliska vieta, lieliska atpūta, lai arī kājas liek par sevi manīt un pakalnos nemaz negrib kāpt. Tomēr var just, ka bijusi izdevusies diena!

**

Šīsdienas atklājums. Šrilankā ir vairāk nekā četrsimt ūdenskritumu, augstākais no tiem ir 263 metru augstumā un ierindojas 300. vietā pasaulē. Lielākoties ūdenskritumos ir droši peldēties. Un arī lielāko daļu elektroenerģijas Šrilanka iegūst tieši no hidroelektrostacijām.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2106 eiro)

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1096)

Šodien ceļamies agri.

Esam gatavi braucienam uz vēl augstākiem kalniem. Un nu tik skaisti ārā spīd saulīte! Tieši tad, kad dodamies prom. Somas mugurā, un nu saņemam trīskārši daudz tuk-tuku piedāvājumus. Drīz sasniedzam staciju un, kā jau mums vakardien ieteica, ejam pie piektā lodziņa, lai nopirktu nerezervētās biļetes otrajā klasē. Pēc tam biļeti izpētām, izrādās – mums atkal nav izdots pareizs atlikums. Bet informācijas centrā, kur vēršamies, mums paskaidro, ka uz biļetes vēl norādīta vecā cena. Par trīsarpus stundu braucienu jāmaksā 1.5 eiro kopā. Tā kā Šrilankā ceļot ir lēti.

Tad palikusi vēl pusotra stunda, ejam meklēt brokastis. Pirmajā ēstuvē, kur ieejam un jautājam cenas, sasmejamies par pārdevējiem. Tie tik ilgi domā, ka paši samudžinās. Cik maksā tēja? Kafija maksā 80 rūpijas. Bet tēja? Mums ir arī kafija ar pienu par simts rūpijām. Cik maksā parasta, melna tēja? Nūu…mums ir jebkāda veida kafija un tēja. Cik maksā tā tēja? Tēja,tēja,tēja..80 rūpijas. Bet citur ir 20, ne augstāk, tā ka paldies.

Ar somām aizejam atpakaļ uz centru, distances te nav lielas. Jau iepriekš izmēģinātā ēstuvītē prasām viesmīļiem, vai viņiem pieejams viss ēdienkartē redzamais. Jā, esot. Izvēlamies brokastis, un tad mums pasaka, ka to ēdienu, kurus vēlamies, nav. Jā, vietējiem te ar angļu valodu neiet tik spīdoši kā indiešiem. Bet nu neko. Paēdam tās pieejamās maizes, bet tad redzam, ka citi tiek pie mūsu kārotajiem ēdieniem. Laikam jau nemākam īsti paprasīt. Tad atpakaļ uz staciju, atsakot takšu un tuk-tuku piedāvājumiem.

Nu jāgaida vilciens uz platformas pilnas “baltajiem”. Interesanti būs pacīnīties par vietiņu. Interesanti, ka drīz debesis apmācas un sākas diezgan spēcīgs lietus. Nu re, saulīte mūs pavadījusi, tagad var līt. Vilciens kavējas divdesmit minūtes, sarodas arvien vairāk ārzemnieku un daži vietējie. Šrilankiešu puikas nemāk uzvesties, visu laiku lien pie somām. Nākas tos pat atgaiņāt. Bet tad arī klāt vilciens. Protams, sākas spiešanās, bet nav tik brutāli kā vietējo bariņā. Otrās klases nerezervēto vietu vagonu ir tikai trīs uz visu lielo masu. Ir arī trešās klases nerezervēto vietu vagons, un tad pārējie vagoni, kas ir rezervētajām vietām. Izrādās, stāvam tālu no mūsu vagona, un, kad tiekam pie īstā, viss pilns. “Baltie” nav tik aši vietu aizņemšanā, un tad arī viss sasprūst. Daži tomēr tikuši pie sēdvietām. Bet tad izrādās, ka citiem ārzemniekiem ir rezervētas vietas, tie vienkārši nemācējuši atrast īsto vagonu. Tie dodas savas vietas meklēt, kad tos iedrošina apkārtējie. Un tā nu arī mēs ātri ieņemam vienu vietu divatā. Bet drīz tie paši “baltie” atgriežas, sūdzoties, ka rezervētajā klasē viņu vietas aizņemtas. Eh, smieklīgi un skumji reizē, ka necīnās tie par savām vietām. Bet šeit katrs pats par sevi.

Vietējie, par laimi, nemaz nebrauc līdz tūristu galapunktam pie kalna, tāpēc vēlāk sēžam katrs savā krēslā. Tie “baltie”, kas ir pārāk lēnīgi un pieklājīgi, pie vietas tā arī netiek. Un tā sākas garais ceļš vilcienā, kas šūpojas no vienas puses uz otru, uz augšu un leju. Nav forši stāvēt kājās tādā veselas trīs stundas. Vilcieni te ir pārāk īsi lielajiem tūristu pūļiem. Patiesībā, šajā ceļojumā nekur tik daudz tūristu kā Šrilankā vienkopus nebijām redzējuši.

Trīsarpus stundu ilgais ceļš paiet ātri, jo drīz jau sākas kalni un tējas lauki – skati pa logu ir tiešām vienreizēji! Izkāpjam Huttonas pilsētā, kas nemaz nav gala pietura, līdz ar to, kā „balto” bars kāpj ārā, vesela čupa ar vietējiem birst iekšā vilcienā, nemaz negaidot, kamēr mēs visi ar milzīgajām somām izkāpsim. Tāda spiešanās! Bet tad arī esam stacijā. Jātiek uz autobusu un jāpabrauc vēl tuvāk tam kalnam. Huttonas pilsēta ir lielākā pilsēta netālu no Ādama kalna. Tad ir divi mazāki ciemi – Maskēlija un vēl viens, kas ir pašā kalna pakājē. Mēs esam izvēlējušies palikt nākamajā ciemā, jo tur atradām vislētāko viesnīciņu. Pārējās vietās istabiņas ir augstās cenās, kā reiz tūristiem.

Meklējam autoostu. Protams, tuk-tuki ar saviem uzmācīgajiem piedāvājumiem ļoti traucē, bet kaut kā izraujamies, un ejam pēc telefonā ielādētās kartes. Mums seko kāds nedaudz apmulsis vīrs – tas arī meklē autobusus. Blakus viņš mums neiet, bet seko gan līdz pašai autoostai. Atrodam īsto busiņu, kur stundu ilgais brauciens līdz nākamajam ciemam izmaksā 25 centus katram. Pēdējo galiņu nāksies pieveikt rītdien.

Pa kalniem augšup un lejup. Garām tējas laukiem, kur tējas augu lapiņas plūc sievas krāsainos svārkos, un gar milzīgu ezeru un kalniem, uz kuriem nosēdušies mākoņi.

Sasniedzam mazo Maskēlijas ciemu. Šoreiz citu „balto” ar mums vairs nav. Dodamies uz viesnīcu, kur mums tiek piešķirta jauka istaba un atkal ar šķību aci pieņemta mūsu samaksa ar lielo Bookinga atlaidi. Tepat ir arī restorāns, bet ēdienkartē uzrādītās cenas ir trīsreiz augstākas par tām, kādas ir jebkurā citā vienkārša šrilankiešu ēstuvītē. Tāpēc dodamies meklēt pusdienas pilsētā. Izstaigājam visas mazās ieliņas, un saprotam, ka daudz tūristu te nav – mūs vietējie laipni sveicina, bērni skrien ārā no mājām, lai tikai pateiktu: „Hello!”. Bet arī ēstuvītes nav viegli atrast. Esam pabarojuši suņus ar cepumiem, apstaigājuši arī tempļu un mošejas, arī visu mazo, noplukušo ciemu, līdz sasniedzam kādu autobusu placi, kurā noskaidrojam visu par rītdienas busiņiem uz kalnu. Lai gan visā pilsētelē nav ēstuves, tikai dārgi viesnīcu restorāni, pie autobusiem beidzot atrodas vietējo kafejnīciņas. Te mums tiek piešķirtas arī pārcukurotas tējas, ko pat Arča nevar izdzert. Nu gluži kā sīrups! Vietējie te tiešām pie cukura ļoti raduši. Mēs paēdam gan pusdienas, gan paņemam līdzi vakariņas un vēl uzkodas rītdienas kāpienam. Mazās kafejnīciņas vīri nepareizi sarēķina cenu, bet, tā kā tie par eiro apmāna paši sevi, mēs neiebilstam. Beigās gan porcijas ir tik lielas un smukas, ka nospriežam – rīt atgriezīsimies un nesamaksāto atstāsim viņiem dzeramnaudā.

Vakaru noslēdzam viesnīciņā, lāpot saplīsušos apavus un taisot sarakstiņu ar mūsu jaunās grāmatas pircējiem. Paldies, mīļie, par izrādīto interesi! Ceram, ka mūsu iepriekšējie Āzijas piedzīvojumi liks pasmaidīt, un varbūt pat noderēs ar kādu padomu! Āzijas brīnumi – tik pārsteidzoši tie bija pagājušajā ceļojumā, ka jau atkal esam te. Un tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atklājums. Šrilankas salas iedzīvotāju skaits ir apmēram 21 miljons, lai gan tās teritorija ir vien nedaudz lielāka kā Latvija. 75% valsts iedzīvotāju ir budisti, savukārt tamili ar hinduisma ticību ir valsts otra lielākā etniskā grupa, sastādot apmēram 11%. Atlikusī daļa ir dažādu etnisko grupu sajaukums. Un valstī vienmēr ir bijis saspringums starp singaliem jeb šrilankiešu grupu un tamiliem, kas tad arī noveda pie pilsoņu kara, par kuru runājām vakardien. It kā tiek teikts, ka līdz ar kara beigām abas dažādās grupas esot samierinājušās ar situāciju un mierīgi dzīvojot tālāk. Visu šo konfliktu rezultātā singalu un tamilu ir valsts oficiālās valodas līdz ar angļu valodu, kam ir tāds īpašs statuss kā “atzītā valoda”, par godu koloniālajām dienām, kad Ceilona bija daļa no Britu impērijas. Tāpēc zīmes Šrilankā bieži ir rakstītas divās, ja ne visās trīs valodās.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2092 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1076)

Mūsu ceļojuma simtā diena! Šodien taču jāsvin!

No rīta mostamies no rosīgajiem darbiniekiem, kas savu hoteli uzfrišina, dauzot āmuriem, zāģējot dēļus un vēl visu citu. Tad pabeidzam iesāktos darbus un izlasām ziņas, ka Indijā Karnatakas štatā izžāvēts kāds ezers, kurā atrasts pusapēsts HIV inficētas sievietes ķermenis. Jā, Indija nebeidz sagādāt pārsteigumus. Un tad dodamies pilsētā.

Lai arī sākumā bijām plānojuši no pilsētiņas izbraukt, lai apskatītu Karalisko Botānisko dārzu, kurā tad tika iestādīts pirmais Šrilankas tējas augs, kas tika atvests no Ķīnas, tad izlasām, ka tie prieki nemaz nav tik lēti, un ieeja botāniskajā dārzā mums nav pieejamā cenā. Netālu no dārza atrodas arī Ceilonas Tējas muzejs, kur var iepazīties ar tējas vēsturi šajā valstī, un to, kā tēja tika nogādāta Anglijā, kā tā izplatījās. Bet skaidri saprotam – ja katrā vietā atstāsim desmit eiro par apskates objektiem, tad mājās būs jābrauc ātrāk. Tāpēc nospriežam, ka labāk iepazīsim tos tējas laukus, kas ir bez maksas jau kādā no mūsu nākamajām pieturvietām.

Arī templī, kas ir galvenais apskates objekts Kandy pilsētiņā, šoreiz neejam. Tas ir vēl dārgāks. Redz, šajā templī zem jumta atrodas paša Budas zobs, tāpēc arī templi sauc par „Zoba templi”. Šis, protams, līdz ar to arī ir viens no svētākajiem budistu tempļiem. Bet nu nav jau tas mūsu dieviņš, un nemaz neesam pārliecināti, vai Buda būtu priecīgs, ka viņu akli pielūdz. Galvenais taču sekot sava guru idejām, nevis iet lūgties templī. Tā nu arī šī vieta atkrīt. Bet esam taču bijuši tik daudzās reliģiskajās ēkās, ka nemaz nav žēl, ka šo neredzam.

Toties kapsēta ir par brīvu. Te ir pat norādes uz to kā uz apskates objektu. Šeit atrodas pieminekļi no britu laikiem, kasētu apsargā mazs, rižs suņuks un tepat rotaļājas vesela mērkaķu banda. Mums jau lielākais prieks par tiem mērkaķiem, te ir kā nelielā Zoodārzā, kur mazie rotaļājas pa kokiem, ķer viens otru, krīt lejā, un taisa lielu skādi pašā teritorijā, birdinot puķes un lapas uz tikko sakoptā zāliena. Kāds te strādājošs vīrs nāk parunāties, bet Latviju, protams, tas nezina, un ar to arī viss beidzas.

Nonākam vilciena stacijā. Mūsu nākamā plānotā pieturvieta ir šrilankiešu svētais, kalns, ar ko Tevi iepazīstināsim nedaudz vēlāk. Lai arī mūsu viesnīciņas saimnieks ir pārliecināts, ka tagad nav īstais laiks turp doties, jo nav sezona – ir lietains un auksts, tāda jau ir visa Šrilanka! Nāksies vien samierināties ar tām lietus lāsēm. Arī kaučsērfingā jau esam nobambardējuši visus tur esošos šrilankiešus cerot, ka kāds tomēr atsauksies un mūs te uzņems, lai nav jātērējas par viesnīcām. Smieklīgi, ka telti vēl neesam izmantojuši, bet noteikti Austrālijā tā būs mūsu vienīgā naktsmītne. Protams, biļetes līdz mūsu nākamajam galamērķim izpirktas, bet mums iesaka nākt rītdien stundu pirms vilciena paredzētā iziešanas laika un pirkt nerezervētās vietas. Uhh, varam jau iedomāties, kāda tur būs cīņa. Šrilankieši ir traki šajā ziņā! Bet neko – būs jauna pieredze.

Dodamies atpakaļ uz viesnīciņu. Cauri tirdziņiem, kur iešļūcenes maksā septiņdesmit centus – tikpat, cik viens banāns, un garām ēstuvītēm, kur pavāri klabina savas lielās lāpstas, ar ko gatavo tradicionālo ēdienu kottu. Ir ļoti daudz ārzemnieku, te atpūsties atbraukušas arī ģimenes ar bērniem. Indijā tādu skatu, protams, neredzēt. Un ir milzu ķīniešu grupas, kas uzreiz bloķē mazās ieliņas. Tiem visiem garām dodamies uz kādu ēstuvīti, kur cenas ir pavisam zemas, bet ēdiens, kā vienmēr, lielisks, un atpakaļ uz istabiņu, lai noskatītos kādu vecu filmu un izgulētos pirms ilgā ceļa uz kalniem.

**

Šīsdienas atklājums. Izrādās, ka tikai 2016. gadā Pasaules Veselības organizācija pasludināja Šrilanku par brīvu no malārijas. Divdesmitā gadsimta vidū Šrilanka bija viena no visvairāk malārijas skartajām valstīm pasaulē, bet anti-malārijas kampaņa sasniedza tās mērķi, palīdzot iznīcināt parazītu, kas slimību izraisa. Kas vēl šeit noticis nesenā vēsturē? Salā no 1983. gada līdz pat 2009. gada maijam norisinājās Šrilankas pilsoņu karš. Tā sauktie „Tamilu tīģeri” cīnījās, lai izveidotu neatkarīgu Tamilu valsti. Tikai pēc 26 gadu militārās kampaņas Šrilankas armija 2009. gada maijā uzvarēja Tamilu tīģerus, lai izbeigtu pilsoņu karu. Protams, tas izraisīja nopietnas grūtības iedzīvotājiem, videi un valsts ekonomikai, kara laikā tika nogalināti 80 000 – 100 000 cilvēku. Un vēl noteikti atceries 2004. gadu, kad Indijas okeāna cunami izpostīja Šrilanku. Vairāk nekā pusmiljons cilvēku tika pārvietoti, vairāk nekā 30 000 nogalināti. Tiek ziņots, ka dzīvnieki visā Šrilankā sajuta cunami pat stundu pirms vilnis atnāca. Ziloņi esot bēguši no pludmales, flamingo pacēlušies augstākajos Jalas Nacionālajā parka zaros.

*

Iztērētie līdzekļi: ~17 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2078 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1065)

Šodien ceļamies agri, lai paspētu uz vilcienu.

Piecos vēl tumšs, ārā līst. Sakrāmējam mantas un dodamies ceļā. Lai arī vilciens ir tikai pusdeviņos, nevar zināt, kas notiks ar sastrēgumiem šajā rīta stundā. Kad izejam, debesis ir jau gaišas un lietus pārstājis. Pa ceļam uz autobusu mūs pārtver divi suņuki, viens no prieka gaudo, otrs burtiski lec virsū. Tos paglaudām, bet garduma atkal nav. Kad suņuki pieskrien klāt kādam vietējam, tas uzreiz lec nost. Jā, te neviens nav radis pie dzīvniekiem.

Nepilnas stundas laikā sasniedzam dzelzceļa staciju. Tās biļešu cenas busos mainās, un domājam, ka kāds tomēr mūs māna, tomēr par tiem pieciem centiem nestrīdamies. Stacijā ir bulciņu pārdevējs, pie kura paēdam brokastis. Tas jautā, vai esam no Vācijas. Kad sakām, ka esam no Polijas, vīrs atvainojas. Smejam, ka šiem jau tāpat visas Eiropas valstis vienādas. Un zina viņi tikai pāris, Franciju un Vāciju noteikti.

Tad gaidām vilcienu uz Kandy. Kandy atrodas Šrilankas viducī, starp kalniem. Tā ir valsts otra lielākā pilsēta un pēdējā senās karaļvalsts galvaspilsēta. Mums par pārsteigumu, tieši šajā vietā atrodas svētākie budisma tempļi.

Pirms viliena jāieiet tualetē. Stacijā tās ir par brīvu. Uz vienām durvīm rakstīts “Ārzemnieku tualetes”, bet tās ir ciet. Pašas vietējo labierīcības ir briesmīgas. Pat Indijā nebija tik traki. Pludo, caurumi arī pilni, nekas cits nestrādā. Fui. Stacija piepildās vilcieniem un cilvēkiem. Arī mūsu vilciens ir klāt. Uz vagoniem rakstīts: “Pirmās klases rezervētās vietas”, “Otrās klases rezervētās vietas”, “Trešās klases rezervētās vietas”, “Trešās klases nerezervētās vietas”, tā kā jāvadās pēc tā. Mums ir rezervētas vietas trešajā klasē, bet cilvēki tāpat uzvedas kā trakie. Sākas skriešana, grūstīšanās. Vecas tantes un apaļīgi opapi ir tie niknākie. Bet tad izrādās, ka tie skrien uz nerezervētajām vietām. Tas tāpēc, lai varētu apsēsties. Mūsu vagons ir neliels, nedaudz kārtīgāks kā Indijā, bet pats vilciena brauciens nav īsti baudāms, jo sliedes ir briesmīgas, kratāmies no vienas uz otru pusi, no augšas uz leju. Garām logiem traucas applūduši lauki. Dažviet varētu pat teikt, ka tā jau ir plūdu riska zona, jo koki līdz pusei ūdenī. Bet pagaidām vēl nelīst, tas notiek vakaros.

Lai gan mūsu vietas nav blakus, vēl vagons nav piepildījies un varam aizņemt kāda cita vietu. Mums pretī sēž tante, kas grauž nesprāgušas popkornu sēkliņas. Tad mēģina atvērt kokakolas pudeli, kas, protams, šajā grubuļainajā braucienā sakratījusies, un apšļāc visu, kas tai apkārt. Bet pati priecīgi smaida. Arī šajos vilcienos sākas spiegšana tiklīdz vien iebraucam tunelī. Tomēr tas indietis ir arī šrilankietī. Atceramies, ka budismā nav labi rādīt pēdas, tāpēc nu vairs nevar pacelt savu kāju uz pretim sēdošā krēsla, kas Indijā hinduistiem ir pilnīgi normāli. Un tad arī sasniedzam zaļzaļus kalnus un džungļus. Vilciens lēnām čunčina pa pašu kalna maliņu, un mēs varam redzēt visu to krāšņo dabu!

Pēc trīs stundu brauciena esam klāt Kandy, kur nu apkārt vien „baltie” un tuk-tuk šoferi. Vismaz temperatūra kalnos ļauj atvilkt elpu. Atsakām visiem braucieniem un taisnā ceļā dodamies uz pierezervēto viesnīciņu, cerot, ka nebūs tik slikti kā rakstīts viesnīcas atsauksmēs. Prieks par to, ka šajā pilsētiņā viesnīcas ir zemākās cenās kā Kolombo lielās konkurences dēļ.

Jāiet cauri tirgum un gar lielu ezeru, kas atrodas turpat blakus svarīgam templim, par ko pastāstīsim vēlāk. Pa ceļam uzrodas arī viesnīciņu piedāvātāji, un tad saprotam, ka tiešām esam atraduši lētāko. Jāiet nedaudz ārpus Kandy, pa kalnu uz augšu, tad lejup un atkal augšā, līdz esam klāt pie diviem smaidīgiem vīriem, kas angļu valodā knapi ko saprot. Tiekam novesti pagrabstāvā, kur mūs sagaida divas nelielas gultas un vannasistaba, kurai durvis ieliktas otrādi – tā, lai no ārpuses viens otru varētu ieslēgt. Bet maksājam vien sešus eiro par šo prieku, tā kā viss super!

Un tad arī dodamies apskatīt pilsētiņu. Ja sākumā vēlamies ieiet lielajā templī, tad jau pie pārbaudēm mums saka, ka Arča nav pienācīgi apģērbies. Jā, pleciem jābūt apsegtiem, bet Arča šortos un maikā bez rociņām. Nu neko – tad jau laiks pusdienām. Nonākot pilsētiņas centrālajā daļā uzreiz atrodam ēstuvītes un izvēlamies veģetāro, uz kuras lieliem burtiem rakstīts „Dosa” – tā ir tā indiešu rīsu pankūka, kas mums no sirds apnikusi. Bet te atkal paēdam rīsus un priecājamies par indiešu mērcēm, kas šeit garšo daudz labāk. Jāpiemin, ka te ir vietiņas, kur „baltajam” tiek piešķirta īpaša ēdienkarte ar augstākām cenām kā citiem. Tam jāseko līdzi. Un veģetārisms Āzijas valstīs tiek saprasts citādāk kā pie mums. Ja pie mums dalās „veģetārieši” un „vegāni”, kur vieni vienkārši neēd gaļu, bet otri neēd arī zivis, sieru un citus piena produktu izstrādājumus, tad te veģetārieši neēd olas, bet pret pienu nekādu iebildumu tiem nav.

Ieejam citā templī, kur nevienam nav pretenziju pret Arča atkailinātajām vietām. Arčam tiek sniegts vien bezmaksas lakatiņš, ar ko apsegt plecus. Jāsamaksā piecdesmit centu ieejas biļete katram. Tepat mūsu biļeti izpētīt palūdz kāda tempļa apmeklētāja – sieviete brīnās, ka par ieeju templī jāmaksā. Bet Šrilankā ārzemniekam jāmaksā par visu. Tās ir tūrisma sekas. Templis, kurā esam nokļuvuši, ir patiešām interesants, jo vienā istabiņā tiek pielūgti hindu dievi, kamēr citā uzslieta milzu Budas statuja. Jā, protams, Buda arī nāk no Indijas un tiek uzskatīts par vienu no hindu dieva Višnu inkarnācijām. Bet tomēr atšķirīgas ir tās visas ticības un rituāli katrā no tām.

Pēc tempļa mūs pārtver kāds vietējais. Jāsaka gan, ka šrilankieši atšķiras no indiešiem, un, uz ielas ieraugot šrilankieti, mēs noteikti zinātu, ka tas nav no Indijas. Bet nu vīrs saka, ka mēs taču paliekam pie viņa viesnīcā, un, ņemot mūs aiz rokas, ved uz „sava brāļa” veikalu, kur mūs apstāj pārdevēji, neatkāpjoties ne soli. Tāda uzbāšanās! Arī tad, ja skaidri sakām, ka neko nepirksim, miera mums nav, un nākas vienkārši bēgt prom no mazā veikaliņa. Un tikai tad saprotam – tas nemaz nebija mūsu viesnīcas darbinieks, viens vienkārši izmantoja ārzemnieka izpratni par tām vienādajām sejām, un mūs ievilināja savos veikalos. Smejam, ka tikai tagad atceramies, ka mūsu viesnīcas darbiniekam bija bārda, bet šis bez bārdas mūs pārliecināja par pretējo.

Ejam cauri bagātīgam tirgum, kur ir gan augļi, gan dārzeņi, gan drēbes un suvenīri. Viss diemžēl ir astronomiskās cenās. Lai gan vietējie skrien pakaļ, sakot, ka šīs ir „vietējo cenas”, nu jau zinām, ka viens banāns Šrilankā nemaksā veselus piecdesmit centus. Protams, apkārt tūristi no bagātajām Eiropas valstīm kārtīgi iepērkas. Bet, zinot patiesās cenas, nemaz neceļas roka te ko iegādāties. Tomēr interesanti gūt šī tirgus pieredzi. Indijā tas ir kas neiespējams lielo pūļu dēļ. Te ir mierīgāk, bet aplūkot katru roku darinājumu mums traucē uzmācīgie pārdevēji, kas uzreiz nobombardē ar simtiem jautājumu un piedāvājumu.

Pēc tirgus kāpjam netālu esošā kalnā. Patiesībā, visa pilsētiņa atrodas uz pakalniem vien. Esam atraduši skatpunktu, no kura var redzēt skaisto ezeru un zaļzaļo pilsētiņu no augšas. Bet velti pūlējāmies, jo, nokāpuši lejā, uzreiz kāpjam citā kalnā uz lielu Budas statuju. Kad sasniedzam milzīgo skulptūru, kas tikai pagājušajā mēnesī atvērusies, atkal, protams, varam redzēt skaisto Kandy no augšas. Atkal jāmaksā ieejas biļete, šoreiz eiro vērtībā. Biļešu vīrs sniedz Arčam lakatiņu, ar ko apsegt plecus, un smej, ka kāpiens nāk tikai par labu viņa puncītim. Mēs arī sasmejamies, bet pēcāk vīrs atvainojas – laikam sabīstas, ka mēs joku varētu nesaprast. Jā, šrilankieši tomēr nav tik brīvi kā indieši. Tie nesmaida, neuzdrošinās nākt klāt un jautāt bezgalīgus jautājumus. Tie ir aktīvi tikai tad, kad ko vajag nopārdot.

Budas statuja, kurā var ieiet pat iekšā, ir milzīga un tiešām jauka. Tepat var izpētīt, cik tad daudz milzu Budas statuju Šrilankā sastopamas. Te atspoguļoti gan statuju attēli, gan vietas, kur tās atrodas. Arī statuju augstums un poza, kādā tad pats Buda attēlots. Šajā vietā var uzkāpt arī līdz pat milzīgā Budas plecu līmenim. Ir mūki, kam vietējie bučo apmetni, un ir neliels suvenīru veikaliņš, kurā tā arī neieejam. Izkārta skaidra zīme – tualetes pieejamais tikai ārzemniekam.

Ar to arī beidzam šīsdienas pilsētiņas izpēti. Ārā jau smidzina, mēs kādā restorānā līdzņemšanai paņemam tradicionālos „maizes makaronus”, kā mēs tos saucam. Te gan mūs neapvelta ar tik lielām porcijām kā Kolombo. Bet izvēle ēstuvju ziņā te ir liela. Un jāsaka, ka cenas ir pat zemākas kā Indijā. Ja ēdienkartē parādās ēdiens dārgāks par diviem eiro, tas jau skaitās kas pat pārāk ekskluzīvs, jo pārsvarā viss maksā līdz 1,2 eiro.

Un tā bēgam no lietus. Pa ceļam mums piedāvā iegādāties biļetes uz kādu stundu ilgu šovu ar tradicionālajām dejām par pieciem eiro, bet to vēl nepērkam. Makaki ieņem dzīvojamās ēkas pilsētas centrā, kamēr mēs paliekam ļoti klusā vietiņā, vien tieši aiz loga ir truba, no kuras notekūdeņi tek lielā ūdens kanālā, tāpēc šķiet, ka līst nepārtraukti. Internetā vairāk izstudējam pilsētiņu un saprotam, ka daudzos apskates objektos ieejas maksas ir nesamērīgi augstas, atkal šis tas jāpārplāno. Viesnīcas darbiniekiem skaidrojam, kur ir Latvija, un ka tiešām Eiropā katrai mazajai valstiņai ir sava valoda. Jā, un skaidrojam to, ka mēs rīsus tiešām neaudzējam.

Bet galvenais – ir iznākusi mūsu pirmā ceļojuma pēdējā grāmata „Ar stopiem apkārt pasaulei. Āzijas brīnumi”. Nu re, viss komplekts! Viss ceļojums apstāstīts! Protams, prieks un lepnums par šī četrām izdotajām grāmatām! Aicinām arī Tevi kļūt par trešo ceļotāju! Pievienojies!

**

Šīsdienas atklājums. Daudzreiz saukta par labāko salu pasaulē, Šrilanka var piedāvāt īstu burvību. Liela daļa šo valsti gan zina ar citādu nosaukumu – Ceilona. Šis nosaukums radās no vārda Ceilão – tā, ko Šrilankai deva tās pirmie koloniālie valdnieki portugāļi, kad tie iebrauca valstī 1505. gadā. Vēlāk tagadējā Šrilankā valdīja briti, un tie valsts nosaukumu iztulkoja kā Ceylon. Valsts nosaukums tikai mainīts, kad Šrilanka kļuva par republiku 1972. gadā.

1824. gadā briti no Ķīnas šeit ieveda pirmo tējas augu, kas tika iestādīts Karaliskajā Botāniskajā dārzā nedaudz ārpus Kandy pilsētas. Un vēlāk tas uzplauka par lielu biznesu. Nu Šrilanka ir viena no lielākajām tējas ražotājam un eksportētājām visā pasaulē. Te tiek ražota Ceilonas melnā, zaļā un baltā tēja. Jā, arī slavenā Lipton tēja ir no Šrilankas. Vairāk kā viens miljons šrilankiešu strādā tieši tējas nozarē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~17 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2061 eiro)

Noietie km: ~14 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1058)

Jauna diena Šrilankā!

Mostamies agri, atkal visu rītu dzied dīvaini putni. Laika ziņās rāda, ka gan šodien Kolombo, gan rīt Kandy būs pērkona negaiss, tāpēc jāsteidzas baudīt diena, kamēr tas vēl nav atnācis. Pēc paštaisītām brokastīm dodamies uz pludmali. Jāizmēģina ūdens prieki arī šajā valstī! Līdz pludmalei tālu nav jāiet, pirms pašas garās smilšu strēles ir vilciena sliedes, pa kurām diezgan regulāri kursē vilciens. Jā, ar to no šejienes var aizbraukt līdz pašam Šrilankas dienvidu galam. Un esot lēti.

Bet pagaidām skatam paveras īsts plašums. Pludmale stiepjas no vietas Mount Laviniya, kur paliekam, uz ziemeļiem līdz pašam Kolombo un līdz dienvidiem, cik tālu vien var saskatīt. Tiešām plaša. Ja pie Kolombo bija zīmes, ka peldēties nedrīkst, tad šeit jau ir īstas peldvietas. Pie trim pludmales bāriņiem ir izvietotas saules gultas, un mūs uzreiz pārtver kāds vīrs. Tad pienāk kāds cits, šoreiz bāra īpašnieks, un saka, ka saules gultas ir par brīvu, vien pretī viņš gaida, kad kaut ko viņa vietā iegādāsimies. Lieliski!

Nu vīrs, kas mūs pārtvēris, piedāvā savus kokosriekstus. Bet viņš prasa vienu eiro par kokosrieksta pāršķelšanu un tā sulas dzeršanu, ja tirgū tas prieks maksā 25 centus, tāpēc atsakāmies. Iekārtojamies zem saulessarga. Te uz pludmales gultām ir pat spilveni un dvielīši. Ļoti smuki. Ir arī pāris ārzemnieces, ir vietējo bariņi, kas ēnā no attāluma vēro izgūlušos ārzemniekus. Mēs uzreiz dodamies peldēties. Viļņi ir lieli, bet nesalīdzināt ar tiem, ko pieredzējām Indijā. Vien jātiek pāri tam viļņa velšanās posmam. Ūdens silts, vien piemētāts plastmasas maisiņiem. Nu nemāk šajās Āzijas valstīs rūpēties par dabu.

No onkulīša pasūtām tējas podiņu, kas izmaksā pusotru eiro. Ar to vajadzētu pietikt. Šoreiz podiņā ir vien karstais ūdens, kam klāt nāk divas tējas krūzes, pieci Dilmah tējas maisiņi un glāze silta piena. Onkulis priecīgs saka, ka tēja ir no Šrilankas. Un kā tad citādāk. Tūliņ jau nokļūsim tajos tējas laukos, un tad arī par tiem pastāstīsim vairāk.

Pēc laiciņa pludmali piepilda mazi bērni, garām skrien jauniešu bariņi, kas kaut kam trenējas. Ir pārdevēji, kas piedāvā rotas. Kāds vīrs pastāsta par katru sevis apgleznoto auduma gabalu, bet mēs nekā nepērkam. Pludmalē, protams, viss ir dārgāk. Bet prieks, ka ir tādi aktīvi rokdarbnieki, jo šeit atrodamie roku darinājumi ir tiešām skaisti. Pie mums apguļas divi suņuki. Jā, arī Šrilankā ir tādi, kas dzīvo uz ielām. Šie gan nav ļoti kaulaini, bet nevaram tos arī ne ar ko pacienāt, kā tikai ar tēju.

Pie horizonta tumšos mākoņus vējš aiznes uz Kolombo. Izskatās, ka augstceltnēm apbūvētajā krastā tur tālu uz ziemeļiem līst. Bet te spīd saulīte, varam kārtīgi izbaudīt dienu. Smuka šī pludmale Šrilankā. Nav daudz vietas ārzemniekiem tālāk no vietējo bariem, bet ar šīm trim ēstuvēm, kam pieder pludmales gultas, pietiek. Vismaz pagaidām te nav ļoti daudz “balto”, kas mēģina palikt par brūnajiem.

Pēcpusdienā dodamies pusdienās. Šoreiz ejam uz citu ēstuvīti, kur arī atrodam šrilankiešu tradicionālo ēdienu kottu, kas ir no kukurūzas miltiem taisīts plācenis, pēcāk sagriezts strēmelēs, tad apcepts ar gaļu, zivi, olu vai dārzeņiem. Ir vēl daži tradicionālie ēdieni, kas raksturīgi tieši šai valstij, un tie ir mūsu sarakstiņā. Bet nu pasūtām divas lielās kottu porcijas par vienu eiro, jo tās maksā vien 20 centus vairāk kā mazās porcijas. Tepat ir vēl kāds eiropietis, kas mūs brīdina – jāseko līdzi cenām, jo vietējie vienmēr mēģina apšmaukt. Bet mēs jau esam iemācījušies ar tiem tikt galā.

Kamēr „baltais” strīdas ar viesmīļiem par nepareizu rēķinu, mēs saņemam milzīgās porcijas. Uhh! Ar vienu divatā tiekam galā, otra jāņem līdzi. Tādus kalnus ar „maizes makaroniem” negaidījām.

Sāk apmākties, bet mēs vēl paspējam uz veikalu, lai nodotu vakardien ņemtās alus pudeles. Tomēr Šrilankā ir tā – piemaksā par pudeli un, to nododot, vari saņemt nākamo pudeli bez tās stikla maksas. Vakardien gan mums teica, ka atpakaļ dabūsim naudiņu. Protams, par savu taisnību jāpastāv, un – ja jau tika teikts, ka naudiņu atpakaļ varēsim dabūt – tad tā arī jāatdod. Neviens taču neteica, ka, nododot pudeles, pretī vienkārši varēsim dabūt nākamās bez pašas pudeles maksas. Šrilankieši strīdā padodas.

Un tā arī viesnīciņā gaidām to lielo lietusgāzi, cerot, ka arī nākamajā vietiņā būs tāds dienas laiks, kad nelīs. Bet nu pamatīgi ducina pērkons. Sēžam uz balkona, un ar mums atnāk parunāties arī tas pats puisis, kas te strādā. Uzzinām, ka viņš šīs mājas otro stāvu īrē no saimniekiem, kas dzīvo lejā, un tad dod istabiņas atpūtniekiem. Te ir četras istabas bez atsevišķas tualetes, tad ir viena ar savu privāto tualeti un viena hosteļa tipa istaba. Tām visām gan cena atšķiras par centiem, pat ne par eiro. Un viss otrais stāvs mēnesī puisim izmaksā 400 eiro. Sarēķinām, ka nopelnīt viņš tiešām var! Un šis taču ir tik foršs variants – Šrilankā pie jūras – to vien dari kā pieņem viesus! Protams, ja te pie darba ķertos eiropietis, būtu daudz smukāk, jo vajag tika nelielus uzfrišināšanas darbus. Bet kas tad mums – mēs pagaidām esam tikai pieticīgi viesi. Tomēr kas gan lai zina, kā tad tā nākotne iegrozīsies.

**

Šīsdienas atklājums. Viena interesanta vieta, kam vakardien uzdūrāmies, ir „Vergu sala” pašā Kolombo centrā. Un šodien tad arī uzzinām, kas tas īsti ir. Vergu sala ir Kolombo pilsētas daļa uz dienvidiem no ostas apgabala. Nu tā ir lielākoties komerciāls apgabals ar viesnīcām un iepirkšanās centriem. Bet savu nosaukumu šī vieta ieguva kolonizācijas laikā, kad te tika novietoti vergi, lielākoties melnādainie cilvēki no Austrumāfrikas. Daudzi no šiem vergiem pēcāk atgriezās savā valstī, bet daļa palika Šrilankā, veidojot Šrilankas kaffiru grupu. Jā, patiesībā Vergu sala nemaz nav sala un arī vergi te nebūt nav sastopami. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē esot bijušas daudzas diskusijas par šīs vietas nosaukuma maiņu, bet nekas tā arī netika panākts.

Sākotnēji šo vietu sauca par „Melno ciemu” un pat „Nigēriju” pirms tai tika dots nosaukums „Vergu sala”. Te pēc darbu pabeigšanas ostā, vakaros vergi atgriezās savās būdiņās. Tā tas bija līdz pat 1845. gadam, kad te verdzībai pienāca gals.

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2044 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1044)

No rīta mūs modina dīvainas putnu dziesmas.

Tādas vēl nebijām dzirdējuši. Un tad jāmaina istabiņas. Tā kā pierezervējuši bijām sev vietiņu tikai vienai naktij, nākamajā dienā tā jau ir aizņemta, lai gan jau brīdinājām, ka paliksim vēl vismaz vienu nakti. Bet tiekam pie citas, lētākas istabiņas. Puisis gan šokēts par to, cik piedāvājam viņam maksāt. Tā kā Bookingā bieži rezervējam viesnīcas, esam jau saņēmuši dalībnieka statusu, līdz ar to mums ir lielas atlaides. Nākas pierādīt telefonā uzrādītās cenas. Jā, šajā gadījumā Bookinga mājaslapu lietot ir izdevīgāk.

Bet puisis ir izpalīdzīgs. Tas pastāsta, kuras no mūsu atzīmētajām vietiņām pilsētā ir vērts redzēt, un kur vispār doties pēc Kolombo. Cenas ārzemniekiem ir daudz augstākas kā vietējiem, tāpēc būs jāpamaina plāns. Izrādās, ka ne katrā klintī būs iespējams uzkāpt bez maksas. Tiekam brīdināti par sastrēgumiem Kolombo, it sevišķi darba dienās. Un par negaidītām lietusgāzēm. Jā, šodien apmācies. No viesnīciņas gan izejam tikai pusdienlaikā, jo galvenais uzreiz nopirkt biļetes uz Vjetnamu. Tuvojas svētki, kad viss ļoti sadārdzinās. Lētākās biļetes izdodas atrast uz 16. decembri. Tātad divas nedēļas Šrilankā!

Dodamies uz galveno ielu, lai paņemtu autobusu. Kāds pārsteigums mūs sagaida, kad uz ielas uzzīmētās gājēju pārejas tiek ievērotas! Nu tas ir kas neredzēts! Šī valsts tomēr ir lielu soli priekšā Indijai! Sēžamies busā. Tas gan nebrauc līdz mūsu iecerētajai vietai, bet apstājas it kā netālu. Satiksme ir šausmīga. Knapi kustam. Tā arī ir, kā teica viesnīciņas darbinieks – sastrēgumi ir tiešām nebeidzami. Deviņi kilometri – stundas brauciens. Pa ceļam gan redzam pilsētas nomales. Tepat ir pludmales, veikali, restorāni un pat kinoteātri! Kā ceļš brīvāks, autobuss, kā ierasti, uzņem ātrumu, apdzen un pīpina. Kādā brīdī mūsu šoferis nogriež ceļu citiem busiem un konduktors vēl izkāpj ārā un tos salamā. Jā, te nav kā Indijā, kur visiem vairāk vai mazāk vienalga. Tur nekāda stresa, visi pieraduši pie pūļiem, nekādas personīgās telpas, kur nu vēl sastrēgumiem. Te gan viss tiek uztverts asāk. Bet tāpat braucieni busiņos maksā tikai desmit centus.

Pēc ilgā brauciena nokļūstam krustojumā, no kura tālāk ceļu turpinām kājām. Ielas ir tīras, liekas, ka ir tik maz cilvēku pēc trakās Indijas! Nokļūstam templī. Gangaramaya templis sastāv no vairākām ēkām, pilnām apbrīnojamu lietu. Buda no akmens, no plastmasas, no zelta, ziloņkaula un vēl daudz kā cita. Jāmaksā pusotra eiro ieejas maksa abiem un tad var izstaigāt palielo kompleksu, kas tiešām ir par un ap Budu. Statujas, atklātnītes, atribūti, fotogrāfijas un daudz kas cits. Kādā telpā ir milzīgas Budas statujas, citā atrodas svētais koks. No Budas neizbēgt. Tiešām interesanti, cik daudz dažādu relikviju vietējie šeit sanesuši. Īsts muzejs un īsta izstāžu zāle! Te rindās gaida arī citi “baltie”. Vietējie nāk lūgties. Kāda meitene ap svēto koku met vairākus riņķus ar ūdens glāzi rokā.

Pēc šī tempļa dodamies uz netālu esošu ezeru, kas gan nebija mūs sarakstiņā, bet viesnīcas puisis mums to ieteica apskatīt. Te arī uzcelts templis Budam, bet informācijas plāksnē nosaukta tā pati cena. Nu neatstāsim katrā templī to „trīnīti”. Tomēr, kad jau dodamies prom, mums pajautā, vai nākam no lielā tempļa. Izrādās, ka tur apmaksātā biļete der arī šai vietiņai. Un te arī ir jauki. Ap ezeru sabūvētas augstceltnes, kas arvien paplašinās. Un tepat netālu atrodas arī kāda zaļa saliņa, kur musulmaņu meitenes atklāj ierasti aizklāto seju mīļotā apskāvienos. Vārnas dzied citādāk, ārā temperatūras neļauj atvilkt elpu. Bet ir mierīgi un skaisti. Ja ne tā satiksme.

Atkal jākāpj autobusā, lai sasniegtu centrālo tirgu. Ar kājām gan šos pāris kilometrus noietu ātrāk. Tādas čupas! Militārie spiežas iekšā satiksmē un nolauž tuk-tukam spogulīti. Bet nu nekustam uz priekšu. Esam sastrēguši! Pārāk daudz tukšu tuk-tuku un auto ar vienu cilvēku pie stūres. Ja tā turpināsies, sala galīgi sasprūdīs! Bet tā arī uz priekšu daudz netiekam, jo drīz visus no busa dzen ārā. Izrādās – braucamā iela slēgta. Nu ko – ja jau visi kāpj ārā, gan jau tā arī jādara. Turpinām ceļu kājām, un tad arī redzam iemeslu sastrēgumiem un slēgtajai ielai. Te liels cilvēku pūlis ar plakātiem rokās stāv pie kādas ēkas un ko skaļi sauc. To ne filmējam, ne fotografējam, vienkārši raitā solī izejam pūlim cauri.

Nokļūstam pie Beiras ezera, ko sauc par Kolombo sirdi. Ūdens, gluži kā mazajā ezerā, ir zaļš no ūdens augiem. Koloniālajā laikā ezers un tā kanāli tika izmantoti preču pārvadāšanai pilsētas ietvaros, un vēl joprojām ezeram saglabājies portugāļu dotais vārds “Beira”, kas nozīmē “robeža”. Te var gan laivot, gan vērot putnus. Mēs gan ezera krastā ilgi neuzkavējamies, jo dodamies uz vilciena staciju, lai noskaidrotu, kas notiek ar vilciena biļetēm. Viens pēc otra darbinieki mums palīdz ar padomu, norādīdami uz rezervācijas kasēm un uz vilciena informācijas centru. Pa ceļam vēl paspējam pastrīdēties ar ūdens pārdevējiem. Uz ūdens pudeles ir rakstīta maksimālā pārdošanas cena, tāpat kā Indijā. Bet aukstu ūdeni pārdod par 10 centiem dārgāk. Indijā tieši redzējām reklāmu, ka nekādā gadījumā šo maksimālo pārdošanas cenu nedrīkst pārkāpt, par to ir jāziņo. Bet tāpat pārdevējs mums nedod to auksto ūdeni, vismaz tiekam pie silta.

Vilciena informācijas centrā mums paskaidro, ka uz mūsu nākamo izvēlēto vietu vilcieni iet četras reizes dienā. Brauciens uz Kandy ir trīs stundu ilgs. Katram no četriem braucieniem ir trīs klases, zemākajā biļete ir pusotrs eiro, augstākajā līdz pat sešiem eiro. Jautājam par vietām uz tālākajām pilsētām, bet tad dzirdam nepatīkamu ziņu – līdz tūristiskākajiem galamērķiem vilciena braucieni esot rezervēti līdz pat decembra beigām. Savukārt lauku reģionos, kur vilcienu neesot, busu braucieni aizņemot daudz laika. Tikai ar mašīnu varot pārvietoties. Nu nez, cik tur taisnības. Dodamies uz rezervācijas kasēm pēc biļetes. Patīkami, ka te ir tāds infocentrs.

Rezervācijas birojs mazs, stāvgrūdām pilns ar vietējiem un ārzemniekiem. Izstāvam nepareizās rindas un tad arī tiekam pie īstās kases. Grūti mums iet ar šrilankiešu angļu valodas saprašanu. Bet beigās skaidrs, ka gandrīz viss ir pilns, tiekam pie kādas laimīgās biļetes parīt.

Un tālāk jau Petah, viens no vecākajiem Kolombo apgabaliem. Skaņas, smakas un smaržas, tirdziņi un satiksme, protams. Pārdevēji kārto augļus, mazajās ēstuvītēs neriskējam ēst. Te visur pārsvarā ir gaļas ēdieni, grūti ko veģetāru atrast. Bet saulē stāvējušajai vistai nepadosimies. Tirgus ir liels, košs un tik patīkami tīrs pēc tiem Indijas tirgiem! Lieli plakāti un daudz pircēju. Sāk līt lietus, pārdevēji steidz segt savas preces, bet mēs patveramies mošejā. Te netrūkst arī mošeju un baznīcu. Jami-Ul-Alfar mošeja ir sarkanbaltiem ķieģeļiem celta un tiešām ir ļoti skaista. Jāvelk arī īpašās drēbes, bet tālāk par mazu priekštelpu tāpat neļauj iet. Tomēr ieskats gūts.

Tad atkal cauri tirdziņiem, kas jau sagatavojuši Ziemassvētku dekorācijas un dāvanas, nokļūstam kādā ēstuvītē, kur par sešdesmit centiem ēdam šrilankiešu tradicionālos rīsus ar mērcēm un dīvainiem dārzeņiem. Atkal pavisam jaunas garšas. Te ne visi ēd ar rokām, bet arī tādi atrodas. Tad atkal skaistas ēkas un dažas slēgtas ielas. Lielveikalā nopērkam vietējo tēju un atklājam, ka arī te neņem burzītas banknotes, lai gan tādas mums izdod. Vienmēr dusmas par to – ja jau paši tādas dodat, kāpēc gan neņemat pretī? Tam cītīgi jāseko līdzi. Interesanti, ka bieži tualetes vīriešiem un sievietēm ir pavisam atsevišķās vietās.

Visā Kolombo ostas apgabalā ir skaistas ēkas no koloniālajiem laikiem. Bākas un pulksteņtornis. Kādā ēkā atrodam arī alkohola veikalu, kur painteresējamies par cenām. Izrādās, ka šrilankiešiem ir pašiem savs alus, kas maksa ap 80 centiem. Lētāk kā Indijā. Ejam pa skaisto ostas apgabalu, apskatot arī veco parlamenta ēku. Dažreiz var redzēt cilvēkus ubagojam, bet ne daudz. Uz ielām tomēr tīrs, gājēju pāreju ideja strādā. Tā nokļūstam Galle Face Green, kas ir zaļas zāles strēle jūras krastā, kur vietējie spēlē kriketu, citi bauda ēdienus un dzērienus krastmalas ēstuvītēs. Te gan alum cena ir pieckārtīga, jūras veltēm arī neuzticamies, jo tāpat viss tiek turēts saulītē. Jauki gan, ka krastmala nav tik piemēslota kā Indijā un ūdenstilpnes te nesmird pēc kā miruša un pūdēta.

Pašā vakarā laiks trakajai satiksmei atpakaļceļā uz viesnīcu. Kāpjam savā simtajā autobusā, kas atkal nesas kā trakais, pīpinādams un strauji bremzēdams. Bet šoreiz esam bez somām, un nemaz nestāvam kājās, tā kā nu jau var arī paciest.

Nokļūstam atpakaļ viesnīciņā, un atkal sākas lietusgāze. Izrādās, ka tagad Šrilankā ir lietus sezona. Sausā sezona ir tad, kad arī Latvijā ir vasara. Nez, kā tad būs tālāk. Grūti jau to dabu pētīt tādā mitrā, karstā un vēl sutīgā laikā. Bet pagaidām Šrilanka ir jau iekarojusi mūsu sirsniņas.

Viesnīcas darbinieks arī skaidri pastāsta, kur tiešām šajās divās nedēļās mums vērts doties. Apskates objekti, tempļi un tās citas senās vietas, ko esam atraduši, ārzemniekam maksā krietnu naudiņu. Bet daba ir par brīvu, tāpēc vērtīgāk doties iepazīt to. Un tam varam tikai piekrist. Mainām savus plānus diezgan krasi, atmetot senās Šrilankas pilsētas pret svēto kalnu un tējas laukiem. Tā jau ir, mūs jau arī tā daba saista.

Vēlāk dodamies uz veikalu pēc garšvielām. Tā kā te ir pieejama virtuve, gatavojam paši. Mums aizdod lietussargu. Interesantākais, ka veikalā neizdod 40 rūpiju atlikumu, kas ir divdesmit centi. Un arī cenas precēm atšķiras stendiņos un čekā. Tā kā cītīgi sekojam līdzi saviem izdevumiem, no dažām precēm atsakāmies, jo paši esam sajaukuši cenas, bet tad arī pieprasām neizdoto 20 centu atlikumu. Mums atvainojas – tā tam nevajadzēja notikt. Redz, tomēr veikalos arī šmaucas. Čekā kā nekā neuzrādās, cik izdots. Un izdots nepareizi.

Dienu noslēdzam ar šrilankiešu alu. Nekāda vaina! Priecājamies, ka tomēr esam nokļuvuši šajā interesantajā valstī!

**

Šīsdienas atklājums. Šrilanka ir valsts, kur, šķiet, var atrast visu kāroto. Viens no labākajiem safari galamērķiem ārpus Āfrikas. 26 nacionāli parki, lietusmeži, tējas plantācijas, senas pilsētas un pludmales. Vairāk kā simts dzīvnieku sugu un vairāk kā 400 putnu sugu. Taureņi, čūskas, dažādas ķirzakas. Šrilanka ir valsts, kur iespējams ieraudzīt gan lielāko zemes zīdītāju ziloni, gan lielāko ūdens zīdītāju vali. Šīsdienas atklājums ir tāds, ka šajā valstī atrodas arī pasaulē vecākais cilvēka iestādītais koks. Tas atrodas Anuradhapura pilsētā, vienā no senajām Šrilankas galvaspilsētām.

Un tas ir svētais vīģes koks jeb bo-koks – 2300 gadus vecs, saukts par Sri Maha Bodhiya. Tiek uzskatīts, ka koks tika iestādīts 228.gadā pirms mūsu ēras. Nu re – vecākais dzīvais koks uz planētas ir tieši te, audzis vairāk nekā divtūkstoš gadu! Tiek teikts, ka koks ir atgriezums no Bodh Gaya koka Indijā – tieši tā koka, zem kura sēžot Buda ieguva apgaismību.

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2028 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1040)

Nu ko, jāsaka “Atā” Indijai!

Pieredze atkal vienreizēja! Jau esam izdomājuši, kuras vietiņas te vēl gribētos izpētīt, tās atrodas šīs valsts ziemeļu daļā. Tad jau redzēs, kad un kā tas izdosies!

Jāizrakstās no istabiņas deviņos, jo deviņos bijām ierakstījušies. Te viss notiek uz divdesmit četrām stundām. Tepat uzejam aprakstu par Madurai. Šī ir otra lielākā pilsēta Tamil Nadu štatā, un izrādās, ka tieši te Šiva izdarīja savus sešdesmit četrus brīnumus. Pilsēta zināma arī ar tās jasmīnu ziedēšanas laiku, lai gan pati tā esot celta lotosa zieda formā.

Atstājam somas, lai dotos brokastīs. Šoreiz rīsu nav, bet ir maize, un ar to pietiek. Atgriežamies pēc somām un nokļūstam autoostā. Autobusus uz lidostu nav viegli atrast. Te vispār nav nekāda sistēma. Smilšainajā placī ik pa laiciņam vienu busu nomaina cits, tie kopumā ir kādi desmit nepārtraukti. Kā vakardien noskaidrojām, jāmeklē 76. vai 10.autobuss. Tomēr tie kā nav, tā nav. Kāds kaulains suņuks pienāk mums klāt, to paglaudām un izbarojam cepumu paciņu, kamēr vietējie brīnās, kāpēc mēs te ar “ielas dzīvniekiem” draudzējamies. Ieraugām 76.busu, tam pieskrienam klāt, bet tur konduktors saka, ka jābrauc ar desmito. Tad sākam apstaigāt arī citus busiņus, viedokļi mainās, skaitļi nu jau ir dažādi. 10L buss saka, ka nav īstais, bet pēc pusstundas meklējumiem piebrauc 10J, kas tad arī brauc uz lidostu.

Nu ko.. Ārā no Madurai. Pāri upei, no kuras nāk briesmīgas smakas, garām ielu ēstuvītēm, tur guļošām govīm un košiem templīšiem. Viss forši!

Nokļūstam lidostā, pirms ieiešanas kurā ir jāuzrāda biļetes un pases. Tad tas jādara vēlreiz jau pirms bagāžas nodošanas lodziņiem. Mūsu lidojums uz Šrilanku uzrādās, tā kā lidosta ir īstā. Protams, drošības pēc esam ieradušies pat ļoti laicīgi.

Pēc divu stundu gaidīšanas varam reģistrēties un nodot bagāžas. Sākumā mums bija tāds apmulsums par bagāžām, jo to pievienošana bija dārgāka kā biļetes. Bet tad kārtīgi izstudējām – bagāža iekļauta lidojuma cenā. Līdz ar to mums katram trīsdesmit kilogramus ļauts pārvadāt. Pirms somu nodošanas jāiziet skeneris. Un šoreiz ir arī tā reize, kad mums noņem šķiltavas. Vēl ilgi apsargi domā par gāzes deglīti, bet beigās to atstāj. Neko, tālāk bez šķiltavām. Somas sver 9 un 14 kilogramus. Esam gatavi iet pārbaudes.

Lidojumu ar mums gaida divi vācieši un vesels bars šrilankiešu, kas izskatās gluži kā indieši. Tikai vairs nevienam nav bruncīšu un sari. Drīz atveras imigrācija, dodamies atvadīties no Indijas ar oficiālu zīmogu. Imigrācijas vīram ir daudz jautājumu, sākot ar mūsu apmeklētajām vietām Indijā, mūsu nodarbošanos līdz Latvijas iedzīvotāju skaitam un kaimiņvalstīm. Šrilankas vīzu un izlidošanas biļeti neprasa. Drīz nokļūstam telpā pie vārtiem. Tā ir pavisam neliela. Jāiztērē rūpijas, tāpēc paņemam pa sviestmaizei, kas lidostā arī ir lētas. Sviestmaižu pārdevējs gan šķiet nogarlaikojies.. Vai arī traks. Tas runā ar sviestmaizēm, spļauj ārā dīvainus jociņus. Pie sevis atkārto: “Viss, paņemtas pēdējās maizes. Viss. To vairs nav. Pašas pēdējās. Ko es tagad darīšu?”..

Tepat ir arī alkohola veikals, kur cenas ir gluži kā Eiropā. Bet te pārdevējs pie katra ienācēja pieceļas kājās, gaidot, kad kāds beidzot izdarīs pirkumu. Tā gan neviens to nedara. Un tad arī lidojums. Lidmašīnā mūs sagaida citāda paskata sievietes, skaistos tērpos spilgti sarkanu lūpukrāsu. Tās liek plaukstas kopā un paklanās, sakot “Namaste”, kas nozīmē “Es sveicinu Dievu tevī”. Tiekam pie sēdvietām, ātra drošības instrukcija un paceļamies gaisā. Drīz Šrilanka!

Šrilanka ir apmēram tikpat liela, cik Latvija, bet te dzīvo vairāk kā 20 miljoni iedzīvotāju. Arī Šrilankā ir rūpija, bet cita gan. Indijas rūpijas no valsts nevar izvest un Šrilankā apmainīt. Abu šo valstu valūtas ir “slēgtās” valūtas, līdz ar to ceram Šrilankas naudiņu izņemt lidostas bankomātā. Šrilankas iesauka ir „Indijas okeāna pērle” un „Indijas asara”. Par pērli to visdrīzāk sauc tās dabas ainavu dēļ. Bet par asaru, jo tā arī ir asaras formā, un atrodas tieši pie Indijas.

Lidmašīnā pašķirstām žurnālus ar labākajām vietām Šrilankā, bet neatrodam ēdiena pasūtīšanas lapu. Un tas vienmēr nozīmē, ka būs ēst. Un tā arī ir. Paceļamies, tiek pienestas sviestmaizes, sula un lūgts visiem sagatavoties lidmašīnas nolaišanās laikam. Jā, viss notiek tieši tik ātri. Lidojums ir vien 40 minūšu ilgs!

Un tā nu esam klāt. Sāksim šīs vēl neizpētītās vietiņas piedzīvojumu! Jau lidostā mūs sagaida pārsteigums – tik daudz “balto”! Nu gluži kā Eiropā! Varbūt pat vairāk! Esam pārsteigti. Nu noteikti, ka Šrilankā būs dārgāk. Neesam pierezervējuši viesnīcu, bet imigrācijas lapiņā jāuzrāda tās adrese. Paņemam kāda kartē atzīmēta moteļa adresi. Tad stāvam milzīgās rindās kopā ar citiem rietumniekiem, dzirdam gan vācu, gan franču un angļu valodas. Un tad pienāk mūsu kārta runāt ar kārtības sargiem. Tie neprasa ne vīzas apstiprinājumu, ne izlidošanas biļeti. Vien to lapeli, ko tikko aizpildījām. Hmm, varbūt viss saglabājies sistēmā? Bet nu re – nav tie 80€ jāmaksā par vīzu, bija vien 30, ja izdodas atrast oficiālo mājaslapu tās elektroniskai saņemšanai. Viss lieliski!

Lidosta ir neliela, uzreiz jau gaida taksisti, pat pirms bagāžas saņemšanas. Mūsu lidojums gan sarakstā neuzrādās, ejam no viena lidostas darbinieka pie otra. Viens no menedžeriem ir smieklīgs – tas pienāk ar mums pie ziņojumu dēļa un prasa lidojuma numuru. To nosaucam. Vīrs brīnās: “Bet jūsu lidojums te neuzrādās”. Mēs sakām, ka tā jau ir tā problēma. “Vai atlidojāt no Čennai?” “Nē, no Madurai”. “Cik dīvaini. Tāda taču te nav.” “Jā, tāpēc jau vēšamies pie jums”. Arī indiešu tantes ar saviem bagāžas ratiem ir smieklīgas. Tās metāla braucamo nevar savaldīt un tad triecas viena otrā vai stabos lidostas zālē.

Beigās kāda cita darbiniece mums nosauc vienu bagāžas līniju, kas nav uzrādīta nevienā sarakstā, un tur jau riņķo mūsu somas. Tās dabūjuši, dodamies uz informācijas stendu, kur apstiprina, ka busi uz pilsētas centru iet. Brauciens maksā eiro katram. Nu nav tik traki. Lidostā ir arī bankomātu rinda. Protams, zaudējam gan komisiju, gan ar valūtas maiņu. Tomēr kopumā arī nav liela bēda. Apmēram desmit eiro par šo bankomāta izmantošanas prieku. Nu gan priecājamies, ka ir ārzemnieku rinda uz tiem bankomātiem, jo viens uzreiz steidz atdot mūsu karti, kas palikusi iekšā aparātā. Nu ja – Indijā visu laiku bija “naudas izņemšana bez kartes”, kas nozīmē, ka karte jāieliek, uzreiz jāizņem, un tikai tad var veikt darbības. Te savukārt ir kā pie mums.

Atteikuši visiem taksistiem, dodamies uz busu. Tur mums nosauc nedaudz augstāku cenu, jau atmetam ar roku, meklējot citu braucamo, bet vīri skrien atvainoties, skaidrodami, ka tas par bagāžu. Vēl papildus pāris centi. Mēs jau esam pieraduši, ka visu laiku kāds mūs mēģina apmānīt, tāpēc asi reaģējam uz notiekošo. Zinām jau gan, ka tā nav pareizi. Iekāpjam autiņā un gaidām braucienu. Somas gaidot paspējām pierezervēt arī lētāko viesnīciņu, kas atrodas 10km attālumā no centra. Bet nu nebūs tie busiņi tik dārgi, izbraukāsim. Pagaidām Bookingā cenas visam ir augstas. Nav brīnums – bagātie ārzemnieki noteikti neatsakās samaksāt lieku centu. Tā nu ceram šodien atrast savu naktsmītni. Interneta telefonā vairs nav, ārā satumst. Bet vismaz ir silti. Žēl gan, ka no visiem 30 kaučsērfinga saucieniem un pat atklātās vēstules mūs neviens Šrilankā nav gatavs uzņemt. Ceram uz veiksmi ārpus Kolombo.

No lidostas līdz Kolombo ir veseli 30km. Ilgi nākas gaidīt, līdz autobuss sakustas, un Arča vēl paspēj salamāt šoferi par mānīšanos. Ja neizbraucam pēc desmit minūtēm, tad nevajag teikt, ka tūliņ brauksim. Skaidri un gaiši jāsaka, ka vismaz pusstunda vēl jāgaida. Neapmierinātais šoferis sēžas pie stūres un esam ceļā, kas patiesībā ir ļoti gluds un labs. Jā, tāda civilizācija ārpus Indijas. Tomēr Indiju arī vajag izjust, lai spētu saprast to milzīgo kontrastu starp trakumu un mieru. Īsts trakums pagaidām bijis tikai Ķīnā un Indijā.

Un tā braucam pa pārsteidzoši gludajiem ceļiem līdz sasniedzam Kolombo pilsētas centru. No turienes jātiek tālāk. Kā reiz esam autoostā, bet nu mūs aplenc tuk-tuki. Un šoreiz tie ir kā neiznīcināmi odi. Ja sākumā saprotam to vēlmi mūs pierunāt uz braucienu, tad beigās jau paliek kaitinoši, ka tie neatkāpjas no mums ne soli, lai uz kuru pusi mēs skrietu! Beigās no kāda vietējā uzzinām, ka busi uz mūsu rezervēto viesnīcu iet no cita ceļa, un tā pa tumsiņu nokļūstam arī līdz turienei. Šodien svētdiena, nav tik daudz transportu, kā mums skaidro. Bet atnāk 100. autobuss, kuru mums palīdz atrast vietējie, un esam ceļā. Protams, iespiesti kā konservu kārbā, un vēl ar somām. Brauciens ir traks. Kā Arča saka, Šrilanka viņu ir nošokējusi jau pirmajās minūtēs ar trakajiem tuk-tuk šoferiem un nu vēl šis. Buss brauc tā, it kā tajā nebūtu pasažieru, bet jāstartē F1 sacīkstēs. Ātri, pīpinot, strauji bremzējot un apdzenot. Pa ceļam buss tiek pielasīts tik pilns, ka nav vairs vietas gaisam. Bet mūs tāpat uzrunā kāds vīrs, sakot, ka redzējis mūs sēžam aiz viņa autobusā, kas nācis no lidostas, un uzreiz sniedz savu vizītkarti – tas pārdod rotaslietas. Brauciens ir ilgs, tādā stundā arī ir sastrēgumi. Bet gar ceļmalām var redzēt pat veikalus un ļoti kārtīgas ēstuvītes. Liekas, ka šī valsts varētu būt kā miniatūras, civilizētas Indijas variants.

Un tā sasniedzam arī vietu, kur jākāpj ārā. Arī viesnīca ir paslēpusies – bez vietējo palīdzības nu nekādi to neatrastu. Mums tiek piešķirta istabiņa ar gultu uz dēļu plāksnēm. Tepat paliek arī krievu meitenes, bet Arča šoreiz ir par to, lai krieviski nerunājam. Citādi būšot kā pagājušo reizi, kad viņam krievu dāmas uzreiz veda pieskatīt savus bērnus.

Vakarā izejam apskatīt tās ēstuves. Cenas tādas pašas kā Indijā, vien nemākam vēl pateikt, vai mums pievieno to īpašo „tūristu” nodokli. Arī veikalā iepērkamies, lai no rīta pagatavotu brokastis viesnīcas virtuvē. Jāatzīst, ka pašu gatavoti makaroni ar dārzeņiem mums izmaksās tikpat daudz, cik brokastis ēstuvē. Jā, šajās valstīs gatavot pašam nemaz nav izdevīgāk.

Un tā uzsākam savu Šrilankas piedzīvojumu. Šķiet, ka būs tiešām interesanti!

**

Šīsdienas atklājums. Indijā ir vieta, kas ir pavisam tuvu Šrilankai. Patiesībā, arī pēc kartes liekas, ka senāk abas valstis būtu savienojis tilts. Bet vai tā ir patiesība? Paskaties kartē. Tā zemes līnija, kas no Indijas stiepjas Šrilankas virzienā, tiek saukta par Ādama tiltu. Ādama tilts ir sēkļu, saliņu un koraļļu rifu josla starp Indostānas pussalu un Šrilankas salu. Daži saka, ka šis tilts ir pierādījums tam, ka reiz Šrilanka un Indija bija savienotas. Ir atrastas arī dažādas piezīmes, ka līdz pat 15. gadsimtam tiltu bijis iespējams šķērsot kājām, bet 1480. gadā vētras iespaidā tilts sabrucis. Interesantākais – tiek pieņemts, ka tilts bijis cilvēku taisīts. Pašiem hinduistiem ir leģenda, kas vēsta par to, ka tiltu uztaisīja dievs Rama ar mērkaķu dieva Hanumama un Vanara armijas palīdzību, lai atrastu Ramas sievu Situ, ko uz Šrilanku aizvedis un nolaupījis bija valdnieks Ravana. Tomēr nevienam no šiem stāstiem nav oficiāla apstiprinājuma. Tad bija tilts vai nebija? Īsta mistika.

*

Iztērētie līdzekļi: ~21 eiro*188 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2012 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1030)

INDIJA 64. – 95.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"