Home Taizeme 569. – 639.diena

Taizeme 569. – 639.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

ĶĪNA 2021

Un tā nu pienāk mūsu lidojuma diena.

Ceļamies ierasti agri un dodamies uz tirdziņu, cerot nopirkt kādus eksotiskus augļus mīļajiem. Kā ejam ārā no viesnīcas, saimnieks uzreiz apjautājas, uz kurieni dodamies un vai viss kārtībā. Tā viņš dara pie katras mūsu kustības. Šoreiz ir tā iespēja atvest patiešām ko interesantu un garšīgu, tāpēc tas jāizmanto! Pēcāk taisāmies, vēl pēdējo reizi pārkrāmējam somas un sapērkam ēdienu arī līdzņemšanai. Jau zināms, ka lidostās veikali ciet, un tāpat lētāk taču par visu padomāt laicīgi. Interesanti gan tajos veikalos – tad mēra temperatūru, tad ne. Viss tiek darīts „ķeksīša pēc”, un to visu tieši tāpēc arī varēja izlaist. Šoreiz gan neņemam neko šķidru, lai nebūtu tā, ka lidostas darbinieki to uzskata par bīstamu un neliek mums to apēst pie vārtiem, kā tas jau gadījies. Pabarojam arī kaķus ar barību, kas mums vēl palikusi.

Smejam, ka vietējie tagad retāk redz tūristu, un kā tas „falangs” nāk (vietējie te tā sauc ārzemniekus), visi uzreiz sarosās. Viesnīciņā satiekam arī lietuviešu meiteni, kas te iesprūdusi. Tā gan nedomā doties mājās, lai arī viņai tas ir iesējams. Jā, tagad biļešu cenas ir pietiekami augstas, lai visi nosvērtos par lēmumu palikt Taizemē līdz ārkārtas stāvokļa beigām, kas ir jūlija sākums, lai lidotu par saprātīgām cenām. Bet mūsu gadījumā – neviena samaksa neatsver to plānoto pārsteigumu un mūsu mīļo vecāku lielās jubilejas, uz kurām bijā plānojuši ierasties. Un – lai arī esam elastīgi, viss taču notiek tā kā tam jānotiek, un arī šis plāns galu galā tomēr īstenojās.

Somām plecos un diviem ēdienu maisiņiem rokās dodamies uz autobusu. Tantes pa ceļam smej, ka man priekšā lielā alus soma – jā, tā tagad ir mūsu datorsoma. Autobusā konduktore arī izbrīvē vietu mums – „falangiem” – pārbīdot citus tā, lai ievērotas tās sociālās distancēšanās normas. No autobusa pārkāpjam metro un dodamies cauri Bangkokai. Jā, tā ir milzīga. Esam redzējuši labi ja mazo vecpilsētu. Bet tās īsto plašumu pat grūti aptvert! Bet tā ātri vien nokļūstam lidostā.

Lidostā ir auksti, jāvelk kājās divas bikses un džemperis. Te uzreiz apsēžamies, papusdienojam un apstaigājam lidostu. Jā, ziņojumu dēļos parādīts, ka visas lidmašīnas atceltas, vien četras no visām piecdesmit lido. Mūsējā vēl neparādās, jo mūsu lidojums kavējas, un tas ir gandrīz pusnaktī. Bet esam ļoti, ļoti laicīgi. Arī par savu somu svaru nebijām pārliecināti. Ja lidojumam uz Amsterdamu mums rokas bagāžā var būt 12kg, tad pārsēžoties lidojumam uz Rīgu AirBaltic atļauj tikai 8kg, tāpēc visam jābūt jau laicīgi gatavam – mums nebūs daudz laika, lai paspētu no viena lidojuma uz otru.

Bet visam ir jāizdodas! Šoreiz gan bija piņķerīgs biļešu iegādes un atrašanas process. Caur oficiālajām mājaslapām neko iegādāties nebija iespējams, jāņem bija talkā tūroperatori, kas izmaksājam vairāk. Arī ne visas bankas kartes tiek pieņemtas, un te nu talkā nāca brālis. Tomēr esam priecīgi, ka somas mums ir tieši pareizajā svarā pēc minimālajiem AirBaltic kilogramiem, mūsu lidojums vēl joprojām notiek, un, galu galā, šis laiks Taizemē bijis brīnišķīgs!

Lidostā gan nav daudz ko darīt – visi veikaliņi ciet, divas ēstuves, kas vēl atvērtas, cīnās par katru garāmgājēju burtiski lecot virsū. Bet neko – gaidām lidojumu. Uzbraucam uz vērošanas klāja, no kura var redzēt vien dažus lidaparātus, kas pārsvarā ir no bankrotējušās Taizemes aviolīnijas. Savukārt lidostas zemākajos stāvos pie ielidošanas un sabiedriskā transporta atrodam arī lētākās ēstuvītes, kur mūs gan ar lielajiem ratiem, uz kā sakrāmētas somas, neielaiž. Bet turpat ir kioski, kur pārdod kafiju un uzkodas par tām pašām cenām kā Bangkokas centrā.

Kad atgriežamies uzgaidāmajā zālē ar mums uzsāk sarunu viens amerikānis – viens no daudziem, kuru lidojums atcelts. Jā, tagad ir tiešām grūti atrast lidojumus, kas notiek. Visi izlidojumu dēļi vien atkārto uzrakstu „atcelts”. Toties mēs pētījām, kuri lidojumi tiešām šajā laika posmā veikti no Bangkokas, un KLM aviolīnija arī reisus ir veikusi, tāpēc par savu lidojumu esam pārliecināti. Vēlāk tas parādās arī uz ziņojumu dēļa. Lidmašīna lido no Kualalumpuras un apstājas Bangkokā, lai piepildītu sēdvietas. Iepriekšējo reizi šādu „piestājušu lidmašīnu” piedzīvojām Brazīlijā, tikai tur diemžēl tai pa ceļam nobruka motors un mūsu lidojums tika atcelts. Bet šoreiz ir citādi. Laikā tiekam aicināti nodot bagāžu ar skaistu taizemiešu sveicienu – lidostas darbinieki visi sastājas rindiņā, saliek plaukstas kopā, sveicinot dievišķo katrā pasažierī, paklanās, un esam gatavi celties gaisā!

Šoreiz gan mums tiek atņemta viena no powerbankām, ko iepriekšējā ceļojumā dabūjām no Kambodžas. Redz, tai nodiluši visi uzraksti, un lidostas darbinieki nespēj salasīt parametrus, tāpēc to mums ņem nost. Bet nu neko – galvenais, lai pats lidojums notiek un ir veiksmīgs!

Lidosta tukša, bet nu jau dzirdam arī latviešu valodu. Atnāk arī paziņojums no AirBaltic, ka lidmašīnā no Amsterdamas uz Rīgu netiks ielaists neviens, kam temperatūra augstāka par 37.8 grādiem. Jā, Taizemē nevienu nekur nelaiž jau no 37.0, bet, patiesībā, lidostā nevienu reizi mums temperatūru tā arī nepārbauda. Nemaz nerunāsim par to sociālo distancēšanos. Ir paziņojumi, ka jāievēro distance, taču lidmašīnā visi soli ir piepildīti, visiem jāsēž plecu pie pleca. Nu kāda tad vēl distancēšanās! Paceļamies30 min pirms paredzētā laika.

Uz klāja gan tagad eiropieši, un visa burvība nedaudz pagaist. Uzreiz var pamanīt cilvēku attieksmes maiņu, uztveri un atbildēšanu. Jā, vairs nav tik patīkami lidot, vairs nav tā tik ļoti sirsnīgā sabiedrība apkārt. Bet neko – jādomā taču par pārsteigumu un jābauda viss, kas notiek! Lidojums bijis pieklājīgā cenā, tāpēc visi saņem pieklājīgas uzkodu paciņas, kas sastāv no āboliem, cepumiem, šokolādēm, siera un maizītes. Un tad nāk arī siltais ēdiens. Es gan veiksmīgi tā arī noguļu visas deviņas stundas no 11 stundu lidojuma. Arča paspēj noskatīties pāris filmas, kas te ir pieejamas bez maksas. Šajā lidmašīnā pieejams arī internets! Bet tad arī skatam paveras mūsu „ilgākais saullēkts”. Jā, saulīte vienā debess maliņā lec, bet mēs lidojam no tās prom, uz ziemeļrietumiem.

Un tā arī veiksmīgi piezemējamies Amsterdamā. Sveika, Eiropa! Daži steidz uz transfēra lidojumiem, mēs ejam izņemt bagāžu. Pēc bagāžas daudzi nav ieradušies, un arī pašā izlidošanas zālē viss mierīgs un kluss. Izejam pat ārā, lai novērtētu to temperatūras atšķirību, un tas tiešām ir kas šokējošs. Jā, no plus 37 grādiem uz plus 17 – pie tā būs jāpierod. Te neviens arī nepārbauda temperatūru, vien lidmašīnā teica, ka Nīderlandē iebraukušajiem pašiem 14 dienas jāizolējas. Kā tas tiek pārbaudīts? Nav ne jausmas.

Arī AriBaltic lidojums ir laikā. Protams, vienmēr tiek atgādināts par sociālās distancēšanās normām, tomēr te reti kurš nēsā maskas, lidostas darbinieki tiešām ne. Ir gan daži indivīdi, kas otram uzkliedz – paej tālāk, sociālā distancēšanās! Un tad atkal nopūšamies. Kad pierasts pie smaidiem, tad grūtāk atgriezties šādā vidē. Izejam cauri pārbaudēm un gaidām savu lidojumu. Tiešām dīvaini dzirdēt latviešu valodu apkārt. Jā, neticas, ka gandrīz divi gadi pagājuši!

Kāpjam AirBaltic lidmašīnā, kur nu jau tā distance ņemta vērā un pasažieri sēdināti tikai katrā otrajā sēdvietā. Lidojums ilgst gandrīz trīs stundas, un tā nokļūstam Tallinā. Otrais posms pieveikts, vēl pēdējais priekšā.

Tallinas lidosta ir pavisam maziņa, atvērts ir vien viens kiosks un divas dārgas ēstuvītes. Mēs tajā pašā kioskā iegādājamies dzeramo ūdeni, jo Eiropas lidostās to nevaram atrast bez maksas kā Āzijā. Un tad aprunājamies arī ar kioska pārdevēju. Tā laikam nenojauš, ka mēs tie paši kaimiņi vien esam, tāpēc kārtīgi mūs vēl iepazīstina ar igauņu kultūru un tad saka, ka visi jau cer, ka drīz šis trakus pāries. „Stay positive, just not Corona positive” („Paliksim pozitīvi, tikai ne koronas pozitīvi”), viņa nosaka, un mēs sasmejamies.

Drīz pienāk arī mūsu lidojums uz Latviju. Lidmašīnā gan latvieši, gan pāris krievi, kas, nez kāpēc, ar mums sarunājas angliski. Visā lidmašīnā ir vien 30 cilvēki. Daži uzreiz pasūta aliņu, bet gandrīz nepaspēj to izdzert, jo šis ir īss lidojums. Īsākais, kādu esam pieredzējuši – vien 35 minūtes! Paceļamies un uzreiz jau jālaizās lejā! Un tā nu esam Latvijā!

Lidostā mūs sagaida Latvijas robežsargi, jautājot pases, un tas arī viss. Pēc bagāžas saņemšanas iekšā gan uzkavēties nedrīkst, tāpēc brāli gaidām ārā. Un tā nu esam atgriezušies! Mūsu pārsteigums ir mūsu mīļajiem vecākiem, kas mūs pavisam nav gaidījuši iebraucam pagalmā. Pārsteigums ir mūsu radiem un draugiem. Un ir tik patīkami, ka pats vari būt kādam pārsteigums! Šis ceļojums ir bijis nepārspējams, un tikpat nepārspējama ir atgriešanās! Turpinām iegriezt pasauli!

**

Šo dienu atklājums. Nu ko – esam noslēguši savu otro ceļojumu! Šoreiz tas ilga 639 dienas! Gandrīz divi gadi pagājuši, kuru laikā paspējām iztērēt ~20118 eiro (kas ir ~31 eiro dienā abiem jeb 15 eiro dienā vienam). Un ar šo naudiņu (kas būtu apmēram 450 eiro/mēnesī vienam) mēs spējām izbraukt visu šo pasaules daļu! Vai tas nav pierādījums, ka viss ir iespējams? Pietam, šī ceļojuma laikā nopelnījām 33 tūkstošus eiro. Nogājām ~5346 km (kas ir ~8 km dienā). Mēs esam sasnieguši šo zemi kājām gaisā, un tāda, šķiet, ir pati mūsu dzīve – sagriezusies, ierāvusi mūs piedzīvojumā, un apmetusi kājām gaisā it visu, ko iepriekš saucām par savām vērtībām un saviem mērķiem. Un mēs turpinām šo stāstu, kas arvien iestiepjas bezgalībā. Esam atvēruši sevi dzīvei un saplūduši ar to. Mēs mīlam doties un mīlam atgriezties. Mēs mīlam traukties un mīlam apstāties. Mīlam mācīties un mīlam pasmieties. Un iegriezties šajā iespaidu pārpilnībā tā, ka sareibst galva! Mēs jūtam sevi kā daļiņu pasaules, un pilnībā atdodamies tam ceļam, kas mūs ved arvien tālāk vēl neapgūtos plašumos un netvertos augstumos! Un nu – vasara Latvijā, lai atkal dotos piedzīvojumā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~37 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~20118 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33737 eiro

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5346)

Vai Tev patīk pārsteigumi?

Mums tie patīk. Un tieši tāpēc pēdējās nedēļas ieraksts bijis īsts mūsu fantāzijas lidojums. Kādēļ gan? Jā, tiešām – lai nedaudz mulsinātu mūsu dārgos lasītājus! Patiesībā, visu laiku gatavojāmies lielajam lidojumam. Lidojumam uz Latviju!

Šoreiz krietni izpalīdzēja brālis Ralfs, jo kādu jau lielā noslēpuma izpildē mums vajadzēja iesaistīt. Biļetes gan nebija viegli iegādāties. Lai arī iegādāties iespējams visādus lidojumus, reāli no Bangkokas izlido vien trīs aviokompānijas. Un arī to mājaslapas bieži nestrādā, tāpēc jāpērk ar starpniekiem pa lielākām naudām. Bet, kā vienmēr esam zinājuši – nauda nav mērķis, bet gan līdzeklis, lai mērķi sasniegtu. Un nu mūsu mērķis bija pārsteigt it visus. Vai tad šis laiks nav piemērotākais arī patīkamiem pārsteigumiem?

Tā nu sāksim ar pēdējo nedēļas nogali Hua Hin. Piektdienas vakaru esam pavadījuši ar ķīniešu pāri n Mareku. Protams, atkal uzzinām daudz par Ķīnu un nevaram vien sagaidīt savas darba gaitas tur. Mūsu ķīniešu draugs gan nav tik atvērts kā pirmā Ķīnā iepazītā meitene – tas uzskata, ka Honkongas un Taivānas iedzīvotāji, piemēram, ir pārāk lepni, ka negrib atzīt sevi par ķīniešiem. Un arī par apspiestajām minoritātēm kā uiguriem tas īsti neko runāt nevēlas. Uzzinām, ka tieši Han ķīniešiem, kas ir lielākā daļa, ģimenē teorētiski drīkst būt tikai 2 bērni, par katru nākamo tiem jāmaksā valdībai sods. Bet ķīnieši jau to var atļauties, jo šī ir ļoti bagāta valsts. Jā, daudzviet pasaulē vēl joprojām ir tas greizais priekšstats, ka Ķīna ir nabadzīga. Tomēr pēdējos desmit gados tā ir attīstījusies neticamā ātrumā, un tieši tāpēc pasaule baidās – Ķīnai tiešām ir visa vara. Mūsu ķīniešu draugam gan Ķīnas valdība nepatīk. Protams, liela kontrole. Bet par to jāspriež katram pašam, tur ierodoties un padzīvojot.

Apsargs visu laiku mūs pieskata – nu tā, lai atkal nesanāk par skaļu vakars. Bet esam prātīgi un visu beidzam pus11, pusstundu pirms reidiem, kas nu pārcelti uz 11 vakarā. No rīta gan mostos ar kakla sāpēm – tas no visiem kondicionieriem un aukstajām tējām. Protams, tagad saslimt nedrīkst, jo priekšā lidojums, un pēkšķi palikt aiz borta temperatūras dēļ nebūtu forši. Tā nu sestdienas rītu veltām nesteidzīgai atpūtai, lai pēcpusdienā iepirktu pēdējos nieciņus ģimenei. Jā, sestdiena ir īsta iepirkšanas diena – lielveikalos sabraukuši pārdevēji un visa prece tiek pārdota par ļoti mazām naudiņām. Tāpēc ejam jau ar konkrētu sarakstiņu – nu tā, lai nenovērstu uzmanību.

Jauki gan, ka šodien ienākusi arī pēdējā naudiņa no Jaunzēlandes, tāpēc tiekam pie papildus līdzekļiem. Un arī pie ielūguma uz mūsu atvadu ballīti, kā arī divām dzimšanas dienām svētdienā poļu īrētajā mājā. Bet līdz tam vēl laiciņš!

Ceļamies, šujam somu, krāmējam mantas un izdalām taizemiešiem to, kas mums pašiem vairs nav nepieciešams, kā, piemēram, vecos apavus un saplīsušo telti, ko nākamais īpašnieks var arī salabot. Dažas mantas atdodam bezpajumtniekiem, pārējās atstājam ziedojumu kastē, jo daži bomzīši basām kājām kurpes nevēlas pieņemt – tie pakaļ pēc monētām. Baudām arī pēdējo dienu pludmalē. Jā, Hua Hin ir tiešām skaista vietiņa un šeit pavadīts lielisks laiks, bet nu – tā pienāk arī mūsu pēdējā diena te!

Pludmalē mūsu spalvainie draugi par mums pat sakaujas, jo visi grib gulēt zem mūsu krēsla. Tā nu nākas iesaistīties pat saules gultu īpašniekiem, un padzīt tos agresīvākos spalvaiņus. Atvadāmies arī no mūsu ēstuvītes tantēm, kas tiešām gaida mūs atpakaļ arī nākamajā gadā. Bet kas zina, kur tad vēl būsim!

Pirms pēdējiem svētkiem Hua Hin aizejam arī uz vilciena staciju, kur noskaidrojam, ka vilcieni vairs neiet. Jā, tā informācija mainās pa stundām, bet tūliņ arī iegādājamies autobusa biļetes. Brauksim pusdienlaikā. Līdz Bangkokai 4 stundas.

Pērkam 5l ūdeni divreiz dienā, kaķis pie mums pēc maltītes ierodas visas trīs reizes. Nez, kā tad šim dzīvnieciņam būs bez mums. Apmainām bruņurupučiem ūdeni un iztīrām bļodas pēdējo reizi, atstājam tiem barību. Un tā arī pienāk svētdienas vakars. Pa ceļam uz ballīti aiznesam savas mantas uz ziedojumu kastēm – tur paliek daži apavi, elektriskais odu sitamais un citas lietiņas, ko nevaram paņemt līdzi. Un uzreiz pēc mums uz kasti skrien tantes – protams, „baltais” gan jau kaut ko vērtīgu atstās. Ballītē cilvēku ir daudz, galdi pilni ēdieniem, ledus kastēs stāv alus. Piebrauc arī policija, pabrīdinot, ka jābūt klusākiem. Mēs jau domājam – ja taisīsies arestēt, tad slēpsimies, jo nokavēt lidojumu nedrīkst! Iepazīstamies ar daudz jauniem ārzemniekiem un arī vietējiem, dejojam, spēlējam spēles līdz pat desmitiem vakarā, kad laiks doties, lai paspētu līdz 11 būt viesnīcā. Bet nākamajā dienā atvadāmies no visiem un arī no Hua Hin. Jā, šī ir bijusi vienreizīga pieredze, un nevaram iedomāties labāku iesprūšanas scenāriju. Mūsu draugam Marekam un pilsētiņai nesakām „atā!” bet gan „uz tikšanos!”

Mūsu alus čalim, kas mums alkohola tirdzniecības laikā piegādāja aliņu, uzdāvinām alus pudeli, pabarojam kaķi pēdējo reizi. Kārtīgi pabarojam arī bruņurupučus – tā, ka tie nemaz nevar visu apēst. Suņu barību ņemam līdzi, jo Bangkokā vēl jau satiksim tos izsalkušos. Par atslēgu saņemam arī 20 eiro depozītu, par kuru sen jau bijām aizmirsuši. Cenu lapā tad redzam, ka istabiņa, kur dzīvojam, oriģināli maksātu 6 reizes vairāk. Bet, tā kā izcīnījām jauno vietiņu pateicoties skaļajam zviedram, mums ekskluzīvais numuriņš visu šo laiku bija pieejams par 7 eiro dienā. Smieklīgi gan, ka šodien izvācas arī ukraiņi un ķīnieši. Mareks viesnīcā paliek viens pats.

Bet tā nu dodamies. Līdz autobusam pa ceļam mūs sveicina tiešām daudzi. Jā šīs ieliņas jau kļuvušas par mūsu mājām un vietējie šeit – par mūsu mazo ģimenīti Taizemē. Sveicinām pludmali, kur aziātu tūristi fotografējas garajās jakās un zeķēs, kamēr mēs vienkārši pilnam šajā karstajā laikā. Tad sēžamies busiņā un dodamies 3h ilgajā braucienā uz Bangkoku. Protams, autobuss nekad mums nav paticis labāk kā vilciens, bet šim vismaz ātrumu pārsniedzot iestājas tāda konstanta pīkstēšana un tā arī nebraucam ātrāk par 90 km/h. Vienīgajā tualetes pauzē šoferis arī pārbauda, vai visi pasažieri ir atgriezušies, un tas jau ir jauki. Ne kā daudzās citās zemēs – ja esi par ilgu ārā, tad pats vainīgs.

Tā nu ierodamies Bangkokā. Taksisti piedāvā savus braucienus, un tikai viens pēc atteikuma izmet: Kovid 19. Jā, te jau pat ziņās tiek teikts, ka „baltais” atnesa vīrusu, bet reti tāda slikta attieksme jūtama. Bangkoka gan arī ir pieklususi, visas tūristu ielas ciet. Arī viesnīcā, par kuru jau samaksāts, durvis ir ciet, bet ar cītīgiem meklējumiem atrodam arī citu vietiņu, kas pieder tam pašam saimniekam, un tiekam pie rezervētās istabiņas ar balkonu. Un gaisa kondicionieri!

Un beidzot steidzam pusdienās. Tante pat novaid – vai tiešām tik daudz ēdīsim? Viņai taču vienai jāgatavo. Tomēr pēc jaukas maltītes apstaigājam pilsētas jau zināmās ielas, lai nākamo dienu veltītu Bangkokas apguvei. Vakarā saņemam jaukas ziņas – abi esam ieguvuši TEFL sertifikātus!

Ārā visu nakti zibeņo. Bet tā arī neuzlīst. Modinātājs uzlikts uz pussešiem, lai mēs pieceltos gluži kā katru dienu Hua Hin. Tur gan modinātāju nevajag, jo 5.20 sāk dziedāt putni un apsargs ver vaļā hoteļa vārtus – visa dzīvība mūs gluži dabīgi pamodina, un rītu sākam tad ar peldi. Te gan modinātājs jāpārliek uz stundu vēlāku, jo kondicionētajā gaisā guļas pārāk labi. Arī tad, ja kondicionieris uzlikts uz plus 28 grādiem, neticam, ka tas rāda īsto temperatūru.

Brokastis dodamies ieturēt tajā mūsu atklātajā vietiņā, kas pārsteidzošā kārtā tik agri ir vaļā. Tante, protams, atkal nopūšas, ka jātaisa daudz dažādu ēdienu, bet kad tad vēl mēs to kariju tik lēti dabūsim? Un „klasiskās brokastis”, kas ir maizīte ar džemu un olu, nu galīgi nav vērtīgākas kā taizemiešu tradicionālie ēdieni.

Dzīvība ir visur apkārt – tāpēc mums tik ļoti patīk rīti! Dodamies Bangkokas izpētē. Patiesībā, vadoties pēc atmiņas, vēlamies uziet tās pašas vietiņas, kur iepriekšējo reizi, kad Taizemē tikko ielidojām, bijām atklājuši labus suvenīrus. Apsolāmies, ka tie būs pēdējie. Bet atmiņa gan mūs nedaudz pieviļ, un tā aizstaigājam kādus piecus liekus, bet tāpat jau Taizeme interesanta, lai cik arī ietu!

Tad, kad sāk smidzināt lietus, sēžamies metro un braucam uz ķīniešu kvartālu. Metro ir dārgāks kā busiņi, tāpēc šķiet nedaudz patukšs, bet tāpat tās sociālās distancēšanās normas nav iespējams ievērot. Tā vairāk tāda „ķeksīša” padarīšana. Ķīniešu kvartāls, lai arī kartē atzīmēts kā slēgts, ir pavisam darbīgs. Te gan daudzi nodarbojas tieši ar vairumtirdzniecību, bet tāpat var atrast tik daudz superīgu lietiņu! Jābēg jau no tā tirgus prom, jo atkal somas pildās.

Lietus pieņemas spēkā, ieliekam līdzpaņemto somu plastmasas maisiņā, lai nesalīst, bet paši no slapjuma nebaidāmies. Beidzot var atvilkt elpu! Atkal kāpjam metro un tad dodamies pastaigā pa parkiem. Sākumā gan apmulstam, jo daudzas ieejas lielākajos parkos norobežotas, bet tad vietējie pamāca – ir atstātas vien dažas, lai katram spētu izmērīt temperatūru. Jā, nu neko – vismaz piecpadsmit reizes dienā pārliecināmies, ka paaugstinātas temperatūras mums nav.

Parks ir patiešām kluss. Pat varāni ir drosmīgāki un dažus pavisam resnus vērojam arī tuvumā. Arī tālāk turpinot ceļu atrodam varānus upē. Žēl gan, ka tiem jādzīvo tik netīrā ūdenī. Un tā arī beidzot sasniedzam vietu, kur būtu jābūt auglības templim, kas šodien bija viens no mūsu mērķiem. Protams, ne vienmēr kartei var uzticēties, un arī tagad netiekam pie meklētā. Un ir tikai pusdienlaiks. Saprotam, ka nav jēgas gidīt piecas stundas nakts tirgus atvēršanos, kur tāpat neko īsti nevarētu iegādāties, tāpēc dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Nezinām, kas mūs var aizvest uz Bangkokas centru, bet viena laba lieta te ir laivas, kas pa kanāliem šajā pilsētā strādā kā sabiedriskais transports. Un tiešām ir arī lētāk kā ar metro vai ar busu. Tā nu nokļūstam atpakaļ, un otrajā meklēšanas reizē arī atrodam vietiņu, kur pārdevās tas, ko bijām meklējuši – visādas smaržīgās ziepes. Bet veikaliņu jūklī tieši mūsējais ir ciet. Neko – apstaigājam citus un tad kādai tantei pastāstām, ka, patiesībā meklējām tās smaržīgās ziepītes dažādu augļu formās. Un tante neko – aiziet pie slēgtā stenda, paņem nost plēves, un pārdod mums visu, ko vēlamies. Nez, vai tante arī naudiņu tam ziepīšu pārdevējam atdos, vai reāli nopelnīja uz onkuļa rēķina.

Ieejam arī grāmatu veikaliņā, lai atgrieztu izlasīto un dabūtu atlaidi jaunai lasāmvielai. Turpat sarunu uzsāk kāds taizemiešu kungs. Tas stāsta, ka padzīvojis Anglijā, bet tāpat vēlējies atminēties valodu un papraktizēt ar mums. Tas saka, ka aziāti jau neesot izglītoti – Eiropā gan visi runājot angliski. Vīru paslavējam, sakot, ka nav jau tik traki un viņš tomēr arī ļoti labi runā. Taizemietis zina arī Baltijas valstis, un tas mūs pārsteidz.

Un tā arī noslēdzas viena diena, lai klāt būtu nākamā, pirmspēdējā Bangkokā un Taizemē. To sākam ar somu krāmēšanu un mantu sadalīšanu bezpajumtniekiem. Ir gan manas, gan Arča drēbes, kas saulītē pabalējušas. Ir dvielis un vēl šādas tādas lietiņas, kas vairs nebūs nepieciešamas. Un pēc brokastīm tad arī jāmaina viesnīca. Jā, mūsu istabiņa diemžēl jau bija rezervēta šai pēdējai naktij, tāpēc jāmeklē cita. Tādu atrodam ātri vien, un vien kilometra attālumā. Interesanti gan, ka tikai pēc izrakstīšanās saņemam ziņu no mūsu iepriekšējā hoteļa ar lūgumu pašiem iznest savas miskastes uz pirmo stāvu (lai arī dzīvojām ceturtajā). Jā, apkopējas negrib noskrieties, bet nu jau par vēlu. Esam nosvinējuši mūsu pēdējās dienas Taizemē, un jau prom!

Nu ievācamies skaistā namiņā, arī ar gaisa kondicionieri. Un jaukais īpašnieks mums iedod pat atlaidi – lai vien uzrakstām labu atsauksmi. Pietam, nav jāgaida īstais iečekošanās laiks, tiekam pie istabiņas divas stundas agrāk. Jā, tad, kad pieņemšanā ir pats saimnieks, pavisam cita atmosfēra – var redzēt, ka cilvēks tiešām cenšas.  Namiņš ir tradicionālā taizemiešu koka māja, te ir ļoti daudz odu, bet vismaz pašā mazajā istabiņā, kur nometamies, tie vairs nav spējīgi lidot kondicionētā gaisa dēļ. Bet ko nu ar istabiņu – pēdējo reizi jādodas Bangkokā!

Pa ceļam gan mūs vēl pārtver kāds nepālietis, kas arī Taizemē iesprūdis. Tas uz Nepālu atpakaļ vēl nevar doties, un tā nu jau otro mēnesi paliek Bangkokā. Puisis saka, ka, protams, tas ir diezgan bēdīgi – bez darba un tajā pašā laikā bez apskates objektiem, jo daudz kas ciet. Bet tas, ka risinājumu viņš atrod zālītes pīpēšanā, mums nešķiet lieki.

Tā nu ejam ar atstājamajām mantām meklēt tos bezpajumtniekus. Protams, tad, kad mantas rokā, tad jau grūtāk tos atrast. Bet pa ceļam izpētām vēl pāris tempļus, ieejam pāris iepirkšanās centros vien apbrīnot tās krāsainās taizemiešu lietiņas, un tad pārliecināties, no kurienes tad iet busi uz lidostu. Beigu beigās atrodam trīs bezpajumtniekus, katru savā pilsētas malā, un tiem izdalām mantas. Divi ir īpaši pateicīgi.

Pa ceļam atrodam arī foršus tirdziņus, viena iela ir veltīta tikai ieroču pārdošanai. Nezinām, vai tam ir nepieciešama licence vai ne. Un tad gan ir pēdējais vakars Taizemē. Jā, jau rīt pusnaktī lidojums. Pagaidām viss notiek, un ļoti ceram, ka pārsteigums, ko gatavojam it visiem, būs lielisks!

**

Šo dienu atklājums. Un noslēgsim mūsu ceļojumu ar vēl pāris pēdējiem faktiņiem par Taizemi! Un šoreiz – vairāk par pašu budismu, uz ko reāli balstās viss, ko redzam apkārt šajā zemē! Taizeme ir vieta, kur atrodas visvairāk budistu salīdzinājumā ar citām pasaules zemēm. Apmēram 94% no visiem Taizemes iedzīvotājiem ir budisti (gandrīz visi no tiem ir Theravada budisti). Tāpēc arī visur iespējams redzēt budistu tempļus un oranžā tērptos mūkus. Reiz bija tā, ka visiem jaunajiem Taizemes vīriešiem bija jākļūst par budistu mūkiem – pat ja tikai uz īsu laiku – pirms viņiem apritēja 20 gadi. Šī prakse gan vairs netiek ievērota.

Budisms nosaka ikdienas dzīvi Taizemē. Daudzi ik dienu sniedz ziedojumus gariņiem (piemēram, pie templīšiem noliekot rīsu bļodu), citi baro daudzos ielas suņus, lai iegūtu „pozitīvos punktus”. Taizemieši tic, ka darot labus darbus tie dzīvos ilgāk un laimīgāk. Daži nēsā arī budistu amuletus, lai sevi pasargātu.

Šajā zemē dzīvo apmēram 300 000 mūku. Daudzi taizemieši sāk savu dienu, sniedzot ziedojumus mūkiem, kurus no rīta ielās iespējams sastapt uz katra stūra. Bet kā tad par mūku kļūt? Ir jāveic vairāki rituāli. Piemēram, jānoskuj galva un uzacis, kā arī jāpiedalās vairākās ceremonijās. Mūkiem jāveic arī ikdienas pienākumi templī, kurā viņi uzturas, kā, piemēram, tīrīšana vai ziedojumu saņemšana no rītiem. Protams, ir arī simtiem noteikumu, kas mūkiem jāievēro. Mūkiem jānēsā īpašās drānas, tie nedrīkst lietot alkoholu un peldēties prieka pēc. Mūki publikā nedrīkst smieties vai skaļi runāt.

Bet kopumā – budisms tiešām Taizemē ir jūtams, un tā enerģija ir tiešām pozitīvi uzlādējoša!

*

Iztērētie līdzekļi: ~190 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~20081 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~270 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33737 eiro)

Noietie km: ~61 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5328)

Sākam jaunu nedēļu Taizemē!

Un, protams, priecājamies arī par lielajiem atvieglojumiem. Patiesībā, tā kā vakardien atvērās iepirkšanās centri, tad arī liels daudzums policistu bija uz ielām. Tas tāpēc, ka vietējie sabijušies, ka tie, kas veselu mēnesi nav iepirkušies, nu skries kā trakie tērēt naudiņu. Nekas gan te tāds nenotika, nav kā ASV – kad cilvēks cilvēku gatavs nospiest par mantām.

Pamazām sākam skatīties arī lidojumus uz Latviju. Tas gan neies tik vienkārši un raiti, un nebūs arī tik lēti kā esam ieraduši ceļot, bet jūnija vidū jau parādās reālāki varianti. Nu nevar taču visa pasaule apstāties tik ilgi!

Tikmēr Hua Hin sola nedēļu ilgas vētras. Protams, šīs nesalīdzināt ar tām, kas tagad plosās Filipīnās. Nabagiem karantīna un vēl kārtīgs ciklons. Tomēr mums debesīs vien pāris mākonīši, tāpēc baudām peldi un sauli kā ierasti. Šodien gan uz desmit minūtēm uznāk arī lietutiņš, un tas tiešām lieliski atvēsina sakarsušos namu jumtus. Bet tas arī viss. Ar citiem jau smejam – visas tās vētras kaut kā tieši šai pilsētiņai paiet garām! Kamēr Taizemes dienvidos pludo, mēs esam kā mazā paradīzē. Un kāda vaina!

Otrdiena atkal ir darbīga diena – strādājam ar grāmatiņu, lai vasaras sākumā tā būtu jau grāmatnīcu plauktos! Un šoreiz esam kārtīgi pacentušies – pat ar samazinātiem burtiem sasniedzam gandrīz 700 lapaspuses! Liela dienas daļa paiet tieši šādi, bet paspējam arī iziet lielu līkumu līdz lielveikalam. Jāapskata taču, kas atvēries! Un, protams, lai arī esam nosolījušies neko neiegādāties, atstājam lielveikalu ar pavisam interesantiem suvenīriem. Jā, jau divus gadus mums tās somas pildās ar pārsteidzošām lietiņām. Nez, cik no tām vispār izdzīvojušas!

Un pirmo reizi šo divu mēnešu laikā veselas divas dienas pēc kārtas neesam bijuši pie mūsu taizemiešu dāmām pusdienās. Tas tāpēc, ka gribas jau izmēģināt visu ko citu ar. Bet, kā katru reizi, tās sagaida mūs ar plašu smaidu, un pirmoreiz pat nepajautā, kur tad ēdām, bet gan bez maksas mums uztaisa arī augļu smūtiju. Nu tik jauki te vietējie!

Šajā laikā gan esam arī kādu draugu pazaudējuši – kompleksa apsargam vairs nepatīk neviens „baltais”, jo pagājušās nedēļas ballīte bijusi par skaļu un tas no saimnieces saņēmis kārtīgu rājienu. Un vīrs jau nesaprot, ka mēs nebijām tie trakuļi, jo aizgājām gulēt pirms viss skaļums sākās, jo visi „baltie” te visiem ir vienādi. Bet, kad nedēļas nogale garām, tad atkal ir kluss un mierīgs – visi ceļo atpakaļ uz Bangkoku strādāt, paliekam tikai mēs daži, kas Taizemē „iesprūduši”.

Ķīniešu pāris ik pa laiciņam mūs aicina pusdienās, ko tie gatavo savā tējkannā, bet kaut kā nekad nesakrīt tie laiki. Un tad tie vienkārši atnāk uz mūsu istabu, paprasa bļodu un izlej no tējkannas zupu ar dārzeņiem un nūdelēm mūsu bļodā. Jauki, ka kompleksā esam kļuvuši par vienu lielu ģimeni!

Laikapstākļi nedaudz mainās. Ir dienas, kad pat īsti nevar iet peldēties, jo viļņi lieli. Un tādos lielos viļņos un tumšos ūdeņos bīstami iet tikai tāpēc, ka nevar redzēt medūzas, lai no tām izvairītos. Jāpiemin, ka vakaros arī nolīst. Un tas ir patīkami. Kamēr pludmales tukšas, ielās arvien vairāk dzīvības. Kā nekā turpinās valsts atvēršanās, un pat nedaudz straujāk kā sākotnēji plānots. Lai arī bārus bija paredzēts atvērt tikai jūlijā, nu tie jau gatavojas liet glāzēs alu un vīnu – valdība vairs nespēj noturēt šos stingros mērus. Pietam, valstij jācīnās ar ko trakāku – jau 700 Denges slimnieku vien vienā reģionā – un šis drudzis izplatās ātrāk un ir bīstamāks par šo dīvaino jauno vīrusu.

Valstī gan vīrusa runas nerimst. Ir izveidota aplikācija, kas parāda, kurā provincē cik saslimušo bijuši, un kuras kafejnīcas un veikali tad ir tie „drošie”, kur neviens slimnieks nekad nav iegājis. Arī pirms ieiešanas lielveikalos jāparakstās – nu tā, ja kāds atklājas slims, tad lai var apsekot visus tos simtus, kas, iespējams, ar slimnieku lielveikalā saskārušies. Protams, tas ir kas nereāls, un liekas, ka ilgi tas neturpināsies. Pietam, kas gan pārbauda, kādu vārdu esi ierakstījis!

Turpinām satikt interesantus cilvēkus. Protams, katrā zemē ir arī tādi, no kuriem jāuzmanās. Nekas jau traks, bet mūs atkal apčakarē mūks. Tā bijis jau daudzās citās zemēs. Ja mūks nav basām kājām un zina angļu valodu – jāuzmanās! Drīz tas rokās spiež „bezmaksas” rokassprādzīti, kas maksā varbūt 5 centus, un tad gaida „paldies” samaksu. Iedodam, protams, nedaudz vairāk, un mūks naudiņu rokās neņem, bet gan saka, lai liekam tam somā. Nu jā, bet šādu eksemplāru vismaz ir mazāk kā to īsto budisma piekopēju.

Jāsaka gan, ka Taizemē vēl joprojām sodi lieli par visiem nelietīgiem nodarījumiem. Te vēl joprojām ir arī nāvessods. Tikko dažiem izvarotājiem piešķirts kastrācijas sods. Un viss notiek! Nav ko auklēties!

Savukārt mums jāsvin. Trešdienā iesniedzam grāmatiņu drukai. Paldies visiem, kas palīdzējuši šajā garajā procesā! Paldies mammai un tētim, kas cītīgi pārskatījuši tekstiņu un snieguši vērtīgus padomus. Paldies korektorei un maketētājai, kas visu uztaisa par īstu mākslasdarbu! Un paldies visiem mūsu lasītājiem, kas ceļo kopā ar mums mūsu grāmatu lapaspusēs! Šī grāmatiņa no sirds ir jums!

Un turpinām ar mūsu piedzīvojumiem! Tā kā nu lielie darbi – gan TEFL, gan piektā grāmata – nu garām, beidzot var tā pa īstam šo to paplānot, arī garākus izbraucienus! Protams, sākam gan ar pludmali. Smejam, ka tur pie mums pienāk viens suņuks, uzliek galvu uz kājām, kad esam iemiguši, un sāk smilkstēt – grib, lai viņu paglauda. Jā, Taizemē ir daudz ielu suņu un par tiem mēģina rūpēties arī vairākas brīvprātīgo organizācijas. Un, protams, daži tūristi, kas suņukus arī pacienā.

Liekas arī, ka beidzot tā lietus sezona būs arī atnākusi – tagad uzlīst arī dienas laikā un tā nu mums sanāk īsāks laiks pludmalē. Bet tagad vismaz naktī temperatūra atļauj atvilkt elpu. Pie karstuma gan esam pieraduši – plus 27 grādos meklējam segu, jo salst.

Pēcpusdienā dodamies baudīt Taizemiešu masāžu. Jā, lai arī oficiāli masāžas saloniem vēl jābūt ciet, un arī tad, kad tiem plānots atvērties, drīkstēs piedāvāt tikai masāžu „no jostasvietas uz leju”, tāpat var atrast salonus, kas strādā, un par mazām naudiņām. Taizemes masāža pati par sevi ir kā īsta joga – maz no masāžas, bet daudz no griešanas, spiešanas un locīšanas – nu tā, lai aktivizētu īstos punktus, uzlabotu lokanību un stāju. Arča gan galīgi nav lokans, tāpēc ņem plecu un galvas masāžu.

Un tā nu mazā taizemiešu sievele un taizemiešu puisis mums abiem lec mugurā un spaida, loka, krakšķina tā, lai pēcāk mēs justu un nejustu visu ko vajag un ko ne. Bet īsta taizemiešu masāža ir tiešām lieliska! Tad atkal dodamies uz vilciena staciju pārbaudīt, uz kuru pusi tad tie vispār kursē – no pirmā jūnija beidzot varēsim doties, kur vien tīk, un ērtākais variants ir vilciens. Nākamajā ceturtdienā mūsu poļu draugs gan uzaicinājis mūs lielākā izbraucienā pa šo pusi – tas izīrējis auto un nu vajadzīgi ceļabiedri. Tad priekšā gaidāms skaists ceļojums!

Un tā nu pienāk nedēļas beigas. Viesnīciņa pildās cilvēkiem, bet smieklīgi, ka darbinieki sagatavojušies – visi krēsli, galdi un āra mēbeles noņemtas – tā, lai nav, kur apsēsties un pulcēties cilvēkiem. Visi jau zina, ka nedēļas nogales ir skaļākas. Dažreiz gan liekas, ka pret mums kā pret maziem bērniem, bet neko – ārkārtas stāvoklis, kā nekā. Un taizemieši jau ar tiem sodiem ir tādi bargāki. Par smēķēšanu pludmalē, piemēram, uz gadu liek cietumā. Te ar naudassodu vien neizsprukt.

Arī pludmali bauda arvien vairāk cilvēku. Tagad daudzi no Bangkokas šeit brauc tieši uz nogali. Un, tā kā pludmalēs uzstādīti āra krēsli un ēstuvītes piedāvā arī dzērienus, katru dienu var sastapt dzērušus aziātus, un bieži tie piedzeras vēl pirms pusdienlaika un tad nevar nostāvēt un iet jūrā pasēdēt, kamēr šo sievas pieskata, lai tie nenoslīkst.

Satiekam arī Marinu. Tā mums sagatavojusi nelielas dāvaniņas, un tas ir jauki – salasījusi taizemiešu īpašo zilo tēju un sataisījusi mums paciņas. Tā, protams, atkal mums pastāsta visvisādas teorijas gan par vīrusu, gan visu citu. Tas, kas šķiet diezgan loģisks – ka viss šis vīruss ir viena liela uzmanības novēršana. Pasaulē kaut kas notiek, taču, lai pie varas esošie to varētu noslēpt, cilvēki sabiedēti ar vīrusu, ar ko slimo 0.004% no iedzīvotājiem (Taizemes dati). Cilvēks vienkārši nekad nav saskāries ar saslimušo un mirušo skaitļiem, un nu visas publikācijas par jauno vīrusu liek visiem drebēt. Bet Marina saka, ka tagad daudzi runā par to, ka te iesaistītas tieši ASV un Tramps (šoreiz gan pozitīvā gaismā). Ir cilvēki, kas uzskata, ka Tramps mēģina izmainīt to pasaules eliti un visu „ierasto” kārtību, kur bagātie par visu jau izlēmuši, un procesi pasaulē notiek pēc jau ierakstīta scenārija. Un, tieši tāpēc, ka Tramps šo ilgstošo netaisnību, kas, galu galā, no „parastā mirstīgā” tiek slēpta, grib izbeigt, un parādīt pasaulei, kas tad īsti notiek, miljonāru elite cīnās pretī, un cilvēku uzmanība tiek novērta ar šo vīrusu. Jā, tā ir viena no daudzām teorijām. Bet tas, ka viss šis liekas pārāk aizdomīgs, ir fakts.

Tomēr mēs nu baudām piektdienas vakaru, un gatavojamies aktīvai nedēļas nogalei!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar randomiem faktiņiem par Taizemi. Iepriekšējais karalis Bhumibol Adulyadej bija olimpiskais burātājs! Savukārt Taizemes himnu sacerējis vācietis Pīters Feits. 1939. gadā tika aizliegts necelties kājās Taizemes valsts himnas atskaņošanas laikā. Tātad – nestāvēsi, kad skan himna, būs sods!

Taizemes budistu amuleti ir liels bizness. Dārgākais ir “Somdej Wat Rakhang” akmens, ko, atkarībā no tā vecuma, var pārdot pat par 1 miljonu ASV dolāru. Pretēji plaši izplatītam uzskatam, ka visvērtīgākā Taizemes banknote ir 1000 batu banknote, vērtīgākā ir ierobežota izdevuma 500 000 batu (16 000 dolāru) banknote, kas izdota 2000. gadā, lai pieminētu karaļa un karalienes 50. kāzu gadadienu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~130 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19891 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~37 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5267)

Labrīt, saule!

Ceļamies kopā ar saulīti, dodamies peldē, meditējam un tad meklējam busu uz Phetchaburi – blakus esošo provinci, kur arī ir skaistas pludmales un pāris kalni, ko apskatīt. Arī busiņa šoferītis ir priecīgs par to, ka vēl divi pasažieri patukšajā autobusā. Pēc 40 minūšu brauciena un 10 minūšu gājiena gan atklājam, ka šajā provincē visas pludmales ciet vīrusa dēļ. Nu jā – esam laimīgi – mums Hua Hin viss atvērts un viss darbojas! Protams, brauciens nav gluži veltīgs. Apskatām vēl dažas vietiņas un iepērkam dārzeņus vairumtirdzniecības bāzē, kur var atrast daudz labu, lētu lietiņu. Tagad ņemam visu, kas nekad nav nogaršots – un esam atraduši tādus augļus, ko pat nosaukt nevaram! Veikalā, protams, esam tikuši, kamēr priekšā stāvošajai tantei uzrādās 38.5 grādu temperatūra. Tai jāpaliek ārā.

Atgriežamies Hua Hin un turpinām iesāktos darbus. Šonedēļ pabeigsim TEFL eksāmenus, un tad jau vien būs jāgaida rezultāti. Tiekamies ar tiem pašiem ārzemniekiem. Sevišķi interesants ir itāļu kungs, kas katru dienu jūrā nāk peldēt vienā laikā, un peldas tas savas divas stundas neizlienot no ūdens. Tas smaidīgs saka: šādu jūru! Mums taču tik silts nekad nav! Tiekamies arī ar vietējiem, kas mūs jau pazīst, lai arī angliski nerunā. Beidzot arī mēs esam iemācījušies, kā tad pateikt „sveiki” un „paldies”. Nedaudz jau kauns – citās zemēs šīs frāzes apgūstam pirmajās dienās, bet Taizemē kaut kā esam paslinkojuši.

Nākamajā dienā pēc kārtējo darbiņu pabeigšanas ejam uz motorolleru īres vietu. Patiesībā, te neskaitāmas vietiņas iepirkušas motorollerus un tad izīrē tos par 5 eiro dienā. Tas ir diezgan izdevīgi, ņemot vērā to, ka velosipēds maksā 2 eiro, un degviela te nebūt nav dārga. Šoreiz braucamos ņemam no citas tantes, un tā neprasa ne drošības naudu, ne īsti formu aizpildīt. Vien nofotografē pasi un – aidā! Dodamies uz blakus pilsētiņu 30 km attālumā. Šoreiz ceļu esam sākuši vienos pēcpusdienā (jo, tā kā rolleri izīrējam uz 24h, tad vēl nākamajā dienā ceram kārtīgi pabraukāties), un saulīte pamatīgi cepina. Tomēr pavisam drīz sasniedzam milzīgu tempļu kompleksu. Jā, lai arī pie tempļiem Google Maps norādīts, ka tie uz laiku ir slēgti, visos ieiet ir iespējams. Un tā Taizeme jau ar tempļiem nebeidz pārsteigt. Tiklīdz jau domājam – jā nu tiešām redzēts skaistākais templis šajā zemē, pienāk nākamā diena un atrodam jaunu templi..

Turpinām ceļu līdz pat Pran Buri pludmalei un gar to. Pati Pran Buri pilsētiņa ir mājvieta galvenajam apgabala ūdens resursam, un tā arī nosaukta pēc Pran upes, kas tek tai cauri. ‘Paknam’ nozīmē upes grīva un ‘Buri’ nozīmē pilsēta. Un tā vairs nav nesteidzīgs piekrastes ciemats, kas reiz bija, bet jau mājvieta vairākiem pasaules klases kūrortiem.

Savukārt pludmalē ir daži, kas mēģina apgūt kādu ūdenssportu, bet neviena peldētāja. Arī pakalnos, kas turpat pie pludmales aplaimo ar brīnumskaistu skatu, nav iespējams pastaigāties, jo tagad taču visi parki slēgti. Apbraukājam vēl pāris tempļus, pie dažiem padalot izsalkušajiem zvēriem gardumus. Jā, mums jau daudz to suņudraugu visās vietās, tāpēc neaizmirstam paņemt līdzi tiem kādu gardumu. Un visbeidzot nokļūstam patiešām brīnumainā tempļu kompleksā – un tas ir apbrīnojams tieši to panorāmas skatu dēļ! Visa ieleja mums zem kājām! Un turpat dzirdamas pāvu un citu putnu dziesmas. Tieši šajos brīžos vienkārši apstājamies un sajūtam to mirkli. Pasaule ir tik skaista! Un ir tikai 365 dienas gadā (366 labākajā gadījuma), lai to skaistumu iepazītu! Tāpēc ik mirkli jācenšas ieraudzīt it viss, kas ir apkārt, un nevajadzētu iegrimt tālās domās, kam maz kāda nozīme. Mēs taču dzīvi gribam dzīvot, nevis domāt par to, vai ne?

Atpakaļceļu uz Hua Hin atrodam mazākos ceļos un, protams, līdz ar to arī iepazīstam mazākus ciemus un citas ainavas. Virs galvām savelkas arī lieli lietus mākoņi, un šķiet – drīz samirksim. Bet viss tā arī pazūd neatnācis. Jā, pie karstuma vienkārši nākas pierast. Pievakarē satiksme palielinās, tāpēc pirms tumsas iestāšanās prātīgāk jau būt atpakaļ. Mēs vēl lielveikalā iegādājamies elektrisko odu atbaidīšanas līdzekli, ko sprauž rozetē, cerot, ka tas kaut kā palīdzēs. Šajā laikā mazie knišļi un citi negantnieki ļoti savairojušies, un nav iespējams pagulēt. Un ieejam arī vīna veikalā, lai pārliecinātos, ka šajā zemē tiešām nav iespējams atrast vīnu pieejamās cenās.

Vakaru atkal noslēdzam agri, jo nākamajā dienā izbrauksim citas Taizemes puses. Un, tā kā pēc tumsas tāpat neko lādzīgu pasākt nevar (pietam, te pēc deistiem ielās atrasties aizliegts), agrāk var iet gulēt un tad celties pirms saullēkta – diena šķiet tik ļoti garāka!

Nu gan vairs neesam vienīgie, kas iet peldēties, lai saulītes parādīšanos sagaidītu tajā siltajā vannā. Bet tad jau sēžamies uz saviem braucamajiem un dodamies ceļā. Šoreiz pāri kalniem uz vairākiem tempļiem un arī Pran Buri dambi, kas uzcelts apkārt lielam ezeram. Jā, pat viena reģiona ietvaros iespējams tik daudz apskatīt! Esam izbraukuši cauri koši zaļiem rīsu laukiem, pinkainiem kalniem, banānu un papaiju audzēm, un gar saules izrotātiem ūdens baseiniem. Visur apkārt arī lielas, glaunas villas un krievu tūristi. Tiem arī visa šī vīrusa padarīšana nav nekāds šķērslis.

Un tāpat ir arī ar citām tautībām. Sestdienā tiekamies gan ar ķīniešiem, gan poļiem, gan amerikāni un francūzi, lai kopīgi atzīmētu šo nedēļu pirms lielajām pārmaiņām, pirms lielās atvēršanās. Arī ziņās parādās – iepriekšējais Taizemes premjers saka, ka šāda valsts slēgšana galīgi nav bijis pareizais lēmums cīņā ar vīrusu. Tā kā Taizeme jau iepriekš tikusi galā ar putnu gripu un SARS, tai bija zināmas metodes, kā efektīvi cīnīties ar vīrusu izplatību bez šiem drastiskajiem mēriem, kas sagrāvuši valsts ekonomisku un cilvēkus burtiski izputinājuši. Bijušais valsts premjers saka, ka pasaulē neviens īsti nesaprot, ko dara. Bet ko nu vairs.. Cerams, ka nākotnē visi atkal neizdomās slēgt savas zemes vīrusu un citu saslimšanu dēļ.

Nacionālos parkus gan Taizemē tomēr turēs ciet vēl pāris mēnešus. Bet šoreiz ne vīrusa dēļ, bet gan tāpēc, ka vietējie pamanījuši, kā daba ir atdzīvojusies, kā dzīvnieki parkos aktivizējušies. Un tieši tāpēc tie vēlas paturēt šo neskarto dabu neskartu nedaudz ilgāk. Un tagad tiek domāts arī par to, ka ik gadu uz mēnesi visi parki tiks slēgti, lai daba atpūšas no tā nevīžīgā tūrista. Jā – tā ir šīs visas noslēgšanās pozitīvā puse.

Mēs turpinām baudīt vasaru. Lai arī laika ziņās rāda, ka ir lietavas, tās kaut kā nekad neatnāk. Pērkam augļus un priecājamies. Bijām lasījuši, ka Taizemē tūrists var saņemt atpakaļ pievienotās vērtības nodokli, bet tad izstudējam, ka to saņemt iespējams tikai iepērkoties veikalos, pie kuriem ir zīme, kur norādīts, ka tas tiešām ir iespējams. Bet Taizemē jau ir lēti. Tagad gan tikai katru otro dienu ejam pusdienās ārpus viesnīciņas, un tad mūsu tantes brīnās – jūs gan daudz ēdat. Bet ēdam ne tikai mēs. Mūs jau privatizējis ir kaķis, kas katru rītu sagaida pie durvīm ar skaļu „mjau – gribu ēst”, pie mums dzīvo mazie gekoni, kas visu nakti čabinās pa maisiņiem. Kādu nakti Arču pārbiedē arī kādi klusi soļi, bet, tā kā mums šis koka namiņš ir ļoti akustisks, vien liekas, ka kāds staigā istabā. Visdrīzāk tie ir mērkaķi uz jumta.

Bet pats vakars ir pārsteidzoši interesants. Sākumā parunājam ar ķīniešu pāri. Tie stāsta daudz interesantu lietu un piereģistrē mūs arī ķīniešu populārajā saziņas laukā WeChat. Nu jau varam sākt meklēt darbiņu. Bet pārsteidzošākais, ko no ķīniešiem uzzinām, ir tas, ka tie gatavo savu ēdienu istabiņā ar tējkannas palīdzību. Un tie gatavo nevis roltonus kā mēs, bet gan zivi, gaļu un zupas. Jā! Tie pamāca, ka tējkanna vienkārši jāpiepilda ar ūdeni, tad nopirktā zivs jāiztīra no iekšām un jābāž tajā pašā tējkannā ar garšvielām. Tad jāvāra, jāatstāj uz pāris minūtēm, un tad atkal jāieslēdz tējkanna. Un zivs gatava! Jā, ko tādu mēs dzirdam pirmo reizi, un tas mūs tiešām nošokē. Sakām, ka tieši tāpēc jau ķīnieši ir skaitāmi miljardos, kamēr latvieši vien nepilni divi miljoni. Tomēr ķīnieši tiešām daudz domā arī par veselību. Kā mūsu jaunie draugi māk paskaidrot – Ķīnā vietējie vienmēr dzer siltu ūdeni, nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, ēd daudz svaigu dārzeņu, jo tie zina – ķermenis ir katra templis. Tas ir vienīgais, kas cilvēkam patiešām pieder, tāpēc par to jārūpējas īpaši.

Tad sarodas citi viesi. Interesants ir amerikāņu vīrs Šermans, kas dienējis jūras spēkos. Tas arī savos 60 gados ir pavisam brašs, paņēmis līdzi ģitāru un tik dzied. Sākumā jau forši, bet pēc trīs stundām visi sāk nedaudz ausīties – gribētos jau arī parunāties, ne tikai klausīties dzīvo mūziku. Pietam, Šermanam dziedāšana galīgi nepadodas, bet tas nevienu netraucē – te nevienam nekādu kompleksu! Ar Mareku uzraujam deju, pievienojas divi poļu jaunieši, taizemiešu meitene un divi ukraiņi. Ukraiņi te bija arī pagājušo nedēļu un atgriezušies tikai tāpēc, ka te viņiem patikusi atmosfēra. Un šīs ballītes, protams.

Bet, tā kā policijas reidi sākas desmitos, visiem, kas viesnīcā nepaliek, jādodas atpakaļ uz savu apmešanās vietu. Interesantākais gan, ka jādodas prom tikai francūzim un amerikānim, jo pārējie uz šo nakti istabiņas pierezervējuši kompleksā – nu tā, lai var svinēt līdz rītam! Francūzis knapi paspēj sasniegt savu dzīvokli, kamēr amerikānis no viskija galīgi apreibis, to sēdinām pie motocikla braucēja, cerot, ka vīrs nokļūs mājās sveiks un vesels. Nākamajā dienā izrādās, ka Šermans uz vēl vienu ballīti paspējis!

Pirms desmitiem pārvācamies no āra terases uz vienu no istabiņām, jo ārā atrasties nevar – policija var apcietināt par socializēšanos. Un tas jau atkal absurdi. Tirgū visi plecu pie pleca, bet vairāk par 5 cilvēkiem kopā nedrīkst svinēt pēc plkst. 10 vakarā.

Nākamo dienu sagaidām ar lieliskām ziņām. Atvērušies ne tikai lielveikali, bet atsākusies vilcienu satiksme. Tomēr ātri vien izstudējam informāciju, un rakstīts, ka Čangmajā iebraukušos ārzemniekus tāpat liek 14 dienu karantīnā. Tas vairs neattiecas uz vietējiem, bet uz mums gan vēl. Starptautiskie lidojumi (ielidošana) apturēta līdz 30 .jūnijam. Tomēr mēs te esam tiešām laimīgi. Tā kā Hua Hina ir tik tūristiska, te nekas īsti tā arī neaizvērās, un vienmēr atradās, ko darīt. Līcis ir neaprakstāmi burvīgs un viss mūs vairāk kā apmierina. Tieši tāpat, kā ikvienu dienu – priecājamies par to, kas esam un kur esam!

Esam iesnieguši arī pēdējos rakstu darbus TEFL vērtētājiem un pēc nedēļas būs atbilde – vēl kas jālabo vai sertifikāts rokā. Arī piektā ceļojumu grāmatiņa tūliņ dosies uz tipogrāfiju. Nu vien jāgaida, kad Eiropa atvērs robežas. Kā vairāki stāsta, tiem visu laiku pierezervētos lidojumus uz Eiropu atceļ. Neko darīt – šoreiz vienkārši jāgaida.

Svētdienā baudām saulīti pludmalē. Ūdens ir neticami dzidrs, pludmalē atvērušies bāriņi, izliktas saules gultas. Mēs gan mierīgi pagulšņāt nevaram, jo kaut kā visi tie vientuļākie nāk aprunāties tieši ar mums. Šoreiz tas ir kāds amerikānis, kas ar vīru nu dzīvo Beļģijā. Abi vīrieši arī daudz kur ceļojuši, bet nu Roberts Taizemē ir viens. Tas saka, ka gaida lidojumus, tomēr priecājas, ka nokļuvis tieši Hua Hinā. Mūsu jaunais draugs stāsta, ka Beļģijā jau nav tik traki, vien tā statistika ir šausmīga. Bet tās tāpēc, ka oficiāli teikts – ja kāds aprūpes namā esošais miris un testēts ar šo jauno vīrusu, tā nāves gadījums jāskaita kā vīruss, neatkarīgi no tā, ka tas varētu būt bijis diabēts vai kāda sirds saslimšana. Tā jau tagad saka – kādu notriec mašīna, bet galu galā nāves cēlonis ir vīruss. Tik pārspīlēta ir šī situācija. Tomēr Roberts uzskata, ka biznesiem vajadzēja ilgāk palikt slēgtiem, jo taču slimība apkārt. Bet te gan jāatgādina, ka apkārt ir arī gripa, trakumsērga un viss cits. Ceļu satiksmes negadījumos dienas laikā mirst simtiem cilvēku, bet tāpēc jau nevienam neaizliedz braukt.

Tomēr nobeigsim uz pozitīvas nots – ar katru dienu viss paliek arvien skaidrāks!

**

Šo dienu atklājums. Un šoreiz – tādi randomi faktiņi par Taizemi. Taizemē dzīvo apmēram 10 000 amerikāņu, kamēr Amerikā dzīvo 300 000 taizemiešu. Apvienotajā Karalistē ir aptuveni 30 000 taizemiešu. Tomēr Šveicē ir visvairāk Taizemes emigrantu uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm. Tiek uzskatīts, ka taizemiešus Šveice piesaista ar to, ka Taizemes bijušais karalis Bhumibol Adulyadej savu bērnību bieži pavadīja šajā valstī. Jā, savukārt pašu Taizemi katru gadu apmeklē apmēram 30 miljoni tūristu. Vismaz līdz šim.

*

Iztērētie līdzekļi: ~120 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19761 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~28 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5230)

Turpinām ar Taizemi!

Jā, te ir forši. Baudām sauli, jūru. Barojam kaķi, kas jau zina, kurā istabā dzīvojam, suņus, bruņurupučus, ķirzakas un arī odus. Bet galvenokārt gatavoju pārsteigumu Arčam viņa lielajā dienā.

Un lielā diena klāt! Mani modina putni, un es modinu Arču jau ar kūku un svecītēm, dažas no kurām paspēj nopūst mūsu pie sienas nepārtraukti darbojošais ventilators. Un tad laiks peldei saullēktā! Un šodien ir pavisam īpašs skats – vienā jūras pusē ceļas saule, kamēr otrā vēl debesīs pilnmēness. Protams, pelde ir brīnumskaista – ūdens ir mierīgs un tik dzidrs, ka var redzēt visus kustonīšus jūras dibenā! Kāds plaukstas lieluma krabis sāk man dzīties pat pakaļ, kad to izsekoju, lai uzzinātu, kurp tas dodas. Šodien gan krastā beidzot atrodam arī medūzas. Un ne tikai vienu, bet veselas piecas. Skaidrs, ka drīz peldēšanās prieki beigsies. Bet arvien jau samazinās arī tie ierobežojumi, līdz ar to vēl joprojām ceram uz ceļošanu tālāk.

Brokastis ieturam gardajā budistu ēstuvē, un tad Arča dāvanā saņem ilgi gribēto aukstuma somu ar kārtīgu dzērienu un ēdienu izvēli. Un tad – ja jau soma ir, tad jādodas dabā! Arču gaida pārsteigums, kad ārā stāv divi motorolleri – dosimies ceļā! Šī diena paredzēta Prachup Khiri Khan pilsētiņai, kuras vārdā nosaukts viss reģions. Un tā atrodas 100 km attālumā. Jā, brauciens ir tāls, bet Taizemē taču daba ik uz soļa ir brīnumskaista!

Arča ar prieku sēstas uz moča, un uzsākam savu 2 stundu ilgo ceļu. Protams, Taizemē jābūt uzmanīgam ar to satiksmi, jo vietējie te brauc kā pagadās – tad pa vienvirziena ielu pretim traucas motociklisti, tad pie 40 km/h ātruma ierobežojuma zīmes uz 120km/h mums garām panesas smagās mašīnas. Protams, mēs jau ievērojam tos noteikumus, jo – ja policisti kādu izdomās stādināt – tie būs „baltie”, kas šajā grūtajā laikā kādu banknoti arī varēs iedot.

Braucam arvien tālāk no tūristiskās Hua Hin. Vairāk iekšā džungļos. Ceļmalās vietējie tirgo duriānus, mango, arbūzus un ananasus par daudz zemākām cenām, kā iepriekš bijām redzējuši. Apkārt paveras plašas ielejas un fonā parādās pavisam interesantu formu kalni. Jau pats brauciens ir pasakains! Un arī pilsētiņa ir neticami skaista. Tās līcī izaugušas salas un kalnu virsotnēs spīd zeltaini tempļi. Ak, šeit varētu palikt! Te gan daudz mazāk dzīvības kā Hua Hin. Vien retais ir ielās, un arī likumsargi paskaidro, ka visi nacionālie parki, visas kalnu virsotnes un dabas objekti slēgti līdz pat jūnijam. Tomēr var uziet uz mola, kas iestiepjas līcī, no kura desmitiem zivis velk ārā zvejnieki savos tīklos, un var ieiet tempļos, kas skaitās slēgti, bet neviens ārā nedzen.

Mērkaķu templis ir īstais izaicinājums. Uz to kalnā augšā ved gandrīz 400 stāvi pakāpieni, kas mūs šajā karstumā kārtīgi nokausē. Un kādā trepju posmā sasēdušies desmitiem mērkaķu. Ar tiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo mērkaķis jebkurā brīdī var izdomāt paķert somu un vēl iekost, to nedabūjis. Mēs kā aizsargu izmantojam ķiveres, tās turot gluži kā vairogu. Un tā arī izdodas tikt augša templī, kur mūs sagaida pārsteigts mūks. Te paveras skats uz visu pilsētiņu, un nespējam vien noticēt savām acīm. Tāds skaistums tik skaistā dienā!

Sasniedzam vēl divus tempļus, un tad dodamies uz tuvējiem kalniem meklēt, kurš tad no tiem būs vaļā. Visas ieejas gan norobežotas, bet tāpat laiku pavadīt dabā ir aizraujoši! Apsēžamies, izbaudām pikniku pie šīm brīnišķīgajiem skatiem, un dodamies atpakaļ uz Hua Hin pa mazākiem ceļiem. Cauri ciemiem braucot redzam, kā tad dzīvo „īstie” vietējie. Tur, kur patiešām nav tūrista, kur cilvēki smaida, sveic un brīnās par neparastās ādas krāsas iebraucēju. Mums gan tā krāsa pārvēršas tumšajā – visu dienu ar rolleri braucot apkārt pat saules aizsargkrēms nespēj mūs pasargāt. Tomēr mūsu pārbrauciens atspēko visu – gan karstumu, gan sarežģīto satiksmi, gan tālās distances. Ir tik lieliski!

Motorolleri iespējams noīrēt par 5 eiro dienā, un mūsu 240 km garajā pārbraucienā divas reizes piepildām bāku par 4 eiro kopā. Vai nav vienreizīgi? Braucamie gan jāatdod atpakaļ, un tieši pirms tam paspējam iemesties jūrā, ko saulīte pa dienu sakarsējusi padzisušas zupas temperatūrā. Jā, jūrā karstāk kā plus 35 grādos ārā! Un, gluži kā par godu Arča svētkiem, tepat apkārt uz dēļiem pa viļņiem lēkā simtiem kaitotāju krāsainām burām – kā salūts Taizemes stilā!

Nodevuši motociklus atgriežamies viesnīciņā, kur uz mūsu istabiņas durvīm uzkarināts maisiņš. Dāvana Arčam no Mareka – iekšā svecītes, alus un kartiņa. Tik jauki! Arču apdāvinu arī ar citiem nepieciešamiem nieciņiem un dienu noslēdzam indiešu restorānā, atminoties tās citādās garšas. Protams, vakars noslēdzas ar zvaniem mīļajiem. Nu skaista šī dieniņa! Un pienācis ir ļoti skaists vecums – paši labākie gadi! Gadi, kad kabatas pilnas pasaules gudrību un beidzot ir arī zināšanas par to, kā visu likt lietā! Pienākuši gadi, kad vairs nav svarīgi, ko domā citi, un nav bailes kļūdīties, nav bail spert soli nezināmajā. Kaulos ir spēks un sirds ir pilna mīlestības – un ar to visa pasaule taču vaļā! Paldies visiem mīļajiem sveicējiem!

Nākamajā dienā esam atpakaļ savā Hua Hinas dzīvē. Turpinu darbu ar piektās grāmatas maketu, turpinām atkārtot TEFL kursu, lai nākamajā nedēļā liktu eksāmenus. Un tad, protams, tiekamies arī ar Mareku. Šodien esam ielūgti pie vēl diviem poļu puišiem, kas nu īrē māju kopā ar taizemiešu ģimeni no Norvēģijas. Līdz tiem ir stundas gājiens, un ar Mareku tas paiet ātri. Tā nokļūstam milzīgā mājā, kas no ārpuses ir diezgan necila, kamēr iekšā ir tiešām ļoti skaisti. Poļu puiši gan vēl joprojām mierina sevi ar to, ka māja ir tās samaksas vērta. Lai arī 250 eiro mēnesī no cilvēka nešķiet daudz, Taizemē par šādu naudiņu var noīrēt veselu māju, ne tikai istabu, pietam pie pašas pludmales. Bet, ja jau taizemieši, kas pelna Norvēģijā, vēlējās kārtīgu luksus, poļu puiši, kas ar taizemiešiem sadraudzējās, arī piekrituši. Mēs gan esam apmierināti ar savu viesnīcas istabiņu, un pludmali minūtes gājiena attālumā.

Vakaru pavadām spēlējot interesantas spēles, bet viss beidzas pirms deviņiem, jo mums vēl jāpaspēj aiziet atpakaļ pirms sākušies nakts reidi. Un vakaru noslēdzam mūsu namiņā. Šoreiz pievienojas arī ķīniešu puisis, kas knapā angļu valodā māk izstāstīt, kur dzīvo un kā tad tam Ķīnā patīk. Tas rāda arī bildes no savas dzimtās vietas. Jā, Ķīna ir tiešām skaistuma pārbagāta zeme!

Un tad klāt pirmdiena! Nomainām bruņurupučiem ūdeni, kamēr citi tūristi stāsta, ka izstudējuši to, ka šiem bruņurupučiem, kas te turēti netīrās bļodās, patiesībā, nepieciešams tekošs ūdens, citādi tiem piemetas briesmīgas slimības. Un tā jau cenšamies kā nabaga radības glābt, kamēr citi vien nosaka: tā taču Taizeme. Pirmdiena ir arī tā diena, kad uz 100% noliekam TEFL kursa testu, un nu atliek vien izpildīt un iesniegt rakstu darbus. Šī nedēļa būs tā, kad pabeigsim visus darbiņus. Un tad vien jāaizbrauc ciemos uz Latviju un jāsāk darboties eksotiskajās zemēs!

Protams, arī Taizemē arvien sākas atvieglojumi. Bet, izpētot tos ciparus, kas stāv aiz vīrusa, viss sāk šķist pārāk aizdomīgi. Taizemē saslimušo skaits no 70 miljoniem ir 3015, kas ir apmēram 0.004% no visa iedzīvotāju skaita. Ar korona vīrusu slimo daudz mazāk kā ar citām slimībām. Un ne tikai Taizemē, bet visā pasaulē. Kā jau daudzi saka – nevis vīruss ir tas, kas rada paniku, bet mediji. Mums šī panika ir pagājusi garām – ne brīdi neesam jutušies kā apdraudēti. Vien nedaudz žēl, ka notiek šādas politiskās spēles, kamēr cieš tie nabadzīgākie. Tomēr ar gaišu skatu nākotnē – tikai uz priekšu!

**

Šo dienu atklājums. Šoreiz paturpināsim ar skumjākiem faktiem par mūsu atrašanas vietu. 2004. gada cunami, ko izraisīja Indijas okeāna zemestrīce, gāja bojā aptuveni 8000 taizemiešu. Aptuveni 1500 Taizemes bērnu zaudēja vecākus dabas katastrofas dēļ. Gaisa piesārņojuma līmenis arī ir liela problēma. Bangkokā tas ir tik augsts, ka aptuveni 20% galvaspilsētas policijas spēku ir kāda veida plaušu slimība. Policisti nēsā maskas (to viņi darīja arī pirms visa vīrusa padarīšanas), un iecirkņi ir aprīkoti ar skābekļa tvertnēm gadījumam, ja kādam virsniekam strauji paliek slikti. Šogad gan gaisa piesārņojuma rekordu pārsita Taizemes otra lielākā pilsēta Chaing Mai, kas tika atzīta par piesārņotāko pasaulē!

Reiz Taizemē dzīvoja vairāk nekā 100 000 ziloņu. Nu palikuši vien apmēram 5000, un savvaļā dzīvo mazāk nekā puse no tiem. Lielākā daļa ziloņu tie mocīti tūristu izklaidēs, tāpēc ļoti, ļoti svarīgi atcerēties, ka „dzīvnieku tūrisms” ir kas tāds, no kā jāizvairās. Vietējie burtiski medī ziloņus, lai pēcāk tos ieslodzītu un nopelnītu no tiem tūristiem, kas vēlas izjādi vai bildi. Zilonis ir piesiets īsā striķītī un sists ar koku, kad tūrists tam uzkāpis, lai dzīvnieks ietu pareizajā virzienā. Ziloņu mazgāšana Taizemē arī ir bēdīga. Ar ziloni ezerā iet lielas cilvēku grupas, bet, kā izmisušais dzīvnieks mēģina izbēgt, tas arī saņem kārtīgu sitienu. Nu nav zvēri paredzēti mūsu izklaidei – to saprot katrs īsts ceļotājs.

Lai arī vairāk kā 90% nācijas skaitās budisti, tie ļoti strikti pie budisma likumiem nepieturas. Bieži iedzer, brauc reibumā. Un lauku rajonos tie rīko gaiļu cīņas un bifeļu cīņas.

Bet kāda vērtīga lieta ir tā, ka Taizemē joprojām var saņemt nāvessodu par narkotiku kontrabandu un slepkavību. Nāvessoda izpilde tiek veikta ar nāvējošu injekciju.

*

Iztērētie līdzekļi: ~120 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19641 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~37 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5202)

Un tā pienāk trešais maijs.

Diena, kad Taizeme oficiāli atveras. Jā, apkārt tāda svētku sajūta, un ne velti – šodien taču arī alkoholu var nopirkt! Mēs gan ar poli esam sarunājuši doties īstā ekskursijā. Augšā esam ar saullēktu, pussešos, un sešos vērojam no jūras paceļamies sauli. No rītiem ūdens ir īpaši dzidrs, tāpēc nebaidāmies tajā peldēties, par spīti visām iespējamajām medūzām. Tad sēžamies vietējā busiņā un dodamies uz Pērtiķu templi, 8 km attālumā. Uz to iepriekš bijām soļojuši kājām, bet šoreiz esam nolēmuši ceļu uzsākt no tā, lai dotos vēl tālāk uz dienvidiem.

Rīts ir labākais laiks tādām garām pastaigām. Tieši ap septiņiem krastmalā ir daudzi atpūtnieki, kas pa dienas vidu atgriežas kondicionētajās telpās, lai izbēgtu no svelmes. Desmit kilometrus ejam gar jūras krastu, un laiks paskrien nemanot. Mareks ir interesants ceļotājs. Daudz runājam par to, kas tad īsti „normāls” skaitās ASV un Kanādā. 57 gadus vecais vīrs saka, ka tur visi domā – viņš ir miljonārs, tikai tāpēc, ka Mareks atļaujas ceļot visapkārt pasaulei. Jā, arī mums bieži tiek prasīts, kur tad ņemam līdzekļus. Bet, lai patiesi izbaudītu citas valstis un citas kultūras, nemaz tik daudz nevajag. Pārdrošākie ceļotāji bieži vien nāk no Krievijas – tie ceļo ar burtiski pāris rubļiem, un tāpat izbauda daudz vairāk kā parasts tūrists, kas visus savus iekrājumus ziedo īsam ceļojumam. Protams, viss atkarīgs arī no tā komforta līmeņa, kas katram prātā. Bet jāatceras, ka komfortu var novērtēt, bet tam noteikti nevajadzētu dzīvē būt noteicošajam. Ar to var, un bez tā – arī.

Tā sasniedzam Alu templi, par ko paši nebijām dzirdējuši. Turpat ir kārtējais rietumnieks ar savu taizemiešu dāmu. Te tādu pārīšu daudz. Vīrs no Nīderlandes uzreiz parāda vietu, kur izgūlusies liela ķirzaka. Nedaudz aprunājamies, un vīrs arī piekrīt – esam laimīgi būt Taizemē. Sevišķi Hua Hinā, kur nekas tā arī īsti neapstājās, pietam, pludmale ir lieliska. Vīram gan žēl, ka nevar alu nopirkt, un te nu mēs mākam paskaidrot, ka no šodienas jau var! Sasmejamies par to, kā vīrs atplaukst smaidā. Jā, šodien esam kādu tiešām iepriecinājuši.

Templī, kas it kā skaitās slēgts, kārtīgi izstaigājam pa visām trepēm, sasniedzam visas statujas, un saņemam arī dažus gardumus no mūkiem. Jā, budistu mūki no rītiem dodas ielās, lai saņemtu ziedojumus no vietējiem, un tad pretim tos svētī. Pēcāk savos tempļos tie padalās arī ar tūristiem. Sevišķi tagad, kad esam vieni no retajiem tempļa apmeklētājiem. Alu templis ir tiešām skaists, tāpat kā visas budistu svētvietas Taizemē.

Pie šī alu tempļa atrodas pavisam neliela pludmale, kur nokļūstam pārrāpjoties pāri klintīm. Jā, nedaudz ekstrēmas kāpelēšanas un viss izdodas. Esam nokļuvuši vienā no skaistākajām pludmalēm šeit! Un beidzot var atvēsināties! Jau vienpadsmitos temperatūra ir ap plus 35 grādiem, un kļūst grūtāk staigāt, jo ir taču nenormāli sutīgs! Bet atpakaļ arī kaut kā jātiek. Sākumā gan mēģinām tikt vēl pāri kādam kalnam, bet, tā kā šeit daudzi īpašumi pieder pašam karalim, liela daļa zemes ir privatizēta, un ne visu iespējams sasniegt kājām. Tomēr tajās pamestākajās vietiņās atrodam gan pāvus, gan milzīgākas ķirzakas. Nedaudz vairāk tās savvaļas dzīves!

Tā nu griežamies atpakaļ un dodamies gar lielceļu. Tā malā atrodas skaists skulptūru parks, kur mūs gan neielaiž, jo tas vēl joprojām ciet. Toties beidzot piestājam pie kioskiņa un oficiāli nopērkam alus pudeli, lai veldzētu slāpes. Nu re – atgriez cilvēkam brīvību un uzreiz tāds prieks!

Ir vietas, kur vietējiem par kuponiem vēl joprojām dala paciņas, jo ārkārtas stāvoklis taču pagarināts. Tomēr, lai arī daudzām vietām un lietām jābūt atvērtām, mēs vēl tos galvenos apskates objektus nevaram sasniegt, varbūt tiem nepieciešams vairāk laika. Nogājuši savu 25. kilometru kāpjam busiņā, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu, kur mūsu poļu draugam jānovada pāris angļu valodas stundas internetā. Un ir tikai divi pēcpusdienā! Mēs dienu noslēdzam ar saulrieta vērošanu pie jūras. Pats rīts un pats vakars ir skaistākais laiks, kad te būt. Tās krāsas!

No viesnīciņas izvākušies gandrīz visi, nav ne francūža, ne poļu jauniešu, ne ukraiņu. Esam mēs ar Mareku un vēl kādu pavecāku vīru no Francijas. Vēl gaidām pilnīgu satiksmes atjaunošanos. Valdība ar saviem pārsteidzīgajiem lēmumiem mums arī nebūt nepalīdz. Tad tie saka, ka viss tiks atjaunots, tad atkal paziņo, ka visi, kas mainīs savu provinci, automātiski tiks ielikti divu nedēļu karantīnā, kas jāpavada īpašos, tam domātos hoteļos. Bet pēdējās ziņas gan saka, ka arī starptautiskie reizi atsāksies. Un tos arī gaidām.

Tikmēr laikapstākļi mūs lutina arī lietus sezonā. Kā mūsu poļu draugs saka, te jau tā lietus sezona nebūt nav tāda, kā iedomājamies. Nelīst jau nepārtraukti! Vien tas sutīgums ir tas nepanesamākais – vasaras mēnešos mitruma līmenis gaisā ir tiešām augsts. Interesanti gan, ka vietējiem, tāpat kā mūsu malaiziešu draugiem, tieši tas mitrums patīk. Tie saka, ka karstums bez mitruma ir nepanesams, kamēr mēs domājam otrādi. Nu nav taču ērti visu laiku staigāt nosvīdušam, bet nekas cits jau neatliek! Un tad jau arvien vairāk paliek arī odu, no kā grūti izvairīties. Bet tas viss pieder pie lietas.

Nākamā ir mūsu divu gadu kāzu gadadiena. Ierobežojumu dēļ īsti vēl nezinām, kas ir atļauts un kas ne, tāpēc dienu pavadām veselīgā pastaigā. Sagaidām saullēktu, peldoties siltajā jūrā, un tad uzsākam 15 km gājienu gar krastmalu uz nākamo štatu. Jā, Hua Hina atrodas šī reģiona ziemeļu daļā, un nākamais sasniedzams pat kājām! Un tie rīti ir tiešām pasakaini – apkārt kluss un mierīgs, jūra šūpo dažas vientuļas laivas. Un tā nu pagājis vēl viens gads. Arvien esam kopā, dienu no dienas, plecu pie pleca. Pavisam neparasts ir mūsu ceļš šajā košajā pasaulē, un ar katru dienu tas mūs arvien vairāk satuvina. Viens bez otra mēs nespētu tik tālu iet, un nespētu izsapņoto piepildīt. Bet nu – viss liekas ar roku sasniedzams. Nav nepiepildāmu ieceru, nav neīstenojamu plānu. Mēs esam viens otram te un tagad, un arvien – lai kopā ik dienu izdzīvotu tā, ka labāk vairs nav iespējams!

Un tā kājām sasniedzam nākamo provinci, kur, patiesībā, alkohola ierobežojumi vēl spēkā. Sākumā nezinām, vai atpakaļ pa ceļu tiksim, jo nezinām, kādas tad īsti ir tās kontroles, bet dažādībai tāpat ņemam lielceļu. Tad jāiet cauri tuneļiem, tad gar šosejas malu, līdz sasniedzam mūsu provinci. Nu re – kādi vēl robežpunkti! Te mūs noķer vietējais busiņš, ar ko arī tad dodamies atpakaļ uz Hua Hinu. Smieklīgākais, ka busiņā atzīmētas sēdvietas – tikai katrā otrajā drīkst sēdēt, bet vai kāds to ievēro? Busiņš piebāzts tā, ka kājās stāvošajiem vairs nav vietas, un turpmākajos divos kontrolpunktos to vienkārši ignorē. Jā, vienā pieturā temperatūru mēra visiem šoferiem, kamēr kādā citā mēra temperatūru izredzētajiem. Bet ne pārbāzta busiņa pasažieriem.

Tā nu esam atpakaļ Hua Hinā un skaidri zinām, ka nav vairs tā provinču šķērsošana sarežģīta. Esam atraduši arī lielisku budistu ēstuvi, kur palutinām sevi ar eksotiskām svētku pusdienām. Budisti ir veģetārieši, un tie savā virtuvē patiešām māk izpausties. Tādus ēdienus nekur citur neatrast, tāpēc vienmēr izvēlamies budistu vietiņas. Pietam zinām, ka nākamajā dienā ir budistu svētki, tāpēc nebūs iespējams iegādāties alkoholu. Smieklīgākais tas, ka pēc vakardienas alkohola aizlieguma atcelšanas daudzi veikali pilnībā iztukšoti. Ziņās publicētajos video redzams, ka vietējie kā traki izķer visu grādīgo, kas veikala plauktos pieejams. Gluži kā ASV tajās Melnajās Piektdienās. Nu ja – taizemieši šoreiz noteikti ņem tik daudz, lai vairs neaprūktos, ja nu valdība vēlreiz paziņo par šādu aizliegumu, jo tas ir viņu spēkos. Protams, likumsargi sašutuši, ka līdz ar alkohola pārdošanas atsākšanu daudzi pārkāpj aizliegumu un no 10 vakarā līdz 4 rītā tomēr atrodas ielās. Bet tad jādomā – nu neņem cilvēkiem neko nost, un neviens pēc tam nebūs pārāk sapriecājies, kad to atguvis. Ja pieņemti ekstrēmi mēri, jārēķinās ar ekstrēmām sekām.

Mēs vēl joprojām gaidām to, kad atjaunos vilcienu satiksmi, jo gribam doties uz kalniem. Arī polis gaida to pašu. Tāpēc jau vēl joprojām paliekam viesnīcā un maksājam pa dienām – nekad nevar zināt, kura tad būs tā pēdējā. Svētku dienas te atceļ vienu pēc otras, bet cilvēki jau svin. Un mēs arī. Pēc pastaigas dodamies uz kāju masāžu par 2,5 eiro un tad uz sava foršā balkona sazvanāmies ar mūsu vedējiem un ģimenēm. Protams, paldies mīļajiem sveicējiem – visi skaistie vēlējumi krīt tieši mums sirsniņā!

Un tā turpinām savus piedzīvojumus. Ziņās parādās, ka Čangmajā – tur, kur bijām plānojuši doties – visus iebraukušos liek 2 nedēļu karantīnā. Skaidrs, ka tas variants atkrīt. Tikmēr Krabi krastos atgriežas sen neredzētās haizivis, bet vietējie cīnās par izdzīvošanu. Tad, kad izlaižam kādu dienu pie mūsu tantēm, kas divatā strādā savā mazajā ēstuvītē, tās mums nāk pakaļ pat uz viesnīcu. Nevar gan atrast, jo nezina istabiņas numuru un mūsu vārdus. Bet tās stāsta, ka cilvēku maz, nav darba. Un grūti iet daudziem vietējiem, kas reāli dzīvo no tūrisma vien. Taizeme gan plāno atgriezt tieši „kvalitātes” tūrismu un piesaistīt tos, kuri var maksāt vairāk, kuri paliek dārgās viesnīcās un ņem dārgas tūres. Bet vietējiem jau tas galīgi nepalīdzēs. Tāpēc šādi valdības lēmumi liekas absurdi.

Vienmēr izejam līkumu pa Hua Hinu un atrodam vairākas vietas, ko apskatīt šajā provincē. Motorolleri var izīrēt par 5 eiro dienā, tāpēc esam saplānojuši turpmāko laiku te. Jāuzmanās gan ar to braukšanu – redz, Taizemē ceļu satiksmes negadījumu ir daudz, jo vietējie brauc ātri un neprātīgi. Tāpēc mums patika Vjetnamā. Lai arī satiksmes dalībnieku skaits ir neizmērojams, visi brauc lēnām un vienmēr viens otru ciena. Smejam, ka Vjetnamu par savu mīļāko Āzijas valsti sauc tiešām daudzi. Tāpat kā noslēpumaino Nepālu. Lutinām sevi ar augļiem, beidzot arī pagaršojam mangustānu. Kā malaizieši saka – duriāns ir augļu karalis, un mangustāns ir karaliene.

Un tā turpinām savas dienas. Ar mums beidzot sarunu uzsāk ķīniešu pāris, kas arī mūsu viesnīcā paliek jau kādu mēnesi. Tie mūs sabiedē, jautājot, vai zinām, ka mūsu viesnīcu taisās slēgt. Jau sākam domāt, kur paliksim un vai tiešām uz mēnesi vērts ņemt dzīvokli, bet tad noskaidrojam, ka tie vienkārši pārpratuši saimnieci. Redz, tā kā nedēļas nogalē te bija saradušies ļoti daudz jaunu ārzemnieku, kas visu savu palikšanas laiku skaļi ballējās, saimniecei palicis bail, ka policija tās viesnīcu slēgs. Tāpēc tā nolēmusi jaunus viesus vairs neuzņemt. Tā nu šajā milzīgajā pārsimt istabu kompleksā esam mēs, Mareks, ķīniešu pāris un kāds pavecāks francūzis. Lieliski!

Izīrējam velosipēdus par 2 eiro katru un dodamies pārbraucienos. Smieklīgi gan ir sākumā, kad nonākam veikalā, pieķēdējam velosipēdu un to nevaram atslēgt, jo nav iedota pareizā atslēga velosipēda slēdzenei. Bet ko darīt? Viens atpakaļ soļo kājām, kamēr otrs ātri tiek pie saimnieces un kāpj uz tās motorollera, lai kopīgi pamēģinātu to atslēgu uzlauzt. Tomēr tā arī tas velosipēds paliek pie veikala. Mēs saņemam atvainošanos un jaunu riteni.

Ar jauno riteni pēc saullēkta peldes dodamies pārbraucienā pa provinces ziemeļu daļu. Atklājam milzīgu lielveikalu, kur preces brauc iepirkt mazākie veikaliņi. Tā nu pārblīvējam savu ledusskapi priecīgi cerot, ka visu apēdīsim pirms tas sabojājies. Un foršākais šajos lielveikalos ir gaisa kondicionieris. Kļuvis ir tik sutīgs, ka atliek vien sēdēt un svīst. Lai arī dienas vienmēr uzsākam agri, lai izvairītos no tās svelmes, tāpat pārbraucieni ilgi nesanāk. Pa dienas vidu kustība jāpiebremzē. Arī velosipēdi nav labākie, tiem ātrumu pārslēgt nevar, līdz ar to pie kalna pakājes nākas apstāties un apsolīt – gan atgriezīsimies ar kājām vai ar motorolleru.

Gluži tāpat kā saullēkts, arī saulriets ir brīnumskaists. Un tagad ir arī budistu svētki – sākas pilnmēness laiks, un tas tiešām visu jūru izgaismo kā milzīgu vannu. Skaisti. Pilnmēnesi apbrīnot ierodas daudzi, un tikpat daudzi arī peldas šajā ūdenī, ko reāli var nosaukt par karstu. Jā, ārā pa dienu ir plus 35 grādi, bet ūdens liekas vēl karstāks! Tiekam gan noinformēti, ka pludmalē sāk patrulēt policija un visi, kas te nenēsā masku, tiek sodīti. Jā, pludmalē taču neviens nestaigā ar to! Bet nu laikam noteikumi mainīsies.

Pamazām gatavojamies svētkiem. Arčam pavisam drīz 30! Taizemē gan visi svētki atcelti. Arī populārais raķešu festivāls, kad apreibinājušies vietējie gaisā šauj sevis izgudrotās raķetes par godu lietus sezonai. Jā, nav visai drošs pasākums, bet varētu būt patiesi uzjautrinošs. Tikmēr iepazīstam arvien jaunus ārzemniekus. Patiesībā, šķiet, ka visi vientuļie kaut kā pie mums pieķērušies, un burtiski mūs pludmalē meklē. Kāds zviedrs jau satraucas, ja mūs kaut dienu te neredz, kamēr citi arī sāk interesēties, cik tad ilgi mēs te plānojam palikt. Mēs gan šo „draugu būšanu” nedaudz izmantojam, lai palīdzētu tām mūsu ēdiena tantēm. Visus, kas jautā pēc ieteikumiem labai maltītei sūtām uz savu ēstuvīti. Mūsu zviedram gan arī neasais ēdiens ir par asu. Tikmēr ziņās rāda, ka Taizeme ir jau otrajā vietā Dienvidu Austrumu Āzijā aptaukošanās ziņā. Pirmā ir Malaizija. Savukārt tievākie un veselīgākie esot vjetnamieši, kam tūliņ seko kambodžieši. Jā, tur ēdiens ir pasakains.

Bet kas tad mums – mēs priecājamies par visu, kas mums ir te un tagad!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar pārsteidzošiem faktiem par Taizemi! Taizemē dzīvo viena desmitā daļa pasaules dzīvnieku sugu! Te mīt arī īpaša sikspārņu suga, kas ir mazākais zīdītājs pasaulē! Taizemē sastopama viena no garākajām un indīgākajām čūskām pasaulē – karaļa kobra. Tā var izaugt līdz pat 5 metriem, un tās kodums var nogalināt ziloni. Taizemes ūdeņos mīt arī pasaules lielākās zivis – vaļu haizivis, kas var izaugt vairāk nekā 3,5 metru garumā! Te savvaļā aug vairāk kā 1500 dažādu veidu orhidejas! No Taizemes nācis arī Siāmas kaķis (Taizeme senāk tika dēvēta par Siāmu), un vēsturiski minētas 23 oriģinālās šķirnes, lai arī mūsdienās ir zināmas tikai sešas šķirnes.

*

Iztērētie līdzekļi: ~100 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19521 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~85 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5165)

Un te tev nu bija!

Valdība nolēmusi pagarināt ārkārtas stāvokli vēl par vienu mēnesi. Tomēr veikalu, restorānu atvēršanās, alkohola pārdošana un apskates objektu pieejamība būs atkarīga no katras provinces atbildīgā. Tagad vien gaidām lēmumu, ko mūsu reģiona galva izdomās. Bet nu vismaz vilcieni un autobusi kursē – varam izvēlēties kādu štatu, kur noteikumi tiks visvairāk atviegloti.

Pietam, Hua Hin krastos nu saradušās medūzas. Uzzinām, ka šī pludmale ir zināma ar tiem medūzu bariem. Par tiem ir arī brīdinājuma zīmes, un tieši šajā lietainajā laikā (līst gan lielākoties tikai naktī), tās nāk krastā. Un viena veida medūzas ir pat nāvējošas. Ja ne to dzēliens nogalina, tad tas gan ir tik sāpīgs, ka izraisa šoku, un cilvēkiem ar vājāku veselību iestājas nāve. Nu ko – tā arī pienāk pirmā diena, kad nepeldamies. Vētras dēļ ūdens ir necaurredzams, tāpēc peldēties nav ieteicams – nevar jau no tām medūzām izvairīties. Ūdenī neviena cita arī nav, daudzi stāsta, kā izskalotas medūzas atraduši krastā.

Viesnīcā savukārt ierodas ātrā palīdzība. Un tie aizved trako zviedru. Nezinām, kas īsti ar vīru noticis, bet angliski nerunājošie viesnīcas darbinieki mums vien parāda, ka tas vīrs ir traks. Nezinām, ko tas viņiem nodarījis, bet tas nu nogādāts slimnīcā.

Ziņās rādīts, ka Vjetnama nu ir vaļā. Šī ir pirmā valsts Dienvidaustrumu Āzijā, kas gatava attapties no ekonomiskās krīzes, visi sociālās distancēšanās mēri izbeigti. Jā, tagad būtu labi būt Vjetnamā. Gaidām, kas tad ar tiem lidojumiem notiks. Tikmēr Taizemē alkohola pārdevēji valdībai pieprasa nepagarināt alkohola aizliegumu, jo tiem prece ejot bojā. Pietam, tiem nav paticis, ka šis aizliegums paziņots tikai dienu iepriekš, kas izraisījis vēl lielākus pārpratumus. Protams, šajā provincē jau tāpat tā nelegālā tirdzniecība notiek. Daudzi stāsta, ka tiem pat alu piegādā mājās – protams, jāzina gan, kam prasīt.

Un tā nu pienāk mana vārda diena. Cēlušies esam ļoti agri, un Arča sagatavojis pārsteigumu – pludmalē uz kāda tornīša tas sabēris ziedus un uzlicis divas karstas kafijas tases, lai mēs saullēktu šoreiz sagaidītu pavisam īpaši. Pabrokastojam uz mūsu balkona un tad dodamies uz masāžu – šāda lēta izdevība taču jāizmanto! Un šoreiz mūs kārtīgi saberzē ar apelsīnu eļļām. Šodien nebūt nesteidzamies, pietam, arī pludmalē parādījušies peldētāji, tāpēc saņemam drosmi un arī paši lienam ūdenī pie tām visām medūzām. Nevienu, par laimi, neatrodam. Mūs uz ielas atpazīst tie paši suņi, kurus kādu reizi esam papaijājuši, un viens ir pavisam saspūris un netīrs, īsts bomzītis. Smejam, kad tas dažiem motorolleriem mēģina paskriet pakaļ un sabārt, kamēr mums lielākais draugs. Mūsu bomzītim gan ir noteikta teritorija, un interesanti, ka ir vietas, kur suns atsitas gluži kā pret sienu, un tālāk nekad nenāk līdzi.

Vakaru noslēdzam sazvanoties ar mīļajiem, protams. Jā, vēlreiz jāsaka, ka plāns Latvijā iegriezties jūnijā. Un vēl joprojām ceram, ka tas izdosies. Un nu jāsaka arī milzīgs paldies visiem dārgajiem sveicējiem par jaukajiem vārdiem! Vārda diena izdevusies, un citādi nemaz nevarēja būt!

Nākamā ir pēdējā aprīļa diena. Un nu ziņās parādās informācija, ka, lai arī bija plānots ierobežojumus mīkstināt, tie būs spēkā vēl mēnesi. Pat alkohola pārdošanas aizliegums! Nezinām, protams, kā vietējie uz to reaģēja, jo jau viens mēnesis tos dzen diezgan lielā izmisumā. Tikmēr valdība saka, ka restorāniem jāpaliek slēgtiem, tomēr iekšzemes lidojumi tiks atjaunoti. Ziņas arvien papildinās galvenokārt ar informāciju par to, ka ekonomiskā situācija pasliktinās, atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem palielinās.

Un nu arī mēs nu nezinām, ko īsti darīt. Bijām plānojuši doties uz ziemeļiem, bet vilcienu stacijas paliek slēgtas – vismaz tā mums saka stacijas darbinieki. Busi uz Bangkoku kursē vairākas reizes dienā, bet darbinieki nemāk teikt, vai no Bangkokas tālāk tiksim. Tajā pašā laikā domājam izīrēt velosipēdus uz nedēļu vai divām, un kārtīgi izbraukāt šo reģionu. Atkal esam dilemmas priekšā. Un arvien gaidām ziņas, tāpat kā pārējie.

Savukārt aprīli noslēdzam ar jauku tikšanos. Ukrainiete Marina ielūgusi mūs abus un poli ciemos pie kāda Hua Hin mākslinieka, kas sievietei patīk. Arī viņa pati ir māksliniece, un tā sevišķi vēlas, lai nākamajā ceļojumu grāmatā mēs ierakstītu kādu rindiņu arī par šo taizemieti. Dažreiz gan ar tiem māksliniekiem iet kā iet. Marina saka, lai esam gatavi sešos, bet mums pakaļ ierodas tikai pusastoņos, sakot, ka Hua Hinā taču neviens nesteidzas – te tā lietas nestrādājot. Nu neko – pasakām sievietei, ka nākamajā reizē tik ilgi neesam gatavi gaidīt, un dodamies vien uz mākslas studiju.

Taizemietis, kas nodarbojas ar gleznošanu un grafiti, kopā ar draudzeni skaisti iekārtojuši tradicionālo taizemiešu māju. Te atrodami visinteresantākie dizaini un mākslas darbi. Puisis stāsta, kā ielās taisa grafiti, un kā dažreiz to arī arestē. Tomēr Hua Hinai viņš ir piešķīris tādu kā tēlu – nu par pilsētas simbolu ir kļuvusi īpaši uzzīmēta acs, ko puisis visur „atstājis”, un tā arī pats mākslinieks kļuvis arvien atpazīstamāks.

Un tā nu pienāk pirmais maijs. Lai arī sākumā teikts, ka būs divas dienas, kad visi alkohola veikali atvēries, un visiem būs iespējams sagādāt sev rezerves vēl mēnesim uz priekšu, nekas tāds nenotiek. Aizliegums tiek automātiski pagarināts. Cilvēki gan šos ziņu rakstus komentē, sakot, ka tāpat jau pārdošana notiek. Vien problēma, ka alkohols visos veikalos sāk beigties. Bet kas tad mums! Kas meklē, tas atrod, bet tas gan nav svarīgākais. Mēs plānojam, kā tad pavadīt vēl vienu mēnesi šeit. No pirmā maija ir atvērti visi tirdziņi un pamazām atveras arī apskates objekti. Protams, tas nenotiek tā – uzreiz – jāpagaida pāris dienas. Tomēr pat lielveikalā rosība ir neticama. Šķiet, ka visi aprīļa mēnesi sēdējuši mājās un nu sākas lielā iepirkšanās.

Un Darba svētkus tiešām atzīmē it visi. Arī mēs. Tā kā viesnīcā saradušies daudz jaunu ceļotāju, vakars izvēršas milzīgā ballītē. Smejam – kāda tur distancēšanās! Labi gan, ka neviens par šādu pulcēšanos mūs neapcietina. Hua Hinā ieradusies liela ukraiņu grupa, ir daži taizemieši, poļi, ķīnieši. Satiekam amerikāni, kas speciāli aizbēdzis no ASV, saprotot, ka drīz draud slēgšanās. Un kur tad labāk pavadīt kluso laiku, ja ne košajā un rosīgajā Taizemē?

Un arī Taizemes valdība mūs vienmēr pārsteidz. Jā, tas, kā lēmumi te tiek pieņemti, ir nedaudz smieklīgi, jo premjers arvien pārdomā savu sakāmo. Un drīz ziņās parādās, ka vilcienu satiksme atjaunota un alkohola aizliegums atcelts. Skaidrs. Tātad tomēr drīz būsim ceļā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar pārsteidzošiem faktiem par Taizemi. Termins “Siāmas dvīņi” nāk no saistītiem dvīņiem Eng un Chang Bunker, kuri dzima 1811. gadā Samutsakornas provincē, Taizemē. Viņus Taizemē faktiski sauca par “ķīniešu dvīņiem”, jo tie dzima taizemiešu – ķīniešu tēvam un malajiešu – ķīniešu mātei. Taizemi dvīņi pameta 17 gadu vecumā, un apmetās uz dzīvi ASV. Katrs apprecējās, un tiem abiem kopā ņemot bija 22 bērni. 1873. gadā Eng saslima ar pneimoniju un nomira. Chang nomira dažas stundas vēlāk.

1999. gadā 282 izpletņlēcēji, lecot virs Ubonas Ratčathani provinces, uzstādīja rekordu ar lielāko skaitu izpletņlēcēju, kas turējās kopā brīvajā kritienā. Grupa turēja saiti 7,11 sekundes. Cilvēks ar visgarākajiem matiem pasaulē ir Hoo Sateow, medicīnas vīrs no Taizemes. Viņa mati bija vairāk kā 5.1 metru gari! Ginesa rekordu grāmatā 2011. gadā tika ierakstīts arī kāds taizemiešu bērns kā matainākais bērns pasaulē. Tas sirga ar retu sindromu, un bija viens no 50 dokumentētajiem Ambras sindroma gadījumiem kopš viduslaikiem.

Pasaulē dārgākās mājdzīvnieku kāzas notika Taizemē 1996. gadā starp diviem retiem kaķiem. Phet un Ploy tika apprecināti ekskluzīvā taizemiešu kāzu ceremonijā, kas izmaksāja 16 241 dolārus. Taizemei pieder arī rekords ar lielāko skaitu veterinārārstu operējam vienu dzīvnieku. 1999. gadā 30 ārsti operēja ziloni. Tam vajadzēja amputēt pēdu, kas tika ievainota mīnas sprādzienā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~97 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19421 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~29 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5075)

Priekšā šausmu naktis.

Trakais savainotais un salietojies zviedrs blakus istabiņā naktīs tiešām ir skaļš, un noķert uz sarunu arī to nevar, tāpēc atliek vien spēlēt „kluso karu”, un tūliņ pēc mošanās uzvesties pietiekami skaļi, lai tas arī nevarētu pagulēt. Jāguļ taču naktī! Jā, arī pludmalē satiekam zviedru, bet citu, un tas apliecina, ka te tiešām daudzus tādus dīvainīšus iespējams sastapt. Bet nu neko – labi, ka starp dīvainīšiem ir arī forši cilvēki!

Un mūsu draugs polis saka mums paldies par ieteikto masāžas salonu. Tas esot aizgājis un arī kārtīgi izmasēts. Nu re – reklāma ir viena laba lieta. Savukārt ziņās teikts, ka Hua Hinā, un visā mūsu reģionā izārstējies pēdējais, četrpadsmitais pacients. Tas nozīmē, ka šis reģions nu arī ir brīvs no slimības, vismaz oficiāli. Jā, protams, pavisam drīz jau visas provinces ver vaļā savas robežas. Tikai nez, kā tad strādās tās nakts pārbaudes, kad likumsargi soļo pa ielām no 10 vakarā līdz 4 rītā, lai arestētu visus, kas tajā laikā atrodas ārpus savas mājvietas. Kad ļauts ceļot, tad taču grūti visu tā līdz minūtei saplānot. Un jā, ja atvērs provinces, arī mēs turpināsim ceļot, vismaz līdz laikam, kad būs arī pieejami lidojumi saprātīgās cenās. Pagaidām šķiet, ka mūsu plāns jūnijā ielidot Latvijā, izdosies.

Šausmu naktis beidzas nākamajā dienā, kad zviedrs beidzot izvācas. Tomēr pilsētā var redzēt arvien jaunas sejas. Viss sāk atdzīvoties. Lai arī šie ierobežojumi Taizemē ir likuši dabai atvilkt elpu, problēmas nu sagādā plastmasa. Visas šīs ēdienu piegādes dēļ nu Taizemē tiek izmestas 6 500 tonnas plastmasas dienā. Dienā!!! Tas ir kas šokējošs un ziņās pat kas vairāk apspriests par vīrusu. Protams, tagad tiek domāts par to, kā tad nomainīt tos ēdienu konteinerus, bet nedaudz jau vēlu.

Turpinām ierasto dienas ritmu – mācāmies, rakstām grāmatu, pasportojam, pameditējam. Peldamies līcī. Smejam, ka šodien ūdens pat liekas vēsāks, jo visu nakti pamatīgi lijis. Jā, kā polis stāstīja, viens gāja ar termometru pārliecināties, cik tad ūdenī grādi. Ārā plus 34, un ūdenī, izrādās, arī. Nu gan tas nedaudz pamainījies. Savukārt mūsu tantes, pie kā vienmēr ejam ēst, sāk satraukties, ja kādu dienu esam izlaiduši viņu ēstuvi, pamēģinot ko citu. Tāpēc saņemam dubultporcijas par to pašu cenu. Nu tā – lai mēs to viņu vietiņu nenomainītu pret citu. Kā mūsu poļu draugs saka, te jau visi „baltie” ir pazīstami, tāpēc vietējie par mums arī sacenšas.

Viesnīcā parādās arī krievu un ukraiņu tūristi, polis ik pa laiciņam aicina uz vīna glāzi. Bet dienas, kā ierasti, piepildītas. Arī pilsētas busiņi sāk kursēt (tie īsti nemaz nebija pārstājuši), un nu izbraukājam arī mums ieteiktas vietiņas. Sastopamies arī ar īstu savvaļu – tad izsalkušu mērkaķu bariem, tad varāniem, kas mūs pamatīgi sabiedē (tāpēc, ka mēs netīšām sabiedējam tos), un arī divmetrīgām čūskām. Jā, šoreiz tīklos sapinusies tik liela čūska, kādu iepriekš nekad nebijām redzējuši. Čūska gan mirusi, bet tāpat – ar tādu nemaz negribētos satikties kādos ūdeņos.

Ik pa laikam uznāk lietavas, un tieši tajā laikā peldēties ir vienreizīgi. Sutoņa gan arī paliek trakāka, bet neko darīt. Cilvēka organisms taču var pielāgoties it visam. Un šajā laikā jāpielāgojas ir ļoti daudz kam. Parunājam arī ar kādu francūzi, kas te ievācies. Tas stāsta, ka lielāko daļu mūža strādā Austrālijā, Francijā to vairs nekas nesaista. Bet tad, kad tas no Austrālijas izbraucis nelielā atvaļinājumā uz Bali un tad uz Taizemi, šie aizvēruši robežas uz pusgadu. Un Austrālijā neielaiž nevienu, kas nav pilsonis. Tā puisis palicis bez mantām un bez mājām, jo viss taču Austrālijā. Atpūsties tas atbraucis vien ar kreklu pāri un vienām sandalēm. Bet vismaz Hua Hin ir ko darīt – te taču pludmale! Trakākais gan, ka tiem, kas paredzējuši visu šo laiku pelnīt, naudiņa iet uz beigām. Arī vietējie puisim atklājuši, ka tas, ko Taizemes valdība saka, ir meli. Ja tie saka, ka vietējiem tiek izmaksātas kompensācijas, tad vietējie tās nemaz nesaņemot. Un tieši tāpēc ar maiju visu vērs vaļā – citādi taizemieši sākot palikt nemierīgi, un tas var izvērsties lielā nelaimē.

Un tā arī atgriežas šausmu naktis. Uz viesnīcu atpakaļ tiek nogādāts zviedru pusmūža vīrietis. Tas atbrauc ar ātro palīdzību, kam skaidro, ka ir apmierināts ar vietu, kur paliek. Neesot jau traki – tagad tikai rēta pār visu muguru no motocikla avārijas, kamēr pēdējos gados tam divas reizes apstājusies sirds. Tas bijis nopietnāk. Bet zviedrs ir galīgi apjucis, noteikti sazāļots. Tas pat pilnīgi kails ierodas mūsu istabā, sakot, ka sajaucis durvis. Jā, ar tādu aiz sienas nekāda gulēšana.

Bet vai tiešām viss galu galā pie kā nenoved? Nākamajā dienā viesnīcā ievācas vēl divi poļi, un, lai arī pieņemšana ciet, tiem istabiņu ierādīt ierodas kāda darbiniece. Un ar tās palīdzību sazināmies ar viesnīcas īpašnieci – taizemieti, kas runā angļu valodā. Tai pastāstām, ka grūti mums ar tādu vīru aiz sienas dzīvot. Jo mēs taču katrs maksājam par savu miegu! Sieviete paskaidro, ka zviedra dzīvesbiedre par istabiņu samaksājusi vēl nedēļu uz priekšu, un jau pabrīdinājusi par to, ka viņas vīrietim ir mentālie traucējumi. Mēs palūdzam, vai iespējams samainīt istabu – vai nu viņš, vai mēs varam pārvākties uz citu. Un taizemiete labprāt mums iedod citu istabiņu par to pašu cenu (ar lielu atlaidi.) Un tā nu esam istabiņā ar balkonu. Skatam uz jūru ceļā ir vien viena māja, bet viss jau ir patiesi labāk. Beidzot ir gaiss! Viss tomēr aizvedis uz ko patīkamāku!

Un kaimiņos mums dzīvo francūzis, kas pastāsta par savām darba gaitām Austrālijā. Tagad, pēc krīzes, Austrālijas valdība darbus pietaupīšot tikai pašiem austrāliešiem, bet mūsu jaunais draugs jau zina, ka tā darbavietā boss jau viņu gaida. Jo, ja austrālietim par to pašu darbu fabrikā jāmaksā 100 dolāri stundā, tad francūzis strādā arī par tiem pašiem divdesmit. Un tāpēc viņam vienmēr būšot vietiņa. Interesanti arī tas, ka puisis mācās angļu valodu. Ne gluži kā mēs – lai to mācītu – bet, lai pats varētu sarunāties labāk. Puisis stāsta, ka iedvesmojies no Vjetnamā satiktiem francūžiem, kas vietējiem mācījuši angļu valodu un pelnījuši tikpat, cik tas par darbu Austrālijā. Tieši tā – angļu valodas skolotāji Āzijā ir uz izķeršanu!

Jūrā ūdens satrakojies – viļņi metas pāri galvai. Un tad, kad tie ir tik lieli un ūdens tumšs, krastā nāk arī visādas radības. Esam izzvejojuši visādus zvērus, ko pat nosaukt nemākam. Tikmēr tikko Hua Hin iebraukušie ārzemnieki pārprasa, vai tiešām var peldēties. Protams, ka var! Vietējie gan to paši reti kad dara dienas laikā, jo tie bīstas no saules – taizemiešiem, tāpat kā daudziem aziātiem, patīk gaiša ādas krāsa, un tie mūsu gulēšanu saulītē nebūt nesaprot. Bet mums patīk saule. Eiropā laikapstākļi taču tā nelutina. Ja saule būtu katru dienu, tad varbūt arī mēs nesteigtos tās starus noķert ik dienu!

Un tā nemanot pienāk pēdējās piecas dienas, kad pilsēta ciet. Esam skaistā istabā, viss apkārt brīnišķīgi. Katru dienu uzzinām daudz ko jaunu – šoreiz arī nedaudz vairāk par vārda dienām Polijā! Jā, reti kura valsts svin vārda dienas, un Polijā tas ir daudz citādāk kā pie mums. Tur katrs vārds kalendārā ierakstīts vairākas reizes, un tad katrs svin to vārda dienu, kas tuvākā dzimšanas dienai. Arī Marekam ir vārda diena, un to arī, protams, atzīmējam. Arvien jaunas sejas parādās ielās, un arī busi beidzot sāk kursēt. Jā, vietējie tīra un kārto savus veikaliņus – piektdien lielā atklāšanas diena! Un mēs plānojam palikt te vēl šo nedēļu, lai pieredzētu arī dzīvīgo Hia Hin – izpētītu nakts tirdziņus un apskatītu netālu esošos nacionālos parkus. Beidzot tad miers būs galā, un atkal sāksies patīkamā rosība!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar taizemiešu slavenībām! Taizemes rakstnieks Pira Sudhams tika nominēts Nobela literatūras balvai par romānu Monsoon Country (Musonu lietus). Droši vien esi dzirdējis par enerģijas dzērienu Red Bull, un to taču arī izgudroja taizemietis! Šis vīrs, kas tādā veidā nopelnīja miljardus, nomira 2012. gadā, 89 gadu vecumā. Savukārt dzēriens Taizemē ir pazīstams kā “Krating Daeng”. ASV golferis Tiger Woods ir pa pusei taizemietis – viņa māte dzimusi Taizemē. Savukārt Taizemes golferis Jaidee Thongchai bija pirmais aziāts, kurš uzvarēja Eiropas čempionātā.

Paradorn Srichaphan ir Taizemes veiksmīgākais vīriešu tenisists. Reiz viņš ierindojās 9.vietā pasaulē, un 2002. gadā Vimbldonā viņš pārspēja amerikāņu Andre Aggassi. Somluk Kamsing bija pirmais Taizemes sportists, kurš ieguva olimpisko zelta medaļu. Viņš 1996. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs uzvarēja vīriešu boksā. Taizeme lepojas arī ar diviem Miss Universe uzvarētājiem. 18 gadus vecā Apasra Hongsakula ieguva titulu 1965. gadā, un Porntips Nakhirunkanoks 1988. gadā.

Bijušajam Taizemes premjerministram Thaksin Shinawatra (2001-2006) savulaik piederēja Anglijas futbola klubs Manchester City. Viņš iegādājās klubu 2007. gadā par 81,6 miljoniem sterliņu mārciņu, un jau gadu vēlāk to pārdeva Abu Dabi United grupai par aptuveni 200 miljoniem sterliņu mārciņu.

Un, protams, jāpiemin tas, ka Taizemes skaistās ainavas ir bijušas iedvesma dažādu filmu uzņemšanai. Taizemē filmētas arī tādas filmas kā Rembo (1985), Bridžita Džonsa (2004), Zvaigžņu kari (2005), Paģiras (2011), un daudzas citas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~115 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19324 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~27 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5046)

Tā nu iet mūsu laiks Hua Hin.

Un paliek arvien interesantāk! Izrādās, mūsu polis arī zina ukrainieti Marinu, tāpēc sākam jau štukot kopīgu tikšanos. Bet ar poli sarīkojam nelielu pasēdēšanu arī trijatā. Tas ir ļoti pārsteigts, kad aizvedam viņu uz veikalu, kur joprojām pārdod alkoholu, un smejam, ka esam izjaukuši mūsu jaunā drauga detoksu. Bet tas ir neizsakāmi priecīgs, pērkot lielo vīna paku. Lai arī alus pilsētiņā paliek arvien grūtāk atrodams, vīns, kam polis dod priekšroku, te pārpārēm. Un tā laiku pavadām patiesi interesantās sarunās. Uzzinām, ka minimālā stundas likme angļu valodas skolotājam Ķīnā ir 39 eiro. Tas mūs šokē. Interneta nodarbībās polim maksā vēl vairāk. Tas mūs pamāca, ka jādodas uz mazāk populāriem ciemiem, kur nav tik liela konkurence, un tad vietējie paši nāk prasīt, vai rietumnieks nevēlas viņu skolā mācīt. Un mazā ciemā Ķīnā ir ap 8 miljoniem iedzīvotāju. Polis sākumā nemaz nebija domājis mācīt angļu valodu, bet, tā kā vietējie uzprasījušies, tā tas viss arī aizgājis. Un 39 eiro stundā nav maza nauda! Protams, polis saka, ka Ķīnā nevienam nekas nepieder, tāpēc tas, ko nopelni, jādabū ārā no valsts. Un, protams, ķīnieši seko katram tavam solim. Interesanti, ka skolas tomēr dod priekšroku tiem, kas gatvi strādāt nelegāli ar tūrisma vīzu. Tad ne rietumniekam, ne skolai nav jāmaksā lielie nodokļi. Bet kā tad tas pieļaujams, ja valsts visu par tevi zina? Ķīnā lieliski strādā kukuļošanas sistēma. Jā, uzzinām daudz un dikti, un esam jau ar vienu kāju Ķīnā. Un padomājam arī par to krievu pāri, pie kuriem palikām Šeņženā, Ķīnā. Lai arī tā nebija mūsu jaukākā pieredze, jo paši sajutāmies tiem kā apgrūtinājums, nevis forši kaučsērfinga draugi, tieši šis pāris mūs iedvesmoja pievērsties veģetārismam, un tieši šis pāris mums ieteica mācīt Ķīnā. Tiešām – nu nav nejaušu tikšanos!

Runājam daudz par ceļošanu Āfrikā, bet tam mums vēl krietni jāiekrāj. Piekrītam polim, ka tur nav tik viegli nokļūt, un tieši šī iemesla dēļ cilvēki, esot Āfrikā, uzreiz izvēlas apceļot vairākas valstis vienlaicīgi. Un tas savukārt maksā naudiņu. Polis ir bijis vairāk kā 90 valstīs un dalās ar padomiem, ieteikumiem. Un vīrs savos 57 nemaz negrasās apstāties! Jā, ceļošana ir iedvesmojoša – un tā baro ne tikai ķermeni un prātu, bet arī dvēseli!

Šķiet, ka viss iet tieši tā kā tam jābūt. Astoņos no rīta pie mūsu durvīm klauvē mūsu taizemiešu viesnīcas darbinieks. Un kāpēc? Tas mums atradis vietu, kur vēl ir alus. Savukārt ielas restorāniņa tantes sāk mūs izjautāt, kāpēc ēdam tikai vienu reizi dienā – sāk satraukties, vai neesam kādu citu vietiņu atklājuši. Nākas paskaidrot, ka mums tik daudz augļu, ka nevaram ar tiem tikt galā. Tās vienmēr arī apjautājas, vai ejam peldēties. Un peldēties ejam. Ūdens tiešām tik ļoti mainās! Daždien tas ir tik dzidrs, ka pašu dibenu var saskatīt! Un tas ir vienreizīgi!

Vietējie beidzot iztīrījuši bruņurupuču baseinu un nopirkuši tiem ēdienu. Laikam kamerās mūs vērodami saprot, ka jāsāk kādam par tiem arī rūpēties. Vien kaķis ir aizmirsts – tas mūsu barību pat nekošļā, bet uzreiz norij. Lietavas ir pārstājušas, priekšā saulaina un karsta nedēļa!

Visi gaida atveramies Taizemi. Mūsu ēdinu tantes uz jautājumu: „Kā tad šodien sokas?” atbild: „Slikti.” Tomēr mēs, tāpat kā polis, ievērojam, ka Hua Hin tūristu skaits palielinās. Nez, no kurienes tie uzrodas, bet pludmale kļūst ar katru dienu arvien piepildītāka. Mēs gan sākam peldēties tieši saullēkta un saulrieta laikā, jo, ja lietus nav, pa dienu kārtīgi paspējam arī apsvilt. Tieši agrajā rītā arī tirgus ir visrosīgākais, un tur tiešām var atrast visādus labumus. Žēl tikai, ka virtuves nav, tāpēc neko jau īsti pagatavot nevaram. Lielveikalā mūsu ukrainieti Marinu iepazīstinām ar tiem labākajiem plauktiem, kur var atrast milzīgas atlaides. Nocenoti ir ne tikai augļi un dārzeņi, bet arī jogurti, saldējumi, konditorijas izstrādājumi un ēdieni. Un visu to var iegādāties par pāris centiem.

Arī viesnīca ar laiku piepildās. Lai arī pieņemšana joprojām ir slēgta, cilvēku paliek arvien vairāk. Nezinām, kā viņi visu noorganizē, bet sastopam visvisādus Taizemē iesprūdušos. Atveseļojušos cilvēku skaits Taizemē pieaudzis līdz 70%, desmitais reģions pasludina sevi par brīvu no vīrusa. Tagad valdība spriedīšot par to, vai šos „striktos” ierobežojumus kā mīkstināt. Oficiāli paziņots, ka vissmagāk slimības skartajai Taizemes daļai Puketai (jā, Bangkoka galu galā tika pārspēta), nu oficiāli paredzēts „atvērties” 30. aprīlī. Ziņās parādās virsraksti par to, lai Taizemes tūristu industrija gatavojas – tūliņ visus zaudējumus būs iespējams atgūt, sākot jaunu sezonu! Nez, vai tā domā arī paši vietējie.

Poļu ceļotājs mūs turpina iedvesmot ar stāstiem par Ķīnu. Un tad atklāj, kā tad klājas viņa radiem un draugiem visā pasaulē. Polijā tagad viss pamazām sāk vērties vaļā, tomēr tās sejas maksas visiem būšot obligāti jānēsā veselu gadu. Jā, interesanti, ka daudzi ārsti tās tomēr uzskata par vienu neveselīgu un pilnīgi nevajadzīgu lietu. Arī mēs tās nēsājam tikai tāpēc, ka bez tām Taizemē vairs nedrīkst. Savukārt Vjetnama sākot vērties vaļā. Lai arī Ķīna, kurp Mareks dodas, būšot ciet līdz maija vidum, vēl jau rezerves variants ir Vjetnama. Tur skolas vaļā, angļu valodu var mācīt, un par to maksā 20 eiro stundā. Sakām, ka tā taču super naudiņa tik lētā zemē. Bet polis vien papurina galvu – ja Ķīnā sajusta īsta naudas garša, tad par 20 eiro stundā vairs negribas strādāt. Pietam, Vjetnamā nodarbībām arī jāgatavojas, kamēr Ķīnā viss materiāls minūti minūtē jau sagatavots. Vien jāseko norādēm. Ķīnietis jau paredzējis, kas un kā „baltajam” jāmāca.

Ziņās atkal interesanti raksti par krievu tūristiem Taizemē. Tad trīs no tiem dzīvojuši templī, tad divi mūsu vecuma ceļotāji atrasti kādā Krabi reģiona alā. Redz, kad tur visas viesnīcas aizslēgušās, un visiem tūristiem pavēlēts ievākties četrās „atļautajās”, tiem tas neesot bijis pa kabatai. Krievu pāris atraduši alu kalnos un tur sākuši dzīvot. Vietējie gan to pēc laika paziņojuši policijai.

Ar mums nāk aprunāties daudzi, jo pludmalē jau viens otru sāk atpazīt. Daži ir interesanti, citi ir vienkārši izmisīgos alkohola meklējumos. Mēs gan ar informāciju tāpat vien nedalāmies. Cietumsods par alkohola pārdošanu tomēr augsts, un novērtējam tos vietējos, kas mums uzticas. Ne visi rietumnieki izskatās prātīgi. Arī kaimiņos mums ievācies kāds dīvains zviedrs. Liekas, ka tas visu laiku zem narkotikām. Un pa nakti bļaustās. Bet neko – vēl nedaudz tas jāpacieš.

Nākamā diena gan sākas ar labām ziņām – tūristiem vīza automātiski pagarināta līdz jūlija beigām. Tik ilgi tāpēc, lai visi pamazām varētu turpināt ceļu tur, kur bija paredzējuši pirms šī trakuma. Jā, žēl tos, kas tieši pirms visiem šiem paziņojumiem par savas vīzas pagarināšanu jau bija samaksājuši, kā, piemēram, ukrainiete Marina. Bet nu mēs esam pavisam droši un varam nesatraukties. Viss notiek tā kā tam jānotiek!

Šajā dienā pabeidzam arī TEFL kursu, nu atliek visas klades kārtīgi pārrakstīt un gatavoties eksāmeniem. Un būsim tiesīgi mācīt angļu valodu kā svešvalodu vairākās valstīs apkārt pasaulei. Bet prātā jau tāpat tā Ķīna.

Izmēģinām arī Taizemiešu masāžu. Nu beidzot! Lai arī masāžas saloni ciet, tāpat kā ar to alu, arī masāžu var atrast, ja labi meklē. Ārpus tūristu rajona ir arī lētāk, un tur mūs abus sagaida divas 50gadīgas dāmas, kas izskatās daudz jaunākas saviem gadiem, un kārtīgi pastaipa mūsu ķermeņus. Jā, es gan visu to stundu nosmeju par Arču, kas nav tik lokans, un tāpēc masāža tam ir kā īsta sporta nodarbība. Arča atzīstas, ka bijis vēl sāpīgāk kā Vjetnamā. Bet, ja uz šādu masāžu iet regulāri, tad jau viss iestaipās. Un stundas masāža maksā vien piecus eiro!

Neviena diena neizpaliek bez jūras, bet jūtams, ka drīz atkal būs lietus, jo viļņi ir milzīgi, velkas mākoņi. Bet vakarā ņemam poli un dodamies pie ukrainietes, lai četratā vienkārši parunātos par mūsu dažādo pieredzi. Pirmais, ko polis atklāj, ir tās lielās atlaides Tesco veikalā, kur iepērkam kaudzi ar dārzeņiem un augļiem par pāris centiem. Un tos arī vēlāk Marinas dzīvoklītī sagriežam un dalāmies savās dzīves gaitās. Jā, mēs visi četri esam ceļojuši daudz un pieredzējuši daudz. Un dalām arī daudz vienādu atziņu. Interesanti, ka tiešām neviens no mums neskatās TV. Ukrainiete pilnīgi izsaucas – kad sākusi apzināties, kā cilvēks caur to tiek iespaidots, pilnīgi visu izmetusi ārā. Jā, īpaši jau ASV pamanījām, ka tas, ko rāda TV, ir kas pārsteidzoši greizs, un tāpēc jau cilvēki nesaprot, kā tad īsti dzīve „strādā”. Un daudz kas ir pārlieku nomācošs un rada nevajadzīgas emocijas. Runājam par Eiropu. Kamēr polis savu dzimteni apbrīno par straujo attīstību, ukrainiete saka, ka Ukrainā atgriezties ir diezgan bēdīgi, pēc pāris tur pavadītām nedēļām sākas depresija. Cilvēki ir nomākti, gudrie izbraukuši un palikuši vien tie, kas nīst savu kaimiņu. Jā, vien palasot komentārus internetā liekas, ka pie datora tikuši tie, kuriem tas nebija vēlams. Bet te, Taizemē, ir citādi. Un daudzās pasaules malās ir citādi. Un tāpēc jau katram jāatrod tā sava vietiņa.

Mūsu jaunie draugi sāk iztaujāt, kā tad iekrājam, un tie mūsu veidu saprot. Jā, mēs nestrādājam katru dienu 11 mēnešus gadā. Mēs strādājam kādu laiciņu, iekrājam, un tad baudām dzīvi! Protams, līdzekļi nekrīt no debesīm, bet ikviens ceļotājs taču atrod, kā tad virzīties tālāk, un šoreiz liels atspēriena punkts bija Jaunzēlande. Un, protams, arī mūsu grāmatas! Un tāpēc priecājamies par katru dārgo lasītāju, kas ceļo kopā ar mums mūsu stāstos!

Atvadāmies atkal deviņos, lai līdz desmitiem paspētu sasniegt viesnīcu, jo pēc tā noteiktā laika ārā uzturēties vairs nedrīkst. Šoreiz gan ejam atpakaļ gar tumšo krastmalu, un Marina turpat paliek arī uz pēdējo peldi. Pastaiga ir skaista. Debesīs mirdz pāris zvaigznes, okeāns veļas arvien tuvāk krastam. Bet tas ir tik silts, ka brienam vien iekšā! Jā, Hua Hin ir tiešām skaista vieta, kur esam apstājušies!

**

Šo dienu atklājums. Un turpinām! Šoreiz nedaudz vairāk par attiecībām Taizemē! Taizemieši atklāti nerunā par attiecībām un publiska simpātiju izrādīšana nav pieņemta. Bučošanās, apskaušanās un pat turēšanās rociņās var tikt uzskatīta par nepiedienīgu uzvedību.

Pirmais HIV / AIDS gadījums Taizemē tika reģistrēts 1984. gadā, un tas bija arī pirmais oficiālais gadījums Āzijā! Pietam, Taizemē ir visaugstākais HIV izplatības līmenis Āzijā! Jā, nenoliegsim, ka Taizeme ir slavena ar savu seksa industriju, un daudzi rietumnieki uz šo valsti dodas, lai izmantotu lētu prostitūciju. Seksa tūrisma industrijas katalizators bija 1966. gada likums par izklaides vietām. Tas paredzēja, ka ASV karavīri Taizemē legāli var lietot alkoholu un maksāt par seksa pakalpojumiem. Policija tika mudināta ievērot toleranci pret visiem šiem pasākumiem, un tā arī pēc kara beigām daudzas sievietes turpināja strādāt jaunizveidotajos „Sarkano lukturu” apgabalos Bangkokā. ​​Seksa industrijā iesaistītās sievietes galvenokārt nāk no nabadzīgajiem Taizemes ziemeļu un ziemeļaustrumu lauku rajoniem. Tādās salās kā Koh Samui un Puketā par priekiem ar sievieti jāmaksā vien 30 eiro, kamēr Bangkokā tas izmaksātu ap 60 eiro. Pēc likuma prostitūcija nav nelegāla, bet nelegāli ir lūgt, ierosināt, pamudināt otru uz seksuālajām attiecībām sabiedriskās vai atklātās vietās, kas varētu traucēt sabiedrībai. Tad tiek uzlikts apmēram 30 eiro sods.

Taizeme ir labi pazīstama arī ar savu transseksuālo kopienu, kas pazīstama arī kā “krathoeys” vai ladyboys. Lai arī transpersonas ir pieņemtas vispārējā sabiedrībā, tiek uzskatīts, ka šiem cilvēkiem ir slikta karma, kas tos ieslodzījusi šajā pārejas pasaulē starp vīrieti un sievieti. Taizemes pilsētā Patajā iespējams noskatīties arī Tiffany’s Show, Dienvidaustrumāzijas pirmo transpersonu kabarē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~123 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19209 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~44 (km kopš ceļojuma sākuma: ~5019)

Šodien Taizemē Jaunais gads, ko sauc par Songkran!

Precīzāk sakot, oficiāli Jaungads tagad šeit tiek svinēts 1. janvārī. Bet Songkran bija oficiālais Jaunais gads līdz 1888. gadam, un daudzi joprojām to uzskata par īsto. Vārds “Songkran” ir atvasināts no sanskrita vārda “Samkranti”, kas nozīmē “astroloģiskā pāreja” (Saules pārvietošanās no viena zodiaka uz otru). Šie ir tradicionālie budistu svētki, un Taizemē ir arī budistu kalendārs. “Mūsu” 2020. gads šeit ir 2563. gads! Parasti Songkran tiek svinēts ar īstu ūdens cīņu – šos sauc arī par “Ūdens svētkiem”.  Tiek uzskatīts, ka ūdens aizskalo grēkus un neveiksmes. Šodien mūsu alus sagādātājam novēlējām: “Laimīgu Jauno gadu!” un pretī saņēmām: “Nav laimīgs ..” Jā, kad Jaungads atcelts, tas nevar būt pārāk laimīgs. Bet vīrs mums vismaz piegādā veselas divas kastes alus, par to saņemot divus eiro dzeramnaudā. Jā, šķiet, ka tomēr visus aizliegumus būsim veiksmīgi pārkāpuši.

Arī tantes, pie kurām vienmēr ejam pusdienās, ir priecīgas izpalīdzēt ar saviem „galiem”. Ja sākumā tās krata galvu, ka alus nav pieejams legāli, tad vēlāk jau stiepj mums alus pudeles. Un tas tāpēc, ka sanāca izlaist divas ēdienreizes – bijām sapirkušies daudz augļus, un cita maltīte nebija nepieciešama. Un, kā atgriezāmies pie tantēm, tās no prieka nezināja kur likties – esot jau domājušas, ka neaizbrauksim neatvadījušies. Jā, mums te daudz draugu sāk parādīties, ar kuriem vien pāris vārdus mākam izzīlēt valodas barjeras dēļ. Bet ir jauki. Tantēm Jaunajā gadā pasniedzam pa šokolādītei ar Latvijas karoga lentīti.

Šai dienai būtu jāturpinās ar pērkona negaisu. Jā, sauļoties vairs nevar, un peldes laikā sāk ducināt pērkons. Bet, lai kā arī mēs gaidītu tās lietavas, lai temperatūra nedaudz kristos, tās neatnāk. Arī mūsu draugs polis saka – te jau tā lietus sezona tāda, ka vien 15 minūtes dienā uzlīst, un viss pārējais laiks ir silts un saulains.

Pabarojam kaķi, bruņurupučus un suņus, un esam gatavi svinībām. Arī vietējie pulcējas bariņos, lai gan tas, protams, ir aizliegts. Šodien budisti sniedz savu svētību, bet neesam nevienu vēl uzgājuši. Tāpēc vakaru kā ierasti noslēdzam istabiņā. Jau esam pasekojuši līdzi cenām Booking.com, un tās drastiski aug, bet, tā kā vairs savu istabiņu nerezervējam caur internetu, maksājam vien veco cenu, cerot, ka neviens pēkšņi nesāks protestēt.

Naktī pilsētu pārsteidz smagas lietavas, un tā tas turpinās arī nākamajā dienā. Šoreiz iznāk ilgāk parunāties arī ar mūsu kaimiņieni un poli, kas arī dzīvo kompleksā. Izrādās, sirmā kundze ir no Lielbritānijas, un tai bijuši studenti no Latvijas, tāpēc šo to par mūsu valsti tā zina. Dāma saka, ka viņai radies tāds iespaids par jauku, mierīgu un nesteidzīgu dzīvi laukos. Jā, protams, ja lielākā daļa valsts dzīvo un strādā Rīgā, tad jau daudz vietas paliek pārējiem. Dāma daudz skatās raidījumus par vīrusu, un daudz spriežam par to, kā pasaule mainīsies. Visi kā viens jūt nelielu saspringumu šajās attīstības valstīs. Tomēr Taizeme ir viena no drošākajām, jo reģionā ir arī viena no turīgākajām.

Savukārt poļu vīrs mums ļoti atgādina mūsu draugu Džegošu. Tas saka, ka atlidojis uz Taizemi no Kambodžas, jo nabagākā valstī varētu būt grūtāk to visu situāciju pārciest. Bet fakts tas, ka Kambodžā ir ļoti maz saslimušo. Kā vietējie sadzīvo ar visa slēgšanu, nezinām. Tomēr polis vien nosaka, ka viņš netic tādam vīrusam, un tāpēc nolemjam, ka mums noteikti kādu dienu jāsataisa neliela pasēdēšana ar šo interesanto vīru.

Šodien esam ielūgti arī vakariņās pie ukraiņu dāmas Marinas. Tā no viesnīcas ir pārvākusies uz dzīvokli. Smejam gan, ka beigu beigās esam tie, kas gatavo tās vakariņas, un tās sastāv tikai no mūsu nestajiem salātiem. Tomēr sarunas ir interesantas. Sieviete stāsta, kā mācījusies pie dažādiem šamaņiem, kas reāli jau vien tie paši ārsti ir (vien izkopj netradicionālo medicīnu), un kā veikusi brīvprātīgo darbu kāda Indijas ašramā. Un, kad vairāk runājam par to, atklājas, ka sieviete seko tieši tā paša guru metodēm, par kuru tik daudz esam interesējušies mēs! Nu kāda sakritība! Nu kā tā var būt? Arī Marina piekrīt, ka dzīvē nav nejaušu tikšanos. Runājam daudz par enerģiju, ko tik daudzi noliedz tikai tāpēc, ka tie vadās tikai pēc savām piecām maņām. Gluži kā Černobiļas katastrofā neviens sākumā neesot piekritis, ka radiācija ir bīstama. Jā, interesanti klausīties sievietes stāstus, un viņa runā visu laiku. Pienāk gan brīdis, kad jādodas atpakaļ, jo no desmitiem pilsētā uz ielām nevar atrasties – tad arī arestē.

Tā nu paspējam atpakaļ veiksmīgi. Lietavas, kas ik pa laikam tad uznāk, tad pāriet, pamodinājušas krupjus un prusakus, no kā vairs pat izvairīties nav iespējams. Atgriežamies un piekrāmējam ledusskapi pilnu ar augļiem. Jā, uz Tesco lielveikalu vakaros ir īpaši izdevīgi iet – augļi un dārzeņi tiek tik ļoti nocenoti! Sapērkamies ananasus par 9 centiem gabalā, ķiršu tomātu kastītes par 4 centiem. Un interesantākais, ka viss no tā ir labs un lietojams! Jābūt uzmanīgam vien ar gurķiem, kas mēdz būt arī rūgteni, bet viss pārējais iet uz izķeršanu. Ja atnāc nedaudz par vēlu, tad visu visi jau izpirkuši. Bet seši vakarā ir īstais laiks, kad iepirkties. Pat mūsu kafejnīcas tantes sāk satraukties, kāpēc retāk pie tām ejam ēst. Nu tieši tāpēc, ka esam atradušie veidu, kā sevi pabarot patiešām lēti!

Nakts ir īpaši patīkama, beidzot var pat apsegties. Bet nākamajā dienā lietavas pārstājušas, atkal ir pārlieku karsti. Ziņās parādās valdības ieteikumi tiem, kas mokās ar lomkām – alkoholu taču vairs nevar nopirkt (vismaz legāli). Tiek teikts, ka jāēd daudz augļi un saldumi, lai aizstātu tās kalorijas, ko sniedz alkohols. Cilvēki gan trako. Viens vietējais ar rungu sadauzījis bankomātu, jo netiek pie alus, cits atkal uzrāpies kokā un protestējis no tā, pieprasot policistiem alkoholu. Vīrs gan tika arestēts pavisam drīz, jo tam no koka sanāca nokrist.

Parunājam vairāk ar poļu ceļotāju. Tas saka, ka uz Poliju repatriācijas reisi ir bezmaksas, bet, tā kā pats viņš jau dzīvo Kanādā, tad Polijas pasi nav paņēmis šajā ceļojumā, un uz Kanādu tik viegli netikt. Jā, skatāmies, ka mums šāds reiss no Taizemes uz Latviju izmaksātu ap 2500 eiro katram. Un tas liekas smieklīgi – nekad tādu biļeti neesam pirkuši un nepirksim – par šādu summu mēs Taizemē vēl vismaz gadu varētu palikt nestrādājot! Tāpēc gaidām, kas tad notiks. Arvien vairāk gan parādās ziņas par to, cik bīstama ir šāda izolēšanās, kad šādā veidā veseli cilvēki nespēj dabūt imunitāti, un līdz ar to vīruss pastāvēs vēl ilgi. Pasaule ir sajukusi prātā, bet interesanti to pavērot no malas.

Viesnīciņā ir mierīgi, vien apkopēji nāk retāk, jo tiem vairs neesot ko samaksāt. Visi Hua Hin veseli, Taizemē saslimušo skaits samazinās, kas dabīgi noticis būtu jau sen, kā ar jebkuru citu slimību. Vien tiek paredzēts, ka pēc visa šī 10 miljoni taizemiešu būs bezdarbnieki. Krīze tuvojas lieliem soļiem. Bet mēs atkal baudām sauli un pludmali. Tapinām jaunus rakstus, mācāmies un izzinām arī sevi.

Interesanti vērot, kā jūra mainās katru dienu. Tad tā ir pilnīgi gluda, ka var gulēt ūdenī un vērot debesis, tad tiešām saviļņota un tumša. Katru dienu tā ir tik citādāka! Un interesanti arī ar tiem jūras zvēriem – tad krabis iekož pirkstā, tad klāt piepeld kalmārs un apšļāc ar savu tinti.

Atklājam arvien jaunus un izdevīgākus veikalus. Vienu gan mums iesaka poļu vīrs, bet tāpēc nākas noiet liekus 4 km, lai atklātu, ka zinām vēl izdevīgākas vietiņas. Polis gan ir interesants. Vispār viss šis laiks sāk izvērsties pavisam neparasts. Ja ukrainiete ar mums dala vienu garīgo praksi, tad polis stāsta, ka tas strādā Ķīnā, mācot angļu valodu. Nespējam vien noticēt – nu kāda sakritība! Un interesanti, ka 57 gadus vecais poļu ceļotājs, kas izskatās nepieklājīgi jauns, nemaz nerunā tik labā angļu valodā. Tas vien paskaidro – galvenais, ko ķīnieši skatās – vai ir bakalaura grāds, un vai āda, mati un acis ir gaišas. Un tā ir ceļazīme Ķīnas profesionālajā pasaulē. Nu re – izskatās, ka ar poli būs daudz par ko parunāt, tāpēc uzaicinām to uz alus glāzi. Tas pārsteigts saka, ka viņam alus nav, bet to nomierinām – mums ir savu krājumi.

Interesanta izrādās arī mūsu kaimiņiene, kam aizlienējam kompi darbam. Tā gan māk visu samainīt tā, ka dažreiz bailes tai svarīgo datoru uzticēt, un jāsēž klāt, kamēr tante strādā, lai vērotu, vai tā nepazaudē mums nozīmīgas mapes. Tante strādā ar kalendāriem un veido privātos horoskopus – tam, protams, nepieciešams precīzs dzimšanas datums un laiks. Atklājam, ka esam dzimušas vienā mēnesī ar trīs dienu starpību, un arī dzīves ceļš mums ir visai līdzīgs.

Laiks rit uz priekšu, un paliek arvien interesantāk. Pavisam drīz sola atvērt Taizemes – Malaizijas robežu. Mums te atrasties atļauts līdz 30. aprīlim. Bet, ja robeža vaļā, vairs jau nevarēsim attaisnoties, ka netiekam ārā no Taizemes. Nu ko – skatīsimies, kā tad viss tas izvērtīsies.

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim iepazīstināt ar Taizemi! Ja Taizemē tevi kāds aicina vakariņās, tad taizemietis uzstās arī samaksāt par tavu maltīti. Bet pieklājīgi vienmēr piedāvāt samaksu arī pašam. Taizemē vispārēji pieņemts tas, ka par vakariņām maksā vīrietis, ja tas dāmu uzaicinājis uz randiņu, savukārt draugi rēķinu dala. Nu gluži kā pie mums. Ja nu šādas norēķināšanās laikā kāda monēta vai banknote nokrīt uz grīdas, atceries, ka to nedrīkst ne bīdīt ar kājām, ne kāpt tai virsū, jo uz naudiņas ir attēlota karaļa seja, un šāda rīcība tiks uzskatīta par apvainojumu.

Interesanti, ka taizemieši tic, ka svilpošana tumsā pievilina spokus. Tāpēc arī nedzirdēsi vietējos svilpojam. Agrāk Taizemē tika uzskatīts, ka trešdiena ir neveiksmīga diena matu griešanai, un daži saloni vēl joprojām piekopj šo māņticību un trešdienā aizver savas durvis.

Sabiedriskajā transportā arī Taizemē ir prioritārās sēdvietas, bet, kā jau bijām iepriekš rakstījuši, tās ir nedaudz citādas kā Latvijā. Te priekšroka sākumā tiek dota mūkiem, tad vecāka gadagājuma cilvēkiem, pēcāk grūtniecēm, bērniem un visbeidzot sievietēm. Interesanti, ka taizemiešiem ierasts arī citus bērnus uzskatīt par „savējiem”, tāpēc tas ir pilnīgi normāli, ja svešinieks sāk runāt vai mīļot bērnu, ko nepazīst. Protams, tam visam jābūt arī noteiktai robežai. Senāk jaunie taizemieši līdz ar savu 20. gadadienu uzsāka savas budistu mūku gaitas. Arī vecais karalis, ko tauta ļoti ciena un mīl, sekoja šai tradīcijai, un to piekopj daudzi.

Ja esi uzaicināts pie kāda mājās un atnes dāvaniņu, nebrīnies, ja taizemietis to noliek maliņā. Šeit dāvanas pieņemts atvērt tad, kad viesis ir pametis namu. Savukārt stājoties laulībā jaunajai sievai tiek dāvināts Siāmas kaķu pāris – tas nesot labu veiksmi laulību dzīvē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~123 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~19086 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4975)

Turpinām ar Hua Hin!

Turpinām ar peldi rītā, pusdienlaikā un vakarā. Turpinām mācīties angļu valodu, un turpinām vingrināt ne tikai prātu, bet arī ķermeni un garu. Sazināmies ar latviešiem, kas palikuši citos reģionos, un tie saka, ka par 55 eiro iespējams pagarināt atrašanās atļauju, tomēr mēs vēl joprojām ceram, ka tiks lemts par atvieglojumiem, jo nav jau godīgi prasīt samaksu, ja nav iespējams neviens cits variants – no Taizemes taču ārā tagad netikt!

Pēcpusdienas peldes laikā atkal satiekam ukraiņu dāmu Marinu, un tā stāsta, kā tad viņai izgājis ar vīzas pagarināšanu. Tā saka, ka pirmajā dienā ieradusies pēc astoņiem rītā un tā arī pie savas kārtas netikusi. Daži krievi vēlāk stāstījuši, ka viss tas process tiem aizņēmis veselas desmit stundas. Jā, cilvēku pūļi, karstums, mazas telpas. Nepavisam ne distancēšanās un drošība. Tā atgriezusies nākamajā dienā un jau septiņos pie aizvērta biroja stājusies rindā. Tas atvēries pusastoņos un tad arī beidzot izdevies visu nokārtot, iesniedzot pasi, dokumentu no vēstniecības, viesnīcas istabiņas īres apliecinājumu un nofotografējoties. Protams, vēl jau tie 55 eiro jāmaksā. Un tad uzreiz piešķirtas trīsdesmit papildu dienas. Bet tie, kas ieradušies vēlāk, tā arī pie savas kārtas tikuši tikai pēc garām stundām. Dāma mums iesaka doties uz imigrāciju vienā no pēdējām mūsu oficiāli atļautajām dienām šeit

Marina ir interesanta sieviete. Tā stāsta, kā aizbraukusi no Ukrainas un pārcēlusies uz dzīvi ASV. Tagad tas jau nav rets stāsts, kad no nabadzīgākajām valstīm cilvēki masveidā izceļojuši. Arī savus tautiešus arvien biežāk sastopam ārzemēs, pat labi draugi ar laiku tomēr pārceļas citur. Marina stāsta, ka bieži ceļo uz Meksiku, un ir vietas, kur arī mēs esam bijuši. Protams, sarunas aiziet arī līdz tai vīrusu lietai. Un viņas teoriju vēl nebijām dzirdējuši. Lai arī mums liekas, ka patiešām ir tā, ka tas vīruss ir izveidots, lai kaut ko masīvu noslēptu no sabiedrības, vēl nekur par ko tādu informācija publiski neparādās. Bet tomēr neviena slimība līdz šim nav izraisījusi tādu paniku, lai arī bijušas daudz nāvējošākas. Pietam, jāņem vērā, ka tie, kam nav papildus slimību vai veselības traucējumu – tiem pat var nebūt simptomu! Bet kāpēc tāds tracis? Redz, jau ASV Marina bija dzirdējusi, ka tiek domāts par to, lai cilvēkus turētu mājās, kamēr tiek uzstādīti tie 5G stabi (droši vien esi dzirdējis par šo visu). Un, tā kā daudzi protestē pret šiem 5G stabiem, jo to elektromagnētiskais lauks esot galīgi slikts cilvēka veselībai, cilvēki reāli traucējuši valdības „slepenajam plānam”. Bet nu – visi sēž iekšā un stabi var tikt būvēti mierīgi. Taču šie stabi būtiski iedarbojoties uz cilvēka veselību. Piemēram, tajās valstīs, kur tie jau uzstādīti, cilvēki daudz vairāk slimojot – tas tagad pierādoties Ķīnā un Itālijā. Bet galvenais šo stabu būvēšanas iemesls esot masu kontrole. Cilvēki sāks slimot, tie tiks iebiedēti (kas jau tagad notiek), un tad visi brīvprātīgi vēlēsies vakcīnu. Jebkādu. Bet līdz ar vakcīnu cilvēkos tikšot ievadīts arī mikročips, kas tad visu izsekos un kontrolēs. Un, kā kaut ko ne tā teiksi vai darīsi, pēkšņi saslimsi. Lūk, kāda tad konspirācijas teorija mūsu Marinai prātā. Interesanti, protams.

Sieviete runā bez apstājas un tā arī knapi līdz peldei tiekam. Interesantākais, ka pēcāk tā pasaka, ka domā ievākties mūsu viesnīciņā – tur esot bijusi un jau runājusi. Sakām, ka mums teikts – nevienu tie klāt neņem, vien esošajiem viesiem vēl ļauj uzturēties. Un pieņemšana pēc pieciem vairs nestrādā, tāpēc šodien Marinai nebūtu jēgas turp doties. Bet dāma jau nolēmusi – tā iešot skatīties vien mūsu istabu. Sasmejamies – kas kaunu nezina, tas bada nemirst. Un tā nu sievietei atļaujam mums sekot un parādām istabu. Protams, viņai tāda istaba izmaksātu daudz vairāk, jo mēs kā uzticīgi interneta viesnīcu rezervēšanas portāla lietotāji saņemam lielas atlaides. Bet nu – kāpēc lai sievietei neizpalīdzētu ar to, ar ko varam. Pēcāk dāma mūs aicina tai doties līdzi pie kāda mākslinieka, bet atsakāmies. Marinas var būt arī par daudz.

Vakaru noslēdzam gluži mierīgi un nesteidzīgi. Te tiešām ir skaisti, saulrieti ir debešķīgi, viss ir tieši tik forši, cik tam jābūt. Un arī nākamo dienu sākam ar lieliskām ziņām. Valdība beidzot spērusi soli pretī tūristiem, kas te iestrēguši, un nu automātisks vīzas pagarinājums piešķirts visiem līdz 30. aprīlim. Tā nu vismaz vēl pāris nedēļas varam nesatraukties. Un varbūt tad jau robežas būs vaļā. Jau tagad viss liekas nedaudz darbīgāks. Vien tas taizemiešu Jaunais gads esot atcelts, tomēr mācēsim nosvinēt arī tāpat.

Šodien viesnīciņā mūs uzrunā kāds franču vīrs. Tas jautā, vai arī esam iesprūduši un kad domājam atgriezties Latvijā. Mēs gan īsti iesprūduši nejūtamies. Francūzis gan esot apmulsis – lidot tagad mājās ar vienu no sadārdzinātajiem reisiem, vai palikt lētajā Taizemē. Tas kā alternatīvu atradis divistabu māju un piedāvā mums to dalīt uz pusēm – tā būšot ērtāk nekā viesnīcā. Jā, un tas mums izmaksātu tieši tikpat, cik tagad maksājam par istabiņu – 200 eiro mēnesī. Mājā esot džakuzi un viss nepieciešamais, vien tā atrodoties 5 km no centra. Nu ko – ir variants, nu vien viss jāapdomā. Liekas, ka mēnesis te paietu ātri vien.

Nākamajā dienā viesnīcas darbinieces paziņo, ka no rītdienas pieņemšana slēgta. Viesnīcā esam mēs un vēl divi. Smejam, ka tieši blakus istabā mums ielikta viena tante, kas visu nakti uz skaļāko uzgriež TV. Bet visā lielajā kompleksā ir tikai vēl viena istabiņa rezervēta. Jā, protams, tas liek aizdomāties, kas tad notiks, ja arī tie beigu beigās izvācas? Lai arī mums tiek teikts, ka viesnīcā vēl joprojām varam palikt, vai tā tiešām turpinās darboties arī tad, ja paliksim vieni?

Tā nu nolemjam šo dienu pavadīt dzīvokļa meklējumos. Interesanti, ka par to nebijām iedomājušies agrāk. Internetā esam uzgājuši pavisam izdevīgus piedāvājumus, un, jo ilgāk paliec, jo lētāk sanāk. Un, lai visu apgūtu ātrāk, ņemam velosipēdus no lētākā izīrētāja. Un tur arī uzzinām ko jaunu. Izrādās, no rītdienas spēkā stājas transportlīdzekļu kustības aizliegums. Tas nozīmē, ka esam uztrāpījuši tieši pēdējai dienai, kad varam pabraukāt apkārt. Sākumā taizemiešu dāma mūs sabiedē, sakot, ka tas būs spēkā 40 dienas, bet tad noskaidrojam pārpratumu – nevis 40, bet 14. Nu neko – tad jau visiem jābūt uz kājām. Bet šaubāmies, ka paši vietējie šo likumu ievēros.

Velosipēdi maksā divus eiro katram, un tā nu arī dodamies ceļā. Sākam gan ar tālākajiem apskates objektiem. Jā, tempļi arvien ir kas vienreizējs. Un īpaši tagad, kad tajos nav neviena. Tikpat, cik aizraujoša ir tā kustība šajā rosīgajā zemē, tik aizraujošs ir šis miers un klusums. Liekas, ka tieši tempļu kompleksos laiks ir apstājies. Nav ne laika, ne telpas, ne nedēļas, ne dienas. Un tas ir tik skaisti! Mērkaķēni izgūlušies ēnā, kamēr pāris suņi nāk mūs salamāt par to, ka esam ielauzušies šajā mierpilnajā vietā. Bet pēc suņu gardumu saņemšanas kļūstam tiem par labākajiem draugiem.

Izbraukājam patiesi lielus gabalus – iepriekš nemaz nebijām iedomājušies, ka Hua Hin ir tik liela! Arvien atklājam jaunus tūristu apgabalus un pavisam lielus kūrortus. Žēl gan, ka daudzi apskates objekti ciet. Iespaidīgs te ir kāds piemineklis, kas redzams vien pār sētu, kamēr apsargs steidz aizrādīt mums par apstāšanos, un arī pati tūristu pludmale slēgta. Jā, mēs esam nedaudz attālāk no lielajiem kūrortu atpūtas centriem, tāpēc mums viss vēl pieejams. Vismaz pagaidām.

Dažos tempļos netiekam, jo karstajā laikā neesam pietiekami apsegušies, savukārt tirdziņi stāv tukši – tie, kas domāti tūristiem, sola vērties vaļā 30. aprīlī. Visbeidzot izbraukājam pa jau laicīgi kartē atliktajām dzīvesvietām. Jā, dzīvokļi Taizemē ir tiešām skaisti, un studijas tipa dzīvoklis maksā ap 130 eiro mēnesī. Tam papildus gan jāmaksā par ūdeni un elektrību. Sākumā par cenām esam sajūsmā, un atrodam vienu vietu skaistāku par otru. Daži uzreiz steidz cenu nomest, citas vietas atkal durvis aizvērušas vīrusa dēļ.

Tagad par viesnīcu maksājam 202 eiro mēnesī, bet tur viss ir iekļauts, un vēl katru otro dienu istaba arī iztīrīta. Tomēr dzīvoklī būtu pavisam cita brīvība! Žēl gan, ka neatrodam nevienu dzīvesvietu ar virtuvi, vien mikroviļņu krāsni un ledusskapi. Un vēlāk arī noskaidrojas tas, ka visdārgākais šādās vietās ir elektrība. Jā, par to atsevišķi jāmaksā vēl apmēram 150 eiro mēnesī. Lai arī kopumā tas nebūtu dārgi, ņemot vērā algu, kas Taizemē ārzemniekam ir ap 2000 eiro mēnesī, pagaidām mums, kas nepelna un mēģina ietaupīt, izdevīgāk pat palikt viesnīcā. Jā, kas to būtu domājis.

Viesnīcas meitenes vien saka – tagad, ja kādas problēmas ar elektrību vai ūdeni, jāziņo apsargam, kas tepat vien grozīsies. Tam arī jāmaksā par palikšanu. Un, ja kāds nākot pārbaudīt un jautājot, ko mēs te darām, galvenais atbildēt, ka šeit ievācāmies pirms pirmā aprīļa. Jā, sākas visādi interesanti noteikumi. Vēlāk uzzinām arī to, ka līdz tam 30. aprīlim pat alkoholu aizliegts tirgot! Bet nu vismaz zinām, ka arī ja šis viesu nams ar laiku slēgsies, mums ir vesels saraksts ar burvīgiem dzīvokļiem, kuru papildus samaksa mūs nabagus arī neatstātu.

Un nabagiem jau arī te palīdzam. Pabarojam gan mazākos, gan lielākos plušķus, un dažiem opapiem bez kājām un mājām arī nopērkam pa gardumam. Vienmēr novērtējam to, ka paši esam ļoti labā situācijā, arī šajā trakajā laikā, tāpēc – kamēr varam darīt labu, tas jādara! Tad, kad paši būsim grūtībās, zinām, ka palīdzīgu roku netrūks. Un tagad tādu varam sniegt dažiem Taizemē mītošajiem.

Karsto dienu noslēdzam ar peldi jūrā. Tie dabasskati ir tiešām nepārspējami! Debesis iekrāsojas neaizmirstamos toņos, un atkal sajūtam to dabas burvību visapkārt, soloties katru vakaru krastmalā būt jau no sešiem, lai ne dienu nepalaistu garām to neticamo krāsu spēli debesīs un jūrā.

Nākamo dienu sākam ar ziņām, protams. Un tur teikts – Taizemē jauno vīrusa saslimšanas gadījumu skaits samazinās, bet nu taču Denges drudža laiks! Ziemeļu reģionos cilvēki jau slimo ar tā saukto „kaulu laušanas” slimību, ko var iegūt no oda dzēliena. Jā, no tās pat nedaudz vairāk bailes. Tiek lūgts izvairīties no ūdenskrātuvēm, neveidot tādas pašiem. Te jau pagaidām lietus sezonas vēl nav, bet tiek teikts, ka ar nākamo nedēļu tāda sāksies.

Savukārt Jaunzēlandē sākas pēdējā karantīnas nedēļa. Pēc tās viss vērsies vaļā – valdība paslavējusi vietējos par noteikumu ievērošanu. Nu re – mēnesis pagājis, un viss tur būs vecajās sliedēs. Nez, cik ilgi te līdz kam tādam jāgaida. Bet pagaidām 30. aprīlis ir kā pirmais pieturas punkts.

Brokastīs padalāmies ar bruņurupučiem, kas šajā lielajā kompleksā arī piemirsti. Jau esam izlasījuši, ko tie ēd. Žēl jau to dzīvnieku. Vietējie vien saka: „Labs darbs, tagad korona, neviens tos nebaro”. Un te nu esam mēs. Maisā tagad mums ir arī kaķu barība. Un varbūt tā arī saņemam savu palīdzīgo roku – kad jautājam puišiem, kas lielajā kompleksā atjauno baseinu, vai tie mums var alu pārdot, tie pat neminstinoties sāk meklēt, kur lai tādu dabū. Pārjautājot desmitiem vietējo, jau pašā rīta agrumā atrodas šis viens, kas no sava drauga veikaliņa mums atved alus kasti. Smejam – tieši pirms šī alus jautājuma par sevi noteicām – mēs taču esam pārāk gudri, lai samierinātos ar situāciju. Un tā kaut kā viss nokārtojās. Protams, jau uzreiz gribētos nodrošināties līdz pat tam pirmajam maijam, bet puisis paskaidro, ka viņa draugs strādā tikai no rīta, un tad vien atliek cerēt, ka nākamajā dienā šis piedāvājums vēl būs spēkā, un mēs spēsim izveidot iekrājumus arī nelegāli. Par alkohola pārdošanu tagad uzreiz uz diviem gadiem liek cietumā. Jā, tāpēc jau neviens neriskē. Bet tikpat labi veikala pārdevējs savu alu draugiem var atdāvināt! Un mēs esam uzticami „baltie”.

Šodien nodrošināmies arī ar kārtīgiem pārtikas krājumiem. Izdevīgi uz lielveikaliem iet vakarpusē, kad precēm lielas atlaides. Mango, rambutānus, gurķus un visu citu var sapirkt par mazāk kā desmit centiem! Protams, temperatūra tiek mērīta vēl joprojām. Un man vēl joprojām uzrādās dīvaini pazemināta – ap 36.3, kamēr Arčam 36.8. Mans organisms šajā karstumā laikam mēģina atvēsināties, kamēr Arča organisms pielāgo iekšējo vidi ārējai. Bet nu skaidrs, ka šeit paliksim līdz pat 30. aprīlim. Beidzot iznācis aprunāties arī ar veco tantuku, kas dzīvo turpat aiz sienas. Un tā pastāsta, ka viesnīca nedrīkst slēgties, kamēr te vēl dzīvo cilvēki. Un trešais, kas viesnīciņā paliek, izrādās kāds poļu ceļotājs, kas dzīvo Kanādā. Smejam – nu mūsu otrs Džegošs! Bet visi priecīgi, ka esam iesprūduši Hua Hin, ne Puketā, kas tagad ciet, vai Bangkokā, kur visiem jāsēž mājās.

Protams, laiku atrodam gan mācībām, gan saulei un jūrai. Pludmalē visi viens otru jau sāk pazīt. Kāds opis piedāvā savu avīzi, citi sveicina. Tas, ko valdība mums vēl var atņemt ir vien tā pati pludmale. Bet tas, ka transportlīdzekļu kustība nav pārstājusi par spīti 14 dienu kustības aizliegumam, ir fakts. Arī viesnīciņā ieradušās vēl divas ģimenes. Un izskatās pēc ķīniešiem. Jā, laikam brauc svinēt Lieldienas un to pašu Jaungadu, lai arī viss oficiāli atcelts. Turpmākās dienas solās būt interesantas.

Un pēdējo Taizemes Vecgada dienu pavadām svinot mūsu Lieldienas! Jā, esam sazīmējuši veikalā pirktās vārītās olas, ar ko arī sitamies. Tās gan vēlāk nākas atdot kaķim, kas ar gariem zobiem olas notiesā – neriskējam ēst olu, kam šķidrs dzeltenums, ja tā nav stāvējusi ledusskapī. Kioskā nopērkam divas parastas olas, un tā nu katrs pa vienai arī savās Lieldienās saņemam. Pabarojam arī kaķi un bruņurupučus. Šodien gan kompleksā mūsu draugs taizemietis ar piekļuvi alum nestrādā, tāpēc nākas iztikt ar ūdeni. Forši gan, ka esam atraduši dzeramā ūdens mašīnas, kur desmit litri dzeramā ūdens maksā 20 centus. Nu re – ar katru dienu ko jaunu iemācāmies.

Šodien beidzot kompleksā ierodas arī apkopēja – tie, kas tikko ieradušies, apkārt samētājuši netīrus pamperus un vēl visādus atkritumus. Un forši jau, ka par 200 eiro mēnesī arī istabiņu tīrīšana iekļauta. Veļu mazgājam par 70 centiem, pludmali baudām bez maksas. Šodien pludmalē satiekam arī kādus jaunākus ārzemniekus. Dīvainas pārmaiņas, jo pārsvarā visi ir vien sirmi vīri, kas te atbraukuši sievu medībās. Kāda meitene pastāsta vairāk par savu dzīvi Taizemē. Tā katru gadu ziemas mēnešus pavada šeit mācot jogu, bet vasarā ir gan savās mājās Polijā, gan Indijā mācoties papildus jogas mākslu. Puiši savukārt nes un nes alu. Tie pastāsta, ka veikaliņos jau to joprojām pārdod, vien jābūt ļoti pieklājīgam un jaukam – tad pārdevējs arī iedodot. Un tas tikai pierāda – attīstības valstīs visi likumi ir apejami. Nu tas būs mūsu nākamais izaicinājums.

Jaunieši saka, ka Hua Hin ir labākā vieta Taizemē, kur iesprūst. Ja Puketā un Krabi vietējie pret tūristiem izturas slikti, jo tiem reāli tūristi nepatīk, tad te attieksme cita. Vietējie esot pieklājīgāki arī tāpēc, ka šī taču ir karaļnama pilsēta – te karalim ir vasaras pils. Tāpēc uz ielām vairāk likumsargu, nav nekārtību, viss sakopts. Uz salām gan tagad traki. Jaunieši stāsta – tur viņu draugiem grūti. Uz salas vietējie viegli var pacelt cenas visam, kam vēlas, pie mazajām vēstniecībām simtiem cilvēku ik dienas stāv rindās (protams, tagad tas ir mainījies). Un arī mēs jau esam sapratuši – Hua Hin ir lieliska vieta palikšanai! Patiesībā, tagad jau sāk reklamēt darba pozīcijas. Ir vieta angļu valodas skolotājam bērnudārzā, par ko alga ir nedaudz virs trūkstoša eiro mēnesī. Bet, lai arī visam gribētos pieteikties, plānus nedaudz atliekam. No sākuma aizbrauksim uz Latviju!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim par Taizemi un pašiem taizemiešiem! Interesanti uzzināt, ka šajā zemē tiešām visiem vietējiem svarīgi būt draudzīgiem. Dusmas un balss pacelšana ir nopietna necieņas izrādīšana. Taizemiešu tradicionālais sveiciens ir abu plaukstu salikšana kopā zem zoda lūgšanas formā. Tā sveicinās vairākas pasaules valstis. Taizeme ir budistu valsts, tāpēc te, protams, iespējams novērot noteiktas lietas, kas pieņemtas, un kam vērts sekot. Piemēram, naudiņu sniedzam un saņemam ar abām rokām, lai arī ne visi vietējie to tā dara. Ir vairāki reliģiskie rituāli, piemēram, ticīgajam pārceļoties uz citu dzīvesvietu jāprasa atļauja Zemes gariņam. Bieži iespējams novērot pie mājām un pie tempļiem saliktas bļodas ar ēdienu un aizdedzinātu vīraku. Tas arī gariņiem. Pirms ieiešanas mājā, te pieņemts noaut apavus. Un bieži pat pirms ieiešanas kādā skaistumkopšanas salonā vai apģērbu veikalā kurpes jāatstāj ārā. Un tas mums patīk – tā ir daudz ērtāk nekā tad, kad apavi vienmēr tiek atstāti kājās – gluži kā Jaunzēlandē, kad tos bieži vien vietējie nenovilka pat savā mājā, kur tā arī ienes visus dubļus no ielām. Kā arī, te, gluži pretēji kā pie mums, galva ir tā vieta, kuru aizskart nevajadzētu un galvas glaudīšana var tikt uzskatīta par agresīvu reakciju. Te pēdu vieta ir pie zemes un aizskaroši ir rādīt pēdas citiem, tās uzceļot uz kāda beņķīša.

*

Iztērētie līdzekļi: ~120 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18963 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~32 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4945)

Un turpinām baudīt laiku Hua Hin!

Pēc iepriekšējām pastaigām vienu dienu veltām tikai pludmalei un grāmatām. Protams, arī tai pašai angļu valodas apguvei. Daži veikaliņi palēnām sāk vērties vaļā, tomēr pēc kopējās situācijas pasaulē šķiet, ka tik ātri viss nenorims. Smejam, ka Arču pat nelaiž iekšā mazajos kioskos. Dažreiz tāpēc, ka tas aizmirsis sejas masku istabiņā, citu reizi tāpēc, ka uzrādās 37 grādi temperatūra. Bet nu tā arī dzīvojamies.

Arī nākamo dienu baudām pludmalē. Patiesībā, paši domājam, ka tāda īsta atpūta jau reti kad sanākusi, jo visu laiku esam tādā cītīgā ceļotāja un izpētītāja režīmā. Bet nu var nedaudz pierimt un tiešām izbaudīt to vietu, kur esam, un priecāties par to, kā tad sanācis. Ziņas gan mainās katru dienu. No tā, ka vīzas tiks pagarinātas automātiski, sanācis tas, ka katram tomēr jāiet uz imigrāciju un pat jāņem savs dzīvokļa saimnieks līdzi! Protams, visi ir apjukuši no jaunajiem noteikumiem, bet mums vēl ir diezgan daudz laika. Rakstām latviešiem, kas ir Taizemē, un rakstām vēstniekam. Visu noteikti nokārtosim.

Iegādājamies pludmales rakešu komplektu, un Arča rakete tajā pašā dienā pēc stundu ilgas spēles arī saplīst. Tomēr darāmo vienmēr atrodam. Un šī pilsētiņa nav tik noslēgta kā Bangkoka vai tā pati Puketa, kur pat parki ciet. Taizemē palikušie latvieši mums neiesaka pārvietoties, arī ziņās saka, ka 90% no sabiedriskā transporta samazināts. Taizemei gan nevajadzētu uztraukties, jo, pēc vairākiem pasaules sarakstiem, šī zeme ir sestajā vietā pasaulē šādu ārkārtēju situāciju menedžēšanā. Nezinām gan, pēc kādiem kritērijiem tas noteikts.

Sazināmies arī ar draugiem. Kamēr Jaunzēlandē visiem jāsēž istabās, tikmēr horvāti saka, ka Horvātijas valdība pati apmaksājusi visas lidmašīnas, kas no visām pasaules malām savus tautiešus bez maksas nogādājušas mājās. Horvātijā arī uz ielām un parkos pulcēties atļauts. Interesanti, cik gan dažādi visas valstis reaģē. Bet ceram, ka līdz jūnijam šis viss norims. Un tad no šīs situācijas visi arī mācēs iziet.

Mūsu taizemietes, pie kā ēdam ik dienu, jau internetā salasījušās visādas veģetāro ēdienu receptes, un tad ar katru dienu atklāj ko jaunu. Un mēs esam priecīgi par šīm veselīgajām dārzeņu variācijām. Vien viesnīciņā vēl joprojām saka, ka istaba jārezervē pa dienām – kas zina, varbūt kaut kad būs jāslēdzas – gluži kā Pattaya, kur visiem pateikts – slēdzam viesnīcas – vai nu izbrauciet, vai jāguļ parkā. Kāds ārzemnieks tepat Hua Hin mūs pabrīdina, ka tagad par masku nevilkšanu draud arī naudas sodi, tāpēc diemžēl nākas to vilkt visur.

Nākamajā dienā ceļamies ar ziņām, ka viesnīca pieprasa vīrusa testu – redz, tiem, kas valstī ieradušies pēc 15. marta, tas esot jāveic Hua Hin slimnīcā, un tikai tad var palikt istabiņā. Jautājam, cik vispār tāds tests maksā, un mums saka, ka pēcpusdienā būs zināma atbilde. Tikmēr pārdomājam – vienkāršāk jau meklēt kādu citu viesnīcu. Pirmkārt, tests noteikti nav bez maksas, otrkārt, var jau uzrādīties brīnumu lietas. Mūsu organismi ir pietiekami spēcīgi, lai vispār nekādas vājības pazīmes neizrādītu, tāpēc nemaz nezinām – ir bijis mums tas vīruss vai ne! Tā nu domājam, ko darīt, līdz pēcpusdienā tomēr atklājas, ka testu nevajag. Nezinām, kas viesnīcas darbiniecei lika pārdomāt, bet nu mums saka pavisam ko citu.

Turpinām mācīties angļu valodu un runāties ar draugiem visās pasaules malās. Jaunzēlandē dzīvojošie saņem 80% algas arī tad, kad ir mājās, kamēr Indijā klājas grūti. Taizemes valdība saka, ka situācija stabilizējas. Vien kāds angļu biznesmenis Bangkokā izdarījis pašnāvību – te, tāpat kā citur pasaulē, mazie uzņēmēji cieš pamatīgi.

Nākamo dienu sākam ar imigrācijas biroja apmeklējumu. Lai arī pirmdiena ir kāda brīvdiena, viesnīcā strādājošās meitenes ir pārliecinātas, ka birojs strādās. Līdz tam kāds gabaliņš jāiet kājām. Pa ceļam izpētām visus iepirkšanās centrus, kur pulcējas ļoti daudz rietumnieku, un smejam, ka katrā no tiem mums mērītā temperatūra atšķiras. Vienā Arčam ir pat tikai 31.5. Varbūt šie paši sagroza tos termometrus tā, lai varētu ielaist pircējus lielveikalā. To nezinām. Smieklīgi arī tas, ka veikalos norobežoti ir visi apģērbi un kancelejas preces – redz, pirkt var tikai pārtiku un elektroniku. Tomēr visos apkārt esošajos tirdziņos jau tāpat tos apģērbus iegādāties ir iespējams.

Tad atklājam, ka šajā brīvdienā nekas tomēr nestrādā. Arī ielas liekas tukšākas kā iepriekš. Tomēr noskaidrojam arī to, ka imigrācijas dienests ir desmit kilometru no pilsētiņas, un rītdien tas būs vaļā. Nu ko – atliks vien īrēt velosipēdus, lai uz to nokļūtu. Bet tikmēr – darbojos ar grāmatu un, protams, baudām sauli un jūru. Ūdens ir tik silts, it sevišķi pasakains tas liekas vakarā, kad temperatūras nokrītas zem plus 30 grādiem. Tiešām pasakaina vieta, kur iesprūst! Jā, jaunākais, kas ziņās uzrādās – arī mūsu reģions beidzot ir noslēgts – no tā un tajā iekļūt var tikai ar labu iemeslu, un, protams, arī temperatūras pārbaudes jāiztur. Tomēr esam saņēmuši ziņu no Taizemes vēstniecības un esam arī izdrukājuši lūgumu par mūsu uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, par ko vairāk drīzumā arī noskaidrosim.

Vakaru noslēdzam ar saulrieta peldi jūrā. Un tās krāsas ir tiešām nepārspējamas! Šis ir arī laiks, kad krastmalā pulcējas visvairāk ļaudis. Šoreiz mūs uzrunā kāda ukrainiete Marina, un sarunai pievienojas arī kāda krievu dāma. Protams, visi iestrēguši, bet visi kā viens ir pārliecināti – labāku vietu iestrēgšanai nevarētu atrast. Daudzi jau te tāpat arī vairākus gadus dzīvo – un lielākā daļa no tiem ir sirmi vīri ar jaunām taizemietēm. Kā viens 65 gadus vecs brits mums stāsta – no tām gan arī jāuzmanoties, jo te sievietes meklē tos bagātos, ar kuru palīdzību saņemt labāku pasi.

Nākamajā dienā, lai arī plānojuši bijām doties uz imigrācijas dienestu, ziņās izlasām svarīgu informāciju – tiek domāts par to tūristu uzturēšanās atļauju pagarināšanu, tiekot plānots vienkāršāks šo atļauju iegūšanas process, un turpmākās nedēļas laikā nosacījumiem būtu jāmainās. Un, tā kā paši Taizemē oficiāli palikt varam līdz pat 19. aprīlim, nolemjam nedaudz pagaidīt. Varbūt pēc nedēļas nekas vairs nebūs nepieciešams.

Šajā dienā gan mums ēstuvītē vairs neļauj brokastis ieturēt pie galda, jo pilsētā, redz, ieradusies policija, un pārbaudot, kā te viss notiek. Smejam, ka ziņās stāstīts – tieši ēdienu piegādātājiem tagad rosīgs laiks. Protams, vietējie ļoti daudz ko pārkāpj. Zināms arī, ka Hua Hin ir pāris reģistrēto saslimšanas gadījumu, kamēr Kanchanaburi, kur bijām iepriekš, nav neviena. Bet nekāda vaina arī šai vietai! Vēl ir apkārtnē šis tas, ko apgūt, tikai te nedaudz sarežģītāk atrast velosipēdu īri – tad mums piedāvā tūristu cenas, tad atkal vēlas mūs tāpat vien apmānīt. Tomēr aizrunājam sev braucamos pēc divām dienām – tad, kad lētākajā vietiņā tie būs salaboti.

Arča nogriež matus frizētavā par 2 eiro, un izstaigājam arī dzīvos tirdziņus. Šodien Arču beidzot ielaiž arī veikalā, kur iepriekš viņš netika. Esam nopirkuši arī lētu barību suņukiem, un varam ko dot arī no sevis tiem izsalkušajiem, ko redzam ik dienas.

Dienas šajā pilsētiņā ir lieliskas. Protams, pilnīgs atslābums būtu tad, ja mēs jau zinātu, ka uz nedēļu vai divām mums naktsmītne garantēta, bet tāpat jau katru dienu mums tā reģistrēšanās jāveic, nezinot, kurā brīdī viss tiks slēgts. Tāpēc visu laiku uz visu jābūt gatavam, kas nedaudz liek saspringt. Mums gan paskaidro, ka pagaidām viesnīcā visi var palikt, vien jaunus gribētājus nedrīkstot uzņemt. Un tas nozīmē – mēs nemaz nedrīkstam izrakstīties no šīs vietiņas, jo citā mūs vairs neņemtu pretī. Bet pagaidām pret esošo mums iebildumu nav.

Nākamnedēļ jāsvin taizemiešu Jaunais gads. Tā ir pāreja no sausās uz lietus sezonu. Apkārtnē jau arī sola vairākas vētras, bet solīts makā nekrīt – pie mums nelīst, vien temperatūras vairs nesasniedz tos plus 40 grādus. Un tas priecē. Kas notiks tālāk? Šajā laikā viss ir neparedzams, bet pagaidām dzīvojam ar ļoti pozitīvu skatu uz priekšu!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim par pašu Taizemi. Taizemi pārvalda konstitucionāla monarhija ar parlamenta valdību. Šajā valstī bija arī pasaulē visilgāk valdošais monarhs. Taizemiešu mīļais karalis Bhumibol Adulyadej kāpa tronī 1946. gadā un valdīja 70 gadus līdz nomira 2016. gadā, kad pirmoreiz ieradāmies Taizemē. Karalim bija četri bērni, no kuriem vienīgais dēls kļuva par karali. Interesanti gan, ka taizemiešiem jaunais karalis nepatīk – tas slikti izturas pret savu sievu un pat šajā krīzes laikā neatrodas Taizemē. Par šo nepatiku var dzirdēt diezgan daudz.

Valsts ir sadalīta 77 provincēs, kas tad tiek sadalītas rajonos, apakšrajonos un ciemos. Savukārt Taizemes karogu veido trīs krāsas – sarkana, balta un zila. Sarkanā simbolizē tautu, zemi un cilvēkus. Baltā simbolizē budisma tīrību, zilā – monarhiju. Taizemes karogs tiek pacelts katru rītu plkst.8.00 un tiek nolaists plkst.18.00 visās valsts pilsētās un ciemos. Un tad tiek atskaņota arī Taizemes valsts himna. Jā, ar to Taizeme tiešām mūs pārsteidza. Šajā reizē gan himnu nevienu reizi neesam dzirdējuši. Automobiļu un elektronikas ražošana veido 19% no eksportētajām precēm. Taizeme eksportē arī lielu daudzumu gumijas, kukurūzu, cukurniedres, kokosriekstus, sojas pupiņas, un arī garneles. Apmēram puse Taizemes darbaspēka ir nodarbināti lauksaimniecības nozarē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~113 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18843 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~33 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4913)

Laiks doties tālāk!

Šo rītu gan sākam ar domu – kā būs, tā būs. Nezinām, vai brauc busi, vai vilcieni nav atcelti. Bet esam augšā agri, sagatavojam līdzi pusdienas, sakrāmējam somas un atvadāmies no jaukās taizemietes, kas mūs uzņēmusi šajā foršajā vietiņā. Dodamies uz autoostu – jau zinām, ka nedaudz jāpabrauc ar busu, un tad jau pēdējais gabals jāpievar ar vilcienu.

Ārā tā pati rosība, kas visu laiku. Vien autoosta izskatās tukšāka. Un nu mūs aplenc vesels bars vietējo, sakot, ka autobusi vairs nekursē, līdz vilciena stacijai, kas mums nepieciešama (tā atrodas stundas brauciena attālumā) jāņemot taksis. Bet mēs ja zinām šos aziātu trikus, tāpēc dodamies vien iekšā autobusu placī un tur atrodam vairākus vīrus formas tērpos. Tā nu iztaujājot visus noskaidrojam, ka publiskie busi tiešām visi atceltu, bet kursē minibusiņi, un tāds brauciens mums izmaksātu uz pusi lētāk kā brauciens taksī. Protams, tiek izmērīta temperatūra, un tad arī kāda tante atnāk minibusiņā visus izretināt. Smejam gan, ka ceļa gaitā tāpat tas minibusiņš pielasās pilns. Bet maskas valkā visi.

Tā nu pēc stundas brauciena sasniedzam vilciena staciju citā pilsētiņā. Ceļš bijis mierīgs, jo nav jau satiksmes. Cilvēkiem nav līdzekļu, par ko kustēt no mājas. Vilciena stacija arī izskatās gluži pamesta. Bet esam jau sagatavojušies – sliktākajā gadījumā dosimies ar to pašu minibusiņu atpakaļ. Pieejam pie vilcienu stacijas kases lodziņa un sākam klauvēties. Tā uzrodas kāds likumsargs, kas saka – viss notiek – mūsu vilciens pēc desmit minūtēm. Ja nebūtu visu tā plūstoši darījuši, tad būtu jāgaida ilgi – nākamais tikai pēc četrām stundām!

Tā nu priecīgi iegādājamies biļetes, kas trim stundu braucienam mums izmaksā zem eiro katram. Un te mums jāizpilda arī lapiņas – jāieraksta savi pases dati un nākamā uzturēšanās vieta. Nedaudz vairāk visus sāk kontrolēt. Nu ko – bet skaidrs, ka Hua Hin sasniegsim! Tā ir populārāka vietiņa par Kanchanaburi, bet tur ir arī pludmale un kalni, daudz ko apskatīt! Un vēl jau vienmēr paturam tos rezerves variantus. Lielāku distanču pievarēšana mums neliekas nekas traks – rokā taču interesantas grāmatas!

Vilciens pustukšs, bet tāpat pa to staigā pārdevēji un piedāvā tad rīsus, tad augļus un dzērienus. Vagonā ir vēl viens „baltais” bet, tā kā tuvojamies tūristiskākai vietai, te jau vairs neviens tāpat vien nesveicinās.

Sasniedzam Hua Hin. No vilciena izkāpjot arī ir kontrole – mēra temperatūru, un tad tiekam pie tām zaļajām uzlīmēm pie apģērba, kas nozīmē – „šis ir drošs”. Tad cilvēki biezākos skafandros paņem no mums pases un paprasa uzturēšanās adresi. Lai arī hotelis vēl nav norezervēts, mums jau prātā tāds ir – lētākais, protams. Divus eiro dārgāks par iepriekšējo.

Un tā nu dodamies ielās. Uzreiz uzejam informācijas centru. Tur mums atkal tiek mērīta temperatūra, bet darbiniece iznāk parunāties ārā, sakot, lai uzmanāmies un lai nevienam neuzticamies. Cilvēki Taizemē vienkārši nepārbaudoties un tad aplipinot visus. Viņa nezinot, kā tas viss izvērtīsies. Jā, Hua Hin tiešām izskatās mazāk dzīva kā Kanchanaburi. Bet tie ir tikai pirmie iespaidi.

Saņemam pilsētiņas karti un nokļūstam viesu namā. Tur palūdzam interneta paroli un tā uzreiz pierezervējam istabiņu, jo caur internetu mums lielas atlaides. Tad mums dāmas saka, ka viesnīcas baseins ir ciet, tāpat kā visos citos atpūtas namos, un iesaka mums viesnīciņu neņemt ilgam laikam uz priekšu – nekad nevarot zināt, kad arī šai būs jāveras ciet. Bet istabiņas ir jaukas – šoreiz gan nav gaisa kondicioniera un arī plus 41oC jāiztiek ar vienu knapu ventilatoru.

Bet pilsētiņa ir jauka. Pludmale ir atvērta, lai arī tiek teikts, ka policisti pieskatot, lai viens nesēž visu dienu saulē – pietiekot ar pāris stundām. Daži vietējie no akmeņiem lasa nost gliemežvākus. Nez kam. Un ūdenī simtiem kaitotāju! Oho! Izskatās vareni – krāsainās buras lidinās debesīs gluži kā filmās. Vien daži peldas, jo izliktas arī brīdinājuma zīmes par medūzām. Uz koduma vietas, redz, uzreiz jālej etiķis. Nu ko – tātad pirmajam pludmales somā līdzi jābūt tam!

Ejam gar krastmalu, te ir daudzi rietumnieki, bet ne visi nēsā maksas, un daudziem vietējiem tas, protams, nepatīk. Apstaigājam tempļus un tirgus, bet te vairs nav tādas dzīvības. Pat maltīti grūtāk atrast, un nav arī virtuves, kur gatavot. Bet uz pāris dienām tomēr te apstāsimies. Pludmale, saulriets, kalni – šo to jau izpētīsim!

Nakts gan šajā viesnīciņā ir daudz grūtāka, jo ārā taču tie paši plus 30 grādi, bet četrās sienās griežas vien viens griestu ventilators. Un tad arī kāds francūzis izdomā visu nakti bļaustīties. Tam sitam pie istabas sienas, un vēl trijos nākas palūgt, lai tas beidzot pieklusina savu balsi. Puisis gan no rīta ir nedaudz aizvainojies, jo tās esot viņa tiesības runāt jebkurā diennakts laikā. Bet, vecīt, vai tad citiem nav tiesību gulēt? Protams, daži tūristi ir izlaidušies, jo te jau reti kāds rietumnieks redzams – viesnīcā dzīve vienam pašam, un tad var darīt, ko sagribas.

Nākamā diena nāk arī ar ziņām, ka Taizeme atvērusi četrus robežpunktus ar Malaiziju, lai tie taizemieši, kas tur iesprūduši, varētu tikt mājās. Bet līdz ar to pašos dienvidos apturēta vilcienu un autobusu staciju darbība – lai tie atrod privātos transportus un iespējamo vīrusu neizvadā visur. Bet tas mums liek aizdomāties, vai tas Krabi apgabals dienvidos tad arī ar laiku netiks slēgts?

Esam cēlušies līdz ar saullēktu, lai līdz dienvidum būtu jau visu apstaigājuši, un karstāko dienas daļu tad varētu atveldzēties istabā. Un tik forši sākt dienu jau sešos ar rīta peldi supersiltā jūrā! Tur mūs uzrunā kāds nīderlandietis. Vīrs saka, ka te atrodas jau 9 mēnešus. Un, lai arī gribējis doties uz Eiropu, visam atmetis ar roku. Pat vīzu tas vairs neiet atjaunot – kā būs, tā būs. Pasaule trako, īsti nesaprotot sekas. Taizemē ir 10 mirušie no šī vīrusa kopš janvāra sākuma. Nu nav te tās vecākās paaudzes. Bet nu jau cilvēki mirst no bada, un tas gan visus sāk uztraukt.

Turpinām agro rītu ar kārtīgu kāpienu netālu esošajos kalnos. Tur beidzot var noņemt sejas masku. Jā, šeit sejas maska tiek uztverta nopietni. Dažos veikalos bez tās ieiet aizliegts. Ir daudzi agri atpūtnieki, un tikpat daudzi mērkaķi spēlējas kokos, kamēr vietējie spēlē futbolu un retais ārzemnieks trenējas taizemiešu tradicionālajā boksā. Esam uzkāpuši skatpunktā, no kura visa piekraste paveras no augšas. Viss gan tādā nelielā dūmakā. Jā, sola apmākušās dienas, un tas pat ir patīkami.

Apmeklējam pāris tempļus, pie kuriem baros sagūlušies suņi. Arī tiem vairs īsti nav maltītes, vietējie steidz vārīt rīsus gan šiem, gan arī mērkaķiem – vairs nav aktīvo mūku, nav tūristu ar gardumiem. Pat dzīvniekiem tagad grūti.

Masāžas saloni piedāvā masāžu pat par 5 eiro stundā, un to esam nolēmuši izmantot, kad aptrūksies apskatāmā. Dodamies arī uz karaliskās ģimenes vasaras pili, bet atklājam, ka tā ciet, tāpat kā daudzas interesantas vietas. Bet mols un skaistā pludmale ir vietas, kas nekad neapniks. Esam atraduši arī dzīvīgāko pilsētas pusi – kamēr tūristu ielas tukšas, tikmēr vietējo rajoniņos viss notiek. Nu atkal jūtamies labi – esam atraduši kārtīgus un lētus restorānus, pavisam lētas veļas mazgātavas un visu pārējo, ar ko piepildīt savu laiku no rītiem. Un forši jau, ka tās tūristiskās ielas tukšas. Arī pludmalē sastaptais nīderlandietis teica – bez pūļiem taču labāk – tagad iespēja būt tikai ar sevi un dabu!

Pēcpusdienas veltām angļu valodas padziļinātai apguvei. Darbs internetā tagad šķiet perfekts variants. Vien tie kursi, protams, ir diezgan intensīvi, un aizņems noteiktu laiku, lai tos kārtīgi apgūtu. Bet tad – visa pasaule kabatā! Vēl joprojām tiek piedāvātas skolotāja pozīcijas Taizemes skolotāju grupās. Piemēram, matemātikas skolotājam te maksā 10 eiro par 45 minūtēm. Un viena stunda dienā mums pilnībā nosegtu viesnīcas izmaksas! Tāpēc pilnveidojamies – mācamies, lasām gudras grāmatas un neļaujam šai krīzei sevi nekādi saskumdināt. Esam brīnišķīgā vietā un ceram, ka jūnijā tiksim arī uz Latviju! Viss jau joprojām vairāk vai mazāk rit pēc mūsu plāna! Smejam – tā kā mums nebija pietiekami siltas drēbes Uzbekistānai un Vidusāzijai (Arča pat pazaudēja vienīgās garās bikses), tad pasaule mūs atveda uz superkarsto Taizemi. Un kāda vaina! Vien galamērķis mainījies. Bet tāpat viss rit pēc plāna – ceļojam, izzinām, attīstāmies!

Nākamo dienu sākam ar ziņām – labākā ir tā, ka valdība automātiski pagarinās te esošo ārzemnieku vīzas tad, ja tie ieradušies Taizemē pēc pirmā marta. Un tas ir mūsu gadījums. Respektīvi – tas tāpēc, lai visi nepulcējas pie tām vēstniecībām. Uzzinām arī to, ka Taizeme cieš no ūdens trūkuma karstās un sausās vasaras dēļ. Bet pagaidām tā jau nav tā lielākā krīze. Tomēr par krīzi jau to pašu vīrusu grūti nosaukt – kopš janvāra te ir vien 12 mirušie, un visi gados pēc 80 ar papildus slimībām. Un trīs mēnešiem tas ir ļoti mazs skaitlis. Protams, ierobežojumi galvaspilsētā un divās tūristiskākajās pilsētās Puketā un Patayya turpinās – valdība nu aizliedz kioskiem strādāt pēc plkst. desmitiem, lai naktīs visi nestaigā apkārt. Bet mūs tas neskar. Mēs esam tālu no tām vietām un naktī, galu galā, guļam.

Tuvojas 13. aprīlis, kas ir Taizemes Jaunais gads. Gaidām šo laiku ar nepacietību, bet līdz tam – pētām apkārtni! Lai arī šoreiz ceļamies nedaudz vēlāk, tāpat mūsu plāns ir doties garākā pārgājienā. Mūsu viesnīcā mūs informē, ka visi nacionālie parki un citi skaisti parki apkārt ir slēgti, bet tempļi jau vienmēr gaida apmeklētājus. Un viens no tādiem atrodas 8 km gājiena attālumā. Jautājam par sabiedriskajiem transportiem. Tie, protams, atcelti, bet taksisti prasa pat 10 eiro par šādu īsu braucienu. Nu ko – iesim kājām!

Un gājienu sākam gar krastmalu. Brīnumainā kārtā tas paskrien tik raiti! Dzidrajā ūdenī putni meklē maltīti, kamēr vietējie uzrok smiltis, lai meklētu ēdamos jūras gliemežus un citas radības. Atrodam arī daudz vairāk atpūtnieku – tālāk no mums sākas atpūtas kompleksi, kas pini krievu tūristiem. Un tie visi bauda ūdens priekus. Jā, nav jau slikti iesprūst Taizemes pludmalē, kur ūdens pilnīgi caurspīdīgs, silts kā vannā, un krastmalā baltas jo baltas smiltis! Grūtāk ir atrast ūdens tirgotājus, jo pludmalēs jau vairs nedrīkst piedāvāt ne atpūtas krēslus, ne dzērienus. Ir daži drosmīgie, kas ar lielu uzcenojumu tomēr riskē nopelnīt, un tas viņiem izdodas. Bet mums protams, izdodas atrast arī daudz lētākus variantus.

Sasniedzam skaistu klinti krastmalā, kuras augšā uzceltas vairākas Budas statujas. Te gan mūku galvenais uzdevums ir izkliedēt tos milzīgos mērkaķu barus, jo tie jau arī nav priecīgi, ka nav tūristu, kas tos baro. Mērkaķi ir daudz, un tie lēkā pa akmeņiem, mēģinot no rokām izraut it visu. Mēs gan no zvēriem nebaudāmies un arī rokās neko neturam. Zinām, kā tā dzīvnieku pasaule strādā. Bet aziātu tūristiem ir lielas bailes gan no suņiem, gan mērkaķiem, un tāpēc dzīvnieki tos kaut kā automātiski ielenc. Dīvaini.

No klints virsotnes paveras skaisti skati uz nebeidzamo pludmali. Turpat vietējie pārdod no gliemežvākiem darinātus rotājumus un arī rotaslietas no jūras pērlēm! Oho – tiešām skaisti! Un cenas ir kritušās šīs krīzes dēļ, tāpēc visu var iegādāties par ļoti mazām naudiņām, ko arī darām.

Hua Hin sākam iedzīvoties, sākam saprast, kā te lietas strādā un kur visu atrast. Daudz redzami vecāka gadagājuma vīri ar taizemiešu sievām. Un šķiet, ka te neviens neiebilst pret iesprūšanu, un tas ir saprotams. Vien dažreiz, kad ejam garām vietējiem, māte uzsauc savam bērnam, lai tas aši uzvelk masku – redz, „baltais” nāk!

Sasauļojušies noslēdzam garo gājienu vien vakarā. Tad, kad temperatūras nokrītas uz plus 33, liekas, ka beidzot var atvilkt elpu. Grūti iedomāties tās Latvijas temperatūras. Bet pagaidām – baidām tās, kas ir te!

**

Šo dienu atklājums. Un nu par Hua Hin! 1834. gadā, pirms parādījās Hua Hin nosaukums, dažus Phetchaburi provinces lauksaimniecības apgabalus skāra stiprs sausums. Lauksaimnieku grupas pārcēlās uz dienvidiem, līdz tie atrada nelielu ciemu, kurā gar pludmali bija koši baltas smiltis un klintis. Viņi tur apmetās un deva tai vārdu Samore Riang, kas nozīmē “klinšu rindas”. 1921. gadā valsts dzelzceļa direktors netālu no pludmales uzcēla Dzelzceļa viesnīcu. Savukārt Princis Kroms Phra Naresvorarīts bija pirmais karaliskās ģimenes loceklis, kurš uzcēla vasaras pili Ban Banem Hin, un pludmalei, kas bija blakus viņa pilij, piešķīra vārdu “Hua Hin”. 1949. gadā Hua Hin kļuva par atsevišķu rajonu. Un tad, pēc Taizemes dienvidu dzelzceļa izbūves, kas savienoja rajonu ar Bangkoku, Hua Hin kļuva par pirmo un populārāko pludmales kūrortu valstī. Piecu gadu laikā no 2014. līdz 2019. gadam Taizemes un ārvalstu viesu skaits Hua Hin pieauga par sešiem procentiem gadā! Tomēr 2016. gada augustā Hua Hin notika četri bumbu sprādzieni 24 stundu laikā. Viens cilvēks gāja bojā, 20 tika ievainoti. Pēc šī teroristu uzbrukuma Hua Hin tika uzstādītas 90 drošības kameras, ko nu diendienā uzrauga Tūrisma policija. Plānots uzstādīt vēl vairākus simtus kameru. Protams, pēc šīs krīzes. Hua Hin ir tropiskas savannas klimats. Visu gadu temperatūra ir ļoti augsta, ar nelielām svārstībām. Gads sākas ar sauso sezonu (decembris – aprīlis), pirms musonu laika maijā. Visspēcīgākais lietus gan sākas septembrī un turpinās līdz novembrim.

*

Iztērētie līdzekļi: ~66 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18730 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~44 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4880)

Un vēl pāris dienas Kanchanaburi.

Šajā rītā vairs neīrējam velo, bet gan pārmaiņas pēc pastaigājamies kājām. Aizejam uz lielāko Tesco, pie kura ieejas arī tiek mērīta temperatūra. Kā parasti, zem 36.6. Arī šajā karstumā. Interesanti, ka lielveikalā norobežotas visas tās preces, kas neattiecas uz „pirmās nepieciešamības” lietām – nevar nopirkt ne pildspalvas, ne spilvenus, ne apģērbu. Bet tādas lietas var atrast tirdziņos, kas vēl joprojām ir aktīvi. Taizemē gan veikalos arī nav īsti liela izvēle – paņemam rīsus, makaronus, un dažus nocenotus dārzeņus. Kartupeļi te ir ļoti dārgi – divi lieli kartupeļi maksā vairāk kā 1 eiro. Bet te atkal var ēst tomātus un visvisādus zaļumus.

Pēcpusdienā pastaigājam pa pilsētiņas centrālajām ielām. Diena iesilst līdz plus 41 grādam. Upē kāds lien peldēties, lai atvēsinātos, un gājēju ielas sāk pildīties pārdevējiem. Jā, tikai pievakarē viss atveras, jo pa dienu jau pārlieku karsti. Tomēr tā dzīvība visapkārt ir. Daudzi vietējie nemaz nevalkā tās maskas, un situācija te šķiet nepavisam ne traka.

Vakarā viesnīcā saradušies jauni rietumnieki. Divi puiši stāsta par savām doktora studijām Beļģijā, un nedaudz iepazīstina ar savu valsti, kas mums bija padomā vasaras ceļojumam Eiropā. Protams, tagad neko īsti nevar saprast, bet gan jau kaut kad valdības aptvers, ka valsts jāver vaļā, lai izdzīvotu.

Nākamo dienu atkal, kā ierasti, pavadām pārdomās. Ko darīt tālāk? Kā tas viss izvērtīsies? Bet tad nolemjam, ka mēģināsim apskatīt tās drošākās vietas, kas tagad pieejamas. Nevar būt, ka arī Āzija būs tik bezatbildīga un nemanīs, ka cilvēki mirst no bada, nevis no vīrusa. Izejam pastaigā pa tempļiem, kur mūs laipni sveicina mūki. Arī ēstuves, kas bijušas ciet, veras vaļā, jo risks tikt noķertiem ir nesalīdzināms ar risku palikt bez naudas un bez ēdiena.

Mēs savukārt gatavojam savas maltītes, un, kad mēģinām iegādāties ķiploku no garšvielu tirgotāja, tas izbrīnās, ka ņemam tikai vienu, un to labprāt atdod bez maksas. Tas ir jauki. Tirgus atkal rosīgs, valdība cilvēkus nav apturējusi baudīt dzīvi.

Vakariņas šoreiz viesnīcā pagatavojis singapūrietis – tāds iedomīgs vīrs, kas nezina, kā vien apliecināt savu pārākumu pār citiem. Tad tas stāsta, ka viņam katru dienu esot cita meitene, tad – ka ir pavārs, biznesmenis un viss cits, kas vien iespējams. Visi sametuši naudiņu, un ieturam jauku maltīti. Aziāts gan apvainojas, kad mums interesantāk parunāties ar izglītotajiem beļģiem.

Nākamā ir mūsu pēdējā diena Kanchanaburi. Esam nolēmuši pārbraukt uz kādu citu vietiņu. Vismaz mēģināt. Tikmēr ziņās atainots, kas tad notiek nabadzīgajās valsts. Cilvēki mirst no bada nevis no vīrusa. Arī Pattaya, tūristiskā pludmales pilsētā netālu no Bangkokas sākoties laupīšanas jau ar ieročiem – par to ziņo policisti. Mēs gan ceram, ka cilvēki atvērs acis un sapratīs, ka šajā pasaules daļā vīruss nav tas bīstamākais. Tieši visa slēgšana nogalinās vairāk. Bet nu mūsu iecerētā Puketa ir slēgta – tajā vairs nedrīkst ne iebraukt, ne no tās izbraukt līdz 30. aprīlim. Jā, tā ir tāda tūristiska un smuka vieta, bet ceram, ka atradīsim arī citas.

Šodien uzsākam arī ko lietderīgu – esam iegādājušies TEFL kursus, ko pabeidzot iespējams mācīt angļu valodu ārzemēs. Lai arī man jau ir angļu valodas diploms, šis nodrošinātu daudz vairāk iespēju. Un esam satikuši daudzus ceļotājus, kas tieši šādā veidā dzīvo un iepazīst visas šīs Āzijas valstis nedaudz dziļāk te paliekot ilgāk. Tad jau redzēs, kā tad sanāks.

Protams, istabiņa, kur paliekam, ir lieliska, bet nu laiks doties tālāk – kamēr vēl varam, mēģināsim ceļot!

**

Šo dienu atklājums. Un šoreiz – ne par ziņām, bet gan par pašu Taizemi! Taizeme līdz 1939. gadam bija pazīstama ar nosaukumu Siam. Pēc tam tā mainīja savu vārdu uz Taizemi, lai atkal atgrieztos pie Siam 1945. gadā. Pēdējās izmaiņas Taizemē tika veiktas 1949. gada 11. maijā. Vārds „Tai” taizemiešu valodā nozīmē “brīvs”, kas Taizemi padara par “brīvo zemi”. Savukārt iesauku “Smaidu zeme” Taizeme ieguvusi pateicoties smaidīgajiem vietējiem. Arī tagad vietējie ir diezgan smaidīgi. Un tas ir forši. Taizemes alfabēts ir grūts un mums neizlasāms. Pat ciparus nesaprotam. Un tas iegūts no khmeru skripta, kas cēlies no Indijas Brahmijas rakstības sistēmas. Taizemes alfabētā ir 44 līdzskaņi, 32 patskaņi un 5 toņi, kas arī ir ļoti nozīmīgi teikumu veidošanā. Taizemē dzīvo apmēram 67 miljoni, no kuriem 75% iedzīvotāju ir taizemieši, 14% ķīnieši un 11% veido citas tautības. Aptuveni 12 miljoni dzīvo valsts galvaspilsētā Bangkokā. Taizeme ir aptuveni 514 000 kvadrātkilometru liela, un tā robežojas ar Mjanmu, Laosu, Kambodžu un Malaiziju. Kā tūristi smej – ja gribas civilizāciju, tad jādodas uz attīstītāko Malaiziju. Ja gribas ko ekstrēmāku, tad uz Kambodžu vai Laosu. Ja gribas ko vēl neizpētītu – tad Mjanma ir īstā. Doi Inthanon ir Taizemes augstākais punkts 2565 metru augstumā. Theravada budisms ir dominējošā reliģija, ko piekopj 94,6% iedzīvotāju. Atlikušie iedzīvotāji ir malajiešu musulmaņi (4,6%), kristieši (0,7%) un citi (0,1%).

*

Iztērētie līdzekļi: ~60 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18664 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4836)

Šodien mēģinām tikt tālāk.

No paša rīta atkal pāršķirstām Taizemiešu ziņu lapas, un tur priekšā veselības ministra izteicieni. Tas saka, ka nu vietējiem jāuzmanās no eiropiešiem, jo „tie nolādētie kaukāzieši ir tie, ar kuriem vēstniecībām un vietējai sabiedrībai būtu jātiek galā. Viņi nevalkā sejas maskas, viņus vajadzētu izdzīt no Taizemes”. Tas saka, ka kaukāzieši (tie paši „baltie”) ir netīri, un vīruss Taizemē ienāk tieši šādi. Tomēr veselības ministrs jau pazīstams ar saviem rasistiskajiem izteicieniem. Tad, kad vīruss tikko parādījās Ķīnā, tas kafejnīcām ieteica neapkalpot ķīniešu tūristus. Kā saka laikrakstos, šis vīrs ir neizglītots, un bieži pēcāk atvainojas par saviem spontānajiem izteicieniem, tomēr tas var kurināt arī rasu naidu. Nu neko – tagad nēsāsim maskas visu laiku.

Lasām arī to, ka Dubaja atcēlusi visus lidojumus. Jā, viss tiešām noticis strauji. Bet nu esam tajā siltajā Taizemē, un dodamies uz vilcienu staciju. Sākumā ar busu un tad ar metro. Te vietējie vēl joprojām laipni piedāvā palīdzību, un atklājas arī tas, ka metro ir bez maksas, nezinām, kāpēc. Interesanti, ka tās prioritārās sēdvietas, kas visapkārt pasaulē paredzētas invalīdiem, veciem cilvēkiem, grūtniecēm un māmiņām ar zīdaini, te rezervētas arī mūkiem.

Stacijā ierodamies, un priekšā vēl divi „balto” pāri, arī ar sejas maskām. Nu re – varbūt tā nākamā pieturvieta būs interesanta, lai arī lasījām, ka to ierasti izvēlas aziātu tūristi. Tad izrādās, ka sēdvietas nemaz netiek piešķirtas – nu ja, vilcieni jau tāpat tukši. Labi, ka vēl kursē. Un te arī pāršķirtam pirktās grāmatas. Jā, kvantu fizika un patiesā realitāte, kas sastāv no enerģijas un informācijas, ir viela pārdomām.

Kā jau atceramies, taizemiešu vilcienā vienmēr kāpa pārdevēji un piedāvāja visādus labumus. Arī tagad. Kāds turpat izvelk arī lupu un ilgi pēta akmeni savā gredzenā. Te jau vietējie zina, kas īsts, un, kad iegādājas, par to arī māk pārliecināties.

Pēc trīs stundu brauciena ierodamies Kanchanaburi. Te būtu jābūt vēsāk, bet tāpat ir par karstu. Turpat kāds policijas darbinieks norāda uz mūsu sejas maskām un paceļ īkšķi. Jā, ziņas laikam visi lasījuši. Trīs kilometri raitā solī līdz mūsu rezervētajai viesnīciņai. Un šoreiz maksājam tikai 5 eiro, un vietiņa ir tiešām skaista. Istabās gaisa kondicionieris, kas glābj no nemitīgās svīšanas, var izīrēt velo un bez maksas izmantot masāžas krēslu! Te ir pat virtuve – beidzot nebūs jāmedī tas ēdiens. Tas paliek arvien grūtāk. Tirgus te vēl joprojām dzīvs, lai arī valdība tirgošanos aizliegusi. Sapērkam zaļumus un nūdeles – un vakariņas gatavas!

Nākamajā dienā īrējam velosipēdus par 1.5 eiro dienā un dodamies apskatīt milzīgu lietus koku 11 km attālumā. Ceļš mūs aizved gar upi šajā saulainajā dienā. Jā, ārā ir patiešām karsti, un arī transportlīdzekļu kustība nerimst, bet drīz sasniedzam pakalnus un skaistos skatus. Ceļmalā rotaļājas mērkaķu ģimene, bet pie tiem bīstami pieturēt. Apturam savu braucamo vien pie zirgiem, kas aplokā izskatās galīgi izkaltuši. Tieši pāri sētai, kur tie netiek, ir pavisam zaļa zālīte, un to arī saplūcam. Zirģeļi pilnīgi rindā stājas, lai tikai katrs saņemtu pa kumosam.

Lielais lietus koks, kas esot ap 100 gadu vecs, ir tiešām iespaidīgs! Nespējam vien noticēt tam varenumam acu priekšā! Tepat saradušies arī citi tūristi, un vesels busiņš krievu ar tiem raksturīgajiem baltajiem krekliem ar kapuci. Tie gan nevalkā maskas. Mēs nesteidzoties pabaudām skaistās ainavas un tad dodamies tos pašus 11 km atpakaļ. Piestājam pie kāda iespaidīga tempļa, bet tad paši sabīstamies no tā klusuma un pamestības. Tikai pašās beigās iedomājamies, ka varbūt templis iztīrīts un tāpēc tajā nemaz nevar iet iekšā – pilnīgi neviens cilvēks milzīgā, greznā tempļu kompleksā! Vien viena govs un suns, kas mūs nodod kārtīgi aprejot.

Kad atgriežamies pilsētā, apstājamies pie pludmales, kur arī visas ēstuvītes aizvērušās. Pāris tantes sēd krastmalā, un tupat ir arī pieci suņi, izgūlušies saulītē. Jā, ir skaisti, un tad, kad te viss ir dzīvs, noteikti var kārtīgi izbaudīt gan sauli, gan peldi, gan gardos ēdienus.

Ieskrienam hotelī nomazgāties un turpinām ceļu uz otru pusi. Jā, ir karsti un sviedri kož acīs, bet nu nokļūstam kara kapsētā, kas ir kopta un piesaista arī citus apmeklētājus, un turpat ir arī kara muzeja. Interesanti, ka tas ir atvērts, bet tūristam, protams, uzlikta lielāka summiņa par tā apmeklējumu, tāpēc izlemjam, ka labāk samaksāsim vēl divas naktis par viesnīcu nekā lasīsim to informāciju, ko par karu šajā reģionā iespējams izlasīt arī internetā.

Mūsu lielajā izbraucienā atrodam arī iepirkšanās centru, kur viss ir vaļā. Apģērbu veikali, saimniecības preces un pat frizieris strādā. Nez, kā tad likumsargi to visu nepamana? Veikala plaukti gan patukši. Ir vien lielās rīsu pakas un roltonu krājumi, kas arī sāk tukšoties. Nu mēs jau ļoti ceram, ka nebūs tā, ka beigu beigās vispār nekur nekā dabūt nevarēs. Tik labi izdzīvotāji vēl neesam.

Vakaru atkal pavadām jaukajā vietiņā, kas mums reāli ar visu internetu, bezmaksas dzeramo ūdeni un veļas mazgāšanu izmaksātu 150 eiro mēnesī. Bet vēl sekojam līdzi ziņām – ja ceļot drīkstēs, tad to arī droši vien darīsim!

Nākamajā dienā tiek ziņots – slimo skaits jau tūkstotis. Bet mirušie tikai trīs. It kā ziņās saka, ka nu Taizemei ir iespēja izvēlēties – vai nu iet Itālijas ceļu un sasniegt kārtīgu epidēmijas līmeni, vai Japānas ceļu un kontrolēt šo situāciju. Bet skaidrs jau viens – Taizemē nekad nebūt tik traki kā Itālijā, jo te iedzīvotāju vidējais vecums ir ļoti zems, un tie trīs, kas no visa tūkstoša ir miruši, bija vecāki par 70 gadiem – viens ar diabētu, pārējie ar citām slimībām. Protams, tiek pielāgoti arvien jauni ierobežojumi, piemēram, no pusnakts ārzemniekiem vairs Taizemē iebraukt nav atļauts. Valdība sapratusi, ka temperatūras mērīšana neder, jo slimības sākuma posmā jau tādas nemaz nav. Tiek lēsts, ka visa šī krīze turpināsies 9 mēnešus. Bet vai reāli ir kādai valstij palikt slēgtai tik ilgi? Diezin vai. Jāsaprot, ka šī nav nepārdzīvojama slimība. Un masu panika, bezdarbs, bads – viss tas darīs vēl lielāku postu.

No rīta hotelī ieradušies vēl citi ārzemnieki. Kāda francūziete saka, ka tā ar dzīvesbiedru domā palikt Kanchanaburi kamēr krīze beigsies, jo tiem pēcāk esot jātiek atpakaļ uz Malaiziju. Savukārt kāds šveiciešu ceļotājs ir pavisam mierīgs. Tas saka, ka tāpat jau viss funkcionē, vien nevar atrast atvērtus grāmatu veikalus, lai iegādātos kādu labu lasāmvielu. Tas arī domā braukt uz dienvidiem. Tur viss vēl esot vaļā.

Savukārt mēs atkal ņemam riteņus un dodamies ilgākā pārbraucienā. Sasniedzam kādu karavīru kapsētu un tad pavisam interesantu alu templi, kurā ieejas maksa pagaidām vēl tikai viens eiro. Tas laikam tāpēc, ka templis ir diezgan tālu no pilsētas. Bet tas ir tiešam iespaidīgs. Templis sastāv no deviņiem alu kambariem, pie kuriem var piekļūt pa pazemes labirintiem. Un te esam vienīgie. Dažreiz baisi, nedaudz saspiesti un karsti. Bet tiešām interesanti, ka senāk cilvēki šajās alās spēja iebūvēt tās neskaitāmās Budas statujas! Apstājamies un ieklausāmies klusumā. Tiešām īstā klusumā. Vienīgie, kas to pārtrauc, ir apkārt lidojošie sikspārņi. Tie arī tagad bez cilvēkiem var uzdzīvot.

Braucam tālāk līdz vēl vairākiem skaistiem tempļiem. Ceļš ir gar šosejas malu, un satiksme nerimst. Šoreiz velosipēdu nākas arī stumt, jo tas bez ātrumiem, un kalnā netiekam. Bet redzētais ir tā ilgā brauciena vērts. Tempļu kompleksos gan klusums. Vien rets vietējais iet garām, bet nekur nekādu oficiālu aizliegumu redzēt nevar.

Apkārt esošie kalni nedaudz atgādina Laosas kalnaino apgabalu ap Vang Vieng, kur pagājušajā ceļojumā mūs pat apzaga. Bet ir skaisti. Sasniedzam arī to pašu tiltu pār Kwai upei, kas aprakstīts grāmatās un atainots filmās. Otrā Pasaules kara laikā ieslodzītie būvēja gan šo tiltu, gan dzelzceļu līdz pat Mjanmai, lai japāņi pa to varētu pārvadāt munīciju. Šo sauc arī par Nāves dzelzceļu, jo vairāk kā puse – vairāki simti tūkstoši ieslodzīto – mira slikto apstākļu dēļ, kad tos nostrādināja pat 18 stundas dienā.

Pie upes ir daudz skaistu atpūtas vietu, un tās droši vien ir lieliskas, kad viss apkārt dzīvs. Bet pāri tiltam var pāriet kājām, un velosipēdus arī izdodas pārstumt. Savu tūri noslēdzam kara muzejā, kur izliktas relikvijas ar visiem tiem rīkiem, ko izmantoja šī dzelzceļa būvniecībā. Ir daudz stāstu par Otro Pasaules karu kopumā. Te jau japāņi bija tie ļaunie, un tieši Kanchanaburi kara smagums izteikti jūtams.

Pa tūristiskākajām ielām, no kurām dzīvojam krietnu gabaliņu, dodamies uz vilciena staciju noskaidrot, kas tad ar transportu Taizemē pašlaik notiek. Te pa ceļam atklājam, ka ne tikai muzeji, bet arī daži restorāni pārkāpj noteikumus, un atvēruši savas durvis ārzemniekam. Te „baltie” sēž, dzer alu un ēd gardu maltīti. Un arī mēs ieturam pusdienas. Nu re – ja labi meklē, tad var atrast. Bet šis ir viens no retajiem restorāniem, kas atļauj apsēsties. Nez, kā viņiem nav bail no likumsargiem.

Vilciena stacijā savukārt mums saka, ka vilcieni kursē, vispār nekādu problēmu. Pagaidām to vīrusu vispār nejūtam. Vien ielas ir patīkami tukšākas. Tomēr vēl neesam paspējuši apbraukt visu, kas apskatāms šajā burvīgajā reģionā, tāpēc pagarinām savu palikšanu Kanchanaburi par vēl vienu dienu. Un tad jau arī mēģināsim tikt uz dienvidiem.

Nākamo dienu sākam ar autoostas apmeklējumu. Protams, cītīgi sekojam līdzi ziņām, un tur teikts, ka nu Bangkokā atcelti visu laivu braucieni, tāpat kā visā valstī publiskie autobusu reisi. Vai tad mēs maz tiksim uz tiem dienvidiem? Esam izīrējuši velosipēdus, un autoostā, šķiet, arī ir dzīvība. Protams, atkal tiek mērīta temperatūra un tad visi priecīgi gatavi uzņemt ārzemnieku. Jā, tiem grūti laiki – jāpriecājas par katru braucēju. Un busi iet, arī līdz mūsu iecerētajai vilciena stacijai. To nu esam noskaidrojuši.

Ceļu turpinām šoreiz uz citu debess pusi. Jā, Kanchanaburi apkārtne ir liela, un te tik daudz ko skatīties! Braucam gar mērkaķu pilniem džungļiem, gar greznām kapsētām un caur maziem ciemiem, kur vietējie vienmēr uzsauc „Hello!”, līdz sasniedzam kādu ļoti iespaidīgu templi. Sākumā gan atkrītam turpat pie kāda veikala uz soliņa, jo esam nokusuši no 14 km garā brauciena tādā karstumā. Jā, Taizemē arī ēdiens nav tik vitamīniem bagāts kā vjetnamiešiem. Te nav tik daudz svaigu dārzeņu un augļu – vairāk makaroni un rīsi, kas nav tik vērtīgi. Tāpēc uzreiz nolemjam – meklēsim labākas maltītes, lai var braukt arī 50 un vairāk kilometrus!

Tepat pie tantes iegādājamies aukstu ūdeni un smejam, ka tā neļauj mums ar rokām neko aiztikt. Visi pārspīlēti uztver to visu situāciju. Tad dodamies iekšā templī. Tas ir viens no iespaidīgākajiem kādu jebkad esam apmeklējuši! Sākumā ejam augšā pa neskaitāmiem pakāpieniem līdz sasniedzam milzīgu Budas tēlu, kas redzams jau tālu no ceļa. Tepat ir īsts tempļu komplekss, kur gan tikai viens mūks pieskata apmeklētājus. No tempļa tālumā paveras nebeidzami zaļi rīsu lauki. Uhh, šī ir tiešām debešķīga vieta! Pavadām te ilgāku laiku, kamēr daži arī nāk lūgties, bet kopumā nav jau daudz cilvēku.

Ceļš atpakaļ ir ar nelielām pauzēm, jo apstājamies arī kādā citā templī, kur pakalnā izveidota milzīga pūķa statuja, kurā iekšā ievijas trepes. Un tā iespējams sasniegt pašu kalna virsotni, kur temperatūras sasniedz vairāk kā plus 40 grādus. Ja jau zemē ir ap plus 38, tad te ir daudz vairāk, un tas uzreiz jūtams. Esam kārtīgi apdeguši! Bet, protams, skati ir vienreizēji. Retais no tempļa apmeklētājiem uzrāpjas pašā virsotnē, un arī mēs tikai negribēdami tomēr atzīstam – ja jau esam te, tad jāpievar. Taizemiešu tempļi ir apmeklēšanas vērti. Un vēl jau nemaz neesam redzējuši tos, kas atrodas pašā pilsētā!

Bet nu dodamies atpakaļ. Viesnīca un duša. Tad gan sākam apdomāt tālāko ceļu. Nevar saprast, cik ilgi visa šī pasaules krīze ievilksies. Un, ja tā tiešām būs vairākus mēnešus, tad jau labāk padzīvot vietiņā kas ir lēta, un tā būtu Kanchanaburi. Te ir tik daudz ko redzēt, tik daudz ko izpētīt, un vēl tādas ērtības pieejamas mūsu pašreizējā viesnīciņā! Tā nu pēc ilgām pārdomām nolemjam palikt šeit vēl trīs naktis. Esam īstas dilemmas priekšā. Šis laiks ir ļoti mulsinošs, tāpēc esam nolēmuši nesteigties ar lēmumiem, bet pavērot, kā situācija iegrozīsies.

Protams, Taizemei tuvojas lietus sezona, tāpēc jākustas būs. Bet pagaidām sekojam līdzi ziņām. Bet tur publicētais ne vienmēr strādā. Nakts tirdziņi ir tiešām aktīvi, ēstuvītes vaļā un aicina visus ienākt, lai gan tā tam nevajadzētu būt. Mēs apstājamies kādā jau zināmā, un, lai arī tur uzlikta liela zīme, ka ēdienu iespējams pasūtīt tikai līdzņemšanai, mums tiek teikts – varat ēst te, jo nav jau daudz cilvēku. Nu ko – tad tā arī darām!

Pagaidām marta mēnesim plāns gatavs. Taizemē ir silti, forši un interesanti. Bet tāpat jau ceram, ka šis trakums līdz Latvijas vasarai norims, lai šo silto laiku mēs varētu baudīt arī dzimtajā zemē!

**

Šo dienu atklājums. 1942. gadā Kanchanaburi atradās Japānas kontrolē. Tieši šeit Āzijas spiedu strādnieki un sabiedroto karaspēku karavīri būvēja bēdīgi slaveno Birmas dzelzceļu. Gandrīz puse no ieslodzītajiem, kas strādāja pie projekta, nomira no slimībām, pāri nodarījumiem vai nelaimes gadījumiem. Kanchanaburi ir memoriāls un divi muzeji mirušo piemiņai. 2003. gada martā tika atvērts Taizemes – Birmas dzelzceļa centrs un JEATH (Japānas-Anglijas-Amerikas-Austrālijas-Taizemes-Holandes) kara muzejs, kas veltīts tiltam pār Kwai upi un Nāves dzelzceļam.

Pašā pilsētā mīt aptuveni 50 tūkstoši iedzīvotāju. Un šī vieta piesaista gan vēstures izzinātājus, gan dabas mīļotājus. Te ir gan dabas parki, un arī ziloņu rezervāts, kur gan pret ziloņiem izturas drausmīgi, kā jau neattīstītā valstī. No vēsturiskām vietām, protams, galvenais ir tas dzelzceļš, kas tika būvēts Otrā Pasaules kara laikā.

Bet vieni no iespaidīgākajiem dabas skatiem ir pie tā milzīgā koka. Netālu no Kanchanaburi atrodas 100 gadus vecs pākšu koks, kas ir 20 metrus augsts ar 15 metru perimetru. Tā lapotne ir vairāk kā 25 metrus plata, un ēnas diametrs ir 51 metrus garš!

*

Iztērētie līdzekļi: ~90 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18664 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4820)

Gaidām lidojumu.

Krievi jau sapirkuši šņabi un paspējuši galīgi piedzerties, knapi var pastaigāt. Tie laikam lido uz Maskavu. Un tā pienāk arī mūsu laiks kāpt lidmašīnā. Visi pulcējas pie vārtiem, un tur apkārt staigā darbinieki, sakot, ka lidojums ir pilns, tāpēc tiem, kam rokas bagāžā koferi, tie jāatdod pie nododamās bagāžas. Pēc tam atkal paziņots, ka lidojums vēl aizkavēsies. Nekādas kompensācijas pagaidām nav, bet plānojam to vēlāk pieprasīt.

Pēc pusnakts beidzot varam sēsties lidmašīnā. Tā ir milzīga – visi filipīnieši atgriežas mājās. Lidojums ir veselu astoņu stundu ilgs. Mums nāk miegs, bet, kā esam pacēlušies, filipīnieši visus modina un piedāvā maltīti. Nekas veģetārs te nav, un tas darbiniekiem ir kas nedzirdēts, lai arī citas aviokompānijas par to jau sen padomājušas. Tomēr beidzot tiekam arī pie alus.

Un tā nolaižamies Filipīnās. Arī te būtu forši palikt, bet valsts jau slēgusi robežas, un nestrādā ne ēstuves, ne viesnīcas. Tāpēc vienīgā iespēja ātri tikt uz Taizemi. Bet ko uzzinām? Tā kā mūsu lidojums no Dubajas kavējās, savienoto reisu esam nokavējuši. Un kā tad tikt uz Taizemi? Rīt, pēc gandrīz 24 stundām. Uhh, šī dzīve lidostā ir nedaudz nogurdinoša, bet tas vēl nav viss. Drīz lasām, ka no svētdienas (no parītdienas) Taizeme slēdz robežas, un ielaiž tikai tos, kas var uzrādīt veselības sertifikātu, izdotu ne vēlāk kā 72 stundas pirms ielidošanas. Situācija paliek kutelīga. Ja mēs būtu tikuši uz Taizemi šodien, viss būtu kārtībā, bet nu – palikusi tā viena mazā spraudziņa – tā sestdiena, kad veiksmīgu pārbaužu iziešanas rezultātā mēs varētu beidzot apstāties. Bet kā gan var ko paredzēt šajā trakajā laikā?

Filipīnieši saka, ka lidojums kavējies, jo Dubaja negribējusi ielaist filipīniešu pasažierus, ko pirms tam lidmašīna vedusi. Bet nu tiekam ievesti istabā, kas esot uzgaidāmā zāle. Te ir vēl pāris pasažieri, divas tualetes un viss. Ne ūdens, ne ēdiena stendi. Ārpus šīs telpas mēs, redz, nedrīkstam atrasties. Nu ko – jācīnās par savu taisnību. Nav jau mūsu vaina, ka lidojums atcelts. Mums nav naudas, ko darbiniekiem iedot, kas, redz, tad atnesīšot ēdienu. Aviokompānijai tomēr jānodrošina maltīte! Darbinieki saka, ka to apdomās.

Ar laiku uzgaidāmā zāle piepildās. Un, tā kā lidojums ir uz Taizemi, te ir „vīriešsievietes” jeb veči, kas pielikuši krūtis un izliekas par dāmām. Taizemē transseksuāļi un vēl visādi ir ierasta lieta. Darbinieki sāk dalīt ēdienu kuponus 5 eiro vērtībā. Bet tad tie saskaras ar milzīgu problēmu – vesela čupa veģetāriešu, un no 10 ēdieniem neviens nav bez gaļas. Tikmēr, pēc pasažieru tiesību pārlasīšanas, atklājas, ka mums pienākas trīs maltītes un pat viesnīca. Kā arī pilna apmēra kompensācija par pārcelto lidojumu.  Bet darbinieki iedod vien e-pastu, uz kuru rakstīt. Viss esot ciet, neviens neko nevar izsniegt. Bet tā nav lielākā bēda. Tagad satraukums ir par Taizemi. Galvenais ir iekļūt tajā, un tad jau visu būtu vienkāršāk atrisināt. Saspringums nerimst. Nu traka tā pasaule!

Tā arī pavadām visu nakti spēcīgi kondicionētajā istabā bez logiem. Īsti jau nevar pagulēt, jo mums ir tāds apjukums laikos un laika zonās, kas mainījušās pārāk bieži, ka ķermenis nesaprot, kad gulēt, kad ne. Pienāk seši rītā tad mums tiek dota atļauja iziet cauri skenerim, un doties uz vārtiem. Jess! Lidojums notiek! Protams, vēl arvien atstājam nelielas šaubas, lai būtu gatavi it visam. Drīz mūs uzrunā kāds brits. Tas jautā, vai Taizemē ielaiž bez veselības sertifikāta – viņu draugi brīdinājuši par ko tādu. Satraucoši, bet it kā šodien tam vēl nebūtu jābūt nepieciešamam.

Pienāk lidojuma laiks, un tiešām sēžamies iekšā lidmašīnā. Vismaz tik tālu esam tikuši! Nu tāds prieks! Lidmašīna ir tikpat liela, cik iepriekšējā, bet šoreiz esam kādi padsmit pasažieri! Jā, tik tukšā lidaparātā vēl nebijām bijuši. Bet šis ir tiešām labs – skatāmies filmas, baudām maltīti un alu. Sākums ir daudzsološs.

Un tā arī turpinās visa diena. Nolaižamies, nododam veselības kartītes, pie pieres mums pielikts termometrs. Un viss, mums te atļauts uzturēties līdz 19. aprīlim! Jā, esam Taizemē! Esam tiešām priecīgi, ka šis skrējiens noslēdzies šādi. Grūti iedomāties, ko mēs darītu, ja mums nekas neizdotos. Bet nu – tikai uz priekšu!

Taizemē ir ļoti silti. Lidosta mums sveša, jo iepriekš te iebraucām pa zemi caur Malaiziju, tomēr ātri vien atrodam autobusu un nokļūstam lielās Bangkokas centrā. Tur dodamies uz rezervēto istabiņu. Viss, viss tiešām galā! Nometam mantas un ieejam dušā. Nu tik labi! Uzreiz arī atrodam veļas mazgātavu, jo reāli nekas tīrs vairs nav palicis. Un tad apmetam nelielu līkumu ap tūristiskākajām ielām. Jā, arī šajā laikā redzami diezgan daudz rietumnieki. Tomēr, salīdzinot ar pagājušo reizi, Bangkoka ir tukša. Iepriekšējo reizi bijām laikā, kad par godu karaļa nāvei tika rīkoti plaši sēru pasākumi. Bet nu viss kluss.

Un arī mūsu nakts ir mierīga. Noguļam gandrīz 12 stundas! Un tad jau ar skaidrāku plānu pārvācamies uz lētāku viesnīciņu, kas mums izmaksā 7 eiro kopā. Šodien izejam arī kārtīgā Bangkokas apskatē. Daudz kas no vakardienas mainījies. Veikali slēgti, saloni un viss cits nestrādā. Restorāni var taisīt ēdienu tikai līdzņemšanai. Kad kādai tante sakām, ka mums hotelī nav atļauts ēst istabiņās, tā sānielā uzliek mums divus krēslus – te pārbaude vēl nenākšot.

Domājam apskatīt Karaļa pili, kas pagājušajā reizē bija slēgta, bet tur mūs lielajā laukumā pārtver kāds vietējais. Tas sāk stāstīt, ka pils tagad ciet vīrusa dēļ. Taizemietis mūs nomierina, sakot, ka ir skolotājs, un par informāciju nekādu samaksu neprasīs. Tas paskaidro, ka daudzi tempļi šodien ciet, savukārt citos svētdienā var ieiet bez maksas. Tas apstāsta labākās vietas, kurp šodien mēs varētu doties, un ar roku uzvelk karti uz papīra lapas. Protams, jauki. Pasakāmies vīram un, dodamies uz laivu, ko tas ieteicis. Laivas brauciens gan ir domāts īstiem tūristiem. Cena gan krītas, un no 42 eiro piedāvājums beigās ir vien 20, bet arī tik mēs neesam gatavi vēl tērēt.

Tad kājām dodamies gar krastmalu līdz mūs uzrunā kāds tuk-tuk braucējs. Šeit ir citādāki tuk-tuki kā Indijā, tādi nedaudz civilāki. Šis vīrs stāsta, ka šodien tāda interesanta diena – lielveikalus slēdz, arī kafejnīcas drīkst taisīt ēdienus tikai līdzņemšanai. Bet valdība tuk-tuk braucējiem piešķir 10 litru degvielu bez maksas – laikam, lai atbalstītu šajā grūtajā laikā. Vīrs mūs piekodina daudz nemaksāt par tuk-tuku braucieniem, un pats uzreiz par 60 centiem piedāvā mūs izvizināt līdz kādam templim un vēl citām vietām. Tas saka, ka šāds brauciens izdevīgs arī viņam – ja vizina tūristus, tad bezmaksas degviela. Un mums pa 60 centiem taksists, kamēr autobusa biļete mums abiem maksātu 40 centus. Nu lieliski!

Tā nu šoferītis mūs nogādā līdz kādam jaukam templim, kas šodien esot bez maksas. Tur mūs uzrunā cits taizemietis. Tas prasa, vai esam budisti – tūristi parasti uz šo templi nenākot, esam atvesti uz kādu vietējo, kur parasti taizemieši nākot palūgties, kamēr lielajos tempļos viss vien tūristam domāts. Sakām, ka nē – tikai vakar iebraucām, un nu kaut kā mēģinām apskriet visas vietas Bangkokā. Vīrs pastāsta, ka pats galvaspilsētā ieradies uz dēla kāzām un iesaka mums apmeklēt kādu apģērbu šūšanas iestādi, kur pēdējo dienu lielas atlaides – šūts uzvalks no labākās kvalitātes auduma tikai par 40 eiro! Jā, šo vietu mums ieteica arī tuk-tuka braucējs, un tā viņam arī nākamā padomā.

Protams, zinām, ka neko tādu lielu tagad neiegādāsimies, bet interesanti parunāt ar veikala saimnieku. Tas saka, ka veikals taisa nedēļu ilgu akciju, izpārdodot savu preci un pakalpojumus. Veseli 80% aizejot vietējiem, kas tagad šīs vīrusa krīzes dēļ zaudē līdzekļus. Jā, cenas ir zemas un audumi pasakaini, bet paskaidrojam, ka arī mēs nezinām, cik ilgi te esam iesprūduši, tāpēc jāpataupa. Vīrs mums saka, ka Bangkokā ir traki. Lai arī valdība saka, ka katru dienu nākot klāt ap 100 saslimušajiem, situācija patiesībā esot bēdīgāka. Vīrs lēš, ka slimo skaits varētu būt jau ap 3 tūkstošiem. Nu gluži kā Ķīnā. Tikai valdība to nevarot teikt publiski, citādi sākšoties haoss – visi visu izpirks, pilsēta izmirs. Vīrs mums iesaka doties uz valsts dienvidiem, kur neviens saslimšanas gadījums vēl neesot konstatēts.

Tā nu atkal sēžamies tuk-tukā, kura šoferis mūs nogādā tūrisma informācijas centrā, un tur arī no mums atvadās. Tūrisma centrā mums arī iesaka doties uz valsts dienvidiem, sakot, ka tur viss būs atvērts. Te darbinieki mūs brīdina – ja ilgi kavēsimies Bangkokā, tad citur nemaz netiksim, jo drīzumā karantīnā plānots likt visus, kas no sirgstošās galvaspilsētas tagad izbrauks. Un tas mums liek aizdomāties. Protams, vīrs mums piedāvā mežonīgi dārgus transportlīdzekļus, un nav priecīgs, kad sakām, ka šodien noteikti neizlemsim. Tas, protams, mēģina mūs pierunā sakot, ka rīt varbūt arī viņa birojs būs ciet, bet mēs nepadodamies. Paši taču mākam aiziet uz vilciena staciju un nopirkt visu par desmit reizes zemākām cenām..

Dienu turpinām ar Zelta templi, kurā bijām arī iepriekšējo reizi. Te gan dažas istabas slēgtas, bet skati uz pilsētu no augšas vienreizēji. Fonā tiek skandinātas mantras, cilvēku nav daudz. Bet visi tie taizemiešu tempļi ir satriecoši. Daži ciet, jo notiekot arī vispārēja dezinfekcija. Bet ar citiem arī turpinām. Dažos tiešām nav ieejas maksa, bet redzētais ir visas ierasti prasītās naudiņas vērts! Vietējie ir ļoti laipni. Kāds vīrs mūs pat uzrunā, jautājot, vai runājam viņa valodā. Samulsuši sakām, ka nē. Vīrs nesaprot – mēs taču esam viņa krāsā, vai tiešām nerunājam viņa valodā? Jā, esam iesauļojušies, nedaudz vairāk kā citi tūristi, bet interesanti dzirdēt, ka tas uzreiz mūs varētu padarīt par vietējiem.

Vakaru noslēdzam ar pastaigu tūristu ielā. Jā, restorāni, bāri ciet. Vien suvenīri tiek pārdoti. Un visi tie tik skaisti, ka visu gribas nopirkt! Un nu ir arī laiks, kad visu arī iegādāties, jo cenas krīt drastiski. Katrs cenšas kā nopelnīt. Un paliks tikai trakāk. Bangkoka ir klusa. Un varbūt tiešām šo kluso laiku pavadīt kādā mazapdzīvotā un drošākā vietā?

Nākamā diena vēl Bangkokā. No rīta brokastojam viesnīcā – esam nopirkuši roltonu un te ir pieejams karstais ūdens. Lētāk, un nav jādomā, kur tad apsēsties, jo tāpat jau kafejnīcas ēdienu taisa tikai līdzņemšanai. Ņemam busu uz vilcienu staciju, lai noskaidrotu, kas tad ar tiem transportiem notiek. Šodien tuk-tuki jau piedāvā daudz augstāku cenu, tādēļ no tādiem priekiem atsakāmies. Pirms ieejas stacijā arī mēra temperatūru, bet liekas, ka tiem termometri salūzuši. Arčam viņa temperatūru neparāda, bet man rādās 31.5.. Nu kaut kas nav tā, bet iekšā mums ieiet atļauj. Un tur viss notiek, cilvēki pērk biļetes, gaida savus transportus. Protams, daudz mazāk kā citās reizēs, bet tāpat jau ir pūļi. Mēs nēsājam maskas, ko te dara visi. Interesanti redzēt arī to, ka budistu mūki pat pieskaņojuši savam tērpam oranžīgi brūnas maskas.

Informācijas lodziņā vīri runā angliski un pastāsta, ka uz mūsu iecerēto vietiņu trīs stundu attālumā no Bangkokas vilciens brauc no citas stacijas, bet biļeti var iegādāties tajā pašā izbraukšanas dienā, tāpēc nav, ko satraukties. Apstaigājam staciju, te viss tik pazīstams. Daudz laika pavadījām tieši šeit, bet nu ēstuves ciet, arī veikali slēgti.

Dodamies uz ķīniešu tirgu. Pa ceļam mūs atkal uzrunā kāds vietējais, sakot, ka te visas ielas slēgtas, mūsu iecerētais ķīniešu reģions arī tukšs. Bet nu saprotam – mūs māna. Ar busu braucām tam garām, un viss bija dzīvības pilns. Protams, šis vīrs atkal iesaka kādu laivu tūri, bet tādas mums nav ne prātā. Turpinām savu ceļu pa ielām, kas it kā esot slēgtas, lai arī, protams, tā nebūt nav patiesība, un nokļūstam līdz kādam templi, kur vēl uzlikta iepriekšējā karaļa bilde. Te gan viss arī ciet, jo daudzus tempļus tagad Bangkokā tā kārtīgi tīra.

Tad sasniedzam to ķīniešu rajonu. Pa ceļam vēl viens vietējais mums norāda citu virzienu, un nesaprotam, kāpēc tie mūs vēlas apmānīt, bet te jau mums visas ielas zināmas. Pirms kāda ķīniešu tempļa mums atkal mēra temperatūru. Šoreiz arī tajā trakajā karstumā man uzrādās 36.5, bet Arčam 37.1. Nu katrā vietā citādi, nezinām, kas viņiem te skaitās paaugstināta temperatūra. Tiekam pie zaļas uzlīmes – tas nozīmē, ka esam veseli. Visās vietās izliktas zīmes par vīrusu taizemiešu valodā, un arī pieejams roku dezinfekcijas līdzeklis.

Ķīniešu tirgus nav ciet. Un tas ir tik dzīvs! Protams, pārdotākā lieta tagad ir roku dezinfekcijas līdzeklis pārspīlēti augstās cenās un sejas maksas, un tās vietējie sadala pa mazākām paciņām no pavisam lielām pakām, kas droši vien nākušas no tās pašas Ķīnas. Iegādājamies pāris lētus suvenīrus, ko vēl somā kaut kā ceram iebāzt, un aizejam līdz pat tai viesnīciņai, kur palikām pagājušajā reizē. Jā, tad bijām atraduši pavisam necilu vietiņu pie indiešiem, kur palika dīvaini un aizdomīgi ļaudis. Bet tas mums izmaksāja vien 5 eiro. Lai gan tagad jau arī nav daudz dārgāk.

Tad dodamies uz Karaļa pili. Jau zinām, ka tā slēgta, bet apkārt daudzi skaisti tempļi. Jā, citi ciet, citos ieejas maksa tiešām augsta. Aizejam uz prāmi. Parastais prāmis maksā 12 centus, kamēr tās tūristu laivas, uz kurām visi mūs sūta, ir divdesmit eiro vērtībā. Bet sākam jau piešauties pie cenām, un tā arī pārbraucam pāri upei uz vienu no skaistākajiem tempļiem Bangkokā. Tas ir atvērts, un zīmes vēsta, ka no jūnija ieejas maksa dubultosies. Pagaidām tā ir pusotru eiro. Templis gan tukšs, esam vieni no retajiem tūristiem. Pagājušajā reizē te notika renovācija, bet nu viss skaists un atvērts. Tiešām burvīga vieta, lai apsēstos un vienkārši sajustu to visu, kas apkārt.

Kāds vietējais parāda uz mums ar pirkstu un nosmej – mēs esot vienīgie tūristi, kas te atnākuši. Vēlāk jau redzam vēl pāris „baltos”, kas nav uzķērušies uz dažu taizemiešu māņiem par to, ka templis ciet. Nu nevar tomēr laikam visiem vietējiem ticēt.

Atgriežamies Bangkokas centrā. Aina šodien pavisam cita. Veikali ciet, uz ielām tirgošanās vairs nenotiek. Nopērkam vien pāris labas grāmatas. Daži restorāni pārkāpj noteikumus, ielaizdami ārzemnieku apēsties. Jā, visiem tagad grūti laiki. Interesanti, ka Taizemē alkohols netiek pārdots no 14.00 – 17.00 pēcpusdienā, bet uz ielām to lietot drīkst, tāpēc redzami vairāki jaunieši, kam nu vien atliek baudīt alu, jo viss pārējais ir slēgts. Mēs iegādājamies vienu galda spēli, lai pašiem interesantāk, un tad domājam, ka šāds būs arī mūsu Bangkokas noslēgums. Arī ziņās teikts, ka viss veras ciet. Bangkoka, kāds apgabals tās dienvidos un Puketa ir trīs inficētākās vietas Taizemē. Puketā gan ir tikai 13 gadījumu, bet kopumā valstī tagad esot 399. Valstsvīri esot nedaudz satraukušies par to, ka vietējie no Bangkokas izceļos uz provincēm, kuras vēl nav slēgušās. Bet te jau arī vairs nav interesanti palikt. Tad jau labāk pie dabas! Redzēsim, kur ceļš mūs aizvedīs!

**

Šo dienu atklājums. Bangkokai senāk bija daudz garāks nosaukums, un tas bija arī garākais nosaukums starp visām pasaules pilsētām. Pamēģini izlasīt šo! Krungthepmahanakhon Amonrattanakosin Mahinthara Yutthaya Mahadilok Phop Noppharat Ratchathani Burirom Udom Ratchaniwet Mahasathan Amonphiman Awatansathit Sakkathattiya Witsanukamprasit. Šis nosaukums ir ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā. Saīsinājumā tas nozīmē „Eņģeļu pilsēta”. Visi tempļi, kas attēloti uz Taizemes monētiņām, atrodas tieši Bangkokā. Šajā pilsētā atrodas arī pasaules lielākais Ķīniešu reģions jeb China Town, kur pabijām, un arī pasaules lielākā zelta Budas statuja. Daži no senajiem dīvainajiem likumiem Bangkokā (nezinām, vai tie spēkā arī tagad), ir – aizliegts pamest māju bez apakšveļas, braukt uz moča bez krekla, izmatot smirdīgo augli duriānu kā ieroci un uzkāpt naudas zīmei, ja uz tās ir karaļa attēls. Bangkoku dēvē arī par „Rietumu Venēciju”, jo arī šī pilsēta ir uzbūvēta uz milzumdaudz kanāliem. Daudzi kanāli gan tikuši aizbērti, un pārvērtušies par ielām. Tomēr Bangkoka grimst apmēram 2 centimetriem gadā. Šī ir ļoti liberāla pilsēta, un te var redzēt daudzus transseksuāļus. Tiem ir pat sava atsevišķā tualete! Bet tas, kas jāatceras – vietējie te ļoti augstu vērtē un ļoti mīl savu karali, tāpēc ar to nekādu joku! Un himna tiek spēlēta pat pirms filmām kinoteātrī! Un, starp citu, Taizeme ir vienīgā DA Āzijas valsts, kuru eiropieši nebija kolonizējuši!

*

Iztērētie līdzekļi: ~101 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18574 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~38 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4790)

AAE 567. – 568.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"