Home Indija 64. – 95.diena

Indija 64. – 95.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

ŠRILANKA 96. – 110.DIENA

Nu ko – mūsu pēdējā diena Indijā!

Esam izgulējušies, pajogojuši, dodamies brokastīs. Bet pirms tam – jāatrod frizieris! Tā kā beidzies „neskūšanās novembris”, kā mums to visur apkārt reklamē, Arča beidzot nolēmis tikt vaļā no savas bārdas. Frizieri Indijā ir ik uz stūra, ātri vien kādu mazu salonu atrodam. Trīs krēsli šaurā telpā, trīs indieši apstrādā klientus, un Arču uzreiz kāds gatavs paņemt. Protams, tie arvien pārjautā, vai tiešām matus un bārdu kaut nedaudz nevajag atstāt, jo indieši tomēr lepojas ar savām matu rotām. Bet Arča tomēr tiek pie tā skuvuma. Nu beidzot atkal zods elpo! Tas Arčam izmaksā nepilnus divus eiro.

Brokastis ejam ieturēt vakardienas atklātajā ēstuvē. Tā, protams, pilna, bet te nav nekas neparasts, ja tiek aizpildītas visas brīvās vietas, līdz ar to arī mēs tiekam piesēdināti pie kāda galdiņa, kur jau brokasto kāds indietis. Tiekam pie rīsiem, tā kā nav jācīnās ar brokastu plāceņiem.

Šodien ir sagatavošanās diena, bet vēl lidojumam reģistrēties nevar. Tāpēc sākumā dodamies uz autoostu, kur noskaidrojam, ka busi iet gandrīz līdz pašai lidostai, paliks pusstundas gājiens. Un tas ir daudz izdevīgāk kā ņemt autorikšu. Tad apstaigājam dzīvīgās ieliņas, iegādājoties pāris augļus. Smejam, kā cenas atšķiras, un kā vietējie tās sāk pazemināt, tiklīdz dodamies prom. Tiekam pie indiešu brīnumogām, no kā taisa pusi no ajūrvēdas produktiem, bet banānus tā arī nenopērkam, jo mūs visi acīmredzami mēģina apkrāpt.

Atkal apstaigājam kinoteātrus. Varbūt šodien vēl iesim uz kādu indiešu filmu, uz atvadām. Vienā kinoteātrī nākas ilgi skaidrot, līdz saņemam atbildi par to, kāda tad filma tiek rādīta. Esot slavens aktieris. Bet, protams, filma rādīta četras reizes dienā, pašlaik vēl nav pieejama. Citā kinoteātrī ir cita filma, bet tā plakātā izskatās daudz amerikanizētāka, tāpēc nav jēgas. Atgriežamies viesnīciņā, lai pabeigtu pēdējos sagatavošanās darbus. Kas zina, kā Šrilankā būs ar internetu un informāciju. Esam atraduši izmaksas autobusiem un iespēju tikt līdz Šrilankas galvaspilsētas centram. Un tas jau ir labi.

Bet Indija, nu ko – drīz būsim civilizācijā. Bet nu nekad jau neapniks šī zeme, kur ir vairāki tūkstoši dievību – katrs var atrast savu nepieciešamo! Krāsainie tirdziņi, spožie tērpi un neparastā ikdienas dzīve. Indija, Tu esi tik ļoti īpaša! Tieši Dienvidindiju pārvaldīja 18 dinastijas četrtūkstoš gadu ilgā periodā. Un tieši dienvidi ir lielākais garšvielu ražotājs. Un mums prieks, ka nu esam iepazinuši arī šo Indijas pusi!

Viesnīcā atklājam, ka nopirktie mango ir zaļi un arī brīnumogas vēl nav gatavas. Bet nu neko – kādam noteikti tās noderēs, atdosim uz ielas. Dodamies pusdienot, pie reizes arī izprintēt visas biļetes – gan īstās, gan tās, kas ir sataisītas. Izlidošanas biļetes ir jāuzrāda, bet patiesībā mums uz Vjetnamu lidojums vēl nav nopirkts. Ja nu kas notiek ar to Šrilanku? Nu nevar jau tā riskēt!

Mūs restorāniņā atkal laipni sagaida viesmīļi, darbinieki pat neatkāpjas no mūsu galdiņa, jo interesanti jau skatīties uz to vienīgo ārzemnieku. Ēdienkarte te ir tiešām plaša, divi dārgākie ēdieni maksā pusotru eiro, pārējais ir piecdesmit centu līdz eiro vērtībā. Paēdam jaunas mērces un ceptas sēnes – īstas atvadu vakariņas. Un tad dodamies printēt biļetes. Ja Indijā vajag sameklēt vietu, kur to iespējams izdarīt, jāmeklē pēc „Xerox”, jo tā te sauc drukātavas. Vienā printeris salūzis, citā mūs aicina apsēsties, kamēr trīs vīri ķeras pie darba. Patiesībā, viens ir kāds parastais iedzīvotājs, kas vienkārši izdomā mūs pavadīt iekšā drukātavā. Smieklīgākais, ka izdrukājot biļetes, paši vīri sākumā kārtīgi pārlasa katru rindiņu. Arī tās, kas ir latviski. Nu tā, it kā tā būtu viņu atbildība, vai viss kārtībā. Mums gluži vai jārauj lapas ārā tiem no rokām. Samaksājam piecdesmit centus un dodamies uz kino.

Šoreiz esam atraduši vienkāršāku kinoteātri, kur arī biļete maksā piecdesmit centus. Jā, nokļūstam īstā šķūnī. Liekas gan, ka senāk tas kalpojis kā teātris. Ir liela zāle un balkons, kurā mēs uzrāpjamies. Zālē ir koka krēsli un skatuve, uz kuras uzvilkts liels, balts ekrāns. Bet balkonā krēsli ir ērti. Te gan visas durvis vaļā, grieztos griežas lieli ventilatori, nav kondicioniera. Tas labi – nenosalsim.

Sākas filma. Gar kājām noskrien liela žurka, odi sāk uzbrukumu. Uz ekrāna ir kāda ļoti, ļoti veca filma – uz ekrāna vizuļo svītriņas, skaņa ir čarkstoša un skaļa. Sižets, protams, ir pavisam interesants. Kāda meitenei gadās dabūt bērnu no neprecētā vīrieša, brālis viņu sasit, tad nākamajā dienā meiteni atrod pakārušos. Brālis par to vaino mācītāju, kuram meitene sūdzēja grēkus, un arī viņu iet sist ar metāla stieni, bet uzrodas policija. Trakais indietis arī no policijas aizbēg, ielecot upē. No slīkšanas viņu izglābj kāda cilts sieviete. Tad brālis, protams, atgriežas pie misijas nogalēt mācītāju, bet tur jau pieaicināts mācītāja brālis policists. Kaujas, cīņas, sazvērestības. Beigās izrādās, ka mirusī meitene nemaz nebija pakārusies, to nogalēja mācītāja labā roka, ko tad beigās arī nogalē labais policists. Jā, un ar mirušās meitenes brāli arī beigās visi ir draugi. Visa filma lielākoties sastāv no dziesmām, dejām un tādām cīņas ainām, ka dažreiz pat skaļi sasmejamies. Bet vietējie ir sajūsmā, pēc katra lielāka kautiņa tie uzgavilē un svilpj. Protams, arī te filmas vidū ir starpbrīdis, kad visi iet iedzert tēju, ko kāds vietējais pie kinoteātra ēkas savārījis. Šo vietu gan apmeklē tikai veci indiešu vecīši. Tie arī pačurā uzreiz, kad un kur savajagas.

Katrā ziņā interesanti jau šajā Indijā. Ik diena ir kā negaidīts pārsteigums. Dažreiz dāvā pozitīvas, dažreiz šokējošas emocijas. Bet garlaicīgi te nekad nav bijis!

**

Šīsdienas atziņa: Lai kas piedzīvots, līdzi ņem tikai skaistākās emocijas!

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1803 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1024)

Naktī mūs sakož odi.

Tie mums tik ļoti ir apnikuši! Uztaisām īstu genocīdu, ķerot tos istabā un milzīgajā vannasistabā. Tagad visas sienas asins pleķiem. Bet tās jau ātri nomazgājamas. Tad dodamies brokastīs. Dažās vietiņās ir tikai rīsu plāceņi, citās cilvēki spraucas iekšā garās rindās, lai tikai pabrokastotu, tā kā jāiet diezgan tālu, lai atrastu tādu vietiņu, kur var arī apsēsties un mierīgi iekost. Protams, ir tikai rīta piedāvājumi, bet mums izdodas atrast tradicionālās indiešu maizes ar mērcēm, un viesmīlis arī pagadījies tāds jauks. Tas tikai nes arvien jaunu mērci, līdz beigās kādi divpadsmit dažādi trauciņi mums ir priekšā. Izbrīnījies viņš ir tad, kad jautājam kafiju bez cukura. „Bez cukura” ir tas, ko indietis vienmēr pārsteigts pārjautā. Vīram atstājam desmit centu dzeramnaudu.

Pieēdušies sasniedzam tempi, kas vakardien dienas vidū nebija vaļā. Tepat ārā jāatstāj apavi pie citiem kaudzītē, cerot, ka neviens nepaņems. Bet mūsējie ir pietiekami slikta paskata, lai izvēle kristu par labu citam pārim. Templis ir liels, var uzkāpt arī uz paša krāsainā jumta, par to piemaksājot desmit centus. Mums vēl darbinieki iedod saldumus. Vietējie jautā, no kurienes esam – šodien sakām, ka esam poļi. Ir interesanti paskatīties, kā templī attēlotās statujas indieši neprātīgi pielūdz, metoties zemē, skūpstot akmeņus, dāvājot ziedus un raudot, lūdzoties pēc brīnuma. Jā, atbildība ir pilnībā novelta uz to statuju, lai gan paša rokās taču sava dzīve jāņem.

Pēc šī tempļa dodamies uz to Madurai pilsētas galveno templi. Šoreiz mums abiem kājās bikses. Pa haotiskajām ielām, kur nepārtraukti notiek pīpināšana, gar govīm un suņiem, cauri tirdziņiem nokļūstam pie tempļa. Te iekša nedrīkst ņemt mobilo telefonu, jo šo templi fotografēt aizliegts. Jāatstāj arī somas, līdzi var ņemt tikai maku. Jau sapriecājamies – varbūt šis būs tikpat vienreizējs templis kā Deli. Ir viens tāds, kuru aizmirst mēs nekad nespēsim. Izejam vieglas pārbaudes, salamājot tos nekauņas, kas nepārtraukti mūs ignorē, spraucoties priekšā. Pie tempļa ieejas ir kase, kur ārzemniekam jāmaksā sešdesmit centu ieejas biļetes. Tepat ir arī kāds vīrs, kas piedāvā gida pakalpojumus par septiņiem eiro, un saka: „Jums jau tas tāpat nav dārgi”. Jā, šāda spriedelēšana mums nepatīk. Tas apgalvo, ka templis ir ļoti liels un mums vieniem būs grūti. Protams, būtu interesanti paklausīties, ko tad pielūdz tie indieši šajā vietā, bet tomēr pieturamies pie pašu spēkiem. Jau sākumā var redzēt to, kādās rindās stāv vietējie, lai tikai tiktu pie svētās statujas tempļa dziļumā, kur var ieiet tikai hinduisti. Uh! Cilvēki stāv ar dāvanām un puķēm tā, it kā ietu uz lielākajiem svētkiem. Tur, kur rakstīts „lūdzieties klusībā”, cilvēki dzied dziesmas un plaukšķina”. Nu traki kas traki!

Mēs apstaigājam zāles, kurās atļaut iet ārzemniekam. Protams, skaistas statujas, košas krāsas un burvīgi torņi. Ir daži „baltie” katrs ar savu gidu. Meenakshi Ammam templis ir viens no vecākajiem un svarīgākajiem tempļiem Indijā. Tiek uzskatīts, ka Šiva kādā no savām inkarnācijām apprecēja savu sievu Parvati vietā, kur nu ir templis. Templis tika arī izvirzīts pasaules brīnumu sarakstam, bet netika nominēts. Galvenais templis Šaivismā. Bet tomēr bez stāsta musm tas nešķiet tik ļoti pārsteidzošs. Jā, ir jauka vieta, kur pavadītu laiku.

Pēc lielā tempļa jādodas uz kino. Kamēr esam Indijā, tikmēr vēl varam izbaudīt tās viņu dīvainās filmas. Google saka, ka kinoteātri ir visapkārt, bet tā, protams, nav taisnība. Uzejam vienu no daudziem, bet tur filmas seanss pēc divarpus stundām. Daudzu kinoteātru vispār nav, lai arī kartē tie uzrādās, bet kāds ir pavisam tuvu mūsu viesnīcai. Te filma sākas jau pēc pusstundas, biļete maksā no pusotra eiro līdz diviem – dārgākās biļetes ir balkona sēdvietām, kuras neņemam. Mums pietiek ar zāli. Arī šajā kino četras reizes dienā rāda vienu filmu. Kinoteātros gan filmas atšķiras, tā kā – ja gribas redzēt ko jaunu – jāmeklē jauns kinītis.

No ārpuses kino māja ir noplukusi, bet iekša ir forši. Sākumā tiek ielaistas dāmas, un tad visi pārējie. Zāle ir liela, ekrāns un mīkstie krēsli. Viss forši. Vietas gan tiek piešķirtas, izvēlēties tās nevar. Sākumā skan skaļas reklāmas un šoreiz reklamē arī alkoholu. Daudzos štatos tā nevar. Un tad sākas indiešu jaunais grāvējs. Indiešu terminators. Kā sākas filma, tā vietējie auro, bļauj, svilpj, it kā būtu kādā koncertā. Un nemaz nebeidz! Diviem darbiniekiem nākas pūli pieklusināt. Nu ir tie indieši kā dzīvnieciņi – maz saprāta, vairāk reakcija uz notiekošo. Nav jau viņi slikti, tikai tādi primitīvi. Filma ir smieklīga, lai neteiktu vairāk. Kādu ļaundari, kas fiziski izveidojies no nozagtiem mobilajiem telefoniem un vēlas cilvēkus iznīcināt ar elektrības lādiņu, aptur mini robots, lidojošs uz baloža. Protams, vēl ir daudz spridzināšanas skatu, absurdu glābšanas misiju un vēl visa. Smieklīgas tās indiešu filmas, sevišķi fantastikas, bet paši vietējie tikai kliedz un spiedz kā redzēt dzīvo filmzvaigzni savā acu priekšā. Un šī pat ir 3D filma, patiesībā acīm baudāma. Filmas vidū ir starpbrīdis, bet arī filmas laikā pa zāli staigā kafejnīciņu darbinieki ar ēdienkartēm. Ja izvēlies kādu uzkodu, tā pēcāk tiek pienesta klāt. Zālē gan atkal ir kondicionēts gaiss, ir auksti un vēl odi mūs sakož, Bet pieredze kā vienmēr lieliska.

Pēc filmas dodamies uz tepat esošu ēstuvīti pusdienās. Izskatās jauka, uzreiz paņemam ēdienkartes, un cenas arī ir patīkami zemas. Mūs gan tūliņ viesmīlis aizvelk uz kondicioniera telpu, sakot, ka iedos jaunu ēdienkarti. Un jā – tajā cenas nedaudz augstākas, jo tā Indijā ierasts – tur, kur kondicionieris, tur dārgāk. Bet mēs jau kinoteātrī kārtīgi pasalām, tāpēc ceļamies vien kājās un pārsēžamies ventilatoru telpā. Pārmaiņas pēc pasūtām nūdeles un zupas. Un tad tiekam pie pavisam kā interesanta. Jā, Indijā līdz šim zupas nebijām ēduši, bet nu atnes divus mazus trauciņus – it kā tomātu un dārzeņu zupa. Tām klāt iedod piparu un sāls trauciņu. Un pagaršojam šķidrumu. Uhh! Tas ir tik piparots! Cik mēģinām, saprotam, ka te vismaz trīs tējkarotes melno piparu iebērtas uz plaukstas lieluma bļodiņu. Dedzina kaklu, garšu sajust nevar – tikai nedaudz čili un daudz melno piparu. Pat nepievaram tos traukus. Makaronu nav daudz, bet vismaz ir kādas citas garšas. Padzeram sulu un ejam sarēķināt pasūtījumu. Veselas divas reizes mums jautā nepareizu summu, vēl piemetinot, ka starpība jau neesot liela. Bet arī piecdesmit centi tomēr ir starpība un mums jau ir jābūt tiem, kas izlemj, vai ko papildus pasūtītajam apmaksāsim. Paši vainīgi – zaudēja klientus.

Pašā vakarā dodamies uz templi, lai redzētu vakara ceremoniju. Līdz tam atrodam ļoti jauku vietiņu, kur viesmīlis un apkopēja nemaz neatkāpjas no mūsu galdiņa, vērodami katru mutē ielikto kumosu. Esam te brīnums, bet par mums parūpējas. Maduras ielas ir izgaismotas, vaļā ir visi veikaliņi, kas līdz šim bija slēgti. Pavisam cita dzīve! Līdz templim ar mums nāk runāt pāris indieši, atgādinot, ka ceremonija templī ir tas, ko nokavēt nedrīkst. Bet, kad sasniedzam templi, tur priekšā milzīgas rindas uz pārbaudēm. Stāvam un domājam, bet tad nospriežam, ka nav ko – tādi bari!!!

Ieplānojam lēnā gaitā doties atpakaļ, paņemot kādus augļus vietējā tirdziņā. Bet tad nonākam pie citas ieejas, kur neviena cilvēka nav. Jautājam kurpju glabātājiem, vai šis punkts arī strādā – un izrādās, ka tiešām strādā! Nez, kāpēc visi iet templī no tās citas puses!

Tā nu atstājam telefonu, somas un kurpes katru savā glabātuvē kā te paredzēts, un dodamies iekšā templī. Pa ceļam mūs uzrunā kāds vīrs, atkal atgādinot, ka te taču ceremonija! Steidzamies vīram līdzi, templis gan ir pieklusis, tajā iedegtas svecītes. Savu vīru pazaudējam, bet tad jautājam apsargiem, kurā vietā tieši notiek ceremonija. Divi apsargi mūs vispār sūta atpakaļ uz izeju, citi nemāk paskaidrot. Beidzot kāds norāda uz vietu, kur grīda nu ar krītu izkrāsota baltā krāsā. Līdz ceremonijai jāgaida stunda.

Līdz tam pasēžam pie mākslīgās ūdenstilpnes tempļa teritorijā un pabarojam odus. Mums blakus piesēžas „balto” grupa ar gidi, kas saka, ka ceremonija, patiesībā, sākas nevis deviņos, bet bez piecpadsmit minūtēm desmitos. Nu neko – pasēžam, pastaigājam. Pirms desmitiem noteiktajā vietā sāk pulcēties cilvēki. Arī mēs esam starp tiem. Un tikai desmitos, kad mums jau nāk miegs, nāk vīri ar bungām, zvaniem un īpašu tauri, kam seko divi nesēji, kas uz metāla stieņiem nes kādu kasti, kurā aiz aizkariņiem paslēpusies kāda statuja. Tā tiek nolikta atzīmētajā vietā, ap kuru nu jau sastājuši gan tūristi, gan vietējie. Tad notiek statujas apdziedāšana, kamēr vietējie steidz kādam kaulainam ticīgajam sniegt naudu. Koncerts turpinās pāris minūtes, tad tiek atnests īpaša sudraba paplāte, uz kuras liktas ziedu virtenes tādā kā piramīdā, līdz vairs nevar sakrāmēt. Un tad šī ziedu čupa tiek paņemta, paņemta arī statuja un visi dodas iekšā zālē, kurā drīkst ieiet tikai hinduists. Visa ceremonija.

Nu neko, koncerts bija interesants, esam gatavi saldam miedziņam un mūsu pēdējai dienai Indijā jau rīt.

**

Šīsdienas atziņa: Neļauj savai rīcībai būt automātiskai reakcijai. Vienmēr „pieslēdz” prātu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1787 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1019)

Oho! Pedometrs telefonā rāda, ka sasniegts šī ceļojuma tūkstošais kilometrs!

Nu re, trīs mēnešu laikā esam veikuši labu pastaigu!

Bet nu pie nakts stacijā. Sākumā nevaram atrast uzgaidāmās telpas. Pati stacija ir kā liela guļamzāle, jo visi sagūlusies uz savām segām uz grīdas. Bet mēs tomēr tā negribam. Atrodam kādu sieviešu zāles pārzini, kam pajautājam par notiekošo. Tas mūs aizsūta atpakaļ uz pirmo platformu, sakot, ka uzgaidāmās telpas ir tur. Ejam atpakaļ uz platformām, bet tur tieši pirmā aizbarikādēta – notiek remontdarbi. Neko, paņemam nost barjeras un dodamies tur, ja jau tikām sūtīti.  Vienā no zālēm deg uguns – tas ir stacijas menedžera kabinets. Sirmajam vīram pajautājam, vai ir te kur palikt, jo vilciens iebrauca tik vēlu, ka vairs nav jēga iet pilsētā ko meklēt. Vīrs norāda uz kādu citu zāli un saka, ka te visu var.

Lielākajā zālē ir vesels bars vietējo, kas arī atraduši kā apiet barjeras. Bet visas vietiņas aizņemtas, gan uz krēsliem, gan uz grīdas. Apkārt skraida arī divu plaukstu lieluma žurkas, izskatās labi ēdušas. Mēs atrodam stacijas tumšāko stūri un noguļamies uz krēsliem tur. Protams, odi ir briesmīgi. Tiem nelīdz ne pūšamie līdzekļi, nekas cits, kā tikai izvēle – svīst un vilkt mugurā liekas drēbes trīsdesmit grādos, vai tapt sakostam. Mēģinām gan tā, gan tāi. Protams, daudz jau gulēt nesanāk, jo vilcieni kursē visu nakti, skaļi taurēdami, it kā par pienākumu uzskatīdami visus pamodināt.

Arī pie mūsu soliņa nāk gulēt daudzi, kāds jaunietis pat aprunājas. Tas saka, ka ir students no Indijas ziemeļiem, izdomājis atbraukt uz dienvidiem. Smejam par to, kā tas apraksta dienvidu indiešus – esot tumši, runājot citā valodā. Nedaudz pat bailīgi viņam te esot. Un tad puisis izprasa, kā tad vispār ir ceļot ārpus savas valsts, kas viņam liekas pavisam kas tāls un nesaprotams. Jā, vai maz var iedomāties, ka lielākā daļa pasaules nemaz nav spēruši kāju ārpus sava dzimtā reģiona?

Sagaidām rītu, acis jau nedaudz izdevies pievērt. Uzreiz kādā stacijas ēstuvītē paņemam kafiju un omleti. Te ir lētas omletes – ne tikai rīsu plāceņi! Cik forši! Un tad pārliecināmies, ka internetā visas atzīmētās viesnīcas ir dārgas. Somām plecos dodamies izpētīt, vai gadījumā nav lētākas. Tā sākas mūsu divu stundu ilgais gājiens pa pilsētu, kuru noklāj vieglas lietus lāses. Viesnīcas ir ik uz stūra, gan dārgākas, gan lētākas. Bet pat blakus esošām cenas kardināli atšķiras, ja pat istabas ir apmēram vienādas. Dažas istabiņas vispār izskatās kā alas. Pleķainu gultasveļu un cigarešu izsmēķiem pa grīdu. Protams, te tomēr ir iespējams atrast lētas vietiņas, par kurām mēs būtu ļoti priecīgi savā iepriekšējā, ļoti taupīgajā ceļojumā. Bet, tā kā tās ir mūsu pēdējās trīs dienas Indijā, esam nolēmuši paņemt vismaz simpātisku vietu, kur varam atpūsties pirms dārgākās Šrilankas, kur mums vēl neviens no desmitiem kaučsērferu nav atsaucies.

Un, kā jau bieži pierādās, pirmā vieta, kur ieejam, ir arī tā labākā, tāpēc pēc divu stundu ilgiem piedzīvojumiem un sarunām ar vietējiem atgriežamies, jautādami pēc īpašas atlaides. Protams, tādu nesaņemam, jo šoreiz esam kādā glaunā vietiņā, kur arī jāmaksā veseli desmit eiro naktī. Bet nu neko, lai jau. Protams, arī te istabiņā ir atrodami visādi kukainīši, bet jau esam samierinājušies, ka Madurai būs dārgāka. Pēc nelielas atpūtas to dodamies arī izpētīt.

Madurai ir viena no galvenajām pilsētām Tamil Nadu štatā, trešā lielākā te. Slavena tā ir ar saviem tempļiem. Bet pirms tiem jāiet taču paēst! Tā kā stacijā bija tik jaukas brokastis, domājam doties turp. Sākumā atklājam, ka ārā līst, un tad – ka mūsu vietiņa ir pamesta. Protams, tupat jau apgrozās pa pāris darbiniekiem, solot mums sacept rīsus. Tam piekrītam, un drīz jau sanāk arī citi te strādājošie. Viens vīrs ir neizsakāmi priecīgs redzēt mūs atkal. Tas pilnīgi atplaukst smaidā un gandrīz lec kājās no prieka!

Tad dodamies uz tempļiem. Pa ceļam izņemam naudiņu bankomātā, kas brīnumainā kārtā strādā, un mēģinām salabot Arča telefona ekrānu. Nu telefons tiek izjaukts un puisis mums saka, ka nez, kāpēc, tas jau iepriekš ticis vērts vaļa. Tad izrādās, ka Varkalas remontdarbnīca sastrādājusi kādas ziepes un telefons vairs nav labojams. Arča pagaidu variantam nepiekrīt, gaidīsim Vjetnamu, kur telefoni droši vien nāk iekšā no Ķīnas. Tur jābūt labākai kvalitātei pa zemākām cenām.

Madurai ir liela pilsēta, ielas ir ļoti haotiskas. Un, tā kā ik pa laiciņam līst, tās ir kā lielas dubļu peļķes, kājas jau vairs nav vērts sargāt. Apkārt atkal staigā govis, dažām ir iekaisuši ragi vai nagi. Žēl, bet infekcijas te var redzēt daudziem dzīvniekiem, cilvēki ar kādām fiziskām nepilnībām arī ir ik uz stūra.

Tempis ir ciet, jo, kā daudzās vietās, tam arī ir pusdienlaiks. Tāpēc tālāk dodamies uz mošeju rajoniņu, kur vairāk redzami musulmaņi, pilnībā segušies savām garajām drānām. Visur uz ielām notiek tirgošanās, sevišķi ar tekstilu. Laikam Madurai pilsētā ir rūpnīcas.

Aptiekā sapērkamies B vitamīnus, jo veģetāriešiem sevišķi jāpieskata B12 vitamīns, ko var iegūt tikai no gaļas. Un, protams, arī caurejas zāles. Lai arī brīnumainā, ļoti laimīgā kārtā Indiju esam izbraukuši ar priecīgu vēderu, kas zina, kā būs tālāk. Indijā tomēr zāles maksā pāris centus, lai gan iedarbojas lieliski.

Nokļūstam līdz kādai pilij, kas nu jau ir tūristiskāka. Vairākas ķīniešu grupas un divas „baltās” sievietes iet skatītes pili, kas ir galīgi nodrupusi, putni ir pieķēzījuši visu tās grīdu. Nu nekopj tie indieši savus apskates objektus, lai gan te pat jāmaksā 60 centu ieejas maksa. Pie ieejas ir kāju sprādzīšu tirgotājas, kas rotas sākumā pārdod par ļoti augstām cenām, mēģinot ieskaidrot, ka tās ir īstās ”indiešu cenas” un piemina, ka tas taču ir ļoti mazs bizness, kā te visi indieši dara. Tāda standarta frāze.  Tantei apsolām apdomāt piedāvājumu, bet, izgājuši no pils, metamies skriešus. Sieviete kādu laiciņu pat skrien pakaļ, bet mūs nepanāk. Esam noķēruši arī pāris pils fotogrāfijas, par kurām arī it kā būtu jāmaksā.

Tad nokļūstam pie paša galvenā pilsētas tempļa. Bet nu atklājas, ka te vīriem jābūt garajās biksēs, savukārt lakatiņu īre nav nodrošināta. Protams, uzreiz klāt pārdevēji, kas piedāvā nopirkt lakatus, bet pagaidām mums tādu nevajag, rīt atgriezīsimies ar piemērotu apģērbu. Jau tā somas sāk aizaugt ar drēbēm un suvenīriem. Mūsu lācim arvien mazāk vietas paliek.

Un tad dodamies atpakaļ, pa ceļam iegādājoties vēl vienu Sadhguru grāmatu ar mācību par īsto jogu, un pāris alus pudeles. Alus te arī nav tik lēts kā Goa, bet veikaliņos cenas ļoti atšķiras, lai gan uz pudeles rakstītā jau viena! Iesakām visiem ceļotājiem izpētīt tās cenas, kas indijā uzdrukātas uz katra produkta. Nu nedrīkst viņi likt uzcenojumu! Tepat ir kāds rikša, kas vadā pasažierus ar velosipēdu, bet mēs atsakām vīra piedāvājumam Patiesībā, onkulis pilnīgi lūdzas, lai atļaujam tam nopelnīt, bet šoreiz viņam jāmeklē būs citi. Jauki, ka Madurai pagaidām cilvēki ir neviltoti laipni. Tikai ar to pārvietošanos ir grūti, sevišķi, kad viss salijis. Bet nu – vakars un atpūta!

Kamēr sākam pierast pie odiem, mums piezvana kāds numurs no Anglijas. Izrādās – no Bookinga! Nu mums tiek solīta 20 eiro kompensācija par sagādātajām neērtībām Kanyakumari ar viesnīcu. Protams, atgādinām, ka šādiem īpašumiem vispār nevajadzētu būt tādā Booking. Bet, protams, priecājamies, ka visi šīsdienas izdevumi segti. Viss galu galā taču notiek tā, ka tam jānotiek!

**

Šīsdienas atziņa: Ja Tu patiešām meklē patiesību, no Tevis noslēpt to neizdosies.

*

Iztērētie līdzekļi: ~25 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1771 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1011)

Nakts ir jauka, pat viesnīciņa ir patīkama, un jau domājam, ka te varētu uzkavēties arī ilgāk.

Bet pirms lidojuma nepieciešams miers. Un arī gribam pabūt divatā.

Drīz pie durvīm klauvē Oļegs, kas jau redzējis visas apskates vietas, arī saullēktu. Tas gan atkal vīlies – esot gaidījis lielas salēkta sagaidīšanas ceremonijas. Nez, kur viņš tādu informāciju ņem. Katrā ziņā nu jau atkal gatavs doties ārā ar mums. Mēs sakām, ka mums vēl blogu jāpabeidz un tad arī esam gatavi. Vīrietis lūdz, lai arī viņu pasauc līdzi, tā nu visi atstājam savas somas pieņemšanā un dodamies pilsētā.

Sākam ar brokastīm necilā vietiņā, turpinot iepazīstināt Oļegu ar indiešu ēdieniem. Tam gan vienmēr mūsu pasūtītie liekas simpātiskāki. Tad dodamies uz templi. 3 tūkstošus vecais Kumari Amman templis ir galvenais pilsētā. Tas ir veltīts dievietei Kanya Kumari, kas tiek dievināta kā liela pilsētas sargātāja kopš iznīcināja dēmonu karali Banasura. Šoreiz templī var ieiet arī ārzemnieks par tiem pašiem 20 centiem. Vien jāvelk nost ne tikai apavi, bet visiem vīriem arī krekli. Interesanta prasība. Tā nu starp citiem pusplikajiem dodamies iekšā milzīgajā akmens templī, kur vienā punktā apstājamies pie rindas. Arvien vairāk un vairāk hindu nāk lūgties. Te fotografēt un filmēt stingri aizliegts, mūsu draugs nevar pārdzīvot, ka notiekošo nav iespējams iemūžināt.

Te visi gaida rindā, lai paklanītos kādai dziļi telpā novietotai dievietes statujai. Un tā ir varena. Pie tās sakurtas ugunis un iekšā ir arī daži svētie, kas nosvīduši kontrolē liesmas. Šī ir viena baisa vietiņa, bet vismaz neredzam asinsizliešanu kā kādā templī Kolkatā. Tiekam pie svētības un esam ārā. Iespaidīgi.

Nākamās ir divas salas, uz kurām var nokļūt ar kuģīti par piecdesmit centiem. Nolemjam izbraukt šo mazo distanci pāri viļņiem, lai apskatītu uz salām esošos tempļus un statujas. Esam lielā indiešu barā, kam uzvilktas glābšanas vestes. Laiva smagi šūpojas, Arčam paliek slikti ap dūšu, bet mūsu draugs žēlojas, ka nestrādā viņa 360 grādu kamera, jo skati ir vienreizēji. Jāpiemin, ka Oļegs ir gluži kā indieši – iet visiem klāt un prasa selfiju. Tā arī tiekam pie daudzām fotogrāfijām ar vietējiem, kas mums abiem jau apnikušas. Smieklīgi gan, ka visu dienu Oļegam galvā apakšbikses, jo viņam nav cepures. Labs aizvietotājs esot.

Nokļūstam uz vienas salas, atstājam peldvestes un tad savus apavus glabātavā. Te ejam templī – tas veltīts indiešu filozofam Swami Vivekananda, kas reiz apmeklēja šo vietu. Vīrs ir liels līderis un reformators. Trīs dienas tas meditēja uz akmens, kur dieviete spēra savu kāju. Jā, šo pēdas nospiedumu iespējams redzēt blakus templī. Tiek uzskatīts, ka dieviete Kanya Kumari svētīja akmeni ar savu kājas pieskārienu. Zem tempļa ir meditācijas telpa, kur tumsā izgaismots vien Om simbols, paskaidrojam arī tā nozīmi mūsu draugam. Apstājamies un pameditējam. Bet te arī jānāk vieniem. Ir lieliska aura šajā vietā! Pie tempļa iespējams iegādāties arī grāmatas par līderi, bet mēs pieturamies pie kāda cita gudrā idejām.

Uz blakus salas atrodas tamilu dzejnieka un filozofa Thiruvalluvar statuja. Tur kuģīši neiet, jo laikam nav īstās straumes. Šajos ūdeņos iespējams arī peldēties, jo tiek uzskatīts ka peldēšanās šajā okeānu tikšanās vietā atbrīvos no pārdzimšanas cikla.

Atbraukuši atpakaļ ar laivu, dodamies uz Mahatmas Gandi atdusas vietu jeb to, kur tiek glabāti varenā vīra pelni. Memoriāls Mahatma Gandi tika uzcelts vietā, kur iepriekš tika turēti vīra pelni publiskai apskatei. Kā mums tiek teikts, arhitektūra ietver trīs stilus – gan kristiešu, gan musulmaņu un hinduistu, jo Gandi visas šīs reliģijas vēlējās samierināt. Te mū pārtver kāds večuks un pastāsta vairāk arī par telpu ar nelielu caurumu grieztos un pjedestālu netālu no tā. Izrādās, ka tikai vienā noteiktā laikā – Gandi dzimšanas dienā, vīra piedzimšanas stundā, saulīte pa caurumu griestos apspīd šo pjedestālu, zem kura ir daļa Gandi pelnu. Pārējie tika izkaisīti okeānā. Protams, par stāstījumu jādod ziedojumi.

Tad cauri tirdziņiem ejam nopirkt sev vilciena biļetes. Nokļūstam dzelzceļa stacijā. Tur mēs iegādājamies biļeti līdz Madurai. Mums saka, ka pieejama tikai zemākās klases biļete katram par eiro piecu stundu braucienam. Derēs. Atkal par vietām, protams, būs jāpacīnās. Bet uz Oļega iecerēto vietu biļešu nav, mūsu draugam iesaka doties uz Trivandrum jeb Keralas galvaspilsētu, un tālāk meklēt vilcienus no turienes. Oļegs paklausa kasieri un tad varam doties pēdējā kopīgajā pastaigā.

Sasniedzam skaistu baznīcu, un vērojam, kā indieši pielūdz kristiešu svētos. Te gan pirms baznīcas jānovelk apavi – tā tomēr indiešu kultūrā pieņemts. Oļegs filmē kā kāda dāma uz ceļgaliem šķērso visu baznīcu, lai nokļūtu pie ikonām. Mums gan tas neliekas pareizi, tāpēc paliekam ārā.

Gar krastmalu, kas atkal piemēslota, nokļūstam uz mola, kuram apkārt ir krāsainas zvejnieku laivas. Mēs ar Arču dodamies līdz pašam galam, kamēr mūsu draugs paliek tepat, jautājot, vai ķersim fotomirkļus. Nē, vienkārši šķiet, ka ir tāda pastaiga būs jauka. Un tā ir – mola pašā galā viļņi sitas augšā un aizvirpuļo dīvainās straumēs, satiekoties dažādām ūdens masām.

Tad kopīgi iedzeram pēdējo banānu piena kokteili un parunājam par plāniem. Oļegs dodas uz ziemeļiem. Mēs uz Šrilanku, bet liekas, ka atkal redzēsimies Austrāijā. Indija daudz maina, arī ceļotājs noteikti pārvēršas, padzīvojot šajā valstī. Tā kā domājams, ka nākamreiz satiksim pavisam citu cilvēku. Oļegs jau saka, ka nevar norimt un gaida, kad pazudīs tā vēlme visu iemūžināt. Kur lai liek tos neskaitāmos video? Bet, ko lai dara, ka Indija sagādā tādas milzīgas emocijas, ka līst pārpārēm? Oļegs arī saka, ka brālis viņu aicina atgriezties pie biznesa Krievijā un daudziem liekas, ka vīrs vienkārši padevies. Jā, ir tāds vispārējais stereotips, ka ceļotājs no kāda bēg, nevar atrast vietu dzīvē. Bet kāpēc gan vietai jābūt vienai? Mums taču pieder visa pasaule!

Atvadāmies no Oļega un dodamies vēl stundu ilgā tirdziņa izpētē. Oļegam, protams, arvien varēsim palīdzēt ar kontaktiem Indijā. Bet liekas, ka kopā mums visiem ceļot būtu grūti. Viņš tomēr visu redz caur kameras lēcu un liekas, ka – ja aparāta nebūtu, nebūtu taču jēga ceļot. Ir jau vietējiem dīvainas tās tradīcijas, bet – lai cik dīvainas tās ir – cienīsim to otru kultūru. Nefilmēsim tempļos, nefotografēsim tos, kuri nevēlas būt fotografēti. Lai kā pret mums izturētos citi, mums taču uzreiz nav jāatdara ar to pašu, ja vien tas nav kas pozitīvs. Ceļotājs taču ceļo sevis un pasaules izzināšanas dēļ. Tehnoloģijas ir tikai palīglīdzeklis, kas arvien pasauli un zināšanas padara pieejamas.

Iegrimstam tirdziņā, nu jau ar smaidu atbildot vietējo sveicieniem. Atrodam kādu stendiņu, kur tirgo gliemežvāku krellītes. Un tikai par divdesmit pieciem centiem! Arī no gliemežvākiem darinātas matu sprādzes un grāmatzīmes. Un viss tik lēti! Mēs jau vēl nedaudz cenu nokaulējam, bet pārdevējs ir tik priecīgs, ka uzdāvina mums gliemežvāka piekariņu bez maksas.

Aizejam uz ēstuvīti, lai paņemtu rīsus līdzņemšanai un nopērkam arī apelsīnu sulu par pāris centiem. Nu vienkārši nevaram atdzerties! Ūdens pudeles iet viena pēc otras, bet uz tualeti pēdējo reizi bijām pirms sešām stundām. Slāpst. Tomēr liekas, ka pie temperatūrām pierasts, jo, ja ārā trīsdesmit, tad viss kārtībā. Tikai tad, kad iet pāri 35, paliek grūtāk.

No viesnīcas paņemam somas un atvadāmies no jaukajiem vīriem.

Jau laicīgi ierodamies stacijā un pārliecināmies, no kuras platformas ir vilciens. It kā tam jābūt laikā, jo esam sākuma stacijā. Apsēžamies uz soliņa un pie mums pienāk suņuks. Skatāmies, kādas iespējas mums palikt ir viesnīcās. Madurai ir dārgāka kā citas pilsētas, bet tas pagaidām spriežot pēc Bookingā atrodamajām vietām. Drīz pie mums pienāk otrs suņuks, sākam mīļot abus. Šīs dvēselītes taču nekad nav sajutušas pieskārienu! Neviens taču Indijā neglaudīs suni! Un “balto” drosminieku arī te nav. Visā palikšanas laikā Kanyakumari redzējām vien vēl vienu rietumnieku pāri.

Suņuki pat liek ķepu klēpī, lai tikai tos turpinām glaudīt. Vilciena kā nav tā nav, tepat aiz sienas veči iet čurāt. Saprotam, ka šodien viesnīca atkrīt. Ieradīsimies pusnaktī un tad jau līdz rīta gaismiņai kaut kā var paciesties. Pēc stundu ilgas kavēšanās beidzot ierodas arī vilciens. Un nu mums arī beidzot ir tā pieredze braukt viszemākajā klasē, kas saucas “Vispārējais vagons”. Bet, tā kā Kanyakumari ir nosacīti maza pilsētiņa, cilvēku nav tik daudz. Vietas ir daudz, mēs atrodam divas atsevišķas sēdvietas pie loga. Notīrām krēslus, kurus klāj trīs centimetru dubļu kārta. It kā rezervēts invalīdiem, bet tiem Indijas vilcienos ir vesels atsevišķs vagons. Protams, ja kādam vajadzēs, mēs noteikti palaidīsim!

Vietējie bez jautāšanas nāk pārbaudīt, vai pie mūsu krēsliem esošā rozete strādā. Tepat izlaiž atraudziņu, viss ir kā vajag. Vilciens gan stāv krietnu laiciņu un ar pusotru stundu kavēšanos beidzot iziet. Nākamajā pieturā vagonā iekāpj vēl pāris indieši. Bet tie tālāk par pirmajiem soliem neiet. Gluži vienkārši redz brīvu vietu un to ieņem. Daži jau sakāpuši tur, kur vieta paredzēta somām. Tās ir redeles, ne gulta, bet liekas, ka tā tāda ierasta prakse.

Mēs paēdam līdzpaņemtos rīsus, jo zināms, ka vēlāk būs vairāk skatītāju. Tagad viss ir ok. Simto reizi atbildām, no kurienes nākam, piemetinot, ka neviens valsti tāpat nezinās. Vietējie turpina pa logiem ārā lidināt savu miskasti. Tikai viens indietis tualetē meklē atkritumu spaini, gluži kā mēs. Tomēr ir cilvēki, kas saprot, ko dara!

Citā pieturā zem mūsu kājām un krēsliem tiek sastumtas pakas. Jā, sēžam pie durvīm, tāpēc te nekas nav personīgs. Ja vien ir brīva vieta, tā var piederēt ikvienam jebkurā nākamajā brīdī. Vagoni sāk pildīties. Odi ir neticami uzmācīgi.

Lielākā pilsētā piepildās viss vagons. Nu jau riskanti celties kājās. Daži sāk kauties par vietu, viens jaunietis sāk iepļaukāt vecu vīru par to, ka šis piedzēries. Galīgi nesmuki, Arča viņam aizrāda. Protams, indiešu pūlis te ir liels, jābūt uzmanīgam. Bet, tā kā Arča augums atļauj, tas var arī pateikt savu viedokli. Visi vietējie viens otru sāk nomierināt. Tāda neliela sacelšanās. Notiek jau visādas brīnumu lietas. Viss brauciens ir kā liels seriāls. Beigās cilvēki vienkārši guļas uz grīdas, kad uz somu plauktiem vietu vairs nav. Un pie mums iekāpj kāds pavisam traks vīrs, kas ļoti, ļoti smird. Tas plivina rokas gaisā, runā ar nezināmām dievībām. Tam acis sarkanas, liekas ko salietojies. Arča ir iemidzis, vīrs to cītīgi vēro un žestikulē, neizdodot skaņas. Bet tad gluži kā uzticams sunītis, vīrs saraujas kunkulītī un palien zem mūsu krēsliem pie dažām pakām, ko te iestūmuši citi. Pie pašām kājām! Kad vīrs paņem tualetes pauzi un kāds cits apsēžas netālu uz grīdas, trakais gandrīz pusi vagona izārda, skaidrodams, ka pie mūsu kājām ir viņa vieta.

Vīrs vēlāk turpina runāt un bļaustīties, gaisā zīmēt dīvainus simbolus. Bet mums jākāpj ārā Madurai. Vīrs iesēžas vienā no mūsu vietām, otrā iesēžas cits vīrs, kas gandrīz no trakā bija dabūjis pa kaklu. Tādi vīri ir neparedzami – var jau arī turpat uzlēkt kājās un izgrūst kādu pa atvērtajām vilciena durvīm.

Izkāpjam Madurai stacijā. Trakais mums neseko. Katrā ziņā brauciens šajā klasē bija pavisam interesants. Un biļetes jau neviens nepārbauda, līdz ar to te var braukt jebkurš. Ir jau pusnakts. Viesnīcu nav jēgas ņemt. Tā kā esam izbaudījuši braucienu zemākajā klasē, esam gatavi arī naktij vilciena stacijā. Aiziet!

**

Šīsdienas atziņa: Mēs katrs pats uztaisām savas robežas, ceļam sienas un radām aizspriedumus. Un tāpēc vienīgais, kas ar to var tikt galā – izdzēst robežas, gāzt sienas un atvērt prātu – esi Tu pats.

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1746 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1001)

Šī nakts ir negulēta, jo visu laiku ārā plēšas suņi.

Bet neko, tāpat agri jāceļas, jākrāmē mantas, jābauda brokastis un jālaiž uz staciju! Viesnīciņas darbinieki vēl arvien pasakās par jauko atsauksmi. Atvadīties atnāk arī pieklīdušais sunītis.

Autorikšas šoferis prasa divdesmit centus vairāk kā parastā cena, tāpēc atsakām. Jau tā viņi te liek maksāt to tūristu nodokli. Bet, kad ejam jau prom, tas pats šoferis nāk atvainoties – esot jauniņais, tāpēc nezinājis īstās cenas. Tā nu beigās tiekam aizvesti uz četru kilometru attālo staciju.

Te iegādājamies biļetes šīsdienas braucienam un jautājam, vai varam rezervēt sev sēdvietas arī braucienam uz nākamo vietu. Mums saka, ka šādiem „īsajiem” četru stundu braucieniem nemaz nav iespējams rezervēt sēdvietas. Brīvu vietu atrodi, sēdēt būs, kur. Ja ne, tad nekā. Šajos vagonos gan ir arī guļvietas, bet tām ir garš gaidīšanas saraksts. Un nu nav jēgas. Jo mūsu biļete izmaksā četrdesmit centus vien! Ja kas – pastāvēsim!

Stacijā ir kāds galīgi noplucis suņuks. Tik kaulains, tik saspūris! Tas kājās vairs nevar nostāvēt, jo vienkārši nav spēka. Skaidrs, ka šīs ir suņuka pēdējās dienas. Mēs ieejam kādā kafejnīcā, prasot ko neasu, lai to pēcāk atdotu sunītim. Restorāna darbiniekiem gan ir problēmas atrast to, kas tad ir gatavs un kas nav. Beigās jau tāpat aiznesam to dosu kādam, kam tā ir daudz vairāk nepieciešama.

Protams, stacijā ir arī sievas, kas lūdz naudiņu. Bet, spriežot pēc to sari, rotām un apaļajām formām, sievām vēl tālu līdz bada nāvei. Savukārt suņuks galīgi bailīgs, grūti tam tikt klāt. Mazais nabaga dzīvnieciņš bēg, līdzko ejam tam tuvāk. Beigās jau izdodas to pabarot, un suns ēd tik aizrautīgi, ka prieks skatīties. Bet tad dusmas uz cilvēku attieksmi – redz, „tā nav mana darīšana”. Mēs katrs esam atbildīgs par jebkuru situāciju, kurā esam! Ja jau esi šeit, tad dari visu lietas labā, lai situāciju uzlabotu! Mēs katrs esam atbildīgs!

Jāgaida vilciens. Izejam arī stacijas priekšā, lai sameklētu kādu bezpajumtnieku, kam atstāt Arča novalkātos apavus Tur uzreiz autorikša sāk minēt, uz kurieni dodamies. Beigās tas piedāvā braucienu līdz pašam Kanyakumari par 25 eiro. Pasmejam – par tādu naudu Indijā varam gan viesnīcu paņemt, gan trīsreiz paēst un vēl uzdzīvot! Šoferis gan mēģina mūs pierunāt ar ērtāku un ātrāku braucienu. Bet mums vilciens ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Vilciens uz Kanyakumari gan kavējas. Un pirms tā mūs uzrunā kāds jauns puisis. Pēc akcenta uzreiz skaidrs, ka krievs, bet mēs pieturamies pie angļu valodas. Tas pirms divām dienām ieradies Indijā un nu arī dodas uz pašu Indijas dienvidu galu, pašu pilsētiņu uz raga.

Kanyakumari ir neliela krasta pilsētiņa Tamil Nadu štatā. Īpaša vieta, jo te saskaras Indijas okeāns, Arābu jūra un Bengālijas līcis. Pilsētiņai ir arī garīga nozīme. Tiek uzskatīts, ka šajā vietā parādījās dievietes Parvati (kas ir dieviete Māte) viena no inkarnācijām – jaunava Kanya Kumari. Tāpēc šī vieta ir arī svētceļojumu galamērķis – ticīgie nāk mazgāties svētajā ūdenī un sniedz ziedojumus templim.

Krievs, ieraugot vilcienu, ir sajūsmā – „tāds kā no filmām!” Jautā, kāpēc neviens nesēž uz jumtiem. Mēs puisim paskaidrojam, ka nu par vietiņu jāpacīnās, un ierādām lietderīgās interneta aplikācijas, kas noder neskaidrajā Indijas vilcienu sistēmā. Vilcienā atrodas vieta mums visiem trim. Oļegs gan sēž atsevišķi, bet vismaz visi sēžam. Un pamācām puisi, ka mugursomu, kurā iekšā viņam lielā nauda, nedrīkst likt uz metāla restēm virs galvas. Te mantas jāsargā!

Ceļš ir ilgs, vilciens vairāk stāv nekā brauc. Galu galā 130 km garais ceļš izvēršas četru ar pusi stundu ilgā braucienā. Paspējam gan iemigt, gan palasīt grāmatu, gan paskatīties uz garām skrienošajiem rīsu laukiem pie palmu plantācijām un kalniem. Vietējie, protams, mūs vēro, ir ieinteresēti. Bet tas taču ir normāli. Viņiem interesanti, kas par dīvainīti ceļo tādā vilciena klasē.

Ik pa laiciņam pa vagonu šļūc vīri bez kājām vai vienkārši veci opīši, prasot naudiņu. Vietējie turpina sviest ārā pa logu savus ēdiena konteinerus. Tomēr ceļa laikā vilciens patukšojas un gala pieturā izkāpj vien daži, arī mēs ar Oļegu. Un tad izrādās, ka mēs pat paliekam vienā viesnīcā – lētākajā. Protams, ko tad vairs slēpt – sakām, ka esam no Latvijas, un Oļegs uzreiz prasa: „Tad jau runājat krieviski?”

Oļegs uzsācis savu pasaules ceļojumu un arī ir sajūsmā par Irānu. Ikviens ceļotājs mums to minējis kā labāko un interesantāko valsti, esam ieintriģēti. Bet Indijā puisis ir pirmoreiz, tā kā nu arī mēs varam palīdzēt ar padomiem. Un pirmais sākas jau uzreiz. Nokļuvuši pie viesnīcas durvīm, kuru mums vispār palīdz atrast vietējie, jo kartes un ceļi Indijā nekad nesakrīt, kārtīgi „aplaužamies”. Sākumā visas durvis ciet, tad uzrodas daži indieši, kas te paliek, un iesaka mums zvanīt uz Bookingā norādīto numuru, jo te neviena saimnieka neesot.

Nu ko – zvanām, bet pretī mums kāda sievietes balss, kas nekā nesaprot. Tad uzrodas cits vecs vīrs ar savu telefonu, kura klausulē nu dzirdams tikai viens: „Istabu nav, istabu nav”. Nu kā nav – mums rezervēta divvietīgā, Oļegam vienvietīgā istaba bez iespējas istabiņu atteikt. Ja atsakām rezervāciju, istaba netiek apmaksāta – tāpat pieci eiro aiziet īpašniekam no mūsu kartes. Vait as ir godīgi? Protams, sūdzēsimies Bookingam.

Vēl joprojām šokēti tiekam pārtverti – nu jau atrodamies blakus esošā viesnīcā, kur skaidrojam – mums tāpat naudiņu par palikšanu tajā otrā noņem! Tā nu vīri cenšas būt pretimnākoši un nolaiž cenu šeit, lai tikai mēs beigtu satraukties. Jauki, protams. Tiekam aizvesti uz atsevišķām istabām, kas nemaz nav sliktas. Vienkārša istabiņa. Tepat ātri sūtām Bookingam sūdzību un dodamies pilsētā.

Mums šeit būs ļoti maz laika, bet Oļegs nesteidzas, norunājam tikties saulrieta vērošanas punktā. Saulrietiem un saullēktiem te piemītot īpaša enerģija, it sevišķi pilnmēness naktīs, kad mēness ceļas no jūras pretējā krastā, bet saule tajā pašā laikā sēžas.  Ir iespējams arī redzēt saullēktu un mēnesi pazūdam reizē. Kanyakumari ir neliela, bet ēstuvītes ir ik uz soļa. Neko iekost gan nepaspējam, jo jāsteidzas to saulrietu redzēt! Pa ceļam vēlamies paņemt banānu ķekaru, viens opis mūs vēlas apmānīt un pārdot vienu banānu par pieciem centiem, bet mēs pēcāk atrodam divdesmit banānus par tādu pašu naudu!

Gar krastmalu ir tirdziņš, ir skaisti tempļi un pat katedrāles, bet mēs arvien steidzam uz galējo saulrieta punktu, kur jau sapulcējušies daudzi vietējie un pa pāris „baltajam”. Saulīte tiešām jau iekrāsojusies oranža, lēni slīd jūrā. To pilnībā pazūdam pie horizonta neredzam, jo visapkārt ir migla, bet tās oranžās debesis ir kas tiešām īpašs! Un tur arī satiekam Oļegu, lai turpinātu sarunas pie vakariņu galda.

Oļegs pastāsta par savu dzīvi, par savu pieredzi. Un atkal priecājas, ka mums abiem vienas tās intereses. Viņš savu čehu sieviņu atstājis mājās, jo viņai nav ceļotāja gars iekšā. Un arī bizness palicis Krievijā. Redz, kad sācis ceļot, sapratis, cik gan skumja dzīve ir viņa draugiem. Kas it kā priecājas ar kaudzi naudas dārgos bāros un restorānos ar dārgu šampanieti, kamēr te kūsā īstā dzīve. Oļegs sapratis, ka citi pat bez naudas dzīvo skaistāku, interesantāku un košāku dzīvi un nu sevi vairs nevar iedomāties ofisā. Jā, ar šo laikam saslimst. Bet tikai pozitīvi.

Iepazīstinām mūsu jauno draugu ar ēdienkartē redzamajām lietām, jo nevar taču uzreiz saprast, kas tad ir tā dienvidu dosa un kas ir idli un viss cits, kas mums jau sen apnicis. Ejam pa tirdziņiem. Te ir lēti, bet šoreiz ir pārsteidzoši daudz bērnu diedelnieku. Kad nopērkam mazajiem popkorna maisu, tiem neietiek – prasa naudu. Nu ja – mūsu kļūda. Tie ielās sūtīti pēc naudas.

Šī gan ir klusāka pilsētele un sagatavojam Oļegu visam, kas viņam vēl ziemeļos priekšā. Bet vakars ir tiešām jauks un interesants. Puisis saka, ka te arvien jāpierod, ka kāds skatās. Irānā viņa franču draugs neesot izturējis, un sācis lamāt vietējos par blenšanu. Bet viņi taču ir tikai ieinteresēti, nevis ļauni! Oļegs pastāsta kādu smieklīgu atgadījumu, kad Krievijas futbola čempionātā vietējie nākuši strīdēties ar arābiem, bet – kā šie krieviski sāk lamāties, atbraukušie ēģiptieši tikai smaida un aicina kopā pacelt glāzītes. Krievi neesot mācējuši angļu valodu, tikai turpinājuši lamāties, bet ēģiptieši turpinājuši smaidīt un aicināt šos iedzert. Un tā nu vietējie padevušies – angliski uz kautiņu uzaicināt nemācējuši.

Ierodamies viesnīcā, mūsu jaunais draugs Oļegs saka, ka jātiekas jau rīt saullēkta vietā! Nu nē tas noteikti būs par agru. Jau vakar naktī mūs mocīja suņi un tad no rīta vēl dziedošais templis. Saullēkts izpaliks, bet kopīgi dienu varam pavadīt.

Atnākam uz istabiņu un izlasām ziņu no Bookinga. Izrādās, ka tās viesnīcas īpašnieks nu apgalvo, ka nedevis mums istabu, jo esam ieradušies trijatā, nevis divi, kā uzrādās rezervācijā. Tāpēc nekas netiks atmaksāts. Tāds absurds! Uznāk pamatīgas dusmas un viss, kas prātā tiek izlikts uz papīra. Oļegs taču nāca atsevišķi! Arī viņam no konta noņem naudiņu, jo šo viesnīcu taču nav iesējams atcelt! Nu kāds absurds! Kā Booking komanda var ticēt kādam indietim, kas īsti nesaprot, ko runā?

Protams, zaudējums ir piecu eiro apmērā, nav jau daudz. Bet par taisnību ir jācīnās. Un jācīnās līdz galam, arī citus jābrīdina par nesmuko viesnīcu. Šādi viņi var būt daudziem jau atņēmuši naudiņu! Katrā ziņā gaidīsim ziņas, noteikti sapnī simtiem reižu atrisinot situāciju.

**

Šīsdienas atziņa: Mēs katrs esam atbildīgs par jebko, ko redzam sev apkārt! Mēs katrs varam mainīt esošo situāciju!

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1739 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~988)

Šodien pēdējā diena Varkalā.

Un esam tiešām slinki. Ceļamies agri dēļ dziedāšanas templī, bet tad arī esam nolēmuši beidzot pabeigt savus plānus. Lai arī vakardien domājām sagaidīt rītu, lai piezvanītu Bangladešas vēstniecībai, šodien pie mums atnāca ideja – nedzīsimies pāri visai valstij, ja jau Šrilanka ir tepat blakus. Internetā ir miljoniem mājaslapu, kas piedāvā par samaksu sagatavot Šrilankas vīzu, bet atrodam oficiālo, kur it kā nav nevienas papildus maksas. Un tur tad arī samaksājam tos 35 ASV dolārus katrs, lai saņemtu ziņu, ka diennakts laikā mūsu pietiekums tiks izskatīts. Tam nekā daudz nevajag – vien pases datus un naudu.

Tad dodamies uz balkonu, lai pabrokastotu. Brokastis, kā vienmēr ir lieliskas. Tikai šoreiz no balkona nav jauks skats – atbrauc kāds indietis uz moča un sāk iebiedēt mazo, melno suni, kas te jau ir kā mājdzīvnieks. Mēs lecam kājās un sākam uz šo kliegt. Kādas viņam vispār tiesības iebraukt cita pagalmā, pārdot pienu, bet tad patvaļīgi biedēt dzīvniekus. Galīgi aptracis.

Pabeidzam video un dodamies tikties ar Žaneti. Lai gan vakardien runājām redzēties pie viņas jogas skolotāja pusdienās, šodien Žanete labprātāk izvēlas kafejnīcu, jo sanācis strīds ar grupas biedriem ar to, ka Žanete par tuvu skolai baro suņus. Redz, tie pēcāk visu sagraužot. Un tad atkal kopīgi spriežam, ka nav īsti tie svētie un jogiji, ja tie pat pret dzīvnieku nevar izturēties kā pienākas. Fui tādiem cilvēkiem visā pasaulē!

Tepat staigā kartiņu pārdevēji, mēs iedzeram tēju un saprotam, ka nu jau arī jāatvadās no Žanetes. Protams, ceram tikties atkal kādā citā pasaules galā. Krāsim piedzīvojumus, iespaidus, dalīsimies un izzināsim sevi! Šīs bija jaukas dienas Varkalā!

Kad Žanete aizsteidzas atpakaļ uz nodarbībām, mēs paēdam pusdienas, kur par nedaudz virs eiro piedāvā veselu kaudzi ar rīsiem un dažādām mērcēm, tikai šoreiz vīrs pārcenties ar asumu, un saulē tā jau sadegušās lūpas vēl tagad tiek kārtīgi traumētas ar čili.

Tad nokļūstam viesnīciņā. Priekšā krievu dāmas ar saviem bebukiem, kas visas uz balkona atstātās puķes izraustījuši. Esam saņēmuši atbildi no Šrilankas – vīza piešķirta. Tā nu uzreiz ķeramies pie aviobiļešu meklēšanas. Lai gan Šrilanka ir pavisam tuvu, vietējo lēto avioreisu nav, kuģi uz turieni nemaz nekursē, jo kaimiņvalstu attiecības nemaz neesot tik labas. Bet kā lasām – kultūra un ēdieni ļoti līdzīgi šīm abām valstīm. Atrodam aviolīnijas, kas piedāvā lētākos lidojumus un nopērkam biļetes uz Šrilanku jau svētdien. Un tad atnāk tā apjausma, ka tūliņ būs jāatvadās no Indijas. Jā, lai arī te ir tie kontrasti, tie pretstati, tas spožums un posts, tiešām paliek žēl. Indija pievelk kā magnēts un uzreiz jau var teikt, ka arī šī noteikti nav pēdējā reize, kad te esam. Laikam mēs varam saukt sevi par tiem ceļotājiem, kas vienkārši iesprūst šajā valstī. Katru reizi no Indijas var paņemt līdzi tik daudz, kā ne no vienas valsts. Protams, nevis tikai pozitīvo, bet arī to, kas māca un kas liek apzināties, cik daudz nozīmes un atbildības ir katram no mums. Indija ir pasakaina. Pasakaina un vērtīga.

Pēc biļešu iegādes mūs sauc vakariņās. Viesnīciņā jau vakar bija aizrunāti francūžu gatavotie makaroni, bet tā arī tos nepaspējām notiesāt. Un šodien tad arī esam gatavi maltītei. Franči paši ir sataisījuši nūdeles, un tām klāt pasniedz arī bezmaksas alu, sakot, ka tas par mūsu atstāto atsauksmi šai viesnīcai. Jā, tā kā viesnīciņu bijām rezervējuši internetā, tad arī atsauksmi varam atstāt. Un šoreiz viss bija tik jauki, ka iedevām vietai vislabāko vērtējumu, par ko nu mūsu draugi ir ļoti pateicīgi.

Šodien gan tā arī nepaspējam uz pilsētu, lai iegādātos vilciena biļetes. Rīt priekšā trīs stundu brauciens, bet biļetes jau var iegādāties jebkurā laikā, vien vietas garantētas mums nebūs. Sliktākajā gadījumā rīt četras stundas kājās. Nu redzēsim.

Vakarā mums atkal pienāk ziņa no Žanetes. Satiekamies kādā kafejnīciņā, lai pēcāk atvadītos. Vēl dažas stundas pavadām sarunās, zem mūsu galda noguļas suņuks. Dzīvnieki taču jūt, kas darīs ļaunu un kas ne. Mūs apkalpo kāds nepālietis, kas te brauc Indija pavadīt tūrisma sezonu. Nu ja – nopelnīt vislabāk ir tūristiskajās vietās. Un te, šķiet, tūristi ir pieraduši maksāt vairāk kā Goa, tāpēc jābrauc visai Indijai cauri.

Un tā arī beidzas mūsu piedzīvojums Varkalā. Protams, katrai vietai jādod laiks, un Varkala jau ir iepatikusies, jo te tiešām var sastapt daudz interesantu cilvēku – katru ar savu aizraujošo stāstu. Bet tagad sākas mūsu pēdējā nedēļa Indijā. Ar Žani noteikti tiksimies kādā citā pasaules malā!

**

Šīsdienas atziņa: Katram pašam jātiek galā ar saviem dēmoniem. Ja kaut kas kaitina, ja kaut kas nesanāk, ja neveicas, ja nav prieka – jālabo sevi! Apkārtējo pasauli izmainīt nevar, bet var izmainīt to, kā Tu pats to redzi!

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1730 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~979)

Rīts sākas ar gardām brokastīm uz balkona.

Un tad ierodas francūzis, kas strādā viesnīciņā, ar moci atbraucis no veikala. Tas stāsta, kā nupat divi piedzērušies indieši to notriekuši ar savu motociklu, bet, kad francūzis gribējis saukt policiju, tie šo pagrūduši un aizbēguši. Jā, indieši dzert nemāk. Un vēl visu ko salietojas un dara stulbas lietas. Klāt nāk viss tas, ko katru dienu lasām ziņās. Kāds buss Karnatakas štatā, kurā bijām tieši pirms Keralas, ielidojis upē – trīsdesmit cilvēki miruši. Bet Kolkatā tikmēr grupveidā sieviete izvarota skaistumkopšanas salonā. Indija.. Valsts, kur var sagaidīt visu.

Bet mums galvā nav skaidrības par saviem turpmākajiem plāniem. Vjetnamas vīza sākas tikai ar desmito decembri, bet tik ilgi pa Indijas dienvidiem neceļosim. Visu laiku svārstāmies starp tūristisko un dārgāko Šrilanku, kas ir gandrīz ar roku sasniedzama, un interesanto, neizpētīto Bangladešu, kur nav īstas skaidrības ar vīzām un ar korumpēto robežkontroli. Bangladeša mums bija pavisam tuvu iepriekšējā ceļojumā, bet tagad jābrauc visai milzīgajai valstij cauri, lai iegūtu vīzu Bangladešas vēstniecībā Kolkatā. Indija tomēr ir milzīga, un nebūt nav viegli ceļot šajos vilcienos. Visa diena paiet pārdomās.

Un tās ņemam līdzi arī uz pludmali. Šodien „baltie” jaunieši pludmali tīra. Cimdiem rokās, lielajiem miskastes maisiem pie sāna. Paliela grupiņa vāc vietējo atstāto miskasti. Un neviens indietis nepievienojas, visdrīzāk arī to nekad nedarītu. Kāds paradokss. Tas pats ar suņiem. Patversmes, veterinārās klīnikas un ielas suņu barošana un sterilizēšana notiek nelegāli, to visu dara „baltie”. Nelegāli tāpēc, ka valdība to neatbalsta. Vienīgais risinājums indiešiem ir suņus apšaut.

Zem mūsu saulessarga guļ viens sunītis, kam pievienojamies, iespiežot eiro rokā saulessargu izīrētājam, kas skatās, lai citi neredz, ka mēs maksājam uz pusi mazāk. Šodien pludmale ir pilna, ir svētdiena. Pēc vakardienas jogas sāp visas maliņas. Bet pelde ir jauka, ūdens silts un patīkams. Bet tad arī atrodam tās milzīgās medūzas, par kurām citi sūdzas. Tādas lielas, violetas būtnes peldas viļņos, sāpīgi sadzeldamas ūdensprieku baudītājus. Mums pāriet vēlme līst ūdenī. Garām peld arī plastmasas maisiņi, pamperu pakas un kokosrieksti, ko vietējie sviež ūdenī. Bet tie vismaz nekož.

Drīz mums pievienojas mammas māsīca Žanete, un paguļam saulītē kopā, dalīdamies ceļojumu pieredzē. Protams, katram ceļotājam jau tā pieredze citādāka, iespaidi atšķirīgi. Un grūti jau otram ieteikt vietas, ko apmeklēt, jo tas meklētais pašā ceļojumā un ceļošanas būtība atšķiras. Bet Žaneti klausīties ir interesanti. It sevišķi par Bangladešu un Šrilanku. Bangladešā mūsu tante nav bijusi, bet ļoti labprāt tur paceļotu. Savukārt Šrilanka esot skaista, un, ja jau neesam tur bijuši, vieta ir vērta apskatei.

Turpinām sarunas, staigājoties gar krastmalu, un uzskrienam vēl kādai latviešu meitenei, kas ilgi dzīvo Indijā, te mācās par čakrām un dziedināšanu ar rokām. 34 gadus jaunā meitene piedāvā visādus brīnumus veselībai, un arī mums tas patiešām ieinteresē. Kā jau Žanete saka, ka atpūsties var braukt uz jebkuru Āzijas valsti dienvidos. Visas taču skaistas. Bet Indijā klāt nāk tas, pēc kā braucām mēs. Tā aura, tās vecās zināšanas. Joga, mācības par enerģijām un viss cits, ko lielākā daļa cilvēku nemaz nevēlas saprast.

Žanete mūs iepazīstina ar saviem draugiem – katrā kafejnīciņā viņu pazīst, jo Varkala ir vieta, kur Žanete nav pirmo reizi. Un arī mēs saprotam, ka te var satikt daudz interesantus cilvēkus, kas iet sevis izzināšanas ceļu. Indijā tomēr tādu sarunu biedru atrast ir vieglāk, kamēr citās valstīs sabiedrība bieži aprobežojas ar kopš bērnības iedzīto „standarta, pareizo” dzīvi, kas katram būtu jāizdzīvo.

Visu šo dienu pavadām kopā. Žanete mūs aizved uz savu jogas skolu un iepazīstina ar jogas skolotāju, kas uzreiz mūs uzaicina nākamās dienas pusdienās. Tad parādam vietiņu, kur dzīvojam mēs, un izrādās, ka Žanete pat zina pie mums pieklīdušo suņuku! Žanete tiešām rūpējas par ielas suņukiem, kamēr vietējie ir stingri pret to. Nedaudz skumji, ka piektā daļa pasaules var būt tādi necilvēki. Visi jau runā par ķīniešiem un to lielo skaitu. Bet pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem indieši būs vairākumā. Tāpēc vērtīgi sākt domāt, ko tad īsti lai dara ar šiem.

Vakaru noslēdzam kādā krodziņā, kur arī Žanete visiem ir pazīstama. Diena ir tiešām interesanta. Kas to būtu domājis – satikt radinieci, kas dzīvo ASV, šajā pasaules malā. Un tad liekas, ka pasaule taču ir tik maziņa. Un tajā pašā laikā, mēs par to tik maz zinām!

**

Šīsdienas atziņa: Atceries, ka katram no mums ir sava dzīve. Un cita ielikšana savos standartos nav prātīga, un noteikti nav pareiza.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1722 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~976)

Un atkal mūs modina mūzika no tempļa.

Nemaz nevajag modinātāju, jo dziedāšana sākas jau sešos rītā. Dodamies brokastīs, un šoreiz saņemam citādu maltīti ar pankūkām un ceptiem banāniem. Protams, atkal viss ir vienreizēji!

Un tad mums jātiekas ar mūsu radinieci, mammas māsīcu, kas Indijā laiku pavada bieži. Pašreiz tieši Varkalā, ejot jogas skolotāju nodarbības. Un tās Žanetei nav pirmās. Esam jau laicīgi, mūs aplenc pastkartīšu tirgotāji, kam dienas gaitā vairākas reizes nākas atteikt. Pēc laiciņa nolemjam nedaudz paieties, un tad izrādās, ka esam sajaukuši tikšanās vietas, Žanete mums māj no kādas kafejnīcas. Lieliska tikšanās!

Runājam, protams, daudz un dikti, cik vienā brīvajā stundā, kas Žanetei ir, varam izrunāt. Izrādās, arī viņa reiz apmeklējusi jogas skolotāju, pie kura šodien jau četros vakarā dosimies uz nodarbību. Bet beigās Žanete ar viņu sastrīdējusies, jo tas savu suni aizvedis uz pludmali un pametis. Jā, indieši pret dzīvniekiem izturas kā briesmoņi. Un kāda tad runa var būt par garīgumu, par attīstību, ja prātā un rīcībā cilvēks var nodarīt sāpes citai dzīvai būtnei?

Runājam par Keralas štatu. Jā, tas patiešām ir ļoti atšķirīgs. Mēs pat teiktu, ka labāk izvēlētos jebkuru citu ceļošanai. Te ir daudz aizliegumu, sevišķi Varkalā ir arī daudz noziedzības vietējo vidū. Tā kā viss notiek uz vienas klints maliņas, konkurence tūrista piesaistīšanai ir ļoti liela, vietēji viens par otru ziņo, apmelo. Bijušas pat šaušanas. Nemaz nerunājot par to, kā te izturas pret dzīvniekiem. Reiz visus pludmalē esošos suņus vienkārši gāja un šāva, jo tie taču ir ļauni dzīvnieki. Indietis te – ar smaidu sejā, ar naidu dvēselē.

Protams, interesanta pieredze redzēt dažādus Indijas štatus, no tās tikai mācāmies, bet palikt ilgi šeit negribētos.

Iedzeram tēju un aizrautīgi klausāmies Žanetes pieredzē. Ir tik forši satikt cilvēku, kas arvien dzīvo šajā mirklī. Nerunājot daudz par to, kā ir bijis, bet kā ir tagad. Un tas taču ir svarīgākais.

Pēc tam Žanete dodas uz jogas nodarbību, mēs uz pludmali. Nemaz necenšamies iet tālu, lai atrastu saulessargu. Un vietējie paši ātri piekrīt piedāvātajam eiro, piekodinot citiem to nestāstīt. Apguļamies un iegrimstam grāmatās. Šoreiz esam pludmalē, kur var arī papeldēt un vilnis uzreiz nemet riņķī. Pēc pieredzes varam droši apgalvot, ka trakākā līdz šim redzētā pludmale bija Riodežaneiro Copacabana, kur varēja viegli arī kaklu pārlauzt.

Ir vietējie, kas mācās sērfot. Ir jaunieši, kas garajos tērpos cepinās saulītē, lai tikai pamielotu acis. Ir krievu tūristi, kas neaizmirst piepumpēties. Labi, ka šoreiz neviens neizvelk savu fotokameru. Sunīši palīduši zem tiem dažiem saules krēsliem, kuros guļ „baltie”.

Mēs ilgi nepaliekam, jo saule ir spēcīga. Pusdienas ieturam restorānā ar skatu uz jūru, un cenas ir tikpat zemas kā mums ieteiktajā ēstuvē. Tā kā visu var atrast, ja vien labi meklē. Grāmatas un smaržas gan Varkalā mēs neiegādātos, jo tam vietējie pamanījušies uzlikt trīskāršu cenu. Ja gribas tādu izklaides un iepirkšanās pieredzi pludmales pilsētā, jābrauc uz Goa štatu.

Pa mazajām ieliņām dodamies uz viesnīcu, pa ceļam redzot dažus piedzērušos indiešus. Redz, ka kaut kā viņi tās vielas dabū. Šodien ārā apmācies, izskatās, ka atkal būs vētra. Vakarnakt visu nakti zibeņoja. Templis vēl joprojām dzied. Viesnīcas darbinieki mums saka, ka tā dziedāšana tagad būšot veselu mēnesi, jo Muhamedam pirms trim dienām esot bijusi dzimšanas diena. Tomēr tam mēs īsti negribam ticēt – kāpēc gan hindu templis lai svinētu Islāma profita svētkus? Nu nez..

Un šodien joga. Kopā ar kanādieti no viesnīcas ejam pie Josefa, tā paša vīra, kas savu suni izmeta pludmalē. Līdzi paņemam ūdens pudeli – ūdeni viesnīcā par puscenu var iepildīt savos trakos no liela dzeramā ūdens konteinera. Par mums jau smej, ka dzeram kā zivis. Nu kādi desmit litri dienā aiziet.

Joga ir patiešām interesanta. Sanākuši kopā esam astoņi cilvēki, daži te nāk jau divas nedēļas. Nodarbība ir pusotru stundu ilga, mazais indietis priekšā loka sevi kā papīru – nu tādu līmeni mums nesasniegt tik ātri. Protams, lokamies, vingrojam. Un smejamies par to, ka nevienam no mums nesanāk salocīties tā kā vajag. Vīrs gan visus individuāli iet un loka, katrs muskulītis ir jūtams. Pēc pusotras stundas visi spēki izsīkuši. Nodarbību nobeidzam ar īsu meditāciju, kā sākām. Bet saprotam, ka šie vingrinājumi atrodami internetā, jo paši ar jogu arī pirms laiciņa nodarbojāmies tieši ar interneta palīdzību. Protams, joga nav tikai vingrinājumi, šis vārds pasaulē ir nodreijāts. Joga ir dzīves stils, joga ir ķermeņa, prāta un gara vienotības radīšana. Viss ir daudz dziļāks. Bet, tā kā vīrelis var piedāvāt tikai ķermeņa treniņu, to varam darīt arī bez viņa palīdzības, ietaupot septiņus eiro. Josefs mums uzreiz piedāvā iziet arī mēnesi ilgas jogas skolotāju apmācības. Te vienkārši štancē tos šarlatānus. Nu kā pēc mēnesi ilgām apmācībām iespējams apgalvot, ka esi jogas skolotājs? Ne pareizās lokanības, ne īsta spēka, ne izpratnes, kas joga patiesībā ir. Pats mazais vīrelis ar locīšanos nodarbojas jau trīsdesmit gadus. Protams, tas viss ir ļoti noderīgi. Un vienmēr jāizkopj visas savas dimensijas. Bet pie šīm apmācībām tomēr nepaliksim.

Pēc jogas nodarbības beidzot arī paņemam aliņu. Interesanti, ka Indijā uz katras preces uzdrukātas maksimālā pārdošanas cena, un uz alus rakstīts 1,3 eiro. Bet pārdots tas tiek par diviem. Mūsu ārzemju draugi saka, ka tas ir tūristu nodoklis, par kādu tie pērk alu no vietējiem veikaliņiem. Un, tā kā alkohols esot tik grūti pieejams, vietējie var uzcenot to, cik vien vēlas. Bet mēs esam iemācījušies visam neticēt. Vakarpusē, kad zibeņošana un lietus pierimis, dodamies naksnīgajās kafejnīciņās uz klints. Tur cenas ir aptuveni tādas pašas, līdz ar to visu var atrast, lai arī mums tika teikts, ka tik lēti kā viesnīcā nekur alu nenopirkt.

Atrodam jauku vietiņu, kur arī ēdieniem cenas nemaz nav tik augstas, un pavakariņojam, skatoties zibeņošanu turpat virs jūras. Skaisti. Kāds viesmīlis uz salvetes pat uzglezno mūsu tēlus. Vakars ir izdevies. Bet nu priekšā lielais plānošanas process. Tālāk – uz Šrilanku vai Bangladešu?

**

Šīsdienas atziņa: „Dusmas, aizvainojums, skaudība un depresija ir inde, ko dzer Tu, cerot saindēt otru”

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1707 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~971)

Mostamies no mošeju saucieniem, un turpmāk visu dienu mūs pavada dziedāšana no netālu esoša tempļa.

Nezinām, kāpēc visu laiku jādzied, bet tas monotonais ritms tiešām apnīk. Tomēr dienas sākumu baudāmu padara brokastis, kas ir iekļautas cenā. Lai arī atkal gaidījām ko klasisku un vienkāršu, te esošie francūži mūs patiešām palutina! Par pieciem eiro saņemam gan istabiņu, gan pamatīgu maltīti ar tēju, sulu, augļiem, maizītēm un olām. Nu lieliski!

Tad jaunieši saka, ka šodien jau visas istabiņas viesnīcā pierezervētas. Cenas nolaišana strādā. Bet protams, ka strādā! Te tomēr ir tik liela konkurence un cena ir viens no galvenajiem faktoriem, pēc kā tūrists izvēlas savu palikšanas vietu! Protams, jo vairāk tūristu apkārt, jo kvalitāte pazeminās, taču arī turpmāk ceram uz jauku maltīti.

Nododam mazgāties dažus apģērba gabalus, lai gan jaunieši mums drēbes atļauj mazgāt arī dušā. Te jāmaksā par katru apģērba gabalu atsevišķi, tāpēc izvēlamies tos kārtīgi mazgājamos. Tas viss tiek nests veļas mazgātājiem, kas savu darbiņu padara kārtīgi – mazgā ar rokām, žāvē un gludina. Atceramies, ka Paragvajā Arča šortu neizmazgājamos pleķus kāda tante tomēr bija izberzusi. Darbojas labāk kā jebkurš Vanish un citi mazgāšanas līdzekļi!

Mūsu draugi atkal nāk un saka, ka varam droši viņiem jautāt pēc visa, ko vēlamies, un arī aizvest līdz pilsētiņas centram ar savu motorolleri viņi mūs var bez maksas. Tas noteikti noderētu, jo mums tas bankomāts vienmēr jāmedī. Šodien viesnīciņu vairākas reizes apmeklē divas krievu dāmas ar maziem bebukiem klēpī. Tās arī meklē lētākās viesnīcas apkaimē. Smejam, ka jau tā francūžiem nepatīk krievu tūristi, un tieši tie tad ir lielākie klienti.

Bet nu dodamies uz pludmali. Tepat netālu ir Melnā pludmale ar melnām smiltīm. Tur nokļuvuši redzam divus „baltos” un trīs indiešus peldamies. Izskatās tāda pamesta vietiņa, bet nav arī ēnas, kur paslēpties, tāpēc palikt nu nekādi nevaram.

Kāpjam augšā Varkalas klintī. Tieši tā ir tā, kas piesaista tūristus šajā pilsētā. Varkala ir zināma tieši ar tās sarkanajām klintīm, arī kā liels svētceļnieku centrs, jo Varkala ir svētā pilsēta, kur reiz, pēc indiešu leģendām, ieradās kāds dievs, aizsākot pilsētas attīstību. Protams, te ir daudz un dikti dažādu ājurvēdas un jogas vietiņu. Jogu esam nolēmuši uzsākt jau no rītdienas.

Apraksti par Varkalu atkal ir skaisti, bet nu teiksim tā, nevar arī pārvērtēt vietiņu. Jā, ir klints. Bet daudzas mājeles blakus skaistajām ir nolaistas. Un tie paši uzmācīgie indieši. Jāuzmanās arī no spēcīgajām straumēm.

Skati, protams, no klints ir apburoši. Pret krāsainiem akmeņiem tās pakājē sitas lieli viļņi, daži vietējie mēģina noķert lielo lomu ar tīklu palīdzību. Uz klints malas saceltas varenas, skaistas mājas, kur tiek izīrētas istabiņas. Tiešām kā pasakā! Protams, ja kārojas kūrortu, atpūtu pie pludmales, ķermeņa masāžu un vēl visādus labumus, vislabākā vieta tam ir Indija. Te, salīdzinot ar Eiropas kūrortiem, ir patiešām lēti! Lai arī tagad mēs spriežam, ka priekš mums visas cenas ir par augstu, patiesībā jau nav tik traki! Ja ierasti Indijā par maltīti maksājam eiro, tad te viss ir ap trim eiro. Pietam, ar skatu uz pludmali!

Daži suņuki steidz ar mums pasveicināties, pārdevēji aizrautīgi mēģina pārdot savu preci. Interesanti, ka daudzi suvenīri ir no Tibetas un Nepālas. Tik tālu dienvidos! Tūristu tiešām nav daudz. Bet it kā vēl tā pati sezona vēl nav sākusies. Ejam arvien tālāk, līdz ieraugām lielāku smilšu pludmali, sauktu par Varkalas pludmali. Te pa kāpnēm nokāpjam lejā. Skaisti, visapkārt klintis, smiltis un jūra. Bet te nav kā Goa, kur viena pie otras blakus esošās ēstuvītes piedāvā saules gultas un saulessargus bez maksas. Te nav nekā. Vien divi indieši piedāvā gultas un saulessargu izīrēt. Viena gulta un viens saulessargs, katrs maksā divus ar pusi eiro. Nē, zinām, ka tas Indijā ir daudz par dārgu.

Atsakāmies un turpinām soļot gar krastu, lasīdami saistos gliemežvākus. Bez saulessarga tādā saulē negribas palikt, lai gan ir daži „baltie”, kas viegli izgūlušies. Nu trakums! Saulīte ir ļoti spēcīga. Tālāk atrodam vēl kādu saulessargu vīru, kas nosauc to pašu cenu. Jau ejam prom, kad cena sāk kristies līdz pat vienam eiro.

Noliekam mantas un lienam jūrā. Šoreiz viļņi ir pārlieku lieli, ātri sākas dziļums un straume spēcīgi velk iekšā. Atliek iebrist līdz potītēm, kad vilnis uzsitas līdz krūtīm. Tāds mežonīgs krasts!

Nedaudz papeldamies, nedaudz paguļam zem saulessarga, lasot savas grāmatas, ko tiešām baudām lēni un nesteidzīgi, atcerēdamies ik vārdiņu.

Un tad ap mums sāk sarasties arvien vairāk „balto” – smejam, ka tiešām „baltais” pievelk „ balto”. Ir gan daži vietējie, kas garajās džinsu biksēs un garajos kreklos lēni staigā garām, vērodami saulē izgūlušos. Un protams, skaidrs, ka tie šeit ir fotogrāfiju vai vienkārši acu priecēšanas dēļ. Nu ārā taču ir tik karsti! Indietim saule nemaz nepatīk, bet tad viņš pēkšņi izdomā fotografēties tieši tur, kur visvairāk ārzemnieku. Arča kādu pat iet salamāt. Jaunietis gan parāda savu telefona galeriju, apliecinot, ka meitenes nefotografē, bet tad Arča tam saka, ka viņa tautieši bieži tā dara, un viņam arī nevajadzētu sākt. Tā lūrēšana tomēr ir pārāk atklāta. Goa to cenšas novērst pašu restorānu darbinieki.

Tepat kāds krievu vīrs, iznācis no lielajiem viļņiem, sāk piepumpēties. Tā krievu vīri darīja arī Goa. Tāds īpašs stiliņš. Savukārt ar indiešiem ir trakāk – viens nemaz nekautrējas turpat apsēsties un nokārtoties. Visi skatās, bet viņam vienalga, ka dibens spīd!

Pēc divu stundu krastmalas baudīšanas dodamies uz kādu templi, kas gan ir ciet. Vairāk Varkalā daudz nav ko redzēt, jo šī ir vien pilsētiņa. Goa ir vesels štats. Te gan var atrast tūres uz tālākiem ciemiem, bet tās, protams, prasa tūristu nodokli.

Nonākam atpakaļ viesnīcā, nomazgājamies, un franču puisis vienu no mums piekrīt aizvest līdz bankomātam četru kilometru attālumā. Par alu atbilde ir viena – te ir divi alkohola veikali, bet tie atveras tikai noteiktās stundās, rindas ir pat 45 minūšu ilgas. Pietam, alkohols te ir ļoti dārgs. Komunistu valdība to cenšas ierobežot. Jā, izklaidei Goa štats noteikti ir piemērotāks. Uz Varkalu jābrauc priecāties par klintīm pludmalē.

Pilsētā no pieciem aparātiem strādā tikai viens bankomāts, un labi, ka tā! Tā Indijā ir liela problēma. Pēc naudiņas izņemšanas dodamies uz ēstuvīti, ko mums iesaka viesnīcas darbinieki. Protams, lai arī cenas Varkalā ir augstākas, var atrast arī vietiņas, kur porcijas ir lielas un par vienu eiro. Pieēdamies kārtīgi.

Pēc labām pusdienām dodamies uz viesnīciņu un pavadām laiku uz balkona. Pie mums pienāk krievu dāmas ar bērniem, kas te jau ievākušās un jautā, kur var paēst. Aizsūtām viņas uz to pašu vietiņu. Tikai jāatceras, ka Indijā kartē uzrādītie ceļi bieži nemaz nepastāv. Nu gluži kā vēstniecības.

Drīz indiešu zēnu bariņš ierodas atdot mūsu francūzim futbola bumbu, ko bija aizņēmušies, bet sunītis, kas sargā šo viesnīcu, tiem pat uzbrūk! Vēlāk ar francūzi runājam – jā, suņi Indijā ir rasisti. Bet tas rasisms jau dzīvniekam rodas pēc pieredzes. Ja „baltais” vienmēr paglaudīs, tad melnais iemetīs ar akmeni vai iespers ar kāju.

Vakaru noslēdzam ar vakariņām pie tā paša vīra, kur ēdam pusdienas. Un nospriežam, ka Keralas štatā tomēr ēdiens ir visvienkāršākais, mēs noteikti izvēlētos citu Indijas štatu gastronomiskajām baudām. Bet nu vismaz ir kas vairāk kā tie rīsu plāceņi. Vēl trīs dienas te un tad jādomā par tālāko ceļu!

**

Šīsdienas atziņa: Grāmata ir lieliska dāvana, jo to var atvērt atkal un atkal!

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1687 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~966)

Jāceļas jau puspiecos, lai pusseptiņos tiktu uz vilcienu.

Tā kā brokastis ir iekļautas viesnīcas cenā, bet būsim jau prom to pasniegšanas laikā, jau iepriekšējā dienā esam pasūtījuši vismaz tēju. Un tik jauki, ka tiešām viesnīciņas īpašniece ar dēlu pieceļas tik agri, lai uzvārītu gardu tēju un pasniegtu mums pa banānam. Paši viņi te viesnīcā guļ uz matračiem. Tā jau ir – tie, kuriem pieder šādas iestādes, visbiežāk tajās dzīvo. Bet ne visi atļaujas arī savu personīgo istabu.

Pēc tējas dodamies pusstundu ilgajā gājienā uz staciju. Ārā vēl tumšs, debesīs mirgo zvaigznes. No tempļiem vēl joprojām skan mūzika, gluži tāpat kā tad, kad gājām gulēt. Interesanti, ka daži vietējie jau augšā vai nemaz nav aizgājuši gulēt. Veikaliņos deg gaismas, autorikšas piedāvā savus pakalpojumus. Bet mēs ejam gar krastu, klausoties tempļu mūzikā un vērojot zvaigznes, un tad arī ieslēdzas mošeju saucieni, debesīs uzplaiksnī zibens. Pareizi! Ja nu šeit gluži kā Kočos būtu lijis? Mēs būtu kārtīgi izmirkuši. Un dīvaini, ka viņiem te tik bieži šādi negaisi, it kā lietus sezona jau garām.

Sasniedzam staciju laicīgi, atkal mūs sagaida suņuki, no prieka pat noguļas uz muguras pie soliņa, kuru esam izvēlējušies. Mums gan šādā rīta agrumā draugus nav ar ko pacienāt, bet nolemjam turpmāk somā nēsāt uzkodas suņiem. To tomēr uzskatām par daudz vērtīgāku lietu līdzņemšanai kā mūzikas atskaņošanas ierīces, austiņas un citādas tūristu mantas. Lielu daļu somas gan aizņem arī lācis no Ķīnas, jau nedaudz netīrs un saplīsis. Bet tas ir mūsu ceļabiedrs.

Thiruvananthapuram jeb kā vietējie to sauc Trivandrum ir Keralas štata galvaspilsēta. Galvenokārt tā ir pazīstama ar saviem tempļiem. Jau lasām, ka šī pilsēta, kas uzcelta uz vairākiem pakalniem, ir bagāta ar skaistu arhitektūru un tik daudz dažādām aktivitātēm. Lasām, ka atbraukušie parasti nemaz nezina, ar ko lai sāk, bet vairs aprakstiem internetā par Indijas pilsētām galīgi neticam. Tāpēc jau arī veidojam savus topus no tām vietām, ko esam apskatījuši, jo tik daudzas ir pārvērtētas!

Šajā pilsētā ir viena īpaša vieta, uz ko arī dosimies pēc vēstniecības. Četru stundu brauciens liekas nieks, drīz ierodamies Keralas štata galvaspilsētā. Atstājam lielās somas mantu glabātuvē par 25 centiem katrs. Šeit viesnīcu gan neņemsim, jo visas dārgas! Kaučsērferis ātro lēmumu dēļ nav atrasts.

No stacijas izejam un uzzinām, ka mūsu vēlamajā virzienā autobusi no šejienes neiet, sarunājam piemērotu cenu ar autorikšu, lai gan tāpat zināms, ka vietējie maksā mazāk. Nokļūstam līdz ielai, kur vajadzētu būt Šrilankas konsulātam, un tālāk dodamies kājām. Ieliņa ir šaura, mazas mājeles, un vēstniecības kartē atzīmētajā punktā nav. Nolemjam zvanīt uz numuriem, kas uzrādās internetā, neviens neceļ. Bet mūsu kartē rādās, ka vēstniecība strādā! Salīdzinām bildes ar internetā redzamajām un mūsu priekšā esošo ēku. Ir īstā. Bet visi konsulāta uzraksti, karogi un viss cits ir noņemts. Garām iet kāda sieviete, kam pajautājam par konsulāta atrašanās vietu. Tā saka, ka te tiešām konsulāts vēl pirms trim nedēļām strādājis, bet nu laikam atrodas citur. Kur – viņa nezina, bet steidz prasīt tepat esošiem darba kolēģiem. Tad tiekam nosūtīti atpakaļ uz konsulāta kaimiņu māju, kur pagalmā kāda sieviete visu apskaidro. Konsulāts te strādā, vien pirms trim nedēļām (kad ieradāmies Indijā) kā reiz galvenais konsulāts nomiris, un tā nu tagad ilgās sēras. Kamēr nebūs aizvietotāja, konsulāts ciet. Nu kā tā var! Te gribējām taisīt Šrilankas vīzu, cerot, ka tā būs lētāka kā internetā pieejamā forma, bet nu nekā. Sieviete mums iedod konsulāta direktora telefona numuru, uz ko uzreiz piezvanām. Vīrs gan lielākoties jautā, kas viņam zvana, bet iestarpināti atbild uz mūsu jautājumiem, sakot, ka pašlaik tiek meklēt aizvietotājs un vienīgā vēstniecība atrodas Čennajā. Eh, laikam uz Šrilanku šoreiz netiksim.

Bet ko nu? Pilsētā galvenokārt esam ieradušies vīzas dēļ. Forši gan, ka apkārt ir daudzas ēstuvītes. Beidzot! Kādā ieejam, tiekam apsēdināti pie galda. Nu izturas pret mums kā pret karaļiem! Bet tāpat mums piedāvā tikai dosas. Labi, ka te ir arī indiešu maizes ar mērcēm, kam tad arī piekrītam, un beidzot saņemam kārtīgu maltīti. Protams, visi ir ieinteresēti, no kurienes nākam, bet Latviju neviens nezina. Knapi apjauš, kas ir Eiropa.

Paēduši kājām dodamies uz kādu templi. Tas ir stundas gājiena attālumā, un pastaiga mums vismaz ļauj iepazīt pilsētiņu. Uzduramies kādai rokdarbnieku izstādei, kā vēsta plakāti, bet neko citu kā skaistu parku neatrodam. Tepat ir zoodārzs, bet grūti taču tiem dzīvnieciņiem tādā karstumā, to redzēt negribas. Uznāk gan arī pa lietus pilienam, bet tas arī viss. Ejam pa centrālo ielu, gar dažādiem tirdziņiem. Arča beidzot tiek pie otra apavu pāra. Arī ēstuves ir ik uz stūra. Pilsēta vispār izskatās tāda sakārtota, vietējie nemaz nepievērš uzmanību “baltajam”, lai gan citus te neredzam. Ar mums ik pa laikam sveicinās, visi ir laipni. Tāda laba atelpa no Kočiem un sevišķi no Alapužas.

Apskatām gan tirgu, kur bļaustās indiešu dāmas sari, sludinot kristietību ar Bībeli rokās. Redzam tās pašas baznīcas un mošejas, līdz sasniedzam kādu īpašu templi. Padmanabhaswamy templis piesaista miljoniem apmeklētāju ik gadu un ir viens no vecākajiem tempļiem Indijā. Un tas ir arī bagātākais templis ne tikai Indijā, bet visā pasaulē! Ilgu laiku templis funkcionēja kā parasts templis, līdz 2011.gadā tā pagrabos tika atklāti dārgumi, kas tika novērtēti triljona dolāru vērtībā. Ja briti par tiem būtu zinājuši, noteikti būtu paņēmuši sev. Templī ik pēc sešiem gadiem janvārī notiek Lakša Deemam festivāls, kad templī tiek aizdedzinātas simtiem tūkstoši lampiņu. Tas apzīmē kāda septiņu dienu rituāla beigas. Pats templis ir veltīts dievam Višnu jeb vienam no galvenajiem hindu dieviem. Interesanti, ka Višnu statuja ir taisīta no 12 tūkstošiem fosilizētu gliemežvāku. Ir arī statuja no tīra zelta. Protams, templis ir bieži apmeklēts, 50 līdz 100 tūkstoši cilvēku dienā apmeklē templi ik dienas, 500 tūkstoši cilvēku un ticīgo templi apmeklē lielākajos svētkos. Tad cilvēki iet ievēlēties vēlēšanos un sniedz ziedojumus, tā kā templis arvien papildina savu bagātību. Gada ienākumi tam ir 49 miljoni eiro. Bet ne no tūrista. Lai arī internetā pieejamajā informācijā teikts, ka ārzemnieks te var ienākt, visās četrās ieejās mums saka, ka šī vieta ir tikai hinduisma piekopējiem. Nu ko, vismaz visas četras tempļa puses esam redzējuši, lai arī tām augsta siena apkārt. Bet jumts ir skaists, netipisks šim štatam, jo ierasti te tempļi ir vienā stāvā. Bet vismaz esam uzmetuši aci tai varenajai būvei.

Tad dodamies uz staciju, nopērkam biļetes līdz Varkalai par piecdesmit centiem. Tas ir pusstundas brauciens, bet līdz tam vēl pusotra stunda jāgaida. Paņemam banānu piena kokteiļus, kas šķiet labāki kā jebkad iepriekš un apsēžamies zem ventilatora. Pirms paša brauciena ejam pusdienās, kur beidzot arī dabūjam savus rīsus. Saņemam somas no mantu glabātavas un salamājam indiešus, kas lien rindā. Lai arī tie saka, ka viņiem jāsteidzas, ar to jau jāsāk – ar jautāšanu, nevis spiešanos priekšā. Nu manieres te viņiem nekādas, bet tas jau nav nekas jauns. Tā kā biļetes nav rezervētas, mums jāmeklē brīvās vietas vilcienā, un tādas atrodam ātri. Pēc pusstundas brauciena sasniedzam Varkalu. Pludmales pilsēta, kur atkal pabaudīsim saulīti.

Stacijā apsēžamies un pierezervējam lētāko istabiņu – pieci eiro par nakti, arī brokastis iekļautas cenā. Nu lieliski! Bet līdz tai krietns gabaliņš jāiet šajā sutīgajā laikā 34 grādos. Sākumā meklējam autobusu, bet tas nav tik vienkārši. Liekas, ka neviens no busiem uz pludmali neiet – visi šoferīši kā viens krata galvu. Te ir arī autorikšas, bet tiem pasakām, ka mēs neesam tie tūristi, kurus viņi varēs apšmaukt, mums nav tik daudz brīvu līdzekļu. Šoferi tik skaļi smej – „baltais” bez naudas.

Visam par spīti nolemjam iet kājām. Pa ceļam redzam vairākas skaistas mājas, bet tās ir tik nolaistas! Indietis tomēr nemaz nerūpējas par savu dzīvesvietu. Būtu sapucējis un izīrējis! Pēc stundas gājiena nokļūstam viesnīciņā. Te mūs sagaida francūzis un kanādiete. Sākumā domājam, ka šie te atvēruši viesnīcu, bet tad viņi paskaidro, ka vienkārši strādā pie indieša. Redz, indietis, kā ierasti, savu māju uzturēt ir par slinku, bet tas sarunājis ar jauniešiem, ka ļaus tiem palikt vienā istabiņā bez maksas, piešķirs visas maltītes, lai tikai tie veic viesu reģistrēšanu, strādā ar viesnīcas reklāmām internetā un saved visu kaut cik kārtībā. Francūzis stāsta, ka darbiņš bijis pamatīgs. Šīm mājām, redz, nav ūdens noturīgu jumtu, nekādi līdzekļi netiek lietoti, tāpēc viss pūst, jātīra sēne un bijis krietns darbiņš, lai vietu savestu kārtībā. Bet nu viss izskatās pasakaini.

Jaunieši te ir jau mēnesi, un saka, ka tieši šodien šai viesnīciņai izdomājuši nolaist cenu. Jā, iepriekš te neviens nav nācis, vietai internetā nav tik spīdošas atsauksmes, jo indietis saimniekojis pats. Bet „baltais” jau mīl kārtību un tīrību. Un nu jaunieši paeksperimentējuši, lai sakrātu labās atsauksmes – nolaiduši cenu. Un pieci eiro par nakti ar brokastīm ir tiešām labs piedāvājums. Lai gan sakām, ka ir viņiem liela konkurence, ir daudz vietiņu par šādu cenu. Ne tik skaistu, protams, bet kam tad vajag skaistumu, ja visa diena tāpat ir pludmalē.

Jaunieši pastāsta, ka pēdējos četrus gadus paši vien ceļo, nobāzēties taisās tikai tālākā nākotnē. Jautājam par pludmali. Tie saka, ka neierasti bieži līst. Tomēr arī pati pludmale ir mainījusies. Ja senāk Varkalu apmeklēja visas tautības, tad tagad to pārņēmuši krievu tūristi. Esot tā, ka krievi vairs nepaliek viesnīcās, tie ņem mājas, tās arī pērk. Un vietējie pielāgojas – ir jau uzraksti krievu valodā. Un citiem ārzemniekiem tas nepatīk. Redz, francūži vispār uz Varkalu vairs nebraucot, jo nejūtas patīkami krievu kompānijā. Bet mums nekāda vaina!

Jaunieši ir ļoti jauki, piedāvā mums gan dzērienus, gan veļas mazgāšanu un bezmaksas motorolleri, lai tiekam uz nepieciešamajām vietām. Protams, beigās sagaida arī skaistu atsauksmi Bookingā. Un kāpēc gan ne? Istaba ir burvīga, vien kāds templis nepārtraukti dzied. Bet tā arī varam atpūsties no lielā skrējiena.

**

Šīsdienas atziņa: Ko Tu vari izsapņot, to Tu vari arī izdarīt!

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1678 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~959)

No rīta mūs uzmodina mošeju saucieni.

Vēl nav septiņi, ārā nav pārstājis līt kopš vakardienas vakara. Krāmējam somas un nogaidām līdz lietus pierimst, tad dodamies uz autobusu. Aizejam līdz krastam, kur atceramies esam autobusu placi, un pajautājam vietējiem pēc busa. Tie mums norāda uz īsto, kas ved gandrīz uz pašu autoostu.

Busā mūs uzrunā konduktors, jautājot, no kurienes esam un kurp dodamies. Latviju viņš nezina, sakām, lai nepūlas. Vai liela jēga skaidrot mūsu valsts atrašanās vietu kādam, kas pat īsti nezina, kas ir Eiropa? Tomēr vienu gan konduktors un viņa draugi zina. Munnaras tējas lauki applūduši. Arī kalnos, gluži kā te krastmalā, sākušās īstas lietavas. Paši jau arī internetā atradām informāciju, ka Munnaras tējas laukos situācija arvien pasliktinās. Gāž kā ar spaiņiem, un nākamās dienas sola lielus negaisus. Arī Koči pilsētā ielas ir applūdušas, bet autobusa šoferim vienalga. Tas nesas kā trakais, apšļakstot garāmgājējus. Nebremzē, arī braucot pāri guļošajiem ceļa policistiem, lai kādi jau tie Indijā būtu. Tā mugurkaulu var pamatīgi satriekt.

Autobuss arvien piepildās, bet mums tikušas sēdvietas. Astoņu kilometru brauciens prasa veselu stundu. Tad tiekam izlaisti netālu no vilciena stacijas un ejam meklēt maltīti. Te gan atkal vilšanās – visur, kur vien ieejam, ir tikai tradicionālās dienvidu brokastis, kas mums jau šķebina. Tā nu iztiekam ar tēju par pieciem centiem. Bet tad sākam apspriest turpmāko ceļu. Ko darīt, ja tiešām Munnara ir applūdusi? Kā vispār autobuss līdz turienei nokļūs, ja jābrauc kalnos? Jau tā 120km garais ceļš ierasti autobusiem no Kočiem uz Munnaru prasa 4 stundas. Kas tad notiks tagad? Un kā mēs ar tiem caurajiem lietusmēteļiem visu izstaigāsim? Stundu metam plusus un mīnusus uz papīra un prātā. Tik ļoti gribētos to dabas skaistumu, bet skaidrs kā diena, kas mūs tur sagaida. Aukstums, slapjums, neizžāvējamas drēbes un tāls, grūts ceļš. Vai mocīties? Tējas laukus redzējām Kameronā Malaizijā iepriekšējā ceļojumā. Un bija pasakaini. Bet laikam jau jāklausa tai iekšējai sajūtai. Ja jau paši esam apsēdušies un nevaram izlemt, laikam jau nav tā vieta šoreiz mūsu ceļā paredzēta.

Ejam skatīt vilciena biļetes uz Alappuzha pilsētu, senāk sauktu un vairāk zināmu kā Alleppey. Tā ir pilsētiņa 50 km uz dienvidiem no Kočiem, esot ļoti skaista. To mums ieteikuši kaučsērferi un, tā kā sanāk arī pa ceļam, jādodas uz turieni. Vilciena biļetes nav jārezervē. Te vienkārši samaksā 35 centus par biļeti un sēdies brīvajās vietās. Tādu ir daudz. Vilciens uz 50km attālo pilsēteli arī iet divas stundas. Bet ar autobusu nebūtu ātrāk. Tā nu mūsu tālākais ceļš izlemts. Bēgsim no tā lietus! Un arvien tuvojamies Šrilankas vēstniecībai, ko medījam jau sen. Drīz arī uzzināsim galējos plānus!

Vilciens mūs ved ilgi. Esam atraduši brīvas sēdošās vietas. Mūsu rindā pie pretējā loga sēž divi vīri, saslēgti rokudzelžos. Un aiz tiem atrodas divi kārtības sargi. Nu re, kā te pārvadā noziedzniekus.Drīz sasniedzam Alappuzhu jeb Allepey. Šī vieta jau izsenis bijusi nozīmīgs tirdzniecības centrs, bet tagad skaitās Keralas štata apmeklētākā pilsēta, lielākoties laivu braucienu dēļ.

Esam viesnīcu meklējumos. Bookingā ir atrastas lētākās, sākot ar četriem eiro par nakti, bet ceram saņemt atlaidi, neko nerezervējot, bet maksājot uz vietas. No vilciena ar mums kopā izkāpj vēl daži  „baltie”, bet tie aizbrauc ar autorikšām, kamēr mēs soļojam kājām. Ārā ir karsti, spīd saulīte, un gaiss ir patiešām mitrs. Kafejnīcu vēl joprojām atrast neizdodas. Vienīgās, ko uzgājām stacijā, pārdod tikai dosas jeb sviesta pankūkas, ko vairs nevaram ieēst.

Ejam gar aizaugušām upēm un spriežam, kāpēc gan šo sauc par Indijas Venēciju. Ka tik nebūs nedaudz pārvērtējuši. Internetā atrodamā informācija ir pasakaina, liekas, ka tikko būsim sasnieguši dabas paradīzi un tīrāko Indijas pilsētu. Bet  pagaidām viss šķiet tieši tāpat kā Koči pilsētā. Tikai mazāk ēstuves.

Sasniedzam pirmo viesnīcu, kur neviena nav. Uz durvīm atstāti telefona numuri, kam izdodas arī piezvanīt. Tur atbild kāds vīrs sakot, ka mājai ir vien divi stāvi, divas istabas. Tas nosauc mums divreiz augstāku cenu kā tā uzrādās Bookingā. Jautājam, vai šajā gadījumā tad vienkārši istabiņu rezervēt, bet tam indietis nepiekrīt. Pēc ilgākas telefonsarunas nolemjam nediskutēt un vienkārši iet uz nākamo vietu. Te tādas ir simtiem, vietējiem pašiem jāmāk noturēt savus klientus. Pa ceļam mūs pārķer vēl kāds istabiņu piedāvātājs, bet tam cenas ir daudz augstākas, tāpēc atsakāmies. Arī nākamajā sasniegtajā vietā mums ierāda istabiņu par Bookingā norādīto summu tikai pēc tam, kad parādām telefonā to, kas tur uzrādās. Re kā – te patiesībā viss ir dārgāks. Administrators saka, ka pēc piecām minūtēm tas mūs reģistrēs, bet tā arī pēc piecpadsmit minūtēm ar somām uz pleciem nesagaidījuši jaunieti, dodamies prom. Tad beidzot atskrien puisis, jautādams kāpēc jau aizejam. Paskaidrojam, ka jau paspējām atrast vēl lētāku vietu.

Karsti, ielas pilnas, bet nav jau tās trakās lielpilsētas. Šķiet, ka te būvē sliedes vilcienam vai metro, sanāk apmaldīties jaunajos ceļos, bet tad arī nokļūstam viesnīciņā, kur pie durvīm mums jau māj sieviete. Šoreiz istabu jau esam rezervējuši, lai nav lieku skaidrojumu. Četri ar pusi eiro un iekļautas brokastis, kurās droši vien ir tie dienvidu Indijas ēdieni, kas mums jau tā apnikuši. Jāpiemin, ka vēl joprojām nevienu ēstuvi bez dosām neesam atraduši. Liekas, ka šajā vietā tas ir vienīgais ēdiens.

Istabiņa ir vienkārša, sava gulta, savs pods un ir arī duša. Elektrība gan parādās, gan pazūd, bet pagaidām ir pietiekami, jo drīz jau dodamies pilsētas apskatē. Šajā viesnīciņā var arī paēst, bet cenas ir tiešām augstas, tāpēc nolemjam meklēt ko pieticīgāku centrā.

Esam divu minūšu gājienā no krastmalas, kur ir palmas, laivas, viļņi, bet, protams, neviens nedomā peldēties vai sauļoties. Redzam pāris “baltos” sēžam smiltiņās. Bet mēs dodamies uz trīsarpus kilometru attālo centru gar vienu no kanāliem, kas aizaudzis zālēm. Tropisks klimats, zaļumiem apauguši koki un dažas laiviņas, kas piedāvā braucienu pa kanāliem. Viena stunda diviem privātajā laivā izmaksā tikpat, cik mūsu viena nakts viesnīcā. Sākumā domājam izbraukt un vīriem apsolām rīt atgriezties, bet dienas gaitā plāni mainās.

Sasniedzam centrālās ielas, bet visā šajā laikā ne ēstuvju, ne vairs tūristu. Esam izsalkuši, bet tajos četros restorānos, uz kuriem mūs viens pēc otra nosūta vietējie, ir tikai dosas. Beigās jau uzejam kādu vietu, kur vienkārši tiekam piesēdināti pie galda. Opis saka, ka rīsi būs. Beigās atnes mums parastus rīsus ar aizdomīgām mērcēm. Un tad vēl piecas minūtes pa visu ēstuvi meklē karotes, ko vietējie neizmanto, jo ēd ar rokām. Šādās vietējo ieskrietuvēs ir lēti, rīsus var papildināt, cik tik uziet, bet neesam sajūsmā un nedaudz baidāmies par vēderiem.

Dažas mošejas, upes krasts, tempļi. Bet esam vīlušies. Vai laivu braucieni ir tas, ko tūristi te meklē? Un kāds gan prieks braukt ar laivu pa netīrajiem, piemēslotajiem kanāliem? Protams, pēc ilgāka brauciena var sasniegt ezerus, bet tur ar stundu ir par maz. Un tas krietni atspoguļojas cenā.

Esam vīlušies gan vietā, gan aprakstos internetā, pēc kuriem vadāmies. Šī vieta ir daudz par daudz pārvērtēta. Esam izstaigājuši galvenos punktus, un atliek vien tūres un laivas brauciens, ko nomainām ar lēmumu jau rīt doties tālāk.

Uz vilciena staciju mūs aizved autorikša, jo vairs negribas ne staigāt, ne pētīt apkārtni. Atrodam rezervācijas kases, kas atrodas atsevišķi no galvenās stacijas, un nopērkam biļetes uz Keralas štata galvaspilsētu rīta agrumā. Bet nu – meklēsim kārtīgu maltīti! Visās ēstuves stacijā apgalvo, ka ir tikai dosas. Vienā rīsus sola pēc sešiem vakarā. Vai tiešām vietējie te neko citu neēd?

Tā nu veselu stundu gaidām savus rīsus. Tikmēr ziņās redzam, ka Keralas štatā ir kāds slavens templis, pie kura pašlaik notiek agresīvas sadursmes starp vietējiem un militārajiem spēkiem. Kafejnīcas darbinieki paskaidro, ka komunistiskā Keralas štata valdība pavēlējusi policistiem iet pa tempļiem un tikt vaļā no ticīgajiem. Savukārt tie pretojas, jo ir nobijušies, ka komunistiskais režīms visu iznīcinās. Jā, no šādiem masu protestiem un pasākumiem Indijā jāizvairās, jo tur jau nospiest kādu viegli.

Rīsus ņemam līdzi uz viesnīcu. Ārā jau tumšs, jāsteidzas atpakaļ. Nu soļojam gar pludmali, un tieši te arī atrodam pilsētiņas visas ēstuves. No vienas vietas! Izrādās, ka paši nepaliekam tajā tūristiskākajā pludmalē. Nu tāda sagadīšanās! Bet ko nu vairs – ēst esam dabūjuši, bāros nemaz neplānojam sēdēt. Protams, izskatās, ka tieši sasniegtajā vietā ir visa naktsdzīve, bet Indijā bez pazīstamiem cilvēkiem apkārt tā neliekas pievilcīga.

Viesnīciņā atveram rīsus, bet tā arī tos nepiebeidzam, jo arvien vairāk tajos sākam atrast saceptas vaboles. Jā, pannas noteikti te neviens nemazgā. Keralas štats laikam nav īstais gastronomiskām baudām. Un pat ne normālām maltītēm. Sameklējam banānus – kā nekā augļi vismaz ir pieejami un droši. Viss, rīt uz vēstniecību. Cerēsim, ka sasniegsim arī kādu simpātiskāku vietiņu.

**

Šīsdienas atziņa: Pievērs uzmanību zīmēm, pievērs uzmanību iekšējai sajūtai. Tas viss Tevi nemaldīgi aizvedīs pareizajā virzienā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1665 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~944)

Nakts viesnīcā arī nav pasakaina.

Lai arī zibeņo visu nakti, tas mūs netraucē, bet istabā ir ielīduši odi, tā kā esam kārtīgi sakosti. Sedzamies ar palagu, bet tad ir ļoti karsti ar visu griestu ventilatoru. Bet tiklīdz no segas izbāžam kaut pirkstiņu, odi sakož visas brīvās vietiņas arī uz tā.

No rīta savukārt tualetē paceļam kādu spaini, kur mūs sagaida pārsteigums. Plaukstas lieluma prusaks! Protams, spainis tam tiek uzmests atpakaļ, bet beigās prusaku noslīcinām tualetes podā, cerot, ka tas neuzpeldēs.

Notecinām rūsaino ūdeni dušā un dodamies brokastīs. Kočos gan grūti atrast piemērotu ēstuvi. Ja citās pilsētās ēstuves ir viena pie otras, tad te nākas krietni pameklēt, tomēr brokastis tā arī neatrodam. Atgriežamies viesnīcā, jo visas mums pieejamās ēstuves veras vaļā divpadsmitos.

Te mūs jau sagaida viesnīcas administrators. Tas saka, ka lielā vētra Gaja ir garām, bet virsū nākot cita. Vismaz pagaidām vēl nelīst. Un nu beidzot notiek brīnums. Telefons atdzīvojas! Izdodas atkost, kā telefonu izslēgt un, to ieslēdzot, tas ir atguvies! Nu re – tam visam nez kāpēc bija jānotiek. Bet nu varam turpināt ar darbiem un ar pilsētas iepazīšanu!

Pusdienlaikā dodamies ēdiena meklējumos, un te tiešām pārsteidz tie konkrētie laiki, kad viss tiek pasniegts. Pat kafiju dažās vietās nevar saņemt pirms trijiem dienā. Bet ir lētās ēstuvītes un ir tās, kas domātas tūristiem. Te ir daudzi no ASV, tāpēc cenas ir atbilstošas viņu maciņam. Mēs izvēlamies vietējo ēstuves un ceram, ka arī te ar ēdiena kvalitāti viss būs kārtībā. Rīsos gan atrodam arī sacepušos kukaini, bet tas jau beigts un ēdams.

Tad dodamies uz kādu UNESCO sarakstā ierakstītu pili, ko reiz Keralā cēluši portugāļi un atjaunojuši nīderlandieši. Ceļš līdz tai ved jau tālāk no tūristiskās pilsētas daļas, un te jau arī parādās lielāka nabadzība un netīrība. Daļu patiesās Indijas jau laikam visur var atrast. Pils gan nav nekāda īpaša, pat īsti nesaprotam, kāpēc tā būtu jāredz. Dažas villas te izskatās daudz skaistākas. Tā atrodas ebreju kvartālā. Galvenais apskates objekts tajā ir sinagoga, kas vēl joprojām ir aktīva. Tie indiešu ebreji ar mazajām cepurītēm gan izskatās galīgi dīvaini. Pie sinagogas ir garas rindas, bet nu arī neko īpašu neatrodam. Pirms ieiešanas pašā vietā ir jānovelk apavi. Arī baznīcās tas ir jādara. Indieši tomēr visu nedaudz pielāgojuši savam stilam. Lielākās rindas sinagogas kompleksā ir pie tualetēm.

Pašā ebreju rajoniņā nav lielas atšķirības no visur redzamajām Koču mājelēm, vien suvenīru stendiņu ir vairāk. Ir arī senas gleznas un skulptūras. Ir metāla darinātas statujas, apģērbi, suvenīri. Te atrodam arī to vīru, kuš mums pārdeva savas smaržu eļļas, un tas arī priecīgs mūs satikt. Nu atkal tas parāda visādas smaržas, un pastāsta, kā tad iet ar ģimenes biznesu. Arvien nespējam nopriecāties par burvīgajiem un noturīgajiem aromātiem. Īsta eļļa no augiem un kokiem. Pat no melnajiem pipariem! Un tik labi smaržo!

Dodamies atpakaļ uz ostu un vēlreiz apskatām neskaitāmās baznīciņas un lielos zvejas tīklus. Arī tirdziņos var atrast visādas interesantas lietas, bet jau sākam saprast, ka somas arvien piepildās un sākumā no dažām mantām jāatvadās pirms jauno iegādes. Koči pilsētas attīstību ietekmējuši gan arābi, gan briti, ķīnieši, nīderlandieši un portugāļi. Tā nu te var atrast visu ko interesantu. Šis ir arī galvenais garšvielu maiņas centrs Indijā. Lielākā problēma šajā reģionā ir lietus. Te ir apmēram 130 lietainu dienu gadā, bieži pilsēta applūst. Bet ceram, ka mēs plūdus nepiedzīvosim.

Atnākam uz viesnīciņu atvilkt elpu. Šodien neesam paspējuši uz kādu šovu. Tā kā Koči ir ļoti tūristiska vieta, te ir gan tradicionālie teātra uzvedumi ar dažādām maskām, kas maksā apmēram piecus eiro, gan tradicionālās indiešu dejas un koncerti. Ir cīņas mākslas paraugdemonstrējumi, jogas un meditācijas stundas. Bet mēs jau esam plānojuši tālāk doties jau rīt. Ne pārāk tālu no Koči pilsētas ir Munnar tējas lauki, un daba ir tas, ko mums visvairāk gribas iepazīt.

Atkal uz balkona sauc mošeja. Jā, te ir gan mošejas, gan tempļi, gan baznīcas un sinagoga. Koči tomēr atšķiras no citām pilsētām, un te ir patīkami atrasties, ne kā Čennajā.

Vakars atkal noslēdzas ar kārtīgu negaisu. Zibens izdedz debesis, šoreiz tas sper pavisam tuvu. Un tā tas tupinās līdz pat rītam. Nu vairs nezinām, kā tikt tālāk. Bet droši vien kaut ko sadomāsim.

**

Šīsdienas atziņa: Ir diena, kad Tu parādies šajā pasaulē, un diena, kad Tu aizej no tās. Bet tie ir tikai gada skaitļi. Vissvarīgākais ir tas īsais mirklis starp tiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1657 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~929)

Nakts vilcienā ir interesanta.

Ik pa laiciņam nomainās biedri, kas mums guļ pretim, tāpēc visu laiku ir rosība. Pats vilciens nesas tādā ātrumā, ka atliek pie sevis domāt „iemiedz ātrāk, iemiedz ātrāk” tikai lai sevi nomierinātu. Dažreiz liekas, ka vienkārši izlidosim ārpus tām sliedēm. Kāds indietis par pienākumu uzskata sagaidīt, kamēr Arča atver acis, lai uzreiz pasveicinātu. Jau sešos, protams, sāk staigāt tējas un rīsu pārdevēji, bet mēs paguļam ilgāk.

No rīta pie mums gulēt atnācis arī vīrs, ar ko runājām vakardien. Nu viņš pajautā dažādus vārdus latviski un jautā, vai mūsu valoda ir līdzīga krievu valodai. Patiesībā, daudzi tā pieņem, bet tad arī izskaidrojam, ka ir tādas baltu valodas, kurā ietilpstam mēs ar lietuviešiem, savukārt krievu valoda pieder pie slāvu valodām. Tomēr, ja ir dzirdami „š, ķ, ž”, tad tāpat seko jautājums, vai mūsu un krievu valodas ir līdzīgas. Dziļi skaidrojumos neiegrimstam. Tomēr šis vīrs interesējas arī par laiku, kad bijām Krievijas pakļautībā, un vēlas zināt, kad ieviesām eiro un kā ir ES. Daudz vīrs jautā par politiku, bet šajā jomā neesam spēcīgi un, godīgi sakot, citas lietas mums šķiet daudz nozīmīgākas kā politiskās situācijas analīze, tāpēc arī mainām tēmu un jautājam vairāk par pašu Keralas reģionu. Tas patiesi ir citādāks kā pārējā Indija. Tieši šī bija vieta, no kuras iekšā Indijā sāka nākt ārzemju preces. Keralas štatā ir daudz baznīcu, valda „maigs” komunisms, kā mums vīrs stāsta, un arī svētki te ir citādāki kā pārējā Indijā. Te, piemēram, Ziemassvētki ir vieni no lielākajiem svētkiem, un tikko piedzīvotais Divali nemaz netiek atzīmēts.

Atvadoties vīrs saka, ka viņš noteikti brauks uz Latviju, lai mežā varētu lasīt sēnes un ogas, par ko runājām. Tas, protams, indietim bija pārsteigums, un viņš nemaz nespēj noticēt, ka kaut ko tādu iespējams darīt. Jo ogas un sēnes, arī āboli šajā valsī ir kas ekskluzīvs. Četrus ābolus var nopirkt par eiro. Un mēs vēl kazām tos barojam, ja netiekam galā!

Tad sākas dienas jautrākā daļa. Ņemam telefonu, lai apskatītos, kur tad galu galā esam, bet tas neslēdzas iekšā. Arča telefons ir sadragāts, tam ekrānā vispār knapi ko var saskatīt. Ko nu? Kā ar kaučsērferi?

Kāpjam ārā nākamajā pieturā. Tā jau ir pati pilsēta. Stacija ir apbrīnojami tīra. Spriežam, ka tas varētu būt plūdu dēļ. Varbūt visi atkritumi aizskaloti. Bet nu galvenais atrast rīsu maisu, kur iebāzt telefonu. Tas varbūt kaut kā izmircis, lai gan maz ticams. Nemaz nesaprotam, kas telefonam varētu būt uznācis. Bet nu saprotam, cik daudz informācijas tur iekšā – kontakti, fotogrāfijas un visi raksti. Vai tiešām viss pazudis?

Stacijā veikalu nav, un grūti vietējiem ieskaidrot, ka gribam nopirkt vienkārši rīsu paku. Parastus rīsus. Tie ved mūs uz kafejnīcām, bet mēs jau nevaram bāzt telefonu vārītos rīsos! Tikai parasti rīsi varētu izvilkt no telefona ārā mitrumu, ja tur tāds ticis iekšā. Vietējiem to nesaprast. Mūsu iepriekšējā ceļojumā rīsi telefonu glāba neskaitāmas reizes. Un uz tādu glābiņu ceram arī šoreiz.

Beigās kāds vīrs norāda uz veikaliņu, kur iegādājamies rīsu maisu par piecdesmit centiem, to attaisām un bāžam iekšā telefonu. Mūs aplenc apmulsušie, kam vienkārši nav saprotams, ko „baltais” darīs ar rīsiem. Baros savu ierīci? Daži rīsu graudi pabirst zemē, un tad vecie nāk teikt, ka tā ir izšķērdība. Patiesi – tik daudz ūdens izlietots rīsu audzēšanā, un nu viens vienkārši ber tos zemē.

Telefons ir iebāzts rīsos, nu varam meklēt brokastis. Te tad arī beidzot dabūjam tos vārītos rīsus. Katrā ziņā dienvidindiešu tradicionālās brokastis jau nedaudz apnikušas. Rīsu plāceņi un šķelto zirņu pankūka vairs nekārojas.

Dodamies izņemt naudu. Protams, neviens no bankomātiem nestrādā. Stāvam rindās pie viena, pie otra, pie trešā, bet nekā – ik pa laiciņam no mazajām būdiņām iznāk vietējie, sakot, ka tur nekas nedarbojas. Indijā ar bankomātiem ir grūti. Nu ko – kaut kas jādomā ar to palikšanu. Sazināties ar kaučsērferi nevaram, kartes nav, nezinām, kurā pilsētas pusē vispār atrodamies. Un arī naudiņa iet uz beigām.

Kādai formā tērptai sievai paprasām, vai uz tūristisko pilsētas galu iet autobuss, un tā norāda virzienu. Protams, pa ceļam pārprasām vēl daudziem, un tas virziens galu galā mainās. Pa ceļam apskatām grāmatu tirgu, kur piecas grāmatas tiek pārdotas par vienu eiro. Tik izvēlies. Bet tirgus ir tik milzīgs, ka mēs pat apmaldāmies, un nospriežam, ka izlasīsim savējās grāmatas un tad meklēsim citas.

Apstājamies kādā ēstuvītē, kur ir ventilators. Ir karsti, ir sutīgs, nav spēka un viss apnicis. Ieliekam SIM kari Arča telefonā, kurā redzami vien divi ekrāna stūri. Tomēr kaut kā uzrakstām kaučsērferim, ka mums abi telefoni noplīsuši, WiFi nekur nav, bet meklējam iespēju satikties. Mēģinām tam piezvanīt, SIM karte neļauj, jo nav atnākuši nepieciešamie iestatījumi. Tā arī internets pazūd.

Nolemjam doties uz to tūristu apgabalu. Nopērkam ūdeni, ko dzeram ļoti daudz, un tad saplīst debetkaršu maciņš. Šī diena ir viens trakums! Iespiežamies kādā pilnā busiņā, kur mums piedāvā apsēsties. Šoferītis nesas kā traks, palecoties uz visiem paaugstinājumiem un sitot riepas bedrēs. Bet pēc pusstundas brauciena nokļūstam ostas apgabalā. Te uzreiz ieejam redzamajā tūrisma informācijas centrā. Tur gan iekšā vien apaļš indietis, kas saka, ka pilsētas kartes viņa nav, bet tūres gan viņš var piedāvāt.

Metam ar roku un ejam gar krastu. Viens no apskates objektiem Kočos ir ķīniešu zvejas tīkli, kas ir patiešām milzīgi. Atrodam internetā, ka šādi tīkli ir pieejami tikai Ķīnā un šajā pilsētā. Bet tomēr šķiet, ka arī citās pasaules malās tādus esam redzējuši. Milzīgie tīkli tiek laisti ūdenī, lai zvejotu te tik populārās zivis. Apkārt ir laivas, kas vizina tūristus, un vietējie zvejnieki. Citi grebj ķemmītes no ziloņkaula, citi pārdod drānas un ēdienus, suvenīrus.

Ejam gar krastu, līdz kādā kafejnīcā uzejam internetu. Tur uzrakstām kaučsērferim, ka esam jau tūristu apgabalā jeb ostā, bet nevaram ilgi sēdēt kafejnīcā un gaidīt novēlotās atbildes. Ir taču labi, ja var norunāt konkrētu vietu un laiku, kad tikties, un tad arī viss ir atrisināts. Mēs ceļu kaut kā atrastu! Bet, protams, ziņu no mūsu indiešu drauga tā arī nesaņemam. Mēģinām ieslēgt telefonu, kas kārtīgi atpūties rīsos, bet arī nekas neizdodas.

Booking.com atrodam kādu vietiņu par četriem eiro, un nolemjam, ka nemaz nav izdevīgi braukt pie mūsu iespējamā namatēva, kas no galvenās pilsētas daļas dzīvo četrdesmit minūšu braucienā ar busu, ja jau varam samaksāt četrus eiro te, un salabot telefonu kādā vietējā remontdarbnīcā. Tā nu dodamies uz viesnīcu. Necilajā vietiņā vārti vaļā, bet neviena nav. Izbļaustāmies, klauvējam un svilpjam, bet nekas nepalīdz. Nu jā, šodien taču nekā citādi nevarēja sanākt.

Uzejam uz ceļa. Ko tālāk? Vienkārši intereses pēc ieejam kādā viesnīcā blakus. Tā gan izskatās skaista, un jau zinām, ka cenas mums nepatiks. Jautājam, kas ar istabiņām, bet mums cenu nesaka, un aicina istabu vienkārši apskatīt. Mēs pretojamies. Viņi nesaprot, ka mums smagas somas uz pleciem, visu dienu esam noskraidījušies apkārt, bet nu vēl jākāpj vairākus stāvus skatīties kaut ko, kas varētu būt pārāk dārgs. Tomēr padodamies un sekojam darbiniekam. Istabiņa ir patiešām skaista, ir liela gulta, TV, pašiem sava vannasistaba. Cena ir nedaudz zem sešiem eiro. Mēģinām nokaulēt, sakot, ka meklējam tādu par četriem eiro, bet vīri saka, ka jau tā tas ir lēti. Nu neko, paliksim ar.

Izmeklējamies bankomātu, telefonu remontdarbnīcu un visu citu. Bankomāts laimīgā kārtā strādā, telefona remontā saka, ka telefons ir jākausē vaļā. Bet tas vismaz ir sācis rādīt ekrānu, lai arī nereaģē uz pieskārieniem. Nolemjam, ka to labāk izlādēsim, tā kā izslēgt neizdodas, un varbūt tad tas atgūsies. Nomazgājamies nedaudz rūsainā ūdenī un dodamies vēlreiz pa pilsētu.

Te ir vairākas katedrāles, tā kā daudzi ir kristieši. Un tūristu ir patiešām daudz. Ieejam kādā smaržu veikalā un daudz uzzinām par dabīgo eļļu iegūšanu. Jauks puisis mūs sasmērē ar visiem saviem aromātiem un tad jāpiekrīt – Latvijā īstu eļļu nekad mēs nenopirktu par trim eiro stikla pudelītē! Vīrs jau sagatavojis kladīti ar ierakstiem no citiem latviešiem, kas šeit bijuši, un tad arī mēs nespējam atturēties un paņemam sev katrs pa smaržu eļļiņai.

Vēlreiz gar lielajiem tīkliem un gar pludmali. Te, protams, pludmales nav tādas, kā varētu iedomāties – tās ir piedrazotas (lai arī ne tik ļoti kā citās pilsētās), te iet kuģi. Nevienam neienāks prātā izgulties saulītē.

Grūtāk Kočos atrast labu ēstuvīti bez tiem tradicionālajiem brokastu ēdieniem, un bez milzīgā tūristu uzcenojuma.  Pēc ilgākiem vakariņu meklējumiem atgriežamies viesnīcā, un tad sākas īsts negaiss. Ārā zibeņo, lietus gāž kā ar spaiņiem. Kaučsērferis tikai tagad atbildējis, ka varam tikties. Bet kur nu vairs. Laikam vienkārši nebija lemts. Tumsā kļūst tik gaišs kā dienas laikā. Visa šī diena nobeidzas tieši tā kā mēs to raksturotu. Nu īsts trakums! Bet, kā jau zināms, pēc katras melnākas strīpas nāk baltā.

**

Šīsdienas atziņa: Nedrīkst ļaut negatīvām emocijām papildināt grūtas vai saspringtas situācijas. Tas tāpat neko nemainīs!

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1645 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~921)

Mūsu pēdējā diena Goa!

Pieceļamies, nepamodinādami mūsu namatēvu, kuram telefons nepārtraukti zvana jau no paša rīta. Savārām rīsus un esam gatavi pēdējai dienai pludmalē.

Pa ceļam mūs atkal uzrunā krieviski. Un domājam. Cik ilgi vietējie piedāvā garāmgājējam savu preci, līdz saprot “tas tiešām nebūs pircējs”? Šodien ir nedaudz mākoņains, viļņi ir milzīgi. Pludmalēs izvietoti sarkanie karogi, bet nezinām, kam tie domāti, jo visi tāpat peldas. Zem ūdens dzīvo krabji, jūraszvaigznes un vēl visādi radījumi, un tos bieži ar kāju var sajust, atsperoties pret jūras dibenu. Šodien ir arī vairāk lūriķu un fotogrāfu, kas mēģina iemūžināt” baltās” meitenes. Nez, kāpēc viņi vienkārši internetā nepaskatās?

Pēc kārtīgas peldes lasām savas gudrās grāmatas. Visapkārt mums ir tikai krievu tūristi, un interesanti skatīties, kā indieši iemācījušies runāt krieviski. Vietējie pārdod pludmalē visu ko, bet mēs zinām, ka te viss ir desmitkārtīgi uzcenots. Sāk parādīties arī dzēruši indieši. Bet tiem jau ar alu nepietiek, viņi arī pīpē visādas dīvainas lietas. Uzvesties nemāk, un mēs kafejnīcas uzturētājiem pasakām, ka tādi vīri atbaida klientus. Bet te jau tāpat lielākoties neviena vieta negrib pieņemt vietējos tūristus, jo tad rietumnieks reti kad pievienojas. Vietējie ir ļoti cūcīgi un nepieklājīgi. Bet iekšā jau nelaist nevar. Mūsu indiešu draugs Višals stāstīja, ka Goa kāds krievs atvēris restorānu ar zīmi, ka indiešiem ieeja aizliegta. Protams, tracis garantēts. Diskriminācija savā valstī. Bet, kad te ierodas šādi neadekvāti indieši, dodamies prom.

Arčam iegādājamies šortus, ko lētākajā vietiņā pārdod par eiro. Jā, te tiešām jāskatās cenas, jo pat netālu esošos veikaliņos vienai un tai pašai precei cena var atšķirties pat desmitkārt. Patiešām! Un vēl laba metode – nosauc savu cenu, ļoti zemu, un tad saki, ka to vari samaksāt šodien un uzreiz, bet par augstāku cenu tad jāpadomā. Pārdevējs saprot, ka nevar laist garām izdevību. Tirgū tiek pārdotas rotas, darinātas no gliemežvākiem, un no kokosriekstiem veidotas figūriņas un somas. Mēs savas intereses pēc katram pajautājam par cenām, pēc tam nedaudz pasmiedamies par milzīgo atšķirību.

Kādā kafejnīcā iedzeram tēju ar ķiploku siera tradicionālajām maizītēm. Jo mazāk tūristiska vieta, jo jaukāk mūs apkalpo. Divi puiši stāv blakus un pat padod glāzi, ja, viņuprāt, tā ir par tālu rokas stiepienam. Un arī par desmit centu dzeramnaudu te visi ir priecīgi.

Kad četros ierodamies, mūsu draugs Virkams nemaz nav mājās, bet uzraksta, ka mūs aizvedīs uz staciju. Virkams ir tāds noslēpumains vīrs. Viņš nav īsti runātīgs, nekad neatbild uz jautājumu “kāpēc”. Jāpiemin, ka pagājušajā ceļojumā Vikrams pats mūs atrada. Mēs nevarējām atrast kaučsērferi Goa, tāpēc uztaisījām atvērto lūgumu pēc namatēva – tādu, kur visi zina, kurp braucam, un var piedāvāt naktsmājas. Un atsaucās Vikrams. Viņa profilā bija rakstīts, ka vīrietis ir naturālists, jeb tāds, kam patīk kailums un pa māju viņš stigā pliks. Un arī no viesiem viņš sagaida to pašu. Tad atbildējām, ka mēs tomēr šādas lietas nedarām. Ja kādam patīk būt kailam, lai jau! Bet mēs nejustos ērti izģērbties un staigāt kaili pa dzīvokli ar kādu svešu vīrieti. Tomēr Virkams uz to atbildēja, ka viss kārtībā, un tā arī neizģērbās. Ne tad, ne tagad. Mūsu draugs ierodas un aizved mūs līdz stacijai. Protams, pasakāmies par to īso laiku kopā, par to jauko pretimnākšanu jau otro reizi.

Iekožam picērijā, kas stacijā uztaisīta. Nedaudz tās Indijas garšas ir jānomaina. Un, ja jau pica maksā eiro, kāpēc gan ne? Mūs uzrunā citi “baltie”, stāstīdami, ka nemaz nav ticējušu tam, ka te var būt arī picērija. Uz dažiem āra galdiņiem ir atstāti picu pārpalikumi, ko mēs paņemam un atdodam suņiem. Un vēlāk mūs atrod arī tas pats sunītis, kas mūs sagaidīja iebraucot. Nu ir tie pavadoņi mums visur.

Vilciena platforma vēl nav paziņota pat piecas minūtes pirms tā iziešanas. Te esošie ārzemnieki sāk satraukties. Bet mēs plūstam līdzi situācijai. Un drīz arī ierodas vilciens. Nekur nav jāsteidzas. Priekšā nakts brauciens.

Vagonā šoreiz ir pārsteidzoši maz cilvēku, bet ļoti daudz mazu mušiņu, kas lido degunā un ausīs.. Mēģinām kaut kā to vagonu izvēdināt, un tad mūs uzrunā kāds vīrs. Tas jautā, no kuras valsts esam, bet atbildam, ka tas mūsu valsti tāpat nezinās. Tomēr vīrs neatkāpjas, un pārsteidzošā kārtā zina to, ka mums ir arī divas mazas kaimiņvalstis un paši atrodamies pie Krievijas. Tas jautā, kāda ir ekonomiskā situācija Latvijā un tad saka, ka Eiropa ir apdraudēta. Vīrs uzskata, ka, Eiropā ienākot bēgļiem, tie galu galā ar laiku būs vairākumā. Eiropa pazudīs, tāpat kā tas pats “baltais” cilvēks. Sava daļa taisnības jau tur ir. Tad jau redzēs, kā mums tur visiem ies. Vīrs pastāsta, ka ir no Keralas štata, no vietas, uz kurieni braucam. Piemin, ka ir kristietis, lai arī mūs tas galīgi nesatrauc. Vīrs nodarbojoties ar ekoloģisko produktu izplatīšanu. Pašam ir daudz firmu tuvākajos reģionos. Tas stāsta, ka cilvēki arvien vairāk meklē veselīgāku pārtiku, kuras audzēšanā nav izmantoti pesticīdi. Vīrs izplata rīsus, cukuru un vēl visu ko. Var just, ka indietis ir intelektuāls un saruna ir patīkama. Bieži jau negaidām neko sakarīgu pēc pirmā jautājuma, kad vienmēr mums tiek pārprasīts, vai Latvija ir Austrālijā vai Āfrikā. Jā, tieši tā.

Bet nu vīrs saka, ka varam tam prasīt visu, ko vien vēlamies, viņš guļ tepat netālu.

Ir jau desmit vakarā, un mēs liekamies uz auss. Rīt jau Koči! Koči ir pilsētiņa, kas izveidojās pēc britu aiziešanas – tika apvienoti nelieli ciemi. Interesantākais tur ir zvejnieku dzīve, tie savas iztikas ķeršanai izmanto milzīgus zvejas tīklus. Ārpus Ķīnas tādi milzīgi zvejas tīkli ir redzami tikai Koči pilsētā. Un tāpēc tas ir arī numur viens apskates objekts. Pirmo eiropiešu baznīcu Indijā uzcēla portugāļi, un tas notika Koči pilsētā. Interesanti, ka 90% no Indijā audzētajiem pipariem tiek eksportēti caur Koči ostu un šis ir bijis arī nozīmīgs garšvielu apmaiņas centrs ar rietumiem jau kopš 14. gadsimta. Arī galvenais jūrasspēku apmācības centrs atrodas Koči pilsētā. Katrā ziņā daudz jauna, dosimies piedzīvojumā!

**

Šīsdienas atziņa: Daudzi cilvēki sev jautā: „Kas es gribu būt, par ko es gribu kļūt?” Bet mēs vienmēr esam sev jautājuši: „Kā es gribu nodzīvot savu dzīvi?” Svarīgi atcerēties, ka dzīve ir ceļš, nevis galamērķis. Jo galamērķī mūs visus sagaida viens un tas pats.

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1630 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~906)

Un vēl viena diena Goa.

Jau rīta agrumā temperatūra uzlēkusi uz trīsdesmit grādiem, mēs dodamies pēc dārzeņiem, lai pagatavotu lētu un garu maltīti. Protams, te iespējams iegādāties arī dažādus augļus, it sevišķi mango. Pagājušajā reizē Dienvidamerikas valstī Peru mango plūcām no kokiem, bet pēc trīs dienu mango garšas, tos pavisam vairs negribējās. Tagad gan ikviens auglis liekas ļoti gards.

Mūs uzreiz pārtver kāds vietējais, jautādams, vai esam no Somijas. Interesanti, ka šoreiz neizskatāmies tam pēc krieviem. Kad nosaucam mūsu valsti, jau gaidīdami apmulsušus skatus, vīrietis uzreiz pasaka: „Paldies”. Oho, tātad latvieši te ir bijuši! Vīrs piedāvā izīrēt velosipēdus, un arī ēdiena gatavošanas stundas. Bet tas viss ir pārsteidzoši augstās cenās. Pat nevaram iedomāties, kurš par ēdiena pagatavošanas apgūšanu maksā vairāk kā desmit eiro.

Pēc dārzeņu un augļu brokastīm dodamies uz pludmali. Te jau atkal mūs uzrunā krieviski. Ieejam arī ājurvēdas veikaliņos, kur lēti iegādāties dažādas interesantas smēres un krēmus. Un tiešām iejūkam krievu pūlī. Dažreiz gan vietējiem pārdevējiem intereses pēc pajautājam, kurā valodā tad viņi runā. Un tad tie uzreiz atvainojas, un saka, ka krieviski.

Nokļūstam līdz pludmalei, kur mūs sagaida desmitiem saldējuma pārdevēju. To te ir visvairāk. Pamainām savu palikšanas vietu, bet vēl joprojām neizvēlamies pludmales, kas ir vistuvāk galvenajai ielai, jo te paliek tikai indieši, līdz ar to rodas arī atkritumi, stikli un tā lielā „balto” fotografēšana.

Jauki gan, ka Goa var iegādāties tikko ķertu zivi par pieciem eiro. Bet mēs ēst šeit nepērkam. Lasām savas grāmatas, ķeram viļņus, guļam saulītē un beigās arī baudām alu. Un tad saņemam ziņu, ka mūsu namatēvs tomēr ieradīsies mājās. Jau šovakar!

Tās pašas govis pludmalē, suņi veldzējas jūrā. Viļņi ir lieli, un jāiet dziļi ūdenī, lai tie neveļas pāri galvai. Smiltis savukārt ir dedzinoši karstas. Citi „baltie”, iedami ūdenī, mums krieviski lūdz pasargāt to mantas. Redz, izskatāmies pēc „savējiem”. Viss notiek! Pat nemaz negribas jau rītdien doties tālāk, taču zinām, ka arī Keralas štatā būs interesanti. Esam atraduši arī kaučsērferi un pilnībā gatavi jaunajam stāstam.

Bet šodien vēl Goa. Dodamies bārā izbaudīt dzīvo mūziku. Te ir vairākas vietas, kur tāda skan, tāpēc ik dienas var izvēlēties kādu citu. Mēs ejam uz kādu bāru, ko esam noskatījuši jau vakardien. Ļoti skaista vietiņa, ļoti labi ēdieni un cenas ir tiešām zemas! Nemaz nevaram iedomāties, ka Latvijā kādā bārā ko varētu tik lēti iegādāties! Alus par eiro, tāpat kā uzkodas.

Un šī vietiņa arī piepildās, nav neviena brīva galdiņa. Arī mums vēlāk pievienojas kaučsērferis Vikrams, ko iepriekš satikām pirms diviem gadiem. Protams, mums ir daudz ar ko padalīties. Vīrs ir īsts biznesmenis, un nu jau strādā uz piecām dažādām pusēm. Tas plāno apmeklēt arī Latviju. Mēs mudinām Vikramu braukt ciemos, tad kad paši esam mājās. Tā taču viņam būs iespēja visu redzēt no pavisam citas puses! Un tik tiešām priecājamies, kad arī mūs apciemo mūsu draugi. Tagad visa pasaule pazīstama!

**

Šīsdienas atziņa: Ir lietas, ko mēs nezinām. Mēs nezinām ļoti daudz. Bet šīs nezināšanas aizvietošana ar „ticību” vai spriedumiem neļauj atklāt īsto patiesību.

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1619 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~901)

Šodien Goa!

Esam sasnieguši Kolvas pludmali, un izgulējušies tieši tik, cik nepieciešams laiskai dienai. Naktī ar kondicionieri, kas uzgriezts uz 23 grādiem, ir auksti. Bet, kā jau mūsu Indijā dzīvojošais latviešu draugs Aigars teica, pie karstuma ātri pierod. Un tad arī 20 grādi ir par aukstu.

Pirmais, ko ziņās izlasām – ciklons Gaja plosās Tamil Nadu štatā, kur bijām Čanajas pilsētā. Evakuēti jau 76 tūkstoši cilvēku, 13 miruši, vairāki pazuduši. Un šī milzu vētra virzās uz Keralas štatu – mūsu nākamo pieturu. Bet, tā kā jau iepriekš veiksmīgi izvairījāmies no visām dabas katastrofām, arī tagad ceram veiksmīgi izlaist šo vētru.

Savārām rīsus un dodamies uz pludmali. Kolva nav tā tūristiskākā vieta Goa štatā, bet, tā ka ir tūrisma sezona, cilvēku ir daudz. Vēl joprojām visi veikaliņi ir uzdrukājuši virsrakstus arī krievu valodā. Un te dzīvojošie mūs uzrunā: “Zdravstvuite, madam, moroženoe?” Lai arī liekas, ka tūristu sezonā būs dārgāk, arī tagad istabiņa Kolvā ir par trīs eiro vienam cilvēkam. Un pie pašas pludmales. Vai nav lieliski?

Protams. Goa rajonā atrodas arī supertūristiskas vietas kā Arambola. Tur, protams, jārēķinās ar augstākām izmaksām. Arī mēs iepriekš paceļojām pa Goa štatu, bet šoreiz esam atbraukuši tikai pēc saulītes. Šajā štatā ir daudz mierīgāk, daudz kārtīgāk. Tāpēc esam pārliecināti – ja kāds mums saka, ka bijis Indijā, bet tikai Goa, tas noteikti nezina, kāda ir patiesā Indija.

Ārā ir ap 40 grādiem, ir nedaudz sutīgs, tāpēc ilgi ārpus ūdens nav patīkami. Pludmales ir pilnas. Tuvākās aizņem indieši, bet te nepaliekam. Ir arī daži krievi, kas tālāk nevēlas iet. Bet tad tie paliek indiešu un atkritumu laukā. Indieši peldas ar drēbēm, bet lielāka izklaide tiem ir laivu braucieni. Ir alus, ir gaļa. Mēs paejamies tālāk, pa tām pašām vietiņām, kur bijām pirms diviem gadiem. Un tepat stāv arī kāda ārzemnieku atvērta ēstuve, kas ir nožogota, vairāk iekšā palmās, līdz ar to nesasniedzama indiešu fotoaparātiem. Neatceramies, no kuras valsts nāca saimnieki, bet tie paši arī mūs sagaida. Dīvaini gan mums liekas tas, ka šo gadu laikā šajā necilajā vietiņā nekas nav mainījies. Tie paši noplīsušie matrači, tie laši netīrie saulessargi. Te pat nav nepieciešami līdzekļi, lai visu iztaisītu smuki. Mazgāšana, neliela piecpucēšana. Vai nu ārzemnieki Indijā ir palikuši slinki, vai arī ar tīrību tie nevēlas pievērt sev lielāku uzmanību, jo atrodas starp vietējo iestādēm.

Tālāk pa pludmali ejot parādās lielas krievu grupas. Un tur vietējie pabaidās fotografēt. Mēs izvēlamies zelta vidusceļu. Saulīte cepina, lienam jurā. Viļņi ir milzīgi, bet ūdens ir tik silts! Siltāks kā jebkurā dušā, kas ir Indijas viesnīcās. Te peldas arī krabji, jūraszvaigznes un gliemeži. Visus paņemam rokās un kātrīgi izpētām. Medūzu vēl nav. Glābēji pieskata mazos tūristu bērnus, kas bez uzraudzības ālējas pa lielajiem viļņiem.

Mēs izvelkam tikko pirktās grāmatas un vienkārši atpūšamies. Tik skaista un mierīga ir šī Indijas puse! Protams, nedēļu ilga gulēšana saulītē nebūtu lietderīga. Bet divas dienas atļaujamies. Mums jau tā šī reize Indijā ir pārsteidzoši veiksmīga.

Pēcpusdienā paņemam arī aliņu. Te tas ir uz pusi lētāks kā citos štatos. Uz pudeles, un uz visiem pārtikas produktiem Indijā ir uzdrukāta maksimālā pārdošanas cena. Tā kā – ja pārdevējs prasa daudz augstāku, zini, ka tiec apmānīts. Protams, pludmalē ir savi uzcenojumi, bet tāpat te ir mazi!

Ārzemju meitenes arī iet peldēties krekliņos, ko jau iemācījāmies pagājušajā reizē.

Visur izklātas saules gultas. Viss bez maksas, jo nopelnīt te galvenokārt var ar pārdoto no kafejnīcas. Suņi arī peldas jurā, ir daži zvejnieki. Diena ir skaista.

Pēcpusdienā, kad temperatūra nokritusies uz 38 grādiem, dodamies atpakaļ. Ilgi šādā saulītē nevar. Pusdienas ēdam mājās. Un ko gan citu kā ceptus kartupeļus! Pat Vikrams mums teica, ka atceras mūsu pagatavoto maltīti. Indieši gan to īsti neizprot.

Vakaru noslēdzam kādā āra bārā, kur skan dzīva mūzika. Lai gan meitene dzied šķībi, atmosfēra ir jauka. Apkārt ir sadegtas pretodu sveces, kuru dūmi ar lielu ventilatoru palīdzību tiek izpūsti pa teritoriju. Žēl ir mazos suņukus, kas kaulaini skraida apkārt. Un mēs esam vienīgie, kas tos pažēlo.

Šajā Indijas pusē varam kārtīgi atpūsties. Vēl divas dienas un tad tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: Jau no bērnības cilvēks mācās dalīt. Draugs un „ne-draugs”. Savējais un svešais. Bet tā vietā mums būtu jāmācās atšķirt labu no ļauna. Cilvēki nav jādala pēc to izskata vai viedokļa, jo katrs spriež pēc savas pieredzes. Jāmācās redzēt otra patieso rīcību, attieksmi un vērtības.

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1606 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~895)

Nakts ir gandrīz negulēta.

Uz auss noliekamies jau desmitos, jo četros rītā jāceļas. Bet tad garajā gaitenī skraida bērni un darbinieki bļaustās turpat pie caurajām durvīm, bieži pa tām uzsitot. Arča jau lec kājās, lai ietu prasīt, kas šiem par vainu, bet tie paspēj nozust. Un tad pa jumtu ņemas mērkaķi, mēģinādami iekļūt pa katru caurumu, mētādami visu, ko aiz sevis atstājis cilvēks. Ik pēc stundas vērojam pulksteni, līdz pienāk laiks celties.

Sapakojamies un dodamies uz norunāto vietu gaidīt rikšu. Lai arī sākumā liekas, ka neviena cita nebūs, apkārt jau dzīvība. Veci onkuļi iet nokāroties krastmalā, garām brauc citi autorikšas, piedāvādami savu pakalpojumu. Kad sakām, ka gaidām Hanumanu, kas mums apsolījis braucienu līdz stacijai par pusotru eiro, visi ir pārliecināti, ka tas neatbrauks, jo ierastā cena šādam braucienam ir četri eiro.

Bez piecpadsmit minūtēm piecos Hanumanama uzrakstām sms, ka esam jau klāt. Bez piecām minūtēm piecos, kad jau vairāki autorikšas mūs brīdinājuši, ka par tādu cenu neviens nebrauks, Hanumanam uzzvanām, un tas atbild, ka drīz būs. Nu re, viss atrisināts. Hanumans piebrauc, atvainojas par piecu minūšu aizkavēšanos, un sēžamies rikšā.

Ārā ir auksts, nākas krietni pasalt pusstundu ilgajā braucienā. Bet tad arī domājam, vai rikšam vispār mūs izdevīgi par tik mazu naudu vizināt? Banglorē ar visu skaitītāju desmit reizes mazāku gabalu nobraucām par tādu pašu summu. Beigās puisis lūdz mums viņu parekomendēt. Redz, kā, varbūt tāds bija viņa mērķis. Malacis – puisis saprot, ka arī taisnīgi var nopelnīt naudiņu.

Apsēžamies stacijā. Te ir silti, uz grīdām guļ bezpajumtnieki. Paēdam līdzpaņemtās siermaizes un ceram drīz atgulties. Bet tad uzrādās, ka mūsu vilciens kavējas. Informācijas lodziņā to apstiprina.

Nu ko. Pagaidīsim. Stacijā uzrodas arvien vairāk “balto”. Visi no Hampi brauc uz Goa. Sēžam un gaidām braucienu. Pie mums apstājas pusmūža vīrs tērpies sievietes sari, un mūs vēro. Ak, Indija. Nu kāpēc šo vajadzēja legalizēt? Pirms mēneša tika atzīts homoseksuālisms un transvestīti. Un tagad normāli veči, kas varētu nopelnīt ar darbu, tērpjas sieviešu drānās un staigā pa vagoniem, to diedelēdami. Mums indieši skaidro, ka viss aizsācies no leģendām, ka esot tādi cilvēki, kam nav ne sievietes, ne vīrieša dzimumorgānu. Tādi cilvēki nākot no dieva, un esot ļoti reti sastopami. Indieši tic, ka tieši tie spēj nest laimi vai nolādēt. To vārdam esot liels spēks. Bet tagad pa vilcieniem staigājošie jau nav tie, kam nav dzimuma. Bet tie, kas vienkārši uzdodas par tādiem, lai nopelnītu. Un sanāk, ka indietis naudu dod transvestītam par viņa svētību. Absurds!

Mūsu vilciens kavējas pusotru stundu. Tas brauc no pašas Bangladešas robežas. Jau pāris dienas ceļā. Nav brīnums, ka kavē. Bet ar tādu vilcienu varētu tikt līdz Bangladešai, ja nu gadījumā izdomājam turp doties. Ejam nelielā pastaigā. Ārā modušies sivēni rokas atkritumos, vietējie upē mazgā drebēs, mašīnas un mazgājas paši. Kaulainas suņu mammas nevar pabarot savus mazos kucēnus, bet mūsu gardumi tiem arī nav pa garšai. Nevaram jau visiem palīdzēt. Bet dusmas uz vietējiem. Lielākā daļa ēdiena iet zudumā, un suni nevar pabarot?

Vilciena nav. Te ir uzgaidāmās telpas sievietēm un vīriešiem atsevišķi. Šeit vispār ļoti daudz kas ir atsevišķi. Bet saprotams. Tā kā esam Indijā, gudrais telefons katru dienu atklāj kādas ziņas no šejienes. Un ik dienu tajās ir kāds izvarošanas gadījums. Un visbiežāk ziņo par grupveida izvarošanām, kurās cieš trīs līdz piecus gadus vecas meitenītes. Nu vai šādi radījumi vispār pelnījuši saukties par cilvēkiem? Uzgaidāmajā telpā pie sievietēm nevaram iet, ejam pie večiem. Tie guļ uz grīdas, skaļi laiž gāzes, vemstās un atraugājas. Ar to pietiek.

Stacijā uzraksti vēsta, ka sods ir par atkritumu mešanu, spļaušanu un čurāšanu pie sliedēm. Bet tāpat te viss sakrājies un darbinieki atkritumus no sliedēm skalo nost ar ūdeni. Beidzot arī mūsu vilciens pienāk. Mūsu vietas jau aizņemtas, bet, jau ilgāk esot Indijā, esam atmetuši jebkādu kautrību un laipnību. Jautājam uzrādīt mūsu vietās sēdošajiem biļetes, un tie paši aiziet. Izlaižam gultas un paguļam. Arča gan ilgāk nevar aizvērt acis, jo nu jau viss vagons nāk apskatīties, kas te par “baltajiem” iekāpuši. Vīri spiežas pretējā krēslā, lai tikai visu kārtīgi apskatītu. Protams, pa vagonu staigā arī transvestīti, prasīdami naudu, un skaļi pārdevēji. Bet pagulēt izdodas.

Pamostoties vēl joprojām esam aplenkti – jaunieši, acis iepletuši, stāv mums apkārt. Tos ignorējam. Kādā lielākā stacijā no pie loga pienākuša pārdevēja nopērkam rīsus. Tie maksā piecdesmit centus, sacepti ar indiešu mērcēm un papildināti ar riekstiem. Laba veģetāra maltīte. Lēti un puslīdz droši.

Pretī mums sēž divi resni vīri. Viens visu laiku atraugājas. Abi ēd ar rokām un vienmēr foliju met ārā pa logu. Pēc mūsu reakcijas viens vīrs tomēr nolemj savus atkritumus aiznest uz vilciena miskasti. Bet paliek žēl. Liekākā daļa indiešu ir tieši šādi. Netīrīgi un neizglītoti. Un indieši, gluži tāpat kā ķīnieši, sastāda gandrīz piekto daļu visas pasaules populācijas. Un tikai loģiski jājautā – kas sagaida zemeslodi, ja cilvēks ir šāds? Skaidrs ir viens – ja kaut kas krasi nemainīsies, pasaulei „kaput”. Un līdz ar to arī pašam cilvēkam. Bet to cilvēks sapratīs par vēlu.

Pa vagonu staigā māte ar mazu dēlēnu. Dzied skaisti, mēs arī tiem iedodam desmit centus un uzņemam video. Daudz labāk nekā tie veči sieviešu drānās. Uzradās, ka vilciens kavē jau trīs ar pusi stundas. Ja divos mums bija jābūt jau galā, tad tagad vēl trīs papildus stundas būs ceļā. Jā, Indijas vilcieni reti kad ir laikā, un tad tas ir pārsteigums.

Bet nu redzam – no logiem paveras skaistas kalnu ainavas. Esam augstu. Kā braucam cauri kalnu tuneļiem, bērni spiedz. Bet kustam lēnu, liekas, ka vilciens kavēs vēl ilgāk. Vesela diena pazaudēta. Un pretim sēdošais turpina atraugāties ik pēc divām minūtēm, ik pēc piecām tas spļauj pa logu.

Vilciens iet jau četras stundas ilgāk nekā paredzēts. Nu neko, jau vakars klāt. Jācer vien, ka izdosies uzreiz nopirkt biļetes tālākam ceļam. Un tad beidzot. Beidzot sasniedzam Magdaon, kas mūsu kartē uzrādās kā Margao. Tā pati pludmale, kur bijām pirms diviem gadiem. Un atkal mūs uzņem kaučsērferis Vikrams. Tikai šoreiz viņš pats nav mājās, bet uztic mums savu dzīvokli trīs minūšu gājienā no pludmales. Vai nav lieliski? Tas mūs sagaidīt atsūtījis savu vāciešu draugu. Tam uzrakstām, ka kavēšanās bijusi liela, bet nu vēl jādodas pirkt biļetes.

Sākumā aizejam uz to kasi, kur pirms diviem gadiem. Bet nu tās atrašanās vieta mainīta. Sistēma gan tā pati. Mums ir tūristu kvotas, bet jāstāv rindā ar vietējiem. Šoreiz vilcieni pilni, bet par tūristu kvotu jāpiemaksā divi eiro katram. Tas tāpēc, ka sezona. Pagājušajā reizē te bijām martā, kad viss trakums bija beidzies. Bet tagad viss tik pilns!

Labi, ka izdodas atrast arī bankomātu, kas gan vairākas reizes karti nepieņem. Tomēr beigās iegūstam skaidro naudu un atkal varam operēt. Kamēr gaidām vācieti, mūs aplenc suņuki, kam izbarojam, to, kas mums palicis. Un tad jau arī Tobiass ir klāt. Vācu vīrs, kas apprecējis indieti, nu jau septiņu gadus dzīvo Goa. Izrādās, mūsu Vikrams ir viņa boss! Vācietis angliski labi nerunā, bet saprasties jau var. Reizi gadā vīrs aizbrauc uz Vāciju un tad nevar aprast ar to, ka viss vienmēr ir laikā.

Tiekam nogādāti dzīvoklītī, un te visi kopīgi aizpildām tādu lietu jā C formu. Tā ir reģistrācijas forma, kur saglabājas visi mūsu dati – tādu pilda visas viesnīcas un tie, kas uzņem ārzemju viesus savās mājās. Pēc idejas, visiem kaučserferiem tāda būtu jāpilda. Bet arī pie Vikrama iepriekšējo reizi neko tādu nedarījām. Pieņemam, ka šoreiz tas ir drošībai. Kā nekā dzīvoklis ir mums vieniem!

Vācietis drīz aiziet, saruna ar vīru bija jauka. Bet nu divas pilnas dienas tīras atpūtas! Kamēr austrumu krastā plosās cikloni un glābēji ir pilnā sastāvā, mēs esam pie saules un jūras. Garais ceļš garām. Priekšā garas dienas atpūtas!

**

Šīsdienas atziņa: Lai kāds cilvēks būtu, kādā brīdī tas noteikti atklās savu īsto „es”.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1593 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~889)

Un vēl viena skaista diena Hampi.

Arī šodien pabrokastojam viesnīcā, jo brokastis ir iekļautas cenā, un paņemam līdzi to, kas palicis pāri, lai pabarotu suņukus uz ielas. Saldo gan lūdzam mums brokastu šķīvī nepievienot, bet tas ļoti mulsina ēdinātājus. Tie vairākas reizes mums pārprasa, lai pārliecinātos. Tad dodamies uz busiņu, lai brauktu uz Hampi, kur esam jau rezervējuši viesnīciņu.

Šoreiz autobusā jāstāv kājās, bet somas jau sen nav bijušas plecos, viss ļoti viegli. Drīz sasniedzam maģiskās arhitektūras pilsētiņu un dodamies meklēt viesnīcu. Tās atrašanās vieta kartē nav precīza, tā kā nākas diezgan pastaigāt. Pa ceļam gan saprotam, ka būtu jau mēs atraduši vēl lētāku istabiņu, lai gan jau tā Bookingā ņēmām visekonomiskāko par pieciem eiro. Un tā arī ir – tikai gulta un galds. Tualetes ir kopējās, tie ir divi atsevišķi caurumi grīdā, ir divas sapelējušu sienu kabīnītes ar spaini dušai. Te gan ir pārsteidzoši daudz ārzemnieku, lai arī atsauksmes šai vietai bija patiešām sliktas. Jā, atnākušie ir nepatīkami pārsteigti. Cauras durvis, žogs lodziņa vietā un betona grīda, pa kuru skraida skudras. Bet nu neko – mēs jau četros rītā taisāmies uz vilcienu, tā kā viena nakts šādā vietiņā ir pat tīri ok.

Te gan nav elektrība, darbinieki sola, ka tā būs vakarā. Ja elektrības nebūtu, nekāda skāde, varētu vēl cenu nokaulēt. Odu tīklu gan prasām, jo durvīs ir liels caurums. Jau tagad esam sakosti. Bet mums tiek piedāvāta bezmaksas odu svece. Viesnīcā ir arī kafejnīca, bet to mēs neizmantojam. Redzam gan, ka „baltie” sasēdušies strīpiņā, katrs iedziļinājušies savā telefonā. Eh, ko jūs palaižat garām šīs ierīces dēļ! Mēs uzreiz dodamies izpētīt Hampi vēl neatklātās vietas.

Ejam gar upi, kuras krastos guļ lieli akmeņi, pa kuriem lēkā gan makaki, gan langūni. Kabatās ir sabērtas vēl no Krievijas līdzi ceļojošās sēkliņas, ko dzīvniekiem atdodam. Tie smuki no plaukstas sēkliņas māk paņemt un pēc tam izlobīt. Te ir ļoti daudz mērkaķu, un vietējie tos trenkā. Droši vien ikdienā nemaz nav tik jauki sadzīvot ar mazajiem zaglēniem, kas veikli māk no pārdevēja ratiem izcelt kāroto.

Šodien arī redzam daudz vairāk ārzemnieku, daudz vairāk vietējo un patiešām daudz tempļu drupu. Kāds gan te komplekss reiz bijis! Kas nepārspējams! Bet šķiet, ka te arī neviens par tiem tempļiem nerūpējas. Ir zīmes, ka šīs ir svētvietas, un pirms ienākšanas jebkura tempļa teritorijā ir jānovelk apavi, bet nekādu nožogojumu grebumiem, nekādu citu aizliegumu.

Šodien saulīte atkal cepina. Pretapdeguma krēms īsti nedarbojas. Ārā trīsdesmit pieci grādi, bet vismaz nav sutīgs, tā ka izturēt var. Drīz jau Goa pludmalē aizsauļosim tos „baltos krekliņus”. Ejam ilgi, gar dažādiem tempļiem. Citos ir ieejas maksa. Ja indietim tā ir desmit centi, tad ārzemniekam pieci eiro. Ir starpība. Daži tempļi ir ļoti labi saglabājušies. Pie citiem kompleksiem apstājamies ilgāk, lai mēģinātu aptvert, kāda te reiz impērija bijusi!

Gar banānu audzēm un palmu plantācijām nokļūstam pie upes, kas jāšķērso ar laivu. Te ir arī zīmes ar brīdinājumiem par krokodiliem, bet vietējie ir pārliecināti, ka te tādu nav. Uzreiz tiem pajautājam brauciena cenu, kas ir 25 centi katram. Drīz piebrauc maza laiviņa, kas uzņem gan motociklus, gan pasažierus. Tiešām šķiet, ka tā var nogrimt. Laivas īpašnieks mums norāda uz īpašiem krēsliem, kas atrodas uz paaugstinājuma, un saka, ka tās, labākās, būs mūsu vietas. Bet indieši steidz tās aizņemt un mēs atkāpjamies – lai jau paliek. Sēdētāji gan tiek sadalīti divās atsevišķās rindās – sievietes vienā pusē, vīrieši otrā. Kāda blakussēdētāja savam mazajam zīdainim iedod trauciņā no upes pasmelto ūdeni. Redz, kāpēc vietējiem tie kuņģi tik izturīgi. Jau no bērnības tie raduši pie baktērijām. Un pirmais vārds, kas tiem angliski tiek iemācīts, ir „money”. Tā arī pavisam mazi bērni mūs sveicina.

Pārbraucam upi un uzreiz atrodam suņuku, kas knapi kust. Vien kauli un āda! Un Indijā tas tiešām nav tikai teiciens – suns izskatās tik šausmīgi. Iedodam visu līdzi paņemto ēdienu suņukam, kamēr vietējie brīnās. Gribētos viņiem paprasīt, vai tie neredz dzīvnieku, vai tiem nav sirds? Tepat veikals, pie kura sēž resnas sievas. Vai pusmirušu suni nevar pabarot?

Ceļš ir tāls, bet esam nolēmuši iet kājām, lai redzētu vairāk. Un esam nokļuvuši pasakā. Plaši rīsu lauki, kas tūliņ tiek novākti, jo ir ražas sezona. Skatāmies, kā vietējie krāmē kalnos rīsu graudus, lai tos izžāvētu. Esam pavisam nomaļā vietā, redzam vietējo dzīvi. Neviena cita kājāmgājēja te nav.

Pēc stundu ilga gājiena gar dabas ainavām, ko ik uz soļa cenšamies iemūžināt gan fotokamerā, gan prātā, apsēžamies ēniņā, lai apēstu tikko par desmit centiem nopirkto banānu ķekaru. Te banāni ir ļoti lēti. Jāatceras gan vienmēr paņemt svaigāko ķekaru, jo maisiņos, ko vietējie spiež rokās, ir jau pakaltušie augļi. Un tad seko augsts kāpiens kādā citā kalnā uz Hanumana templi. Hanumans ir dievs, kas izskatās kā mērkaķis. Šo dievu atceramies no leģendām par to, ka tas iemeta kalnu jūrā, tā izveidojot Šrilanku.

Esam augstu virs akmeņiem, virs palmām un virs rīsu laukiem. Tādi plašumi, tāds horizonts! Daži vietējie gan traucē visu izbaudīt, jo to vien dzirdam kā lūgumu pēc bildēm. Jā, ir arī tā, ka motocikli pat apstājas uz ceļa, lai vien palūgtu mums foto. Bet jau apnicis. Daži ir pavisam uzmācīgi – pat nejautā, vienkārši pavelk mūs aiz rokas un uztaisa bildi. Kāda vīriešu grupiņa pat sasmejas, ka sakām, ka esam noguruši no tiem „selfijiem”, un vairs nefotografējamies. Gribam pabaudīt dabu! Vakar tas bija iespējams vairāk.

Bet nu esam sasnieguši templi, kas atrodas akmens kalnā. Tepat var izstaigāt milzīgo akmens augstieni. Nu gluži kā viena liela grīda! Šī vieta ir maģiska! Un ne tikai svētvietu, bet arī neticamo dabas veidojumu dēļ.

Pabarojam mazos mērkaķus, tad atnāk lielie, ar acīm jautādami, kur viņu daļa. Dodamies lejā no kalna. Šodien no vietējiem nopērkam arī kokosriekstus – tādu, no kura var izdzert tā sulu, un tādu, kas ir ēdams – no kura taisa tās kokosriekstu skaidiņas. Baudot kokosriekstus dodamies atpakaļ uz Hampi ciemu, no kura jau sen esam izgājuši. Jāiet cauri arī rajoniņam, kur bijām atbraukuši ar Višalu pirms divām dienām. Jā, te gan ir pārāk daudz „balto”. Un pārāk daudz dīvainu vīru, kas piedāvā vēl dīvainākas vielas. Tā kā Hampi skaitās „hipiju vietiņa” tad arī te var redzēt tādus garmatainus vīreļus, kas sapīpējušies planē, un dažus, kas uzskata, ka ir garīgi apgaismoti caur apreibinošajām vielām. Ir dārgāk, vietējie priecājas ar ārzemniekiem, kas nemaz nenojauš, kāda ir Indija ārpus Hampi.

Nokļūstam pie upes, kas atkal jāšķērso. Piecus kilometrus no tās vietas, kur šķērsojām upi pirmoreiz. Un te nu mums tiek prasīti 60 centi par tādu pašu braucienu. Esam pārsteigti un jautājam, kāpēc tad citur ir uz pusi lētāk. Vietējie ir pārsteigti, un paši sāk satraukties, kurš tad ir tas „noziedznieks”, kas prasa zemāku samaksu par laivas braucienu. Te droši vien par tām cenām visi vienojas. Neesam apmierināti, bet neko padarīt – upi citādi šķērsot nevar, tuvākais ceļš ir vairāku kilometru attālumā. Laivas īpašnieks kļūst arvien rupjāks, Arča piekodina, ka tam jāiemācās arī kādas labas frāzes.

Pārbraukuši otrā krastā, iestiprināmies viesnīciņā. Te ir nedaudz dārkāk, bet atšķirība starp lētāko vietu Hampi un šo ir mērāma centos. Hipiju paradīzē pāri upei ir daudz dārgāk. Elektrība te arī ir uzradusies.

Vēlāk dodamies izstaigāt naksnīgo ciemu. Skaisti izgaismots ir lielais templis, kurā baudām svecīšu gaismā mirdzošos hindu dievu tēlus. Mērkaķi ir pieklusuši, arī govis un suņi jau tepat guļ. Zilonis ir aizvests citur. Pie tempļa meklējam arī autorikšu, kas piecos no rīta mūs varētu nogādāt vilciena stacijā. Sākumā visiem ir viena cena par braucienu, bet, ja nolemts meklēt lētāko, tad noteikti kāds arī atradīsies, ja būsi neatlaidīgs. Atrodam autorikšu, ar ko norunājam tikšanās vietu un laiku. Ceram, ka tas mūs nepievils.

Un tepat uzreiz kāds piedāvā sandalkoka vēdekļus. Ja sākumā cena ir četri eiro, tad arvien, ejot prom no vīra, tā samazinās līdz vienam. Nu skaidrs, kā Indijā viss darbojas. Tas, patiesībā, skaidrs bija jau sen.

Vakara tēju dzeram īpašā ēstuvītē, kas mums iepatikusies – te indieši nemānās. Tie skaidri pasaka, kādus ēdienus labi pasūtīt līdzņemšanai. Ūdeni tie pārdod mums par puscenu no tās, kas ēdienkartē norādīta, vienmēr laipni parūpējas, lai mums ir viss nepieciešamais. Un te ir lētāk. Jā, mēs meklējam laas cenas un tādu pašu attieksmi.

Tumsā pārstaigājam dzīvās gājēju ieliņas un uzejam arī kādu grāmatu veikalu. Nespējam noturēties, un katrs par trim eiro nopērkam labas grāmatas. Viena – ar runām, ko devuši pasaules līderi, otra, pildīta ar iedvesmu no kāda indiešu jogija. Šodien laicīgi jādodas gulēt, rīt brauciens uz Goa. Cerēsim uz to labāko. Un vienmēr paglabāsim šīs skaistās vietas dvēselīti savā atmiņā!

**

Šīsdienas atziņa: Par savu taisnību jācīnās. Un bieži tas palīdzēs arī apkārtējiem saprast, ka taisnīgums ir tas, kas taps atalgots.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1573 eiro)

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~885)

Septiņos trīsdesmit kāds klauvē pie durvīm.

Izrādās, darbinieki atnes brokastu kuponus. Drīz jāiet ēst. Ātri vien sataisāmies un nonākam virtuvē, kur uzraksti vēsta – katram viena maizes šķēle, viens banāns un viena vārīta ola. Tam visam komplektā nāk tradicionālie rīsu plāceņi, šķelto zirņu miltu maizītes un dažādas mērces. Pēc brokastīm tiekamies ar Višalu un Andreasu uz piecām minūtēm lai atvadītos. Vīri dodas uz Mumbaju, mēs uz Hampi. Beidzot apskatīsim to brīnumu – mazo tempļu pilsētiņu ar vēsturiskajām drupām, kas veltītas hindu dieviem.

Mums gan gandrīz beigusies skaidrā nauda un pirms autobusa meklējam bankomātus. Pusi no pilsētā esošajiem izstaigājam, bet nevienā nav skaidras naudas! Kādā jau pavīd cerība, kad kāds darbinieks uzreiz nāk, iedrošina ielikt karti automātā un palīdz ar visu pārējo. Protams, PIN koda ievadīšanas laikā liekam tam aiziet. Bet tad atklājas, ka vīram nav taisnība – bankomāts mūsu karti neņem. Uztraucamies, ka kaut kas tomēr būs paņemts, bet pagaidām, pēc konta pārbaudīšanas, viss ir kārtībā. Sēžamies busā, kas par desmit centiem ved uz padsmit kilometru attālo Hampi. Ceram, ka tur atradīsim vismaz valūtas maiņas centru. Cik labi, ka vēl ir eiro! Skaidrajai naudai vienmēr jābūt kabatā.

Cauri maziem ciemiem, aitu bariem un bērniem, kas nekad neaizmirst pajautāt pēc rūpijas, dodamies uz Hampi. Brauciens ir diezgan ilgs, kārtīgi paspējam apskatīt rīsu laukus, vietējo mazās būdeles, taisītas no māliem un salmiem, un arī dažus skaļus rituālus tempļos.

Un tad nokļūstam pašā Hampi. Kā kāpjam ārā no busiņa, mūs uzreiz aplenc desmitiem autorikšas, piedāvājot izvizināt pa tempļu teritoriju. Kad sakām, ka iesim kājām, tie mēģina ieskaidrot, ka viss atrodas ļoti plašā teritorijā un ar kājām to nav iespējams apiet. Zinām, ka Hampi ir milzīga platība apburošu tempļu, bet laiks mums ir un brauciens autorikšā neatspēs tās takas, ko var izstaigāt kājām. Uzreiz dodamies uz kādu tempļu kompleksu, ko vietējie šķiet, atjauno. Tie kaļ akmeņus un taisa ap templi grīdas. Pašā templī iekšā ir milzu ziloņa statuja, veltīta Ganešam – Šivas un viņa sievas Parvati dēlam. Pēc indiešu grāmatās lasītā varam pastāstīt, ka Šiva sieva no māliem uztaisīja bērnu, kamēr Šiva bija prom. Kad dievs Šiva atgriezās, tas ieraudzīja šo dēlu pie vannasistabas, kurā viņa sieva mazgājas. Viņš nezināja, kas tas īsti ir, tāpēc nocirta tam galvu. Atnāca sieva un jautāja, kāpēc Šiva nogalināja to abu bērnu. Šiva atrunājās, sakot, ka tūliņ dēls tiks atjaunots – tā galva tiks aizstāta ar pirmās garām ejošās dzīvās radības galvu. Un pirmais nāca zilonis. Tā nu arī tas kļuva par dievu. Te jāpiemin, ka hindu mitoloģija vai reliģiskie tēli (kā nu katrs tos sauc) ir tiešam interesanti, un tie stāsti ir kā pasakas, ko palasīties. Nemaz nestāv līdzās baisajam Korānam, kas katrā otrajā lapaspusē atkārto, ka visi, kas nav musulmaņi, arvien cietīs vai tiks nogalināti.

Paejamies tālāk un atklājam milzu akmens grīdas, uz kā savelti citi akmeņi. Šī vieta ir kas neticams! Templis pie tempļa, akmens bluķi lielās kaudzēs, izkārtoti kā skaistā gleznā. Nespējam vien noticēt, cik daba var būt skaista! Un nespējam vien iedomāties, kas par impēriju reiz bija šajās platībās! Ne bildēs parādīt, ne aprakstīt! Koki, mazi dīķīši, tempļi dažādiem dieviņiem un visapkārt, cik vien acīm saredzams – lieli akmens krāvumi. Kaut kas patiesi unikāls! Kaut kas patiesi īpašs!

Tepat mums pie kājām ir liels tempļu komplekss, no kura nāk mūzika. Atrastajā informācijā teikts, ka ārzemniekiem tur jāmaksā pieci eiro. Bet iesim labāk pārliecināties paši. Pirms paša tempļa ir mērkaķu bari, kas garāmgājējiem no rokām ārā rauj maisiņus, jo tie jau ieraduši plastmasas maisiņu asociēt ar ēdienu. Un bieži vien tajos mērkaķi arī atrod sev banānus. Tepat mūs noķer arī kāds gids, pastāstot par rītdien rīkoto četru stundu ilgo riteņbraukšanu pa tempļiem. It kā jau forši, ka kāds vietējais izrāda tempļus un interesanti šo to pastāsta. Bet brauciens grupā var izvērsties lēns, nogurdinošs un laiks pazaudēts. Samaksa par četrām stundām ir seši eiro, kas ieļauj arī velosipēda īri. It kā forši, bet vēl nezinām, vai ko tādu ņemsim. Mēs esam lieli staigātāji, var arī ar kājām.

Tad ejam iekšā templī – izrādās, ka te nemaz nav ieejas maskas! Vien par apavu sargāšanu jāatstāj pieci centi. Atkal basām kājām dodamies templī, un pirmais, ko ieraugām ir milzīgs zilonis, ar ko visi fotografējas. Tas ir izkrāsots košās krāsas un arī paredzēts visādiem rituāliem. Mēs gan neesam samaksājuši piecu eiro vērto filmēšanas atļauju, bet paklusītēm jau tāpat visu izdodas iemūžināt.

Tepat ir ļoti daudz mērkaķu, arī tie lielie ar melnajām sejām un pelēko spalvu, saukti par languriem. Tie kaujas ar mazajiem makakām. Bet arī vietējie par dzīvniekiem nav sajūsmā, laikam baidās no uzbrukuma to rokās esošajiem plastmasas maisiņiem. Templis ir skaists, kā jau visi te apkārt esošie. Dažreiz žēl skatīties, ka atļauts ir viss – gan aptaustīt senos akmens grafējumus, gan iet un brucināt tempļa sienas. Ilgi tā šīs būves neizturēs.

Pie tempļa izejas mums atkal tiek jautāta nauda par apaviem, bet te vienmēr stingri jāatgādina, ka tiešām ir samaksāts. Un tad jau nāk bērni, piedāvājot iegādāties fotokartiņas. Un tie pārdevēji! Vēl joprojām nesaprotam to bungu padarīšanu – kāpēc tieši tās? Un te nu visiem ir arī cepures un saulesbrilles. Tāda sajūta, ka kāds pārdevējs „uzkodis”, ka „baltais” pērk tieši šīs preces, un nu visi tam vienkārši seko. Pagaidām nekāda dažādība.

Bet mums jāmeklē bankomāts. Kāds indietis ieteicis aiz stūra meklēt tūrisma aģentūru, kas no kartes var noņemt naudiņu ar savu aparātu, paturot piecus procentus par pakalpojumu. Ko tādu esam mēģinājuši Gvatemalā, tāpēc indietim uzticamies. Un šajā tūrfirmā riteņbraukšanas ekskursija ir jau par diviem eiro lētāka. Tomēr tāpat vēl neko neņemam.

Atrodam lētāko ēstuvīti, kur papusdienojam par diviem eiro, un dodamies cauri tirdziņam uz kādu kalnu. Te izvēlamies neiestaigātās taciņas, tālāk no norādēm, un esam pārsteigti, cik šāda skaista vieta tomēr ir klusa – neviena tūrista, un neviena indieša! Aiz katra akmens paveras arvien jauns templis, un nespējam vien noticēt – tik daudz skaistuma un pilnīgi bez maksas! Esam pārliecināti, ka ilgi tas tā nepaliks. Atradīsies gan tie, kas sapratīs, ka drupām apkārt jāvelk žogs, gan tie, kas iekasēs ieejas maksu. Bet kamēr vēl var, tikmēr jābauda!

Pa nelieliem akmens pakāpieniem un pašiem akmens bluķiem rāpjamies kalnā, ik pa laiciņam atklājot kādu alu ar akmeņos iegravētām figūrām. Un tad arī paveras akmeņu krāvumu bezgalība. Kas šī par maģisku vietu! Te piecas dienas no vietas varētu sēdēt uz akmens un gremdēties tālumā. Te ir pasakaini! Neaprakstāmi skaisti!

Mēs esam vieni, mēs esam ar dabu. Tālu no nekārtības, netīrības, noziedzības un skaudības. Un mēs esam te – pie lielākās pasaules mākslinieces – dabas krūts, vērojot tik skaistu gleznu, kas neizdzēšami ierakstīta mūsu atmiņās. Te ir pasakaini! Tieši šī ir vieta, kur iepazīt Indijas skaistāko pusi!

Uzkāpjam kalnā, mēģinot neaizsapņoties un neaizmirsties šajā skaistumā.

Kāpiens lejā no kalna nav viegls, akmeņi ir slideni, bet īsti pieturēties nav kur. Aiz stūra jau čurā kāds sadzēries vācietis. Nu ja – parādās cilvēks un pagaisina to sirreālo sajūtu. Te tomēr brauc daudzi ārzemnieki, bet galvenais izklaides veids ir apreibinošās vielas. Kaut kā tomēr jābauda ar sirdi, nevis tikai ar ķermeni.

Apskatām vēl divus tempļu kompleksus, kamēr spēcīgā saule sakarsējusi temperatūru līdz 35 grādiem. Ir vietas, kur pulcējas vietējie, un vietas, kur redzami vācieši un izraēlieši. Un protams, ir pārdevēji. Kāds no visiem mums parāda, kā tad tiek gatavots īsts vīraks. Šī veikaliņa īpašnieks ar vīraku taisīšanu nodarbojas jau ceturtajā paaudzē. Un parāda, kā tad tiek uztaisīta masa no sandalkoka un gumijkoka, lai to pēcāk uzritinātu uz bambusa stienīša. Šis ir apbrīnojams meistardarbs un tāda smarža! Arī visas dabīgās eļļas ir kas unikāls. Bet, protams, kas nav rūpnīcās ražots, ir dārgāks. Iegādājamies vien paciņu vīraku, kā pateicību par lielisko stāstu, bet vairāk gan neko nevaram pirkt. Nezinām, kā tajā Austrālijā mūs ar šīm visām vielām ielaidīs.

Laiks doties atpakaļ. Pārķeram busiņu un drīz arī nokļūstam Hospetā. Vēl šodien mūsu draugs ir apmaksājis viesnīcu, bet rītdienai esam atraduši lētāku vietiņu pašā maģiskajā Hampi ciemā. Vairs neesam ar mūsu ekskluzīvajiem draugiem un varam gan visu savā tempā apskatīt, gan lieki netērēt laiku kafejnīcās. Nedaudz žēl, ka drīz jau jādodas tālāk, bet vēl taču daudz priekšā! Tik skaista ir pasaule!

Mūsu hotelī ir arī restorāns, kur pavakariņojam. Visdrošāk Indijā ņemt rīsu ēdienus, jo zināms, ka tad arī porcijas būs lielas. Un nekļūdāmies – tās ir milzīgas! Par diviem eiro abi esam pārēdušies, un vēl pāri paliek. Ķīnā tas pats bija ar nūdelēm, kas netika žēlotas. Tās indiešu brokastis gan vairs laikam nevarēsim ieēst. Tās indiešu garšas jau ir par daudz. Tā bija arī pagājušajā ceļojumā. Bet pašas Indijas par daudz taču nevar būt! Tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: “Dzīvo tā, it kā mirtu rīt. Mācies tā, it kā dzīvotu mūžīgi”/Mahatma Gandhi

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1559 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~869)

Astoņos ierodamies stacijā.

Uzreiz dodamies pirkt biļetes nākamajam braucienam, kas ir uz pludmali Goa štatā. Atkal biļešu kases ir atsevišķā mājā, ko nupat vien ver vaļā. Esam kopā ar indiešu bariņu. Aizpildām anketas, mums saka, ka vietas nav. Jautājam par tūristu kvotām – jā, tās ir. Te vienmēr jājautā par tām. Tā kā vieta vilcienā mums atrodas.

Nākamais brauciens ir astoņu stundu ilgs, bet šoreiz tas nav nakts brauciens. Tomēr šajā vietiņā mums ir vēl trīs dienas. Šodien jātiekas ar mūsu draugu Višalu. Pagājušajā reizē šo vīru iepazinām caur kaučsērfingu un tikām vadāti uz visiem iespējamajiem bāriem Mumbajā. Tagad Višals vēlējās mūs satikt un ir rezervējis mums divas naktis tajā pašā viesnīcā, kur viņš paliek ar draugu no Nīderlandes.

Drīz arī abus vīrus satiekam. Tie brokasto kādā necilā vietiņā, un mēs piebiedrojamies, pasūtot brokastis par 50 centiem kopā. Višals ir ēdienu mīļotājs, un rīko dažādas tūres savā dzīvesvietā Mumbajā. Par noteiktu samaksu Višals interesentus aizved uz pavisam neatklātām vietiņām un iesaka, kas kurā vietā ir vislabākais. Jā, ar šādu vīru Indijā ir droši ēst. Savukārt nīderlandieti Višals nejauši saticis taksometrā, tie sākuši sarunu un sadraudzējusies. Nu mūs atbraukuši satikt šajā tempļu pilsētiņā. No Hampi gan atrodamies desmit kilometru attālumā.

Sākumā dodamies uz viesnīciņu. Šī ir dārgāka kā tāda, kuru būtu rezervējuši mēs. Un mēs, protams, viesnīciņu ņemtu pašā Hampi ciemā, kur atrodas visi dievu tempļi, bet Višals saka, ka tur viņam nepatīk moskītu daudzums. Jā, mums jau citādi tie standarti. Tomēr Višals ar nīderlandieti atbraucis ar auto, un nu tiekam arī izvizināti.

Mūsu eiropiešu draugs ir īsts mākslinieks. Tas jau divus gadus dzīvo Indijā, un ar telefonu uzņem filmu. Meklē sponsorus un rediģētājus. Interesanta nodarbošanās. Indijā gan šādu filmu taisītāju netrūkst. It kā lielāko daļu laika aizņemot e-pastu sūtīšana un tā visa cilvēku piesaistīšana. Bet ja esi neatlaidīgs, kāpēc gan lai neizdotos.

Sākumā aizbraucam uz kādu alkohola veikalu, kur Višals paņem pāris aliņus ceļam. Tur pa atvērtu logu nīderlandietim mazi indiešu zēni izrauj no rokām cigarešu paciņu. Andreas sadusmojas, bet paciņu dabūt atpakaļ Višals. Andreas atgādina, ka mums nekad ne pret vienu nebūtu jājūt žēlsirdība. Šie esot ielu zēni, tiem esot pieeja bezmaksas izglītībai, bet tie labāk zog.  Tad piestājam kādā restorānā jau ārpus šīs pilsētiņas. Stundu gaidām, līdz saprotam, ka te viesmīļu nav. Mūsu eiropiešu draugs nav īsti runātīgs, tas lielāko daļu laika pavada telefonā. Bet tepat āra terasē lēkā balts zaķis. Tas ir patīkamākais pārsteigums.

Īsti nesaprotam jēgu braucienam pēc ēdiena, ja tikko jau esam paēduši brokastis, bet nu beidzot esam ceļā uz Hampi. Te gan arī nekur neapstājamies, bet visu redzam no auto loga. Apkārt ir lieli kaļķakmens krājumi, kuru galos parādās arī tempļi, veltīti dažādiem hinduisma dieviem. Saprotam, ka nākamās divas dienas gan būs tās, kad patiešām redzēsim tempļus, jo pašlaik atkal sēžam kafejnīcā, kur mūsu draugi stundu bauda kafiju, un pēcāk dodamies uz citu kafejnīcu, kur nīderlandietis noguļas savā stūrītī un stundu runā pa telefonu, kamēr Višals mums parāda dažus jogas vingrinājumus.

Skaistākā dienas daļa ir tad, kad nonākam pie kāda ezera. Šeit var peldēties, daudzi ārzemnieki, kas atbraukuši uz Hampi, arī sauļojas. Apkārt gan jābūt uzmanīgam – ir samētāti atkritumi, pudeles saplīsušas. Mēs arī jautājam Višalam, vai tiešām indiešu zemē mešanas ieradums nācis no tiem senajiem laikiem, kad visi trauciņi bija no māla vai banānu lapām. Bet vīrs mūs īpaši neklusas un arī savas izdzertās pudeles vienkārši atstāj zemē. Mēs, protams, pēc viņa visu savācam. Te izskatās briesmīgi. Tā mēslošana ir visbēdīgākā Indijas seja.

Tepat pie ezera noķeram arī kādu indieti, kas paslepus fotografē trīs vācu tūristes. Meitenes informējam par lūriķi aiz akmens. Kā Višals skaidro, tieši šajā štatā vīrieši pret sievietēm izturas kā pret medījumu, tomēr liekas, ka tā ir problēma visā Indijā. Nav jau noslēpums, cik daudz grupveida izvarošanas gadījumu pieredz indiešu sievietes. Ir pat tā, ka tās nedzer ūdeni, lai vien neietu uz tualeti (kas ir reāli ārā aiz stūra, atvērtā teritorijā), lai tajā laikā tām neuzkluptu kāds vīrietis.

Pēc ezera apmeklējuma dodamies uz vēl kādu kafejnīcu, kur Višals turpina uzsaukt nelielas uzkodas. Šī ir populārākā vietiņa Hampi, kur viesnīciņas saimniece tur piecus šķirnes suņus un papagaili, lai piesaistītu „baltos” ārzemniekus, kas mīl dzīvniekus. Beidzot varam piekrist nīderlandietim, kas saka – tik daudz suņu Indijā uz ielām, bet šī dāma pasūta šķirnes suņus, lai tikai uzturētu savu biznesu. Patiesi – Hampi plaukst un attīstās. Te viesu nami, jogas centri un roku darinājumi iet uz „urrā”. Kā nekā – ja ārzemnieks grib sajust skaisto Indijas pusi, tad jādodas uz skaistām, tūristiskām vietām pie dabas. Un šī ir viena no tādām.

Pēc tam dodamies ļoti tālu uz citu ciemu, kur tiekamies ar Višala draugu. Šis vīrs ir ļoti interesants, tas iepazīstina ar savu reliģiju – Indijā ir tik daudz novirzienu! Vīram pieder rīsu pārstrādes fabrika, un tagad ir tieši ražas novākšanas laiks.

Pēc nelielas sarunas un nokļūstam atpakaļ viesnīcā jau tumsā. Nedaudz žēl, ka šī diena ir bijusi tāda vairāk sēdēšana un nekā nedarīšana. Bet katram jau tā ceļošana un vietu iepazīšana notiek citādi. Mēs ceram uz turpmākajām divām dienām. Protams, pasakāmies Višalam par mūsu uzņemšanu – tas apmaksājis divas naktis viesnīcā, trešo gan meklēsim kādā lētākā vietiņā.

Līdz pusnaktij paliekam vīru piepīpētajā istabiņā, lai sagaidītu nīderlandieša trīsdesmit gadu jubileju. Ar cerību uz skaistām turpmākajām divām dienām, dodamies gulēt.

**

Šīsdienas atziņa: Lai cik bezjēdzīgas liekas dažas darbības un dažas situācijas, vienam tās var nozīmēt ļoti daudz, kamēr pašam Tev tas neko nemaina. Tāpēc vienmēr vajag nedaudz piespiesties, viss labais nāks atpakaļ!

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1552 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~858)

Šodien, protams, paguļam ilgāk.

Kad esam cēlušies, Harešs mums uzvāra tēju, un dodamies pie mūsu latviešu drauga Aigara uz viņa mākslas galeriju septiņu kilometru attālumā. Mūsu draugs jau ilgi mūs gaidījis, bet tikai šodien tad beidzot sanāk izrauties. Harešam auto nav, bet kopš vakardienas pie mums ir Raješa auto. Vīrs gan vēl nav devis ziņu, laikam nav paspējis atgūties pēc ballītes.

Indijā septiņu kilometru pievarēšana prasa daudz vairāk laika, un pa satiksmi tas ir veselas pusstundas brauciens. Bet tur jau mūs sagaida Aigars un viņa jaukā sieviņa. Tie dzīvo lielā mājā, un pirmais, kas mums tiek izrādīts, ir skaistais dārzs. Tā kā Aigars daudz ceļo ar motociklu, tas no visas dienvidu Indijas savācis dažādus augus un iestādījis dārziņā. Te ir arī mūsu lauru lapas un pat kafijas krūms! Lielu daļu darba padarot arī putni, no knābja šad tad izmetot sēkliņu, kas dārzā ieaugas. Ir arī džekfūtu koks – ļoti gards auglis, un mango koki. Aigars saka, ka šogad bijusi pārsteidzoši lieliska raža. Aigars ir iekārtojis arī dīķīti un salaidis tajā zivis, jo Indijā vienu pašu ūdenskrātuvi turēt nevar – vairojas insekti. Tāpēc jātur zivtiņas, kas tos apēd. Te Aigaram dzīvojis arī kingfišers – zivju dzenītis, bet nav bijis labi, jo tas apēdis gandrīz pusi no zivīm! Un tad, protams, ciemos nāk arī mērkaķi.

Savukārt pašā mājā aiz durtiņām iespundēts milzu suņuks – mīļš bez gala! Ar visiem apsveicinājies, tas nomierinās un iet savā gultā. Tiekam izvesti pa diviem stāviem, gar sienām saliktas gleznas un Aigars mums interesanti apstāsta katru no saviem mākslasdarbiem. Ir tiešām skaisti! Aigars gatavojas izstādes atklāšanai, kas ir tieši Latvijas dzimšanas dienā. Esam tiešām patīkami pārsteigti. Aigars ir īsts mākslinieks!

Indiešu sieviņa zina arī pāris vārdus latviski, abi bijuši Latvijā. Zina gan Alūksni, gan Skrīverus. Arī mūsu draugam Harešam ir interesanti, un arī viņš tiek uzaicināts uz izstādi 18. novembrī. Pareklamējam Aigara mākslas galeriju, jo tiešām ir tā vērts! Iespējams, ka Banglorē atgriezīsimies vēlreiz, un tad jau noteikti Aigaru atkal satiksim! Un, protams, vēlam Aigaram visu to labāko!

Aigars mums piedāvā arī aliņu, bet drīz mums jādodas prom, jo trijos nāk apkopēja, un Harešam ar to jāparunā. Pa pusstundu izdodas nokļūt centra rajonā. Harešs mūs izlaiž pie kādas sviestmaižu kafejnīcas, kamēr pats steidzas mājās. Jā, sakārojas vienkāršas sviestmaizes, tāpēc tās iegādājamies gan sev, gan mūsu namatēvam. Maizes ir dažādas, un ļoti lielas. Tepat var nopirkt arī piena kokteili, dažādas svaigi spiestas sulas un smūtijus par piecdesmit centiem.

Atgriezušies mājās papusdienojam un sagaidām, kamēr māja satīrīta. Tad dodamies uz Buļļa templi. Harešam gan braukt nepatīk, tāpēc šoreiz ņemam autorikšu. Templis, kurā ierodamies, ir veltīts dieva Šivas „transportam” bullim. Jāpiemin, ka katram dievam hinduismā ir savs dzīvnieks, ar ko tas pārvietojas. Pie tempļa, protams, jānovelk apavi. Divas krievu dāmas, tērptas knapās kleitiņās ar lieliem dekoltē, apspriež, vai maz iet iekšā. Viena no tām apavus nevēlas novilkt, otra iet iekšā.

Templim pa vidu atrodas milzīga, ziediem rotāta buļļa statuja. Pie tās stāv indietis un par ziedojumiem liek visiem pierē sarkanu punktu. Tad iespējams statujai apiet apkārt. Ik pa laiciņam parādās arī kādi dievu tēli, pie kuriem mūsu draugs Harešs apstājas, lai noslaistītu kādu lūgšanu. Tad ejam ārā no tempļa ar visiem punktiem pierēs un dodamies mājās, lai pagatavotu vakariņas.

Palīdzam Harešam sagatavot visu nepieciešamo, un drīz arī Raješs dod ziņu. Tas sešos ir pamodies un gatavs braukt pakaļ savai mašīnai.  Harešs ir pagatavojis lieliskus rīsus ar biezpienu. Jā, tāds viņiem te ir. Tikai dīvainā kārtā biezpienā vienmēr iekšā ir tādi kā vafeles gabaliņi. Uz vakariņām ierodas arī Raješss. Tas saka, krāmējis mantas, lai būtu gatavs ceļam uz Deli nākamajā dienā. Atvadāmies. Šī noteikti nav pēdējā tikšanās reize!

Arī mums drīz jākrāmē mantas. Pasakāmies Harešam par lielisko laiku kopā. Lai arī tās bija vien nepilnas trīs dienas, liekas, ka jau tik ilgu laiku te esam! Banglore mūsu atmiņā paliks tiešām īpaša.

Pirms vilciena aizejam pēc sviestmaizēm, pa ceļam vietējie cenšas pārdot saulesbrilles, lai arī ārā nakts. Gaidām autobusu. Googlē norādītie busi tomēr neiet garām. Vien divi  baltie” mūs uzrunā, jautājot, vai braucam uz Hampi. Tā tiešām ir populārākā vietiņa netālu no Banglores. Bet tie paņēmuši kaut kādu tūri un busu. Mēs jau vienkārši – ar vilcienu.

Neviens nepieciešamais autobuss tā arī garām nebrauc, bet laiks līdz vilcienam vien 50 minūtes. Ņemam autorikšu. Protams, kā pavicinām roku, apstājas daudzi autorikšas. Bet neviens vilciena staciju nezina. Tas ir pavisam dīvaini. Kāds šoferītis mums piedāvā braucienu ar skaitītāju, kas jau ir drošāk, tāpēc piekrītam. Un tad viņš mums paskaidro, ka neviens vilciena stacijas jauno nosaukumu nezina, to pazīst kā centrālo staciju, nevis KSR Banglore, kā tā uzrādās visur citur.

Piecu kikometru ilgais brauciens ar diezgan neprātīgu autorikšas vadītāju mums izmaksā pusotru eiro. Nokļūstam stacijā, un drīz arī atbrauc vilciens. No tā izplūst cilvēku masa – tie, kas braukuši līdz Banglorei. Un nu jau atrodam savas vietas. Vairs vagons nav tik pilns, un drīz arī apguļamies. Šis ir nakts brauciens. Jau astoņos būsim klāt Hospetā!

**

Šīsdienas atziņa: Pret otru vienmēr centies izturēties tā, kā vēlētos, lai cits izturas pret Tevi!

*

Iztērētie līdzekļi: ~6 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1540 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~851)

No rīta mūsu draugs jau devies darbiņā.

Saņemam ziņu, kā jāielaiž apkopēja. Indijā tas ir ļoti populāri – tiek nolīgti cilvēki, kas tīra mājas, mazgā drēbes un traukus. Nezinām, cik tāds pakalpojums izmaksā, bet tas tikai padara mūsu indiešu draugus nedaudz slinkākus. Mums arī netiek atļauts mazgāt savus traukus.

Ierodas jauna meitene un uzreiz ķeras pie kārtošanas. Pēcāk gan izrādās, ka tā sakārtojusi arī mūsu virtuvē esošās mantas. Vairs nevaram atrastu, kur palikušas līdzņemtās krūzītes un metāla salokamās dakšiņas. Meitene piedāvā arī tēju. Atceramies pajautāt bez cukura, jo Indijā viss ir ļoti salds.

Šodien gaidām mājās namatēvu un pabeidzam kādu video, ko varēsi redzēt jau pavisam drīz. Kad Harešu nevaram sagaidīt, uzrakstām ziņu, ka iesim uz veikalu, bet tad redzam atbildi – „būšu mājās pēc divām minūtēm”. Tā kā te viss notiek pēc indiešu laika, tāpat dodamies uz veikalu un pēc septiņām minūtēm satiekam Harešu uz ceļa. Kopā turpinām ceļu pēc dārzeņiem. Mūsu draugs gan ir ļoti slinks staigātājs, jo visur pieradis braukt ar auto, tāpēc ceļš ir trīsreiz ilgāks.

Atnākuši mājās pagatavojam Harešam griķus ar dārzeņiem. Ja sākumā vīrs negrib ēst un saka, ka pietiks ar pagaršošanu, vēlāk piebeidz visu šķīvi. Jā, griķi mums somā ir jau kopš Krievijas. Par pāris rubļiem nopirkām veselu maisu, ko nebijām līdz galam izlietojuši. Un te nu griķus gan neatradīsi. Bet Harešam interesanta pieredze. Sakām, ka šie ir latviešu rīsi.

Vēlāk mums pievienojas Raješs un nu jau pēdējo vakaru dodamies izklaidēties. Rītnakt brauksim tālāk. Sākumā ierodamies kādā vietā, kur visi pīpē ūdenspīpes. Un atkal tiekam lutināti ar ļoti gardu ēdienu, alu un to pašu pīpi. Esam pārsteigti, ka jau otro dienu varam izjust tādas garšas kā nekad iepriekš. Šādu ēdienu varētu ēst katru dienu. Kas unikāls! Un viss veģetāriešiem, jo mēs jau trīs nedēļas neēdam gaļu. Un jūtamies lieliski!

Mūsu draugs Raješs, kā ierasti, ir ļoti noslēdzies sava telefona ekrānā. Kā Harešs skaidro, visas darba lietas tiek kārtotas nepārtraukti, un tiem, kam ir savs bizness, no telefona nav iespējams atteikties. Bet tad mums pievienojas kāds dizainers no Londonas. Sākumā nemaz nevar pateikt, ka vīrs oriģināli ir indietis! Tas rāda mums savus darbus. Pārsteidzoši tas, kādā kompānijā pavadām vakaru. Esam satikuši ietekmīgus cilvēkus.

Un tad jau laiks dejām. Dodamies uz klubu, kur atkal mūs ar sandalēm nevēlas ielaist. Bet šajā vietiņā mūsu draugi kādu pazīst, tā kā tiekam iekšā un sākas vakara jautrākā daļa. Dzīvā mūzika ir lieliska, Arča paspēj izdancināt arī indiešu meitenes. Te esam vienīgie „baltie”, bet vietējie ir tiešām priecīgi par mūsu kompāniju, un visu vakaru esam ielenkti pašā zāles viducī. Mūsu draugi mums uzsauc dzērienus, un mēs lieliski izbaudām laiku. Banglores piedzīvojums ir bijis nepārspējams. Bez vietējo pazīšanas noteikti nav iespējams ko tādu pieredzēt! Paldies mūsu mīļajiem draugiem Harešam un Raješam. Rīt pēdējā diena Banglorē!

**

Šīsdienas atziņa: Vienmēr piedomā, pret ko ikdienā maini savas attiecības. Vai politisko viedokļu atšķirības ir svarīgākas par jauki pavadītu vakaru? Vai strīds par materiālajām vērtībām tiešām var ietekmēt draudzību?

*

Iztērētie līdzekļi: ~3 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1534 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~845)

Pustrijos naktī mājās beidzot pārrodas pats namatēvs.

Mēs jau esam aizgājuši gulēt, bet tas paver mūsu istabiņas durvis un pasveicina. Pusdeviņos rītā gan Harešs mūs modina – brokastu laiks! Beidzot tad arī satiekam mūsu draugu, un tas ir priecīgs – pagājušajā reizē Indijā Harešs mūs redzējis nomocītus, nu esam veselīgāki. Pareizi, iepriekšējā reize Indijā mums bija daudz grūtāka nepārtraukto vēdera problēmu dēļ. Bet nu tādu nav.

Harešam gan vēl šodien un rīt jāiet darbā. Bet tas paspēj mums izvārīt īsto indiešu tēju no dažādiem garšaugiem, un pastāstīt, kā tad gājis pēdējos gados. Harešs nolēmis pārvākties uz Banglori, jo Varanasi neesot īstā vieta dzīvošanai. Te laikapstākļi esot labāki, pilsēta attīstītāka. Un šajā dzīvoklī Harešs dzīvo vien trīs nedēļas. Tāpēc vēl nav mēbeļu, nekā. No pašas pilsētas mūsu draugs arī daudz nav redzējis, bet ceram arī ar viņu ko apskatīt.

Kad Harešs dodas darbiņā, mēs taisāmies un ejam uz metro, lai nokļūstu kādā templī. Līdz metro izdodas apskatīt vēl dažas atvērtas mākslas darbu galerijas, kur gleznas ir taisītas arī no diegiem. Pārsteidzoši. Metro mums kā pārvietošanās iespēja internetā neuzrādās, bet esam redzējuši metro līnijas, un nospriežam, ka Google karte vienkārši nav atjaunota. Un tā arī ir – metro Banglorē darbojas! Te gan ir tikai divas metro līnijas, bet pārvietoties ir daudz ērtāk nekā ar satiksmē sprūstošajiem busiņiem. Pirms ieejas metro tiek pārbaudītas somas un pēc tam ar skeneri pārvilkts pāri visam ķermenim. Sievietēm ir atsevišķa, ar aizkariņiem noslēgta pārbaudes telpa.

Metro ir nedaudz dārgāks kā autobuss – jāmaksā gandrīz 40 centi par braucienu. Stacijā saliktas zīmes par cūku mēra brīdinājumiem. Bet pieminēts, lai cilvēki nesatraucas – tas ir ārstējams. Jā, Indijā dažādu slimību uzliesmojumi nav retums. Metro arī esam īsts brīnums vietējiem, lai gan viņiem ar „baltajiem” jau sen būtu jābūt saradušiem. Metro brauciens ir virszemē, tāpēc nu no augšas varam redzēt plašo Banglori. Jā, tā tiešām ir nebeidzama pilsēta.

Nokļūstam ISKCON templī. Tas ir milzīgs un ar saviem īpašajiem noteikumiem. No sākuma ir norobežotas ejas, pa kurām visi rindiņā, gluži kā lidostā, nokļūst pie pirmās ieejas. Vietējie turpina ceļu, mūs uzrunā kāds indietis un rāda divpadsmit eiro ieejas biļetes. Mēs nesaprotam – šis templis visos aprakstos parādās kā bezmaksas apskates objekts. Vīrs skaidro, ka jāpērk biļete, lai apskatītu trīs galvenās pielūgsmes vietas, bet mēs tam jautājam, vai varam iet iekšā bez maksas. Vietējais mūsu jautājumam galīgi nevēlas atbildēt, vien turpina ar to savu dārgo biļeti. Mēs sakām, ka nemaksāsim, gribam apskatīt templi bez maksas kopā ar vietējiem, kas jau turpina ceļu. Indietis arvien atkārto, ka tad mums būs piekļuve tikai tām vietām, ko redz pārējie, bet mēs esam ar mieru. Atstājam nīgro vīru un dodamies tālāk.

Tad jāvelk nost apavi. Vēl templis tālu, vēl esam tikai iegājuši pašā kompleksā. Par apavu nodošanu jāmaksā divi centi katram. Tie tiek ielikti cukura maisā, tāpat kā citu apavi, un uzkarināti vienā no daudzajiem pakaramajiem. Mums tiek iedots numuriņš. Tad ir somu glabātuve. Mums somiņas ir mazas, iekšā gan maks, gan dokumenti, tāpēc sakām, ka somas atstāt nevaram. Ar to viss kārtībā. Bet Arčam tālāk iet neļauj, jo kājās šorti. Te visiem jātērpj bikses un jāapsedz pleci. Tiek piedāvāti vīru bruncīši, kas stiepjas līdz zemei. Depozīts ir seši eiro, bet pati maksa 20 centi par izmantošanu. Mums sešu eiro nav, bet atļauj dot mazāku depozītu – „baltais” gan jau bruncīti nesabojās. Un tad beidzot dodamies iekšā tempļu kompleksā.

Te priekšā divas ieejas. Uz vienas rakstīts „Vispārējā”, uz otras „Īpašā”. Izvēlamies pirmo ceļu, bet darbinieki mūs atsauc atpakaļ un norāda uz īpašo eju. Tiem paklausām. Šīs ejas gan nav nekā atšķirīgas. Tās pašas trepes, tās pašās grīdas, vien atdalītas divas puses ar metāla stieni. Nepatīkamākais, ka drīz jākāpj kādā milzīgā vannā – laikam, lai nomazgātu kājas. Bet tur ūdens brūngani zaļš, gan jau pilns visādiem mošķiem. Ātri pārskrienam peļķei pāri, bet pilnībā izvairīties jau nesanāk.

Ejam pa vienām kāpnēm ar vietējiem. Un tad nedaudz tie ceļi atšķiras. Ir pirmais templis, kurā vietējie ieiet pa priekšu, bet mēs gar sānu. Tur gan viss visiem redzams vienādi. Ir dieviņš – Hari Krišna – pie kura statujas tūliņ daži metas zemē uz vēdera un kaut ko murmina. Tad arvien augstāk pa trepēm un nokļūstam otrā templī. Tur tas pats dieviņš, izrotāts ar zelta rotām un satērpts greznās drānās. Un visbeidzot lielais templis, kura vidiņā spēlē mūziķi. Vietējie var aiziet līdz pat dieviņa statujai, bet mūsu ceļš mūs apved tai apkārt – tā ir daļa, ko vietējie neredz. Savukārt mēs redzam hindu dieva Višnu dažādās reinkarnācijas. Hari Krišna ir viena no šīm reinkarnācijām, kam arī veltīts šis templis.

Bet nu beidzot mums prasa uzrādīt biļeti. Jau zinām, ka jāizliekas par muļķīti. Sakām, ka nav biļetes un tēlojam apmulsušos. Te noteikti notika kļūda pašā sākumā. Bez biļetes mēs varējām iet „Vispārējo” celiņu, bet darbinieki pie tās droši vien nosprieda, ka biļeti, tāpat kā citi „baltie”, esam nopirkuši, tāpēc aizsūtīja mūs uz „Īpašo” eju. Nu mums veselas četras reizes tiek pārjautāts, vai tiešām nevienu biļeti neesam pirkuši. Mēs tikai sākam uzskaitīt, ka pirkām apavu biļeti, pirkām svārkus Arčam, atstājām depozītu. Bet tas viss. Darbinieki ir samulsuši, bet atļauj mums turpināt ceļu, īpaši norādīdami uz ziedojumu daļu. Mums jau tas dieviņš ir svešs, tāpēc neesam īstie ziedotāji. Pēcāk tiekam nosūtīti pie visiem vietējiem un turpinām iet pa tempļa stāviem, kur tiek tirgotas dažādas izzinošas grāmatas, suvenīri un ēdieni.

Ir kāda izziņas telpa, kur īpaši paslavēts šī tempļa atklājējs. Te izlasām dažas labas atziņas. Viena no tām – „Ja zivs tiek izņemta no ūdens, tā nekādos citos apstākļos nevar būt laimīga uz sauszemes. Tā nomirs. Tā kā zivs ir ūdens iemītnieks, tā nevar būt priecīga bez ūdens. Tieši tas pats ir ar mums. Mēs, galu galā, esam garīgas būtnes. Ja mēs savu dzīvi nesaistām arī ar garīgo pasauli, mēs nevaram būt patiešām laimīgi.” Jau iepriekšējā ceļojumā aizdomājāmies par to, cik ļoti daudz nozīmes cilvēks piešķir materiālām vērtībām. Un šī materiālā pasaule tiek arvien paplašināta, cilvēks pazaudē sevi tajās daudzajās mantās un lietās. Šopings tiek uzskatīts par labāko izklaidi. Televizors ieliek mūsu prātos kāda cita idejas. Cilvēks apmaldās, tāpat kā tur apmaldās laiks. Un nepaiet ne acumirklis, kad gadi jau aizskrējuši. Tas tāpēc, ka mūsu laiku pārāk daudz aizņem viss tas, bez kā pilnībā var iztikt. Bet tā īstā dzīve, tas īsais mirklis, paliek neizbaudīts.

Tomēr ar tiem indiešiem ir kas nesaprotams. Indijas garīgo līderu idejas ir lieliskas, tās patiešām liek aizdomāties. Bet vidējais indietis jau nesāk domāt par idejām, bet par to cilvēku, kas tās radījis. Līdz ar to sākas akla pielūgšana: „šis vīrs ir gudrs, celsim viņam templi, ziedosim viņam naudu, veiksim visādus rituālus..” Bet tieši ideja jau ir tā, par ko būtu jāpadomā!

Templī tiek dalīti arī ēdieni, mēs ēdienu rindā nestājamies. Vietējiem trauciņos tiek likta putra, ko tie ar rokām arī izēd. Protams, ēdiens nokļūst arī uz zemes un te ar basām kājām jau paliek nepatīkami staigāt. Dodamies uz izeju, saņemam apavus un atdodam Arča brunčus, saņemot atpakaļ depozītu. Interesanta pieredze. Un daudz par ko padomāt.

Atgriezušies centrā aizejam papusdienot – jau zinām drošas vietiņas. Šajā pilsētā redzam arī daudzus indiešu, kas tomēr izmanto karoti un dakšiņu. Tas ir pārsteidzoši, jo indieši visu ieraduši ēst ar rokām. Ir jau vēl tantes, kas šķīvī kārtīgi samīca rīsus un tad vienkārši laiza savu netīro plaukstu. Uff, kā tas var tikt uzskatīts par ērtāku ēšanas veidu, nesaprotam.

Tālāk mūsu plāns ir doties uz kino, kamēr Harešs vēl nav pārradies mājās no darba. Kartē šādus tādus kino mums parāda, bet ne vienmēr viss ir tajā vietā, kur tas uzrādīts. Kādu lielāku ēku uzejam, bet tur, kā Indijā ierasts, ir tikai pāris filmu seansi dienā, visu dienu rāda divas filmas. Pirmais seanss ir pusastoņos rītā, tad vienpadsmitos, četros un desmitos vakarā. Bet mums neviens no šiem laikiem neder, tāpēc nolemjam atgriezties. Filmas tomēr ir gandrīz trīs stundu garas, bet gribam sagaidīt Harešu mājās.

Harešs ierodas pirms septiņiem, sataisa ūdenspīpi, un nododamies sarunām. Pagājušajā reizē bijām viņa pirmie kaučsērferi, bet pēc mums Harešs uzņēmis vēl daudzus. Tikai divas vāciešu meitenes sagādājušas sliktu pieredzi – tās teikušas, ka Hareša māja Varanasi ir pārāk tālu no centra un pārāk netīra, lai tur paliktu ilgāk. Tas gan dīvaini. Daudzi tomēr neizprot to sērfošanas nozīmi. Ja maksā par pakalpojumu, tad vari piekasīties visādām lietām. Ja esi ciemiņš, tad tā arī izturies!

Mūsu draugs Raješs mums pievienojas pirms desmitiem, un tad dodamies uz vīru mīļākajām vietām, kas ir klubi. Pirmajā mūs neielaiž, jo mums kājās sandales. Nezinājām, ka vajag ko kārtīgāku. Bet tāpat jau īpaša somās mums nekā nav. Vietas, kur šodien baudām atmosfēru, ir ļoti glaunas. Te var redzēt indietes arī ar minisvārkiem. Bet tas ēdiens! Tas ir tas, ko nekad nevarēs aizmirst. Ko tādu nekad nebijām garšojuši – unikāli savienotas ziemeļu un dienvidu Indijas garšas, kaut kas mums iepriekš nebijis. Mūs tiešām palutina!

Pašu vakaru noslēdzam ar dejām kādā citā klubā, kur ar mums nāk aprunāties puiši no Dubajas. Viens tērpies garā, baltā paltrakā, gariem matiem un bārdu. Atklāti pasakām, ka tas tiešām izskatās pēc tēla no Bībeles. Un puisis sapriecājas. Jā, te ir arī daudz ārzemnieku – 3.5 eiro par alu klubā tiem noteikti neliekas daudz. Bet mums par rēķinu nav jāsatraucas. Esam priecīgi un pateicīgi mūsu mīļajiem draugiem, un gaidām viņus atkal Latvijā!

**

Šīsdienas atziņa: „Laime nāk tikai tad, kad Tu padari laimīgu savu dvēseli. Iedomājies, ka Tev būrītī ir putns. Ja rūpējies par būri, pulē to, bet putnu nepabaro, tas nekad nebūs laimīgs. Līdzīgi ir ar Tavu ķermeni – tas ir būris Tavai dvēselei. Un, ja Tu rūpējies tikai par ķermeni, dvēsele nekad nebūs laimīga. Garīgo zināšanu sākums ir apziņa, ka dvēsele ir iesprostota ķermenī un prātā, un ka ne ķermeniskās ērtības, ne prāta apmierinājums nenesīs dvēselei īstu laimi.”

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1531 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~840)

Jauna diena Banglorē!

No rīta ar mums ir sazinājies Indijā dzīvojošais latvietis Aigars, tāpēc pēc brokastīm tiekamies. Pie mūsu dzīvokļa piebrauc vīrs ar astīti uz sava moča, sakot, ka to iegādājies, lai nav jābraukā ar autorikšām, kas “balto” uzskata par naudas maisu, un nekad nav godīgi. Izvēlamies vietiņu, kur pasēdēt. Aigars Indijā dzīvo jau astoņus gadus, un zina tādas senās ēstuvītes, kur tiešām ir droši ēst.

Jautājam par netradicionālo valsts izvēli. Vīrs stāsta, ka Latvijas krīzes gados valstī nevarējis palikt, bet klasiskā latviešu izvēle starp Angliju un Skandināviju neesot vilinājusi. Līdz ar to iedomājies par ko eksotiskāku. Sākumā Aigaram kā dizaina pasniedzējam darbs piedāvāts Kualalumpurā, bet, kad vīrs tur ieradies, vakance jau bijusi aizņemta. Tomēr atradusies vietiņa Indijā. Tā nu Aigars sešus gadus nostrādājis skolā, bet pēdējos divus nodarbojas ar mākslas radīšanu – taisa mākslasdarbu izstādi, veido video. Un, protams, vīrs ir izbraukājis visu dienvidu Indiju krustām šķērsām, var mums ieteikt tik daudz vietiņu! Aigars, ka ziemeļi un dienvidi ir ļoti, ļoti atšķirīgi. Arī Divali svētki daudz vairāk tiek svinēti ziemeļos.

Uzzinām, ka indieši ir īsti rasisti – piemēram, ar zemākās kastas pārstāvjiem augstākie nemaz nesveicinās un neļauj to darīt saviem ģimenes locekļiem. Pārdevējs tirgū nav vīrs, ko sveicināt. To jau esam ievērojuši. Tā ka ne jau „baltais” ir tas ļaunais rasists, kā daudzi runā. Uz Latviju Aigars brauc reizi divos gados, bijis arī šogad. Bet Indijā arvien atrodot ko interesantu katru dienu. Protams, Indija ir pārbagāta lietām un vietām. Garlaicīgi te nebūs!

Dzirdam stāstus par to, ko vīrs pieredzējis, te tik ilgi dzīvojot. Divas reizes situācija esot bijusi ļoti saspringta. Tā kā Indijas štati ir tik dažādi, tie savā starpā arī karo. Karnakatas reģions, kurā atrodamies, reiz plēsies ar kaimiņiem par ūdeni. Un sievietes esot dedzinājušas busus pat par šķīvi rīsu. Jā, nabadzība te ir ļoti plašā līmenī, un bieži cilvēki ir gatavi uz daudz ko par ēdiena tiesu.

Pēc tikšanās ar jauko vīru dodamies uz botānisko dārzu. Ceram gan Aigaru vēl satikt. Foršu parunāties ar tik interesantu tautieti! Drīz nonākam Lalbah botāniskajā dārzā, kur atrodas gandrīz divtūkstoš augu sugu! Divi vīri uzsāka šo augu kolekcionēšanu un ievešanu 1760 .gadā – veda retus augus no visas pasaules.

Parkā jāmaksā ieejas maksa pāris centu vērtībā. Vismaz te ārzemniekam nav jāmaksā daudz vairāk – cena visiem viena. Nokļūstam uz miljoniem gadu veca, milzīga akmens, kam galā uzcelts templis. Protams, izbaudīt neko īsti nesanāk, jo, kā apstājamies, tā kļūstam par foto objektu. Daži jautā pēc bildes, citi vienkārši skrien pa priekšu, lai mūs iemūžinātu tāpat vien. Ar dažiem pat paspēlējam ķeršanas un bēgšanas. Kā tie tuvojas ar telefoniem, strauji mainām iešanas virzienu. Un tā visu laiku, līdz jaunieši padodas. Dažiem foto neatsakām, bet uz beigām apnīk. Noduram galvu un ejam ātrā solī. Te ir vēl daži  „baltie”, kurus vietējie jau noķēruši.

Paši dārzi ir burvīgi. Pārsteidzoši skaista vieta! Tādi milzīgi koki, kuru saknes vijas plašumā un dziļumā. Tādi koki, kuru lapotne apsedz zālāju kā milzīgs kupols! Tiešām tik skaisti! Dažreiz gribas teikt, ka vietējie šādu dārzu nav pelnījuši. Tie rāpjas aiz žogiem, lai iegrebtu tūkstošiem gadu vecajā kokā savu vārdu. Tie met zālē papīrus. Nu dažreiz gribas tam indietim iedot pa ausi – vai dumjš? Par vietu esam patīkami pārsteigti, bet, kā vienmēr Indijā, arī pēc šī parka paliek divējādas sajūtas. Skaisti, bet žēl.

Ar pastaigu šodien gana, visus tirdziņus nolemjam izlaist, jo par tiem esam guvuši priekšstatu, bet šopings mums nav nepieciešams. Strādājam pie kāda pārsteiguma video, ko jau drīz varēsi redzēt.

Šodien ir tā diena, kad atgriežas mūsu mājas saimnieks, kura ledusskapi jau esam iztukšojuši. Viņš gan ierodas tikai pusdivos naktī, bet domājam, ka izdosies pamosties uz vienu sveicienu. Un tad jau vēl trīs dienas kopā ar Harešu, lai dotos tālāk pie nākamā indiešu drauga.

**

Šīsdienas atziņa: Ir viegli atrast nepilnības citos. Bet pirms to meklēšanas katram paškritiski jāparaugās uz sevi. Un tālāk meklēt nemaz negribēsies.

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1523 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~830)

Rītu sākam ar nelielu pārsteigumu uz balkona.

Apkārt lēkā makaks. Kā reiz domājām, kur tomāti palikuši. Redz, Hareša dzīvoklī trūkst viena loga. It kā tā nav liela bēda – auksti te nekad nepaliek, uzrāpties tik augstu neviens nevar. Bet makaki gan var mierīgi ienākt mājā un paņemt no virtuves visu, kas garšo. Mēģinām mērkaķi padzīt prom, tas rāda zobus. Protams, no tādiem var dabūt arī kādu slimību. Nākas nedaudz pašļakstīt ūdeni, lai to aizbiedētu. Ja nu mērkaķis tiešām tagad katru dienu izdomās nākt ciemos? Ja nu izstaigās vēl kādas istabas? Kārtīgi aiztaisām visas durvis, lai neizdomā ko vērtīgu aiznest.

Pusdienlaikā dodamies uz tirgu. Tādi pilsētā ir ļoti daudz, bet Centrālais tirgus ir lielākais Banglorē. Ielas vēl joprojām ir piepildītas, tomēr priekš šādas pilsētas nemaz neliekas tik daudz cilvēku. Raješs jau stāstīja, ka visi izbraukuši. Kā nekā brīvdienas svētku laikā ir ilgas.

Esam uzzinājuši arī to, ka Banglore ir īsta inženieru pilsēta. Te ir 21 inženieru skola, citās skolās ir vēl inženierijas fakultātes. Arī lielākais profesionāļu skaits ārzemēs ir no Banglores. Tā kā – ja satiec kādu indieti uz ielas, vari pajautāt, vai viņš gadījumā nav no šīs pilsētiņas, un visdrīzāk trāpīsi desmitniekā. Arī Banglores informāciju tehnoloģiju kompānijas sastāda 33% no Indijas IT eksporta. Vairāk kā 200 biotehnoloģiju kompānijas ir šajā pilsētā!

Banglore ir slavena arī ar saviem sastrēgumiem, kas ir lielākie Indijā. Bet no tiem veiksmīgi izvairāmies, staigājot ar kājām. It kā jau varētu braukt ar busu, bet šādi taču daudz vairāk var apskatīt! Pietam, pilsēta ir nosacīti tīra, un pastaigas nav nepatīkamas. Vien ielu šķērsošana ir īsts pārbaudījums. Tiem dažiem retajiem krustojumiem, kuriem patiešām ir arī luksofors gājējiem, tas no zaļās uz sarkano gaismu pārslēdzas pēkšņi, un tad arī nākas attapties braucošu mašīnu vidū.

Tirgus mūs tiešām pārsteidz. Liekas, ka visi cilvēki sapulcējušies te! Tādi bari! Spiežamies ar indiešiem tā, ka nav pat ko elpot! Tirgus ir plašs, pa vairākām ielām. Uz ceļa nu samētāti atkritumi, vecas kartona kastes. Moči un mašīnas var droši braukt visur, kur vien redzams, un tas visu apgrūtina. Īsti nespējam izbaudīt šo vietu, bet tā atmosfēra ir patiešām interesanta. Arī preces neredzam, mēģinot aptvert apkārt notiekošo. Bet redzam trīs vīrus, satērpušos sieviešu drānās, mēģinām kādam pārdevējam izspiest naudu. Tomēr ne visur tiem ir atļauts „noņemt negatīvo enerģiju” par samaksu. Izskatās gan briesmīgi. Raješs stāstīja, ka tikai pirms mēneša transvestīti tika atzīti kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Tā nu viņu paliekot arvien vairāk.

Pa tirgus ielām nonākam pie vilcienu stacijas, kur jāpērk biļete uz nākamo vietu. Tālāk dosimies kalnos. Un interesantākais, ka mūs arī tur sagaida kāds mūsu draugs. Šo vīru satikām caur kaučsērfingu Mumbajā. Pie viņa palikuši neesam, tas mūs vien vadāja pa bāriem divus vakarus. Bet nu Višals mums jautā, vai drīkst mūs uzņemt Hampi. Sakām, ka mēs tikai priecātos! Bet izrādās, ka vīrs mums trim rezervējis viesnīcu, jo pašam Hampi mājas nav. Tas vienkārši vēlas ar mums pavadīt laiku un saka, lai ne par ko neuztraucamies. Nu lieliski! Arī pieturvietā pēc Hampi, Goa, mūsu iepriekšējais kaučsērferis Vikrams mūs sauc palikt pie viņa dzīvoklī, kas ir trīs minūšu gājienā no pludmales. Tā kā Indijā mums iet viegli un forši!

Sasniedzam staciju un pēc norādēm viegli atrodam biļešu rezervēšanas daļu. Te gan nav īpašās tūristu kases, bet cilvēku ir maz, jo šodien taču svētki. Pēc pusstundas gaidīšanas tiekam pie lodziņa. Tur tante gan saka, ka mums ir tūristu kvotas un varam iegādāties biļetes uz ātrāku vilcienu. Tā mūs mudina nosvītrot anketās ierakstīto transportu, un tantei paklausām. Tikai pašās beigās atklājas, ka nopirktās biļetes ir par 1,5 eiro dārgākas. Bet ceļā šis vilciens pavada 4 stundas īsāku laiku. Kad biļetes jau izdrukātas, tā mums jautā, vai tiešām vēlamies ņemt lēnāko un lētāko, bet tad jau paliekam jau pie nopirktā. Neko padarīt. Ne vienmēr tā vietējo iniciatīva mums patīk. Tante gan sākumā mūs sacienā ar Divali svētku saldumiem. Nedaudz jau baidāmies no šādiem produktiem, kas ceļo no rokas rokā, bet pieklājības pēc pagaršojam, un visi darbinieki atplaukst smaidā. Vien aiz mums rindā stāvošie nav īsti apmierināti par šādu aizkavēšanos. Tomēr mums tie nespiežas virsū, kā tas notiek vietējo starpā pie citām kasēm. Tas viņiem kā instinkts. Visiem spiesties pie viena lodziņa, la redzētu, kā cits pērk biļeti.

Tad dodamies uz Gandi strūklaku parku. Gar ielām redzam ko dīvainu – aiz novilktiem striķiem vietējie čurā. Tādas kā norobežotas āra tualetes. Jā, bučoties publikā nedrīkst, bet čurāt ir pavisam normāli. Vietējie svēta savus močus un rotā automašīnas un busus ziedu virtenēm. Vakarā svētki! Patiesībā, tos var asociēt ar mūsu Ziemassvētku vakaru – tie tiek svinēti mājās ar ģimenēm pie vakariņu galda. Nedaudz jau žēl, ka mums nesanāks izbaudīt īpašo atmosfēru, jo ielūgti pie kāda ciemos tā arī netiekam, bet nospriežam, ka arī divatā arī varam sev uztaisīt svētkus.

Nokļūstam strūklaku parkā, kas gan neliekas nekas īpašs. It kā internetā atrodamajā informācijā teikts, ka tā ir viena no Indijas lielākajām un sarežģītākajām strūklakām, bet viss izskatās nolaists, noplucis un pamests. Dažreiz tos aprakstus laikam veido paši indieši. Nu nav viss tik skaists, kā tie domā! Arī tās Indijas filmas par to, cik te ir krāšņi, nav īsta patiesība. Atbraukušajam noteikti būs šoks, saprotot, ka jātiek galā arī ar miskasti, satiksmi, un uzbāzīgiem vietējiem.

Parkā ir tikai viena ieeja, līdz ar to diezgan lielo platību nākas apstaigāt, pirms saprotam, kā jādodas vien atpakaļ. Ejam uz vēl kādu parku. Bērni te piedāvā nopirkt rozes pa pāris centiem, bet nesaprot, ka mums tās nav vajadzīgas. It sevišķi apnikuši ir mazo bundziņu pārdevēji. Nu nav tā īstā, noderīgā prece, ko visi steigs nopirkt. Ar mums sazinās kāds latvietis Aigars, kas, izrādās, dzīvo Banglorē. Tas saka, ja būsim šeit līdz novembra vidum, tad esam aicināti piedalīties viņa mākslas izstrādes atklāšanā. Te būšot arī citi Banlgorē dzīvojošie latvieši! Mēs gan jau 11. novembrī dodamies prom, bet sarunājam ar latvieti tikties. Tik interesanti! Paldies arī Linardam, kas tieši tajā brīdī, kad mums uzrakstīja Aigars, arī deva ziņu par latviešiem Indijā! Cik jauki saņemt ziņas no jums, mīļie!

Jau vakars, vietējie sāk šaut salūtu. To gan viņi, protams, dara ļoti nedroši. Pie atvērtiem logiem, cilvēku pilnās ielās, kur kāds noteikti var ciest. Salūts gan sastāv no trokšņa, ne skaistas gaismas. Vakaru noslēdzam divatā dzīvoklī ar uzkodām. Uzrāpjamies arī uz jumta, lai redzētu visapkārt pilsētā redzamās gaismas ik pa laiciņam uzzibot. Ir skaisti.

**

Šīsdienas atziņa: Svētki nav datums kalendārā. Svētki ir ik dienas, kad varam dzirdēt un satikt savus mīļos, kad jūtamies veseli un kad spējam dalīt prieku un mīlestību!

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1513 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~819)

Beidzot ārā temperatūra ir patīkama.

Naktī jāuzvelk pat sega, ir septiņpadsmit grādi. Un nav sutīgs! Odi gan mūs izsekojuši jau kopš Čennai. No rīta sakopjamies un mēģinām dabūt sim karti, lai sazinātos ar mūsu draugiem. Indijā tas gan nav tik vienkārši – nepieciešama pase, mazā fotogrāfija, atrašanās vietas adrese un atbildīgās personas kontakti. Nosaucam Raješa un Hareša datus, cerot, ka tas mums tiks piedots. Sim karti reģistrē dienas laikā, tā kā pagaidām mums nav interneta un nav citu saziņas iespēju.

Pagatavojam plauktiņos un ledusskapī atrodamos produktus un pusdienlaikā dodamies izpētīt to Banglori. Šī ir viena no lielākajām Indijas pilsētām. Tā atrodas gandrīz tūkstoš metrus virs jūras līmeņa, tāpēc klimats šeit vienmēr ir patīkams. Banglore bija viena no pirmajām Indijas pilsētām, kur elektrība tika iegūta no hidroelektrostacijām. Lasām, ka Banglorē gan ir daudz ielu suņu, kas bieži sakož indiešus. Tomēr ticam, ka indieši paši vien vainīgi, nemāk viņi izturēties labi pret dzīvniekiem. Šī pilsēta tiek saukta arī par Indijas pašnāvību galvaspilsētu. Saistībā ar Nacionālo Kriminālo biroju Banglorē uz 100 tūkstošiem ir veselas 35 pašnāvības. Bet tomēr pilsētā nav slikti. Šī ir zināma arī kā Bāru galvaspilsēta, jo tie pieņēmuši bāru kultūru no Anglijas. Ik uz stūra redzami bāri, kādus citās Indijas daļās, izņemot tūristisko Goa, neredzēt. Arī vislielākais skaits smēķētāju ir šajā pilsētā. Tā ir atvērtāka gan apģērba, gan tradīciju ziņā. Pavisam cita Indija. Vēl joprojām grūti patvert, cik tā valsts ir dažāda!

Dodamies pilsētā. Atklājam, ka komplekss, kurā paliekam, ir īsta biroju vieta. Nevienam, izņemot Harešu, te nav dzīvoklis – tie savās telpās iekārtojuši ko citu. Un nu te strādājošie indieši pie biroju durvīm uz grīdas ber krāsainus pulverīšus, veidojot dažādus rakstus – tie ir Divali svētkiem. Lai šīs dienas galvenā dieviete vai dievs atrod šīs durvis un atnes te laimīti.

Ejam uz Metro Mākslas centru, kur bez maksas iespējams apskatīt dažādus indiešu darbus. Līdz tam ir nedaudz jāpaietas, bet pastaiga ir pārsteidzoši patīkama – ne miskastes, ne diedelnieku. Jūtamies kā sasnieguši pavisam citu valsti, vien indieši pa ielām staigā! Jāpiemin, ka tie ir arī ļoti jauki, nebūt ne uzbāzīgi. Vien daži autorikšas informē, cik izmaksā to pakalpojums.

Mākslas centrā iekšā netiekam, jo laikam tas slēgts svētku dēļ. Tomēr arī ārpusē apskatāmi krāsaini zīmējumi uz sienām un dažādi veidojumi no māla un stieplēm. Interesanti ir plakāti, kuros vēstīts, ka 40% Indijā ražotās pārtikas tiek izniekota, un 90% no Indijas industriālajiem atkritumiem nokļūst upēs un tur dzīvojošās radībiņas netiek glābtas. Redz, ka daži tomēr apzinās, kādu skādi šīs valsts iedzīvotāji nodara dabai. Bet tā jau nevar turpināties mūžīgi.

Tad ejam pa Gandi ielu – galveno šajā pilsētā, kur atrodas iepirkšanās centri, dažādas ēstuves un tūristi. Tad gan esam nolēmuši doties uz Ulsoor ezeru, kas ir lielākais pilsētā. Izrādās, ka Banglorē reiz atradušies vairāk kā 200 ezeri un ūdens krātuves, bet nu tie aizvietoti ar golfa laukumiem, autoostām, spēļu laukumiem un dzīvojamajām ēkām.

Te gan sākas mūsu „melnā strīpa”. Kāds neatlaidīgs autorikša par desmit centiem piedāvā mūs nogādāt līdz savam veikalam, ir ļoti uzstājīgs un neatkāpjas no mums ne soli. Ja sākumā laipni sakām, ka mēs tāpat nekā nepirksim, tad beigās vien atcērtam, ka esam mainījuši maršrutu un iesim uz citu pusi. Bet tad pie mums pieskrien mazu bundziņu pārdevējs. Nav jau jēgas skaidrot, ka nevajag mums tās bungas. Indietis vēl sadusmojas, ka nesaprot, no kuras valsts tad īsti nākam. Eh, nu arī Banglorē ir tā Indija, protams!

Uzsākam ceļu uz ezeru, un nojūdzas karte telefonā. Viss. Esam apmaldījušies. Paejamies nedaudz pēc atmiņas, bet tad jautājam vietējiem. Un nu jau esam nokļuvuši neglītākā Banglores pusē. Te ir gan atkritumiem pilnas upes, gan vietējie, kas guļ uz ielām. Ezeru sasniedzam pēc ilgāka gājiena, bet tas jau no tāluma apjozts ar žogu.

Jautājam garāmgājējiem, kur ir iēja – tie norāda uz divām pusēm. Bet ejam ilgi, un tā arī nevienu no iējām neatrodam. Lādējamies, ka indieši tiešām lietas spēj padarīt neērtas un nebaudāmas.

Tā arī neskāruši Banglores lielākā ezera ūdeni, pa mazām ieliņām dodamies atpakaļ uz tirgu. Vietējie pie mājām sazīmējuši Divali svētku zīmējumus un jau tiek spridzinātas raķetes. Sasniedzam tirgu, kas ir tiešām bagātīgs. Viss apģērbs te maksā līdz trim eiro! Dāmas savas krāšņās kleitas un rotas var iegādāties pavisam lēti! Te gan ir daudz cilvēku, jo Indijā taču svētki, tāpēc daudzās bodītēs iekšā nējam. Bet šis tirgus noteikti atšķiras no visiem iepriekš redzētajiem Indijā. Lai arī nav roku darinājumu, ir tiešām interesantas lietas, tāpēc šo to suvenīriem paņemam. Šajā tirdziņā staigājam lēnu un baudām ar acīm. Bet žēl, ka tikai neliels posms ir tāds, kur braukt nedrīkst. Un tāpēc drīz jau skatiens jāpievērš ceļam, kur moči un autorikšas draud nobraukt kājas.

Jau pēcpusdiena. Tomēr mūsu sim karte vēl nav aktivizēta, tāpēc sākam satraukties, ka nēsam vēl devuši ziņu mūsu draugiem. Arī kartes nav, tāpēc nākas maldīties pēc atmiņas. Dažreiz pajautājam palīdzību vietējiem, citreiz pakaļ skrienoši vīri bez roku pirkstiem mums novērš uzmanību un atkal jādomā, kur esam. Satiksme ir traka, ielu šķērsošana bīstama. Kādu sievieti „paķer” mašīna, mēs palīdzam tai piecelties, līdz saskrien vietējie, un tad jau atstājam visu viņu ziņā.

Mums izdodas nokļūst atpakaļ uz galvenās ielas. Visur piējamais internets prasa ievadīt telefona numuru, kura mums vēl nav. Redzam daudz tūristu, bet tad jau arī parādās diedelējoši bēri, kas ir tiešām bezkaunīgi. Viss sāk apnikt, bet tomēr kādā starptautiski zināmā kafejnīcā izdodas palūgt interneta paroli, un drīz arī sazināmies ar Raješu, kas jau atstājis vairākas ziņas. Norunājam sazināties vēl pēc divām stundām, kad vīrs būs brīvs.

Dodamies atpakaļ uz dzīvokli, cerot, ka sim karte pa šo laiku tiks aktivizēta un atkal nebūs jādomā, kā sazināties. Pa ceļam mazā veikaliņā nopērkam rīsus, lai nu jau gatavotu paši. Vietējie uz ielām laiž jau īstus salūtus, kas gan bieži savaino garāmgājējus. Protams, nekādas drošības!

Vakarā mūsu sim karte nestrādā, tā nu dodamies kādam paprasīt telefonu, lai sazinātos ar Raješu. Cilvēki te ir atsaucīgi. Kad ievadām kāda puiša telefonā Raješa numuru, tas uzreiz atrod arī mūsu drauga vārdu un uzvārdu. Sākumā domājam, ka nejauši satiktais puisis mūsu draugu pazīst, bet izrādās, ka te ir tāda telefona aplikācija, kas parāda, uz kāda vārda reģistrēts numurs! Eiropā gan tādu maz izmantojot.

Tā nu pēc pusstundas ierodas Raješs, un dodamies naksnīgā izbraucienā pa pilsētu ar noslēgumu kādā bārā. Šoreiz esam tādā vietā, kur dzērienu cenas mainās, atkarībā no nopirktā daudzuma. Jo vairāk cilvēku pērk alu, jo vairāk paaugstinās tā cena. Un uz sienas rādās visi grafiki – cilvēki medī to brīdi, kad cena ir zemākā, lai nopirktu savu dzērienu. Nu gluži kā valūtas tirgū. Interesanta ideja. Uz šādu bāru bijām aizvesti arī Mumbajā.

Mūsu draugs pastāsta, ka Divali svētki ir kā indiešu Jaunais gads. Rītdien tiks svinēts vakars kopā ar ģimenēm, bet parīt iestāsies neoficiāls jauns gads. Šajā laikā esot labi pirkt vērtslietas un zeltu, jo šis ir Lakšmi – labklājības dievietes laiks. Mūsu draugs svinēs šos svētkus ar saviem vecākiem. Sievas un bērnu viņam nav, indietis ir divas reizes šķīries. Tāds bagāts vīrs, bet draudzenes nav. Kā jau daudzi, tas cer mīļoto atrast Eiropā.

Vakars ir jauks, tiekam pabaroti un iepazīstināti ar tradicionālo indiešu alu. Cenas šajās ekskluzīvajās vietās ir gluži kā parastā Latvijas bārā. Indijā nav nepieciešams daudz, lai izklaidēts. Bet mums par izmaksām jāuztraucas nav. Paldies mūsu draugiem, ceram tos atkal uzņemt Latvijā!

**

Šīsdienas atziņa: Katrai lietai, vietai, stāstam un notikumam ir vismaz divas puses. Un, lai visu aptvertu un objektīvi vērtētu, nepietiek ar vienas zināšanu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~4 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1500 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~807)

Naktī atkal uzbrūk odi.

Lai gan esam smērējušies gan ar Latvijā pirktajiem pretodu līdzekļiem, gan ar nupat pirktajām ājurvēdas odu indēm, nekas nepalīdz. Drīz nebūs brīvas vietiņas jauniem kodumiem. Bet ceram, ka nākamajā pilsētā šo mošķu nebūs tik daudz.

No rīta ejam pajautāt administrācijai, vai varam viesnīcā uzkavēties ilgāk, jo mūsu vilciens ir vien pusčetros. Mums saka, ka šādā gadījumā jāmaksā puse no viesnīcas cenas. Lai arī tas ir tikai divarpus eiro, par to tomēr vēl divas reizes var pieēsties vai aizbraukt uz nākamo pilsētu ar vilcienu, tā kā atsakām. Jau vakardien mums ar šiem vīriem kaut kā nesaskanēja. Tie gribēja mums ieskaidrot, ka neesam samaksājuši. Bet nav jau mūsu vaina, ka tik bieži mainās darbinieki, un tie nevar izsekot līdzi viens otra darbībām. Tomēr somas vīri piekrīt paglabāt.

Nomazgājušies lipīgajā jūras ūdenī kopā ar pārdesmit odiem, taisāmies un dodamies brokastīs. Indiešu ēdiens dienvidos atšķiras no tā, kas ir ziemeļos. Te gan no rīta un vakarā ēd rīsu maizes, pusdienlaikā ir pieejami visādi citādi ēdieni. Tā nu nedaudz iekožam, nolēmuši pusdienlaikā atgriezties. Šodien “baltais” galdiņus neapkalpo. Bet jau spriedām – ir divi ceļošanas veidi: viens – brauc bez naudas un pa ceļam piestrādā, otrs – kārtīgi “norukā” iepriekš un ceļo ar esošajiem līdzekļiem. Tā kā tas jautājums, vai sanāk piestrādāt, ne visiem ir aktuāls. Ja cilvēks spēj arī iekrāt un ne visi nopelnītie līdzekļi aiziet dzīvošanai vai izdzīvošanai, tad ceļot te var ļoti labi! It sevišķi Indijā, kur ar desmit eiro dienā cilvēkam ir ļoti daudz.

Dodamies apskatīt pludmali. To pašu galveno. Protams, jāiet pa ielu, kur notiek nepārtraukta transportlīdzekļu kustība. Gar bezpajumtniekiem, cilvēkiem ar fiziskām nepilnībām, bērniem, kas diedelē naudiņu un upēm, kas krājas atkritumu kalniem. Arī pati pludmale ir briesmīga. Tajā viena pie otras saceltas krāsainas būdeles – vienā tiek taisīti ēdieni, citā piedāvāts iegūt tetovējumu. Un tas viss ir ļoti, ļoti nedroši. Saulē zem vienīgā koka ar nelielu lapotni piesieti divi balti zirgi. Trešais guļ smiltīs, izskatās, ka drīz būs miris. Viens mēģina norauties – saule cepina, bet nav ūdens. Tā ir dzīvnieku spīdzināšana! Indija ir patiešām nežēlīga zeme šajā ziņā! Un tie nav tikai indieši! Tik daudz šādu briesmīgu sadistu pasaulē esam redzējuši. Tie visi noteikti nākamajā dzīvē būs lenteņi.

Pludmale ir piemētāta atkritumiem no vienas vietas. Pie paša krasta pulcējas indieši, fotografējot un filmējot viļņus. Ūdenī iet retais. Redzam arī apmulsuši tūristu pāri. Eh, kāda vilšanās sagaida tos, kuri salasās internetā par plašo Čennai pludmali un atbrauc uz šejieni to izbaudīt. Te ir briesmīgi!

Ātri vien dodamies prom, apskatījuši vēl pāris ēkas pa ceļam. Atgriežamies viesnīciņā pasēdēt dīvānos pie durvīm, lai atvilktu elpu un sagaidītu pusdienlaiku. Indiešu avīzē atklājam, ka viņiem te ir 27 horoskopu zīmes. Šīsdienas avīzē arī rakstīts, ka Čennai tikko pārcietusi cūku gripu un Dengi, bet nu te atklāti žurku gripas saslimšanas gadījumi. Par tādu vispār nebijām dzirdējuši!

Drīz dodamies pusdienās. Šoreiz paņemam Tali – tas ir ziemeļindiešu ēdiens, kas sastāv no rīsiem, maizītēm un dažādām mērcēm. It kā viss esot balansā – saldais, skābais, sāļais, rūgtais un asais. Šķīvis ir milzīgs, tāpēc ņemam uz abiem vienu – izmaksā nedaudz virs eiro. Un tad dodamies uz autobusu. Šoreiz ar kājām vairs neejam to trako ceļu, zinām busus un samaksājam ap septiņiem centiem katrs. Jāpiemin, ka buss gan pabrauc pieturai garām, bet apstājas krustojumā pie sarkanās gaismas, kur to panākam un ielecam iekšā. Autobusā uzreiz kāda tante sāk mūs bakstīt un prasīt naudiņu. Kad skrējām, tā jau rādīja uz mums ar pirktiem kā uz tuvojošos naudas lādi. Bet mēs norādām uz pārējiem pasažieriem – vai tad tautiešiem nebūtu jāizpalīdz? Mēslo kopā, turas kopā, palīdz kopā.

Aizbraucam līdz stacijai un pie informācijas lodziņa noskaidrojam savu platformu. Protams, citi spraucas mums garām, un nākas ar elkoni mēģināt apturēt tās citu rokas. Vilciens ilgi nav jāgaida. Stacija ir pilna, ģimenes ar bērniem uzklājušas uz grīdas segu turpat pusdieno kā piknikā parkā. Mums iet viena ūdens pudele pēc otras. Labi, ka Indijā tas ir lēts. Rahuls jau teica, ka Eiropā bijis pārsteigts, kad dažas alus bundžas bijušas lētākas par ūdeni. Jāpiemin, ka nevienā tualetē gan ūdeni nolaist nevar, jo tā vienkārši nav. Ir pieejamas dzeramā ūdens iepildīšanas vietas, bet tām arī neuzticamies. Kārtīgi pārbaudām, vai vispār pirktās pudeles ir ciet.

Mūsu vilciens jau iebraucis pirms laika, jo šī ir sākuma pietura. Atrodam savas vietas, te pa trim jāsēž vienam otram pretim. Kad visi vagonā sakāpuši un apsēdušies, tantuks mūsu solā ir neapmierināts un saka, lai saspiežamies. Arča parāda uz sevi – nu nav mazais puika. Nāksies tantei paciesties. Vilciens ir garš, nesas kā zvērs. Visi logi vaļā un vēl ventilatori pie grieztiem griežas. Ārā ir 33 grādi, kā nekā. Pa vagonu sāk staigāt arī diedelnieki, pat kāds vīrs, pārģērbies sievietes drēbēs. Gluži kā Taizemē transvestīti. Un cilvēki tiešām viņam dod naudu! Tad nāk arī tējas un kafijas pārdevēji, tiek nestas uzkodas un suvenīri, bērnu mantas un dažādi telefonu aksesuāri. Indieši ēd daudz, bet visu atlikušo, arī šķīvi vai krūzīti, tie met ārā pa logu. Nu noslīks Indija tajos atkritumos! Vien atliek paskatīties uz Čennai!

Atkal pārliecināmies, ka mazattīstītās valstīs no tūristiskām vietām nav jābaidās. Tās vismaz ir nedaudz sakoptākas. Atceramies Rišikešu – jogas galvaspilsētu Indijas ziemeļos. Tūristi, bet puslīdz tīrs. Šeit, Čennai, ir pārāk traki. Spriežam, ka indiešiem mērenības nav nekur. Viss ir “pārāk, pārāk..” Kinoteātrī pārāk auksts kondicionieris, Arčam sapūsts kakls. Ārā pārāk karsti. Miskastes pārāk lielas. Dievības pārāk svētas, kamēr dzīvnieki pārāk maznozīmīgi. Cilvēku pārāk daudz. Pārāk gudrie ir pārāk tālu no dzimtenes, kamēr paliek pārāk nabadzīgie, un tajā pašā laikā sievietes velkā pārāk daudz zelta rotaslietu. Un tā mēs varam turpināt bezgalīgi.

Sieviete, kas nevar atļauties sēdošo biļeti, tērpusies kā uz balli. Jā, arī šajos vagonos cilvēki stāv, bet ir zemākas klases vagoni, kur var vienkārši iegādāties vietu vagonā. Uhh, tie bija tik piebāzti! Liekas, ka tur pat gaisam nav vietas! Mums nav slikti. Nez, par cik tie ļaudis pirkuši biļeti, ja jau mēs nesamaksājām pat divus eiro. Un nez, kā vispār konduktors tās biļetes var pārbaudīt.

Mūsu vagonā var redzēt visu Indijas kontingentu. Aklus pārdevējus, ubagus, kas šļūc pa grīdu, transvestītus, glaunas dāmas, stenošas tantiņas. Mūsu blakus sēdētāja ar prieku aizskrien uz citu vietu, kad kāda atbrīvojas. Laikam viņai nepatīk spiesties ar “balto”. Un tas mums patīk.

Visvairāk mūs pārsteidz pa vagoniem staigājošie transvestīti. Tieši tiem naudu dod visi. Ja ubagam bez kājām kapeika neatrodas, tad transvestītam gan. Nu nesaprotam! Indijā tās vērtības ir tik ļoti ačgārnas! Šo noteikti pajautāsim mūsu indiešu draugiem. Ir daži laimīgie pārdevēji. Viens, kas tirgo samosas jeb eļļā ceptu trīsstūrveida uzkodu ar pildījumu, uzreiz tiek aplenkts, samosas izpirktas. Bet pēc tam ārā pa logu lido samosu trauciņi un plastmasas pudeles.

Satumst diezgan ātri. Kad mēģinām saskatīt pieturas, vietējie kopā ar mums izliecas pa logu – redz, “baltais” kaut ko atradis. Drīz izkāpjam savā pieturā. Tā ir viena pirms gala stacijas, kur jāierodas mūsu draugam. Protams, viņa te vēl nav – te taču viss notiek indiešu laikā – t.i. ar nelielu kavēšanos. Pa to laiku ap mums sastājas neskaitāmi autorikšas, neticot, ka gaidām draugu. Visi citi pasažieri jau aizbraukuši, mēs vēl stāvam. Jau sapņojam par siltu dušu, mīkstu gultu, istabu bez odiem. Un tad sasmejamies – reāli sapņojam par to visu, kas mums bija ikdiena Latvijā.

Tad arī ierodas Raješs – indietis, kas mūs apciemoja Latvijā Līgo dienā! Un viņš mūs atrada caur savu brālēnu Harešu, pie kura palikām pagājušajā ceļojumā Varanasi! Vīrs piebrauc pie stacijas ar glaunu auto – jā, Raješs ir kriketa menedžeris. Un pelna lielās naudas. Uzreiz tiekam aizvesti uz glaunu bāru, un ielas līdz tam arī liekas pārsteidzoši tīras. Pavisam cita Indija! Jūtamies kā Eiropā! Mašīnas durvis atver bāra darbinieki, tiekam aizvesti pie galdiņa, un Raješs pasūta dzērienus. Sev viskiju, mums sākumā alus plati, lai mēs varētu noteikt savu garšu. Šeit, izrādās, ir vietējā alus brūvētava. Tiek pasūtīti veģetāri, neasi ēdieni un mums katram vēl trīs alus kausi. Raješs saka, ka ir priecīgs, ka esam atbraukuši viņa svētkos, gluži kā viņš mūsējos.

Divali vai Dēpavali ir  lielākais indiešu festivāls, kas katru gadu notiek citā laikā, veselas piecas dienas. Pirmā svinību diena sākoties šodien. Uz ielām ir šādi tādi pasākumi, bet Divali tomēr ir ģimenes svētki, gluži kā mūsu Ziemassvētku vakars. Visi atgriežas pie ģimenēm, lai svinētu kopā. Ir dažādas leģendas par Divali izcelšanos. Dažos avotos var atrast informāciju par to, ka šie svētki tiek svinēti par godu dievam Rama, kas 14 gadus bija izdzīts no Indijas, un šajā dienā tas atgriezās – cilvēki dieva ceļā dedza svecītes un gaismiņas, lai tumsā Rama atrastu ceļu uz savu troni. Viens gan saka, ka dievs bija izdzīts 13 gadus, cits, ka 16. Kāpēc izdzīts, nezinām. Cits stāsts – šie svētki tiek svinēti par godu labklājības un naudas dievietei Lakšmi. Cilvēki dedz gaismiņas pie savām mājām, lai dieviete tos atrastu un svētītu. Divali tiek saukts arī par Gaismas festivālu un atspoguļo labā uzvaru pār ļaunu, gaismas uzvaru pār tumsu. Šajā laikā no rītiem vietējie ejot dažādu augu vannā, lai noskalotu savus grēkus un tad iet uz templi. Katrā ziņā paši vēl šajos stāstos maldāmies. Nav jau vienkārša tā indiešu mitoloģija ar tik daudz dieviem un tik daudz stāstiem.

Ar Raješu runājam par ļoti daudz ko. Uzzinām arī par tiem transvestītiem vilcienā. Tā mums liekas visabsurdākā ticība – redz, transvestīti no cilvēka varot noņemt negatīvo enerģiju. Tāpēc tie, kas staigā pa vagoniem saģērbušies sieviešu drānās, savāc daudz naudiņas. Vietējie iedod transvestītam kapeikas, un tas ar vienu rokas vēzienu attēlo negatīvās enerģijas noņemšanu. Un visi taču grib tikt vaļā no negatīvā! Rodas ideja – varbūt satērp Arču un nopelnīt?

Vakars ir lielisks. Te gan visi bāri veras ciet ap pusdivpadsmitiem naktī. Ilgākais klubs ir vaļā līdz diviem naktī. Bet esam patiešām ekskluzīvā vietā. Rēķins galu galā ir 50 eiro, kas trim cilvēkiem nešķiet pārāk daudz. Mūsu draugs saka, lai šajās dienās ne par ko nedomājām – esam viesi!

Pasakāmies un tiekam aizvesti uz milzīgu dzīvokli. Harešs, kas pašlaik atrodas pie savas ģimenes Mumbajā, mums atstājis savas mājas atslēgas. Varam izvēlēties vienu no piecām istabām, kur gan nav mēbeļu. Mums ir sarūpēti divi matracīši un gultasveļa. Šķiet, ka Harešs te ievācies mūsu dēļ! Bet viss ir tik forši! Ar Raješu norunājam sazināties rīt pēc sim kartes iegādes. Banglore būs kas lielisks!

**

Šīsdienas atziņa: Mērenība ir visa atslēga.

*

Iztērētie līdzekļi: ~4 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1496 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~794)

Nakts ir ļoti karsta.

Ventilators, kas pie griestiem bīstami šūpojas, protams, palīdz, bet vēl jau jāsedzas, lai tie odi liek mieru. Tie ļoti labi māk paslēpies – iznāk ārā tikai tad, kad guļam.

No rīta it kā sarunāts tikties ar kaučsērferi, kas mūs nevar uzņemt, bet labprāt satiktu, tomēr nu puisis uz mūsu ziņām vairs neatbild. Nolemjam, ka tā vietā iesim uz netālu esošo kino noskatīties kādu vietējo filmu. Pirms tam gan dodamies uz vakardien izmēģināto ēstuvīti, kur šoreiz mūs pārsteidz kāds „baltais”, kas te arī strādā! Puisis gan mums angliski neko nemāk atbildēt, krieviski neko nepaspējam pajautāt, jo jau indiešu darbinieks klāt, lai palīdzētu. Rietumnieks visiem vien salej ūdeni glāzēs. Mēs paši ūdeni šajā vietā gan nedzeram, jo glāzes tiek turētas uz galdiem, tajās sakrājas visādas interesantas lietas, kas pēcāk, ūdeni ielejot, tajā peld.

Patiesībā, no rīta arī palasījām dažus ieteikumus ceļotājiem, ko īpaši jāievēro Indijā. Ūdeni drīkst dzert tikai no veikalā pirktām pudelēm, augļus un rokas arī jāmazgā ar pirkto ūdeni. Jā, arī mums no dušas nāk kāds nezināmas izcelsmes ūdens, pēc kura viss paliek lipīgs. Dušā ieteicams esot turēt muti ciet un zobus arī mazgāt ar pirkto ūdeni. Jāizvairās no piena produktiem, arī saldējuma. Jāpārbauda, vai karstie dzērieni kā, piemēram, tēja, ir tiešām verdošā ūdenī ,nevis sildītā. Jāizvairās no mērcēm, labākais variants ir svaigi gatavoti produkti augstās temperatūrās, piemēram, cepti rīsi ar dārzeņiem. Tomēr jāizvēlas tādi augļi un dārzeņi, ko pats var nomizot. Nevajadzētu ēst vīnogas un ogas, kam miziņu nost nedabūt. Un saraksts arvien turpinās.

Kinoteātrī filma maksā divus eiro katram. Biļešu kases atrodas ārā, tur mums paskaidro, ka nu tiek rādītas četras filmas. Izvēlamies reģionālo – vismaz jāredz kaut kas nedaudz skaistāks no šī štata. Un neesam vīlušies! Kinoteātrim ir trīs stāvi, lielā zāle ir tiešām plaša, bet kondicionieris to ir atdzesējis līdz „jāuzvelk jaka” temperatūrai. Sākumā, protams, rāda dīvainas indiešu reklāmas, bet tad iet pati trīs stundu garā filma par kādu izmeklētāju un sērijveida slepkavu. Lai gan filma ir tamil valodā, sižets ir saprotams, un nespējam vien noticēt, cik tiešām filma ir interesanta! Lieliska ideja, skaistas ainas. No Bolivudas tā atšķiras – nav lielās dziedāšanas un pārspīlēti spēcīgie indiešu varoņi. Te gan arī ir starpbrīdis gluži kā teātrī. Bet ir tiešām lieliski!

Un tad dodamies apskatīt visu, kas sasniedzams kājām. Pirmo ieraugām ājurvēdas centru. Ājurvēda ir sena medicīnas prakse, kas aizsākās Indijā pirms trīstūkstoš gadiem un īpaši sastopama valsts dienvidos. Ja sākumā tas liekas pamests, tad, mums ieejot, tiek iedegtas gaismas, un kāds vīrs uzsāk īstu ekskursiju. Un kas tik te nav! Visādas dabīgās smērītes, šampūni, uztura bagātinātāji un daudz kas cits. Vīrs gan saka, ka ājurvēda ir ziemeļos, šeit dienvidos ir siddha augu zinātne. Bet viss tas balstās uz dabisko un veselīgo. Arī mēs iegādājamies šādas tādas lietiņas. Vīrs mums vēl iesaka dažas vietas, ko apmeklēt netālu no Čennai, un sacienā ar Divali svētku saldumiem. Jā, interesanti, ka visi, ar ko runājam, mums norāda uz vietām ārpus pilsētas. Pati Čennai vēl joprojām mūs īpaši neiepriecina. Vien tā filma. Veikala pārdevējs pastāsta arī ko interesantu – pirms kāda laika Indijā daudziem cilvēkiem sākušās problēmas pēc piena lietošanas uzturā. Un tad atklāts, ka tas esot dažādu govju šķirņu krustošanas rezultāts. Valdībā tajā laikā esot bijusi kāda sieviete, kas vēlējusies palielināt piena ražošanas apjomu, un to panāca, sakrustojot divu dažādu šķirņu govis – vienu ar kupri, kādas te bieži sastopamas, un vienu ne. Tomēr to dotais piens esot bijusi īsta katastrofa. Vīrs stāstā daudz neiedziļinās, bet ir pārliecināts – visas problēmas sākas tad, kad mēs mēģinām izmainīt dabu.

Pusdienas tajā pašā vietā, un šoreiz redzam vēl vairākus „baltos”. Skaidrs, ka esam izvēlējušies jau drošu vietu. Šeit nav tik ļoti lēti kā ielu ēstuvēs, bet paēdam kārtīgas pusdienas par 2,5 eiro kopā, un tas ir ļoti labi! Galvenais taču veselība! Arī aptiekā jau laicīgi iegādājamies zāles pret vēdera problēmām. Tepat paņemam arī B12 vitamīnu. Tas ir vitamīns, kas visbiežāk pietrūkst veģetāriešiem un vegāniem. Un, tā kā šajā zemē patiešām gaļu neēdīsim, labāk nodrošināties arī ar šo.

Cauri transportlīdzekļu pārpildītām ielām, gar kazām, suņiem, govīm un būros turētām vistām, kas drīz tiek liktas šķīvī, nokļūstam tirgus rajonā. Pašā tirgū gan nekādas vēlmes iekšā iet nav. Jau no malas var redzēt, cik viss ir netīrs, pārpildīts un nepatīkams. Ielas malās var iegādāties visu, kas būtu nepieciešams. Bet mums tās ir tikai plānas garās bikses par diviem eiro un banānu ķekars.

Šaurajās ieliņās ir iespiedušies arī tempļi, kuros atkal neejam, baidoties pazaudēt apavus. Ejam gar močiem, autorikšām un citiem braucējiem. Pat šī nelielā dienas daļa liekas pārpildīta. Un kā tad ne – cilvēku pūļi tomēr nogurdina. Vai maz iespējams aptvert, ka visā Indijā dzīvo 1,3 miljardi iedzīvotāju? Tiek lēsts, ka pēc 40 gadiem Indija apsteigs Ķīnu. Tomēr Ķīna ir daudz attīstītāka un tie pūļi nav tik nomācoši. Uhh, Indijā tas ir izaicinājums. Jāpaspēj atteikt autorikšām un naudiņas lūdzējiem, skatoties kamēr kāds neuzbrauc uz kājas vai tā neatrodas kādā govs atstātā pļekā.

Šī diena, protams, kā visas citas ir neaizmirstama. Un vēl joprojām mums ir prieks, ka esam Indijā. Un prieks, ka redzam Indijas tik dažādās sejas. Var jau priecāties par krāšņiem tempļiem, košiem sari, pārsteidzošām dabas ainavām, bet nevajag būt aklam – te tomēr valda liela nabadzība un neaprakstāma netīrība. Ir jābūt uzmanīgam un piesardzīgam. Bet tomēr jāatver sirds šai īpašajai zemei.

**

Šīsdienas atziņa: Ceļotājam katra jaunā vieta kaut nedaudz jāielaiž sirsniņā, jo tikai tad to patiešām iespējams iepazīt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1492 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~786)

Nakts vilcienā nemaz nav tik slikta.

Lai arī līdz četriem jāspiežas uz vienas gultas, vēlāk vagons atbrīvojas un guļam katrs savā. Ir nedaudz karsti, jo jāsedzas ar guļammaisiem – citādi mūs vienkārši nokož odi. Jau tā viss ķermenis klāts mazām pumpām, pat nepamanām tos, kas katru dienu to skādi pastrādā.

No rīta jau piecos uzlēkusi saulīte, pa vagoniem sāk staigāt tējas pārdevēji. Mēs ceļamies vien astoņos, kamēr vietējie mūs vērojuši jau sen. Ēduši pēdējo reizi esam vakardien no rīta, bet kaut kā nepatīk mūsu vēderiem tās Indijas garšas – vēl nekas vairāk par sāpēm nav, bet tas taču ir tikai sākums.

Pusdesmitos ierodamies Čennai. Un vilciens nemaz nekavē! Izkāpjam no vagona kopā ar milzīgo indiešu masu, un tad beidzot atkal sajūtam, kas tad ir tā Indija. Stacijā uz grīdas guļ bezpajumtnieki, suņi un mazi bērni. Netīrība un smakas. Un cilvēki viens pie otra.

Steidzam meklēt kases, lai laicīgi iegādātos biļetes uz nākamo vietu. Šajā stacijā tādu nav – to saprotam pēc vairākiem jautājumiem dažādiem stacijas darbiniekiem. Nākas krietni maldīties, līdz uzejam pavisam citu ēku, kurā iespējams biļetes rezervēt. Un šoreiz jāsaka, ka viss ir patīkami vienkārši, vismaz salīdzinot ar daudzām citām reizēm. Tūristiem ir atsevišķs VIP lodziņš, kur sieviete iedod mums arī īpašu veidlapu, kas nav tik sarežģīta kā vietējiem. Vilciena numuru jau esam atraduši, pateicoties mūsu draugam Rahulam, kas mūs iepazīstinājis ar noderīgām indiešu telefona aplikācijām. Sieviete gan purina galvu, sakot, ka nav pienācīgu vietu, bet beigās tai izdodas atrast mums divas sēdvietas blakus. Par sešu stundu braucienu samaksājam nepilnus divus eiro katrs. Bija pieejamas arī guļvietas, bet tad atkal jāstājas gaidītāju sarakstā. Un kam gan guļvietas tik īsam braucienam!

Un nu – uz viesnīciņu. Patiesībā, mūsu nākamais mērķis sākotnēji bija Šrilankas vēstniecība, bet attopamies, ka šodien taču sestdiena – nu brīvdienas priekšā, nekāda vīza nebūs. Indijā gan ar tām vēstniecībām pašvaki, tomēr Rahuls mums palīdz atrast vēl dažas retās pilsētas, kur vēstniecība pastāv. Vīzu jau varētu arī saņemt internetā, bet tad tā mums katram izmaksātu par 50€ vairāk nekā vēstniecībā. Nav tā vērts. Mēģināsim nomedīt to citur.

Kā izejam no stacijas, sākas pamatīga lietusgāze – laikam tā, par kuru brīdināja Čennai kaučsērferis. Nogaidām. Tikmēr desmitiem autorikšas piedāvā savus pārspīlēti dārgos pakalpojumus, ko noraidām, sakot, ka neesam šeit pirmo reizi. Lietus drīz pāriet, bet tad jāsoļo kājām. Un tas ir kas izaicinošs. Ietves te neeksistē, ir tikai ceļš, govis, kazas, suņi, visu veidu rikšas, auto, moči, autobusi un mēs, kājāmgājēji. Ceļu klāj peļķes un smirdīga dubļu kārta. Viss ir tik netīrs! Un gaiss ir mitrs un karsts, līdz ar to šeit tik daudz visādu preteklību var attīstīties! Kājas ir dubļos, nemaz negribas domāt, kas vēl tajās peļķēs dzīvo, bet pusstundas gājiens mums kārtīgi parāda Čennai. Liela pilsēta, daudz cilvēku. Kā jau Rahuls teica – smacējošs karstums, kam klāt jūtam tādas smakas, ka kaklā sakāpj kamols. Upes ir netīras, tur peld viss, par ko vien var iedomāties. Ja kāds iedzertu kaut pilienu šī ūdens, noteikti uzreiz atstieptos.

Pusstundas gājienā, kas ir patiešām izaicinošs, nokļūstam viesnīcā. Tā mums izmaksā piecus eiro, tiekam pie ērtas istabiņas – divām gultām, sāļas dušas un cauruma grīdā. Ir iespējams atrast vēl lētākas vietas, bet tur jau galīgi štruntīgi, tāpēc šoreiz arī nepažēlojam to piečuku.

Un tad arī dodamies izpētīt Čennai. Šī ir galvaspilsēta Tamil Nadu štatam, un arī ceturtā lielākā Indijas pilsēta. Te tiek ražoti gan automobiļi, gan smagā mašinērija, tekstils un daudz kas cits. Tieši no Čennai nāk 40% visas Indijas auto daļas un motocikli. Seši ar pusi miljoni iedzīvotāju! Temperatūras te svārstās no 18 grādiem, kas ir ļoti reti, bet bieži sasniedz 40. Un pilsētā ir patiešām sutīgs, kas visu sarežģī.

Sākam ar braucienu busā. Protams, Indijas satiksme, it sevišķi lielās pilsētās, ir ļoti izaicinoša. Jāuzmanās, lai kāds nenobrauktu kājas, vai lai nesanāktu iekāpt kādā izkārnījumā vai baciļu pilnā peļķē, vai lai neiekristu atvērtā kanalizācijas bedrē. Un tad vēl jāatsaka visiem autorikšām un naudiņas lūdzējiem, kas skrien pakaļ. Bet līdz autobusam tiekam, Google Maps rāda pareizos ciparus un maršrutus.

Tā sasniedzam pirmo kartē atzīmēto apskates objektu, kas ir viena no īpašām mošejām, bet to apskatīt tā arī neizdodas, jo vietējie mums laipni izskaidro, ka šodien šeit notiek kāds īpašs, slēgts pasākums. Nu neko, dosimies tālāk. Čennai atrodas arī liela pludmale, bet vietējie ir pārliecināti, ka vienīgais veids, kā uz to nokļūt, ir autorikša. Nu nē, mēs jau zinām, cik ļoti daudz reižu tās cenas mums ir augtākas. Nolemjam iet kājām.

Kartē visi ceļi skaidri atzīmēti, pietam, mums ir tā lieliskā iespēja apskatīt visu Indijas krāšņumu, kas gan šoreiz nav tik patīkams. Uz ielām guļ vīri, kas izskatās gaidām pēdējo stundiņu. Suņi ar nonākušu spalvu, mazi bērni klēpī māmiņām, kas sēž turpat stūrī pie atkritumu kaudzēm. Transportlīdzekļu kustība nebeidzas, bet atliek vien iet pa to pašu braucamo daļu. Mēs kaut nedaudz izceļamies, tāpēc no mums arī cenšas izvairīties. Bet tā smaka! Tā sutoņa un tā nežēlīgā smaka! Tas ir kas neaprakstāms!

Laikam šis karstums un mitrums tiešām ir lieliska vide visām baktērijām. Pat nespējam noticēt, ka cilvēki arī ēd to, kas stāvējis visu dienu šajā saulē, ko aptaustījušas visas mušas un kas noklājies ar putekļu kārtiņu no transportlīdzekļiem.

Pēc stundas nonākam pludmalē. Pārkarsuši, slapji un noguruši. Bet beidzot esam tikuši ārā no tiem pūļiem. Ejam gar krastmalu un domājam – ja tās visas upes ietek jūrā, tur noteikti peldēties nevajadzētu. Bet neviens arī nepeldas, vien daži vietējie iebriduši līdz potītēm. Ceļa malā ir vairākas statujas, ko apķēzījuši putni. Bākā visiem pusdienlaiks, bet pusstundu gaidīt saulē nevēlamies, tāpēc dodamies uz pašu krastu. Tur neskaitāmas zvejnieku laivas noklāj milzu platības. Pie laivām paslepus bučojas pārīši, kamēr pagadās arī daži diedelnieki. Visu pavada tā briesmīgā smaka. Liekas, ka Čennai nebija labākais galamērķis.

Nokļūstam līdz kādai portugāļu katedrālei un tad beidzot atrodam ēstuvīti. Patiesi – tikai pusdienlaikā. Tomēr šajā karstumā arī īsti ēst negribas. Restorāniņš, protams, ir nedaudz dārgāks kā citi, kur mūsu draugs Rahuls mūs veda iepriekšējā pilsētiņā. Bet gaisa kondicionieris vien ir tas, kā dēļ te gribas uzkavēties. Samaksājam divus eiro katrs par nūdelēm un vienu indiešu maizīti. Daudz nav, bet esam droši – tas vēdersāpes neizraisīs. Un mums ir taisnība.

Nokļūstam līdz kādam indiešu templim. Tas izskatās patiešām skaists, bet pie tā tuvu nevaram piekļūt. Apavi ir jāatstāj ārā, bet tos neviens nesargā. Noteikti paliktu ar basām kājām, ko šajā pilsētā mēs tiešām negribētu pieredzēt. Tad mūs noķer kāds indietis un jautā pēc foto. Ok, nofotografējamies ar viņu, kā jau ar vairākiem iepriekš, un pretī paprasām padalīties ar internetu, tā uzzinādami, kādu autobusu ņemt atpakaļceļā. Ja ilgi stāvam vienā vietā, tas piesaista vēl daudzus citus indiešus, un nu jau uzņemam grupu foto. Kāda vaina – viņi ar savu telefonu, mēs ar savējo.

Esam noguruši, neko vairs negribas. Autobusu atrodam viegli, braucieni šeit maksā augstākais divdesmit centus. Pa ceļam autobusā redzam visādus brīnumus. Viens no tādiem ir indiešu bēres, kur līķis uzlikts uz busiņa, kas izrotāts ziediem, un tad priekšā iet viens puisis, spridzinot petardes. Aizmugurē iet vēl citi, metot gaisā ziedlapiņas. Bet satiksme iet uz priekšu. Kā Indijā tas viss notiek, nav ne jausmas.

Ātri vien esam sasnieguši rajoniņu, kur paliekam, un tad ejam apskatīt divus te esošus kinoteātrus. Atceramies, ka indiešu filmas bija tiešam interesantas, lai arī nebija mums saprotamā valodā. Tomēr tas varētu būt labs dienas noslēgums. Vienā kinoteātrī gan mums prasa vairāk nekā piecus eiro par biļeti, kas liekas daudz par daudz. Otrā biļetes maksā zem eiro, bet tuvākais seanss ir vien septiņos vakarā. Un biļetes pērk tikai vīriešu bari, tāpēc nolemjam, ka uz kino iesim dienas laikā. Jā, starp citu – Indijā filmas rāda apmēram četras reizes dienā, tā ka jāpielāgojas laikiem.

Vēl un vēlreiz ejam dušā, pēc kuras tāpat paliekam lipīgi. Liekas, ka vēderi atguvušies, tāpēc dodamies vakariņās. Sākumā atrodam kādu glaunu restorānu, kur viss ir diezgan dārgi. Kad izvēlamies lētāko tur ēdienkartē atrodamo, par mums brīnās, bet izskaidrot tos indiešu nosaukumus nemāk. Kas ir panērs? Nu kā – panērs taču ir panērs. Vai tā ir maize? Nē, panērs. Nu tad tā ir mērce vai pamatēdiens? Panērs. Nolemjam doties tālāk.

Aiz stūra atrodam lielisku vietiņu ar lieliskām cenām. Pārēdamies par diviem eiro, cerot, ka šī izvēle mūs neiegāzīs. Un te, gluži kā Ķīnā, atkal pēc mums ēstuvē uzrodas kāds „baltais”. Viņš gan nezina, ka mēs arī te esam pirmo reizi un neesam pārliecināti, vai ēdiens ir piemērots rietumnieka vēderam. Tomēr pārsteidzošā kārtā šī diena noslēdzas labi. Esam atpakaļ istabiņā un norunājam tikšanos ar kaučsērferi rītdien. Varbūt viņš mums spēs parādīt citu Čennai pusi.

**

Šīsdienas atziņa: Ja saudzēsi dabu, daba pasaudzēs Tevi. Un otrādi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1478 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~780)

Pēc kārtīgas svinēšanas – kārtīgs brauciens vilcienā.

No rīta skatāmies savas vietas, esam jau 13. gaidīšanas sarakstā. Galējais saraksts tiek publicēts trijos. Cerība, ka vilcienā sēdēsim, palielinās.

Rahulam piegādāta rīta avīze, kurā rakstīts, ka Indijā nupat atklāta pasaules lielākā statuja 182 metru augstumā. Patiesībā, tās atklāšanas diena bija tā diena, kad ieradāmies Indijā. Statujā atveidots kāds svarīgs indiešu vīrs. Rahuls gan tā politisko nostāju neatbalsta. Brīnāmies, kā Rahuls lasa avīzes. Izrādās – abonements maksā piecus eiro gadā. Tad jau var atļauties!

Rahuls ir pasūtījis brokastis – vada un dosa ir no rīsiem taisītas maizītes, ko ēd ar dažādām mērcēm. Protams, viss ir nedaudz ass. Bet pārsteidzoši, cik šādas brokastis ir barojošas! Viena porcija izmaksā vien 25 centus, bet esam paēduši visai dienai!

Tad arī laiks doties izbraukumā. Līdz pilsētai ir savs gabaliņš, bet drīz arī nokļūstam kādā kalnā, no kura paveras skaisti skati uz pilsētu un pludmali. Te vietējie piedāvā izgatavot personalizētās krūzītes ar tikko uzņemtu bildi par 5 eiro, ir dažādi uzkodu stendiņi un izjādes ar zirgu. Šodien gan ārā ir ļoti sutīgs, saulē grūti pat elpot. Tomēr drīz būsim Čennai, kur plosās musoni. Tur meklējām kaučsērferus, bet, tā kā tuvojas lielie Divali svētki, daudziem ciemos brauc ģimenes, un mūs neviens nav gatavs uzņemt. Bet viesnīca maksā piecus eiro – Indijā privātās istabiņas ir daudz lētākas kā hosteļi, kur jāguļ vienā istabā ar daudziem. Tā nu esam rezervējuši savu vietiņu. Bet ir kaučsērferis, kas gatavs mūs izvizināt, lai gan izguldīt nevar. Tā kā pie ekskursijas tāpat tiksim!

Izbaudām parku, klausoties Rahula interesantajos stāstos. Tas saka, ka ķīniešu tirgus ļoti pasliktina situāciju Indijā. Redz, ķīniešu preces bieži te ir lētākas nekā vietējo. Rahuls nesaprot, kā ķīnieši to dara. Jā, tur ir sava maģija. Un tagad, atceroties Ķīnu, patiesībā liekas, ka bija baigi forši! Un tādas aizdomas, ka būs gluži kā ar Indiju – ar vienu reizi vienkārši nepietiek!

Uzzinām, ka Indija hindu valodā ir Bharat – kas nācis no kāda karaļa vārda. Tas tāpat kā ar Gruziju, piemēram. Gruzīnu valodā Gruzija ir Sakartvelo. Nez, kur tie jaunie nosaukumi rodas.

Interesanti, ka vietējie šeit uz mašīnu aizmugurējiem stikliem raksta savu bērnu vārdus. Bet vēl interesantāk, ka Keralas štatā, no kura nāk Rahuls, vietējiem nav uzvārdu. To vietā bērnam – gan meitai, gan dēlam – tiek dots tēva vārds. Smejam, kad redzam pie mašīnām piekarinātus plastmasas maisiņus ar čili mērci iekšā. Čili, tāpat kā citroni, redz, ir auto aizsardzībai. Bet dīvaini, ka daži tiešām pie mašīnām karina klāt čili mērci!

Daudz runājam par indiešu virtuvi. Indijā 60% iedzīvotāju ir veģetārieši, padarot šo nāciju ar pasaulē lielāko veģetāriešu skaitu. Bet te, protams, ir sastopama arī gaļa. Liellopu gan nav ierasts ēst, jo tas ir svētais dzīvnieks, bet Keralas štatā šī ir galvenā maltīte. Redz, Kerala ir pavisam atšķirīgs štats, kur valda komunisms. Kerala bija pirmā, kur ienāca svešzemju iebraucēji, tāpēc tā attīstījusies vairāk kā pārējā Indija. Katrā ziņā Keralā būsim un par to pastāstīsim daudz vairāk. Bet Rahuls saka, ka viņam te grūti – liellopa gaļu nepārdod, tā jāpērk nelegālajos veikaliņos, minot īpašus kodētus vārdus. Gluži, kā pērkot narkotikas. Bet, protams, visur var atrast it visu. Arī alkohola lietošana Keralā ir plašāk izplatīta. Tomēr visā Indijā ir divas dienas, kad alkoholu nedabūt nekur. Tās ir otrais oktobris un trīsdesmitais janvāris – dienas, kad dzima un mira „Indijas tēvs” Gandi. Par Gandi un Indiju kopumā daudz varēs izlasīt mūsu ceturtajā ceļojumu grāmatiņā, kas jau drīz būs pieejama.

Vakarpusē dodamies atpakaļ pie Rahula, lai krāmētu somas. Un sagaidām lieliskas ziņas – mums ir vieta! Tā gan ir tikai viena, jo cilvēku grupām gaidīšanas sarakstā tiek piešķirta viena gulta. Otru var dabūt, ja kāds izkāpj, un cits nav nopircis biļeti no tā cilvēka izkāpšanas pieturvietas. Bet mums vismaz nebūs jāstāv kājās!

Priecīgi dodamies uz staciju. Vēlreiz pasakāmies Rahulam par apburošo laiku kopā. Puisis patiešām par mums rūpējās, vadāja apkārt, uzmanīja, lai esam paēduši un bijuši dušā. Tik ļoti viesmīlīgs cilvēks šajā ceļojumā ir pirmo reizi!

Nokļūstam stacijā. Te jau gaida cilvēku pūļi. Atvadāmies no mūsu sirsnīgā drauga, kas sagaida arī vilcienu, un dodamies savā Indijas vilcienu piedzīvojumā.

Vagoni pilni, esam uzmanības centrā. Bet kas tad mums – sēdēsim! Tomēr, nokļuvuši līdz savai vietai jeb gultai, redzam tur sēžam vecu tantiņu, tai blakus uz segas izguldītu zīdaini. Ko nu? Virs šīs gultas ir vēl viena, nospriežam, ka vienkārši samainīsimies. Tā mudina arī vietējie, kas šoreiz gan angliski nerunā. Tomēr augšējā gultā bail sēdēt – ja nu tā kādā veidā saplīst un uzkrīt zīdainim? Būs traģēdija. Un Arča nemaz nevar ielocīties augšējā sēdeklī.

Drīz atnāk biļešu kontrolieris un iesaka mums kāpt lejā. Tas pateikšot, ja vēlāk vēl kāda vieta atbrīvosies. Nu zīdainis tiek paņemts un vecā tantiņa arī atrod savu īsto vietu. Izrādās, ka tās nemaz nebija viņu vietas. Nu re – viss atrisinās. Protams, esam īsts apskates objekts, bet mums tas nebūt neinteresē. Par pāris centiem nopērkam indiešu tēju ar pienu un nododamies braucienam. Vilciens ir ļoti ātrs, dažreiz pat bailes, ka noskries no sliedēm, bet nu vismaz ir cerība arī uz miedziņu. Jau rīt būsim Čennai!

**

Šīsdienas atziņa: „Dzīves vērtības rodas tieši neērtībās!” Tāpēc neliels diskomforts nebūt nav jāuztver kā traģēdija, bet gan kā kārtējā redzesloka paplašināšana! Un tas tiešām sniedz iespēju novērtēt, cik patiesībā mums ir daudz par ko būt pateicīgiem!

*

Iztērētie līdzekļi: ~1 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1463 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~765)

Lieliska vieta, lieliska diena!

Mūsu draugs devies naktsmaiņā un tikai vienos pārrodas mājās. Tur gan viņam izdevies arī pagulēt, tāpēc puisis ir gatavs pavadīt arī šo dienu kopā ar mums.

Protams, sākam ar aizraujošām sarunām – grūti visu gan atcerēties, jo informācijas ir tik daudz! Tomēr labā ziņa – vilcienā gaidīšanas vietas samazinās. Ja vakardien bijām 41. gaidīšanas sarakstā, tad no rīta esam jau 21. Tātad jau 20 cilvēki atteikušies no savām biļetēm. Varbūt rīt pat būs kur sēdēt!

Rahuls ir pasūtījis veģetārās sviestmaizes, pēc kurām arī dodamies uz vēl kādu pludmali. Puisis ir pārliecināts, ka šīs pilsētiņas apskatei pietiek arī ar vienu dienu, ja tiek apmeklētas tieši tās īpašās vietas, nevis tūristu sarakstos ierakstītās. Te, piemēram, ir arī zoodārzs, bet Rahuls neatbalsta dzīvnieku likšanu būrī. Rezervāti ir ok, bet ne zoodārzs. Rahuls stāsta arī par laikapstākļu maiņu Indijā. Līdz ar cilvēku darbību Indija paliek arvien karstāka. Daudz biežāk ir plūdi un dabas katastrofas. Cilvēkiem nav dzeramā ūdens. Arī mēs lasījām, ka pēdējos pārsimt gados cilvēks ir iznīcinājis 60% no visiem pasaules dzīvniekiem. Nez, kad tad beidzot notiks tā atklāsme, ka cilvēks bez dzīvniekiem, bez kokiem un dabas nevar pastāvēt viens pats?

Tiekam vizināti pa rūpnīcas rajonu. Tas ir tik liels, ka liekas, esam pavisam citā pilsētā. Rahuls te strādā un atzīst, ka darbinieki bieži vien pat neizbrauc no šī rajona, jo te ir viss – darbavieta, mājas, tempļi, skolas un ēstuves. Nokļūstam līdz kādai pludmalei, kas arī atrodas aiz liela rūpnīcas žoga. Rahuls mūs brīdina, ka te būs daudz diedelnieku – lai soļojam raiti. Kad piestājam, mūs tiešām pamana kāds onkulis un steidzas prasīt naudiņu, bet tas mūsu tempam netur līdzi.

Viļņi ir lieli, te neviens nepeldas. Ir vien daži zvejnieki. Atrodam izskalotu medūzu un citus dīvainus jūras iemītniekus, ko pat Rahuls nespēj nosaukt. Protams, ir klaiņojoši suņi un miskaste visapkārt. Pēc indiešiem vienmēr paliek atkritumu kalni.

Kāpjam klintī, kas atrodas pludmalē, un pārsteidzošā kārtā atrodam te arī šo to no govīm. Patiesi, Indijā govis ir visur. No klints paveras vienreizēji skati – bezgalīgi zilais līcis un smilšu pludmale. Par šo vietiņu tūristi nezina, tā nemaz nav viegli sasniedzama bez privātā transporta. Un arī vietējie vēl darbā, tā kā esam tikai mēs!

Kāpjam lejā, pludmalē atrodam gan stiklus, gan adatas. Te ir jābūt uzmanīgam – ja zem kājām neskatīsies, var attapties ar narkomāna adatu kājā.

Te ātri satumst – visā lielajā Indijā ir viena laika zona, tāpēc austrumos ļoti agri lec saulīte, bet rietumos ilgi ir gaišs. Pie mašīnas mūs jau gaida onkulītis, un Rahuls arī piešķir tam dažas kapeikas, apgalvodams, ka tās tāpat aizies kādām neatļautām vielām.

Turpinām interesantās sarunas. Netālu no šīs pilsētiņas atrodas kāds skaists ciems Araku ar pasakainām dabas ainavām. Tomēr tur neesot droši, jo nesen komunistu ekstrēmisti Araku nošāvuši politiķi, līdz ar to tagad šajā vietā atrodas neskaitāmas policistu patruļas. Tomēr ekstrēmistus apkarot nevar, jo tie savervējuši gan sievietes, gan bērnus – redz, iestājušies par nabagajiem.

Indija ir patiešām interesanta – likums, piemēram, publikā neļauj bučoties, bet čurāt var, kur pagadās.

Rahuls stāsta, ka Indijā ļoti populāri ir kļūt par inženieri – arī pats viņš tāds ir. Un tieši tāpēc šeit trūkst citu profesiju pārstāvju. Indijā izglītība esot lēta, bet labākie vienmēr pēc studijām izbrauc no valsts. Rahuls uzskata, ka ir trīs profesiju pārstāvji, kuriem vajadzētu būt visaugstāk atalgotajiem, taču pasaulē tie vēl joprojām nav novērtēti. Tie ir policisti, ārsti un skolotāji. Tik svarīga taču ir drošība, veselība un izglītība! Tomēr bieži šajās jomās Indijā paliek neprofesionāļi, tāpēc, ka pienācīgu algu tādiem te nesaņemt. Šī problēma pastāv ne tikai Indijā, protams.

Nokļūstam pie Rahula mājās, puisis uz pusstundu pazūd, atrunādamies, ka tiekas ar draugu. Bet drīz vien tas pārrodas ar veselu kasti alus – šodien mūsu pēdējais vakars kopā – jāsvin!

To pavadām pārsteidzošās sarunās. Runājam par to, cik Indija ir dažāda. Vai maz var aptvert to, ka katrā štatā ir sava valoda? Rahulam licies pārsteidzoši, ka lielajā Krievijas teritorijā visi runājuši vienā mēlē. Bet te – valoda un rakstība katram ir cita. Lai gan mēs jau tās atšķirības neredzam. Pat cipari atšķiras – Rahuls, piemēram, Mumbajā nevarējis orientēties autobusos, jo tie numurēti citas rakstības cipariem.

Daudz runājam par politiku un par to, kā briti valdīja Indijā. Pirms britiem Indija bija viena no bagātākajām pasaules valstīm, bet tie šeit izdarīja lielu skādi, sadalot teritoriju musulmaņu un hindu zemēs jeb Pakistānā un Indijā. Tiem bija pat noteikums „dali un valdi” – ar sabiedrības šķelšanu, briti spēja situāciju kontrolēt. Bet nu Indija joprojām cīnās ar augsto nabadzības līmeni, lai gan paši apbrīnojam, ka ikviens satiktais indietis ir lepns par savu valsti. Rahuls ir ļoti atvērts un māk pastāstīt gan skaisto, gan neglīto pusi Indijas stāstā, tāpēc uzzinām ļoti daudz ko.

No vienas puses, Indijā vienmēr ir ļoti liela konkurence, bet tas tikai padara konkurējošos labākus. Sliktākais – tie labie vienmēr izbrauc no valsts. Savukārt ārzemēs viņi ir labākie. Tomēr Indijā ir tāds populārs joks – senāk šis reģions bija viens no attīstītākajiem. Matemātika, zinātne un māksla plauka, kamēr Skandināvijā cilvēki to vien darīja kā kāvās un laupīja jūrā. Tagad – Skandināvija plaukst, bet Indija to vien dara kā kaujas ar kaimiņiem.

Noslēgumā kāds interesants stāsts no Rahula dzīves. Reiz viņam iekoda čūska, puisis tika nogādāts slimnīcā. Tur noteica, vai puisim būs nepieciešama pretinde – redz, ja asinis nesarec 15 minūtes pēc brūces iegūšanas, tad pretinde jāmeklē, bet var būt gadījumi, kad organisms pats spēj cīnīties ar indi, kā tas bija ar Rahulu. Daudz dzer ūdeni, čurā, un viss būs labi. Bet Indijā slimnīcas ir tik pārpildītas, ka mūsu draugam nācās gulēt uz grīdas. Bet drīz pie Rahula pienāca medmāsa un norādīja uz kādu gultu, teikdama, ka pēc divām, trim stundām tur gulošais nomirs, un puisis varēs tikt pie tās gultas. Rahuls nezinājis, vai priecāties, vai ne. Pie tās gultas arī ticis pēc divām stundām. Un tieši tāda ir Indija – nevar saprast, kā šeit justies – labi vai slikti. Nevar saprast, vai apkārt redzamais ir skaists vai neglīts. Katrā ziņā – šī ir krāšņa valsts ar tik daudzām sejām! Un jau atkal mēģināsim to iepazīt, cik labi vien iespējams!

**

Šīsdienas atziņa: „Dzīve nesastāv no problēmām, kas katru dienu būtu jārisina. Tā ir pieredze, kas ik dienu jābauda!”

*

Iztērētie līdzekļi: ~5 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1462 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~760)

Nu ko, Indija!

Nakts ir mierīga, mūs uz maiņām apsargā veseli trīs suņi. Beigās jau paguļam abi kopā, jo apkārt vien četri indieši palikuši. Nākas apsegties arī ar guļammaisiem, jo odi nāk uzbrukumā. Protams, kad mostamies, jau tiekam novēroti. Rosība sākas jau sešos rītā, drīz viss ārs ir pilns. Lidosta ir atvērta, bet tajā var ieiet tikai ar biļetēm. Mums gan izdodas sarunāt ar apsargu, ka tas samaina mums pāris eiro.

Ar kaučsērferi sarunāts tikties ap deviņiem, bet te tās divas ar pusi stundas jāgriež atpakaļ. Pašiem liekas, ka puse dienas jau pazaudēta. Bet tad arī ierodas Rahuls. Un sākas mūsu pirmie piedzīvojumi Indijā.

Puisis mūs sēdina savā auto, lai nogādātu dzīvoklītī, kas ir diezgan tālu no centra, rajonā, kur viņš pats strādā kā inženieris. Rahuls pastāsta, ka pilsēta ir pavisam jauna, attīstījusies vien pēdējos divdesmit gados. Visakhapatnam ir zināma arī kā Vizag, bet senāk tā saukta par Valteru. Jā, patiesi – angļu valdīšanas laikā visas pilsētas bija zināmas ar citiem nosaukumiem, bet, kad valsts ieguva neatkarību, tās tika pārsauktas. Piemēram, Mumbaja tika saukta par Bombeju, Banglore bija Bengaluru, Kolkata senāk tika saukta par Kalkutu. Rahuls gan ir pārliecināts, ka Indijas dažādās karaļvalstis, kas reiz pastāvēja šajā teritorijā, nevajadzēja apvienot vienā valstī, jo tās bija tik atšķirīgas! Katrā sava valoda, sava virtuve, savas tradīcijas. Bet nu pār katru dažādo reģionu valda viena vara, kas īsti neizprot atšķirību starp klimatu, tradīcijām un citām lietām ziemeļos un dienvidos.

Visakhapatnam pilsētā nu dzīvo vairāk kā divi miljoni cilvēku. Mūsu draugs jau ir pastudējis, ka tas ir viss Latvijas iedzīvotāju kopskaits. Šī pilsētiņa mums nav tik dzirdēta kā citas indiešu pilsētas, bet liekas, ka Rahuls ir īstais, kas mūs ar to varēs kārtīgi iepazīstināt.

Visakhapatnam ir ostas pilsēta, otra lielākā savā reģionā. No vienas puses pilsētu apņem kalni, no otras pludmale. Un, lai arī ne tik zināma tūristiem, šī vietiņa ir tiešām skaista! Kā Rauls stāsta, tā nosaukta kāda indiešu dieva vārdā, jo „patna” nozīmē pilsēta, bet „Visakha” ir viens no vairākiem simtiem tūkstošu dievu. Puisis gan ir pārliecināts, ka Indijas ziemeļu reģions daudz vairāk piekopj ticību un dienvidos cilvēki šos rituālus nemaz neievēro. Kā arī – ārzemnieki jogu praktizē daudz biežāk kā paši Indieši. Rahuls saka, ka vietējos tādas lietas reti kad interesē, kamēr ārzemēs tas gūst arvien lielāku popularitāti.

Mūsu pirmā pietura ir kāda ēstuvīte, kur nu tiekam iepazīstināti ar Dienvidindijas ēdieniem. Ja ziemeļos vairāk bija sastopamas maizes, tad dienvidos tie ir rīsi. Ēstuvīte izskatās ļoti jauka, mūs apkalpo indieši, tērpušies kādos tradicionālos uzvalkos ar milzīgām cepurēm un spalvām. Jau satraucamies, ka būs dārgi, bet tad redzam ēdienkarti – visi ēdieni līdz vienam eiro. Pareizi – Indijā nemaz nav jāēd ielas ēdiens, jo visur ir ļoti, ļoti lēti! Rahuls pasūta rīsu plāceņus ar kokosriekstu un čili mērcēm – visi trīs paēdam par vienu eiro. Rahuls brokastis izmaksā, sakot, lai neesam smieklīgi – nedalīsim taču vienu eiro!

Drīz sasniedzam dzīvokli, kur mums tiek ierādīta sava istabiņa ar personīgo vannasistabu. Var redzēt, ka puisis tiešām gatavojies – salocīti dvielīši, sagatavota jauna dušas želeja un šampūns, viss iztīrīts un sakārtots. Tiešām tik jauki būt šādi uzņemtam!

Tad taisāmies un dodamies uz pilsētu. Satiksme, protams, ir izaicinoša. Bet šī neesot tā trakākā pilsēta. Uzzinām, ka tuk-tukam jeb, kā Indijā to sauc – auto rikšam, kas ir uz trīs riteņiem esoša metāla kastīte, arī vajag īpašas tiesības. Bet te jau visi brauc kā pagadās. Jā, Indija ir īpaša. Dažreiz liekas, ka to varētu salīdzināt ar lakricu – tik specifiska, ka vai nu mīli vai ienīsti. Vienaldzīgo nebūs.

Pa ceļam Rahuls pastāsta par savu tūri uz futbola čempionātu Krievijā. Esot bijis tiešām jauki, vien vietējie angliski nesot sapratuši. Tomēr tur indietis dabūjis savu daļu uzmanības, gluži kā mēs šeit. Kad uzvilcis cepurīti ar krievu uzrakstiem, visi nākuši fotografēties. Bet pārsteigums esot tas, ka krievi nedzer. Kad puisis paņēmis šņabja pudeli sev un draugam, tie pat esot brīnījušies, kā indieši to visu varēs pievarēt. No Krievijas Rahuls lidojis uz Spāniju un no turienes mājās. Spānijas lielās pilsētas viņam nesot patikušas, bet tad tas izīrējis auto un apceļojis mazākos ciemus. Tur iespaidi esot labākie – vairs nav tūristu pārpildītas ielas, vietējie ārpus pilsētām ir daudz jaukāki. Vien braukšana bijusi grūta – jāievēro zīmes, jāslēdz pagrieziena gaismas, jāseko ātruma ierobežojumiem. Indijā tā nav. Un Rahuls pabaidījies arī aizmigt pie stūres, jo ceļi tik mierīgi un tukši – neesot kā Indijā, kad visu laiku jābūt pilnā gatavībā uz ceļa no kā izvairīties – vai tā būtu govs, cilvēks, mocis, kas dodas pretējā virzienā, vai politiskās reklāmas stabs ceļa vidū. Redzam arī daudz indiešu ražotās mašīnas. Rahuls saka, ka Indijā tās, protams, lieto daudzi, jo te vietējie nemeklē spēku un ātrumu savam auto kā Eiropā. Te galvenais, lai ar mazu degvielas patēriņu tālu var aizbraukt, un izvairīties no visiem šķēršļiem uz ceļiem.

Tā nu sasniedzam vilciena staciju. Jāpērk biļetes uz nākamo pilsētu, kas ir 13 stundu braucienā no šejienes.  Zinām, ka indieši biļetes iegādājas jau vairākus mēnešus iepriekš, bet paļaujamies uz tūristu kvotām. Rahuls par tādām neko nezina. Arī pie numuriņu izsniegšanas neko par tādām neviens nezina. Aizpildām veidlapu un veselu pusotru stundu gaidām, līdz pienāk mūsu kārta pirkt biļetes. Te vismaz ir šāda rindu sistēma! Citur ir bijis trakāk. Pie lodziņa saka, ka tūristu kvotas te darbojas, bet tuvākajās dienās viss izpirkts. Un nevienu tūristu neredzējām! Un arī vietējo biļetes jau beigušās, bet ir kas tāds kā „gaidīšanas saraksts”. Tas nozīmē – iegādājies biļeti, bet tev nav ne sēdvieta, ne guļvieta. Kad nokļūsti vilcienā, tad konduktors pasaka, vai kāds no braucējiem gadījumā nav ieradies. Tādā gadījumā var aizņemt šo brīvo vietu. Ja ne – trīspadsmit stundas kājās vai uz grīdas. Bet citu variantu nav. Varētu mēģināt stopēt, lai gan to te darot tikai „baltie cilvēki”, bet mums uz svētkiem, kas ir jau drīz, ir jāsasniedz Banglore, lai svinētu kopā ar mūsu draugiem. Tā kā par četriem eiro katrs ņemam šīs biļetes. Būs jauna pieredze!

Tad dodamies superīgā izbraucienā ar auto. Gar krastu, gar pludmalēm un palmām. Rahuls mums visiem uzsauc aliņ,u un pavadām laiku pludmalē runājoties. Tik daudz uzzinām, ka nevar saprast, ar ko lai sāk! Pamazām arī Tev atklāsim to Indiju! Bet jau laicīgi brīdinām – brauciens uz šejieni nebūt nebūs pasakains. Ir nepieciešams laiks, lai šo valsti iemīlētu. Un tagad viss ir tik forši!

Ārā ir karsti, bet nav tā trakā Malaizijas sutoņa. Rahuls nedaudz baidās, ka pievēršam uzmanību ar savu izskatu, jo te alkoholu publiskās vietās lietot nedrīkst, vietējie var nosūdzēt. Bet viss kārtībā. Ejam no pludmales uz pludmali, tomēr cilvēku maz. Rahuls nesaprot – kāpēc jāpeldas dienas laikā? Visi te nākot vakarā. Nu ja- te neviens iesauļoties nebūt nevēlas. Bengālijas līcis gan neesot labākais peldēm, Indijas austrumu krastā esošā Arābu jūra esot mierīgāka. Viļņi te ir patiešām lieli.

Pusdienojam atkal kādā skaistā ēstuvītē. Rahuls mūs ved uz veģetāriešu iecienītām vietām, lai gan pats ir īsts gaļēdājs. Mēs tomēr jau desmit dienas neēdam gaļu, nedaudz bīstoties no tās saindēšanās. Un pagaidām viss ir labi. Arī pusdienas ir ļoti lētas. Tualetes gan Indijā nav iespējams atrast. Šeit jāiet cauri virtuvei, lai uzietu to vienu vienīgo podu. Protams, viss cepšanas un vārīšanas process apstājas, lai tikai darbinieki paspētu atnākt pie mums paspiest roku. Tas ir dīvaini, bet jauki. Jau esam pieraduši pie tās uzmanības.

Vakarpusē dodamies atpakaļ un līdz desmitiem runājam par mūsu dažādajām pieredzēm. Esam priecīgi, ka esam satikuši tik atvērtu cilvēku! Rahuls arī uzskata, ka lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nerunā. Tie neapspriež savus viedokļus, neuzklausa citus. Tāpēc viss ir tik saspringts. Nemaz nerunājot par situāciju starp Indiju un Pakistānu. Rahuls gan nepiekopj nevienu reliģiju, arī politisko situāciju apspriež brīvi, pārzina ļoti daudz. Arī par mūsu valsti. Un vēlreiz jāsaka, ka tiešām forši, ka mūsu draugs ir gatavojies mūsu uzņemšanai, pat pastudējot Latvijas vēsturi!

Šī diena ir varens piedzīvojums un īsts informācijas lādiņš. Tagad visu jāsagremo. Turpināsim dalīties savos piedzīvojumos un visā, ko uzzinām!

**

Šīsdienas atziņa: Mēs varam mācīties uzklausot viens otru. Varam mācīties, mēģinot saprast, kā dzīvo citi un kāpēc citur mūsu iedomātā taisnība vienkārši nestrādā. Varam attīstīties pieņemot citus viedokļus un citus cilvēkus. Atvērsimies pasaulei – tas tikai paplašina mūsu redzesloku! Tas maina vērtības!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1457 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~756)

MALAIZIJA 57. – 63. DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"