Home Vjetnama 111. – 132.diena

Vjetnama 111. – 132.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

MALAIZIJA 133. – 135.DIENA

Nu ko, pēdējā diena Vjetnamā!

Mostamies atkal uz brokastīm, kas iekļautas istabiņas cenā, un saņemam zupu ar jēlo olu. Onkulis pat aizvainojas, ka palūdzam tam olu kārtīgāk sacept. Bet nu specifiskas viņiem te kulinārijas prasmes. Un tad palicis ļoti daudz laika līdz lidojumam, bet nakti esam nolēmuši gulēt lidostā, tā diezgan ietaupot – kā nekā vairs nav viesnīcas izdevumi un agra rīta traukšanās uz lidostu ar taksi, kamēr sabiedriskais transports vēl nav sācis kursēt.

Atstājam somas viesnīcā, un mums lūdz uzrakstīt labu atsauksmi, atgādinot, ka istaba taču bija laba un ka mums taču par brīvu bija iespējams ierasties istabiņā ātrāk. Tā nu dodamies pēdējā apgaitā. Sākumā jāatrod vieta, kur izprintēt biļetes, un šoreiz laimīgā kārtā mūs pat neapmāna, vai varbūt tikai nedaudz – ja Ķīnā un Indijā par vienas lapas izdrukāšanu mums prasīja veselus 40 centus, tad te jau ir kā Latvijā. Pēcāk dodamies uz parku, kur izvelkam datoru un pabeidzam iepriekšējās dienas ierakstus. Tur pie mums pienāk kāds puisis, stāstot, ka vēlas papraktizēt angļu valodu un arī biznesu – ja viņam izdosies mums pārdot konfekti un kafiju, tad tas viss aizies ziedojumiem un viņš nopelnīs labu atzīmi. Bet tad sākas aizdomīgā daļa, kad puisis saka, ka konfekte ir vienlīdzīga vienai zupai, tomēr pat mēs vienu zupu par diviem eiro nepērkam! Tad arī jāsaka, ka izberamās kafijas maisiņš un konfekte nav īsti tas, kas viņam palīdzēs. Ir “baltie”, kas to visu pērk par četriem eiro, bet ļoti daudzi atsaka. Visām labdarības akcijām jābūt reģistrētām un, ja neko tādu nevar uzrādīt, tad akcija ir šaubīga. Jau zinām, ka ārzemēs jāuzmanās ar viltus labdarību, loterijām un visu citu. Labāk tad nopērc izsalkušam bērnam pusdienas vai sunim kauliņu, nevis “ziedo” naudu kādam cilvēkam, kas pēcāk nopirks ko nelietderīgu savām vajadzībām.

Arčam sāk salt, un smejam, ka esam pat pārlieku pieraduši pie siltuma. Ārā 21 grāds, bet mēs trīcam kā apšu lapas. Nu pareizi, tūliņ ārā būs plus 34 grādi. Jāpierod pie tās svelmes, jo aukstāk nu jau vairs nepaliks. Nodrošināmies ar vakariņām lidostā un tirgū nokaulējam alus pudeļu attaisāmo mūsu kaučsērferim Bukijam. Šoreiz gan pārdevēja galīgi negrib padoties – varbūt jau sapratusi – ja “baltajam”  kaut kas ļoti patīk, tas tāpat nopirks visu, ko kāro, neatkarīgi no cenas.

Un tad arī laiks doties uz lidostu. Viesnīcā mums tiek iedoti autobusu numuri, kas tad dodas lidostas virzienā, bet tāpat nākas krietni pamaldīties. Sāk smidzināt lietus, bet tieši tad beidzot atrodam autobusu. Viss, nu jau pēdējais ceļš šajā interesantajā valstī.

Brauciens līdz lidostai ir stundu ilgs, un tad arī sasniedzam tās pārpildītās zāles. Atrodam kādu vietiņu, kur apgulties, sešos rītā jānodod somas.

Pa nakti rosība nerimst. Kāda kanādiete raud, jo to nelaiž Ķīnā. Izrādās, viņa ceļo ar kaut kādu pases apliecību, kas vērtībā it kā esot pielīdzināma jebkuram citam ceļošanas dokumentam. Daudzās valstīs tas izgājis cauri, bet nu nekā – Ķīna tomēr ir citādāka. Meitenei apsargi mēģina ieskaidrot, ka jādodas atpakaļ uz pilsētu un jāmēģina ko pasākt tur. Bet mums laiks celties. Šoreiz prasa arī izlidošanas biļetes, ko varam uzrādīt, jo esam jau piereģistrējušies arī Indonēzijas lidojumam. Tiek nosvērta arī rokas bagāža un viss ir kā vajag. Nu re, esam gatavi atvadīties no Vjetnamas!

Bija brīnišķīgi. Nemaz nevarējām iedomāties, ka šī valsts ir tik attīstīta, tik sakārtota un tik tūristiska. Bet nav brīnums – te ir tik daudz skaistā apkārt, ka nevar vien izvēlēties, uz kuru vietu īsti braukt! Gards ēdiens un, protams, neaizmirsīsim lētu alu! Katrā ziņā vēl izpētīt te ir daudz ko un šīs nav atvadas! Bet nu – kāpjam lidmašīnā uz Malaiziju!

**

Šīsdienas atklājums. Nu tad arī pēdējais atklājums par Vjetnamu, drīzāk pat ieteikums tiem, kas uz šejieni plāno braukt un arī mājās atvest kādu suvenīru. Vjetnamā vērtīgi iegādāties apgleznotu zīdu, kas te ir nacionālā mākslas izpausme. Tad ir arī īpašs koka apstrādes veids, kur augstas kvalitātes produkti iziet cauri 20 attīstības posmiem, un tos var izmantot, lai pagatavotu ēdienus, bļodas, vāzes ar vairāk skaistu krāsu dizainu, kas tiek radīts ar laku. Ļoti īpašas ir laku gleznas – sơn mài. Guoc Moc ir vjetnamiešu sieviešu un vīriešu tradicionālie apavi, un ir, protams, arī tās konusveida cepures, kas lietus laikā pasargā no samirkšanas, savukārt svelmē piesedz seju. Un visbeidzot dzērieni, kuros sabāztas tās nabaga radības kā čūskas un varāni. Šo varbūt gan īsti nevajadzētu iegādāties ētisku apsvērumu dēļ, kā arī – nav zināms, vai vispār varēs ko tādu ienest lidostā. Tomēr ir jau vēl daudzi varianti suvenīru izvēlei – vien jāatbrauc un jāmaldās tajos nebeidzamajos tirdziņos!

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2830 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1384)

Ja nebūtu modinātāja, mēs droši vien gulētu vēl pusi dienas.

Bet, tā kā brokastis iekļautas istabiņas cenā, iespēju izmantojam un dodamies uz augšstāvu, kur saņemam omleti ar divām maizes šķēlēm, banānu un ļoti negaršīgu tēju. Tur mūs uzrunā kāds rumānis, kas pastāsta par saviem ceļojumiem Ziemeļvjetanamā. Ne tik tālu no Hanojas atrodas arī Sapa rīsu terases, bet arī rumānis tās nav redzējis, jo nav sezona – lietus, nekas īsti nav redzams miglas dēļ, plus vēl visi rīsi jau novākti. Jā, Vjetnamā ziemeļos un dienvidos ļoti atšķiras laikapstākļi, tāpēc, ka Vjetnama ir pavisam gara – cītīgi jāizstudē, ko tad kur iespējams redzēt un kad ir īstais laiks valsts apmeklēšanai.

Pēc brokastīm krāmējam somas un istabiņā atkal parunājam ar ungāru, kas pie somas piešuj kārtējās apceļotās valsts karodziņu. Viņš bijis 11 valstīs. Mums jau somas nepietiktu katras valsts karodziņam plaukstas lielumā. Bet, kā vienmēr, ar savu stāstu dalāmies tikai tad, ja kādam tas patiešām interesē. Ungārs gan padalās ar savu pieredzi Jaunzēlandē. Jā, arī Ungārijai tāpat kā Latvijai ir 100 vietas uz darba vīzu šajā valstī, līdz ar to jābūt ļoti ātram – kā atveras pieteikšanās, paiet pāris minūtes un visas vietas jau aizņemtas. Tas ir lietderīgs ieteikums.

Tā kā šī ir pēdējā nakts Hanojā (nākamo pavadīsim lidostā, jo lidojums ir diezgan agri), esam paņēmuši paši savu istabiņu. Protams, pa ceļam līdz tai palūkojam, kas notiek ar suņuku, kas burtiski karājās pie koka vakardien, bet šodien tā te vairs nav. Tā nu ierodamies viesnīcā, kur mums atļauj iet istabiņā stundu ātrāk bez papildus maksas. Tagad jau, protams, paši pārliecināmies, vai nekas nebūs jāpiemaksā. Istaba ir milzīga, vannasistabas durvis gan aizvērt nevar. Ir pavisam maziņš balkons, no kura paveras skats uz pilsētas centru, bet milzīgie logi droši vien pēdējo reizi tīrīti bija pirms kādiem gadiem pieciem. Jā, ievērojam, ka vjetnamieši, tāpat kā indieši, īsti nesaprot, ka tikai nelieli uzlabojumi, kas neprasa daudz līdzekļu vai daudz darba, visu pilnībā spētu mainīt. Cik tad grūti ir notīrīt logu vai ielikt spuldzītes lampā.

Bet nu neko, pabeidzam pēdējos darbiņus – Arča sataisa apavus, uzmeistarojot jaunu zoli no atrasta spilvena un jaunām pēdiņām, pārkrāmējam somas nākamajam lidojumam. Malaizijā nu jāpavada nākamās divas dienas un tad uz Džakartu Indonēzijā! Un jauki, ka Malaizijā atkal mūs gatavs uzņemt kaučsērferis no Nigērijas!

Tā nu dodamies ielās. Bezmaksas staigāšanas tūri tomēr neņemam, jo te tas ir diezgan sarežģīti. Tūrei jāpiereģistrējas laicīgi, tiek nodrošināta arī bezmaksas paņemšana no viesnīcas. Protams, tiek gaidītas dzeramnaudas, un par šādu servisu noteikti ne mazas. Tā nu mēs nopērkam šādus tādus nieciņus mūsu kaučsērferim, uz katra stūra pārliecinoties par cenām, kas drastiski atšķiras. Tad dodamies pēc alus. Eh, Vjetnamas laimīgā stunda – visur alus ir bez maksas, ja arī tāpat to var nopirkt par divdesmit centiem bārā. Bet kāpēc gan pirkt, ja var visu dabūt bez maksas! Zem kādas alus pudeles korķa pat slēpjas laimīgā loze, bet mums atkal stāsta, ka te tās laimīgās lozes neviens pret naudiņu nemainīs. Žēl, būtu par kādiem trim eiro bagātāki.

Smejam, ka šodien viss izskatās pavisam citādi kā Jaunajā gadā – ir tik daudz lielāka rosība tikai tāpēc, ka ir palicis siltāks! Jā, tik daudz te atkarīgs no laikapstākļiem! Uz ielām novietoti mazie krēsliņi un alus mucas, vietējie sauc tūristu nobaudīt to pārdoto aliņu. Kādā citā vietā, kur apsēžamies netālu no dzīvās mūzikas koncerta, mūs uzreiz uzrunā vietējie un nu sākas alus izmaksāšana. Vīrs stāsta, ka viņš ir vjetnamietis, ka viņš par visu var samaksāt, un tad sauc viss apkārtējos vjetnamiešus ar mums saskandināt. Fotografējamies un tā arī runājam- „vietanmī – Latvia”, tas ir viss kā varam saprasties. Žēl gan, ka opis aizdzen kādu vecu vīriņu, kas tepat blakus mums uzsāk dziedāt karaoki. Redz, esot šķībi. Vjetnamiešu vīram līdzi ir arī sieva, ko tas rausta uz visām pusēm kā māk, tai pat nobirst asara. Izrādās, ka šie piecus gadus jau precējušies, bet nu dzīve jau neko lieliska sievietei nav. Varbūt tāpēc tie „baltie” vīrieši skrien pēc aziātēm – ļoti pakļāvīgas sievietes.

Protams, tiekam aizvilkti arī uz deju placi un uzdejojam valsīti, tā iekļūstot ļoti daudzos tūristu uzņemtajos video. Bet nu ir īstais mirklis aizbēgt no trakā vīra, kam patīk visu darīt pa savam, un dodamies apkārt pilsētiņai. No kādas viesnīcas paņemam lapeli ar pamācību, kā tad Vjetnamā šķērsot ceļu – pirmais, esi pārliecināts. Tad skaties uz abām pusēm. Un neapstājies. Viss, ceļš pāriets.

Ap vienpadsmitiem gan viss pierimt un rosība notiek tikai dārgajos hosteļos. Smejam, ka daži hosteļi te maksā 2 eiro cilvēkam, citi 15 eiro un vairāk. Bet tā jau ir – tie, kas visu laiku dzīvo komfortā, atbrauc uz ārzemēm, lai izdarītu ko traku, sapazītos ar jauniem cilvēkiem. Un, ja citādāk iepazīties nevar, meklē jaunos draugus hosteļos. Arī mūsu draugs amerikānis ar tādu aizrautību stāstīja, kā viņš atklājis, kas ir hosteļi un tagad ceļo „ekstrēmi”, paliekot tikai tajos. Lētie hosteļi ir pilni ar interesantiem ceļotājiem, dārgie – ar tūristiem.

Ejam pa ielām meklējot vakariņas, bet zinām, ka mums ir tējkanna un tad arī roltoni var lieti noderēt. Pēdējā kafejnīciņā vēl satiekam krievu ceļotāju, ar ko padalāmies savā stāstā. Tas gan ceļo, darot brīvprātīgo darbu. Interesanti – katrs izvēlas savu veidu, kā tad iepazīt pasauli. Bet nu arī ir mūsu pēdējā nakts viesnīcā. Rīt teiksim ardievas šai interesantajai valstij.

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par vjetnamiešu tradicionālajiem ēdieniem. Pho noteikti ir vispopulārākais ēdiens – tā ir zupa ar rīsu nūdelēm, kam pievienoti jūras spināti un gaļa. Mēs gan zupu ņemam bez tās. Bun Cha ir cepta gaļa ar nūdelēm, zivju mērci un papaijas salātiem – ļoti asi tie salāti. Banh Mi ir atrodama uz katra stūra – tā ir bagete, ko piebāž ar gaļu vai olu un dažādiem dārzeņiem. Šis ēdiens ir palicis no franču laikiem. Ļoti populāra ir plānā rīsu pankūkā ietīta gaļa vai garnele, kas saucas svaigais pavasara rullītis. Katrā ziņā vjetnamiešu virtuve ir forša, it sevišķi daudzveidīgas ir jūras veltes, no kurām daudzas vispār redzējām pirmo reizi. Bet te, šķiet, ēd visu – arī cepts balodis vai krokodils ir pieejami, un nepavisam ne dārgi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2822 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1375)

Nu ko – šodien nolemts doties atpakaļ uz Hanoju.

Kāpēc dienu ātrāk kā iepriekš plānots? Ir tā, ka 50 km no Hanojas atrodas pilsētiņa, kur mūsu radinieks projektējis TES un ar visu ģimeni arī Vjetnamu apmeklējis. Būtu interesanti mūsu mīļajiem nogādāt pāris bildes ar to, kā tad izskatās viss, kas tiem redzēts pirms ilga laika. Tā nu pa ceļam uz Hanoju domājam “ieskriet” to TES apskatīt.

Ceļamies jau sešos, jo jāpaspēj uz pirmo prāmi, lai šodien varētu visu izbraukāt. Protams, tik ļoti nāk miegs un visu laiku šaubāmies, vai tiešām nepalikt, bet beigās saņemamies un dodamies brokastīs. Arča pirms tam vēl paspēj palielināt elektrības patēriņu, fēnu izmantojot vēl slapjo apavu pažāvēšanai. Samaksājam par viesnīciņu un motocikla īri. Mums caur Bookingu viss sanāk ļoti izdevīgi, bet turpat divi vācieši par trīs dienu palikšanu maksā sešdesmit eiro. Wow! Nesaprotam, ka kaut ko tādu Vjetnamā var panākt. Protams, istabas ir tik skaistas, ka noteikti varētu būt arī visus 20€ vērtas par nakti, bet mēs maksājam tikai četrus. Un, zinot īstās cenas Vjetnamā, mēs tiešām nepārmaksātu tikai tāpēc, ka cena “ir pieņemama” Eiropas standartiem.

Brokastīs pasūtām zupu ar olu, kas ir liela kļūda. Atkal kāpjam uz vecā grābekļa – ja vjetnamietim nepasaka, ka ola jāsacep, tad roltona buljonā tā būs jēla. Ēdam, kas ir, un dodamies uz businu, kas iet uz prāmi. Un neticam savām acīm – ārā spīd saulīte! Tieši tad, kad dodamies prom, laikapstākļi uzlabojas. Nu varētu redzēt gan skatus no kalna virsotnes, gan ņemt kajaku un braukt cauri salām. Bet ko nu vairs. Sēstamies busiņā, kas drīz piepildās līdz augšai, un dodamies uz prāmi.

Stundu ilgajā braucienā sanāk pat pagulēt, bet tad arī pienāk tās mūsu atvadas no salas. Pie prāmja kāds vīrs pilnā balsī pievelk šķību noti līdz savai dziesmai telefonā. Mazi, neaudzināti bērni ar dubļainām kājām skraida pa soliem. Ir arī daži tūristi. Un tad mēs. Ar prāmi lēnām slīdam cauri pasakainajām salām, solot te atgriezties. Viss ir brīnišķīgi! Un arī šis īsais laiciņš te bija tieši tik, cik pirmajam ieskatam nepieciešams. Daba – tas ir tas skaistākais ikvienā zemē!

Sasniedzam krastu, un atkal mūs aplenc taksisti. Protams, visiem atsakām, un vēl kruīzu centrā pārprasām, vai tiešām tos piecus kilometrus uz lielceļu neiet sabiedriskais transports. Tas ir pavisam dīvaini, bet tāda nav. Intereses pēc pajautājam, cik prasa motociklists, kas arī izsaka smieklīgu piedāvājumu mūs abus ar somām sēdināt sev aizmugurē. Un tas prasa divus eiro. Smejam, ka mēs moci uz visu dienu par tādu naudu varam izīrēt. Varbūt vajadzētu piepelnīties kā taksistiem.

Pa ceļam paēdam rīsus ar dārzeņiem, bet ēstuvītē visi ļoti rupji, mūs apkalpo pašus pēdējos, lai arī ierodamies pirmie, un nedod klāt visas ekstras, kas tiek citiem, bet esam jau ievērojuši, ka Vjetnamā ir vietas, kur ārzemnieki netiek mīlēti. Un tad piecu kilometru gājiens uz ceļu, kas ved uz Hanoju. Iet raiti, jakas sen jau novilktas, ārā beidzot paliek siltāks. Un gājiens nepavisam neliekas ne ilgs, ne grūts.

Kad esam uz ceļa, pamājam kādam garāmbraucošam busam. Protams, neticam, ka kāds brauks tieši garām TES pilsētiņai, jo tā neatrodas uz taisnākā ceļa Hanojas virzienā. Bet, kad nosaucam kartē atzīmēto vietu, konduktors saka, ka turp tiešām brauc. Samulsuši kāpjam iekšā busā un nospriežam, ka konduktors vien pajokojis, lai tikai mūs dabūtu te iekšā. Parādām vīram karti un vēlreiz visu pārprasām, tas atkal apstiprina, ka brauc cauri mūsu izvēlētajai pilsētai. Esam tik priecīgi, ka mums tāds laimīgs braucamais pagadījies! Tas gan prasa tikpat naudiņas, cik maksājām no pašas Hanojas līdz šejienei, bet piekāpjamies, jo tagad nevēlamies vairs riskēt tādu braucienu pazaudēt. Šoferis gan autobusā arī uzpīpē un nemaz tik droši nebrauc, bet tomēr esam ceļā.

It kā no līča līdz Hanojai nav tāls ceļš, bet pagājušo reizi braucām veselas piecas stundas. Un tagad arī ātrāk uz priekšu neiet. Šoferis vairāk stāv nekā brauc, iebraucam pat pie konduktora mājās, lai tas aizskrietu paēst. Bet šāda prakse te viņiem nav retums. Un tad atkal apstājamies kādā vietā, lai visi varētu paēst. Ķīniešu paskata džeki ēd tā, lai visi apkārtējie zinātu, ka viņi te ir. Uhh, tieši tas Ķīnā bija briesmīgākais. Nu tā galda kultūra ir zemāka par zemi. Viss krīt ārā no mutes, šurpstina, čāpstina, un to, kas nepatīk, met zemē. Nez, kāpēc ķīnieši tik ļoti atšķiras no pārējās pasaules.

Divdesmit kilometrus pirms mūsu izkāpšanas vietas konduktors sit uz pleca un saka, lai gatavojamies. Mēs tam kartē rādām, ka jābrauc vēl ilgo, bet izrādās, ka vīrs karti telefonā nesaprot un sajaucis pilsētas, grib sēdināt ārā mūs vienu pirms mūsējās. Sakām, ka paši izlemsim, kur kāpt ārā, un vīrs nomierinās. Tikmēr apkārtējie šņakstina savus augļus, mēs uzmetam baltu aci uz lielākajiem čāpstinātājiem. Bet, tā kā viņiem tas ir normāli, tie nodomā, ka vienkārši vēlamies to, ko viņi ēd, un sadod mums veselu čupu ar dīvainiem augļiem, ko nosaucam par Vjetnamas āboliem. Nu re – nākamreiz jāiet restorānā un jāskatās, kā cilvēki ēd tur – varbūt padalīsies ar makaroniem.

Tad laiks kāpt ārā. Izkāpjam no busa mums nepieciešamajā vietā, un meklējam to Pha Lai termoelektrostaciju, kuras būvniecībā piedalījās mūsu radagabals. Pilsētiņa šķiet īsts industriālais rajons, tūristiem te nav ko meklēt. Bet vietējie gan priecājas ārzemnieku redzēt. Jau domājām, ka ārpus tūristu zonām pret ārzemnieku izturas kā pret brīnumu. Mūs sveicina, bērni apriņķo ar velosipēdiem, bet šo to angliski jau katrs māk pateikt. Un tad sasniedzam to TES. Kā reiz apsargs kaut kur pazudis, ejam iekšā pa vārtiem, bet tad tomēr nolemjam pārliecināties, vai te ienākt atļauts. Protams, mūs uzreiz dzen ārā un īsti nemaz negrib lasīt tulkotājā ierakstīto teikumu, ka gribam apskatīt sava radinieka būvi. Mūsu mīļie izteica vēlmi bildēs redzēt arī krievu inženieru apmešanās vietu 1983.-1987. gadā, kur paši bijuši, bet te šķiet tulkotāju neviens nav redzējis un neko nesaprot. Jā, ar vjetnamiešiem nav viegli saprasties. Tie ir pavisam citādāki un mēs nevaram aptvert, kā viņi var nesaprast dažas elementāras lietas. Tomēr apsargi nu laipni piedāvā tēju turpat pie vārtiņiem, un tikai māj ar galvu uz katru mūsu mēģinājumu ko pajautāt vai paskaidrot. TES nofotografējam no ārpuses un aizsūtām bildes uz Latviju. Un tas arī viss. Jādodas uz Hanoju.

Apstāšanās pusceļā mums izmaksā nedaudz vairāk kā taisnais brauciens, bet neko padarīt, vismaz esam bijuši tik īpašā vietā. Un arī uzmetuši aci tai netūristiskajai Vjetnamas pusei. Nu pie mums stājas busiņš pie busiņa, bet tad viens nebrauc uz Hanoju, cits prasa pārlieku augstu samaksu. Paši jau nezinām, cik brauciens patiešām varētu izmaksāt, bet nu ne jau tās augstās summas, kas tiek sauktas! Un, kā atsakāmies no brauciena, cena tiek pazemināta. Tas jau nozīmē, ka konduktori nav godīgi. Un tas arī vjetnamiešos mums nepatīk. Ja jau “baltais” tiek uzskatīts par rasistu, kādi tad ir tie mazie vjetnamieši! Tiek automātiski pieņemts, ka gaišas ādas krāsas cilvēkam jāmaksā vairāk. Un reti kad esam satikuši godīgus cilvēkus šajā valstī. Un, kā tādu satiekam, uzreiz milzīgs prieks. Bet šī nav tā reize.

Beigās iekāpjam lielāka busā, cerot, ka mūs neapmānīs, bet arī tur nosauc pārāk augstu cenu. Jau dodamies uz durvju pusi, tad cenas krīt. Nolamājam konduktoru un ejam apsēsties. Brauksim. Tulkotājā ierakstām, ka mēs taču redzam, ka viņš mūs “čakarē”, vīrs pat izskatās nedaudz aizvainojies, bet pelnījis tādu lietu lasīt viņš ir. Labi gan, ka vismaz nesarīko drāmu, par to, ka esam viņu aizvainojuši. Vietējie par biļeti maksā vienu eiro mazāk kā mēs.

Braucam gar lielām rūpnīcām – re, kur tad tas lētais darbaspēks. Bet Hanojai arvien metam loku. Tāpēc jau ir tās ilgās stundas jābrauc, ka taisnāko ceļu neviens neizvēlas. Rīsu lauki, mazi ciemi un lielākas pilsētas. Busā skaļi skan vietējā mūzika un ļoti smird pēc benzīna. Bet visiem tādiem nepatīkamākiem braucieniem taču vienmēr ir arī beigas.

Tā nokļūstam Hanojā. Kāpjam ārā vietā, kas ir vistuvāk rezervētajam hostelim un tad gaidām sabiedrisko transportu. Protams, pilsēta pilna ar močiem un nekustam ne no vietas. Kad moči brauc pa gājēju pāreju, tos nemaz vairs nelaižam garām, lai arī pīpina. Nu galīgi izlaidušies! Ar kājām neiet un vēl negrib satiksmē piedalīties. Kājāmgājējam te vietas nav.

Ar spiešanos, nelielu maldīšanos un ilgo ceļu visas dienas garumā tomēr sasniedzam hosteli, ko esam rezervējuši par 2€ katrs. Tas Hanojā ir lētākais, bet šoreiz citādāks nekā tas, kur palikām pirmajā reizē pilsētā iebraucot. Hanojā arvien atveras jauni hosteļi un šis ir tikai piecas dienas vecs. Tieši tāpēc tik lēti, un ar visām brokastīm. Krāj atsauksmes. Protams, te arī visi uzreiz ļoti laipni, tiekam pie savas gultiņas un istabiņas ar vēl desmit cilvēkiem. Mūs uzreiz uzrunā kāds ungāru jaunietis, sākumā nemaz nesaprotot, kur Latvija atrodas, bet mēs jau Ungārijā esam padzīvojuši un mākam viņa valodā nosaukt savu valsti. Puisis saka, ka nekad nav redzējis latviešu ceļotājus. Jā, mēs te neesam kā vācieši vai francūži. Īsts retums, he.

Tad dodamies vakariņās. Lai gan vienmēr brīdinām, ka neēdīsim gaļu, līdz ar to saņemdami arī lētākas porcijas, vietējie reti kad saprot, ka tas nozīmē, ka zupā nevēlamies redzēt arī subproduktus, zarnas vai ādas. Bet nu viss neapēstais tiek kādam pie koka piesietam suņukam. Tas piesiets tik stingri, ka nevar pat apgulties un atliek vien sēdēt zem koka bez ēdiena un ūdens. Būtu suņuku atbrīvojuši, ja te nesēdētu divi vjetnamieši un ar šķību aci nelūrētu, ko darām ar viņu suni. Skaidrojumus par pārāk īso ķēdi, kas iesieta augstākajā koka zarā, tie nesaprot. Sunītis pat nevar noliekties līdz zemei, ja tam kas izkrīt no mutes! Katrā ziņā no paša rīta pie suņuka atgriezīsimies. Ja tas nebūs atbrīvots, rīkosimies.

Bet nu nakts hostelī, lai rītdien arī pavadītu pēdējo pilnvērtīgo dienu Hanojā.

**

Šīsdienas atklājums. Šodien nedaudz vairāk par vjetnamiešu ēdienu. Lai gan nu virtuve mainījusies, pielāgojusies rietumnieku vēlmēm, senāk gatavojot ēdienu vietējie mēģināja apvienot piecus elementus – asu (metāls), skābu (koks), rūgtu (uguns), sāļu (ūdens) un saldu (zeme). Katrā ziņā vēl joprojām uz galda vietējo ēstuvēs vienmēr stāv svaigi čili un laims, sojas un citādas mērces, lai pats vari sataisīt to savu garšu kombināciju. Indijas rieksti te arī ir ļoti populāri. Vjetnama ir gan liela šo riekstu eksportētāja, gan importētāja. Tomēr interesanti, ka daudzi uzskata, ka šos riekstus nemaz nevajadzētu pirkt un ēst, jo tas ir neētiski. Kāpēc? Tāpēc, ka Indijas riekstu rūpnīcās Vjetnamā darbinieki ļoti cieš no roku apdegumiem – redz, šiem riekstiem ir divas cietas apvalka kārtas, starp kurām atrodas kodīgas vielas, kas var izraisīt smagus apdegumus. Daudzās rūpnīcās darbiniekiem rokas ir neglābjami bojātas šo šķidrumu dēļ, jo rūpnīcas ne vienmēr spēj nodrošināt tos ar vajadzīgajiem cimdiem.

Citi Vjetnamas eksporta produkti ir rīsi un kafija.

*

Iztērētie līdzekļi: ~24 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2802 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1370)

Nu ko – šodien izpētām to salu kārtīgāk!

Bet sāksim ar pašu rītu. Tā kā brokastis ir iekļautas viesnīcas cenā, iespēju izmantojam, un te pat ir izvēle starp dažādiem ēdieniem, kas gan lielākoties ir saldie. Tomēr saņemam savu omleti ar cukuru (te viņi tiešām mīl saldu) un sākam plānot dienu. Tā kā sala ir paliela, ar velosipēdiem vien apkārt neizbraukt, tāpēc šoreiz ņemam arī to mocīti. Tādus var izīrēt par divarpus eiro dienā. Pilna bāka tādam izmaksā pusotru eiro. Un nobraukt to nemaz nav iespējams!

Mums atnāk automātiskais braucamais un drīz arī uzrodas pāris lietus lāses. Viesnīcas darbinieks gan šodien tāds samiegojies un visu laiku skaļi atraugājas. Bet tas te ir ļoti pieņemami un puisis arī nesaprot, kas mums īsti nepatīk. Bet tad arī sēžamies uz mocīša un dodamies uz Nacionālo parku salas vidienē.

Cat Ba sala pati par sevi ir populārākā sala Ha Long līcī. Viesnīcas, restorāni un bāri. Tūres, lēta transportu īre. Šī ir lielākā sala Ha Long līcī. Te, protams, var arī peldēties un sauļoties, ja vien laikapstākļi atļauj. Kamēr vietējie zvejo, ar tiem var izvizināties arī ar laivu vai ar prāmi izpētīt netālu esošās mazākās salas. Ir gājēju takas, iespējams izpētīt alas vai kāpt klintīs. Bet mēs nu esam uz moča, braucienu uzsāk Arča. Cik labi, ka esam iegādājušies lietusmēteļus, kas kā reiz paredzēti braucieniem ar moci. Lietus gan nav spēcīgs, bet, tā kā ir lietus sezona, tas ir diezgan regulārs.

Sākumā uzpildāmies benzīntankā un tad uzsākam ceļu pa diezgan piepildīto pilsēteli un tālāk iekšā salas vidienē jau pa pamestākiem ceļiem. Daudzi „baltie” ir uz motocikla. Daži jaunākie puiši, šķiet, brauc pirmo reizi, līdz ar to visu satiksmi nedaudz paralizē. Pēc 18 km brauciena sasniedzam Nacionālo parku – te, izrādās, ir divas gājēju takas – „īsā” un „ilgā”. Kā pie kasēm mums paskaidro, īsā taka ir trīs stundu gara, garā prasa ap desmit stundām. Kamēr īsākā ved uz kāda kalna virsotni, garākā vijas dziļāk iekšā džungļos. Bet, tā kā jau pusdienlaiks, garākajai mums laika nepietiek, tāpēc ņemam to īsāko taku, kas maksā pusotru eiro katram, uz pusi mazāk kā ieeja uz garāko taku.

Pirms gājiena vēl papusdienojam tepat esošā āra ēstuvītē. Smejam, ka tante nepieņem mūsu sniegto simt dongu banknoti, ko mums tikko izdeva Nacionālā parka kasiere. Nu ko – ejam kasierei sūdzēties un saņemam citu banknoti. Jā, vienmēr jāskatās, kādas naudiņas izdod, jo vietējie no tām sliktākajām banknotēm paši ātri grib tikt vaļā, bet tad no tūrista to iemānīto naudu nepieņem.

Tad dodamies iekšā Cat Ba Nacionālajā parkā, kas ir mājas 32 dažādu zīdītāju sugām, ieskaitot dažiem no pasaulē vien 65 palikušajiem zeltgalvainajiem langūriem – tas ir pasaules pats apdraudētākais primāts. To gan neredzam, vien aplokā dažus briežus un putnus, kas šajā mitrumā vēl lidinās apkārt. Gan vieglāki, gan grūtāki ceļi ved tikai augšup. Lai arī kasiere mums teica, ka zīmēs skaidri norādīti visi virzieni, bieži takas dalās un tad nākas zīlēt pareizo ceļu. Vienā vietā panākam kādus spāņus un amerikāņus, kur katrs no tiem izvēlas citu ceļu, jo nav pārliecināti par pareizo. Tomēr takās ir pat patīkami maldīties, jo apkārt ir neredzēti akmens krāvumi un vīteņi, džungļi, pavisam dīvaini savijušies koki. Kā tādā maģijas pasaulē!

Beigās tomēr nokļūstam arī pašā kalna augšā, kas nebūt nav viegls kāpiens. Daudzi gan, gluži tāpat kā mēs, galu galā ir sarūgtināti, jo virsotne ir mākoņos un skaistie skati jau nav redzami. Uzkāpjam arī nelielā skatu tornī, kur atrodam iegravētu „Latvija”. Nu re – mūsējie arī te bijuši!

Tad ārā no parka un ar to pašu biļeti nokļūstam kādā stalagmītu alā. To tik daudzi neapmeklē, bet ala ir ļoti gara, skaisti izgaismota un tai visai var iziet cauri. Dažos alas posmos ir pat karsti, jo tā neatrodas pazemē, bet gan kalnā augšā, kur, protams, no sākuma atkal jātiek. Ir tiešām superīgi!

Tad maināmies, lai katrs no mums tiek pie mocīša stūrēšanas tik apbrīnojamā vietā, un šķērsojam salu, lai atkal nokļūtu pie ūdens un turpinātu ceļu atpakaļ pa līkumaino krastmalas ceļu. Te redzami vietējie zvejnieki, kas dažos sausākajos līča nostūros līdz pat ceļiem ir ūdenī un lasa savus gliemežvākus, no kā ārā velk visādas radībiņas, ko pēcāk arī notiesā. Ceļš ved gar klintīm un brīdinājuma zīmes vēsta, ka te arī akmeņi mēdz ripot lejā. Bet pagaidām viss ir droši un arī ceļi ir diezgan patukši. Tūrisma sezonā te noteikti nav kur apgriezties! Izbaudām braucienu atpakaļ, ik pa laiciņam apstājoties ceļmalā un apbrīnojot skaistos skatus.

Pašā pilsētiņā ierodamies pievakarē, bet nospriežam, ka vēl jau tas mocīts būs jālieto. Visu dienu esam braukuši, bet vēl joprojām pilna bāka! Arča vienīgā siltā virskārta nu ir pietiekami netīra, lai to sāktu pamanīt arī apkārtējie, tāpēc pirms vakara izbrauciena apstājamies viesnīciņa, Arča ķeram pie drēbju mazgāšanas – kā nekā te ir arī fēns, un drēbes var izžāvēt.

**

Šīsdienas atklājums. Ha Long līcis ir ierakstīts arī UNESCO objektu sarakstā. Pat Ho Chi Minh – varenais vīrs, kas reiz bija arī Vjetnamas premjers dažādos laikos, dēvēja Ha Long līci par „brīnumu, ko nevar salīdzināt ar citiem”, un viņam patiesām var piekrist. Vjetnamas kara laikā ASV flote gan šī līča dažādos kanālos starp salām izvietoja mīnas, līdz ar to kuģotājiem un laiviniekiem vēl joprojām pastāv noteikts risks.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2778 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1361)

Guļam skaistā istabā ar milzīgiem logiem uz visām pusēm.

Burvīgi skati no piektā stāva. Bet vari iedomāties, cik auksti? Tomēr esam izgulējušies un ātri pakojam somas, lai dotos uz prāmi, kas ved uz vienu no neskaitāmajām salām Ha Long līcī. Viesnīcas darbinieki palīdz mums saprast busu sistēmu. Līdz prāmim ir 13 kilometri, ko noiet kājām prasītu diezgan daudz laika, tāpēc jāņem kāds transportlīdzeklis. Internetā esam atraduši, ka prāmji iet pus12, pus1 un trijos dienā. Mēģināsim paspēt uz agrāko.

Tā nu mūs laipni pavada līdz autobusa pieturai, paskaidro, ka jāņem pilsētiņas buss uz autoostu un tad tālāk cits līdz tiltam, kas ved uz prāmi. Pieci pēdējie kilometri gan jāpievar kājām, jo līdz pašam prāmim busu neesot. Smieklīgākais, ka mums busu nosaukumi tiek uzrakstīti uz kādas viesnīcas klienta pases kopijas lapas. Tieši tik droši ir atstāt vjetnamiešiem savus dokumentus.

Autobusa ilgi nav, tāpēc sākam jau domāt par takšiem. Darbinieki teikuši, ka taksis izmaksātu vien pusotru eiro, bet mūsu šaubas drīz apstiprinās – ceļš ir vismaz sešu eiro vērtībā, kas ir pusotra nakts viesnīcā. Tiksim ar tiem busiem galā. Un tad arī brauc pirmais. Nākas ielēkt lēnām braucošajā busā pa aizmugurējām durvīm un nosaukt to gala autoostu. Vjetnamieši vārdus raksta citādāk, kā izrunā, tomēr veiksmīgi esam noķēruši pareizo braucamo.

Pēc četriem kilometriem tiekam izlaisti autoostā un arī te laimīgā kārtā uzrodas palīgi. Kāda glauna vietējā tante ar tulkotāja palīdzību paskaidro, ka līdz tiltam mūs aizvest var divi no visiem busiem, kam drīz te arī jāpiestāj. Un tā arī ir – kā īstais buss klāt, tante mūs sēdina tajā iekšā, un drīz vien sasniedzam tiltu. Jālec ārā no braucoša busa, jo šoferi līdz galam neapstājas, lai uzņemtu vai izlaistu pasažierus, un tad arī jāuzsāk gājiena kājām.

Abi šie pārbraucieni ar busu kopā izmaksā pusotru eiro, tā kā ietaupījušie esam. Bet nu jāpievar kilometri, atlikusi viena stunda līdz prāmim. Protams, neticas, ka tiešām nav sabiedriskā transporta līdz pašam prāmim, bet pagaidām garām mums traucas tikai lielie pasūtījuma busi, kas pa ceļam nevienu neuzņem. Taksisti, protams, arī klāt ar saviem piedāvājumiem, bet nu jau par pēdējo gabaliņu mums tiek prasīti astoņi eiro. Smejam, ka nu gan dīvaini, un tad cenas krīt, bet jau dodamies prom. Nepatīk mums tāda šmaukšanās.

Pāri tiltam, kas ved uz vienu no salām, kur arī ir tas prāmis, ved palmu apaudzis tilts, var redzēt vietējo peldošos ciemus – platformas, uz kurām uzceltas mājeles, un apkārt visādi aprīkojumi zvejniecībai. Tepat sievas savās konusveida cepurēs šķiro gliemežvākus, ūdenī atspīd dažādo formu salas. Ir brīnišķīgi.

Ceļš ir tāls, pa ceļam neviens busiņš mūs nepaņem, un taksisti nav adekvāti savos piedāvājumos. Velkam vien visas jakas nost, jo ir tik ļoti karsti šajā ātrajā tempā, un turpinām ceļu cauri villām, viesnīcām un atrakciju parkiem, kas šajā nesezonā pieklusuši. Palikušas desmit minūtes līdz brauciena sākumam, ieskrienam kādā jūras pārbraucienu birojā. Tā ir milzīga ēka, pie kuras rindās sastājušies autobusi. Gan vietējie, gan ārzemnieki pulcējas lielos baros ap zālē savietotajiem krēsliem. Pieskrienam pie kasēm, tur mūs nosūta uz tūrisma informācijas centru. Tajā savukārt mums saka, ka prāmis ir vēl nedaudz tālāk. Nez, kas tad īsti notiek te – varbūt vieta, kur sākas kruīzu braucieni.

Skrienam ap ēku pa lielo ceļu līdz pat atvērtai telpai, kas izskatās – varētu būt mūsu prāmja sākuma vieta. Skrienam tur, mūs sagaida kāda sieviete un saka, ka prāmis pirms piecām minūtēm aizgājis. Ir nedaudz pāri pusdivpadsmitiem. Bet nākamais prāmis esot tikai trijos! Ko?! Kā tad tā? Kur palika tas pusvienos? Izrādās, ka šajā aukstajā laikā prāmju laiki izmainījušies, nekāda biežā braukāšana nesanāks. Nu re, trīs ar pusi stundas vēl jāgaida! Vēl viena diena veltīta tikai ceļam, bet ko nu padarīt.

Dodamies atpakaļ gar krastmalu, vērojot milzīgos glaunos kuģus. Redzam arī Ūdens teātri, kas tiek rādīts kruīzu braucējiem. Ūdens leļļu teātris (kas vjetnamiešu valodā nozīmē “likt lellēm dejot uz ūdens”, ir tradīcija, kas radusies 11.gadsimtā – cēlusies Sarkanās upes deltas ciemos. Lellītes ir taisītas no koka un pārklātas ar laku. Šovi tiek rādīti, aktieriem atrodoties līdz viduklim ūdenī. Liels bambusa stienis atbalsta lelles zem ūdens, un to lieto tie aktieri, kuri parasti tiek paslēpti aiz ekrāna. Tādējādi lelles, šķiet, pārvietojas pa ūdeni. Kad rīsu lauki applūda, ciemu iedzīvotāji šādi izklaidējās, rādot viens otram ūdens leļļu teātri.

Paēdam rīsus ar dārzeņiem kādā restorāniņā, kas vēl tomēr funkcionē, un pārējo laiku nogaidām kruīzu ēkā, jo tur vismaz var paslēpties no aukstā vēja.  Pa ceļam atpakaļ uz ostu ieejam kafejnīcā un palūdzam karstu kafiju, lai uzturētu to aizejošo siltumu. Tomēr, lai arī Vjetnama ir īsta kafijas valsts, šo dzērienu viņiem tiešām nevajadzētu taisīt. Kafijas dzēriens tiek saliets divās krūzītēs, kas pēcāk ieliktas mikroviļņu krāsnī. Jā, un pēc tam mēs knapi tiekam galā ar to briesmīgo dzērienu. Tie, kas tik ļoti daudz koncentrējas uz alkohola ražošanu, tomēr varētu pie tā arī pieturēties.

Sasniedzam ostu, jāgaida prāmis. Samaksājam trīs eiro par stundu ilgo braucienu uz Cat Ba salu. Uz prāmja esam kopā ar dažiem vietējiem un dažiem “baltajiem”. Prāmja brauciens ir stundu ilgs cauri neskaitāmajām salām. Protams, jātiek galā ar vēju un arī ar pāris lietus lāsēm. Bet tie skati noteikti ir tā vērti. Burvīgi, aizraujoši, acis nevar nolaist no ūdenī samestajiem dimantiem – džungļiem apaugušas klintis, viena pie otras visdažādākajās formās. Jā, esam iekāpuši tajā pasakā!

Pēc stundu ilga brauciena, kad ar prāmi ierodamies uz tūristiskās salas, uzreiz visus sagaida busiņš, kas par eiro aizved 22 kilometrus pāri salai uz otru pusi, uz tūristisko mazo ciemu Cat Ba. Protams, ir arī taksisti, kurus gan izvēlas retais. Tā arī četrdesmit minūšu braucienā cauri pakalniem, garām parkiem un alām sasniedzam mazo, vēso ciemu, kur steidzamies uz savu viesnīciņu. Tā kā te viesnīcas uzceltas viena pie otras, tāpat kā restorāni, katrs cīnās par reto braucēju uz salu. Daudz gribētāju šo skaisto vietu apskatīt tādā vēsā laikā nav. Tā nu desmitiem viesnīciņas Bookingā ir par 4 eiro ar visām brokastīm iekļautām. Arī mēs atrodam savējo, ļoti skaista istabiņa, un galvenais – karstais ūdens dušā! Tā nu ir mūsu iespēja kārtīgi sasildīties, ko izmantojam pirms īsas vakara pastaigas pa tumšajām ielām. Mocīši tiek izīrēti par divarpus eiro dienā, tā kā šādu iespēju nākamajās dienās arī izmantosim. Jāizpēta taču tas brīnums, kur esam nokļuvuši!

**

Šīsdienas atklājums. Ha Long līcis stiepjas120 km garumā gar krasta līniju, un mērāms vairāk kā pusotru tūkstoti kvadrātkilometru platībā. Daudzām no gandrīz divtūkstoš salām ir pludmales, klintis un alas. Arī savvaļas zvēri uz salām ir atrodami – piemēram, mērkaķi, putni, ķirzakas un pat antilopes. Ha Long līcī mīt vairāk nekā 450 dažādi mīkstmieši un 200 dažādas zivju sugas. Lielākā daļa salu veidotas no kaļķakmens, kas veidojies vairāk nekā 500 miljonus gadu. Mazāk kā puse no salām nosauktas vārdā. Un tās, kam vārds tomēr dots, tiek sauktas atkarība no to formas, piemēram, Voi sala, kas te nozīmē Ziloņu sala. Liela daļa salu ir neizpētītas līdz ar to stāvajām klintīm un augstumiem, kas neļauj uz tām izkāpt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2764 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1351)

Svētki beigušies, jādodas tālāk!

Šodien esam gatavi doties uz Ha Long pilsētu, kuras krastā atrodas neskaitāmas salas – tādas, kādas droši vien katrs no mums redzējis kādā bildē vai raidījumā. Un, ja jau esam tik tuvu – tad šī vieta jāsasniedz neatkarīgi no laikapstākļiem!

Šodien gan diena mūs izbrīna – ārā spīd saulīte un ir daudz, daudz siltāk kā tad, kad Hanojā iebraucām. Nu re – arī salam svētki beigušies, jādodas mājās. Mēs gan ejam uz sabiedrisko transportu, lai nokļūtu uz autoostu. Te tomēr var ņemt ne tikai tūrfirmu busus, bet arī vietējo braucamos. Un arī pilsētas busiņi beidzot kartē parādās. Tikai ar ceļiem mūs pieviļ interneta karte, vietējie palīdz orientēties virzienos. Tā nu pēc pusstundas brauciena, kuru pavada konduktora nepārtrauktie smaidi, sasniedzam autoostu. Tur mūs uzreiz aplenc neskaitāmi autobusu konduktori, kas medī savus pasažierus. Lielākoties tie piedāvā braukt uz Ninh Bing – to, kur mūs ceļā uz Hanoju vēlējās izsēdināt vilciena konduktors. Jā, tiešām tūristiska vieta, bet mums laiks sanāk vien vienai, un tas noteikti ir tas maģiskais līcis.

Pie kasēm noskaidrojam biļešu cenas un to, ka autobusi uz Ha Long pilsētu dodas ik pēc divdesmit minūtēm. Mēs gan vēl neesam ēduši brokastis, zinām, ka ceļš būs tāls, tāpēc biļeti vēl nepērkam, tā vienu no busiņu konduktoriem atstājot nelaimīgu. Jā, tie cīnās par katru pasažieri.

Stacijā paēdam tās bagetes, kurās tiek likta cepta ola un dārzeņi, un turpat mūs gaida jau nākamā busa konduktors, palīdz mums uzlikt somas plecos, lai tikai mēs paspētu uz viņa busu. Lai gan liekas, ka nekas nemaz nav tik tālu, brauciens ir piecu stundu ilgs un izmaksā mums nedaudz virs trim eiro, kamēr vilcieni un tūrfirmu busi piedāvā braucienus par 10 eiro. Te esam mēs un vēl daži vietējie, kas ik pa laiciņam mainās. Labi, ka līdz pat pašai Ha Long pilsētai ceļi ir diezgan piepildīti un šoferim neizdodas braukt ātrāk kā atļauts. Vienā vietā ir arī tualetes pauze. Tepat ir vesela veikaliņu rinda, kur alkoholu pudelēs sabāztas čūskas, skorpioni un pat varāni. Nu traki viņi ar to dzīvnieku mocīšanu. Un blakus visām pudelēm atrodam arī Sovetskoe šampanieti.

Pirms iebraukšanas pilsētā ir barjeras, kas tiek paceltas autovadītājiem, kuriem ir kāda īpaša atļauja. Mūsu autobusu nez, kāpēc, apsargi negrib laist tālāk. Uhh, kādu traci saceļ divi autobusā esošie konduktori! Tie sāk bļaut nelabā balsī, ārdās, met rokas pa gaisu, liecas ārā pa logu, lai lamātu apsargus un beigās arī lec ārā no busa, lai skrietu tiem sadot pa mici. Nu tādi skati! Vjetnamieši tiešām ir ļoti agresīvi, ja kas tos sadusmo. Nospriežam, ka ļoti līdzīgi tie laosiešiem, kas mums tik ļoti nepatika. Daudzi ir labi cilvēki, bet liela daļa ir tieši tik nesaprotami kā šie.

Tomēr atļauju tālākajam ceļam saņemam un drīz vien nokļūstam lielajā pilsētā. Autobuss mūs izlaiž jau pārbraucis pāri lielam tiltam. To atpakaļ nākas šķērsot ar kājām. Redzam, kā pa milzīgo satiksmi kāda motocikliste netīšām pazaudē divas no savām neskaitāmajām paunām (jāpiemin, ka te vietējie pārkrāmē moci tā, ka paši dažreiz neredz ceļu), bet citi laipni piebremzē un steidz sievai paunas atgriezt. Mēs atkal apmaldāmies ceļu labirintos, bet vietējie laipni steidz palīgā arī mums.

Bet skaistākais ir tie skati, kas paveras visapkārt. Lielākas un mazākas salas peld ūdenī, krastā stāv mazas, krāsainas zvejnieku laiviņas, un daži vīri arī šādā temperatūrā ārā mazgājas. Uz salām gan šodien vairs nepaspēt, jo prāmji tur vairs neiet, bet esam atraduši viesnīciņu par sešiem eiro tepat pilsētā, lai jau rīt dotos padzīvot kādā salā, kas skaistās arī nacionālais parks.

Pati Ha Long pilsētiņa jau nav tā tūrisma pērle, tās ir tieši salas, kas veras uz mums no tālienes, bet te arī ir atpūtnieki, kas galvenokārt izklaidējas lielajos atrakciju parkos, kur ir neskaitāmi amerikāņu kalniņi, ūdens prieki, funikulieri no salas uz salu un daudz kas cits. Kad apstājamies kādā ielas ēstuvītē, mums gan paskaidro, ka nu ir auksti, nav sezona, tāpēc viss ir lētāks. Izlejamā alus vispār nav, jo tam te skaitās par aukstu.

Jā, patiesi, apkārt nav daudz tūristu, vien daži ķīnieši klīst pa vēsajām ielām. Mēs atrodam savu viesnīcu, kas ir ļoti skaista, bet ledaini austa. Labi, ka ir milzīga vilnas sega. No pilsētiņas šodien diezgan esam redzējuši, bet lielākais piedzīvojums jau sāksies rītdien! Nevaram vien sagaidīt!

**

Šīsdienas atklājums. Ha Long līcis ir pazīstams ar tā kaļķakmens, akmeņainajām salām, kas skaitā ir vairāk kā divi tūkstoši. Ha Long līcis ir mājas arī vairāk kā pusotram tūkstotim zvejnieku, kas dzīvo peldošajos ciemos. Līča bagātā bioloģiskā dažādība, skaistie skati un vēsture ir ieinteresējusi daudzus. Šis līcis ierakstīts arī UNESCO sarakstā kā viens no septiņiem jaunajiem dabas pasaules brīnumiem. Ha Long līcis tiek saukts arī par „Iegrimstoša pūķa līci”, jo leģenda vēsta, ka reiz dievi te sūtīja pūķus, kas šajā līcī dārgakmeņus, tādējādi radot salas. Pētījumi ir pierādījuši, ka šī teritorija tika apdzīvota jau pirms desmitiem tūkstošu gadu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2749 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1342)

Jaunais gads ir klāt, mīļie!

Mostamies ar grūtībām, būtu čučējuši vēl ilgi, bet, tā kā mūsu istabiņa šodien jau bija aizņemta, esam atraduši citu. Ja sākumā kartē nākamā gan liekas netālu, izrādās, ka priekšā 6 kilometru gājiens. Tā nu krāmējam somas, šķērsojam milzīgo lielceļu un esam ceļā.

Vakardien ātri pieklusušās ielas atkal ir pārpildītas, ir sevišķi šodien. Mums gan, protams, nav ne jausmas, kas par dienu, bet liekas ka kāda liela brīvdiena. Ejam arvien iekšā pilsētā, drīz atrodam arī savas lielās zupas. Un tad saprotam – ja aiziesim uz viesnīciņu, atpakaļ uz centru tos sešus kilometrus nākt negribēsies, tāpēc labāk apskatīt vēl neizpētīto ar somām.

Vietējie jau sēd uz saviem mazajiem krēsliņiem ielu malkās un dzer alu. Liekas, ka tas vjetnamiešiem ir ūdens vietā. Pārdodas suvenīri, visa dzīvība ir atgriezusies. Sasniedzam pašu vecpilsētas sirdi un tad arī atrodam visdārgākās ēstuvītes, pilnas „baltajiem”, kas pēc vakardienas švakās svinēšanas izskatās ļoti friši.

Ieejam autobusu centrā, kuru pakalpojumus vienmēr iepriekš izmantojām, un pajautājam par busiem uz Halongas līci – tas ir tas, kur redzamas milzumdaudz saliņas ūdenī. Jā, nav sezona, bet Hanojā savas pēdējās Vjetnamas dienas nepavadīsim. Mūs uzreiz draudzīgi sveic ar Jaungada iestāšanos un skaidro, ka biļešu cena ir daudz augstāka kā mēs internetā esam sameklējuši. Tomēr šoreiz meitene padalās arī ar informāciju, ka ir vietējo autoosta un tur busi uz Halongas līci iet ļoti regulāri. Nu re – tad tomēr ir tie vietējo busi! Tomēr var ceļot lētāk! Žēl, protams, ka atklājam to pēdējā brīdī, bet vismaz uz beigām nepārmaksāsim. Autoosta gan ir sešu kilometru attālumā uz citu pusi un nolemjam riskēt un doties uz to nākamajā dienā ar somām – gan ja kaut kā to braucienu dabūsim.

Tad apstaigājam pagodas un baznīcas. Viss pilns tūristiem, un vienā beidzot izdzirdam latviešu valodu! Izrādās, kāda sieviete ar dēlēnu nupat ieradusies Hanojā, bet tūliņ arī steidzas uz dienvidiem – šādas temperatūras esot bijis kas negaidīts. Mēs daudz ar savu stāstu nedalāmies, bet iesakām dažas vietiņas, kur vērts aizbraukt, un vēlam laimi Jaunajā gadā. Nu re – gan Šrilankā, gan Vjetnamā latvieši uz brīdi satikti!

Ielu malās sēd vīri, kas smēķē zālīti no milzīgām bambusa trubām. Jā, vjetnamieši ne tikai dzer, bet arī lieto visu ko dīvainu. Apreibināšanās ir viena normāla lieta. Sasniedzam Ho Chi Minh mauzoleju un tad vēl tikai uz priekšu. Tomēr lielo gājienu nemaz nevar just, jo viss apkārt tik dzīvs, ka vienmēr atrodam ko jaunu un interesantu. Un beigās atrodam to viesnīciņu. Šoreiz ļoti glīta, uz svētku atlaidēm vēl lētāka kā iepriekšējā. Nu mums ir pat privātā virtuvīte ar tējkannu, ledusskapis un televizors, pa kuru rāda ārzemju filmas. Nu re – atkal varam nosvinēt Jaungadu! Istabiņā gan ir pavisam vēsi, jo nu atrodamies pirmajā stāvā. Sedzamies ar segām un tad jau viss kārtībā.

Pašā vakarā izmetam līkumiņu līdz lielveikalam LOTTE, kas Āzijā ir ļoti populārs. Pa ceļam pie kāda bāra atrodam Ziemassvētku eglīti, kas taisīta no alus pudelēm. Sākam to fotografēt, bet tad nāk kāds vietējais un uzstāj, ka vēlas mūs pie tās nofotografēt. Tas kā īsts profesionālis ķer leņķus, beigās vēlam viens otram laimi Jaungadā un dodamies tālāk.

Lielveikals ir milzīgs un pārpildīts cilvēkiem. Tie iepērkas tā, it kā tuvotos kādi svētki! Mēs šoreiz paņemam roltonus, jo tie ir pavisam lēti, un mums taču ir tējkanna! Beidzot atrodam arī pupiņas un zaļos zirnīšus. Pamēģinām pat ko tādu kā sojas gaļa. Interesanta, bet tikai vienai reizei. Lielveikalā ir iespēja bez maksas visu ko nogaršot, un Arča pieēdas kārtīgi. Un tāds arī ir šīs dienas noslēgums.

Atpūšamies, nedaudz pastrādājam, nedaudz paslinkojam. Vjetnama ir tiešām interesanta zeme, un te vienmēr var atrast ko vienreizēju un ko galīgi nesaprotamu. Bet tā mums sniegusi lielisku ievadu nākamajā gadā. Priekā, mīļie, lai viss vienmēr izdodas pat labāk kā cerēts!

**

Šīsdienas atklājums. Bruņurupucis, izrādās, Vjetnamā ir laimes simbols. Vjetnamieši uzskata, ka bruņurupucis nes veiksmi un veselību. Tie apbrīno bruņurupuču ilgo dzīvotspēju un uzskata, ka viņu mājiņa būs viņa māja arī nākamajā dzīvē. Vjetnamiešu kultūrā ir četri svētie dzīvnieki – bruņurupuči, pūķi, Fēnikss un vienradži. Bruņurupucis gan ir vienīgais īstais dzīvnieks.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2734 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1336)

Laimīgu Jauno gadu!

Mēs gan Vecgada dienu sākam ar pārsteigumu. Naktī esam izgulējušies, bija silti, bet nu, kad dodamies prom no hosteļa, lai atrastu savu privāto istabiņu, mums pieprasa papildus samaksu. Redz, vakardien bijām atnākuši pusotru stundu ātrāk, viesnīcas darbinieks mums priecīgi ierādīja gultas, bet nu par atnākšanu pirms noteiktā laika prasa gandrīz tādu pašu naudiņu, kā par visu dienu! Sakām, ka tas galīgi nav forši. Nu ko, paši nopelnīja sev sliktu atsauksmi. Žēl, ka tā jāsāk diena, bet nu neko padarīt, mēs tikām apmānīti.

Dodamies pa rosīgajām ieliņām gar skaistu ezeru, kur pāri tiltam iespējams sasniegt arī skaistu templi. Bet nu tempļos sāk parādīties ieejas maksa, tā kā to izlaižam. Tik daudz tempļus jau esam redzējuši! Nu esam sasnieguši tādu apgabalu, kur satiksme motociklistiem un auto ir noslēgta. Tikai gājēji! Nu it kā varētu uzelpot – vismaz vairs nav jābaidās par sabrauktām kājām. Tomēr nu cilvēku bari gan ir lieli. Jāspiežas pat visā lielajā laukumā. Visa tik daudz! Nu gluži kā Ķīnā! Tomēr labā ziņa, ka visapkārt tiek gatavotas milzīgas skatuves – tātad kaut kāda svinēšana jau te būs!

Mēs soļojam tālāk līdz viesnīcai, kas šoreiz atrodas tālāk no vecpilsētas. Un, lai to sasniegtu, jāšķērso milzīgs lielceļš. Tas, protams, pats par sevi ir īsts piedzīvojums. Mašīnas pat nedomā piebremzēt, vismaz moči brauc riņķī. Galvenais jau naktī mēģināt pārvietoties droši. Vjetnamieši arī dzērumā sēžas pie stūres.

Tomēr istabiņu sasniedzam. Tā atrodas mājas otrajā stāvā un šoreiz ir tiešām auksta. It kā gaisa kondicionierim var uzlikt arī trīsdesmit grādu temperatūru, bet viesnīcas darbinieks saka, ka viņiem kondicionieri strādā tikai vienā virzienā. Un Hanojā galu galā ir ziema – par aukstumu nav jābrīnās! Visgrūtāk iet dušā, kad telpā ir tie paši desmit grādi, bet dušas strūkliņa ir pavisam maziņa. Ja silst pleci, tad salst kājas un otrādi.

Nu pabeidzam visus darbiņus, nopērkam arī biļetes uz Indonēziju! Pirms tās gan atkal pavadīsim trīs dienas Malaizijā. Esam arī augšupielādējuši zemestrīču brīdinājumu aplikāciju. Un tad nu tā ik pēc piecām stundām rāda, kas īsti pasaulē notiek. Līdz Latvijas ziņām tiešām tiek ļoti maz informācijas. Vienā dienā tā Indonēzija izvirst kādas trīs reizes. Bet jau esam sapratuši, ka jāizlaiž Sumatras sala, jo tās austrumos, kas mums tāpat būtu jāšķērso, gaida lielu zemestrīci. Nez, vai vispār ko tādu pieredzēsim, bet palasāmies gan, ko tad darīt tādā gadījumā.

Simts pietupieni un var doties Hanojas ielās. Vēl svētku sajūtas nav, bet vecpilsētā bāri jau pildās. Ārzemju jaunieši, kas acīmredzami piestrādā hosteļos, dala lapiņas ar piedāvājumiem – 15 dolāri un pievienojies ballītei – saņem bezmaksas T-kreklu, sešus dzērienus, visādas dzeršanas spēles un diseni. Bet mēs tomēr nolemjam izbaudīt vietējo atmosfēru un neiet ārzemnieku bariņā.

Atrodam vietas, kur ir tā vjetnamiešu Laimīgā stunda. Un te Laimīgā stunda nozīmē to, ka alus ir pilnīgi bez maksas. Tā mēs šajā vakarā alum kopumā iztērējam labi ja trīs eiro. Jā, viss pārējais ir no dažādiem bāriem dažādās Laimīgajās stundās. Baudām arī veģetāro „karsto bļodu”, kas galda vidū tiek likta uz mazas gāzes plītiņas – paši vārām svaigos dārzeņus un nūdeles. Citi ņem gaļas vai zivju „karstās bļodas”, kur paši tad arī vāra sevis pasūtīto maltīti.

Un pašā pusnaktī dodamies uz skatuvēm. Uhh, tādi pūļi! Vēl trakāk kā ķīniešu brīvdienās Pekinā! Sākumā spiežamies iekšā, lai tiktu līdz skatuvei, bet tad pirmo reizi parādās tā baiļu sajūta – te taču tiešām kādu var saspiest! Viss ir tik cieši, ka apgriezties nav kur un glābties arī nevar. Ja pakrīti, tad esi pagalam esi. Dažas mātes vien sauc – esmu ar bēru, nespiediet mani! Tā kā atmetam ar roku un spraucamies ārā no pūļa.

Kāda ir paša Jaungada sagaidīšana? Tālumā redzam skatuvi un dzirdam atskaiti. Tad trīs reizes gaisā tiek uzšauts kas sprāgstošs, bet neredzams, un viss. Lielās masas dodas mājās. Jā, tāda švaka tā sagaidīšana. Bet kas tad vjetnamiešiem, viņiem vēl 2018. gads. Viss tikai ārzemnieku dēļ.

Vēl parunājamies ar pāris ceļā satiktajiem un dodamies uz istabiņu divos naktī. Protams, uzrodas arī ēstgriba, bet, kā atskaite beigusies, visas ēstuves ciet. Nu grūti mums atrast ko veģetāru šajās stundā. Vienīgais, kas vaļā, ir McDonalds ēstuve, bet tur mums saka, ka jāpērk gaļas burgers un tad tā gaļa jāņem no burgera ārā. Smejam, ka tā nu gan nedarīsim. Te pat nav suņu, ko pabarot! Atrodam kādu tanti, kas tirgo tās pašas maizītes ar olu, un dodamies gulēt.

Tomēr esam priecīgi atkal pieredzēt ko jaunu. Jauns gads un atkal jauna vieta! Un prieks atskatīties, ka pagājušais bijis tik krāsains! Iepriekšējo Jaungadu sagaidījām Anglijā, cītīgi strādājot un iekrājot naudiņu. Tad bijām pie saviem vismīļākajiem Latvijā un nosvinējām skaistas kāzas. Un atkal ceļā! Atkal jaunas vietas un iespaidi. Un mums ir tik liels prieks, ka izdzīvojam savu dzīvi tā, ka nevar vien attapties no iespaidiem!

Mīļie! Un vēlam ikvienam no jums sajust, cik katrs šīs dzīves mirklis ir īpašs. Un novēlam katrā no tiem atrast kaut kripatiņu pozitīvā! Smaidīsim, vairosim labo, un mīlēsim savu dzīvi! Tā taču mums tāda tikai viena!

**

Šīsdienas atklājums. Iedomājies – Vjetnamā ir pasaules lielākā ala Son Dong. Tā tika atklāta 1991. gadā Phong Nha-Ke Bang Nacionālajā parkā tuvu Laosas robežai. Ala stiepjas vairāk kā piecu kilometru garumā, 200 metru augstumā un 150 metru platumā. Stalagmīti tajā ir 70 metru augstumā. Lai arī ala ir pieejama ceļotājiem, tā nebūt nav viegli sasniedzama, visbiežāk tomēr jāiet gida pavadībā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2714 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1324)

Eh, vjetnamieši vilcienā ir ļoti skaļi.

Ļoti, ļoti skaļi. Lai arī nakts vidus, tie nepārtrauc sarunas un ir pietiekami uzmanīgi, lai visi tos dzirdētu. Jā, it sevišķi bērni. Un ne mazi bērni, bet jau pietiekami lieli, lai mācētu uzvesties, tie tomēr to nedara. Kamēr mamma vienkārši guļ, tie bļaustās, kaujas un dara visu iespējamo, lai neviens nepagulētu. Tie vjetnamieši dažreiz ir patiešām nesaprotami. Domājam, no kuras gan nācijas sākas tā pilnīgi atšķirīgā mentalitāte. Un nospriežam, ka ar Taizemi. Taizeme, Laosa, Kambodža, Ķīna, Dienvidkoreja un Japāna. Tās ir tās īstās Āzijas valstis, kur vairs saprātīga valoda nederēs un loģika nemaz nespēs palīdzēt. Arī vjetnamieši ir pavisam citādi, kas lai viņus saprot.

Naktī jūtams, ka dodamies uz ziemeļiem. Ārā ir vien astoņi grādi un pa dienu iesilst līdz vienpadsmit. Kādā pieturā pirms Hanojas nāk vilciena darbinieks un saka mums “Bing Bing”, mēs sakām viņam “Hanoja”. Pirmo reizi pēc 14 stundu brauciena mums pārbauda biļetes. Tiešām nav Bing Bing, bet Hanoja. Bet tad nākamajā pieturā, kur tikko mūs gribēja izsēdināt, iekāpj vesels  bars “balto” – skaidrs, ka te kaut kas notiek. Uzreiz palasām informāciju internetā par šo vietu. Jā, skaists kalnu apgabals 100 km attālumā no Hanojas. Tātad esam ko palaiduši garām. Varbūt izdosies atgriezties.

Bet tad arī vilciena braucienam pienāk beigas, esam sasnieguši Hanoju. Uhh, kas par pārsteigumu sagaida ārā. Desmit grādi! Sākam tricināties un steidzamies vilciena stacijā, lai vilktu no somām ārā siltās zeķes un džemperus. Jā, Hanoja atgādina mums mūsu mīļo dzimteni. Vēl izbaudīt un apskatīt neko nesteidzamies, vien ātrāk uz hosteli, kas jau rezervēts par diviem eiro katram. Protams, Jaungada nakti gan sagaidīsim atsevišķā istabiņā, bet, tā kā Hanojā palikšana ir nedaudz dārgāka, šādas ekstras atļausimies tikai svētkos. Lai gan arī tā cena nav tik traka – mūsu „dārgā svētku istabiņa” mums izmaksās desmit eiro. Toties šis hostelis ir nesen atvēries, istabā esam ar vēl desmit cilvēkiem, un labākais, ka vismaz te ir sildītājs. Tualete gan ir ārpusē un tā ir ļoti auksta, pietam, tā kā visiem atļauts iekšā staigāt ar apaviem, viss ir pielāčots un nesmuks. Bet kas tad mums – nometam somas, dzirdam, kā pārējie, kas tikko ieradušies, uzreiz jau meklē citu viesnīcu internetā, un dodamies pilsētā.

Hanoja, protams, pazīstama ar tās vecpilsētu un koloniālo arhitektūru, bet pašu centriņu atstājam citai reizei. Sākumā dodamies uz tirgu. Hanojas centrālais tirgus ir milzīgs, arī šajā pat apmaldāmies. Te nu gan ir ļoti daudz „balto”, kas atkal tiek raustīti uz visām pusēm, lai tikai iegādātos pārdevēju piedāvāto preci. Bet priecīgā ziņa, ka cenas nekam te nav augstākas, vien tām viesnīcām. Šajā tirgū viss ir ļoti lēts, tomēr suvenīri neatšķiras no tiem, ko jau esam paspējuši iegādāties.

Diemžēl tirdziņā gan neatrodam ēdienu sadaļu, vien neredzētus augļus, jo esam apjukuši šajā burzmā, kas nemaz nav tā trakākā, jo vēl nav tūrisma sezona Vjetnamas ziemeļu daļas apmeklēšanai. Tā nu staigājam pa rosīgajām ielām, līdz kādā vietiņā uzejam tās siltās zupas. Jau tulkotājā iztulkojam ierasto frāzi, lūdzot nūdeles bez gaļas, bet te nu vietējie runā arī angliski un pat sasmejas, ka mēs jau esam sagatavojuši tulkotāju. Tiekam pie milzīgas un lētas zupas, sasildāmies un esam gatavi doties tālāk. Hanojā gan jāuzmanās no auto. Tie vispār gājēju ignorē, liekas, ka gatavi braukt arī virsū. Un mašīnu te ir daudz vairāk kā citās pilsētās.

Redzam, kā vietējie atkal dzer savu tradicionālo izlejamo aliņu Bia Hoi, kas maksā no 4 līdz 16 centiem par glāzi. Sasniedzam vietu, ar ko vjetnamieši ļoti lepojas – pasaules lielāko keramikas mozaīku, kas gar ceļa malu stiepjas veselu četru kilometru garumā. Tā tika uztaisīta par godu pilsētas tūkstošajai gadadienai 2010. gadā. Mākslinieki no visas pasaules piedalījās šīs sienas tapšanā, un arī mēs redzam mazu daļiņu no tās.

Tad sasniedzam vienu no ezeriem, ar ko tad pilsētiņa ir tik slavena, un, protams, te apkārt atkal ir milzumdaudz interesantu un skaistu tempļu. Šoreiz interesantas ir neskaitāmās karikatūras, kas vēsta, kā tad cilvēku rīcība šajā dzīvē atstāj iespaidu uz nākamo dzīvi. Piemēram, ja šajā dzīvē būsi nejauks pret citiem, tad nākamajā dzīvē būsi neglīts. Ja šajā dzīvē būsi negodīgs priekšnieks, tad nākamajā dzīvē būs jāsēž ratiņkrēslā. Ja redzot nelaimē esošo tam nepalīdzēsi, nākamajā dzīvē būsi akls. Bet, ja ziedosi priesterim, tad nākamā dzīve būs ļoti burvīga. Un šādi mēs varētu turpināt bezgalīgi.

Pie tempļa sēž sievas, kas pārdod bruņurupučus. Nezinām, kādam mērķim, bet tie ir gan lielāki, gan mazāki. Bet trakākais, ka tiem bruņās uztaisīti caurumiņi un tiem cauri izvilkts striķis, pēcāk piesiets pie koka, lai rupucis neaizbēg. Liekas kaut kā necilvēcīgi. Tantēm nākamajā dzīvē galīgi neveiksies. Arčam atkal tualetes trauksme, tepat ir āra tualetes ar anglisku uzrakstu „Bez maksas”. Tomēr mums klāt skrien tante, skaidrodama, ka tualete ir bez maksas tikai vjetnamiešiem un tiem, kas no Honkongas. Nez, kāpēc tā ir šādi izdomājusi. Bet, tā kā tante par tualetes lietošanu prasa tikai astoņus centus, samaksājam tai par centību.

Lielākais placis pilsētā auklē pašu Ho Chi Minh varoņa mauzoleju. Pirms ieiešanas laukumā jāiziet pārbaudes, mums somā ir tikai ūdens pudele, tā kā ielaisti tiekam. Milzīgā ēka glabā paša Ho Chi Minh mirstīgās atliekas un tā tika būvēta pēc Ļeņina mauzoleja parauga. Katru gadu gan varenā vīra atliekas tiek sūtītas uz Krieviju, lai tās arvien tiktu koptas un restaurētas, līdz ar to mauzolejs no oktobra ir slēgts. Te ir vairākas norobežotas teritorijas, bet ķīniešu grupas vienmēr mēdz tās striktās līnijas pārkāpt, un tad vjetnamiešu apsargi paliek dusmīgi. Šajā lielajā kompleksā ir arī templīši, muzejs un suvenīru alejas. Tā kā komplekss ir liels, apstaigāt visu nemaz nav tik vienkārši.

Mūsu pēdējā pietura ir Literatūras templis, kas ir labākais vjetnamiešu arhitektūras piemērs pilsētā. Nu tad beidzot kas vietējais! Šī vietiņa ir no senajām dinastijām, nedaudz atgādina mums tās Dienvidkorejas pilis. Senāk te mācījās karaļu ģimenes, bet nu atrodamas vairākas skaistas Budas statujas. Jauki, ka Hanojā viss ir pieejamās cenās, par ieeju šajos varenajos objektos jāmaksā nedaudz virs eiro. Pašā Imperiālajā pilī gan šodien vairs neejam, sāk satumst, esam jau nosaluši, tāpēc drīz dodamies atpakaļ uz silteno istabu.

Pa ceļam mūs pārsteidz ārzemnieki: „Bezmaksas alus”, tie sauc! Jā, gluži kā Saigonā, arī šeit ir hosteļi, kas veselu stundu bez maksas dala alu bez maksas, bet šoreiz mēs paliekam tikai uz vienu glāzīti, lai aprunātos ar kanādieti, kas Hanojā dzīvo jau gandrīz gadu. Redz, ceļojis, nokļuvis Hanojā, tā iepatikusies, un tā nu puisis palicis strādāt hostelī, lai sagaidītu ārzemniekus un dalītu bezmaksas alu. Jā, Ķīna un Vjetnama ir tās valstis, kur ļoti vērtīgi ir tie „baltie”, kas zina angļu valodu. Nešaubāmies, ka arī mēs te vienkārši atrastu darbiņu, bet vēl jau gribas aizšaut uz to dārgo pasaules galu, kamēr vēl stopēšana ir pieejama. Pēc gadiem desmit droši vien ar stopiem vairs neceļosim.

Tā nu atgriežamies istabiņā, dušā beidzies karstais ūdens, ko atklājam tikai jau pašā procesa laikā. Nu neko. Pie laikapstākļiem jāradinās. Tad mūs uzrunā mūsu istabiņas biedre, kāda pavisam dīvaina ķīniete, kas te arī strādājot. „Vai esat tikko pabeiguši studijas augstskolā? Ja nē, ko tad te darāt? Vai Latvijā meitenes ļoti atšķiras no zēniem? Tas noteikti tāpēc, ka jūs dzīvojat pie jūras. Citās valstīs, kur nav jūras, zēni un meitenes izskatās vienādi. Vai jūs gribat strādāt? Vai jūs gribētu strādāt par mehāniķiem?” Meitenei tiekot nodrošināta bezmaksas gultasvieta, ēdiens, lai tikai tā runā ar hosteļa ķīniešu klientiem. Un tā nu viņa te ir jau mēnesi. Jā, Vjetnama ķīniešiem ir viena no visvieglāk sasniedzamajām valstīm.

Pašā vakarā izmetam līkumiņu Hanojas nakts tirgū. Tas, protams, iespaidīgs, bet patīkamākais, ka precēm jau uzliktas skaidras cenas un tās nebūt nav augstākas kā citur. Mēs gan galvenokārt meklējam vakariņas, ko grūti atrast visā tajā cilvēku pūlī. Bet drīz vien pie tās savas zupas tiekam, atkal esam pasaluši, atkal pasildījušies, un gatavi saldam miedziņam. Nakts tirgus Hanojā taču ir katru dienu, un Jaungada naktī tas noteikti būs krāšņākais. Te arī atgriezīsimies.

Pa milzīgo satiksmi atgriežamies istabiņā, kur kāds darbinieks mūs uzrunā, jautājot pēc atbildēm uz viņa anketu. Tas izprašņā daudz par Latviju, daudz par to, kas mums Vjetnamā patīk. Un tad visbeidzot jautā – ko tad varētu uzlabot šajā hostelī, kas vien nesen ir atvēries. Sakām, lai neļauj klientiem staigāt ar āra apaviem iekštelpās. Nu baigie dubļi taču! Ielas netīras, pielijušas, un tādas ir arī hosteļa grīdas. Puisis mums savukārt pastāsta, ka mūsu Jaunais gads te gan netiek daudz svinēts, bet droši vien rīt mums kas arī atradīsies. Ķīniešu Jaungada svinības šogad iekrīt piektajā februārī. Bet tad jau būsim Austrālijā. Tā kā Ķīniešu Jauno gadu atstāsim savam nākamajam ceļojumam.

**

Šīsdienas atklājums. Hanoja no tiešā tulkojuma nozīmē “Pilsēta upēs”, jo tā ir uzbūvēta uz Sarkanās upes iztekas un te vēl joprojām atrodami ap divdesmit ezeriem un upēm, kas tek cauri pilsētai. Tāpēc Hanoja bieži tiek dēvēta arī par Ezeru pilsētu. Te saglabājušās ļoti daudzas ēkas no koloniālajiem laikiem un Hanoja tās centusies saglabāt, atšķirībā no Saigonas, kas pakļāvusies straujajai modernizācijai. Šī ir pilsēta ar vismaz tūkstoš gadu senu vēstusi, lai gan pierādījumi par pilsētas apdzīvotību atrodamas vēl senāk. 1010. gadā Ly Thai To King atzina Hanoju par Vjetnamas galvaspilsētu un šis statuss pilsētai saglabājies kopš tiem laikiem. Tad pilsētu gan sauca par Thang Long, kas burtiski nozīmē „Modies Pūķis”, jo karalis teicās redzējis pūķi virs Sarkanās upes. Hanojā ir superšauras ēkas, tāpēc, ka senāk bija jāmaksā nodoklis saistībā ar ēkas platumu. Ar interesantu nodokli saskārāmies savā iepriekšējā ceļojumā Meksikā, kur mājām bija maz logu, jo senāk bija jāmaksā nodoklis, saistībā ar logu skaitu ēkai. Un vēl kas par Hanoju – ja ar ko tādu nesaskārāmies Vjetnamas dienvidu daļā, tad ziemeļos tomēr piekopjot to suņa gaļas ēšanu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2694 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1316)

Visu nakti ārā vētra un no rīta tai klāt pievienojas lietus.

Jā, izskatās, ka šodien ceļš nebūs viegls. No rīta gan paspējam iegādāties biļetes uz Austrāliju. Februāri sāksim ar pavisam citu kontinentu! Bookingā atnākusi ziņa, ka mūsu viesnīcas saimnieks atcēlis mūsu rezervāciju. Un esam nesaprašanā, vai tas tāpēc, lai no mums saņemtu kādu atcelšanas maksu vai tāpēc, lai mēs nevarētu uzrakstīt atsauksmi. Bookinga komanda gan uzreiz nāk talkā, bet var jau būt, ka onkulītis vienkārši nesaprot, ko pats sadarījis. Katrā ziņā dodamies prom no istabiņas un onkulim tulkotājā pārtulkojam savu jautājumu par atcelšanu. Tas krata galvu – neko neesot darījis. To pieņemam un atvadāmies no opīša. Bija forši un visi beigās priecīgi.

Sasegušies lietusmēteļiem dodamies ceļā. Lietus tad uznāk, tad pāriet. Peļķes uz ceļiem ir milzīgas. Bet droši soļojam pretī motociklistiem, kam arī nemaz nav viegli braukt ar tiem plīvojošajiem lietusmēteļiem. Bet te gan tie lietusmēteļi ir ļoti izturīgi, jo tiem jāpasargā braucējs lietusgāzē. Apstājamies kādā ēstuvītē pēc savas veģetārās zupas un jau mākam tulkotājā ierakstīt īsto frāzi: „Bez gaļas, tikai zupa”. Un šo vietējie saprot, lai arī ilgi nevar izdomāt, kāpēc tā. Šoreiz pat sanāk pavisam lēti – tikai 35 centi par zupu, esam priecīgi. Ir daži vietējie, kas tūristu tomēr neapmāna.

Un tad atkal dodamies garajā gājienā gar lielceļa malu, pāri tiltam. Mums priekšā iet kāda tante ar savu konusveida cepuri un simtiem paunām pār pleciem. Bet tā vēl paspēj noplūkt lapas no ceļmalā augošiem kokiem, un, kad pagriežas, tad redzam, ka visas lapas ir mutē. Jā, nu noputējušos kokus ir nomazgājis lietus, lapas ir droši ēst. Bet kāpēc tas tā jādara, nezinām.

Pēc pieciem kilometriem sasniedzam vilciena staciju. Šodien te pilns cilvēkiem, infocentra dāma tieši pārbauda biļetes, bet kāda cita mums saka, ka somas te noglabāt nevar. Uhh! Nevar būt, ka jāstaigā pa lietu ar lielajām somām! Bet tad tante nosūta mūs uz biļešu kasēm, kas atrodas citā ēkā, un saka, lai jautājam tur. Tajā pie lodziņiem rindas, un jāņem pat numuriņš, lai vien pajautātu par somām. Tā nu gaidām savu kārtu.

Kāds onkulītis, pār plecu pārstiepis galvu, skatās, kā pa to laiku top ceļojuma dienasgrāmata latviski. Drīz mūsu kārta uzdot savu jautājumu biļešu kasēs, bet saņemam atbildi, ka bagāžai nekur nav vietas. Ja tomēr gribam savas somas atstāt, jāmaksā 80 centi par katru. Sakām, ka tas tomēr nav godīgi, jo biļete taču mums ir, viss nopirkts tieši te, bet tantes nav pierunājamas un tā arī nākas maksāt.

Esam gatavi pilsētai. Netālu no stacijas atrodam pat kādu veģetāriešu restorānu, kur arī apstājamies iestiprināties, jo lētā zupa Arču galīgi nav piepildījusi. Kad laiks maksāt, saimniece izdod pārāk lielu atlikumu, bet savu kļūdu saprotot, tā ātri sauc mūs atpakaļ un nu izdod par maz naudiņas. Kad skaidrojam, cik tad beigās mums pienākas, tante pat aizvainojas – redz, mēs viņai neteicām, ka viņa izdeva vairāk, bet nu gribam savu īsto summu atpakaļ. Bet katrs taču atbild par sevi, vai ne tā? Mēs gan ierasti esam godīgi, ja vien pretī nav galīgi nelaipns cilvēks kā šī pati tante.

Turpinām ceļu uz lielveikalu, kur bijām iegādājušies pāris aliņus. Alus iesaistīts tādā akcijā, ka zem bundžas atveramā var atrast laimīgo lozi un saņemt veselu eiro. Mums ir trīs laimīgie atveramie viena eiro vērtībā. Bet lielveikalā saka, ka šeit tie nemaina atveramos pret naudiņu, akcija darbojas tikai mazākos veikaliņos. Bet kurš tad mazākā veikaliņā gribēs mainīt mūsu alus atveramos pret naudu, ja mēs tur nemaz neko nebijām iegādājušies? Protams, ka neviens – cik pārbaudām, neviens par akciju pat neko nezina. Atceramies, ka Kambodžā bija līdzīga akcija, bet visi vienmēr bija godīgi. Jā, kambodžieši tomēr no visām šīm kaimiņvalstīm bija visdraudzīgākie. Tieši tāpēc tā arī palikusi tādā gaišā atmiņā.

Drīz sasniedzam divus budistu tempļus, kur atkal varam izpētīt dažādās Budas statujas un rituālus, ko vietējie veic ar vīrakiem tempļos. Šoreiz gan kājas slapjas, tāpēc, novelkot apavus, kā tas pienākas pirms ieiešanas templī, paliek arī netīru pēdiņu nospiedumi. Tempļi, protams, ir ļoti skaisti, tikai nesaprotam, kāpēc tos tik daudz vajag. Uz katriem simt metriem ir pa templim un tie nemaz nav tik pilni. Pie kāda ir baseins, kurā peld rupucis ar vienu priekškāju un vienu pakaļkāju. Žēl, nez, vai kāds tās kājas pagatavojis, vai kāda cita nelaime notikusi. Katrā ziņā vjetnamieši jau ēd visu.

Un tad arī nokļūstam pie Pūķa tilta. 666 metru garais tilts iztaisīts pūķa muguras formā un pašā galā ir arī pūķa galva, kuru ne visi tilta apmeklētāji atrod, jo ne visi gatavi šķērsot tiltu, lai visu pūķi apskatītu. Tilts oficiāli tika atvērts pēc divu gadu ilgas rekonstrukcijas 2013. gadā par godu Da Nang pilsētas neatkarības iegūšanas 38. jubilejai. Pēc vietējo ticības, pūķis ir varas, cēluma un labas veiksmes simbols. Izstaigājam tiltu, uz kura ik pa laikam uznāk negaiss, un tad atkal varam sajust to dabas varenību visapkārt.

Turpinām ceļu. Bieži gan esam spiesti iet pa pašu braucamo daļu, jo uz ietvēm haotiski savietoti motocikli. Mašīnu šoferi galīgi nerespektē gājēju. Ja moči var apbraukt, tad mašīnas nemaz nebremzē. Kādai gribas vienkārši iemest ar akmeni, kad tā nobrauc tieši gar purngaliem, laikā, kad ejam pāri gājēju pārejai pie mūsu zaļās gaismas. Bet tam ar laiku kam jāmainās. Cilvēku paliek vairāk tāpat kā braucamo, bet ielas taču nepaplašinās. Tam vienkārši vairs nav vietas!

Tālāk sasniedzam kādu katedrāli, kas uz svētkiem atkal ir ciet, bet te pulcējas vislielākās ķīniešu grupas. Līdz skaistiem kalniem netālu no pilsētiņas nebraucam, jo laikapstākļi neļautu izbaudīt kāpelēšanu pa klintīm, tāpēc šo dienu pilsētā noslēdzam ar ēdiena meklēšanu līdzņemšanai. Kā nekā 16 stundu brauciens priekšā. Kāds onkulis pārdod maizi un olas, bet laipni māk paskaidrot, ka šādas olas mēs neēdīsim, jo tās ir tās olas ar cāļa embriju iekšā. Ejam tālāk. Kad kādai meitenei prasām, lai tā uztaisa 5 maizītes līdzi, tā netic un novēršas no Arča, vēlreiz pārjautājot, vai Arča tiešām teicis pareizi – veselas piecas maizes vajadzēs? Jā, tiešām piecas! Vakariņām un brokastīm. Paspējam iegādāties arī superbiezos lietusmēteļus, ko vietējie lieto braucot ar moci. Viens izmaksā divus eiro, bet tāpat pārdevēja ir pārāk priecīga tos atdodot – gan jau pārmaksājām.

Un tā dodamies pakaļ somām, pa ceļam vēl apstājoties uz kafiju. Vietējie ir īsti speciālisti auksto dzērienu pagatavošanā, bet siltās kafijas šajā drēgnajā dienā viņiem galīgi nepadodas. Tepat ir arī akvārijs, kur salaistas kopā dažāda veida zivis. Viena lielākā visu laiku apbižo kādu mazāku baltu zivtiņu, kas visu laiku tiek sakosta un tad slēpjas starp vienīgajām gaisa caurulēm akvārijā. Nu traki.

Saņemam somas un gaidām vilcienu. Šoreiz ir vairāki “baltie”, daudzi biļetes pērk uz vietas un vienkārši jautā kasēs pirmo vilcienu tālāk. Da Nang tiešām nelutina ar laikapstākļiem, tāpēc palikt te nav lielas jēgas. Drīz atveras stikla durvis, kas atdala pasažierus no vilciena, un visi barā dodamies uz vagoniem. Vai vilciens iet uz Hanoju, neviens apsargs nemāk pateikt. Kad jautājam, tie vienkārši saka “ooooo”, kas vienmēr ir nozīmējis “jā”, tā kā vajadzētu būt īstajam.

Šoreiz gan vagons ir pavisam vienkāršs, mazas vietiņas un ļoti spēcīgs gaisa kondicionieris. Ceram, ka sanāks kā ielocīt kājas un arī pagulēt. Un uzsākam savu braucienu. Kāds atkal vilcienā griež nagus, dāmas skaļi atraugājas. Vietējie vai ķīnieši – nav ne jausmas. Bet ir daži ķīnieši, kas uzreiz atver roltonu un iet vagonā meklēt karsto ūdeni, bet vīlušies atnāk atpakaļ. Jā, karstais ūdens bija pirrjams Krievijā un Ķīnā, bet nu te jau pavisam cita būšana. Kāda tante Arčam uz galvas noliek telefonu, kad mēģina ierāpties savā mazajā vietā, un mēs kārtīgi sasmejamies. Cita meitene ēd jau pusotru stundu. Vietējie atkal staigā uz ēdiena vagonu, kas ir tieši mums priekša, un pērk sev alu. Jā, tik daudz alus dzer tikai ķīnieši, vjetnamieši un brazīlieši. Bet mums jau tas patīk. Vagonā tiek atslēgts gaisa kondicionieris. Sākumā patīkami, vēlāk pārāk karsti līdz gaisa telpā vairs nav. Tad, kad sākam jau meklēt vainīgo angliski nerunājošo darbinieku, gaiss atkal parādās. Ārā līst, paskatāmies laika ziņas Hanojā. Internetā rāda, ka tur arī līs. Un temperatūras ir krietni zemākas – dienā pat tikai 11 grādi. Uhh, tad nu būsim nedaudz tuvāk tai Jaungada sajūtai!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par dzērieniem Vjetnamā. Jā, šī valsts ir slavena ar tās dīvainajiem dzērieniem. Te bieži redzam pudeles ar čūsku iekšā. Tas ir rīsu vīns, kas uzliets uz nabaga rāpuļa. Kā tiek rakstīts, čūska sākotnēji ir tā, kas indīga, bet etanols indi iznīcina, līdz ar to pats dzēriens nav kaitīgs. Un tad ir Olu kafija, kas sastāv no kafijas, olas un kondensēta piena. Jā, jāpiemin, ka arī šajā valstī cilvēki mīl ļoti saldus dzērienus, un “bez cukura” ir kāda nesaprotama frāze. Mēs gan vēl neesam mēģinājuši nevienu no šiem dzērieniem, bet viss ir sarakstiņā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2683 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1303)

Jauna diena Da Nang pilsētā!

Sākam ar to, ka jāizvācas no viesnīciņas, jo tā jau nākamajā naktī aizņemta, bet esam atraduši vien eiro dārgāku, tepat netālu – pusstundas gājienā. Jā, vien uz pēdas ir zilums – nemaz ne no staigāšanas, bet gan no masāžas Ho Chi Minh pilsētā. Tad, kad mums pēdās spieda uz punktiem ar koka stienīšiem, laikam kādā trāpīja par spēcīgu, un nu tāds zils punkts arī stāv.

Bet esam ceļā. Ārā, protams, līst lietus, bet tas nav tik spēcīgs, lai mūs izmērcētu. Sekojam Google ieteiktajiem ceļiem, lai tie tikai izskatās lieli. Beigās esam iemaldījušies kādā mazā rajoniņā, kur pat uzslieta telts un spēlē dzīvā mūzika, jo kāds vietējais pāris precas. Daži dzērušākie mums pamāj, bet pievienoties neaicina. Un atkal mazi bērni sveicina, suņi vēl joprojām no mums baidās. Smejam – te suņiem „baltie” gan jau nepatīk no kara laikiem.

Brokastis sameklējam kādā tirdziņā, kur visu parādām ar rokām – un beigās saņemam to savu veģetāro zupu, pat par lētāku audiņu. Jā, veģetārietim būt ir izdevīgi – jāmaksā mazāk un vēl saindēšanās iespējas samazinās. Ievērojam, ka te visi vietējie dzer tādu aliņu kā Larue – tie mums paskaidro, ka tas ir ražots tieši šajā pilsētā. Un Saigonas alus te nemaz nepārdodas – tik tālu nav atnācis. Bet alus ir visapkārt. Visi to dzer visu laiku.

Sasniedzam savu viesnīciņu, kur mūs sagaida vecs opītis, kas galīgi nerunā angliski. Telefonā parādām savu rezervāciju, tas priecīgs paņem mūsu pases un iedod atslēgu. Istabiņa pavisam vienkārša, nositam divus lielus prusakus, kas iznāk no galdapakšas. Bet dušā ir siltais ūdens un arī ventilators pie sienas griežas. Lieliski!

Bet uzreiz steidzam tālāk. Jāapskata maksimāli daudz! Arča pa ceļam vēl uzmodina kādu guļošu frizieri, kas par pusotru eiro Arčam nodzen matus. Esot gan bijis ļoti sāpīgi – laikam frizieris nav priecīgs par miega traucēšanu. Bet tā drīz arī sasniedzam pludmali. Tā gan nav tā, kur sauļojas, esam tieši pie zvejniekiem, kam lielākā rosība notiek no rītiem. Nu redzam arī tās apaļās laivas, kurās tie dodas pēc lielā loma. No iekšpuses izskatās diezgan ērtas.

Tepat netālu ir skaists templis, ko apsargā veseli trīs suņuki. Neviena cita gan nav, tikai pamestas stalažas – varbūt Jaunajā gadā te būs kāda skatuve. Tad gar palmu plantācijām un krastmalu dodamies uz Son Tra pussalu – visu apaugušu lietusmežiem 4 tūkstošu hektāru platībā. Protams, kur nu ar kājām to apstaigāt! Tomēr redzam skaistu ezeru, kurā viens zvejnieks ar peldriņķi un tīklu brien arvien dziļāk, un drīz arī sasniedzam kāpnes, kas ved uz templi pašā kalnā. Tās gan nav tūristiem domātas, tā ir tāda kā tranšeja ūdens novadīšanai. Bet ir vēl divi tūristi, kas uzrāpušies pašā augšā – aziātu paskata meitene, nometusies četrrāpus, trīc un dreb – noteikti ļoti bail no augstuma un lejā pa stāvajiem, lielajiem pakāpieniem tā nemaz nedomā iet. Ārzemju puisis jau atradis aizaugušajā žogā caurumu un tā nu mēs visi četri tiekam tempļu kompleksā, priecādamies, ka esam ienākuši no kādas nezināmas ieejas un tā izlaiduši ieejas maksu. Vēlāk gan uzzinām, ka ieejas maksa nemaz nav bijusi un viss tas sasniedzams pa ļoti skaistām, ērtā kāpnēm. Bet jauks piedzīvojums! Vien skrāpējumi no dažiem augiem palikuši rokās.

Tempļu komplekss ir fantastisks. Budas statujas, vietējo rituāli un tie skaistie koki, kuru burvīgie izliekumi panākti ar zaru sasiešanu diegiem. Burvīgi skati paveras uz tālumā mirdzošo Da Nang pilsētu no augšas. Tiešām brīnišķīgi! Arī tūristu ir milzumdaudz, lielākā daļa ķīniešu. Pussalas kalnienē sakrājas lietus mākoņi un ik pa laiciņam arī mēs saņemam pa lietus lāsei, bet drīz arī tālumā pa mākoņa maliņu izspraucas saulīte. Diena ir burvīga!

Pastaiga, protams, atkal ir pamatīga, jo templis ir piecu kilometru attālumā no mūsu viesnīcas. Jā, Da Nang ir liela pilsēta, un lai visu apskraidītu, tiešām jāīrē motocikls vai velosipēds. Mocīti var izīrēt par pieciem eiro dienā, bet te atkal tā problēma, ka virzienus nezinām un lielajā satiksmē orientēties grūti. Velosipēdiem neesam uzdūrušies, bet pilsētā sabiedriskais transports ir švaks. Ir vien pāris ļoti reti busi, kas kursē pa centrālajām ielām, bet ne tik tālu.

Šodien savu pastaigu ar to arī beidzam. Vakarā atgriežamies viesnīciņā un priecājamies, ka te nūdeles ar olu var iegādāties par 50 centiem. Kad pasūtām porciju – Arčam pat divas, jo izsalkums tā staigājot parādījies, drīz saņemam roltonus, aplietus ar ūdeni, kur iekšā vēl iemaisīta pilnīgi jēla ola. Arča, kā pasūtījis, saņem divus roltonus. Tā nu ir – dažreiz tā virtuve vietējiem ir dīvaina, bet tas taču pieder pie lietas – visu izmēģināt un cerēt, ka arī organisms ar to sadarbosies. Un tā – jau rīt priekšā 16 stundu ilgais brauciens uz pašiem valsts ziemeļiem. Bet vēl jau šo to pilsētiņā mēģināsim apskatīt!

**

Šīsdienas atklājums. Da Nang ir lielākā Centrālās Vjetnamas pilsēta un ceturtā lielākā visā valstī ar tās miljons iedzīvotājiem. Šī pilsēta ir arī viena no vadošajiem industriālajiem centriem Vjetnamā. Te ražo elektriskās iekārtas, ķimikālijas un tekstilizstrādājumus, būvē kuģus. Interesanti, ka kara laikā karavīri šo pilsētu izmantoja kā atpūtas vietu, kamēr pārējās Vjetnamas daļās notika karš. Jā, viena bagāta vietiņa!

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2673 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1290)

Visu nakti ārā līst spēcīgs lietus.

Piecēlušies izdarām pēdējos darbiņus un tad arī dodamies. Cik labi, ka izejam tieši tajā laikā, kad lietus beidzot pierimis, tomēr iet ir grūti, jo viss ceļš lielās peļķēs, uz ietvēm, kā ierasts, savietoti motocikli, līdz ar to nevaram iet pa ceļa maliņu, bet jāiet pa tā vidu. Nu neko – braucējiem jāsamierinās, ka arī gājēji šajā pasaulē vēl eksistē.

Pabrokastojam ļoti lētā vietiņā. Arča ir izsalcis un lūdz pēc divām rīsu porcijām. Vietējie negrib ticēt, ka mēs divi pasūtām trīs porcijas, tāpēc jāskaidro un visādi jārāda ar zīmēm, ka tiešām izsalcis „baltais” ēd daudz. Un tad arī dodamies uz Da Nanag, lielu ostas pilsētu, kas arī sāka kā maza ostas pilsētele 16. gadsimtā, bet tad pārauga par galveno ostu visā reģionā. Un Da Nang bija pakļauta modernizācijai, ne kā mazā Hoi An, līdz ar to jāgaida modernas ēkas un glaunāka pilsēta.

Tā kā citi „baltie” mūs jau brīdināja, ka autobusa šoferis viņiem prasa dubultu cenu par braucienu, mēs esam jau sagatavojuši precīzu naudiņu, lai maksātu tik, cik vietējie. Zinām arī, ka par lielām somām jāmaksā. Mums neviens neprasa neko vairāk kā vietējiem, un vīram vēl ieskaidrojam, ka viena soma nesver 10 kg, līdz ar to tā skaitās mazā bagāža, par ko mēs nemaksāsim, un to turēsim klēpī. Par Arča somu neko nevaram nokaulēt.

Un pēc stundas brauciena par eiro katrs nokļūstam līdz Da Nang. Uzreiz redzams – milzene! Te jau ir pieczvaigžņu viesnīcas, glauni auto – vairāk kā citās vietās, bet moču jau tāpat netrūkst. Ir divi ļoti skaisti tilti pāri upei, kur viens no tiem atveidots kā pūķis. Un izrādās, ka svētkos no tā tiek ārā šautas ūdens strūklas, un citreiz pat uguns liesmas. Bet pie tā tuvāk iesim citu reizi. Jāpievar trīs kilometri līdz viesnīciņai. Arī šoreiz paliekam atsevišķā istabā, jo esam atraduši tādu, kas ar lielām atlaidēm ļoti tālu no centra piedāvā tikpat, cik hosteļi. Maksāsim vien piecus eiro. Bet gājiens nav no vieglākajiem. Jāšķērso milzīgi ceļi ar nepārtraukto motociklu plūsmu, jāiet tālu pa ietvēm, kuras aizkrāmētas. Bet tā arī sasniedzam viesnīcu, noliekam somas istabiņā un saprotam, ka jāsāk domāt par nākamo vietu laicīgi. Jaungadu vēlamies pavadīt Hanojā – tur noteikti būs vislielākās svinības, bet pirms tam vēl vēlējāmies apmeklēt kādu parku netālu no Da Nang. Vjetnamā pie tās dabas arī gribas. Bet kāds gan parks lietus laikā? Arī te redzams, ka lijis. Tā nu nākamā pietura ir vilciena stacija.

Jāiet atpakaļ visi tie trīs kilometri un vēl viens papildus. Un tur atkal jāsāk ar to angļu valodu, kuru neviens nesaprot. Eh, kad jautājam pēc lētākajām biļetēm, mums vienmēr piedāvā kādas gulošās klases un visādas ekstras, un tad saprotam – viņi nesaprot, kas ir lētākais. Kad sakām, ka internetā esam atraduši vēl lētākus variantus, infocentra meitene izsaucas, ka tajos vagonos taču nav gaisa kondicioniera! Un tad skaidrojam, ka tas taču ir lētāk – mums nav svarīgs kondicionieris un viss cits. Tā stundu paši meklējam internētā pieejamās vietas un mēģinām visu ko ieskaidrot infocentra meitenei, līdz beidzot tā neiztur un vienkārši nosūta mūs uz biļešu kasēm. Rītdien uz Hanoju braukt nevaram, visi vilcieni pilni. Tā nu savu lētāko biļeti nomedījam uz parītdienas nakti. 16 stundas vilcienā, 16 eiro katram. Viss kā vienmēr.

Un tad beidzot arī dodamies apskatīt, ko nu vien varam paspēt, jo jau sāk tumst. Pirmais, kur ieejam, ir tirgus, kas tiešām beidzot izskatās pēc īsta vietējo tirgus – pa vidu starp pārdošanas stendiņiem samestas drēbju kaudzes, kur simtiem vietējo rokas, un visa tirgošanās notiek ļoti skaļi. Pat apmaldāmies daudzos labirintos un aizbāztajās, šaurajās ejām. Bet šoreiz neviens mūs nesauc un aiz rokas neved rādīt savu preci. Visi vienkārši tirgojas ar to, kas ir ieinteresēts. Un tas ir forši. Šis ir labākais līdz šim redzētais tirgus.

Tam blakus atrodas arī milzu lielveikals, un, tā kā vjetnamiešu lielveikalā bijuši neesam, ieejam arī tajā. Tas ir ļoti glīts, tīrs, spožs. Cenas ir zemas un var atrast arī visādus brīnumus. Šoreiz paņemam korejiešu kimči – īpaši gatavotus dārzeņus, ko dārgajā Korejā īsti atļauties nevarējām. Un tad dodamies tālāk.

Ielas mirguļo gaismās, ir sakārtotas, tomēr arī restorāni ir tādi, kur ieiet nemaz negribas augsto cenu dēļ. Kādā mazākā bodītē redzam kausētā siera plāksnītes, kādas var nopirkt arī pie mums, tomēr divus eiro par tām galīgi nevēlamies atstāt. Jā, vēl joprojām neesam atraduši neko īsti uzkožamu, jau ilgi meklējam savu nākamo maltīti. Sanāk iziet cauri vēl vienam tirgum, kas nu jau ir pilns ķīniešu tūristiem, un te atkal visi tiek raustīti, arī mēs tiekam vilkti no vienas puses uz otru. Tā galīgi mums nepatīk, ātri dodamies prom.

Tilti ir izgaismoti, jau pienācis vakars. Dodamies atpakaļ tos trīs kilometrus, un beidzot kādā ceļa malā apsēžamies uz mazajiem soliņiem pie ielas ēdienu gatavotāja. Tas visiem dala zupas, un arī mēs saņemam savējās – tieši tā, kā prasām – bez gaļas, bez zivīm. Mūsu zupai pievieno paipalu olas un daudz jo daudz salātu, un pēcāk paprasa arī zemāku cenu. Nu beidzot esam pieēdušies!

Dodamies atpakaļ uz viesnīciņu. Dzīvojam tādā vietējo rajonā, kur redzams – te ir īstā vjetnamiešu dzīve. Un no kāda maza bāriņa mūs atkal sauc pievienoties četru vīru kompānija. Tie māj, sauc, rāda uz alu, bet šoreiz atsakāmies. Jā, esam nedaudz noguruši – šī bija varena staigāšana, tāpēc pagaidām vietējo uzaicinājums uz kārtējo alus vakaru nešķiet vilinošs. Bet redz, ka tādas iespējas pastāv, ja vien dzīvo nedaudz ārpus tā tūristu rajona. Tāpēc mums ne visai patīk hosteļi, kur var sastapt tikai ārzemniekus. Hosteļi vienmēr ir pašā tūristu ielu viducī, un tāds liels bars ar tūristiem nekad nevarēs pieredzēt neko interesantu pašā pilsētas tūristiskākajā pusē. Jāiet pa ceļiem, ko citi vēl nav staigājuši.

Kādā krustojumā Arča apstājas samīļot pirmo suni, kas Vjetnamā mūs atzinis, bet drīz kāda tante piebrauc priekšā ar savu moci un vienkārši taurē. Tante var apbraukt mums apkārt, bet redz, esam aizšķērsojuši tieši to ceļa daļu, kur viņa vēlas braukt. Mēs paiet maliņā nesteidzamies. Tie motociklisti ir pārāk daudz un pārāk bezkaunīgi – brauc pa ietvēm, brauc tur, kur braukt aizliegts. Nogurdinoši!

Ejam tālāk pa mazajām ieliņām, pa kurām nereti skraida žurkas. Bērni nāk no mājām ārā sveicināt un angliski jautā, kā tad mums iet. Jā, redzējām angļu skoliņas, kur iekšā „baltie” māca bērniem valodu. Jau Šeņženā satiktie krievi stāstīja, ka Vjetnamā, tāpat kā Ķīnā ar angļu valodas mācīšanu var nopelnīt milzumdaudz naudas, pietam – neviens neprasa nekādu oficiālu dokumentu, ne to, lai skolotājam angļu valoda būtu dzimtā valoda. Vienkārši esi „balts”. Tā kā arī šeit darba iespējas ir.

Uz ielām mētājas augļi, ko tantes pārdod tirgū, tā kā te visu var plūkt no kokiem, bet vēl tomēr neriskējam. Atrodam arī mazu, zaļu čūsku, kas šķērso ceļu. Vai indīga, nezinām. Esam īstā vietējo rajoniņā, un liekas, ka šajā pilsētā tiešām ir tikai ļoti modernais un tikai ļoti vienkāršais. Nav tā vidusceļa kā tajās pilsētelēs, kur ir tūristi. Šeit daudzi nebrauc, pārsvarā redzami ķīnieši, un ķīnieši ir tiešām bagāti – tie paliek labākajās viesnīcās, iet dārgos restorānos. Un ja kas nepatīk, viņi to arī pateiks.

Pavadām vakaru viesnīcā, kur uz mirkli pazūd elektrība. Kad noejam pajautāt, kas noticis, mums vienkārši atbild „lost power” – bet neko citu paskaidrot nemāk, jo angliski neviens nerunā. Tomēr elektrība vēlāk parādās, un tad arī pabaudām vakaru un ejam gulēt. Rīt gan jāmeklē kāda cita vietiņa naktij, jo šī viesnīca uz rītdienu jau pilna. Bet nu nāks jauna diena, jauni piedzīvojumi!

**

Šīsdienas atklājums. Līdzīgi kā Laosā un Ķīnā, Vjetnama ir mājvieta neskaitāmām etnisko minoritāšu grupām. Vjetnama atpazīst 54 atšķirīgas grupas, katrai no tām ir sava kultūra, tradīcijas un apģērbs. Vjetnamā ciltis dzīvo kalnos un uz to ciemiem iespējams arī nokļūt, visbiežāk un drošāk tādiem gadījumiem gan jāņem tūre. Arī pati kultūra šajā valstī ir īsts mikss. Ķīniešu arhitektūra un reliģiskā ietekme, franču koloniālisma atstātās pēdas, kas pamanāmas gan ēkās, gan virtuvē un valodā, arī japāņu un amerikāņu ietekme. Jā, Vjetnama ir viena interesanta zeme!

*

Iztērētie līdzekļi: ~39 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2662 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1277)

Sasniedzam Hoi An pilsētiņu.

Esam ieradušies daudz ātrāk kā paredzēts, taksisti jau aplenc busu. Tūristi, protams, dodas uz savām viesnīcām, citi ir diezgan neforši un nosoda taksistus par to, ka tie nesaprot angliski un savu taksi piedāvā divreiz pēc kārtas. Bet varbūt arī viņiem mēs visi vienādi izskatāmies! Tā nu gaidām, kad uzausīs gaismiņa un pārstās līt. Drīz arī paliekam vienīgie pie slēgtās autobusu tūrfirmas. Bet esam priecīgi, ierodoties Hoi An – tā ir viena no astoņiem UNESCO objektiem Vjetnamā. Tā ir tiešām sena pilsētiņa, pat vairāk kā divtūkstoš gadu veca. Par populāru vietu to padara vēsturiskā arhitektūra, tradicionālā kultūra un tekstilizstrādājumi. Vecpilsēta atklāj tradicionālās koka mājeles, neskaitāmus drēbnieku veikaliņus un roku darinājumus. Mēs gan paliekam 2 km attālumā no vecpilsētas, un līdz turienei arī sākumā jātiek.

Sasedzam somas ar lietusmēteļiem un dodamies ceļā. Ārā līst tad vieglāk, tad spēcīgāk. Sākumā aizejama arī uz nepareizo pusi, bet vismaz tā atklājam lētākās ielas ēstuvītes, kur to pašu zupu var dabūt zem eiro. Tad dodamies īstajā virzienā. Te atkal ir daudz motociklu, gājēju pārejas tiek pilnībā ignorētas. Nu neko – esam pietiekami pamanāmi, lai visi mūs mēģinātu apbraukt.

Pirms septiņiem sasniedzam viesnīcu. Tur jau kāda dāma ir pamodusies un uzreiz piedāvā agro reģistrēšanos par diviem papildus eiro. Atsakāmies. Vismaz līdz diviem dienā mums būs krietns laiciņš pilsētiņas izpētei. Atstājam somas, dāma grib padalīties ar kādu informāciju. Kamēr pārkrāmējamies, tā kļūst nedaudz nepacietīga un jautā: ”Ko tu tajā somā tik ilgi meklē?” Jā, vjetnamieši ir ļoti precīzi, bez nekādām liekām laipnībām. Tad tā pastāsta par dažādām tūrēm, ko piedāvā viesnīca un citām ekstrām, kas mūs galīgi neuzrunā. Mēs neesam tie, kas atbrauc uz vienu pilsētiņu un izbauda visas tās pieejamās iespējas. Mēs apskatām visu katrā pilsētiņā – tikai bez maksas. To gan viņai neatklājam, sakām, ka padomāsim.

Tā nu dodamies vecpilsētā. Jāiet tie paši divi kilometri atpakaļ, bet nu mums ir piešķirts arī bezmaksas lietussargs. Cik jauki! Tā nu varam sevi nedaudz pasargāt. Un sasniedzam vietu ar zupu, kas mūs sasilda. Un tad arī vecpilsētu. Jā, šī ir viena no astoņām Vjetnamas UNESCO vietām, un tā ir tiešām interesanta! Patīkamākais, ka pašā vecpilsētā nedrīkst braukt auto un moči. Beidzot! Beidzot ir tikai tas retais riteņbraucējs, kas tāpat jau minstinās ko pasākt. Tempļi un vecās koka mājas ir no vienas vietas. Tempļos gan ar šortiem nevar ieiet. Bet sasniedzam arvien skaistākus vārtus un tiltus. Tomēr tad izrādās, ka par visu te jāmaksā! Jā, kases veras vaļā tikai astoņos, kad esam paspējuši šo to jau izpētīt, bet tad arī visi apsargi nostājas savās vietās. Vairs bez maksas nekur – pilsētiņā ir neskaitāmi objekti un biļeti var nopirkt, par katriem pieciem maksājot sešus eiro. Ja vēlies redzēt desmit objektus, tad 12 eiro utt. Bet nu mēs apskatām visu no ārpuses, un vēl mēģinām apiet apkārt tiem īpašajiem tiltiem un vecajām koka ēkām. Gan japāņu, gan ķīniešu, gan eiropiešu arhitektūra. Jā, tās ostas pilsētiņas ir tiešām interesantas. Vai tas ir tās naudiņas vērts, grūti teikt.

Izstaigājam arī tirgu, kas ir pārbagāts ēdieniem, suvenīriem, dārzeņiem un visa cita. Gaļas sadaļa gan ir ļoti smakojoša, jo šajās valstīs jau tādu saldētavu nav – vienkārši stāv gaļa atklātā telpā un, kad kāds pircējs ierodas, tā tiek attiecīgi sagriezta. Protams, haosiņš, nekārtības, bet viss, kas piederas pie lietas. Vēlamies iegādāties arī kādu gumijotu apavu pāri, lai nav visu laiku jāstaigā slapjām sandalēm. Ja sākumā prasa 8 eiro, tad jau skrien pakaļ, prasot četrus. Beigās, kad tomēr nolemjam pameklēt tālāk, tantes arī dusmīgi aiziet, nopukstot, ka arī 2 eiro būtu ok. Bet tad noslēpjas un tomēr nenāk ārā pārdot apavus par to pēdējo solīto cenu.

Aizejam līdz pilsētiņai blakus esošu zvejnieku ciemu, kas atrodas uz salas, un vērojam, kā sievietes nes uz pleciem milzīgos grozus, no lietus tās pasargā konusveida cepures. Arča kādai pavisam salīkušai tantiņai piedāvā palīdzību, bet tā vien uzmet viņam ļaunu aci – „atradies! Vai grib noņemt nost!?”

Aizejam arī uz tempļiem ārpus vecpilsētas, kas ir atvērti apmeklētājiem bez maksas, un kur mūki skandina savas mantras. Arī kapsētu, kur visas kapavietas ir pavisam vienādas! Cik interesantas katrā vietā viņiem ir kapsētas! Visur apkārt redzami drēbnieku veikali, ar ko pilsētiņa slavējas, lētais vietējo alus, kas maksā 16 centus, un, protams, visur ir arī biļešu kases. Smejam, ka tūristiem tomēr ir tās augstākās cenas. Jo pat vietējo ēstuvītē mums tiek pievienoti 20 centi, tikai tāpēc, ka esam ārzemnieki. Paskaidrojums? Uz sienas redzamās cenas nav īstās. Bet tas nekas, tāpat esam atraduši kaut ko pavisam lētu, kur abi varam paēst par eiro – lai jau iet!

Viesnīciņā atgriežamies ātrāk, un, lai gan ievākšanās istabiņā ir divos, mums arī divpadsmitos saka, ka papildus samaksas nebūs. Bet nu visādi tie cenšas no mums nopelnīt vairāk kā tos sešus eiro, tad piedāvādami dārgāku istabu ar savu privāto tualeti, tad izlikdami pa visu telpu dažādus gardumus – jau zinām, ja ar ko pacienāsimies – būs jāmaksā. Tā nu atvelkam elpu, ieejam karstā dušā un atkal sataisām video. Un vakarpusē, kad beidzot pārstājis līt un pārsteidzošā kārtā uzsmaidījusi saulīte, atkal dodamies uz vecpilsētu.

Tās ēstuvītes, kas no rīta bija vaļā, nu aizvērušās, bet atvērušās vakara ēstuves. Un pati vecpilsēta ir kas vienreizējs, kas pavisam cits! Pa visu pilsētiņu izkarinātās laternas nu iedegtas, un īstā rosība sākusies! Visas ielas pilnas tūristiem! Lielākoties tie ir ķīnieši, bet arī „balto” netrūkst. Un visa krastmala izskatās tik skaista! Nu var izbraukt ar laivām pa upi, tur, kur pa dienu vien plivinājās vien milzīgi, no papīra taisīti pūķi. Mēs dodamies vakariņās, klāt paņemot lēto vietējo alu, ko reti kur var atrast.  Baudām vienreizējus ēdienus pie kādas tantes, kas piedāvā gatavošanas stundas. Jā, pie tādām iet ir droši, jo gatavotais ir vienkārši nepārspējams!

Un tad sācies arī pats nakts tirgus! Tas ir ļoti bagātīgs – tradicionālie ēdieni, dažādi roku darinājumi, arī iesēja uzrakstīt vārdu uz rīsa graudiņa, kas pēcāk tiek ielikts atslēgas piekariņa formā. Un tad vēl un vēl! Protams, īsto cenu var uzzināt vien to pajautājot un tad ejot prom. Pēdējā izkliegtā ir īstā, tad var atgriezties un šo to iegādāties. Arī mēs saviem mīļajiem paņemam pa suvenīram. Tik interesantas lietiņas ceļā esam atraduši! Smejam, ka te ir arī augļu pārdevējas, bet tās bēg prom, kad nāk policija. Jā, te laikam pārdot var tikai tie, kas rezervējuši sev mazās nojumītes. Bet nu tāds spars tantēm! Skrien ar visiem lielajiem groziem uz pleciem!

Vislielākie pūļi ir pie laternu veikaliņa. Mūs jau viesnīcā brīdināja par paaugstinātājām cenām – patiesībā maza laterna maksā ap 50 centiem, kamēr tūrists to pērk par 5 eiro. Bet lielākoties te notiek tikai fotografēšanās. Laternas un drēbniecība te ir tik aktuālas lietas. Jā, protams, te ir skaisti, bet tik ļoti tūristiskaā vietiņā ilgi negribas palikt. Pietam, garās rīta stundas mums deva iespēju izpētīt mazo pilsētiņu maksimāli, tāpēc jau rīt dosimies tālāk, saglabājot šo vietiņu īpašā atmiņā.

**

Šīsdienas atklājums. Lai gan šī ostas pilsētiņa oficiāli tika dibināta 1595. gadā, te atrastas cilvēku atstātās pēdas, kas liecina par šīs vietas apdzīvošanu jau pirms 2 200 gadiem.  Kuģu atliekas zinātniekiem ļāvušas izskaitļot, ka keramikas izstrādājumi no Hoi An pilsētiņas tika sūtīti ļoti tālu apkārt pasaulei, pat līdz Sinajai Ēģiptē. Šī pilsētiņa bija arī pirmā Vjetnamas pilsēta, kur tika ieviesta kristietība

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2623 eiro)

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1264)

Nu ko – joprojām Ziemassvētki!

Lai gan ejam gulēt vien trijos naktī, deviņos jāceļas un jāiet pēc tīrajām drēbēm. Tad arī jākārto somas. Mums internets īsti nestrādā, bet esam sākuši lādēt savu kārtējo ierakstu, tāpēc aizkavējamies ar izrakstīšanos. Bet pieņemam, ka mums piedos, jo pieņēmām, ka izlietne ir aizdambējusies. Un tā arī ir. Tepat atstājam somas un dodamies bankomāta meklējumos. Te ir vesela bankomātu iela, bet tikai viens no desmit bankomātiem strādā. Citi rāda, ka nepieciešams sešciparu PIN kods, citi atkal vienkārši atsakās pieņemt mūsu karti, lai gan MasterCard zīme ir virsū. Bet skaidrs, ka ķīnieši arī te var izņemt naudu – viņiem bija tie sešciparu kodi.

Šodien ārā spīd saulīte. Nu gluži kā reiz, kad dodamies prom. Tā kā palikušas sešas stundas līdz braucienam, dodamies uz pludmali. Pludmalē ir ļoti daudzas pludmales gultas, bet tām visām ir sava maksa. Daži vienu gultu izīrē pat par četriem eiro! Bet – ja jau pircēji atrodas, kāpēc gan ne. Mēs uzejam uz pusi lētākas saules gultas, Arča paslēpjas zem saulessarga. Apkārt ir tikai krievi, sevišķi daudz ir jaunās māmiņas. Viena bērnu turpat zīda ar krūti, cits pāris aiziet peldēties, savu mazuli vienu pašu atstājot ratos. Nu skati tiešām pārsteidzoši! Palasām grāmatu un pabaudām burvīgo laiku. Daudzi apkārt ņem tikko uz uguns liktus jūras zvērus un malko aliņu – kā nekā vēl joprojām Ziemassvētki. Bet peldēties gan neejam, jo viļņi šajā vietā met riņķī, un nav daudzi drosmīgie, kas ūdenī ielien. Smejam, ka tualetē, kur ir arī pārģērbšanās vieta un duša, uzraksti pirmoreiz ir tikai angliski un skaidri redzams “Free toilet”, kamēr apakšā rakstīts, ka vjetnamiešiem jāmaksā 50 centi. Pirmo reizi r tā, ka tūristam nav jāmaksā, bet vietējam gan. Tomēr krievi nesaprot uzrakstus un lielākā daļa stāv pie tualetes, atmetot ar roku un sakot – “Es taču nemaksāšu 50 centus!”

Lai gan šodien bija ieplānots doties uz kādām klintīm, tās ir vismaz stundas gājiena attālumā, te sabiedrisko transportu neesam manījuši, tāpēc no šīs domas atsakāmies. Un dodamies pusdienās. Krievi uz ielām sūdzas, ka apkārt ir pārāk audz eiropiešu, bet motociklistu straume neko nedara – turpina braukt, neapstājoties pie gājēju pārejām un cerot, ka ikviens iebraucējs sapratīs, ka te ielu šķērsošana notiek citādāk. Ar kripatiņu uzdrīkstēšanos. Restorāni pilni, arī uz ielām tiek pārdotas svaigas jūras veltes. Liekas, ka skolēni atgriezušies skolā, jo arī tie steidz pusdienot. Ievērojam, ka ārzemnieki reti kad mēģina vietējo – visbiežāk tiek pasūtīti burgeri, arī krieviem ir pieejami pelmeņi un boršķs. Žēl gan, ka pēc Šrilankas porciju lielums liek vilties. Vienīgais izdevīgākais te ir zupas. Mēs paņemam arī pa alus glāzei. Atzīmēsim tad arī šos Ziemassvētkus, kamēr gaidām braucienu! Mūsu mīļie sasūtījuši skaistas bildes un video no savām svinībām, tās apskatām, priecājamies, un laiks jau doties uz autoostu.

Pa ceļam atrodam burvīgas, no gliemežvākiem taisītas figūriņas, kas maksā ap 40 centiem. Tādi mākslasdarbi! Bet baidāmies gan skaistākos iegādāties, jo gliemežvākam somā grūti būtu. Nez, vai Austrālijā mūs vispār ar to krokodila galvu ielaidīs.

Autobusu tūrisma firmā lielākā daļa braucēju ir ķīnieši, vien viens pāris no visa busa ir krievi. Un tad mēs. Ceram, ka šoreiz nebūs jāmokās pavisam mazā busiņā. Bet braucamais ir tāds pats kā pagājušo reizi, tikai sēdekļi nedaudz jaunāki. Mēs gan palūdzām savas vietas pirmajā stāvā, lai tik ļoti nešūpo. Nedaudz labāk jau ir, bet nu tāpat vilciens būtu ērtākais risinājums. Žēl, ka tas viss te tomēr maksā krietnu naudiņu.

Pēdējā brīdī busu sasniedz trīs spāņi. Un, par pārsteigumu mums, tie ir arī visskaļākie – čukstēšana noteikti tiem nav variants, lai gan visi ķīnieši pat mierīgi čuč! Un spāņi guļ tieši viest mums! Jau gaidām to vēlāko stundu, kad šos varēsim pabakstīt. Kad čalim (tam gan ir ap 40) paliek garlaicīgi, šis vēl sāk svilpot. Bet ceļi Vjetnamā gan ir ļoti labi. Tomēr pavisam tukši! Izskatās, ka te iet tikai busi, nevienu privāto mašīnu neesam redzējuši. Ir citas kompānijas, kur arī iespējams nopirkt autobusu biļetes, un tie arī traucas mums garām. Mežonīgā ātrumā, skaļi taurējot. Jā, nu īsts trakums! Laikam esam izvēlējušies pareizo kompāniju! Bet arī mūsu šoferim jābūt prātīgam, jo ir reizes, kad nākas strauji bremzēt, jo kāds tālbraucējs izdomā nogriezt ceļu. Tas tāpēc, ka esam vieni no lēnākajiem braucējiem.

Pēc divām ar pusi stundām ir tualetes pauze, tad busā tiek ieslēgtas gaismas un jaunais konduktors visus uzceļ no miega. Pēc desmit minūtēm atkal turpinās ceļš. Braucam cauri pilsētām un nevaram vien nobrīnīties, cik tās ir skaistas, tīras, sakārtotas ar elegantām, izgaismotām ēkām. Nu neticas, ka tāda ir Vjetnama! Tā ir tiešām pavisam citāda, ka bijām iedomājušies – daudz attīstītāka kā tās kaimiņu zemes, bet vēl joprojām lēta!

Nakts gan nav īsti gulēta, autobuss arī pamanās galapunktā ierasties ātrāk kā paredzēts. Ir tikai pusseši, ārā līst lietus. Nu ko – jauni piedzīvojumi, jauni atklājumi!

**

Šīsdienas atklājums. Vjetnama ierindojas 16.vietā pasaules topā bioloģiskās daudzveidības ziņā. Te ir gandrīz 16 tūkstoši dažādu augu sugu, vairāk kā 800 dažādu putnu un vairāk kā 300 dažādu zīdītāju sugu, no kurām 78 ir endēmiskas – tātad sastopamas tikai Vjetnamā! Ļoti daudzus no dzīvniekiem mēs nemaz neesam dzirdējuši, piemēram, ir tāds antilopes tips saola un Hatiņas langurs – ļoti apdraudēta pērtiķu suga. Patiesībā, gandrīz desmitā daļa Vjetnamas savvaļas dzīvnieku ir apdraudēti, tomēr tos mēģina pasargāt seši biosfēras rezervāti.

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2608 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1244)

Priecīgus Ziemassvētkus!

Mēs sākam rītu ar kārtējā video sagatavošanu, un tad jau jākrāmē somas, jo esam pasūtījuši sev atsevišķu istabiņu, lai nav jāguļ hostelī Ziemassvētku naktī. Bet no rīta saņemam ziņu, ka istabiņas rezervācija ir atcelta, jo viesnīcā pazudusi elektrība un to nav iespējams atjaunot. Nu neko – meklējam nākamo! Piedāvājumu ir milzumdaudz, un atsevišķs numuriņš ir vien divus eiro dārgāks nekā vietas hostelī! Vēl nosmejam, ka Arča no rīta pamostas ar gaisa kondicionētāja pulti pie sejas. Redz, kāds to ir metis, gan jau tāpēc, ka Arča krāc. Bet kurš tas bijis.. vēl nezinām. Tā nu esam pierezervējuši nākamo viesnīcu un pēc rīta zupas to arī sasniedzam.

Vjetnamiešu dāma uzreiz paziņo, ka grib paturēt vienu no pasēm, bet tas ir saprotams – viņi te tā dara. Istabiņa ir burvīga, bet salūzusi izlietne – tā aizdambējusies, ūdens neiet nost. Saucam darbiniekus, saskrien pilna staba ar tiem, kaut ko mēģina izdarīt, bet tā arī izlietni neizdodas salabot. Tie jautā, vai vēlamies citu istabiņu vai ūdens no izlietnes vienkārši var plūst vannasistabā uz grīdas. Tā kā mantas jau esam izkrāmējuši un tiešām negribas nekur iet, sakām, ka viss būs kārtībā, un tad mums nebeidz vien pateikties par to, ka nesagādājam vietējiem papildus darbu. Visi priecīgi, un nu lielā svinēšana var sākties.

Problēma gan tā, ka vienīgais tīrais krekliņš ir ar uzrakstu krievu valodā: „Balsojiet par Sobjaņinu”, ko Krievijā dalīja uz ielas. Tā nebūtu prātīgākā izvēle šajā krievu tūristu iemīļotajā vietā. Jā, jāatrod veļas mazgāšanas vieta. Te atrodam tādu, kas par piecdesmit centiem kilogramā paņem mūsu divus ar pusi, un sola rīt atgriezt.

Un tad arī svinības pa īstam var sākties. Beidzot tad aizejam uz to vjetnamiešu kāju masāžu – par pusstundas masāžu ar eļļu jāmaksā 4 eiro. Tā tad mums arī tā Ziemassvētku dāvana. Tiekam nosēdināti lielos, mīkstos krēslos, mums pasniegts interesants gardums – ingvers ar pūdercukuru, kas kopā dod pavisam neparastu garšu. Protams, arī jasmīna tēja, kas gan mums turpmāko stundu liek nepārtraukti skraidīt uz tualeti. Varbūt kāda īpašā tēja, kas tam paredzēta. Tad sākas kāju masāža ar koka stienīšiem, ar kuru palīdzību tiek spiesti dažādi punkti uz pēdām. Ceram, ka vjetnamieši zina, kur paši spiež, bet katrā ziņā mums abiem tie punkti atšķiras.

Un tad beidzot alus. Katru savu alus pudeli ņemam citā vietā. Vietējie, kā ierasts, sniedz mums rēķinu ar divām rokām, bet kas tad tas par rēķinu – alus maksā trīsdesmit centus! Ejam no vienas vietas uz otru, vienā safotografējamies ar ķīniešiem, kā jau viņi vēlas. Smejam, ka tie tiešām ēd tā kā pieraduši. Viss, kas nepatīk, tiek nomests uz galda blakus šķīvim. Un tā nu viss galds ir piemēslots. Citā vietā mums uzreiz pasaka „vosem shtuk” kad šaubāmies, vai vispār izvēlēties tradicionālo uzkodu – springrollus. Atrodam pat vietu, kur alus ir par centriem centiem. Jā, par četriem centiem. Tas arī mums ir pārsteigums, bet esam lasījuši, ka vietējais alus ir ļoti viegls un tas tiek pārdots vairākās vietās, sevišķi nākamajā pilsētiņā, uz kuru dodamies. To gan tā arī nenogaršojam, jo pēc pusstundas neesam saņēmuši savu pasūtījumu un ilgāk gaidīt netaisāmies. Gluži kā mūsu lielās kaimiņzemes draugi – vienkārši aizejam. Pa ielām staigā pārdevēji ar mikrofoniem un pat dzied, lai piesaistītu pircējus.

Un tad arī sazvanāmies ar visiem mīļajiem. Jā, šie ir īsti ģimenes svētki, un mēs esam patiešām priecīgi, ka mums ir tik vienreizējas ģimenes! Tik mīlošas mammas un tik gudri tēvi. Tik jaukas māsas un tik spēcīgi brāļi. Un tik izturīgas omes! Mēs esam tik ļoti priecīgi un pateicīgi, ka mūsu mīļie mūs tik ļoti atbalsta un ka mums šī mīlestība apkārt ir visu laiku. Mīļie, mēs to tiešām jūtam ik mirkli! Un vēlam jums, un mūsu dienasgrāmatas lasītājiem un arī visiem pārējiem – priecīgus svētkus! Lai šajos, tāpat kā visos turpmākajos Ziemassvētkos, izdodas dalīt to mīlestību nedaudz vairāk. Lai vienmēr izdodas šos svētkus pavadīt ar kādu, kas ir nozīmīgs, un kādu, kam nozīmīgs esi tu! Dalīsim prieku, dalīsim mīlestību! Tā taču ir neizsīkstoša! Priecīgus Ziemassvētkus!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz parunāsim par Jaungadu, jo mums jautā – kā tad to svin šeit! Vjetnamieši svin tā saukto Ķīniešu Jauno gadu, un tas tiek svinēts „lunisolārā kalendāra” pirmajā mēnesī, kad beidzies pilns mēness cikls. Jā, tas viss notiek saistībā ar mēness cikliem. Katru gadu datums mainās, iekrītot periodā no 21. janvāra līdz 21. februārim. Un katrs gads Ķīnā ir saistīts ar kādu no 12 dzīvniekiem un kādu no pieciem elementiem — koku, uguni, zemi, metālu vai ūdeni. Ķīniešu Jaunā gada dienu svin ar uguņošanu, kas atnbaidot ļaunos garus. Ķīniešu Jaunais gads tiek svinēts tajā mēneša dienā, kad atdzīvojas zeme un zemes sargātie pavasara asniņi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2601 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1237)

Esam īstā pludmales pilsētā, bet ārā līst.

Ko darīt – jāpēta pati pilsētiņa. Dienu sākam ar brokastīm un priecājamies, ka tūristi vietējiem nedaudz piespieduši mācīties to valodu un arī angliski un krieviski te saprot. Zupas noteikti ir visizdevīgākais ēdiens. Par nedaudz vairāk nekā eiro iespējams saņemt milzīgu bļodu ar nūdelēm un visādiem dārzeņiem. Kafija, lai arī populārs dzēriens, vienmēr tiek dzerta auksta un ar cukuru. Tikai pēc tam pamanām, ka tūristi uzreiz nāk ar savām prasībām: „Taisi man kafiju karstu un bez cukura!” Satiekam arī vakardienas ballētājus. Kanādietis esot atgriezies hostelī drīz pēc mums, bet poļi vēl paspējuši izpeldēties lielajos viļņos pēc diviem naktī. Nu trakie!

Meklējam, ko tad pilsētā apskatīt. Lai gan šī vieta ir slavena arī ar sāls laukiem un dubļu vannām, tas viss ir ārpus paša centra un maksā diezgan labas naudiņas. Tāpēc izvēlamies tās vietas, kas pieejamas bez maksas. Pirms tam gan iegādājamies arī biļetes uz nākamo pieturvietu. Jau esam sapratuši, ka vilcieni te ir dārgāki nekā autobusi, bet nespējam vien noticēt, ka vietējie arī maksā eiro par vienas stundas braucienu – līdz ar to arī astoņas stundas maksā astoņus eiro. Šoreiz gan par astoņiem eiro ir divpadsmit stundu brauciens. Kad aprunājamies ar vietējiem hostelī, tie pat aizvainojas, sakot, ka arī vjetnamieši pārvietojas ar tūrfirmu busiem, nekādu izņēmumu neesot. Kas tas vēl par jautājumu, vispār!

Tad sasniedzam pludmali. Viļņi ir milzīgi, ārā apmācies, ik pa laiciņam uzlīst. Tomēr ir ārzemnieki, lielākoties krievi, kas tomēr izgūlušies pludmales gultās. Smejam, ka vispār šajā pilsētiņā to vien redzam, kā „baltos”! Kad pieejam pie kāda restorāna, lai vien apskatītos akvārijos peldošās zivis, kas drīz tiek nobendētas, uzreiz nāk klāt vietējais ar jautājumu: „Chto ti hochesh?” Pludmale, protams, ir skaista, gar to ved promenāde ar burvīgiem parkiem un iespaidīgām ēkām. Ir tiešām brīnišķīgi!

Soļojam tālāk, līdz nokļūstam līdz Nha Trang katedrālei, lielākajai pilsētā. Tā uzcelta uz milzīga akmens, tās celšanā piedalījās kāds franču priesteris 1. gadsimtā. Arī pati katedrāle ir celta no akmens blokiem, tās ārpusē atrodas vairāki svētie tēli un kapavietas svētajiem. Bet neesam tie laimīgie, kas katedrāli var aplūkot, jo pie tās milzīgs uzraksts krievu un ķīniešu valodās vēsta, ka notiek Ziemassvētku sagatavošanās darbi, līdz ar to apmeklētājiem šī vieta ir slēgta. Varam katedrāli redzēt tikai no paša akmens kalna pakājes. No sākuma jau domājam izlikties, ka krieviski nesaprotam, un jautāt pēc uzrakstiem angļu valodā, bet tad metam ar roku – eh, lai jau!

Un drīz dodamies tālāk. Uz ielas mūs uzrunā kāda veca sieviete – krieviski, protams, un jautā ceļu pēc lielveikala. Savā kartē to atrodam, un tantuks sajūtas pilnīgi brīvs mums iedot savu telefonu, lai sataisām viņai to visu, kas tur sagājis grīstē. Nu tā, lai rāda ceļu! Smejam, ka kā vien krievu tūrists uzzina, ka runājam krieviski, tas jūtas pavisam drošs! Un, kā pārejam ceļu starp tūkstoš motociklu straumi, mūs atkal uzrunā kāds kungs. Tas krieviski jautā, kā var nokļūt uz kalnā redzamo Budas statuju. Sakām, ka arī mums nav ne jausmas, bet kartē rāda, ka ceļš vēl priekšā būs. Viss skaidrs. Ne lūdzu, ne paldies. Viss vienkārši, dabīgi, bez nekādas liekas minstināšanās. Jā, to esam ievērojuši, ka krieviem nemaz nav jācenšas runāt citā mēlē, viņi vienkārši panāk to, ka visur iemācās krieviski. Bet vai tad tas ir slikti? Pašpārliecināts, drošs cilvēks. Un viss notiek pēc viņa prāta!

Mēs turpinām ceļu līdz sasniedzam Long Son pagodu, kur dzīvo vairāki te zināmi budistu mūki. Tepat kompleksā ir arī mūku skoliņa un ēstuve. Pēc vētras 1990. gadā, kad ciklons iznīcināja visu kompleksu, tas tika atjaunots. Bet arī šis templis ir ciet, lai gan no tā dzirdamas gan gongu, gan zvanu skaņas. Varbūt iekšā kādi rituāli, bet ārpusē nekas vairāk nav paskaidrots, templis vien apjozts ar sarkanbaltu lentu. Tālāk nedrīkst. Bet tad izrādās, ka lielā Buda statuja sasniedzama tieši no šejienes – vietējie norāda uz nelielu taciņu augšup kalnā, kas ved pie 24 metrus augstās Budas statujas, no kurienes paveras skats uz visu pilsētiņu. Drīz arī krievu vīrs ir atradis ceļu uz kalnu. Un arī visi apkārtējie te runā vai nu krieviski vai ķīniski.

Mēs dodamies tālāk. Tā sasniedzam Dam tirgu, kas gan šodien izskatās patukšs. Jā, ir svētdiena. Arī ielas ēstuvītes un restorāniņi daudzi slēgti. Varbūt arī vjetnamieši tomēr kaut kad norimst. Pa ceļam ārpus tirgus lielās ēkas dzirdam krievu kaulējamies ar vietējiem krievu valodā. Un, kā vien ejam garām augļu pārdevējām, tās spiež mums rokās augļus. Banānu arī pagaršojam un esam tiešām pārsteigti – nu tik salds! Bet šoreiz augļus nepērkam, dodamies iekšā tirgus ēkā. Lai gan tirgus aprakstīts kā skaista lotosa formas ēka ar burvīgu interjeru, nu teiksim godīgi – noplucis Āzijas tirgus, kur apkārt izmētātas kartona kastes un ēdienu atlikumi. Tirgus ēka tika celta 1972. gadā uz kādreizējā purva. Nu viss apkārt sauss, iekšā tirgus ir patiešām bagātīgs. Suvenīri, roku darinājumi, apģērbi, ēdieni un dzērieni. Protams, redzam tik daudz interesantu lietu, ka visu gribas iegādāties, bet jāņem tikai tradicionālākais! Un smieklīgi, ka cenas krīt drastiski, līdzko vien sakām, ka neko nepirksim. Ja sākumā mums ko piedāvā par 12 eiro, tad beigās to visu var dabūt par 4 eiro. Jā, iegādājamies dāvaniņas mūsu mīļajiem. Tās gan šajos Ziemassvētkos nenokļūs līdz viņiem, bet tiklīdz būsim mājās, uzreiz varēsim uzdāvināt mazu daļiņu Vjetnamas. Un kāda pievienotā vērtība – tas viss būs apceļojis vēl daudzas valstis!

Krokodilu galvas, čūskas pudelēs un dažnedažādas gleznas. Esam liecinieki arī kārējam vjetnamieša nervu sabrukumam. Kad ķīniešu grupa sāk pētīt pārdevēja izkārtās somas, norādot uz to defektiem, tas sāk kliegt, met somas pa gaisu, un citiem jāsteidz vīru mierināt. Jā, tā ir ļoti interesanta vjetnamiešu rakstura iezīme – tiem galīgi nepatīk, ja ko aizrāda vai pamāca. Uhh, kad mēs skaidrojam, ka nu nevajag zupā to cūkas ādu likt, daudzi atsakās mūs apkalpot! Tā ir – ar vjetnamieti jārunā tā īpaši. Jāatrod tā smalkā līnija, kuru nevajadzētu šķērsot. Jo kaulēties ir abi, bet par zemu nosaukta cena vai vēl kāds aizrādījums visu var pārvērst milzīgā dusmu izvirdumā.

Pēc tirgus dodamies gar Kai upes krastu un vērojam, kā makšķernieki izmet tīklus, kamēr pie pašas upes jau notiek visa cepšana un ēšana. Tad sasniedzam kādu iespaidīgu hindu templi, kas mums atgādina vienu no burvīgākajiem tempļiem šajā pasaules daļā, ko jau esam apskatījuši – tādu, kādu redzējām Deli, un to fotografēt nebija atļauts, pat visas kameras tika atņemtas. Šis templis celts no 7. līdz pat 12. gadsimtam. Un tas vēl joprojām ir aktīvs, tajā lūgties nāk ķīniešu un vjetnamiešu budisti. Šoreiz jāmaksā eiro ieejas maksa un esam tempļu kompleksā, kur iespaidīgās, sarkanās ēkas piesaista neskaitāmus apmeklētājus. Iekšā templī atrodas vairākas svētās statujas. Protams, jāvelk kurpes nost un apmetnis virsū, jo ar šortiem šādā templī nevar iekļūt. Bet viss komplekss ir pasakains! No kalna virsotnes pārredzama arī tumsā grimstošā pilsēta, kamēr kādā izstāžu zālē parādīts, kā templis atklāts, kāds tas izskatījās ap 1930. gadu un kāds atjaunots līdz šim. Liels darbiņš ieguldīts un nu vieta ir viena no iespaidīgākajām pilsētā!

Pilsēta satumst ap sešiem vakarā, un sākas arī spēcīgāks lietus, līdz ar to mums ir jādodas atpakaļ, lai gan visu nemaz neesam paspējuši izpētīt. Dodamies gar krastu un ļoti spēcīgā lietusgāzē arī glābjamies kādā ēstuvītē. No pludmales redzamajās salās mirdz gaismas – tas no milzu atrakciju parka, kas arī šeit ir baudāms līdz ar neskaitāmām citām aktivitātēm. Bet tad arī esam gatavi doties atpakaļ uz istabiņu. Šoreiz mums jau ir citi kaimiņi – francūži, kas knapi zina angliski un nemāk saprast, kur tad Latvija īsti atrodas. Tie vien sūdzas, ka pagājušajā hostelī nācies gulēt ar ļoti iedzērušiem un marihuānas pīpējošiem puišiem, līdz ar to visa nakts bijusi nomodā. Bet ar to jau hostelī jārēķinās. „Laimīgo stundu” šoreiz gan esam nokavējuši un to darījām speciāli, jo ir taču tam kuņģim jādod atelpa. Jā, šī ir pēdējā valsts ar tik lētu alu mūsu ceļā, bet nu nevar arī katru dienu! Ballīte gan rit pilnā sparā, no jumta bāra skan saucieni un kliedzieni, kamēr ārā pie hosteļa ārzemnieki pīpē zālīti un nevar savīt kopā divus vārdus. Nu ko – mēs gan atpūšamies, lai rītdien kārtīgi izbaudītu Ziemassvētku vakaru!

**

Šīsdienas atklājums. Un vēl nedaudz par Vjetnamas karu. Hjū Tomsons ir vīrs, kas Vjetnamas kara laikā ar helikopteru bija nolaidies „uguns līnijā”, lai stātos pretī un apturētu amerikāņu karaspēku, kas tajā brīdī bija nogalinājis gandrīz 500 neapbruņotus civiliedzīvotājus, tomēr viņš bija pasludināts par nodevēju un šis notikums vairs nedrīkstēja būt apspriests. Laikā no 1962. līdz 1971. gadam ASV izsmidzināja herbicīdu, ko sauc par Agent Orange, lielos Vjetnamas meža apgabalos, cenšoties samazināt komunistisko spēku uzbrukumus, tomēr tas izraisīja 400 000 cilvēku nāvi vai ievainošanu, un 500 000 bērnu pēc tam piedzima ar defektiem. Tomēr, tā kā ASV Kongress nekad tā arī nepasludināja karu pret Vjetnamu, Vjetnamas kara vietā šī masu slepkavība teorētiski būtu jāsauc par Vjetnamas konfliktu. Bet vai tas maz aptverams? Ja Otrā Pasaules kara laikā četru gadu termiņā bija 40 kaujas dienas, Vjetnamas kara laikā gadā bija 240 kaujas dienas. Un mēs vēl brīnāmies, kāpēc tā lielā ASV nācija tik daudziem nepatīk!

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2571 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1233)

Laiks doties tālāk!

Protams, paliekam istabiņā, cik ilgi iespējams. Mūsu viesnīciņas saimniece gan angliski nerunā, tāpēc dažreiz ar tantuku smieklīgi sanāk. Viņa nezina, kā pieklājīgi pateikt, ka mums šodien istabiņa jāpamet, tāpēc tā saka, kā māk: „Get out!”, kas nozīmē „Ejiet projām!” maigākajā variantā. Tantītei paskaidrojam, ka tā arī darīsim, un drīz arī krāmējam somas un esam ceļā.

Brokastojam veģetāriešu ēstuvē, kur jau zinām, ka jāņem populārākā zupa, jo laika gaidīt ilgi mums nav. Tagad arī redzam, kā vīrs, kas ieradies pirms mums, savu ēdienu vēl joprojām nepacietīgi gaida arī tad, kad jau dodamies prom. Pa ceļam nopērkam maizītes ar olu un tad sasniedzam tūrisma biroju – lētāko no visiem apstaigātajiem, kur jau gaida mūsu lielais buss.

Tiekam pie divām ūdens pudelītēm un šiltītēm pie somām, lai kāds tās var atrast, ja nozaudētas. Lielākā daļa braucienu gaidošie ir ķīnieši un vēl citi aziāti, kuru izcelsmi īsti nevaram noteikt. Ir arī daži „baltie”, kuru skaitā ir vācieši, protams. Buss ir tiešām interesants. Šoreiz nebija iespēja ņemt busu ar sēdekļiem, vien gulošo, un tās gultas te ir veselos divos stāvos. Interesantākais, ka tās nav tiki gar abām autobusa pusēm, bet ir arī vieta pa vidu. Respektīvi – pie viena loga rindiņā vienvietīgās gultas, pie otra un pa vidu, kuru otrais stāvs sasniedzams pa mazām trepītēm. Nu gluži kā gultas hosteļos, tikai daudz šaurākas. Ērti te garākajiem nebūt nav. Arča sevišķi mokās, bet ir vēl kāds ārzemnieks, kuram nekādi neizdodas savas garās kājas ielocīt ērtā pozā.

Tā uzsākam braucienu. Priekšā piecas stundas, bet cauri pilsētiņai iet lēnu, jo ik pa laiciņam tiek uzņemti vēl kādi aziāti, kas, protams, kavējas. Labi, ka šoreiz buss brauc lēnām un prātīgi, nevis tā kā tas, kas Laosā mums sagādāja piecu stundu nervu stresu. Pēc Laosas nakts brauciena vēl gadu ar busu bija bailes braukt. Bet nu ceļi ir labi, šoferis prātīgs. Žēl, ka konduktors tam nesastāda kompāniju, pats nolien vienā no gultām nosnausties. Uz pagriezieniem tāpat tās mantas lido ārā no gultām, jo tām nav vietas. Bet tāda jauna pieredze.

Tā nu garais ceļš. Interesanti vērot ķīniešu pasažierus. Kāda sieviete savu aizmigušo dēlēnu ārstē – tā spiež tam uz rokas konkrētiem punktiem un ņem no somas dažādas eļļas, lai bērnu sarīvētu. Cits jaunietis skatās sieviešu kailfoto, nemaz nesaprazdams, ka atrodas pilnā autobusā, un visi taču var redzēt viņa telefona ekrānu. Traucamies garām skaistiem akmeņu kalniem, apbrīnojamām akmens ēkām un citiem dabas brīnumiem. Nespējam vien noticēt, cik Vjetnama ir skaista! Kalni, upes, ezeri, smilšu kāpas.. Un tās pilsēteles! No vienkāršākā ciema līdz modernākajām augstceltnēm! Ceļi ir ļoti labi, un šoferis mūs ved prātīgi. Pa ceļam ir viena pieturvieta, desmit minūšu tualetes pauze, bet tad arī esam ieradušies.

Nha Trang ir galvenā pludmales pieturvieta, kuru ieskauj kalni, un no kuras krastiem var redzēt burvīgas salas. Reiz šī bija Champa Karaliste, bet nu te redzam arī budistu tempļi un iespaidīgas katedrāles. Dabīgie karstie baseini, sāls lauki un ūdenskritumi. Vai to maz iespējams paspēt apskatīt? Bet pilsētiņa, kur esam ieradušies, ir tiešām moderna, uzreiz redzams, ka viss būs dārgāk. Un vēlāk par to paši arī pārliecināmies. Mūsu somas no busa tiek vienkārši izlidinātas, salamājam krāvēju un dodamies uz pierezervēto hosteli, kas maksā 2 eiro katram.

Hostelī uzreiz ātri paskaidro noteikumus un šoreiz arī paņem mūsu pases, tās neatdodot. Bet hostelis ir tīri ok. Istabiņā guļ jau četri cilvēki, mums ir divas augšējās gultas. Daudz vietas mantām nav, bet kā reiz esam ieradušies uz “laimīgo stundu” – no sešiem līdz septiņiem jumta bārā tiek dalīts bezmaksas izlejamais alus. Vēl kāda akcija – ja izdzer 10 alus kausus 10 minūtēs, vari palikt istabiņā bez maksas. Mēs šo izaicinājumu nepieņemam, bet bezmaksas alu gan. Iepazīstamies ar daudziem jauniešiem gan no Francijas, Kanādas, Polijas un Ukrainas. Tie ir tie atvērtākie. Vācieši nekad nenāk bariņā, bet mēs pavadām lielisku laiku stāstos.

Drīz sākas galda spēles ar dzeršanu – bārmeņa galvenais uzdevums ir visus piedzirdīt, lai pēc laimīgās stundas arī paliktu pircēji. Kā saka – ielikt āķi lūpā. Bet bēdīgs paliek bārmenis, ka visi pēc šīs laimīgās stundas dodas uz citiem bāriem, kur laimīgā stunda tikai sākas. Un arī mēs kopā ar ārzemnieku bariņu dodamies izklaidēties. Līdz pat vieniem naktī esam divos bāros, dalāmies savos ceļojumu stāstos un saskandinām arī ar vietējiem. Pludmalē notiek dejas, bet ieejas maksa atvērtā tipa estrādē ir mežonīgi augsta. Laikam šis būs dārgais Vjetnamas gals. Tā nu mēs ar Arču pametam mūsu jaunos draugus, lai paspētu izgulēties un nākamo dienu sāktu agri, bet mūsu draugi turpina baudīt Nha Trang naktsdzīvi.

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz vairāk parunāsim par to Vjetnamas karu. Tas zināms arī kā Otrais Indoķīnas karš un Vjetnamā to sauc arī par  Pretošanos karu pret Amerikāņiem vai vienkārši Amerikāņu karu, kas notika Vjetnamā, arī Laosā un Kambodžā no 1955. gada līdz pat Saigonas ieņemšanai 1975 .gadā. Tas bija otrais no Indoķīnas kariem un oficiāli te cīnījās Ziemeļvjetnamas valdība un Dienvidvjetnamas valdība. Ziemeļvjetnamas armiju atbalstīja Padomju Savienība, Ķīna un citas komunistu apvienības. Dienvidvjetnamu atbalstīja ASV, Dienvidkoreja, Filipīnas, Austrālija, Taizeme un citas anti-komunistu apvienības. Karš ilga 19 gadus un izraisīja Laosas pilsoņu karu, kā arī Kambodžas pilsoņi karu, kā rezultātā  visas šīs trīs valstis kļuva par komunistu štatiem 1975. gadā. Ziemeļvjetnamiešu līderis bija Ho Chi Minh – vīrs dibināja komunistu valdību 1945. gadā. Ziemeļvjetnamas pusei bija apmēram pusmiljons kaujinieku, kamēr Dienvidvjetnamai bija gandrīz 2 miljoni zaldātu. 1973. gadā Parīzē tika parakstīts dokuments par kara beigām, tomēr tas pilnībā noslēdzās līdz ar ziemeļvjetnamiešu uzvaru – tas bija laiks, kad krita Saigona un tika pārsaukta ziemeļvjetnamiešu līdera vārdā. Par karu turpināsim arī nākamajās dienās.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2541 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1220)

Ko tu darītu, ja tu laimētu loterijā? Apceļotu pasauli! Un ko tu dari tagad? To pašu!

Un tā nu mēs ceļojam. Ir pagājuši gandrīz četri mēneši kopš mūsu šī ceļojuma sākuma. Un kā tad šī reize atšķiras no iepriekšējās? Ir tikai viens kontinents. Vismaz pagaidām. It lētāk un ērtāk. Un pašlaik esam Vjetnamā, kur sākam savu pēdējo dienu Mui Ne pilsētiņā. No rīta esam nedaudz sasaluši gaida kondicioniera dēļ, bet bez tā ir ļoti karsti, un istabā iekļuvušie odi arī kož. Bet esam gatavi doties brokastīs.

Veģetāriešu restorānā pie galdiņa jau sēž kāds krievs un nepacietīgi gaida. Jā, ja te neņem populārus ēdienus, ir jāgaida ļoti ilgi. Jau vakardien bija tā, ka kāds vīrs gaidīja savu maltīti pirms atnācām un palika gaidot, kad aizgājām pēc veselas stundas. Šis vīrs gan nesagaida savu ēdamo, bet atmet ar roku, uzkāpj uz sava moča un aizbrauc. Un tūliņ pēc tam restorāna darbinieks nes lielu šķīvi ar zupu. Tad sāk meklēt savu ēdāju, bet mēs parādām, ka tas jau ir prom. Smieklīgākais, ka zupa tiek mums, jo arī mēs tādu pašu esam pasūtījuši. Nu nekāda vaina!

Paēduši dodamies pludmales virzienā. Nonākam līdz vietai, kur var piekļūt krastmalai un turpinām ceļu gar okeāna malu. Te gan ik pa laiciņam var redzēt, kā netīrie notekūdeņi no pilsēteles kanāliem tiek novadīti tur, kur atpūtnieki peldas. Krastmalas nosētas ar zvejniekiem un sašķiebtām palmām, bet mēs drīz uzejam kādu kūrortu, kas pieejams no krasta. Jā, protams, ka tā ir slēgta teritorija, bet nekas to nenorobežo, tāpēc esam drosmīgi un apguļamies divās no pludmales gultām zem lielas palmas. Kā nekā – mēs izskatāmies pēc krievu tūristiem – tiem, kas te ir lielākā daļa. Pludmales atpūtas kompleksā ir gan viesnīca, gan restorāns, gan sporta zāle un baseins. Un tad neskaitāmas pludmales gultas pie pašas pludmales. Daudzi tā arī ceļo – paņem sev istabiņu šādā vietā un iziet no tās nemaz vairs nav nepieciešams. Mēs iekļaujamies bariņā un ar darbiniekiem pārmijam pāris vārdus krieviski. Pārsteidzoši, tie saprot. Bet neviens nesaprot, ka mēs nemaz neesam no šejienes.

Smiltis reāli ir mazas gliemežvāku šķembas, tāpēc jau tā kāpa te ir tik īpaša. Daudzi tūristi lasa plaukstas lieluma gliemežvākus. Jūras veltes te ir plaši pieejamas, var nogaršot arī haizivs un krokodila gaļu. Pēc divām stundām pludmalē dodamies nopirkt tās autobusa biļetes rītdienas braucienam. Lai gan bijām cerējuši uz labākiem laikiem, autobusa brauciens ir vien vienos dienā, kas nozīmē, ka nākamo pieturu sasniegsim tikai pašā vakarā. Viena diena vējā, bet vairs neko darīt. Samaksājam piecus eiro katrs par vismaz piecu stundu braucienu. Bet jārunā ar vietējiem – kaut kā neticam, ka arī viņi ņem šādus tūrfirmu busus. Vilciens no šejienes nekursē, bet vietējo iespējas šajā angliski nerunājošajā valstī nevaram atrast.

Tad gaidām pilsētas busiņu, kas mūs nogādā līdz Mui Ne pilsētiņas centram 7 km attālumā. Atkal iekšā visi ārzemnieki un vietējiem jāstāv kājās. Toties ārzemnieks maksā dubultā par šādu braucienu. Sasniedzam nelielo pussaliņu un redzams, ka te gan tūrists bieži nenāk, jo vietējie ir tīri pārsteigti mūs redzot, bērni skrien sveicināt. Un, jo tālāk ejam, jo vairāk saņemam neparastus skatienus. Bet visi priecīgi – tantes nebeidz mūs apbrīnot, onkuļi aicina uz kādu galda spēli, ko tie spēlē turpat uz zemes.

Sasniedzam kādu templi, kur esam paspējuši tieši uz lūgšanām. Visi sēž uz paklājiņiem, kamēr priekšā kāds vīrs dzied un divi citi skandina gongu. Nez, vai tas tā notiek katru dienu, bet ceremonija ir patiešām interesanta. Un visur apkārt Budas statujas, lai gan te tempļus nevar atrast tik bieži kā Šrilankā, kur budisms ir ļoti izplatīts. Te vietējie īsti nav pievērsušies nevienai reliģijai.

Turpinām iet, mazi suņuki skrien ārā no mājām, lai mūs sabārtu. Dīvaini – Indijā neviens suns uz mums nerēja. Bet te tie ir mājdzīvnieki, kas ir cita lieta. Tomēr lasījām gan, ka vjetnamieši suni tur līdz divu gadu vecumam un tad tiešām to arī apēd. Jā, arī savu mājdzīvnieku. Un ēdot tie ne tikai suņus, bet arī kaķus. Nu nez, mums tas nedraud. Sasniedzam ceļa galu, un karte rāda, ka tālāk nekādi. Bet pussalā gribam redzēt to pašu krastu, tāpēc dodamies pāri kāpai, atrazdami dīvainas sliedes smiltīs. Nez, varbūt čūskas. Bet nu esam sasnieguši kapsētu. Jā, uz kāpas uzceltas vairākas četrstūrveida „gultas”, kādas esam redzējuši arī citās valstīs. Skaidrs, ka kapi uz kāpas. Sasniedzam to pašu krastmalu, un skati ir vienreizēji. Tieši šajā laikā visi milzīgie kuģi dodas jūrā. Nu visi kā viens! Pilna jūra ar milzīgiem zvejas kuģiem, kas vienoti dodas uz vienu mērķi. Taurēdami tie traucas pretī saulītei. Super!

Tepat ir samesti zvejnieku tīkli, bet krastā neviena nav, tikai mēs. Tā nu pa kāpu gar krastu esam nodomājuši doties atpakaļ tos 7 kilometrus. Bet tad mūs kāds sauc: „Hei, hei!” Izrādās, kādā pamestā templī sasēduši pieci vīri uz grīdas, tiem pa vidu milzīgi šķīvji dārzeņiem, zivīm – tad ceptām, tad ar riekstu un čili mērci, tad rīsu čipsi un alus. Tie sniedz mums divas alus bundžas. Sākumā nedaudz minstināmies, bet – eh, lai iet! To, ko no vīriem saprotam, ir „Vientamese” un „Ņam, ņam”. Tie aicina mūs ēst, un zivtiņas arī pagaršojam viss tik labs! Tie rāda uz jūru un stāsta, ka no turies zivtiņas dabū, tad nāk „Ņam, ņam” alu un zivis, un iet gulēt. Dažreiz izmantojam tulkotāju telefonā, bet arī tas daudz nepalīdz. Mēs runājam latviski, vīri savā valodā un visi burvīgi saprotamies. Pie vīriem ik pa laiciņam atnāk arī viņu sievas, arvien atnesdamas katlus, pilnus ar jaunu ēdienu. Gan ķemmīšgliemenes, gan citādus jūras produktus, ko restorānos vienkārši nevar atļauties! Pievienojas vēl citi vīri, katrs māk parādīt, cik kuram gadu, un vecākajam kompānijā ir 65. Alus, protams, iet viens pēc otra, un drīz jau satumst. Ir pagājušas vairākas stundas, esam pieēdušies, padzēruši un beidzot guvuši to burvīgo vietējo pieredzi. Tik jauks negaidīts pārsteigums!

Bet tad arī laiks atvadīties. Steidzamies gar krastu, jo priekšā garš ceļš. Pēc trim kilometriem sasniedzam zivju tirgu un zvejnieku ciemu, bet tur jau īsti neko vairs redzēt nevar. Tomēr ir cilvēki, kas ārā uz soliņiem bauda svaigos jūras produktus. Un mums arī piedāvā šo to iegādāties. Viss te ir par diviem eiro kilogramā. Nu kur vēl labākas cenas! Bet esam pieēdušies un pirkt neko vairs nedomājam. Tomēr interesanti apskatīties tos visus bļodās peldošos jūras kustoņus. Tādi milzeņi! Pusi nemaz nemākam nosaukt! Bet pārsteidzoši, kas tikai tajā jūrā mīt!

Un tad vēl pēdējie trīs kilometri. Pa ceļam mums piedāvā iegādāties marihuānu. Krievu tautības cilvēki izvēlas restorānu, kurā pavadīt vakaru. Bet mēs beidzot esam nokļuvuši pie viesnīcas. Jau pašā tumsiņā šo dienu noslēdzam ar vakariņām savā veģetārajā restorānā, kur pasūtām ķīniešu „karsto katliņu”, kad uz mazas gāzes plītiņas galda vidū tiek uzlikts milzīgs katls, kurā varās visādi brīnumi, un pašam jāmet vien iekšā pasniegtās nepagatavotās nūdeles. Tā gribējām ko šādu izmēģināt! Nu re – un šodien tiešām esam izmēģinājuši visu. Mui Ne pilsētiņa ir apgūta pienācīgi. Vjetnama, tu esi pārsteidzoša!

**

Šīsdienas atklājums. Vjetnamai ir tiešām gara krasta līnija, kas stiepjas vairāk kā trīstūkstoš kilometru garumā, veidojot S burta formu, sākot no Dienvidķīnas jūras līdz pat Siāmas līcim. Nav brīnums, ka Vjetnama ir pasaulslavena ar savām pludmalēm. Šai valstij pieder arī neskaitāmas salas, un, ja salas ir kas tāds, kas pievelk, šī ir īstā gala pietura! Arī mēs savu Vjetnamas ceļojumu noslēgsim pašos valsts ziemeļos pie peldošajām salām. Bet līdz tam vēl daudz priekšā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~25 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2526 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1215)

Nu ko – šodien tālāk!

Ceļamies pirms pieciem un nedaudz pēc pieciem izejam no viesnīcas. Un nespējam vien noticēt savām acīm – pilsētiņa vēl joprojām nav aizgājusi gulēt, un liekas, ka tā arī neaizies. Bāri ir pilni cilvēkiem, uz ielas tiek gatavoti ēdieni – vai no vakardienas vai arī jau atvērušies šīsdienas darboņi. Satiksme arī, protams, nav rimusi, bet nu jāuzmanās īpaši, jo redzam, kā tie, kas kājās nostāvēt pēc ilgās nakts bārā vairs nevar, bet sēžas uz sava braucamā. Jā, arī tūristi.

Uz ielām redzams it viss – tie, kuri guļ pie veikaliem, tie, kuri cep uz oglēm šīsdienas pārdodamo gaļu, tie, kuri steidzas uz brokastu aliņu un visi citi. Jā, Ho Chi Minh pilsēta ir jāredz gan dienā, kad vietējie ir gatavi uzņemt viesus visos apskates objektos, gan vakarā, kad iededzas pilsētas gaismas, gan naktī, kad ballīte pulcina visus šeit dzīvojošos un pilsētas viesus, un arī agri no rīta, kad ir redzami pagurušie, un tikko cēlušies, un katram te atrodas sava vietiņa. Jā, Vjetnamas lielākā pilsēta mums ir devusi ļoti plašu iespaidu par šo valsti,  bet domājams, ka atkal esam sākuši ar to trakāko, un vēlāk nebūs tādi pūļi, tāda kustība. Bet šodien to arī redzēsim.

Jau laicīgi esam pie stacijas, pa ceļam arī iegādājamies brokastu maizes. Mūsu atteikšanos no gaļas, dzīvnieku orgāniem un ādām vēl joprojām te nesaprot. Un vietējie tiešām nav priecīgi, ja kāds tos pamāca, kā tad gatavot. Pagaidām ar ēdienu pirkšanu mums iet visgrūtāk, bet mācāmies. Un tad arī esam gatavi braucienam.

Ierodamies stacijā un dodamies uz platformām. Sākumā nesaprotam, uz kurieni mums norāda, bet beigās izdodas izzīlēt vjetnamiešu angļu valodu un nokļūstam pie sava vilciena. Stacija Vjetnamas lielākajā pilsētā nebūt nav liela. Vilciens jau pienācis, un atrodam savu vietu. Jā, protams, mūsu vagons ir ļoti skaists. Mīksti, ērti krēsli, kondicionēts gaiss un galdiņš ar rozeti. Lieliski! Laiks pastrādāt! Bet tomēr skaidrs, ka turpmāk jāmeklē kādi lētāki ceļošanas varianti.

Ar vilcienu braucam cauri pilsētai starp vairākstāvu mājām, pāri upēm, kur zvejnieki lielās laivās gatavojas garai dienai. Pilsēta jau ir modusies. Uz ceļiem rindās gaida motocikli, cilvēki rosās ceļmalās. Ar mums vagonā brauc gan vietējie, gan ārzemnieki. Un ceļa laikā beidzot tad iepazīstam to Vjetnamas džungļaino dabu.

Un tā pēc pāris stundu brauciena ierodamies pilsētiņā. Tā gan nav mūsu galējā pietura, līdz tai vēl piecpadsmit kilometru. Sākotnēji stacijā mēģinām noskaidrot par tālākajiem braucieniem, bet te neviens angliski nerunā. Laikam nāksies paļauties uz internetu. Pie stacijas gaida vairāki desmiti taksistu, apgalvojot, ka autobusu šodien neesot. Nu protams, kurš taksists būs atklāts! Indijā gan tie bija daudz cilvēcīgāki, bet šajā Āzijas daļā saprotam, ka esam pie īstiem „čakarētājiem”. Kāda ārzemniece mums jautā, ko darīsim, bet pievienoties soļošanai līdz kādai nezināmai busa pieturai viņa negrib. Tā nu dodamies ceļā divatā.

Kartē izpētām, ka pašas pilsētas centrs atrodas divu kilometru gājienā, un uz to arī ejam. Pa ceļam jāatsaka taksistiem, kas reāli brauc blakus, nemitīgi piedāvājot savus pakalpojumus un baidot ar veselu divu kilometru gājienu. Bet to mēs pievaram. Arī šajā pilsētiņā ir motociklu satiksme, bet tā nav tik briesmīga kā Ho Chi Minh pilsētā. Protams, mums nav ne jausmas, kur atrast busu, bet ejam uz kartē atrasto ceļu – to, kurš pa taisno iet uz Mui Ne. Ceļmalā vairākiem pajautājam par sabiedrisko transportu. Daži vien rāda, ka mums jāseko ceļam, bet beidzot arī kāda meitene angliski māk paskaidrot virzienus un vietu, kur patiešām busiņi arī apstājas. Lieliski!

Tā nu atrodam autobusu, un par 50 centiem katrs dodamies uz Mui Ne pilsētiņu, pa logu vērodami Vjetnamas krastmalu. Bet, kad tuvojamies mūsu galamērķim, esam patiešām pārsteigti – visi uzraksti ir krieviski! Aptiekas, suvenīru veikali un ēdienkartes. Vjetnamiešu, ķīniešu un krievu valodās! Tas gan interesanti! Un tad arī busiņā iekāpj krievu sievietes. Saprotam, kas tad ir galvenais tūrists šajā vietā. Informācijas materiālos bija teikts, ka šī pilsētiņa vien attīstās, lai vēlāk kļūtu par īstu tūrisma pērli.

Izkāpjam pie mūsu pierezervētās viesnīcas. Šoreiz Bookingā liela izvēle nebija, tāpēc paliekam atsevišķā istabā par 7 eiro. Bet pirms tās ieejam blakus esošā restorānā. Nu kā reiz veģetāriešu restorāns! Smejam gan par anglisko tulkojumu – „veģetāriešu liellopa zupa”, „veģetārās liellopa nūdeles”. Bet viss ir tiešām lētāk kā Saigonā! Te pilnīgi viss ēdienkartē ir par vienu eiro, alus par 40 centiem. Paņemam zupu un tās pašas nūdeles. Maltīte jāgaida ilgi, jo ir viena ēdiena gatavotāja un vesels bars tūristu. Šoreiz dzirdam arī angļu valodu. Nūdeles atnāk pēc pusstundas, bet tad mums pasaka, ka dārzeņu zupas nav. Paņemam citu zupu – to viņu tradicionālo „Pho”, kas tek atnesta uzreiz pēc minūtes. Skaidrs, kam ir pieprasījums.

Tad sasniedzam viesnīciņu. Smejam, ka angliski nerunājošā tante nekādi nevēlas piekrist Bookingā ierakstītajām cenām. Beigās pārmaksājam vien 20 centus, bet tāpat – viņai taču vajadzētu saprast noteikumus. Tomēr tiekam pie milzīgas istabas ar divām vēl milzīgākām gultām, gaisa kondicionieri un vannasistabu. Forši! Bet kāda istaba – steidzam apskatīt pilsētiņu!

Pirmais, ko sasniedzam ir kāds avotiņš, ko visi sauc par Pasaku avotu. Maza upīte vijas cauri krāsainiem, no smilts veidotiem kalniem. Tiešām apburoši skati! Visi atpūtnieki mierīgi novelk apavus un savu ceļu turpina pa pašu mazo, silto straumīti, apbrīnodami smilšu kalnus, kas tos ielenc. Tālāk gan izrādās, ka ārzemniekam jāmaksā 50 centi par ieiešanu aiz konkrētas vietas, bet tas arī vēl nav par daudz prasīts. Apkārt ir džungļi, ēstuvītes sataisītas pat ūdenī. Mēs turpinām visu ceļu, beigās ūdens ir līdz pat ceļgaliem, bet esam tie retie, kas sasniedz ūdenskritumu! Labi, ka neviena čūska un dēle mūs neatrada. Tad gan mūs atrod kāds krievu pāris un uzreiz jautā: „Kuda vi idiote?” Mēs tēlojam, ka nesaprotam. Jautājums tiek atkārtots. Un tādā uzbrūkošā tonī. Puisis meitenei sāk skaidrot: „Nataša, onji ne Russkie”. Sasmaidāmies, bet angliski paskaidrojam, ka pa straumīti var mierīgi iziet visu ceļu. Tomēr tās krievu dāmas dažreiz tiešām liekas no dzelzs. Un galvenais, ka uzreiz pieņem, ka esam viņējie. Bet Arča uzskata, ka vairs krieviski nerunās. Runāsim tad visi kopīgi tajā svešvalodā – angliski.

Uzejam uz lielā ceļa, ārpus džungļiem un skaistiem smilts veidojumiem, un tad sešus kilometrus soļojam pa milzīgu, pamestu lielceļu līdz pat smilšu kāpai, ar ko tad šī vietiņa izceļas. Nesaprotam gan, kāpēc tas ceļš – tāds liels un skaists, netiek lietots. Visa dzīvība laikam ap to krastu. Sasniegtā kāpa ir vienreizēja. Tāds kā tuksnesis pilsētā, kuru apbrīnot sanākuši daudzi. Ir arī sievas, kas piedāvā savus plastmasas paklājiņus, lai no smilšu kalniem varētu šļūkt lejā. Jā, viņiem te citas izklaides. Un daudzi šos paklājiņus arī izmanto, bet mēs labāk to darām sniegā. Pasēžam uz kādas lielas kāpas un skatāmies saulrietā. Tiešām apburoša vieta! Un tā Vjetnama ir tik pārbagāta šādām burvīgām, lētām atpūtas vietām, ka nevaram vien izvēlēties, kur un kā doties.

Bet nu jādodas atpakaļ. Ceļmalā noķeram autobusu, kur brauc vēl neskaitāmas krievu dāmas. Traucamies cauri pilsētiņai un zivju tirdziņiem, ko apskatīsim rītdien gaismā. Izkāpuši meklējam kādu dzīvās mūzikas koncertu, bet no kafejnīcām pretī nāk tikai „baltie” un krieviski runājošie, kam angliski grūti izskaidrot, ko tad viņi savā restorānā piedāvā. Kāds krievs gan cītīgi iztulko visu ēdienkarti, un tad tiešām var redzēt, ka tas cenšas piesaistīt ārzemniekus! Citi gan priekšroku dod krieviski runājošajiem. Bet tomēr tik daudzi Krievzemes iedzīvotāji te atvēruši savas viesnīcas, bārus un restorānus! Te pat vieglāk ir ar to krievu valodu, ne angļu!

Katrā ziņā esam sasnieguši apbrīnojamu vietu un nevaram vien sagaidīt katru nākamo, ko Vjetnama mums parādīs!

**

Šīsdienas atklājums. Vjetnamieši ir lieli smēķētāji. Jā, Vjetnama ir smēķētāju paradīze. Uz katra stūra tiek pārdotas lētas cigaretes, viena paciņa ar divdesmit cigaretēm no tādiem zīmoliem, kas sastopami arī pie mums, te maksā zem viena eiro. Arī pa ielu staigā dāmas ar lielām koka kastēm. Ja vēlies, vai arī pat ja nevēlies, tās kasti vienmēr atver un parāda savu milzīgo smēķu klāstu, ko iespējams iegādāties par centiem. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem, 25% vjetnamiešu smēķē, tomēr smēķēšana tiek pieskaitīta pie „vīru ieradumiem”, līdz ar to visdrīzāk iespējams redzēt vīrieti ar cigareti, ne sievieti. Vēl populāri ir smēķēt no bambusa taisītās pīpes.

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2501 eiro)

Noietie km: ~14 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1203)

Mūsu pēdējā diena Ho Chi Minh pilsētā.

Visu nakti ir ļoti karsti, guļam lielās mājas trešajā stāvā, kur gaiss galīgi necirkulē. Jā, pilsētiņa mūs iepriecina ar labiem laikapstākļiem, nedaudz pat ar pārāk labiem. Kad noejam uz pirmo stāvu, lai sasveicinātos ar mūsu draugu, satiekam vēl kādu vīru, kas ieradies ciemos. Tie abi pīpē zālīti un piedāvā to arī mums. To mums piedāvā vairākas reizes, un visas atsakāmies. Abiem vīriem acis sarkanas un valoda nesaprotama. Bet jau vakardien Kristiānam bija ļoti grūti saprotams akcents.

Dodamies atpakaļ uz istabiņu pabeigt dienasgrāmatas ierakstus, un drīz pie mums uznāk namatēvs, sakot, ka vēlas pagatavot mums brokastis. Jautājam, kā palīdzēt, bet tas saka, ka ar visu tiks galā pats. Pēc laiciņa gan pievienojamies Kristiānam virtuvē, kas gan mūsu kluso draugu nedaudz satrauc – tas saka, ka nav radis, ka kāds uz viņu skatās, bet gatavo viņš bieži, jo labāk piekrīt mājās gatavotām maltītēm, kur pats var izvēlies sastāvdaļas, garšvielu daudzumu un visu citu. Mūsu draugam garšo ass ēdiens. Atceramies iepriekšējo Nigērijas kaučsērferi, pie kura palikām Malaizijā. Tas ēda asu ādas un dzīvnieku iekšu salikumu. Tagad Kristiāns cep olu, pievienojot čili. It kā nedaudz, lai gan mums tas arī ir jūtams. Pabrokastojam kopā un tad laiks krāmēt somas. Jā, rīt brauciens jau sešos rītā, bet no šejienes līdz stacijai ir 10 km un busi vēl nebūs sākuši kursēt. Tā kā taksis maksā dārgāk kā hosteļa istabiņa, tad atkal paliksim centrā.

Uztaisām pāris bildes kopā un dodamies uz busu. Beidzot kondicionētajā transportlīdzeklī varam atvilkt elpu. Atgriežamies viesnīciņā, kur iepriekš jau palikām par 2€ katrs. Šoreiz tiekam pie citas gultas tajā pašā istabiņā, kāds jau krāc. Aiz citiem aizkariņiem “baltie” sēž internetā. Jā, par daudz laika tam tiek veltīts. Ja esi Vjetnamā, kāds vēl internets! Mēs noliekam somas un uzreiz dodamies uz kādu tirgu 8 km attālumā. Cik labi, ka pilsētas busi ir ļoti sasniedzami, lēti un superērti ar lieliskiem krēsliem un gaisa kondicionieri. Tā nu nokļūstam Binh Tay tirgū, ko arī veidoja franči 1880tajos gados. Tas atrodas Vjetnamas lielākajā ķīniešu apgabalā. Atšķirībā no tirgus centrālajā daļā, ko redzējām pirmajā dienā, šeit ir viss vietējais – dārzeņi, gaļas un preces no visas Vjetnamas. Tā ir divstāvu ēka, preces gan nav tik dažādas kā tūristiskajās vietās, bet lētākas gan. Tirgus ir diezgan plašs, un vietējie vien pako un nēsā savas kastes, apkārt tāda rosība! Un vēl trakāk ir ārpus tirgus ēkas, kur arī motocikli var piedalīties satiksmē. Uhh, tie gan jau ir apnikuši! Brauc pa trotuāriem, brauc pa šaurām, vien kājām staigājamām ielām. Brauc pie sarkanās gaismas. Tie ir tie tik nogurdinoši!

Atvelkam elpu pie kādas skaistas strūklakās ar ķīniešu pūķi tās vidiņā. Un tad atkal uz priekšu. Drīz nokļūstam pie kāda tempļa. Thien Hau templis šajā ķīniešu rajonā ir viens no vecākajiem ķīniešu tempļiem pilsētā. Tas celts par godu Jūras dievietei, daudzi materiāli tempļa celtniecībai ievesti no Ķīnas. Redzam, kā vietējie izpilda dažādus rituālus ar vīraku, ko tepat var iegādāties. Tie ņem vairākus vīraka kokus, tos aizdedzina, un tad ar tiem klanās. Beigās vīraka kokus tie sadala pa piecām lielām bļodām. Cik zināms, tad katra no bļodām paredzēta kam citam – viena bagātībai, otra veselībai utt. Un paši vīraku koki bieži vien katrs simbolizē noteiktu cilvēku. Ķīnieši nāk aizlūgt par saviem mīļajiem.

Atpakaļ ar autobusu vairs nedodamies, jo ar kājām ir vien desmit minūšu ilgāks gājiens kā brauciens ar busu šajos sastrēgumos. Tā pa ceļam ieejam vēl daudzos skaistos tempļos, katrā no tiem ir vairākas istabas ar vairākiem skaisti izrotātiem svētajiem tēliem. Pie baznīcām savukārt tiek karināti Ziemassvētku rotājumi.

Pēc stundu ilgā pārgājiena, pa ceļam izpētot visu pieejamo, beidzot apsēžamies un paēdam to savu milzīgo nūdeļu zupu. Forši, ka tām klāt tiek doti dažādi zaļumi, mērces un dārzeņi. Un tas viss makā ap eiro – atkarīgs no vietas, kura izvēlēta. Esam gatavi rītdienas ceļojumam. Un arī izstudējuši, ka nemaz nav tik viegli šajā valstī pārvietoties –busi ir pat nedaudz dārgāki kā vilcieni, bet satiksmes dēļ aizņem pat septiņas stundas četru stundu vilciena brauciena vietā.

Atgriežamies viesnīciņā, un kā reiz sākas lietusgāze. Patiesi, šodien bija apmācies, bet pilsētai tiešām vajadzēja lietu, lai atvēsinātu sakarsušās ielas. Mūsu mājaslapai savukārt atkal nepatīk valsts, kurā esam ieradušies, un Vjetnamā tai nemaz negribas lādēt bildes. Nu redzēs, kā viss izdosies. Vakaru noslēdzam ar vakariņām un pastaigu parkā. Pirmajā rajonā, kā sauc pilsētas pašu centrālo daļu, kur paliekam arī mēs, rosība nerimst. Jā, Vjetnama ir īsts dzīvības kamols.

**

Šīsdienas atklājums. Kā jau vakardien atklājām, vjetnamiešiem ir pašiem savs kalendārs ar saviem datumiem. Vēl mums ir daudz laika izpētīt šo interesanto valsti, un arī Jauno gadu sagaidīsim šeit. Bet interesanti, ka vjetnamiešu Jaunais gads nav tad, kad mēs to ierasti svinam. Vjetnamieši savu Jaungadu svin tajā pašā dienā, kad ķīnieši – un tas ir janvārī vai februārī, ik gadu citā dienā, atkarībā no mēness cikliem. Tad ģimenes sanāk kopā, mājas tiek dekorētas persiku un aprikožu ziediem, tā simbolizējot auglību un pārticību. Katrai mājai priekšā tiek izlikts uzklāts galds kā dāvana dieviņam, kas dzīvo katrā mājā. Svētu maltīte? Vistas cepetis, tēja, alkoholiskie dzērieni un augļi. Pēc pusnakts cilvēki dedzina mākslīgo naudu, ko var nopirkt vairākos veikalos, tā to sūtot saviem senčiem, ja nu gadījumā tiem aizsaulē tā nepieciešama. Pirmā Jaungada nedēļa Vjetnamā esot īpaši skaļa, jo uz ielām tiek spridzināti tie paši spridzekļi, kas Indijā – tie, kam nav gaismas, bet tikai skaņa. Tiek spēlētas bungas un skandināti gongi, lai atbaidītu ļaunos garus.

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2485 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1189)

Šodien ir viena bagātīga dieniņa!

Ceļamies agri, lai atkal turpinātu darbus ar mājaslapu. Vēmējs pierimis, bet visu nakti divi kaut kur krāc. Tādiem gan nevajadzētu palikt kopējās hosteļa istabās, bet ko gan darīt. Ejam brokastīs uz vietiņu, kur vakardien ēdām vakariņas. Uz tiem pašiem mini krēsliņiem pie mini galdiņa mums tiek pasniegtas divas nūdeļu zupas, katra par vienu eiro. Jāatsakās no garāmejošo pārdevēju piedāvājumiem. Sevišķi uzmācīgi ir saulesbriļļu un šūpuļtīklu pārdevēji. Grūti tiem ieskaidrot, ka mums šādas preces galīgi neder.

Un pirmā, kur nokļūstam, ir pils. Šeit sešdesmitajos gados iebruka ziemeļvjetnamieši, ar tanku izbraucot cauri pils vārtiem, tā izbeidzot karu. Šī pils, ko redzam, ir būvēta tās vietā, kas 1962. gadā tika bombardēta ar iznīcinātāju lidmašīnām, lai nogalinātu dienvidvjetnamiešu prezidentu. Ēka tika pabeigta 1966. gadā un kopš tā laika te palika Dienvidvjetnamas prezidents. Bet, tā kā līdz pils atvēršanai un tūrei, kas maksā 2€ katram, jāgaida divas stundas, dodamies tālāk. Jāiet ir diezgan lieli gabali, bet tā taču pilsētiņu kārtīgāk var iepazīt! Tālāk no centra atklājam arī zemākas cenas. Tā jau ir – pirmajā dienā vienmēr sanāk pārmaksāt, kamēr iztaustām tās īstās cenas. Ho Chi Minh pilsēta gan esot dārgākā Vjetnamā un viena no dārgākajām Āzijā, lai gan tā jau nemaz nav tik dārga!

Diena ir ļoti karsta un saulaina, bet labi, ka šeit ar šortiem staigāt ir normāli. Redz, gandrīz 75% no vjetnamiešiem nepieder nevienai reliģijai, daudzi vēl joprojām tic saviem gariem un citiem dabas dieviņiem. 12% no visiem iedzīvotājiem ir budisti, 8% kristieši un tad nāk mazās reliģijas, par ko vairāk tā arī nezinām. Šajā valstī veseli 90% ir vjetnamieši, ir 2% taizemiešu, 2% kambodžiešu un tad neskaitāmas cilšu grupas. Valsts kopumā ir vairāk kā 300 tūkstošu kvadrātkilometru platībā ar 95 miljoniem iedzīvotāju.

Sasniedzam skaistu katedrāli, kas gan ir celtniecības stadijā, tāpēc te nevar ieiet. Bet nu jau redzams, kur tie tūristi paliek. Šī ir franču katedrāle, simtprocentīgi būvēta no importētiem franču būvniecības materiāliem. Priekšā katedrālei stāvošā Jaunava Marija 2005. gadā esot lējusi asaras, kas esot izraisījis masu paniku, un ielas ap katedrāli tikušas pat slēgtas. Liels cilvēku pūlis stāvējis pie katedrāles, atsakoties kustēties vairākas dienas no vietas. Turpat blakus ir arī pasta stacija, kas te ir kā apskates objekts. Iegājuši tajā iekšā saprotam – tā ir īsts mākslas darbs! Un ne tikai burvīgās telpas aizrauj, bet redzamā rosība vēstuļu un paciņu saņemšanā un izsūtīšanā. Tepat ir arī vietējo roku darinātās atklātnītes un citi suvenīri. Daudz lētāk kā tajā tirgū, ko vakardien apmeklējām. Viss ir skaisti, un arī mēs šādus tādus nieciņus piemiņai paņemam. Bet tad atklājas, ka jāmeklē bankomāts. Labi gan, ka Vjetnamā ar to nav nekādu problēmu. Ja ne visur ņem Mastercard bankas karti, tad uz katra otrā stūra ir arī mums vajadzīgais bankomāts. Protams, jārēķinās ar komisijas maksu, bet pagaidām viss ļoti smuki un civili. Nez, kāda tā pārējā Vjetnama.

Paņēmuši pirkumus, dodamies uz strūklaku, kur gan visas strūklas noslēgtas, bet jaunieši gan tapāt sastopami. Tā ir vietējo mīļākā atpūtas vieta, savukārt tūrists var nedaudz iepazīt to vjetnamiešu tīņu stiliņu, kaut vai pavērojot to ģērbšanos. Te viens arī savu kaķi satērpis biezā jakā un pielicis pie saitītes. Tā kā jāstaigā gar lieliem dīķiem, kaķis izskatās galīgi izmisis. Tad arī apsēžamies kādā vietējā ēstuvītē un paņemam pa tējai. Uhh, tējas un kafijas te ir visdažādākās! Un tās tradicionālās ir ledus tēju variācijas, kurās vietējie met iekšā visādas želejas bumbas un augļu gabaliņus. Ņamm! Dīvaini gan, ka tie lieto tik daudz plastmasas. Ikkatrs produkts, pat kolas bundža, ko pircējs izdzer tepat uz vietas, tiek likta maisiņā. Labi gan, ka vismaz nav atkritumiem piemētātas ielas. Jā, arī ielas dzīvnieku te nav.

Kājām dodamies uz ķīniešu rajonu, kur atrodas skaista pagoda un templis. Imperatora pagoda ir viena no ievērojamākajiem apskates objektiem pilsētā. To 20.gs. būvēja ķīniešu iebraucēji. Jā, te atkal redzam citus rituālus ar eļļas liešanu un vīraku dedzināšanu. Templī ir vairākas istabas ar statujām un skaistiem, no koka grebtiem rotājumiem. Tiešām iespaidīgi, lai gan no ārpuses nemaz neliekas, ka te kas tāds varētu būt iekšā! Pie paša tempļa mazā dīķītī peld vairāki milzīgi sami, bet būros tiek turēti bruņurupuči. Nez, kam tādi vietējiem vajadzīgi, varbūt beigās tie nokļūst uz šķīvja.

Un visbeidzot vilciena stacija. Jau rīt gribam doties tālāk, lai paspētu izbraukt visu valsti un redzēt daudz. Mūsu nākamais lidojums ir no pašiem ziemeļiem, no pašas Hanojas. Pieņemam, ka vilcieni varētu būt lētākais pārvietošanās veids, tomēr daudz par transportiem Vjetnamā vēl nezinām. Bet visu noteikti paspēsim izmēģināt! Pa ceļam līdz stacijai apskatām baznīcas un tirdziņus. Kādā veikalā akvārijā peldošās zivis ir aprakstītas ar krāsu, uz tām uzvilkta “I love you” zīme. Nu nabaga zivis! Stacija ir glīta un kārtīga, biļetes iegāde notiek ar numuriņu palīdzību. Tepat ir arī infocentrs, kur angliski mums māk izskaidrot, ka uz mūsu nākamo pieturvietu vilciens iet vien reizi dienā, pusseptiņos no rīta. Jā, skaidrs, ka rītdien nepaspēsim uz šo braucienu, jo paliekam pie kaučsēfera ārpus pilsētas centra un vēl visu neesam paspējuši apskatīt. Skaidrs, ka arī rīt arī paliksim šajā pilsētiņā.

Tā nu gaidām savu kārtu, lai nopirktu biļetes, kamēr mūs aplenc sim kartes tirgotājas. Tās brīnās, ka mēs iztiekam ar bezvadu internetu, bet tomēr pierunā mūs iegādāties bezlimita internetu par četriem eiro mēnesī. Tas diezgan atvieglos ēdienu nosaukumu zīlēšanu un visu pārējo. Pienāk mūsu kārta pirkt biļetes. Te kā Indijā atrodas vietējie, kas pa visu varīti risina savus jautājumus ar kasieri. Bet viņš mēģina pievērsties tikai mums un apstiprina, ka uz mūsu nākamo pieturvietu ir tikai viens vilciens dienā. Biļete nav nemaz tik lēta kā cerēts. Ja Šrilankā 12 h braucām par 2.5 eiro, tad te par 4 h jāmaksā 6 eiro. Varbūt puisis nesaprata, ka vajag lētāko klasi, jo biļetē redzam, ka būsim kondicionētajā vagonā ar mīkstajiem krēsliem. Bet nu redzēsim. Izstudēsim, izmēģināsim un tālāk jau zināsim.

Ievērojam vienu interesantu lietu – vjetnamiešiem ir pašiem savs kalendārs un tā datumi parakstīti apakšā mūsu pieņemtajiem datumiem. Tad laiks doties atpakaļ. Ar kaučsērferi sarunāts tikties astoņos vakarā, bet vairs nav kur steigties. Visu, ko neesam paspējuši izpētīt, redzēsim rītdien. Pa ceļam meklējam vakariņas, bet neviens angliski nerunā. Nosaukumus vjetnamiešu valodā nesaprotam, bet tur, kur ir ēdienkarte angliski, viss ir vismaz dubultās cenās. Mūsu skatienu pārtver kāda sviestmaižu tante, kas uz ielas gatavo lielas maizes par 30 centiem. Sakām, ka tādas gribēsim, bet tā maizītē automātiski saliek visādas ādas un kuņģus. Rādām, ka gribam tikai olu. Vietējie mēdz aizvainoties, ja kaut kas nenotiek pa viņu prātam, arī tantīte nākamajiem pircējiem rāda uz nenopirkto maizi un uz mums, skumīgi stāstot savu stāstu. Bet pie maizītēm tiekam, un vēlāk arī pie savas zupas jau iemēģinātajā vietiņā. Liekas gan, ka motociklu kustība šajā pilsētā nekad nerimst.

Astoņos tiekamies ar mūsu jauno draugu Kristiānu no Nigērijas. Viņš mums stāsta, ka Vjetnamā dzīvo jau deviņus gadus, bet viņam ir arī pieci brāļi, kas palikuši Nigērijā. Tur esot grūti, darba nav, notiek nepārtrauktas cīņas. Viņš pats nodarbojas ar biznesu – šeit taisa drēbes un sūta uz Nigēriju. Te apģērbu ražošana ir lēta, tur savukārt to daudzi iegādājas. Tikai esot jāuzmin, kāda veida stilam attiecīgajā laikā ir piekrišana. Ar taksi nokļūstam lielā trīsstāvu mājā, kur mums tiek piešķirta sava istabiņa. Visu trīsstāvu ēku ar vairākiem kabinetiem un vannasistabām vīrs īrē par 500 eiro mēnesī. Mēs iesakām viņam te atvērt viesnīcu. Kā nekā – esam aiz pašas lidostas! Žēl gan, ka varam te palikt tikai šo nakti, jo pēc tam mūsu vilciena brauciens ir tik agri, ka autobusu satiksme vēl nebūs sākusies.

Runājam daudz, uzzinām vairāk par paša vīra dzīvi, bet par ceļošanu viņš nav diez ko ieinteresēts, un arī ģeogrāfiski par citām valstīm daudz neko nezina. Bet vīrs ir tiešām sirsnīgs, un vakars ir izdevies!

**

Šīsdienas atklājums. Nu ko – Ho Chi Minh pilsēta. Te ir vairāk nekā 80 universitātes un vairāk kā 4,5 tūkstoši istabiņu pieczvaigžņu viesnīcās. Te ir 9 miljoni cilvēku. 5 miljoni transportlīdzekļu, no kuriem tikai 400 000 ir automašīnas. Uzminiet, kas tad ir pārējais. Šai pilsētai ir augstākais ikgadējais IKP pieaugums valstī, tā ir viena no visstraujāk augošajām Vjetnamas pilsētām. 3 miljoni tūristu ik gadu apmeklē Ho Chi Minh pilsētu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2476 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1181)

Laika zonas mainījušās, bet nu jau esam klāt. Vjetnama!

Lidosta šķiet neliela, lielākoties esam musulmaņu kompānijā. Ir pāris amerikāņi un vācieši. Izejam ārā no lidostas. Karsti. Jau esam izlasījuši, ka tos 6 km līdz pilsētas centram iet gan busi, gan takši. Ir zaļie busi pa 25 centiem, dzeltenie ar mazāk pieturām par eiro. Pārējie piedāvā takšus, un ļoti smieklīgi ir tas, ka pat lidostā vietējie uzvedas kā tirgoņi. Ļoti atgādina taizemiešus ar tām šķībajām skaņām.

Ņemam lētāko busiņu un sveicinām visus, kas sveicina mūs. Tiekam arī fotografēti, gluži kā Ķīnā. Un ielas! Tās ir pilnas ar močiem! Liekas, ka reti kuram ir savs personīgais auto. Bet tā arī lasījām, ka šeit ierasti pārvietojas ar motocikliem. Un redzam, ka atkal neko nesapratīsim – angliski neviens nerunā, burtu savirknējumi uz skatlogiem mums ir pilnīgi sveši. Nu ko – būs interesanti!

Konduktors gan parūpējas, lai izkāpjam īstajā vietā, un tā ir īsta tūristi iela – vieni hoteļi un ēstuves! Protams, saprotam, ka cenas te visam būs augstākas, bet tomēr te ir arī tie lētākie hosteļi. Pa ceļam pirms atzīmētajiem pajautājam cenu citiem. Apmēram 5$ no cilvēka par gultasvietu hostelī, diviem istabiņa ap 14$. Bet mēs esam atraduši vietiņu, kur jāmaksā vien 2€ katram par gultu, un beigās tā arī sanāk tā lētākā.

Hostelis ir lielisks – istabiņā ir sešas gultas, bet katra no tām atrodas aiz aizkariņiem un, patiesībā, ir paredzēta diviem. Tā kā nemaz neliekas, ka vēl ar kādu esam kopā. “Baltie”, kā jau tūristiskā vietā, nav īpaši runātīgi, tāpēc sarunās negremdējamies, bet gan uzreiz dodamies brokastīs. Meklējam lētāko un drošāko variantu – te ir gan Laosas gardās zupu variācijas, gan ķīniešu ēdieniem līdzīgi. Bet viss ir par un ap gaļu. Viens opis pat aizvainojas, kad atsakām olā ieceptai gaļas šķēlei. Redz, sasmērējām šķīvi. Apkalpot mūs tas vairs nevēlas. Protams, tā notiek tikai vietējo ēstuvēs, glaunajos restorānos visi skries pakaļ tūrista maciņam. Bet beigās atrodam kādu vietiņu, kur saņemam to pašu zupu bez gaļas, un klāt vēl alus bundžu. Tante ir laipna, sadod mums visādas mērces, un atkal jūtamies kā pie cilvēkiem. Viss tik forši! Tad atgriežamies viesnīciņā, pārkrāmējam somas un pabeidzam pēdējo Šrilankas video. Viss. Nu var nodoties Vjetnamai!

Pirmais pa ceļam ir kāds hindu templis, bet, tā kā Indijā tos esam redzējuši jau pietiekami, šoreiz iekšā neejam, bet vēlreiz atvadāmies no visiem dieviņiem ārpusē. Jā, Indija ir jauka, kontrastaina valsts. Ja gribas sajust, cik tad katra nākamā ir īpaša, no sākuma jāaizbrauc uz Indiju. Liksies, ka viss pārējais ir tīrā pasaka, tāda kārtība un tīrība!

Sekojam kartē atliktajiem punktiem un nokļūstam ielas ēdinu tirdziņā, kur noteikti esot jāpamēģina kāds tradicionālais ēdiens. Bet lieta jau tā, ka visus apskates objektu topus internetā veidojuši kādi bagāti ārzemnieki, līdz ar to mums te nemaz nešķiet īstā atmosfēra tradicionālo ēdienu baudīšanai. Viss ir dārgi, gluži kā glaunā, atvērtā restorānā. Ir galdi, soli, un vairāki mazi stendiņi, kuru pārdevēji katrs rauj uz savu pusi. Bet mūs nekas nesaista, tāpēc turpinām ceļu uz lielo tirgu. Uhh, tas ir ik tūristisks! Protams, interesanti izpētīt katru sīkumiņu, katru roku darinājumu, kas Vjetnamā pieejams. Jā, tam šī ir lieliska vieta, bet pirkt ko te būtu nerāts. Visi pieraduši pie tā, ka ārzemnieks var kārtīgi samaksāt. Vēl kas – vietējie tomēr ir ļoti uzmācīgi. Un pat uz ielām savos neskaitāmajos masāžas salonos burtiski velk aiz rokas iekšā.

Tirgus ir plašs un pārpildīts mantām. Te arī ir ēstuvītes, pat lētākas par tām, kuras tiek sauktas par „ielu ēstuvēm”. Te arī divas sievas mūs pārtver. Tās ir no vienas vietas, bet katra rāda savu ēdienkarti un savā valodā ar šķībo skaņu pievilkšanu stāsta, ko mums ēst. Neatlaidīgas, gluži kā mušas tās riņķo ap mums, kamēr vien izdarām savu izvēli. Protams, pēc tam visiem garāmgājējiem tiek norādīts – „Re, re, te „baltais” ēd, te ir droši! Drīz mums pievienojas kāda sieviete no Jaunzēlandes. Nedaudz parunājam par to valsti, kas arī vēl ir mūsu sarakstiņā. Un tad arī ievērojam – jā, patiesi, lielākā daļa tūristu šajā pilsētā ir no Austrālijas un Jaunzēlandes. Kā mūsu draugs kanādietis, no kura nesan šķīrāmies, bija teicis – it sevišķi Indonēzijā un vēl pāris lētajās valstīs tuvu Austrālijai un Jaunzēlandei to vien var redzēt kā dzērušus bagātos no tā gala. Tie vienkārši brauc piedzerties, izklaidēties ar sievietēm un tad atgriežas savā sakātotajā vidē. Arī mūsu sastaptā sieviete paņem alu un saka, ka nu tikai brīvdienas sāksies.

Drīz dodamies tālāk uz 262 metru augsto 68 stāvu ēku, no kuras var pārredzēt visu Ho Chi Minh pilsētu. Bet te atklājam, ka ieejas maksa ir septiņi eiro, un skaidri zinām, ka tādu summu par to panorāmas skatu nemaksāsim. Ir daudzi ārzemnieki, kas to dara labprāt, bet mēs labāk iegrimstam naksnīgajā pilsētā. Kas to būtu domājis, ka tā būs tik attīstīta, ka tā būs tik skaista! Sasniedzam pašu Saigonas upi. Sastrēgumi te ir milzīgi. Ielu šķērsošana ir īsts piedzīvojums. Mācāmies no vietējiem – tā kā satiksme nerimst, nākas vienkārši iet pāri ceļam. Lēnītēm – tā, lai moči var apbraukt pa vienu vai otru pusi. Sajūtas ir neaprakstāmas. Nevienā citā valstī mēs neparakstītos uz ko tādu – vienkārši iet pa ceļu, uz kura atrodas tūkstošiem, ja ne miljoniem moču, kas pat nedomā bremzēt. Bet vis izdodas!

Apskatām Operas māju, kas ir īsts franču koloniālās arhitektūras piemērs, un pastaigājam pa galvenajā ielām, kuru malās atrodas skaisti rotātas eglītes. Arčam gan sākas vēdera trauksme. Redz, Indijā bez starpgadījumiem, bet Vjetnama jau ir pavisam kas jauns! Labi, ka te ir arī publiskās tualetes, bet smieklīgi, ka, tajās ieejot, ir jānovelk apavi. Protams, tiek nodrošinātas citas čībiņas, kurās Arča var ieslidināt labi ja kājas purngalu.

Vakaru noslēdzam ar aliņu kādā burvīgā bārā. Te tas izmaksā vien 60 centus. Vietējais ražojums, pašas Saigonas alus. Jā, Vjetnamā tiešām ir vislētāk pieejamais greznums, ko visi brauc meklēt. Bāri ir ļoti simpātiski, ērti, lieliska mūzika, bet cenas tik zemas! Nemaz neticas! Eiropā tādā vietā mēs pat nedomātu ieiet, jo skaidri zināms, ka cenas mērāmas desmitos eiro. Daudzi ārzemnieki, pat pārāk daudzi ir kopā ar aziātu meitenēm. Kāds mums bija teicis, ka tas tāpēc, ka meiča izvēlas naudu, bet vīrietis izvēlas paklausīgu sievu, un aziātes ir noteikti daudz pakļāvīgākas nekā eiropietes. Bet izskatās, ka meitenēm ar savām otrajām pusītēm ir garlaicīgi. Varbūt tās ir tikai vienas nakts pavadones? Kad vīrietis pieskaras savas meitenes pleciem, tā pilnīgi saraujas nepatikā. Bet kopā sēž, ēd, un ļauj vecim iedzert aliņu.

Pēc īsta ielas ēdiena, kas pieejams vienā no mazajiem ielu stendiņiem pie mini galdiņiem, dodamies uz hosteli. Ir tikai astoņi vakarā, bet pēc negulētās nakts esam noguruši. Lai gan te dzīvība tikai sākas! Nu tik pilnas ielas! Mūsu istabiņā atrodam tos pašus tūristus. Viens savā gultā aiz aizkariņiem visu nakti vemj. Jā, vēderam šoks, ja neesi sagatavojis to kam šādam. Kāds ķīnietis krāc, indietes skaļi runā pa telefonu. Bet izguļamies lieliski. Un tad jau jāsāk jauna diena!

**

Šīsdienas atklājums. Ho Chi Minh City vjetnamiešu valodā izrunājas kā Thanh Pho Ho Chi Minh, bet līdz pat 1976. gadam tā bija zināma kā Saigona. Tā ir arī valsts lielākā pilsēta. Saigona bija Francijas protektorāta Cočinčinas galvaspilsēta no 1862. līdz 1954. gadam un pēcāk Dienvidvjetnamas galvaspilsēta līdz 1975. gadam. Šī pilsēta atrodas pie Saigonas upes un arī Mekongas delta to apņem no dienvidiem. Apgabals, kur nu atrodas pilsēta, ilgi bija Kambodžas daļa, vjetnamieši šajā reģionā ienāca vien 17. gadsimtā. Ar Franciju darīšanas sākās 18. gadsimtā, kad šajā apgabalā ieradās franču tirgoņi un misionāri. 1859. gadā franči pilsētiņu pārņēma. Saigona kļuva par lielu ostas pilsētu un apgabalu skaistu villu celtniecībai. 1940. gadā Saigonu okupēja japāņi, toties Otrā Pasaules kara laikā šī pilsētiņa daudz necieta. Kad 1945. gadā japāņi padevās, tika pasludināta vjetnamiešu neatkarība, tomēr svinības Ho Chi Minh pilsētā pārvērtās par īstu grautiņu. Franču karavīri pārņēma pilsētiņu un sākās pirmais Indoķīnas karš. Tas beidzās 1954. gadā, kad Ženēvas konferencē Vjetnama tika sadalīta ziemeļu un dienvidu zonās. Saigona bija Dienvidvjetnamas galvaspilsēta. Otrā Indoķīnas kara laikā, ko sauc arī par Vjetnamas karu, Saigonā atradās ASV karaspēka daļas. Pilsēta smagi cieta šajās militārajās darbībās. 1975. gadā ziemeļvjetnamieši iebruka Saigonā un pārsauca to sava līdera Ho Chi Minh vārdā. Līdz ar komunistisko varu pilsēta zaudēja savas administratīvās funkcijas, tika pieliktas lielas pūles, lai samazinātu pilsētas iedzīvotāju skaitu un mazinātu pilsētas atkarību no ārzemju importa. Daudzas kompānijas tika slēgtas, bet citas atvērās. Sākās roku darinājumu laiks, kur galvenokārt mēbeles, paklāji un mākslasdarbi tika arī eksportēti. Tā nu pilsētā vēl joprojām jūtama eiropeiska dvesma, lielākoties no franču koloniālajiem laikiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2456 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1169)

ŠRILANKA 96. – 110.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"