Home Jaunzēlande 203. – 538.diena

Jaunzēlande 203. – 538.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

VJETNAMA 539. – 556. DIENA

Un arī mūsu pēdējā nakts teltī ir mierīga.

Vēji norimst, apkārt kluss – ne cilvēku, ne zvēru, vien daži kukaiņi zum pilnmēness apstarotajos krūmos. Viss, beidzot atkal tiksim pie gultas! Un, kā reiz Ādams solījies mūs līdz Oklendai aizvizināt, tāpēc ceļamies, krāmējamies, un esam gatavi braucienam.

Somā atrodas arī magnēts. Nu pārliecināmies – tās melnās smiltis tiešām ir magnētiskas – tās līp klāt pie mūsu magnēta, un aiz neko darīt saberam šīs īpašās smiltis arī maisiņā. Smejam, ka būs labs suvenīrs līdz ar gliemežvākiem un akmeņiem!

Ādams solījies būt vien desmitos, tāpēc nesteidzīgi pavadām laiku pie mazās upītes netālu no jūras krasta. Tepat daudzi jāj peldināt zirgus, un arī suņu saimnieki aktīvi pavada rītu. Šodien gan vējš ir patiešām spēcīgs, un esam no galvas līdz kājām smiltīs – visa seja salipusi melnajiem smilšu graudiņiem, bet neko padarīt. Šodien pludmali noteikti nevarētu baudīt – pārāk spēcīgs vējš un arī saulīte slēpjas aiz mākoņiem. Tā jau ir – pēdējo apdegumu paspējām noķert vakardien.

Ādams ierodas ar pusotru stundu nokavēšanos, kad apkārtējiem mēs jau sākam likties pārāk dīvaini – nez, ko mēs paši padomātu, ja redzētu divus smiltīs klātus cilvēkus ar trim somām un diviem maisiem, kas aiz bezdarbības maisiņā ber smiltis un lauž nokrituša kauri koka zarus, lai tos pasmaržotu. Jā, bet tas koks tiešām smaržo pavisam interesanti!

Tad, kad jau lādējamies, ka jau sen paši līdz tai Oklendai būtu aizstopējuši, ierodas Ādams, un mūs aizved līdz pašam hostelim. Tas vairāk pastāsta par savu būvnieka darbu un parāda visus tiltus, ko Oklendā cēlis. Jā, tas specializējas tieši tiltu celtniecībā, un atkal esam satikuši vienu varenu vīru!

Bet nu beidzot – beidzot varam nomest somas un dušā atstāt pamatīgu smilšu kārtiņu. Hosteli gan ņemam lētāko, jo drīz jau Vjetnamā mēs atpūtīsimies pa īstam. Istabiņas ir mazas, somām vietas nav, viss pārējais ir tāds kāds nu ir, bet tomēr jūtamies kā cilvēki. Uzreiz nopērkam pēcsauļošanās krēmu un vēl pāris nepieciešamos medikamentus mūsu trakajam Āzijas braucienam.

Pirmie iespaidi par Oklendu? Te ir daudz ķīniešu. Tik daudz par daudz! Nez, ko šie tieši Oklendā atraduši! Bet jauki, ka uz ielām tiešām maz smēķētāju – visur saliktas zīmes, ka smēķēt aizliegts. Apstaigājam pilsētas centrālās daļas un tās, kas populāras ballītēm. Jā, ja Jaunzēlandē strādā, tad viss liekas saprātīgās cenās! Bet nu esam taupības režīmā. Tāpat jau tā pārkārtošanās prasa savus līdzekļus.

Sasniedzam arī Debesu torni, kas ir augstākā celtne dienvidu puslodē un iepērkam vakariņas, ko paši sev pagatavojam hostelī. Bet jau nākamajā dienā pilsētu apgūstam vairāk. Tā kā Oklenda ir celta uz pakalniem un vulkāniem, tad te nākas krietni pasoļot, bet tā arī sasniedzam pilsētas augstāko kalnu, no kurienes paveras visa Oklenda. Jā, tā ir milzīga. Bet, protams, salīdzinot ar Āzijas megapilsētām, nav jau tik traki. Tā vienkārši ir izpletusies vairāk kā sabūvējusi daudzdzīvokļu mājas, kur viens uz otra var saspiesties daudzi. Apskatām pilsētas botānisko dārzu, kur atvilkt elpu no lielpilsētas steigas, bet šoreiz izlaižam visus muzejus un mākslas galerijas. Tādos esam bijuši gandrīz visās pilsētās.

Pēcpusdienā tiekamies ar manu kolēģi no veselības aprūpes kompānijas. Vāciete atnāk uz mūsu hosteli un tad kopīgi dodamies nosvinēt mūsu pēdējo dienu parkā ar aliņu. Tur Stefānija vairāk pastāsta par savu dzīvi mazā Bavārijas ciemā, kur visi vēl joprojām piekopj stingras reliģiskās tradīcijas. Pat baznīcai katru mēnesi tiek maksāts obligātais nodoklis! Par 30 eiro tā savu saiti ar baznīcu pārrāvusi. Nu ja – pieaugot jau katrs saprot, ko tad no vecākiem paņemt, bet no kā atsacīties. Tomēr Vācijā daudzi mazus bērnus kristī, sevišķi tāpēc, ka vēl joprojām tā darbu atrast vieglāk. Vismaz pirms pieciem gadiem vēl joprojām ticis prasīts, pie kādas reliģijas cilvēks pieder. Meitene krasi mainījusi savu dzīvi. Arī tad, ja dzīvojusi lielā fermā, nu kļuvusi par veģetārieti, sakot, ka tai nav žēl dzīvnieku, bet vienkārši sākusi ēst veselīgāk, atteikusies arī no cukura un saldumiem. Tad pārcēlusies uz Austriju, kur laimīgā kārtā tai kaut kas ar nodokļiem neesot līdz galam sarēķināts, līdz ar to tā izlaidusi baznīcas nodokli, kas arī šajā valstī esot. Tad Stefānija līdz ar medmāsas darbu pievērsusies garīguma ceļam (jāpiemin, ka garīgums un reliģija ir dažādas lietas), un tad devusies uz Austrāliju. Jā, vāciešiem jau pase laba, tāpēc tiem ir iespēja strādāt vairākās pasaules valstīs. Beigās Stefānija nonākusi Jaunzēlandē, bet tāpat krāj līdzekļus, lai pārceltos uz Austrāliju. Kaut kas jau tomēr pievelk tajā uguns un indīgo zvēru pārņemtajā valstī.

Vakars ir jauks, arī mēs baudām pēdējos Jaunzēlandes labumus. Nākamās divas naktis jāpavada lidostā, jo lidojums ir agri un veselas 8 stundas jānīkst Austrālijas lidostā, kur ir pārsēšanās. Bet tā ir tāda laba atelpa, lai varētu vēlreiz atminēties to laiku, kas Jaunzēlandē pavadīts. Nemaz neticas – veseli 11 mēneši! Jā, tā pieredze un iespaidi, kas te gūti, ir neatsverami un šo laiku mēs neiemainītu ne pret ko citu pasaulē. Šo valsti pametīsim tik daudz bagātāki! Jā, arī finansiāli esam krietni atspērušies, pietam, zinām, ka te mūs vienmēr gaidīs!

Daudzreiz Jaunzēlande pat bija pārāk ērta – nez, kā tagad būs atgriezties tajā trakajā Āzijā. Protams, kas gan zina, varbūt mūsu ceļš mūs reiz atvedīs atpakaļ. Bet tagad – tikai uz priekšu!

Dodamies pēdējā pastaigā pa parku un tad jau kāpjam transportā uz lidostu. Esam atraduši daudz lētāku variantu kā tur nokļūt no visiem reklamētajiem. Un tā maksājam 9 dolārus katrs 17 vietā. Dīvaini, ka tas ceļš uz lidostu liekas tāda ierasta lieta. Nemaz nav tās sajūtas, ka nu pametīsim zemi, kur pavadīts tik daudz laika. Arī pati lidošana liekas kā iešana uz vietējo bāriņu – nu nekas neierasts! Bet Vjetnamu jau gribas ātrāk. Atminamies visas tās foršās ēstuves, visu to dzirkstošo Āzijas gaisotni. Tur ir īsta dzīvība!

Lidosta brīnumainā kārtā nav dārgāka kā viss, kas ir ārpus tās, bet mēs te vienkārši esam atbraukuši pārnakšņot, lai sešos rītā kāptu lidmašīnā. Turpmākie plāni ir skaidri līdz martam. Un nu ir arī laiciņš paplānot tālāk. Sākumā nevaram izšķirties starp četrām debess pusēm – pirmā būtu Golfa valstis, kas gan varētu prasīt diezgan daudz līdzekļu. Otrais variants bija Jordānija, Izraēla un Libāna, taču tur ceļojumu brīdinājumi vēsta par vietējo aso nepatiku pret rietumniekiem tieši šobrīd. Jā, Tramps mūsu maršrutu ir nedaudz apgrūtinājis. Pakistāna tomēr ir tāda kā bedre – tur vairāk vai mazāk lētie lidojumi beidzas. No turienes var aizlidot uz Tanzāniju un Keniju, bet aprīlī tajās valstīs lietavas. Nu atliek Centrālā Āzija un citas „stānas”, kur gaisa temperatūra aprīlī būs vien plus 10 grādi. Vēl esam pārdomās. Un tā arī sakām – atā, burvīgā Jaunzēlande!

**

Šo dienu atklājums. Un nu – šis tas par Oklendu! Oklenda ir Jaunzēlandes lielākā pilsēta ar apmēram pusotru miljonu iedzīvotāju. Oklendā ir arī lielākais Polinēzijas iedzīvotāju skaits pasaulē. Oklendas pilsētas centrā ir visaugstākais iedzīvotāju blīvums Jaunzēlandē – 10 000 cilvēku uz kvadrātkilometru. Katru gadu šo pilsētu apskatīt ierodas vairāk nekā 2 miljoni tūristu. Oklenda tiek saukta arī par “Buru pilsētu”. Un nav brīnums – te ir lielākais laivu skaits uz vienu cilvēku pasaulē!

Katru dienu divas universitātes un citas izglītības iestādes, kas atrodas pilsētas centrā, apmeklē vairāk nekā 100 000 studentu. Interesanti, ka Jaunzēlandes lielākās daļas valsts uzņēmumu galvenās mītnes atrodas Oklendā, kamēr valdības departamentu centrālais birojs atrodas valsts galvaspilsētā Velingtonā. Tomēr te jau nav tikai ēkas. Oklenda ir viena no vienīgajām vietām pasaulē, kur lietus meži pastāv ārpus tropiem! Un Oklendas reģionā ir aptuveni 50 vulkāni!

*

Iztērētie līdzekļi: ~163 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17568 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~32847 eiro

Noietie km: ~35 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4399)

Un tā savas pēdējās četras dienas dabā sākam ar īstu pastaigu.

No rīta atstājam savas somas kempingā un dodamies uz prāmi, kas no Paihia pilsētiņas ved pāri uz otru krastu – uz Russell pilsētiņu. Prāmi ierasti tūristi pērk gan turp, gan atpakaļ braucienam, bet ir vēl kāds variants. Tad, kad pārbraukts pāri, var veikt 3 stundu ilgu pārgājienu uz Okiato, Jaunzēlandes pirmo galvaspilsētu, un ņemt atpakaļ prāmi no turienes. Tā sanāk izbraukāt pussalu, kas ar auto sasniedzama vien tad, ja met lielu līkumu. Esam nolēmuši iet garo pastaigu taku, tāpēc biļetes kasēs iegādāties nevaram – vienam virzienam esot jāpērk uz prāmja.

Brauciens ir 15 minūšu ilgs un tiešām jauks. Un jauki, ka beigās neviens arī biļetes nepārbauda, un tā nu ietaupām visus 14 dolārus. Un tad jāatrod tā pastaigu taka. Russell ir maza pilsētele, pārsvarā bagātnieku mājām un kafejnīcām pilna, tāpēc ilgi neuzkavējamies. Drīz atrodam norādes uz taku un sākam garo gājienu cauri biezokņiem, palmu un bambusu audzēm, garām zālēm un mangrūviju audzēm. Redzams, ka apkārt ir sauss un saprotams, kāpēc lietavas visi gaida. Bet arī tagad gājiens ir jauks. Augšup un lejup, un esam krietni noskrējušies, bet tā arī tiekam līdz prāmim atpakaļ.

Nu brauciens ir īsāks un beidzot varam apstāties pēc tām divām ar pusi stundām kāpšanas. Šajā prāmī var braukt arī auto, esam vienīgie gājēji. Un te nu gājējiem jāmaksā tikai dolārs, bet meitenēm atlikuma mūsu banknotēm nav, tāpēc arī te mūs palaiž izbraukt bez maksas. Nu re! Un tad arī gājiens atpakaļ no otrā prāmja piestāšanas vietas līdz mūsu kempingam, kas aizņem vēl divas stundas. Jā, soļu skaitītājs jau saskaitījis vairāk kā 20 km. Atkal augšā un lejā pa kalniem, un beidzot sasniedzam Paihia. Ir skaisti. Šī diena ir dāvājusi mums vienreizējus skatus! Un šodien atkal slēpsimies aiz lielveikala, lai nākamajā dienā uzsāktu ceļu lēnām lejup uz dienvidiem līdz Oklendai.

Nakts atkal ir mierīga, no rīta pabrokastojuši dodamies ārpus Paihia. Ceļš, protams, ir ilgs, jo jākāpj gan kalnos, gan jātiek lejā, un arī stopēšana šoreiz lēnāka – te daudzi atbraukuši atpūsties pilniem auto. Tomēr pēc ilgāka laika apstājas kāds vīrs, kas jau pirms sešiem gadiem uz Jaunzēlandi pārvācies no Austrālijas. Tas saka, ka te tomēr, lai arī sausums – viss ir kaut cik zaļš. Austrālijā, sevišķi rietumos, no kurienes viņš nāk, viss esot izkaltis visu cauru gadu. Interesanti – jaunzēlandieši ierasti pārvācas uz Austrāliju, jo tur jau labākas tās algas.

Vīrs mūs paved vien sešus kilometrus, un nu stāvam ļoti neforšā līkumā, tomēr tagad cilvēki ir arī iejūtīgāki un drīz arī kāds puisis piedāvā mūs aizvizināt tur, kur nepieciešams. Šoreiz tā ir Wangarei – pilsēta stundu brauciena attālumā. Ceļš nav ilgs, iepazīstam jaunieti, kas padzīvojis gan Lielbritānijā, gan turpmākos sešus mēnešus sataisījies strādāt Somijā, kur viņu nosūtījusi firma. Jā, tam daudzi prasot, kāpēc jaunzēlandietis ir Eiropā, kamēr visi eiropieši kā traki uz Jaunzēlandi. Bet esot labi, ka no Apvienotās Karalistes visu Eiropu var lēti apceļot. Vislabāk puisim patikusi Austrumu Eiropa – gan Gruzija, gan Albānija un Rumānija. Grūtāk jau esot tur ar to angļu valodu, bet tomēr nav tie tūristu pūļi, un tas daudz maina. Un, tā kā jaunietis vasaru pavadīs Somijā, tas cer atbraukt arī uz Latviju. Tāpēc apmaināmies kontaktiem – kas zina – varbūt satiksimies Latvijā!

Un tā nokļūstam pilsētas nomalē. Informācijas centrā uzzinām, ka apkārtnē ir daudz pastaigu taku, taču tās prasītu pārāk daudz laika ar mūsu lielo bagāžu uz muguras. Arī uz tuvējām krastmalām brauc tikai minibusiņi par augstu samaksu. Tāpēc izlemjam apstaigāt vien pilsētas centrālo daļu, kas atrodas ap upi, un tad arī stopēt uz bezmaksas kempinga vietu kādā pludmalē. Pilsētiņa tiešām ir tūristiska, kā jau visas austrumu kastā. Tomēr nu ir arī veikali, kur iegādāties kārtējos krājumus. Vēl pēdējās divas dienas un tad jau būsim Oklendā.

Vakarā ar stopiem izbraucam no pilsētas uz 10 km attālumā esošu bezmaksas kempingu. Tur mūs nogādā jauka dāma, kas beigās arī iedod savu telefona numuru – ja nu kas. Pats mazais zāles placis domāts vien divām teltīm, bet te esam pirmie. Atnāk arī vietas uzraugs pārliecināties, vai nesam nemiera cēlāji. Tādi neesam, bet nakts laikā uzrodas pāris skaļākas jauniešu kompānijas. Tie vietējie jau ir daudz nekārtīgāki kā tūristi. Otru telti blakus mums slien divas ārzemnieces, un kopumā viss jauki. Esam izgulējušies un gatavi jaunai dienai.

Atpakaļ atkal braucienu izdodas saņemt ātri. Šoreiz savā auto mūs uzņem vācietis. Un nu pirmo reizi dzirdam, cik gan Jaunzēlandei daudz trūkumu. Jā, visi līdz šim satiktie vācieši bijuši tādi cimperlīgi, un arī šis nevar samierināties, ka Jaunzēlande ir „tik atpalikusi no Eiropas”. Pats vīrs strādā kā ģimenes ārsts, un stāsta, ka te īsti nevienam netiek piešķirts nepieciešamais slimošanas laiks. Tas redz arī daudz nabadzības, vardarbības ģimenē un izvarošanas gadījumu – vairāk kā Vācijā tam jebkad nācies pieredzēt. Protams, tas viss notiek noteiktā sabiedrībā – visbiežāk maoru ģimenēs. Vīrs saka, ka viņam nepatīk tā sabiedrisko transportu sistēma, kuras reāli nav, tāpat kā viss, kas saistīts ar būvniecību – mājas tiek celtas no sērkociņu kārbām, un tad vietējie brīnās, kāpēc ilgāk par 30 gadiem māja neturas. Izolācijas nav, logi vērsti uz nepareizajām debess pusēm, un tie tāpat ir tikai vienā kārtā. Mājā mitrums, rodas pelējums, vietējie slimo ar astmu. Jā, protams, Jaunzēlandē ir savi trūkumi – vietējie jau paši smejas, ka ir atpalikuši no laika. Bet daba ir tas, kas priecē, tāpat kā tā jaunzēlandiešu pozitīvā attieksme.

Tā nu pabrokastojam, par 2 dolāriem atstājam somas informācijas centrā un dodamies 4 stundu pārgājienā uz Vangarei ūdenskritumu. Cauri džungļiem, gar upi un starp lielajiem kauri kokiem nokļūstam pie tūristu iemīļota ūdenskrituma, kas gan diezgan pašvaks sausumā palicis. Bet atkal šī ir viena burvīga pastaiga. Citus pārgājienu ceļus Jaunzēlandē vairs nepaspēsim iziet. Bet pēcpusdienā laiks doties uz krastmalu, vēl vienu soli tuvāk Oklendai.

Gājiens ir ļoti ilgs, jo pilsētas nomalē labo ceļus, tāpēc auto īsti nav kur apstāties. Atkal 7 km ar somām plecos, bet beidzot mūs uzņem kāds pārītis. Tas apstiprina, ka priecājas dzīvot Jaunzēlandē – daba te taču brīnumaina! Vien sākumā tie dzīvojuši Oklendā, bet tur cenas aug, tāpēc visi izvācas no pilsētas uz blakus esošām vietām. Un tad atkal tajās nomalēs kāpj īpašumu cenas.

Nākamais, kas mūs uzņem savā auto ir kāds opis, kas pasniedz sērfošanas nodarbības. Jā, jo tuvāk rietumu krastam, jo vairāk sērfotājus satiekam. Te tāda populāra nodarbe. Rietumu krasts tomēr zināms ar brīnumainām sērfošanas vietām, kamēr austrumos pludmales ir peldētājiem. Mēs gan savu pēdējo dienu vēlamies pavadīt pie sērfotājiem tajā melno silšu pludmalē, kas savu krāsu ieguvusi no vulkāna sprādziena – ja smiltīs ieliekot magnētu, tad tās arī līpot magnētam klāt!

Tad braucam ar jaunu meiteni, un pamanām avāriju. Jā, vienmēr šādos brīžos nodomājam – ja nu tas auto būtu uzņēmis mūs? Ceļā tiešām laimīte mūs pavada! Meitene stāsta, kā Eiropā strādājusi uz jahtām. Jā, tā ir liela naudiņa. Ir vairāki bagātnieki, kam pieder jahtas, un, kad tie brauc pārbraucienos, tie pasūta arī savu apkalpi. Maksāts tiek daudz – ap 10 tūkstošiem eiro mēnesī. Bet arī stundas ir garas un esi jau visu laiku uz ūdens. Kā mūsu jaunā draudzene saka, pāris reizēm interesanta pieredze, bet karjeru no tā veidot viņa nevēlētos, jo tāds dzīvesstils piemērots ir tikai vientuļniekiem – neviens precēts cilvēks ar bērniem uz šādām jahtām nestrādā. Tomēr, ja kam ātri vajag sakrāt, un angļu valoda zināma – uz priekšu! Tā nokļūstam līdz pēdējai lielākajai pilsētiņai, un sākt satumst. Tomēr nepadodamies un ceļmalā smaidīgi izstiepjam īkšķi, un braucējs klāt! Šoreiz kāds vīrs, kas filmām iekārto dabas ainavas, un tagad strādā pie kāda Amazones seriāla tepat Jaunzēlandē. Būšot tāds pats hīts kā Troņu spēles. Tagad varam teikt, ka zinām kādu, kas reāli arī piedalās seriāla tapšanā!

Līkumu līkumiem braucam pa pamestajām ielejām. Jā, rietumu krasts nav tik tūristisks un tik apmeklēts. Mazāk auto, autentiskāka pieredze. Vīrs mūs nogādā pēdējā vietā, kur atrodas veikals, un izvadā pa apkārtni, lai mēs varētu noskatīt arī telts vietu. Vīrs laipni piedāvā arī savu pagalmu, bet, tā kā tas atrodas jau tālāk par pilsētu, nākas atteikt – vēl pusotra diena priekšā, un pārtikas un ūdens rezerves mums tomēr ir nepieciešamas. Taču pamanām – kur mazāk cilvēku, tur vietējie ir daudz atsaucīgāki!

Lielveikalā nopērkam šo to vakariņām un dodamies uz parku, kur beidzot arī nav kempinga aizlieguma zīmju. Sagaidām saulrietu, un tad vien atliek cerēt, ka drīz visi suņu saimnieki arī ies gulēt. Bet tie, protams, ar mums uzsāk sarunu. Un kāda saruna izvēršas pavisam negaidītā piedzīvojumā! Vīrs ar savu lielo suni, kas paņemts no patversmes (te vietējie lielākoties savās mājās uzņem patversmēs atstātus suņukus), ieinteresējas mūsu stāstā, jo pats ir no Lielbritānijas, bet arī, protams, iemīlējis Jaunzēlandi un te palicis. Tas stāsta, ka daudz ceļojis, un saprot, kā ir ar lielajām somām svešā vietā meklēt teltsvietu, un tad uzaicina mūs palikt savā pagalmā, tepat netālu.

Protams, negaidīti – satikt parkā cilvēkus un aicināt tos pie sevis mājās? Bet – kā jau vienmēr esam teikuši – labais pievelk labo – un drīz telti slienam pie jauka namiņa, tiekam cienāti ar alu un beidzot varam ieiet karstā dušā. Arī šis vīrs stāsta, ka Jaunzēlande to piesaistījusi ar tām aktīvās atpūtas iespējām – cilvēki nav tik ļoti orientēti uz nepārtrauktu darbu – tie bauda dzīvi, un te tiešām ir daudz ko baudīt!

Baudām arī savu nakti, kad temperatūras nokrītas diezgan pamatīgi, bet tas ļauj gulēt, lai nākamajā dienā atkal slēptos no saules. Tiekam sagaidīti ar kafiju un brokastu sviestmaizēm, un tad arī laiks atvadīties. Lai arī vīrs brauc tieši uz to pludmali, kur esam plānojuši nokļūt, mēs taču atkal ar to veikalu!

Nu veikalā iegādājamies pārtiku divām dienām, jo zināms, ka sākas nekuriene. Un tad, kā paceļam īkšķi, tā braucējs klāt. Dāma mūs nogādā līdz pēdējam krustojumam, pa ceļam pastāstot, ka tā izbauda dzīvi laukos – audzē zirgus, un bauda to, ko šī zemīte spēj dot. Un tas ir brīnišķīgi!

Un pēdējais vīrs, ar ko braucam, mūs nogādā pašā Muriwai pludmalē pie tām melnajām smiltīm un putnu kolonijām. Sarunas laikā tas atklāj, ka viņam pieder daudz zemes, īsti lauki un vairāki īpašumi, un aicina mūs vakarā palikt pie viņa. Apmaināmies telefona numuriem. Vīrs sola mums atbraukt pakaļ pēc dienas pludmalē un nākamajā dienā aizvizināt uz 60 km attālo Oklendu. Nu vai var būt kas jaukāks? Pēdējās dienas dabā ir neticamas!

Jauka ir šī pludmale, kur apstājamies, un pat stundām vērojam Jaunzēlandes putnu kolonijas un melnās smiltis iestiepjamies horizontā. Jā, te ir brīnišķīgi! Sērfotāji steidz ķert milzīgos viļņus, kamēr daži peldētāji iebrien līdz puscelim, lai vilnis tos vienkārši apskalotu. Glābēji ir pilnā gatavībā, tie salikuši karogus tajā vietā, kur peldēties drīkst. Sarodas arvien vairāk atpūtnieku, un arī mēs baudām savu pēdējo dienu Jaunzēlandes dabā. Arčam gan roku pārkož krabis un man kājā iedzeļ bite, bet viss piederas pie lietas – esam taču dabā!

Pusčetros ierodas Ādams milzīgā džipā, kurā knapi var iekāpt, un braucam iekšā pludmalē! Jā, Jaunzēlandē ir pludmales, pa kurām var braukt visurgājēji, un tādā nu tagad esam! Ir nedaudz baisi, bet drīz līdz ar pašu ūdens malu uzsākam savu ceļu. No aukstuma somas mums tiek sniegti džina kokteiļi ar laimu un gurķi, un nu tik aiziet! Jā, pēdējās dienas tiešām bijušas traki aizraujošas!

Ādams mūs gribējis izmitināt savā fermā, bet tad atklājas, ka no pludmales tajā vairs nokļūt nevar, jo vārti slēgti sausuma dēļ. Tas, lai motociklisti nobraucot no pludmales neizdomā kādā attālā vietā izsmēķi izmest. Tad mūsu draugs arī kārtīgi nolamā maorus – jā, tiem arī valdība pamazām sākot atņemto zemi atdot, un tie tad visapkārt visu noprivatizējuši, bet apsaimniekot nemāk. Un arī citu ceļu vairs neatrast, jo viss pārējais jau pieder iezemiešiem.

Bet, tā kā pa pludmali nobraukts krietns gabals, vīrs beigās nevēlas braukt to pašu ceļu atpakaļ un mest lielo loku pa lielceļu vēlreiz. Tā nu tiekam nogādāti pie kādas saldūdens upītes, un tur arī apstājamies uz divām stundām. Vīrs pastāsta, ka savos 35 gados jau nodibinājis būvniecības kompāniju, lai arī pirms dažiem gadiem vien slaucījis grīdas. Tam nav izglītības, rakstīt un lasīt īsti tas pat nemāk – visus ofisa darbus darot sieva. Tam galvenais bijis iemācīties, kā visu sataisīt un salamāt strādniekus, tad, kad vajag. Un, ja esi labs, ātri var izsisties! Jaunzēlandē būvnieki tiešām vajadzīgi – te jau tā viss notiek nedaudz novecojušā veidā.

Sarunās pavadām ilgāku laiku, un tad jau arī paliekam divatā, lai telti celtu kādos nomaļākos krūmos. Ādams solās desmitos rītā mums ierasties pakaļ, lai aizvestu uz Oklendu. Līdz šim gājis lieliski, un lieliskas noteikti būs arī mūsu pēdējās trīs dienas Jaunzēlandes lielākajā pilsētā!

**

Šo dienu atklājums. Tepat pāri līcim no Paihia ir Russell, kur arī izkāpa pirmie eiropiešu ieceļotāji. Vieta bija pārbagāta augļiem un zivīm, tāpēc drīz tirdzniecības rezultātā tā attīstījās, tomēr ar laiku tā ieguva ļoti sliktu reputāciju kā kopiena bez likumiem, kur nodarbojas ar prostitūciju. Tai pat bija iesauka “Klusā okeāna elles caurums”. Tomēr līdz Waitangi līguma parakstīšanas laikam šī jau kļuva par nozīmīgu ostu vaļu un roņu medībām. Bet nu Russell ir pilna bagāto villām, kafejnīcām un dažām gājēju takām, kas atpūtniekus ieved vēsturē.

Savukārt Okiato jeb vecais Russell ir neliela atpūtas vieta 7 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Russell. Šī bija Jaunzēlandes pirmā nacionālā galvaspilsēta neilgu laiku no 1840. līdz 1841. gadam, pirms valdības mītne tika pārcelta uz Oklendu. Daudzi gan kļūdās, saucot mūsdienu Russell par pirmo Jaunzēlandes galvaspilsētu, tomēr tā nav – abas šīs pilsētiņas vienu laiku tika dēvētas par Russell ostu, kamēr pirmsākumos tās abas dēvēja citādāk – mūsdienu Russell tika saukts ar Kororareka, senais Russell bija Okiato, kas nu jau savu nosaukumu ir atguvis.

Wangarei ir Jaunzēlandes tālākā ziemeļu pilsēta (jo visas pārējās var saukt tikai par pilsētelēm un ciemiem) un tā ir arī Nortlandes reģiona galvaspilsēta, kur dzīvo apmēram 60 tūkstoši. Visapkārt reģionam ir skaistas gājēju takas, taču tās sasniedzamas tad, kad nav smagu somu plecos!

*

Iztērētie līdzekļi: ~62 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17405 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~77 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~32847 eiro)

Noietie km: ~71 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4364)

Nu ko – atā, Koromandelas pussala!

Mostamies un dodamies stopēt. Un pavisam drīz apstājas vāciešu meitene. Tā pametusi darbu, izīrējusi auto, lai viena trīs mēnešos apceļotu Jaunzēlandi. Kāpēc gan ne? Meitene saka, ka te redz pārsteidzoši maz avāriju, kamēr Vācijā katrās 30 minūtēs viena. Iesakām jaunietei vietiņas, ko te apskatīt. Pietam – šodien svētki – Waitangi diena – Jaunzēlandes nacionālā diena, kad tiek pieminēta Waitangi līguma parakstīšana 1840. gada 6. februārī. Tas tiek uzskatīts par Jaunzēlandes dibināšanas dokumentu. Līgumu parakstīja pārstāvji, kas darbojās Lielbritānijas karaļnama vārdā, un sākotnēji apmēram 45 maoru virsaiši. Nākamo septiņu mēnešu laikā līguma kopijas tika izplatītas visā valstī, lai citiem virsaišiem arī dotu iespēju to parakstīt. Parakstīšanas rezultātā tika nodrošināta Lielbritānijas suverenitāte pār Jaunzēlandes salām. Interesanti gan, kā šis līgums tika tulkots. Piemēram, attiecībā uz suverenitāti angļu valodas versijā teikts, ka maori nodod savu “kawanatanga” (suverenitāti) Lielbritānijas valdībai, savukārt maoru versijā tiek minēta varas dalīšana. Tomēr, kura līguma versija ir pareizā? Abas. Tā kā tika parakstītas abas versijas, pieņemot lēmumus, tiek ņemts vērā katrs parakstītais dokuments. Un katrā pilsētiņā esot svinības. Mēs gan apstājamies pavisam drīz – tad, kad redzama lielāka pilsētiņa, jāiet iepirkties, jo mazajos miestos naudiņa iet ātrāk. Protams, no tādām lielām pilsētām arī grūtāk izsoļot ārā – ir karsti un somas smagas, jo ar ēdienu esam nodrošinājušies krietnam laiciņam. Jā, Koromandelas reģionā ir sausums un ziņās saka, ka jātaupa ūdens. Drīz to arī mājsaimniecībām nevarēs iegādāties, jo ūdens vienkārši nav.

Drīz atkal esam ceļā. Šoreiz ar kādu pavisam sirmu dāmu un sunīti. Tā mūs iestūķē savā mazajā, pārbāztajā džipiņā. Tā stāsta, ka pati arī ceļojusi pa Eiropu. Te jau visi tā darot. Bet, protams, tā kā tas nav tāpat kā izbraukt uz veikalu, tiek ņemtas lielāks pauzes – nevis nedēļas ceļojums, bet mēnešu ilgs, kas var pagarināties līdz pat pāris gadiem, kā tas bijis mūsu šoferītei. Dāma mūs aizved daudz tālāk, kā tai nepieciešams. Un saka, lai atceramies, ka ne visi Jaunzēlandē ir tik jauki. Tomēr to esam dzirdējuši vairākas reizes, un tāpat esam saskārušies tikai ar labākajiem ļaudīm.

Un tad jau esam kāda vīra auto. Ilgāk par 10 minūtēm līdz šim pat neesam gaidījuši! Vīrs brauc uz Oklendu. Jā, Jaunzēlandes lielākā pilsēta ir mūsu ceļā, un diemžēl apvedceļu tai vienkārši nav. Tā jau ir uz tās salas šaurākās vietas. Jau bijām paredzējuši, ka būs grūti, bet vīrs mums ļoti izpalīdz.

Lai arī daudzi teikuši, ka Oklenda ir milzīga, tā nebūt nav, ja ņem to pasaules mērogā. Protams, lielceļi, daudzas joslas. Viss sabūvēts un sastrēgumi. Bet, tā kā priekšā garā nedēļas nogale, cilvēki no pilsētas izbrauc. Un tā liekas patukša. Oklenda vietējiem liekas liela, jo puse no tiem 4,5 miljoniem dzīvo tieši te, un iedzīvotāju skaits arvien palielinās, kam pilsēta nav gatava neattīstītās infrastruktūras dēļ. Te visi ieraduši lietot privātos auto, un sabiedriskais transports ir neērts, un neaizved visur. Kad pilsētas pirmie mēri ierosināja metro būvi, visiem tas likās dīvaini, bet nu – nezina kā nu to metro iebīdīt starp visu to, kas te jau sacelts.

Tomēr, lai arī esam Oklendā, te apstāties nedomājam, jo, tā kā lidojums mums ir no šejienes, to atstāsim pēdējām dienām. Vīrs aizved mūs daudz tālāk kā pašam nepieciešams. Tas mums parāda pilsētas centrālo daļu un nogādā līdz kādai uzbrauktuvei uz kārtējo lielceļu. Jā, liekas neiespējami stopēt pilsētas centrā. Bet ko tad lai pasāk? Nesanāks, ņemsim busu uz nākamo pilsētu. Bet mēģināts nav zaudēts.

Un mums tā veiksme tiešām smaida. Vietā, kur reāli nav iespējams apstāties, apstājas divi auto reizē! Pirmajā sēž divi jaunieši un piedāvā mums braucienu uz pilsētas ziemeļiem, otrajā auto ir kāds vīrs, kas izsaucas – nekad nav nācies cīnīties par sotpētājiem! Un tad vīrs saka, ka var mūs nogādāt vēl tālāk, tāpēc izšķiramies par pēdējo. Jā, un tas pēdējais variants šoreiz pavisam dīvains. Arī tas apliecina – jo interesantāka vieta, kur stopē, jo interesantāks šoferis apstāsies. Un tā arī ir. Vīrietis no ASV stāsta, kā pats pirms dienas stopējis, bet nu jau brauc auto, kuru nostopējis. Kā? Izrādās, meitene, kas šo uzņēmusi šajā auto, pati tagad atpūšas 4 dienu ilgā festivālā, un uz laiku tā vīram aizdevusi auto pabrauktā apkārt pa Oklendu. Nu tur jābūt savai daļai uzticības. Vīrs ir tiešām interesants un ekscentrisks. Tas arī atpakaļgaitā nobrauc pa uzbrauktuvi, kamēr citi tam taurē. Vīrs stāsta mums neparastus stāstus un par visu varīti mēģina mūs pierunāt pievienoties tam jogas festivālā. Kam gan esot vajadzīgs pūlēties sasniegt tos salas ziemeļus, kas esot tikai punkts kartē, ja jau viss, kas vajadzīgs ir pieredze un brīnišķīgi cilvēki apkārt? Un tos varot atrast hipiju pilnā festivālā, uz kuru mēs tomēr atsakāmies iet, sakot, ka veidosim paši savus mirkļus un pieredzi. Ar vīru tiešām ceļš ir dīvainākais, kāds mums līdz šim bijis, bet drīz atkal esam pavisam neērtā vietā un atkal nopūšamies – Oklenda ir sarežģīta.

Bet atkal nopūšamies velti, jo, kā esam ārā no auto, mūs uzņem cits. Šoreiz dāma no Īrijas mūs aizvizina uz pilsētas ziemeļiem un vēl nedaudz ārpus tās. Tā pastāsta, ka Jaunzēlande tai tiešām iepatikusies un te viņa sastapusi arī savu britu vīru. Jā, te patiešām ir daudz eiropiešu. Dāma mums iesaka vietiņas, kur doties pēdējā reģionā, ko esam plānojuši apmeklēt, un izlaiž uz kādas sarežģītas nobrauktuves, paskaidrojot, ka lielceļš būs vien turpmākās 5 minūtes, un tad jau atkal varēs normāli stopēt.

Un atkal esam tādā neērtā vietā, bet negaidām ilgāk par 15 minūtēm, kad piestāj kāds vīrs. Tad, kad paši nemaz nestopējam. Tas dzimis Īrijā, dzīvo Francijā, bet nu strādā Jaunzēlandē, un kārto dokumentus savai ģimenei, lai visi varētu pārcelties šeit. Tas saka, ka būtu priecīgs, ja jau pirms 10 gadiem būtu atklājis šo burvīgo zemi. Viņam te patīk gan cilvēki, gan laikapstākļi, lai gan Ziemeļu salā esot nedaudz par karstu. Īrijā savukārt visu laiku līstot, tāpēc arī bāri ir uz katra stūra – nu tā, lai uzlabotu to drūmo garastāvokli. Un to foršo bāru vīram pietrūkstot. Bet Jaunzēlande tiešām ir jauka. Tam nekad neesot bijuši tik labi darba apstākļi, nekad – tik labi kolēģi un padotie. Protams, ir jomas, kur Jaunzēlande atpaliek – īpaši būvniecības jomā, bet ir lietas, kas te ir daudz labākas un efektīvākas, kā, piemēram, banku norēķini.

Interesantās sarunās pavadām veselas 3 stundas, traucoties cauri Salu līča reģionam, kas vienmēr skaistumā salīdzināts ar Koromandelu. Te gan viss nav tik attīstīts, pat telefonam zona knapa. Esam plānojuši nokļūt pašas Ziemeļu salas ziemeļos uz Cape Reinga, bet vīrs līdz turienei nebrauc. Tas mūs izlaiž Kerikeri pilsētiņā, ko bijām ieplānojuši apskatīt, dodoties atpakaļ uz Oklendu, bet tagad jau arī derēs!

Atvadāmies no burvīgā ceļabiedra, kas saka, ka parasti ir ļoti kautrīgs, un šoreiz tā pēkšņi izdomājis mūs uzņemt.  Kā ierasts ejam parkā ieturēt pusdienas, kas ir arī mūsu vakariņas. Protams, uzreiz uzrodas kāds, kas piedāvā vietiņu, kur palikt par maksu, bet, tā kā viena diena kempingā pavadīta, nākamās trīs paredzētas tīri dabai. Lai arī līdzi sapirkta pārtika tai ziemeļu nekurienei, esam civilizācijā, un nu viss jānēsā līdzi. Labi gan, ka šajā galā vairs nav saliktas tik daudz aizlieguma zīmes palikšanai ar teltīm. Atrodam nomaļāko taku, kur palikt, kamēr vietējie piekodina – tikai jāsavāc atkritumi aiz sevis!

Esam pie upes, ik pa laikam skan sirēnas. Bet jau zinām, ka jāuzmanās tikai no tām, kas ir nepārtrauktā tonī, pārējās liecina par avāriju. Bet nakts kopumā ir jauka. Mūs neviens netraucē, un izguļamies kārtīgi. Vien no rīta teltī atklājam septiņus odus, kas arī labi pastrādājuši. Jā, protams, arī pati telts atkal ir uz nelielas sabrukšanas robežas, bet ilgi tai vairs mums nebūs jākalpo – drīz lētā Āzija!

Sešos ceļamies un sākam pastaigu. Jā, esam upes otrā krastā, un lai nokļūtu vajadzīgajā, jāsoļo kādi četri kilometri nu tad vēl seši atpakaļ pa pareizo upes krastu uz ūdenskritumiem. Bet vismaz rīts ir jauks, nav daudz tūristu. Vien vietējie brīnās, kā mēs ar tām somām visu gabalu varam nostaigāt. Pirms pastaigu takām jātīra un jādezinficē apavi speciālās vietās, lai nepārnēsātu slimības no koka uz koku. Te ziemeļos aug īpašie kauri koki, un tiem tagad atklāta slimība, kas simtgadīgo augu iznīcina. Un šī slimība tiek pārnēsāta ar tiem pašiem gājējiem, kas, uzkāpuši uz slimā koka, to atnes veselajam. Tāpēc te bieži uztaisītas apavu dezinfekcijas vietas.

Pastaiga ir jauka – te tāda džungļu sajūta. Ik pa laiciņam upe veļas lejā pa lielākām un mazākām nogāzēm, veidojot skaistus ūdenskritumus. Protams, tad, kad līst lietus, tie noteikti ir iespaidīgāki, bet arī šodien te ir brīnumskaisti. Apkārt skaļi dzied cikādes, un mēs baudām dabu. Ātri esam nokļuvuši Kerikeri, nemaz to neplānodami!

Tepat atrodas arī vecākais nams Jaunzēlandē, un arī senākais dārzs, kas kopts paaudžu paaudzēs. Šī ir vieta, kur eiropieši sāka runāties ar maoriem un vienoties par kopīgu līdzāspastāvēšanu. Tāpēc uzsvērts, ka Kerikeri ir nozīmīga vieta visiem, kas Jaunzēlandi sauc par mājām. Sākumā gan, protams, tie bez konfliktiem neiztika. Eiropiešu ievestās govis maoriem bieži izbradāja labību un tad nācās tiem atlīdzināt ar pašu audzēto. Bet nu tas viss nonācis līdz tam, ka maori un iebraucēji dzīvo plecu pie pleca. Šeit, ziemeļos, protams, tas redzams daudz vairāk.

Pēcpusdienā pēc garajām pastaigām atgriežamies informācijas centrā, kas nu ir vaļā, lai noskaidrotu, ko vēl te apskatīt, un atkal varētu nopublicēt šo dienasgrāmatu. Un tā nu izplānojam savus tālākos ceļus, pusdienojam parkā, un tad ejam veikalā iepirkt visu, kas noderētu tālākajam ceļam uz ziemeļiem, kur telefonam nav ne zonas, ne ciemos veikalu.

Ejam ārā no pilsētiņas, tad stopējam, un drīz arī apstājas kāda meitene. Tā ir maoru meitene ar pusotru gadu vecu bērniņu auto. Viņa mums jautā, vai mums nav bailes stopēt, uz ko atbildam, ka īsti gan nav. Patiesībā, arī šoferiem jāuzmanās, jo nu uz ceļiem visādi sastopami. Meitene apstiprina – nesen viens no Kerikeri lidostas paņēmis divus jauniešus, kas šo piekāvuši un atņēmuši auto. Bet vai prātīgi? Nu ne taču – esam jau uz salas! Aizbēgt nekur nevar! Arī ar telti meitenei bailes palikt, jo pirms pāris dienām pludmalē kāda tantiņa sabraukta – redz, tā telti uzslējusi pakalnītē, kur automašīnai kaut kas noticis ar bremzēm, un tā auto pārripojis tai pāri. Meitene stāsta arī to, ka daudzus gadus dzīvojusi Austrālijā, jo vecāki to ar brāli tur aizveduši, lai aizbēgtu no Jaunzēlandes. Un nu tā saprotot, kāpēc. Redz, te visi ļoti daudz dzer un pat pusaudžu bērni daudz vairāk zina par narkotikām kā par matemātiskas aprēķiniem. Jā, tas ir nedaudz skumji, bet meitene atgriezusies, lai vairāk iepazītu savu ģimeni. Maoru kultūrā ģimene kā nekā ir ļoti plaša – visi radagabali turas kopā.

Ar šādiem stātiem nokļūstam uz lielā ceļa. Šodien esam ieplānojuši pieveikt trešo daļu ceļa uz Reingas ragu, lai apstātos vienā no retajiem bezmaksas kempingiem. Stāvam uz ceļa un drīz arī piebrauc kāds mazītiņš džipiņš. Iekšā tam maoru vīrietis saka, ka būs jāsaspiežas. Protams, saspiežamies, jo esam pavisam ietilpīgi tad, kad vajag braucienu. Un šis vīrs ir patiešām interesants. Maoru vīrietis mums pastāsta tik daudz par to, kā radušies visi vārdi maoru valodā, un nu beidzot saprotam, kā tad tie cēlušies. Vīrs brauciena beigās piešķir mums pat maoru karogu, kas ir melnā un sarkanā krāsā, ko pārkrusto balts virpulis. Melnā krāsa simbolizējot visa sākumu – pirms radīšanas laika, kad nebija nekā, tika tīra enerģija. Blatā krāsa ir tas „lielais sprādziens” kā to izskaidro zinātnē, savukārt sarkanais ir zeme, cilvēks, dzīvā radība, par ko mums katram jāuzņemas atbildība. Brauciens tiešām ir īpašs, un ar to arī noslēdzam šo dienu..

Esam bezmaksas kempingā. Protams, te atrodas arī dīvainīši. Daži, liekas, speciāli te iebrauc ar auto, lai pamestu pāris „saulītes” un sabiedētu teltīs gulošos. Mēs gan aizejam tālāk, nost no visām acīm, un uzceļam telti, kamēr mūs nost kož mazās smilšu mušiņas. Un tad pamanām, ka tie, kas piemēslo apkārtni, ir paši vietējie – maoru meitenes izmet savas tukšās alus pudeles tepat zālē, un vēl nozog pēdējo tualetes papīru no ārā tualetēm. Nu ja – bet vainīgs iebraucējs.

Bet tomēr esam izgulējušies. Un tā tikai deviņos sākam stopēt. Vieta ir ļoti neērta, lai apstātos, tomēr atkal negaidām ilgāk par 20 minūtēm, kad mūs mašīnā uzņem pārītis. Maoru vīrietis un eiropiešu sieviete saka, ka tagad apciemo radiniekus, lai arī jau 35 gadus dzīvo Austrālijā – tur tomēr lielāka alga un zemākas dzīvošanas izmaksas. Jā, pagaidām arī mēs esam sapratuši, ka Austrālija ir viena no labākajām dzīvesvietām visām pasaulē. Laikam tas tāpēc, ka kaut kā jau jākompensē tie indīgie zvēri. Protams, Jaunzēlande tomēr abiem tiem ir sirsniņā, un tie priecājas, ka mums ir tikai labākie iespaidi par viņu dzimteni.

Nu atkal stopējam. Ārā plus 30, bet tomēr nedaudz smidzina. Un par to vietēji priecājas. Protams, šajā krastā arī tās smilšu mušas ēd nost, esam pumpās no vienas vietas! Tomēr drīz mūs uzņem kāds opaps, piedāvādams pavizināt pāris kilometrus. Tas saka, ka zina gan Rīgu, gan Lāčplēša alu, kas esot tik labs, ka varot salīdzināt pat ar čehu aliņiem. Jā, onkulis no Anglijas pārcēlies uz Jaunzēlandi, un ļoti priecājas par savu lēmumu.

Bet izlaiž onkulis mūs īstā nekurienē. Tomēr drīz arī kāds balts džips, kas mums jau pabraucis garām, apmet līkumu un atgriežas. Tur iekšā divi jaunieši saka, ka tomēr izdomājuši mūs paņemt. Un izrādās – ungāri! Hehē, tā kā esmu praksē bijusi Ungārijā, un pēcāk abi kopā esam apmeklējuši šo burvīgo valsti vismaz 3 reizes, mums ir gan ko pastāstīt, gan vietējie vārdiņi prātā, ar ko abus puišus pārsteigt. Protams, tie ļoti priecīgi mūs uzņemt savā auto.

No sākuma puiši saka, ka pavizinās mūs 40 km, bet pēc tiem piedāvā nobraukt visu ceļu, ja vien piekritīsim apstāties viņu iecerētajās vietiņās. Kāpēc gan ne? Izrādās, jaunieši atbraukuši atpūsties Jaunzēlandē tikai uz 10 dienām, tie abi ir savos 30, sevis meklējumos. Katrs no tiem stāsta mums savu interesanto dzīves gājumu. Šoferītis savā dzīvē bildinājis jau divas meitenes, bet līdz kāzām tā arī nav nonācis. Tas sapratis, ka – ja ir jautājumi, tad atbildes atradīsies, un tās meklējis Himalaju kalnos. Tur puisis nodzīvojis vairāk kā mēnesi, palīdzot vietējai sabiedrībai, bet tajā pašā laikā mācoties par dzīvi. Un, protams, kas spēris tādu soli pasaulē, tam ir pilnīgi citāda uztvere par šo dzīvi kā tādu. Otrs puisis izšķīries no meitenes, savā darbā ar informācijas komunikāciju tehnoloģijām Budapeštā sācis izdegt. Pārdevis savus īpašumus, un aizbraucis pie drauga uz Vjetnamu, lai dzīvotu mazā ciemā kalnos. Un arī tas sapratis, ka dzīve nav tāda, par kādu visi runājuši līdz šim. Tas ir kas daudz vairāk, bet to var saprast tikai radikāli mainot savu ikdienu.

Abi puiši ir sajūsmā par Jaunzēlandi, la arī bijuši te tikai divas dienas. Tie saka, ka nesaprot, kā vietējie te var būt tik draudzīgi, kā visa infrastruktūra var būt tik attīstīta un tajā pašā laikā tik daudz dabas, un bez maksas! Viss dāvā tik neaizmirstamu pieredzi kopumā, pat īsā laika posmā. Jā, šī pasaules daļa ir pavisam citāda. Un mēs tiešām priecājamies par saviem ceļabiedriem, ar ko ir tik interesanti aprunāties. Ne bieži nākas sastapties ar tādiem viedokļiem un tādu pasaules redzējumu!

Ar puišiem nokļūstam gan skaistā pludmalē, gan arī pašā Reingas ragā. Tas nav pats Jaunzēlandes ziemeļu punkts, bet esam soli no tā. Un skati te ir pasakaini. Jā, un kompānija arī. Kas to būtu domājis? Mēs tiešām esam ļoti laimīgi. Un tiešām pozitīvais pievelk pozitīvo – līdz šim satiktie ir radījuši mums tikai labākos iespaidus!

Puiši aicina mūs somas atstāt auto, izstaigājam pāris takas kopā, vērojot viļņus, kas sitas kopā – kā nekā te kopā sanāk Tasmana jūra un Klusais okeāns! Tad ungāri mūs aicina pievienoties arī atpakaļceļā, jo turp jau tāpat ved tikai šis vienīgais ceļš. Un tā ar puišiem izbraucam arī „90 jūdžu pludmali”, kur ar auto atļauts vizināties arī pa pašām smiltīm! Un ne tikai auto te redzami, bet arī mazā lidmašīna! Jā, diena ir tiešām pārsteidzoša! Beigās, par šo 6 stundu pieredzi puišiem nopērkam pudeli tradicionālā Jaunzēlandes vīna. Tie, tāpat kā mēs, ir priecīgi par šo burvīgo dienu. Tiekam nogādāti atpakaļ tajā pašā bezmaksas kempingā un atvadāmies. Kas zina, varbūt vēl kādu reizi mūsu ceļi krustosies!

Naktī atkal mūs ēd nost mazās smilšu mušiņas, bet vismaz te telti celt ir atļauts, tāpēc varam pagulēt ilgāk. Nu ko – tad jau laiks doties atpakaļ uz civilizāciju! No rīta grūti atrast vietu, kur auto varētu apstāties šaurajās ceļmalās. Un šoreiz arī gaidām divas stundas, līdz beidzot kādam izdodas piestāt knapajā ceļmalā. Onkulis ir no Lielbritānijas, bet jau gadu desmitus dzīvo Jaunzēlandē, un saka, ka, ceļojot atpakaļ pie radiem uz Eiropu, tas arvien saprot, cik ļoti tam laimējies ar šo dzīvesvietu. Padalāmies savā stāstā, un opis iesaka apmeklēt pāris skaistas vietas. Jā, Jaunzēlandē tādu ir daudz, vien mums bez auto ne visas ir viegli sasniedzamas. Arī ar telti nav tik viegli kā gribētos.

Tomēr nu tiekam aizvizināti pat tālāk, kā mūsu draugam nepieciešams, un atvadāmies, sniedzot onkulim divas koka sirsniņas – tā kā Latvijas karoga lentītes mums palikušas pavisam maz, šoferīšiem dalām ko citu, kas ir mazs, bet paliktu par jauku piemiņu.

Šodien ar stopēšanu tik raiti neiet, bet tomēr arī nākamajā vietā pēc ilgāka laiciņa apstājas auto ar diviem maoru vīriem iekšā. Jā, lai arī daudzi mums te likušies nedaudz aizdomīgi, galu galā vienmēr atklājas cilvēku jaukā daba. Un arī šie, liela paskata vīri ar smaidu saka, ka brauc līdz pašai Oklendai, bet mūs izlaiž pagriezienā uz krastmalu. Mums vēl paris dienas laika pirms lielās pilsētas. Ceļmalās arvien redzams daudz nobrauktu zvēru – tie lielākoties ir oposumi, par kuriem vietējiem nebūt nav prieks – kā mūsu vīri saka – ja tādu redzi, tu pat mērķē un tad brauc virsū! Jā, tie 80 miljoni oposumi Jaunzēlandē traucē vietējiem putniem. Jaunzēlande jau ir putnu valsts, kur visi pārējie zvēri tika ievesti un tā nu tie savairojušies.

Pēdējo ceļa gabaliņu mūs novizina lielais treileris. Jā, ar šādiem te ceļot ir populāri. Pāris no Velingtonas apceļo skaisto austrumu krastu un aizvizina mūs līdz Paihia, mūsu šīsdienas galapunktam. Ceļā pagājušas gandrīz piecas stundas, lai gan gabals nav bijis tik liels. Arī saulīte mūs kārtīgi apdedzinājusi – nu, gribot negribot, jāstaigā garām piedurknēm, kas ir vienīgais glābiņš. Paihia ir tūrisma pērle, jo no šīs vietas iespējams apbraukāt tās skaistās salas, kas tepat paveras skatam, bet līdz ar to viss arī dārgāks. Mēs jau trīs naktis esam pavadījuši tādās neparastās vietās, bet arī ceturto jāguļ būs vienkārši – kaut kur. Kempingu ņemam nevis tāpēc, lai tikai tur nomestu somas, bet lai to izmantotu visu dienu – nomazgātos, sakārtotu somas un domas, un kārtīgi saplānotu tālāko ceļu. Bet tas paliek rītdienai.

Jauki, ka informācijas centrā mums atļauj nomest somas – paņemam karti, un apstaigājam nelielo pilsētiņu. Te ir arī prāmis uz vairākām pārgājienu takām, ko esam izlēmuši izmantot pēc mūsu dienas atpūtas. Ir skaista krastmala, kur beidzot ūdens ir arī ļoti silts. Vairākās klintīs ierīkotas skatpunktu vietas, no kurienes pārredzams viss līcis. Izstaigājam daudz, un saprotam, ka atkal atklāta ļoti skaista vieta. Bet kur tādā skaistā vietā gulēt?

Kā ierasts, ejam ārā no pilsētiņas, bet visur jau tās zīmes, ka telti celt nedrīkst. Mums palaimējas ar kādu placīti aiz attālākā lielveikala – pieslejam telti tuvu kādai koka sētai, cerot, ka nu te tiešām mūs neviens neatradīs. Un tā arī ir – neviens mūs netraucē, arī odi un smilšu mušas beidzot mūs liek mierā šīs nakts zemajās temperatūrās.

Nākamajā dienā dodamies uz lētāko kempinga vietu. Esam ieradušies ļoti agri, līdz pieņemšana astoņos atveras, esam paspējuši jau pabrokastot tepat pieejamajā virtuvē. Tad gan atklājas, ka kempingā var ierasties tikai no vieniem dienā, bet, tā kā te strādājošā meitene ir no Kazahstānas un runā krieviski, par visu iespējams vienoties.

Un tā nu ceļam telti un beidzot atpūšamies. Atkal nobraukts krietns gabaliņš, atkal redzēts neticami daudz. Priekšā pēdējās četras naktis teltī un tad jau lielā Oklenda. Esam sazinājušies ar latviešu ģimeni – tie savas pēdējās dienas taisa lielu loku līdz ziemeļu salas dienvidiem, tāpēc tomēr netiksimies. Bet uz Latviju jau visi agri vai vēlu aizbrauksim, tāpēc sarunājam tikties tur. Jaunzēlande ir īpaša, un kas zina – varbūt šī nebūs mūsu pēdējā reize šajā zemē!

**

Šo dienu atklājums. Kerikeri dažreiz tiek dēvēta par Tautas šūpuli, jo šeit bija pirmās pastāvīgās delegācijas apmešanās valstī, un te ir arī dažas no vēsturiskākajām ēkām Jaunzēlandē. Pilsētiņu dibināja Jaunzēlandes pirmie misionāri. Kerikeri bija pirmā vieta Jaunzēlandē, kur tika stādīti vīnogulāji un avokado. Pats nosaukums Kerikeri tiek tulkots kā “rakt rakt” vai “turpināt rakt”. Tas nācis no maoru dārziem šajā apgabalā.

Reinga rags ir Aupouri pussalas ziemeļrietumu gals. Maori uzskata, ka šī ir vieta, kur mirušo gari nonāk pazemē. Reinga rags ir provizoriskā UNESCO sarakstā, un gaida Pasaules mantojuma vietas statusu. Bet tāpat jau tagad tas ir iecienīts tūrisma apskates objekts, ko gadā apmeklē vairāk nekā 120 000 cilvēku, kamēr sezonā dienas laikā te ierodas ap 1300 automašīnām. Reinga rags parasti tiek uzskatīts par atdalīšanas zonu starp Tasmana jūru rietumos un Kluso okeānu austrumos. No bākas ir iespējams vērot paisuma un bēguma sacīkstes, jo abas ūdens masas te saduras, veidojot lielus viļņus. Reinga rags gan bieži kļūdaini tiek uzskatīts par ziemeļu salas pašu ziemeļu punktu, tomēr Survilas klintis, kas atrodas 30 km uz austrumiem no Reinga zemesraga, ir 3 km tālāk uz ziemeļiem. Reinga bāka ir populārākā, kas šajā apkaimē apmeklēta. Tā tika uzcelta 1941. gadā un pirmo reizi tika iedegta tā gada maijā.

Paihia ir vieta ar aizraujošu pagātni kā mūsdienu Jaunzēlandes sākuma punkts. Te ieradās pirmie kolonisti un dzima nācija ar pašu Waitangi līgumu. Paihijas Eiropas vēsture aizsākās 1769. gadā, kad kapteinis Džeimss Kuks iebrauca šajā ostā un nosauca to par Salu līci. Savukārt 1840. gadā tuvējā Waitangi tika parakstīts svarīgais Waitangi līgums.

*

Iztērētie līdzekļi: ~123 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17343 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~497 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~32770 eiro)

Noietie km: ~56 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4293)

Un tā pametam Hamiltonu.

Ceturto lielāko Jaunzēlandes pilsētu, un lielāko iekšzemes pilsētu, lai dotos uz Koromandelu – reģionu, kas tiek saukts par vienu no skaistākajiem Ziemeļu salā. Sākumā izbraucam 30 km ārpus Hamiltonas uz Morrisonvlle. Autobusa biļetes maksā par eiro dārgāk kā izbraucot vien uz pilsētas robežām, tāpēc atļaujamies nedaudz dārgāku soli. Un tā atklājam mazo Ventspili – katrā Morrisonvlle ciema krustojumā pa četrām izkrāsotām govju figūrām! Izrādās, te liela piena un gaļas industrija, tāpēc lopiņi visur salikti.

Sākam iet ārpus pilsētiņas, un turpat apstājas kāds puisis. Mums viņš šķiet aizdomīgs – dīvaini runā, notetovējies no galvas līdz kājām, brauc galīgi noplīsušā auto, bet piedāvā mūs aizvizināt uz nākamo pilsētiņu. Braucienam gan piekrītam lai arī Arča saka, ka jāuzmanās, lai tas ar mūsu somām neaizbrauc, tāpēc aši, pēc somu ielikšanas bagāžniekā, sēžamies auto. Puisis apstiprina, ka bijis saistīts ar likuma pārkāpšanu, iesaistījies bandās, bet tad saticis savu draudzeni, kas tā dzīvi un domāšanu pārveidojusi. Tagad 28 gadu vecumā puisim ir četri bērni, kas viņam esot likuši radīt labāku piemēru. Un tas mūs priecē.

Puisis mūs nogādā uz pilsētiņas robežas un saka, ka noteikti tālāk tiksim. Un, tas nav paspējis aizbraukt, kad apstājas jau nākamais auto. Iekšā interesanta dāma, kas dzīvojusi gan Brunejā, gan Samoa, kopā ar vīru, kas ir skolotājs, izaudzinājusi četrus bērnus. Un, lai arī plānojām nokļūt līdz nākamajai pilsētiņai, tā brauc vien 40 km no mūsu paredzētā galamērķa. Uhh, cik veiksmīgi! Un tā nākamās stundas pavadām kopā ar sievieti, dalīdamies ceļojumu iespaidos. Tā saka, ka Jaunzēlande gan esot skaistākā no visām vietām, kur tā bijusi, tāpēc tā jūtas ļoti pateicīga. Bet šī vasara gan esot bijusi īpaši sausa – lopiem nav zāles, ko gremot, un sausums kļūst par arvien lielāku problēmu, kamēr Dienvidu sala pludo. Jā, laikapstākļi paliek neparedzami, bet tas taču ar katru gadu tikai pasliktināsies!

Sieviete mūs izvadā arī pa citām vietām, parādot pārgājienu takas, bet tās jau bez auto grūti sasniedzamas, tāpēc turamies pie iecerētā. Un, lai arī domājam, ka šis būs mūsu pēdējais brauciens, tomēr pievaram arī atlikušos 40 km, ar kādu citu tanti nokļūstot pašā Karstā Ūdens pludmalē! Tā saka, ka parasti viena stopētājus neuzņem, bet tās intuīcija teikusi tai priekšā, ka esam „labie”. Un tā nu nokļūstam tūristu topa galamērķī. Pludmalē, zem kuras atrodas karstie avoti, kas radušies pirms 5-9 miljoniem gadu te esoša vulkāna aktivitātes laikā. Tagad, izrokot pludmales smiltīs bedres, tās piepildās ar karstu ūdeni, un tad var izveidot pats savu mazo SPA turpat pie atklātā okeāna.

Krastmala ir burvīga. Nedaudz smieklīgi vērot tos ļaudis ar izīrētajām lāpstām, kas steidz rakties smiltīs, lai dibengalu iemērktu tajā dedzinošajā ūdenī. Bet mēs arī to esam paredzējuši darīt. Vien no rīta, kad nav tie simti cilvēku. Tomēr viena lieta gan – te ar teltīm palikt nav atļauts, un, kā jau tūristiskā vietā, ir arī pārbaudes. Ko darīt? Nebūs jau pirmā nakts uz soliņa.

Atrodam to nomaļāko soliņu un tur arī guļam, izliekušies septiņos līkumos, odu sakosti un nedaudz sasaluši. Bet tās debesis! Tad mēnesim pāri skrien neticami zeltaini mākoņi, tad mirdz tūkstošiem zvaigžņu, un tad atkal saullēkts iekrāso visu pamali rozā un oranžajos toņos. Ir burvīgi. Protams, naktī apkārt braukā patruļas un spīdina ar lukturiem, bet liekas – ja būtu cēluši telti, mūs neatrastu. Tomēr sodi ir lieli, ar 250 dolāriem šoreiz neriskējam.

Sešos no rīta pludmalē nemaz neesam pirmie – tur jau kāds rokas, lai dabūtu to karsto ūdeni. Arī Arča ķeras pie darba, un drīz sēžam savā mazajā vannītē. Ap astoņiem gan sanāk daudzi, un pēc tam arī mēs dodamies prom. Soļojam gar krastmalu, lai nokļūtu uz lielā ceļa. Brokastīs sataisām jau nopirktās maizītes un izkusušo sieru, un esam uz ceļa.

Šoreiz gan jāiet lieli gabali, un tad arī sasniedzam krustojumu, kur mūs mašīnā uzņem kāds pārītis, lai nogādātu uz nākamo skaisto vietiņu Koromandelas reģionā. Un tie ir somi! Arī tie pārsteigti paņemt kaimiņus. Somi, redz, esot pasaules apceļošanas tūrē, tie īrē auto. Mēs tiem iesakām pāris vietiņas Dienvidu salā, un drīz arī atvadāmies. Te nu sākas lielākais pārbaudījums. Pusotras stundas pārgājiens uz Katedrāles alu jeb klinšu alu krastmalā, kas ieskauta baltu smilšu pludmalēm. Jā, tūristu ir milzumdaudz, un tie brīnās, ka mēs ar visām somām. Sanāk īsts treniņš šajā 31 grāda karstumā, bet pa kalniem un lejām arī sasniedzam to brīnumu. Pārsteidzoši dzidrs ūdens un tās klintis apkārt, kas pacēlušās dažnedažādākajās formās. Brīnumskaisti! Ielecam ūdenī ar visām drēbēm. Ja sākumā liekas auksti, tad beigās tas patīkami atdzesējis.

Un tad jau atliek vien doties atpakaļ. Šodien gan saņemam ziņu arī no Arča bosa. Kā jau bijām nedaudz sabijušies – arī tas atceļ savu piedāvājumu palikt viņa pludmales mājā, ko pieskata viņa vecāki, jo tie kaut kur aizbraukuši. Nezinām, vai te tāda lieta – visu jauki piedāvāt, bet tad atteikt – ir pieņemta, tomēr nu saprotam, drīzumā jau tas kempings tāpat būs jāņem.

Tā nu šodien jātiek vismaz uz kādu lielāku pilsētu, kur veiklā ūdeni var iegādāties arī par saprotamām naudiņām. Mums izdodas noķert kādu jauku meiteni, kas mūs gabaliņu pavizina, un tad vēl vienu, kas aizved mūs līdz lielākajai pilsētiņai reģiona ziemeļos. Arī abas meitenes šausminās – te īsts sausums, bet dienvidi applūduši.

Bet nu arī apstājamies bibliotēkā, lai ātri pabeigtu rakstu darbiņus un saplānotu tālāko ceļu. Pagaidām uz priekšu iet neticami raiti. Un arī laiks mūs lutina. Bet vienu dienu gribam arī patiešām atpūsties, un tam tad jāatrod kāds pieejams kempings.

Pēdējais lielveikals, un atkal ceļā. Šoreiz arī esam nodrošinājušies ar ļoti daudz ūdens, jo ne visos mazajos miestos tas ir pieejams. Somas ir smagas, bet ko padarīt. Stopējam. Daudzi brauc garām, bet protams, drīz kāds arī apstājas. Stopēšana pagaidām Jaunzēlandē ir vienkārša. Vien tās smagās somas, kur lielākoties ir ūdens un pārtika, jo ne visur ir veikali. Kā daudziem, arī šim puisim mūs palicis žēl šajos plus 32 grādos. Tas mūs nogādā uz pilsētiņas robežu, kur drīz jau noķeram kādu eiropiešu pārīti – tie septiņus gadus nodzīvojuši Austrālijā, bet nu jau mēnesi ir Jaunzēlandē un plāno te palikt. Protams, katrā no šīm valstīm ir savu plusi un savi mīnusi, bet abas ir tiešām burvīgas vietas gan dzīvošanai, gan ceļošanai. Te vairāk runājam par vīzām. Protams, latviešiem tās nav tik vienkārši iegūt kā vāciešiem un britiem, bet pagaidām nevienā vietā, kur esam uz vīzu pieteikušies, neesam atraidīti. Jāpiemin gan, ka pašā Latvijā tās ir dārgāk taisīt kā citur.

Tālāk mūs ved kāds vecs vīriņš, kas jau iepriekš esot mūs redzējis stopējam. Jā, te arī nemaz nav daudz stopētāju. Biežāk tādus redzējām Dienvidu salā. Šis onkulis pastāsta, kā tam izgājis Austrālijā, kad tam iekodis indīgais Sidnejas piltuvjtīkla zirneklis. Uzreiz bijusi nepieciešama asins pārliešana! Jā, nu tur arī pilsētās ar to mežonīgo savvaļu jāsadzīvo. Opis mūs atstāj pavisam pamestā kalna virsotnē. Jau domājam, ka te nu gan būsim iespūruši. Telti arī Jaunzēlandē nav tik viegli uzcelt, jo visa teritorija sastāv no fermām, privātiem laukiem. Pat ceļmalās teltij nav vietas. Bet mūs glābj kāda maoru dāma.

Tā nu pēdējo šīsdienas posmu nobraucam ar sievieti, kas daudz ko atkal mums pastāsta. Piemēram, visu laiku nevarējām saprast, kas ir tās mazās želejas bumbiņas, kas peld šajos Jaunzēlandes krastos – reāli, peldoties liekas, ka esam tādā kā želejbumbu vannā. Vai mini medūzas? Nē. Izrādās, vienai specifiskai zivij tie ir bērni. Nu jā – un tādi bariem ir ūdenī! Sieviete mūs aizved arī uz tā dēvēto „skaistāko Jaunzēlandes pludmali”, kas daudzos tūrisma topos saukta arī par skaistāko pasaulē. Bet esam jau pārliecinājušies, ka gandrīz katrā valstī tādai „pasaules skaistākajai pludmalei” var uzdurties. Dāma izvadā mūs arī pa kempingiem, lai gan sakām, ka šajā karstumā ar lielajām somām neesam gatavi ne skaistajiem vairāku stundu pārgājieniem, kas ir apkārtnē, ne dārgiem kempingiem.

Tā, pa līkumotajiem kalnu ceļiem, kas atklāj burvīgus krastus, ko izrotā tās neskaitāmas salas ūdenī, nokļūstam Koromandelas pussalas ciemā Koromandela. Šis ir vēsturiskais ciems, kur tad arī piestāja maori savos pirmajos laivu braucienos, kad tie no Polinēzijas iebrauca Jaunzēlandē. Ciemā ir daudz vecu mājeļu, un kalns, kurā iespējams uzrāpties. Informācijas centrs gan ciet, un, protams, visur skaidras zīmes, ka telti sliet nedrīkst. Nospļaujamies – pat Austrālijā bija simtreiz vieglāk. Bieži gan dzirdam, ka tieši mūsu priekšteči ceļotāji to vien darījuši kā krūmos gājuši „pa lielam”, un tā tad arī bijusi tā lielākā problēma.

Izstaigājam daudzas takas, bet tā arī neko prātīgu neatrodam un sākam soļot ārpus Koromandelas ciema. Tas apskatīts, gājēju takas atstājam neizstaigātas. Šodien tik daudz nobraukts! Nemaz neticas, ka tikai aizvakar bijām Taupo! Jā, tāpēc ceļošana ir jauka – vienā dienā tik daudz var izdzīvot! Tā dzīve taču jāiededzina!

Un tā nu soļojam. Jau vēls. Pāris onkuļiem paprasām padomu, cerot, ka tie uzaicinās mūs telti sliet savā pagalmā, bet tādu uzaicinājumu gan nesaņemam. Tie vien krata galvu – sakot, ka, ja mūs noķers, uzreiz būs 200 dolāru sods. Labi, ka pagadās kāds jauks opaps, kas pastāsta par pamestu kokzāģētavas rūpnīcu, kur daži kādu reizi arī paliekot. Un, kad sākam soļot tos trīs kilometrus līdz norādītajai vietai, opis mūs pārtver jau savā auto, un personīgi tur nogādā. Un labi, ka tā, citādi mēs paši nemaz neietu tādā baisā vietā iekšā. Veci šķūņi, apauguši zālēm, un pāris maori, kas tur ievākušies. Tas aprunājas ar vienu no sievām, un tā saka, ka te bīstami – visa zāle pilna stikliem un vēl visādiem atkritumiem. Bet mums nav variantu. Opis aizbrauc, paliekam pie maoriem, arī paša „saimnieka” – vīra, kas okupējis lielāko pamesto rūpnīcas daļu. Tas mums teltī atļauj palikt, un to arī darām.

Protams, jau zinām, ka nakts nebūs mierīga. Arvien vairāk savos auto sabrauc vietējie jaunieši, bet tie pie telts nenāk. Nez, ko šādā tumsā tie placī sadomājuši darīt. Mūs gan neviens neaiztiek. Tomēr vējš pieņemas spēkā. Un trijos tad izlienam no telts un skatāmies tumsā. Liekas, ka daži mākoņi ir tumšāki par citiem – tāda sajūta, ka līs. Lai arī visi kāviens teikuši, ka lietavas nesola, jaucam telti nost ar domu skriet zem šķūnīša, cerot, ka maoru vīri no mums nesabīsies nakts vidū. Bet tad pastāvam un pagaidām. Lietus tā arī neatnāk, un tad smejam – esam labi sagatavojušies trauksmes situācijām – operatīvi, vienas minūtes laikā viss nojaukts un salikts pa somām.

Atkal slienam telti, bet šoreiz nepūlamies izņemt guļammaisus – vienkārši sagaidām rītu un dodamies tālāk. Jauki, ka viens no maoru vīriem piedāvā mūs aizvizināt uz pludmali, bet tas nav mums pa ceļam.

Stopējam, un pēc pusstundas rīta agrumā apstājas kāds vīrs, kas mūs nogādā mūsu galamērķī – pilsētelē ar vislētākajām kempinga vietām – nu tā, lai mēs vienu dienu varētu nomazgāties un atpūsties. Visi, kas dzird, ka esam no Latvijas, sapriecājas, jo tādus jau reti kad var satikt. Bet, par laimi, ja kāds latvietis jaunzēlandiešiem arī ceļā patrāpījies, tad tas atstājis labu iespaidu. Vīrs pastāsta vairāk par Koromandelas rietumu krastu, kur tad tās mīdijas zvejo, te ir arī lielākās mīdiju fermas, kur tās mākslīgi audzē. Skati ir tiešām skaisti, un tie vislabāk baudāmi ar privāto auto, jo katrā pludmalē mēs ar stopiem apstāties nevaram.

Bet tā arī interesantās sarunās esam sasnieguši Tapu, un te atrodam kempinga vietas par 7 eiro no cilvēka. Tas ir lēti. Un beidzot atkal priecājamies par dušu, kas pieejama 4 minūtes par papildus automātā iemestu monētu, un par veļasmašīnu. Ir karsti. Pat mūsu zivju eļļas kapsulas izkusušas! Jā, Jaunzēlandē ar stopiem ceļot ir viegli, bet ar telti palikt ir tiešām sarežģīti. Arī pārtikas izmaksas ir augstākas, jo mazajos veikaliņos viss ir sadārdzināts. Bet šajās divās nedēļās mēģināsim atvadīties no Jaunzēlandes tā kārtīgi, lai dotos iekšā tajā trakajā Āzijā.

**

Šo dienu atklājums. Karstā ūdens pludmale savu nosaukumu ieguvusi no pazemes karstajiem avotiem, kas filtrējas caur smiltīm starp paisumu un bēgumu. Pludmale ir populārs galamērķis, jo kurš gan nevēlas sev smiltīs izrakt mazu, karstu baseinu turpat pie okeāna? Ūdens te gan ir ļoti karsts – līdz pat 64°C. Un jāuzmanās arī no zemūdens straumēm un spēcīgajiem viļņiem.

Katedrāles līcis savukārt ir gigantisks arkveida dobums, kas savieno divus līčus. Šo alu un pludmali izmantoja kā tuneli, caur kuru bērni pirmo reizi atgriežas Nārnijā filmā Nārnijas hronikas: Kaspijas Princis.

Bet Koromandelas pilsētiņa ir pussalas vēsturiskākā apdzīvotā vieta. Kalnrači ieradās Koromandelā 1852. un 1862. gadā, bet, neatrodot zeltu, drīz aizbrauca. Tomēr 1868. tika investēts kalnrūpniecībā, un tas nozīmēja, ka varēja rakt kvarcu. Un no tā laika pilsētiņa attīstījās. Iedzīvotāju skaits 1874. gadā bija 1174. Koromandelas pilsētiņa ir Jaunzēlandes agrīnās zelta ieguves un mežizstrādes vieta. Tā atrodas uz dabiskas ostas, un tika nosaukta kuģa H.M.S Coromandel vārdā – tas Koromandelas krastos piestāja 1820. gadā, lai savāktu kauri koka baļķus, lai vestu tos Lielbritānijas Karaliskajai jūras flotei.

*

Iztērētie līdzekļi: ~39 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17222 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1273 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~32273 eiro)

Noietie km: ~25 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4237)

Nu ko – uzsākam ceļojumu!

Ceļamies agri, sakārtojam pēdējās mantas un sēstamies Andreas mašīnā, lai dotos uz mūsu nākamo galamērķi – Rotorua. Tā ir vien stundas brauciena attālumā, un līkumojam caur skaistām ielejām, vēl īsti neaptverdami, ka atkal somas plecos – atkal esam piedzīvojumos! Pa ceļam redzam daudz notriektu oposumu, un zīmes, ka jāturas ceļa kreisajā pusē. Jā, tā jau ir – sevišķi Kvīnstaunā, kur sākumā strādājām, tiek domāts, ko darīt ar tiem tūristiem – šajā sezonā bijis īpaši daudz nelaimes gadījumu, jo ķīniešu tūristi apmulst un nesaprot, pa kuru pusi šajā zemē pārvietoties. Zīmes angliski tie nesaprot.

Un paši arī tagad esam tūristi. Ceļotāji ar lielajām somām plecos. Nu ko – atvadāmies no mūsu jaukās dāmas, kurai par piemiņu esam atstājuši ierāmētu mūsu visu četru bildīti (neaizmirsīsim mazo suni). Informācijas centrā atstājam glabāties somas, tās knapi iespiežot skapītī. Uzzinām, ka mūsu gājēju takas ir krietnu gabaliņu no pilsētas centra, un nakts tirgus atvērts tikai ceturtdienās. Paliek jau tas galvenais – krāsainie ezeri, ar ko šī vietiņa slavējas. Tā nu nokļūstam gan pie zaļām, gan brūnām ūdens tilpnēm. Krastmalā vērojam tūristu kuģus, kas manevrē starp pīlēm un pie pašvaldības ēkas apbrīnojam krāšņos rožu dārzus. Visinteresantākie ir sēra ezeriem, kas dūmo, izdalot to īpatnējo smaku. Tomēr bijām gaidījuši ko trakāku.

Pēcpusdienā esam apguvuši to Rotoruas daļu, kas pieejama bez maksas, tāpēc plānojam doties tālāk – šīs divas nedēļas būs īsts skrējiens, jo jāapskata iespējami daudz šajā īsajā laikā!

Un tā ātri vien savu plānu īstenojam. Informācijas centrā uzzinām visu par busiņiem, kas ved ārpus pilsētas, un drīz arī nokļūstam uz tās robežām, uz ceļu, kas ved Hamiltonas virzienā. Lai arī Hamiltonā bija iecerēts palikt pie Andreas radiem, vēlāk katram no tiem sarodas negaidīti plāni, tāpēc esam nolēmuši apstāties pusceļā, uzcelt telti un nākamajā dienā veltīt laiku pilsētai.

Nu ko – atkal jāstopē. Ilgi tas nav darīts, bet, kā paceļam īkšķi, uzreiz piestāj auto. Iekšā sirms onkulis, priecīgs uzņemt ārzemniekus. Protams, visbiežāk mūs ņem ceļotāji, un arī šis vīrs izbraucis visu pasauli. Ne ar autostopiem, bet ar motociklu un velosipēdu. Tas nosmej, ka Jaunzēlande jau viņam maksā labi, par to, ka tas ir vecs vīrs. Tas saka, ka par Jaunzēlandes pensiju taču pasauli var apceļot. Protams, ne ar visām ērtībām, bet ar velosipēdu un telti gan! Jā, arī mēs uzskatām, ka pasauli var apceļot arī ar gada algu, vien no dažām ērtībām jāatsakās!

Ar opi mums ir paveicies, tas pastāsta daudz interesantu, un nogādā mūs kādā kempinga vietā pusstundas braucienā no Hamiltonas. Tur gan lielas zīmes sazīmētas, sakot, ka telti nedrīkst sliet – šis bezmaksas kempings paredzēts vien tiem, kam ir auto ar iebūvētu tualeti, bet pēc onkuļa ieteikumiem tāpat te paliekam. Esam gan ieradušies ļoti agri, tāpēc ilgi jāgaida līdz sabraukušie atpūtnieki izklīst. Bet diena ir skaista. Temperatūra ceļošanai ir ideāla, laiks mūs lutina. Daba ir burvīga, un atkal varam palikt teltī. Nakts ir tiešām jauka. Protams, spiež sānus, teltī vietas maz, bet tas viss pieder pie ceļošanas!

Nākamajā dienā mostamies sešos un esam uz ceļa. Desmit minūtes, un līdz Hamiltonai mūs aizvizina kāds puisis, kas apstiprina mūsu izvēlēto maršrutu kā labāko šim īsajam laikam Jaunzēlandē. Runājam daudz par Jaunzēlandi. Tas jautā, vai esam mēģinājuši arī austeres. Sakām, ka neesam par tām sajūsmā. Bet tad – vai mēs esam mēģinājuši „kalnu austeres”? Nesaprotam, kas tad tas tāds. Izrādās – šiem Jaunzēlandē ir joks – par „kalnu austerēm” vietējie sauc aunu pautus, kas konsistencē esot līdzīgi tām austerēm. Nu trakums!

Puisis nogādā mūs līdz Botāniskajam dārzam, kas Hamiltonā ir tas iespaidīgākais. Un nu redzam, kāpēc. Te lielā teritorija sadalīta vairākos mazākos dārzos – viens ir japāņu, cits ķīniešu dārzs. Ir modernais dārzs, tad garšaugu dārzs un ilūziju dārzs. Ir tiešām ļoti, ļoti skaisti, un katrs zaļais laukums mūs ieved tādā pavisam citādā pasaulē. Jā, esam īstajā vietā! Dārzos ar mums sarunu sāk kāda sieviete, priecādamies par mūsu somām. Jā, te ceļotājs tiek uzlūkots ar smaidu. Tā mums palīdz atrast Upes taku, kas ved uz pilsētu, savukārt tur mums pievienojas kāda tante, kas pastāsta, ka jau 40 gadus dzīvo Hamiltonā, kuru laikā pilsēta ļoti mainījusies. Tomēr dārzi ir tiešām īpaši, un nu uzzinām, ka tie uzcelti vecas izgāztuves vietā. Kas gan to būtu domājis!

Hamiltona ir jauka. Tās apskati noslēdzam ar bezmaksas muzeju, kurā iepazīstam maoru mākslas darbus, bet pēcpusdienā laiks doties tālāk. Vēl viena jauka diena garām. Bet mūsu mērķis tikt līdz krastmalai – tur, kur sākas daba, kur sākas īsta brīvība!

Ņemam busiņu, lai tiktu ārā no lielās Hamiltonas, un tad uzsākam savu Koremandelas reģiona piedzīvojumu!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim iepazīstināt Tevi ar vietām, ko apmeklējam! Nosaukums „Rotorua” ir maoru valodas vārds, kas nozīmē “otrais ezers”. Tas saīsināts no sākotnējā pilsētas nosaukuma „Te Rotorua-nui-a-Kahumatamomoe” jeb “Kahumatamomoe otrais lielais ezers”. Nedaudz vairāk kā viena trešdaļa Rotorua iedzīvotāju ir maori, kas ir lielākais īpatsvars starp citām Jaunzēlandes pilsētām.

Rotorua reģionā ir 17 ezeri, kurus kopā dēvē par Rotorua ezeriem. Ūdens prieki un dažādas sacensības, kā arī tā pati maoru kultūra ir tas, kāpēc tūristi brauc uz šo pilsētu. Bet tūrisms Rotoruā aizsākās slaveno rozā un balto ūdens terašu dēļ, kas neoficiāli tiek dēvētas par vienu no pasaules brīnumiem. Tūristi ieradās no visas pasaules, lai redzētu brīnumu, kas savulaik atrasts Tarawera ezera krastos. Vairs tā gan nav, bet kopš tā laika Rotorua ir bijusi viena no vadošajiem tūrisma galamērķiem.

Savukārt „Hamiltonas” nosaukums tulkojumā no maoru valodas nozīmē “Garš grants posms”. Galvenais, kas pilsētā piesaista tūristus, ir pārsteidzošie Hamiltonas dārzi, kas veidoti no augiem, nākušiem no dažādām valstīm dažādos laika periodos. Arī pastaigas gar Jaunzēlandes garāko, Waikato upi, kas plūst pilsētai cauri.

Hamiltonā dzīvo apmēram 170 tūkstoši cilvēku, no kuriem apmēram puse iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem. Hamiltona ir arī ļoti daudzveidīga, tajā dzīvo vairāk nekā 80 etnisko grupu. Tā ir arī Jaunzēlandes bēgļu nometne, kur iebrauc cilvēki no tādām valstīm kā Sīrijas un Somālijas. Hamiltona ir Jaunzēlandes lielākā iekšzemes pilsēta. Un piena nozare Hamiltonā ir viena no lielākajām valstī.

*

Iztērētie līdzekļi: ~38 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17183 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~31000 eiro

Noietie km: ~24 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4215)

Guļam līdz pusdeviņiem.

Tik ilgi pēdējo reizi sanāca gulēt novembra sākumā. Bet tā arī iesākam jaunu nedēļu, mūsu pēdējo nedēļu Taupo. Pirmdiena ir svētku diena, tāpēc Arčam nav jāstrādā, bet man ir vakara maiņa, tāpēc dienu beidzot pavadām kopā. Dodamies uz Taupo ezeru, kur atpūtnieki jau sauļojas. Arī mēs turpat uz stundiņu nometamies, un izpeldamies – jau ir nedaudz iesilis. Arča atvadās no kolēģiem kafejnīcā, jo priekšā vēl tikai 4 darba dienas izolācijas firmā. Savukārt man šodien pēdējā maiņa ar meiteni. Atvados no viņas ģimenes. Tēvs ir liels runātājs – tas padalās ar savām domām gan par ASV, gan Krievijas politiku, sakot, ka amerikāņi vienmēr jaucas tur, kur nevajag, bet krievi malači. Un tad runājam par to, ka daudzas zemes palikušas pārāk liberālas – arī viņa māsas dēls nu sauc sevi par Katrīnu, jo tikko veicis dzimuma maiņu. Jā, jaunieši saskatās šādus raidījumus un tad nezina, kur likt tās dīvainās domas, kas rada haosu galvā. Jaunzēlande ir viena interesanta vietiņa. Te ļoti, ļoti daudzi brauc dzērumā – pēc pāris aliņiem katrs otrais gatavs sēsties pie stūres. Policijas jau maz! Pie baseiniem saliktas desmitiem zīmes, ka „pa lielam” nokārtoties jāiet tualetē. Jā, jo bērni vienkārši to dara baseinā. Skaļi atraugāties? Nekādu problēmu. Basām kājām pa lielveikalu arī staigāt ērtāk. Šajā zemē ir liela brīvība, un tā attieksme nekad nav nosodoša – šķiet, visi pieņem it visu. Bet dzīvot te nebūt nav slikti. Arī meitenes tēvs piesaka, ka viņa meita no pirmās laulības ir bērnudārza menedžere un tur darbā tikt būtu viegli. Tomēr tas vēl tālai nākotnei.

Otrdienā atgriežamies gan īstajos darbos, gan rakstu darbos. Un, tā kā Andrea vēl nav atgriezusies no sava kārtējā Hamiltonas izbrauciena, vakaru vienkārši baudām divatā. Drīz jau mums nebūs tā komforta, tāpēc ķeram to pēdējo!

Trešdienā atnāk tas ilgi gaidītais lietus. Bet darba dienas paskrien ātri. Arčam boss bārā uzsauc pāris aliņus. Un tad uzdāvina arī ponamu jeb to zaļo nefrītu, ko arī es saņēmu no aprūpējamās meitenes mātes. Izrādās, ka te pieņemts, ka šo nefrītu nedrīkst paņemt, bet tikai dāvināt, jo tad, kad tas vienkārši paņemts, tas var nest arī negatīvu enerģiju, bet, kad tas ir dāvinājums, tad vairo labo.

Rit arī pēdējās dienas, kad pieejams bezmaksas SPA. Kolēģiem grūti atvadīties – visi saka, ka žēl, un noteikti gaida mūs atpakaļ. Mēs, protams, izmantojam iespēju vēl pamērcēties, un Andrea aizdod arī savu auto, lai raitāks ceļš. Tā abi atvadāmies no karstajiem baseiniem, bet ceturtdienā tur ir arī mana pēdējā darba diena. Tā sākas ar visur apkārt saspraustiem plakātiem par Ķīnas Korona vīrusa simptomiem un lūgumu vērsties pie ārsta, ja kāds no tiem sajusts. Jā, laikam jau tas vīruss sasniedzis arī Jaunzēlandi, bet arvien tiek uzsvērts, ka jāuztraucas vien par bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kam vīruss, tāpat kā gripa, var izraisīt nopietnākas saslimšanas. Tomēr, kad tas salīdzināts ar masaliņām, teikts, ka šī vīrusa pāriešana no cilvēka uz cilvēku ir 7 reizes zemāka. Nu vīruss kā vīruss. Vien kāpēc gan tas bija jānodēvē populārā meksikāņu alus zīmola vārdā? Te visi smej, ka nu to vairs neviens negribēs pirkt!

Un tā pati ceturtdiena ir vistrakākā līdz šim pieredzētā darba diena – tā kā jaunākie kolēģi tad izdomā ierasties, tad ne, dažreiz nākas krietni paskriet. Tomēr tā taču ir pēdējā! Visi atvadās ar apskāvieniem, un saka, ka vienmēr esam gaidīti atpakaļ. Protams, jauki, ka mūs it visur mīļi gaida! Un šo vakarā atzīmējam jau atkal trijatā, jo Andrea pat palūdz vakaru pasēdēt kopā.

Savukārt piektdiena ir Arča pēdējā darba diena. Šīs mums arī tādas īstas gatavošanās dienas – nu tā, lai var ceļot ne par ko nesatraucoties. Žēl, ka daudzas mantas un drēbes jāatstāj Jaunzēlandē. Ne to pašu mantu žēl, bet to, ka citur to kādam varētu arī atdot – vjetnamieši priecātos par katru apģērba gabalu, bet vai jaunzēlandiešiem tas vajadzīgs? Iekrājuši esam, un par to prieks. Taupo pat nevienā bārā neesam dzērienu nopirkuši! Šis ir bijis īsts taupības posms, lai gan tāpat jau tas bijis bagātīgs un košs! Bet nu visi brīnumi vien sāksies! Arī mūsu poļu draugs Džegošs uzraksta ziņu, ka priecājas, ka pēc gada pauzes atkal esam ceļā. Tas pats plāno doties Āfrikas pārbraucienā. Kad jautājam, kas Džegošam vairāk iet pie sirds – visas „stānas” vai Tuvie Austrumi, tas saka, ka Centrālā Āzija, bet ieteiktu mums izbaudīt abus. Vēl joprojām neesam izlēmuši, kurp doties pēc Pakistānas, bet gan laiks pateiks priekšā!

Mūsu tante arvien sūdzas, ka tai jaunajā pensionāru ciemā tā istaba par mazu. Patiesībā, tā nav istaba, bet gan neliels dzīvoklītis. Smejam – nu kam tev, mūsu dārgā, vajag kaut ko lielāku vien sev un sunim? Tā jau ir – komforts ir laba lieta, ja māki to izbaudīt un novērtēt. Bet, ja pieradini sevi pie tā un bez komforta visa pasaule brūk kopā, tad kaut kas nav kārtībā.

Bet tā nu noslēdzas darba nedēļa. Ar Arču divatā to atzīmējam pie ezera. Lai arī ir vējains un pūš, šķiet, cauri kaulam, šī ir pēdējā diena, kad varam tā vienkārši pasēdēt. Atvadāmies no Taupo. Te bijis tiešām jauki. Un, lai arī šis laiks sākās kā īsts piedzīvojums ar trako Billiju, tas viss izvērtās skaistā pasaku stāstā kopā ar mūsu lēdiju ar sunīti, un lieliskajām darba vietām. Jā, jau trešo vietu Jaunzēlandē varam saukt par mājām!

Sestdienu pavadām krāmējoties un gatavojoties lielajam ceļam. Zinām, ka līdz ar vīrusu nebūs tik viegli pārvietoties – daudzi lidojumi Āzijā tiek atcelti, lielas kontroles. Bet, kā jau līdz šim, esam pārliecināti, ka mūsu ceļš būs vienreizējs, aizraujošs un drošs!

Zīmīgs datums – 02/02/2020. Lasi, no abiem galiem vienādi. Un tas ir datums, kad atsākam savu ceļojumu!

**

Šo dienu atklājums. Visu laiku ziņās stāsta par tām daudzajām zemestrīcēm visapkārt pasaulei, un arī Jaunzēlandi viena satricina nedēļas sākumā. 5.4 magnitūdu lielā zemestrīce pārsita GeoNet rekordu kā visvairāk justā trīce – to sajuta 26 500 cilvēki no Kristčērčas līdz pat Oklendai. Zemestrīce un tās pēcgrūdieni, kas satricināja Ziemeļu salas rietumu krastu bija vairāki, bet mēs, protams, atkal to palaidām garām.

Otra ziņa ir jauka. Lai arī Jaunzēlandē plānojas balsošana par marihuānas legalizēšanu, pats Taupo apgabals palicis „no dūmiem brīvs”. Taupo publiskajās vietās šonedēļ tika pasludināts smēķēšanas un veipošanas (elektronisko cigarešu smēķēšanas) aizliegums. Taupo apgabals atbalstot valdības plānu līdz 2025. gadam kļūt par nesmēķējošu valsti. Par šī likuma pārkāpšanu gan pagaidām sodus vēl nevarot piespriest, līdz likums izstrādāts pilnībā, tomēr tiek sākts ar aizlieguma zīmēm un izglītojošiem plakātiem par smēķēšanas kaitīgumu. Galvenokārt tas darīts, lai de-normalizētu smēķēšanu. Respektīvi, tā palikusi tik ierasta lieta, ka jaunākā paaudze sāk smēķēt arvien jaunāki, bet nu domāts par to, lai tomēr radītu labu piemēru mazajiem. Bet kā tas tiks izkontrolēts, nav zināms, jo Taupo jau tā policija, tāpat kā vispār Jaunzēlandē, nav tik bieži redzama.

*

Iztērētie līdzekļi: ~105 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17145 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~829 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~31000 eiro)

Noietie km: ~51 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4191)

Pirmdiena sākas ar siltu laiku.

Beidzot! Vai iestājusies vasara? Šodien atvados arī no pieskatāmās meitenes mātes, kas uz trim nedēļām dodas uz Japānu. Atgriežas tā tad, kad mēs jau esam prom. Un tik mīļi, ka Džena sagatavojusi divas dāvanu kastītes – vienā iekšā maoru auskari, otrā pats nefrīts. Pasakos par iespēju būt šajā ģimenē – žēl, protams, ka ar tik labiem cilvēkiem notiek tādas nelaimes, bet dzīvi jādzīvo tālāk. Džena ar asarām acīs saka „atā”, un saņemu savu pēdējo grafiku.

Tikmēr mūsu namiņu nāk skatīties interesenti. Ik pa laikam kāds ierodas, bet mums sava istabiņa nav jāpamet, jo to taču īrējam. Vien dažreiz kāds nebrīdinot iesperas iekšā un tad sarkst un atvainojas. Tikmēr mūsu namiņa saimniece uzspēlē klavieres. Kā nekā, izbijusī klavieru skolotāja vēl joprojām mīl mūziku – klausās operu, piedzied līdzi. Jā, un mums prieks, ka dzīvojam ar tik inteliģentu un dzīvespriecīgu sievieti.

Un tad – jauna nedēļa, atkal vakariņas! Nu ciemos mūs uzaicinājusi mana taivāniešu kolēģe. Tā ar jaunzēlandiešu vīru dzīvo 20 minūšu braucienā no Taupo, un labprāt ierodas mums pakaļ. Tiekam aizvizināti uz milzīgu māju, ko pāris īrē, kamēr meklē savu pirmo pirkto dzīvesvietu. Interesanti, ka Jaunzēlandē pirmās mājas iegādei vietējiem tiek piešķirti 5 tūkstoši dolāru – nu tā, lai var nedaudz atsperties. Savukārt, ja pērc savu pirmo zemi, saņem 10 tūkstošus dolāru. Vien šis atbalsts netiek dots lētākajiem īpašumiem, bet gan tiem, kas ir standarta cenās. Taupo, piemēram, māja maksā sākot no 400 tūkstošiem dolāru, un valdība tad piedalās ar pieciem. Andrea, kā jau minējām, mājeli pārdod par 540 tūkstošiem, bet mūsu dzīvesvieta ir patiešām jauka, un tā vērta. Protams, īre arī Jaunzēlandē ir tāda, kāda nu ir – maksājam 215 dolārus nedēļā, tomēr šādu naudiņu arī nopelnām dienas laikā.

Taivāniete un jaunzēlandietis stāsta, ka sapazinušies valsts ziemeļos, kad abi strādājuši gliemeņu atvēršanas rūpnīcā, kur jūras zvēriem ar nazi jāatlauž čaula un tad jāsašķiro pa pareizajiem konteineriem. Tajās rūpnīcās gan jābūt ātram – sekundes laikā viena čaula. Tavānietei divu stundu laikā izdevies atvērt 2500 čaulas, bet Šonam četras reizes vairāk. Lai arī alga ātrajiem bijusi trīs reizes augstākas par minimālo, šāds darbiņš, protams, grūti darāms ilgu laiku.

Pēc iepazīšanās pāris iegādājušies ēdiena karavānu un braukuši pa pasākumiem, pārdodot savus „Meksikāņu tako”. Licence un sanitārie kursi kopā maksā 600 dolāru, un tad pasākumos var nopelnīt līdz pat četriem tūkstošiem dienā. Jā, mēs arī reiz domājām par šādu variantu. Trīs stundas dienā nostrādā melnu muti un sapelni pāris tūkstošus. Kāpēc gan naudiņu nepelnīt gudri?

Vakariņās gan nekādi tako, bet gan taivāniešu asais „karstais katls”, kas ir reāli ar elektrību darbināta bļoda galda vidū, kurā liets ūdens ar īpašām garšvielām un tad pievienoti dažādi dārzeņi – sēnes, tofu, kukurūza, Āzijas kāposti un citi, un, protams, nūdeles. Šis ēdiens ir vienreizējs un viens no tiem veselīgajiem izēšanās variantiem. Eh, jau atceramies, ka ķīniešu virtuve bija labākā līdz šim pieredzētā, un te nu tā ir!

Vakaru pavadām aizraujošās sarunās. Tā jau sanāk – tikai uz beigām kārtīgāk iepazīstam mūsu kolēģus, jo visu laiku esam bijuši nelielā skrējienā. Tomēr savu darbu izbaudām, un tas ir mūsu veids, kā baudīt šo dzīvi – nedaudz paskrienam, un tad ilgu laiku iepazīstam pasauli. Vairs nav iespējams iedomāties vienādas dienas to visu gadu garumā, kur nu vairs!

Jau nākamajā nedēļā atkal atsāksim savu ceļu. Andrea jau pieteikusies mūs aizvizināt līdz mūsu nākamajam galamērķim. Un tad arī latviešu ģimenīte vēlas paceļot kopā. Tā nu gaidāmi lieli piedzīvojumi! Bet pagaidām vēl turpinām ar tām atvadu ballītēm un vakariņām!

Otrdienā pie mums ierodas Juliāns. Pie šī puiša palikām caur kaučsērfingu Velingtonā. Juliāns ir izbijis helikoptera glābējs, strādājis Jaunzēlandes ledājos. Bet nu tas darbojas ar glābšanas spēkiem, kas nosūta palīdzību tiem kuģiem, kas šajos ūdeņos nonāk nelaimē. Nu Taupo puisis ieradies uz pāris dienām. Šī gan ir vienīgā, kad satikties varam mēs, jo pārējās atkal sākas saspringtāks grafiks. Jau cerējām iepazīstināt Juliānu ar Andrea – šie abi liekas tik ļoti gudri un skaidri domājoši cilvēki, bet Andrea uz nakti dodas pārbraucienā uz Hamiltonu. Tā nu namiņā paliekam vien mēs ar mūsu viesi.

Juliāns ir atvedis uzkodas un glaunu alus izlasi, mēs pagatavojam vakariņas un visi dalāmies savos piedzīvojumos. Jā, liekas, ka tikai nesen šķīrāmies, bet pagājuši jau trīs mēneši! Vakars ir tiešām burvīgs. Runājam par visu ko. Smejam, ka Juliānam 540 tūkstoši par mūsu namiņu liekas pārlieku maz, bet tā jau ir, ka Velingtonā cenas ir tik daudz reižu augstākas! Juliāns paliek pie mums arī pa nakti un nākamajā rītā pēc brokastīm dodas kāpt Tauhara kalnā, kurā nesen bijām mēs. Tad Juliānu ielieku arī savu draugu sarakstiņā bezmaksas baseiniem. Kā nekā vēl tikai nedēļu ir šādas privilēģijas.

Bet jau ar trešdienu sākas garās darba dienas. Var just, ka pavisam drīz klāt finišs. Darbā ārzemju kolēģi vēl joprojām stāsta, cik ļoti tie izbauda dzīvi Jaunzēlandē. Tā tiesa – arī ar Juliānu spriedām, ka šeit ārzemniekiem patīk, jo nav tā saspringuma. Dzīve uz salas! Protams, daudzos uzņēmumos daudz kas liekas neorganizēts, daudz kas liekas tāds nedaudz atpalicis no modernā, bet tieši tas visu atmosfēru te padara tādu tiešām mierīgu un pozitīvu. Un mums prieks, ka varam apsvērt to variantu te atgriezties. Kā nekā mūsu plāni par Ķīnu var mainīties to trako saslimšanu dēļ, kas tagad zemi pārņēmušas. Bet to vēl redzēsim.

Arī turpmākās dienas ir darba pilnas. Forši gan, ka nu ir plūmju sezona un kolēģi uz darbu tās nes spaiņiem. Protams, vienmēr tiekam arī pie tomātiem un citiem labumiem. Darbā tiek pieņemti arvien jauni darbinieki, jo mēs jau drīz prom. Interesanti, ka kāda meitenes vēlas kļūt par detektīvu, lai tiktu galā ar tām Jaunzēlandes bandām. Jā, tā ir viena izplatīta problēma. Ja esi grupējuma draugs, tad jau viss ok, bet, ja pagadies ceļā neīstajam, tad arī var sanākt slikti. Daudz jauno ir arī vietējie, lai gan kompānijas vienmēr priekšroku dod ārzemniekam. Redz, par minimālo algu visbiežāk strādā tikai nenopietni jaunieši vai ne īpaši saprātīgi ļaudis, bet tiem jau darba kvalitāte nerūp. Tāpēc uzņēmumi atzīst, ka tiem pat labāk ieguldīt apmācībā un uz tiem pāris mēnešiem paņemt tūristu, kas piestrādā, bet savu darbu paveic ļoti labi. Prieks, ka arī mūs augstu novērtē.

Piektdienā Arča atkal laiž tālāk, lai strādātu citā Ziemeļu salas pilsētā. Temperatūras arvien paaugstinās. Beidzot atnāk tā vasara ar plus 29 grādiem. Jā, visi saka, ka līdz šim esot bijis tik auksts kā nekad iepriekš, bet to varētu ietekmēt arī Austrālijas ugunsgrēki. Mums galvenais, lai drīz var gulēt teltī!

Arča un citi puiši paliek pie bosa radiniekiem, lai četru stundu braucienā no Taupo pabeigtu mazus, bet, kā priekšnieks saka, atbildīgus darbiņus. Tomēr sestdienas vakarā Arča ir atpakaļ. Pēc abu darbu beigšanās šajā pašā dienā man norunāts tikties ar pāris kolēģiem un paklausīties to lielo Vasaras koncertu, uz kuru sabraukusi puse Jaunzēlandes. Pagājušajā gadā esot bijis traki – daudzi vesti uz slimnīcu, jo neapzinājušies, cik bīstami tās pāris stundas stāvēt saulītē. SPA kompleksā piedāvā arī to vienu laimīgo biļeti uz šo 159$ vērto pasākumu bez maksas, bet no tā atsakos, jo koncerts beidzas septiņos, bet mans darbs sešos – nebūtu godīgi kādam liegt to visu izbaudīt!

Tomēr sestdienas plāni ātri vien atceļas, daži kolēģi pārdomā, bet ar citiem tiekamies svētdienā. Tā nu vakarā beidzot vienkārši atsēžamies dīvānā. Koncertu var dzirdēt arī tāpat, uz to ieradušies 15 tūkstoši cilvēku, pilsēta pilna. Bet tās jau nav vienīgās svinības. Ķīniešiem taču Jaunais gads! Smejam, ka daži mums zināmi ķīnieši ir pārsteigti, ka Latvijā arī tām dzīvnieku zīmēm – kā Žurkas gadam – tiek piegriezta vērība. Jaunzēlandē tā nav, tāpat kā nav īsti tādu dziļu tradīciju vai reliģijas, ja neskaita te dzīvojošos maorus.

Atminamies arī to trako Billiju. Arča stāsta, ka visi viņu te pazīst. Arī kafejnīcā, kur tas piestrādā. Billijs arī tur iemēģinājis roku, bet šie nemācējuši puisi atlaist. Tad, protams, tas sarīko skandālu. Jā, nu gadās tādi trakie pa ceļam, lai vēl un vēlreiz mēs spētu novērtēt to, cik gan daudz saprāta ir mums! Un ar šo saprātu arī ceļojam. Zinām, ka pasaulē notiek visādas brīnumu lietas, bet esam pārliecināti, ka mūsu iekšējā sajūta mūs nepievils. Esam iegādājušies biļetes uz Pakistānu, bet tad atliek vien gaidīt, kas notiks pārējās valstīs. Latvijā plānojam ierasties uz vasaras mēnešiem, bet līdz tam – uz trīsdesmit taču jāiekāpj arī simtajā valstī!

Svētdienā Andrea atkal dodas uz Hamiltonu, bet mēs turpinām atvadas no kolēģiem. Tiekamies tepat trīs minūšu attālumā no mūsu namiņa un baudām vakaru sarunās. Jā, nākamajā nedēļā visdrīzāk laiku veltīsim somu krāmēšanai un visu darbu nobeigšanai. Esam gatavi tālākajam ceļam! Sākam kārtot arī visus dokumentus. Esam pieteikušies nodokļu atgriešanai, jo, ja arī brauksim atpakaļ, varēsim taču visu sākt no sākuma. Un tagad drošības labad jāņem viss, ko vien var no šīs tāltālās zemes!

**

Šo dienu atklājums. Šīsnedēļas sākumā Jaunzēlandi pāršalc ziņas par postošo ciklonu Tino, kas plosa Kluso okeānu. Tas jau izārdījis pāris Fidži salas un devies Tongas virzienā. Šī vētra ir stiprāka kā bijis paredzēts. Un tas, protams, skar arī Jaunzēlandes pludmales. Lai arī ārā varētu būt saulains, tiek brīdināts par 4 m augstiem viļņiem un nāvējošām zemūdens straumēm. Mūs Taupo gan tas neskar. Te sākusies īsta vasara un ezers iesilst!

Šoreiz vairāk arī ne tikai par to, kas ziņās ir pašlaik, bet arī to, ko mums pastāstīja Juliāns. Izrādās, 2017. gadā Jaunzēlandes upei piešķirtas tādas pašas tiesības kā cilvēkam. Pēc 140 gadu ilgām diskusijām, maori cilts uzvarēja Whanganui upes atzīšanu – respektīvi, nu likumīgi pret to jāizturas kā pret dzīvu vienību. Šī ir pirmā upe pasaulē, kam piešķirtas tādas pašas tiesības kā cilvēkam! Kā maori saka, tie šo upi atzīst par savu senci, tāpēc tik ilgi par ko tādu cīnījušies. Jaunais upes statuss nozīmē to, ka ja kāds darīs upei ļaunu, tad tiesa uz to skatīsies tā, it kā darīts ļauns tiktu cilvēkam. Pie upes nozīmēti sargi, kas tad skatīsies, kurš apbižo to „senci”.

Kā arī – pēdējās ziņās parādās informācija, ka Jaunzēlande atzīta par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē, kas vērtējumā iet roku rokā ar Dāniju. Pašā vērtējuma apakšā ir valstis, kurās pašlaik ir, maigi izsakoties, ļoti sarežģīta situācija, un tās ir Somālija, Dienvidsudāna, Jemena, Sīrija un Venecuēla.

*

Iztērētie līdzekļi: ~206 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~17040 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~624 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~30171 eiro)

Noietie km: ~55 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4140)

Arča atgriežas izolācijas firmā, es turpinu ar iesākto.

Treiju ģimene vēl joprojām bauda Taupo – šodien tos gaida mana darba vieta SPA – operatīvi izdevies mūsu draugus ielikt bezmaksas apmeklētāju sarakstā. Šodien gan uznāk lietavas, un vakarpusē neskaidrajā lietus virpulī velosipēdam sanāk pārdurt riepu. Bet, ja jau ģimenei ir velosipēdu un motociklu veikals, varbūt nebūs tik liela skāde. Tie gan nolēmuši mainīt veselības aprūpes kompāniju, un tas ir saprotams – darbinieki tad nāk, tad iet, bet vajag jau kaut ko stabilāku. Arī man ir pēdējās trīs nedēļas kopā ar meiteni, un tad jau tiem atkal jādomā kāds nopietnāks risinājums.

Savukārt Andrea darbojas ap māju – nu tā, lai pārdošanai izskatās skaisti. Sestdienā ir pirmā „atvērtā māja”, kur cilvēki ierodas apskatīt īpašumu. Protams, pēc tam jau vēl ir pāris nedēļas, lai izvāktos. Jaunzēlandē mājas tiek pārdotas caur aģentūrām, jo te privāti neviens īsti neuzticas ne pirkt, ne pārdot savu īpašumu, jo aģentūra tomēr ir garants. Un tā paņem 3% no mājas cenas, kas ir diezgan daudz. Tiem ir 90 dienas, lai tiem iesniegto īpašumu notirgotu.

Otrdienā mums sarunāts tikties ar latviešu ģimeni, lai kopīgi dotos kalnā. Laiks gan nav patīkams, ir apmācies, naktī vien plus 5 grādi, bet jau saprotam, ka Taupo siltākas naktis īsti arī nepaliks. Jau agri sākam darba dienu, un divos saņemam ziņu no ģimenes. Sakām, ka neesam pārliecināti – vai kalnā iet vai ne, jo nav jau jēga, ja viss tīts mākoņos. Ģimene gan atbild, ka tie ļoti vēlas uzrāpties mūsu netālu esošā kalna virsotnē, tāpēc iesakām tiem doties bez mums – kas zina, kas notiks ar laikapstākļiem mūsu darba dienas beigās! Protams, kad darbiņu beidzam, debess ir noskaidrojusies, tomēr nospriežam – labi gan, ka pēc garajām stundām nepiekritām kāpienam – spēka vairs nebūtu. Bet, tā kā esam devuši ziņu, ka sešos varam tikties Taupo centrā uz pēdējo pastaigu, pēc darba dodamies turp. Pie ezera ir vējains, tomēr atsēžamies un baudām vakaru, gaidot ziņu no mūsu draugiem, kam tas internets jāmedī. Beigu beigās nevienu nesagaidām un dodamies mājās, jo nākamajā rītā jau ierasti piecos jāceļas. Latviešu ģimenīte vien astoņos tikuši pie interneta, bet mums jau par vēlu atgriezties uz īso tikšanos, tāpēc novēlam tiem labu ceļavēju. Noteikti vēl tiksimies – ja ne Jaunzēlandē, tad tajā pašā Latvijā!

Tā nu turpinām savu pēdējo skrējienu. Andreas māju nāk apskatīt aģenti, tie gan, Anreasprāt, novērtē to par zemu. Ja dāma vēlas 540 tūkstošus, tie saka, ka māja ir 525 tūkstošus Jaunzēlandes dolāru vērta. Par to vēl visi diskutēšot. Ģimenei atdodu velosipēdu, tie priecīgi riepu salabot.

Bet kopumā, lēnām jau atvadāmies un visi, protams, arvien saka, ka mūsu te pietrūks. Jauki, ka Jaunzēlandē mums jau ir trešās mājas – Taupo!

Strādājam desmit, vienpadsmit stundu garas darba dienas. Arčam galīgi smieklīgi sanāk, kad puiši brauc ar darba auto, kam ir gāze, un pa ceļam nav uzpildes staciju. Jā, šādi auto domāti tikai pilsētām, bet, kad dziļāk nekurienē, tad variantu nav – divas dienas to bosam nākas braukt puišiem pakaļ un vilkt mājā. Vienu reizi arī visas divas stundas. Ik pa laiciņam saņemam ziņas arī no latviešu ģimenītes. Tie pieveikuši Tongariro, bet ar to nav gana – visi plāno kāpt vēlreiz – no otras puses! Oho, tiem gan ir apņēmība! Vakaros var atpūsties SPA, jo tas mūsu draugiem būs bez maksas līdz pat nākamās nedēļas beigām. Tie nejauši satiek pat mūsu namiņa saimnieci, bet mēs esam uzsākuši īstu darba maratonu, tāpēc bez miega un dušas knapi kam sanāk laika.

Bet, kā ir īsāka diena, mūsu laimīgā piektdiena, pēc darba mēģinām paspēt to, kas Taupo vēl jāizdara, un viena no tādām lietām ir Tauhara kalna virsotnes iekarošana. Kalns gan atrodas desmit kilometrus no Taupo, bet mūsu namiņa saimniece turp mūs nogādā ar auto, un pēcāk atbrauc pakaļ. Kalns ir 1088 metru v.j.l., bet sākums jau ir no 550 m v.j.l.. Kopumā ceļš ir 2,5 km garš, un visi mums saukuši aptuveno gājiena ilgumu, kas variē no 1:15 h līdz 2h. Mēs ceļu pieveicam 55 minūtēs, un tas šķiet diezgan vienkāršs. Jā, jūtamies lieliski un tiešām gatavi pieveikt it visu. Liekas, ja tagad atkal būtu jāsoļo tie 50 km, ko esam darījuši jau divas reizes, tas būtu nieks.

Pats kalns atkal ir svēta vieta maoriem, un tik tiešām vienreizēja vieta pastaigām. Lai arī ne visi tūristi par to zina, ir daži kāpēji – sevišķi tie, kas steidz virsotnē vērot saulrietu. Mēs gan esam nedaudz agrāk, un, uzrāpušies pašā kalna galā baudām tos nepārspējamos skatus. Redzam pat ezera otru pusi! Jā, skaidrs, kāpēc maori šo valsti nodēvējuši par „garā, baltā mākoņa zemi”. Jaunzēlandē ir visskaistākie debesu skati! Un ikviena diena šeit ir pasakaina, tāpēc arvien apsveram domu te atgriezties uz ilgāku laiku.

Un tad jau klāt nedēļas nogale. Sestdienā Taupo atkal ir pārpildīta, jo notiek džeza koncerts. Laiks ir lielisks, vien vienu reizi uznāk spēcīga lietusgāze, bet tā ātri vien pāriet. Tomēr lielākā daļa taupās nākamajai nedēļas nogalei, kad Taupo ir Vasaras koncerts, uz kuru biļetes izpārdotas pāris stundu laikā. Mēs sestdienu nostrādājam, un tad neliela atelpa līdz nākamajam skrējienam.

Šīs ir arī dienas, kad iezīmējas mūsu desmitais mēnesis Jaunzēlandē. Un šis ir bijis tiešām aizraujošs laiks. Ja sākumā mūs biedēja – „Jaunzēlandē būsiet tikai melnstrādnieki”, tad tagad saprotam – te taču var veidot savu karjeru! Ja ir angļu valodas zināšanas un spēja visu ātri apgūt, nav nemaz jāiet tajās fermās strādāt! Bet kas par karjeru – esmu saņēmusi vīzu uz Pakistānu, Arča savējo vēl gaida. Tāpat kā mūs gaida nākamie piedzīvojumi! Mēs dzīvojam vienreiz. Tik tiešām – tikai vienu reizi! Un tāpēc ik dienu jāpaveic kas tāds, kas to padara īpašu!

Svētdienā Andreas namiņam ir „atvērtā māja”, kamēr esam darbā. Pati Andrea arī nedrīkst atrasties iekšā, kad nāk interesenti, bet aģentūra tad pastāsta, cik cilvēku bijuši un cik ir ieinteresēti. No sešiem pāriem vieniem namiņš ļoti paticis. Savukārt mēs svētdienu noslēdzam ar vakariņām pie mana fidžiešu kolēģa un viņa ģimenes. Paši esam sagatavojuši nelielu kartupeļu uzkodu un paņemam arī alu. Tur mūs mīļi sagaida fidžiešu vīrs ar savu maoru sieviņu, četrgadīgo bērnu un divus gadus vecu čuvauvu. Ierodas arī japāņu pāris. Tiekam lutināti ar gardu maltīti un vienmēr piekodināts likt papildporciju. Fidžietis smej, ka visi vienmēr brīnās, cik gan daudz tas var apēst. Vienu reizi darbā kolēģi pat sapriecājušies, ka fidžietis piekrāmējis pilnu galdu ēdieniem – tie domājuši, ka tas šodien visiem pusdienas uzsauc, bet mūsu draugs Inoke vien noteicis, ka tās viņam vienam!

Padalāmies gan savā piedzīvojumu stāstā, gan iepazīstam nedaudz to Fidži. Ģimene uz turieni brauc ciemos, bet tur, protams, dzīvošana grūta – algas zemas, bet cenas diezgan augstas, pat tūristam jārēķinās ar lielāku budžetu. Jā, arī mēs skatījāmies biļetes uz Fidži, bet, lai arī esam tik tuvu, tas tomēr mums izmaksātu pārsteidzoši daudz, tāpēc izlēmām par labi kvantitātei – par to pašu naudiņu apskatīsim vairākas vēl neiepazītas Āzijas valstis. Salas jāatstāj bagātajām vecumdienām.

Japāņi stāsta, ka izvēlējušies Jaunzēlandi labās ekonomiskās situācijas un tās ļoti atvērtās sabiedrības dēļ. Jā, arī mums te patīk, un, lai kur arī mēs ietu, visur jūtamies gaidīti. Mūsu draugi mums parāda savu dārzu, kurā audzē dažādākos dārzeņus un arī plūmju kokus, un piekodina ierasties ar maisiem. Protams, laika vairs nav daudz, bet tiekam uzaicināti vēl vienās vakariņās, lai arī nākamajā nedēļā jau četras citas aizrunātas! Nu sācies īstais atvadīšanās laiks. Un tas ir saulains un patiešām jauks!

**

Šo dienu atklājums. Šonedēļ pasauli pārsteidz vulkānu aktivitāte. Manilas vulkāns Filipīnās cilvēkiem liek pamest savas dzīvesvietas, lidostas slēgtas. Jā, Manilu paspējām iepazīt, un mūsu viesošanās laikā vulkāns uzvedās kārtīgi. Izvirdis ir arī Popokatepetls Meksikā. Šajā milzenī bijām uzkāpuši un pirmo reizi pieredzējām to sajūtu, kad reāli trūkst skābekļa, jo bijām 4000 m v.j.l. Tomēr arī tajā laikā vulkāns mums atļāva tajā gan uzrāpties, gan sveikiem un veseliem pārlaist nakti -4 grādu salā, un nokļūt lejā. Bet nu jaunzēlandieši nedaudz satraukušies par Ruapehu vulkāna mazajām aktivitātēm. Tas atrodas tepat Taupo ezera otrā pusē. Nu tam pievēršas vulkanologi, tiek mērītas gan temperatūras izmaiņas, gan tie mazie tricekļi. Tiek teikts, ka Ruapehu vēl joprojām ir aktīvs vulkāns un šādā stāvoklī tas var izvirst ar pavisam nelielu brīdinājumu vai arī ļoti pēkšņi. Ziņās parādās arī daži raksti par to, ko tad darīt izvirduma un zemestrīces laikā – cilvēkiem jābūt gataviem pašiem sevi uzturēt pirmās trīs dienas pēc nelaimes. Bet mums te palikušas vēl tikai divas nedēļas un ceram, ka vulkāns nedaudz pacietīsies.

*

Iztērētie līdzekļi: ~278 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~16834 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1138 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~29547 eiro)

Noietie km: ~79 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4085)

Nu ko – pēdējās četras nedēļas Taupo.

Pirmais februāris ir pēdējā darba diena. Un šīs nedēļas solās būt saspringtas. Abi strādājam garas stundas, katru nedēļas dienu. Bet tagad var ieskrieties – pēc četrām nedēļām lidosim! Pie Andreas tagad ieradusies māsa, līdzi atvedusi veģetāro maltīti mums visiem. Kopā gan nebaudām, jo mājās pārnāku pēc deviņiem, bet jau deviņos rītā dodamies prom. Tomēr Andreas ģimeni ir jauki iepazīt – visi ļoti pozitīvi un tiešām interesanti sarunu biedri.

Pieskatāmās meitenes māte stāsta, ka tā arī brauks uz Vjetnamu, un ar draudzeni vāks līdzekļus ziedojumiem, ar velosipēdiem braucot no Vjetnamas dienvidiem uz pašiem ziemeļiem. Plānā viņai arī Nepālas Himalaju nometnes un tik daudz kas cits. Jā, šķiet, ka apkārt vieni ceļotāji. Arī Andreas māsa stāsta, kā tā ceļojusi Krievijā PSRS laikā. Esot bijis baisi, un spilgtākās atmiņas palikušas ar to, ka nav bijis siltais ūdens dušā un pēc maizes jāstāv rindā. Jā, te jau visiem citādāka tā dzīve bijusi. Un daudzi nemaz nevar iedomāties, ka vairākās Eiropas valstīs arī āra tualetes vēl pastāv!

Plānojam savu tālāko ceļu, bet ar Irānu tagad tā situācija tāda riskanta. Nu nepaspējām. Bet no Pakistānas var lidot uz citām „stānām” vai uz to pašu Āfriku, par kuru pavisam nesen apjautājās mūsu poļu ceļotājs Džegošs. Kas zina, vēl viss priekšā!

Turpinām savas garās darba dienas. Tā kā visi mūs vērtē kā „darbiniekus, kam viss padodas”, brīvdienas mums nemaz negrib dot. Bet arī laikapstākļi nav jaukākie atpūtai – pie mums naktī plus 7 grādi, Kvīnstaunā rītos vien plus 4! Vietējie saka, ka tāda vēsa vasara vēl nav bijusi. Tomēr tas, kas Taupo ir vienkārši apbrīnojams, ir tās burvīgās debesis, kas katru vakaru iekrāsojas citos toņos. Vispār liekas, ka Jaunzēlandē ir skaistākie redzētie debesu skati.

Beidzot sākas arī ielūgumi uz vakariņām. Mums gan stāsta, ka Jaunzēlandē tradicionāli jau nekas tāds gards nav – pirms iebraucēju virtuves te bija vien gaļa un trīs dārzeņi, tāpēc tā nacionālā maltīte nav nekāda. Bet tagad jau lielveikalos pieejams it viss.

Turpinām iepazīt arī Andreas ģimeni. Mūsu namiņa saimniece pēc kārtējām pārbaudēm gan atkal saņem bēdīgas ziņas no ārstiem – redze nav glābjama, pazudīs pavisam. Šādā situācijā mums īsti nav, ko teikt un kā mierināt, jo nav jau iedomājami īsti vārdi tādā lietā. Bet tepat ir Andreas māsa, kas apsolās mūs uzņemt Hamiltonā, un tad to jau trešdienā nomaina Andreas brālis ar sievu. Katrs te piedalās ar palīdzību mājas sakopšanā, lai Andrea varētu pārvākties un lai māja skaisti izskatītos pārdošanai.

Bet, redzot kā viss notiek, atkal vien atliek apstāties un novērtēt it visu, kas mums ir. Cilvēks pieradis visu pieņemt kā pašsaprotamu, bet pat par katru savu ekstremitāti, par visām maņām, par jebko dzīvē jāpriecājas!

Vēl viens vēls vakars un tad jau priekšā otra nedēļas puse. Tante pārvācoties daudzas lietas met ārā un īsti nesaprot, ka tas, kas pašam neder, daudziem tomēr ir ļoti vajadzīga manta. Sanāk to pierunāt vismaz mantas noziedot lietoto preču veikalam. Dienas iesilst, mājā notiek darbi. Andreas brālis ir ļoti jauks vīrs, un nemaz nav tik izlutināts kā pārējie ģimenes locekļi. Tas pat piesakās mūsu traukus nomazgāt! Piektdienā tad beidzot visi radi aizbraukuši.

Bet mums priekšā pārdomas. Palikušas pēdējās trīs nedēļas. Vai pārvākties? No vienas puses, tā sanāktu ietaupīt 130 eiro, kas Āzijā ir divas nedēļas viesnīcā. No otras puses, ja dzīvojam par mazākām naudiņām, droši vien jutīsimies kā viesi – būs jāpavada daudz laika ar kolēģi un tās vīru, jāpērk vairāk pārtika un jāgatavo četriem cilvēkiem. Tas nav tā, ka samaksā savu daļu un dzīvo savu ikdienu. Nezinām, ko lai pasāk.

Bet nu esam spēruši soli tuvāk savu ceļojumu plāniem un iegādājušies vīzu uz Pakistānu. Jā, Latvijā nav Pakistānas vēstniecības, un iepriekš vīzu uz šo interesanto valsti bija jākārto Polijā. Piņķerīgs process. Bet nu jaunais Pakistānas premjers šo vīzu padarījis pieejamāku, un to var nokārtot internetā. Protams, nemaz jau nav tik viegli – ir daudz jautājumu, pietam, jāuzraksta visas apceļotās valstis, iebraukšanas un izbraukšanas datumi, dienu skaits utt. Mēs pieminam tikai tās deviņas, kas uzrādās mūsu jaunajās pasēs. Diemžēl tur ir arī Indija, kas pakistāņiem varētu nepatikt. Vīzu apmaksājam, bet tad mums atnāk vēstule ar papildus dokumentu pieprasījumu – jāuzrāda Jaunzēlandes darba līgumi, jādabū notāra apstiprināta ielūguma vēstule no pakistāņa. Labi, ka mūs tur jau gaida. Savukārt mēs tad gaidām gala lēmumu.

Nedēļas nogale gan ir lieliska. Mūs atradusi ir Treiju ģimene no Latvijas, un sarunājam tikties sestdienā pēc mūsu darba. Un tur jau tie gaida – atplestām rokām mūs sveicina Eva. Drīz satiekam Pēteri un abu bērnus Mariju un Robertu. Un šī tikšanās ir vienreizēja! Mūsu tautieši ir īsta iedvesma. Lai arī vien vienu reizi būts ārpus Latvijas, nelielā izbraucienā ar auto uz Vāciju, nu tie ieradušies Jaunzēlandē. Un kā tad šie drosminieki izvēlējušies spert tik tālu soli? Tie lasījuši mūsu ceļojumu grāmatas un tad sapratuši, ka jāver tā pasaules dārgumu lāde vaļā. Un tieši Jaunzēlandē bijuši radi, kas varējuši ģimeni sagaidīt un palīdzēt iejusties. Bet nu jau nopirkts auto un visi četri ceļotāji jau otro mēnesi braukā pa Ziemeļu salu, guļ teltī un ļoti, ļoti taupīgi un radoši veikalos iepērk savas maltītes. Nu tiešām – kā īsti ceļotāji! Esam sajūsmā!

Sarunas ieilgst līdz pat saulrietam. Tik jauki un sirsnīgi ir mūsu satiktie biedri, un tie ir tik pārsteidzoši atvērti un nemaz nebaidās no visa jaunā un visiem tiem sarežģījumiem, kas ik dienu pagadās šajā tālajā zemē. Vajag lielu drosmi uz diviem mēnešiem skriet uz otru pasaules malu! Protams, nav tik viegli. Lai arī rakstām, ka telts vietas mēs atrodam diezgan aši – mēs tomēr esam iemanījušies, kā to darīt un kā rīkoties, ja nekas nesanāk. Četriem cilvēkiem tas ir nedaudz sarežģītāk, bet arī Eva un Pēteris ar bērniem neiet to klasisko tūristu ceļu ar viesnīcām un veltīgu līdzekļu izšķiešanu. Jā, arī fotoattēlu un stāstu publicēšana prasa daudz vairāk laika, kā varētu šķist mūsu lasītājiem, arī Evai, bet mēs esam pieraduši pie plānošanas un laika sabīdīšanas tā, lai viss sanāk. Tagad varam vien dalīties ar padomiem un pieredzi. Bet arī pati Treiju ģimene mūs pārsteidz ar sevis atklātajiem tūrisma punktiem un skaistajiem piedzīvojumiem Jaunzēlandē!

Šī zeme ir interesanta. Mūsu draugiem ir nesaprotami, kāpēc tik daudzi ir apaļīgi, bet tā jau ir, ja frī kartupeļi skaitās tradicionālais ēdiens. Ģimene gan paši ir ļoti sportiski – iet pārgājienos, kāpj kalnos. Bērni ir tiešām jauki un atjautīgi. Piecpadsmitgadīgā Marija mūs cienā pat ar pašas ceptiem kēksiņiem, kamēr iegrimstam stāstu virpulī.

Taupo ģimenei liekas liela pilsēta, lai arī te tā ir maza pilsētele, vien tūristu pārpildīta šajā sezonā. Bet te ir tiešām daudz ko redzēt, tāpēc mūsu draugi nakti pavada kempinga vietā. Jā, ja mums te būtu mājiņa, mēs varētu izpalīdzēt, bet, tā kā paši vien pagadām esam viesi, varam vien līdzēt ar padomiem. Sarunājam tikties arī nākamajā dienā, lai ko pasāktu kopā. Ģimene gan ceļo bez SIM kartes un interneta, tāpēc nav tik viegli sazināties. Bet mēs pēc šīs jaukās tikšanās mājup dodamies ļoti pacilātā garastāvoklī. Esam iepazinuši nepārspējamus cilvēkus! Un esam tik priecīgi, ka varam būt iedvesma kādam spert tādu milzīgu soli pretim nezināmajam. Tas tikai bagātina, un ikviena pieredze noteikti paplašina redzesloku, kas maina visu turpmāko dzīves redzējumu! tas ir tik vērtīgi!

Svētdienu atkal noslēdzam ar darbiem. Šoreiz man un manai darba komandai padzīvojis šveiciešu pāris pat piedāvā dzeramnaudu par jauku sarunu, bet atsakāmies, lai arī vēlāk izrādās, ka SPA uzņēmumā tādu var pieņemt. Tomēr tāpat jau to labumu daudz. Ir kolēģi, kas no citām savām darba vietām ved dārzeņus, citi cienā ar gardiem ēdieniem. Ir jauki. Bet vakarā ir vēl jaukāk, jo šodien uz mūsu namiņu ierodas tā pati Treiju ģimene. Lai arī sākumā bijām plānojuši kāpt netālu esošā kalnā, Roberts to izvēlas darīt otrdienā, savā vārda dienā, kamēr svētdienā Andrea saka, ka labprāt kopā pavakariņotu. Tā nu ņemam mūsu namiņa saimnieces dārzeņus, arī cepeti, nopērkam kartupeļus un visi kopā sataisām lielu vakariņu galdu. Suns laimīgs tiek sabučots no visām pusēm, un arī angļu valoda bērniem sarunās sāk atraisīties. Visi padalāmies savos iespaidos un plānos, un nedēļu noslēdzam skaisti. Nu ko – priekšā vēl trīs!

**

Šo dienu atklājums. Iepriekšējā nedēļā rakstījām par 17 miljonu vērta loterijas laimesta ieguvēju. Bet nu jaunas ziņas – iespējamais bagātnieks nemaz nav atsaucies. Tajā pašā dienā divi vinnēja katrs pa miljonam dolāru un tie ar lielu kavēšanos pēc laimesta ieradušies, bet kas tad notiks ar to vislielāko laimestu? Nu visās ziņās cilvēki Oklendā tiek mudināti izpētīt savas biļetes. Protams, var būt tā, ka kāds tūrists to iegādājies joka pēc un tad aizmirsis viesnīcā un biļete izmesta, var būt tā, ka kāds pensionārs par to piemirsis un tā guļ dziļākajā plauktā.

Bet tas nav vienīgais lielais notikums Jaunzēlandes lielākajā pilsētā šonedēļ. No Austrālijas to sasnieguši arī mežu ugunsgrēku dūmi un pilsētu apņem nu jau oranžs debesu loks. Jā, dūmi ir sasnieguši Ziemeļu salu, bet tiek paredzēts, ka jau ar nākamo nedēļu tie būs izklīduši. Bet beidzot arī Jaunzēlande ir pamodusies un nu sūta savus vīrus palīgā degošajiem kaimiņiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~231 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~16556 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1221 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~28409 eiro)

Noietie km: ~56 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4006)

Pēdējās Vecgada dienas klāt!

Pirmdienā Andrea dodas pie radiem, mēs pa darbiem. Bet no paša rīta sanāk arī ieskriet tajā tūrisma infocentrā un tomēr iegādāties biļetes gājienam uz vulkānu! Lai arī vairākas busiņu kompānijas jau pilnas, ir viena, kam divas vietas atrodas arī mums. Nu ko – skaidrs, ka pēdējo Vecgada dienu pavadīsim kāpjot vulkānā! Tongariro Alpu pāreja atrodas Tongariro Nacionālajā parkā un ir viens no populārākajiem dienas pārgājieniem valstī, kas kopumā ir 19 kilometru garš un aizņem aptuveni 8 stundas. Lielākā daļa pastaigu notiek pa neapstrādātu vulkānisko reljefu. Visi trīs apgabalā esošie vulkāni ir ļoti aktīvi, turpat ir sacietējušas lavas plūsmas un lavas bumbas. Minerāli iekrāso iežus košās krāsās, un karstie avoti rada neticamas ainavas. Pēdējais apstiprinātais Tongariro izvirdums bija 1897. gadā un pēc tā vismaz 40 gadus ilga mazāki izvirdumi, trīces un nogruvumi. 1990. gadā parks tika atzīts par pasaules mantojuma vietu par tā izcilām dabas vērtībām. 1993. gadā Tongariro Nacionālais parks kļuva arī par pirmo vietu pasaulē, kas tika iekļauta pasaules mantojuma sarakstā par tās garīgajām un kultūras vērtībām, jo tieši apkārtnes pamatiedzīvotājiem šī vulkāna daba daudz nozīmē. Zili ezeri, sarkani krāteri.. Šis izaicinošais, bet skaistais ceļojums sākas 1120 m augstumā, kamēr pārejas augstākais punkts 1886 m augstumā. Esam sajūsmā. Bet vēl tikai pirmdiena!

Nu man piedāvā strādāt visu pirmdienas nakti, bet, lai arī citu reizi piekristu, nu nākas atteikt, jo jāgatavojas kāpienam! Kā arī, vēl jāpaspēj sagaidīt Jaunais gads un sagatavoties darbam SPA 7 no rīta. Bet mums laika ir it visam!

Un tā nākamajā dienā esam gatavi un piecos no rīta dodamies uz krustojumu, kur tūliņ arī piestāj minibusiņš. Smieklīgi, ka tas negaida kavētājus – ja spāņu tūristi ieraduši būt vēlāk kā nepieciešams, tad tie tiek informēti, ka vēlāk tiem pakaļ būs „kavētāju buss”. Visiem trīsdesmit busiņā sakāpušajiem tiek izdalītas kartes ar informāciju, kuri ceļa posmi būs grūti, un ko nav atļauts darīt – galvenais nekakāt akmeņu laukā un nepieskarties nacionālā parka teritorijā esošajiem ezeriem, jo te ir svēti vietējiem pamatiedzīvotājiem.

Pēc pusotras stundas ierodamies galā, un tu jau vēl pāris busiņi laiž ārā pasažierus. Mums saka – taka ir sešas līdz astoņas stundas ilga, tāpēc pirmais buss būs gatavs izbraukt divos, pēdējais četros. Arī informācijas bukletos informācija vēsta „tu esi iegādājies mūsu grafiku, ne savējo, tāpēc nekavē! Ja nepaspēsi laikā atpakaļ, būs jāstopē” Protams, visiem vienmēr jāinformē tūrfirma par jebko, kas notiek – vai tas būtu pārāk lēnais temps vai negadījums.

Uzsākam gājienu raiti, saulīte vēl aiz kalniem, ieleju pārklāj neliela migla. Ir tik brīnumskaisti! Nedaudz vēsi, bet pēc stundas gājiena jakas jānovelk, jo tad arī sākas stāvākas takas. Ir daži ūdenskritumi un ezeri, kas ir nost no galvenā ceļa, un nesaprotam tos tūristus, kas atbraukuši uz šādu debešķīgu vietu un neiet tās papildus 15-20 minūtes apskatīt it visu, kas pieejams. Daži pat neskatās apkārt, bet, nodūruši galvu zemē, iegrimst savās sarunās. Daudz tie palaiž garām! Bet mēs nespējam vien nopriecāties par skaisto vietu, ko esam sasnieguši.

Ilgi jau neesam tādas garas distances staigājuši, bet bijām gaidījuši ko trakāku. Ja visi rekomendēja mums ņemt īpašos kāpēju zābakus, visādus rīkus, pareizo apģērbu – mēs visu pieveicam ar to, kas mums ir – tām pašām caurajām botām un T-krekliem. Tā jau ir – tik daudz kam cauri iziets, ka tie brīdinājumi liekas nedaudz pārspīlēti. Protams, saprotam, ka tāda informācija nepieciešama tiem ceļotājiem, kas tālākā zemē ir pirmo reizi.

Kāpjam arvien augstāk, lai izbaudītu tos skatus vulkāna krāteros, sarkanās smiltis, mākoņus, kas gaisā kā uzkārušies, lavas kalnus, no kuriem dažus akmentiņus ieberam kabatā, un tos zilganzaļos ezerus. Uh, vējš ir spēcīgs, saule svilina, bet šī vieta ir kas vienreizējs. Jaunzēlande ir brīnumskaista zeme. Tā dāvā tik pasakainus skatus! Ko tik te nevar pieredzēt un izbaudīt! Un varbūt arī labi, ka Jaunzēlande ir tik tālu no visa, jo tik daudz vēl te neskartas dabas, vēl tik daudz nesabojāta skaistuma!

Pie kāda ezera Arča aizrāda kādam vīram, ka tas rokas iebāž tajā maoru svētajā ūdenī, bet tas atcērt, ka ir jaunzēlandietis – kādi vēl svētie ezeri?! Jā, „baltajiem” jaunzēlandiešiem nepatīk tā ideja par maoru svētajām vietām un to neaizskaramību, jo viņi jau arī te ir tikpat daudz vietējie kā ienācēji no salām, bet strīdam jau vienmēr ir divas puses. Gar ezeriem, pāri klaniem, gar kūpošiem vulkāniem un lejup pāri pļavām. Ar divām lielākām pauzēm pieveicam gājienu 7 stundās. Šis ir vislieliskākais veids, kā esam aizvadījuši Veco gadu.

Sēžamies busā, dodamies atpakaļ. Tad jau klāt vakars, ieslēdzam mūziku, atkorķējam aukstu alus pudeli un drīz arī dodamies pilsētā. Arča gan atkal ceļgalu izmežģījis, bet līdz centram aizklibo, un tā noskatāmies jauku salūtu. Te salūts tiek šauts divas reizes – desmitos bērniem un pusnaktī, kad iestājas jauns gads. Esam vieni no pirmajiem pasaulē, kas sagaida 2020. gadu! Satiekam kolēģus, pasēžam un parunājam, bet vēlāk vakaru turpinām divatā pie mūzikas un zvaigznēm.

Trīs stundas miega un uz darbu! Lai arī diena nav grūta, bezmiegs, kāpiens un noteikti arī alus neliek justies pārāk moži, bet, tā kā maksā pusotru stundas likmi, tad ikviens, kas tomēr pēc svinībām ieradies, nekur nesteidzas un arvien atrod papildus darbiņus. Būs lielā alga! Arča tikmēr izguļas, lai pēcpusdienā mēs abi kopā varētu nesteidzīgi pavadīt laiku. Vēl mēnesis Taupo un tad jau atkal ceļosim!

Ar ceturtdienu sākas ierastais darba solis – Arča uz divām dienām dodas uz Hamiltonu, lai tur pārmaiņas pēc pastrādātu ar celtniekiem, kam trīs nedēļu ilgajās brīvdienās tomēr kāds darbiņš uzradies. Arī Andrea atgriežas mājās. Ārā gan pavisam neparasti skati. Sauli nevar saskatīt, jo tai priekšā milzīgs smoga slānis – izrādās, tas viss atnācis no Austrālijas. Vējš gan lielākos dūmus aizpūtis uz Dienvidu salu – tur ģimenes ar bērniem šodien ārā nemaz nav varējušas iet dūmu kārtas dēļ. Ļoti jau žēl visus šajā milzīgajā nelaimē cietušos. Un žēl, ka situācija nākotnē neuzlabosies, ja cilvēks nesāks dzīvot nedaudz apzinīgāk, saprotot, ka ikkatrs solis atstāj ietekmi – gan uz sevi, gan uz apkārtējiem un apkārtējo. Šajā gadā visiem vēlam atvērt vēl vienu apziņas apvārsni un paskatīties nedaudz ārpus tās pasaules, ko mūsu prātos ielikuši citi.

Vakaru pavadu ar Andrea – pagatavojam salātus, atveram vīna pudeli. Un tad Andrea stāsta savu dzīves stāstu par to, cik ļoti pirmais vīrs to ierobežojis, kā vispār dzīvot ar tādu stūrgalvīgu cilvēku un cik ļoti vecāku attiecības ietekmē bērna raksturu. Runājam par to, ka cilvēks pats ir sava lielākā bēda. Galu galā, ja pašam ar sevi vienatnē skumji vai garlaicīgi, tas nozīmē, ka neesi labā kompānijā. Galvenais ir strādāt ar sevi – viss apkārtējais jau ir tevis paša radītā pasaule!

Arča tikmēr Hamiltonā liek mākslīgo zāli, bet vakarā puišiem ir motelis – katram savs privātais džakuzi iekšā. Nu neslikta dzīvošana! Un piektdienā jau visi esam kopā. Ierodas arī Andreas tas pats pirmais vīrs ar dēlu, un visu nākamo nedēļu plānojas ierasties arvien citi radi, tā, lai māju savestu kārtībā pārdošanai. Pirmo vakaru pavadām kopīgi gatavojot maltīti un tad sēžoties pie galda un to baudot. Runājam gan par dzīvi fermā, gan mūsu nepārtraukto kustību. Dzīvojam diezgan atšķirīgu dzīvesveidu, bet vienmēr interesanti aprunāties ar inteliģentiem cilvēkiem, kādu nemaz nav tik daudz.

Arča izmežģītais ceļgals jūtas labāk, bet nu ciet kakls, jo motelī Arča gulējies pie kondicioniera. Bet pagaidām var atļauties tādas mazas ķibeles. Kad būsim ceļā, tad gan jābūt uz pekām.

Sestdiena ir ļoti saspringta diena darbos, bet vakarā tiekamies ar Imelu – meiteni no Indonēzijas, kuru šādi ceļojot jau satiekam trešo reizi. Kā saka, nav jau nejaušu tikšanos. Un savā ceļā esam satikuši tiešām daudz pārsteidzošu cilvēku. Bet tikai ar diviem tā nejauši mums izdevies saskrieties veselas trīs reizes dažādās pasaules malās. Viens ir mūsu dārgais poļu ceļotājs, kurš bija mūsu pirmā iedvesma – viņš teica, ka ceļojot mēs attīstīsim šo iekšējo sajūtu, kas mums pateiks, kurp doties un ko darīt. Un viņam bija taisnība. Džegošs ar autostopiem ir apceļojis visu pasauli, bijis vietās, kas mums vēl tikai sapņos rādās. Mēs tikāmies ar Džegošu ASV (2015), Japānā (2016) un Ķīnā (2019). Viņš nelieto sociālos tīklus, tā vienkārši bija tā iekšējā sajūta, kas mums lika uzsist otram ziņu, jautājot, kā iet, un tikai tad mēs visi atklājām, ka atrodamies vienā valstī! Un otrs cilvēks ir šī brīnišķīgā meitene Imela. Viņa mūs atrada caur Couchsurfing Latvijā (2017), pēc tam mēs tikāmies ar Imelu viņas mājās Indonēzijā (2019) un tagad saskrējāmies šeit, Jaunzēlandē (2020). Laiks ir pagājis, mēs esam kļuvuši pieredzējušāki, taču ir kas tāds, kas vienmēr saved mūs kopā ar šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem. Cik traki interesanta pasaule!

Taupo gan atkal piemeklējis aukstuma vilnis. Ārā ir vējains, dienā vien piecpadsmit grādi, kamēr naktī vien plus 6. Uz divām stundām parkā pasēžam un iemalkojam alu, parunājam par mūsu pieredzi Jaunzēlandē un par Imelas plāniem, bet ilgi jau nesanāk baudīt to tikšanos, jo drīz sākam trīcēt. Imelai aizdodam savu telti un guļammaisu, jo meitene te nav atradusi naktsmājas, bet mēs tādas nevaram piedāvāt – galu galā, mājele, kurā īrējam vien istabu, ir pilna un tur vēl notiek īsta krāmēšanās, tāpēc atliek vien telts. Imela gan paliek arī hosteļos, bet Taupo ir ļoti populāra vieta, un te jau to brīvo vietu nemaz vairs nav. Pilnīgi viss ir pilns. Imela ar stopiem viena pati apbraukājusi Dienvidu salu, bet teltī gan tā paliek pirmo reizi. Tomēr katra pieredze ir vērtīga! Ar to arī atvadāmies.

Nedēļu noslēdzam pavisam klusi. Palikušas tieši četras nedēļas līdz beidzas mūsu darba līgumi. Mūs arvien biežāk aicina kārtot darba vīzu un palikt Jaunzēlandē, bet vēl jau nezinām, kur tie ceļi mūs aizvedīs. Šī ir burvīga valsts, un to paturam kā variantu.

**

Šo dienu atklājums. Un atkal par jaunumiem Jaunzēlandē! Sāksim ar Taupo. Vienā no ezera daļām šonedēļ aizliedza peldēties notekūdeņu noplūdes dēļ, kurā esot vainojama pati pilsētas dome. Un tāpēc arvien aktīvāk notiek cilvēku informēšana par to, ka tualetēs nedrīkst skalot nost mitrās salvetes, pamperus un vēl visu ko neskalojamu, ko cilvēks tomēr izdomā izmest tualetes podā. Un problēma esot arī tā, ka arī uz mitrajām salvetēm bieži raksta, ka tās ūdenī izšķīst, ir drošas dabai, bet pēc pārbaudēm atklāts, ka tā nav, un vairāki zīmoli savu produkciju no veikaliem izņēmuši. Nez, kad tad cilvēks aptvers, cik gan daudz atkritumu vienas dienas laikā tas rada viens pats. Un, ja ņemam visus tos miljardus – kā gan zemeslode var pastāvēt?

Tikmēr kāds Jaunzēlandes loterijā uzvarēja 17 miljonus dolāru. Patiesībā, viss pagājušais gads loterijas spēlētājiem Jaunzēlandē bijis veiksmīgs, jo ik pa laiciņam izcelti šādi milzīgi lomi.  Ziņās raksta, ka pagājušajā desmitgadē 374 jaunzēlandieši kļuvuši par miljonāriem, vinnējot šeit populārajā loterijā. Vislielāko laimestu izcēla kāds pārītis 2016. gadā – tas bija 44 miljonu dolāru vērtībā.

Un, protams, noteikti ziņās esat dzirdējuši par lielajām nelaimēm Austrālijā. Jaunzēlandes ziņās tiek parādīts, kā tad tas iespaido šo valsti. Ar vēju dūmi no Austrālijas tiek aiznesti uz Jaunzēlandes Dienvidu salu un tur valsts ikona – tie paši ledāji, kurus apmeklējām pirms pusgada, nomaina savu krāsu uz brūnu. Karamelizētā sniega foto ceļo pa ziņām. Protams, visi bēdīgi, bet tas jau nav tik traki, kā pie kaimiņiem! Arī Kristčērčā, kur dzīvojām visus trīs mēnešus, dūmus varēja pat ieelpot. Jā, situācija ir nopietna. Tiek teikts, ka šis ir vistraģiskākais gadījums, kāds jebkad redzēts, un cilvēka ietekme uz dabu ar katru gadu jūtama arvien vairāk. Diemžēl labāk jau nepaliks.

*

Iztērētie līdzekļi: ~302 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~16325 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1273 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~27188 eiro)

Noietie km: ~87 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3950)

Un klāt arī svētku nedēļa.

Pirmdiena gan vēl ir darba diena. Man deviņu stundu maiņa veselības aprūpē, kamēr Arča ar kolēģiem brauc uz 2 stundu attālo Hamiltonu, lai divas dienas strādātu tur. Palikšana puišiem ir AirBnb – piecistabu mājā un, pietam, ēdināšana iekļauta visā braucienā bez maksas, lai gan Arčam jau pilna soma Saulgriežu ēdiena un vēl visādu labumu. Mums mūsu darbiņi patīk, tāpēc laiks lido vēja spārniem, lai gan jāpriecājas jau par katru minūti – vairāk jau to nekad nepaliks.

Mamma meitenei, ar kuru strādāju, stāsta daudz par maoru tradīcijām, jo pati nāk no maoriem. Izrādās, ka tik daudzās vietās Taupo ezeram nav pieejas, jo to bieži apņem iezemiešu zemes. Un tās skaitās neaizskaramas. Pat paši maori savu zemi nevienam nedrīkst pārdot – vien atstāt mantojumā bērniem. Ir vien tiesības zemi izīrēt, bet nekad – pārdot. Ja bērnu nav, tad cilts izlemj, kura pārraudzībā pāries zeme. Bet, ja maors precējies ar „balto”, tad arī laulātā nāves gadījumā zeme nekad nepāriet otras pusītes īpašumā – tas tur var dzīvoties vien līdz pašam pienāk gals. Un tā zemes tiek mantotas. Tikai maoru asinīm. Bet arī tikai 1% maoru asiņu padara tiesīgu saņemt zemi. Bet pārējiem nekādi.

Otrdienā ir Ziemassvētku vakars, bet to te nesvin – visas dāvanas tiek vērtas vaļā Ziemassvētku dienā, kas ir 25. decembris, un nākamā diena saucas Boxing day – 26. decembrī. Tad atkal notiek liela iepirkšanās, jo visam mežonīgas atlaides. Šie svētki gan esot palikuši pārāk amerikanizēti ar Ziemassvētku vecīti un visādiem tēliem, par ko mēs nemaz nezinājām. Te pieņemts bērniem dažas nedēļas pirms Ziemassvētkiem istabā nolikt elfu – tas viņus vēro un nosūta informāciju vecītim, kas tad izlemj par dāvanām. Pagalmos tiek bērti spīguļi (te gan tas nesen aizliegts, jo putni aizrijoties), bet tā tiekot piesaistīti lidojošie ziemeļbrieži. Adventi nesvin. Bet pieskatāmās meitenes ģimene cenšas svētkus svinēt klusi. Lai arī tie ir ļoti turīgi, bērni saņem ļoti mazas dāvaniņas, un, kad tie vecākiem prasa, kāpēc pārējie saņem milzīgas mantas, tad vecāki paskaidro, ka vecāki paši rakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim sakot, ka šai ģimenei daudz nevajag – labāk lai visas tās dāvaniņas tiek aizdotas tiem, kam ir grūti. Ģimene daudz piedalās labdarībā, gatavo ēdienus patversmēs esošajiem. Vispār ļoti atvērtā un tik ļoti labestīgā gaisotnē esam!

Žēl gan, ka ziņās saka – „visur Ziemassvētki būs silti un jauki.. Ja vien neesat Taupo!” Jā, te atkal sola lietu. Bet līdz tam mūs lutina saulīte. Otrdienā Andrea brauc pie savas ģimenes un mēs ar Arču vakaru pavadām divatā. Apkārt ir īsta rosība – visi kā traki iepērkas, veikalos nav, kur apgriezties. Varbūt tiešām labāk jau no mazotnes bērniem pastāstīt, cik mazsvarīgas ir mantas un ka šis laiks ir domāts, lai sniegtu tiem, kam nekā nav? Arī mēs daudz netērējamies, naudiņu izdodas iekrāt tiem brīžiem, kas ir daudz vērtīgāki par jebkuru mantu. Un pavisam drīz jau pienāks arī laiks, kad tie jaunie iespaidi atkal līs pārpārēm!

Bet trešdienā jau septiņos tajos pašos Ziemassvētkos jādodas uz SPA. Te gan labi – maksā pusotras stundas likmi, pietam, ja svētkos jāstrādā, esmu tiesīga izvēlēties jebkuru citu dienu brīvu, un tā tad tāpat tiek apmaksāta. Vai nav lieliski šie svētki? Ir arī bezmaksas pusdienas, kas gan lielākoties sastāv no cepešiem, un arī tas pats SPA, uz kuru dodamies ar Arču. Mana darba vieta ir viena no retajām iestādēm, kas svētku lakā ir atvērta, tāpēc ļoti daudzi tieši šodien te paliek. Mēs arī sākam ar nelielu atpūtu baseinos un tad dodamies uz ezeru, kur izklājam segu un pabarojam pīles, kamēr vēl nav atnācis tas solītais negaiss. Vien trīs ēstuves pilsētā ir atvērtas un Taupo šķiet neierasti klusa. Arī alkohols Ziemassvētku dienā netiek pārdots, tāpēc vīna pudeli aizņemamies no mūsu namiņa saimnieces. Darba diena nav gara, tāpēc viss vakars mums kopā brīvs. Bet šajās svētku dienās strādāt labi. Smejam par tiem slinkajiem vietējiem – daudzi kolēģi strādā pusslodzi un sūdzas, ka knapi dāvanām sanāk, kamēr citi ņemot SPA un viesnīcas, bet tajā pašā laikā mēs, tāpat kā citi ārzemnieki, strādājam vairākos darbos, un visi smaidīgi un priecīgi – vietējie nemaz nesaprot, cik labi tie dzīvo! Bieži tie brauc pat uz Austrāliju, sūdzoties, ka Jaunzēlandē nevar darbu atrast. Nesaprotam, kā tas var būt – ja jau tik ļoti daudz darbiniekus meklē, un pat ārzemnieks dienas laikā var tikt pie amata! Bet te jau daudz atkarīgs no paša aizspriedumiem, ko no sevis pilnībā mēģinām izslēgt.

Nedaudz žēl, ka izbrauciens ar velosipēdiem, nav ilgs, un visas mūsu iecerētās vietas ir slēgtas. Vakariņās mūs ielūdz kolēģis no Fidži, kas Taupo jau dzīvo pāris gadus, bet arī šo piedāvājumu neizmantojam. Ārā negaiss, skatāmies trilleri un laicīgi ejam gulēt, lai nākamajā dienā atgrieztos darbos. Bet tam galīgi neiebilstam, jo maksā jau to pusotru likmi. Arča sāk savu jauno darbiņu, bet Andrea atgriežas no Ziemassvētku svinībām pie ģimenes. Nedaudz nogurusi, bet saved mums visādus gardumus, mērces, dārzeņus un vēl tik daudz, ko gatavot!

Tā turpinām darba nedēļu. Man SPA saka, ka brīvas dienas gan dabūt nevarēs, bet, kad beigsies līgums, tad viss tiks apmaksāts, tā kā tad arī lielā alga. Un tā turpinu strādāt kopā ar to pašu starptautisko sabiedrību. Smieklīgi, ka tā atšķirīgā tautu kultūra tomēr redzama – japāņu meitene pusdienām līdzi ņem dažādus augļus un riekstus, kamēr vietējās meitenes dzer kafiju un uzkož frī kartupeļus. Daudzi tomēr vairāk saprot to, ka ķermenis ir kā auto – ja gribi tikt tālāk un braukt ilgāk, tad jālej iekšā pareizā degviela. Arča savukārt strādā kafejnīcā, kamēr izolācijas kompānija ciet uz trim nedēļām. Tur gan daudz darba, jo brīvdienas taču – cilvēku pārpārēm. Un arī laikapstākļi beidzot uzlabojas. Lai arī naktīs auksti, diena iesilst jau līdz plus 25 grādiem.

Mums gan ir īpašs uzdevums. Tā kā Ziemassvētkos no Andreas aizņēmāmies divas vīna pudeles, jo veikali taču ciet, nu tās nemaz nevaram atgriezt, jo tādu marku vairs nav – nu nevienā no desmitiem pilsētiņas veikaliem! Nu kā gan tā var būt? Mūsu dāma saka, lai nesatraucamies, bet mēs arvien esam misijā. Piektdienā ierodas arī Andreas pirmais vīrs – uzfrišināt māju, lai labāk varētu pārdot. Un vakaru pavadām kopā interesantās sarunās. Arī Gajs ir nedaudz paceļojis un saka, ka Eiropā to īpaši aizrauj vēsture, jo viņiem jau tādas te nav. Vienīgais, kas nepārtraukti notiek, ir cīņa starp „baltajiem” un maoriem. Arī mēs arvien vairāk pamanām to saspīlējumu, lai arī tas nav pielīdzināms austrāliešu attiecībām ar aborigēniem. Redz, ļoti daudzi, tāpat kā Andrea un Gajs uzskata, ka maoriem nemaz nepienākas tik daudz, cik tie prasa. Galu galā, tie nav iezemieši, bet gan iebraucēji no Polinēzijas, tomēr tagad arvien vairāk zemes tiek atdots maoriem, kamēr tie ir arī tie lielākie likumpārkāpēji. Protams, tradīcijas ir skaistas, bet tas, ka par šo vienīgo vēstures notikumu, kad Jaunzēlandē ieradās eiropieši un uzpirka maorus, arvien notiek lieli strīdi un tiek prasīta kompensācija. Būtu jau trakums, ja visas karā cietušās valstis viena otrai prasītu mūžīgu kompensāciju izmaksu. Latvija gan tā iegūtu tīri daudz, jo esam taču bijuši zem tik daudzām varām. Bet te atkal – liela demokrātija, lielas problēmas.

Bet klāt nedēļas nogale. Laika prognozes mainās ik dienu, tomēr vairs nelīst. Arča dodas savā darbā, es abos divos savējos. Šoreiz meitenes ģimene mani aizvizina arī uz kādu pilsēteli 20 minūšu braucienā no Taupo. Jā, te vietiņa ir skaista, tāpēc arī cilvēku skaits palielinās, un ārpus Taupo arvien ceļas jaunas piepilsētas. Nu apskatu bagāto rajoniņu, lai gan visi, kas dzīvo ap ezeru, par tādiem var tikt uzskatīti. Vējš gan ir pārvērties nelielā vētrā, un ar Arču plānotais pikniks un pelde izpaliek. Vējš ir arī diezgan vēss, bez tā beidzot būtu sākusies vasara. Tas gan nākot no tiem vulkāniem, kuru virsotnes vēl joprojām klāj sniega kārta.

Svētdienā atkal abi dodamies uz darbu. Vējš ir tik spēcīgs, ka arī lejup no kalna jāminas, lai tiktu uz priekšu. Andreas bijušais vīrs dodas atpakaļ uz savu dzīvesvietu, un arī pati dāma svētkus svinēs Oklendā pie bērniem uz jahtas. Tā nu atkal uz brīdi būsim divatā, bet tomēr plāni lieli. Ja jau ir tā viena brīvdiena – tad jau kaut kas īpašs jāpasāk! Domājam, ka varētu iziet to skaistāko Jaunzēlandes dienas taku vulkānā otrpus ezeram. Tas viss bez maksas, vien transporta biļetes jāpērk, jo tāpat jau uz tādām vietām neaizstopēt. Protams, nav jau tik maza naudiņa, bet, ja padomā, tad ceļš vienā virzienā ir vien divu stundu darbs, tāpēc nav nekas tāds, ko nevarētu atļauties. Laikapstākļi gan vulkānā ļoti mainās – tāpēc nopērkot biļeti nav garants, ka brauciens izdosies. Protams, biļete tiek apmaksāta, bet dodamies arī uz pilsētas infocentru noskaidrot, vai mums ir kāda iespēja uz to vulkānu tikt. Un tad izrādās, biļetes tiek pārdotas vien vienu dienu iepriekš, lai patiešām redzētu laikapstākļus. Kā nekā, 19 km garš kāpiens kalnā tāpat ir bīstams, nemaz neņemot vērā spēcīgu lietu vai vēju, kas ieskrienas vairāk kā 60 km/h. Tā nu vēl vienu nedēļu noslēdzam trijatā un tad jau plānojam, kā skaisti sagaidīt Jaunu gadu, kas atkal nesīs daudz jo daudz piedzīvojumu!

**

Šo dienu atklājums. Tūrisma sezona sākusies. Tam visam klāt nāk skolēnu brīvdienas, Ziemassvētki un Jaungads, visi pasākumi Taupo un apkārtnē, tāpēc sastrēgumi ir neaprakstāmi. Un par to sākuši atraukties arī vietējie. Redz, īpaši daudz jau to ceļotāju, kas savus auto pārveidojuši par tādiem, kam labierīcības iekšā, lai varētu palikt tajās neskaitāmajās kempinga vietās, kas domātas tiem, kam ir „zilā uzlīme” (kas apliecina, ka tev ir tualete, un neiesi krūmos). Protams, tūristi izraisa sastrēgumus un avārijas, sevišķi daudzi, kam ilgi jāpierod pie tā, ka te brauc pa ceļa kreiso pusi. Kafejnīcas pārpildītas, veikalos nav, kur apgriezties. Arī mēs esam šokēti par to, cik ļoti Taupo atšķiras no tā laika, kad tikko te ieradāmies!

Vēl cilvēki ir satraukušies par karsto ūdens masu Jaunzēlandes austrumu krastā. Pagaidām ūdens temperatūra tur ir 6oC virs vidējā līmeņa. „Siltuma kartēs” tas parādās kā milzīgs, sarkans pleķis vismaz miljons kvadrātkilometru platībā – tas ir četras reizes lielāks nekā Jaunzēlande. Pasaules meteoroloģiskā organizācija paziņojusi, ka pēdējā desmitgade ir bijusi karstākā vēsturē gan sauszemē, gan okeānos. Nu ko, bet mums naktīs salst.

*

Iztērētie līdzekļi: ~244 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~16023 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1046 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~25915 eiro)

Noietie km: ~47 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3863)

Saulgriežu nedēļa sākusies!

Pirmdiena gan iesākas ar aukstu laiku – vasarā plus 12 grādi nav patīkama temperatūra. Un nepatīkamas ziņas arī saņem mūsu namiņa saimniece Andrea – tā kā viņai jau sen bijušas problēmas ar acīm, tā visu laiku iet pie ārsta, ir taisījusi arī lāzera operāciju. Bet te nu atnāk galīgais slēdziens – redze nav glābjama, tā ir iedzimta kaite. Dāmai tiek teikts, ka drīzumā tā pazaudēs arī automašīnas tiesības, jo ārstu slēdziens nebūs tai par labu. Reāli, Andrea paliek akla. Tā saka, ka droši vien esam pamanījuši, cik patstāvīga sieviete viņa ir, un šīs, protams, nepavisam nav labas ziņas – pirms nepilna gada dāma pārvācās uz Taupo, bija plānojusi sev ierīkot atsevišķu vannasistabu un tad izīrēt pusi mājas, tā pelnot naudiņu. Bet nu – jāpārdod māja, jāpārvācas uz Hamiltonu, kur dzīvo radinieki. Tā kā sieviete vairs nevarēs braukt, tā saka, ka jau laicīgi dosies skatīties pensionāru namus, kas Jaunzēlandē ir diezgan šiki. Protams, var redzēt, ka tās sievietei ir negaidītas ziņas, bet, kā viņa saka – nav jau ko tagad sākt žēloties – nežēloja sevi visu mūžu, un arī 70 gados nesāks. Dāma sev nopērk biļeti uz koncertu, kas notiek tepat Taupo, lai pirms vakara brauciena pie ģimenes tas kā paceltu garastāvokli. Žēl, protams, ka ar tik lieliskiem cilvēkiem notiek tādas lietas. Vēl vakardien Andrea uz skaļāko bija uzgriezusi Pavaroti un mazgāja savu auto, bet jau nākamajā dienā jādomā, kā pārdot māja, atkal jāplāno pārvākšanās, nemaz nerunājot par to, ka drīz redze pavisam pazudīs.

Mums savukārt pirmdiena noslēdzas vēlu. Arča no darba mājās ir piecos, es atgriežos deviņos. Andrea ir devusies uz Hamiltonu pie ģimenes. Tad, kad vieni paši esam mājās, smieklīgi jau dažreiz gadās. Arča saka, ka vakarā, manā darba laikā, elektriskā plīts pati pēkšņi sākusi slēgāties. Šis atvēris visas trīs izejas durvis – ja nu kas, lai ir, kur bēgt. Arī radio ik pa laiciņam ieslēdzas pats. Bet, kā Andrea teikusi, viņa var redzēt garus un, ja citur tos skaidri saskata, tad savā namiņā vēl nevienu nav manījusi. Esam drošībā.

Katrā ziņā nedēļa sākas ne tikai ar spocīgiem stāstiem, bet arī ar pamatīgu vētru un lietavām. Ziņās atkal brīdinājumi par plūdiem Dienvidu salā. Vietējie saka, ka šādi laikapstākļi nav vēl pieredzēti – kad lietus kā ar spaiņiem gāž, bet lauksaimniekiem tas esot vajadzīgs. Mums gan nav forši ne ar velosipēdu, ne kājām iet, arī lietussargam gluži jēgas nav, jo bail jau vējā salauzt – pietam, tas nav mūsu. Tomēr pieskatāmās meitenes ģimene ir tiešām jauka – tie arī Arčam piedāvā velosipēdu ar ķiveri – nu tā, lai mēs vairāk to Taupo spētu aptvert. Un tā nu gaidām, kad tas ekstrēmais laiks beigsies, lai beidzot sāktu izpētīt nedaudz tālāku apkārtni!

Temperatūras naktī nokrītas līdz plus astoņiem grādiem. Lai arī naktīs gāž kā ar spaiņiem, no rīta vēl nekas nav applūdis, vismaz šajā pusē. Dienvidu salas iedzīvotājiem gan visu laiku jāsadzīvo ar ceļu remontdarbiem. Andrea nolemj palikt Hamiltonā pie radiniekiem vienu nakti ilgāk, savukārt ceturtdienā tiekamies ar manu bijušo kolēģi, kura piedāvāja pārvākties pie viņas pēc Ziemassvētkiem. Mums gan pie Andrea tik ļoti patīk, ka esam arī gatavi maksāt vairāk par šo jauko pieredzi. Bet vēl līdz galam visu neesam nolēmuši.

Katrā ziņā kolēģe mūs sagaida necerēti jauki – ir dažādas uzkodas, alus, mājā jau stāv izrotāta plastmasas eglīte. Pie tās pavadām vēso un vējaino vakaru kopā ar trim mazajiem suņukiem. Te Tenelle kopā ar vīru pārcēlušies pirms apmēram gada, jo Dienvidāfrikā krīze – melnie „baltos” žmiedz nost. Atpakaļ apciemot ģimenes tie bijuši vienu reizi, jo tā Jaunzēlande jau no visa par tālu. Dīvaini gan, ka pāris, lai arī te ir ilgāk, zina par šo valsti daudz mazāk, tāpēc mēs esam tie, kas nu var ieteikt visādas vietas, lietas un rīkus, kas palīdz Jaunzēlandi gan iepazīt, gan pārcietoties šajā valstī.

Protams, vakars ieilgst, bet nākamajā dienā bez izņēmuma jāiet uz darbu. Labi, ka tas velosipēds ātri vien tur nogādā, vien pa kalniem jābraukā. Bet iet raiti – kāds opaps pat pajautā, vai man ir elektriskais ritenis, kādi te arī populāri, bet nav gan – nākas vien pašai mīties kalnos. Kolēģi jau samācījušies visādus vārdiņus latviski paši, un saka, ka tik ļoti cītīgi jau nemaz nevajag strādāt. Arī Arča bosi arvien pārjautā, vai to palikšanas vīzu jau nevajadzētu sākt kārtot.

Klāt nedēļas nogale – kamēr es darbos, Arča gatavojas Ziemassvētku vakaram. Patiesībā, Saulgriežu vakaram, ko plānojam pavadīt kopā ar Andrea pirms tā atkal devusies pie ģimenes. Naktī temperatūras nokrītas līdz plus 5 grādiem. Nemaz neticas, ka Austrālija ugunīs, bet mēs salstam nost. Arča kolēģiem ir pēdējā sanākšana pirms trīs nedēļu ilgajām brīvdienām, bet mēs šoreiz neejam bariņā. Savukārt Arča meklē, ko tad pasākt to brīvdienu laikā, jo palikušas vien dažas nedēļas, kuru laikā jāsakrāj līdzekļi tālākajam ceļam. Interesanti, ka ātri vien izdodas trauku mazgātāja darbu. Nu neko, vismaz kāds variants ir.

Un svētdienā sagaidām saulgriežus. Arča agri sāk darbiņu, es dodos savējā. Interesanti, ka kolēģiem te tie saulgrieži īsti kas neizprasts – tie nesaprot, ka tiešām ir tāds laiks, kad ir garākā diena un īsākā nakts, un otrādi. Bet te jau to tā nejūt. Vien esot pirmā īstā vasaras diena. Tagad tikai – uz priekšu! Beidzot arī vairs nelīst. Lai arī naktis ir aukstas, diena arī iesilst līdz plus 25 grādiem. Pēcpusdienā ar mūsu namiņa saimnieci Andrea kopā dodamies peldināt suni un tad gatavojam svētku vakariņas, kas ir rasols un lavašs ar augļiem. Te tādi trekni ēdieni nemaz neprasās, tāpēc, ka ārā taču vasara! Andrea ir ļoti aizkustināta, kad atzīstamies, ka reti kur esam jutušies tik ļoti jauki, tāpēc gribam te palikt, cik vien ilgi iespējams – tā nobirdina asaru un saka, ka ļoti izbauda mūsu kompāniju un esam laipni lūgti palikt te tik ilgi, cik vēlamies. Bet, kā jau iepriekš, mūsu plāni nav akmenī kalti – skaidrs vien tas, ka līdz 2. februārim tiešām būsim Taupo. Un tagad sākas tas svētku laiks. Nu vien jāpriecājas! Kā jau runājam – domas veido vārdus, vārdi – darbus, bet darbi mūs ieved noteiktās situācijās. Un, lai arī kā mums gājis ar iepriekšējo dzīvesvietu, lai kā vispār būtu gājis – esam te un tik lieliskā vietā, un viss ir tik labi, ka katru dienu, katru mirkli esam patiešām no sirds pateicīgi par visu šo laiku un pieredzi. Priekā!

**

Šo dienu atklājums. Un turpināsim ar ziņām. Pozitīvākais ir tas, ka Jaunzēlandes valdība ir apstiprinājusi, ka minimālā alga nākamgad pieaugs par NZD 1,20. Tas ir nākamais solis pretī valdības plānam minimālo algu palielināt uz 20 NZD stundā līdz 2021. gadam. Pašlaik minimālā alga ir USD 17,70, bet tā pieaugs no 1. aprīļa. Tiek lēsts, ka minimālās algas pieaugums visā ekonomikā palielinās algas par 306 NZD miljoniem gadā. Vai celsies cenas? Droši vien, bet pagaidām visi ir priecīgi.

Interesanti tas, ka ziņās saka, ka Oklendas iedzīvotāji tiek mudināti novilkt peldkostīmu pirms Ziemassvētkiem – tā kā Jāņos mums ir pliko skrējiens, tā Jaunzēlandes saulgriežos, kas ir svētdienā, cilvēki tiek aicināti uz „pliko pasākumu” nūdistu pludmalē pie Oklendas. Pagaidām tas gan ieinteresējis vien 26 cilvēkus.

Vēl kas jauns – tā kā Jaunzēlande domā par marihuānas legalizēšanu, sāksies arī narkotiku testēšana uz ceļa. Tas nozīmē, ka policisti varēs pārbaudīt narkotisko vielu līmeni autoceļu stacijās. Sods gan nav liels – autovadītājiem, kuru rezultāts ir pozitīvs, tiks uzlikts naudas sods un viņiem tiks liegta transportlīdzekļa vadīšana vismaz uz 12 stundām. Bet tiem var draudēt arī kriminālsods, īpašos gadījumos. Protams, šis process gan ir sarežģītāks kā alkohola testēšana, jo narkotiku ietekme uz cilvēkiem ir atšķirīga, un ir daudz dažādu vielu, kas jākontrolē. Policija pārbaudīs THC (kaņepes), metamfetamīnu, opiātus, kokaīnu, MDMA (ekstazī) un benzodiazepīnus.

*

Iztērētie līdzekļi: ~245 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~15779 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~880 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~24869 eiro)

Noietie km: ~49 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3816)

Pēc vētrainas nedēļas nogales ārā atkal saule.

Uzsākam savu darba nedēļu. Vairāk iepazīstu arī pieskatāmās meitenes ģimeni. Viņas vecāki ir īsti ceļotāji. Viens no daudzajiem stāstiem ir tāds, ka meitenes patēvs reiz tepat Jaunzēlandē paņēmis japāņu stopētāju, prasījis, kādi viņam plāni. Izrādās, japānis braucis uz Taupo un cerējis tur atrast gan dzīvesvietu, gan darbu. Tā nu vīrs un meitenes māte priecīgi uzņēmuši astoņpadsmitgadīgo japāni savās mājās veselus 11 mēnešus un vēl atraduši tam darbu Hilotn viesnīcā. Protams, pēcāk japānis tos uzņēmis arī savā dzimtenē, un tie vēl joprojām visi viens otram sūta ziņas. Smieklīgi gan sanācis kādu reizi, kad japānis uzrakstījis meitenes mammai ziņu ar jautājumu, vai ģimene uz pāris mēnešiem var uzņemt viņa draugu. Kad māte pārjautājusi, pēc cik ilga laika tas ieradīsies, japānis atbildējis: pēc stundas. Tā nu ģimene tikusi pie vēl viena studenta, kam diezgan izpalīdzējuši. Un paši tie arī daudz ceļo. Kāds stāsts no Izraēlas – meitenes māte ar tās patēvu braukuši ar auto no Jeruzalemes un redzējuši gar ceļmalu skrienam raudošu meiteni. Neviens tai nestājies, viņi apstājušies un uzņēmuši meiteni auto. Izraēliete pastāstījusi, ka tā arī nupat vadījusi auto. Tā redzējusi ceļmalā stopētāju ar vienu kāju un nolēmusi nabagam izlīdzēt, bet tas, pēc iesēšanās mašīnā, izvilcis nazi. Meitene pārbijusies. Tā nu ģimene to nogādājusi policijas iecirknī, kur paši pieredzējuši kārtīgu izprašņāšanu. Bet tad ieradies meitenes tēvs, kas acīmredzami bijis kāds ļoti svarīgs cilvēks. Tas policistiem sadevis pa mici tās lielās izprašņāšanas dēļ un pēcāk ģimeni uzņēmis savā glaunajā villā vairākas dienas, izvadājis ekskursijās. Un vēl joprojām saka – ja vien kaut kad Izraēlā tiem kas nepieciešams, lai dod ziņu! Redz, kāds stāsts.

Otrdienā atgriežas mūsu namiņa saimniece Andrea. Varam pastāstīt arī par dāmu pašu. Viņa ir klavieru skolotāja, kas šķīrusies jau no trijiem vīriem. Ar pirmo sieviete dzīvojusi lielā fermā, bet tai vienmēr asinīs bijusi mūzika. Tad, kad Andrea vēlējās uzsākt mūzikas karjeru blakus pilsētiņā, vīrs bijis pret to. Tas uztraucies par to, ko kaimiņi par viņu padomās, ja sieva vairākas dienas dzīvo atšķirti no vīra.  Un tā, pēc piecpadsmit gadu ilgas laulības, abi pašķīrušies, jo sieviete teikusi – ja jau neatbalsti manu vienīgo sirdslietu, laikam nav lemts. Otrais vīrs bijis liels dzērājs, trešais – spēlmanis, visu nospēlējis. Bet sieviete ir pārsteidzoši dzīvespriecīga, nu tāda dāma, kurai blakus vienkārši prieks atrasties! Un prieks tīrīt un kopt namiņu, lai dāmai atgriežoties būtu patīkami visu te ieraudzīt. Otrdienu dienu gan pavadām darbos, bet vakarā, protams, vīna pudeles vaļā – mūsu namiņa saimniece ķeras pie vakariņām, mēs arī piedalāmies, un jaukie vakari atgriežas, lai arī dāmai atkal nākamajā nedēļā jādodas prom.

Nakts uz trešdienu mūs pārsteidz ar pamatīgu salu – ārā temperatūra nokrītas uz plus 9 grādiem. Jā, kā Andrea stāsta, Oklendā esot bijis daudz siltāks, Taupo nav siltākā Ziemeļu salas vietiņa. Bet ātri vien iesilstam raitā solī dodoties uz darbu. Pavisam drīz skolēnu brīvdienas. Arčam tas nozīmē trīs nedēļu garu atvaļinājumu – darba nebūšot. Bet man tas ir kas pavisam pretējs – ilgākas un saspringtākas stundas. Protams, Arčam jāmeklē kāda alternatīva – trīs nedēļas ir ilgs laiks bez darba, un dzīvošana Jaunzēlandē tomēr prasa savus līdzekļus. Andrea gan atkal plāno mājeli pamest, bet, kamēr strādāju līdz deviņiem vakarā, un nekur citur ārpus pilsētiņas netiekam, vakarus pavadām sarunās. Andrea saka, ka Jaunzēlandē ir daudz absurdu lietu. Piemēram, tas, ka tā marta šāvēja dēļ visiem tagad jāatdod savi ieroči un jākārto jaunas licences. Tas fermeriem uzliek milzīgu slogu. Un tas šāvējs jau tāpat bija austrālietis! Un tagad arī visi meklē vainīgos vulkāna izvirdumā, kur vairāki arī miruši. Bet kam tad paredzēt, ka tāds milzenis izvirdīs? Taupo gan visi priecīgi, jo, ja vulkāns nebūtu izvirdis ziemeļos, tad izvirstu Taupo ezers, jo mēs atrodamies tieši uz ass, kas savieno divus lielus vulkānus. Te vietējie māk teikt – ja vulkāns ziemeļos būtu krājies un krājies, lava noteikti nāktu ārā te. Protams, nekad jau nevar zināt, kas notiks nākotnē.

Dienas skrien ātri, nemaz nepamanām, ka jau nedēļas vidus. Arča izkrīt cauri jumtam, liekot izolāciju. Kā pats saka – neuzlika drošības dēļus un tā nu sanāca salauzt saimniekam trauslo jumtu – Jaunzēlandē jau mājas kā no papīra taisītas. Tas izmaksāšot tūkstoti dolāru, bet kam jāsedz, vēl neviens īsti nezina. Tomēr vakarā jau viss labi, vien ceļgals nedaudz satraumēts, bet nav nekas tāds, kas nesadzītu. Andrea taisa gardu maltīti, bet peldēšanas sezonas atklāšanas plāni atkal nedaudz pārceļas.

Lai arī ceturtdiena noslēdzas ar lietavām, piektdiena mūs lutina ar saulīti. Arčam pavisam īsa diena, un tā nu tiekamies SPA, lai abi kopā pamērcētos termālajos baseinos un pēc tam guļam pagalmā, ķerot saulīti, jo nākamās desmit dienas sola lietu. Bet te jau tiem laikapstākļiem ticēt galīgi nevar. Arča darba nedēļu noslēdzam ar gājienu uz ezeru – tieši tad, kad saulriets. Un rietošā saule debesis iekrāso visneticamākajos toņos! Un beidzot arī esam nolēmuši atklāt to peldēšanas sezonu. Te ir vietas, kur ezerā ietek termālie ūdeņi, un tur ir nedaudz siltāks. Viļņi gan ezerā ir diezgan lieli, bet beidzot arī izpeldamies! Un pastaigu noslēdzam ar Ziemassvētkiem izrotātajām mājām. Dažas te pilnīgi visu noklājušas gaismiņām un lampiņām, un izskatās kā filmās! Tiešām dīvaini ko tādu redzēt vasaras viducī!

Tā arī tas lietus sestdienā neatnāk. Arčam brīvdiena, bet man diena izvēršas 11 stundu darbā. Sāku ar SPA, pēc tam jādodas pie pieskatāmās meitenes. Tomēr, lai arī vairākas reizes biju prasījusi par ģimenes plāniem šodien, tikai ierašanās brīdī uzzinu, ka plānots doties uz pilsētiņu 40 km attālumā no Taupo uz kādu maoru festivālu. Protams, tā arī maiņa stipri ievelkas, bet vismaz pats festivāls ir interesants – pirmo reizi „dzīvajā” redzu cīņas deju haku, un dažādus maoru izpildītājus sacenšamies uz skatuves. Arī brauciens ir pasakains – Taupo ezers ir vienkārši burvīgs – tie skati ir neaprakstāmi!

Savukārt nedēļas nogali noslēdzam ar nelielu pārgājienu. Pēc mana darba tiekamies SPA un atkal izbaudām tās darba priekšrocības – bez maksas pamērcējamies termālajos ūdeņos. Un tad, tā kā šī ir vienīgā tāda garāka pēcpusdiena brīva, dodamies Taupo. No sākuma nokļūstam pie upes, kas atrodas tieši pie klints, kur gumijlēcēji metas lejā, lai izbaudītu lidojumu. Veselus divus šodien noķeram! Un tad seko neliels Ziemassvētku dāvanu šopings – jā, mūsu namiņa saimniece, kolēģi un vēl daži ir tie, kam šo to arī iegādājamies.

Jaunzēlandē palicis pavisam maz. Šodien taisām arī Vjetnamas vīzas – biļetes mums jau ir, tagad tikai jāgaida vīzas apstiprinājums, kuram nebūtu iemesla neatnākt. Vakarā Taupo sākas lietavas un tā arī nedaudz pamirkstam ceļā uz mājām. Viss. Pēdējās sešas nedēļas sākušās. Jaunzēlandē jau jūtamies kā mājās. Vien vēl joprojām neparasti redzēt izrotātas eglītes un sniegavīru formiņas vietā, kur apkārt džungļi un cilvēki ik dienu dodas uz ezeru peldēt.

**

Šo dienu atklājums. Latviju arī ir sasniegušas ziņas par to pašu vulkāna izvirdumu, kas notika šonedēļ Baltajā salā – Jaunzēlandes Ziemeļu salā. Izvirduma laikā uz salas atradās ap 50 cilvēkiem. Vairāki miruši, vairāki smagi ievainoti. Bet ko lai saka – Jaunzēlandē ir ne viens vien aktīvs vulkāns! Šī zeme atrodas Uguns aplī jeb tajā, kur vulkāna izvirdumi un zemestrīces nebūt nav retums. Te jāmin, ka vulkāna trauksmes līmenis tika pacelts līdz otrajam tieši šajā nedēļā, un tūristiem nebija ieteicams uz salu doties, tomēr tie izdarīja savu izvēli. Patiesībā, Balto salu katru gadu apmeklē ap 10 000 cilvēkiem, lai arī šis taču ir Jaunzēlandes visaktīvākais vulkāns! Tiem, kas piedzīvoja šo izvirdumu, ekskursija izmaksā apmēram 230 eiro. Bet, kā jau visur Jaunzēlandē, katram tiek arvien atgādināts – daba te ir varena, un katrs to iepazīt dodas ar savu atbildību!

Bet šajā pašā nedēļā bija arī smagas lietavas, īpaši Dienvidu salas Rietumu krastā. Un līdz ar lietavām rodas arī plūdi, šļūdoņi un nogruvumi. Simtiem tūristu tika vienkārši iesprostoti Franz Josef ledāja ciemā – tajā, kuru apmeklējām Jaunzēlandes ziemā – tad, kad līst vismazāk. Šoseja no Hokitika pilsētiņas līdz pat pašam Franz Josef ledājam tika aizskalota! Visa transportu kustība pārtraukta, pat šajā reģionā esošās fermām bija jāpārtrauc darbība, jālikvidē piens, ko vairs eksportēt nebija iespējams. Vien dažās vietās šajā ciemā ģeneratoriem izdevās atjaunot elektrības padevi. Tika noorganizēta sapulce, kurā civilās aizsardzības ministrs centās nomierināt cilvēkus – daudzi tomēr nokavēja savus lidojumus mājup, jo prom no šīs vietiņas plānotajā laikā tika tikai bagātākie – tie, kuri varēja atļauties simtus vērtos helikoptera lidojumus. Protams, pārdošanā tika izliktas visas ēdienu rezerves, jo tur jau tie veikaliņi maziņi. Tomēr pāris dienu laikā pagaidu remontdarbu laikā izdevās ceļus padarīt braucamus, un tad simtiem auto stāvēja rindās, lai beidzot tiktu ārā no mazā ciema. Nu ko – labs piedzīvojums! Viss taču labs, kas labi beidzas! Un šis noteikti bija veiksmīgāks gadījums kā citiem Baltās salas ekskursija!

*

Iztērētie līdzekļi: ~290 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~15534 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~931 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~23989 eiro)

Noietie km: ~45 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3767)

Ārā dzied putni, pēc četriem rītā jau lec saulīte.

Nemaz neticas, ka tuvojas Ziemassvētki! Apkārt tiek rotātas ziemassvētku eglītes un izpārdošanā parādās peldriņķi un saulesbrilles. Ziemassvētki pašā vasaras brīvlaikā! Nedēļu gan uzsākam ar ziņām par gada lielāko vētru, kas sākas Dienvidu salā, un ceram, ka līdz mums tā neatnāks. Taupo arvien vairāk organizēti pasākumi, katru nedēļas nogali slēdz ielu braucamo daļu, lai dalībnieki varētu braukt ar velosipēdu, tad skriet vai piedalīties citādās sacensībās. Dzīvojam ar mūsu jauko dāmu – vakariņas tad pagatavojam mēs, tad viņa, un saprotamies patiešām labi. Vien viena maltīte mūsu dāmai ir par asu, un liekas, ka tas izraisa arī nelielu „vēdera trauksmi”. Mēs jau pie tiem asumiem esam pieraduši un mūsu neass citiem tomēr liekas ass. Mums tiek piedāvāta gan bibliotēkas karte, gan automašīna, bet pagaidām skrienam tajos darbos un īsti nekam nav laika. Forši gan, ka mājai ir dārziņš un beidzot izbaudām arī tos dārza zirņus, lociņus un citus labumus, ko te, šķiet, vēl audzē retais. Arī Andrea saka, ka senāk katram Jaunzēlandē bijis dārziņš, nu viss mainījies.

Pirmdienā beidzot izdodas apskatīt arī Taupo bibliotēku, kur ieviestas jaunākās tehnoloģijas grāmatu izņemšanai un nodošanai – vien ieliec plauktā, un tas uzreiz uzrāda, kādas grāmatas esi paņēmis. Vai tas nav pārāk gudri? Dienu gan noslēdzu vēlu, bet tiek jau meklēti tie darbinieki manai pieskatāmajai meitenei, lai nav tā, ka beigās palieku viena pati.

Otrdienā atkal pamodies Billijs. Eh, nu viņš kā rēgs mums seko līdzi. Tas uzraksta, ka Arča aizmirsis savas botas. Palūdzam, lai viņš tās izmet miskastē. Tas atbild: „idiots”. Un tā sākas gara saruna par to, ka mums viņam nez kas jāmaksā. Bet uz kāda pamata? Šodien pat aizejam līdz kompānijai, kas atbild par Billija māju, un uzzinām, ka Billijs mums vispār nelegāli devis istabu, jo īrnieks taču nevar izīrēt īpašumu, kas nav viņa! Tad puisis sāk apsaukāties, jo ir iedzīts stūrī. Tas saprot, ka uzvarēt nevar, un novēl mums visu to ļaunāko, uz ko atbildam ar labu. Novēlam, lai puisis saņem rokās savu dzīvi. Un tagad taču esam tik lieliskā vietā! Tante priecājas par mūsu kompāniju. Tā saka, ka nekad nav pieredzētas tik jaukas vakara maltītes – nu katru dienu katrs gatavojam savu ēdienu un uz galda liekam kopā. Andrea saka, ka pēdējā laikā jūtas tik labi neēdot gaļu, un pat liekais kilograms nokrities. Ar to padalījusies arī ar savām draudzenēm. Jā, nepilna nedēļa pagājusi, un nemaz nevaram iedomāties, ka ik vien te esam. Liekas, ka ar tanti dzīvojam jau ilgu laiku, jo ir tik mājīgi un jauki, ka viss tas Billija trakums aizmirsies, vien tas pats par sevi mēdz atgādināt.

Otrdienā arī Taupo sasniedz milzīgā vētra, bet viesulis pāriet četru stundu laikā. Kamēr ziņās rāda, ka Velingtona, tāpat kā liela daļa Dienvidu salas vienkārši pludo. Jā, mēs esam diezgan drošā vietā, kalni aiztur visas nelaimes. Un jau trešdienā vētra pārgājusi. SPA kompleksā sāku sastādīt grafikus, daudzas kolēģes aiziet, jaunas nāk vietā. Visi gaida Ziemassvētku ballīti, kas ir jau ceturtdienā. Agri, bet tas tāpēc, ka skolēnu brīvdienās, kas sākas pavisam drīz, laika ballēties vairs nebūs.

Ceturtdienā Andrea, mūsu namiņa saimniece, uz nepilnu nedēļu dodas apciemot savus radiniekus. Māja mums vieniem, tomēr daudz laika kopā jau mājā mums nebūs. Ceturtdienā man darba balle, piektdienā darba balle Arčam, tikai tur vīru kolektīvs otrās pusītes neņem. Un pārējās dienas es ilgi strādāju.

Bet Debretta SPA balle ir jauka. Tā organizēta visiem darbiniekiem meksikāņu restorānā pilsētiņas centrā. Kolēģe ar vīru mūs tur nogādā, lai arī ar kājām būtu tikai 2 km šajā saulainajā laikā. Un tad tiekamies ar visiem, kas ieradušies. Bārā pieejams gan alus, gan vīns, gan alkoholiskie dzērieni bez maksas, bet daži, protams, dzer ko īpašu un ir gatavi arī maksāt 10 un vairāk dolārus par savu glāzi. Bufetē pieejamas nelielas meksikāņu uzkodas, bet īsti par vakariņām tās nenosaukt. Tomēr interesanti vairāk aprunāties un iepazīties ar kolēģiem un to līdzpaņemtajām otrajām pusītēm, daudzi mūs uzaicina uz vakariņām, tā kā nākamie divi mēneši būs vienos ciemos. Interesants ir fidžietis, kas Taupo strādā jau piecus gadus. Tas saka, ka te ārzemniekam diezgan viegli atrast darbu, jo paši vietējie ir slinki. Tas uz pusslodzi strādā arī veselības aprūpē, gluži kā es, bet vīrs strādā ar pusaudžiem, kam ir uzvedības grūtības – ko tādu pieredzējām jau Anglijā. Tas saka, ka Jaunzēlandē milzīgos tempos pieaug mentālā saslimšana tieši pusaudžu vidū, un tas tāpēc, ka lielākā daļa ģimeņu te ir šķirtas, un vecāku strīdi ietekmē nepieaugušos prātus. Jā, grūti jau bērnam augt ģimenē, kur nepārtraukti jāpieredz negatīvas emocijas. Vecākiem tomēr jāpiedomā pie tā – ja vēlies bērnus, tad nodrošini tiem arī pienācīgus apstākļus līdz laikam, kad bērns patstāvīgi varēs izkļūt no visa negatīvā loka. Bet sākumā taču vecāki ir vienīgais, uz ko bērns var paļauties, un ja nav arī tā?

Vakara gaitā tiek izlozētas dāvaniņas visiem sanākušajiem, mēs katrs tiekam pie vīna pudeles. Ap desmitiem beidzas bezmaksas dzērieni un tiek novākta bufete, jo bārā nu var nākt arī visi no ielas. Taupo gan nav liela pilsētiņa, un te nāk tikai daži dzēruši jaunieši. Kolēģi bariņos iet pa citiem bāriem, kādu te gan nav daudz, bet mēs ar Arču dodamies mājās. Nākamajā dienā taču jāstrādā!

Arčam gan piektdienā arī Ziemassvētku ballīte. Puiši strādā tikai līdz pusdienlaikam, tad kopā dodas spēlēt golfu un dzert alu. Arča nelielā kompānija otrās pusītes neaicina pievienoties. Tikmēr strādāju. Darbā daudz jaunu kolēģu, un vietējās meitenes saka, ka darbiņš SPA tomēr nav no tiem vieglākajiem. Bet tas „vieglums” un „grūtums” jau ir ļoti relatīvi jēdzieni, un katrs tos lieto tikai vadoties pēc savas pieredzes. Tā kā ir nācies strādāt vēl trakākās vietās, darbs SPA liekas kā atpūta. Un arī kolēģi, lai arī pēc vakardienas ballītes galīgi apšvakuši, vēl joprojām aizrauj ar interesantām sarunām. Kāda meitene pastāsta, ka nelabumu mašīnā var pārvarēt tā, ka iebāž ausī vates gabaliņu – tikai tajā ausī, kas ir pretēja rokai, ar kuru raksti. Ja esi labrocis – bāz vati kreisajā ausī un skaties, vai mašīnā nav nelabi.

Arča savu ballīti pavada spēlējot golfu un tad izbraucot ar laivu līdz maoru klinšu gravējumiem. Patiesībā, turp gribējām doties abi, bet tikai tagad uzzinām, ka nemaz tik sens nav tas stāsts. Maoru 14 metrus augstie klinšu gravējumi izrādās pavisam neseni – šis mākslasdarbs pabeigts vien 1980. gadā, prasot četru gadu darbu. Un tas taisīts īpaši tūrismam, jo šo klinti var redzēt tikai no ūdens, kas nozīmē, ka jāņem vai nu jahta vai jāīrē kanoē. Tomēr tie apraksti ir daudz iespaidīgāki kā tas, kas reāli redzams, lai arī ir tiešām skaisti. Bet nu – tāpat kā es redzēju Aratitatia dambi, Arča redz maoru gravējumu, un tā nu padalāmies iespaidos un kopīgai apskatei atstājam citas vietas.

Piektdiena lutina ar saulainu laiku, lai arī laika ziņās solīts lietus. Bet sestdienā nedaudz arī salīstam. Arčam brīvdiena, bet man abi darbiņi. Un pašā Taupo notiek Dzelzsvīra sacensības, kur dalībnieki sacenšas triatlonā – skrien, peld un brauc ar velosipēdu. Daudzas ielas slēgtas, un cilvēku arī diezgan daudz, bet galvenais jau vakars pēc sacensībām, kad pilsētā visi dodas ballēties. Mēs dienu noslēdzam ar vienkāršu atpūtu, jo man svētdienā arī jāiet uz darbu.

Svētdiena, kā vienmēr, ir tāda darbīgāka diena, un arī lietusgāze visu sarežģī. Mājās jābrauc pa lietavām – ir pat pērkons! Tā nu svētdienu pavadām istabā pie TV ar Arča sagatavotajām uzkodām. Vēl jau laiciņš tām mūsu „jāredz” sarakstā ierakstītajām vietām būs. Klāt taču vasara!

**

Šo dienu atklājums. Un par jaunāko Jaunzēlandē. Te ļoti populāri ir skūteri jeb elektroniskie skrejriteņi, ko uz ielas var viegli paņemt jebkurā vietā, norēķināties ar telefona aplikāciju un braukt uz sevis noskatīto vietu. Gluži tā kā Latvijā var saņemt velosipēdus, tikai pie mums tie ir noteiktās vietās, ne mētājas ceļmalās, kā te. Tomēr nu tiek teikts, ka vairāku šo elektrisko skūteru kompāniju braucamos no Oklendas ielām jāņem nost tieši drošības apsvērumu dēļ. Tas tāpēc, ka ar noteiktām skūteru kompānijām notiek vairāk negadījumu gan bremzējot gan manevrējot. Un Jaunzēlandē ir tā, ka negadījumā iegūtie ievainojumi vienmēr tiek apmaksāti – gan vietējam, gan ārzemniekam (tāpēc nemaz nav jāsatraucas, ja tās apdrošināšanas nav). Un tā nu valdība zaudē ļoti daudz naudas. Kā arī – tie, kas ir vājredzīgi, satraucas par šo skūteru vāļāšanos uz ielām – tie reāli bieži traucē.

Interesanti tas, ka kādai sievietei populārā lielveikalā Countdown netika pārdots alkohols, jo viņai līdzās bija dēls. Pietam, astoņpadsmitgadīgajam dēlam vienkārši nebija līdzi dokumentu, un tāpēc mātei arī vīniņa iegāde liegta. Arī pēc dēla aiziešanas, kad māte atgriezās lielveikalā pakaļ tai pudelei, tā tomēr sievietei netika pārdota, lai arī viņai dēls vairs nebija blakus. Tomēr te ir tā, ka, ka cilvēks izskatās jaunāks par 25 gadiem, līdzi vienmēr jābūt dokumentiem. Un, arī ja tev blakus esošais būs nepilngadīgs, tu neko iegādāties nevarēsi! Šajā gadījumā uzņēmums saka, ka nevar taču zināt, vai māte un dēls, vai vienkārši jaunietis sarunājis kādu palīgu alkohola iegādei.

Liels notikums ir gandrīz 200 000 cāļu nāve mājputnu fermā uz ziemeļiem no Oklendas, kas tiek saukta par visplašāko zināmo masu dzīvnieku nāvi Jaunzēlandes vēsturē, un tas viss notika tāpēc, ka pēc trīs dienu elektrības pazušanas, neiedarbojās ģenerators. Un šāda ventilācijas vai gaisa kondicionēšanas neveiksme var izraisīt neizbēgami strauju temperatūras paaugstināšanos, kas notika šajā gadījumā.

Šonedēļ, kā jau stāstījām, ārā bija arī supervētra. Vairāk gan cieta Ziemeļu salas dienvidi un Dienvidu sala. No Velingtonas atcēla lidojumus, kamēr Wanakā, kur arī pabijām, vietējie cēla aizsprostus no smilšu maisiem, lai pielijušais ezers neappludinātu mājas.

Ļoti nopietna lieta tāda, ka te plāno legalizēt marihuānas lietošanu, un katram dienā piešķirt atļauju iegādāties 14 gramus zālītes. Referendums par to notiks 2020. gada vispārējās vēlēšanās. Plānots, ka zālītes iegādes vecums, kā arī likumīgais lietošanas vecums būs 20 gadi. Cilvēkiem pašiem plānots ļaut audzēt nelielu daudzumu šī auga – divus augus uz vienu cilvēku, ne vairāk kā četrus augus katrā mājsaimniecībā. Vai prātīgi, tad jau paši redzēs.

Un visbeidzot, ziņās raksta – „ja katra valsts rīkotos tāpat kā Jaunzēlande, lai apkarotu klimata pārmaiņas, pasaule būs dimbā”. Respektīvi, šīs zaļās zemes – Jaunzēlandes – darbība klimata pārmaiņu ziņā tiek novērtēta kā „nepietiekama”. Papildus tam, tiek norādīts, ka Jaunzēlandē ir arī viens no vecākajiem pasažieru transportlīdzekļu parkiem attīstītajā pasaulē, no kuriem daudzi transportlīdzekļi sava vecuma dēļ neatbilst jaunākiem emisijas standartiem. Interesanti, ka tikai divas noteiktajā ziņojumā analizētās valstis pilda savas Parīzes saistības – uzturēt globālo sasilšanu zem 1,5°C – tās ir Maroka un Gambija. Neviena valsts gan netiek uzskatīta par paraugu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~290 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~15244 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~251 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~23058 eiro)

Noietie km: ~37 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3722)

Rosīga nedēļa priekšā!

Man sākas ilgākas maiņas abos darbos, Arčam arī piedāvā papildus stundas. Laiks gan ir ļoti karsts – pāri trīsdesmit grādi, strādāt nav viegli. Jaunzēlandes ziemeļus sakustina zemestrīce, bet Taupo visiem iedarbojas telefons – redz, neatkarīgi no tā, kur telefons iegādāts – visiem kā vienam sāk skanēt brīdinājums par zemestrīci – šoreiz gan izmēģinājuma sauciens. Taupo viss tādā miglā – tas no Austrālijas mežu ugunsgrēkiem, kuru pelni atnākuši pat līdz šejienei. Nu traki viņiem tur, grūti pat iedomāties, ka ar tādām nelaimēm jāsadzīvo ik gadu!

Dalītajā deviņu stundu maiņā četras pa vidu brīvas, un kolēģes palīdz ar izvizināšanu. Mājā Billijs, tāds nekāds. Šoreiz visiem sāk zvanīt un pierunāt, lai to aizved uz slimnīcu. Man tas man stāsta, ka viņš nejūtas labi, tāpēc pāris dienas būs slimnīcā. Man jautājumu nav, tāpēc puisim atliek vien turpināt telefona zvanus un dusmoties uz tiem, kas viņam negrib braukt pakaļ. Beigās tomēr atbrauc ātrās palīdzības mašīna, un Billijs aizbrauc. Šī situācija man atgādina to cilvēku, ar kuru strādāju Anglijā. Tur mentālajiem slimniekiem tiek piešķirti lieli pabalsti, un tad var darīt visu, kas ienāk prātā. Un galvenais tiem ir – pievērst sev uzmanību. Arī tad atbalstāmais cilvēks visu laiku zvanīja policijai vai ātrajai palīdzībai, lai tikai sataisītu drāmu. Un Billijs dara tāpat. Tas apzvana visus bijušos priekšniekus un tos informē, ka viņu vedīs uz slimnīcu, pirms „ātrie” vispār kam tādam piekrituši. Bet kas tad mums – mājās atkal vieni!

Arča uz slīpautu aiziet par agru – tur saimnieka nav, vien viņa sieva. Varbūt arī tas nospēlē savu lomu, un vakarā slīpauta saimnieks uzraksta, ka viņam pēkšņi ģimenes locekļi palūguši naktsmājas, un nu tas izguldīs šos. Mūsu pārvākšanās atkrīt. Arī visiem pārējiem jau esam atteikuši, un tā nu atliek vien tas trakais Billijs. Skatīsimies, kāds tas būs atpakaļ no slimnīcas, un tad lemsim, ko darīt tālāk.

Otrdiena ir mana pirmā brīvdiena pēdējo trīs nedēļu laikā. Top grāmata. Negaidīti saņemu ziņu arī no kādas dāmas. Redz, pirms nedēļas daudziem aktīvi rakstījām jautājot par brīvām istabām, un nu kāda sieviete saka – jā, viņai istabiņa pieejama, tādā pašā cenā, kā maksājam tagad. Protams, nenāk par skādi vietiņu apskatīt, tāpēc sarunājam tikšanos. Diena atkal iesilst līdz plus 30 grādiem, darbi raiti rit uz priekšu. Arča vakarā pārrodas ar kolēģi, kas paņēmis līdzi savu suni. Papriecājamies, un tad jau jādodas apskatīt namiņu. Tas atrodas 20 minūšu gājiena attālumā, tuvāk mūsu darba vietām. Mūs sagaida sirma kundze, uzposusies rotām, un viņas melnais pūdelis. Dāma uzreiz piedāvā alu un vīnu, un katrs ar savu dzērienu rokā tad apsēžamies pie galda un aprunājamies. Dāma saka, ka reiz dzīvojusi Oklendā, bet tur palicis par dārgu, arī šķiršanās no vīra nospēlējusi savu lomu. Nu sieviete nopirkusi māju Taupo, un meklē īrniekus – lai ir kompānija, un lai finanses arī vieglāk sakārtot. Nesen istabiņu izīrējusi kādai 19 gadus vecai meitenei, bet tā arī bijusi „ar putniem” – tad satraukums, tad depresija, tad slinkums.. Kaut kādi neriktīgi tie jaunieši te aug augšā. Sieviete meitenei paprasījusi aiziet. Mēs padalāmies ar Billija stāstu. Lielākoties jau liekas, ka daudz izsaka gadu starpība un tā pašpārliecinātība, kas puisim nez no kurienes radusies. Bet dāma gan liekas ļoti jauka. Izbijusi klavieru skolotāja, kurai mājās atrodas arī pats instruments, uz kura vēl māku nospēlēt Melanholisko valsi. Sieviete savā nelielajā dārzā audzē garšaugus un salātus, apkārt mierīgs un kluss. Pietam, dāma, kā jau daudzi te, uz Ziemassvētku laikā plāno māju pamest – un tā divas nedēļas mēs būtu vieni paši.

Variants liekas lielisks. Te gan īrei klāt nāk komunālie maksājumi. Pamēģinām arī par tiem padiskutēt, un sieviete piekrīt tos dalīt uz pusēm. Pietam, atrodamies trīs minūšu gājienā no manas kolēģes, pie kuras plānots pārvākties decembra beigās. Viss pagaidām notiek tieši tā, kā tam būtu jānotiek! Varbūt tāpēc tas slīpauts atkrita – lai mēs dabūtu kādu lielisku alternatīvu?

Priecīgi dodamies mājās, uzrakstām ziņu Billijam, kas vēl nav pārradies. Nākamajā dienā dodamies darbā, un beidzot arī Billijs atbild. Tas vēlas, lai maksājam vēl par vienu nedēļu uz priekšu, uz ko atbildam – mēs nebūt neslēpām to, ka meklējam dzīvokļus, un sākumā, galu galā, nebija paredzēts, ka mums būs jāpārvācas uzreiz pēc Jaungada svinībām. Tad taču mēs nemaz nebūtu piekrituši īrēt šo istabu! Pietam, mums nemaz nav līguma – dzīvoklis pašam Billijam visdrīzāk ir valdības piešķirts, jo darba puisim nav, tas dzīvo uz pabalstiem. Visu Billijam izskaidrojam un tad gaidām, vai tad šis atskries no slimnīcas, vai ne. Tur gan puisis palikšot trīs mēnešus, bet viņa teiktajam ticēt nav jēgas. Galvenais – ejot uz darbu ņemu līdzi visas vērtīgās lietas, ko Billijs pārodoties varētu gribēt iznīcināt, un noslēpjam arī visus nažus. Ar šādiem tomēr jābūt piesardzīgam.

Arī tajā starpposmā starp darbiem ilgāk uzkavējos ar kolēģiem. Ar kanādiešu dāmu aizbraucam arī uz dambi netālu no Taupo, kura slūžas četras reizes dienā tiek vērtas vaļā, lai zilzilais ūdens uztaisītu īstu burbuļvannu ierasti mierīgajā upē. Izrādās, ka vietējiem ir milzumdaudz atlaides dažādos apskates objektos – vien jāuzrāda adreses pierādījums, kas parādās algas čekā. Nu re – tagad tikai jāatrod laiks tām visām aktivitātēm! Vakarā dodos uz darbu, un tur uzzinu, ka visi jaunie, kas sākuši strādāt ar meteni, kuru praktizējos atbalstīt arī es, no darba atteikušies – esot par grūtu. Līdz ar to atbrīvojas daudzas jo daudzas stundas, bet tās mēģināšu sakombinēt ar SPA, jo tur tomēr darbiņš pavisam viegls, un, ja jau viegli tā naudiņa nāk, tad jāpaliek. Kolēģe savukārt saka, ka viņas mamma dzīvo mums netālu kaimiņos, un esot mani redzējusi – tā gan nespējusi noticēt, ka dzīvoju kopā ar „trako Billiju”. Tam slava jau ir. Arča beidzot tiek pie bezmaksas alus kausiem par bāra celtniecību, bet pašā vakarā tiekamies, lai krāmētu mantas. Jāizvācas pirms tas trakais Billijs atgriezies!

Nākamajā rītā atvados no dzīvoklīša, jo jau septiņos slēdzu vaļā SPA. Bet Arča ātri visu saliek kastēs, kastes savukārt sava kolēģa busā, un ātri vien aizgādā līdz mūsu namiņa saimniecei. Viss. Billijam uzrakstām, ka atslēga pastkastītē. Tomēr puisis, protams, sāk pieprasīt īres maksu turpmākajām nedēļām, jo esam izvākušies pārāk strauji. Bet līguma nav, neviena noruna, kas sākumā bija izskanējusi, nav palikusi spēkā, un, ja jau šis uzbrūk cilvēkiem ar nazi, tad jau tur vispār nevar būt doma par kādiem noteikumiem! Billijs saka, ka var mūs iesūdzēt tiesā. Pasmejamies un novēlam puisim labu veselību, sakot, ka viņš vēl jauns, gan jau vēl piedzīvos patīkamus mirkļus dzīvē.

Un tā ceturtdienā pārrodos jau citā namiņā. Istabiņa ir ļoti skaista, mūsu dāma ļoti jauka. Šodien ciemos ierodas arī tās draudzene, abas atskrūvē vienu vīna pudeli no desmit, kas vakaram paredzētas, un sāk rosīties virtuvē – būs taču vakariņas! Tagad vismaz mierīga sirds – esam drošā un foršā vietā. Vien interesanti, ko trakais Billijs izdomās. Bet dāma pamāca – Jaunzēlandē ir likums, ka tiem, kas pret tavu gribu atrodas pagalma, trīs reizes jāsaka, lai tie iet prom, un, ja nekas nenotiek, tad var saukt policiju. Nu re. Tādi mums tie piedzīvojumi.

Vakarā es atkal skrienu uz otru darbu, bet Arča jau iesāk vakaru ar dāmām. Kad deviņos pārrodos, visi trīs jau pavakariņojuši un dalās ceļojumu stāstos. Izrādās, mūsu namiņa saimniece un tās draudzene arī ir lielas ceļotājas, un to nu jau 50gadīgās meitas visu pasauli apbraukušas! Tā nu stāstāmā pietiek, un uzreiz redzams, ka cilvēks, kas redzējis pasauli, ir tik daudz atvērtāks, saprotošāks, loģiskāks un visādi citādi interesants un pieredzes bagāts! Arī man pataupīti gardi salāti, turpinām vakaru ar vīnu. Mūsu namiņa īpašniece jau galīgi iereibusi, bet kas tad dāmām – jāizbauda vakars! Sarunājam, ka sestdienā vakariņas taisīsim mēs. Runājam gan par Latviju, gan Irānu, kur paši ļoti ceram aizbraukt, un uzzinām, ka Jaunzēlandē nav ērču, tāpat kā reliģijas. Vakars ir lielisks, un esam tik ļoti priecīgi, ka notrāpījies tik lielisks namiņš ar tik lielisku saimnieci!

Piektdiena atkal darbos, bet nu dzīvoju trīs minūšu attālumā no kolēģiem, tāpēc mani nu vizina ar auto, lai arī velosipēds atkal ir garāžā. Tomēr atbalstāmās meitenes ģimene arvien nebeidz lūgt, lai pametu darbu SPA un eju strādāt pie viņiem uz pilnu slodzi. Jā, Taupo un Jaunzēlandē kopumā viņiem ir grūti atrast labus darbiniekus, jo daudzi jaunieši ir patiešām slinki. Tie neierodas darbā, kad jūtas pārāk paģiraini vai vienkārši tāpat. Un daudz attaisnojumu prasīts netiek. Tāpēc jau vienmēr visi mēģina pieturēties pie mums, kas dodas uz darbu, lai saņemtu algu, par kuru varētu pēcāk ceļot.

Piektdienas pēcpusdienā uznāk negaiss, un lietainu sola arī turpmāko nedēļu, bet te jau ar laiku paredzēt neko nevar. Mēs ar mūsu namiņa saimnieci noskatāmies pāris raidījumus un kopīgi gatavojam vakariņas. Jaunā vietiņa ir tiešām mājīga!

Arča nedēļas nogalē nestrādā, es dodos uz darbu. Sestdienā Taupo ir arī „Lielais riteņbraukšanas izaicinājums”, kurā dalībnieki ar saviem velosipēdiem dodas apkārt lielajam Taupo ezeram. To veic gan pieredzējuši riteņbraucēji, gan ikviens, kam ir vēlme un uzdrīkstēšanās – viss brauciens sportistiem aizņem no 4 līdz 10 stundām. Ir arī dažādas distances – viss apliks ir 160 kilometri, ir pusaplis, ceturtdaļaplis, vien 16 km brauciens un bērnu brauciens. Ir arī brauciens tiem, kas sēž invalīdu ratiņos, jo tiem ir speciāli velosipēdi. Šis ir Jaunzēlandes lielākais masu riteņbraukšanas pasākums, un pirmoreiz tas notika 1977. gadā. Katru gadu tajā piedalās apmēram 7 000 braucēju!

Pēc darba kolēģes mani nogādā centrā, kur Arča jau gaida. Paspējam tieši uz tiem pēdējiem riteņbraucēju kilometriem, bet pasākums nav liels, vien atpūtnieku pilsētiņā vairāk. Un arī lietavas beigušās, tāpēc visi pulcējas pie ezera. Mums gan ūdens šķiet vēl pārāk auksts, lai peldētos. Tomēr turpat apguļamies, un netīšām pat iemiegam, tāpēc saulīte ātri vien sasauļo sejas.

Melnās Piektdienas piedāvājumi Jaunzēlandē vēl tādi pašvaki – lai arī cerējām šo to iegādāties par mazākām naudiņām, sanāk vien parastie iepirkumi. Mūsu tante gan piedāvā savu glauno auto, bet to uz pilsētu neņemam, jo riteņbraucēju dēļ daudzi ceļi slēgti, un tad jānīkst sastrēgumos arī šajā mazajā pilsētelē. Bet auto privilēģijas gan izmantosim citreiz, kad būs laiks no Taupo arī izbraukt uz kādām interesantām vietiņām.

Sestdienas vakaru atkal noslēdzam ar vakariņām, ko šoreiz gatavojam mēs – pie tantes atkal ciemos draudzene, pagatavojam kartupeļu pankūkas un siera salātus, un dāmas pašas galdā ceļ ābolu pīrāgu ar saldējumu. Tā nu mums katru vakaru tāda kārtīga izēšanās. Atkal dalāmies pārsteidzošos ceļojumu stāstos un gaidām to solīto „gada lielāko vētru”, kam tuvāko dienu laikā būtu jāatdzesē Taupo.

Un ātri vien paiet nedēļa. Nemaz neticas, ka vēl nesen cīnījāmies ar trako Billiju – laiks tik ļoti skrien! Vēl decembris un janvāris, un tad jau atkal esam ceļā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar notikumiem Jaunzēlandē. Šeit vietējie lepojas, ka britu populārais žurnāls The Telegraph jau septīto gadu pēc kārtas Jaunzēlandei piešķīris Ceļojumu Balvu kā pasaules labākajam galamērķim. Un nu atpūtnieki var sākt priecāties arī par karstuma viļņiem, kas novembrī un decembrī kļūs par regulāru parādību visā valstī. Zemnieki, kas atrodas Ziemeļu salas austrumu daļā īpaši cieš no karstuma, savukārt Napier pilsētiņa jau uzsākusi ūdens ierobežojumus, jo dažās Ziemeļu salas daļās ir vērojams nokrišņu deficīts.

Citās ziņās stāsta, kas noticis Kristčērčas vīriešu cietumā.  Ieslodzītie bija paredzēti darbam inženiertehniskajā darbnīcā, kur viņu pienākumos ietilpa dobumu piepildīšanu ar ūdeni, lai pārbaudītu, vai nav caurumu. Bet vīri bija sadzērušies fermentētu dzērienu, ko paši pagatavojuši cietumā pasniegtajiem augļiem. Pieci cietumnieki bijuši galīgi piedzērušies, viens ieslodzītais uzbrucis darbiniekiem, un tā nu valdība cietumos nolēmusi samazināt augļus cietumnieku uzturā.

Daudz tiek runāts arī par to, ka skolās nedrīkstētu izmantot ĶMI jeb ķermeņa masas indeksa aprēķinu, jo tagad tik daudzi jaunieši tiek apzīmēti kā resni, lai arī šis ir ļoti neprecīzs pareizas masas mērīšanas instruments. Te netiek ņemts vērā ne kaulu lielums, ne citas lietas, kā, piemēram, bērni taču ātri vien izstiepjas, un vienā vasarā no apalīša ātri kļūst par slaidu, garu jaunieti. Ziņās tiek teikts, ka, ņemot vērā šo formulu, lielākā daļa Jaunzēlandes regbija spēlētāju skaitās smagas aptaukošanās grupā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~320 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~14954 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1075 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~22807 eiro)

Noietie km: ~47 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3685)

Sākam nedēļu ar Latvijas dzimšanas dienu!

Daudz laimes! Atceramies, kā pagājušajā gadā sveicienu mūsu dzimtenes jubilejā saņēmām no daudziem jo daudziem ārzemniekiem (https://www.youtube.com/watch?v=7axqCoYWnqU&t=281s) Bet šoreiz to sagaidām kā parastu darba dienu. Daniels ar Džastinu guļ savā auto un to novieto pie mūsu namiņa, līdz ar to viss nepieciešamais arī pa rokai. Lai arī pirmdienā nekas mūsu draugiem no Taupo izpētes nesanāk, jo ārā pamatīgi līst, otrdienā kalns ir vaļā, un vismaz uz to „skaistāko vienas dienas 19 kilometrīgo taku” pāri kalnu virsotnēm un vulkāniem jaunieši var iziet.

Mūsu otrdiena ir ļoti interesanta. Mūsu draugi dodas uz kalnu, Arča agri uz darbu, bet es gaidu savu maiņu pie meitenes. Billijs, protams, ir mājās. Tas lādējas par savu darbu, lai arī klausulē saviem priekšniekiem vien labus vārdus saka. Tad pie durvīm kāds klauvē. Billijs atver, tad sāk bļaut un aizcērt durvis. Jautāju, kas notiek. Atkal klauvējiens. Billijs izskrien ārā bļaudams un ieskrien atpakaļ, lādējas, ka tiem, kas pie durvīm, te nav jābūt. Izrādās – mājas īpašnieki. Tie ieradušies paziņot, ka pēc sešām nedēļām mums visiem jāizvācas, jo mājas saimnieks nomainījies. Tas mūs draugu ļoti sadusmo. Šādus tādus likumus jau viņš pārzina, un Jaunzēlandē ir tā, ka bez brīdinājuma mājas saimnieki nemaz tā nevar ciemos ierasties. Un mūsu jaunais puisis to uztver ļoti saasināti. Tas paņem nazi. Es saku, ka man ir bail un tas nav prātīgi. Puisis izskrien no mājas, atkal bļaudams. Domāju, ka sāks kādu durt nost. Bet izrādās, ka puisis pārdūris mājas saimnieku lielajam džipam riepu. Tas atkal ieskrien iekšā atkārtodams, ka viņi te nedrīkstēja ierasties. Un tad tas atkal izskrien ārā, draudēdams ar policiju, paņem ķieģeli un izdauza saimnieku auto logu. Visi šokā. Esmu mājās ar psihopātu.

Billijs pats piezvana policijai, sūdzoties, ka viņa īpašumā nelikumīgi kāju spēruši īpašnieki. Protams, puisis tiek mierināts, sakot, ka drīz ieradīs policists, lai Billijs ieslēdzas un vairs neiet ārā, noliek nazi. Skaidrs, ka nepatikšanas būs nevis saimniekiem, bet pašam Billijam, bet puisis par to nemaz nenojauš. Es uzreiz saku, ka man jāiet uz darbu, lai arī vēl nemaz nav jāsteidzas. Bet ko var zināt ar tādiem. Somā ielieku arī datoru – ja nu šis izdomā māju nodedzināt. Bet tūliņ arī ierodas policists.

Billijs atver durvis, policists tam pienāk klāt un uzliek roku dzelžus. Protams, zēns nesaprot, bet policists skaidro, ka tas ir arests par bojājumiem auto. Billijs ir nesaprašanā, tam nobirst asara. Policists nolasa tiesības un šis iesēdināts policijas auto. Izeju aprunāties ar saimniekiem un visiem, kas sabraukuši. Kā pati dāma saka, viņa ar vīru atbraukusi vien iedot Billijam paziņojumu, ka namiņš, kurā paliekam, ir pārdots, un mums jāizvācas pēc sešām nedēļām. Šī incidenta dēļ, iespējams, ātrāk. Cita dāma pienāk man klāt un jautā, vai viss kārtībā. Saku, ka viss labi, tikai Billijs mums tāds nestabils. Un, protams, mēs nemaz nezinājām, ka māja jāpamet – ja nebūtu mājās, droši vien tā arī neuzzinātu. Policists saka, ka labāk jau laicīgi meklēt citu dzīvesvietu, sevišķi ne kopā ar šo jaunieti.

Bet ko nu daudz – drīz jau esmu darbā, nostrādāju savu maiņu, un tieku nogādāta arī mājās. Velosipēds tagad ir atpakaļ pie īpašniekiem, vismaz, kamēr ārā līst – kolēģes izvadā. Vien uz SPA atkal jāiet kājām. Kad ierodos, Billijs, tāpat kā Daniels ar Džastinu jau sēž uz sliekšņa. Billijs, protams, visiem jau pastāstījis savu stāstu – namsaimnieki, redz, esot mēģinājuši ielauzties, un tas aizsargājies ar nazi un ķieģeli. Savukārt Danielam ar Džastinu kāpiens augstajā kalnā ļoti paticis – vien daudzi jo daudzi cilvēki iet šo taku, jo reti jau kad paveicas ar to laiku kalnos.

Nu pāris dodas uz SPA, kur strādāju, bet šoreiz nepievienojamies, jo jātiek galā ar to trako, kas mājās. Kamēr mūsu draugi paņem atpūtu, Billijs sazvana visus, ko vien var, lai paziņotu, ka viņam rīt tiesa, un, protams, dabū arī zālīti. Interesanti jau būs, kas tad notiks. Tomēr vakaru pavadām visi kopā, spēlējam spēles un iedzeram aliņu uz pēdējo tikšanos. Mūsu draugi ir ceļā uz ASV, un vasarā tiksimies Latvijā. Bet tikmēr mums jāatrod jauna dzīvesvieta. Arča boss jau saka, ka varam palikt pie viņa, kamēr viss nomierinās – arī viņam par Billiju zvanīts (policija te apziņo arī darba devējus), un zēnam šī tāda nav pirmā reize. Bet, tā kā Arča boss paliek tālu no Taupo, meklējam vietiņu tepat.

Un tā jau nākamajā dienā Billijam jāiet uz tiesu. Mums uz darbu, bet Danielam ar Džastinu jāturpina ceļš augšup uz ziemeļiem. Tikmēr Kristčērčā tornādo saplosījis mājas, bet pasaulē visi gaida zvaigžņu lietu. Pārnākot mājās atklājas, ka Daniels ar Džastinu tikai taisās izbraukt, jo rīts bijis tāds lēns no vakardienas svinēšanas, savukārt Billiju tiesa atlaidusi un apsūdzības noņemtas. Nezinām tieši, kas un kāpēc, jo puisis ir noslēpumains. Varbūt viņu izglābis statuss „mentālie traucējumi”, bet par to spriest nevaram. Vien vēlāk Arča boss pastāsta, ka vīrs, uz kuru mūsu dzīvokļa biedrs tā sadusmojās, ir tik pārbijies, ka negrib iesniegt apsūdzību. Nevar jau zināt, ko šis prāts var izdarīt.

Tagad galvenais atrast dzīvesvietu. Un pirmo apskatām jau trešdienas vakarā. Un tas ir slīpauts jeb namiņš pie mājas, kur nekā nav iekšā – tualete, duša un virtuve jāizmanto blakus esošajā ēkā. Ģimene gan ir jauka – sievai trīs mēnešus vecs bērniņš, puisis celtnieks, pats cēlis slīpautu, un vēl ir superīgs suņuks, kas mūs sagaida kā draugus. Viss forši, vienīgi tā cena tāda pati kā istabai. Tāpēc vēl domāsim, bet variants ir labs. Sevišķi, ja cilvēki ir tik tiešām interesanti. Pēc Billija gan jau visi liksies saprātīgi. Tikmēr Billijam ik pa laikam ieminamies, ka meklējam vietiņu. Tas gan vēl nedomā par pārvākšanos, vien tērē naudu gan ēdiena piegādei, gan zālītei, bez kā galīgi varētu iztikt, sevišķi viņš, kas nestrādā.

Mums jau tā ikdiena arī jautra. Visas dienas gan ātri sajūk, bet ceturtdienā Billijs saka, ka nedēļas nogalē brauc ārpus pilsētas, līdz ar to atkal priecājamies par šīm dienām savā personīgajā mājelē. Šodien viena no kolēģēm ierunājas – tad, kad mums ar Arču jāpārvācas, tad varam iet dzīvot pie viņas – meitene no Dienvidāfrikas ar vīru te pārcēlusies pirms gada, vīrs strādā ļoti labi apmaksātā amatā, tāpēc abi īrē trīsistabu māju, kurā dzīvo vien divatā ar trim maziem suņiem. Protams, mums vēl ir vairākas dzīvokļu apskates paredzētas, bet domājam, ka to Billiju varētu vēl mēnesi paciest, sevišķi, ja viņš nogalēs būtu prom. Pietam, kolēģe neprasa īri, vien komunālos izdevums, kas mums ļautu ietaupīt. Sarunājam randiņu – lai kārtīgāk iepazītos un līdz galam izdomātu, vai meklēt jaunu dzīvesvietu, vai palikt pie trakā vēl kādu laiku.

Darbā tieku pie elektriskās segas, jo tādas met ārā, un tie nav vienīgie labumi, ko var saņemt. Arvien vairāk kolēģi interesējas, kas tad Latvija par vietu, un pat pastudē tās vēsturi. Tā laiks skrien ātri. Billijs saka, ka darbu izolācijas firmā pametis un ņem mēnesi ilgu atvaļinājumu. Nu ja – ja jau uz pabalsta, tad jau var atļauties. Bet Arča boss gan paskaidro – Billijs atlaists – visi jau sen runāja, ka ar tādu mazu, iedomīgu zēnu nav jēgas auklēties. Īsti nevar saprast, kas viņam ar to tiesu iznācis, jo Billijs ieminās, ka arī dzīvošana līdz pat pirmajam janvārim viņam varētu būt bez maksas. Mums jau īri tas nenolaidīs, bet īsti nekas vēl nav skaidrs.

Darba dienas noslēdzas ar jauku laiku. Protams, apskatām arī visādas dzīvesvietas. Smieklīgi, ka daži sākumā nosaukto cenu paceļ un tad, kad atsakāmies, atkal nolaiž. Te jau tāpat visi mēģina to maksimālo labumu dabūt. Piektdienā apskatām kādas meitenes namiņu. Visur ir jauki, tikai žēl, ka dārgāk kā Kristčērčā. Arī mūsu draugs Billijs vakarā ir atpakaļ, un nedēļas nogale tomēr nav mums tā cerētā. Puisis ierodas ar alu un zemenēm, atver pudeli un dodas pļēgurot ar savu jau iereibušo kaimiņieni, jo mums nav interesanti klausīties to vaimanāšanu un nemitīgo lamāšanos. Arča kolēģis saka, ka Billijs atkal esot dabūjis rājienu no policijas – „saulītes” ar auto metis pilsētiņas centrā. Pats Billijs to noliedz, bet piemin, ka ar mašīnu kādu laiku laikam nebrauks.

Nedēļas nogalē atkal ir jautrāk. Ārā ir ļoti, karsts, temperatūras uzkāpj līdz plus 32 grādiem, bet uz ezeru nepaspējam, jo sakrājušies visādi darbiņi un arī tās dzīvesvietu apskates. Sestdienā arī SPA kompleksā man piedāvā sākt darbu agrāk – no septiņiem rītā, kas nozīmē, ka 6:20 jāiziet no mājas. Protams, piedāvājumu pieņemu – jo rumāņu menedžere vēlas, lai es esmu tā, kas kompleksu atver dažas dienas nedēļā. Tad, kad darbiņš sākas kā citiem, kolēģes gan izvadā. Vien mājās nekad nevar zināt, ko sagaidīt. Sestdienā pārnāku, un uzreiz ierodas arī Billija draugs – vīrietis savos 40, pilnīgi piedzēries, nevar nostāvēt kājās. Atguļas uz dīvāna un tā abi nīkst.

Pēcpusdienā ierodas Billija bijušais boss, kas iepriekš sazinājies ar Arču – jautājot, lai Arča uzraksta, kad Billijs mājās, jo ļoti vajag aprunāties. Protams, Arča pabrīdina, lai boss ir prātīgs, jo mums pēc tam ar to trako jādzīvo. Mēs gan tieši bosa atbraukšanas brīdī dodamies uz centru. Arča parāda, kā celtniecībā sabūvējis vienu no populārākā bāra terasēm, un apskatām jauku mājeli, tā kā tagad tikai jāizlemj. Kad atgriežamies, neviena mājās nav. Bet drīz ierodas pat Billijs ar to pašu bosu. Boss saka, ka aizvedis puisi uz Rotorua – pilsētiņu stundas braucienā no šejienes. Tur šis aizvests uz mentālo traucējumu slimnīcu, nedaudz sazāļots. Kas tieši notika mūsu prombūtnes laikā, nezinām, bet nu boss saka, ka Billijam dzert nevajadzētu. Bet neesam jau auklītes vai atbalsta darbinieki. Mūsu vienīgais uzdevumus – atrast citu dzīvesvietu. Puisis jau acīs neko nesaka, smaida, izskatās normāls. Bet kādi nezvēri viņam galvā dzīvo, grūti paredzēt. Billija boss paņem visu, ko pirms nedēļas Billijam piešķīris darbam. Viss beidzies. Mūsu zēns vēl neaizmirst vīram pateikt, ka viņam vajag naudu. Nekādu darbu gan tas nav paveicis, tāpēc tas viss paliek nedaudz smieklīgi. Un tā arī visi aizbrauc. Klāt svētdiena.

Mums abiem darbi. Ceļamies piecos no rīta, Billijs vēl nav aizgājis gulēt. Tas kopā ar savu dīvaino draugu tik dzer un pīpē zāli. Mēs sataisām brokastis un dodamies. Pirmo reizi veru vaļā SPA, un tas nepavisam nav sarežģīti. Pietam, stunda paliek brīva, bet tā jau ir apmaksāta. Saule gan mūs nežēlo. Un arī kolēģi ne – daudzi pēdējā brīdī paziņo, ka neieradīsies, un tad darba pilnas rokas. Labi gan, ka pēc tam gan Arča savā darbā, gan es savējā, katrs ar kolēģiem paņemam pa aliņam un uz tiem trīsdesmit grādiem arī atvēsināmies. Mājās pārnākam trijos dienā, Billijs izlien no gultas. Izsūc grīdu, nomazgā savus traukus. Turpat vāļājas sarakstiņš ar Billija piezīmēm par dzīves uzlabošanu – „jāatrod darbs, jātiek galā ar tiesu, jāatrod dzīvesvieta”. Šodien dodamies arī pie kolēģes, lai kārtīgi izrunātu visu to pārvākšanās piedāvājumu. Tikmēr visi dzīvokļi, kurus esam apskatījuši, gaida tieši mūsu atbildi, jo vēlas mūs redzēt kā savus biedrus. Arča boss turpina jautāt, kā mūsu namiņa biedrs jūtas, it kā Arča būtu kāds ziņnesis. Bet drīz jau vairs ar to galīgi nebūsim saistīti.

Nedēļu noslēdzam ar tikšanos kolēģes mājā. Tā mums piedāvā ievākties pēc Ziemassvētkiem un maksāt pusi no tā, ko pašlaik maksājam Billijam. Meitenei no Dienvidāfrikas ar vīru abiem ir skaista māja, kurā ir viena brīva istaba. To pašlaik aizņem trīs mazi suņuki. Parunājamies vairāk, sapazīstamies, un tā tiekam pieņemti. Aizsūtām ziņu citām istabām, kas gaida mūsu gala lēmumu, bet ar slīpauta saimnieku sarunājam – paliksim pie viņa līdz ievācamies pie kolēģes. Tomēr vēl četras nedēļas palikušas, bet Billijam jau ies tikai uz slikto pusi. Un tā – sākas pārvākšanās rosība!

**

Šo dienu atklājums. Turpinām ar aktuālāko Jaunzēlandē. Nedaudz vairāk par cietumu. Jaunzēlandes nacionālisti saka – ja esi izdarījis ko sliktu, lai nonāktu cietumā, tev nevajadzētu ļaut balsot. Bet šonedēļ Jaunzēlandes tieslietu ministrs paziņoja, ka ieslodzītajiem, kuri izcieš sodu īsāku par trīs gadu termiņu, balsstiesības tiks atjaunotas pirms nākamajām vēlēšanām. Interesanti arī tas, ka no šīs nedēļas cietuma apsargi tiek mudināti (ne obligāti gan) ieslodzītos saukt par „mūsu aprūpē esošiem cilvēkiem”, lai tiem, kas iziet rehabilitācijas procesu, piešķirtu lielāku cieņu. Kā daudzi saka, tas ejot uz mērķi samazināt cietumu skaitu. Kopš pie varas ir esošā partija, tas pagaidām samazinājies par apmēram 1000, un nav ziņots par noziedzības pieaugumu. Bet tas, ka noziedznieki dzīvo labāk kā daudzi jo daudzi šajā valstī un visapkārt pasaulei, šķiet absurds. Katrs ieslodzītais gadā izmaksā apmēram 100 000 dolāru, kādu naudu te pelna vien augstākajos amatos esošie.
Cietuma kameras papildinās arī vīrietis, par kuru runājām pagājušajā nedēļā. Vīrietis, kurš nožņaudza britu ceļotāju un slēpa viņas līķi čemodānā, atzīts par vainīgu slepkavībā. Pēcnāves ekspertīzes slēdziens saka, ka meitene nožņaugta. Un puisis, kas saka, ka tas bijis negadījums seksuālo attiecību spēlē, tomēr nav bijis tik nevainīgs. Tas pēc meitenes nāves uzreiz uzslēdza pornogrāfiju, vienā brīdī apstājoties, lai nofotografētu meitenes līķi dažādās pozās, kā saka prokurori. Vīrieša pusbrālis arī liecinājis, sakot, ka sākotnēji domājis, ka britu meitenes nāve varētu būt nelaimes gadījums, bet, redzot notikumu laika grafiku, viņa uzskati mainījās. Notiesātais esot bijis „patoloģisks melis, kas slēpj bezjēdzīgas lietas un turpina melot līdz brīdim, kad viņam vairs nav izejas – un tad viņš vienkārši sabrūk, raud, un aizbēg.” Tātad arī šis jaunietis nu varēs uzsākt savu ērto cietuma dzīvi.
Un Jaunzēlandē tā noziedzība nemaz nav retums. Ziņās stāsta, ka par apmēram 58% palielinājies bandu sastāvs. Jā, bandas te ir ierasta lieta. Ielu bandas bija gan Kristčērčā, gan šeit, īpaši reģionā, kur izbraukājām Napier un Hastings pilsētiņas. Jau tad brīnījāmies, ka vietējie brīdina par augstu noziedzības līmeni vakaros, bet nu tur sākušās arī šaušanas. Kā saka likumsargi, „bandu biedri noteikti kļūst jaunāki. Kad tie ieguvuši metamfetamīna tirgu, viņu biznesa modelis ir nodarbināt vairāk cilvēku, lai pārdotu vairāk narkotiku, lai nopelnītu vairāk naudas. Un tā nav tikai policijas problēma, mēs nevaram atrast izeju no situācijas. Mēs vēlamies novērst kaitējumu sabiedrībai un neļaut jauniešiem pievienoties bandām, taču mēs to nevaram izdarīt vieni paši. Mēs strādājam kopā ar valdības aģentūrām, lai mēģinātu to apkarot.”
Daudzi jaunieši bieži vien pievienojas bandām, kad viņi atrodas cietumā, jo tas samazina viņu viktimizācijas iespējas. Daudziem, ļoti lielā skaitā maoru iedzīvotājiem, bandu dzīvesveids ir ļoti normāls. Tā kā nav jau tā Jaunzēlande tik nevainīga, kā sākumā liekas. Bet smuka gan.

*

Iztērētie līdzekļi: ~330 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~14634 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~422 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~21732 eiro)

Noietie km: ~47 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3638)

Sveiciens visiem Lāčplēša dienā!

Mēs, protams, pa darbiem. Pirmdienas un otrdienas ir manas brīvās dienas SPA, bet tad atkal strādāju kā atbalsta darbinieks. Šoreiz dienas ir garas, stundas ilgas, bet beigās man saka, ka mani ļoti, ļoti grib paturēt. Arī Arča mājās nāk ar labām ziņām – boss darbā teicis, ka Arčam labprāt piešķirtu darba vīzu jau tagad. Tā ka abi varam palikt Jaunzēlandē, jau no šī brīža. Vienīgais, kas mūs attur, ir tas lielais attālums līdz Latvijai. Tāpēc vēl sakām, ka visu apdomāsim, kamēr mūs lēmumu pieņemt nesteidzina. Arī tad, ja jāaizbrauc ciemos, mūs tāpat gaidīs atpakaļ.

Jaunzēlande ir skaista zeme. Par to pārliecinājušies daudzi. Arī vīrs, kas nāk pārbaudīt, kādā stāvoklī tad ir māja, kur paliekam, saka, ka jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē, kopš atbrauca no Anglijas. Daba, laikapstākļi un cilvēki ir tas, kas te liek uzkavēties. Un arī tā vēl neattīstītā sistēma. Jaunzēlande ir vēl tālu no Eiropas valstīm, bet tajā pašā laikā, cilvēki te dzīvo nevis izdzīvo.

Arča šodien mājās nāk arī ar veselu zāles paklāju. Tad, kad neviens nav pasūtījis izolāciju, priekšniekam atrodas citi darbiņi – tāpēc, ka viņam pieder vēl divas firmas – viena būvniecības, otra mākslīgās zāles likšanā. Tā nu Arča liek arī zāli, un tas, kas paliek pāri, ir mūsu istabā paklāja vietā. Tā nu guļam uz zāles paklāja – kā reiz vasarīgai sajūtai! Mūsu Billijs beidzot iegādājas putekļu sūcēju un vēl visādas lietas. Diemžēl viena no tām ir milzīga tumba, un nu var sākties skaļās mūzikas vakari. Sakām, ka strādājam katru dienu, arī mājās, un šādi nevarēsim. Tad mūsu mazais draugs tumbu iznes ārā. Jā, skan mazāk, bet ceram, ka katru vakaru tā nebūs. Tad redzēsim, kā mēs tālāk sadzīvosim.

Ar pieskatāmo meiteni nav tik viegli, jo viņa pastaigāt īsti nevar, bet dažreiz mēģina, un tad mums abām sanāk krist, jo meitene ir daudz masīvāka. Tomēr arī ar to jāpastrādā. Stundu ir ļoti daudz, un it kā varētu strādāt tikai kā atbalsta darbinieks, tomēr liekas, ka šis ir labs pusslodzes darbs, jo pilna slodze te varētu būt diezgan nomācoša. Un jāmācās braukt ar lielo invalīdu busu! Tas ir riktīgs milzenis. Ne parasts busiņš, bet tāds, kur arī invalīdu krēsla pacēlājs iekšā – un tāds, lai cilvēks var pilnā augumā izstiepties. Bet jauna pieredze atkal.

Dienas ir garas, bet viss, ko te iegūstam, tikai paplašina mūsu redzesloku. Ģimene, pie kuras strādāju, ir tiešām jauka, un arī Arča savā ofisā tiek pie labākajiem darbiņiem, kamēr citi tiek sūtīti akmeņus krāmēt. Paskaidroju gan darba devējiem, ka uzreiz pēc savas vīzas beigām palikt nevarēšu – mums jau biļetes nopirktas un vasarā jāaizbrauc uz mājam, un tie nedaudz saskumst, bet tas, ka tāpat mani mēģinās pierunāt, jau skaidrs. Taupo savukārt apkārt arvien staigā lietus mākoņi, bet nu jau redzamas arī sniegotās kalnu virsotnes. Te ir tik skaisti un vēl tik daudz jāapskata!

Nedēļa jau vidū, man dota neliela pauze atbalsta darbam, un gultu klāšana ir kā atpūta, kur īsti prātu nevajag kustināt. Arī rumāņu menedžere jautā, kā tad iet ar otru darbu, un saku godīgi – negribu to ņemt kā pilnu slodzi, jo tas tomēr ir tāds ļoti atbildīgs un sarežģīts amats, lai arī alga ir par 4 dolāriem/h augstāka. Tomēr tur maniem priekšniekiem citi plāni – tie jau piemeklējuši citus atbalstāmos visapkārt pilsētai. Taču vēl joprojām saku, ka man tā visa apdomāšanai nepieciešams laiks. Arčam arī darbā iet lieliski, dažreiz gadās salauzt kādu aparātu, bet tas jau piederas pie lietas. Vien mūsu Billijs arvien ir dīvains. Tas dzīvo no pabalstiem, un reizi trīs mēnešos tam tiek izmaksāti 1200 dolāri. Kā tāda diena pienāk, mājā parādās gan parastais telefons, gan seifs. Jā, tajā gan nav ko likt. Tomēr puisis mēģina kā izmantot telefonu, lai, redz, tas it kā „atmaksājas”. Viņš raksta mums īsziņu, lai paceļam mājas telefonu, uz kuru tas zvana, tā vietā, lai zvanītu mums uz mobilo. Liekam puisim saprast, ka viņa dīvainībās nepiedalīsimies.

Ārā naktis ir ļoti vēsas, temperatūras ir tikai plus piecus grādus augstas. Tomēr Taupo kļūst arvien rosīgāka pilsētiņa – arvien vairāk atpūtnieku te iekārtojas vasaras pavadīšanai.

Tad, kad lietus, Billijs piedāvā aizvest arī uz darbu. Jā, viņam vairs uz Arča biroju strādāt nav jāiet. Kā pats puisis saka, Arča bosam un visiem citiem tur neesot patikusi viņa attieksme, tāpēc, ka tur visi esot muļķi. Un tagad viņš strādāšot no mājām. Tagad tā izolācijas piedāvāšana esot viņa personīgais bizness. Jā, nedēļa pagājusi, un Billijs vairs nestrādā. To mēs jau paredzējām.

Darbā runājam par atšķirībām jaunzēlandiešu un latviešu kultūrā. Saku, ka pie mums tik ļoti nopietni neuztver tādas lietas kā „satraukums”, uzreiz to nesaucot par slimību un nepiešķirot pabalstu. Te gan katram trešajam tad hiperaktivitāte, tad bezmiegs. Bet tas esot parādījies tikai pēdējo sešu gadu laikā. Un paši vietējie to saista ar pārmērīgi neveselīgo ātro ēdināšanu, pārtiku, kas lielākoties ir frī kartupeļi ar eļļā vārītu zivi. Attīstītām valstīm citas problēmas. Protams, visur jau var atrast gan savus plusus, gan mīnusus, bet Jaunzēlandē kopumā ir forši. Pietam, ja šeit saņemta pilsonība, var doties dzīvot uz Austrāliju – tā ir īsta sapņu zeme.

Un mēs to pasaules stāstu izdzīvojam. Paldies visiem, kas interesējas par mūsu izdotajām grāmatām – jā, tās vēl ir pieejamas! Lai arī veikalos mūsu Dienvidamerikas stāstu atrast varētu būt grūti, mēs jau sev vienmēr pietaupām savu garadarbu, lai varētu ar to padalīties arī bez tiem grāmatnīcu uzcenojumiem. Ja vēlies Ziemassvētku dāvaniņu, varam sarunāt arī atlaidītes!

Bet mūsu nedēļa paskrien ātri. Nepamanām, kā pienāk jau piektdiena. Un tad smejam – vien divarpus mēneši jānostrādā un atkal būsim brīvi kā putni!

Maoru meitenes darbā SPA aprunā „baltās” jaunzēlandietes, bet rumāņu menedžere meklē jaunus darbiniekus, jo daudzi šo ņem kā papildus darbiņu un aiziet, kad atrasts kāds nopietnāks. Kādai kolēģei uz darbu ierodas tās meita ar policiju. Izrādās tās dēls, meitenes brālis, esot sācis draudēt un briesmīgi uzvesties. Un te jau tā ir – ja kaut kas nepatīk, uzreiz tiek saukti kārtības sargi. Kolēģe atrunājas, ka 15 gadīgais zēns dzer hiperaktivitāti samazinošās zāles, un šādi esot blakusefekti. Mums tas liekas dīvaini.

Savukārt mājās priecājamies ar to, ka mūsu Billijam tomēr ir tas auto. Tagad šis retāk ir Taupo, un mēs ieņemam dzīvojamo istabu. Un vienkārši baudām laiku, atskaņodami skaistas latviešu dziesmas un priecādamies par to, cik viss līdz šim jauki sanācis. Arvien domājam, cik gan mūsu ikdiena ir brīnišķīga!

Arča atsāk „jogot” – labi taču savu ķermeni uzturēt mundru. Ceļamies pirms putniem, kuri te sāk dziedāt 5:25 no rīta. Arča jau smej, ka šie neapmierināti – „atkal tie imigranti augšā tik agri, atkal laicīgi jāsāk dziedāt”. Nogalē Arčam sestdiena brīva, bet svētdienā strādājam abi. Tomēr tajā sestdienā klasiski pēcpusdienu pavadām termālajos baseinos, kamēr vēl tur strādāju un mums tas ir bez maksas. Mājās atnākot gan sagaida pārsteigums. Mazajā āra būcenī, kur visu laiku ieslēdzu sev uzticēto sporta riteni, Billijs ielicis atkritumu kasti. Un saka – ārā tā neglīti izskatījās. Jautājam, vai tad atkritumu kaste ir svarīgāka par velosipēdu, kuru pieslietu pie mājas var viegli nozagt? Mūsu dzīvokļa biedrs neatkāpjas no idejas, ka miskastei jāstāv būcenī, un ārā taču ir kameras, ja kāds velosipēdu gribēs aizdzīt. Stāvus un saliektu Arča to tomēr ar pūlēm ietilpina mazajā būvē, un no tās ārā arī tikai Arča to varētu dabūt. Nu galīgi mūsu draugs nesaprot, kā ir sadzīvot ar citiem un respektēt apkārtējo vajadzības. Bet vismaz tas iztīrījis dzīvokli – visu, ko laika gaitā te sakrājis.

Un, ja puisis ir mājās, mums ir lielisks iemesls vairāk atrasties dabā. Parkā vērojam velosipēdistu trikus un baudām saulaino pēcpusdienu, līdz mūs pārsteidz lietus. Jā, vēl jau pavasaris un tas laiks ir neparedzams. Tāpat kā mūsu Billijs. Tas pēkšņi izdomājis, ka arī apavus iekšā vairs nevar turēt. Bet ārā tos apčurā klaiņojošie kaķi. Sakām – ja ne pie durvīm, tad turēsim pie tualetes. Ārā nesanāks. Zēns daudz pīpē marihuānu, un arī viens pats iedzert sācis. Un tad dusmojas, ka dators saplīst un apzvana gan Arča bosu, gan citus darba cilvēkus sestdienas naktī, lai tikai pasūdzētos. Nu nav īsti pie pilna prāta.

Arī svētdienā Billijs turpina, sakot, ka viņam jaunais darbs nepatīk. Redz, Arča esot teicis, ka tas būs mārketings, bet tas nemaz neesot tā un darbā vairāk stresa kā saprašanas. Pasaku Billijam, lai nemaz nesāk vainot Arču – galīgi aptracis! Paralēli meklējam jaunu dzīvesvietu, bet, tā kā svētdienā Taupo ierodas latviešu puisis Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu, ko sen neesam satikuši, vēl nedaudz paciešam to mūsu Billiju. Tā kā ārā līst, satiekamies mūsu namiņā. Kā nekā Billijam draugi nāk nepārtraukti.

Svētdienā gan pirms tam vēl esam uzaicināti arī uz kādu manas kolēģes ballīti. Meitene piestrādā kā konsultants kādai kosmētikas firmai un tad rīko lielu prezentāciju ar vīnu un uzkodām, un domājam – tas jāizmanto. Beigās jau jauki – lai arī ir tikai meitenes ģimene un tuvākie draugi, izmēģinām visādus brīnumu dzērienus, sejas maksas, enerģijas kokteiļus, kosmētiku, roku krēmus utt. Protams, daudzi pasūta daudz, jo Jaunzēlandē jau tās algas atļauj šo to arī iegādāties, bet mēs izdarām tikai vienu labu pirkumu.

Un nedēļu noslēdzam ar Danielu un Džastinu. Arī Billijs pievienojas un šoreiz nepaspēj izcelties ar savu gudrību. Interesanti dzirdēt, kā mainījušās Daniela domas par Kvīnstuanu. Ja sākumā puisis teica, ka ir vērts piemaksāt par skaistajiem skatiem un aktivitātēm. Kvīnstuana taču ir viena no dārgākajām dzīvesvietām Jaunzēlandē. Bet nu mūsu draugiem pilsētiņa apnikusi – pārāk pārvērtēta, ziemas sezona bijusi grūta. Protams, tā kā tur visi darba devēji dzīvo vien no tūristu darbaspēka, vienmēr tiek maksāta minimālā stundas likme, lai arī istabas īre tur ir dārgākā visā zemē. Vakars ir lielisks un nu jau zinām, ka tiksimies ar Danielu un Džastinu vasarā Latvijā!

**

Šo dienu atklājums. Turpmāk šajā sadaļā runāsim par jaunākajiem un aktuālākajiem notikumiem Jaunzēlandē. Tā kā līdz Latvijai bieži vien šīs pasaules malas jaunumi nenonāk, varam pastāstīt par dažiem no te apspriestākajiem. Tas, par ko tagad tiek runāts īpaši daudz, ir seksuālās vardarbības skandāls, kas sašūpojis pat Jaunzēlandes valdību. Un stāsts ir par kādu britu ceļotāju Greisu Millane. Meitene ieradās Jaunzēlandē pagājušā gada decembrī, bet tā arī neatgriezās mājās. To nožņaudza kāds Tinderī (iepazīšanās portālā) satikts jaunzēlandietis, kas vēlāk meiteni arī ielika čemodānā un apraka. 27 gadus vecais slepkava savu vainu neatzīst. Greisa mira tieši pirms viņas 22. dzimšanas dienas, viņas ķermenis tika atrasts decembrī netālu no Oklendas.
Meitene un vīrietis tika iemūžināti arī dažādos videoierakstos, soli pa solim atklātas abu vakara gaitas. Greisa satika savu slepkavu iepazīšanās portālā. Tie abi vakaru pavadīja vairākos bāros un ēstuvēs. Pēdējo reizi abi tika manīti ieejot vīrieša dzīvoklī, vēlāk uzsākta meitenes meklēšana. Kad šis notikums tika atklāts, slepkava sacīja, ka pēc vakara tas iegājis dušā, aizmidzis, bet, no rīta pamodies, meiteni atradis ar asiņojošu degunu guļam uz grīdas. Nez, kā tad tas notika?
Izskatīta puiša interneta vēsture, un tur parādās, ka tas meklējis, kur tad lai meitenes līķi aprok, bet tūliņ pēc vietas atrašanas ieslēdzis pornogrāfiju. Pēc visiem tiem video puisis internetā meklējis arī lielos atkritumu maisus. Tik daudz var uzzināt no interneta vēstures! Puisis Warehouse (Jaunzēlandes lielveikalā) nopircis lielu čemodānu, tajā ievietoja meiteni, un iztīrījis istabu ar speciāli pasūtītiem tīrīšanas rīkiem, lai izmazgātu asins pēdas. Un tūliņ pēc tam, kad dzīvoklis iztīrīts, tas uzaicinājis uz dzīvokli citu meiteni, kamēr Greisa vēl atradās čemodānā tajā pašā istabā.
Savai jaunajai dāmai viņš stāstīja stāstu par it kā diviem cilvēkiem, ko viņš pazīst – tiem esot bijusi lomu spēle mīlēšanas laikā ar žņaugšanu, un tas viss esot beidzies ļoti bēdīgi. Viņš stāstīja, ka sieviete mira, bet „viņa draugs” esot nonācis cietumā.
Nākamajā dienā puisis paņēma čemodānu ar Greisu, veikalā nopirka lāpstu, apraka to, un devās uz veļas mazgātavu, kur izmazgāja savas drēbes. Un tiesa šim jaunietim ir tikai tagad.
Tā advokāts saka, ka tas viss bija tikai nelaimes gadījums, kas notika karstas nakts laikā starp diviem apreibušiem jauniešiem. Advokāts stāsta – lai arī puiša rīcība izraisīja meitenes nāvi, tā bija viņas iniciatīva. Tomēr puiša iepriekšējās draudzenes ir pārliecinātas, ka pats puisis bijis diezgan brutāls.
Nu savākta tiesas sēdes žūrija, kam piekodināts internetā nesmelties papildus informāciju. Tikko Jaunzēlandē ieradušies arī meitenes vecāki. Paredzēts, ka tiesas sēde ilgs 4-5 nedēļas. Un tieši par to tagad runā visa Jaunzēlande.

*

Iztērētie līdzekļi: ~305 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~14304 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~916 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~21310 eiro)

Noietie km: ~45 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3591)

Klāt jauna nedēļa.

Pirmdienas un otrdienas ir manas brīvās dienas SPA. Vismaz līdz šim, jo jau nedēļas sākumā eju uz interviju ar veselības aprūpes kompāniju. Jau pirmajā mirklī dāma saka, ka parasti nenotiek tā, ka sākumā potenciālais darbinieks iet pie aprūpējamā, bet gan ir intervija, vien šoreiz tā ačgārni sanācis. Bet, tā kā atbalstāmās meitenes māte tik ļoti vēlējās mani redzēt kā nākamo darbinieku, jau automātiski tieku pieņemta darbā. Pat nepaspēju apdomāt, vai tiešām to vēlos. Jautāju, vai tie trīs mēneši nebūs pārāk īss laika posms, jo, kad ar Arču strādājām šādu darbu Anglijā, bija nepieciešams palikt vismaz gadu – līgumu lauzām, bija jāmaksā sods. Bet te visi ir ļoti saprotoši, jo mana vīza jau tāpat neļauj strādāt vienā darba vietā ilgāk par trim mēnešiem. Bet tiek piemetināts, ka jau tagad uzņēmums man gatavs dot darba vīzu – tas nozīmē – ja pasaku „jā”, tad varam palikt Jaunzēlandē. Vieta ir atrasta.

Kā menedžere stāsta, Jaunzēlandē vēl viss nav tik saspīlēti, nav lielās dokumentācijas un nav tik saspringtas atmosfēras – vien nenāc uz darbu piedzēries un uzvedies kārtīgi. Saku, ka pagaidām no SPA kompleksa gan neatteikšos, jo tas tomēr ir mazāk atbildīgs darbs, kura laikā varu klāt gultas un pelnīt naudu, kamēr te ir milzīga atbildība, līdz ar to tāds liels psiholoģisks slogs. Un tā tieku pie otra pusslodzes darba.

Nedēļas nogale sākusies ar burvīgu laiku, bet nedēļas beigās tiek solītas lietavas un tikai plus 14 grādi. Bet līdz tam vēl tālu, tagad viss tikai sākas! Otrdienā man ir pēdējā brīvā diena, Arčam arī jāstrādā tikai četras stundas, jo izolāciju šodien nevienam nevajag. Jaunie kolēģi kā nāk tā arī iet, bet Arča paliek. Un, tā kā diena ir lieliska, dodamies pilsētā. Šoreiz vistuvāk mums atrodas Taupo muzejs, kas rezidentiem ir bez maksas. Mēs gan nevaram pierādīt, ka te dzīvojam, jo vēl neviena alga nav ienākusi, bet tantes mums tic uz vārda. Muzejā ir skaisti maoru mākslas darbi, kurus fotografēt aizliegts, un ir arī pati Taupo vēsture. Bet mēs jau esam tie, kam tos garos muzeju rakstus slinkums lasīt, tāpēc drīz vien dodamies tālāk.

Sapērkam pāris suvenīrus, Arčam darba drēbes lietotajos apģērbos un vakaru pavadām pie upes, skatoties lejup no augstajām klintīm. Vietējie vienmēr laipni, nāk aprunāties. Jaunzēlande tiešām ir burvīga vietiņa – ja vien tā nebūtu tik izolēta! Bet tad arī – varbūt tā nebūtu tik īpaša.

Un tad sākas saspringtākas darba gaitas. Arī mūsu mazais draugs sāk strādāt ar izolācijas vīriem – Arča viņam izlīdzējis. Tomēr mazajam darbs tāds, ka jāatrod tie, kam izolāciju kompānija liks, un maksāts tiek tikai par pasūtījumiem. Tāds darbiņš tiem, kam dzīvošanai līdzekļi nāk no citurienes – mūsu Billijam tie tāpat nāk no valdības.

Un tieši trešdiena ir tā īstākā darba diena. Arča ar komandu dodas ezera otrā pusē, kur kāds pasūtījis izolāciju. Trakums gan, ka jumti tik mazi un šauri, kamēr laiks tik karsts, ka viens puisis gandrīz noģībst, kamēr otrs pārkarst līdz nespēka. Arča vēl joprojām mēģina sevi salocīt desmit līkumos, bet spēka gan pietiek. Un foršākais, ka puiši tā arī izbraukuši apkārt visam ezeram – skati esot vienreizēji. 200 km ir ne tikai populārs auto ceļš, bet arī velosipēdu ceļš, bet to diezin vai vēl veiksim.

Es savukārt eju uz SPA kompleksu klāt gultas istabiņās. Smieklīgi tas, ka esam viena liela sieviešu darba grupa. Un, kur tikai sievietes, tur pārāk daudz baumu un aprunāšanas. Katrai par ikkatru ir kaut kas ko teikt. Bet labi, ka pats darbiņš ir ļoti vienkāršs, un samaksu var iegūt vien klājot gultas pāris stundas dienā. Vēlāk gan jādodas arī uz to atbalsta darbinieka darba vietu. Un cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, ir tā pati meitene, kuru maziņu notrieca auto. Viņas pieskatīšana notiek mājās, tāpēc arī vecāki un māsas, un brālis bieži vien ir turpat blakus. Ģimene ir patiešām jauka. Līdz pat pusastoņiem vakarā palīdzu meitenēm, kas strādā, bet tāpat jau vienā dienā visu neizprast. Tomēr daudz vairāk iepazīstu pašu atbalstāmās ģimeni. Tēvs pat aizdod savu tūkstoti vērto velosipēdu, kas tad nu būs mans darba transports – lai Taupo vieglāk pārvietoties. Arī vāciešu kolēģe ir ļoti atsaucīga. Sieviete ilgus gadus strādājusi Vācijā un Austrijā par medmāsu, tad Austrālijā kādu laiku pavadījusi fermā, līdz nonākusi Jaunzēlandē. Te sieviete strādā jau gandrīz gadu – sākumā ar tādu pašu vīzu kā mēs, bet tad ģimene palīdzējusi tai dabūt darba vīzu, par ko visi pārliecināt vēlas arī mani. Tomēr pats galvenais mērķis Stefānijai ir Austrālija. Kāpēc? Tā saka, ka daudzas pasaules valstis izbrauktas, bet Austrālijā pirmoreiz bijusi tā sajūta, ka tur varētu patiešām arī palikt. Un pilnīgi tas pats notika ar mums. Nez, kāpēc tā zeme tik ļoti pievelk. Lai arī Jaunzēlande ir patiešām burvīga, ja mēs te paliktu – nākamais solis tāpat būtu Austrālija.

Arī mūsu Billijam ir darbīga diena. Tomēr, lai arī puisis sūkstās, ka nekad tik daudz nav strādājis – tam bijusi vien piecu stundu apmācībā un pārējo laiku vien pārrunas pie alus kausa. Un viņu nemaz neinteresē, kā gājis mums, tas vien izseko katru mūsu soli, lai pastāstītu, cik gan viņam pašam grūti. Kamēr mums grūti ar viņu. Tomēr nu sākas tādas aizņemtākas dienas, kad reti viens otru redzēsim.

Visgrūtāk puikam ieskaidrot, ka mums nepatīk ka tas nāk mūsu istabā ar apaviem. Jā, Jaunzēlandē dīvaini ir tas, ka bieži vien cilvēki uz ielas vai lielveikalos redzami basām kājām, kamēr mājās tie apavus nenovelk, gluži kā Billijs. Un mājās grīdas vienmēr klātas ar paklāju – tas no britu laikiem, tāpat kā tie divi atsevišķie ūdens krāni, kur no viena tek aukstais, no otra karstais ūdens, un abi kopā jāsajauc pašam plaukstās. Billijs saka, ka apavu zoles tam tīras, bet tad nākas paskaidrot, ka tāpat jau uz ielām arī kaķi čurā, un tad viņš to visu atnes te, kur mēs sēžam, ēdam, guļam..

Un tā nedēļa turpinās. Arča darbos, es darbos. Īpaši atbalsta darbinieku komanda vēlas, lai palieku un lai ņemu darba vīzu. Bet tad mums Jaunzēlandē būtu jāpaliek vēl vismaz trīs gadus. Tad, kad sapratīsim tālākos plānus, arī šo iespēju vairāk apdomāsim. Ar atbalstāmo meiteni strādāt ir pavisam citādi kā ar pusaudžiem Anglijā. Te nav to uzvedības traucējumu, bet gan pa īstam – cilvēks ratiņkrēslā. Lai arī šajā darba vietā daudzi, kas meiteni ieraudzījuši, tā arī darbā nekad neatgriezušies – ja pieredzēts kas trakāks, tad viss liekas iespējams. Arī Arča savu darbavietu jau sāk redzēt sapņos, un tas nozīmē, ka visa ir daudz. Bet turpinām ar domu – pēdējie trīs darba mēneši. Mums nav ne mazākās jausmas, kas notiks tālāk. Un tas ir tik aizraujoši!

Piektdienā atkal esmu abos darbos. SPA parkā mani pamāca – ja pilsētai vistuvākajam kalnam virsū uzsēdies mākonis – būs lietus. Ja tāda nav, tad nelīs. Un patiesi – laika ziņas te ir ļoti neprecīzas, mainās ik pa minūtei. Bet tad nu jāvēro tas mākonis. Savukārt ģimene, kuras meitu pieskatu, ir ļoti jauki – Džordžs vēl joprojām pārliecina mani paturēt tā velosipēdu, kamēr man visi apkārtējie skaidro, ka tas taču ļoti dārgs – jāuzmanās, lai nekas ar to nenotiek. Un tad tieku arī pie maisa ar kartupeļiem un sīpoliem. Redz, ģimenei daudzi fermeri dāvina savu uzaudzēto, un tie netiekot ar visu galā, tāpēc izdala meitenes darbiniekiem un arī labdarībai. Ir arī gaļa – jērs, vista, cūka, viss, ko vajag, bet mēs no tās atsakāmies.

Arča savukārt sāk strādāt kopā ar to mūsu Billiju, ko Arča boss pieņēmis darbā. Komanda gan nedaudz par mazo smejoties, jo tas ir ļoti pašpārliecināts, bet pareizi neko izdarīt nemāk, neviens tam ilgu darba mūžu nedod.

Nedēļas nogalē es strādāju un arī Arča paņēmis papildus darbiņus. Pagaidām izskatās, ka brīvdienas pārcelsim par kādu nedēļu vai divām. Sestdienā gan beidzam diezgan laicīgi, tomēr tad jāmazgā drēbes, tad jāaizpilda visi dokumenti, kas no darba iedoti. Tā nekur aiziet nesanāk. Savukārt svētdienā laikapstākļi mainījušies – ārā līst.

Protams, tad ar velosipēdu grūtāk pārvietoties, bet noder Kvīnstaunas treilerīša saimnieku dāvinātā jaka, kas nelaiž cauri ūdeni. Svētdiena SPA kompleksā ir jauka, jo menedžere vienmēr uzsauc gardumus – šoreiz zemenes un kivi. Dažas dāmas piestrādā fermā, un tad uz darbu atnes arī kaudzi ar sīpoliem un tomātiem – tā ka mājās vienmēr var pārrasties pilniem maisiem. Laikapstākļi gan krasi mainījušies – temperatūras kritušās. Lai arī pirms pāris dienām netālu no Taupo dzēsa mežu ugunsgrēkus, nu viss ir izmircis.

Svētdienā Arča kolēģu ballīte atceļas, un atkal tā arī nekur neaizejam laikapstākļu dēļ. Tomēr nedaudz sarūgtina mūs mūsu namiņa biedrs Billijs. Tas uzraksta mums vēstuli uz papīra, tad to nofotografē un atsūta mums, kamēr esam darbā. Uz papīra puisis izpauž nepatiku tam, ka savai istabai esam pielikuši krampīti, un tam, ka virtuvē neesam pamanījuši pāris pleķu no laika, kad nelielajā virtuvītē pabira bietes. Bet tās pabira tāpēc, ka biešu bundžiņu taisījām vaļā ar nazi, jo mūsu draugs salauza mūsu konservu atveramo. Protams, tas, ka puisis raksta vēstuli un nosūta tās foto tā vietā, lai vienkārši aprunātos, nedaudz aizkaitina. Tajā pašā laikā Billijs pats mājā staigā ar apaviem, kā Jaunzēlandē ierasts, pēc sevis nemazgā traukus, un ir ļoti nekārtīgs. Tāpēc svētdienas pēcpusdienā nopietni ar puisi parunājam. Ja tā turpināsies – meklēsim citu dzīvesvietu. Saprotam, ka puisis pārtiek vien no valdības finansējuma, jo skaitās nepieskaitāms, bet tas, ka tam nepatīk mūsu vēlme pēc privātuma vai daži nepamanīti pleķi, ko viegli izrunāt, tiešām liek pārdomāt, kas šim zālītes pīpētājam ir galvā.

Labi gan, ka svētdienā tomēr sanāk pamērcēties tajā SPA, kur strādāju, jo tā ir vienīgā atpūta šonedēļ. Bet joprojām dzīvojam ar domu – pavisam drīz Vjetnama, pavisam drīz būs ceļojums. Un šoreiz mums mūsu darbiņi pat patīk. Un pavisam drīz klāt vasara!

**

Šo dienu atklājums. Tā kā supervulkāna krāteri lielākoties aizpildījis Taupo – Jaunzēlandes lielākais ezers, parunāsim par to. Taupo ezerā atrodami daudz dažādi vietējie augi, arī vismaz 31 ūdensputnu suga, un vairākas vietējās un ieviestās zivis, arī sams te manīts. Un zvejošana, tāpat kā medniecība, Taupo apkārtnē ir populāra lieta. Nemaz nerunājot par ūdens sportu veidiem, un to pašu izaicinājumu – apiet apkārt ezeram. 200 km gan laikam tik ātri nenoiet, tāpēc mēs arvien meklējam citus variantus, kā tad vēl iepazīt šo burvīgo vietiņu!
*

Iztērētie līdzekļi: ~256 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~13999 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~193 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~20394 eiro)

Noietie km: ~43 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3546)

Pirmdienā Jaunzēlande svin Darba svētkus un atpūtnieki lēnām dodas mājās no Taupo.

Mēs ceļamies agri, lai izbaudītu pēdējo brīvo dienu un dotos Taupo Ezera takā, kas ir gandrīz astoņu kilometru gājiens gar krastmalu, no kura paveras lieliski skati uz ezeru. Mēs gan neredzam tās sniegotās augsto kalnu virsotnes, jo ir apmācies, bet pati pastaiga ir izdevusies. Melnie gulbji, pīles, kaijas un citi putni meklē atpūtnieka atstātās ēdienu drupačas, vietējie ved pastaigā savus četrkājainos mīluļus. Šī taka ir vienreizēja, un 2017. gadā tā tika nosaukta arī par Jaunzēlandes iecienītāko pilsētas riteņbraucēju taku (te ceļu gājējs dala ar velosipēdistiem). Atpakaļ gan arī jāiet tie paši 7,5 km, un vēl jāslēpjas no lietus, bet tagad mūsu kājas jau pieradušas pie garākām distancēm.

Un tad atsākas darba nedēļa. Arča dodas likt izolāciju, es gaidu atbildi no tām neskaitāmajām vietām, kur sūtīts un ienests CV. Interesanti izgāja ar kādu ķīniešu veikaliņa pārdevēju. Ja sākumā tai ienesu savu CV, un tā uzreiz atteica, jo pieņemot tikai ilglaicīgus darbiniekus, tad pēc nelielas sarunas tāpat – ne par ko, tante tomēr paprasa CV atpakaļ – apdomāšot arī šādu īslaicīgu variantu.

Un nākamā diena, kas ir pirmā darba diena pēc lielajiem svētkiem, ir pārsteigumiem pilna. Visi sākuši darboties, un saņemu ziņu arī no SPA kompleksa, kas labprāt mani paņem darbā par istabiņu uzraudzītāju. Lai arī darbs ir tikai četras stundas piecas dienas nedēļā, mums abiem ar Arču un vēl četriem mūsu draugiem pienākas bezmaksas SPA. Vai nav lieliski? Bet tūliņ arī saņemu zvanu no veselības aprūpes kompānijas, kas mani aicina uz interviju. Un visam piekrītu – kāpēc gan neizmēģināt jebko un tad izdomāt, kas tad galu galā ir piemērotākais?

Arčam darba nav tik daudz, un šodien viņš arī mājās ir ātrāk, un gatavs pievienoties manam gājienam pa pilsētu. No sākuma paņemam darba līgumu no SPA un pie ezera nesteidzīgi to palasām. Tās ir pārdesmit lapaspuses, kuru laikā rodas daudz jautājumu. Bet ir arī pavisam interesanti punkti, kur minēts, ka var paņemt brīvdienas mājas vardarbības gadījumā. Jā, Jaunzēlandē tā ir diezgan ierasta lieta, un tas ir bēdīgi. Arī ceļmalās ik pa laikam ir lieli plakāti, kas vēsta, ka vardarbība nav pieņemama.

Bet tad Arča dodas skapja meklējumos, kamēr es eju uz interviju ar māti tai meitenei, kam nepieciešams atbalsta darbinieks. Tādu darbiņu darījām arī Anglijā, un tad teicām, ka tā arī būs vienīgā reize. Bet nebijām labā kompānijā – neilgi pēc mūsu aiziešanas tā arī nolikvidējās. Bet nu satieku jauku sievieti, kas stāsta, ka nu tās meitiņai jau ir 27 gadi, bet bērnībā, kad tā skrēja pāri gājēju pārejai no skolas, to notrieca mašīna. Trīs mēnešus bērns bija komā un gadu pavadīja slimnīcā, bet nu vecāki meiteni sargā un uzrauga. Katrā ziņā stāsts ir bēdīgs, un arī atbalsta darbinieka amats ir pavisam kas cits kā aiziet uz darbu pāris stundas dienā. Tas jau kļūst par ikdienas sastāvdaļu. Un meitenes māte uzreiz mani gatava pieņemt darbā, bet nu jau esmu arī piekritusi tam SPA. Katrā ziņā, piekrītu visam, lai izpētītu, kas tad tālāk notiks. Ja sākumā stundu nav vispār, tad nu būs nedaudz par daudz, bet strādājam pēdējos trīs mēnešus!

Arčam neizdodas atrast lētu skapi mūsu nemēbelētajai istabai, tāpēc jādzīvo kā lielā skapī, kur viss sakrāmēts, bet nav jau arī jēgas daudz ieguldīt tajās mēbelēs. Savukārt mājās beidzot saprotam, kas tad vainas mūsu Billijam. Viņam taču arī ir atbalsta darbinieks! To saprotam tikai tagad, kad atbalsta darbinieks atkal ierodas. Tas bija arī tad, kad nācām skatīties dzīvesvietu – droši vien tāpēc, lai palīdzētu jaunajam puisim izvēlēties labāko variantu. Un tagad tā runā tik daudz ko saprotam! Nu saprotam, kāpēc puisis runā tikai par sevi vien, kāpēc viss viņa stāstītais ir liels izdomājums, kāpēc cilvēki viņam ziedo mantas, kāpēc viņam nav darba, uz kuru viņš saka ejam. Tas taču tāpēc, ka viņam valsts dod naudiņu, un piešķir atbalsta darbinieku, kas parūpējas, lai puisis kaut kā integrētos sabiedrībā. Visa puiša rīcība un vārdi kļūst patiešām skaidri, tik daudz līdzības saskatām ar tiem jauniešiem, ar kuriem strādājām līdzīgā darbā Anglijā! Nu sākusies pavisam citāda nedēļa, un interesanti, kas tad notiks tālāk.

Pirmā diena SPA kompleksā ir jauka. Līdz tam ir trīsarpus kilometru gājiens, bet rīts ir saulains. Arī bērni šajā laikā dodas uz skolu. Var ievērot, cik gan neuzmanīgi tie ir uz ceļa. Skrien, sper bumbu, un mašīnu šoferi knapi paspēj apstāties, palaiž tos, un neuzskata par nepieciešamību pabrīdināt. Jā, te vairāk bērnu cieš avārijās, jo bērnam netiek aizrādīts – tiem Jaunzēlandē ir ļoti daudz tiesību. Latvijā – spēlējies uz ceļa, dabū pa ausi, un nākamajā reizē vismaz esi piesardzīgāks.

No rīta menedžere no Rumānijas izrāda man visu lielo SPA kompleksu. Tas ir pieczvaigžņu komplekss, kas ir arī starptautiski atzīts. Un izrādās, ka pati sieviete ir atbildīga par pilnīgi visu – jauki, ka mums tik labas attiecības izveidojušās. Te iespējams palikt pa nakti, peldēt baseinos, izbaudīt dabīgos termālos avotus, kas nāk pa taisno no zemes, un tiek atdzesēti līdz 41 grādam, palutināt sevi SPA, izmantot ūdens slidkalniņus, un arī papusdienot. Jā, komplekss ir milzīgs, bet bonuss ir tas, ka man un pieciem maniem draugiem viss tas ir bez maksas katru dienu bez laika ierobežojuma. Tie draugu vārdi gan jāieraksta īpašā lapā, un pagaidām apstājos līdz ar Arča vārdu. Vismaz abi katru dienu nu varēsim izbaudīt termālo avotu priekus.

Un pati četru stundu istabiņu uzkopšana ir tīrais nieks. Ja meitenes saka, ka diena ir traka, tad liekas, ka īstu trakumu neviens vēl nav redzējis. Jāapmaina gultas veļa un jānomazgā trauki. Labi, tas jādara ļoti daudzas reizes, jo istabiņas ir daudz, bet tas taču pavisam nav sarežģīti! Un menedžere gatava man dot arī papildus stundas, tāpēc nu tikai uz priekšu!

Interesanti gan, ka deviņos no rīta saņemu e-pastu ar uzaicinājumu uz interviju pusdienlaikā. Atbildu, ka šādi e-pasti ir nepiemēroti vēlu. Pēcāk izrādās, ka atbalsta darbinieku kompānija nevēlas pazaudēt iespēju mani nolīgt, jo Taupo grūti atrast kvalificētus darbiniekus, un pieredze Anglijā, kā arī Latvijā iegūtā izglītība te nospēlē lielu lomu. Arī alga tiek piemērota saistībā ar izglītības līmeni. Sieviete zvana un lūdz, lai nenoraidu iespēju tomēr strādāt viņu kompānijā, tāpēc piekrītu intervijai pirmdienā. Atbalsta darbinieka darbs ir ļoti atbildīgs, un noteikti ne minimālās algas vērts. Savukārt istabiņu uzkopšana ir pavisam vienkārša un nesteidzīga, ar daudziem labiem bonusiem. Nākamajā nedēļā tad arī izšķirsies, kas beigu beigās būs izdevīgākais. Un vēl jau grāmata jāuzraksta!

Nedēļa darbos paskrien ātri. Un arī temperatūras mainās tādā pašā ritmā. Ja trešdienā no rīta ir tikai plus trīs grādi, tad svētdienas dienā gaidāmi veseli plus 27. Vasara tuvojas! SPA kompleksā gultu klāšana ir pavisam vienkāršs darbiņš, bet parakstu arī papīrus ar atbalsta darbinieku kompāniju. Tie gan īsto algu solās nosaukt tikai nākamajā nedēļā, kad būs zināms, vai manas Latvijā iegūtās kvalifikācijas tiks atzītas.

Ceturtdienā pilsētiņa svin Helovīnus, kas arī te, tāpat kā ASV, ir lieli svētki, bet mēs esam darbos. Arča piektdienā darbiņu izbauda īpaši. Neviens nav pasūtījis izolācijas licējus, tāpēc tā vietā jāstāv golfa laukumā un jādala bukletiņi reklāmai. Un tur iespēja uzsist arī golfa bumbiņu, ko Arča līdz šim abos ceļojumos cītīgi vācis no katras pasaules valsts. Bet neesot nemaz tik viegls sporta veids. Tad atklājas vēl kas interesants. Jaunzēlandē, vismaz abos mūsu tagadējos darbos ir tā – ja mūsu ierastā darba diena iekrīt svētku datumā, un uzņēmums tajā dienā nestrādā, tā diena tāpat tiek apmaksāta. Savukārt, ja uzņēmums strādā, tad tiek maksāta pusotra likme. Jauki – nestrādā brīvdienā un vēl par to maksā.

Maksājam arī īri mūsu mazajam mājas biedram, bet tā arī nesaprotam, ko viņš dara. Viņš mājās ir visu laiku, lai arī iepriekš teicis, ka ir ļoti aizņemts un svarīgs cilvēks. Arča zēnam iedod arī sava priekšnieka numuru – Billijs ir pārliecināts, ka viņš var izolāciju pareklamēt. Vēl joprojām mēģinām aprast ar puisi, kas visu laiku pūš un elš, un nespēj vien pārdzīvot, ka tik aizņemts tas ir, lai arī to vien dara, kā sēž mājās un skatās sociālajos tīklos. Un tik daudz līdzības viņā saskatām ar tiem tīņiem, ar kuriem strādājām Anglijā kā atbalsta darbinieki. Beigās jau Billijs pats atzīst, ka visu savu dzīvi bijis aprūpē. Dīvains gan viņš ar to izaudzis.

Nedēļas nogalē laikapstākļi mūs lutina. Kamēr esmu darbiņā, Arča mūsu nemēbelētajai istabai sagādā kastes – internetā tagad jau visu ko var dabūt. Un daži visādas mantas atdod bez maksas, kāds vīrs gatavs pat piegādāt daudzas tukšas kastes, no kā arī Arča sataisa mums skapi ar plauktiem. Jā – no kastēm! Un kāpēc gan tērēties, ja nemaz tik ilgi te nepaliekam? Istaba nu ir tīra un kārtīga! Sestdienā beidzot arī izmantojam to, ka strādāju SPA, un tas man, tāpat kā Arčam, un vēl četriem manis vēl neizvēlētiem cilvēkiem ir bez maksas. Forši, ka varam iet arī privātajos termālajos baseinos bez maksas, un tur izvēlēties ūdens temperatūru. Tad uz 45 minūtēm tiek piešķirta jauka istaba ar baseinu, kur no sienā izgrebtas maoru maskas tek neliels ūdenskritums. Ārā gan temperatūras ir augstas, tāpēc ilgi tajos termālajos ūdeņos grūti uzturēties. Pats SPA komplekss nav nemaz tik liels, tomēr starptautiski novērtēts ar piecām zvaigznēm. Kā menedžere stāsta, lai arī istabiņas un paši baseini varētu nelikties kā pieczvaigžņu, viss šis komplekss tiek vērtēts kopumā – gan palikšana, gan nelielais akvaparks, gan termālie avoti, gan SPA procedūtras. Un kopumā tas saņēmis vienu no augstākajiem punktu skaitiem, kas šo vietu ierindojis pieczvaigžņu kārtā.

Paplunčājamies gan 40 grādu ūdenī, gan vēsākos baseinos, gan burbuļvannā, bet jau pēc divām stundām ir gana. Dodamies mājās, sakārtojam istabu un izbaudām jauko dienu – mums kopā vairs nav brīva neviena diena pilnībā, un vairāk laika nepaliks, tāpēc maksimāli iegrimstam Taupo, kamēr vien var! Te vakaros tagad tiek šauts arī salūts, jo piektais novembris ir lieli svētki, un visi līdz tam jau sāk svinēt. Kas tie par svētkiem? Neviens īsti nemāk atbildēt. Jaunieši saka, ka šīs ir vienas no retajām dienām, kad atļauts šaut to salūtu, jo Jaunzēlandē tā patvaļīgi jebkurā dienā jau nevar – tas tā, lai nekaitētu putniem.

Nedēļu noslēdzam ar gājienu uz Akācijas līci, kas ir neliels ciems 5km attālumā no Taupo centra. Es gan strādāju arī nedēļas nogalēs, tāpēc papildus 10km klāt nāk līdz darba vietai, kas atrodas citā pilsētas pusē, un atpakaļ. It kā jau varētu iet arī uz baseiniem, bet, tā kā pēdējā nedēļas diena mūs iesilda ar saviem plus 27 grādiem, karstajā termālajā ūdenī varētu nebūt tik jauki. Gājiens jau arī nav tik viegls, jo saulīte ātri apdedzina, bet tad pabaudām ezeru no citas puses – te, kur ūdenī tiek laistas jahtas un braucienus uzsāk motorlaivas. Vasara tuvojas lieliem soļiem, esam sarēķinājuši, ka Taupo paliksim vēl 13 nedēļas. Beidzot viss arī sapirkts, nu varam uzsākt savu pēdējo krāšanas posmu pirms lielā un vēl pavisam neparedzamā ceļa Āzijā.

**

Šo dienu atklājums. Taupo ezers atrodas lielā vulkāna krāterī, ko radīja supervulkāna izvirdums aptuveni pirms 26 500 gadiem. Saskaņā ar ģeoloģiskajiem ierakstiem, pēdējos 27 000 gadu vulkāns izvirda 28 reizes. Bet, vai tas atkal iespējams? Zinātnieki šādu variantu nenoliedz, tomēr iespēja ir ļoti maza. Tomēr plāns šādam gadījumam arī tiek veidots. Zemestrīču Komisija ir paziņojusi, ka postījumi, kas radās pēdējā vulkāna izvirduma laikā – gandrīz pirms 1800 gadiem – būtu pietiekami lieli, lai iznīcinātu visu Ziemeļu salas centrālo daļu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~330 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~13743 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~20201 eiro)

Noietie km: ~86 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3503)

Plāni mainās ātri – ja vakardien domājām doties uz Rotorua, tad šodien paliekam Taupo un dodamies darba meklējumos.

Kāpēc tāda izvēle? Šo to pastudējam internetā, pajautājam hostelī strādājošajiem ārzemniekiem par viņu pieredzi. Un tā uzzinām, ka Rotorua ir daudz tūristiskāka un Taupo ir daudz mierīgāka. Lai arī te darbu iespējams atrast 5 minūšu laikā, nesot viss tik pārbāzts tiem trakajiem ballētājiem un ceļotājiem. Taupo esot daudz nesteidzīgāka, un arī dabasskati apkārt esot skaistāki. Nu lūk – tad jau jādodas darba meklējumos! Ja jau ir tā sajūta, ka vajag apstāties – kāpēc gan nepamēģināt?

Un tā rīta agrumā dodamies pilsētā. Gandrīz katram otrajam veikalam logā ir darba piedāvājuma zīme. Citiem uz pusslodzi, citiem pilna laika darbinieki vajadzīgi. Visvairāk jau darbā aicina bāri un restorāni, jo drīz klāt Ziemassvētki, kas te ir siltākais un patīkamākais laiks, un laiks, kad tūristi bariem iebrauc pilsētā. Daži mums saka, ka tie vēlas darbinieku uz ilgāku laiku kā uz trim mēnešiem, citi saka, lai iesūtām savu CV internetā. Esam paņēmuši vēl vienu nakti hostelī, un no tā tad arī cītīgi meklējam darba piedāvājumus arī internetā un ikvienam aizsūtām gan savu CV, gan motivācijas vēstuli, cerot uz ātru atbildi. Mums taču jāzina – paliksim te pavisam vai ne!

Pēcpusdienā uzlīst, esam sazvanījuši dažus darba devējus un viens no tiem aicina tikties puspiecos. Protams, ne visi iedomājas, ka esam kājāmgājēji, bet arī stundu ilga pastaiga Taupo ir patīkama – apkārt tik burvīgi skati! Tā pēc ilgāka gājiena nokļūstam kādā būvniecības firmu apgabalā. Darba piedāvājumā daudz par pozīciju nav minēts, un pats saimnieks telefonsarunā arī ir noslēpumains. Un, kad ierodamies, izrādās, ka vīrs sagriezis pirkstu un dodas uz slimnīcu – to mums pavēsta viņa darba kolēģis. Mums tiek piedāvāts variants uzkavēties ilgāk vai atnākt rīt. Lai arī sākumā jau dodamies prom, beigās atgriežamies – labāk pagaidīt, nekā vēlreiz iet tos piecus kilometrus uz šejieni un tad uz pilsētu.

Un tā satiekam jauku vīru Endiju, kas pastāsta, ka nupat atvēris izolācijas instalācijas firmu. Tā kā Jaunzēlandē likums par obligātu izolāciju izīrējamos dzīvokļos un mājās nu ir pieņemts, šis bizness plaukst un zeļ! Arčam ir neliela pieredze šādos darbos, un Endijs ir gatavs darbu dot jau ar nākamo dienu! Tas notiek tik ātri – tiek izdrukāts līgums, un Arčam lūgts ierasties rītdien pusastoņos rītā, lai sāktu dabu izolācijas likšanā! Sākumā stundas likme ir nedaudz virs minimālās, bet tiem, kas ātri visu iemācās, dienā izdodas nopelnīt 350 dolārus, kas, rupji sakot, ir 5 tūkstoši eiro mēnesī. Jā, šo izdevību garām nevar palaist!

Esam patiešām priecīgi – atkal vienas dienas laikā ir izdevies atrast darbu! Un šajā priecīgajā solī dodamies atpakaļ uz pilsētu. Pa ceļam mūs pārtver viens no Arča topošajiem kolēģiem un nogādā līdz centram – lai nav ar kājām jāiet. Tas atzīstas, ka jau trīs nedēļas intervēti puiši, tāpēc nesaprotam, kāpēc Arču pieņēma tik ātri. Bet ko tur daudz jautāt – jāsāk darboties!

Nu ātri jāatrod dzīvesvieta, jo hostelī palikt nav izdevīgi. Mums gan te strādājošs francūzis ļoti nāk pretī un iedod lielas atlaides, tomēr ar jaunu sparu esam gatavi mesties iekšā darba dzīvē. Jau skaidrs, ka nākamās nedēļas laikā strādāsim abi un būsim atraduši arī dzīvesvietu. Citādāk nemaz nav iespējams!

Un tā nākamo dienu sākam ar darbiem. Arča iet likt mājām izolāciju, es meklēju dzīvokļus un, protams, turpinu sūtīt savu CV. Līdz dienas beigām izdodas sarunāt trīs apskates vietiņas. Žēl gan, ka te ir dārgāk kā Kristčērčā. Patiesībā, arī hostelis piedāvā saprātīgu cenu, bet nevaram izlemt. Trīs kilometri no centra neliekas tālu, bet tad istabai taču jābūt lētākai! Namiņi ir jauki, lielākoties istabas nemēbelētas. Bet cena par 60 dolāriem nedēļā augstāka. Taupo nav liela pilsēta, līdz ar to nav jau tik liela izvēle, bet esam pilni spēka meklējumiem.

Taupo centriņš pats nav liels, jauki, ka klusākajos stūros var atrast arī mākslasdarbus uz sienām, gluži kā tas bija Kristčērčā. Laiks gan ir ļoti mainīgs un dažreiz pār ezeru pārnāk lieli, zili mākoņi. Laika prognozes ir patiešām neprecīzas. Un tāpēc arī grūti saprast, kad varētu doties uz to nacionālo parku, kas esot skaistākā vienas dienas pastaiga Jaunzēlandē. Izrādās gan, ka pagājušajā nedēļā tur notika liela nelaime. Uz kalnu devušās četras ķīniešu dāmas. Laikapstākļi krasi mainījušies, trīs izdomājušas, ka ceļu neturpinās. Tomēr viena ceļu turpināja, pārējām sakot, ka būs atpakaļ uz vakariņām. Trīs dāmas devās atpakaļ uz Taupo, uz vakariņām viņu biedrene neieradās. Tās nosprieda, ka viņa palikusi nacionālajā parkā – tur arī ir vairākas kempinga vietas. Tomēr nākamajā rītā, nesaņemot ziņu no savas draudzenes, trīs ķīniešu dāmas vērsās pie glābējiem. Un tie atrada ceturto ķīniešu dāmu mirušu. Viņa kalnā apmaldījusies, nosalusi un nomirusi. Un tas viss notika pagājušajā nedēļā. Tieši tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam ar tām pastaigu takām. Tās jau nemaz nav tik vieglas un vienkāršas, kā varētu likties. Jaunzēlande ir kalnaina zeme, un te vēl joprojām visa drošības sistēma ir atstāta tādā līmenī, lai gājējs izbaudītu patieso dabu. Ir daži norādījumi, bet kalnā esi pats par sevi.

Bet no Taupo līdz kalnam nemaz nav tik tālu, un te domājam palikt visu vasaru. Būs jauki – tepat termālie baseini, ezers, parki, daba un izklaide. Un viss rokas stiepiena attālumā! Izdodas arī to istabiņu dabūt. Esam nolēmuši būt neatlaidīgi un kaulēties, un tā arī nokaulējam cenu. Paliksim mājā, kur ir divas istabas. Vienā dzīvosim mēs, otrā paliek nekustamā īpašuma biznesā iesaistīts puisis. Pēc viņa vārdiem, viss namiņš maksā 300 dolārus nedēļā, no katra tad būs pa 100$. Interesanti gan, ka Billijs patiesībā meklēja vienu namiņa biedru, un sludinājumā jautāja pēc 180$, kas nozīmē, ka tādā gadījumā pats viņš maksātu tikai 120$, kamēr otrs visus 180$. Jā, esam sapratuši, ka pat Jaunzēlandē par šādām lietām var padiskutēt.

Arčam ir otrā diena darbā. Tas saka, ka izolācija Jaunzēlandē ir daudz zemākā līmenī kā Latvijā, pietam jumti ir ļoti zemi, līdz ar to nākas visādās jogas pozās izlocīties. Tomēr Austrālijā šāds darbiņš nebūtu īsti prātīgs. Arča saka, ka tur neparko! Kā nekā – bēniņos un pagrabos, visās tumšajās vietās taču var slēpties čūskas un zirnekļi, un vēl visādi mošķi. Labi, ka Jaunzēlande šajā ziņā ir droša valsts!

Uzzinām arī šo to par Taupo. Sevišķi nedēļas nogalēs esot skaļa pilsētiņa. Uz šejieni braucot visi no apkārtējiem ciemiem, un tad tie paliek hosteļos, izķertas visas istabas. Darba dienās tie atgriežas fermās, vīnogu laukos un visur citur. Tad jau redzēsim – kā reiz priekšā garā nedēļas nogale, jo valstī darba svētki.

Pirms tam gan vēl paspējam ievākties arī mūsu jaunajā vietiņā. Tā ir nemēbelēta istaba, bet ko tad mums daudz vajag – lietoto mantu veikalā paņemam matraci un viss atrisināts! Nedēļu noslēdzu arī ar interviju termālo baseinu kompleksā. Tur priekšā rumāņu bioloģijas skolotāja, kas Jaunzēlandē nu jau dzīvo 15 gadus. Ar vīru te iebraukusi un domājusi laiciņu palikt, bet tas izvērties daudz ilgākā piedzīvojumā. Te sieviete strādā par istabiņu menedžeri un uz pusslodzi aicina istabiņu uzraugus – tos, kas apmaina gultas veļu un iznes miskasti, kad vajag. Dāma mani sagaida ar vārdiem – Tev jau tās kvalifikācijas daudz par augstu šādam darbam, bet prieks aprunāties ar vēl vienu eiropieti! Mirela atrod laiku uz Rumāniju doties ik gadu, un apceļojusi daudzas pasaules valstis. Vairāk pat runājam par ceļošanu un to, kā sieviete tā arī palikusi Jaunzēlandē, kas apbūrusi to ar skaisto dabu un relaksēto dzīvesveidu. SPA komplekss gan piedāvā tikai pusslodzes darbiņu, bet Mirela saka, ka vasaras sezonā, kas sāksies pavisam drīz, var visu ko piemeklēt klāt. Pietam, ja tieku pieņemta, man un vēl četriem maniem draugiem kompleksa apmeklējums ik dienu ir bez maksas. Tāda laba lieta.

Ziņās lasām, ka Dienvidu salu atkal satricinājusi zemestrīce, bet te viss ir mierīgi, ja neskaita to šaušalīgo vēju. Tikmēr Austrālijā visi pēdējo reizi kāpj Uluru akmenī – tajā, kuram pabraucām garām. Jā, tas ir aborigēnu svētais akmens, un ziņās tiek rakstīts, ka nu tas tiem tiks atdots atpakaļ. Daudzi tūristi par to dusmojas, bet ko nu tur dusmot – tas pats kāpiens tāpat bijis ļoti bīstams un Austrālijas valdība vien esot atradusi tādu kā aizbildinājumu, kāpēc kāpšanu slēgt.

Visi gatavojas nedēļas nogalei, alkohola plaukti veikalos tukšojas. Arča noslēdz savu pirmo darba nedēļu. Tur viņam kolēģi pastāsta, ka neiet tiem ar darbinieku atrašanu. Viens zadzis, cits pazudis pēc divu dienu darba. Bet kompānija ir patiesām augoša, un tie, kas tagad ir darbinieki, pavisam drīz droši vien būs menedžeri. Būtu tāda laba vietiņa, kur iekārtoties.

Bet nu nedēļas nomale Taupo un mūsu pirmā nakts pie Billija. Labi, ka mājele ir ar dubultajiem logiem un nosiltināta. Labāk iepazīstam arī pašu puisi. Mūsu jaunzēlandietis ir 21 gadu vecs bārenis, tas 15 gados pametis skolu, uzsācis darbu kā pavārs, bet nu nodarbojas ar nekustamo īpašumu biznesu. Nezinām, kam puisis gājis cauri, bet tagad liekas, ka tas sev uzcēlis tādu kā aizsardzības sienu, sakot, ka viņš ir vislabākais, ka pelna tūkstošus, ka nežēlo naudu hoteļiem. Puisim īsti neinteresē, no kurienes esam un ko darām, tas runā tikai un par darbu un to, cik viss viņam ir labi. Un smejam, ka Billijs mūs uztver kā tādus, kas īsti nesaprot, ko dara – tas jautā, vai esam redzējuši TV pie sienas, un vai zinām, kā atvērt konservu bundžu. Sasmejamies. Bet mums galvenais, ka ir dzīvesvieta.

Tad iepērkam visu pārtiku un sākam izbaudīt trīs brīvās dienas. Sestdienā Arča ir nolēmis sākt jogu, lai būtu lunkanāks un varētu izlocīties, liekot izolāciju tajos mazajos Jaunzēlandes jumtos. Pēc uzjautrinošas jogas sesijas dodamies uz vietējo tirdziņu, kur vietējie rokdarbnieki pārdod savus darbus un kur konditori sacepuši tādus brīnumus, no kā garšas kārpiņas ir sajūsmā. Tirdziņš ir jauks, pēcāk dodamies uz lietoto mantu veikalu, kur jau esam aizrunājuši divus matračus. Lai arī mūsu draugs Billijs ir ieteicis mums iegādāties gultu, kāpēc gan tērēt 200 dolārus kam tādam, kas mums tāpat nepaliks? Protams, puisim būtu labāk, jo viņa nemēbelētajā istabā tad paliktu gulta, bet mēs tomēr trīs mēnešus varam pagulēt uz matračiem, kas ir daudz ērtāki par to pašu gultu!

Billijs nav aktīvs staigātājs, bet mēs arī nemaz nepiedāvājam tam pievienoties. Jaunā puiša lielais ego dažreiz nogurdina, tāpēc gribam pabūt divatā un pēcpusdienā dodamies piecus kilometrus līdz Botāniskajam dārzam, kur izstaigājam taciņas un apbrīnojam vēl joprojām dažnedažādākajās krāsās ziedošos krūmus. Šeit ziedonis ir tik ilgs! Parku gan pievakarē slēdz, un tad dodamies atpakaļ uz hosteli, kurā līdz šim palikām, lai apsveicinātos ar franču puisi, kas tur strādā. Mums pievienojas arī vāciete un meitene no Luksemburgas – tie visi trīs strādā hostelī un atbraukuši te ar tādu pašu vīzu kā mēs. To valstu pilsoņi gan var saņemt darba vīzu arī Austrālijā, Korejā un Japānā, kamēr mums atliek vien Kanāda.

Pārrodamies mājās tikai pašā tumsiņā, kad jau sācies regbija mačs – pusfinālā spēlē Jaunzēlande pret Angliju – visi bāri pilni, cilvēki meklē TV, kur noskatīties svarīgo spēli. Bet notiek negaidītais. Pirmo reizi pēdējo 12 gadu laikā Jaunzēlande zaudē. Nemaz nevaram iedomāties, kas par trakumu notika pēdējās minūtēs, bet mēs izgulējāmies lieliski.

Svētdienas agrā rītā dodamies uz bezmaksas dabīgajiem termālajiem avotiem, kas nu mums ir pavisam tuvu. Un, kamēr diena vēl nav iesilusi, karstajā, minerāliem pilnajā ūdenī sēdēt ir patīkami. Tepat pievienojas arī ģimenes ar bērniem, kam gan grūti pierast pie augstās temperatūras, un ir daži vīri, kas vienkārši tur aizmieg. Bet nedēļas nogale ir pasakaina – ārā ir plus 20 grādi, saulīte mūs lutina. Un viss notiek tieši tā, kā paredzēts, lai cik arī negaidīti – esam apstājušies Taupo. Burvīgā vietā pie milzīga ezera. Arča strādā, mums ir sava mājele. Nākamās nedēļas mērķis ir atrast darbiņu un arī kādu skapi mūsu čupā saliktajām mantām, un tad – aiziet! Pēdējie trīs darba mēneši pirms tālākā ceļa uz Vjetnamu un, cerams, Pakistānu!

**

Šo dienu atklājums. Taupo ir pilsēta Taupo ezera krastā, un tā aizņem Taupo vulkāna krāteri Jaunzēlandes Ziemeļu salas centrā, Waikato reģionā. Te dzīvo ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju. 1953. gadā Taupo tika oficiāli izveidots kā pilsētas rajons, bet kopš 1989. gada to pārvalda Taupo rajona padome. Taupo ir 20. lielākais pilsētas apgabals Jaunzēlandē un otrs lielākais Waikato reģionā. Savukārt pats nosaukums Taupo, ar kuru pilsēta ir plaši pazīstama, ir maoru vārda Taupō-nui-a-Tia saīsinātā versija. Burtiski tulkots, Taupō-nui-a-Tia nozīmē “Tijas lielais apmetnis” (Tia ir pētnieks, kas atklāja ezeru).
*

Iztērētie līdzekļi: ~419 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~13413 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~19958 eiro

Noietie km: ~69 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3417)

Un šoreiz laiks mūs tiešām nepieviļ.

Ceļamies pēc septiņiem, un lietus tā arī nav atnācis. Pakojamies un dodamies tos četrus kilometrus atpakaļ uz pilsētas centru. Esam paņēmuši viesnīciņu, lai atkal atgūtu iekavētos darbus un tiktu skaidrībā ar nākamo ceļu. Protams, te viesnīcās ierakstīšanās ir tikai no diviem dienā, bet vismaz nu varam nolikt somas un bez tām kārtīgi apstaigāt visu tik daudz raitākā tempā!

Taupo ir ļoti skaists pieturas punkts Šī pilsētiņa nodēvēta par godu ezeram, kas atrodas tepat. Un ezers ir milzīgs. Ne tik tālu no šejienes atrodas arī Tongariro Nacionālais parks, kas skaitās burvīgākā vieta vienas dienas pārgājienam Jaunzēlandē. Lai arī mūsu plāns bija doties uz šo vulkānisko ainavu brīnumu, izrādās, ka tas laikapstākļu dēļ ir slēgts. Jā, tajos augstumos temperatūras ir mīnus 11 grādi. Mēs gan domājam – ja jau tikai 21 km jānoiet, un tas izdarāms 8 stundās, gan jau mēs arī izdzīvotu. Tomēr redz, ka viss ciet, jo nokrišņi rada nogruvumus, šļūdoņus un staigātājiem ir ļoti bīstami. Nu neko, tad jau atliek izpētīt vien visu citu, kas ir apkārt!

Tā nometuši somas un izdzēruši pa bezmaksas kafijai dodamies uz Huka ūdenskritumiem, kas atrodas 6 km attālumā no pilsētiņas centra. Tie ir Jaunzēlandes apmeklētākie ūdenskritumi, jo ir pat ļoti pieejami. Un jāiet tad ir caur burvīgām meža takām, kas vijas gar upi, kur vienā vietā pieejams pat bezmaksas spa. Kas tas? Termālie ūdeņi no šīs vulkāniskās zemes plūst iekšā upē un tur izveidojuši pat tādus baseinus, kuros ik dienu pulcējas gan atpūtnieki, gan vietējie. Un te komplekss sataisīts patiešām jauks – ir gan tualetes, gan dzeramais ūdens, gan vietiņas, kur pārģērbties!

Mēs gan uzreiz ūdeņos neiegrimstam, jo jāpieveic 6 km garā taka. Un tā sasniedzam tūristiem jau piepildīto ūdenskritumu atpūtas vietu. Ūdens te ir tik koši zils, ka nevar vien atraut acu. Ūdens daudzums, kas plūst pār klini, ir 220 000 litri sekundē – tas ir pietiekami, lai olimpiskā izmēra peldbaseinu piepildītu 11 sekundēs. Tepat brauc gan tūristu laivas, gan ekstrēmās atpūtas mīļotāju ātrumlaivas. Bet mūsu ceļš turpinās arvien augstāk kalnos līdz pat Mēness krāteru ielejai, kā to nodēvējuši vietējie. Tā ir ģeotermāla taka, kas iet cauri geizeriem, karstiem avotiem un dubļu vulkāniem. Par nelielu ieejas maksu iespējams apiet stundu garas pastaigu takas, kamēr apkārt kūp vulkāniskie tvaiki – kā mūsu mīļie Latvijā saka – izskatās, ka kūla deg. Visur saliktas brīdinājuma zīmes par to, cik bīstami ir šie tvaiki, kas var apdedzināt ādu. Bet vienā vietā tiem iespējams pieiet pavisam tuvu un sajusties kā īstā pirtī. Pieredze ir vienreizēja!

Un mūsu diena vēl jo vairāk! Esam tik tuvu dabai un redzam tik burvīgas vietas, ka uznāk tā vēlme te arī palikt. Lai arī bijām ieplānojuši doties līdz pašai Oklendai – varbūt nav vērts? Varbūt palikt mazā pilsētiņā un pameklēt darbu šeit – tik tuvu visiem dabas brīnumiem?

Ar šīm pārdomām atpakaļceļā apstājamies tajos bezmaksas termālajos baseinos. Saulīte gan spēcīga. Par to mūs vietējie brīdina nepārtrakti – te, redz, ozona slānis esot plānāks, līdz ar to ātri var apdegt. Un apdegam arī mēs. Vakarā viesnīciņā sevi nemaz nepazīstam – galīgi sasauļojuši sejas! Bet par saulīti jau jāpriecājas, kamēr var, jo turpmākās dienas nesola tik jaukas kā šo!

Vakarā beidzot ejam dušā, beidzot izmazgājam drēbes. Šodien nostaigāti 27 kilometri, esam pārguruši, bet priecīgi par šo izdevušos dienu. Jā, lai arī Ziemeļu salā ir tik daudz nepārspējamas vietas, kurās ir diezgan augstas ieejas maksas, tik daudz kas tomēr atrodams bez maksas! Un to arī mēģināsim noķert!

Nākamo rītu sākam ar pašu Taupo izpēti. Ejam gar ezeru, kurā plunčājas gulbji un tās Jaunzēlandes īpašās kaijas, kas skaitās apdraudētas. Nokļūstam Botāniskajā dārzā, kur vēl joprojām visi krūmi ir pilnos ziedos, un tad steidzam uz vēl kādu pilsētas parku, kur var vērot atpūtnieku jahtas atmirdzam dzidri zilajā ūdenī. Lietus mūs gan ir panācis – tas uznāk un pāriet, bet arvien domājam par Taupo – te ir tiešām skaisti. Tāpēc arī apskatāmies, kādas darba pozīcijas ir pieejamas, kas notiek ar dzīvošanu. Un variantu ir apbrīnojami daudz – visi meklē darbiniekus tieši vasaras sezonai. Un tad arī nolemjam – aizbrauksim līdz ne tik tālu esošajai Rotorua – pilsētiņai, kurā dzīvo vislielākā maoru populācija, un apkārt ir tie paši vulkāniskie brīnumi, un izlemsim. Tad būs Taupo vai Rotorua. Vienā no tām paliksim līdz februārim un pašus Ziemeļu salas ziemeļus tad atstāsim savai pēdējai nedēļai Jaunzēlandē. Pagaidām liekas, ka plāns varētu nostrādāt. Bet tad jau redzēs – esam atvērti jebkam!

**

Šo dienu atklājums. Un nu – Taupo. Galvenais jau te ir tas ezers. Taupo ir lielākais saldūdens ezers visā valstī un arī visā Dienvidu puslodē – tas ir gandrīz visas Singapūras lielumā! Taupo ezers atrodas izbijuša vulkāna krāterī – šis vulkāns radīja lielāko izvirdumu uz Zemes pēdējo piecu tūkstošu gadu laikā. Ezers ir 196 metru dziļš, 59 km3 platībā. Tā maksimālais platums ir 33 km, bet garums 46 km. Un krasts ir veselu 193 km garumā – ar kājām tik ātri neapskriet! Kāda mazāka pilsētiņa ezera dienvidu krastos ir zināma kā “Jaunzēlandes foreļu zvejas galvaspilsēta”. Tiek teikts, ka Taupo lecot ar izpletni iespējams redzēt Ziemeļu salas austrumus un rietumus. Jā, šajā nelielajā pilsētiņā atpūsties var tā pa īstam – ir tik daudz gan dabas taku, gan dažādu aktivitāšu! Tāpat kā Kvīnstuanā te iespējams braukt ar laivām, izbaudīt kalnus velosipēdiem, lēkt ar gumiju vai izpletni, un tik daudz cita! Un, ja Kvīnstauna bija „Jaunzēlandes Piedzīvojumu galvaspilsēta”, tad Taupo ir „Jaunzēlandes notikumu galvaspilsēta”. Te pasākumi tiek rīkoti visām interesēm, neatkarīgi no tā, vai tas ir sports, mūzika, kultūra, ēdiens vai vīns. Un, protams, neaizmirsīsim termālos avotus. Taupo dzīvo apmēram 30 tūkstoši, bet vasarā cilvēku skaits pieaug līdz 80 tūkstošiem. Te ir tik daudz skaistuma, kas piesaista!

*

Iztērētie līdzekļi: ~105 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~12994 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~19958 eiro

Noietie km: ~39 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3348)

Rīts sākas ar ļoti spēcīgu lietu.

Jau saprotam, ka diena būs grūta, bet uzkavēties ilgāk pie kaučsērfera nav vērts – tāpat jau nekā neredzēt. Pietam, Velingtonā negaisu sola visu turpmāko nedēļu. Tā nu pabrokastojam, parādām Julianam vēl pāris video par Latviju un arī par pirts tradīcijām, kuras Julians redz pirmo reizi, un tad sēžamies vīra auto – tas mūs nogādā 20 km uz ziemeļiem – tur, kur mazāk līst un stopējas labāk. Un tas nospēlē lielu lomu. Kā Julians aizbrauc, uzreiz apstājas nākamais auto. Tajā iekšā Ričards no jūras spēkiem, un gatavs mūs nogādāt visus 300 km uz mūsu iecerēto galamērķi. Lieliski! Nu kur tāda veiksme!

Protams, pats brauciens ir brīnumskaists – braucam pāri kalniem un lejām, lietū mirkst zaļie koki, un līdz ar pirmajiem saules stariem saprotam – esam aizbēguši no lietavām! Temperatūra arvien paaugstinās un liekas, ka tomēr būsim noķēruši to pavasari! Un arī šoferītis ir ļoti interesants. Tas paviesojies arī Rīgā un citur Eiropā, mācās ķīniešu un krievu valodu un stāsta, cik daudz tomēr iespējams sasniegt bez tās augstākās izglītības, vien ar pamatīgu pieredzi. Tam visa pasaule atvērta! Daudz uzzinām par Jaunzēlandi, un sevišķi brīnāmies, kā jau otrais Ziemeļu salā iepazītais māk noteikt laikapstākļus pēc mākoņiem. Jā, tiem te ir dažādas formas – tādas, kādas pirmo reizi dzīvē redzam, un katra no tām liecina par noteiktām laikapstākļu izmaiņām. Bet labās ziņas – vismaz esam aizbēruši no lietus, kaut uz laiciņu.

Atvadāmies pēc ļoti interesanta un diezgan ātra brauciena – jau pēcpusdienā esam nelielā pilsētiņā, dāvinām mazus pateicības nieciņus Ričardam, un pretī saņemam alus pudeļu attaisāmo kivi putna formā. Tik jauki! Un tad sākam Hastings izpēti. Sākam ar tūrisma informācijas centru, kur sieviete nesaprot, ka vēlamies palikt teltī bez maksas. Ir taču kempinga vietas par 50 dolāriem. Tomēr te izdodas atstāt somas, līdz apstaigājam mazo pilsēteli. Šī gan nav īsti populāra vieta, bet tā ir pavisam netālu no Napier, kas ir skaista pludmales pilsēta, tāpēc apstājamies arī Hastings, izbaudām dienu un plus 20 grādus japāņu dārzos, pētām interesantās maoru statujas, izstādītas pie mākslas galerijas, un priecājamies, ka tik raiti mums šodien izgājis.

Bet tad arī jāatrod vieta, kur palikt teltī pa nakti. Lai arī informācijas centrā mums saka, ka te jāpērk kaut kāda zilā biļete, ar kuru teltī var palikt un var izvairīties no 200 dolāru soda naudas, par ko tādu dzirdam pirmo reizi, un paļaujamies uz to savu veiksmi, kas sēž uz pleca. Ņemam somas un soļojam ārpus pilsētiņas. Debesis mūs pārsteidz ar visdažādākajām mākoņu variācijām, kamēr līdz horizontam plešas vīnogu lauki. Eh, Jaunzēlande tiešām ir pasakaina!

Līdz noskatītajai upmalai jāiet pieci kilometri, bet tos pat nepaspējam noiet līdz apstājas kāds auto. Tur iekšā jauna meitene jautā, kā var mums palīdzēt. Redzot mūsu lielās somas tā gatava mūs aizvest līdz vietai, uz kurieni soļojam. Tā kāpjam auto un tiekam aizvizināti līdz upes malai, kur gan īsti teltij vietiņa nav, bet tad jaunzēlandiete saka, ka pati brauc uz 20 minūšu attālo Napier, un tur savukārt krastmalā ar telti palikt atļauts. Nu ko – kāpēc gan ne? Aizvizināmies līdz pašai Napier un atvadāmies no mūsu jaunās draudzenes Hannas, kas padalās arī ar savu telefona numuru – ja nu kas notiek, lai mums ir kādi kontakti. Un tā krastmalā atrodam biezāko krūmu un ceram, ka naktī tomēr nelīs.

Bet viss ir pavisam klasiski – uzceļam telti skudru pūznī un tad naktī ceļamies no lietavām, lai mūsu namiņu apklātu ar lietusmēteļiem. Tomēr nelīst stipri un esam aizvējā. Lai arī vairāki mums nāca klāt sakot, ka nevienu te nav redzējuši paliekam teltī, mums viss izdodas – policijas un apsargu nav, un tā noguļam līdz pat modinātājam sešos, kad aust pirmā saulīte. Līdz ar saullēktu lokām telti un apbrīnojam tās debesis, kas atspīd jūrā. Jauna diena sākusies!

Un nu esam Napier, tajā īpašajā tūristu vietiņā. Soļojam gar krastmalu un pirmais, ko sasniedzam ir Napieras Gariņš jeb sievietes skulptūra, kas sagaida tās apmeklētājus. Veikalā jau agri iepērkam brokastis un te arī vairāk tos maorus satiekam. Protams, viņi nezina, kur ir Latvija, bet vienmēr priecīgi par iebraucējiem. Ejam gar krastmalu līdz nokļūstam pie slēgtām informācijas centra durvīm. Tur vēlamies atstāt smagās somas, lai būtu ātrāks gājiens, bet līdz ofisa atvēršanās laikam vēl jāpagaida, tāpēc turpinām ceļu pa pieklusušajām gājēju ieliņām. Tur mūs pārtver kāds pavisam vecs vīrelis. Tas jau automātiski pieņem, ka esam no Eiropas – no kurienes, neprasa. Bet pastāsta, kā pilsētiņa izskatījusies pirms piecdesmit gadiem, kad tas te uzsācis dzīvi, kā to iespaidojusi zemestrīce un ko tad vērts apskatīt šodien. Un tas ir patiešām jauki, jo, ja arī Hastings nebūt nejutām no siltumu no cilvēkiem un drīzāk likās, ka pat informācijas centrā neviens par tūristu nav sajūsmā, tad te tiešām jūtamies laipni gaidīti.

Izstaigājam sestdienas fermeru tirdziņu un tad arī informācijas centrs ir vaļā. Tur mūs nosūta uz somu glabātuvēm, kur četrās stundās jāsamaksā 60 centi, un var visas somas droši noglabāt. Un tad arī sākam savu lidojumu. Gar pasakainiem dārziem, strūklakām līdz pat pašam pilsētiņas galvenajam kalnam, no kura paveras skati uz Napier ostu. Apskrienam krastmalu, apbrīnojam pieminekļus, pasveicinām zvejniekus. Laiks atgriezties pēc somām. Esam apskatījuši it visu, kas kājām sasniedzams, un jūtamies jau kā īsti sportisti, pievarot šādas distances! Un Napier ir tiešām skaista pilsētiņa. Tā ir nedaudz dārgāka kā citas, bet tiešām ļoti, ļoti skaista. Viena no mūsu iemīļotākajām līdz šim!

Bet tad arī jāiet ārā no Napier. Ieturam maltīti vienā no tām tradicionālajām frī kartupeļu un zivju bodītēm fish&chips. Un tad ejam un stopējam. Līdz šim Jaunzēlandē ar stopiem veicies patiešām labi. Un pavisam drīz arī apstājas kāda maoru sieviete ar meitiņu, un paved mūs pāris minūtes līdz lielākam krustojumam. Paspējam tai vien pastāstīt, cik Latvijā ziemā ir auksti, un tad jau stopējam tālāk. Nākamais vīrs ir pavisam smieklīgs – tas saka, ka aizvedīs mūs līdz ceļam, kuru vēl izmanto „baltie Jaunzēlandieši”. Maoriem tūristi nepatīkot, tāpēc ir dažas vietas, kur mums stopēt nebūšot viegli. Protams, nemaz nesakām vīram, ka tikko mūs tā pati maoru sieviete ir izvizinājusi. Lai arī te maori ir daudz, daudz vairāk integrējušies sabiedrībā kā aborigēni Austrālijā, vienmēr jau atrodas kāds, kam tas nepatiks.

Tad paliek pēdējais ceļa gabals – 130 km līdz Taupo, pilsētelei, kas tiek dēvēta par Ziemeļu salas Kvīnstaunu – daudzas gājēju takas, dabīgie karstie avoti, kalni un ielejas. Bet nu vairs mašīnas nestājas. Ātrums ir lielāks, esam tādā kā nekurienes viducī – vien vīnogu lauki riņķī. Spriežam – ja paliksim uz ceļa, iesim kādam vīndarim prasīt naktsmājas. Bet tomēr jau pēc 20 minūšu gaidīšanas piestāj kāda aziātu tūriste un nogādā mūs līdz pašai Taupo.

Meitene gan angliski labi nerunā, bet pāris vārdus jau izdodas pārmīt. Interesantākais, ko uzzinām, ir tas, ka Taivānā bērniem tiek doti ne tikai vārdi, bet arī angļu vārdi – tā, lai arī ārzemnieki tos vieglāk varētu uzrunāt. Un to ikvienam bērnam dod vai nu māte, tante vai arī skolotāja. Interesanti, ka Taivānā, kas ir gandrīz uz pusi mazāka kā Latvija, dzīvo gandrīz 24 miljoni. Un tur ir gan kalni, gan ielejas, gan tās pašas zemestrīces. Meitene mūs tiešām ieinteresē savā valstiņā, bet nu jau laiks Taupo!

Tā kā Jaunzēlandē laks ir neparedzams, jau bīstamies no tām lietus lāsēm, tomēr vakarā parādās saulīte un dodamies uz kempinga vietu. Forši, ka mazajā pilsētiņā ir arī bezmaksas kempinga vietas. Telefona soļu skaitītājs ziņo, ka šodien pievarēti jau 25 kilometri kājām. Jā, esam pārguruši, somas nospiedušas plecus. Un tad neticas – vēl vakardien bijām Velingtonā un pamodāmies lietavās. Bet nu guļam teltī pie milzīga ezera, arvien apbrīnojot skaisto dabu un atkal cerot, ka laiks mūs nepievils!

**

Šo dienu atklājums. Un nu par Napier. Šī pilsēta tika dibināta 1851. gadā, un nu tās iedzīvotāju skaits sasniedzis ap 61 tūkstoti. Napier ir Jaunzēlandes pilsēta ar jūras ostu. Kopā ar Hastings abas kaimiņpilsētas Jaunzēlandē bieži sauc par “The Bay Cities” (Līča pilsētas) vai “The Twin Cities” (Dvīņu pilsētas). Napiera ir dienvidu puslodes lielākais vilnas starpnieks, un tai ir galvenā Jaunzēlandes ziemeļaustrumu jūras eksporta osta, kā arī tā ir Jaunzēlandes lielākais ābolu, bumbieru un kauleņu ražotājs. Katru dienu caur Napieru eksportam tiek nogādāts liels daudzums aitas vilnas, saldētas gaļas, celulozes un kokmateriālu. Napiera ir arī populāra tūristu pilsēta ar unikālu 19. gadsimta 30to gadu Art Deco arhitektūras koncentrāciju, kas celta pēc tam, kad liela daļa pilsētas tika iznīcināta 1931. gada Hawke’s līča zemestrīcē. 1931. gada 3. februārī lielāko daļu Napier un netālu esošo Hastingu nolīdzināja zemestrīce. Ēku nogruvumi un tam sekojošie ugunsgrēki nogalināja 256 cilvēkus. Un, kā jau minējām, zemestrīces iznīcināto pilsētas centru vēlāk pārbūvēja tajā laikā populārajā Art Deco stilā. Pirms zemestrīces apmēram 4000 hektāru šodienas Napieras atradās zem ūdens. Zemestrīce pacēla apmēram 1500 km2 platību ar maksimālo pacēlumu 2,7m. 2007. gadā Napier tika atzīta par UNESCO pasaules mantojuma vietu. Šī ir pirmā Jaunzēlandes vieta, kas tik nominēta kultūras kategorijā. 2011. gadā pilsētai gan tika atcelts pasaules mantojuma statuss, jo tas neatbilda kritērijiem. Tomēr, pieteikuma ziņojumā Art Deco mantojums atzīts kā “izcila vērtība visiem jaunzēlandiešiem”.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~12889 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~19958 eiro

Noietie km: ~36 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3309)

Pirmdienā ir mūsu īstā desmitgades diena. 14. oktobris.

Grūti pat aptvert, ka kopā pavadīti jau desmit gadi un pieci no tiem tīri ceļā – tik dažādās pasaules malās! Kopā esam pārvarējuši tik daudz, ka nu tik tiešām sevi saucam par komandu – par vienu veselu! Un nu jāturpina tas ceļš tālāk!

Pirmdienā pēdējo reizi atvadāmies no kolēģiem UNICEF, nopērkam šo to pēdējām vakariņām Kristčērčā un gatavojamies. Uz ielām sēž tie paši jaunzēlandiešu bezpajumtnieki, kamēr filipīnieši, ķīnieši, indieši un citi iebraucēji garām brauc glaunos auto. Jā, to vīru slinkumu nesapratām arī Anglijā – ja jau angliski nerunājošais var nopelnīt, kāpēc gan pašam nepiecelties no ielas un neuzsākt kādu darbiņu, kaut fabrikā vai augļu laukos? Tūliņ jau būs arī sezona, bet, kā jau dzirdējām no daudziem, kivi, ābolu un visa cita lasīšana ir diezgan pasmags darbiņš, tāpēc pieturēsimies pie kā cita. Kur paliksim savus pēdējos trīs darba mēnešus? Vēl nezinām, bet tas noteikti būs Ziemeļu salā.

Un tā otrdienas pēcpusdienā mums pakaļ ierodas Arča kolēģi – savā vienīgajā brīvdienā tie ar prieku mūs aizved līdz lidostai un vēl pastāsta, kā no Čīles ceļš atvedis uz šejieni. Redz, Čīlē vairs neesot tik droši un labi kā iepriekš, bet Jaunzēlandē abi pamazām sāk iekārtoties. Protams, senāk uzturēšanās atļauju dabūt bijis vieglāk, un arī tagad profesionāļiem ir lielākas iespējas saņemt pastāvīgu vīzu un tad arī pilsonību, bet jaunieši kāpj pa karjeras kāpnēm un Jaunzēlandi vēlas saukt par savām mājām.

Bet mēs – mēs atkal esam ceļā. Sēžamies lidmašīnā, kas nedaudz kavējas, un paceļamies virs garajām mākoņu strēlēm debesīs. Vai nav traki – viens šāds metāla putns mūs pusstundā nogādā līdz pašai Jaunzēlandes galvaspilsētai. Jā, nu sākas jaunie piedzīvojumi!

Ja Kristčērčā mūs pavadīja saulīte, tad Velingtonā līst. Bet ir nedaudz siltāks, un arī 6 km ilgais ceļš no lidostas līdz mūsu rezervētajai viesnīcai ātri vien paiet. Smejam, ka lidostā uzrunātie apsargi pārsteigti, ka esam nolēmuši ietaupīt 20 dolārus un iet kājām. Bet tas nebūt nav garākais ceļš, kādu esam veikuši no lidostas uz pilsētu! Pietam, šis ir interesants gājiens! Un šī ir arī vienīgā diena, kad paliekam viesnīcā – pēcāk mūs gaida kaučsērferis, un tad taču ir telts! Bet ātri vien jāiepazīst pilsēta – te tomēr nebūs tik viegli ilgi palikt, jo teltī jau nav atļauts nakšņot.

Kādi ir pirmie iespaidi par Jaunzēlandes galvaspilsētu? Patiešām kalnaina, un ļoti skaista! Jau ceļā pie kolēģes pēc somas nākas kārtīgi pasportot – tad kalnā lejā, tad augšā. Viņai, kas uz Velingtonu pārvākusies vien pirms pāris dienām, arī esot grūti pierast – nenormāls vējš visu laiku un tie pakalni! Bet ir interesanti!

Mēs gan vēl un vēlreiz pāršķirojam somas un arvien – gan Kristčērčā, gan Velingtonas hostelī nākas atstāt mantas, kas pa ceļam atrastas. Un pirmajā naktī ejam gulēt ar domu – skaista pilsēta, jau tagad mums te patīk. Vējaina gan. Nav brīnums, ka to sauc par Vējaino Velingtonu!

Un nākamajā dienā to patiešām arī pieredzam. Velingtona nav ne tikai vējaina, bet arī lietaina. Ceļamies agri, jo vienā dienā jāpaspēj redzēt maksimāli daudz, lai ilgi pilsētā nebūtu jāuzturas, jo tomēr te ar telti nevar, bet viesnīcā dārgi, un mūsu kaučsērferis dzīvo 40 minūšu braucienā no Velingtonas centra. Tā nu esam augšā jau sešos, sapakojam somas un dodamies. Ārā ir mitrs un vējš ir tiešām šaušalīgs – tas izpūš ikvienu stūrīti, un mitrums izsūcas cauri apaviem un zeķēm uzreiz. Bet mēs esam kā tanki – tikai uz priekšu!

Velingtona atrodas pakalnos, tāpēc nesalstam, bet gan svīstam – augšup vien! Dodamies uz Botāniskajiem dārziem, kuri ir tik lieli, ka tajos pat apmaldāmies. Botāniskais dārzs aptver veselus 26 hektārus ar dažādiem dārziem, dīķiem un puķu mājām. Foršākais ir paši putni – gan tas pats slavenais tui putniņš ar balto bārdu un lielie Jaunzēlandes dziedātājbaloži. Lai arī meklējam skulptūru taku, attopamies vien mazās džungļu ejās, bet viss ir jauki, par spīti lietavām. Šis ir viens no vecākajiem Jaunzēlandes Botāniskajiem dārziem, un noteikti ir apskates vērts.

Tālāk soļojam uz Parlamenta ēku, kurā iespējams pievienoties arī stundu ilgai bezmaksas tūrei. Tomēr nospriežam, ka tas nav mūsu vēlmju sarakstiņā. Īpaša ir Bišu stropa ēka, kas arī ir daļa no Parlamenta – desmitstāvīga ēka 72 metru augstumā. Iespaidīga.

Sasniedzam Velingtonas krastmalu. Te vējš mūs vienkārši sapurina. Šis apgabals reiz bija Velingtonas osta, bet nu tā ir vieta, kur atpūsties – baudīt skatus uz salām un jahtām, lēni slīdošām garām, no restorāniem un atpūtas laukumiem.  Ir dažādi mākslasdarbi, skulptūras un veikaliņi. Bet šajā vētrā īsti nekas nav piesaistošs. Spriedelējam, vai Velingtona tāda ir visu laiku? Ziņās tika rādīts, ka Ziemeļu salas ziemeļos koki ar visām saknēm izrauti un samesti uz ceļa. Bet nevar jau saprast – vai mums vienkārši nepaveicies ar to laiku vai tāds tas visu laiku te ir.

Sasildāmies interesantā muzejā, kas ir bez maksas. Te sešos stāvos ir dažnedažādas izstādes, un apmeklētāju netrūkst. Ir gan Maoru māksla, gan izstādīti dažādie Jaunzēlandes zvēri un daba. Ir nepārspējamas cilvēku replikas un zemestrīces simulators. Bet ko tālāk? Šonakt viesnīcā vairs neapliekam, bet dodamies pie kaučsērfera. Un, tā kā tas atrodas blakus pilsētiņā jeb Velingtonas pierobežā, domājam, ka jāapskata visa Velingtona – vismaz tas, kas te ievērojams – un tas jāizdara šodien. Autobuss izmaksā diezgan daudz, un vizināšanās pie kaučsērfera un atpakaļ mums izmaksātu tikpat, cik viesnīca centrā. Bet risinājums ir viens – nepadodamies laikapstākļiem un dodamies Velingtonas izpētē!

Nokļūstam jau vakardien apskatītajā Kara memoriālā, kas uzcelts par godu Pirmā Pasaules karā cietušajiem. Vairāk nekā 18 tūkstoši jaunzēlandiešu mira Pirmā Pasaules kara laikā un lielākā daļa no tiem tika apglabāti ārzemēs, Te tiek pieminēti arī tie jaunzēlandieši, kas zaudēja dzīvību Dienvidāfrikas karā, Otrajā Pasaules karā un cīņās Korejā, Malaizijā un Vjetnamā. Un memoriāls ir tiešām iespaidīgs. Tumsā tas ir izgaismots, bet dienas laikā skandina mūziku. Un tas atzīmē Velingtonas centrālo daļu – no šejienes aizsākas dažādas takas, pavisam interesantas skulptūras un tā pati Kubas iela, kas arī pilsētā esot jāredz. Kāpēc? Tā pat nav gājēju iela, bet gan tāda, kur ir visvairāk dzirkstošu bāru un glaunu restorānu – tie, kas piesaista ikvienu atpūtnieku. Dīvaini gan, ka viss tiešām ir latīņamerikāņu stilā – meksikāņu ēstuves, kubiešu bāri, argentīniešu veikaliņi. Liekas, ka te nedaudz tā pati Velingtonas identitāte pazūd. Bet ballītes te noteikti ir košas!

Uzrakstām kaučsērferim, tas pēc naktsmaiņas vēl atpūšas un saprotam – palicis vēl krasts un pats Velingtonas Viktorijas kalns, un tad būsim apskrējuši visu pilsētu! Un tad arī raitā solī dodamies uz pludmali, kura ir tukša, un rāpjamies kalnā, no kur vajadzētu redzēt pašu Dienvidusalu. Protams, ja vasarā pludmale ir pilna peldētājiem un atpūtniekiem, nu viss pieklusis. Bet 196 metrus augstais Viktorijas kalns, kas pabijis arī Gredzenu Pavēlnieka filmas ainās, nu sagaida vien ašos skatu baudītājus, kas tūliņ steidz atpakaļ siltā busiņā.

Bet mēs soļojam. Jau 20 kilometri noieti, tomēr diena nav galā. Slidināmies lejā no kalna un aptaustām visas lielās, izmirkušās papardes. Atceramies stāstu, ka maori tās izmantoja, lai atrastu ceļu atpakaļ no medībām un uzbrukumiem, kad gāja naktī pa nezināmu apkārti. Tie apgrieza papardes lapas otrādi – apakšā tās taču gaišas un parādīja tiem ceļu mājup.

Drīz hostelī saņemam lielās somas, atrodam busu un tiekamies ar kaučsērferi Juliānu jau 15 kilometrus no Velingtonas centra. 39 gadus vecais vīrs ir strādājis gan kā gids ledājos Dienvidu salas rietumu krastā, gan kā helikoptera pilots, bet nu naktsmaiņas pavada nosūtīdams glābšanas lidaparātus un kuģus cietušajiem. Bet mums vīrs ierāda savu istabiņu, kas ir simtiem reizes skaistāka par lēto hosteli, un atveram tad katrs atveram aliņu – Velingtona taču slavena ar savām alus brūvētavām!

Eh, uzzinām tiešām daudz. Un piekrītam, ka Jaunzēlande ir debešķīgi skaista, cilvēki super atsaucīgi un viss vēl ir pavisam vienkārši – te, piemēram, gājēju takās nemaz ar to drošību neaizraujas. Sākumā mūs pārsteidza tas, ka nav ne pakāpienu, ne balstu, kur pieturēties stāvākā klintī, bet, kā mūsu jaunais draugs Juliāns stāsta, te vietējie uzskata, ka kāpējām taču jāizbauda īsta pieredze, un nemaz nevajag ar to drošību aizrauties. Un – viss taču ir katra paša atbildība! Juliāns ir vienreizējs cilvēks un, lai arī plānota viena nakts, vīrs nu aicina mūs palikt arī nākamo. Ja daudzi kaučsērferi bijuši tikai bezmaksas viesnīcas meklējumos, Juliānam ar mums ir interesanti.

Un tā noslēdzam savu traki lietaino un vējaino Velingtonas dienu – Juliāns septiņos vakarā dodas darbā, mums paliek visa māja vieniem līdz pat astoņiem rītā.

Kad Julians nākamajā diena atgriežas, mēs atļaujam tam pagulēt un dodamies rajoniņa izpētē. Nu atrodamies pāris soļus no krastmalas, kur kāpjam uz mola un baudām dienu – kā gan laikapstākļi tik krasi var mainīties? Šodien ārā spīd saulīte un viss tieši tā, kā vajag! Izpētām arī vietējo muzeju, kur parādīts, kā gan iebraucējiem nācās pierast pie mežonīgās dabas – šie uzcēluši mājas pie upes, upe applūdusi. Tad tie uzcēluši mājas uz kalna, tur sākušies mežu ugunsgrēki, tad namus nopostījusi zemestrīce un vēlreiz applūdusi upe. Jā, nebija viegli te ienākt. Bet uzzinām to, ka briti diezgan civilizētā veidā ieņēma Velingtonu un tieši apgabalu, kur paliekam mēs – tie parakstīja līgumu ar vietējiem maoru virsaišiem par māju celtniecību. Un, tā kā noteiktajai maoru ciltij šajā reģionā bija citi spēcīgi ienaidnieki no dienvidiem, tie domāja, ka „baltais” palīdzēs šiem aizstāvēties. Un tā kuģiem 3-4 mēnešu ilgā braucienā uz mežonīgās salas ieradās eiropieši, kas tā arī te palika.

Divos tiekamies ar Juliānu un vienkārši atpūšamies pludmalē, runājot par visu ko. Jā, Jaunzēlande vēl joprojām šķiet tik mežonīga – lai arī tūristiska, te ir tik daudz vietu, kur cilvēks savu kāju nemaz nav spēris! Tāda dažādība nemaz ne tik lielā teritorijā! Un tāpēc Juliāns savu valsti negribētu pamest. Runājam arī par to, kā laika gaitā ir mainījušās vērtības. Ja senāk stabils darbs, māja, mašīna un bērni bija tas, kas skaitījās „laimīga dzīve”, nu pasaule palikusi tik pieejama, ka cilvēks vairs negrib aprobežoties ar šo klasisko laimes formulu, bet grib sevi izpaust, grib pagaršot dzīvi visā tās daudzveidībā. Un, ja jau mums viena tāda dota – tad taču jāņem viss, ko tā sniedz!

Vakarā mums pievienojas ungārs Renato. Un tas ir pavisam interesants stāsts. Kad mācījos bakalaura programmā, izmantoju iespēju piedalīties apmaiņas programmā ERSAMUS, kuras ietvaros viena pati devos uz Ungāriju un tur valodu skolā pusaudžiem mācīju angļu valodu. Cik jau nu mācīju – vairāk tās bija sarunas angliski, kas piespieda vietējos izmantot svešvalodu, jo citādāk jau saprasties mums neizdotos. Un tur bija Renato – trīs gadu vecāks ungārs, ar ko pavadīju vien vienu nodarbību. Bet jau pāris gadus Renato cītīgi seko līdzi mūsu piedzīvojumiem, un nu puisis uzraksta – viņš jau pusotru gadu dzīvo Velingtonā un ļoti vēlas mūs satikt! Un tā ir tiešām interesanta tikšanās! Pasaule tiešām ir tik maziņa, un tajā pašā laikā mēs par to tik maz zinām.

Vakars ir vienreizējs, sarunas ir tik interesantas un tik plašas, ka tās neaprakstīt. Tomēr viss ir izdevies – mūsu pēdējo dienu Velingtonā noslēdzam ar kartupeļu pankūkām un dodamies gulēt.

Nākamajā dienā laiks pamest Velingotnu. Mūsu ceļš ziemeļos ir sācies lieliski! Laiks gan atkal mainījies, ārā līst. Bet tik jauki saņemt ziņas no mūsu lasītājiem, kas saka – „Decembrī būsim Oklendā, ko jums atvest?” Eh, paldies, mīļie! Un dosimies piedzīvojumos!

**

Šo dienu atklājums. Un nu – par Velingtonu! Bieži šī pilsēta tiek dēvēta par „Foršāko galvaspilsētu pasaulē”, un arī pasaules vējaināko pilsētu! Tā ir arī visvairāk dienvidos esošā galvaspilsēta! Velingtonā ir vairāk kā 400 kafejnīcu un restorānu, kas attiecībā uz vienu personu konkurē ar Ņujorku. Ar stāvajām ielām visā pilsētā ir zināms, ka Velingtonas iedzīvotāji ir vieni no izturīgākajiem jaunzēlandiešiem, pietam 11% vietējo iedzīvotāju iet uz darbu kājām. Mums tas bija īsts pārbaudījums! Gandrīz visi Velingtonas iedzīvotāji dzīvo ne vairāk kā trīs kilometru attālumā no krasta līnijas, un tas ir forši – tie skati apkārt ir vienreizēji! Pietam, Velingtonā ir 50 000 hektāru mežu un reģionālo parku! Šī ir zaļa pilsēta, bet ne vienmēr tā bijusi Jaunzēlandes galvaspilsēta – 1865. gadā Velingtona pārņēma Jaunzēlandes galvaspilsētas statusu no Oklendas. 1893. gadā Velingtonas parlaments pieņēma “Vēlēšanu aktu 1893”, kas Jaunzēlandi padarīja par pirmo valsti pasaulē, kas sievietēm piešķīra tiesības balsot. Velingtonas reģionā dzīvo apmēram 496 000 cilvēku, kas ir 10,6% no Jaunzēlandes iedzīvotāju skaita. Un te sajaukušās dažādas kultūras – aptuveni 25% Velingtonas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs! Un nav brīnums, ka visi vēlas dzīvot šeit – Deutsche Bank nosauca Velingtonu par pilsētu ar vislabāko dzīves kvalitāti 2018. gadā, pārspējot 50 citas pasaules lielpilsētas. Lai noteiktu klasifikāciju, vērā tika ņemts piesārņojums, satiksme un pārvietošanās, īpašuma cenas un ienākumu attiecības un pirktspēja. Un mums tiešām šī vietiņa patika. Ja ne tas vējš!

*

Iztērētie līdzekļi: ~93 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~12859 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~371 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~19958 eiro)

Noietie km: ~56 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3273)

Šī nedēļa ir īpaša nedēļa.

Lai arī tikai nākamajā pirmdienā, 14. oktobrī, svinam 10 gadus kopā, īstās svinības – tādas kārtīgi izplānotās, rīkojam jau šonedēļ. Mana ir piektdiena, Arča diena ir sestdiena. Un katrā no šīm dienām viens otram gatavojam pārsteigumu. Tāpēc pati pirmdiena sākas ar pamatīgāku gatavošanos un iepirkšanos, lai arī viss jau izdomāts.

Un tāpēc dodos arī pie bijušajiem kolēģiem uz UNICEF. Vajag izīrēt automašīnu, kas, protams, izdarāms arī caur kompānijām. Bet tad izdevīgāk īrēt auto uz vairākām dienām – uz vienu dienu maksā 60 dolārus, bet, ja ņem uz trim, tad maksā 22 dolārus dienā. Protams, tā jau būtu izdevīgi, bet drošības nauda ir 2000 dolāru, ko uzreiz noņem no konta un atdod mēnesi pēc mašīnas atgriešanas. Un tas, kas vēl attur īrēt mašīnu no biroja – visas lētākās atrodas lidostas apgabalā, līdz kuram ir ļoti tālu. Tomēr ir taču kolēģi, kas gatavi savu auto aizdot uz dienu! Ir arī tie kolēģi, kas gatavi izpalīdzēt ar lielāko somu pārvešanu uz Velingtonu, tā, lai mums nav jāpērk bagāža. Un vēl citi kolēģi piedāvā Velingtonā naktsmājas. Vai nav jauki?!

Un jauki atkal būt mazajā, mājīgajā ofisā. Tur gan atkal darbinieku sastāvs pamainījies, daži aizgājuši, jo darbs esot par grūtu. Viens no darbiniekiem tiek apsūdzēts par vārdisku uzmākšanos ofisā, tāpēc visi, arī es pie reizes, tiek izprašņāti individuāli – vai tiešām tā ir patiesība. Man tas liekas kas absurds – tās attīstītās valstis pat mazākos jociņus pārprot! Smaidīgais vīrietis, kas var lepoties ar labu humora izjūtu, nav pat iedomājams ko tādu darām! Tomēr labā ziņa ir tāda, ka beidzot saņemts ikmēneša kvalitātes rādītājs katram darbiniekam. Tāds tiek piešķirts katram darbiniekam katru mēnesi, lai redzētu, cik labs tad tā darbs ir. Respektīvi – cik katra sadabūtie ziedotāji patiesībā ziedo un cik atsakās, tiklīdz esi pagriezis tiem muguru. Un ziņa ir brīnišķīga – no visas komandas man ir vislabākais rādītājs – no visiem manis parakstītajiem atteikušies vien trīs. Protams, interesanti, kuri gan tie ir, bet prieks par to, ka tomēr procentuāli esmu veiksmīgākais pagājušo mēnešu darbinieks.

Un tā sākas šī nedēļa. Arī laiks ir kā pasūtīts – ārā plus 20 grādi. Nāk vasara, nāk Jaunzēlandes valdība ar jauniem likumiem. Redz, ir tā, ka tie profesionāļi no ārzemēm, kas nokārtojuši darba vīzu, vai pat uzturēšanās atļauju Jaunzēlandē, ved šurp arī savus vecākus. Valstij tas ir slogs, jo paliek vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, kuru uzturēšanai nepieciešams lielāks jauno darbaspēks. Uz kādu laiciņu bija pārtraukta šī vecāku ievešanas politika, bet nu tā atkal atjaunota, ar noteikumu, ka te strādājošajiem tad jānopelna 106 tūkstoši dolāru gadā, kamēr iepriekš tie bija 65 tūkstoši dolāru gadā. Tiem jāpelna 159 tūkstoši gadā, ja tie uz Jaunzēlandi vēlas pārcelt abus vecākus. Un tādas algas nemaz nav visiem, bet arī likumu tomēr var saprast.

Bet mēs vairs nedomājam par Jaunzēlandi, vismaz par Dienvidu salu ne, jo drīz jau uz ziemeļiem! Krāmējam mantas, lai nedēļu paliktu tikai ar pašu nepieciešamāko – to, kas salien rokas bagāžā. Protams, ir nedaudz vairāk mantu kā tad, kad sākām ceļot pirms gada. Nebūtu žēl no tām atvadīties kādā nabagākā valstī, atdāvinot vecās kurpes un drēbes bezpajumtniekiem. Tomēr Jaunzēlandē jau vis nonāk miskastē.

Labās ziņas tās, ka mūsu mājaslapa beidzot strādā un nu darbojamies ar uzticamu puisi – šoreiz vairs nebūa to ilgo pārtraukumu periodu! Tikai uz priekšu!

Un tā drīz jau klāt nedēļas vidus, mūsu pēdējās darba dienas Dienvidu salā. Strādāju ar pavisam dīvainu komandu – pavecu filipīniešu tantīti un peruāņu puisi, kas nerunā angliski. Dažreiz starp abiem jūtos kā bērnudārzā, kad tie mēģina viens ar otru sarunāties, paši nesaprazdami, par ko. Bet visi ir ļoti jauki un atsaucīgi. Un galvenais – neiespringst – ja strādā caur aģentūru, no Tevis īsti nemaz negaida neko īpašu. Atbildība ļoti minimāla, kārtējais strādnieciņš. Peruānis ir īpaši slinks – tas saka, ka Pilsētas domē strādāt ir vislabāk, jo nekas nav jādara – vien jānoslauka kāds pleķis, ja kāds no savas dzēriena glāzes ko izlējis. Bet mēs jau, protams, vienmēr cenšamies visu izdarīt kā nākas, un to aģentūra novērtē. Tie saka, ka vienmēr bijis patiess prieks ar mums sadarboties un nu tie jau aizrunājuši mums 40 stundu darba nedēļas Oklendā. Ja izdomāsim apstāties tur, tad darbs garantēts.

Vakaros gan nav patīkami braukt atpakaļ – ar siltāku laiku arī vairāk dīvainu jauniešu, sevišķi maori redzami dzēruši un agresīvi šķērsojam ceļu. Arī braucēji nepavisam nav prātīgi, tomēr policijas auto arī ir vairāk. Bet nu arī mēs būsim šoferīši, vismaz uz dienu. Kolēģe no UNICEF aizlienē savu mini Kūperu, lai mums mūsu 10 gadu jubilejas pre-randiņš ir izdevies. Dienā, ko gatavoju Arčam, mēs dodamies uz termālajiem avotiem Hamner Springs.

Piektdienas rītā sēžamies auto – Arča par manis iecerēto neko nezina. Pirmā pietura ir parks, kur baudām pikniku ar vienu no Arča mīļākajiem ēdieniem – rasolu. Un tad dodamies pusotru stundu garajā ceļā, kur Arčam ik pa laikam jāaiztaisa acis – tā, lai neredzētu tās ceļa zīmes, jo Hamner Springs ir ļoti populāri termālie avoti. Pats ceļš ir pasakains – mākoņi uzsēdušies kalnu virsotnēs, un saule apmirdz bezgalīgos vīnogu laukus. Diena jau ir izdevusies!

Ik pa laiciņam apstājamies, lai ieelpotu saulaino dienu un tad jau pārsteigums – esam avotos! Hamner Springs ir dabīgie termālie avoti, kur to karstais ūdens satur dažādus minerālus, kas ādai ir ļoti veselīgi. Ir arī parastie baseini, kur var iegrimt burbuļos, un esmu rezervējusi arī privāto pirts telpu, kur varam kārtīgi sasilt – ārā temperatūras no 20 grādiem nokritušās uz desmit. Pavasaris ir neparedzams, bet galvenais, ka saulains!

Diena ir nesteidzīga, visas maltītes jau sagatavotas. Vien vakarpusē, kad jāatdod kolēģei auto, nākas mīties mājās ar velosipēdiem, un tas ir 14 kilometru brauciens. Bet tas, tāpat kā visa diena, paskrien nemanot, un klāt ir vakars, ko pavadām pie vīna glāzēm un nelielām dāvanām.

Sestdiena ir Arča diena, un viņš mani sagaida ar ziediem, kas rīta agrumā plūkti kaimiņu dārzā. Tad Arča sagatavojis video ar sveicieniem no mūsu vecākiem – tik jauki! Un diena turpinās ar dāvanām, un katrai no tām ir savs interesantais stāsts. Arča parūpējies par to, lai mums būtu arī jaunas mugursomas! Tas paņēmis jau nopirkto mugursomu uz kazino, lai palūgtu tur strādājošajām dāmām nostiprināt pāris šuves. Bet tad viena ierunājusies, ka viņas vīrs strādā sporta preču veikalā un var piešķirt lielas atlaides. Tomēr, tā kā Arča jau somu iegādājies, tas atteicies no laipnā piedāvājuma. Bet pēdējā dienā kolēģi viņu pārsteiguši – tie uzdāvinājuši somu arī Arčam, un klāt vēl kazino piekariņu un kāršu kavas. Neviens darbinieks nekad līdz šim neesot bijis apdāvināts, bet tādu kā Arču neviens vēl neesot saticis, tāpēc visi nevar vien beigt pateikties Arčam par tā lielisko darbu. Tik jauki!

Un tikpat jauki paiet mūsu skaistās pārsteigumu dienas un pienāk svētdiena, kad laiks krāmēt somas, atdot velosipēdus un palēnām gatavoties lidojumam. Mūsu lielās somas jau ir Velingtonā, kur tās aizveduši mani kolēģi, un nu vien uz turieni jātiek pašiem!

**

Šo dienu atklājums. Vēl kāds dīvains fakts. Jaunzēlandē ir ieviesti arī daži dīvaini likumi. Piemēram, pasaulē ir tikai divas valstis, kurās zāļu ražotājiem ir atļauts reklamēt savus produktus – viena ir ASV, otra Jaunzēlande. Arī prostitūcija un bordeļa uzturēšana šeit ir pilnīgi likumīga! Un tam visam ir pat organizācija, kas saucas NZPC Seksa Darbinieku Kolektīvs, kuru vada „seksa pakalpojumu sniedzēji seksa pakalpojumu sniedzējiem”, kā tie paši to deklarē. Bet tajā pašā laikā Jaunzēlandes valdība ir aizliegusi visas televīzijas reklāmas Lielajā Piektdienā, Lieldienu Svētdienā, ANZAC dienā un Ziemassvētkos. Un arī alkohols netiek pārdots vai piegādāts tajās pašās dienās. Tomēr, ja kādā no šīm dienām savajagas kādu spēcīgāku dziru, vienkārši ieraksti to sociālajos tīklos un pārdevējs Tevi noteikti atradīs!

*

Iztērētie līdzekļi: ~383 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~12766 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~517 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~19587 eiro)

Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3217)

Klāt jauna nedēļa, mūsu pēdējā pilnā darba nedēļa.

Iegādājamies biļetes uz Velingtonu. Turp lidosim, jo tā ir pat lētāk kā ar prāmi no Dienvidu salas pašiem ziemeļiem pār Kuka šaurumam. Abiem kopā biļetes izmaksā 50 eiro, bet nododamo bagāžu nemaz neņemam, jo arī mana kolēģe šajā laikā dodas uz Velingtonu ar auto. Un, lai arī viņa turp pārvācas un auto piekrāmēts līdz augšai, vienai somai vieta atradīsies.

Pirmdienā Arča dodas uz kazino, bet es uz kādu viesu namu, kuras menedžeris saņēmis dažādas balvas viesmīlībā. Darbi nav sarežģīti, vien auto vairs nav pieejams, un pavasarīgo neparedzamo lietavu laikā tad jāminas ar velosipēdu. Bet neesam jau no cukura!

Arī nākamajā dienā pieredzam četrus gadalaikus 24 stundās – tad negaiss, tad karsta saule. Man gan darbiņu nepiedāvā, un Arča arī izvēlas, kur iet, kur ne, lai visu paspētu tā mierīgi. Un beidzot arī pasēžam un parunājam par tālākajiem plāniem. Izdodas nopirkt biļetes prom no Jaunzēlandes. Pēc ilgiem pētījumiem un variantiem, atrodam sev patīkamāko un izdevīgāko – 18. februārī lidosim uz Vjetnamu. Jā, tur jau esam bijuši, bet tā ir tiešām superīga zeme, kur vērts aizbraukt vēlreiz! Pietam, ja otrs lētākais variants ir Malaizija, tad noteikti nosliecamies par to nedaudz eksotiskāko!

Protams, gatavojamies arī nākamās nedēļas lielajam pārvākšanās maratonam. Un arī pavisam lieliem svētkiem – mūsu 10tajai gadadienai. Paspējam vēl iegriezties Pilsoņu Padomu birojā, bet tur mums saka, ka vairāk informācijas par darba vīzu un pilsonību jāprasa imigrācijas dienestā. Dāma vien piemin, ka darba vīzu dod tiem, kas pierāda, ka ir īpašu profesiju pārstāvji un Jaunzēlandei ir nepieciešami, arī – ka neņem darbu nost vietējiem. Respektīvi, darba devējam jāapliecina, ka ārzemnieks pieņemts darbā tāpēc, ka neviens vietējais nav atbildis prasībām.

Laikapstākļi ir tiešām neparedzami – tad lietus, tad saule, tad krusa. Naktī temperatūras nokrītas līdz plus 2 grādiem, kamēr pa dienu ir plus 18. Arvien cilvēki nāk skatīties mūsu istabu un tagad arī ieliekam sludinājumu par mūsu velosipēdiem. Ja nopirkām katru par 35 dolāriem, tad pārdodam katru par 30. Protams, tas ir lēti, ja komplektā nāk ķivere un slēdzene. Un gribētāju arī uzreiz daudz. Bet, lai arī sākumā gribējām likt augstāku cenu kā paši samaksājām, tad tagad vairs nav daudz laika tirgoties. Riteņus gan nopērk trīs stundu laikā, pat nenākot apskatīties. Ieskaita kontā naudiņu, un sarunājam laikus, kad tie tiks paņemti. Jau domājam, ka par lētu atdevām, bet ko vairs!

Tagad arī ārā vismaz gaišs ir līdz pat septiņiem vakarā. Tik, cik ļauj laikapstākļi, protams, to izmantojam. Dodamies arī uz kādu koncertu, uz kuru mūs ielūdz kāds 60 gadīgs onkulis. Tad, kad strādāju UNICEF, vīrs vienkārši nāca aprunāties un tad arvien ielūdza uz saviem prikšnesumiem – tas uzstājas duetā ar savu 80 gadus veco draugu. Un tas ir kas vienreizējs! Visā pasākumā opīši ir tie, kam izdodas vislabāk! Mēs gan ilgi palikt nevaram, jo Arča strādā agras rīta maiņas, tomēr izbaudām tik, cik iespējams!

Nedēļas nogali noslēdzam gan baudot ziedoni parkos, gan apmeklējot bezmaksas mākslas galeriju. Jauki, ka Kristčērčā tik daudz muzeju un galeriju ir pieejamas par brīvu. Mēs jau, protams, to laicīgo mākslu nesaprotam, bet ir arī daudz maoru darinājumu un radošas interaktīvās galerijas. Nu ko, un tā arī pienāk mūsu pēdējā nedēļa Kristčērčā! Drīz ceļā!

**

Šo dienu atklājums. Dīvainie krāni. Jau dzīvojot Anglijā dažās mājās saskārāmies ar ko tādu kā divi atsevišķi ūdens krāni – no viena līst ledaini auksts, no otra dedzinoši karsts ūdens. Un tā bieži ir arī Jaunzēlandē – divi krāni, kas ir pilnībā atdalīti viens no otra tajā pašā izlietnē. Rokas vai nu salst vai deg, bet var arī vienkārši pašļakstītiess, lai kaut kā sajauktu šo ūdeni kopā. Esam lasījuši, ka atsevišķu krānu uzstādīšana palikusi no tā laika, kad karstais un aukstais ūdens nāca no atsevišķiem konteineriem tāpēc, lai novērstu piesārņojumu. Redz, tad aukstais ūdens nāca no galvenajiem pilsētas ūdenstorņiem un bija piemērots dzeršanai, savukārt karstais ūdens glabājās tvertnē, kas atradās bēniņos un nebija piemērots dzeršanai. Bet vai nebūtu laiks to jau salabot? Protams, šādā veidā mazgāt rokas ir daudz jautrāk!

*

Iztērētie līdzekļi: ~250 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~12383 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1163 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~19070 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3187)

Un tā sākas arī pēdējā nedēļa UNICEF.

Pirmdiena ir iedvesmojoša, jo satieku daudzus, kas sadarbojušies ar šo organizāciju. Kāds francūzis stāsta, kā ir strādāt Āfrikā – labus darbiniekus tur vienmēr meklē. Algas gan nav tik lielas kā Jaunzēlandē, bet dzīvošana un ēdināšana ir nosegta, darba vieta ir militāri apsargātā ēkā. Bet puisis saka, ka pēc sešiem mēnešiem sapratis – sāk nedaudz jukt prātā. Strādājis no astoņiem rītā līdz 10 vakarā, jo apkārt nebijis, ko citu pasākt, un tas redzējis, cik ļoti šiem cilvēkiem palīdzība ir nepieciešama. Un afrikāņi to uztvēruši kā dievu – „baltais”, redz, strādā „melno” labā. Bet tā bijusi lieliska pieredze, kas atver acis un parāda, cik gan daudzas lietas mēs paši savā dzīvē nespējam novērtēt.

Jā, Jaunzēlande arvien atklāj ko jaunu. Mēs satiekam cilvēkus ar lieliem sapņiem, lieliem mērķiem, skaistiem vārdiem un labiem darbiem. Un tik daudz uzzinām gan par šo zemi, gan citām, un vēl joprojām atklājam paši sevi!

Daži jautā, vai mums nav garlaicīgi Kristčērčā, bet mēs zinām, ka garlaicīgi var būt tikai tad, ja cilvēks pārāk pieradis, kad citi to izklaidē. Mums katram ar sevi ir interesanti arī slēgtā telpā bez tehnoloģijām! Un šī pilsētiņa tiešām ir forša! Uzzinām, ka celtnieki Jaunzēlandē pelna arī vairāk par 55 dolāriem stundā, un nu arī UNICEF piedāvā man kļūt ar komandas vadītāju. Jūtam, ka Jaunzēlandē mēs iedzīvotos, bet paši vēl, kā vienmēr, savus plānus līdz galam īsti nemaz nezinām.

Nedēļas vidū 18 grādu pavasari nomaina 9 grādu lietavas, bet tomēr esam priecīgi par skaisto ziedoni visapkārt. Vasara tuvojas lieliem soļiem, un jau pēc divām nedēļām dodamies ceļā!

Nu ir tie, kas nāk pētīt mūsu istabiņu, kamēr darba kolēģi gatavojas atvadu ballītei. Pat kaimiņš, kas ar mums veselus divus mēnešus ne vārda nav pārmijis, nu smaidīgs un gatavs pat apskāvienam. Darbi veicas lieliski, vēl joprojām satieku apbrīnojamus ļaudis. Tikai ar to mūsu mājaslapu kā neiet, tā neiet jau ceturto nedēļu. Sākām sadarboties ar puišiem, kas nu vairs nav ieinteresēti risināt problēmas ar tādiem, kas tik tālu prom no Latvijas. Bet mums pašiem nav ne jausmas, kā visu glābt.

Un tā arī paiet mūsu darba nedēļa, mana pēdējā nedēļa UNICEF. Šī ir arī tā veiksmīgākā, un kopā pa 7 nedēļām esmu pierakstījusi 39 ziedotājus – UNICEF no mana darba katru mēnesi saņem ap 2 tūkstošiem dolāru ziedojumos. Jā, šāda veida ziedojumu vākšana noteikti ir visefektīvākā. No kolēģiem atvados ceturtdienas vakara atvadu ballītē, kur boss uzsauc alu, un visi kopā spēlējam karšu spēles, un, protams, arvien viens otru iepazīstam. Man piedāvā darbu turpināt Velingtonā, vai pat Malaizijā vai Filipīnās, kas arī ir angliski runājošas valstis, kur arī šāda sistēma darbojas. katrā ziņā UNICEF ir iedvesmojis darboties šādā lauciņā. Darbs, kuru var izbaudīt, un vēl ar kādu patiešām nozīmīgu mērķi.

2018. gadā UNICEF palīdzēja 62.2 miljoniem cilvēku visā pasaulē iegūt tīru dzeramo ūdeni. UNICEF vakcinēja 65.5 miljonus bērnu pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu. Pagājušajā gadā šī organizācija 19 miljoniem bērnu piegādāja terapeitisko ēdienu un 12 miljoniem palīdzēja iegūt izglītību. Un tas ir iedvesmojoši. Un vēl foršāk ir būt daļai no kā šāda!

Bet šī ir mana pēdējā nedēļa UNICEF, jo Kristčērčas piedzīvojumu abi noslēgsim ar darbu aģentūrā. Pavisam drīz iepazīsim Ziemeļu salu!

Nedēļas nogalē vēl pēdējās dienas esam ar UNICEF darba auto. Sestdienu pavadām pie mūsu latviešu drauga Ivara un viņa namiņa biedriem. Spēlējam kāršu spēles un sarunājam arī nākamo dienu, kas būs pēdējā, kad tiekamies. Mēs vēl divas nedēļas būsim Kristčērčā, bet ar darbiem un laikiem neko nevar zin’t. Smejam, ka aģentūrai vienalga, ka trīs mūsu vīzas atļautie darba mēneši jau pagājuši – viņiem galvenais, lai strādājam.

Svētdienā baudām 19 grādu silto ziedoni. Sākam ar diezgan ekstrēmu atpūtu. Mūsu draugs Kristofers mūs uzaicina uz studiju, kur cilvēki ierodas uz vienu interesantu pasākumu – tie maksā naudu, lai tos iekarina āķos, ar ko zvejnieki no jūras ceļ āra haizivis, un tad tie tiek iekarināti striķos uz tiem āķiem, kas caurdurti dažādās ķermeņa daļās. Tas ir kas ekstrēms. Studija, protams, kārtīga, viss sterils, bet paši dalībnieki ir notetovējušies dažāda vecuma cilvēki, kas to dara katrs savu mērķu vadīti. Asinis un sāpes. Latviski grūti nosaukt šo pasākumu, bet, ja vēlies redzēt bildes, ieguglē „body suspention”, un redzēsi to, ko redzēja Arča. Man jau pusstunda studijā ar sadurtajiem ļaudīm lika prātam saprast, ka drošākais laikam atslēgties, tāpēc ātri vien nācās iet svaigā gaisā.

Tomēr otru dienas daļu pavadām saulainā parkā, vienkārši uzklājot segu zālītē un baudot sauli. Jau pavisam drīz jāatvadās no Dienvidu salas. Tā kā prāmja biļetes maksā tikpat, cik lidmašīnas biļetes, laikam jau nosvērsimies par labu tam ātrākajam ceļam, tāpēc šīs ir mūsu pēdējās dienas Dienvidu salā. Lētākajos veikalos iegādājamies vasaras apģērbu, cerot, ka nu jau tiešām līdz pat nākamā gada nogalei ziemu vairs nepiedzīvosim, un sveicam jaunu nedēļu ar pulksteņa pagriešanu par stundu uz priekšu!

**

Šo dienu atklājums. Un tad nāk filmas. Jaunzēlandē taču tapušas populārās filmas “Once were warriours”, “The whale rider”, “The piano” un, protams, “Gredzenu pavēlnieka” triloģija. Šīs filmas valsts ekonomikā iepludināja aptuveni 200 miljonus dolāru, un nav brīnums, ka tas kļuva par kaut ko lielu. Jaunzēlandes valdība pat iecēla Gredzenu pavēlnieka ministru! Jaunzēlande ir arī vienīgā valsts pasaulē, kurai ir tiesības uz valūtas attēlot ar Hobitiem saistītus tēlus. Vai tas izklausās dīvaini? Tas vēl nav viss! Viņiem te ir pat oficiāls burvis! 1990. gadā Jaunzēlandes premjerministrs vīru Ian Brackenbury Channell iecēla par Jaunzēlandes oficiālo burvi. Šim bārdainajam vīram ir zināma pieredze politikā un izklaidē, un tagad viņu var satikt īpašos pasākumos visā valstī visa gada garumā. Jaunzēlande pārraidīja arī laika ziņas elfu valodā 2012. gadā. Un kāpēc gan ne – šī zeme ir Gredzenu pavēlnieka filmu mājas, tāpēc šeit viss ir iespējams!

*

Iztērētie līdzekļi: ~258 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~12133 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~914 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~17907 eiro)

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3169)

Un nu beidzot sācies pavasaris.

Pirmdienā ir veseli 17 grādi, un, kā saka paši vietējie, nu tā paliks. Te pavasaris nākot šādi – no sākuma ir silti, tad pēkšņi paliek auksts, un tad otrais siltuma vilnis arī noturas. Redzēsim, cik tajā visā patiesības. Beidzot mums ar Arču ir arī līdzīgi grafiki – abi strādājam pa dienu un vakarā arī redzamies. UNICEF atkal uzņem jaunus darbiniekus, jo drīz gaidāmas pārmaiņas – vieni tiek paaugstināti amatā, citiem, kas strādā ar working holiday vīzu, termiņš pagājis, gluži tāpat kā man.

Jaunie gan ne vienmēr ir piemēroti darbam, un arī komandu galvene saka, ka aizdomīgi, ja jaunais saņem ļoti noradošu attieksmi jau pirmajās minūtēs no tiem pašiem garāmgājējiem tajā pašā laikā, kad nevienam citam nekas slikts iepriekš nav ticis teikts. Tomēr interesantas tikšanās turpinās – satieku vīru, kas saka, ka nekad nav strādājis, bet naudu pelna, audzējot marihuānu, cits ielūdz uz kādu garu izsaukšanas sesiju. Kopumā cilvēki Jaunzēlandē ir ļoti atsaucīgi. Un tik daudz dažādu tautību iespējams satikt! No Izraēlas, Afganistānas, apkārt esošajām salām, Dienvidamerikas un vēl, un vēl!

Un tik daudz kas uzzināts! Kāds stāsta, kā suni dabūt līdzi uz citu valsti, neliekot to lidmašīnas nodaļā atsevišķi no cilvēkiem. Vien ārstu jāpārliecina, ka suns ir nepieciešams drošai ceļošanai – jeb jāreģistrē tas kā „emocionālās stabilitātes suns”. Vienreizēji! Ir tādi, kas stāsta par visādām konspirācijas teorijām un rekomendē grāmatas un seriālus, kur ielūkoties. Un, protams, arī visas vietas, ko Jaunzēlandē apmeklēt, un ko redzēt katrā pasaules valstī!

Sabiedrība Jaunzēlandē ir arī ļoti atvērta. Te neviens netiek nosodīts – drīzāk pat svētīts – arī mani dienā vairākas reizes kāds nosvēta par labo darbu. Vien par pieaugošajiem vegānu protestiem daži satraukušies. Redz, viss sākās Oklendā, kad nedēļas sākumā augu valsts diētas piekritēji pie gaļas stendiem veikalos stāvēja ar plakātiem „Beidziet ēst dzīvniekus”. Mierīgs protests – visiem protestētājiem pat mutes aizlīmētas, lai labāk reprezentētu to, ka dzīvnieki sevi nevar aizstāvēt ko iebilstot. Bet mēs beidzot izmantojam Kazino priekšnieces dāvātās kino biļetes un aizejam uz patiešām interesantu filmu „The game changers”, kas parāda pasaules spēcīgākos sportistus un to diētu. Kas tiešām domas izraisošs. Filma gan tikai tagad parādījās kino, un noteikti laiciņš jāgaida līdz latviešu versijai, bet tiem, kas vēlas nedaudz paplašināt savu redzesloku, noteikti iesakām.

Kino šeit ir tik pieejamās cenās! Ja minimālā stundas likme ir 17.70 dolāri, tad biļete kino maksā 16 dolārus. Tātad – par stundas darbu vari aiziet uz kino. Droši vien Latvijā to nevar izdarīt. Kinoteātri ir milzīgi, krēsli vēl milzīgāki, un tos, gluži kā masāžas krēslus, var izlaist līdz pat guļus stāvoklim. Un filmas laikā nav neviena starpbrīža kā Indijā.

Jaunzēlandieši satraucas arī par masaliņām, kas pārņēmušas Oklendu – slimo pat vakcinētie, un slimība arvien izplatās. Bet mums līdz turienei vēl tālu. Pagaidām baudām to interesanto ikdienu, kas mums ir. Satiekam jaunzēlandieti, kas nupat ieguvis latviešu pilsonību, nezinot ne vārda latviski – vien pateicoties savai mammai, kas kara laikā atbēga uz šo zemi, tas nu var sevi oficiāli saukt par latvieti. Kazino svin 25 gadu jubileju, visas grīdas noklājot zelta zvaigznītēm, lai apkopēji kārtīgāk pastrādā, kamēr aģentūra priecājas, ka pavisam drīz būšu atpakaļ – jo pēdējo darba nedēļu pavadīsim vienā darba vietā. Un tad arī pienāk diena, kad svinam savu pusgadu Jaunzēlandē!

Tas ir bijis tiešām krāšņs. Un šo valsti sākam patiesi iemīlēt! Tā ir tālu no visa, bet tālu arī no tā trakuma, kas notiek visur citur!

Dažas problēmas, protams, ir arī te. Viena no tām ir grūti pieejamie mājokļi, to augstās cenas un sliktais stāvoklis – ja mīnus trīs grādos jādzīvo ar vienu sildītāju – ir kā ir. Arī ar ūdeni interesanti. Redz, tas Jaunzēlandē ir bez maksas, jāmaksā vien par ūdens piegādi līdz mājai. Tomēr to savā labā izmanto ķīnieši – tie nopērk īpašumu, izrok aku un sāk pumpēt ūdeni plastmasas pudelēs, lai to sūtītu uz Ķīnu un pārdotu. Un jaunzēlandieši neko nevar padarīt, un tagad tikai tagad sākas nopietnākas diskusijas.

Turpinu iepazīt arī UNICEF. Interesanti ir fakti, kas notiktu pasaulē, ja UNICEF nebūtu. Šī organizācija pozitīvi ietekmējusi katru trešo pasaules bērnu! Bez UNICEF daudz ātrāk un plašāk izplatītos nāvējošās slimības, jo šī organizācija nodrošina 45% bērnu vakcīnu visā pasaulē. 2016. gadā to skaits bija mērāms 2.5 miljardos 100 valstīs. Bez UNICEF kara sagrautas valstis visdrīzāk arī nespētu atjaunoties – nebūtu skolotāju, ārstu, inženieru. Tāpēc īpaši konfliktu laikā UNICEF pievērš uzmanību izglītībai, kas ir arī tas, kas dod bērniem citu realitāti apkārt. 2017. gadā 11.7 miljoniem bērnu tika sniegta izglītība kara apstākļos, kamēr 3 miljoni saņēma arī psiholoģisko atbalstu. Ģimenes, kas dzīvo dabas katastrofu plosītās valstīs, būtu pašas par sevi. UNICEF ierodas katastrofu vietās stundu laikā pēc notikušā, palīdzot slimnīcās, labojot ūdens sistēmas. Bez UNICEF miljoniem bērnu nomirtu no nepietiekama uztura, jo 80% no terapeitiskā ēdiena nāk tieši no UNICEF. Šī organizācija organizē sarunas ar tiem, kas paņēmuši bērnus karā, un pagājušajā gadā vien vairāk nekā 20 tūkstoši zēnu līdz 18 gadiem tikuši atbrīvoti no armijas. Jemenā vēl joprojām kaujās piedalās pat 11 gadus veci zēni. UNICEF palīdz apvienoties tūkstošiem ģimeņu, kas viens otru pazaudē katastrofu laikā. Protams, šādus brīnumu darbus cilvēka dabā ir apšaubīt, bet dzirdot to, cik realitātē visu to izdarīt ir grūti, ir tikai prieks strādāt šādas organizācijas labā. Protams, jaunzēlandieši pasakās arī mums – tiem, kas dalās ar šo informāciju. Kāds vīrs mums uzdāvina pat sešpaku alus. To pieņemt nevaram, bet vīrs ātri arī aizskrien, lai nespējam dāvināto atgriezt. Un tā nedēļas nogale var sākties!

Un tā sākas arī ar smiekliem. Arča stāsta, kā tam, braucot uz darbu, uzbrucis megpajs jeb Austrālijas žagata. Ja Austrālijā mums par to uzbrukumiem brīdināja, tad nu Arča beidzot to pieredz realitātē. Putns vienkārši palido gaisā un metas Arčam knābt galvā. Labi ka ķivere pasargā! Putns laikam sargā savus bērnus. Un sargā tos pamatīgi.

Un tā pienāk „mašīnu brīvā nedēļas nogale”, kad sabiedriskā transporta akcijas ietvaros visi autobusi pilsētā ir bez maksas. Bet mums taču ir auto! Sestdenu Arča nostrādā, bet svētdienu pavadām kopā.

Rītu sākam ar braucienu uz Akaroa – pilsētiņu 82 km attālumā no Kristčērčas. Akaroa atrodas Banksas pussalā, izbijuša vulkāna vietā. Tā īpaši pazīstama ar tur esošajiem reti sastopamajiem Hektora delfīniem – mazākajiem delfīniem pasaulē. Akaroa tiek dēvēta arī par franču pilsētiņu, jo no koloniālajiem laikiem tur palikušas dažas franču ēkas un nu tūristus piesaista arī franču ceptuves. Protams, skaistākais jau ir pats ceļš uz Akaoru pāri kalniem un cauri ielejām, līkumojot no vienas puses uz otru. Būsim jau iemanījušies, kā pārvietoties šajos kalnos! Pati pilsētiņa ir neliela, daudz atpūtnieku, bet laivas braucienu, kas ir tā populārākā nodarbe šeit, atstājam citai reizei. Izbaudām skaisto svētdienas rītu un pēcpusdienā dodamies atpakaļ, lai pievienotos manas kolēģes rīkotajai mājas ballītei.

Tā kā indiešu meitene tiek paaugstināta darbā un arī pārvācas uz Velingtonu, šodien tā kopā ar vīru rīko mazu ballīti, kur ielūgti esam mēs un vēl divi pāri. Vakars ir izdevies. Baudām indiešu ēdienus, dalāmies stāstos, klausāmies mūziku, spēlējam trakas spēles un dejojam. Un satiekam vienreizējus cilvēkus – rakstnieci no ASV, viesnīcu menedžerus, ķīniešu ceļotāju un, protams, iepazīstam manu foršo kolēģi un tās vīru. Tik daudz jauku cilvēku šajā ceļojumā satikts! Un visi ar tādiem lieliem mērķiem! Kā jau kolēģe jautā – vai nav grūti nepārtraukti mainīt vidi un atvadīties no tiem, kurus jau var saukt par draugiem? Ko lai saka – ja jau viena dzīve mums dota, tad taču forši iepazīt tik daudz brīnišķīgu cilvēku! Tikai uz priekšu!

**

Šo dienu atklājums. Jaunzēlande – gandrīz vistālāk dienvidos esošā zeme. Jā, Jaunzēlandei ir ļoti unikāla atrašanās vieta – gandrīz visu šeit var saukt par visvairāk dienvidos esošo. Lai arī Jaunzēlande par dažiem tituliem konkurē ar Čīli un Argentīnu, jo, piemēram, visvairāk dienvidos esošās apdzīvotās vietas joprojām atrodas tajās Latīņamerikas valstīs, viena no vistālāk dienvidos esošajām pilsētām pasaulē ir Inverkargila, Jaunzēlandes vistālāk dienvidos un visvairāk rietumos esošā pilsēta. Un neaizmirsīsim Velingtonu, pasaules vistālāk dienvidos esošo galvaspilsētu! Velingtona faktiski ir arī vējainākā pilsēta pasaulē – tāpēc tā ieguva savu segvārdu “Vējainā Velingtona”. Ja vēlies dzirdēt vairāk par pasaules dienvidu daļu – Jaunzēlandē ir visvairāk uz dienvidiem augošās palmas (Rhopalostylis sapida), dienvidu vistālākā starptautiskā skola John McGlashan College un vistālāk dienvidos esošais boulinga klubs Stewart Island Bowling Club!

*

Iztērētie līdzekļi: ~198 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~11875 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~903 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~16993 eiro)

Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3135)

Un jaunā nedēļa sākas ar pamatīgu salu.

Naktī ārā ir mīnus 2 grādi, pa dienu ir tikai pieci, taču vēja dēļ liekas, ka ir daudz aukstāks. Bet jauna darba nedēļa klāt! Ar UNICEF braucam ārpus pilsētas, un tie skati ir brauciena vērti – tepat fonā paceļas augsti kalni. Protams, UNICEF nav jaukākais darbs tad, kad ir austi vai līst, jo jāstrādā ārā, bet pēc tam vienmēr var atgriezties siltā auto un pēcāk siltā dušā.

Nedēļa turpinās ar pārsteigumiem. Izrādās, ka Kristčērčā tomēr ir ātruma kameras, un tas liek aizdomāties – kāpēc daži šoferīši samānījuši, un kāpēc nav sodu, bet atliek vien cerēt uz veiksmi. Izrādās arī tas, ka piparu gāze, kas Latvijā nopērkama no 16 gadu vecuma, te ir aizliegta. To esot grūtāk iegādāties nekā ieročus. Bet ko darīt aizsardzībai? Te jau tomēr dzīvo daži trakie. Divi no tiem ir īpaši agresīvi – tie ir sadzērušies bezpajumtnieki, kas UNICEF komandai vien spēj izkliegt, ka visi te strādā nevis bērnu, bet naudas dēļ, un tas nav godīgi, ka ziedojumu vācēji saņem 20 dolārus stundā. Bet līdz ar trakajiem joprojām satieku jaukus cilvēkus.

Saņemam arvien jaunus darba piedāvājumus. Arčam aģentūra piedāvā darbu līdz pat maijam kādā ģimenes restorānā Dienvidu salas pašos ziemeļos, sakot, ka būtu priecīgi redzēt arī mani tur par viesmīli. Interesanti no Kristčērčas aģentūras saņemt šādus piedāvājumus, kas pat nav pilsētā un nav saskaņā ar mūsu vīzas noteikumiem. Savukārt UNICEF piedāvā darbu Velingtonā – ja mēs vēlamies izrauties no šīs pilsētiņas, mani ar prieku gatavi uzņemt citā. Bet, kamēr vēl esam plānojuši paceļot, no visiem darbiem atsakāmies. Lai gan te dabūt īstu darba vīzu un palikt ilgāku laiku vairs nemaz nešķiet tik nereāli.

Nedēļas nogalē sals pāriet un pārsteidz mūs 17 grādu siltums. Strādājot UNICEF arvien vairāk uzzinu par krīzēm pasaulē, un liekas absurdi, ka tas viss notiek 21. gadsimtā, un ka tik daudzi nemaz nevēlas neko par to zināt. Ja Jemenā karš rit jau piekto gadu – vai maz iespējams iedomāties, ko pieredzējis septiņus gadus vecs bērns, kas kopš divu gadu vecuma visapkārt pieredz vien sprādzienus, asinis un ciešanas? Kāda psihe ir tiem nabaga bērniem šādās kara zonās, un kāda gan būs nākamā paaudze? Un bēdīgākais, ka tik daudzi nevēlas atzīt to, ka visa pasaule tagad ir savstarpēji saistīta, un tas, kas notiek arī tajā tālajā Jemenā, ietekmēs visus!

Darbi rit raiti, arvien paplašinām savu redzesloku un priecājamies, ka viss, ar ko saskaramies, mums tomēr dod vērtīgu pieredzi. Un tā arī pienāk Melnā piektdiena, jeb tā, kas iekrīt 13. datumā. Man vienīgajai no komandas izdodas sadabūt ziedotāju, bet citi ir strupceļā, jo laikapstākļi ir ļoti krasi mainījušies, līdz ar to cilvēki ir daudz steidzīgāki un noslēgtāki. Bet kas tad mums! Sākusies nedēļas nogale! Piektdienas vakarā tiekamies ar sen neredzēto latviešu puisi Ivaru un visiem viņa namiņa biedriem, bet sestdienā dodamies uz 150 km attālo Artūra Pāreju – jāizbauda daba, kamēr pieejams darba auto! Nacionālais parks Arthur’s Pass atrodas Dienvidu Alpu centrā, un tā lielās nogāzes un stāvās aizas veido fantastiskus skatus. Šis tiek saukts par Dienvidu salas mugurkaulu. Laikapstākļi gan nav jaukākie, bet lietavas pārpludina ūdenskritumus, un redzētas vēlreiz mūs pārliecina par to, ka Jaunzēlande ir vienkārši pasakaina zeme, un nav brīnums, ka tik daudzi te paliek! Apstājamies Gredzenu Pavēlnieka uzņemšanas vietās, un uzkāpjam kalnā, kuru jau pārņēmuši ķīniešu pūļi.

Lai arī visos kalnu līkumos atļautais ātrums ir 100 km/h, ir vietas, kur notiek remontdarbi, jo daļa ceļa nogruvusi. Grūti jau jaunzēlandiešiem tos ceļus labot, ja jādabū visa tā remontdarbu tehnika tik tālu kalnos. Tomēr mums diena ir izdevusies ar visām lietavām. Svētdiena gan atkal ir saulaina, uz palodzes ūdenī saliktie sīpoli jau gatavo mums lociņus. Vien kaimiņi brīnās, ko mēs ar tiem sīpoliem bez augsnes darām.

Un darām mēs visu ko – galvenais jau gaidām siltāku laiku. Jau nākamajā nedēļā sagaidīsim arī savu Jaunzēlandes sestā mēneša dienu!

**

Šo dienu atklājums. Bet kas notiek ar dīvainajiem Jaunzēlandes zvēriem? Šī neapšaubāmi ir daudzveidīga un interesanta valsts. Te iespējams atrast arī dažus no pasaules dīvainākajiem dzīvniekiem! Viens no tiem ir kea. Apdraudētais kea ir pasaules vienīgais Alpu papagailis un viens no saprātīgākajiem putniem. Tas ir Jaunzēlandes dzimtais putns, kuru lauksaimnieki atpazīst pēc tā uzbrukumiem viņu aitām, un ne tikai – šis papagailis mīl no automašīnas novilkt arī vējstikla tīrītājus un no logiem ēst gumijas sloksnes. Jā, viens nejauks apdraudētais papagailis! Jaunzēlandē ir arī citas dīvainas radības, piemēram, milzu weta vai wetapunga – vissmagākais kukainis pasaulē. Pilnībā izaudzis tas var būt pat smagāks nekā pele vai zvirbulis. Dienas laikā weta parasti slēpjas nokaltušos zaļumos, bet naktī atstāj atpūtas vietu, lai pārvietotos. Būtu bail saskarties ar šādu kukaini! Bet tas nav viss! Jaunzēlandē dzīvo arī milzu gaļēdājgliemezis. Šāda veida gliemeži ir vieni no lielākajiem gliemežiem pasaulē, un ierindojas arī starp visvairāk apdraudētajiem bezmugurkaulniekiem. Powelliphanta gliemežiem ir arī piemēroti gliemežvāki to ķermeņa izmēram, daudz dažādām krāsām un rakstiem. Būtu interesanti redzēt gliemežus, kas ēd sliekas, iesūcot tos caur muti kā spageti.

*

Iztērētie līdzekļi: ~212 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~11677 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~947 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~16090 eiro)

Noietie km: ~29 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3105)

Nedēļas nogale noslēdzas ar plus 20 grādiem.

Un tā sākas arī pirmdiena. Ārā ir lielisks laiks, lai atgrieztos darbā UNICEF. Pārējie ir diezgan noguruši, jo garais brauciens uz Nelsonu nav bijis no vieglākajiem, bet šodien jauna daba diena! Lai arī nevienu neizdodas pierakstīt, interesanti satikt cilvēkus atkal katru ar savu stāstu. Kāds 68 gadus vecs zviedrs saka, ka te ieradies pirms 20 gadiem – esot laikapstākļu bēglis, jo Jaunzēlandē tās ziemas tomēr ir daudz draudzīgākas, pietam – arī te ir kalni un daba ir tiešām vienreizēja, cilvēki draudzīgi, dzīves apstākļi labi. Opis gan uztraucas par to, kas nākotnē ar pasauli notiks – klimata izmaiņas ir tik drastiskas, ka daudzām paaudzēm jau nepaliks tās zemītes. Un, ne tikai par ūdeni jādomā – arī dzīvnieki un kukaiņi izmirst. Un, ja to nebūs, tad noteikti cilvēks arī pazudīs. Kā jau saka – ja no Zemes pazustu bites, mēs visi ietu bojā. Ja no Zemes pazustu cilvēks, viss plauktu un attīstītos. Žēl, ka to saprot tik maz no visas lielās cilvēku masas.

Ir tādi, kas satraucas arī par pašu Jaunzēlandi. Redz, te ir milzīga lopkopības nozare, un lielākoties tas ir piena produktiem, kas tiek eksportēti. Bet lopiņu audzēšana piesārņo dzeramo ūdeni un nereti ziņās radīts tas, ka cilvēki ar dzeramo ūdeni saindējas. Un tāpēc arī Kristčērčā tas ūdens no krāna ir ar hloru, lai gan daudzi vēl joprojām pret to protestē.

Satieku gan čīliešus, gan austrāliešus, gan ungārus. Tik daudznacionāla ir šī zeme! Ja vien nebūtu tik tālu no visa pārējā, arī mēs te ilgāku laiciņu paliktu.

Un tā nedēļa turpinās. Kristčērčā ieradusies UNICEF „klīstošā komanda” – četri puiši, kas braukā pa visu valsti – katru nedēļu vākdami ziedojumus citā vietā. Un vai tas nav kas lielisks – naktsmājas vienmēr skaistas un bez maksas, transports apmaksāts – labs veids kā apceļot Jaunzēlandi!!! Ja esi viens Jaunzēlandē un esi labs runātājs, tad šādai komandai pievienoties ir vērts – un vēl alga ir laba! Un visforšākais, ka var satikt tik daudz interesantu cilvēku – no Papua Jaungvinejas, no Samoa, un no tās pašas Eiropas. Un katru dienu esam citā vietā, esam jaunās sarunās un atklājam arvien jaunu par šo valsti, par citām zemēm, par cilvēkiem un viņu viedokļiem.

Daudzi, kas ziedo, ir tie, kas paši ko traģisku izdzīvojuši vai kas nāk no valstīm, kur patiešām arī var redzēt to nabadzību un to palīdzības nepieciešamību. Kāda krievu dāma stāsta savu bērnības stāstu par to, kā agri ievietota bērnu namā, kur apstākļi nemaz neesot bijuši tik jauki. Kā vien kādam bērnam sapūties vēders un pasprucis kas ārā, tā visiem likts izošņāt vainīgo, un tad tas vairīgais ticis ieslēgts istabā uz dienu. Nu traģiski!

Nedēļas vidū atnāk arī lietavas un tad vesela puse no UNICEF apslimst. Tā mazā daļiņa tad braukā no vienas vietas uz citu, lai vismaz kādu ziedotāju dabūtu. Katra diena gan sākas ofisā, kur stundu līdz divas notiek dažādi treniņi – šoreiz ir tikšanās ar ziedotāju galveno kontroles biroju – to, kas nosaka visus noteikumus. Kur drīkst stāvēt, kā runāt ar cilvēkiem, kā klauvēt pie mājām. Un tādu noteikumu ir vesela kaudze. Tad dodamies slapjajās ielās. Interesanti ir satikt kādu amerikāņu puisi ar ķīniešu draudzeni. Tie abi dzīvo Šanhajā un pastāsta, ka „baltajiem” tur zelta dzīve, arvien iedrošinot mūs turp doties – dzīvošana lēta, algas kā Jaunzēlandē. Un valsts pasakaini daudzveidīga. Protams, šajā darbā var apmainīties arī kontaktiem, ko nepalaižu garām. Ir kāds jauks onkulītis, kas pēc sarunas atgriežas un iedod mazu lūgšanu grāmatiņu, jautādams man tajā atšķirt vienu lapaspusi. Un to pēcāk vecais vīriņš izplēš no savas grāmatas, sakot, ka nav reliģiozs, bet ļoti gribējis man iedot ko jauku un tas esot bijis vienīgais pa rokai. Ir tik lieliski satikt tik interesantus cilvēkus!

Un tad izdodas satikt arī tos UNICEF klejotājus, kas strādā Kristčērčā. Viens no tiem ir francūzis, kas jau turpmākos septiņus gadus saplānojis dzīvot uz šādām brīvdienu darba vīzām. Gadu Austrālijā, tagad Jaunzēlandē, tad puisis dodas uz Japānu, Meksiku un Koreju. Noslēdz visu ar Ķīnu. Un, lai arī diena bijusi pavisam slapja, šādi ceļotāji vienkārši iedvesmo. Mēs taču dzīvojam vienu dzīvi, un tajā pašā laikā spējam izdzīvot tik daudz dažādu ikdienu! Tāda pasaules enerģija ir mūsos! Un tad arvien prieks par jebkuru dzīvē pieņemto lēmumu, lai arī daudziem tas varētu likties pārāk neprātīgs, tāpēc, ka nav „klasiskais” dzīves variants. Bet arī trakajiem pasaulē jābūt!

Lietainās dienas bez mašīnas gan trakas – kāda sieviete pat apstādina mani mājupceļā un uzdāvina atstarojošo vesti, sakot, ka šādā laikā riteņbraucējus nevar redzēt. Bet te jau neviens nelamāsies – cilvēki ir ļoti jauki un atsaucīgi. Papildus lietavām Dienvidu salas ziemeļos ir arī zemestrīce, bet tā līdz Kristčērčai nenonāk. Te ir tikai spēcīgs vējš un lietus.

Tomēr nedēļa turpinās ar tiem pašiem interesantajiem cilvēkiem. Kāds indiešu vīrs nāk stāstīt, ka mēs katrs esam tikai dažāda enerģijas izpausme un ka viss pasaulē ir saistīts. Tam nevar nepiekrist. Satieku meiteni, kuras vecmāmiņa ir latviete, te atbraukusi kara laikos. Ir Jehovas liecinieks, kas saka, ka drīz jau no debesīm nokāps visvarenais un visu šo trakumu izlabos. Ir 70 gadus vecs basģitārists, kas uzaicina uz savas grupas spēli kādā bārā, un maoru cīnītājs, kas uzskata, ka izglītības sistēma mūs visus ierobežo un vienkārši neļauj cilvēkam sasniegt savu pilno potenciālu.

Kamēr UNICEF iegrimstu interesantās sarunās, Arča piestrādā lidostā, kur jāpalīdz ar lidmašīnas ēdiena sagatavošanas procesu. Arča gan saka, ka tā ir bēdīgākā maiņa, kāda pieredzēta, jo tonnām ēdiena tiek gāzts ārā – viss tas, kas nav pasūtīts lidojuma laikā, vienkārši lido miskastē. Un tajā pašā laikā tas viss ir svaigs un neskarts. Vai pasaule tiešām nav sajukusi prātā?

Pēc labas darba dienas arī UNICEF galvenā dāma uzsauc pa aliņam un stāsta, ka aizbēgusi no Īrijas, jo tur ir lielas problēmas gan ar alkoholu, gan narkotikām. To ievērojam – attīstītās valstīs cilvēki nezina, kā sevi nodarbināt, un paļaujas uz tik vienkārši pieejamajām narkotikām. Tās tik viegli ir iegūstamas!!! Jo attīstītāka cilvēce, jo tā bēdīgāka. Vai nav absurds?

Tomēr mēs skatāmies uz pasauli caur tam pašām rozā brillēm. Ir jāpriecājas par katru brīdi, kas mums dots, jo nekad jau nevar zināt, kurš būs pēdējais. Un mēs taču esam tik labā zemē, izdzīvojam tik pasakainu ikdienu! Katra mazā ķibele ir kaut kas, no kā mācīties! Tāpēc, mīļie – vienmēr tikai uz priekšu!

Uz priekšu gan iet arī vējš un nedēļa noslēdzas ar īstu vētru. Daudzi saka, ka tiem pavasaris nepatīk. Lai arī mums tas šķiet burvīgs gadalaiks, te pavasaris esot laiks, kad visu laiku līst lietus. Un šādos laikapstākļos jāuzmanās arī uz ceļa – te cilvēki, šķiet, lietus laikā vairs īsti braukt nemāk – līdzīgi kā Anglijā, kad uzkrīt maza sniega kārtiņa. Nedēļa noslēdzas arī ar diviem skaistiem ziedojumiem no dāmām, kas piesakās dažādos lakos, bet dzimšanas dienu svin abas 26. augustā – viena 1965. gadā, otra gadu vēlāk. Kāda neparasta sagadīšanās. Bet vai maz kas šajā pasaulē ir sagadīšanās?

Nedēļas nogalē esam ar auto. Arču var izvadāt sestdienas darbos un beidzot atkal aizbraukt uz veikalu, lai piekrāmētu auto ar labumiem turpmākajām nedēļām. Tiekamies arī ar UNICEF pārbraucēju komandu, kas dzīvo AirBnb izīrētā mājā. To, protams, apmaksā pati kompānija, tāpat kā ceļa izdevumus, bet tad arī jābūt labam darbiniekam. Izīrētā māja ir ļoti skaista, un tad arī rodas jautājums, vai tiešām UNICEF nevarēja līdzekļus vairāk pietaupīt bērniem, par ko visu laiku tiek runāts. Tas viss vēl joprojām ir tāda diskutabla lieta.

Nedēļu noslēdzam ar nelielu pārbraucienu uz krastmalu. Taylors Mistake jeb Teilora kļūda ir vieta pie jūras, ko sākotnēji sauca par Vincenta līci. Tomēr vieta ieguva savu interesanto nosaukumu tad, kad kāds kuģa kapteinis te piestāja nakts laikā, domājot, ka viņš gatavojas iet pāri Sumnera joslai, kas īstenībā ir krietnu gabaliņu uz ziemeļiem. Pastaigu taku sauc par svētceļnieku ceļu, bet visu to nepieveicam, jo lietus tad uznāk, tad pāriet. Bet arī īsa pastaiga ķiršu koku ziedu nosētajā pussalā ir vienreizēja. Nu vien jācer, ka pavasaris ātri vien atnesīs vasaras saulainās dienas un mēs varēsim savu ceļu turpināt ar telti un pārgājieniem!

**

Šo dienu atklājums. Jau stāstījām, cik Jaunzēlandē dažādi zvēri, bet liela daļa no tiem tiek uzskatīta par kaitēkļiem. Lai cik arī pūkaini būtu oposumi, lai cik mīlīgi izskatītos zaķēni – šie ir dzīvnieki, kas Jaunzēlandē tika ievesti, un nu tie valsti burtiski pārņēmuši. Tiek teikts, ka oposumi, truši un pat brieži iznīcina Jaunzēlandes vietējo putnu populāciju, tāpēc tie tiek masveidā medīti un nogalināti. Te organizētas pat vietējo grupas, kas zaķus baro ar burkāniem divreiz dienā, bet trešajā reizē dod tiem saindētus gardumus. Tie truši, kas nav miruši no saindēšanās, tiek sameklēti un vienkārši nošauti.

*

Iztērētie līdzekļi: ~267 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~11459 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~730 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~15143 eiro)

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3076)

Nedēļa sākas ar saulainu rītu.

Aģentūra gan nevar uzreiz darbiņu atrast man, jo jau trīs nedēļas esmu tikai ar UNICEF – kā izkrītu no aprites, tā grūtāk ko atgūt. Līdz pat pēcpusdienai piedāvājumi nenāk un tad jau sākas lietavas. Tomēr jau otrdienai darbs atrasts un tas ir kāds pansionāts, kurā strādāju pašu pirmo reizi, kad ieradāmies Kristčērčā. Tajā reizē aģentūra netīšām uz vienu vietu bija nosūtījusi divus darbiniekus, un es biju tā, kam bija jādodas prom, bet nu gan jāpaliek.

Arčam agrā rīta maiņa kazino, un arī man pa tumsu jābrauc līdz 10 km attālajam pansionātam. Tur jau sagaida kāds nakts darbinieks un ātri izskaidro, kas uzreiz nepieciešams. Jau atceros, ka tā maiņa bija ļoti saspringta, un tā patiesi ir. Ne tikai trauki jāmazgā, bet jātaisa sviestmaizes, jāsagatavo vecajiem ļaudīm ēdienreižu trauki, jāpasniedz kafija un jāpieskata istabiņas. Darbs ir ļoti intensīvs un nav brīnums, ka ilgāk par vienu dienu te neviens nenoturas, un vienkārši dienas beigās aģentūrai pasaka, ka tas nav īstais darbiņš. Jā, arī pavārs šoreiz nav ķīniešu vecais vīrs, bet gan indiešu jauneklis, kas uzreiz interesējas, vai man jau ir partneris.

Interesanti, protams, aprunāties ar cilvēkiem, kas visu dzīvi pieredzējuši, un arī darbinieki saka, ka tiem prieks sadarboties, jo iepriekšējā dienā esot bijis kāds puisis no Peru, kas neesot varējis tikt līdzi tempam, un visi līdz ar to esot bijuši kā uz adatām. Bet tomēr šīs maiņas ir pārāk saspringtas – pat starpbrīdim te laika nav, lai gan valstī, kur tik ļoti tiek aizstāvēts katrs likums, tas ir dīvaini. Istabiņā, kur dienas beigās jānes ūdens, iepriekš pie sistēmas gulošajam vīram uz vēdera uzliktas divas puķes. Diena ir traka. Bet vēl vienu esmu apsolījusies tur nostrādāt, lai pēcāk paskaidrotu, ka šāds darbiņš nav minimālās algas vērts.

Un tā paiet arī trešdiena. Visi ļoti priecājas mani redzēt, bet jau laicīgi pasaku, ka nākamajās dienās atkal būs jauns darbinieks. Opīši arī priecīgi, šoreiz arī aprunājas un pastāsta šo to par savu bagāto dzīvi. Daži no tiem satraucas, ka tiem tiek dots ūdens no krāna. Jaunzēlandē tas vienmēr ir dzerams, bet izrādās, ka Kristčērčā ne tik sen tam sākts likt klāt hlors, un to tiešām var just arī tam ūdenim, ko ņemam no savas īrētās mājeles. Atkal strādāju ar indiešu pavāru, kas gan nenojauš to, ka Eiropā ir vairākas valstis, un arvien nesaprot, ka neesmu no Krievijas, un arī latviešu valoda var būt valoda. Indietis brīnās, ka neēdu gaļu – pats visu mūžu bijis veģetārietis, bet, kad pirms pāris gadiem pārvācies uz Jaunzēlandi, savus ēšanas ieradumus mainījis, jo te nav pieejama tāda dārzeņu bagātība kā Indijā. Jāatzīst, ka dārzeņi te ir pārspīlēti dārgi – piemēram, viens gurķis maksā 4 dolārus, kilograms tomātu ap desmit dolāriem. Mēs esam pārslēgušies uz visādiem kāpostiem un pākšaugiem, bet svaigi dārzeņi tiešām pietrūkst. Dīvaini, ka tādā zaļā zemē dārzeņus aizvieto frī kartupeļi un eļļā vārīta zivs jeb tas populārais fish&chips.

Nedēļas beigās sāk nākt vairāk darba piedāvājumu un jau atkal varam būt izvēlīgi. Dažas vietas ir pārāk tālu no centra, citās nesaprotami uzdevumi. Es paņemu naktsmaiņas, kad ir mierīgāk, savukārt Arča piestrādā jau sev zināmajās vietās. Interesanti atkal satikt tās daudzās tautības, kas arī strādā caur aģentūru. Liekas, ka brazīliešus redzam visvairāk – un tie visi kā viens nāk no San Paulo! Strādāju arī ar puisi no Peru – tieši to, par kuru man sūdzējās veco ļaužu mājā. Jā, tas knapi saprot angļu valodu un noteikti nav gatavs apkalpot opīšus, kas čukstus neskaidri izsaka savas vēlmes. Kopumā atmosfēra atkal ir mierīga un patīkama. Vien naktī beidzot arī aptur policija. Jā, Jaunzēlandē tie noteikumi jāievēro. Lai arī pilsēta kā izslaucīta, nekad nevar zināt, kurā brīdī parādīsies policija – un tie parādās tieši tad, kad pārbraucu sarkano gaismu luksoforā. Jā, bez ķiveres te braukt nevar, un tāda mums ir, bet tumsā velosipēdam jābūt aprīkotam arī ar mirgojošu gaismiņu, ko nelietojam. Labi gan, ka likumsargi tādi laipni un šoreiz visu piedod.

Piektdienā paslinkojam un paņemam brīvdienu – ārā sešpadsmit grādi, pavasaris tuvojas lieliem soļiem! Dodamies uz parku, lai vienkārši pagulētu zālītē un pabaudītu sauli pirms lietavām, ko sola nākamajā nedēļā. Jauki, ka visur apkārt viegli sasniedzami ezeri un līči, parku ir daudz. Tepat pastaigājas Jaunzēlandes krāsainie putni, zied narcises.

Sestdiena ir mūsu darba diena, bet tad atkal svētdienu pavadām kopā, lai jau nākamajā nedēļā ieietu atpakaļ ierastajā ritmā – darbā UNICEF un kazino.

Nedēļas nogalē arī man sanāk pastrādāt kazino, nakts maiņā. Kazino darbs ir burvīgs, jo, lai arī darbinieki ir pārliecināti, ka tas ir saspringts, salīdzinot ar citām vietām šī ir paradīze – pietam ik pēc divām stundām ir starpbrīdis, kad pieejama bezmaksas bufete ar visu ko vien sirds kāro. Šonedēļ te notiek arī liela loterija, kad jebkuram no kazino sanākušajiem ir iespēja laimēt braucienu uz Lasvegasu, un to saņem kāda dāma. Protams, kazino pilns – pat pati vadība skaidro, ka šodien no aģentūras vismaz 12 palīgi paņemti, lai gan citas dienas ir viens vai divi.

Svētdienu klasiski noslēdzam ar atpūtas dienu kopā. Un sācies taču septembris! Te šis datums nav īsti nozīmīgs, jo skolēniem citādi tie mācību laiki, bet mums iesācies trešais mūsu darba mēnesis, kas nozīmē, ka pēc šī jādodas tālāk!
**
Šo dienu atklājums. Turpinām ar interesanto Jaunzēlandi! Te taču zvēru vairāk kā cilvēku! Vai vari iedomāties, ka tikai 5% no Jaunzēlandes iedzīvotājiem ir cilvēki? Tas ir tiesa, jo šī zeme ir mazapdzīvota, un tie, kas sastāda atlikušos 95%, ir dzīvnieki. Te ir 9 aitas uz vienu cilvēku, kas ir augstākais šāds koeficients pasaulē!
*
Iztērētie līdzekļi: ~171 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~11192 eiro)
Nopelnītie līdzekļi: ~865 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~14413 eiro)
Noietie km: ~26 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3042)

Nedēļa sākas ar salu.

Laika ziņās saka, ka diena iesilst līdz deviņiem grādiem, bet sajūtu ziņā ārā septiņi. Arča sāk darbus ar dažādām vietām no aģentūras, es turpinu ar UNICEF, un tā satieku daudzus interesantus cilvēkus – arī glābēju, kas dodas kalnos glābt apmaldījušos vai ievainotus kāpējus, un tādu, kas pabijis arī Antarktikā. Neviens gan šodien nav gatavs parakstīties ziedojumiem. Arī komandas sastāvs nedaudz pamainījies – atkal viens puisis atteicies no šī darbiņa, bet vietā solās būt divi jauni. Protams, šis darbs nav visiem, bet, ja katrā lietā meklē to pozitīvo, tad UNICEF ziedojumu vākšana ir gan darbiņš ar labu mērķi, gan iespēja iepazīt patiešām interesantus cilvēkus!

Vairāki stāsta, ka pēc zemestrīces Kristčērča ir pieklususi, daudzi aizbraukuši, jo te tomēr tā seismiskā aktivitāte ir augsta. Bet pilsētai paredzēta laba nākotne – pusstundas brauciena attālumā no centra iespējams nokļūt gan kalnos, gan pludmalēs, pilsētā var atļauties skaistas, nesadārdzinātas mājas, un cilvēki ir jauki. Jā, vēl joprojām šī vietiņa mums patīk, un to trako Kvīnstaunas ballīšu nemaz nepietrūkst!

Protams, katru dienu uzzinām arī ko jaunu par Jaunzēlandi. Te skolā jāsāk iet no piecu gadu vecuma! Un tas, ka mēs sākam no septiņiem, vietējiem liekas pārāk vēlu. Un tāpēc jau satiekam 21 gadu vecus uzņēmējus, kas pat augstskolu paspējuši pabeigt, kamēr Latvijā šajā vecumā vēl īsti nav skaidrs, kāds ceļš ejams.

Un tā nedēļa turpinās sarunās ar apbrīnojamiem cilvēkiem. Satieku tādus, kas ar velosipēdu izbraukuši cauri visām „stānām”, no kurām mēs esam bijuši tikai Kirgizstānā. Esmu runājusi ar tiem, kas pabijuši Antarktikā un tiem, kas lielāko dzīvi pavadījuši uz kuģa jūrā. Ar katru dienu arvien vairāk liekas, ka darbs UNICEF ir kas vienreizējs, arī tāpēc, ka ir tā iespēja parunāties ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem! Daudzi gan, protams, neuzticas ziedojumu vākšanas sistēmai, kad svešam cilvēkam jāatdod savs bankas konta numurs, bet ir daudzi, kas labprāt iesaistās programmā „Globālie vecāki”, lai palīdzētu Jemenas krīzē, kas tiek saukta par „Aizmirsto karu”, jo par to neviens vairs nerunā. Lai arī tā ir lielākā krīze pēdējo 100 gadu laikā, karš ir pataisīts par biznesu, līdz ar to viss notiekošais Tuvajos Austrumos tiek noklusēts.

Nedēļas beigās aukstās dienas nomaina jau pavasarīgs laiks. Dienas vidū pat jaka vairs nav jāvelk! UNICEF gatavojas pārbraucienam uz Nelsonu, kas atrodas sešu stundu attālumā. Mēs ar Arču tomēr paliekam Kristčērčā – Nelsonā esam bijuši, tāpēc nākamo nedēļu aizvietošu ar darbiņu aģentūrā. Nez, kā būs ar jaunajiem darbiem. UNICEF tiešām ir jauks un īpaši forši ir kolēģi. Pārsteidzoši, ka ziedojumu vācēji ir tiešām inteliģenti cilvēki. Viens vīrs iepriekš strādāja valdībā, ir meitene ar maģistra grādu katastrofu menedžmentā, kas paralēli strādā arī savā kompānijā. Ir baletdejotāja, kas uzvarējusi neskaitāmos konkursos un profesionāla pārdošanas speciāliste. Un kāpēc visi šie cilvēki izvēlējušies UNICEF? Interesants darbs – savi plusi, savi mīnusi, bet vienmēr ļoti pozitīva atmosfēra.

Kamēr kolēģi gatavojas tālajam pārbraucienam, mēs ar Arču izmantojam brīvdienas un skaistās, saulainās dienas, lai dotos dabā. Ārā viss zied, plaukst puķes un smaržo pēc pavasara! Sestdienas vakarā dodamies uz Ostas kalniem. Šī kalnu grēda nosaukta pēc Lyttletonas ostas un attīstījusies no Lyttletonas vulkāna, kas izvirda pirms miljoniem gadu. Šeit atrodas neskaitāmas gājēju takas, bet, tā kā brīvdienu kopā mums ir ļoti maz, izmantojam laiku, kad pieejama daba mašīna, un visus ceļus izbraukājam ar to. Redzam, kā Kristčērča turpat pie mūsu kājām iegrimst tumsā un tad iededz savas neskaitāmās gaismiņas. Ir skaisti. Šeit daba ir fantastiska!

Svētdien automašīna gan paliek pie kolēģiem, bet mums taču ir velosipēdi, kas tik ļoti piemēroti plakanajai Kristčērčai! Un nedēļa noslēdzas ar septiņpadsmit grādu siltumu. Dodamies izbraucienā uz parku, kur vienkārši guļam saulītē un vērojam priecīgos suņukus, ko saimnieki izveduši pastaigā, un tad arī laiks Starptautiskajam Antarktikas centram. Šodien kā reiz biļetēm ir atlaides no 60 dolāriem uz 18 dolāriem, un, kā esam dzirdējuši, arī 60 dolārus esot vērts maksāt. Jā, un muzejs ir patiešām vienreizējs. Lai arī mūsu ieejas laiks ir četros, ierodamies pusstundu ātrāk un līdz pat muzeja slēgšanai mēģinām visu aptvert.

Paspējam tieši uz pingvīnu barošanu. Te lielā telpā ar dziļu baseinu izmitināta neliela pingvīnu kolonija, un tie tiešām ir graciozi peldētāji! Turpat ir haskiju mīļošanas vieta un tad izbrauciens ar lielajām ledus mašīnām, kam uztaisīta pat īpaša trase ar pakalniem un uz ceļa saliktiem šķēršļiem, lai demonstrētu, cik daudz tā mašīna var pārvarēt!

Ir vieta, kur var uzlikt vienu kāju uz burciņas, kur glabājas ūdens no Ziemeļpola, un otru kāju uz Dienvidpolā iegūtā ūdens. Skaitoties, ka esam bijuši abos polos! Ir sniega vētras istaba, kur visi gribētāji tiek apģērbti un tad ielaisti mīnus 8 grādu aukstā istabā, kas liekas pavisam normāla temperatūra. Tad uzslēgti ventilatori, lai parādītu vētru Antarktikā. Tās laikā temperatūra nokrītas līdz mīnus18 grādiem. Bet, lai arī sen neesam sajutuši īstu Latvijas ziemu, šis pārbaudījums mums neliekas tik traks. Tad ir 4D kinoteātris ar ceļojumu pa Antarktiku, un citā telpā var redzēt filmu par to, kā lidmašīnas no Kristčērčas arī uz turieni dodas.

Ir daudz interesantas informācijas. Tiek teikts, ka daudzi jauc Arktiku ar Antarktiku. Redz, Arktika ir Zemes ziemeļu polārais apgabals, tas nepieder nevienam. Tas ir auksts reģions ap ziemeļpolu. Savukārt Antarktika ir reģions, kurā ietilpst pasaules piektais lielākais kontinents Antarktīda, kas aptver Dienvidpolu. Antarktīda, patiesībā, ne vienmēr bijusi pārklāta ar ledus slāni – senāk šis kontinents, tāpat kā citi, bija klāts augiem un pa to skraidīja dinozauri. Bet tad zemes gabali sadalījās un šis kļuva par aukstāko uz Zemes. Temperatūras te sasniedz arī mīnus 72 grādus. Un vējš ir ļoti spēcīgs – pat 190 km/h! Antarktīda ir arī pasaules sausākais kontinents un arī augstākais, jo uz tā vienkārši uzaugusi bieza jo bieza ledus kārta. Muzejs ir aizraujošs, un patiešām interesanti uzzināt, ka Kristčērča ir vieta, kas pasauli savieno ar Antarktīdu! Lai arī mēs nepavisam neesam tālu – nedaudz virs 1300 km, Argentīna ir tuvāk – apmēram 900 km no Antarktīdas. Un kas zina – varbūt arī šajā kontinentā kad nokļūsim!

Bet nu – vēl joprojām Kristčērča un vēl joprojām darbiņi – tik daudz un tik intensīvi, lai pavasarī varētu turpināt ceļu Āzijā līdz jūnijam, kad atgriezīsimies Latvijā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar interesanto Jaunzēlandi! Un nu – par maoru valodu. Maori dzīvoja Jaunzēlandē vēl ilgi pirms ienāca „baltais” cilvēks. Un maoru kultūra ir bagātīga, tāpēc tā tiek saglabāta un pasargāta. „Kia Ora!” ir kas tāds, kas parādās uz plakātiem viscaur Jaunzēlandē. Tas ir sveiciens Maoru valodā, kas burtiski nozīmē „Lai Tev labi!” vai „Esi vesels!”. Šīs zemes vārds maoru valodā ir „Aotearoa”, kas nozīmē „Lielā, baltā mākoņa zeme”. Bet dīvainākais vārds tajā pašā valodā ir “Taumatawhakatangihangakoauauotamateapokaiwhenuakitanatahu”, kas tulkots kā “Vieta, kur Tamatea, vīrs ar lieliem ceļgaliem, kas bīdīja un aprija kalnus, zināms kā zemes ēdājs, spēlēja flautu saviem mīļajiem”. Šis 85 burtu garais maoru valodas vārds ir dots pilsētiņai Hawke līcī, un ierakstīts Ginesa Pasaules rekordu grāmatā kā garākais nosaukums noteiktai vietai.

*

Iztērētie līdzekļi: ~248 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~11021 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~862 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~13548 eiro)

Noietie km: ~38 (km kopš ceļojuma sākuma: ~3016)

Jauna nedēļa sākas ar darbiem.

Arča kazino, es UNICEF. Šodien arī sanāk parakstīt līgumu ar kādu puisi, kamēr pieredzējušajiem darbiniekiem neiet tik raiti. Bet tas jau atkarīgs no dienas, un tiešām arī atkarīgs no cilvēkiem, ko nākas sastapt, jo, ja kāds patiešām nevēlas ziedot naudu bērniem, tad to ar laušanu nepielauzt. Nedēļas pirmajā dienā tieku arī pie darba mašīnas. Braucēji te ir vajadzīgi, un Jaunzēlandē visas mašīnas ir automātiskās – te pat tiesības reāli liek ar automātisko ātrumkārbu. Ar manuālo laikam braukt nevarētu – jo viss taču otrādāk kā pie mums! Un, tā kā braucēju UNICEF ir maz, un diviem, kas neesmu es, ir savi privātie auto, tad es tieku pie darba auto – man tiek piešķirtas atslēgas, un teikts, ka varu mašīnu paturēt tik ilgi, cik palieku darbā, un nedēļas nogalēs varu lietot, cik uziet, tikai degviela jālej pašiem. Nu re – tik ļoti gribējām pabraukāt apkārt un nu būs tāda iespēja! Tikai tad arī pie UNICEF jāpieturas ilgāku laiku.

Pašā namiņā karojam ar kādu vīru, kas, kā atklājas, paņēmis dažus pārtikas produktus, un arī pāris mūsu aliņa pudeles no mūsu krājumiem. Un tad izrādās, ka vīrs visu ko „aizņēmies” arī no citiem, pat velosipēdu! Lai arī pats maoru onkulis teicis, ka mums visu paņemto atgriezīs, vēlāk izrādās, ka tas izvācas jau tuvākajās dienās. Bet namiņa saimniece, ko vaigā neesam redzējuši, solās ieturēt no vīra drošības naudu un atmaksāt mums zaudējumus. Jā, ja ko ņem no cita – vismaz dari to tā, lai nevar pamanīt. Ja no 15 aliņiem paņem 10, un no trīs sieriem vienu, tad taču nevar izsprukt sveikā cauri. Vēlāk atklājas, ka mūsu draugs ņēmis visu ko arī no citiem. Pat velosipēdu uz dienu aizņēmies bez prasīšanas.

Otrdiena UNICEF paiet bez parakstiem, tomēr sarunas ar vietējiem jau vienmēr interesantas. Tikai tā uzzinām par zemestrīci Kvīnstaunā, kas esot bijusi veselas 6.3 balles stipra. Viena satiktā sieviete apstiprina, ka Jaunzēlande gaida arī milzīgu zemestrīci tuvāko 50 gadu laikā, jo plātņu saskaršanās vietā Alpos jau sen bija jābūt kustībai, pēc visiem aprēķiniem un novērojumiem. Un tā nu gaidām.

Interesanti ir satikt arī ķīniešu iebraucējus. Bet visinteresantākais ir papraktizēt savas ķīniešu valodas zināšanas. Tikai tad, kad nosaucu savu vārdu, pastāstu, no kurienes esmu, un pajautāju tiem, kā iet un kas vispār notiek, ķīnieši pat ķeras ap kaklu un, protams, sāk runāt tikai savā valodā. Un tad nu jāsaka, ka īstenībā es nemaz nesaprotu tik daudz, cik vajadzētu. Bet tomēr. Satieku arī izbijušos kolēģus, kas priecīgi mani satikt, bet nu tie atklāj, ka aģentūras darbiniekus tiem vairs nevajag, jo visi aizvietojamie jau atgriezušies no atvaļinājuma. Tāds jau ir tas aģentūras darbs – ej tur, kur kādu nepieciešams aizvietot.

Un mēs esam te, Jaunzēlandē. Protams, darba pilnas rokas, un tas ir labi, kamēr ziema. Pirmajā septembrī iestājas pavasaris, tad varēsim domāt par ceļa turpināšanu. Un atgādināsim, mīļie, kas lasa mūsu ierakstus – mēs neesam Eiropā! Tagad bieži publicējam visas iepriekšējā ceļojuma valstis – tā, lai būtu, ko paskatīties, kamēr paši esam aizņemti. Tā, lai mūsu ceļojums nepazustu!

Trešdiena ir diena, kad UNICEF dodas nelielā izbraucienā 100 km attālumā no Kristčērčas, lai iemēģinātu citu pilsētiņu. Pusotra stunda paiet ceļā, bet ir interesanti – cita vieta, cita atmosfēra. Sanāk parunāties ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Protams, uzzinu arī daudz par Jaunzēlandes ceļu satiksmes noteikumiem un automašīnām. Tas, ka te automašīnas slēdz uguņus tikai nakts laikā, ir saprotams, bet tas, ka lielākajai daļai auto nav aizmugurējā stikla tīrītāji, liekas galīgi nepraktiski. Ceļā gan nav daudz ko redzēt, jo apkārt vien līdzenumi, govis un aitas. Bet kolēģi ir jauki un darbadiena izdevusies. Šonedēļ gan aģentūra nav tik aktīva kā citas nedēļas, līdz ar to Arčam mazāk darba stundu, un tad nākas piekrist visam, kas vien tiek piedāvāts.

UNICEF turpina braukt ārpus pilsētas, Arča turpina gaidīt visus neparedzamos darba piedāvājumus. Esmu pamanījusi, ka vietējiem ir pat interesanti parunāties ar latvieti, jo tā nav tautība, ko var sastapt ik uz stūra, un to, protams, jāizmanto! Un sanāk sarunāt vēl vienu 100 dolāru ziedojumu. Un tas ir ikmēneša ziedojums! Interesantākais, ka nevienam līdz šim kas tāds nav izdevies, bet man divu nedēļu laikā jau otrais šāds „laimests”. Tā paiet darba dienas un nedēļas nogale klāt.

Sestdienā laižam uz Lyttelton ostu 15 minūšu braucienā no Kristčērčas centra. Ārā gan sākumā līst, bet vēlāk pierimst un diena pat noskaidrojas. Paspējam uz tirdziņu un tad pabraukājam gar krastu, lai izpētītu, kas tad šajā kalnainajā vietā notiek. Lyttletonas pilsētiņa un tās osta jau vēsturiski tiek uzskatīta par Kenterburijas (šī reģiona) vārtiem. Šī osta ir pieturvieta lielajiem kruīza kuģiem un arī kravas kuģiem, kas atbild par 34% eksportu un 61% importu no Dienvidu Salas. Lyttelton ir lielākā osta Dienvidu Salā un 2009. gadā tā tika apbalvota ar pirmo kategoriju Jaunzēlandes vēsturisko vietu sarakstā. Un kalnainā apkaime mūs tiešām aplaimo ar brīnišķīgiem skatiem! Labi, ka nav daudz braucēju un mēs mierīgi un lēnām varam izbadīt līkumoto krastu, brīnoties arī par dažām ātruma zīmēm, kas vēsta, ka atļauts traukties pat ar 100 km/h, kas nu noteikti ir pārlieku ātri šādos šauros ceļos, ko no okeāna atdala vien stāvās klints mala.

Ūdenī redzama sala, uz kuru vasarā iet arī kuģīši, un apkārt ir daudzas gājēju takas, bet tās atstājam nākamajām brīvajām dienām – vēl jau tā mašīnīte kādu laiku mums būs. Un pavisam drīz jau pavasaris! Vēl tikai divas nedēļas un klāt septembris!

**

Šo dienu atklājums. Un nu atklāsim jums pāris lietas, kas mums Jaunzēlandē liekas nedaudz dīvainas. Un pirmā no tām – kivi! Jaunzēlandē taču viss ir par un ap kivi. Un tas tiešām ir nedaudz mulsinoši. Kivi ir auglis, putns un arī pats cilvēks! Sāksim ar putnu. Kivi putni ir nelidojoši putni, kas dzīvo tikai Jaunzēlandē. Ir piecas kivi putnu sugas, četras no kurām ir apdraudētas un viena izmirstoša. Kivi ola ir viena no lielākajām putna olām proporcionāli dējēja ķermenim un arī salīdzot ar citām putnu olām visapkārt pasaulei. Putni pazīstami arī ar to matiem līdzīgajām spalvām un garo knābi. Kivi ir Jaunzēlandes ikona, tāpēc šis vārds starptautiski tiek lietots arī jaunzēlandiešu apzīmēšanai. Vēsture atklāj, ka jaunzēlandiešus par kivi saukt iesāka austrāliešu karavīri Pirmā Pasaules kara laikā. Mulsinoši? Bet tas nebūt nav viss! Ir taču arī zaļais kivi auglis! Tas nav Jaunzēlandes auglis, bet gan ievests šeit no Ķīnas. Sākumā tas tika saukts par ķīniešu ērkšķogu, bet tad kādam radās doma – kāpēc gan augli nevarētu saukt gluži tāpat kā putnu un cilvēku? Un tā nu kivi te ir visapkārt!

*

Iztērētie līdzekļi: ~223 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~10773 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~936 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~12686 eiro)

Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2978)

Un tā – jauna nedēļa klāt!

Šoreiz es sāku ar darbu UNICEF ziedojumu vākšanā. Tas atzīmēts kā viens no populārākajiem darbiem, ko te dara iebraucēji. Protams, kāpēc gan ne – algas ir nedaudz virs 20 dolāriem stundā, neatkarīgi no tā, vai kāds parakstās ziedojumus dot, vai ne. Protams, ir jau kaut kāda robeža, kas jāsasniedz – šoreiz divu nedēļu laikā jāpieraksta 10 cilvēki. To ziedojumi ir vismaz 30 dolāri mēnesī uz tik ilgu laiku, līdz tie saka „stop”. No vienas puses – nav jau daudz jaunzēlandiešiem – tas ir divu stundu darbs jeb viena ēdienreize restorānā. Tomēr ļoti daudzi, arī ar divām mašīnām pagalmā un māju kā ķēniņam to uzskata par daudz. Daudzi ir draudzīgi, un sarunas izvēršas interesantas. Protams, daudz jālasa arī par pašu UNICEF un krīzēm pasaulē, par ko iepriekš pat nebiju nojautusi. Un tad tas viss jāpastāsta cilvēkam tā, lai viņam gribētos palīdzēt. Jā, arī šis darbs sniedz iespēju satikt interesantus cilvēkus, katru ar savu dzīvesstāstu, ar ko tie labprāt padalās. Tomēr cilvēki jau arī nav izvēlēti netīši – tās ir mājas bagātākajā Kristčērčas rajonā. Pirmā diena gan tā arī paiet bez ziedotāja paraksta. Bet te strādā jaunieši, kas jau ceturto dienu vien stāsta savu stāstu, bet nevienu nepieraksta. Protams, ir daži vienkārši labas algas meklējumos. Kopā esam 9 cilvēki, darbiņš jau nav īpaši grūts, ir interesants, bet vai ilgtermiņā ko tādu varētu darīt – diezin vai. Katram no komandas dalībniekiem šis darbs ir kā kāda pārejas fāze.

Arča dienas paiet kazino tīrīšanas darbos, un tur pārējie to slavē par čaklumu. Un jau no pusvieniem visa diena brīva, lai darītu savus darbiņus. Tajā ziņā kazino rīta maiņas ir lieliskas, tikai darbiņš nav no tiem vieglākajiem. Tomēr Kristčērčā būsim izmēģinājuši tik daudz ko! Un tas taču ir interesanti – sevi izaicināt un katru reizi ko jaunu pamēģināt!

Nākamā nedēļas diena gan sākas ar pārsteigumu – jauniešu pāris, kas sāka strādāt UNICEF nedēļu pirms manis, šodien nolēmuši darbiņu neturpināt. Sarežģīts. Protams, tam jāpiekrīt – nav jau viegli vienmēr runāt ar cilvēkiem, ja īsti neesi „cilvēku cilvēks”, bet vēl jau laiks iejusties. Deviņos no rīta sākas stundu ilgs treniņš, kur katrs nedaudz pastāsta par sevis izstudēto valsti un UNICEF darbu tajā. Ļoti interesanti ir pastudēt par Indiju un Jaunzēlandi. Izrādās, ka Indijas pilsētā Čennai, kurā bijām novembrī, ir sākusies lielākā ūdens krīze, un tā noteikti ietekmē un turpinās ietekmēt visu valsti. Čennai apkārtesošajos ūdens rezervātos ir palikusi 1/100 (!!!) no tā, kas tur bija pagājušajā gadā. Mēs runājam par 1%!!!! Un visvairāk no tā cieš visievainojamākie – un tie ir bērni. Simtiem tūkstošu bērnu vecumā līdz pieciem gadiem cieš no ar ūdeni un higiēnu saistītām slimībām kā, piemēram, caureju un pneimoniju. Savukārt Jaunzēlandē katru piekto nedēļu mirst kāds pusaudzis no vardarbības mājās, un te ir augstākais pusaudžu pašnāvības līmenis starp attīstītajām valstīm. Filipīnās tūkstošiem bērnu mirst no masaliņām, kam nepieciešama vien vakcīna. Pasaulē notiek trakas lietas! Mēs ejam pie cilvēkiem ar stāstu par Jemenu – par to, kā tas, kas karā tiek bombardēts, ir ūdens stacijas un ostas, līdz ar to iedzīvotāji netiek vairs ne pie dzeramā ūdens, ne ēdiena. Un Eiropa, sevišķi Anglija un Francija, vēl joprojām pārdod ieročus Saūda Arābijai, kas Jemenu bombardē, attaisnojoties ar to, ka tāpat jau karš notiek – „ar mums vai bez”. Ja vien cilvēks saprastu, ka arī viena balss starp visiem 7 miljardiem ir nozīmīga!

Un ar to mēs ejam pie cilvēkiem. Esam pilsētas bagātākajos reģionos, aicinot vietējos noziedot dolāru dienā, kas var nodrošināt pārtiku badā mirstošam bērnam. Ir bagātie, kas atsaka arī tad, ja pagalmā ir pieci auto, bet ir daudzi ārzemnieki un pat jaunieši, kas gatvi mesties kopīgā cīņā par bērniem. Šodien beidzot arī es parakstu savu pirmo līgumu, un, pārsteidzošā kārtā, ar ķīniešu jauno ģimeni, kas te pārvākusies pirms pieciem mēnešiem. Protams, arī ķīniešu valodas kursi noder – noskaitu līdz desmit, ar sevi iepazīstinu un pastāstu, no kurienes esmu, uzdodu pāris jautājumus ķīniešiem viņu valodā, uzvelku uz sienas hieroglifu un viss kārtībā – tie gatavi palīdzēt!

Darba dienas gan ir ilgas – desmit stundas dienā, no kurām divas nav apmaksātas – viena no tām ir pusdienas, otra – mājupceļš. Bet labākais, ka veselu stundu no rīta ir treniņš, stundu aizņem nokļūšana īstajā rajonā un instrukcijas, un tad arī pusdienlaiks izvēršas garāks.

Dienas ir saulainas un siltas, bet naktīs gan ārā mīnus divi grādi. Tomēr galvenais, lai nelīst. Trešdienā strādāju ar kolēģiem pie tirdzniecības centra – vienkārši ķerot garāmgājējus un pastāstot tiem, kas tad īsti ir UNICEF. Patiesībā, tas ir daudz vienkāršāk nekā staigāt pa mājām, jo var izvēlēties to smaidīgāko, tāpēc šoreiz parakstās jau divi cilvēki. Tie abi gan ir indiešu vīri, un saruna, protams, sākumā ilgi ir par un ap Indiju un skaistajām vietām, kas redzētas, jo redzējuši jau mēs esam gan ziemeļus, gan dienvidus. Tikai vidiņš palicis. Satieku daudzas tautības, ārzemnieki liekas tie atsaucīgākie. Ir pat kāds krievs, bet te arī krievu tautības pārstāvju nav mazums. Daudzi gan stāsta, ka Jaunzēlandē tiešām ārzemniekam darbu dabūt grūtāk, jo vietējie pieņems tos, kas viņiem vairāk patiks, lai gan otram ir lielāka pieredze un augstāka izglītība. Bet viens veids, kā izsisties, ir saņemt pilsonību, un tad jau visi vārti vaļā.

Ir ļoti daudz atsaucīgu cilvēku, kas tiešām vēlas parunāties, un tikai divi pasaka ko tādu kā: „Nemaz nedomā!” – tā it kā mēs vēlētos kādam ko iesmērēt. Un vēl dzirdam, ka tiem bērniem, kas cieš, ir vienkārši slikta pagājušās dzīves karma. Jā, pasaule būtu labāka, ja cilvēki būtu atsaucīgāki, bet tā, diemžēl, nav, tāpēc jāpriecājas par visiem sirsnīgajiem cilvēkiem, ko mums gadījies un vēl joprojām izdodas satikt savā ceļā!

Un mums gadās satikt vienreizējus cilvēkus. Kazino mūs vēlas pieņemt darbā, visur, kur esam bijuši, mūs aicina atpakaļ, un izrādās – „kas der visam, tas der visam”. Pagaidām Kristčērča mums radījusi tikai pozitīvus iespaidus!

Un atklājas, ka arī UNICEF tikām pieņemti diezgan vienkārši, jo, runājot ar kolēģiem, uzzinu, ka tiem nācies iet cauri diezgan lielām pārbaudēm. Pat ar uzvalku tie nākuši uz pārrunām, kamēr mēs pusstundas laikā pastāstījām savu dzīvesstāstu, tikām uzņemti. Tikai Arča atteicās. Protams, dažreiz rodas tās šaubas, vai tiešām visa naudiņa aiziet bērniem, jo, kad tiek organizēti UNICEF pārbraucieni, tad diezgan lielas summas tiek atstātas arī naktsmītnēm – tā, lai katram ziedojumu vācējam ir sava istaba. Protams, ja ir labs ziedojumu vācējs, tad arī savāks to naudiņu atpakaļ un vēl vairāk. Ir patiešām arī paredzēts nedēļu ilgs pārbrauciens uz Dienvidu salas ziemeļiem – Nelsonu – kur jau ar Arču bijām, bet es vēl joprojām domāju – vai tā ir tā īstā darba vieta vai ne.

Pēc ziedojumu vākšanas psiholoģiskā treniņa atkal dodamies pa mājām, šoreiz viens jaunzēlandietis arī parakstās, sakot, ka patiesībā, nesen kāds UNICEF pārstāvis bijis ciemos, bet mana runa esot bijusi iespaidīgāka. Jāatbild, ka galvenais iemesls ir bērni, lai gan par to vēl joprojām vēlos pārliecināties pati. Mēs ar Arču jau zinām, ka esam diezgan taupīgi, palīdzam, kam varam, un neko pārlieku ekskluzīvu nepērkam, kamēr daži kolēģi par UNICEF iegūto naudiņu pērk dārgus kažokus vai enerģijas dzērienus visas dienas garumā. Labi gan, ka kompānija ietur to ētisko normu – mēs, piemēram, nemaz nevarētu būt ziedotāji, jo esam uz brīvdienu darba vīzas. Ziedot var cilvēki vecumā no 25-75 gadiem, ar darbu un pastāvīgu dzīvi Jaunzēlandē. Tomēr arī treniņā tiek atspoguļoti dažādi video, kas beidzot arī izskaidro, ka ziedojumu vākšanas un bezpeļņas organizācijas tiek novērtētas pārāk zemu. Ja privātajiem uzņēmumiem neviens nekad neprasa, kā tie tikuši pie rezultāta, tad ar bezpeļņas organizācijām ir citādi. Nevienam neinteresē rezultāts, bet process. Visi ir pret, ka to naudiņa aiziet reklāmai, darbinieku algām vai telpu īrei, jo galvenais taču ir bērni! Tomēr, ar reklāmu mūsdienās var panākt tik daudz! Un ikviens ziedojums aiziet īstajam mērķim – bērniem. Un arī reklāma taču ir tikai tiem! Katrā ziņā ir tiešām tik interesanti būt šajā jomā, par kuru nekad iepriekš nebiju pat iedomājusies!

Pasaulē tā nauda grozās, un kā vēl! Jaunzēlandē diezgan bieži redzams, ka vecāki vīri apprecējuši jaunas krievu meitenes, kas pēcāk no tiem izšķiras un atrod sev krievu puisi. Tas tāpat kā Āzijā, kad redzamas jaunas vjetnamietes vai taizemietes ar lieliem, „baltiem” vīriem gados, kas reāli ar savu naudu tās izved no to dzimtās valsts. Pasaulē notiek trakas lietas, un par to jaunais darbs liek aizdomāties.

Nedēļas nogale noslēdzas ar diviem sarunātiem vīriem – šoreiz darba lauks ir lielveikals, un cilvēki paši nāk un interesējas, kas tas par UNICEF galdu. Daudzi vēlas sniegt skaidras naudas ziedojumus, kas netiek pieņemti, citi vēlas veikt vienreizēju maksājumu, kas arī netiek pieņemts, jo UNICEF galvenais ir ilgtspēja – tāpēc, kad cilvēki parakstās, tie ziedo vairākus mēnešus no vietas, un organizācija var plānot savu kopējo budžetu. Viens vīrs parakstās uz 100 dolāru ikmēneša ziedojumu, jo pats bijis karavīrs un strādājis kopā ar UNICEF. Protams, daudzi nevar atļauties ziedojumus, bet pārsteidzošā kārtā, ļoti liela sabiedrības daļa jau ir iesaistījusies citās organizācijās un ik mēnesi daļu no saviem līdzekļiem atstāj tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. UNICEF kopumā strādā 30 tūkstoši ziedojumu vācēji visā pasaulē, un statistika stāsta, ka katru minūti tiek iegūts jauns donors. Tad vien atliek padomāt, cik gan daudz līdzekļu UNICEF patiesībā pieder. Bet arī tas darbs, ko tie paveikuši, ir neticams!

Nedēļas nogale, atšķirībā no saulainajām darba dienām, ir lietaina un vēsa. Un vienīgās dienas, ko varam pavadīt kopā, ir tādas, ka nevar īsti iziet no mājas. Pilsētā notiek dažādi pasākumi, bet mums vien sanāk pāris vārdu pārmīt ar dzīvokļa biedriem. Tie saka, ka Kristčērča pēc zemestrīces krasi mainījusies. Ja senāk pludmales rajons bija kas ekskluzīvs, tad tagad tas skaitās visnabagākais visā pilsētā, tāpat kā apkaime, kurā dzīvojam mēs. Smejam, ka Kristčērča gan jau ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur, tuvojoties krastmalai, dzīvokļu īres cenas samazinās.

Ir divas dienas atpūtas no 50 stundām UNICEF. Pagājušajā nedēļā gan mūsu algas nav bijušas lielas, tāpēc šajā nedēļā nācies krietni pastrādāt, un nākamā nedēļa jau solās būt jauka. Izrādās, ka UNICEF pirmās dienas apmācība tiek apmaksāta tikai tad, kad tiek parakstīti trīs cilvēki, ko nebija izdarījis britu puisis, kas savā trešajā dienā pameta darbu. UNICEF ir tiešām plaša organizācija Tā strādā vairāk nekā 195 valstīs un teritorijās, un tāpēc interesanti atklāt, ka tā nav ne Latvijā, ne Igaunijā, ne Krievijā. Bet ko nu par UNICEF – baudām nogali!

Kā reiz Zemestrīču muzejā ir bezmaksas ieeja ierasto 20 dolāru vietā, tāpēc nepalaižam garām izdevību. Pie muzeja veidojas rindas jau rīta agrumā, bet tās iet raiti. Uzzinām par zemestrīču pagātni un skatāmies video, kā tās pēdējās lielākās trīces sākās. Jā, traki tādā laikā atrasties uz ielas, kad visas mājas sāk brukt. Ievērojam, ka lielāka zemestrīce šajā reģionā notiek ik pēc 5-10 gadiem. Redzam, ko nu liek zem māju pamatiem, lai zemestrīces laikā mājas nebruktu. Muzejs ir jauks, bet laikam 20 dolārus par to būtu žēl atdot. Nolemjam izvērtēt savu muzeju sarakstiņu – labāk dabā!

Kā uznāk lietus, pie McDonalds mašīnas veido kilometrīgas rindas – smejam, ja Jaunzēlandē ir pārlieku liela tās ātrās ēdināšanas kultūra. Pēdējais ziemas mēnesis pārsteidzis Jaunzēlandi ar sniegu un vētru Dienvidu salas dienvidos, un atkal visi ceļi tur ciet. Ziņās tiek teikts, ka plūdus un pat tornado var sagaidīt šajās dienās. Mēs ceram uz labāko. Vēl viena nedēļa noslēgusies!

**

Šo dienu atklājums. Visbeidzot – lielais dārgums “Gredzenu Pavēlnieks”! Noteikti esi redzējis šo filmu! Un te tas ir kas nozīmīgs. Šī filma tiešām ir radīta Jaunzēlandē! Sāksim ar faktiņiem par pašu filmu. Tā ir tik īpaša, jo visa triloģija uzņemta vienā laikā ar vienu direktoru un aktieriem, padarot to par vienu no garākajiem un masīvākajiem iestudējumiem filmu radīšanas vēsturē. „Jaunzēlande ir labākā valsts pasaulē, lai uzņemtu šo filmu tās dažādo dabas ainavu dēļ”. Ar šo teikumu sākās kas brīnišķīgs. Mēs jau runājām par Jaunzēlandes dabu, tāpēc Tev varētu nebūt jautājumu par filmu radītāju lēmumu uzņemt šo filmu tieši te. Kur vēl pasaulē var atrast tādu dažādību? Matamata alni kļuva par Hobitonu, kamēr vulkāniskais reģions Ruapehu pārvērtās par Doom kalnu un Kvīnstauna, Jaunzēlandes piedzīvojumu galvaspilsēta, bija vairāku ainu uzņemšanas vieta, ieskaitot Eregionas kalnus un Argonatu. Pēc Kvīnstaunas apmeklēšanas, protams, šaubu par vietas piemērotību, protams, nav. Tā ir neaprakstāmi skaista vieta!

Apmēram 2000 cilvēku tika nodarbināti „Gredzenu Pavēlnieka” uzņemšanā. Filma tika uzņemta 274 dienu laikā izmantojot 350 izveidotas ainu uzņemšanas platformas vairāk nekā 150 vietās visā Jaunzēlandē. Tomēr filmēšana bija diezgan izaicinoša. Piemēram, kad notika ainu filmēšana nacionālajos parkos, augi tika izņemti ar saknēm, lai radītu vietu filmēšanai, tie tika novietoti pagaidu audzētavās un pēc tam pārstādīti atpakaļ. Kvīnstaunā „Gredzenu Pavēlnieka” cīņas ainās līdz pat 1100 cilvēku bija uz vietas katru dienu. Un, lai pasargātu augus, tika izklāts ļoti milzīgs sarkans paklājs. Un, pēc visām tām pūlēm, vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku teikuši, ka tieši šī filma ir galvenais iemesls, kāpēc tie apmeklē Jaunzēlandi. Jā, tas ir kļuvis kas ļoti nozīmīgs.

„Gredzenu Pavēlnieks” ietekmēja Jaunzēlandi. Nu Jaunzēlande ir vienīgā valsts pasaulē ar tiesībām uz savas valūtas atainot ar Hobitiem saistītus tēlus. Un šajā valstī ir pat oficiāls burvis! Jaunzēlande ir arī pirmā, kas laika ziņas pārraidīja elfu valodā, 2012. gadā. Un kāpēc gan ne – šī ir „Gredzenu Pavēlnieka” zeme, tāpēc viss ir iespējams!

*

Iztērētie līdzekļi: ~210 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~10550 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~550 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~11750 eiro)

Noietie km: ~43 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2948)

Nedēļa sākas ar pasakainu laiku.

Ārā ir tiešām silts, spīd saulīte, tāpēc pirmdienā atsakām darba piedāvājumiem, lai dotos uz 10 km attālu pludmali. Ņemam velosipēdus, piknika grozu un pēc nepilnas stundas nokļūstam vienā no Kristčērčas populārākajām pludmalēm, kur vasarā droši vien atpūtnieku netrūkst. Tagad arī daudzi ieradušies izpētīt šo vietiņu, kur ir gan alas, gan klintis, un, protams, viļņu apskalots smilšainais krasts. Uzņēmuši krietnu devu saules, vakaru noslēdzam ātri, jo nākamajā dienā atkal ļoti agras maiņas. Bet nu vismaz ar velosipēdiem varam diezgan daudz izbraukāt. Tāds veselīgs hobijs. Iedomājamies par Kristoferu, ar kuru noslēdzām pagājušo nedēļu. Tas piepalīdz saviem draugiem piepildīt citu hobijus. Izrādās, ir daudzi, kas reizi mēnesī labprāt maksā diezgan lielas naudas summas, lai daži puiši, kā Kristofers, caur to ādu dur īstus āķus un tad pakarina gaisā. Jā, apskati ko tādu internetā – saucas Body Suspension. Cilvēki pārvar savu sāpju slieksni un karājas uz trosēm, kuru āķi iet caur to ķermeni. Tam visam esot meditatīva nozīme. Daži vienkārši grib pamēģināt ko traku. Katram jau sava aizraušanās!

Turpinām nedēļu un arvien satiekam tos, kas saka, ka knapi var sakrāt nepieciešamās darba stundas. Mēs gan neatsakām nevienam piedāvājumam, tāpēc darbiņa pietiek. Varbūt pat paliksim caur aģentūru strādāt, jo ātri jau tas laiks paskrien. Kazino pat sabēdājas, ka ne visas dienas mums tur iespējams būt, jo rindā ir arī citi darbi.

Ir vakars, kad pamēģinām arī deju nodarbības. Tepat pilsētā ir vairāki deju klubiņi, un vienu no tiem ieteikusi latviešu meitene, kas Kristčērčā dzīvo, bet ar ko mums vēl nav sakrituši satikšanās laiki. Dejas notiek četras reizes nedēļā, tās organizētas lielā zālē, un ir gan iesācēju, gan jau pieredzējušu dejotāju nodarbības. Mēs ņemam pirmās. Tā nu sanāk pamācīties arī džaiva soļus, bet vakara beigās nospriežam, ka īsti nav vērts tās samaksas. Lai arī pirmajā reizē tiek piedāvātas atlaides, ja uzreiz apmaksājam vēl sešas nākamās nodarbības, nemaz nezinām, vai mums tam sanāktu laika un gribēšanas. Forši, ka deju klubam ir arī nodarbību video mājaslapā, un tur var mācīties. Ja paši gribēsim, tad gan jau ko tādu arī mājās var izdarīt. Tas taču tas pats kā ar tām sporta zālēm. Kāpēc gan skriet uz celiņa, ja to bez maksas var darīt parkā? Pacilāt visādus smagumus ar var mājās un pievilkties jebkurā aprīkotā atpūtas laukumā. Protams, tas abonements un samaksa nedaudz disciplinē. Tad jau redzēs, kā būs ar mums.

Nedēļas vidu sākam ar apmācībām UNICEF – tā ir lielākā pasaules organizācija, kas vāc līdzekļus bērniem, lai vairāk nekā 190 valstīs un teritorijās nodrošinātu tiem tādas pamatvajadzības kā ēdienu un tīru dzeramo ūdeni, sargātu no verdzības, tirdzniecības un piespiedu laulībām, kā arī nodrošinātu izglītību. Tā ir ziedojumu vākšanas organizācija, un darbs arī saistīts ar dalīšanos informācijā par UNICEF un tad arī cilvēku iesaistīšau ikmēneša maksājumu veikšanā. Arča saprot, ka tas nebūs viņam, un atsakās pirms līguma parakstīšanas. Es palieku, noklausos īstu semināru par UNICEF un to darbības sfēru, lielākajām esošajām problēmām Jemenā un saņemu īsu apmācību, kad, kā un ko darīt. Lai arī tas nebūt nav viegls darbiņš, uz nedēļu tad var ieslīgt kaut nelielā rutīnā, saņemot pietiekamas, konkrētas stundas un nedaudz lielāku algu kā caur aģentūru.

Aģentūra, protams, vēl joprojām ir ļoti aktīva. Arčam uzreiz tiek atrasti darbi, un arī man piedāvājumi nāk, un ne viens vien dienā. Nākas atvainoties par daudzajiem „nē, paldies”, bet aģents ir priecīgs par mūsu darbu, un saka, ka arī neliela atkāpe neko nenodarīs.

Izdodas apmeklēt arī mūsu latviešu drauga Ivara sievas rīkoto pasākumu par Islāma ticības pamatiem. Ambera Kristčērčā darbojas brīvprātīgajā organizācijā, pašā tās galvenajā pusē, un, pēc marta notikumiem, tapis arī šāds pasākums, lai Kristčērčas sabiedrību vairāk iepazīstinātu ar šo strikto ticību, no kuras daudzi bīstas. Tiek rādīti īsi video par islama rašanos, par to, cik līdzīgas un nedaudz atšķirīgas ir sunnītu un šītu kultūras, un arī pastāstīts, ka Kristčērčā ir apmēram 4 tūkstoši musulmaņu, kas pirmoreiz ienākuši no Ķīnas. Kristčērča ir interesanta ar to, ka te kopā dzīvo gan kivi, gan maori, gan musulmaņi, sikhi, kristieši un citi. Tāda raiba pilsētiņa, kas atklāj mums arvien lielāku ainu par Jaunzēlandi. Arī UNICEF šodien uzzinājām, ka Jaunzēlandē ir pasaules augstākais pašnāvību skaits starp pusaudžiem attīstītajās valstīs. Savukārt mazie bērni bieži sirgst ar plaušu slimībām mitro un auksto mitekļu dēļ, par ko te galīgi nerūpējas. Jā, tāda turīga valsts, bet tajā pašā laikā atklājas arī tās bēdīgā puse.

Bet mēs turpinām ar ziemu. Sākas augusts, pēdējais ziemas mēnesis. Lietus tad uznāk, tad pāriet, paliek nedaudz vēsāks – temperatūra variē no 8 līdz 12 grādiem. Visi mūsu namiņa biedri, un arī mēs saņemam ziņu no mājas saimnieces – esot par augstu elektrības rēķini. Bet kā tad bez sildītājiem? Beidzot mēs nesalstam nost kā citās jaunzēlandiešu mājās. Saimniece gan pamato, ka tagad ielikta izolācija atbilstoši 2021. gada prasībām, kad visām mājām Jaunzēlandē būs jābūt nosiltinātām. Bet vai pietiek ar izolāciju pagrabstāvā, ja mājām nav dubulto logu un koka sienas naktī pilnīgi sasalst, jo tur jau izolācijas nav?

Kvīnstaunā un kalnos gan ir sniegs, par ko visi priecājas, jo šogad tā slēpošanas sezona nav bijusi veiksmīga. Bet mēs darbojamies. Kad nākas atcelt kādu maiņu UNICEF apmācību dēļ, kolēģi nākamajā dienā uzreiz satraukušies, ka esam pazuduši, jo tiem mūsu kompānija patīk. Bet ar aģentūru jau arī kolēģi nepārtraukti mainās. Esam satikuši arī citus, kas strādā caur mūsu aģentūru – visbiežāk francūžus, vāciešus un britus. Latvija vēl visiem ir kas īpašs. Dažreiz mums pārjautā – vai tā, galu galā, ir Vācijas vai Zviedrijas daļa. Grūti jau izskaidrot salas iedzīvotājiem, kas ārpus Jaunzēlandes neko nav redzējuši.

Dienas paiet ātri, Arčam šajā nedēļā gan vairāk sanāk atpūsties. Bet arī atpūtas dienās gadās kas smieklīgs – Arčam izdodas mūsu istabiņas atslēgu atstāt istabā, bet durvis aizcirst. Jā, iekšā vairs netikt. Un tad Arčam nākas ar velosipēdu mīties uz manu darbavietu 8 km attālumā, un atpakaļ, tikai pēc otras atslēgas. Toties vakarā atkal tiekam pie bezmaksas suši.

Dažreiz gan lietavas ir tik spēcīgas, ka pēc pusstundas brauciena ar velosipēdu ātri vien uz radiatora jāžāvē visas drēbes. Tomēr nogale ir citādāka. Ārā atkal saule. Atvados no kolēģiem, ar ko strādāts līdz šim, jo nākamā nedēļa jau atkal citādāka. Tie, protams, aicina vienmēr ieskriet, ko noteikti arī darīšu. Jā, ēdināšanas un apkalpošanas nozarē strādāt ir interesanti, bet tajā pašā laikā vienkārši atliek noskatīties, cik gan daudz ēdiena tiek mests ārā. Kā cilvēki vispār nerūpējas par sevi – te vietējiem ir ļoti lielas aptaukošanās problēmas – braukšana ar automātisko krēslu tāpēc, ka ar tādu masu vienkārši nevar paiet, ir diezgan normāla. Un ko gan cilvēki dara? Iet (vai brauc tajā elektriskajā krēslā) uz McDonalds, lai paņemtu kārtējo burgeru vai kokakolu. Citi savukārt nūdeļu bārā vai indiešu ēstuvē paši šķīvī sakrāmē kalnus un apēd vien karoti. „Samaksāju – tad labāk, lai netiek nevienam”. Tas ir bēdīgi. Un tāpat vien tas nebeigsies, jo arī bērniem tas pats tiek mācīts, kamēr tie rokās tur milzīgo kokakolas glāzi.

Svētdiena ir mūsu brīvdiena, ko pavadām kopā. No rīta dodamies uz minigolfu. Arī Jaunzēlandē ir tāds portāls, kur iespējams iegādāties dažādas aktivitātes ar milzīgām atlaidēm, tāpēc šo iespēju izmantojam. Minigolfu spēlējam pirmoreiz, un ir tiešām interesanti! Bet vakaru noslēdzam pievienojoties Ivaram un viņa namiņa biedriem vakara pasēdēšanā. Ilgi gan nepaliekam, jo nākamais rīts Arčam sākas jau trijos, bet es dodos uz UNICEF. Klāt jauna, interesanta nedēļa!

**

Šo dienu atklājums. Jaunzēlandes dārgumi! Un nu – par alu un vīnu! Jā, daži no tiem var tikt saukti par Jaunzēlandes dārgumiem! Īpaši populārs vīns ir Jaunzēlandes reģiona Malborough Savignon Blanc, kā arī neseno atzinumu ieguvušais Pinot Noir no Marlborough un Centrālā Otago reģiona. Pārsteidzoši, ka gandrīz 90% no visas produkcijas tiek eksportēta, lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Austrāliju, sasniedzot rekordlielu summu – 1,66 miljardu dolāru eksporta ieņēmumos (2017. gadā). Vīnogu audzēšana un vīna darītavas te atvērās jau koloniālajos laikos un jau tad Malborough kļuva par lielāko vīna darīšanas reģionu visā valstī, bet Hawkes Bay paliek par vecāko. Divas trešdaļas Jaunzēlandē radītā vīna ir baltvīns.

Bet ir arī alus! Te ir Emersona alus zīmols, kas nāk no pilsētiņas Dunedin, ir Harrington`s alus, kas nāk no pilsētas, kur pašreiz atrodamies, ir Tuatara alus, kas nāk no Kapiti krasta un Epic alus, kas nāk no Oklendas. Un vēl, protams, ļoti daudz mazo darītavu dzērieni. Arī alus tiek eksportēts, un lielākoties uz kaimiņzemi Austrāliju. Arī 85% no apiņu ražas tiek eksportēti, lielākā daļa uz ASV. Daudzas apiņu šķirnes ir unikālas Jaunzēlandei, tās ir attīstījušās šajā vidē, tāpēc ir ļoti īpašas. Patiesībā, Jaunzēlandes augsne kopumā ir ļoti unikāla, tāpēc no te augušajiem produktiem sanāk tiešām gardas lietas! Priekā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~307 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~10340 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~808 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~11200 eiro)

Noietie km: ~41 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2905)

Arī šī nedēļa darba pilna.

Arčam pirmdienā darbs beidzas trijos naktī, man sākas četros rītā. Un tā viss pamīšus iet. Bet pirmdiena ir pavisam interesanta diena. Astoņos rītā pirmo reizi mūžā piedzīvojam zemestrīci. Un katrs pa savam. Mans stāsts tāds – kazino slauku galdiņus un pēkšņi lielās lustras pie nez cik metru augstajiem grieztiem sāk šūpoties, sagriežas galva. Neko – nodomāju – „Kāda milzīga kravas mašīna pabraukusi garām, ka visu ēku sakustina,”, jo, vadoties pēc iepriekšējās pieredzes, sienas ir trīcējušas Rīgas mazajiem dzīvokļiem pie lielas satiksmes. Bet tad kolēģi starpbrīdī jautā, vai visi jutuši to trīci. Un tad jau sākas dažnedažādi stāsti par to, kā un cik reizes kazino evakuēts šādu zemestrīču dēļ. Te jau viss no stikla – kad šūpojas, tad viss pagalam. Menedžere, kas ir no Čīles, stāsta, ka šī noteikti bijusi spēcīga trīce, jo kazino varot just tikai tādas zemestrīces, kas ir virs 4 ballēm. Un ziņās drīz vien parādās – jā, ir virs četrām. Un šī ir otrā zemestrīce pāris pēdējo dienu laikā. Bet mēs – kā no Mēness – pat nesapratām, kas notiek.

Arča stāsta, ka pamodies no durvju sišanās eņģēs. Tas domājis, ka nogulējis darba interviju, un es raustu slēgtās durvis, jo netieku istabā, un esmu dusmīga. Tas pusaizmidzis attaisījis durvis, nevienu neatradis, un atkal licies uz auss. No rīta domājis – viss nosapņots. Bet tad, kad visi sākuši rakstīt vēstules sociālajos tīklos, attapies – jā, bija zemestrīce! Bet tajā īstajā brīdī neviens no mums nedomāja, ka tā patiešām ir trīce, jo nebija ne ilga, ne pārāk spēcīga.

Čīliete stāsta, ka viņa reiz domājusi, ka Čīlē ir daudz zemestrīču. Tās notiek katru dienu, bet, redz, tur esot dziļi zemē, tāpēc mājas līgojoties lēnām. Bet Jaunzēlandē zemestrīces esot ļoti tuvu virsmai, līdz ar to mājas sāk tricināties ļoti ātri un haotiski. Pēdējoreiz, pirms trim gadiem, Kaikouras zemestrīces laikā 3 metru augsti kalni uzauguši. Tā jau saka – visi apjūsmo Jaunzēlandes kalnus, bet jāpiemin taču tas, kā rezultātā tie ir cēlušies. Līdz Latvijai jau visas ziņas neaiziet – te zemestrīces un cietušie ir bieži. Bet mēs esam tie priecīgie, kam ko tādu izdevies pieredzēt. Kaut nedaudz.

Tā kā darba vietas mēdz atkārtoties, arī ar kolēģiem sākam jau būt tuvāki. Kazino ir arī kāds ukraiņu vīrs, kas desmit gadus nostrādājis uz zvejas kuģa, bet tad palicis kazino kā apkopējs. Visi tie diplomi esot lieki – neesot jēgas lauzties aizvērtās durvīs, bet gan jāturas pie labas un ērtas vietiņas. Protams, Ukrainas profesors droši vien nemaz nenopelna tik, cik te kazino apkopējs. Un dzīvošana te arī nav slikta. Vīrs arī apprecējis jaunzēlandiešu meiteni, bet drīz izšķīries – pārāk atšķirīgas mentalitātes esot. Kas tieši nav paticis, vīrs neatklāj. Tas vien iesaka vietas, kur atrast „mūsu” produktus – rupjmaizi un šprotes eļļā. Apmaināmies arī kontaktiem – vīrs apsolās to rupjmaizi piegādāt. Tas pastāsta arī to, ka Jaunzēlandē neviens nevēlas maksāt par zināšanām, tāpēc jau ir tā, ka visi, saņēmuši rezidenta atļauju, dodas uz Austrāliju, kur cilvēkus tomēr novērtējot. Bet viņam bijis tur par karstu. Tomēr – jebkurā brīdī var laisties lapās. Ja nu sāk par daudz zeme tricināt.

Visi vienmēr priecīgi mūs redzēt darbā, bet mums ir arī citas intervijas sarunātas. Smejam, ka daudzi teikuši, ka caur aģentūrām grūti tos darbiņus salasīt – bet mums stundu vairāk kā vajag! Nedēļa sākas ar interviju UNICEF – līdzekļu vākšanas organizācijā, kas palīdz bērniem visā pasaulē. Tie meklē cilvēkus, kas iet no mājas uz māju un meklē ziedotājus. Interesanti gan, ka algu nesastāda tikai procenti no sarunātā ziedojuma, bet gan standarta 20 dolāri stundā. Pirmajā nedēļā mācies, nākamajā tiek prasīti trīs sarunāti ziedotāji dienā, ja ne – palikt darbā nevar. Bet kas tad nekait nostrādāt vienu nedēļu, 40 stundas, un sapelnīt kādu naudiņu? Interesanti gan, kāpēc to visu naudu, kas tiek izmaksāta algās, nevarētu ziedot bērniem? Tad taču pavisam starpniekus nevajadzēt un visi būtu laimīgi. Par to vēl esam nolēmuši pajautāt.

Tiekamies arī ar mūsu treilera namiņa biedreni, kas pagadījusies Kristčērčā. Tā stāsta, ka Kvīnstaunā tagad tūrisma bums, ir auksti, snieg sniegs. Un tas mums liek būt tik priecīgiem par tiem divpadsmit grādiem ārā! Šādas ziemas ir patīkamas! Tomēr arī tagad mūsu namiņā tiek domāts par izolāciju – te siltina pat pagrabstāvu, kamēr Kvīnstaunā vēl joprojām mājās ir aukstāks nekā ārā. Katrā ziņā līdz šim Kristčērča mums ir devusi ļoti pozitīvu pieredzi!

Drīz arī ziņās parādās tā mūsu zemestrīce, un tiek teikts, ka tā justa pat Ziemeļu salas pašos ziemeļos – Oklendā, un arī pašos Dienvidu salas dienvidos. Vēl joprojām nespējam noticēt, ka paši nemaz nesapratām, kas īsti notiek. Bet tā nu turpinām savu nedēļu.

Darbiņš, protams, pietiek, un vēl pāri paliek. Tomēr pietiek laiks arī pilsētiņas izpētei, un sākumā apskatām pilsētas ielu mākslu, kur mākslasdarbi sazīmēti uz ēku sienām. Dažiem klāt arī skaidrojums un informācija, par cik tad šie darbi oriģināli pārdoti. Un tad atliek vien pabrīnīties, kurš maksā tos miljonus par dīvainiem ķēpājamiem. Bet pagaidām jauki paskatīties, kas tik nav sazīmēts uz vecām vai pusdrupušām mājām. Tūristiem pieejama pat īpaša karte „Atklāsim Kristčērču caur ielu mākslu!”, kas mums palīdz atrast visus un vēl papildus mākslasdarbus.

Laikapstākļi gan vēl joprojām nav paredzami, tāpēc lietavām jābūt gatavam. Bet foršākais, ka šādos izbraucienos ceļmalās atrodamas dažādas mēbeles, ko vietējie izliek ārpus mājas, lai ņem tas, kam vajag – bez maksas. Un Arča, protams, neatsakās ne no kā – tiekam pie jauna skapja, un istabiņa izskatās pavisam jauki. Drīz arī izolācijas vīriem jāpabeidz mājas siltināšana! Tajā pašā dienā tiekam pie diviem velosipēdiem – kāds francūzis pārvācas un izpārdod savas mantas – viens velosipēds maksā 20 eiro kopā ar atslēgu un ķiveri, kas te obligāti jānēsā. Un viņam ir tieši divi velosipēdi – par tādu naudiņu varam arī atļauties nopirkt braucamo, kas kalpos trīs mēnešus autobusa vietā. Pietam, tiem ir bremzes, un viss darbojas labi! Parunājam arī ar pašu francūzi, kas ar savu brazīliešu draudzeni līdz šim īrējis veselu māju. Tas saka, ka mājas īre te ir 420 Jaunzēlandes dolāri nedēļā. Ja salīdzina ar Kvīnstaunu, tur viena istabiņa maksāja 350 Jaunzēlandes dolāri nedēļā. Māja ir ļoti smuka, tiekam aicināti iekšā un cienāti ar tēju. Francūzim jautājam, kāpēc tieši māja ne istaba? Redz, tad var istabiņas izīrēt AirBnb tūristiem – tāds alternatīvs hotelis. Un labākajās nedēļās īres maksa gandrīz atpelnīta.

Tā nu ņemam jaunos velosipēdus un tos, ar kuriem esam te atbraukuši, un katrs pa diviem pie sāna, stumjam tos pie mūsu draugiem, kas dzīvo turpat netālu. Atdosim tos vecos atpakaļ! Satiekam gan latviešu puisi, gan foršo jaunzēlandiešu vīru, un sarunājam arī Sālsmaizi – mums taču arī sava jaunā vietiņa visiem jāparāda!

Bet pirms tam – jaunie darbi. Šoreiz strādāju pilsētas domē. Veselas 11 stundas, no kurām reālais darbs sastāda vien 10 minūtes – pārējais ir atpūta. Kas jādara? Jāskatās, vai 30 cilvēku lielajā (jeb mazajā) pasākumā sieviešu tualetē nav beidzies papīrs. vieglākā nopelnītā naudiņa līdz šim. Menedžeris jau saka, ka brīnumi notiek – dažreiz arī tādos mazos pasākumos vadība pieprasa darbiniekus, lai viss ir smuki, un arī maksā par tām garajām tējas un kafijas pauzēm. Ir arī pusdienas, kur pāri palikušo vienkārši sagāž atkritumu konteineros. Katrā vietā tā notiek, un tad žēl skatīties, ka tik daudz tik labas pārtikas tiek mests ārā, kamēr tajā pašā laikā apkārt ir bezpajumtnieki un nabadzīgie, kas priecātos par šādu ēdiena lādiņu. Absurdi.

Pilsētas dome atvērta ir vien no februāra, jo kopš 2011. gada zemestrīces to visus gadus atjaunoja. Tā kā ēka ir kultūrvēsturiskais piemineklis, tai bijis jāizskatās gluži kā iepriekš. Atjaunošana prasījusi vairāk nekā 200 miljonus dolāru!!! Man tiek parādīti arī daži pilsētas modeļi no tā laika, kad zemestrīce vēl nebija visu sagrāvusi. Jā, tad Kristčērča izkasījās iespaidīga. Nu liela daļa pilsētas ir vieni gruveši.

Pats menedžeris ir vietējais, bet Jaunzēlandē atgriezies pirms gada pēc 25 gadiem Nīderlandē, kur vadījis hoteli. Jā, un nu vīrs ir apkopēju komandas līderis. Bet par šo jau runā visi – Jaunzēlandē grūti uzreiz par vadītāju kļūt, te visi vēlas, lai katrs iziet pilnīgi visas pakāpes – no zemākās uz augstāko. Daudzi smej, ka Jaunzēlande ir zeme, kur pat brauciens taksī ir izglītojošs, jo šoferi tur ir ar doktora grādu – piestrādā – pakāpienu pa pakāpienam.

Kamēr Arča pie kazino izšķir kautiņu, kas sācies, jo viens vīrs otram nozadzis pīrāgu, man visa diena paiet īsti neko nedarot, vien klausoties stāstos – tādas varētu būt visas darba dienas. Protams, šī ir mierīgā, jo dažreiz domē pulcējas ap divtūkstoš apmeklētājiem. Tad gan ir liela skriešana. Beidzam darbiņu ātrāk kā paredzēts, bet menedžeris ieraksta stundu vēlāku darba pabeigšanas laiku, un vēl piekodina nelikt savā darba grafikā starpbrīžus – tā, lai saņemtu lielāku algu.

Un tad jau klāt mūsu Sālsmaizes diena. Protams, nedaudz izaicinoši ko pagatavot vegānu bezglutēna diētai, tāpēc, ka nepārzinām jau tos produktus, bet izdodas pasniegt šādas tādas uzkodas, un vakarā jauki pasēdēt ar latviešu puisi Ivaru, viņa sievu Amberu un namiņa biedru Kristoferu. Tiekam uzaicināti arī uz dārza svētkiem un citām vakariņām, bet, protams, tā kā strādājam ik dienu, laika jau vairs nav tik daudz. Tomēr mums vēl daudz paredzēts apgūt!

Drīz jau klāt nedēļas nogale, ziņās lasām, ka zemestrīce satricinājusi Ziemeļu salu. Te tā nebija jūtama. Jūtama ir vien ziema. Ik pa laiciņam līst, mēs dodamies darbos. Arča piestrādā būvniecības firmā, es kafejnīcā. Katrā vietā cita sistēma – dažreiz ir bezmaksas pusdienas, citu reizi pat laika atelpai nav. Kazino gan ir viena no labākajām vietām to lielo starpbrīžu dēļ. Par mūsu atdevi priecājas, un uzreiz mūs „rezervē” arī nākamajai nedēļai. Neticami, ka jau nākamnedēļ būs vesels mēnesis pagājis kopš esam Kristčērčā – mainot ikdienu laiks ātri vien paskrien! Dažreiz to pat nevar redzēt mūsu sejās – man kolēģi pat izbrīnā jautā, vai neesmu nedaudz par jaunu, lai būtu precējusies, pirms uzzina, ka nemaz tik traki jau nav. Darbiņi nekad nav sarežģīti, un arvien kolēģi pārsteidz, stāstot, ka iepriekš tie bijuši augstos amatos, bet nu labāk piestrādā par darbinieku. Jaunzēlandē, redz, neesot ļoti lielas atšķirības tajās algās, un, kāpēc gan uzņemties milzīgu atbildību, kam klāt nāk sava deva stresa, ja var nesteidzīgi slaucīt kafejnīcā galdiņus, lielāko daļu pavadot sarunās ar kolēģiem? Mēs arī nesteidzamies, viss ir daudz mierīgāk kā Kvīnstaunā.

Nedēļas nogali noslēdzam ar Kristoferu – latviešu puiša namiņa biedru kādā bāriņā dzīvās mūzikas pavadījumā. Vakars ir jauks, esam noslēguši vēl vienu darba nedēļu. Lai arī kolēģi saka, ka tiem grūti „salasīt” pat 20 stundas, mums veicas – esam darbos līdz ausīm, un vēl atpūsties sanāk. Nākamā nedēļa atkal būs citādāka, jo uzsākam darbu UNICEF ziedojumu vākšanas kompānijā. Vismaz uz laiku – kamēr mūs izdomās atlaist. Bet Kristčērčā esam nolēmuši pamēģināt it visu!

**

Šo dienu atklājums. Jaunzēlandes dārgumi! All Blacks. Ja Tu neesi dzirdējis neko par Jaunzēlandi, varbūt tomēr pazīstama ir regbija komanda All Blacks? Šī ir Jaunzēlandes nacionālā regbija komanda, kas pārstāv Jaunzēlandi vīriešu regbija savienībā. Sāksim ar to, ka regbijs ir Jaunzēlandes nacionālais sports. Un šī komanda tajā ir lieliska. All Blacks ir ieguvusi pēdējos divus Regbija Pasaules Kausus 2011. un 2015. gadā, kā arī uzvarējuši atklāšanas turnīru 1987. gadā. Viņi ir vinnējuši 10 no 16 Tri-Nāciju trofejām, sešus no septiņiem regbija čempionātiem, un paturējuši Bledisloe kausu veselus 16 gadus (2003.-2018). Jā, tas jau skan pārāk pārsteidzoši, lai būtu patiesība! All Blacks ir visveiksmīgākā starptautiskā vīriešu regbija komanda ar procentuālo uzvaru 77,41% rēķinot 580 spēles (1903.-2019.). Un šie puiši ir pazīstami arī ar savu Haka deju. 2005. gada augustā, pirms Tri-Nāciju pārbaudes spēles pret Dienvidāfriku, All Blacks pirmo reizi izpildīja „Kapa O Pango”, jaunu Haka deju par savu komandu. Apskati to internetā – kopš tā laika šī tiek saukta par visu laiku labāko Haka deju. Gluži tāpat kā šī komanda, kas tiek saukta par labāko regbija komandu pasaulē un patiesu Jaunzēlandes dārgumu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~284 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~10033 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~840 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~10392 eiro)

Noietie km: ~44 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2864)

Nedēļu uzsākam ar darba dienu Kazino – mums abiem maiņa ir četros no rīta – tad, kad kazino slēdzas ciet, lai visu var sakopt.

Tāds darbiņš mums piespēlēts nedēļas pirmās trīs dienas. Protams, jāceļas agri, bet forši, ka, darbu pabeidzot, ir tikai pusdienlaiks – visa diena vēl priekšā!

Ar putekļu sūcēju darboties mākam, tomēr telpas ir milzīgas – nekāds vieglais darbiņš. Ilgu laiku ko tādu noteikti būtu grūti darīt, bet tas ir labs pagaidu variants. Šodien norisinās arī kriketa mačs, kur Anglija uzvar Jaunzēlandes komandu. Gaviles, alus līst, un spēļu automāti skan apkārt. Mēs strādājam. Labākais, ka kazino ik pēc divām stundām ir tie lielie uzkodu starpbrīži, un laiks starp tiem ātri vien paskrien.

Nedēļa sākas arī ar pārvākšanos mūsu jaunajā vietiņā, kas ir 8 minūšu velosipēdu brauciena attālumā no mūsu pašreizējās atrašanās vietas. Ir tuvāk centram, tomēr mūsu draugi Ivars un Ambera gatavi mums arī turpmāk aizdot velosipēdus. Pretim dāvinām tiem interesantu alus sešpaku un ceram, ka jaunā vietiņa mūs nepievils.

Esam izvēlējušies istabiņu divstāvu mājā, kur dzīvo vēl četri mums vēl nezināmi biedri. Mūsu istaba atrodas tieši blakus viesistabai, kur ir arī kamīns. Būs silti, tikai jācer, ka nebūs skaļas vakara izklaides turpat mums blakus. Un mums veicas – liekas, ka namiņš vispār tukšs – viss kluss vienmēr, kad esam tajā. Varbūt vienkārši mums tie grafiki tā sakrīt, ka ar citiem nesatiekamies. Vienīgie, ar ko iepazīstamies, ir divi maori – veci onkulīši, no kuriem viens arī dzīvo tepat pie mums, bet otrs ārā – te ir tādi populāri namiņi, saukti „slīpauti”, burtiskā tulkojumā tādi namiņi, kas paredzēti gulēšanai ārā. Tajos nav tualetes, vannasistabas vai virtuves. Vienkārši treileris bez riteņiem. Un daudz lielāks. Kā pirtiņa bez pēršanās iespējām. Un tādus arī var izīrēt. Bieži vien slīpauti gan ir dārgāki nekā pašas istabas.

Katrā ziņā nu par istabiņu maksājam mazāk nekā par treileri Kvīnstaunā. Un ir tiešām jauki. Pārējās dienas gan sastāda darbs kazino. Darbinieki tur ir vienreizēji, starpbrīži tāpat. Laiks paiet nemanot, vien ķermenis liek just, ka smags darbs jau nav darīts. Vadītājiem mūsu darbs patīk, darbiniekiem patīk mūsu kompānija, un tie visi visu laiku cenšas mūsu aģentūras koordinatoru pierunāt, lai te mūs sūta biežāk. Nevienu citu viņiem vairs nevajagot.

Smejam, ka arī mums gan tie negadījumi notiek – Arča vienā no ēdienreizēm nosvilina maizīšu cepamo aparātu. Un tā, ka sākas liesmas un apsargam jāsteidzas ar ugunsdzēšamo aparātu. Mums vēl nepazīstami darbinieki nāk klāt un smejot saka, ka tas ir labs veids, kā kazino kļūt populāram.

Ārā vēl joprojām laiks ir lielisks – spīd saulīte, temperatūra ļoti patīkama, un nu vēl esam paši savā istabiņā. Mūsu pirmie Kristčērčas draugi, kas ir latviešu puisis un divi jaunzēlandieši, jau pieteikušies uz sālsmaizi, tagad tikai jāsaplāno tie darba piedāvājumi. Strādājot aģentūrā neko nekad nevar zināt.

Un tas, ar ko mūs šoreiz aģentūra pārsteidz, ir darba piedāvājums satiksmes regulētāja amatā. Mums saka, ka jāstrādā četras dienas pa 12 stundām dienā – no sešiem rītā līdz sešiem vakarā un tad citreiz no sešiem vakarā līdz sešiem rītā. Mēs, protams, visam piekrītam. Forši, ka ir apmācības, dod diplomu, un par to arī maksā – jo Jaunzēlandē katra minūte, ko velti darbam, tiek apmaksāta. Tomēr nākamajā dienā laiks ir pavisam krasi mainījies – ārā līst un ar velosipēdiem nav patīkami braukt. Un tad tiek atcelti arī ceļu remontdarbi, līdz ar to arī mūsu jaunais amats. Tas gan atkal parādīsies līdz ar saulīti, un tad jau tāpat piekritīsim – ko tik jaunu nebūsim iemācījušies! Uz Latviju atbraukuši mācēsim pāris sekunžu laikā izgludināt kreklu, regulēt satiksmi, likt bruģi un vēl nez ko. Katrā ziņā mums pašiem interesanti. Arčam gan pēc cita piedāvājuma nav ilgi jāgaida – turpat kazino tiek aicināts pavāra palīgs uz pāris dienām, un Arča, protams, neatsaka. Kazino ir lieliska darba vieta – kolēģi, vadītāji, pauzes un viss kopumā – viena no labākajām vietām, kur vispār esam strādājuši!

Smejam, ka visi ar humoru Arčam atgādina neaizsvilināt virtuvi vēlreiz. Izrādās, ja šāda situācija notiek tad, kad kazino ir cilvēki, un vēl iedarbojas dūmu detektori, visi kazino klienti uzreiz no ēkas jādabū ārā. Un katrā pusstundā kazino zaudē 20 tūkstošu dolāru, ko apmeklētāji tur vienkārši nevar pazaudēt. Jā, tas ir neaptverami. Saprotam, ka labāk tiešām strādāt lielā, bagātā kompānijā, kas var atļauties saviem darbiniekiem dažādas ekstras. Un nu Arča būs virtuvē. Visi smej, ka lielāka iespēja ko nodedzināt! Protams, zinām, ka nekas tāds neatkārtosies, pietam darbinieki, kas maizes aparātu salaboja, atklāja, ka, patiesībā, tur jau viena maizīte bija iesprūdusi, un Arča vienkārši pagadījās kā nākamais lietotājs. Un tā viss sasvila. Katru dienu iepazīstam arvien jaunus kazino darbiniekus, un ir forši – te strādā ap 500 darbiniekiem kopumā! Un vēl vairāk, protams, ir apmeklētāju.

Esam pārsteigti, ka pat 11 no rīta, kad kazino durvis tikko atvērušās, tajā bariem sāk ieplūst cilvēki. Darba dienā! Mūsu nodaļas vadītāja saka, ka dažreiz tie pat stāv rindās pie durvīm (kazino cauru diennakti atvērts ir tikai nedēļas nogalē). Nemaz neliekas, ka Kristčērčā ir tik daudz cilvēku, bet nu sajūta, ka tie visi ir kazino! Un tas ir milzīgs – tik lielā nebijām bijuši pat pašā Lasvegasā. Bet savu veiksmi te mēs gan nevaram izmēģināt. Interesanti noteikumi arī tie – ja atrodi kaut centu, to aiztikt nedrīkst – jāsauc apsargi, kas naudu nogādā attiecīgajā vietā.

Katrā ziņā ar darbiem viss kārtībā. Un arī ar mūsu namiņu forši – iekurinām kamīnu un satiekam arvien vairāk iedzīvotājus. Divi ir Maoru onkulīši, tad viens ārzemnieku pāris un kāds vietējais kivi vīrs. Visi tiešām jauki un draudzīgi. Un tie smej, ka šī māja ir tik internacionāla, ka katru reizi ko jaunu var iemācīties par citu kultūru. Te dzīvojuši pat čehi! Bet Latvija, protams, ir kas pavisam īpašs. Visi kā viens vienmēr mums saka šo frāzi: „No Latvijas? Oho, neviens no turienes vēl nav satikts!”

Un arī mēs turpinām iepazīt jaunzēlandiešu kultūru. Ja Tev, dārgo lasītāj, ir iespēja noskatīties filmu Once Were Warriours, kas skatāma angliski, iesakām. Tā ir par nabago Maoru dzīvi. Jā, arvien biežāk satiekam Jaunzēlandes pamatiedzīvotājus. Daudzi tiešām dzīvo nabadzīgi. Saka arī, ka rajons, kurā dzīvojam, nav no labākajiem – patiesībā, kriminālākais visā Kristčērčā. Esot laupīšanas, kautiņi. Bet līdz šim neko neesam pamanījusi. Un, kā jau daudzi piekrīt – visur jau sliktais var gadīties, pašam jābūt uzmanīgam.

Nedēļas nogalē Arča piestrādā kazino virtuvē, es, gaidot darba piedāvājumus, atkal nododos grāmatas rakstīšanai. Kāpēc gan neiemūžināt šos trakos ceļojumus? Skaidrs gan, ka brīvdienas mums tagad būs reti, jo ik dienu mūsu aģents atrod kādu darba piedāvājumu. Tā nu atkal jāskrien uz dažādām iestādēm, kafejnīcām, tūrisma centriem – katru dienu ātri vien jāpielāgojas un jāapgūst kas jauns. Protams, vēl jau pastāv tā iespēja atteikt. Dažreiz mostamies ar vairākām ziņām telefonā, kas atnākušas jau sešos no rīta – tur lūgums ātri vien ierasties kādā darba vietā. Protams, ne visam piekrītam, bet darba netrūkst. Lai gan kazino vadība ir īpaši priecīgi mūs redzēt un pat saka, ka varētu pieņemt pastāvīgā darbā, uzzinot, ka mūsu vīza vienā vietā atļauj strādāt vien trīs mēnešus, tie cerības atmet. Tā jau ir – neviens īsti nevēlas noalgot darbinieku uz trim mēnešiem vien. Arī Kvīnstuanā mūs paņēma tikai tāpēc, ka nedaudz samānījām. Bet tur jau darbinieki tāpat nāk un iet. Kristčērčā ir nedaudz citādāk – te vairāk vietējo, te tiek meklētas stabilas darba rokas. Bet esam apmierināti arī ar šiem neparedzamajiem darba piedāvājumiem – lai arī darba vietas par mums savu daļu maksā arī aģentūrai, uz mūsu pleciem nav nekādas atbildības. Negribas – atsakies. Kādu dienu vajag brīvu – tad darbu neņem. Un pavisam ātri tās dienas paskrien. Un tagad galvenais, lai pārskrien tā ziema. Tad, nedaudz iekrājuši, atkal varēsim ceļot, un beidzot varēsim arī gulēt teltī!

Bet līdz tam trīs mēnešus apstāsimies Kristčērčā. Te ir daudz, ko pasākt, vien jāatrod kopīgs brīvs brīdis un jāsagaida labāks laiks. Tikmēr strādājam. Tagad esam iekārtojušies, un nu varēsim sākt arī taupīt, un visu izpētīt kārtīgāk. Pašās nedēļas beigās saņemam ziņu no Ivara – vai zemestrīci jutām? Atkal kaut ko esam palaiduši garām ar savu ciešo miegu. Vai arī vienkārši viss bīstamais mums paskrien garām. Vēl viena nedēļa noslēgusies, un jauna priekšā!

**

Šo dienu atklājums. Jaunzēlandes dārgumi! Un nu – par seno un vērtīgo Maoru kultūru! Maori ir Jaunzēlandes pamatiedzīvotāji, kas te apmetās simtiem gadu pirms eiropiešu ierašanās. Tiek uzskatīts, ka Maori te ieradās 1250. un 1300. gadā no austrumu Polinēzijas. Tikai 17. gadsimtā eiropieši ar tiem nodibināja pirmo kontaktu. Pēc tam salā ieradās misionāri un pat izbēguši cietumnieki, un to attiecības ar Maoriem nepavisam nebija labas. Eiropieši Maoriem atveda dažādas slimības, pret ko tiem nebija imunitātes. Neskaitāmi mira, bet joprojām palika daži, kas turpināja lietot savu unikālo valodu, kas turpināja stāstīt interesanto mitoloģiju un radīt unikālu mākslu, kas attīstījusies izolācijā gadsimtiem ilgi. Tagad Maoru valoda ir oficiālā valoda valstī, tāpat kā angļu un zīmju valoda. Un Maoru atstātais mantojums mūsdienās ir augstu novērtēts. Maoriem ir to īpašie ieroči, taisīti no nefrīta, par ko jau iepriekš runājām. Tiem ir īpaša tetovēšanas māksla, kas tiek saukta Ta Moko, kas viņu kultūrā apzīmē pāreju no bērnības pieaugušo dzīvē. Maoru Haka ir tradicionāla deja, kas, patiesībā, senāk bija kara deja – to ciltis dejoja pirms cīņām, tā viens otru izaicinot. Maoru rotaslietas ir ļoti skaistas, tās iekļauj nefrīta un kaula grebumus, arī paua gliemežvāku rokas. Apmēram 15% no šīs valsts iedzīvotājiem ir Maori, tāpēc, esot Jaunzēlandē, svarīgi apgūt arī šo kultūru!

*

Iztērētie līdzekļi: ~224 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9749 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~173 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9552 eiro)

Noietie km: ~55 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2820)

Ceturtdiena ir kā jauns sākums.

Ziema Kristčērčā ir vienreizēja – veseli plus 17 grādi! Ivars mums ir atradis divus vecus velosipēdus, uz kuriem sēžamies, lai dotos izbraucienā līdz pat Pegasus līcim. Šodien ārā sanākuši atpūtnieki, un arī vietējie veido mazus tirdziņus, kur pārdod savas lietotās mantas. Pats pilsētas nostūris pie krasta gan ir pavisam noplucis.  Kristčērča pati diezgan atšķiras no Kvīnstaunas – te viss vairāk pabrucis, daudz vairāk nabadzīgo. Un tas liekas pavisam dīvaini – tāda bagāta valsts, bet tik daudz bezpajumtnieku! Liela daļa gan no tiem ir iezemieši jeb maori, lai gan te tā situācija nav tik traka kā Austrālijā ar aborigēniem.

Uzejam uz gara mola un vērojam, kā vietējie mēģina noķert lielo lomu – citi ar paštaisītiem rīkiem ķer krabjus, citi uz mola sastutējuši savas makšķeres. Mazās zivtiņas tiek iemestas atpakaļ ūdenī, dažas pēc lielā trieciena nespēj attapties. Te krasts ir mierīgs, un viļņi nepavisam netrako – vasaras laikā cilvēki arī peldas. Bet nu skolēnu brīvdienās ar bērniem atpūšas krastmalā.

Mums šodien laikam arī tā pēdējā atpūtas diena, un par to ļoti priecājamies. Beidzot sāk nākt ziņas no tām darbā iekārtošanas aģentūrām. Tad virtuvē vajadzīgi palīgi, tad celtniecībā. Un visam, ko mums piedāvā, piekrītam – nav laika būt izvēlīgam! Tagad iedzīvosimies un vēlāk tad arī ieiesim ritmā.

Šovakar ir arī īpašs vakars. Pievienojamies Ivaram latviešu valodas apmācībās. Mazā grupiņa ar jaunzēlandiešiem tiešām mūs pārsteidz. Tie astoņās nodarbībās apguvuši tiešām daudz un runā pārsteidzoši labi. Kādi iemesli šādam priekam? Vienam puisim vecmāmiņa bijusi latviete, bet māte latviski nerunā, jo bēgļu lakā vietējie to apsmējuši par citādo valodu, un tā pielāgojoties latviešu valoda aizmirsusies. Citiem liekas vienkārši eksotiski apgūt valodu, kurā runā vien kāds pusotrs miljons cilvēku. Ir kāda dāma, kas Jaunzēlandē nodzīvojusi visu mūžu un nu vienkārši vēlas atsvaidzināt zināšanas. Grupiņa sanāk reizi divās nedēļās un izmanto latviešu valodas kā svešvalodas darba burtnīcas. Ivars ir skolotājs, kas paskaidro likumus kā nu spēdams. Vakars ir tiešām jauks. Un to noslēdzam ar gatavošanos mūsu pirmajai darba dienai!

Un tā sākas mūsu pirmā darba diena. Cik jauki, ka Ivars mums aizdevis velosipēdus, līdz ar to nokļūt uz darba vietām varam daudz ātrāk. Saulīte aust ļoti vēlu, ārā ir tumšs, un, protams, mēs gulētu vēl ļoti ilgi. Bet nu darbiņos! Es ar aģentūras palīdzību strādāju pirmo reizi, tāpēc nemaz nezinu, kā tas ir. Strādājot caur aģentūru ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Labi tas, ka neesi piesiets vienai vietai. Ja piedāvātais darbs nepatīk, zini, ka atpakaļ vari nenākt. Un katru reizi, kad piedāvājums ir cits, var iemācīties daudz jauna – katru reizi katram darbiņam taču savi knifi. Protams, mīnusi tie, ka ne vienmēr komanda uzreiz gatava pieņemt, var ilgāku laiku aizņemt jauno prasmju apguve.

Pirmajā dienā katrs esam savā vietā. Arča strādā Kazino uzkopšanas darbos, un komanda par viņu ir sajūsmā – visu ātri iemācās, un ļoti atsaucīgs. Darbinieki uzreiz apzvana bosus, lai Arčam iestādē dabūtu pavāra vietu, kas gan, kā vēlāk izrādās, diemžēl nav pieejama. Arī Arča par kazino sajūsmā – visi visu uzreiz paskaidro, iedod nepieciešamos rīkus, ēdienreizes starpbrīdis ir ik pēc divām stundām, kad no Zviedru galda vari izvēlēties visu, kas tīk. Jā, vietiņa jauka. Un dienas beigās Arčam piedāvā papildus sešas dienas – tagad būs darbs!

Es strādāju veco ļaužu mājas virtuvē. Jā, it kā jau Arča specialitāte, bet nez, kāpēc, pasauca mani. Tur kā veco ļaužu apkopēji strādā indieši un ķīnieši. Esmu ieradusies agrāk, un mani sagaida indiešu darbinieks, kas arī īsti nesaprot, ko virtuvē darīt. Bet vēlāk atnāk vecs ķīniešu onkulītis, kas te ir pavārs, un tad mēs sākam darboties. Jāmazgā trauki, jāgatavo augļu salāti un sviestmaizes no dīvainām sastāvdaļām. Jāvāra kafija, tēja, nekas traks. Bet tad atnāk vēl viens virtuves darbinieks, un izrādās, ka mūsu kompānija nokļūdījusies un atsūtījusi divus viena nepieciešamā darbinieka vietā. Un tā nu vienam jāiet mājās ātrāk. Labākais, strādājot caur aģentūru, ir tas, ka, ja arī darbiņš ir tikai vienu stundu, tāpat maksā par visām četrām. Un tā nu esmu tā, kam agrāk jāiet mājās, bet tomēr jāpaliek tās pirmās četras stundas. Un labi, ka esam divi, jo darba ir diezgan daudz. Lai arī virtuvē negribētos strādāt pastāvīgi, šī bija laba mācību stunda, un noteikti tādu varētu vēl atkārtot.

Pēc darba tiekamies un atbildam visām turpmākajām intervijām. Jā, nu viss ir aizgājis, kā jau bijām cerējuši. Viss tagad tikai priekšā! Arī vakars ir lielisks. Atsakāmies ar Ivaru un Amberu kāpt kalnā, jo vakari ir pat ļoti auksti, tā vietā pavadot laiku ar viņu namiņa biedru Kristoferu. līdz namamāte ir mājās kopā ar mūsu draugu.

Nākamā diena man ir darba diena, kamēr Arča var sastādīt kompāniju mājās palikušajiem. Šodien darba diena kazino, gluži kā Arčam, tikai man jādarbojas ar veļas gludināšanu. Nu vīriešu kreklu varu izgludināt ātri un pareizi. Kas to būtu domājis – nekad dzīvē nav nācies gludināt kreklu, un nu tādi simts. Darbs ir pavisam vienkāršs, komanda, kas sastāv no divām dāmām, vienreizēja, un visa atmosfēra tik jauka – radio skan skaļa mūzika, nav īsti jādomā, nav jāsteidzas, vienkārši jāatkārto viena un tā pati kustība neskaitāmas reizes. Īpašas prāta spējas tam nevajag, bet katrs darbiņš taču svēts! Un vislabākais, strādājot kazino, ir tie starpbrīži ik pēc divām stundām, kad visi darbinieki tiekas lielā ēdamzālē, kur uzklāts Zviedru galds – karstie ēdieni, salāti un kas tik vēl tur nav atrodams! Tādas variācijas! Jāpiemin, ka gaļas ēdieni ir mazākumā, bet viss pārējais – vienreizējs! Šis darbiņš ir daudz pilnvērtīgāks kā iepriekšējais, un paši darbinieki saka, ka uz darbu lielākoties nāk vien foršās komandas dēļ – cilvēki apkārt ir tiešām atvērti, draudzīgi un interesanti. Un no visām pasaules malām! Neparasti, ka tie, kas iepriekš savā valstī strādājuši bankā, kā menedžeri vai pat kā mazu kompāniju vadītāji, nu strādā Jaunzēlandes kazino apkopšanas darbos. Bet tad rodas jautājums – kāpēc gan censties, skriet un pārdzīvot, tajā pašā laikā nopelnot iztikas minimumu, ja var vienkārši atnākt, ne par ko nedomāt, kārtīgi paēst un nopelnīt naudiņu, ar ko tiešām var dzīvot un ko tiešām var arī uzkrāt. Protams, dīvaini skan apkopējs ar doktora grādu biznesā, bet tāda ir realitāte.

Daudzi te paliek arī uzturēšanās atļaujas medībās. Pēc pieciem darba gadiem Jaunzēlandē automātiski iespējams kļūt par rezidentu un tad jau var laist uz Austrāliju, kur algas ir dubultaugstas, un temperatūras tāpat. Un Jaunzēlandē palikt nepavisam nav sarežģīti. Vienīgais mīnuss – tā ir tālu no visa.

Pēc darba dienas tiekamies mazā pastaigā, lai arī mājeles biedri solījušies atbraukt pakaļ ar auto, ja nepieciešams. Bet kāpēc gan? Laiks ir vienreizēji silts, ejam lēnām, un smejam, ka pa ceļam mājup atrodam daudz labu mantu – te, kā nekā, uz ielām tiek izliktas viss nevajadzīgais, ko tad cits var ņemt bez maksas. Mūsu namiņa biedriem mājās esam pārnesuši pannu, sev paturējuši somu un vēl dažus sīkumus, bet dīvāni un krēsli paliek tiem, kam ir auto, ar ko tos pārvietot. Kāda vaina – kazino pieēdies četras reizes dienā, šo to bez maksas pārnes mājās.. Tikai aliņu reizi pa reizei jāiegādājas.

Kristčērča gan ir ļoti liela. Tā ir divreiz lielāka par Rīgu ar trīsreiz mazāk iedzīvotājiem, līdz ar to pilsētu nemaz nav tik viegli izstaigāt, un tā vienmēr liekas tukša. Te reti kad redzama kāda daudzdzīvokļu māja, visi dzīvo vienstāvu mājelēs. Un tā pilsēta izpletusies. Tomēr tas mums ļauj izbaudīt skaistos debesu skatus – mākoņi te vienmēr saveļas dīvainos formējumos.

Sestdienas vakaru noslēdzam ar vegānu lazanju, ko mums pagatavo mūsu namiņa saimniece. Kas to būtu domājis, ka ir gan vegānu siers, gan vegānu gaļa. Mēs pirmo reizi tādus brīnumus ēdam, un viss tik labi! Un arī nākamajā vakarā tiekam cienāti ar vegānu burito. Jā, nu esam iepazinušies ar pilnīgi citu ēdienu pasauli, par ko iepriekš pat nenojautām.

Nedēļu noslēdzam ar Rikartonas tirgu, kas ir Kristčērčas lielākais tirgus un tiek saukts arī par lielāko Jaunzēlandes atvērto tirgu. Līdz turienei gan 13 kilometri, bet, kamēr mūsu namiņa biedri vēl guļ, mēs ar velosipēdiem šo gabaliņu pievaram. Tirgus gan nemaz nav tik plašs kā bijām iedomājušies, bet tas ir ļoti jauks, jo katrs pārdevējs tiešām vēlas aprunāties un pastāsta gan par savu dzīvi, gan pārdotajām lietām, skan dzīvā mūzika, apkārt daudzi ēdienu busiņi, kur visu var iegādāties par zemām cenām. Lielu daļu tirgus sastāda lietoti instrumenti, mākslasdarbi, merino vilna, dabīgās smēres un roku darinājumi. Mēs gan neko nenopērkam, bet atmosfēra sajusta.

Turpinām ar Aviācijas muzeju, kur pie griestiem pakārtas milzīgi veco laiku lidaparāti. Informācijas plāksnes vēsta, ka tie zemestrīces laikā traki šūpojās un, sitoties pret muzeja sienām, tika kārtīgi iedragāti. Jauki, ka šajā pilsētā ir daudzas izstādes un muzeji, ko var izpētīt bez maksas.

Un tad beidzot sākam arī dažādu istabiņu apskati. Jā, nākamo nedēļu sāksim arī savā vietiņā! Vēl izlemjam, kura būs tā īstā un izredzētā, bet ir laiks iekārtoties pašiem savā istabiņā. Viss rit kā plānots – esam satikuši vienreizējus cilvēks, ar kuriem šie trīs mēneši noteikti paies nemanot, esam atraduši darbiņu un dzīvesvietu. Nu tikai – aiziet!

**

Šo dienu atklājums. Kristčērča ir lielākā pilsēta Dienvidsalā un ar 350,000 iedzīvotājiem ierindojas trešajā vietā starp apdzīvotākajām vietām Jaunzēlandē. Kristčērčas tika iesaukta kā “Dārzu pilsēta” tās lielo botānisko dārzu un centrālā parka dēļ.

Arheoloģiskie pētījumi norāda, ka Maori tagadējo Kristčērčas teritoriju sāka apdzīvot jau 13. gadsimtā. 1840. gadā ieradās vaļu ķērāji no Eiropas un izveidoja vaļu stacijas tagad esošajā Kristčērčā. 1848. gadā tika izveidota Canterbury asociācija, lai reģionā attīstītu koloniju, un 1850. gadā sāka ierasties pirmie svētceļotāji. 1863. gadā tika izveidots Jaunzēlandes pirmais publiskais dzelzceļš, lai paātrinātu smagās kravas piegādi no Ferrymead (tagadējā Kristčērčas priekšpilsēta) uz Kristčērču. Savukārt mūsdienās Kristčērčas ekonomika pamatā balstās uz zemkopību apkārt esošajos lauku reģionos. Te tiek audzēti kvieši, mieži un vilna, un attīstīta gaļas pārstrāde. Par augošu nozari kļūst vīna ražošana. Par lielu Kristčērčas ekonomikas daļu ir kļuvis arī tūrisms. Tuvajos Dienvidu Alpos ir pieejami vairāki slēpošanas kūrorti un dabas parki. Kristčērča ir pazīstama arī kā vārti uz Antarktīdu daudzo Antarktīdas izpētes ekspedīciju dēļ.

Un šī skaitās arī pirmā oficiāli pasludinātā pilsēta Jaunzēlandē (1856. gadā). Kristčērča ir plānveida pilsēta, kuras pamatā ir pilsētas centrālais laukums, kuram apkārt atrodas četri citi pilsētas laukumi.

Te gan ik pa laikam notiek dažādas katastrofas kā, piemēram, 1947. gada ugunsgrēks Ballentynes universālveikalā, kurā gāja bojā 41 cilvēks. Tas līdz šai dienai tiek saukts par postošāko ugunsgrēku Jaunzēlandes vēsturē. Kristčērča bija arī epicentrs vienai no nāvējošākajām dabas katastrofām Jaunzēlandes vēsturē, kas bija 2011. gada zemestrīce. 185 cilvēki zaudēja dzīvību, pāris tūkstoši cilvēku guva smagus ievainojumus, un tika sagrauta liela daļa pilsētas. Zemestrīces rezultātā no Tasmanas ledāja nolūza gandrīz 30 miljonu tonnu un izveidoja cunami līdzīgus apstākļus Tasmana ezerā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~74 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9525 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro

Noietie km: ~31 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2765)

Un tā – esam sasnieguši Kristčērču, kā latviski šo pilsētiņu sauc.

Un viss atkal izdevies lieliski. Ceļamies agri, un nespējam vien nopriecāties, ka hosteļa istabiņā esam ar tādiem mierīgiem vāciešiem – tie guļ kādas 15 stundas un nemaz nekrāc. Pabrokastojam un vēl paspējam ienest savas pieteikuma anketas tiem satiksmes regulētājiem. Kāpēc gan ne. Vai 70 stundas nedēļā iespējams rādīt ceļazīmi, to mēs nezinām, bet mēģināt jau var. Algas taču nav mazas. Birojā mūs sagaida laipna dāma un saka, ka dos ziņu tiklīdz pieteikumi būs izskatīti. Mēs gan nezinām, kā mazajā Kaikouras ciemā būs ar dzīvošanu, bet pārāk galvu nelauzām – kā būs, tā būs.

Un tad dodamies stopēt. Ejam pāri kalniem un lejām, līdz nokļūstam krastmalā, kur akmeņus apskalo milzīgi viļņi. Esam gan tādā vietā, kur automašīnas no kalniņa ieskrienas, bet Jaunzēlandē līdz šim ir veicies, tāpēc nemaz nepieļaujam domu, ka varētu arī palikt uz ceļa.

Un tā arī ir. Pusdesmitos sākam un nosakām robežu – ilgāk taču par vienpadsmitiem nestopēsim. Sejā spīd saulīte, lai gan apkārt plosās milzīgs vējš, un desmit minūtes pirms vienpadsmitiem beidzot apstājas kāds auto. Un tas ir pavisam interesants – izskatās kā retro džips, bet īpašnieks saka, ka nemaz tik sens šis auto nav. Tas ir tāds bezceļu auto, ar kuru var braukt pa visurieni. Tam nemaz īsti nav logu – vien priekšējais ir stikls. Bet pārējais ir rāmis apjozts ar plēvi – gluži kā braucoša telts. Un tā ar interesantu vīru uzsākam divu stundu braucienu uz Kristčērču.

Izrādās, esam sastapuši jaunzēlandieti, kas strādā ogļu raktuvēs un senāk bijis arī zvejnieks Austrālijā. Dzirdam neticamus stāstus un uzzinām daudz jauna par mums nezināmām jomām. Tāpēc brauciens paiet ļoti ātri. Mūsu jaunais draugs pamāca, ka garas darba stundas iespējams meklēt arī fermās un vīnogu laukos. Arī tādu variantu apdomāsim, bet mums jau padomā ir kas tāds kā atbalsta darbinieki, par ko strādājām Anglijā – tie ir tie, kas aprūpē pusaudžus un pieaugušos ar mentāliem un fiziskiem traucējumiem. Darbs ir fiziski viegls, daudz stundu – esam izgājuši neskaitāmas apmācības. Grūtākais ir tā morālā puse, bet visam esam gatavi. Nedaudz jāapstājas, nedaudz jāiekrāj. Prieks gan, ka pati dārgā Kvīnstuana ir devusi mums lielu atspēriena punktu – esam atpelnījuši visu šajā ceļojumā iztērēto.

Un tā jau pusdienlaikā sasniedzam Kristčērču, kas izrādās pavisam liela pilēta. Par to esam dzirdējuši gan daudz slikta, gan laba. Kvīsntaunas biedri mums teica, ka šī ir īsta „Zombiju pilsēta”, jo pēc deviņiem gandrīz viss ir slēgts, apkārt nav skaistas dabas, cilvēki neiet uz ballītēm. Bet ballītes nemaz nav tas, ko mēs meklējam! Kristčērčā ir diezgan liela latviešu sabiedrība, un esam sazinājušies ar Ivaru, kas mūs gatavs izguldīt pāris dienas savā mājā, ko tas īrē kopā ar citiem jauniešiem. Jau zinām, ka šeit notiek latviešu vakari, tāpēc arvien pilsētiņa mūs fascinē – galu galā, ja kāds saka, ka kaut kur nav vērts braukt, jāpārbauda pašiem, lai redzētu, cik tā informācija ir patiesa!

Sākumā gan arī mums liekas, ka te īsti nebūs daudz izpriecu – daudzas ēkas vēl kopš 2011. gada zemestrīces ir izpostītas, atjaunošanas darbi rit lēnu, jo Dienvidu salā jau nav tā darbaspēka! Kalni redzami vien pie apvāršņa, pati pilsēta izpletusies. Vismaz labi, ka manāms arī publiskais transports. Savā pirmajā dienā apstaigājam vien lielveikalus un piesakāmies darbā arī tur – galvenais ir stundas! Un, ja jau maksā minimālo algu, jāmeklē darbs ar vismazāko atbildību! Kāpēc gan uzņemties kaut ko milzīgu, ja savas darba dienas var pavadīt neiespringstot ne par ko? Nekāda lielā attīstība un mācīšanās, protams, tad nesanāk, bet vēl pilnīgi neko par tālāko nākotni nezinām. Vien to, ka pirmajā dienā paliekam hostelī, un nākamās dienas esam aicināti pie latviešu puiša Ivara. Ceram tikai uz labāko!

Un tā nu sākam savus atklājumus. Somas atstājam hostelī glabāties un tad dodamies pilsētā. No sākuma ejam uz visām darbā iekārtošanas aģentūrām, dažās paņemam anketas aizpildīt mājās, citās, kur iespējams, paliekam uz vietas un visus dokumentus tā arī kārtojam, vēl noskatāmies drošības instrukciju video, gluži kā Kvīsntuanā. Maldāmies arī bibliotēkās, jo universitātēs nerezidenti izdrukāt neko nevar, bet pilsētas galvenā bibliotēka kartē atzīmēta maoru valodā, tāpēc nemaz nav tik viegli atšifrējama. Jā, Kristčērčā ir daudz vairāk tas maoru valodas lietojums – viss ir gan angliski, gan maoru valodā! Celtnes vēl joprojām sagruvušas, un liekas, ka zemestrīce nemaz nebija tik sen, bet jau astoņi gadi kops tās pagājuši! Izdrukājam savus CV, sakopējam pases un piesakāmies, kur vien var. Kā mums saka – šī ir liela pilsēta, tāpēc darba piedāvājumu ir daudz. Taisnība ir – pilsēta ir liela, bet šķiet, ka tā ir tik mazapdzīvota! Teritorija ir lielāka kā Rīgai, bet iedzīvotāju uz pusi mazāk.

Paspējam arī šo to apskatīt – ļoti daudz objekti veltīti tieši zemestrīcē bojā gājušajiem. Tomēr ilgi staigāt nevar – dienas ir tiešām vēsas – valsts ziemeļos bija daudz patīkamāks laiks, bet mēģināsim tomēr šajā pilsētiņā padzīvot. Šodien tiekamies arī ar latviešu puisi Ivaru, kas Jaunzēlandē dzīvo jau četrus gadus kopā ar savu draudzeni. Viņš arī strādā vienā no aģentūrām, kurā esam pieteikušies. Puiša draudzenei Amberai pieder māja, kurā nu esam lūgti uzturēties pāris dienas, līdz nokārtojam visu nepieciešamo. Ir tiešām jauki – ar latviešu puisi pirmoreiz satikāmies Latviešu Klaidoņu brālības saietā Alojā. Un nu redz – cik pasaule tomēr maza!

Mājiņa ir jauka, mums tiek ierādīta istabiņa, pie kuras mūs sagaida mīļš raibs suņuks. Ir tik jauki Jaunzēlandē satikt savējos! Un uzzinām, ka tieši šī pilsētiņa bija arī tā, uz kuru izsūtīšanas laikos atbēga daudzi latvieši – te ir arī neliela brālība, kurā notiek latviešu saieti. Protams, tā gan nav tik liela kā latviešu biedrības Austrālijā, bet šis tas jau notiek, un uz latviešu valodas mācību stundu tiekam ielūgti jau ceturtdien.

Šovakar Ivars un Ambera mūs lutina ar vakariņām. Ambera ir vegāns – meitene neēd neko no dzīvnieku pasaules. Un tādas maltītes mums tiešām patīk, jo tur pielikts tāds radošums kā nekur citur. Nav jau grūti uztaisīt kartupeļus ar gaļu. Bet, lai pagatavotu ko gardu un neparastu tikai no augu valsts, ir jābūt gatavam paeksperimentēt. Un vakariņas ir tiešām lieliskas. Ar Ivaru savukārt runājam par puiša ceļojumu – viņš taču no Latvijas uz Jaunzēlandi atminās ar velosipēdu! Tik daudz interesantu cilvēku sastapts mūsu ceļojuma laikā, ka arvien pārliecināmies – pasaule taču pieder trakajiem!

Nākamo dienu gan atkal sākam ar darba meklējumiem. Nakts ir bijusi pavisam vēsa – no rīta ir vien plus divi grādi. Satuntulējamies kārtīgi un dodamies uz centru. Jā, esam kājāmgājēji, bet Kristčērča ir diezgan liela, tāpēc jāstaigā daudz. Līdz centram gan aiziet tikai 40 minūtes, un tad atkal staigājam pa darbā iekārtošanas aģentūrām. Daudzi priecājas mūs redzēt, un visi saka, ka esam retie no Latvijas, kā jau iepriekš to paši ievērojām. Tagad tik jāskatās – ka tik tas darba piedāvājumu bums nesākas viss reizē!

Aizejam arī uz atbalsta darbinieku biroju, lai pārliecinātos, vai mūsu Anglijā iegūtās prasmes varētu noderēt arī šeit. Un labas ziņas – arī te meklē „labus cilvēkus”. Mums pat īsti pieredzi un izglītību neprasa – galvenais, lai var just, ka cilvēks ir pozitīvs, atvērts un atbildīgs. Liekas, ka mēs arī tam varētu atbilst.

Šodien diena iesilst un visas jakas tad jāstaipa rokās. Tā jau bijām brīdināti, ka te var pieredzēt veselas četras sezonas dienas laikā. Un tāpēc brīnāmies – vakardien bija tik auksti, bet šodien īsts pavasaris! Aukstākie mēneši gan esot priekšā – jūlijs un augusts. Bet līdz tam jau redzēsim, kā mums ar darbiem, nu kā ar dzīvesvietu. Pagaidām esam ļoti pateicīgi latviešu puisim Ivaram un viņa sievai Amberai par mūsu uzņemšanu viņu miteklī.

Pilsētā apstaigājam arī visus alus brūžus, jo Arča ļoti iekārojis darbiņu tādos. Galu galā – tā taču var visu procesu iemācīties un varbūt kādreiz arī ko savu uztaisīt. Tomēr mums visur saka, ka te mazie alus brūvētāji arī cīnās ar ziemas periodu, kad viss ir pieklusis. Vien vienā Arču iedrošina iesūtīt CV – tad jau redzēs, kā būs.

Paspējam apskatīt arī pašu Kristčērču – katedrāli, kas taisīta no kartona, milzīgus ēku sienu zīmējumus, upi, kas vijas cauri pilsētai, un mazās gājēju ieliņas. Jā, Kristčērča nav nekas ļoti īpašs, bet nav jau nemaz tik melna kā visi to mālē! Ir vairāk bezpajumtnieku, bet tie jau skādi nedara. Vecās ēkas, ko visi ļoti slavēja, ir zemestrīces iznīcinātas, bet ir daudz interesantu ekskursiju, dzīvnieku parku un muzeju, uz kuriem vizīte jāpiesaka – to plānojam darīt visās brīvdienās, kas mums būs pēc iecerētajām darba dienām.  Pilsētiņa ir ļoti mierīga, un ballītes noteikti te neatrast, bet tas mums patīk. Nodosimies darbiņam, ko ceram tuvākajā laikā atrast.

Vakaru noslēdzam ar kartupeļu pankūkām – šoreiz mūsu kārta gatavot! Šī nedēļa mums ir īsts iekārtošanās laiks. Un esam paveikuši tik, cik vien iespējams – tagad atliek vien gaidīt ziņas!

Arī trešdienā gan ziņu vēl nav, bet esam pozitīvi – pagājušas vien trīs dienas kopš mūsu ierašanās Kristčērčā. Nākamajā nedēļā noteikti viss jau būs skaidrs. Un, kamēr mums vēl brīvs laiks, dodamies atkal pilsētā. Te apkārt daudz ko redzēt, bet, protams, arī jāstaigā daudz. Laiks gan mūs lutina ar plus 16 grādiem. Sākušās skolēnu brīvdienas, tāpēc pilsētiņa ir pilna. Parkos bezpajumtniekiem tiek dota bezmaksas maltīte, citi steidzas uz darbu. Mēs gan uz muzeju – pie pilsētas Botāniskā dārza ir vienreizējs muzejs, kur atspoguļotas dažādas dabas izstādes un arī pētījumi par Arktiku. Uzzinām daudz par to, kā globālā sasilšana ietekmējusi planētu ar attēliem un salīdzinājumiem, un daudz par auksto zemju iemītniekiem polārlāčiem. Nu zinām, ka polārlācis ir gaļēdājs, brūnais lācis ir veģetārietis, bet melnais lācis ir visēdājs.

Cilvēki muzeja izstādēs tiek mudināti sargāt dabu – samazināt savus atkritumus, šķirot tos un izvairīties no vienreizlietojamām precēm. Jā, jāsāk jau domāt, citādi panētai drīz beigas. Un ar pašu augu valsti iepazīstamies botāniskajā dārzā. Beidzot arī paši redzam Manukas augu, no kura iegūst to vērtīgo nektāru manuka medum un tā produktiem. Daudz pīļu un dažādu dārzu, un tad jau diena noslēgusies. Arī Kristčērčā, tāpat kā citur Jaunzēlandē, tumšs paliek diezgan ātri, tāpēc dodamies atpakaļ pie Ivara un Amberas, un mīļā suņuka Lunas. Nākamās dienas solās būt aizraujošas – latviešu valodas mācību vakars, jogas nodarbības un pirmās darba dienas. Aiziet!

**

Šo dienu atklājums. Un nu laiks turpināt ar TOP 10 Jaunzēlandes dārgumiem – šoreiz paua gliemežvākiem. Jā, ikviena daļa šīs valsts nav tālāk kā 128 km no jūras. Un tāpēc te var atrast arī daudzus jūras dārgumus. Un viens no tiem ir paua. Paua ir maoru vārds trīs ēdamo jūras gliemežu veidiem, kas parasti tiek atrasti seklos akmeņainu krastu ūdeņos. Šie gliemeži barojas no jūras zālēm, un nereti jaunzēlandieši barojas no gliemežiem. Lai arī paua gliemežu ķeršanai ir ierobežojumi, tie joprojām atrodami restorānos. Lielākoties gan paua gliemeži tiek eksportēti uz Āziju, kur tie tiek uzskatīti par delikatesi. Tomēr populārāks par pašu gliemezi ir tā gliemežvāks. Paua gliemežvāki tiek izmantoti mākslā un roku darinājumos, jo tie ir apbrīnojami skaisti, un laistās no zaļiem uz ziliem un violetiem toņiem. Katrai čaulai ir unikāla forma, tekstūra un krāsu toņi. Maoru kultūrā šie gliemežvāki simbolizē senču acis, kas veras uz Zemi no naksnīgām debesīm. Šis ir īsts okeāna dārgums un tiek uzskatīts arī par kulturālu vērtību. Un arī mēs pāris no tiem esam atraduši, un mēģināsim paņemt līdzi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~170 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9451 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro

Noietie km: ~63 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2734)

Nu pienācis laiks doties uz austrumu krastu un uz mūsu nākamo darbavietu – Christchurch.

Ceļamies ļoti agri, bet tad izrādās, ka bezmaksas brokastis šajā hostelī ir vien no astoņiem rītā, ne kā citur – no septiņiem. Un tā nu nākas gaidīt kādu laiciņu līdz tiekam pie visa, ar ko vien varam sevi ceļam sagatavot. Tad – somas mugurā un ejam ārā no Nelsonas. Gaišs paliek nedaudz pēc astoņiem, un tad arī esam uz ceļa ar paceltu īkšķi. Jaunzēlandē ilgāk par vienu stundu neesam gaidījuši atsaucīgu braucēju un tā ir arī šodien. Drīz vien piestāj divas meitenes, abas no Velingtonas – devušās īsā tūrē pa Dienvidu salu, un nu brauc atpakaļ uz prāmi. Tā sēžamies auto un baudām stundu ilgo pārbraucienu interesantās sarunās.

Uzzinām daudz, bet grūti pilnīgi visu atcerēties. Ir dažas zīmīgas lietas – piemēram, Velingtonā tagad tiek gaidīta liela zemestrīce. Pēc visiem rādītājiem un pētījumiem tai jānotiek kaut kad tuvākajā laikā. Sākumā zemestrīce notika Christchurch, tad Kaikourā un tagad, pēc visiem datiem, tā pārvietojas uz augšu, tomēr Velingtona tai vēl negatavojas. Meitenes saka, ka visi vienkārši cer uz veiksmi. Runājam par Eiropu un par Jaunzēlandi. Jaunzēlande tiešām ir ļoti skaista un ļoti droša valsts, neskatoties uz tām zemestrīcēm. Patiesībā, par tām jābūt pateicīgam, jo tieši zemestrīces taču šo valsti izveidojušas, paceļot zem ūdens gulošo zemes masu uz augšu. Meitenes gan fascinē Eiropas senā vēsture, pilis un arhitektūra, kas nav tas, ko meklēt Jaunzēlandē. Te visi nāk pēc dabas. Bet ar to dabu arī jābūt uz manīgam – kalnos ir daudz gājēju takas, bet te laikapstākļi ir neparedzami. Pagājušajā nedēļā vien vairāki aizgājuši bojā vienkārši nosalstot. Redz, te cilvēki tomēr sagatavojas – ilgi pēta laikapstākļus, nodrošinās ar rācijām, ar ko iespējams sazināties ar glābējiem, kas te pārvietojas helikopteros, jo viss šajā valstī ir grūti sasniedzams. Ar auto nevienu neizglābsi. Šādas helikopteru misijas gan maksājot ap 5 tūkstošiem Jaunzēlandes dolāru. Bet tā jau ir – glābējus sauksi tikai tad, kad dzīvība briesmās, un tad jau jāparēķina, ka dzīvība ir daudz vērtīgāka par tiem pieciem tūkstošiem. Tomēr, ja neesi gatavs kalniem, izvēlies kādu citu pastaigu taku – te ir tik daudz variāciju!

Jaunzēlande pati ir tālu no visa cita – no šejienes nekur lēti neaizlidot, tāpēc vietējie vienkārši mēģina izpētīt paši savu valsti, un tā taču ir tik daudzveidīga! Un arī mēs beidzot satiekam vietējos un dzirdam daudz jo daudz interesantu stāstu un ieteikumu, kas mums noteikti noderēs. Tā drīz sasniedzam pilsētiņu, kas drīz vien aizvestu līdz pašam prāmim uz Velingtonu. Lai cik tuvu mēs būtu tai Ziemeļu salai, vēl nav laiks, tāpēc turpinām stopēt. Sākumā domājam – varbūt braukt uz pašu Christchurch? Pa ceļam gan ir viena skaista pilsētiņa, ko visi ieteikuši – tur varot redzēt gan roņus, gan pingvīnus, pamanīt delfīnus un pat vaļus. Un nākamā braucēja, kas mūs uzņem savā auto, mūsu izvēli padara vienkāršāku – viņa pati brauc uz Kaikouru, un tāpēc arī mēs izlemjam tur palikt.

Ceļš nu ir ilgāks, un bieži jāapstājas pie remontdarbiem, jo zemestrīce pilsētiņā, uz kuru dodamies, iespaidoja visu austrumu krastu – tā, ka galvenais ceļš uz to veselu gadu bija slēgts. Vēl joprojām notiek visādi konstrukcijas darbi, bet krastmala ir brīnišķīga. Viss, kas iepriekš bija zem ūdens, nu ir pacēlies – ar katru zemestrīci Jaunzēlandei vairāk zemes nāk klāt! Uz ceļa daudz darbinieku, kuru vienīgais uzdevums ir rādīt „Stop”’ un „Go” zīmes tajos ceļa posmos, kur notiek uzturēšanas darbi. Smejam, ka šāds darbs gan būtu labs – tik maz atbildības un nekādu īpašu prāta spēju nav nepieciešams, lai saņemtu vismaz 10 eiro stundā.

Piestājam kādā brīnišķīgā vietā, no kuras redzami neskaitāmi roņi izgūlušies krastmalā pie augstajiem viļņiem. Mūsu jaunā draudzene mums stāsta, ka Kaikourā tos redzēsim daudz. Un tā, pēc divarpus stundu ilga brauciena, sasniedzam to mazo pilsētiņu. Tiekam izlaisti pie informācijas centra un uzaicināti apskatīt arī mūsu draudzenes suvenīru veikalu šajā pašā pilsētiņā. Atvadāmies un apmaināmies kontaktiem, un tad ejam uz hosteli, kur mums tiek ierādīta maza istabiņa.

Hostelī gan ilgi nepaliekam, jo jāsteidz taču apskatīt to krastmalu! Arī te ir neskaitāmi gājēju ceļi, bet tie gan ir garāki, tāpēc nobāzējamies šeit uz divām naktīm, lai visu nākamo dienu veltītu pastaigām. Kaikourā gan katru pēcpusdienu gaidāms lietus, bet kamēr tas vēl nav atnācis, dodamies uz skatu punktu augstāk pakalnos. Kalni, kas apstāj šo vietu, ir vienkārši debešķīgi, to galotnes klātas sniegā. Pati pilsētiņa sastāv vien no pāris ēstuvēm, suvenīru veikaliņiem un hosteļiem. Bet viens, ko pamanām, ir ceļa remonta darbinieku izsaukuma reklāma – jā, tiek meklēti ceļu darbinieki! Intereses pēc vienkārši aizejam uz turpat esošu biroju, lai pajautātu, ko tieši tie meklē. Un tad patiešām sasmejamies – viņi meklē tos pašus „stop’” un „go” zīmju rādītājus!! Protams, ka interesanti – dzīve taču noklausās! Pajautājam, kas tad īsti jādara, kādas stundas, kādas algas. Tas, kas nepieciešams, ir labas angļu valodas zināšanas, kas mums ir, un vienīgais, kas tad arī jārada, ir jārāda tā ceļazīme! Nedēļā var strādāt līdz pat 70 stundām, un nopelnīt nedaudz vairāk virs minimālās algas. Oho! Eksperimenta pēc paņemam arī tās pieteikšanās anketas – aizpildīsim, iesniegsim, un tad izdomāsim, ko darīt. Galu galā, ar tādām stundām mēs ātri vien nopelnītu krietnu naudiņu! Un nekādas piepūles – vien stāvi uz ceļa un apbrīno dabasskatus! Protams, nekādā veidā sevi šeit gan nepilnveidosim, bet vai divus mēnešus nevar ko tādu pamēģināt?

Ar tādu domu dodamies kalnos un nespējam vien noticēt, cik skaista vietiņa ir Kaikoura! Atpakaļ uz hosteli atgriežamies gar krastmalu, kur atrodam ļoti daudz paua gliemežvākus, ko gan neapstrādā veidā no valsts nav iespējams izvest. Bet kāpēc gan nepaņemt un nepārbaudīt to pašiem? Veikalos šādas gliemenes čaulas maksā pārdesmit dolāru! Krastmalā iegrimstam akmeņos un gliemežvākos zem kājām tik ļoti, ka kāds mūs pat kārtīgi spēj sabiedēt – pēkšņi priekšā ir ronis, plaši atvēris rīkli mūs brīdina, ka esam tam piegājuši par tuvu. Jā, nemaz nebijām domājuši, ka kam tādam uzskriesim virsū!

Pēc pastaigas dienu plānojam noslēgt ar veikalu. Ārā paliek tumšs un ir ļoti vējains, tomēr lietavas nav sākušās. Pie lielveikala atrodas arī mūsu draudzenes suvenīru veikaliņš, bet tas gan ciet. Tomēr vienā brīdī pamanām mūsu dāmu tur iekšā un tai pamājam. Meitene priecīga atver mums veikaliņu un iepazīstina mūs ar savu mammu, kas tur arī strādā. Tad abas jaunzēlandietes mūs aicina īsā izbraucienā pa salu – redz, šodien ir kādi īpaši maoru svētki un mazā iezemiešu sabiedrība šajā valsts daļā rīko tirdziņu. Tā nu atkal sēžamies dāmas auto un nu jau visi četri sasniedzam kādu kultūras namu, kur nekad nebūtu iedomājušies ieiet. Tirdziņš ir neliels, vietēji pārdod interesantus konservus un maoru darinātās rotaslietas, arī instrumentus. Tiek pasniegts maoru tradicionālais ēdiens, kas tiek gatavots zemē izraktās alās, bet šodien vienkārši uz pannas. Dāmas ļoti vēlas mums izmaksāt, bet mēs gaļu nevēlamies, tāpēc drīz vien visi turpinām ceļu uz salas galu, kur tumsā krastā būtu jānāk ārā pingvīniem.

Šodien pingvīnu tomēr nav, arī informācijas centrā mums teica, ka tikai seši pingvīni dzīvo šajos krastos un tie tiek ļoti sargāti. Visbiežāk te var uzdurties roņiem, dažreiz no krasta var redzēt delfīnus. Bet, lai sastaptu vaļus, jāņem laiva vai helikoptera tūre, kas izmaksā diezgan daudz. Tā nu šodien redzam tikai roņus, bet diena ir izvērtusies lieliska.

Atvadāmies no abām dāmām un noslēdzam vakaru ar Jaunzēlandes vīnu – te īpaši labi ir baltie vīni, sarkanie vien sākot attīstīties. Arī džakuzi šajā hostelī ir bezmaksas, gluži kā daudzos šajā valstī. Tas gan ir diezgan vēss, bet mēs priecājamies, ka lielais baseins ir tikai mums, jo citiem auksti. Un tā – vēl izbaudīsim šo pilsētiņu pirms sāksim savas darba gaitas!

Nākamo un pēdējo dienu pavadām ejot Kaikouras pussalas taku. Lietus gaidāms tikai ap četriem, tāpēc esam piecēlušies laicīgi un pilnā gatavībā iet. Taka aizņemot ap četrām stundām un tā iet apkārt visa pussalai. Vairākās vietās atzīmēti skatu punkti un arī roņu vērošanas vietas. Gājiens ir tiešām pasakains – caur biezajiem mākoņiem mēģina izspraukties saulīte, tajās dažās vietās ūdeni iezeltīdama saviem stariem, un klintis krastmalā veido tiešām neparastas ainavas.

Daudzās vietās ir informācijas plāksnes, kas vēsta, ka šī vieta senāk bija ļoti populāra vaļu medīšanas zona. Un tāds iespaids, ka te vietējie pat lepojas ar to, ka senāk šeit tika ķerti vaļi, no to kauliem taisītas mājas. Dīvaini, jo Jaunzēlande taču ir tā, kas tiešām aizsargā savu dabu.

Pašā pussalas galā atrodas īsta roņu kolonija. Brīdinājuma zīmes vēsta, ka tuvāk par 10 metriem savvaļas zvēriem nevajadzētu iet, jo tie kož, bet mēs esam prātīgi un vērojam tos pavisam tuvu – roņi izgūlušies vēsajos Jaunzēlandes vējos un berzējas pret akmeņiem. Ir gan mātes, gan mazuļi, bet pavisam lielos roņu tēviņus neatrodam. Bet tik jauki lielos jūras iemītniekus vērot tik tuvu un brīvībā!

Pussalu apskalo milzīgi viļņi, gājēju takas mūs aizved klints galā, no kurienes skati ir vienreizēji. Šī ir viena no skaistākajām takām, kādu Jaunzēlandē esam gājuši. Ik pa laiciņam redzam milzīgās roņu kolonijas, bet pingvīnus gan šodien nesatiekam, jo tie ārā nāk tikai naktī. Vietējie ir jauki, sveicina, bet lielāko daļu tūristu sastāda ķīnieši, vācieši un francūži.

Pa taku saliktas arī informācijas plāksnes, kurās uzzinām daudz jauna kā, piemēram, to, ka šajā apkārtnē sastopami gan te dzīvojošie gan migrējošie vaļi. Uz austrumiem no Jaunzēlandes vaļi migrē no aprīļa līdz jūlijam, un tad zinātnieki tos pēta. Vaļu daudzums gan arvien samazinās, jo to medīšana notiek arī mūsdienās, sevišķi Japānā. Uzzinām šo to par Kaikouras kalnu grēdu. Izrādās, ka tā pilsētiņu pasargā no rietumu mitrā laika, tāpēc te ierasti ir 2000 saulainu stundu gadā. Tomēr Kaikourā pūš aukstie dienvidu vēji. Kaikouras kalnu grēda ir visātrāk augošā Jaunzēlandē ar 10 mm paaugstinājumu gadā.

Pastaiga ir patiešām brīnišķīga, un tā aizņem mums veselas piecas stundas. Nākamā diena gan ir paredzēta stopēšanai uz mūsu galamērķi – to Christchurch pilsētiņu. Bet plānojam arī tās satiksmes kontrolētāju anketas iesniegt pirms braukšanas. Kas zina, kāds rezerves variants var noderēt.

Un tā esam atpakaļ hostelī tieši pirms lietavām. Un esam tiešām priecīgi, ka izdevies apskatīt šo brīnišķīgo pilsētiņu, un tieši šajā laikā, kad pastaigu takas nav pilnas tūristiem.

**

Šo dienu atklājums. Par Kaikouru. Kaikoura – pilsētiņa Dienvidu salā. Pēc 2018. gada iedzīvotāju uzskaites datiem, aptuvenais pilsētas iedzīvotāju skaits ir 2,150. Pilsētas infrastruktūra cieta smagus bojājumus 2016. gada zemestrīcē, kurā bojā gāja 2 cilvēki. Līča kā arī apkārtējā reģiona augstums pieauga par 2 metriem. 2016. gada 14. novembra zemestrīce izcēlās īsi pēc pusnakts un sasniedza 7.8 balles, izraisot nelielu cunami un ievērojamus ceļa bojājumus. Tūkstotis tūristu un simtiem pilsētas iedzīvotāju palika iesprostoti pilsētā.

Apburošo dabas skatu un ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Kaikourā atrodas neskaitāmas pārgājienu takas. Kā arī, Kaikouras pussalas krasti ir pārpildīti jūras iemītniekiem. Tas ir arī pašas pilsētiņas pastāvēšanas iemesls – šajā reģionā attīstījās vaļu medniecība. Nu pilsētiņā gan populārāka ir vēžveidīgo ķeršana. Paralēli tam, Kaikoura ir kļuvusi par iecienītu tūrisma galamērķi, galvenokārt pateicoties tādām tūrēm kā vaļu vērošana un peldēšana ar delfīniem. Pilsētas austrumu robežu apdzīvo roņu kolonija, kurus bieži var novērot bēguma laikā, kad jūra atkāpjas un atstāj aiz sevis plašus akmeņainus līdzenumus. Šī ir arī viena no pieejamākajām vietām pasaulē, kur iespējams redzēt okeāna putnus kā, piemēram, albatrosus. Pēc 2013. gada uzskaites datiem, lielākās Kaikoura reģiona nozares ir ēdināšanas un izguldīšanas pakalpojumi (19.5%), zemkopība, mežkopība un zvejniecība (17.7%) un tirdzniecība (11.5%)

*

Iztērētie līdzekļi: ~70 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9281 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2671)

Nu ko – laiks doties tālāk!

Mostamies agri, kā jau katrā hostelī ir bezmaksas maizītes ar džemu un zemesriekstu sviestu. Pēc tām dodamies uz pilsētas robežu – jātiek uz kaļķakmens klintīm 50 km no Greymouth – liels tūrisma objekts! Ārā gan ļoti vējains un lietus arī nesaudzē. Bet esam pozitīvi noskaņoti, satuntulējušies kārtīgi. Ceļš gan galīgi tukšs, un tie daži brauc garām. Gaidām diezgan ilgi – zinām, ka desmitos ir paisums, un tieši tad vislabāk apskatīt tās kaļķakmens klintis, kurās iekšā sitas viļņi.

Tomēr veiksme mums uzsmaida, un drīz kāda sieviete mūs aicina savā auto. Tā gan nenogādā mūs līdz pašam galam, bet izlaiž savā ciemā starp mūsu galamērķi un sākuma punktu. Bet tur ilgi nav jāgaida – savā auto mūs uzņem kāds vīrs, kas dzimis Indonēzijā, nodzīvojis lielu mūža daļu Nīderlandē, bet tad emigrējis uz Jaunzēlandi. Vīrs stāsta daudz interesanta par rietumu krastu – arī to, ka senāk viss krasts bijis pilns ogļu raktuvēm, bet nu viss slēgts, jo Jaunzēlande ļoti koncentrējas uz dabas saglabāšanu – ogļu rakšana izskausta, valstī nedrīkst iegūt naftu un jābrauc ar jaunākajiem auto.

Bet nu esam sasnieguši skaisto krasta līniju, ko ik gadu arvien noēd viļņi, jo daudz lietus. No Tasmana jūras nāk mitrums un tas apstājas pie kalniem, kur tad arī nolīst, visu mitrumu atstājot rietumu krastā. Jā, un apkārt tiešām zaļi zaļš – tādi pinkaini lietusmeži – tik sirreāli!

Ar onkuli nokļūstam līdz pašiem Pankūku akmeņiem, un tur arī atvadāmies. Ejam uz tiem kaļķakmens veidojumiem, un nevaram vien nopriecāties par skatiem – te ir fantastiski! Viļņi spēcīgi sitas klinšu caurumos, tā radot baisi dobju skaņu.  Un apkārt nemaz nav daudzi – visa dabas varenība mums vieniem!

Pēc lēnas jo lēnas pastaigas atgriežamies uz ceļa, lai stopētu tālāk. Mērķi augsti – gribam tikt uz Dienvidu salas pašiem ziemeļiem, uz Nelsonu – lielāko pilsētiņu tur. Priekšā 300 km, un jau esam apbruņojušies ar pacietību. Ceļš gan galīgi tukšs. Jā, rietumu krasts ir pats pamestākais visā valstī, un pietam esam nesezonā. Mūsu laiku gan kavē interesants Jaunzēlandes nelidojošais putns weka. Mums jau tika stāstīts, ka šis ziņkārīgais putniņš bieži ielavās mājās, un vietējie tad to nemaz nedzen ārā, jo tad weka mēdz aptaisīt visas vietiņas, kad ir satraucies. Mēs putnu pacienājam ar maizīti, kamēr gaidām kādu braucēju.

Minūtes nomaina stundas, sauli nomaina lietus. Stāvam, neviens no retajiem braucējiem nedomā apstāties. Nedaudz jau esam izmisuši, jo paliek auksti un slapji. Arī mazās smilšu mušas kaitina, tās sāpīgi kož un atstāj milzīgas, niezošas pumpas. Lai arī diena vēl priekšā, jo esam cēlušies agri, sākam apsvērt domu doties atpakaļ uz Greymouth, lai mēģinātu citu ceļu uz Nelsonu. Tā mainām ceļa puses – kurš pirmais paņems, uz to pusi brauksim.

Bet tad laime tomēr uzsmaida. Un kāda vēl! Apstājas kāds vācu ceļotājs, kas paredzējis doties uz pašu Nelsonu! Un tā ļoti priecīgi uzsākam ceļu uz pašiem salas ziemeļiem. Puisis te mācījies sociālo darbu. Kāpēc Jaunzēlandē? Kāpēc gan ne?! Valsts ir ļoti skaista, lai arī ne tik eksotiska, bet vairāk gan tūristiska. Puisim nedaudz jau apnikuši tie ceļotāji, kas meklē vien izklaidi un dzērienus. Jā, Kvīntana ir tieši tādiem. Puisis saka, ka ceļojot arvien vairāk novērtē savu dzimteni, kur viss ir sakārtots, algas labas, dzīves apstākļi jauki. Te arī Samuels nevar saprast – kāpēc vietējiem nav apkures?! Vai tie ziemu vispār negaida? Smejam, ka puisis saka, ka viņam te ir divi biznesa plāni – viens ir ievilkt centrālo apkuri un iemācīt vietējos uzlikt mājai izolāciju, un otrs pirkt un pārdot mašīnas. Jā, tās ziemā var nopirkt par lētām naudiņām, un vasaras sezonā, kad Latvijā ir ziema, pārdot par augstu cenu.

Sarunas ir ļoti interesantas, viss 300 km garais ceļš paiet nemanot! Runājam par ļoti daudz ko, ka nevar pat izstāstīt. Puisis vien saka, ka laikam nevarētu dzīvot kā mēs – kad katru dienu mainās viss apkārt, kad katru dienu tāda skriešana. Bet mums ir pretēji – priecājamies par ceļošanu, par to, ka nekad nevar zināt, kā beigsies diena. Par to, ka var just – mēs taču dzīvojam! Un tiešām katru mirkli to var just!

Un tā vakarā sasniedzam Nelsonu. Pa ceļam piestājam vien vienu reizi, lai pabarotu citus waka putniņus. Bet tad beidzot arī mūsu galapunkts. Atvadāmies no puiša, lai satiktos nākamajā dienā. Samuels paliek savā busiņā, bet mēs hostelī. Un beidzot ir arī lētāk – hostelis izmaksā tikpat, cik mūsu treilerītis Kvīsntaunā. Jā, uz pusi lētāk nekā katrā iepriekšējā vietā!

Un tā nākamajā dienā sākam Nelsonas izpēti. Sākumā mums gan jāpārvācas uz citu numuriņu, jo ar šodienu ir pieejams viens vēl lētāks. Kad mainām atslēgu, ar mums sāk runāt pati hosteļa īpašniece. Dāma atvainojas, ka hosteļa darbinieki visu darījuši tik strikti – tie varēja mūs atstāt tajā pašā istabiņā, vienkārši par zemāku cenu, jo tāpat šajā laikā maz cilvēku. Lai mums atvainotos, kas nemaz nebūtu nepieciešams, dāma mūs “apgreido” uz vēl labāku istabu, kurā ir pat sildītājs! Smejam, ka labi gan, ka vakardien pret sievieti bijām tik laipni. Domājām, ka viņa ir apkopēja – tāda puktīga staigāja apkārt. Bet nu izrādās, ka pati īpašniece. Tā jau ir – pret ikvienu jāizturas tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Un šis princips mums tiešām ir palīdzējis. Nekad nevērtē otru pēc izskata vai naudas maka biezuma! Visi taču esam cilvēki!

Dāma mums arī pastāsta, ka šīsdienas lietavas ir kas neparasts. Parasti Nelsona ir pilsēta ar visvairāk saulainajām dienām, salīdzinājumā ar citām Jaunzēlandes vietām. Bet nu – līst lietus. Un arī sezona nav īstā. No maija līdz septembrim pilsētiņa ik gadu apkulstot. Un tad atkal sākas tūrisma bums. Lasām, ka Nelsona ir viena no lētākajām, tāpēc te varot izmēģināt visu ko par mazākām naudiņām. Bet paši arī veicam savu interneta izpēti, neuzticoties vienam rakstam, un atklājam, ka patiesībā Dienvidu salā lētākās ir Christchurch, kur dodamies, un Dunedin pilsētiņas. Kā piemēru – ja Kvīnstaunā viena istabiņa maksā 350 Jaunzēlandes dolārus nedēļā, tad tajā pašā Christchurch par šādu naudu var izīrēt divistabu dzīvokli. Bet pārsvarā visas dzīvošanai lētākas vietas ir Ziemeļu salā. Izpētām arī to, ka prāmis uz Ziemeļu salu maksā ap 60 eiro diviem. Savukārt lidojums uz Ziemeļu salu maksā 25 eiro vienam. Ja nebūtu nododamās somas, tad mēs izvēlētos otro variantu. Jā, atceramies, ka vācietim ļoti dārga likās tā Jaunzēlande, un tieši ēdiena ziņā. Mēs gan vienmēr salīdzinām attiecīgās algas un izmaksas. Ja Jaunzēlandē minimālā alga ir 17.70 dolāri stundā un maize maksā 80 centus, tad tas ir lētāk nekā tad, ja minimālā alga ir 3 eiro stundā un maize maksā 60 centus, vai ne?

Pēc pārdomām un bezmaksas brokastīm dodamies pilsētiņā. Ārā līst, bet mūsu lietussargs pazudis. Arčam sāk ataust atmiņā, ka vakardien, izkāpjot no mūsu drauga busiņa, tas lietussargu atstutējis pret kāda veikala sienu, un laikam tas tur arī palicis. Tomēr nu tik noderīgs būtu tas mūsu Kvīnstaunā atrastais lietussargs! Intereses pēc aizejam uz to paši vietu, kur vakardien lietussargu atstājām – un, jā, turpat tas arī stāv! Jaunzēlandē tas nemaz nav neparasti – cilvēki neņem svešu mantu, mašīnas atstāj vaļā, mājām durvis neslēdz. Tik droša un draudzīga ir šī valsts. Un forši arī tas, ka visur tik daudz ko var saņemt bez maksas, kas ceļotājam ļoti palīdz. Ja kāds ko met ārā, tad tas netiek likts miskastē, bet gan kastēs uz ielas – gluži kā Anglijā vecās mēbeles. Ja vajag – ņem! Tā esam tikuši pie visa kā noderīga! Un šodien Arča tiek pie vēl viena siltā krekla!

Cilvēki ir draudzīgi, vienmēr aprunājas. Mums vienmēr tiek teikts – „Oho! No Latvijas! Nevienu no Latvijas vēl nav nācies satikt!” To pašu dzirdam arī bezmaksas mākslas galerijā, ko apmeklējam lietainajā laikā. Brīvprātīgais gids ir priecīgs ne tikai izstāstīt visu ko par Nelsonu, bet arī padalīties savos ceļojumos pa Eiropas valstīm. Latvijā gan vīrs nav pabijis, bet ir ļoti priecīgs satikt pirmos latviešus savā dzīvē. Mākslas muzejs ir skaists, uzzinām daudz par keramiku, ar ko pilsētiņa īpaši pazīstama. Te ir skaisti mākslas darbi un trauki, kas veidoti dažādās formās un rakstos. Bet visjaukākais ir vecais vīrs, kas mūs kārtīgi uzmana, lai nepalaižam garām kādu svarīgu informāciju.

Turpat netālu ir skaisti parki un arī katedrāle, bet garākām pastaigām diena nav piemērota – lietus pieņemas spēkā, un kājas galīgi izmirkušas. Arī Nelsonas tirdziņš ir ciet, daudzu restorānu logos karājas zīmes ar ziņu, ka tie aizvērušies līdz augusta mēnesim. Šodien aizejam arī uz muzeju, kur tomēr šis tas jāsamaksā, lai tiktu iekšā. Un tur tieši fotogrāfiju izstāde ir brīnišķīga. Dabas fotogrāfi no 95 pasaules valstīm ar 45 tūkstošiem darbiem sacentušies par labākā titulu. Un te nu esam mēs, kas pēta 100 labākos darbus. Kā tos no visiem var izvēlēties, nav ne jausmas. Bet fotoattēli ir burvīgi. Neaprakstāmi. Tā kā tēma ir daba, ir arī konkurss par cilvēka ietekmi uz dabu. Un tad gan ir bēdīgi. Viens no attēliem ir saules lācis aiz restēm. Šo reto lāču sugu pavairo nebrīvē, jo ķīnieši no šī dzīvnieka urīnpūšļa taisa medikamentus, kas palīdz visam – sākot ar paģirām līdz pat hepatītam. Un tad tādas dusmas uz to egoistisko cilvēku, kuram dota galva un smadzenes, bet tas tāpat nesaprot, ka, iznīcinot dabu un visu dzīvo, tas iznīcina pats sevi un visus tam apkārt. Īpaši jau jāuzmana tās lielās nācijas, kur trūkst kārtīgas izglītības, un kas nesaprot, ka plastmasas maisiņu nedrīkst mest jūrā. Un, runājot par plastmasas maisiņiem, Jaunzēlandē tie jau ir aizliegti – nu veikalā var dabūt tikai auduma maisiņus. Jūtams, ka vietējie te domā par dabu.

Kad esam galīgi izmirkuši, saprotam, ka diena jānoslēdz. Šodien to noslēdzam tiekoties ar Samuelu – puisi, kas mūs paņēma uz pašu Nelsonu. Viņam ir busiņš, un puisis guļ tajā, taču jau šodien tas dodas uz kādu pastaigu taku ārpus Nelsonas, un tās izstaigāšanai vajadzīgas 5 dienas. Jā, Jaunzēlandē ir deviņas īpašas takas, un viena no tām ir Abel Tasman taka gan krastmalu, ko noiet 200 tūkstoši cilvēku gadā. Tas gan ir dārgs prieks tiem, kam nav telts, jo mazie namiņi pa ceļam izmaksā daudz. Bet kur tūrisms – tur izmaksas. Mums telts ir, bet nezinām, vai piecas dienas ar smagajām somām būsim priecīgi iet gar krastmalu. Par to vēl domāsim. Ar Samuelu satiekamies kafejnīcā un divas stundas vienkārši nopļāpājam, papildus visam tam, ko pārrunājām tajā ilgajā braucienā uz Nelsonu. Ir forši, un esam priecīgi satikt tādu atvērtu cilvēku! Un tad vien atliek gaidīt tās saulainās dienas, lai no sirds izbaudītu Jaunzēlandes pašu centru – Nelsonu!

Nākamajā dienā patiešām arī nelīst, tāpēc ceļamies laicīgi, lai dotos kalnā uz pašu ģeogrāfisko Jaunzēlandes centru, kas atzīmēts ar milzīgu pieminekli. No kalna paveras skats uz visu pilsētiņu – nemaz nevarējām iedomāties, ka tā tomēr ir tik liela! Tad pa lauku taciņām, pa augšām un lejām nokļūstam līdz vairākiem parkiem un arī Nelsonas krastmalu, kur atrodas liela osta. Turpat atpūšamies un pabarojam kaijas, kas ķērkdamas cīnās katra par savu gabaliņu, bet neko citu kā putnus neredzam, lai arī uz ielām saliktas zīmes, ka jāuzmanās no ceļu šķērsojošiem pingvīniem. Nokļūstam arī līdz kādai populārai pludmalei, kas vasarā noteikti piepildīta atpūtniekiem. Bet nu visa pludmale mums un dažiem skaistiem putniem. Atrodam arī vairākus interesantus gliemežvākus, bet zinām, ka te ar tām robežām jāuzmanās – Jaunzēlande sargā savu dabu. Šodien nostaigāts ļoti daudz, bet tikai vakarā mākoņi izklīst. Liekas, ka rītdiena būs saulaina, bet šī gan ir mūsu pēdējā diena Nelsonā. Mēģināsim palēnām tikt uz to mūsu galamērķi un atkal pastrādāt. Ceļot ziemā ir padārgi, jo viesnīciņas te nav lētas, bet teltī gulēt vēl slapji un auksti. Tā nu ar divām nedēļām būs noslēdzies mūsu mazais pārbrauciens. Apstāsimies uz laiciņu, lai pārējo Jaunzēlandes izpēti varētu turpināt vasarā!

**

Šo dienu atklājums. Vēl joprojām – vairāk par vietām, ko apskatām!  Sāksim ar Pankūku akmeņiem, kas ir ļoti iecienīts tūrisma galamērķis. Tie ir vairāku tūkstošu gadu laikā izskaloti kaļķakmeņi, kuros paisuma laikā ūdens sitas vertikāli uz augšu. Šī parādība, kā arī kaļķakmens slāņainie formējumi, kas atgādina pankūku kaudzi, ir tas, kas piesaista tūristus. Ūdens pret kaļķakmens sienām un alām tiek uzsists līdz pat 15 m augstumā! Jā, skati šajā vietā ir debešķīgi!

Un tad nāk Nelsona. Nelsona ir pilsēta, kura atrodas Tasmanas līča austrumu krastos. Dibināta 1841. gadā un atzīta par pilsētu 1858. gadā, Nelsona ir vecākā iebraucēju pilsēta Dienvidsalā un otrā vecākā pilsēta Jaunzēlandē! Tā tiek arī ierindota kā 9 apdzīvotākā pilsēta Jaunzēlandē. Nelsona tika nosaukta par godu admirālim Horācijam Nelsonam, kurš uzvarēja gan frančus, gan spāņus 1805. gada cīņās. Daudzas ielas un publiskās atrašanās vietas ir nosauktas par godu kuģiem un cilvēkiem, kas asociējas ar šo cīņu.  Savukārt Nelsonas nosaukums maoru valodā ir Whakatū, kas nozīmē „celt”, „būvēt”, „dibināt”.

Bet Nelsonas iesauka ir „Saulainā Nelsona” daudzo saulaino dienu dēļ. Interesanti, ka Nelsona atrodas pašā ģeogrāfiskajā Jaunzēlandes centrā! Pilsētas galvenā ekonomika balstās uz piecām lielām nozarēm – jūras veltēm, dārzkopību, mežsaimniecību, lauksaimniecību un tūrismu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~110 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9211 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1013 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro)

Noietie km: ~35 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2637)

Rītu atkal sākam ar stopiem.

Patiesībā, ar bezmaksas brokastīm hostelī. Un tad esam uz ceļa – ārā atkal saulīte, bet mašīnu kā nav tā nav. Šoreiz gan nav variants iet kājām, ja nesanāk nostopēt, jo priekšā 130 km caur kalniem. Tā nu stāvam un vērojam lielās ķīniešu grupas klīstam pa citādi tukšajām ciema ieliņām. Tomēr negaidām nemaz ne tik ilgi – drīz pie mums piestāj kāda meitene un aicina auto – viņa brauc tieši uz to pilsētiņu, uz kuru esam iecerējuši nokļūt mēs!

Un tā uzsākam ceļu uz Hokitiku, mazu pilsēteli rietumu krastā, no kuras arī var saskatīt un aptaustīt pašu Tasmana jūru. Un izrādās, ka mūsu jaunā draudzene ir somiete, kas Jaunzēlandē ceļo ar tādu pašu vīzu kā mēs. Meitene arī daudz braukusi pa pasauli, un pēc vairāk kā 30 valstu iepazīšanas, vairs sevi nav varējusi iedomāties vienā vietā vienā darbā, un tā nu ceļš to atvedis uz Jaunzēlandi. Jā, arī viņai šķiet pārsteidzoši tas, cik Jaunzēlande tomēr ir tūristiska – nu gluži kā Eiropas lielās valstis, uz kurām visi ārzemnieki sapņo nokļūt. Par daudz ko esam vienisprātis – latīņamerikāņiem sirds ir vissiltākā, mūs aizrauj eksotiskas vietas, kas nav piepildītas tūristiem un ballīšu meklētājiem, un Jaunzēlandē mūs visus fascinē šī burvīga daba.

Protams, interesantās sarunās ceļš paskrien nemanot. Un arī tie visi 130 km aizrit ātri, pilsētiņā ar meiteni šķiramies. Tā gan arī domā palikt tepat, bet neatklāj kur, un mēs īsti neuzbāžamies ar jautājumiem, un ejam vien uz savu lētāko hosteli. Hosteļa īpašnieks ir smaidīgs onkulis, kurš Latviju nemaz nezina – tam to parādām kartē. Jā, kā jau ļoti daudzi šajā ceļā, arī šis vīrs saka, ka esam pirmie viņa mūžā sastaptie latvieši.

Hostelī neuzkavējamies ilgi, jo zinām, ka šajā pilsētiņā tas skaistākais ir kāda upes ieleja, izslavēta ar savu zilzilo ūdeni. Tā gan atrodas 30 km no pašas pilsētiņas, bet esam optimistiski – ir tikai pusdienlaiks, Jaunzēlandē stopi strādā lieliski, tāpēc drīz ejam tās ielejas virzienā, cerot pievarēt vēl 60 km – turp un atpakaļ no vietas, kur paliekam.

Daži brauc garām, bet nu jau redzam vairāk atpūtniekus, kā tajos ledājos. Un tad – pēkšņi pie mūsu kājām apstājas kāds auto, un no tā smaidot paveras pazīstama seja – Sāra! Meitene, kas mūs aizvizināja no Vanakas uz Lapsas ledāju pirms pāris dienām! Izrādās, ka viņa dzīvo tepat netālu un nu ar saviem vecākiem brauc uz pilsētiņu iepirkties. Tie gan brauc uz pretējo pusi, bet nu priecīgi ar mums sapazīstas, un apmaināmies kontaktiem – tie vēlas ar mums vēl satikties!

Un tā diena turpinās. Drīz apstājas trīs ārzemnieki, kas gatavi mūs aizvest līdz zilzilajai ielejai. Pa ceļam saņemam padomus par darba vietām, par dzīvošanu, un visi kā viens ir pārliecināti – Kvīnstuana ir tā dārgākā vieta Jaunzēlandē. Pat tā lielākā Jaunzēlandes pilsēta Oklenda neesot tik traka. Uzzinām ļoti daudz jauna un, protams, noderīga turpmākajā ceļā. Un arvien pārliecināmies, ka stopēšana ir lielisks veids, kā iepazīt valsti, tautu, kultūru, un satikt tik daudz interesantu personību!

Tā nokļūstam zilās upes ielejā, kas gan šodien nav tik zila kā cerēts – saulīte te ir pavisam zemu un neapspīd kanjonā gulošo upi. Arī pati gājēju taciņa nemaz nav tik gara, tāpēc priecājamies, ka izdevies te nokļūt ar stopiem – ja būtu nācies soļot tos 30 km, būtu vilšanās. Bet tagad baudām dzestro krastu no masīvajiem akmeņiem upmalā. Tepat satiekam arī mūsu somu meiteni – tā jau dodas atpakaļ uz pilsētiņu. Tā kā meitene pati braucienu nepiedāvā, mēs arī nejautājam – gan jau kāds atpakaļ arī brauks!

Un tā, pēc pārdesmit minūšu skatu badīšanas, arī mēs dodamies atpakaļ. Lai arī sākumā tūristu bija daudz, mēs esam tie, kas aizsēdējušies, un nu pēdējā mašīna mums pabrauc garām, vairs neviens nav palicis. Ejam ilgi, un jau domājam, ka atpakaļ laikam visi tie 30 km būs jāpievar. Apkārt kalni, lauki, govis un garš, garš ceļš.

Ejam un nespējam vien noticēt – tiešām 30! Bet tad, pēc ilgāka laiciņa, beidzot apstājas kāds vientuļš auto un tur iekšā trīs vietējie, kas brauc atpakaļ no kāpšanas kalnos. Un mēs esam tie laimīgie, kas tā arī nokļūst atpakaļ uz Hokitiku! Bet vakars nav beidzies – ātri paēdam un skrienam skatīties pilsētiņu – izejam gājēju takas tepat gar kalniem, kapsētu, senu bāku, un jāņtārpiņu mežu, kurā visi jāņtārpiņi paslēpušies. Un saulrietu sagaidām pludmalē, mēģinot atrast izskalotu nefrītu, ar ko šī pilsētiņa īpaši izslavēta. Te vietējie to vien dara, kā iet gar krastu, meklē akmeņus, tad tos izgrebj un pārdod tūristiem. Mūsu meklējumiem pievienojas somu meitene, ar kuru, kā izrādās, paliekam pat vienā hostelī! Tā gan paņēmusi privāto istabiņu, kas ir daudz dārgāka, bet tomēr vēl kādu laiciņu pavadām kopā.

Te saulīte nepazūd aiz kalniem, bet gan nogrimst mākoņos nedaudz virs horizonta, iekrāsodama debesis rozā toņos. Ir skaisti. Šīs dienas ir pasakainas, un laikapstākļi mūs lutina. Arī stopēšana izdodas! Vien tie hosteļi nedaudz „iesit” pa kabatu, lai gan mums saka, ka vasaras sezonā cenas ir uz pusi augstākas kā tagad. Tāpēc atliek vien priecāties – esam taču tik skaistā vietā!

Nākamais rīts nes jaunus pārsteigumus. Sāra, ar kuras vecākiem garām skrienot iepazināmies vakardien, mūs uzaicina palikt pie sevis fermā un izvadāt apkārt. Mēs gan esam jau pacentušies pierezervēt nākamo hosteli – kā atlaides, tā steidzam vietiņu rezervēt, jo visu lēto ātri vien izķer arī šajā ziemas laikā. Atcelšana nav iespējama, tāpēc Sārai uzaicinājums jāatsaka, bet piekrītam pavizināties ar meiteni apkārt līdz pēcpusdienai.

Pirms tikšanās noskaidrojam, ka mūsu pludmalē salasītie akmeņi nav ponamu – mums saka, ka tos mēs uzreiz atpazītu, jo tie ir pavisam citādi. Bet akmeņi, ko vedam no ledāju takām, gan varētu apslēpt īstu zeltu – esot jāparunā ar profesionāļiem. Tomēr sliktākās ziņas, ka ar nepastrādātu akmeni mūs neviens no valsts ārā nelaistu. Nesen arī Hokitikas krastos kāds atklājis pārdesmit tūkstošu vērtu zelta gabalu, bet Jaunzēlandes likums paredz, ka atradums jāatgriež valstij. Tā kā tas viss tāds diskutabls jautājums. Tomēr tos akmeņus tāpat esam nolēmuši pameklēt!

Un tad arī klāt ir Sāra – sēžamies meitenes auto un dodamies braucienā apkārt ezeriem un skaistām dabas takām. Ārā gan ir vēsāks un sākas arī tās lietavas. Līšot visu nedēļu, kas galīgi mūs neiepriecina – stopēt nebūs viegli un arī pētīt jaunās vietas nebūs tik patīkami, bet ko padarīt – jāpielāgojas laikapstākļiem.

Meitene mūs izvadā pa skaistām vietām un aizved arī uz savu vecāku fermu, kur parāda 350 govju lielo pulku, kas vasarā tiek slaukts divas reizes dienā, lai pienu pārdotu tepat netālu esošai piena rūpnīcai, kur to galvenokārt pārvērš bērnu piena pulveros un sviestā. Meitene pastāsta daudz interesanta kā, piemēram, to, ka kopš Christchurch pilsētas šaušanas stāsta, ko noteikti esat dzirdējuši, visā Jaunzēlandē ieroču turētājiem ir jāatdod daudzi no saviem ieročiem – valdība tos atpērk, vadoties pēc nolietojuma. Protams, fermās cilvēkiem ir bises un ieroči, bet ne visi tiek ņemti nost – atstāt var tos, ko pēc viena šāviņa jāpārlādē. Meitene rāda vietas, kur pavasara plūdos viss bijis zem ūdens. Jā, plūdu ietekme te jūtama visapkārt. Divu dienu laikā te nolija 7oo mm ūdens – vienas no trakākajām reģistrētajām lietavām! Puse no Oklendas lietavu gada normas!

Meitene ar savu „lauku auto” izvadā mūs pa savu vecāku īpašumiem, un parāda māju, kur dzīvo. Tur satiekam arī Sāras tēti un kopā padzeram kafiju, kamēr tas mums pastāsta par vietiņām, ko noteikti Jaunzēlandē vērts apmeklēt. Un, protams, tiekam aicināti atgriezties! Izrādās, ka Sāras brālis studē Christchurch un katru nedēļas nogali brauc mājās. Un tad esam aicināti viņam pievienoties – Sāras tēvs mūs sola izvadāt plašākās ekskursijās pa kalniem!

Šķiramies pusdienlaikā, kad Sāra mūs nogādā atpakaļ uz ceļa, kur turpinām stopēt. Smidzina lietus, bet drīz arī saņemam braucienu no kādas dāmas, kas pati pabijusi Latvijā! Tā gan pa telefonu uzreiz paziņo vīram, ka mūs uzņēmusi savā auto – tas sievieti brīdinājis būt prātīgai ar stopētājiem. Bet ceļš ir raits, un pusstunda paiet ātri vien. Uzzinām daudz par dāmas ceļojumiem un to, ka viņa viena tāda ceļotāja ģimenē – vīram labāk patīkot uz vietas, kur droši un viss zināms. Sieviete vien nosaka, ka mums paveicies, ka esam viens otram.

Un tā nu nokļūstam Greymouth pilsētiņā – lielākajā visā rietumu krastā. Ārā līst, ir daudz vēsāks un vējaināks, tāpēc atkal esam paņēmuši viesnīciņu. Te gan ir daudz dārgāk, tāpēc arī uzkavēsimies vien vienu dienu – esam jau noskatījuši lētākas pilsētiņas. Šajā gan atrodas vienīgie lielveikali visā reģionā, tāpēc vietējie no apkārtējiem ciemiem te reizi mēnesī brauc iepirkt tik daudz, cik var aizvest. Jā, nav viegli, kad uz veikalu jābrauc trīs vai četras stundas vienā virzienā!

Nometuši somas vēsā koka mājelē dodamies pastaigā. Šoreiz visas gājēju takas ir ļoti slidenas, viss dubļains. Bet viesnīciņas saimnieks uzreiz teica, ka te krastā var redzēt delfīnus un atrast to vērtīgo Jaunzēlandes nefrītu. Pēc krietna gājiena arī sasniedzam krastmalu, bet delfīnus nemanām, un arī pēc stundu ilgiem dārgakmens meklējumiem padodamies – ārā tumst, tāpēc diena jānoslēdz. Greymouth nav ļoti simpātiska pilsētiņa, pastaigu takas nav tik fascinējošas kā citur, bet šis ir labs pieturas punkts, kur atkal var šo to nopirkt ceļam. Priekšā 300 kilometri – nezinām, cik raiti ies pa lietavām, bet esam pozitīvi – vietējie te ir ļoti atsaucīgi. Un esam nodrošinājušies ar ēdienu, ja nāksies palikt pusceļā. Viss – rietumu krasts apgūts – jālaiž uz dienvidu salas ziemeļiem!

**

Šo dienu atklājums. Vairāk par vietām, ko apskatām! Hokitika ir pilsētiņa, kas tika atklāta zelta iegūšanas laikos 1864. gadā. 1867. gadā Hokitikas osta ierindojās pirmajā vietā Jaunzēlandē eksportētā zelta daudzuma ziņā! Galvenās industrijas Hokitikā, kas ir ponamu, zelta, ogļu iegūšana un mežsaimniecība gadu laikā gan ir samazinājušās, bet aug ekotūrisma nozare, tāpēc pilsētiņa attīstās. Šī ir liela tūrisma pieturvieta rietumu krastā, slavena ar zaļā nefrīta jeb ponamu grebšanu. Vēl viena svarīga nozare šeit ir piensaimniecība. Westland korporatīvs, kas te atrodas, katru gadu savu produkciju palielina par aptuveni 10%, lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta.

Savukārt Greymouth ir lielākā pilsētiņa rietumu krastā ar apmēram 13 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir gandrīz puse no visas rietumu krasta reģiona teritorijas. Šai pilsētiņai ir sena ogļu un zelta ieguves vēsture, un mežsaimniecība ir viena no nesenajām industrijām. Arī zvejniecība ir būtiska pilsētiņai, jo tā atrodas Pelēkās upes ietekā. Tā pati upe gan pilsētu regulāri appludina, redzam daudz fotoattēlu ar to, kā tad viss izskatās plūdu laikā. Uz ceļa nav iespējams atrasties, māju pirmie stāvi ir ūdenī. Iedzīvotāji nu gan mēģina visu labot, un upes krastos uzcēluši dambi. Bet nekad nevar paredzēt, cik tad tās lietavas spēcīgas būs. Pilsētu galvenokārt apmeklē tie, kas dodas uz ledājiem tās ziemeļos vai uz krastmalas takām pilsētas dienvidos. Un, protams, arī fermās dzīvojošie, kas te reizi mēnesī iepērk visu nepieciešamo. Greymouth, tāpat kā Hokitika, ir zināma arī ar Jaunzēlandes zaļo akmeni jeb ponamu, un ar dažām alus brūvētavām.

*

Iztērētie līdzekļi: ~80 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9101 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~8366 eiro

Noietie km: ~35 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2602)

Naktīs ārā ir patiešām auksti.

Un tas ir iemesls, kāpēc šajā pārbraucienā ikvienā vietiņā paliekam hostelī. Nākamajā reizē, kad ceļosim pēc apstāšanās uz darbiņu kādā citā pilsētā, gan ceļosim ar teltīm. Bet nu esam hostelī Vanakā, un ceļamies jau pusseptiņos, lai laicīgi uzsāktu stopēt. Ārā vēl tumšs. Saulīte parādās vien pēc deviņiem un pazūd jau pirms pieciem, jo tā vienkārši slēpjas aiz kalniem. Protams, tas ļauj arī sniedziņam noturēties līdz pat rītam.

Sapakojušies un visām somām plecos dodamies ārpus pilsētas līdz ar pirmajiem saules stariem. Ejam trīs kilometrus, apbrīnodami, kā no mākoņiem ārā spraucas saulīte, iekrāsodama tos gaišzili oranžos toņos. Jaunzēlandes daba ir kas neaprakstāms! Tāpat kā Austrālijā nevarējām vien nopriecāties par to savvaļas zvēru daudzveidību, tad te nevaram vien nobrīnīties par tiem dabasskatiem!

Nonākam īstajā vietā un sākam stopēt. Līdz mūsu nākamajai pieturas vietai – Fox jeb Lapsas ledājam ir trīsarpus stundu brauciens pāri kalniem, bet pa vidu ir vienkārši tukšums. Un tur nu jābūt veiksmei – būs vai nebūs. Ja kāds mūs atstās nekurienes vidū, varam arī pārvērsties vēl divos ledājos.

Stāvam jau pusstundu, daudzi rāda, ka nogriežas tepat vien, kā jau bijām domājuši. Protams, paliek arī vēsāk, Arča sāk taisīt pietupienus. Nezinām, vai stopēšana Jaunzēlandē ir likumīga, bet zinām, ka visi to dara. Tomēr nu aiz mums nostājas arī policijas mašīna. Tie neko nesaka, bet tas, protams, vēl vairāk samazina mūsu iespēju kur tikt, jo nepārtraukto līniju reti kurš gribēs pārbraukt tieši pie patruļas auto. Tomēr, kad pagājusi jau stunda, apstājas kāda meitene un aicina iekāpt mūs mašīnā, turpat pie paša policista, un – kāds mums prieks – tā brauc uz savām mājām garām tam pašam ledājam! Nu ko – esam ceļā!

Ilgais brauciens paiet ātri, jo braucam cauri brīnumskaistām kalnu ielejām, kas ielenc dzidri zilus ezerus. Neticas tam, ko redzam. Protams, arī sarunas ir interesantas. Beidzot esam satikuši meiteni, kas kaut ko labu arī pasaka par Christchurch jeb pilsētiņu, kur tagad plānojam palikt un pastrādāt. Tā saka, ka viņa no visām iespējamajām tieši to izvēlētos dzīvošanai. Nu ja – tā jau ir, vietējiem ir citādāks viedoklis kā tiem ārzemniekiem, ko satikām Kvīnstaunā. Runājam par dažādiem ēdieniem un ēšanas paradumiem – interesanti ir tas, ka jaunzēlandieši izšauj zaķus, kas te savairojušies, bet zaķa gaļu neēd. Arī sēņošana tai šķiet kas dīvains, ja jau sēnes var nopirkt veikalā. Tomēr jauki tas, ka gandrīz no ikvienas upes un gandrīz no katra ezera iespējams smelt ūdeni un dzert no saujām. Tik tīrs Jaunzēlandē ir ūdens! Un, protams, visur to var dzert arī no krāna.

Virzāmies tuvāk rietumu krastam un temperatūra no mīnus 1 grāda pakāpjas līdz plus sešiem. Meitene saka, ka te gan nepārtraukti līst. Arī dārzu nav viegli iekopt, jo pirms nogatavošanās dārzeņi vienkārši sapūst mitrā laika dēļ. Te kalni mainās uz lietus mežiem, un drīz arī skatam paveras Tasmana jūra. Te gan neviens nepeldas spēcīgo straumju dēļ – arī mūsu jaunās draudzenes draugs reiz esot ievilkts 2 km attālumā no krasta un tad izpeldējis ļoti tālu pavisam citā vietā. To paglābis sērfinga dēlis.

Esam šķērsojuši arī Haast pāreju – tā stiepjas pāri kalniem 160 km garumā, bet tās izveide prasīja vairāk nekā 30 gadus, jo ceļš tika taisīts no viena akmens. Protams, dabasskati te ir neaprakstāmi. Vēl joprojām. Un tā arī nokļūstam līdz mūsu pieturai un atvadāmies no meitenes. Esam atraduši lētāko vietiņu un šoreiz, piemaksājot vien trīs eiro, saņemam arī privāto istabiņu, kas ir tā pati četrvietīgā hosteļa istaba, vien ar solījumu, ka tā būs tikai mums. Lieliski! Un paliek arvien lētāk! Vienīgais, kas mūs biedē – arī hosteļa darbinieks saka, ka šodien ir netipiski burvīgs laiks – mums jāsteidzas ko apskatīt!

Jā, rietumu krastā ne plūdi, ne zemestrīces nav retums. Un pats Fox ledājs nav sasniedzams, jo ceļš līdz tam ir applūdis. Bet iespējams nokļūt pie kāda ezera, kas ir ļoti populāra dabas mīļotāju vieta, jo tajā atspoguļojas tepat stāvošais Kuka kalns – Jaunzēlandes augstākā virsotne vairāk kā 3700 metru augstumā. Lasām, ka šajā kalnā 2003. gadā bojā gāja četru latviešu alpīnistu grupa. Bet kalnā mums gan nav doma kāpt, tāpēc dodamies uz ezeru.

Pēc mums piešķirtās kartes ezers atrodas 6 km gājiena attālumā, bet, to sasniedzot, izrādās, ka vēl 5 km jāiet tam apkārt, lai ko vairāk ieraudzītu. Bet nu ko – ja jau seši noieti, tad jau vēl pieci nekaitēs. Protams, skati visapkārt ir apburoši. Un beidzot varam izbaudīt to lietusmežu! Ja citur jau bijām lietus mežus iepazinuši, tad vienmēr ir bijis neizturami karsts, kad acis kodīgās sviedru lāsītes neļauj noturēt plaši vaļā. Bet nu – aizskaram ikvienu lapiņu, apstājamies pie katra koka – te ir tik skaisti! Un gaiss ir tik patīkami svaigs! Apkārt ir tāds miers – beidzot nav nekādas steigas – tūristi šo sezonu laikam neuzskata ar labāko ceļošanai. Bet tieši tas arī mums ļauj nedaudz atvilkt elpu un vienkārši ieklausīties dabā. Cik gan dzīve ir skaista!

Protams, arī atpakaļ vēl jāpieveic tie seši kilometri. Ja sākumā mēģinām stopēt, tad vēlāk atmetam ar roku – rietumu krastā mašīnu gandrīz nav. Nezinām, kā tiksim uz priekšu nākamajās dienās, bet pagaidām par to nedomājam, bet vienkārši baudām. Dodamies garām vairākām fermām, sasveicināmies ar lopiņiem un priecājamies par paveikto – nobraukti vairāk nekā 200 kilometri un noieti gandrīz 20! Šī ir viena ražena diena!

Un tā beidzas pavisam jauki – hostelī mums tiek piešķirta bezmaksas zupa, kas gan ir tā beramā no paciņām, bet tomēr. Un tad arī atpūšamies karstā āra džakuzi, kad saulīte mazmazītiņo ciemu ietinusi pilnīgā tumsā.

Arī nākamajā dienā uzkavējamies tepat, lai kaut kā apskatītu to ledāju un apdomātu arī tālāko ceļu. Mūsu gala pietura atrodas salas austrumu krastā, un sākumā domājām nedaudz tālāk salai braukt cauri, bet nu esam izlēmuši braukt salai apkārt pa ziemeļiem. Apstāsimies tajās skaistākajās vietiņās, pirms atkal uzsāksim darbu. Bet šodien – tas Lapsas ledājs!

Te ir vairākas gājēju takas, bet esam jau brīdināti, ka pavisam nesen daudzas nobrukušas. Un tā, ņemot pirmo, dodamies lūkot tos bojājumus. Ejam cauri klusam lietus mežam – ne lapiņa vējā netrīc. Smagie koki, slapji un auksti, ceļas debesīs. Satiekam vien divus vīrus spilgti oranžās vestēs – tie no takām ņem nost sakritušos kokus un sazāģē. Tie mums jautā, vai kāds koks mūsu ceļā bija nokritis, un atvieglojam vīriem darbu, atklājot, ka tālāk tie var neiet – ar ceļu viss kartībā. Pēc ilgāka gājiena nokļūstam pie takas beigām – tur, kur upē iegruvis viss krasts, arī pats asfaltētais ceļa gabals. Jā, nogruvums bijis pamatīgs. Tomēr darbinieki saka, ka upes otrā pusē taka turpinās ilgāku laika posmu, un tur ledāju no tāluma iespējams arī saskatīt.

Tā nu dodamies pāri upei, baudīdami tos sulīgos lietus mežus. Tie gan arī nemaz nav tik droši – taciņas ir slidenas, un koki nereti gāžas, jo to saknes mitrajā zemē vienkārši neturas. Bet mūsu ceļš ir veiksmīgs. Atkal esam nostaigājuši padsmit kilometrus līdz sasniedzam galējo skatu pieturu uz ledāju. Turpat informācijas plāksnē vēstīts, ka nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot upes ieleju kājām, jo ledājs kuru katru brīdi var izraisīt jaunus šļūdoņus, un tad vari attapties zem milzīgas akmens kārtas.  Lai arī šis skaitās viens no pasaules sasniedzamākajiem ledājiem, tam vairs tuvāk netikt, bet skati vēl joprojām ir skaisti, un arī pati pastaiga burvīga. Šodien ārā pat plus 12 grādi!

Vienīgi mazās smilšu mušiņas, ar ko tas rietumu krasts arī zināms, tiešām kaitina un sāpīgi kož. Bet ar tām mums vēl krietnu laiciņu nāksies sadzīvot. Labāk tās nekā lietusgāzes! Arī šodien laiks ir pasakains, un ceram uz tādu arī nākamajā dienā, kad dosimies uz nākamo ledāju pusstundas braucienā no šī.

Dienu noslēdzam ar pastaigu pa pilsētiņu, un, protams, to pašu bezmaksas džakuzi.

Un nākamajā dienā esam gatavi pēdējam ledājam, kas ir Franz Josef. Tas atrodas vien 23 kilometru attālumā, un jau esam nolēmuši – nevarēsim nostopēt, iesim kājām. No rīta spīd saulīte, ārā ir diezgan silts, bet satiksmes nekādas. Gaidām stundu – garām brauc vien retais izīrētais treileris, un tādi stopētājus ņem ļoti, ļoti reti. Tā nu esam nolēmuši gaidīt līdz pusvienpadsmitiem un tad iet – nebūs jau trakākais gājiens.

Bet tad, tieši 5 minūtes pirms mūsu lielā gājiena, apstājas kāds pārītis, kas gatavs mūs aizvest līdz mūsu iecerētajam galamērķim. Lieliski! Un atkal dzirdam daudz laba par Christchurch – un vēlreiz pārliecināmies, ka jāklausa vietējie – ja jau tie saka, ka šī pilsētiņa ir lieliska, tad droši vien tam lepnajam tūristam tomēr nebūs taisnība. Mums saka, ka ziema ir arī labākais laiks, kad apceļot rietumu krastu, jo tagad te daudz retāk līst, un arī tūristu pūļu nav tik daudz, kas padara ceļošanu daudz patīkamāku. Tikai stopētājam nedaudz ilgāk tas brauciens jāgaida. Bet redz – līdz šim taču izdevies!

Tā drīz nokļūstam Franz Josef pilsētiņā, kas arī sastāv vien no pāris viesu namiem un viena veikala, kas vismaz ir nedaudz lētās kā iepriekšējā ciemā. Visi hosteļi tik agri vēl ciet, tāpēc somas palūdzam paglabāt helikopteru ekskursiju biroja darbiniekus, un te visi vienmēr laipni piekrīt izpalīdzēt. Tad kājām dodamies apskatīt šo ledāju, kas, gluži tāpat kā iepriekšējais, tiek saukts par vienu no pieejamākajiem pasaulē. Arī šajā pilsētiņā gan ir bijuši smagi plūdi, tilts aizskalots, un līdz ledājam daudzi ceļi slēgti. Un interesanti, ka gājēji šeit nedrīkst pārvietoties – līdz gājēju takām pa šoseju drīkst vien ar auto! Un tā nu stopējam līdz tiem pašiem gājēju ceļiem, un arī tas izdodas lieliski. Drīz esam uz gājēju takas, un šodien esam īstā sprintā. Esam nolēmuši šeit uzkavēties tikai vienu dienu, jo jau nākamajā nedēļā sākas lietavas – nedaudz jāpaskrien. Un tāpēc jānoiet maksimāli daudz tās gājēju takas.

Līdz ledājam nokļūstam pēc stundas gājiena, un redzam tiešām ko brīnumainu. Jā, tik tuvu iespējams apskatīt ledāju! Daudz tuvāk kā iepriekšējo! Te ir brīdinājumi, ka aiz iezīmētajām robežām iet nedrīkst, jo ik gadu kāds iet bojā, pieminēti arī četri latviešu alpīnisti. Gājēju takas parāda, kā gadu gaitā ledājs atkāpies, bet nu tā atkāpšanās paātrinājusies – dienā tas izkūst līdz pat 7 metriem!

Upes gultnē redzam daudz interesantu akmeņu, un nav jau noslēpums, ka senāk šeit tika atrasts gan zelts, gan nefrīts, tāpēc arī mēs smejot izmēģinām laimi. Bet īsti jau nezinām, kā tad katrs no tiem izskatās, kad nav apstrādāts. Redzam siltos avotus – Jaunzēlandē tādu ir daudz, sevišķi Ziemeļu salā. Nostaigājam vēl trīs gājēju takas pirms atgriežamies pilsētiņā, lai ierakstītos lētākajā hostelī. Te cenā iekļauta arī zupa vakariņās un brokastu galds. Arī džakuzi, bet šeit tūristu ir daudz vairāk, un, lai tiktu lielajā burbuļvannā, jāgaida rindās. Bet mēs vien aši nometam somas, paēdam un sākam nākamās gājēju takas. Cauri lietusmežiem nokļūstam pie seniem kalnu tuneļiem, kas izgrebti no akmens, un sasniedzam lielākus un mazākus tiltus, kas ved pāri ledāja zilzilajai upei. Kopā apstaigājam veselas septiņas gājēju takas, 25 kilometrus piecu stundu laikā! Un diena ir vienkārši izdevusies! Šo dabas skaistumu, protams, varētu aprakstīt bezgalīgi!

Kā satumst, atgriežamies hostelī un gatavojamies garākam pārbraucienam. Ledāji apskatīti. Un skaidrs, ka tos tiešām vērts pieredzēt – kas zina, cik ilgi šo dabas brīnumu te vēl varēs apskatīt!

**

Šo dienu atklājums. Nedaudz vairāk par tiem brīnumiem, ko esam apskatījuši. Mathesona ezers netālu no Lapsas ledāja ir populārs tieši ar to, ka tajā atspoguļojas pats Kuka kalns, Jaunzēlandes augstākā virsotne. Šis ezers tradicionāli bijis arī maoru iztikas ieguves vieta, jo te iespējams noķert gan zušus, gan dažādus putnus. Šis ezers veidojās, kad Lapsas ledājs sāka atkāpties līdz savai pašreizējai atrašanās vietai pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ledāju kustība atstāja dziļas bedres, kas vēlāk piepildījās ar ūdeni, izveidojot ezerus, gluži kā šo.

Savukārt Fox jeb Lapsas ledājs tika nosaukts 1872. gada Jaunzēlandes premjerministra vārdā – tā, kurš tajā laikā apmeklēja šo ledāju. Ar laiku gan ledājs atkāpjas, un nu uz tā jau redzami augi. Ledus aizplūšana veido Fox jeb Lapsas upi. Tagad šis ledājs tiek uzskatīts par vienu no pieejamākajiem ledājiem pasaulē (ja gājēju takas nav applūdušas, kā mūsu gadījumā). Tūrisma sezonā šo ledāju apskatīt ierodas ap tūkstoš cilvēkiem dienā. Protams, tie bieži neievēro brīdinājuma zīmes un kāpj uz ledāja, tā izraisot nogruvumus.

Un tad nāk arī 11 km garais Franz Josef ledājs, kas ir viens no Jaunzēlandes iespaidīgākajiem dabas objektiem, saglabājies no ledus laikmeta. Ledāju apgabals, kas ietver arī Fox ledāju, katru gadu piesaista līdz 550 000 tūristu. Pēdējo piecu gadu laikā ledājs gan ir atkāpies veselus 800 m. Kā zinātnieki saka, pašreizējais ledāja atkāpšanās ātrums ir ievērojams ģeoloģiskajā laika skalā. Laikā no 1893. gada līdz pēdējās lielās atkāpšanās beigām 100 gadus vēlāk, 1983. gadā, Franz Josef ledājs atkāpās par 3 km. Pēc tam no 1983. gada līdz 2008. gadam šis ledājs atkāpās gandrīz 1,5 km, bet pēdējo piecu gadu laikā tas ir izkusis gandrīz 820 m. Savukārt 2012. gadā ledājā tika atklāts milzīgs caurums, un tika pārtrauktas ledāja tūres. Zinātnieki, kas izmantoja seismometrus, atklāja “ledus trīces”, kad zeme trīc no ledus sabrukšanas, un tas arī izveidoja milzīgu dobumu zem ledājā. Kas ar ledāju notiks tuvākajā nākotnē? Nav īsti zināms, bet prognozes nav spīdošas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~120 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9021 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~8366 eiro

Noietie km: ~60 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2567)

Un pirmdiena tad ir tā krāmēšanās diena.

Sākumā liekas, ka nemaz nav tik traki – it kā somās viss vēl joprojām lien iekšā! Protams, dažas mantas nomainījušās, bet lieka smaguma nav. Tas gan mainās nākamajā dienā, kad arī „mazās” lietiņas jāsabāž pa somas stūriem, bet tāpat – viss gatavs!

Pirmdienā laiku pavadām divatā. Atvadāmies no Wakatipu ezera, atvadāmies no treilerīša. Atvadāmies no Remarkables kalnu grēdas un mūsu trim mēnešiem šeit. Šī bija lieliska pieredze!

Arī vadītāji darbā izmaksā atvaļinājuma naudu, un kolēģi, jau zinādami, ka vēl pirmdienā uzkavējamies Kvīnsuantā, aicina gan uz „pēdējo dzērienu”, kas bija svētdienā, gan uz pusdienām. Visam gan atsakām, vien ar namiņa saimnieku vēl pārminam pāris vārdus. Tie daži vārdi vēlāk pārvēršas pāris stundu ilgās sarunās. Sākam no ceļošanas līdz mūsu saimnieka jauneklīgajam izskatam. Lai arī vīram jau 50, tas izskatās vismaz 10 gadus jaunāks, un saka, ka par to jāpateicas ingveram un kurkumai. Mūsu saimnieka taizemiešu dāma gan atzīstas, ka tas viss botokss. Saimnieks mums uzsauc veselu alus kasti, kas vakara gaitā iztukšojas. Mums tiek piedāvātas arī vietējās austeres, ko te pasniedz ar sīpoliem un etiķi, gluži kā pie mums speķi, bet no tām atsakāmies. Taizemietei patīk dažādas asas uzkodas, bet citi mājinieki ir pārliecināti – Jaunzēlandē tas asums ir citādāks. Ja Indijā vai citās aso ēdienu valstīs viss ir kārtībā, tad te pēc asu ēdienu baudīšanas vēders sāk streikot.

Atvadīšanās ir ļoti jauka. Konrāds saka, ka nu, kad atkal atgriezīsimies Kvīntsunā, varēsim palikt pie viņa kā draugi bez maksas. Treileri gan vīrs vairs nedomā izīrēt. Tas neesot visiem. Pat, ja treilerītis ir ļoti mājīgs, silts un tur ir tik daudz vairāk privātuma, cilvēkiem vairāk patīkot dzīvot mājā, istabā kopā ar svešiem. Nu nez, mums viss likās tiešām vienreizēji!

Un tikpat vienreizēji sākas mūsu pirmā ceļojumu diena. Nākamā pieturvieta ir Vanaka. Kvīnstaunas mazā māsa jeb līdzīga pilsētiņa pie ezera kalnu ielenkumā. Tā atrodas 100 km attālumā no mums, un ceļā dodamies ar ļoti pozitīvām domām – noteikti to ātri vien sasniegsim. Nemaz neesam meklējuši viesnīciņu, bet kaučsērferi tur, tāpat kā Kvīnstuanā neatsaucas. Bijām saņēmuši arī uzaicinājumu no kādas latviešu meitenes paviesoties Vanakā, bet pagājis jau krietns laiciņš, un meitene jau devusies prom. Tā kā izpētīsim vien visu pašu spēkiem.

No rīta pēdējās sagatavošanās darbi un tieši pusdienlaikā tad arī patiešām pametam Kvīnstaunu. Uz ceļa neesam vienīgie – mums priekšā jau viens stopētājs! Pasveicinām puisi un novēlam veiksmi. Arī viņš dodas uz Vanaku! Paejam nedaudz tālāk, kā jau pieņemts, un stāvam vien 15 minūtes, līdz piestāj puisis un aicina mūs mašīnā. Tas gan nedodas līdz pašai Vanakai, bet gabaliņu gatavs mūs pavizināt. Un tā nu esam ceļā, un beidzot ar īstu vietējo jaunzēlandieti. Tas saka, ka esam pirmie latvieši viņa ceļā, un ir priecīgs mums pastāstīt vairāk par vietiņām, ko Jaunzēlandē apskatīt.

Drīz tiekam izlaisti kādā krustojumā, kas gan nav galvenais ceļš. Puisis saka, ka uz Vanaku ved arī šī skaistā kalnu pāreja. Lai arī nesam pārliecināti, ka te kalnos stopēšana varētu izdoties, pavisam drīz sēžam citā auto un ar austrāliešu meiteni nokļūstam līdz pat pašai Vanakai. Pa ceļam gan mūs aptur policisti, un jau satraucamies – ka tik nebūs tā, ka meitene saņems sodu mūsu dēļ, jo nesam piesprādzējušies, un mašīna pilna ar somām, tā, ka nekas nav pārredzams. Bet tad laipnais policists atvainojas un saka, ka no Kvīnstuanas pienācis ziņojums, ka tikko nozagta mašīna, un to izdarījis cilvēks cepurē ar melnu jaku – gluži kā meitene. Bet noziedznieks esot čalis, tā kā tiekam palaisti vaļā.

Parunājam par meitenes izvēli strādāt Jaunzēlandē, un tā saka, ka te atbraukusi tikai atpūsties un paceļot, jo patiešām nopelnīt var tikai Austrālijā, kur minimālā alga ir divtik augstāka. Te gan tās mājas ir aukstas – jaunzēlandieši vienkārši nesaprot, ka ziema jau katru gadu nāk – bet vēl joprojām, mīnus piecos grādos apkures nav un nekādas izolācijas. Iekšā tāpat kā ārā! Te gan savukārt ļoti skaista daba, līdz ar to – kāpēc neizmantot to ceļošanas un darba vīzu, lai darītu visu kopā! Vanaka meitenei patīkot, jo tā esot daudz mierīgāka par Kvīnstaunu, un pavisam drīz par to pārliecināmies paši.

Pēc pusotras stundas nokļūstam Vanakā. Tiešām – Kvīnstuanas mazā māsa – nedaudz mazāka, daudz mazāk tūristu, vairāk vietējo, vairāk cilvēku ar suņiem, un vairāk pīles ezerā. Ātri paņemam lētāko hosteļa istabiņu, kas ir zemākā cenā kā Kvīsntaunā, un dodamies pastaigā. Satiekam arī franču stopētāju, ko apsteidzām Kvīstnaunā uz ceļa, bet arī viņam brauciens bijis veiksmīgs.

Apkārt kalni vien! Tik skaistas ir Dienvidu salas dienvidu pilsētiņas! Vietējie gan tiešām pieraduši pie tām temperatūrām, jo arī tagad daži aukstajā ezerā staigā basām kājām, citi arī peldas!!! Mēs gan baudām skaistos ezera krastus, simtiem līkumos savijušos kokus, arī laipnus vietējos, kas pastaigā izveduši suņukus – katram te ir mājdzīvnieks!

Vanaka ir daudz mierīgāka par Kvīstnaunu, lai gan te arī ir čupām ķīniešu tūristu un arī francūži – tie pilsētiņu pārņēmuši. Vanakas centrā ir vairāki bāri, kur tūristi izklaidējās, bet apkārt neskaitāmas gājēju takas aizvijas kalnos. Arī mēs nostaigājam diezgan daudz, un priecājamies par to, ka atkal esam savos izpētes ceļos!!! Turpināsim iegriezt pasauli!

Un to darām arī nākamajā dienā. Rītu gan sākam ar zolīšu meklēšanu, jo apavi atklāj savas nepilnības, kad jāstaigā vairāk kā tikai no darba uz mājām. Bet te lietoto apavu veikalā apavus iegādāties izdevīgāk nekā zolītes – Arčam apavu pāris maksā 5 Jaunzēlandes dolārus, kamēr aptiekā zolītes 40 dolārus. Un tad arī varam kāpt kalnā. Jā, apkārt Vanakai arī kalni vien, un uz tiem ved gājēju takas. Izvēlamies tuvāko kalnu, ko arī ieraugot liekas, ka nepievarēsim. Tomēr kāpiens nemaz nav tik traks, kā sākumā licies, un arī kalna galotnē tiekam. No turienes paveras skats uz Vanaku un mākoņu jūru ap to. Vietēji te ļoti sportiski – kalnā augšā un lejā rāpjas pat vairākas reizes. Kāda sporta zāle, ja apkārt tāda daba! No kalniem nolaižamies mākoņos, kur pa mazām, sasnigušām taciņām nokļūstam arī lejā. Šī ir mūsu pēdējā diena Vanakā, un to tad arī veltām kārtīgām pastaigām.

Vakarā gatavojamies ceļam – priekšā vairāku stundu brauciens uz rietumu krastu. Tur pa vidu vairs nebūs, kur palikt, tāpēc jātiek līdz beigām. Rīt tāls ceļš priekšā, bet esam pozitīvi noskaņoti. Līdz šim viss izdevies lieliski!

**

Šo dienu atklājums. Un nu – par Vanaku! Vanaka pagaidām ir mierīga pilsētiņa, kas arī sagaida tūristus. Bet arī te redzams – mājeles ceļas, notiek paplašināšanās, gluži kā Kvīsntaunā. Senatnē šo vietiņu apdzīvoja maori – Vanaka bija vieta, kur tie cēla vasaras nometnes, sauktas par kianga. Maori šajā apkārtnē zvejoja un medīja zivis, pirms došanās uz rietumu krastu tālākā ponamu akmens meklēšanā. Pirmās liecības par „balto” cilvēku Vanakas apkārtnē ir 1853. gadā, kad kāds maoru virsaitis atnācēju līdz Vanakai atveda. Eiropieši šajā apkārtnē izveidoja aitu audzēšanas fermas un vēlāk arī kokmateriālu rūpnīcas. 19. gadsimtā šī pilsētiņa arī tika zelta meklētāju iekarota. Pēc zelta drudža lauksaimniecība kļuva par galveno ienākumu avotu, bet nu tas noteikti ir tūrisms. Pirmais viesu nams Vanakā tika atvērts jau 1867 gadā. Un, protams, apmeklētāju skaits tikai aug. Arī ziemā te ir tūristi, jo apkārtnē ir kalni, kur slēpot, gluži kā Kvīsntuanā. Vanakas ezeru gadu simtos izgrauzuši ledāji, līdz ar to arī te ainavas ir nepārspējamas – lieliska vieta, ko baudīt gan ziemā, gan vasarā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~104 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8901 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~550 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~8366 eiro)

Noietie km: ~24 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2507)

Pēdējā darba pirmdiena ir Arča vārda diena.

Un, kā reiz, arī sanitārā inspekcija restorānā. Iepriekšējā nakts ir īsts virtuves beršanas maratons, un Arča strādā līdz pat trijiem naktī, bet tad arī pēdējās nedēļas grafikā tam tiek piešķirtas vien četras darba dienas. Un, galu galā, restorāns saņem augstāko vērtējumu. Un to, līdz ar Arča vārdadienu, atzīmējam divatā savā treilerītī. Pārējie vakari noteikti būs pilsētā, jo visi taču jāsatiek!

Ārā paliek vēsāks, bet vietējie sūdzas, ka tomēr nav pietiekami auksts, lai kalnos noturētos sniegs. Ja citus gadus pilsētiņa jau ir pilna ar atpūtniekiem, tad tagad vēl joprojām viss mierīgs. Un mēs par to tikai priecājamies, lai arī nu esam gatavi uz visu. Pēdējās darba dienas!

Šķiet, ka tieši tagad Kvīnstaunas „sastāvs” mainās – tie, kas dzīvojušies šajā pilsētiņā līdz šim, dodas prom, un tos aizstāj ziemas prieku meklētāji. Arī mūsu namiņa biedri reizē pamet savas istabiņas, gandrīz tajā pašā laikā, kad mēs. Konrāds, pats saimnieks, saka, ka viņš vairs neparakstīs līgumus ar īrniekiem, kas ir maori vai indieši. Ar maoriem, Jaunzēlandes pirmajiem iedzīvotājiem, esot lielas problēmas – tad tie dzer par daudz, tad zog un vāra visādas ziepes. Vēl gan nevaram izprast, kā tad Jaunzēlandē ir ar maoriem – vai notiek līdzīgi kā Austrālijā ar aborigēniem, kad vieni domā, ka ir apspiesti, otri, ka ir apkrāpti? Bet to vēl laiks noskaidrot. Nepatikai pret indiešiem saimnieks īsti iemeslu nesaka.

Darbā atrakciju parka īpašnieki sāk koncentrēties uz sava uzņēmuma reklamēšanu. Nu tie saka, ka jācenšas tā, lai ikviens klients internetā atstāj piecu zvaigžņu atsauksmi. Un darbinieks, kas tad to klientu būs pierunājis, saņems 5 dolāru vērtu kuponu kādā no Kvīnstaunas bāriem. Par katru atsauksmi kupons. Es gan neesmu ieinteresēta šādā lobēšanā, jo jau zinu, kā tad īsti šis uzņēmums strādā – galvenais ir nauda, un vēl visus ienākošos pēcāk jāaprunā – viena tautība slikta, cita dumja. Kvīnstauna un tās bizness..

Kvīnstaunā mūs sāk atpazīt gan autobusa šoferīši, gan citi vietējie. Arī kāds trīspadsmitgadīgs puika vienmēr ir priecīgs mani satikt un bieži uzdod visādus jautājumus. Šoreiz zēns prasa, vai darbā maksā par stundām vai par padarīto. Kad pasaku, ka maksā par stundām, tas jautā, cik saņemu. Kad nosaucu minimālo algu, kāda nu Jaunzēlandē tā ir, puika sapriecājas – tas taču daudz! Nākamais jautājums, vai man patīk peldēties. Un tad noklausos stāstu par darbiņiem informātikā, ko skolēni veic. Puikam vēl joprojām atrakciju parks, kurā strādāju, liekas kā brīnums, tāpēc saku, ka tad, kad paaugsies, varēs pats pieteikties tur darbiņā! Tā atvadāmies un pašu darba dienu noslēdzam ar draugiem un kolēģiem. Jau otrdienā esam sarunājuši tikties ar tiem, kas mums ir palikuši par labiem draugiem – ja nu gadījumā citā dienā nesanāk. Mums pievienojas foršā latviešu meitene Maira, daži mani kolēģi ar draugiem, Arča boss un arī latviešu puisis Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu. Kompānija ir tiešām raiba, bet visi sapazīstas, un vakars ir lielisks – mājās pārrodamies vien četros no rīta. Palikušas vien pāris dienas šajā pilsētiņā, bet jau laicīgi esam pateikuši „atā” visforšākajiem.

Protams, parūpējamies arī par to, lai visi dokumenti būtu nokārtoti un mūs neviens neapmāna. Mums jau stāstīts, ka daudzi pamet savus darbus, nesaņēmuši atvaļinājuma naudu, un arī manā līgumā rakstīts, ka tāda pienākas tikai pēc 6 mēnešu nostrādāšanas darba vietā. Bet nav jau vienmēr jātic tiem līgumiem – pilsētiņā ir „pilsoņu padomu” birojs, un tur, uzrādot līgumu, mums vienkārši saka, ka līgums nav likumīgs, un varu painformēt savu trako vāciešu priekšnieci, ka atvaļinājuma nauda būs jāizmaksā tāpat. Smejam, ka daži darbinieki atrakciju parkā joprojām saņem veco minimālās algas likmi, kas arī ir pret likumu, bet – ja pats sevi neaizstāvēsi – neviens cits jau to nedarīs. Jau Anglijā nācās krietni pacīnīties par savu taisnību, un nu arī esam gatavi!

Ārā paliek vēsāks. Arī treilerītī iestiepjam papildus sildītāju, kamēr visas mājas vienkārši izsalst. Arī mūsu saimnieka dzīvesbiedre taizemiete mājā staigā ar biezo jaku un cepuri galvā. Tas tiešām interesanti – katru gadu taču te ir ziema, bet tā arī neviens nav padomājis par apkuri. Tomēr tas laikam tā normāli, jo arī šādā salā bērni sporta laukumā izbauda bumbas spēli šortos vien!

Pilsētiņa piepildās atpūtniekiem. Ziemas festivāls ir sācies! Protams, arī darba ir daudz vairāk, bet, tā kā tās ir pēdējās dienas, tad jau var paskriet. Nākas ieskriet vēlreiz tajā „pilsoņu padomu” birojā kopā ar kolēģi. Izrādās, atrakciju parka īpašnieki pārkāpj visus noteikumus, ko vien var. Daudziem neizmaksā atvaļinājuma naudas, vienmēr darbā liek ierasties 10 minūtes ātrāk, lai gan tas jau arī nav likumīgi. Protams, tie ir sīkumi – mums jau tā ierašanās darbā ātrāk liekas tāda pašsaprotama, bet te viss notiek citādi. Padomdevējas dāmas stāsta, ka tepat Kvīnstaunā darbinieki iesūdzējuši tiesā savu darba devēju, kas ik reizi tiem licis ierasties uz darbu 15 minūtes pirms darba laika sākuma uz mazām sapulcēm. Te, redz, pilnīgi visam jābūt apmaksātam, un tā darbiniekiem tiesu vinnējuši – saņēmuši naudiņu par savām sapulcēm un vēl kompensāciju. Jā, šādās attīstītās valstīs visu ko var iesūdzēt – te likums ir darbinieka pusē. Tomēr atrakciju parkā, pēc atvaļinājuma naudas pajautāšanas, priekšniece ar nelielu minstināšanos piekrīt to izmaksāt – tad, kad būs atdotas darba drēbes. Laužam līgumu arī ar aģentūru, kuras piedāvātos darbiņus tā arī nesanāca izmantot, bet tā arī ir ļoti laba iespēja darba meklējumos.

Nemanot pienāk nedēļas nogale. Piektdienā ir salūts, ko gan neapmeklējam, ticot, ka neko garām neesam palaiduši. Cilvēku pūļi un ļoti, ļoti daudz piedzērušos tūristu. Protams, līdz ar to arī restorānā un atrakciju parkā ir daudz vairāk apmeklētāju. Daži vietējie gan atnāk tikai atvadīties, sakot, ka bija jauki satikties. Un tā sākas arī mūsu pēdējās satikšanās maratons. Esam tiešām priecīgi par piedzīvoto Kvīnstaunā, par visu jauno, ko esam apguvuši, un par visu pieredzi, jo, kā jau zinām, katra pieredze – lai kāda tā arī būtu – neapšaubāmi bagātina. Un tā, uzkrājuši jaunu gudrību kalnu, pavisam drīz varēsim doties tālāk.

Sestdiena ir Arča pēdējā darba diena, svētdien svinam kopā. Arī Ziemas festivāls ir beidzies. Te gan nesvin tos ziemas saulgriežus tik skaisti kā pie mums Jāņus, un arī daudz no visas svinēšanas neesam redzējuši, bet ko tur – daba ir tas, kas mūs piesaista visvairāk. Un tur arī dosimies!

Svētdienā ir tā īstā atvadu ballīte. Atvadāmies gan no bosiem, gan kolēģiem. Protams, viss ko dzirdam, ir tikai labākais. Mums saka, ka jebkurā gadījumā varam atgriezties un vienmēr saņemsim atsauksmi. Lai arī ir gadījušies pārpratumi darbā, visi tagad apskaujamies un noslēdzam savu kopīgo Kvīnstaunas laiku pozitīvi. Un, protams, tad ir arī vakars kopā ar kolēģiem no mūsu darba vietām, un arī ar citiem Kvīnstuanā satiktajiem. Viss ir skaisti! Daži atvadās ar asarām acīs, un mums prieks, ka esam daļiņu no sava laika Jaunzēlandē pavadījuši tik skaistā apkārtnē ar tik jaukiem cilvēkiem! Paldies visiem par to!

Un jums, mīļie, lai turpinās skaistās Līgo svētku dienas, un lai skaista vasara! Jau drīz tiekamies Jaunzēlandes autostopu piedzīvojumā!

**

Šo dienu atklājums. TOP 10 Jaunzēlandes dārgumi – šoreiz merino vilna un oposumu kažokāda. Jaunzēlande ir zināma ar tās merino aitiņām, un sevišķi to vilnu. Patiesībā, merino aitu vilnas ražošana sākās Spānijā un tur pastāvēja vairākus gadsimtus pirms merino aitas izplatījās visā pasaulē. Merino bija pirmā aitu šķirne, kas lielos daudzumos tika ievesta Jaunzēlandē. Merino aitas joprojām ir labākās smalkvilnas aitas pasaulē, bet Jaunzēandes merino ir pavisam īpašas. Kāpēc? Jo ar laiku šīs aitiņas pielāgojās Jaunzēlandes unikālajiem salas apstākļiem un attīstījās citādi. Šo merino aitu vilna ir īpaši silta un tā aiztur ķermeņa siltumu tās gaisa kabatiņās, tā regulējot ķermeņa temperatūru. Tā uzsūc arī mitrumu, tā kā pat slapjā merino vilnas apģērbā būs silti. Šīs vilnas drēbes ir noturīgas pret sviedru smaku un viegli mazgājamas. Jā, te merino vilnas apģērbs ir ļoti populārs. Bet interesanti ir arī oposumu kažokādas izstrādājumi. Tos arī var atrast visapkārt valstij. Oposumi paši gan nav Jaunzēlandes dabīgie iemītnieki – tie tika ievesti no Austrālijas ādu ražošanai. Bet, kad bizness negāja, visi ievestie dzīvnieciņi tika palaisti brīvībā. Un, tā kā Jaunzēlandes oposumiem nebija dabīgo ienaidnieku, un neviens tos negribēja ēst, šī bija laba vieta, lai vairotos. Un tā oposumu skaits Jaunzēlandē sasniedza veselus 80 (!!!) miljonus. Neaizmirsīsim, ka te dzīvo tikai 5 miljoni cilvēku. Oposumi kļuva par milzīgu problēmu, to lielā skaita dēļ. Kā tie bija apēduši visu augu lapas, oposumi ķērās pie nelidojošajiem putniem un vēl joprojām tos medī. Vietējie te cīnās ar oposumiem, un nevienam šos dzīvniekus vairs nav atļauts audzēt. Līdz ar to visa kažokāda, kas redzama veikalos, patiesībā ir no savvaļas oposumiem, kas tiek izšauti. Tā kā oposumu izšaušana ir ļoti nozīmīga Jaunzēlandes mežiem un savvaļas putniem, ikviens tiek iedrošināts iegādāties oposumu vilnu un ādas. Oposumu kažokāda pasargā no aukstuma un absorbē mitrumu, kā arī ir labs izolators. Patiesībā, oposumu kažokāda ir pat siltāka un vieglāka nekā aitas vilna un nav ne tikai neticami mīksta, bet tai ir arī terapeitiskās īpašības. Daži pētījumi liecina to, ka oposumu kažokādas šķiedrā atrodas īpašs enzīms, kas var palīdzēt novērst tādas ādas slimības kā ekzēma. Nu ko, ja pašu oposumu nevar nosaukt par Jaunzēlandes dārgumu, tad tā kažokādu gan!

*

Iztērētie līdzekļi: ~321 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8797 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1531 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~7817 eiro)

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2483)

Jauna nedēļa iesākas ar brīnumsiltu un saulainu laiku.

Ārā plus 12 grādi, un baltās kalnu galotnes sāk kust. Priecājamies, ka tā trakā sezona nedaudz tiks atlikta. Protams, ielās jau var redzēt atpūtniekus ar slēpēm un snovborda dēļiem pār plecu. Uzzinām, ka arī tajā Remarkables kalnu grēdā nu jau var nokļūt ar autobusu. Ceļš nav visai lēts, bet esam nosprieduši, ka uz atvadām no Kvīnstaunas tomēr tajā kalnā brauksim. Tikai jācer uz kopīgu brīvdienu – pēdējās nedēļās darba ir vairāk.

Pastudējam arī šo to par to tālāko ceļu. Izrādās, ka Jaunzēlandes vīzu varam pagarināt uz veseliem trim mēnešiem – tikai tad jābūt strādājušam vīnogu laukos vai kociņu stādīšanā. Vismaz trīs mēnešus jāstrādā pie Jaunzēlandes lauksaimniekiem, lai šādu pagarinājumu varētu saņemt. Mēs gan nezinām, vai trīs mēnešu ilga vīnogu lasīšana nebūtu nedaudz nogurdinoša, bet nu jau varam domāt un meklēt variantus. Interesanti arī tas, ka Irānā – valstī, kuru ļoti vēlamies apmeklēt – ir tā, ka pasēs pat zīmogus vairs neliek, lai neapgrūtinātu ceļotāju plānus citās valstīs. Tā kā arī Irānā ceļot ir pat ļoti iespējams – tas neko neietekmēs! Bet līdz tam vēl tiešām tālu. Nu jābauda tā Jaunzēlande!

Un tā arī baudām. Pēdējā pastaiga pa Kvīnstaunas taku astoņu kilometru gājienā aizved no Franktonas līdz tai Jaunzēlandes piedzīvojumu galvaspilsētai Kvīnstaunai. Skati pavisam citādi – kalnu galotnes klāj sniegs. Lidmašīnas gan mazajā lidostā piezemējas nepārtraukti. Mūsu ceļa laikā veselas sešas! Bet, ja vienā dienā spīd saule, tad nākamajā ir stipras lietavas. Ja kalnos snieg, tas slapjais sniegs galīgi nav piemērots ziemas priekiem.

Dažas dienas darbā ir ļoti saspringtas, bet pēc tam nāk klusāks periods. Vakari gan vienmēr ir aizraujoši. Aizbraucam līdz pilsētiņas dienvidiem, kas saucas jau pavisam citādi – Fernhila. Autobuss brauc kalnā vien, un tad arī kārtīgam kāpienam seko apbrīnojamie skati uz kalniem, uz kuriem uzsēdušies mākoņi. Jā, tie skati noteikti uz mūžu paliks atmiņā. Tiekamies ar kolēģi viņa mājā Fernhilā un saprotam, ka mums ar to treilerīti tiešām paveicies – visas mājas te tik aukstas un nekurinātas, ka nav gluži starpības vai ārs vai iekštelpas. Bet mēs savu mazo vietiņu varam sasildīt ātri. Indiešu kolēģis tagad seko līdzi kriketam, kas tur ir svarīgs sporta veids.

Tiekamies arī ar latviešu meiteni, kas tikko iebraukusi Kvīnstuanā, bet pirms tam pastrādājusi trīs mēnešus Jaunzēlandes Ziemeļu salā. Vakars izvēršas patiešām jauks. Meitene stāsta, kā trīs mēnešus lasījusi kivi augļus, līdz ar to savu vīzu var pagarināt uz trim mēnešiem. Nu latviete strādā kalna virsotnē un tur satikusi vēl divus latviešus, kas gan nemaz nav bijuši ieinteresēti tuvāk iepazīties. Jā, arī mums ir gadījies satikt tādus tautiešus, kas, liekas, ir pat saskumuši satikt „savējo” ārzemēs. Par to gan žēl, jo mēs taču esam tik maza tauta – ir taču brīnumaini satikt kādu no savējiem tālienē! Interesanti arī tas, ka mūsu jaunās draudzenes kolēģi tai stāstījuši, ka kalnā esot strādājuši vēl citi latvieši, un tie teikuši, ka Latviju apmeklēt neesot jēgas, jo tur nav ko redzēt. Visi trijatā nepiekrītam arī tam. Nu kā gan var teikt: „Nebrauc uz Latviju, tur nav ko redzēt”? Mums ir tik daudz skaistu vietu, gardu ēdienu, pārsteidzošu tradīciju, ka visu vienā reizē pat neapgūt! Mīļie tautieši – lai arī dažādu apsvērumu dēļ mēs un varbūt jūs Latvijā nedzīvojat vai nestrādājat, tas taču nenozīmē, ka pati zemīte nav skaista! Politiskā un ekonomiskā situācija ir kas tāls no brīnumainajiem rituāliem un dabas ainavām!

Kvīnstaunā palicis vēl nedaudz. Un pēdējā pusotra nedēļa ir piepildīta dažādiem pasākumiem. Mājinieki mūs lūdz vakariņās, bāri mūsu kompānijas lūdz uz ballītēm. Vēl jāsatiek visi draugi un visi paziņas, lai katram varētu pateikt „atā”, jo droši vien Kvīnstaunā vairs neatgriezīsimies. Un tā izmantojam katru brīvo brītiņu, kas mums ir kopā.

Un beidzot tiekam arī tajā Remarkables kalnu grēdā. Ja darbs sākas vakarā, tad ceļamies agrāk, lai noķertu busu, kas nepilnas stundas braucienā atpūtniekus nogādā kalna virsotnē. Busiņa izmaksas ir 25 Jaunzēlandes dolāri par ceļu turp un atpakaļ vienam, un īrēt mašīnu liekas pat izdevīgāk, bet brauciens noteikti ir tā vērts. Lēnām līkumu līkumiem busiņš ved arvien augstāk un augstāk. Ja arī sākotnēji diena liekas pavisam nepiemērota ceļam, jo apkārt vieni mākoņi, tad beigās šķiet, ka šī diena bijusi tieši īstā, jo no kalna virsotnes redzamas ielejas, kur mākoņi izveidojuši tādus kā ezerus – nu neaprakstāmi skaisti! Pašā kalna galā ierīkota slēpošanas bāze ar sniega pūtējiem, jo šie laikapstākļi nebūt nenodrošina pietiekami biezu sniega segu. Gājēju celiņi diemžēl slēgti laikapstākļu dēļ, bet slēpotāji var baudīt ziemas priekus. Ir gan iesācēji, gan profesionāli atpūtnieki. Vienas dienas slēpošanas vai snovborda nodarbība maksā 115 Jaunzēlandes dolāru un daudzi šo iespēju arī izmanto.

Tā kā mēs īsti nekur nevaram pastaigāt, vērojam atpūtnieku braucienus lejā no kalna un tālumā saulē apmirdzētās kalnu virsotnes. Beidzot esam tajā Remarkables! Pirmā doma, ierodoties Kvīnstaunā – mums ir jābūt tās skaistākās kalnu grēdas virsotnē, un te nu mēs esam – tieši pirms mūsu aizbraukšanas!

Daudzi staigā šortos un iešļūcenēs, un saprotams, ka jaunzēlandieši noteikti ir izturīgāki pret aukstumu nekā mēs. Kā nekā Latvijā taču katrā māja kuras krāsns, mēs dodamies no siltas mājas uz siltu mašīnu, uz siltu darba vietu. Bet te neko – ziema vai vasara, apkures nav, tāpēc nākas pielāgoties.  Bērniem skolas forma sastāv no šortiem, un arī tagad, plus 5 grādu salā tie tiek dzīti ārā sporta laukumos ar visu īso sporta tērpu. Latvijā ko tādu noteikti neredzēt.

Un tā pienāk piektdienas vakars. Esam ielūgti tepat namiņā uz vakariņām, ko gatavo indiete un japāniete. Pie galda iepazīstamies arī ar vāciešu meiteni un brazīliešu puisi. Interesanti, ka vāciete Sonja pagatavojusi kartupeļu pankūkas un sauc tās par tradicionālām. Jā, tās pankūkas tiešām ir tik daudzās eiropiešu virtuvēs! Runājamies par visu ko – gan par vīzām, gan darbiem. Vāciešiem un japāņiem ir ļoti labas pases – ar tām ceļot gandrīz visur var bez vīzas un tāpat arī strādāt. Tie pieteikties Jaunzēlandes darba vīzai var jebkurā laikā, ne kā mēs – tikai vienā īpašā datumā. Brazīlietis savukārt stāsta, ka tam patīk aukstums un tas izbauda laiku, kad vairs nav jāpiedzīvo Brazīlijas svelme. Arī mazā japāņu meitene saka, ka labāk auksti nekā sutīgi. Jā, tam piekrītam. Tomēr, ja nav tas sutīgais gaiss, tad jau labāk siltumā un saulītē. Japāņu meitene demonstrē savas origami locīšanas prasmes. Un tādā internacionālā kompānijā, protams, interesanti arī aprunāt to, kā katrā valstī tie dzīvnieki runā. Ja pie mums gailis saka „kikerigū”, tad Japānā tas saka „kokekokooo”. Jā, šī tēma ir lieliska un tiešām interesanta šādā kompānijā. Norunājam diezgan ilgi, citi mājinieki jau aizgājuši gulēt. Indiete un japāniete pavisam drīz vācas prom no namiņa – tagad visi medī tās lētākas vietiņas. Jā, Kvīnstaunā istabiņas īre ir tikpat augsta kā vesela dzīvokļa īre Christchurch, uz kuru dosimies nākamo.

Un tad ātri vien paskrien arī nedēļas nogale, lai sāktos mūsu pēdējā darba nedēļa. Un to taču jānodzīvo tā kārtīgi!

**

Šo dienu atklājums. TOP 10 Jaunzēlandes dārgumi – un viens no tiem ir manuka medus. Un ne tikai pats medus, bet arī citi manuka produkti kā roku krēmi, lūpu balāmi, konfektes, tēja, kapsulas un vēl, un vēl! Bet kas tad ir mankua medus? Tas ir ļoti rets medus, iegūts no vietējā manuka krūma nektāra, kas atrodams tikai Jaunzēlandē. Un kāpēc gan tas ir tik īpašs? Pirmkārt, manuka produkti tiek ražoti tikai un vienīgi šajā zemē, un tikai dažas nedēļas gadā, kamēr manuka augs zied. Otrkārt, zinātnieki apstiprinājuši apbrīnojamās dabīgās manuka īpašības, kas padara tieši šo medu vērtīgāku par jebkuru citu. Manuka medus antibakteriālās īpašībās ir tās, kas to padara īpašu. Methylglyoxal ir manuka medus aktīvā sastāvdaļa, kas arī ir atbildīga par tām antibakteriālām īpašībām. Methylglyoxal jeb MGO ir sastāvdaļa, kas veidojusies medū no manuka nektāra. Medum nogatavojoties, MGO sastāvs pieaug. Turklāt manuka medum ir arī pretvīrusu, pretiekaisuma un antioksidantu īpatnības. Patiesībā, šis medus tradicionāli tiek izmantots rētu dziedēšanā, lai nomierinātu iekaisušu kaklu, novērstu zobu bojāšanos un uzlabotu gremošanas sistēmas darbību. Uz katras manuka medus burciņas ir uzrādīts kas tāds kā UMF jeb unikālais manuka faktors. Tas parāda unikālo manuka īpašību līmeni medū. Augstākais iespējamais UMF ir 28, un burciņa tāda brīnuma maksā veselus 1800 Jaunzēlandes dolārus. Jā, varbūt tās ir zāles visam. Un viens ir skaidrs – manuka tiešām ir Jaunzēlandes dārgums!

*

Iztērētie līdzekļi: ~267 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8476 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6286 eiro

Noietie km: ~31 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2449)

Nedēļa sākas ar Anglijas karalienes dzimšanas dienas svinībām.

Jaunzēlandē šī ir brīvdiena, īsti svētki. Daudzi satiktie briti saka, ka pat Anglijā šo dienu nesvin. Viņiem tur karalienes esot jau par daudz. Bet te labi – svētku dienā maksā vairāk. Pagājušās nedēļas darbi gan ietekmējuši mūs abus – vienam pazudusi balss, otram rokas sagraizītas. Bet ceram, ka drīz visi tūristu bari dosies prom no Kvīnstaunas, lai vēl pirms trakās ziemas sezonas mēs varētu atvilkt elpu.

Un tā arī ir – Kvīnstauna uz brītiņu pieklust, lai atgūtu spēkus. Bet nākamnedēļ jau veras vaļā slēpošanas trases un tad arī klāt Ziemas saulgriežu festivāls, kad atkal tūkstoši būs sabraukuši mazajā pilsētelē. Otrdiena ir tā diena, kad, nez kāpēc, man atrakciju parka īpašnieki jau ielikuši atvadu ballītes svinības. Tādas skarbie vadītāji gan dodot tikai tiem darbiniekiem, kas viņiem patīk. Un, tā kā tie oficiāli mani atzinuši par veikala „seju”, tad arī man pienākas 200 Jaunzēlandes dolāru vērti kuponi, ko var iztērēt dzērienos un maltītē kopā ar kolēģiem vietējā bārā.

Jā, Kvīnstauna un ballītes. Jau autobusā iekāpušie jaunieši runā par visām vielām un dzērieniem, ko tie pamēģinājuši, un cik slikti tiem bijis nākamajā dienā. Bet mūsu ballīte ir jauka. Sākumā visi astoņi sadalāmies divās komandās un dodamies uz Izbēgšanas istabu – tādas ļoti daudz ir arī Latvijā. Tiec ielikts istabā un tad, vadoties pēc pavedieniem, jāatrod izeja. Nemaz nav viegli, bet stundas laikā izdodas no istabas izkļūt. Ir interesanti. Un tad vakars turpinās bārā. Žēl gan, ka vienam no jaunajiem darbiniekiem mājās aizmirsusies pase. Un Kvīsntaunā tie noteikumi strikti – lai arī puisim ir 23, to bārā nelaiž. Jā, te bez pases nekur. Vien Arča dažreiz var tikt cauri. Kad kuponi beigušies un dzērieni vēderā, dodamies uz citu bāru, kur Arča ballējas ar saviem kolēģiem – tur trauku mazgātājs apmazgā savu pēdējo dienu – meklēšot citu darbu, apnicis traukus mazgāt. Prieki ilgst vien līdz pusnaktij, jo tad ir pēdējais autobuss uz mūsu treilerīti un nākamajā rītā agri uz darbu. Jā, ieliek manu atvadu ballīti trīs nedēļas pirms manas aiziešanas un vēl nākamajā rītā iedod rīta maiņu. Bet neko, viss izdzīvots.

Tā kā ar Arču dodamies prom pirms tās trakās sezonas, mūsu vietā tiek meklēti darbinieki. Daži gan liekas pilnīgi nepieredzējuši, bet neko padarīt – ātri vien jāatrod tādi, kas varētu izturēt tik intensīvu darbu, kamēr mēs meklēsim ko mierīgāku, un arī lētāku un siltāku vietu. Jā, beidzot tās temperatūras nokritušās līdz -5 grādiem. Ir auksti.

Šonedēļ mums brīvās dienas nesakrīt, tāpēc izmantojam tos rītus, kas mums kopā, lai dotos nelielās pastaigās gar ezeru. Laiks gan ir neparedzams – tad līst, tad snieg, tad saulīte uzspīd pirms kārtējām lietavām. Apstaigājam nelielus ūdenskritumus, ko par tādiem gan grūti nosaukt, un apbrīnojam to zilzilo upes ūdeni. Vien retajai mājelei no skursteņa kūp dūmi – pārējie vienkārši saraduši ar šiem laikapstākļiem. Tikai no šī gada, patiesībā, tika ieviests likums par obligātajiem dubultajiem logiem, kā mums to pastāsta namiņa biedri. Noejam arī gar mūsu iepriekšējo dzīvesvietu, kur viss kluss – visi darbā. Tā arī neviens nav mūs paaicinājis ciemos. Dažas Kvīnstaunas gājēju takas ir applūdušas, koki zem ūdens, bet daba jau jebkurā stundā un sekundē ir skaista.

Un tā sākam nedēļas otru pusi, jau nevarot sagaidīt to saulgriežu laiku, kad atkal būsim ceļā, atkal prom no tām vienādajām dienām. Palēnām top arī piektā ceļojumu grāmata par šo braucienu no Krievijas līdz pat Austrālijai. Un vēl joprojām patīkami saņemt ziņas no jums, mūsu mīļie lasītāji, par to, ka sekojat līdzi mūsu piedzīvojumiem un lasāt arī iepriekšējās grāmatiņas! Vēl un vēlreiz – tas tiešām dod īstu pozitīvo lādiņu dienai! Un to sūtām arī visiem jums!

Nedēļas nogalē nākas sastapt ļoti daudzus, un, kā ārā saulīte, visiem tā redzama sejās. Interesants ir kāds vietējais puika, kas vienmēr autobusa pieturā mani vēro un smaida. Beidzot tas uzsāk arī sarunu, jautādams, vai strādāju Thrill Zone. Kad atbildu, ka jā, tas izsaucas: „Oooo! Tas taču ir tik foršs darbs!” Puika jautā, vai mums kā darbiniekiem ir atlaides, un, kad pasaku, ka mums pat obligāti visas spēles ir jāspēlē, tas vispār jaunzēlandietim liekas kas neticams. Pašam puikam ir 13 gadu, un tas mani atminas no kādas reizes, kad spēlēja spēles. Protams, šādas spēles piesaista pusaudžus un daudzus videospēļu cienītājus. Un tieši tāpēc arī lielākā daļa komandas strādā šajā vietā – lai spēlētu spēles bez maksas. Puika, vērodams manu formas tērpu, jautā: „Un jums dod arī bezmaksas džemperus?” Saku, ka visu noteikti atņems, kad darbu pārtraukšu.

Arča kolēģi savukārt ir sajūsmā par tuvojošos ziemas sezonu. Tie gan sūdzas, ka kalnu izmantošanas karte ir dārga, bet ko tad citu Kvīnstaunā darīt kā baudīt ziemas priekus un noslēgt vakaru bārā. Daudzi ir pārsteigti, ka mēs neesam no tiem, kas taisās slēpot.

Nedēļa noslēdzas ar dažiem pārpratumiem darbā – bieži vien jau tās kompānijas nespēj sakārtot savas lietas, un tad paši krīt panikā. Daudz kas mums te liekas absurdas. Kvīnstauna – tikai par un ap naudu. Interesanti, ka Dienvidu salu piemeklē arī zemestrīce. Tā notiek Milfordas fjordā, kur pirms mēneša devāmies ekskursijā. Ziņās lasām, ka tā bijusi veselas 5.3 balles stipra un jūtama arī Kvīnstaunā. Zemestrīce gan bija trijos naktī, un mēs to visu veiksmīgi nogulējām. Nekad zemestrīci vēl neesam pieredzējuši, bet vēl jau gadu atradīsimies šajā seismiski aktīvajā valstī. Un pēc zemestrīces arī mākoņi debesīs galīgi svešādi – tie izveidojuši tādus kā riņķus – nu gluži kā kādā paranormālo aktivitāšu filmā!

Svētdienā dodamies uz netālu esošu bāru, lai noslēgtu nedēļu divatā. Tur mums pazīstams šefpavārs parūpējas, lai mūsu uzkodas būtu tā – ar kaudzīti. Jā, Franktonā – pilsētiņā 10 km no Kvīnstaunas, kur dzīvojam, ir pavisam cita atmosfēra – vairs nav dzērušu jauniešu, bet gan ģimenes, paši vietējie, kas laiku vēlas pavadīt mierīgā atmosfērā. Bārā ir arī spēļu automāti, un pie tiem satiekam sava treilerīša saimnieka taizemiešu sievu. Tā sākumā sola mums pievienoties, atnes litrīgu alus krūku, bet tad pazūd. Taizemiete atpakaļ vairs neatgriežas, to satiekam namiņā – izrādās, tas aliņš mums par to, lai nestāstām saimniekam par viņas vakara priekiem. Un tā paiet vēl viena nedēļa. Vien divas priekšā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar TOP 10 Jaunzēlandes dārgumu sēriju! Un nu – par savvaļas zvēriem. Kā jau iepriekš minējām, Jaunzēlandē ir ļoti īpaša daba, līdz ar to arī flora un fauna te ir ļoti daudzveidīga – šeit attīstījusies tāda kā nekur citur pasaulē. Un, protams, jaunzēlandieši to arī uzskata par īstu dārgumu. Jā, reiz Jaunzēlande bija zeme bez zīdītājiem, tā vietā te attīstījās putni un insekti. Tie būtiski pārņēma šo salu. Nu šajā zemē iespējams sastapt tādus putnus, kukaiņus un reptiļus kā nekur citur. Viens no tiem, protams, ir kivi putns, Jaunzēlandes simbols. Šis nelidojošais putns sastopams tikai šajā zemē. Kivi putnam piemīt vairākas zīdītājam raksturīgas iezīmes kā, piemēram, tiem ir kaulu smadzenes, to spalvas nokarājas gluži kā dzīvnieku spalvas, un šiem putniem ir pat ūsas! Kivi ir vienīgie putni pasaulē, kuru nāsis atrodas gara knābja galā, un tie dēj vienas no lielākajām olām, attiecībā pret to ķermeņa izmēru. Patiesībā, varētu sarakstīt veselu grāmatu par Jaunzēlandes savvaļas iemītniekiem, bet turpināsim ar dažiem zīmīgākajiem. Te atrodas īsastainais sikspārnis – vienīgais šīs zemes dzimtais zīdītājs. Interesanti, ka sikspārnis vairāk staigā kā lido, jo tam nekad nebija vajadzības izvairīties no kādiem dabīgiem ienaidniekiem. Tad ir kea, vienīgais kalnu papagailis pasaulē, kuri palikuši ir vien aptuveni 5 tūkstoši. Ir Jaunzēlandes balodis, lielākais balodis pasaulē. Mēs to redzējām un nespējām noticēt savām acīm! Kas par balodi! Ir Hektora delfīns – pasaules mazākā delfīnu suga. Un dažādas pingvīnu un roņu sugas, kas dzīvo vien Jaunzēlandes krastos. Neaizmirsīsim arī par tuatarām – ķirzakām, kas vienīgās izdzīvojušas no dinozauru ēras, tās pārdzīvojušas pat Ledus laikmetu! Jā, savvaļas zvēru un kustoņu saraksts ir garš. Un tie ir īsts nācijas dārgums!

*

Iztērētie līdzekļi: ~322 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8209 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1126 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6286 eiro)

Noietie km: ~25 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2418)

Šī solās būt lietaina nedēļa.

Arī laika ziņās izplatīts brīdinājums par spēcīgām lietavām visā Dienvidsalas rietumu krastā. Pie tā pieder arī Kvīnstauna. Ja būtu aukstāks, mēs jau sen būtu zem pamatīgas sniega kārtas, kas nu gan ir īsti plūdi. Un līdz ar plūdiem brīnumainā kārtā arī atpūtnieku paliek vairāk. Tie lielākoties gan cer, ka drīz lietus pārvērtīsies baltā sniega segā un varēs doties Kvīnsaunas kalnos.

Nedēļas sākumā tiekamies arī ar latviešu puisi Danielu, kas mūs ieveda īstā Kvīnstaunas dzīvē, un viņa draudzeni Džastinu. Abi nu dzīvo kopā pilsētiņas centrā un saka, ka drīz sāksies īsts sezonas trakums. Vakars gan ir lielisks – atkal atklājam daudzas jaunas vietas un pat aizejam uz latīņu deju vakaru. Interesanti, ka visur tiek prasīti dokumenti – pat katrā bārā. Visiem, bez izņēmuma, lai arī nu nebūt vairs neizskatāmies kā nepilngadīgie. Laikam jau tas no pieredzes – daži jaunieši taču tagad izskatās pamatīgi pāri savam gadu skaitam. Smejam, ka tas no tās trakās pārtikas, kas tagad tiek potēta. Arī mūsu namiņa biedri ēd pavisam interesanti un ļoti daudz – brokastīs baltmaize ar sviestu un zemesriekstiem, klāt kūciņa un vēl pāris saldumi. Organisms par to nebūt nepriecājas.

Daniels savai amerikāņu meitenei māca arī latviešu valodu un saka, ka tā atklājis daudzas iepriekš nemaz neaptvertas lietas. Jā, un nemaz nav tik viegla tā mūsu valodiņa, it sevišķi daži šņācošie burti, kas angliski runājošam cilvēkam ir pārlieku sarežģīti. Jāpiemin arī tas, ka briti un amerikāņi reti zina kādu citu valodu kā dzimto un tas arī padara visu mācīšanos grūtāku. Katrā ziņā vakars ir lielisks un Kvīnstauna atkal sāk atdzīvoties – tuvojas Gaismas festivāls nedēļas nogalē, nāk Ziemas svinības – tad, kad Latvijā Jāņi, te svin Ziemas saulgriežus! Un arī mums plānojas darbinieku balles, tā kā atkal īsta rosība.

Un, līdz ar cilvēku ierašanos Kvīnstaunā, arī mūsu saimnieks Konrāds sāk uzņemt īrniekus. Vienu vakaru arī mēs tiekam uzaicināti pie galda un cienāti ar daudz, daudz alus kausiem. Konrāds stāsta, ka viņam ir veseli 290 īrnieki apkārt esošajos īpašumos. Protams, lai tos visus pieskatītu nepieciešami palīgi. Ir viena dāma, kas reāli tepat dzīvo un strādā pie Konrāda, bet tas saka, ka grūti atrast labu un uzticamu darbinieku, jo tie, kas te paliek uz ilgāku laiku, neesot īsti inteliģenti, lai kārtotu tādas lietas, bet visi viņam patīkamie ātri vien dodas prom, gluži kā mēs. Aprunājamies ar dažiem jauniem īrniekiem no Austrālijas. Kāpēc viņi no turienes atbraukuši uz šejieni, ja jau visi tā dzenas uz bagāto Austrāliju? Puiši saka, ka atbraukuši kalnu un laikapstākļu dēļ. Puiši nekad nav redzējuši sniegu un ir sajūsmā, ka laika ziņās tāds tiek solīts jau pavisam drīz. Jā, grūti jau iedomāties, ka kāds tiešām arī sniegu nekad nav redzējis. Bet, no otras puses, citi varbūt nav redzējuši palmu, tuksnesi, džungļus. Jā, brīnumaina un tik daudzveidīga ir tā pasaule. To taču jāsteidz izpētīt!

Daži no jaunajiem īrniekiem ir notetovēti no galvas līdz kājām un stāsta par bērnību bāreņu namā un par to, kā saņemti sitieni no vecākiem. Mūsu saimnieks Konrāds gan nav īsti taktisks un vienmēr saka, ko domā – arī tagad tas vienkārši izmet: Jā, ja nebūtu sists, tu taču būtu gudrāks!” Mēs gan saimniekam esam iepatikušies – tas pat aicina bezmaksas braucienā ar kruīza kuģi. Žēl gan, ka tajā dienā mums jāstrādā, tā kā prieks izpaliek. Bet jau sarunājam, ka kādu reizi kopā uz bāru aiziesim.

Šonedēļ visā valstī notiek arī plaši skolotāju streiki. Tiem esot pārāk daudz pienākumu, bet mazas algas. Nezinām, protams, cik skolotājs saņem Jaunzēlandē, bet nu noteikti daudz vairāk kā „parastais” strādnieks, kas pelna 18 Jaunzēlandes dolārus stundā. Arī netālu no mūsu treilerīša skolotāji protestē, bet tas gan nenotiek ilgi, jo drīz atkal klāt lietavas. Lietus dēļ arī divi galvenie ceļi, kas ved no un uz Kvīnstaunu, ir slēgti, jo applūduši. Un tā būšot līdz pat nākamās nedēļas sākumam. Ceram, ka līdz ar to būs mazāk darba., un ka nekas tāds mums nebūs jāpārvar pēc mēneša, kad atkal būsim ceļā.

Kamēr mūsu kolēģi no ballēšanās uz darbu nāk galīgi saburzīti, mēs esam ierindā. Atrakciju parkā lietus laikā nāk dadzi, kamēr Arča restorāns vēl pieklusis. Nākamajā nedēļā vairāki kolēģi iet atvaļinājumā pirms jūlija buma, no kā visi baidās. Tos tad arī redzēsim pēdējo reizi, jo mums jau arī drīz paredzēts doties tālāk. Nedēļas nogalē sola sniegu pašā Kvīnstaunā. Mēs gan esam vienīgie, kas īsti nav par to sajūsmā. Redz, galvenokārt cilvēki Kvīnstaunā paliek, lai baudītu ziemas priekus un vakarus pavadītu bārā. Ziemas prieki gan nekas lēts te nav – labākais sniegs ir pašā kalna galotnē, līdz kam jānokļūst, un arī aprīkojums taču maksā daudz. Dienas caurlaide kalnā maksā 99 Jaunzēlandes dolārus, mēneša caurlaide 999 Jaunzēlandes dolārus. Visi atzīst – tas jau ir tāds kā privileģēto sports. Tomēr daudzi, kas bijuši ziemu baudīt Eiropā, saka, ka te sniegs ir galīgi švaks salīdzinot ar to, ko iespējams izbaudīt Eiropas kalnos. Mums gan vienīgais, kas interesē, ir tā pati Remarkables kalnu grēda – viena no divām pasaulē, kas stiepjas taisnā virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, kā mums gids to stāstīja. Augtākais punkts ir 2319 metri v.j.l. un uz to var nokļūt ar tūristu busiņu, kad sākas ziemas sezona. Tagad tur var nokļūt tikai ar personīgo auto, kura mums nav, tāpēc gaidām to sezonu, lai vien palūkotos uz Kvīnstuanu no tādiem augstumiem. Parasti sezona sākoties no 10. jūnija un ilgst līdz 1. oktobrim, bet tad jau manīsim, kā būs šogad.

Un tā nedēļas nogalē tiešām kalnu galotnes klāj sniega sega. Lai arī visur vēl peļķes, kas appludinājušas gan sporta laukumus, gan ceļus, cilvēki steidzas uz Kvīnstaunu. Sācies gaismas festivāls! Un arī mēs piektdienas vakarā dodamies festivālā. Kopā ar indiešu kolēģi Melu ejam uz Botānisko dārzu, kur notiek gaismu šovs. Dažādas gaismas instalācijas izvietotas viscaur parkam – gluži kā Rīgas Gaismas festivālā, tikai te viss ir koncentrēti, pietiek ar stundu ilgu pastaigu. Protams, pats parks ir tumšs, cilvēku pūļi ir milzīgi. Ja ierasti Kvīnstaunā ir ap 15 tūkstošiem iedzīvotāju, tad tagad pilsētā ir visi 50 tūkstoši – ieradušies vien uz Gaismas festivālu. Nedēļas nogale solās būt traka. Tādas masas! Lielākoties gan visi ir zem kādām vielām. Jā, Kvīnstuana ir ballīšu pilsēta.

Arī pats Mels saka, ka Kvīnstaunā jau vietējos nesatikt – tikai tos, kas te atbraukuši no tālienes un kādus desmit gadus dzīvo. Melam patīk tas, ka ik vakaru var aiziet uz kādu bāru, viss vienmēr ilgi vaļā. Bet mēs vēlamies redzēt vairākas vietas, pastrādāt katrā pa nelielam laika posmam. Kā kolēģis stāsta, interesanti ir strādāt kādā attālā tūrisma objektā kā, piemēram, tajā pašā Milfordas fjordā. Tur atmaksā dzīvošanu, ēdināšanu un apkārt nav, kur iztērēt nopelnīto naudiņu. Tā ka katru dienu redzi skaistumu un vēl iekrāj krietnu summiņu. Tikai tajās vietās arī kontakti no ārpasaules nav iespējami, jo tur nav interneta. Mūs šāda ideja aizrauj, bet tur neņemot tādus, kas negrib palikt patstāvīgi, pietam – ziema ir klusais laiks, kad īsti nevienu jauniņo arī nemeklē.

Vakaru noslēdzam bārā – tik ļoti daudz cilvēku visapkārt! Mēs gan atpakaļ dodamies ar pēdējo autobusu, bet Mels paliek – viņam patīk pūļi!

Nedēļas nogale. Protams, tas pats – pūļi un dzēruši cilvēki. Un paliek tikai trakāk – redzami tādi, kas, nez, kāpēc, rāpjas kokos, un tādi, kas nezina, kā vien izrādīties savā skaļajā auto. Un tas ir tiešām nogurdinoši, jo pati pilsētiņa ir ļoti, ļoti maziņa – vien pāris ielas un krustojumi, ko visu aizpilda bāri, restorāni, tūrisma firmas un iekštelpu izklaides iespējas. Arvien vairāk redzami policisti, strīdamies ar kādu sarkanām acīm, arvien biežāk dzirdami kliedzieni, spiedzieni un mūzikas ritmi. Nedēļas nogalē viss atvērts gandrīz līdz rītausmai.

Un tā arī noslēdzam savu nedēļu – ar tādu nelielu steigu. Protams, katru dienu ir kāds mazs atklājums, katru dienu ko jaunu tomēr iemācāmies. Arī to, ka daži kolēģi nekad dzīvē nav rabarberu redzējuši! Un citi pārsteigumi noteikti vēl tikai priekšā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar TOP 10 Jaunzēlandes dārgumu sēriju! Un nu – par ponamu akmeni. Tas ir ļoti īpašs akmens, kas sevišķi nozīmīgs ir iezemiešiem jeb maori, kas šo salu apdzīvoja vēl pirms eiropiešu ierašanās. Maori jau bija apstrādājuši zemi un atraduši dažādus dārgumus – vienu no tiem sauktu par ponamu jeb zaļo akmeni vai nefrītu. Ponamu ir maori vārds cietam, izturīgam nefrītam. Patiesībā, ir vairāki ponamu veidi, dažādas krāsas un ieguves vietas, bet, tā kā nefrīts ir vispazīstamākais, tad runāsim par to. Šis akmens tiek uziets upēs noteiktās Jaunzēlandes Dienvidu salas vietās. Bet kāpēc gan tas ir tik īpašs? Tas saistīts tieši ar maoriem. Maori vienmēr šo akmeni uzskatījuši par dārgakmeni un tie vienmēr ticējuši, ka ponamu piemīt īpašs garīgs spēks. Maori šo akmeni izmantoja dažādu instrumentu izgatavošanā. Akmens tika sniegts kā dāvana un no tā tika taisīti ieroči. Ponamu vienmēr bijusi gan praktiska, gan garīga vērtība. Šodien ponamu akmeni var redzēt visos suvenīru veikaliņos apkārt Jaunzēlandei, bet jābūt uzmanīgam, lai nenopirktu neīstu akmeni vai kaut ko, kas ievests no Ķīnas. Un prātā jāpatur tas, ka kopš 1947. gada no Jaunzēlandes aizliegts izvest neapstrādātu ponamu tā ierobežotā daudzuma dēļ.

*

Iztērētie līdzekļi: ~343 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7887 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~5160 eiro

Noietie km: ~28 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2393)

Un tā jauna nedēļa ir klāt.

Kvīnstauna tad auksta, tad neierasti silta, saulaina un lietaina. Laikapstākļi mainās strauji, tomēr citi jaunzēlandieši, kas iebraukuši no ziemeļiem, ir sajūsmā – tur gan visu laiku esot lietavas un ziemas periodā (kas te ir jūnijs, jūlijs un augusts) nekur citur valstī neesot ko darīt. Bet ko tad īsti katrs meklē? Jā, te daba rokas stiepiena attālumā – visiem gājēju ceļiem nemaz nav laika! Tomēr ziemas priekus gan mēs neplānojam baudīt – slēpošanai un snovbordam ir jābūt īstām sirdslietām, lai par Kvīnstaunas kalniem maksātu tās bagātības. Esam stingri nolēmuši mēģināt ceļot tai ziemā. Tieši tā – ziemā ar stopiem. Vēl jau mums piedzīvojuma gars ir iekšā. Nu tas snaudis krietnu laiciņu un uzņēmis spēkus. Esam arī tām zemajām temperatūrām pielāgojušies. Ja Austrālijā plus divdesmit grādos vilkām vilnas zeķes, tad nu arī tajos piecos varam staigāt ar saviem vienīgajiem džemperiem, kas mums līdzi. Būs aizraujoši!

Tūristu plūsma šajā mēnesī Kvīnstaunā mainās kā laikapstākļi – dažreiz nevar atvilkt elpu, citu reizi vien pāris ienāk atrakciju parkā. Tāpat ir ar Arča virtuvi. Lai arī nopelnīt, protams, izdodas, strādājot pilnu darba laiku mēs noteikti varētu šo summu dubultot. Labi, ka izdodas ar saimnieku sarunāt treilerīti līdz pat pašām jūnija beigām. Kā Konrāds mums saka, viņam patīk atrasties inteliģentu cilvēku sabiedrībā. Nosmejam, vai tie būtu mēs? Jā, pārējie esot tādi, kādi jau nu piekrīt dzīvot auto vai nedaudz nolaistā namiņā. Redz, nesen Konrāds uzņēmis kādu puisi, kas pēc četrām dienām apcietināts. Izrādās, nesen izlaists no cietuma par ātruma pārsniegšanu, bet brīvībā uzreiz mēģinājis apzagt juvelierizstrādājumu veikalu.

Arī visi mūsu kolēģi īrē istabas par dubultu summu, kādu maksājam mēs par savu treilerīti. Bet te mums ir iepaticies – mums vienmēr ir vissiltākā vietiņa – ar mazo sildītāju to vienmēr sasildām tā, ka visur citur liekas par vēsu. Nevienam mājās jau apkures nav! Un, lai sildītājs piesildītu lielu telpu, vajag daudz vairāk laika. Smejam gan, ka mūsu treilerītis uz sekundi parādījās pat ziņās – reportāžā par to, ka mazajā Kvīnstaunā ir pārlieku daudz cilvēku, tūristu, iebraucēju – nepietiek telpas un īres maksa ir astronomiska – burtiski visi ienākumi aiziet īrei. Jau esam izpētījuši, ka citās pilsētās ir daudz lētāk, izņemot pašu lielāko Jaunzēlandes pilsētu, Oklendu, kur atkal viss sadārdzināts.

Smejam arī par suvenīru veikaliņiem, kas te pārdod visādas lietiņas astronomiskās cenās. Jau stāstījām par tradicionālajiem Jaunzēlandes suvenīriem, bet te lielākoties viss ir ievests no Ķīnas – arī tas pats zaļais nefrīts. Ja neesi uzmanīgs, tad var iegrābties kādā pāris centu vērtā plastmasas nieciņā, par ko atdosi pārdesmit dolārus viltīgam pārdevējam. Un tad parunājam arī ar kolēģiem. Nākas dzirdēt to, ka Kvīnstaunā sevišķi nejauki ir ģimenes uzņēmumi. Tie vienmēr cenšas maksāt minimālās algas, lai gan pati dzīvošana šajā vietiņā ir ļoti dārga. Tie māk apiet visus likumus ar līkumu, piekukuļot visus, ko var, un panākt savu. Tiem nekad neinteresē darbinieks, bet gan – kā jau esam pārliecinājušies pirms krietna laiciņa – tikai nauda. Protams, jauki, ka Jaunzēlandē arī tā atvaļinājuma nauda ir diezgan augstāka, un iekrājusies tā ir arī mums. Bet neviens to neizmaksās, ja neprasīsim. Bet mēs jau par sevi mācēsim pastāvēt.

Nenoliegsim arī to, ka ir jau lieli plusi darbam šeit – mūsu angļu valoda tiek kārtīgi likta lietā, mācāmies jaunas lietas pavisam citā vidē un tiekamies ar interesantiem cilvēkiem no visas pasaules. Un arī to Jaunzēlandi katru dienu kaut nedaudz iepazīstam vairāk – gan palasot, gan izpētot, gan dzirdot visu ko jaunu. Un lielās izpētes dienas ir mūsu brīvdienas. Šoreiz dodamies uz Kelvin Heights – tas ir apgabals septiņu kilometru attālumā no mūsu atrašanās vietas. Tas skaitās viens no dārgākajiem piepilsētas rajoniem visā Jaunzēlandē. Kelvin Heigths atrodas uz Kelvin pussalas – mājeles no visām pusēm ezera ielenktas – vien vienā pusē mierīgs līcis, otrā šalkojošais ezers, kas nezinātājam varētu likties pat kā jūra. Tur nokļūstam ar autobusu un divas stundas pavadām mierīgā pastaigā gar ezera krastu. Beidzot redzam to pusi, ko vēl neesam apskatījuši! Patiesi, ezers ir milzīgs – kā nekā 80 kilometru garumā tas ir garākais ezers visā valstī un trešais lielākais arī. Un pastaigu takas te arī daudz – cauri rudenī iekrāsotajiem mežiem gar akmeņaino krastmalu, kur gan ziemā, gan vasarā pūš salti vēji. Un ne tikai daba, arī pašas mājeles te ir ļoti skaistas. Pēc ļoti seniem, 2005. gada datiem, tajā laikā vidējā mājas cena te bija miljons dolāru. Tagad noteikti ļoti daudz vairāk.

Nedēļas nogale ir tiešām silta un saulaina, ir pat piecpadsmit grādi! Tā nu mēs visu brīvo laiku pavadām nesteidzīgās pastaigās. Un ceram arī, ka pēc mēneša šāds laiks mūs palutinās, lai gan gatavojamies tam ļaunākajam – jāstopē būs tāpat.

Interesantas ir arī tās ierīces. Ja mēs tikai domājam un nereti ieminamies par kādām karjeras iespējām Ķīnā, tad telefons jau piedāvā dažādas reklāmas ar darba piedāvājumiem. Smejam, ka mūs tiešām noklausās! Un lai jau noklausās – tās iespējas jau paveras visu laiku! Un tām esam gatavi, tāpat kā nākamajai nedēļai, kas nāk ar lietavām. Ko Kvīnstaunā darīt lietus laikā? Iet uz restorāniem un iekštelpu atrakciju parkiem!

**

Šo dienu atklājums. Nu uzsāksim citu interesantu faktu sēriju. Šoreiz nedaudz vairāk par Jaunzēlandes dārgumiem. Kas īsti šajā valstī ir vērtīgs? Kas vietējiem te ir visnozīmīgākais? Esam šo to papētījuši, un izlasījuši TOP 10 Jaunzēlandes dārgumus. Nu par pirmo – Jaunzēlandes neskarto ekosistēmu. Izrādās, ka šajā valstī ir sastopamas vairāk nekā 70 dažāda veida ekosistēmas! Tās gan lielākoties ir nelielos apgabalos, no cilvēka aktivitātes pasargātās vietās. Šādas mazās ekosistēmu grupas ir aizsargātas, jo tās ir mājas unikālai augu un dzīvnieku valstij. Bet kā tad nākas, ka Jaunzēlandē ir tik daudzveidīga daba? Kā jau mums stāstīja mūsu fjordu brauciena gids, tas viss aizsākās ļoti senā pagātnē. Pirms 250 miljoniem gadu bija liela zemes masa, saukta par superkontinentu. Ar laiku tā turpināja dalīties, līdz atdalījās arī Jaunzēlandes daļa. Un kopš seniem laikiem, kas prātā nemaz nav iedomājami, šī zemes masa bijusi pilnībā izolēta, pilnībā ūdens ieskauta. Pietam, lielu daļu sava mūža tā atradusies zem ūdens virsmas, un tikusi uzstumta augšā vulkānu aktivitātes rezultātā. Paši jaunzēlandieši savu zemi sauc par atsevišķu kontinentu, ne salu virkni okeānā, par ko Jaunzēlande oficiāli tiek uzskatīta tagad. Redz, šī valsts ir daļa no daļēji nogrimušā Zēlandijas kontinenta, kas par kontinentu netiek uzskatīts, jo 94% no tā masas atrodas zem ūdens. Katrā ziņā, turpinot par unikālajām ekosistēmām – augi un dzīvnieki pielāgojās dzīvei uz šīs izolētās salas un, kamēr pēc masveida dinozauru izmiršanas pārējā pasaulē sāka dominēt zīdītāji, Jaunzēlandē vairojās putni un kukaiņi. Lai arī daudzi dzīvnieki šajā zemē ar laiku tika ievesti, šī vēl joprojām ir valsts, kur sastopami visdažādākie nelidojošie putni, dinozauru radinieces ķirzakas, kas izdzīvoja Ledus laikmetu, un tādi augi, kas var izdziedēt ikvienu sāpi. Jaunzēlande noteikti ir ļoti īpaša zeme, un nav brīnums, ka šo par mājām nu sauc neskaitāmi ārzemnieki.

*

Iztērētie līdzekļi: ~254 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7544 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1169 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~5160 eiro)

Noietie km: ~29 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2365)

Šī nedēļa sākas ar lielu vētru.

Naktī pat mūsu treilerītis šūpojas. Bet, kad ieslēdzam gaismu, lai paskatītos, vai tiešām mūs vienkārši nevēlas apgāzt kāds svešais, gultā aši cenšas ielīst liels zirneklis. Tas gan ātri dabū galu, bet smejamies – ja mēs tagad būtu Austrālijā, tad gan būtu liela kliegšana. Tur taču viss indīgs!

Darba nedēļa sākas mierīgi. Atrakciju parkā vēl jāpastrīdas par algu, ko vāciešu dāma nevēlas līdz galam izmaksāt, jo, redz, parkam apmeklētāju maz, bet darbinieki dažreiz paliek ilgāk, lai viens otram palīdzētu iekavētās lietās. Tagad nāk arī dažādi piedāvājumi bezmaksas Zoodārza apmeklējumam, citu Kvīnstaunas parku iepazīšanai bez maksas, bet tur vajag e-pastu no menedžeres, kas ir 22 gadus veca emocionāla vācu meitene, līdz ar to pēc biežākas iztaujāšanas nākas atmest ar roku – te visi tikai par un ap naudu, neko citu nezina. Arī Arča šefpavārs saņem rājienu, ka tik maz ēdienu pārdots. Bet ko darīt pavāram – skriet uz ielas un vilkt cilvēkus aiz rokas iekšā? Dažreiz dīvaini tie Kvīnstaunas iedzīvotāji, sevišķi tie, kuriem pieder kāds bizness, un tāds te ir gandrīz visiem. Daba gan ir tas, kas vēl arvien mūs priecē katru dienu ar citādu ainavu. Kalnu galotnes atkal klāj sniegs.

Laikapstākļi gan ikdienas neparedzami – tad līst, tad spīd saule – un viss mainās ļoti strauji. Dažreiz vētra pat pārrauj elektrību, ko saimnieks ātri vien māk dabūt atpakaļ. Lietus laikā arī cilvēku vairāk gan atrakcijās, gan restorānos, bet darba stundu mums vairāk nepaliek. Spriežam, ka nākamajā pilsētā meklēsim darbiņu ar vairāk stundām, bet mazāk dienām. Te tik ierasta ir sešu stundu darba diena, kad jāstrādā katru dienu, lai saņemtu nedēļas normu. Mēs gan labāk tā pa īstam nostrādājam garas stundas, lai vairāk brīvu dienu, un var izbraukt kaut kur tālāk. Pārējiem gan šīs īsās dienas patīk, jo tad var visu paspēt. Bet tā paspēšana ir vien uz bāru vai kādu ballīti.

Meitenes, kas īrē istabiņu pie tā paša saimnieka, kas mums dod vietiņu treilerī, saka, ka lētāk visu pasūtīt no Christchurch – pilsētas salas ziemeļos, jo pat pārtikas produkti, sasniedzot 37 dolāru vērtību, tiek piegādāti bez maksas, un tie ir lētāki nekā Kvīnstaunas apkaimē. Darbā satiktie tūristi saka, ka ainavas noteikti ir skaistākas Dienvidu salas dienvidos, kur atrodamies mēs, bet cilvēki labsirdīgāki ir pašos ziemeļos. Nemaz ne pēc tik ilga laika šo atšķirību varēsim pateikt arī mēs.

Arča arvien darbā mēģina iemānīt kolēģiem to zupu, ko viņi te neēd, un arī mēs mājās beidzot pie tādas tiekam. Ja kāds no šīs mājas, pie kuras stāv mūsu treileris, izvācas, un atstāj kādas mantas, mēs tiekam pie visām alkohola pudelēm, jo pārējie, kas te dzīvo, vienmēr atsakās. Kāda vaina – Jaunzēlandē esam tikuši pie neskaitāmām bezmaksas lietām – drēbēm, traukiem, somām, un par katru tikai priecājamies. Atpakaļceļā to varēsim izdalīt kādās nabadzīgākās valstīs.

Atrakciju parkā tiek pieņemti arvien jauni darbinieki, jo nu visi zina, ka dosimies prom jau jūnijā. Un tiek meklēti tie smaidīgākie un atraktīvākie – te vairs svešvalodu zināšanas neder – galvenais ir izskats un smaids. Ir daži, kurus plāno atlaist vien tāpēc, ka atrakciju parka saimnieki vairs neredz to dzirkstelīti darbiniekā, kad tas sagaida klientu. Jā, te jābūt labam pārdevējam. Forši gan tas, ka var daudzus interesantus cilvēkus satikt – piemēram, pat padzīvojušu pāri no Austrālijas, kam vecvecāki ir latvieši. Daudziem patīk dzirdēt Latvijas vārdu, kas ir tā tālā, aukstā zeme.

Piektdiena ir mūsu brīvā diena un beidzot tad kāds labums ir strādājot tajā atrakciju parkā. Tieši šonedēļ atrakciju parka darbiniekiem ir iespēja apmeklēt Kivi putnu parku bez maksas, un menedžere ir pierakstījusi visus gribētājus, kas esam mēs ar astoņpadsmitgadīgu kolēģi, un arī Arča tiek bez maksas – vien jāizliekas, ka strādā atrakciju parkā. Rīts gan ir ļoti auksts, ārā ap 0 grādiem, putnu parkā visi tiekamies 9.30. Ir arī citu uzņēmumu darbinieki, kas izdomājuši izmantot šo iespēju, un tā sanākam liela grupa. Sākumā notiek medus degustācija – jau stāstījām par īpašo manuka medu. Tas ir ļoti dārgs, jo ir nepārspējami veselīgs – šo medu pat smērē uz brūcēm, lai tās sadziedētu. Un manuka medum ir arī UMF jeb unikālais mauka faktors, augstākais ir 28. Un šāds medus maksā 1 800 Jaunzēlandiešu dolārus burciņā. Brīnumlīdzeklis.

Sākas mūsu ekskursija. Sākumā nokļūstam pavisam tumšā mājā, kas ir kivi putnu mājvieta. Visi putni, kas atrodas šajā parkā, tiek turēti te tikai tik ilgi, līdz tie ir atveseļojušies no kādiem ievainojumiem vai kamēr tie ir ietiekami patstāvīgi, lai dotos ārpasaulē. Kivi ir nakts putni, tāpēc telpa ir ļoti tumša, kādu laiciņu acīm jāaprod, līdz var redzēt aiz stikla tumši sarkanā gaismā apkārt skrienošu kivi putnu pārīti. Kā mums stāsta, tie ir desmit gadus veci, bet tikai 5 % no visas Jaunzēlandes kivi populācijas sasniedz tādu vecumu dēļ to ienaidniekiem. Redz, Jaunzēlandē ir tikai 3 vietējie dzīvnieki, kas visi ir sikspārņi, bet eiropieši te ieveda vēl daudzus citus, un tie nu kļuvuši kivi putniem par dabīgajiem ienaidniekiem – it sevišķi oposumi, kas savairojušies līdz pat 80 miljoniem (!!!) un suņi – visbiežāk mājas suņi, kas netiek sieti saitītē. Skatāmies, kā lielie kivi putni skraida pa savu teritoriju – tiem sarkanā gaisma esot gluži tikpat kā tumsa. Un tad, kad mums nāk nakts, kivi putnu būrī tiek iedegtas lampas, lai tie domā, ka nu ir diena, un jāiet gulēt. Šādi apmeklētājiem iespējams uzmest aci tiem īpašajiem kivi. Šie ir vienīgie putni ar nāsīm garā knābja galā, un tiem ir otrā labākā oža, tūliņ aiz kondora. Kivi dēj arī lielākās olas attiecībā pret to ķermeņa masu – tas būtu pielīdzināms tam, ja sievietei nāktos piedzemdēt 4 gadus vecu bērnu.

Parks nav liels, mums ir piešķirti audiogidi, kas pie katra būrīša liek uzturēties nedaudz ilgāk. Redzam gan vienīgo alpu papagaili kea, kuri ir palikuši apmēram 5 tūkstoši. Parkā kopā ir 15 apdraudētu putnu sugas, un pārsteidzoši, ka dzīvnieku aktīvisti daudzas no tām ir pat paglābuši no pilnīgas izmiršanas, dzīvnieciņus paturot drošā vidē, līdz tie savairojas un mazuļi ir pietiekami lieli, līdz tiem ir droši būt savvaļā. Ir retākā pasaules pīle, kuras ir palikusās vien 1000, ir subarktiskās nelidojošās pīlītes, papagaiļi un arī pasaules lielākais balodis, kas sapūties sēž uz zara, mēģinādams saglabāt siltumu. Ir ķirzaciņa tuatara, kas uz Zemes ir jau 25 miljonus gadus. Tā atrodama tikai Jaunzēlandē – īstais dinozauru pēctecis, kas izdzīvojis arī Ledus laikmetu. To sirsniņa sitas 10 reizes minūtē un ķirzakas var izturēt pat stundu bez elpošanas, dzīvo 100 līdz 200 gadiem.

Mūsu parka apmeklējums noslēdzas ar nelielu šovu, kur virs galvām no vienas darbinieces uz otru lido papagaiļi un tiek parādīta arī tā dinozauru ķirzaciņa. Bet galvenais, ka visiem tiek pasniegts tas stāsts – atgādināts, cik ļoti mums jāmēģina izvairīties no atkritumu izmešanas dabā – dzīvnieki un putni tos uztver kā barību un tad to pasniedz pat saviem mazuļiem, kas no atkritumiem mirst. Ir jāsaudzē daba – ar mums tai ir grūti, un bez tās arī mums būs pavisam bēdīgi. Tiek piekodināts Jaunzēlandē pieskatīt savus suņus, jo tie bieži vien atrod kivi putnu aliņas un putnus nokož, gluži kā oposumi, kā vilnu pat tiekam mudināti iegādāties. Oposumus mākslīgi audzēt nevar to milzīgā skaita dēļ, un savvaļas oposumi tiek izšauti – no 80 miljoniem palikuši 40 miljoni, kas tāpat ir pārlieku daudz. Un tad tiek paskaidrots, ka visapkārt Jaunzēlandei dabā redzēsim izliktus slazdus, lai noķertu gan žurkas, gan oposumus un zebiekstes viedīgos dzīvniekus, kas ir nelidojošo putu ienaidnieki, tiekam lūgti ziņot, ja kas ar šiem slazdiem nav kārtībā. Jā, var just, ka te vietējie tiešam ļoti uztraucas par saviem putniem, kas ir Jaunzēlandes dārgums.

Oriģinālā ieejas maksa parkā ir 55 Jaunzēlandes dolāri, bet, tā kā šis ir ģimenes uzņēmums, pilnīgi visi līdzekļi iet parka uzturēšanai, atjaunošanai un darbinieku algām. Te strādā tikai tie, kas no sirds vēlas palīdzēt. Un tiešām redzams, ka te strādājošie mīl mazo putnu parku un mīl rūpēties par te esošajiem putniem. Protams, neliekas, ka šāda samaksa ir piemērota redzētajam. Bet naudiņa noteikti iet paredzētajam mērķim. Un jauki, ka arī te, tāpat kā Austrālijā, ir daudz vietu, kas patur dzīvnieciņus tikai uz brīdi, ne kā Zoodārzs, kas tos vienkārši ieliek būrī, lai cilvēks tos varētu iemūžināt.

Jaunajam kolēģim šodien jāstrādā, bet līdz savas maiņas sākumam tas laiku pavada datorsalonā spēlējot spēles. Mēs izstaigājam pāris nepieciešamās vietas un veikalus, apbrīnodami tās sniegotās kalnu galotnes. Jā, ziema ir skaista, bet ir tiešām auksti! Un tā, lai arī šodien bija plānots doties vēl kādā tālākā pārgājienā, to atstājam nākamajai nedēļai. Kvīnstuanā laikapstākļi ir tik mainīgi, ka vēl jau var palikt arī siltāks. Ar gatavu plānu nākamajai nedēļai savu brīvo dienu pavadām siltā treilerītī, kam pat sildītāju nevajag, jo saulīte visu darbu paveic pati.

Nedēļas nogalē atkal vairāk cilvēku, vairāk darba. Interesanti gan satikt igauņus, kas arī te pāris gadus jau dzīvo, un tādus, kas jautā, vai visur Eiropā ir tik nedroši kā Spānijā, kad baros uzbrūk liela auguma tumšādainie vīrieši. Tūristi atkal sāk parādīties vairāk, bet vēl tā īstā sezona nav sākusies. Lai arī uz kalnu galotnēm uzsnigušais sniegs vēl turas, slēpošanas trases vēl ciet. Un mēs kā reiz no tā trakuma ceram aizbēgt. Nu ko – palikušas piecas nedēļas Kvīnstaunā!

**

Šo dienu atklājums. Un tad pēdējoreiz par tiem suvenīriem. Jaunzēlandi noteikti raksturo zaļais akmens, citur saukts par nefrītu, te par ponamu akmeni. Šis akmens ir ļoti svarīgs maoru kultūrā un tiek uzskatīts par īstu dārgakmeni. Senāk maori no tā gatavoja nažus, makšķeres āķus un citus instrumentus. Bet nu šo akmeni kā suvenīru var aizvest mājās kaklarotas vai piekariņa formā. Mājās var aizvest arī dažādu Jaunzēlandes zvēru kakas. Jā, tas izklausās patiešām briesmīgi, bet vietējie ir izdomājuši ļoti interesantu viedu, kā ārzemniekam pārdot šokolādi. Te tiek ražotas šokolādes bumbiņas dažādās formās un pārdotas maisiņos ar uzrakstiem: Kea (vietējā papagaiļa) kakas, Aitu kakas, Kivi putna kakas utt. Tādas šokolādes bumbiņu pakas var atrast gandrīz ikvienā suvenīru veikalā. Un visbeidzot – viss par un ap kivi putnu. Piekariņi, mīkstās mantiņas un T-krekli. Šis putns ir Jaunzēlandes dārgums.

*

Iztērētie līdzekļi: ~258 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7290 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~3991eiro

Noietie km: ~28 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2336)

Mūsu divu dienu atpūta beigusies, jādodas uz darbu.

Nu zinām, ka treilerītī paliksim vēl līdz pirmajam jūnijam, tā kā nu var uzsākt pārējās dienas mierīgi. Tā nu dodamies uz darbu. Ārā spīd saulīte un pilsētiņa ir klusa. Jā, maijs un jūnijs ir tie klusie mēneši, pirms uzsnidzis sniegs. Un beidzot – beidzot esam izlēmuši par savu pēdējo dienu Kvīnstaunā. Un beidzot to arī pasakām saviem priekšniekiem. Tas būs 23. jūnijs. Tā kā Kvīnstauna paliks tikai dārgāka un aukstāka, prātīgi taču doties uz ziemeļiem, kur ir lētāk un siltāk. Vēl viens faktors – cilvēki Kvīnstaunā plūdīs straumēm, mums darba slodze tikai palielināsies, lai gan alga ne. Tad kāpēc gan rauties, ja vēl divus mēnešus var pastrādāt mierīgā garā un tad tajā lielajā trakumā paceļot? Protams, neviens nav priecīgs, uzzinot, ka dodamies prom pirms lielās sezonas. Bet mēs taču nekam neesam piesaistīti.

Tā pirmā darba diena pēc lielās atpūtas paiet pavisam mierīgi, mums pat darbs beidzas ātrāk, jo nav cilvēku – ātrāk viss jāslēdz ciet. Darba stundas nedaudz samazinās, un tas atļaus šajā mazajā, skaistajā pilsētiņā tad paspēt apskatīt visu iespējamo, kamēr vēl esam šeit.

Lai arī nākamajās dienās ir apmācies, noslodze nepalielinās, un mums tas patīk. Ļoti jauki ir mūsu treilerīša saimnieki. Īpaši jaunzēlandiešu vīra dzīvesbiedre taizemiete – tā man sniedz siltu, ļoti dārgu ziemas jaku, sakot, ka tā jaku nopirkusi savam dēlam, kas to atmetis atpakaļ, sakot, ka viņam tāpat par daudz drēbju, un es esmu tā, kas tad jakā var ielīst. Tiešām jauki! Un tā uzsākam savu nedēļu, rēķinot, ka pēc vēl viena nostrādāta mēneša būsim atpelnījuši visu līdz šim ceļā iztērēto, un nākamajā vietiņā tad varēsim veidot tīros iekrājumus gan atpakaļceļam uz Latviju, gan turpmākajiem piedzīvojumiem.

Dažreiz ietaupīt sanāk arī uz autobusiem – nereti gadās tā, ka e-talona aparāts nestrādā, un šoferītis visus aicina izbraukt par brīvu. Ārā ir vēss, bieži arī uzlīst. Daudzi apkārt klepo, bet mēs jau esam sagatavojušies ziemai – savā nelielajā izbraucienā uz fjordiem nopirkām arī medu no vietējās bodītes, un katru dienu dzeram arī kurkumu. Jā, tā te, tāpat kā citviet pasaulē, tiek uzskatīta par īstu brīnumlīdzekli. Jaunzēlandē pat pieejamas kurkuma kapsulas! Bet lētāk taču paņemt to kā garšvielas un iebērt ūdenī – kurkuma attīra organismu, palīdz cīņā ar galvassāpēm un dara vēl daudz brīnumu lietu! Katrā ziņā par sevi parūpējamies, un jau dzīvojam ar to domu, ka slimošanai nav laika!

Bet laiks gan ir Arča lielajai jubilejai. Ja manus 29 sagaidījām Austrālijā, tad Arča 29 pienāk Jaunzēlandē. Dzimšanas dienu sagaidām kopā ar Arča kolēģiem, ejot pa dažādiem bāriem. Kā Arča boss filipīnietis saka, arī viņa dzimtenē pieņems tā, ka jubilārs visiem uzsauc, bet Jaunzēlandē ir otrādi – te visi uzsauc jubilāram. Un tā nu atliek iegriezties vairākos bāriņos pēc kārtas, kuru darbiniekus Arča boss pazīst. Vakara gaitā kovboju bārā jubilārs izjāj arī ar elektrisko bulli. Ar kokteili vēderā pārrodamies savā treilerītī ļoti vēlu. Labi, ka nākamajā dienā darbs sākas pēcpusdienā.

Un tā esam atpakaļ ritmā. Dienas gan joprojām ir mierīgas, visbiežāk uz ielām redzami indieši. Priecājamies, ka tagad viss ir tik kluss, jo darbā neesam vienā skriešanā. Mūsu treilera saimnieks gan saka, ka daudzi sūdzoties par stundu samazināšanu un par to, ka vairs pat īri nevar nomaksāt. Bet mums līdz jūnija beigām tas nedraud, vismaz pagaidām tā šķiet. Un, tā kā nākamā pilsēta, kur plānots palikt, būs daudz lielāka, ticam, ka arī tur ar darbu viss būs kārtībā.

Nedēļas nogalē cilvēku paliek vairāk, bet tāpat vairs nav tas skolēnu brīvdienu trakums. Atrakciju parkā gan daudz vairāk nāk bērni – un vieni paši maksā par dārgajām spēlēm, droši tērējot vairāk nekā simt dolāru. Jā, te bērniem cita izpratne par naudiņu. Un tā pienāk arī pati Māmiņdiena, kad visā pilsētā māmiņām ir daudz dažādas akcijas. Atrakciju parks gan vienmēr domā tikai par naudu un saka – ja arī māmiņām šodien te viss bez maksas, lai par to nemaz neieminamies, ja tās neko nejautā. Vispār Kvīnstaunā daudzi uzņēmi ir ar pilnīgi greizu izpratni par to, kas tad ir svarīgākais – te galvenais ir nauda. Nedēļu noslēdzam arī ar kārtīgu lietusgāzi, kad visi meklē atpūtas iespējas telpās. Bet mēs jau jūtamies diezgan droši katrs savā lauciņā un katrs pārbaudījums ir pa spēkam. Vēl sešas nedēļas Kvīnstaunā un tad, pēc Jāņu svinībām, dosimies prom!

Bučas mūsu mīļajām māmiņām!!!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim par suvenīriem! Ja brauc atpakaļ no Jaunzēlandes, noteikti neaizmirsti par kādu no iezemiešu maoru mākslas darbiem! Jaunzēlandē ir daži apbrīnojami mākslinieki, kas glezno un veido dizainu uz auduma un koka. Tad ir dažādi koka izstrādājumi, kas veidoti no tiem īpašajiem Jaunzēlandes kokiem. Skaistas ir Paua gliemenes čaulas rotaslietas, kas laistās dažādos zaļajos un zilajos toņos. Un šādas rotiņas nebūt nav dārgas, bet burvīgas visnotaļ! Interesanti, ka Jaunzēlandē visās malās redzami arī dažādi amuleti, īpaši akmeņi, un līdz ar skaidrojumiem, kam tad kas paredzēts, var izvēlēties sev piemērotāko. Un neaizmirsīsim par to Gredzenu Pavēlnieku, kas tika filmēts Jaunzēlandē. Te var iegādāties arī Gredzenu Pavēlnieka gredzenu un citas ar šo filmu saistītas lietiņas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~190 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7032 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1355 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~3991eiro)

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2308)

Un tā pienāk mūsu Papīra kāzas, mūsu pirmā kāzu gadadiena!

Šo dienu vēlamies pavadīt kā īpaši, tāpēc esam atļāvušies autobusa un kruīza braucienu uz Jaunzēlandes fjordiem. Piecas stundas jāpavada autobusā, līdz paredzēts nokļūt līdz kruīza kuģim, kas mūs divas stundas vadātu apkārt un tad tas pats ceļš atpakaļ. Jāizbrauc agri, esam sataisījuši līdzi visādas uzkodas, un pusseptiņos stāvam autobusa pieturā. Tur arī piebrauc milzīgs buss ar stiklotu jumtu. Ārā gan vēl pavisam tumšs, bet drīz arī aust saulīte, ko nosedz paliela mākoņu kārta. Bet mums ir lieliskas vietas – pašā priekšā, tā kā varam pārredzēt līkumaino ceļu, kas ved gar Wakatipu ezeru – garāko Jaunzēlandes ezeru, kas stiepjas 87 km garumā. Mūsu šoferis ir lielisks – tas pa ceļam stāsta daudz interesantu lietu, un diena ir sākusies vienreizēji!

Šoferītis kovboja cepurē stāsta, ka šis ezers ir vienreizējs arī ar to, ka katras divdesmit minūtes ūdens tajā paceļas un nolaižas. Tas esot saistībā ar vēju, mēness ietekmi un gravitācijas iedarbību. Zinātnieki gan vēl īsti nav izskaidrojuši, kas tas par fenomenu, bet ir interesanti, kad ūdens līmenis tā mainās, lai arī ūdens daudzums pašā ezerā nesamazinās un nepalielinās.

Braucam garām tai pašai Remarkables kalnu grēdai, pie kuras dzīvojam, un tad uzzinām, ka šī ir viena no divām uz visas planētas, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem. Ziemā tā kļūst par populāru slēpošanas kūrortu.

Ceļš ved līkumu līkumiem, un nebeidzam vien apbrīnot to dabu, kas ir apkārt. Daudz ir lauku un dzīvnieku – sevišķi govis, aitas un brieži. Izrādās, ka Jaunzēlande saražo 64 kg siera un 100 kg sviesta uz katru iedzīvotāju gadā. Un tas ir daudz. Jaunzēlande ir arī 9. lielākā piena eksportētāja pasaulē! Cenas gan pienam un tā izstrādājumiem ir augstas, un paši jaunzēlandieši nezina, kāpēc importētais bieži vien ir lētāks. Bet skaidrs ir tas, ka govis ir visur, ja aitas un brieži ir sastopami tikai Jaunzēlandes Dienvidu salā.

Savukārt aitas Jaunzēlandei ienes apmēram 2 miljardus dolāru gadā. Tās vietējie gan ēd, gan eksportē, gan cērpj, dabūjot to īpašo merino vilnu. Kuks ieveda merino aitas Jaunzēlandē. Tās ir tik īpašas, jo merino vilna ir ļoti smalka un mīksta. Jaunzēlandē ir arī viena slavena aita, kas daudzus gadus bija Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā vilnainākā. Ikviens saimnieks aitu cērpj, kad tai ir 7-8 kg vilnas, bet pirms cirpšanas viena aitiņa no kāda saimnieka aizbēgusi, un tā atrasta, apaugusi ar veseliem 25 kg vilnas. Šis bijis tik īpašs notikums, ka aitiņa pēcāk apcirpta pat televīzijā. Tomēr nu Ginesa rekords pieder kādai Austrālijas aitai, kas uzaudzējusi 44 kg vilnas.

Uzzinām, ka Jaunzēlande ir arī lielākā briežu audzēšanas nācija, te atrodas apmēram 1 miljons briežu. Tie gan savairojušies tā, ka tiek uzskatīti par kaitēkļiem, bet vēl joprojām redzam daudzas briežu fermas. Un tiem ragi ir tik vareni!

Esam vien deviņi visā lielajā busā, brauciens līdz pirmajai pieturas vietai ir ļoti jauks. Vienīgā pilsētele, kas ir starp Kvīnstaunu un fjordiem, ir Te Anau. Esam pabraukuši garām gan sausākajai vietai Jaunzēlandē, kurai nokrišņus bloķē milzīgās apkārt esošās kalnu grēdas. Tomēr salas rietumos vienmēr esot mitrs. Arī Te Anau uzlīst lietutiņš. Kamēr citi tūristi steidz iepirkt pārtikas krājumus, lai nebūtu badā pārējo ceļa daļu, mēs aizejam vēlreiz iestiprināties ezermalā. Pieveikts 2.5 stundu brauciens, vēl tikpat garš ceļš priekšā.

Tad, kad pusstundu garais starpbrīdis beidzies, atgriežamies autobusā. Bet tur šoferis mums saka – Milfordas fjordos ir zemes nogruvums, uz turieni šodien ekskursijas atceltas. Nespējam noticēt – vai tiešām?? Šodien taču tik īpaša diena!

Bet tā tiešām arī ir – visiem tiek piedāvāts apdomāt iespēju par kompensāciju vai mēģinājumu doties uz Milfordas fjordu nākamajā dienā. Sasmejamies – mums vienmēr tā sanāk – tad, kad esam kādā īpašā vietā, vienmēr kas gadās – vētra Lielajā kanjonā, lietavas Maču Pikču, negaiss Iguazu ūdenskritumos un tā vēl joprojām. Bet ko padarīt – laikam tā bija jānotiek. Ar tādu domu dodamies atpakaļ uz Kvīnstaunu.

Pa ceļam šoferis mierina, sakot, ka tā ziemā gadās bieži. Bet, tā kā nu tūrisms ir valsts lielākā industrija, viss tiek sakārtots ļoti ātri un operatīvi, rītdien visam jābūt gatavam. Turpinām klausīties stāstos. Kā mūsu gids saka, senāk lielākā industrija valstī bija lauksaimnieki, un tad tie arī atļāvušies visu ko – dzīvnieki piemēslojuši dzeramo ūdeni, ārdījuši putnu ligzdas. Jā, Jaunzēlande ir mājas tik daudziem nelidojošiem putniem! Bet nu tūrisms piespiedis vietējos būt kārtīgākiem un vairāk rūpēties par dabu. Aprīlī valsts sevi pasludināja par brīvu no plastmasas, līdz 2025. gadam paredzēts Jaunzēlandi saukt par „brīvu no cigaretēm”. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts atjaunojamai enerģijai. Arī veselīgai pārtikai. Patiesībā, tieši Jaunzēlande nu ir izveidojusi arī dzelteno un sarkano kivi augļa šķirni. Noteikti mēģināsim nogaršot! Arī apdraudētie dzīvnieki un kukaiņi nu tiek īpaši pieskatīti, un tos mēģināts atkal pavairot. Tā kā Jaunzēlande tikai progresē!

Un tā divpadsmitos esam atpakaļ savā treilerītī. Bet vai tā var noslēgties mūsu kāzu gadadiena? Nebūt ne! Saliekam visu sagatavoto ledusskapī un dodamies uz Arrowtown – nākamo pilsētiņu, kas tieši rudenī esot jāapskata. Tur, redz, ir ļoti daudz dažādu koku, un rudens to lapas iekrāsojis visdažādākajās krāsās. Un tā arī darām. Drīz esam nākamajā autobusā un staigājam pa pilsētiņas gājēju taciņām, kas vijas gar dzidru jo dzidru upīti. Ir tik jauki! Ir pāris, kas šodien tepat svin kāzas, atgādinot mums par mūsu lielo dienu pirms gada. Ir ļoti daudz ķīniešu, mazi bērni šajā aukstajā laikā skraida ar basām kājām. Arrowtown ir ļoti jauka, koka mājeles atgādina veco laiku filmas, un krāsainais rudens izrotā arī mūsu dienu.

Vakaru noslēdzam bāriņā, lai nākamajā rītā atkal celtos un mēģinātu sasniegt to Milfordas fjordu!

Nākamajā dienā atkal esam gatavi, neviens nav zvanījis, sakot, ka Milfordas brauciens ir atcelts. Un tā atkal esam pieturā pusseptiņos. Šodien ir daudz vēsāks, bet skaidras debesis – vēl zvaigznes mirdz! Drīz atbrauc tas pats šoferītis un saka, ka esam vienīgie, kas izvēlējušies mēģināt vēlreiz. Un mums atkal būs jāklausās viņa joki. Jā, protams, gidiem jau tā runa iestudēta, bet šodien brauciens solās būt ilgāks.

Arī busā ir daudz vairāk braucēju, priekšā vietiņas vairs nav, bet atrodam citu ļoti ērtu, pie busa aizmugurējām durvīm. Un tā atkal sākam uzkrāt to interesanto informāciju! Braucam pāri upei, kas mums tek tepat pie treilerīša, un gids saka, ka zinātnieki atzinuši par 97% tīru- tātad tā ir tīrāka kā dzeramais ūdens pudelēs! Nu re – jāiet pudeles uz upi pildīt!

Šodien uz ceļa arī vairāk busi, laikam jau tāpēc, ka vakardien daudzi savus braucienus atcēluši. Un šodien arī laiks ir skaists, uzspīd pat saulīte! Nevaram vien sagaidīt to Milfordas fjordu, kur kopā atrodas 14 fjordi, no pirmā līdz pēdējam ir 215 km! Braucam garām arī vienīgajam iekšzemes fjordam un otrajam lielākajam Jaunzēlandes ezeram. Lielāka pietura atkal ir tajā pašā Te Anau pilsētiņā, bet mēs jau atkal esam sagatavojušies. Noķeram to pašu ezeru citādākā kadrā un dodamies tālāk. Nu mums saka, ka interneta vairs nebūs – tagad sākas pati nekuriene – tikai daba! 1.2 miljonu hektāru lielais nacionālais parks. Interesanti, ka senāk kanādieši te ieveda arī savus aļņus, bet līdz ar parka plašo laukumu, tos vairs nav iespējams atrast. Tāpēc tiek piedāvāta 100 tūkstošu dolāru liela atlīdzība tam, kas iemūžinās kanādiešu alni šajā nacionālajā parkā. Daudzi esot devušies to meklēt, bet vēl nevienam nav izdevies alni atrast. Tuvākais, kas nofotografēts, ir aļņa pēdu nospiedumi, par kuru patiesumu arī vēl strīdas.

Pa ceļam ir vairāki fotografēšanas pieturas punkti, un te tiešām ir ļoti skaisti. Ezeros atspoguļojas dažādu formu kalni, un ikviens atbraukušais nespēj noticēt ainavai acu priekšā, arī mēs. Jaukais gids turpina savu stāstu, sakot, ka pirms 80 miljoniem gadu Āfrikas, Indijas, Austrālijas, Arktikas un Jaunzēlandes kontinenti atdalījās un pārvietojās, bet tiki Jaunzēlande bija tā, kas nogrima un zem ūdens pavadīja vairākus miljonus gadu. To virs ūdens uzstūma divu tektonisko plātņu kustība. Un līdz ar to, ka Jaunzēlande zem ūdens bija pavadījusi tik milzīgi ilgu laiku, augsne te ir ļoti īpaša. Patiesībā, Zelandia, kā vietējie to dēvē, ir kontinents, un Jaunzēlande, kas ir tā daļa, var tikt saukta par atsevišķu kontinentu. Pasaulē gan tas netiek atzīts, jo 94% no visa kontinenta atrodas zem ūdens.

Un tā sasniedzam nacionālo parku, kur ir arī gājēju takas uz Milfordas fjordu. Bet tās ir tik īpašas, ka ir veselu piecu gadu gaidīšanas saraksts, lai takas vispār varētu iziet, jo apmeklētāju skaits šajā vietā ir ierobežots. Tas ir piecu dienu ilgs ceļš, ko iet 14 tūkstoši cilvēku ik gadu. Izmaksas ir apmēram 1000 Jaunzēlandes dolāru, lai paliktu visās grūti sasniedzamajās būdiņās pa ceļam un kur iegādātos pārtikas krājumus. Protams, iespējams maksāt arī vairākus tūkstošus par to, lai kāds nestu somas un sagādātu maltīti – ir bagātnieki, kas to tā dara.

Esam Jaunzēlandes mitrākajā vietā, otrajā pasaulē aiz Amazones. Te ir tik slapjš, ka uz ceļiem bieži vien krīt koki, jo to saknes vienkārši neturas zemē. Visi koki apauguši sūnām, un apkārt ir tik zaļš! Te atrodas arī 700 dažādu augu, arī kivi putns – vienīgais putns ar nāsīm knābī, lielākais pasaules insekts, kas reāli ir sienāzis zvirbuļa izmērā, te ir arī īpaša sikspārņu suga, kas vairāk staigā kā lido, jo tiem vienkārši nav dabīgo ienaidnieku. Jā, Jaunzēlande ir droša, pilnīgs pretstats Austrālijai. Un tā ir tik skaista!

Pa ceļam piestājam pie kādas upītes, kur atkal var iepildīt savu dzeramā ūdens pudeli. Un te atrodam arī tos pašus kalnu papagaiļus kea, kas plēš ādu nost aitām, kad tiem gribas ēst, un tāpat plēš gumiju nost no auto. Tādi neganti putni, bet arī – tik milzīgi un tik skaisti! Kas tad var vēl vairāk pārsteigt kā pati daba, kā viss dzīvais apkārt?

Un tā arī nokļūstam līdz pašiem fjordiem. Var redzēt, kur vakardien noticis nogruvums. Bet nu tūristu pūļi steidz pie laivām. Te gan nākas atkauties no smilšu mušām. Tās salas rietumu daļā esot tās negantākās. Mazītiņas mušiņas, kas tūliņ salien ausīs, nāsīs un mutē. Leģenda vēsta, ka kāda dieviete, ieraudzījusi šo fjordu krastu, nodomājusi, ka cilvēki to ieraugot, noteikti nekad nevēlēsies doties prom. Tāpēc tā atsūtījusi te smilšu mušiņas, lai šī vieta vienmēr palikti neskarta un neapdzīvota – tās esot rietumu krasta aizsargātājas. Strādnieki, kas rietumu krastā būvēja ceļu, dzēruši pat karotīti degvielas un ierīvējušies ar to, lai no šīm negantniecēm izvairītos. Jā, mušiņas tiešām ir kaitinošas, bet tie skati!

Un tā uzkāpjam uz klāja un ar laivu dodamies līdz pat Tasmānijas jūrai gar ūdenskritumiem un zaļzaļajām kalnu sienām. Viļņi ir lielāki, un laiva arī lēkā, bet griežamies vien uz riņķi, lai aptvertu to skaistumu visapkārt! Tālu apkārt ir ledāji, tiem priekšā fjordi, savukārt tiem priekšā lietus meži. Jaunzēlande, tu esi neaprakstāma!

Saka, ka šie fjordi arī lietus laikā ir īpaši, jo tad te apskatāmi vairāk kā 300 ūdenskritumi. Bet tagad gan saulīte vizuļo ūdenī, un arī roņi, pingvīni un delfīni, kas te mājo, ir paslēpušies. Bet šo dienu mēs noteikti neaizmirsīsim!

Tad pienācis laiks doties atpakaļ. Mēs piestājam pie alpaku fermas, kur dzīvnieciņus var arī pabarot. Dažus tūristus alpakas izdomā apspļaudīt. Gids turpina stāstus, sakot, ka nu vietējie tiešām aizsargā savu dabu un dzīvnieku valsti. Ja 19. gadsimtā Jaunzēlandes krastos tika nogalināti 700 tūkstoši vaļu, tad tagad tie visi ir aizsargāti. Tāpat kā daba. Tikai turīgie var atļauties doties šīs dabas izpētē.

Un tā noslēdzam savu ekskursiju. Pašās beigās šoferītis saka, ka šī ir tēva un dēla kompānija. Viņiem ir tikai viens busiņš, atšķirībā no tām lielajām kompānijām. Un šis vīrs mūsu piedzīvojumu tiešām padarīja jauku – brīnišķīgas divas dienas! Bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka esam viens otram. Pirmo gadu precējušies, desmito gadu kopā. Un vēlamies pateikties visiem, kas šajā īpašajā laikā mums sūtījuši tos sirsnīgos sveicienus – mīļie, esam mīlestības pilni un apņemti! Paldies jums, paldies pasaulei!

**

Šo dienu atklājums. Lai arī tik daudz atklāts šajās divās dienās, paturpināsim par tiem suvenīriem! Ja gribas mājās no Jaunzēlandes aizvest ko gardu, tas noteikti būs vīns un saldumi. Jaunzēlande ir vieta, kur tiešām vīns ir labs. Un populārākie ir Sauvignon Blanc un Pinot Noir vīni. Tad nāk īpašais manuka – īpaša koka – medus, kas izārstējot gandrīz katru slimību. Tas gan arī maksā pārsimt dolārus, tā kā tā būtu ekskluzīva dāvana. Tomēr Jaunzēlandē tiek ražoti arī daudz dažādi interesanti saldumi, tāpēc vērts laiku pavadīt arī pie tiem veikalu plauktiem!

*

Iztērētie līdzekļi: ~397 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~6842 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2636 eiro

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2288)

Un tā sākas jauna nedēļa.

Tā sakas ar manu vārda dienu. Tajā pašā laikā prom no darba iet viens no jaukākajiem kolēģiem. Kamēr citi gaida, kad pabeigšu darbu, lai kopīgi varētu iet atvadu ballītē, vienīgais palīgs ir puisis, no kura šodien atvadāmies. Kamēr vācietes sēž un skatās video telefonā, atrodas arī kāds saprātīgs cilvēks. Lai arī vārda dienu neviens kā tādu te nezina, ballīte tāpat sanāk. Ar kolēģiem atvadāmies no francūža, atrakciju parka vadītāja piešķir arī 200 Jaunzēlandes dolāru vērtus kuponus, tā kā alus visu vakaru bez maksas, un arī Arča pie tā tiek. Nosvinam kārtīgi, lai kārtīgi uzsāktu jaunu darba nedēļu.

Un beidzot paliek arī aukstāks. Kalnus atkal klāj sniega sega, temperatūras naktī ir ap nulli. Tomēr te gaiss ir sauss un, ja ārā spīd saulīte, tad ir pat silti. Beigušās arī tās skolēnu brīvdienas. Kvīnstauna ir pārvērtusies. Vairs nav rosības uz ielām. Pat burgeru ēstuve – tā, pie kuras katru dienu visu diennakti ir kilometru garas rindas, ir tukša. Beidzot! Kā jau atrakciju parka īpašnieki teikuši, maijs ir klusis mēnesis, kad daudzi biznesi arī aizver savas durvis. Tas ir kā starpposms, līdz sāksies trakā ziemas sezona. Tagad vairāk var sastapt indiešu grupas, jo tie brauc tieši maijā, kad viss ir lētāk. Daži bagātākie grib atstāt arī dzeramnaudu.

Ar katru dienu pārliecināmies, cik Kvīnstauna palikusi mierīga. Labi gan, ka te, lai arī daudz ballētāju, visi viens otram ļoti uzticas – pat automašīnas neslēdz ciet, jo neviens pat neiedomājas, kā tad varētu apzagt. Arī mūsu treilerītim joprojām nav atslēgas, tā nu mēs atstājam mantas un datoru iekšā, lai arī kāds varētu tos paņemt. Tādu domu gan palēnām izslēdzam no mūsu prāta.

Beidzot arī atrakciju parka vadītāja nāk runāties par mūsu aizbraukšanu. Tā kā šajā darba vietā ļoti daudz jāapgūst pirms var uzskatīt sevi par pilnvērtīgu komandas dalībnieku, tie nemaz nevēlas pieņemt jaunus darbiniekus. Un arī ar francūža aiziešanu neviens jauns nav pieņemts, mums jāstrādā dubultslodze. Pietam, Jaunzēlandē vēl parādījies likums, ka katru sešu nostrādāto stundu laikā jāņem pusstundu garš neapmaksāts starpbrīdis, tā kā tas vēl paildzina uzturēšanās laiku darba vietā. Bet nu atrakciju parka īpašniece vāciete stāsta, ka Kvīntstauna ir laba vieta, kur pavadīt ziemu, jo citur ziemā viss aizvēries, tikai te tie tūristi brauc. Ziemeļos pilsētas esot daudz mitrākas un visu laiku līst lietus. Mums noteikti nepatikšot braukt uz kādu neglītu, mitru ziemeļu pilsētu saulainās Kvīnstaunas vietā. Mums tie plāni vēl nav līdz galam gatavi, tā kā vēl jau apdomājam, kas un kā sanāks. Treilerītī dzīvot ir izdevīgi un pagaidām vien jācer, ka mums te atļaus palikt arī pēc norunātā datuma, kas ir jau nākamnedēļ.

Nedēļas sākumā tiešām ir ļoti maz cilvēku. 12 stundu laikā atrakciju parkā ienāk vien trīs ģimenes. Tomēr vadība sarūpējusi papildus darbiņus, jākārto dokumenti un jāgatavojas tam trakajam tūristu laikam. Tas pats notiek arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Tomēr Arča restorāns galīgi pieklusis un viņam ir vien četru dienu darba nedēļa. Kvīnstaunu nevar atpazīt.

Bet vietējiem nu pienācis lielo atlaižu laiks. Visiem kruīziem un ekskursijām ir 50% atlaide, ja vien vari nosaukt sevi par Kvīnstaunas iedzīvotāju, kas mēs arī tagad esam. Un tas ir tiešām jauki. Nedēļas nogalē mums taču paliek gadiņš kopš esam precējušies, un tad arī paredzēts kruīza brauciens pa Jaunzēlandes fjordiem. To gan iegādājāmies pirms zinājām par šādiem piedāvājumiem, tāpēc esam pārmaksājuši. Bet tomēr labi zināt, ka kaut kas tāds pastāv.

Tuvojoties nedēļas nogalei arvien vairāk cilvēku atrakciju parkā rezervē bērnu ballītes. Un vadības prasība ir tāda, lai es arī obligāti tur būtu. Viņiem ir tāds noteikums, ka bagāto ģimeņu bērniem atrakcijas jāvada smaidīgākajiem un gaišākajiem darbiniekiem. To, protams, izdomā vien dienu iepriekš, bet tagad var arī šādām pārmaiņām paļauties, kamēr nav lielu plānu. Tie lielie paredzēti nedēļas beigām. Menedžere arī nāk un saka, ka mani apskauž – man ir lielisks vīrs, esam skaists pāris, un vēl kopā apceļojuši pasauli. Ko lai saka? Viss ir iespējams – jābūt vien tam mazajam velniņam uz pleca, kas saka – ir jāuzdrošinās spert soli uz priekšu, pārkāpt visiem aizspriedumiem un bailēm, lai izveidotu savu pasakaino dzīvi. Un katram tas ir iespējams! Un mēs tiešām esam priecīgi, ka esam viens otram. Un tas mūsu ikdienu ir padarījis tik vienreizēju!

Menedžere arvien neatkāpjas un vēlas, lai mēs padzīvojam pie viņas. Protams, tādu variantu vēl neizslēdzam, bet nedēļas beigās vismaz esam savu līgumu ar treilerīša saimnieku pagarinājuši līdz 1. jūnijam. Vīrs ar kārtīgajiem un miermīlīgajiem latviešiem ir apmierināts, līdz ar to mums pagaidām vēl nav jāuztraucas par jaunas dzīvesvietas meklējumiem.

Un tā arī pienāk svētdiena – mūsu kāzu gada jubileja. Kā sākas un beidzas mūsu īpašie piedzīvojumi? Lasi jau nākamās nedēļas dienasgrāmatā! Un kļūsti par trešo ceļotāju!

**

Šo dienu atklājums. Un nu nedaudz par to, ko tad atvest mājās no Jaunzēlandes! Ja runājam par apģērbu, tas noteikti varētu būt All Blacks T-krekls vai džemperis. Kas ir All Blacks? Tā ir Jaunzēlandes regbija komanda, kas pārstāv savu valsti starptautiskās spēlēs. Šī Jaunzēlandes izlase uzvarēja pirmajā Pasaules kausa izcīņā 1987. gadā. Pašlaik All Blacks izlase ieņem pirmo vietu pasaules rangā, tai skaitā tā ir visvairāk pasaules ranga 1. vietā bijusī izlase. Protams, neaizmirsīsim to, ka parasti pirms spēlēm Jaunzēlandes izlases dalībnieki izpilda haka deju, par ko jau rakstījām iepriekš. Un tad ir merino vilna, kas pēdējos gados pasaulē kļuvusi arvien populārāka. Jaunzēlandes merino aitiņu vilna ir viegla, izturīga, silta un smaržīga – ideāla visu veidu apģērbam. Arī mēs esam iegādājušies merino vilnas zeķītes šim draņķīgajam un aukstajam laikam. Ļoti populāra ir arī oposumu vilna, kas ir daudz dārgāka par aitu vilnu. Tā kā izvēle apģērbam te ir milzīga. Un par suvenīriem, ko pārvest no Jaunzēlandes arī turpmāk!

*

Iztērētie līdzekļi: ~355 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~6445 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2636 eiro

Noietie km: ~27 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2273)

Un tā esam nosvinējuši Lieldienas.

Olas gan nekādi sakrāsot neizdevās, bet ar marķieri apzīmēt gan. Interesanti, ka neviens cits te par olu krāsošanu neko nezina. Pat tuvie kaimiņi francūži ne. Arī olu sišanās, ripināšana un šūpošanās visiem liekas sveša. Interesanti – pat nebijām iedomājušies, ka tikai mums tādas interesantas tradīcijas. Te savukārt tiek iepirktas šokolādes oliņas un tās slēptas mājas pagalmā.

Bet nu pienācis laiks izvākties no mūsu istabiņas. Nedēļas sākumā, kā reiz, noskatītā istabiņa tiek atcelta, jo, redz, kāds cits pārītis to esot paņēmis, lai gan rezervēta tā bija mums. Un līdz ar to mainās arī mūsu plāni. Ja bijām iecerējuši Kvīnstaunā palikt līdz jūlija sākumam, tad šo termiņu samazinām par mēnesi. Tāpat paliek aukstāks un nav jēgas tērēt naudu lielajām īres maksām. Kamēr vēl nav pati ziemas kulminācija, mēģināsim atrast kādu siltāku un lētāku vietiņu. Bet līdz tam vēl pāris nedēļas, tāpēc nu dodamies istabiņas meklējumos. Lētākais variants, ko atrodam, ir karavānas. Jā, te tiešām ir tādi, kas izīrē pie savas mājas esošus treilerīšus – un tā īrniekam pašam sava mājele, vien tualete, duša un virtuve jāizmanto tajā saimnieka mājā. Tas ir lētāks variants kā istabas īre, tāpēc ar vienu no karavānu izīrētājiem dodamies apgaitā pa viņa īpašumiem, un beigās uz divām nedēļām aizrunājam sev vienu treileri. Ir jauki – karavānā ir gan elektrība, gan ledusskapis, vien pāris soļi līdz mājai jāiet, lai nomazgātos un ko pagatavotu. Un laba pieredze uz šīm divām nedēļām! Pats saimnieks ir jaunzēlandietis un saka, ka īpašumus Kvīnstaunā sācis iepirkt pirms divdesmit gadiem – tad visi smējušies, ka vīrs izmet naudu, bet nu tas ar saviem 17 īpašumiem un karavānu īri pelna pavisam neslikti. Un tā nu mēs arī esam tikuši pie pagaidu namiņa.

Tad pienāk arī laiks atvadīties no Robinas. Tā jautā, vai Arčam patīk mūsu pagalma vista. Arča atbild, ka viņam patīk visi dzīvnieki. Robina nopūšas un saka, ka tai liekas, ka urugvajietim, kas drīz būs atpakaļ, vista nepatīk. Tā nu esam sapakojuši mantas, ejam to pusotru kilometru un izkrāmējamies savā treilerīti pavisam netālu no ceļa. Esam nedaudz tuvāk Kvīnstaunai, bet tāpat jau ar to autobusu jāpabraukā.

Vienā no šīsnedēļas vakariem bārā atvadāmies arī no latviešu meitenes Madaras, kas palēnām uzsāk mājupceļu. Jā, Kvīnstaunā bāru netrūkst, un daudzi ir tiešām forši – vienā par eiro var izjāt arī ar bulli, bet tos priekus izmanto vairāk iesilušie. Katrā ziņā mums vēl mēnesis, lai izbaudītu Kvīnstaunas ballīšu atmosfēru un burvīgos kalnus. Skaistākā un dārgākā vieta Jaunzēlandē, nu to esam dzirdējuši no neskaitāmiem satiktajiem. Bet viss jau vēl priekšā!

Gari darbadienu vakari un noslēgums krodziņā. Satiekam daudzus interesantus cilvēkus, un iejusties te viegli, apkārt visi jaunieši ar lieliem nākotnes plāniem. Jā, Kvīnstauna ir tāda jauna pilsēta, kur viss tikai priekšā. Un darīt te ir daudz ko. Pirmā nakts treilerī arī ir forša, un mazais sildītājs ātri vien sasilda gaisu. Tā atkal esam savā siltajā vietiņā – vismaz uz divām turamākajām nedēļām mums ir naktsmājas un pat ļoti jaukas, kas, pietam, ļauj arī ietaupīt. Mūsu treilerītim gan nav atslēgas, bet salinieks saka, lai neuztraucamies – viņš savu auto divus gadus nav slēdzis, un nekas nav noticis. Te viens otram ļoti uzticas, un mājā vienmēr arī kāds ir. Nākas arī mums savu uzticēšanās pakāpi paaugstināt.

Arī šajā mājā veiksmīgi izdodas iedarbināt dūmu detektoru, vārot rīsus. Bet saimnieks ar tā taizemiešu sievu ir jauki – tie saka, ka šajā mājā noteikumu nav – varam darīt, ko vēlamies, izmantot visu, kas pieejams, un atpūsties savā namiņā mierīgi, prom no rosības. Arča gan ēdienu paklusītēm bieži ņem mājās no restorāna. Interesanti, ka tad, kad Arča pagatavo zupu darbinieku pusdienās, to dabū ēst vien pats, piebiedrojas vien britu trauku mazgātājs. Pārējie, pat vācieši, siera dārzeņu zupu tā arī nav sapratuši un vēlējušies nogaršot.

Ceturtdienā ir kara atceres diena, kad jaunzēlandieši piemin cīņu ar austrāliešiem. Arī šajā dienā alkohola pārdošana ir ierobežota, bet jau pēcpusdienā visi veikalu plaukti atvērti. Vairāk parunājamies ar Konrādu – mūsu treilera saimnieku – tas pastāsta, ka savu īpašumu biznesu aizsācis pavisam interesanti. Tas izgudrojis aitu gana svilpi – tādu pavisam skaļu. Jā, to, ko vīrs mums demonstrē, vēl nekad iepriekš nebijām redzējuši. Svilpīte esot bijusi liels bums Japānā, kad aitu šova laikā pāris stundu laikā visas svilpītes izpārdotas. Tās lielos daudzumos būtu izdevīgi aizsūtīt izgatavot Ķīnā, bet Konrāds to nedara, jo skaidrs, ka tur nekādi patenti nederētu – ķīnieši visu pārkopētu un drīz Aliekspress jauno izgudrojumu pārdotu visā pasaulē. Un tā ar īpašajām svilpītēm, ko Konrāds dāvina arī mums, tas sapelnījis pietiekami, lai ieguldītu dzīvokļos Kvīnstaunā. Un nu – bagāts vīrs! Dažreiz gan sanācis noiet no ceļa un padarīt kādus publiskos darbus. Viens no tādiem esot bijis zaķu izšaušana. Tā kā Jaunzēlandē daudzi dzīvnieki ir savairojušies pārlieku daudz, tie tiek izšauti. Oposumi, brieži un arī zaķi tiek medīti un nogalināti. Konrāds esot bijis pie grupas cilvēku, kas lidojuši ar helikopteriem un bārstījuši laukos burkānus divas reizes dienā. Trešajā reizē tika bārstīti saindēti burkāni, lai zaķi atstieptu pekas. Tos, kas bija palikuši, vīri izšāva no braukoša busiņa loga. Zaķus te neviens neēdot, tāpēc vienkāršāk visus esot nogalināt.

Mūsu brīvajā dienā dodamies pārgājienā. Redzam dažus arī stopējam, un mašīnas apstājas ļoti ātri. Mēs ejam milzīgu loku ap Hayes ezeru. Rudens arī Jaunzēlandi iekrāsojis dažādās krāsās. Tepat pat atrodam sēnes – liekas, ka dažas no tām varētu būt arī ēdamas, bet te par sēņu lasīšanu vietējie neko nezina. Staigājam daudz, ne visas vietas savienotas ar gājēju ceļiem, nākas mest lielus lokus. Var just, ka kājas atradušas no gariem pārgājieniem. Uznāk arī lietus – tieši tad, kad esam sapirkuši divu nedēļu pārtikas krājumus. Bet kā vienmēr – tās brīvās dienas ir tās skaistākās!

Brīvās dienas gan ne visas mums sakrīt, un nu pienākusi arī pēdējā skolēnu brīvdienu nedēļas nogale. Trakums iet vaļā un lietavas tam piešķir vēl papildus spriedzi – nevienam ārā darīt nav ko, tāpēc visi vai nu ēd vai meklē izklaidi kādā no Kvīnstaunas atrakciju parkiem. Mūsu abu bosi kā uz adatām, bet atrakciju parka galvenajiem jau labi – naudiņa ripo un dienā var nopelnīt vairāk kā 10 tūkstošus Jaunzēlandes dolāru. Bet ko mēs? Ceram, ka šī nedēļa ātrāk paskries un varēsim nedaudz atvilkt elpu.

Un tā ātri vien pienāk un paiet arī svētdiena. Jauna nedēļa klāt! Patiesībā, nu jau jāsvin vārda diena! Smieklīgi, ka te neviens nesaprot, kas tas ir, gluži kā ar to olu krāsošanu un ripināšanu. Bet palēnām ja iepazīstinām tos ārzemniekus arī ar mūsu tradīcijām! Un turpinām iegriezt pasauli!

**

Šo dienu atklājums. Vēl nedaudz par to tradicionālo virtuvi Jaunzēlandē. Sāksim ar kādu dzērienu, kas saucas L&P – kivi par to ir lepni, jo paši šo dzērienu radīja Ziemeļu salā, garšas ziņā tas ir līdzīgs populārajam Sprite. Kas interesants ir tējas koka medus – nedaudz dārgāks par parasto, bet tiek uzskatīts par veselīgāku. Populāri ir saldo kartupeļu ēdieni un, protams, gaļa, īpaši jēra gaļas ēdieni. Tā kā Jaunzēlandē aitu un jēru netrūkst, to gaļa tiek arī eksportēta un kotējas augstu visā pasaulē. No britiem te palikuši tie paši gaļas pīrāgi un arī frī kartupeļi ar zivīm, saukti par „fish&chips”. Atgriežoties pie jūras veltēm, fritētas Whitebait te var atrast visur. Tās ir mazas, sudrabaini baltas nenobriedušas jūras zivtiņas kā jaunās siļķes un brētliņas, ko te bieži vien vāra eļļā. Ir jūras gliemeži, saukti par paua, ko te pagatavo visdažādākajos veidos. Kad gliemeži pagatavoti, to gliemežvāki tiek izmantoti rotaslietu darināšanā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~320 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~6090 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1520 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2636 eiro)

Noietie km: ~44 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2246)

Un kāda tad ir šī nedēļa?

Ir auksti. Kurinām krāsni, lai vismaz mājā būtu jauki, bet mūsu namiņa biedrene Robina plaši ver vaļā logus, kamēr mēs paklusītēm tos aiztaisām, kad tā aizgājusi gulēt. Tāda mums tā spēle. Sākušās arī skolēnu brīvdienas. Jā, nu darba paliek arvien vairāk. Bet vismaz tie apkārtējie skati ir tie, kas priecē ik dienas. Katru rītu kalni pavisam pārvēršas – vienu rītu ap tiem peld mākoņi kā mākslīgi tur uzkarināti, citu kalniem apvijusies zila miglas josta. Tādas krāsas, tādi skati! Šo vietu patiešām nevar neiemīlēt!

Jā, šī ir arī pēdējā nedēļa mūsu namiņā. Bet atraduši vietā nevienu vēl neesam. Padomā ir vairāki, bet ar tiem apskates laikiem grūti saskaņoties, jo mums pašiem arī grafiki reti saskan. Virtuālās realitātes atrakciju parka menedžere piedāvā palikt pie viņas kopējā istabā par 200 Jaunzēlandes dolāriem nedēļā, kas būtu par simtu lētāk kā istabiņā. Bet šis cilvēks īsti nav tas, ar kuru vairāk laika gribētos pavadīt ārpus darba. Vāciete ir ļoti jauna un bieži nemāk valdīt pār savām emocijām, tāpēc par īstu menedžeri viņu grūti nosaukt. Piedāvājums apsverams, bet nezinām, vai tas kopējo situāciju nesarežģītu.

Vakarus, kad darbs mums beidzas kopā, pavadām Arča restorānā un bārā, lai sagaidītu tos pēdējos autobusus. Jā, tuvojas arī Lieldienas, un Jaunzēlandē Lieldienās nav iespējams nopirkt alkoholu! Kāds Arča kolēģis māk stāstīt, ka tā ir visos valsts svētkos. Sevišķi Ziemassvētkos ir traki – atbrauc tūristi atpūsties, bet nav, kur iegādāties stipro dziru. Un tad nu visi zinātāji piepelnās alkoholu, to pārdodot internetā. Dienā vismaz 300 dolāru var sapelnīt! Savukārt tas, kam nevar noticēt Arča kolēģi, ir tas, ka mēs esam nopublicējuši jau četras grāmatas. Jā, šķiet neticami, bet arī piektā ir ceļā!

Katrs rīts ir diezgan vēss. Tomēr Robina spītīgi tur durvis kaķim vaļā. Saprotam, ka tā grib izlaist kaķi ārā, bet pat tas nevēlas iet. Zilā migla un saulstari veido unikālas krāsas kalnos, un mēs atkal esam autobusā ceļā uz darbu. Šonedēļ arī paspējam satikt latviešu puisi Danielu, kas strādā Kvīnstaunas Fergburgerā – tajā, kas atzīts par labāko visā Jaunzēlandē, ja ne visā pasaulē. Un arī tur ir liels cilvēku pieplūdums – nevar nemaz tos burgerus piecept! Daniels tagad dzīvo pilsēteles centrā kādā mājā ar vēl pāris iemītniekiem. Te gan, šķiet, ka katra izīrētā māja ir īsta ballīšu vieta. Mēs meklējam ko mierīgāku. Ir gan biljarda vakars, gan tikšanās ar kolēģiem. Bet jautrākais, ka visi bāri ceturtdienā slēdzas pusnaktī, jo visu piektdienu alkoholu tirgot nevar. Vienīgi Arča bāram Ballaratam – vienīgajam Kvīnstaunā – ir iegādāta speciāla licence alkohola tirdzniecībai. Un par ieiešanu bārā Lielajā piektdienā tur pieprasa biļetes 10 dolāru vērtībā. Cik labi, ka Arčam brīvdiena!

Tā arī nepieredzam to Lielās piektdienas trakumu, jo šo dienu, kas mums ir bīrva, veltām pastaigai pa Kvīnstaunas takām. Upēs traucas ātrlaivas, gaisā lido helikopteri. Parkos cilvēki staigājas ar suņiem, garākās takas, ko staigājam kājām, lielākoties veic velosipēdisti. Laikapstākļi Kvīnstaunā ir diezgan neparedzami. Vienu dienu var spīdēt saule, nākamajā pamatīgi gāzt. Bet tas mainās pat dienas laikā. Viens gan zināms skaidri – Remarkables, kalni, pie kuriem atrodamies, ir vieni no skaistākajiem jebkad redzētajiem!

Nedēļas nogale ir pavisam traka. Papildus skolēnu brīvdienām ir arī Lieldienu steiga. Sestdienā ir arī ļoti daudz dzērušo, kas mēģina atgūt to piektdienas vakaru, kad visos veikalos alkohola plaukti bija norobežoti. Daži puiši pat pamanās aizstumt atrakciju parka gokartu un tad vēl nolaupīt mani, vienkārši paķerot pār plecu. Visu gan izdodas atgriezt. Darba ir daudz. Arī Arča boss satrakojies par to, ka neesot viss kārtībā. Mums gan liekas, ka tie nav īsti menedžeri, kas nevalda pār situāciju, bet ļauj vaļu emocijām. Atrakciju parka galvenie gan ir ļoti priecīgi, jo dienā tie nopelna gandrīz 10 tūkstošus dolāru. Skaisti!

Kvīnstaunā sākam jau atpazīt autobusa šoferus. Un sākam piešauties tam, ko darām, bet, lai cik arī šeit būtu skaisti, gribētos ko nedaudz lētāku un arī to, kas vairāk mums ļautu iepazīt to īsto Jaunzēlandi, ne tūristu paradīzi tās viducī. Nedēļas beigās atrodam mūsu namiņa biedreni viesistabā, sēžam cepurē un kurinām krāsni. Nu re – beidzot arī viņai par aukstu! Lieldienas nosvinam pusnaktī ar vārītām olām, kas apzīmētas ar marķieri, un domājam par tālāko dzīvesvietu. Nez, kā tad izies, bet uz priekšu jau iet!

**

Šo dienu atklājums. Un nu par to īsto tradicionālo ēdienu Jaunzēlandē. Tā kā valstij ir aptuveni 14 000 km gara krasta līnija, nav pārsteigums, ka jūras veltes ir īpaši iecienītas, tajā skaitā arī vēžveidīgie un zivis. Sākumā gan jāpiemin tas tradicionālais maori hangi – dārzeņi ar gaļu gatavoti pazemes krāsnī. Mūsdienās gan šo ēdienu nav tik viegli atrast tā sarežģītās pagatavošanas dēļ, tomēr to var nogaršot īpašos pasākumos un arī apmeklējot maori apdzīvotās vietas. Populāri ir omāri, kas, protams, nebūt nav lēti, bet te skaitās tradicionālie. Lētākas jūras veltes mēs gan ieteiktu nobaudīt Vjetnamā. Kina ir viena tipa jūras ezis, kas jaunzēlandiešiem bijusi delikatese jau gadsimtiem ilgi. Kāds interesants deserts ir Pavlova – putukrējuma un augļu kūka, nosaukta krievu baletdejotājas vārdā. Vēl nevienu no šiem ēdieniem neesam baudījusi. Bet vēl jau laika daudz!

*

Iztērētie līdzekļi: ~135 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~5770 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2202)

228. diena

No rīta vakardien iekurinātā krāsns izdzisusi un viss ir sasalis. Palīdzēt var vien karsta kafija. Arča paliek atpūsties, kamēr skrienu uz darbu. Temperatūras krītas. Ar šodienu sākušās arī skolēnu brīvdienas. Visi gaida lielu cilvēku pieplūdumu, bet skaistā laika dēļ bērni paliek ārā un nemaz nenāk spēlēt tās virtuālās realitātes spēles. Vakaros gan vairāk to dzērušo – arī vakardien kāds mēģināja mums nozagt gokartu, to vienkārši aizstumjot no spēļu zāles priekšas. Izrādās, ka citus gadus tās mūsu drifta mašīnas esot zagtas diezgan bieži, bet kā kolēģi nosmej – neviens jau nevēl ļaunu, vienkārši iedzer un sadomā kādu jautru atrakciju. Šodien vairāk arī uzzinu par Kvīnstaunas ziemu. Jaunzēlandē vispār esot vien trīs vietas, ko ziemā klāj sniegs, un šī pilsētele ir viena no tām. Daudzi gan saka, ka te nedzīvotu, ja apkārt nebūtu to skaisto kalnu. Un te ir arī kas tāds kā helikoptera slēpošana – noīrē helikopteri un tas aizved līdz kalna virsotnei, lai vari no tās traukties lejup. Un tad var arī sasniegt tos neiekarotos kalnus. Tas ir tas, kas piesaista daudzus. Un, protams, arī ballītes. Jā, tāda tūristu iecienīta vietiņa. Manas darba dienas beigās uz savu restorānu brauc Arča. Mūsu namiņa biedrenei Robinai gan šodien brīvdiena, un tā atkal tur vaļā durvis no rīta sakurinātajai istabai, lai kaķis varētu brīvi staigāt. Bet nu zināms, ka tādi noteikti nav visi vietējie – darbā satiktais puisis saka, ka viņam aukstums patīk tikai tad, kad istabā ir vismaz trīsdesmit grādi. Tā jau ir – nav jauki, ka salst gan iekšā, gan ārā. Bet nav jau slikta mūsu dāma, vien īpatnēja. Pacienājam viņu arī ar kartupeļu pankūkām, un viņa mums saka, ka tās ir vienreizējas. Sieviete gan vienmēr ir tik laipna, ka īsti nemaz nevar saprast, ko tā patiesībā domā. Katrā ziņā vēl jau mēs tos jaunzēlandiešus jeb kivi iepazīsim!

****

229. diena

No rīta uz darbiņu. Šodien skolēnu brīvdienas var just, bet darbā nojūgusies kase, visi maksājumi jāpieņem skaidrā naudā un tad jāatzīmē uz lapiņas. Protams, daudzi nemaz nav ieinteresēti turpināt savu dienu atrakciju zālē, kad izdzird, ka vēl pilsētā jāiet meklēt bankomātu. Menedžerei gan labi – sevi ieliek grafikā, bet uz darbu neierodas. Nākamnedēļ gan atgriežas paši īpašnieki un tad jau visiem būs jāpacenšas. Redzes, kā tad būs strādāt ar viņiem. Tas gadījās tikai pašā sākumā un pēc tā visa liekas, ka šai vāciešu grupiņai vienīgais, kas ir prātā, ir nauda. Nospļauties par visu pārējo! Kā man beidzas darbs, Arča dodas uz savējo. Tā mums bieži sanāk mainīties – arī agri celties un vēlu iet gulēt. Meklējam jau to vietiņu tuvāk centram un ceram, ka izdosies tādu arī atrast. Mūsu namiņa biedrenei Robinai gan brīvdiena un, tā kā bijām viņu pacienājusi ar kartupeļu pankūkām, viņa šodien taisa mums tradicionālo zivju pīrāgu. Ko gan te par tradicionālu var nosaukt? Jaunzēlande jau tāda pati kā Austrālija – britu iebraucēji ar savu ēdienu, un galvenokārt pīrāgiem. Tā kā gaļu neēdam, tad Robina izdomājusi pasniegt zivju pīrāgu. Interesantus ēdienus var meklēt senajā maori kultūrā – viņi daudz pārtika no jūras veltām, tā kā krasts te no ikvienas valsts vietas ir tuvu. Par tradicionālajiem maoru ēdieniem mēs tev pastāstīsim kādā no mūsu atklājumiem nākamajos ierakstos! Šoreiz gan tiekam pie lutjānzivis – tādu tulkojumu atrodam internetā. Ir jauki. Tad Robinai parādu šādus tādus video par Latviju un viņa ir izbrīnījusies, ka tāda maza zemīte var būt tik interesanta. Protams, jauki, ka mums ir gan meži, gan upes, gan tāda arhitektūra! Un vēl tās pagāniskās tradīcijas! Tā ekonomiskā situācija varētu būt labāka, bet to jau vēl manīsim. Robina saka, ka arī Jaunzēlandē visi vēlas ko labāku un tad jau ceļš ved tikai uz Austrāliju. Tieši iebraucēji dara tā – ierodas Jaunzēlandē, bieži Kvīnstaunā, saņem sponsorētu darba vīzu un nostrādā te pāris gadus līdz saņem pilsonību vai vismaz uzturēšanās atļauju, un tad laiž uz bagāto Austrāliju! Mēs gan par saviem tālākajiem plāniem vēl neesam pārliecināti. Un tā Arčam vēlās vakara stundas restorānā un tad atkal jānoslēdz vakars ar latviešu filmu. Un jāsāk domāt par to nākamo dzīvesvietu, un arī to, uz cik ilgu laiku to ņemsim.

****

230. diena

Šī diena arī ir ļoti darbīga. Šodien mums abiem vēlais vakars, bet Arča darbiņu beidz daudz ātrāk, jo pirms pašas atrakciju parka slēgšanas tajā ienāk vairāki pilnīgi piedzērušies austrālieši savos trīsdesmit, un vēlas paspēlēt bezkrāsas peintbolu, kur krāsas vietā tiek šautas gumijas bumbiņas ar milzīgu gāzes pistoli. Tās lido uz 250 km/h un zilumi ir mazākais, kas paliek. Daudzi ekstrēmisti šādā spēlē dodas bez krekliem un tad ilgi dziedē plēstās un asiņojošās brūces. Bet ko padarīsi – nauda ir nauda, un tas ir vienīgais, kas te visiem interesē – par stundu šādas spēles uzņēmums saņem gandrīz 500 Jaunzēlandes dolāru no četriem spēlētājiem. Neslikti. Pēc stundu ilgas šaudīšanās gan visa arēna arī jāsatīra – grūtākais jau savākt tās mazās gumijas bumbiņas, kas izmētātas pa visu zāli. Arča nāk palīgos un tad iet ātrāk. Jāpriecājas vien, ka par vēlāku palikšanu tiks arī samaksāts. Pēcāk kopā ar indiešu kolēģi dodamies uz restorānu un bāru, kurā strādā Arča. Forši, ka viņam tagad daudzās iestādēs Kvīnstaunā ir darbinieka atlaides – tagad arī mūsu draugi var izmantot šo iespēju un saņemt 50% atlaidi saviem dzērieniem. Lai arī nākamajā rītā agri jāceļas, autobusi vairs neiet tik bieži, tāpēc sēžam siltā vietā, pievienojas arī Arča boss. Jā, jau esam pateikuši, ka prom taisāmies doties ātrāk, kā sākumā sasolījām. Jauki jau, ka neviens mūs prom negrib laist – latvietis ir cītīgs darbinieks, tāpēc mums vienmēr gājis labi. Bet Kvīstauna tomēr nebūs tā vieta, kur kārtīgāk iekrāt. Te ir debešķīgi, bet to atklājuši daudzi, un tāpēc jau tās cenas ir tik augstas. Šoreiz pēdējo autobusu nenokavējam, ierodamies sasalušā mājā un ieturam vēlās vakariņas, ko Arča vienmēr pārnes no restorāna. Pagaidām Kvīnstaunā plānojam nobāzēties uz vēl diviem mēnešiem. Un tāpēc, mīļie, mēs ierakstus publicēsim vēl nedaudz retāk. Bet nu top arī šī ceļojuma grāmata, turpināsim ķert bildes, un neuztraucieties – mēs nepazudīsim!

**

Šo dienu atklājums. Jaunzēlandē dzīvo gigantiskais „weta”- smagākais kukainis pasaulē. Tas ir smagāks nekā zvirbulis un izskatās pēc milzīga prusaka. Dienvidu salā dzīvo arī milzīgi gaļēdāji gliemeži. Toties Oklendā, lielākajā Jaunzēlandes pilsētā, kas atrodas valsts Ziemeļu salā, dzīvo vairāk cilvēku kā visā Dienvidu salā kopā.

*

Iztērētie līdzekļi:

~3 eiro…13.04.

~6 eiro…14.04.

~204 eiro…15.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~5635 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro

Noietie km:

~4…13.04.

~5…14.04.

~3…15.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2168)

225. diena

Šodien ārā īsts negaiss, lietus triecas mājeles milzīgajos stiklos un nesaprotam, kā tad tiksim līdz tam darbam. Arča aizskrien tad, kad nedaudz pierimst, bet es velku lietusmēteli. Protams, tad, kad ārā tāds draņķīgs laiks, nav jau tūristiem ko pasākt, atliek divi varianti – vai nu iet dzert aliņu un ēst gardu maltīti pie Arča vai nākt spēlēt spēles pie manis. Jā, šodien mums abiem traka darba diena. Atrakciju parkā tiek atstāti desmit taizemiešu bērni uz divām stundām. Vienas stundas cena vienam bērnam ir 75 Jaunzēlandes dolāri. Bet kas tad tas bagātajiem tūristiem – galvenais laiku pabaudīt bez mazajiem aktīvistiem, kas mums visu apgriež kājām gaisā. Diena tiešām ir traka, un pat kolēģi, kas te strādā pēdējos trīs mēnešus, saka, ka šādu darba dienu vēl nebija pieredzējuši. Protams, arī naudiņa kasē ripo tā, ka visi mēneša izdevumi nosegti. Kad jāvāc bērnu atstātie ēdieni, miskastē gadās izmest arī 23gadīgās vācu menedžeres aizkosto burgeru. Tā to visu uztver ļoti sāpīgi, bet atsakās no jauna apmaksāta ēdiena un iet vilkt savu burgeru no miskastes ārā, vēl izmetot indiešu darbiniekam, ka viņš taču vācieti netiesās, jo pats nāk no nabadzīgas valsts. Tik bieži liekas, ka tas indietis pacieš par daudz – viņu lamā, viņš ir vainīgs it visās nelaimēs un bieži kļūst arī par izsmieklu. Redz, ar pašu apiesies tā, kā atļausi. Un pagaidām tie atrakciju parka vācieši ir īsti riebekļi. Kad trakā diena beigusies, tiekamies Arča restorānā, kur viņam pirmie aliņi pēc darba ir bezmaksas. Tā nu pasēžam ar Arča kolēģiem, kas ir daudz atvērtāki kā atrakciju parka darbinieki, kas vairāk pārņemti ar tām spēlēm. Viens neieradās uz mūsu mazo pasēdēšanu, jo bija aizspēlējies datorspēli, kas viņam aizņēma 20 (!!!) stundas. Jā, man tā pasaule ir tāla. Rītdien mums ar Arču kopīga brīvdiena, jo izmainījušies grafiki. Un rīt ir arī īpašs vakars – esam sarunājuši latviešu sanākšanu un atraduši pat vēl nesatiktus latviešus Kvīnstaunā! Bet nu, pieliekam izdevumos nedēļas īres maksu un ceram, ka rītdien lietus mūs pasaudzēs.

****

226. diena

Šodien mūsu brīvā diena! Izguļamies, cepam kartupeļus un kurinām kamīnu. Beidzot esam mājeli sasildījuši tā, ka pat kaķis, kam bija aplikta sega, nu guļ uz grīdas izstiepies, un pie stiklotajām durvīm ārpusē nāk sildīties vista. Tā ir arī iespēja izmazgāt un ātri vien izžāvēt visas drēbes. Un, kad viss sažuvis, laiks doties uz kādu pastaigu kalnos. Kaķis gan tieši tad arī izdomā prasīties ārā un apvainojas, ka tam šo iespēju liedzam. Mēs jau zinām, ka tas mēdz pazust, bet nu kaķis pat neļauj sevi vairs paglaudīt.

Dodamies uz autobusu pieturu – brauksim uz Artūra kalnu! Jā, redz, ka Arčam pat savs kalns ir! Autobuss pusstundas laikā mūs nogādā skaistā apkārtnē – visur kalnu virsotnes, kur katrā no tām var arī uzkāpt, un dziļi kanjoni. Tepat pie kājām traucas mutuļojoša upe, kas gan kļuvusi brūna pēc lietavām, un milzīgi, smagi čiekuri, ko nopurinājis vakardienas trakais vējš. No šejienes līdz pilsētai ir pusotras stundas gājiens un nu mums no tā augstākā punkta sanāk iet tik uz leju. Skati, protams, ir debešķīgi. Pamanām arī kalnu kazas, aplokos zirgu un pinkainas aitiņas. Ir daži riteņbraucēji, un tuvāk pilsētiņai parādās arī gājēji. Kvīnstaunā tiešām ir tik daudz skaistuma!

Tā nokļūstam centrā un beidzot Arča nopērk arī telefonu. Telefonu centra darbinieki gan arī kādi nesen darbā pieņemti ārzemnieki un daudz ko paši nezina un nemāk paskaidrot, bet beidzot tad ir aizvietots tas aparāts, kas saplīsa Ķīnā. Redzēs, cik ilgi šim izdosies izdzīvot! Un tad laiks tikties ar mūsu latviešiem. Sākumā satiekam Alfrēdu, kas Jaunzēlandē dzīvo jau septiņus gadus, un tad arī viņa draudzeni Madaru. Alfrēdam Kvīnstauna ir mīļākā vieta, jo te var braukt ar riteni pa tām kalnu trasēm. Madara saka, ka Ziemeļu salā arī bijušas skaistas vietas – pludmales un palmas, bet tur Alfrēdam nav kalnu. Un tie skati, kas Kvīnstaunā sveicina ik rītu, ir tie, kas arvien liek nodomāt, ka šī ir īstā vieta. Latvijā abi pēdējo reizi bijuši pirms gadiem diviem. Protams, jāiekrāj jau tām biļetēm, jo nav jau maza distance. Tomēr, lai arī Latvija vienmēr būs abu sirsniņās, jaunieši saka, ka te atmosfēra nav tik saspringta. Vecumdienās gan abi domā atgriezties. Redzēs, kā sanāks. Mums pievienojas arī Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu un kādu britu kolēģi. Anglis saka, ka nekad vienkopus nav redzējis tik daudz latviešu. Protams, tā kā esam tik maza tauta, mums tas arī ir kas īpašs – satikt savējos. Lielajām nācijām grūti to saprast, bet mums dzirdēt savu valodu un redzēt savu tautu ārzemēs vienmēr ir bijis kas vienreizējs! Vēlāk atnāk Madara – meitene, kas mūs izvizināja pa kalniem ar funikulieri, un Kristaps, kas Kvīnstaunā iebraucis vien nesen. Vakars ir tiešām lielisks – kas to būtu domājis, ka te esam tik daudzi? Pārsteidzoši, ka arī mūsu uztaisītajā latviešu grupiņā parādās arvien jauni latvieši Kvīnstaunā, kas solās pievienoties nākamajā tikšanās reizē!

Daudziem gan nākamajā dienā jāstrādā, tā ballīti daži beidz ātrāk, citi nomaina bāru. Mēs abi vakaru noslēdzam ar slaveno Kvīnstaunas Fergburgeru, kas ir burgeru ēstuve, atzīta par labāko visā valstī, ja ne pat pasaulē. Un tiešām ir gardi – arī bez gaļas! Interesanti, ka turpat garām iet mana menedžere un piedāvā mūs aizvest mājās. Tā Arčam prasa, vai tas zina, ko izdarīju ar viņas burgeru, Arča izliekas neko nezinām. Un tā noslēdzas mūsu vienreizējā diena, lai atkal aizsāktos darbiņi.

****

227. diena

Šodien Arčam brīvdiena, man uz darbu. Līdz pēcpusdienai gan laiku pavadām kopā. Guļam ilgi, taisām ēst un skatāmies filmu par Jaunzēlandi. Te ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt! Žēl gan, ka ziema ir tāds klusais periods, kad īsti ceļot nevar, bet vasaru šajā dārgajā pilsētiņā laikam gan negaidīsim. Tāpēc nāksies kādus lielākus pārgājienus izlaist, bet kalni jau nepazudīs – lai arī mazāk, tie ir arī Ziemeļu salā! Šodien ārā vēsi, drīz sākas skolēnu brīvdienas un var just, ka arī ziemas prieku baudītāju laiks tuvojas. Šodien visu dienu pa mājas pagalmu strādā ainavas veidotāji. Nezinām, vai tādus pasūta namiņa saimnieks vai pašvaldība, bet redzams, ka jaunieši no aģentūras. Arī mums vakar pienāca ziņa, ka nepieciešami ainavas veidotāji – tādi, kas apgriež krūmus. Ja mums nebūtu bijis darbiņš, tad laikam jau mēs paši savu pagalmu varētu kopt! Ainavu veidotāji darbiņu beidz tad, kad dodamies ārā – es uz busu, Arča uz veikalu pēc pēdējiem pirkumiem. Pēc desmit dienām atkal jāpārvācas. Diena šodien jauka, arvien vairāk cilvēku ierodas Kvīnstaunā, bet vēl joprojām visvairāk ir indiešu. Šodien arī nesanāk pateikt priekšniecei, ka jāmeklē būs jauni darbinieki. Te jau darbā pieņem tos, kas solās palikt gadu. Mēs jau solīt mākam, bet tad arī plānu maiņa jāspēj paskaidrot. Bet tam vēl laiks ir. Vēlo vakaru noslēdzam pie latviešu filmas „Cīrulīši”. Ko gan citu darīt – esam sākuši tās latviešu filmas skatīties. Un tādi nu ir mūsu Kvīnstaunas rudens vakari.

**

Šo dienu atklājums. Ak, Jaunzēlande! Neviena vieta valstī nav tālāk kā 130 km no krastmalas, vai nav jauki? Un tikai 5 % no Jaunzēlandes iemītniekiem ir cilvēki, pārējie ir dzīvnieki! Jā, Jaunzēlandi par mājām sauc arī pingvīni – tie te sastopami vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gandrīz trešā daļa no visas valsts teritorijas izveidota par aizsargātu nacionālo parku.

*

Iztērētie līdzekļi:

~312 eiro…10.04.

~187 eiro…11.04.

~49 eiro…12.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~5422 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro

Noietie km:

~3…10.04.

~11…11.04.

~3…12.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2156)

222. diena

Šodien darba diena. Arča uz darbiņu aizsteidzas nedaudz ātrāk un tad laiks doties arī man. Šodien Thrill Zone parkā uzstādītas jaunas atrakcijas, bosi aizbraukuši, un ko tad darīt darbiniekiem? Spēlēt jaunās spēles, protams! Tā nu uz brīdi tiek aizslēgtas pat ārdurvis, lai spēlē var piedalīties visi. Tā kā ārā spīd saulīte, te gan nav daudz apmeklētāju, bet drīz sāksies skolēnu brīvdienas, un tas nozīmē, ka būs daudz darāmā. Darba diena paiet nemanot un tad abi tiekamies. Šodien mums svarīgs randiņš. Ar ko? Redz, Austrālijā ar stopiem braucām cauri tuksnesim un ar kādu vīru apmainījāmies arī e-pastiem. Tā kā ik pa reizei uzrakstām tiem mūsu šoferīšiem, vakardien aizsūtījām ziņu arī Saimonam, pastāstot, ka nu esam Jaunzēlandes pilsētiņā Kvīnstaunā, ka strādājam un te kādu laiciņu paliksim. Un ko gan Saimons atbildēja? To, ka arī viņš ir Kvīnstaunā, atbraucis brīvdienās. Vai nav neticami? Un tā nu tiekamies ar vīru no Darvinas tepat esošā bārā un aprunājam visus jaunumus. Tā pārsteigumu pilnā pasaule! Vēlāk pievienojamies Arča bosam un trauku mazgātājam, kas arī aizgājuši uz kādu aliņu. Vakars ir lielisks, tikai vēlāk atklājas, ka esam nofotografējuši vecu autobusu sarakstu, un vēlākais buss nav pirms vieniem, bet gan nedaudz pēc divpadsmitiem. Vai naktī iet desmit kilometrus kājām? Nē, ir auksti! Tā nu nākas ņemt taksi. Mums izpalīdz ar padomu – taksometriem ir trīs dažādas cenas – tūristu, studentu un vietējo cena. Tā nu gudri pajautājam pēc vietējo cenas un laižam ar indiešu šoferi. Mēs esam nolēmuši maksāt 12 eiro un ne vairāk – vismaz kādu gabaliņu pabrauksim. Aprunājamies ar šoferīti un sakām, lai laiž mūs ārā, kad tā mūsu noteiktā summa sakrājusies. Indietis apstādina auto, mēs samaksājam, un tad puisis saka, ka bez maksas novedīs mūs atlikušo ceļa gabalu. Tas ir tik jauki! Indietis saka, ka šajā pilsētiņā ir tik daudz bezkaunīgu, rupju, piedzērušos tūristu, ka mūs vizināt viņam prieks. Un tā ierodamies mājās galīgi izsalkuši. Mūsu namiņa biedrene jau guļ, bet guļ tā ar vaļā durvīm. Māja kā ledusskapis, arī mūsu istabiņa nav silta, jo sildītājs jau nebija atstāts. Sildām istabu un iedarbinām arī dūmu signalizāciju, piededzinot tostermaizes. Robina ir pamodusies un iemāca mūs dūmus izkliedēt. Jā, tāda mums ir tā kopīgā dzīvošana, bet ko padarīt. Viens saldē māju, otrs naktī gatavo. Bet tāpat diena izdevusies!

****

223. diena

Šodien var pagulēt ilgāk, bet tāpat jau neguļas. Labi gan, ka abi darbiņu sākam reizē, tāpēc vismaz pirmo dienas pusi nesteidzīgi pavadām kopā. Ja mēs būtu pašā Kvīnsaunā, tad gan būtu pavisam labi – nebūtu jārēķina tas autobusa brauciens un vēl varētu kādā kalnā uzkāpt. Bet, kas zina, varbūt pēc tām divām nedēļām kādu istabiņu Kvīnstaunā arī atradīsim. Jau tagad internetā meklējam sev vietiņu, bet visi saimnieki kā viens atbild, ka tie negaidīs mūs tās divas nedēļas, kas mums jau te apmaksātas – noteikti atradīsies, kāds, kurš brīvo istabu paņems uzreiz. Pilsētā ierodamies nedaudz agrāk kā plānots un tad arī mierīgā gaitā apstaigājam ezermalu. Ārā nemaz nav tik silti kā sākumā, bet restorāni padomājuši, kā tās āra terases uzturēt – tur salikuši sildītājus. Vēl joprojām ir daudzi, kas vizinās ar laivām un bauda dzērienus jahtās. Un pat pīlēm ledainajā ūdenī labi! Mēs arī noteikti izbaudīsim kruīza kuģa priekus. Līdz piektajam maijam, savai pirmajai kāzu jubilejai, te noteikti paliksim. Un tad kārtīgi izdzīvosim visu, ko Kvīnstauna piedāvā, un palēnām domāsim par tālāko ceļu. Šodien iegādājamies arī vitamīnus ziemai un, protams, arī savu B12 vitamīnu. Jau zinām, ka medikamenti te ir dārgi, bet ko padarīt. Patiesībā gan, ja rēķina stundas algā, tad jau nav tik traki. Un tad katrs uz darbiņu. Es savā darbavietā uzzinu, ka Thrill Zone darbiniekiem ir tā lieliskā iespēja visus atrakciju parkus Kvīnstaunā apmeklēt bez maksas – tajā skaitā arī Zoodārzu, kur var pabarot kivi putnus, un dažus restorānus un bārus. Bet noteikums tāds, ka menedžerim jānāk līdzi. Kad jautāju kolēģiem, vai tie visus šos priekus jau baudījuši, tie saka, ka, pat gadu te strādājot, bijuši vien uz Zoo no visām 30 vietām, jo slinka menedžere. Nu žēl, protams, bet jau jūtams, ka uzņēmumā nav īpaši laba aura un savstarpējās attiecības. Galvenais ir nauda. Vakarā gan menedžere ļauj atrakciju parka telpās ienākt arī Arčam. Ir kāda vāciete, kas te iepriekš strādājusi un tad arī mēs sešatā pēc zāles slēgšanas apmeklētājiem paspēlējam pāris spēles. Arī pret dzērienu ienešanu atrakciju telpās šoreiz menedžerei nav iebildumu un šķiet, ka šī arī nav bijusi vienīgā reize, kad kolēģi kaut ko tādu sarīko. Bet ilgi jau izbaudīt laiku kopā nesanāk, jo pēdējais autobuss ir nedaudz pēc pusnakts, un vairs nevaram atļauties nokavēt. Šoreiz mājā esam īpaši klusi, lai netraumētu mūsu namiņa biedreni aukstajā istabā. Ir sešas stundas līdz nākamajai darba dienai. Bet jābauda jau tik, cik var! Gan jau kaut kad izgulēsimies!

****

224. diena

Ne tik ilgi gulējuši ceļamies, brokastojam un skrienam uz darbu. Arčam pilsētā jābūt nedaudz vēlāk, bet atkal ilgāk jāstrādā. Tā mums bieži sanāk agri celties un vēlu iet gulēt. Nezinām gan, cik ilgi vēl Kvīnstaunā paliksim – esam izpētījuši istabiņu un viesnīcu cenas citās pilsētās un tas arī mūs nošokē un liek apdomāties – pat zemākās Kvīnstaunas cenas ir uz pusi augstākas kā citur. Un, ja jau minimālā alga visur viena, tad skaidrs, ka citur varēs vairāk iekrāt. Protams, Kvīnstauna ir netverami skaista, bet ziemā jau kalnos nekāpsim un līdz Jaunzēlandes vasarai arī noteikti negaidīsim. Šodien gan ārā vēl silts un saulains, lai arī rītdien atkal brīdina par lietavām, kas nozīmē, ka kalnos snigs. Tagad, kā jau reiz mums kāda veikaliņa pārdevēja teica, ir laiks, kad Kvīnstaunā iebrauc tieši indieši. Nu, kad cenas nav tik augstas kā vasaras un ziemas sezonā. Bet pilsētiņa pati ir visai mierīga. Bieži dzirdam, ka Velingtona ir ļoti skaista un sirdī iekritusi daudziem, tāpēc apspriežam, vai tā varētu būt mūsu nākamā pietura. Kā saulīte noriet, ārā paliek ļoti auksts, naktī ir jau ap nulli grādiem. Un mājā mūsu istabiņa ir vienīgā siltā. Nesaprotam, kā tā mūsu jaunzēlandiete var izturēt tādu salu. Pat kaķis liekas nedaudz nelaimīgs. Šāda ir mūsu kārtējā darba diena un priekšā vēl daudzas. Mums gan vairs nav tik daudz brīvu dienu kopā, tāpēc mēģinām tos staigāšanas plānus iespiest visur, kur pagadās. Un, esot uz vietas, laiks arī tā steidzas! Nemaz neesam pamanījuši, kā paskrējušas jau trīs nedēļas kopš esam Jaunzēlandē! Šādā laika posmā Austrālijā jau visu tuksnesi bijām šķērsojuši! Bet vēl jau Jaunzēlandei laika mums daudz!

**

Šo dienu atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par Jaunzēlandi un sportu. Jaunzēlande bija tā, kas pirmo reizi uzvarēja Regbija Pasaules čempionātā, kas notika 1987. gadā.

Tomēr, lai arī regbijs joprojām ir visskatītākais sporta veids Jaunzēlandē, golfs ir sporta veids, ar kuru visvairāk šeit nodarbojas. Jā, golfa laukumi te redzami visās malās un Kvīnstaunā tie ir kalnu ielenkti! Patiesībā, Jaunzēlandē ir visvairāk golfa laukumu uz vienu iedzīvotāju! Kā arī, Jaunzēlande ir ieguvusi visvairāk olimpisko zelta medaļu uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm!

*

Iztērētie līdzekļi:

~38 eiro…7.04.

~50 eiro…8.04.

~0 eiro…9.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4874 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1116 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro)

Noietie km:

~3…7.04.

~4…8.04.

~3…9.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2139)

219. diena

Kamēr esmu darbā, Arča izstaigā milzīgu līkumu līdz lētākajam lielveikalam. Jā, nu iepirkts ēdiens visām trim nedēļām. Kas? Kartupeļi, protams! Arča gan atzīst, ka apmaldījies, meklējot īsākos ceļus. Un, tā kā Kvīnstaunas lidosta ir tepat blakus, tā teritorija jau dīvaini nožogota un ne visur iespējams iet. Interesants ir arī bankas apmeklējums. Arčam savu jauno bankas karti izdodas saņemt, bet darbinieki ne pa kam, loģiski, negrib Arčam dot manējo. Ir saprotams, ka bankas karti nedrīkst dot cilvēkam, kas nav kartes īpašnieks. Bet Arča neatkāpjas – „tā taču mana sieva, nekas, ka uzvārdi citi!” Arča uzrāda manu pasi un vēl pasaka, lai bankas darbinieki man piezvana un pārliecinās, ka tiešām karti var dot. Un tā izcīna to savu taisnību! Tikmēr darbā mācos to sarežģīto dokumentācijas kārtošanu, turpat atrakciju zāles vadība strādā pie pēdējiem jauno spēļu uzstādīšanas darbiem. No rīta spožā saulīte ir pārvērtusies īstā lietusgāzē. Un, lai arī pēcpusdienā domājām doties pastaigā uz kanjonu, plānus nākas atcelt, cerot uz skaistāku nākamo dienu. Tā vietā šodien kurinām kamīnu un baudām burvīgu, siltu vakaru pie stiklotās mājas sienas, kas atspoguļo vētrainu izrādi turpat lietū mirkstošajos kokos.

****

220. diena

Šodien mūsu brīvā diena kopā! Noguļam līdz divpadsmitiem, tad pabarojam kaķi un sacepam kartupeļus. Nu lielisks rīts! Bet vēl lieliskāks ir skats ārā pa logu – kalnu galotnēs sniega sega! Tad jau vakar, kad mums te pilsētiņā lija, augšā kalnos krita sniegs! Tikai trijos dienā esam gatavi doties pastaigā, bet tad arī jāmeklē pazudušais kaķis. Labi, ka vista ir atradusies – tā mēģina iesprukt iekšā pa durvīm, bet pēc neizdevušos mēģinājuma tā vienkārši pie durvīm nokārtojas. Jā, vista skaidri izteikusi savas domas. Šodien dodamies uz 8 km attālo Džeka kalnu. Tā kā autobusi uz turieni iet tikai reizi stundā, tad nolemjam iet kājām un atpakaļ tad paņemt braucamo. Ceļš ir pasakains. To, ko ik dienas redzam apkārt, nevarētu veselā grāmatā aprakstīt. Šādus skatus reti kad var redzēt, un noteikti neviena cilvēka veidota būve nestāv klāt kam tādam. Ejam gar dzidri zilu upi cauri kalnu ielejām. Tepat aplokos ganās zinātkāras stirnas, pūkainas aitiņas un raibi buļļi. Protams, mūsu Google aizved mūs pa nepareiziem ceļiem. Sekojot tam norādītajam īsākajam maršrutam nokļūstam kādās privātās teritorijās un būvniecības laukos. Dažviet zīme saka, ka ienākt aizliegts, citur teikts, ka uz robežā ienākušajiem tiks pielietoti šaujamie. Jā, tā tiešām ir rakstīts! Par kādu tad drošību te var runāt, ja jau pat zīmēs skaidri teikts, ka vietējie var turēt ieročus! Protams, atpakaļ negribam iet pa to tālo ceļu, ko esam nogājuši greizi, tāpēc lecam pāri elektriskajiem žogiem veselas trīs reizes. Neviens mūs nesašauj, bet Googla gan mūsu dienu padarījusi krāsaināku. Un tā divu stundu gājienā nokļūstam līdz pasakainai vietai. Tepat lido privātās lidmašīnas, kas nogādā izpletņlēcējus līdz augstāko kalnu galotnēm, no kurām tad tie laižas lejup. Te ir arī zaļzaļi, kalnu apņemti golfa laukumi un bagāto privātmājas ar stiklotām sienām. Te tiešām ir brīnumskaisti un kurš gan negribētu dzīvot šādā vietā!? Atpakaļ noķeram to reto busu, un šoferis šķiet pat pārsteigts, ka tam arī ir kāds pasažieris. Tā nokļūstam atpakaļ un izejam vēl cauri veikalam, turpat miskastēs izmetot iekrājušos atkritumus. Jā, Jaunzēlandē atkritumu izvešana ir dārga. Viens īpašais atkritumu maiss maksā 4 Jaunzēlandes dolārus, un atkritumus mašīnas izved tikai tad, kad tie ir tādā maisā. Protams, tas ir labi, ka te domā par atkritumu samazināšanu un šķirošanu – tās dārdzības dēļ cilvēki ēdiena atliekas izmet dārzā, papīrus dedzina un tikai plastmasu tad liek tajos īpašajos maisos. Bet mēs darām vēl labāk – to, kas neiet dārzā vai kamīnā, izmetam miskastēs pie veikaliem. Un šo dienu atkal noslēdzam pie kamīna, barojot kaķi, gaidot mājās mūsu namiņa biedreni Robinu un apbrīnojot aiz kalniem rietošo sauli. Tik brīnumskaistā vietā mēs esam!

****

221. diena

Brīvdienas beigušās, jāķeras pie darba! Interesanti gan iet tajā Thrill Zone. Šie izdomājuši jaunu sistēmu. Redz, ja neesi darbā un ir brīvdiena, tad jebkurā gadījumā vari tikt izsaukts uz atrakciju parku, ja tur daudz apmeklētāju. Ar šādu sistēmu saskārāmies jau Anglijā. Bet tur par visu to maksā, jo kas tad tā par brīvdienu, ja visu laiku jābūt gatavībā doties uz darbavietu? Tā kā šeit gan nevienam nav jāizpatīk, jo darbu var mainīt kā zeķes, tad tā arī paskaidroju, ka šādi tā sistēma nestrādā. Protams, atrodas kāds cits, kas piekrīt ierasties jebkurā laikā uz izsaukumu. Vai tas kā var iespaidot turpmāko darbu? Diez vai. Bet ar Arču esam vienojušies, ka vairs jau nebūs tā, kā Anglijā, strādājot ar tiem pusaudžiem – mēs vienīgie bijām tie, kurus vienmēr varēja saukt palīgā, jo mēs vienmēr atnācām. Un beigās mūs sāka arī izmantot, jo tā pēkšņā izsaukšana kļuva par pilnīgi skaidru un pašsaprotamu lietu. Tad mūsu mērķis bija strādāt ilgas un garas stundas, bet nu mums tomēr vesels gads priekšā, nav tas īsais termiņš, kad jāiekrāj maksimāli daudz. Tā nu beigās šodien vienam brīvdiena, otram darbiņš. Māja no rīta auksta, mūsu namiņa biedrenei Robinai šīs esot patīkamākās temperatūras – ārā naktī ir tikai viens grāds, bet jau no rīta durvis ir atvērtas kaķim. Nu neko – labi, ka mums istabiņā ir sildītājs. Tā ir arī vienīgā siltā vietiņa mājā. Cerams, ka urugvajieši pārāk nenošokēsies par elektrības rēķinu. Kamēr Arča darbiņā, rakstu grāmatu un mācos ķīniešu valodu, kas nebūt nav viegla. Jā, kāpēc gan laicīgi nesākt, ja jau Ķīna tiešām ir liela iespēju zeme? Lai arī sākumā vakarā bijām paredzējuši doties uz to pašu Thrill Zone un, kamēr bosi prom, paspēlēt visas virtuālās spēles, kolēģi sanākšanu atceļ, jo līdz ar auksto laiku visi sāk slimot. To tad atstājam citai reizei un noslēdzam vakaru ar latviešu vecajām filmām.

**

Šo dienu atklājums. Kvīnstaunas pārsteidzošā daba. Jā, Otago reģionā, kur atrodas Kvīnstauna, ir vairāk nekā 80 vīna darītavas, kur 77% no visa vīna ir tieši Pinot Noir. Kā arī – atrodamies pie Shotover upes. Izrādās, ka tā bija viena no zelta bagātākajām upēm pasaulē zelta drudža ērā deviņpadsmitā gadsimta beigās.

*

Iztērētie līdzekļi:

~60 eiro…4.04.

~24 eiro…5.04.

~20 eiro…6.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4786 eiro)

Noietie km:

~5…4.04.

~10…5.04.

~2…6.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2129)

216. diena

Un tā mūsu pēdējā nakts pie amerikānietēm un pirmā pašiem savā istabiņā. Kad pieceļamies, visi vēl guļ. Iedzeram kafiju un dodamies pie urugvajiešiem, kas mums šodien nodod atslēgas, kamēr paši pamet savu istabiņu uz trim nedēļām, lai sarīkotu pārsteigumu savām ģimenēm Urugvajā, negaidīti atgriežoties. Jāiet vien desmit minūtes un esam tieši pie mājiņas, kur nu paliksim mēs. Robina – sirma sieviete, ar kuru turpmāk dalīsim šo vietiņu, steidzas uz darbu, bet urugvajieši vēl krāmējas. Samaksājam norunāto naudiņu – katru nedēļu tie būs 300 Jaunzēlandes dolāri uz mums abiem par istabiņu. Pavadām pēdējos mirkļus skaistās saunās, bet tad es skrienu uz autobusu.

Šodien ir arī mana pirmā darba diena atrakciju parkā. Esmu ieradusies daudz par agru, kā jau latviešiem pieņemts. Tā nu nopērku arī otru autobusa karti, lai jau mēs abi varam pabraukāt. Visu nakti ārā lijis, bet nu uzspīd saulīte. Saulē jau silti, bet bez tās salst līdz kaulam. Jā, tādu īstu aukstu laiku sen neesam izjutuši. Pagājušo ziemu pavadījām Anglijā un tur jau arī par ziemu to nenosaukt.

Drīz atnāk pats atrakciju parka saimnieks un atver durvis. Vien izmet, ka esmu par ātru. Tas ar kādu strādnieku tupina telpu paplašināšanas darbus, bet es gaidu, kad atnāk vēl divi kolēģi un sāk man stāstīt, kā katra virtuālās realitātes mašīna jāieslēdz, kā jāsaregulē tas 12D kinoteātris, kā jāaizpilda dokumentācija. Ir ļoti daudz ko atcerēties un ļoti daudz uzdevumu vienam par to pašu minimālo algu. Bet tagad jau ir tā klusā sezona un visi sāk gatavoties trakajai ziemai. Jaukākais – lai ieteiktu klientam piemērotāko atrakciju, tās visas jāizmēģina pašam, un tā nu šodien izbraucu gan vieglākā, gan trakākā karuselī 12D kinoteātrī un izspēlēju visas virtuālās realitātes spēles uz elektriskā zirga, kas te ir vienīgais visā Jaunzēlandē. Ko lai saka – kopumā grafika jau tām spēlēm varēja būt labāka, bet nav ko sūdzēties – ir interesanti iepazīt to citu realitāti, kas mani īsti nekad nav aizrāvusi.

Šodien atrakciju parkā daudzi neienāk un tie, kas ienāk, nošokējas par cenām. Jā, lētākais ir seanss 12D kinoteātrī, kas maksā 34 dolārus par trim 4-8 minūšu garām filmiņām. Dārgākais ir bezkrāsas peintbols, kur par stundu jāmaksā 129 dolāri, lai sašautu pretinieku ar gumijas bumbiņām. Bet ir cilvēki, kas nāk un to dara. Tas gan nemainīs manu viedokli, ka skaistākais un interesantākais dzīvē ir pieejams par brīvu. Diena paiet ātri, tagad galvenais visu darāmo atcerēties, jo jādarbojas ar ļoti daudzām mašīnām un trauslām ierīcēm, kā arī maksājumiem, dokumentēšanu un atskaitēm. Tomēr saņemu līgumu un rītdien jau jāstrādā ar pašu priekšnieci.

Un tad pa smalku lietutiņu atpakaļ uz Franktonu – uz mūsu mājiņu. Šoreiz gan ar autobusu, caur veikalu, lai Arčam pagatavotu vakariņas, un tad uz māju, kur jau gaida kaķis un vista. Jā, te mājas pagalmā dzīvo arī savvaļas vista, kas atklīdusi no kaimiņiem. Tie vistu negribot atpakaļ, jo tā vairs nedējot olas. Urugvajieši gan atklāja, ka vista pagājušajā nedēļā veselas 9 olas izdējusi! Kad jautājām, ko tad vista ēd – neviens nezina. Tā vienkārši ir pagalma vista, kas vienmēr mēģina ielavīties mājā.

Tad nu sākas lielā somu izkrāmēšana. Istabiņa ir pasakaina – visa siena ir stiklota, un skats paveras uz ezeru. Saulriets sasilda istabiņu, lai gan naktī solās būt vēsāks. Bet beidzot mums ir sava vietiņa! Drīz mājās pārrodas arī Robina. Pēc sarunas atklājas, ka jaunzēlandiete dzīvojusi visapkārt valstij, bet Kvīnstaunu kā galapunktu izvēlējusies, jo te dzīvot pārvācies viņas pieaugušais dēls. Sieviete strādā, bet īsti nevēlas atklāt, par ko. Tomēr viņa atzīst, ka Kvīnstauna ir ļoti dārga un algas jau tās pašas kā citās pilsētiņas, kur dzīvošana ir uz pusi lētāka. Tāpēc iekrāt citur ir labāk. Bet šī esot viņas mīļākā vietiņa – tik skaisti apkārt! Reti jau var tos īsto jaunzēlandiešus satikt, jo šajā pilsētiņā uzturas tikai tūristi. Robina uztaisa tēju un uz balkona jaukā sarunā saka, ka Austrālija vairāk sliecas uz to amerikāņu kultūru, bet Jaunzēlande esot vairāk kā Lielbritānija. Un tā arī esot tā lielā atšķirība.

Vakars tā arī tiek pavadīts beidzot iekārtojoties savā vietiņā. Nu ko – mums ir gan darbs, gan dzīvesvieta. Nu jāsāk atpelnīt tos Jaunzēlandes izdevumus, un tad arī visu šo mūsu ceļojumu, lai varētu domāt par nākamo!

****

217. diena

Mūsu istabiņa. Un kas gan būtu domājis, ka būs tik auksti? Jā, ārā no rīta ir vien seši grādi. Miedziņš jau zem segu kārtām jauks, bet rītā no gultas ārā līst negribas. Protams, kas jādara, tas jādara – slēdzam mazo sildītāju, vārām karsto ūdeni un mēģinām kā uzturēt to siltumu. Traki, ka apkures nav. Dzīvojamajā istabā ir kamīns, bet durvis uz āru vienmēr nedaudz pavērtas, lai tas kaķis varētu savās darīšanās staigāt. Nez, kā tā nabaga vista pagalmā jūtas.

Katrā ziņā izdzīvojuši jau esam. Paēdam, beidzot ieliekam visu savu kravu mazgāties un saņemam instrukcijas no Robinas – mūsu mājas biedrenes. Viņa uz divām dienām brauc prom un atstāj kaķi mūsu aprūpē. Protams, to pabarosim, bet mājas durvis gan vaļā turētas netiks. Par to vēl būs jāparunā.

Un tā jāsteidzas uz darbu. Arča strādāt sāk vēlāk – mums tie grafiki galīgi nesakrīt, bet viena diena nedēļā mums abiem vienlaicīgi būs brīva un tad arī kāpsim tajos kalnos! Lielākais mērķis ir uzkāpt Remarkables kalnā, kas katru dienu mūs uzlūko. Tas ir vairāk kā 2 tūkstošus metru virs jūras līmeņa, un latvietis Alfrēds tur jau ir bijis. Šajā augstajā kalnā dzīvo arī tie trakie papagaiļi. Jā, Jaunzēlandē mīt kas tāds kā kalnu papagaiļi kea. Lai nenomirtu badā, tie bieži vien dara trakas lietas. Skatījāmies dokumentālo raidījumu par to, kā papagaiļi naktī uzbrūk aitām. Tie uzsēžas tām uz muguras un sākt plūkt ārā spalvu, lai pēc tam pamielotos ar gaļu. Jā, un ko tas nabaga bezpalīdzīgais dzīvnieks var padarīt tādam uz muguras sēdošam papagailim?

Līdz centram brauciens ir 20 minūšu ilgs un drīz arī esmu darba vietā. Šodien jāstrādā ar priekšniekiem, bet pašā iestādē notiek lielas pārvērtības – tiek instalētas vēl divas jaunas virtuālās spēles – viena tāda, kur uz speciālas platformas ar īpašiem apaviem var spēlēt spēli, tai kustoties līdzi – skrienot, lecot utt. Un tās brilles jau iedod īpašo efektu, ka esi citā realitātē. Jā, šodien gan lielākoties ir tīrīšanas darbi un visu sešu stundu laikā ienāk vien divas jauniešu grupiņas. Vienai no tām mani vienkārši „piekabina” – tā, lai lāzeru šaušanā sanāk divas komandas, kur katrā ir divi spēlētāji. Lāzeru cīņa ir kas līdzīgs peintbolam, tikai te tiek šauts ar lāzeriem un dotas dažādas spēles variācijas – tad jābūt precīzākajam, tad labam komandas biedram. Šodien vadītāja aicina noskatīties arī nākamās divas 12D kinofilmas un izspēlēt vēl divas virtuālās realitātes spēles. Laika gaitā tās visas būs jāzina, lai mācētu klientam paskaidrot, kas tad kur notiek un kas jādara. Atklāti sakot, tajā kinoteātrī uz kustīgās platformas ar 3D brillēm ilgi nevarētu nosēdēt – jau pēc divām filmām tā dūša šūpojas tāpat kā krēsli. Virtuālās spēles ir interesantas, bet tur jābūt īstam spēļu cienītājam. Izskatās, ka daži darbinieki ir tiešām sajūsmā par visu notiekošo – būs vēl jaunas atrakcijas! Man virtuālā pasaule nu ir darba vieta, bet nekas, par ko varētu tā sajūsmināties.

Pēc darba aizeju pie Arča. Viesmīlēm jautāju, vai var aprunāties ar jauko pavāru Arču, bet tās uzreiz sūta mani nodot savu CV noteiktā telpā. Saku, ka es te neesmu atnākusi strādāt un tad meitenes vien atvainojas un nosmej – te tik daudzi nākot pieteikties darbā, ka nu šīs nemaz vairs neklausās, ko kāds saka, vien sūta nodot pieteikumus.

Un tad jābrauc uz mājām barot to kaķi un skatīties, vai vista vēl nav atstiepusi pekas šajā aukstumā. Diena gan iesilst līdz 16 grādiem, bet tuvojas ziema. Pamanām, ka arī hosteļiem cenas paliek arvien zemākas. Tagad ir tas laiks, kad kāpelēšanai, alus baudīšanai terasēs un ekstrēmo sportu piekopšanai ir par aukstu, bet vēl nav pietiekami auksts, lai snigtu un iebrauktu ziemas prieku meklētāji. Sniegs gan būšot jūnija sākumā – jā, pavisam apgriezti kā Latvijā. Un tad arī pilsētiņa būšot pilna ar tādiem, kas nes plecos slēpes vai dēli. Jā, Kvīnstauna ir Jaunzēlandes tūrisma galamērķis. Un ne tikai Jaunzēlandes, bet visa tuvākā reģiona slēpošanas galapunkts! Redzēsim, kas par trakumu te notiks.

Un tad arī cauri veikalam un atkal uz istabiņu. Pa dienu saule gaisu sasildījusi, bet vakarā paliek vēsāks. Pagatavotās vakariņas nemaz nav jāliek ledusskapī, jo tādā dzīvojam. Skaidrs, ka pēc tām trim nedēļām jāmeklē silta vietiņa. Un jāmeklē tā laicīgi, jo ziemā viss esot pilns un cenas atkal ļoti pieaug. Robina jau saka, ka tie māju īpašnieki ir alkatīgi. Bet kāpēc gan ne – ja jau ir māja un īrnieki cīnās par savu vietiņu, kāpēc gan neuzlikt augstu cenu un nepadzīvot zaļi? Esam iebraukuši īstā tūrisma paradīzē. Tagad jāsāk gatavoties tai ziemai.

****

218. diena

Vakardienas vakaru noslēdzam pie kamīna, bet mostamies atkal aukstumā. Neko padarīt – jātaisa brokastis un jāgatavojas darba dienai. Šodien abi gandrīz darbu nokavējam ķīniešu tūristu dēļ. Lai arī braucam katrs savā laikā, šoreiz autobuss stāv īpaši ilgi. Redz, ielidojušas vairākas ķīniešu grupas, bet tie tad pa vienam nāk pie šofera un, kā jau nu māk, jautā, vai šis autobuss iet uz Kvīnstainu. Cik maskā biļete? Kā var dabūt lētāku biļeti? Un tad nākamais visu to pašu. Un te jau vietējie tik laipni, ka arī katram paskaidro, ka lētāku biļeti var dabūt iepriekš nopērkot autobusa karti. Šoferis katram atsevišķi skaidro visus virzienus un noteikumus. Eh, ķīnieši! Smieklīgi, kā viens no visiem autobusā cītīgi fotografē zirnekļa uzvītu tīklu pie griestiem stūrī. Jā, lai arī kāds priekšstats par to Ķīnu būtu, patiesībā tur ir ļoti sakārtots un pārsteidzoši moderns, vismaz visā austrumu krastā. Viņiem tur redzēt kādu dzīvu radībiņu lielajās pilsētās arī ir vairāk kā neiespējami.

Abu mūsu darba dienas ir jaukas un, kā par pārsteigumu, arī bosi, lai kādi tie būtu pret citiem, pret mums izturas ļoti labi. Nez, kāds tam iemesls, bet viss ir ļoti forši. Ja ne tas straujiem soļiem nākošais aukstums.

Dienu beidzam abi kopā – desmitos vakarā. Kad atrakciju parkā nav vadības, tad citu darbinieku draugi saņem to lielisko iespēju visu izmēģināt bez maksas. Arča gan atnāk nedaudz par vēlu, bet labās ziņas – spēļu zāles vadība jau pavisam drīz dodas prom uz veselām divām nedēļām, tā kā arī Arča varēs izmēģināt tos virtuālos priekus, ko es baudu katru dienu, par to saņemot algu.

Iegriežamies turpat blakus esošajā barā, kas, patiesībā, ir mūsu sākotnējās dzīvesvietas – X Base hosteļa pirmajā stāvā. Un no hosteļa mums palikusi vesela čupa ar kuponiem, kas sniedz bezmaksas dzērienu. Tādu kuponu hosteļa iemītnieki saņem vienu dienā. Un, tā kā palikām hostelī veselu nedēļu, bet nevienu dienu šādu iespēju neizmantojām, nu esam kārtīgi iekrājuši tos bezmaksas dzērienus!

Šoreiz gan pa vienam un tad uz Franktonu. Arčam nākamā diena brīva, bet man darbs. Un tad būs pienākusi arī mūsu kopīgā brīvā diena – vēl jau tajos kalnos varam kāpt!

**

Šo dienu atklājums. Un nu par cilvēkiem Kvīnstaunā. Kad šajā pilsētiņā tika filmēta Gredzenu Pavēlnieka filma, vairāk nekā 500 cilvēku stājās rindā uz kastingu, cerot dabūt lomu. Jau zināms, ka Kvīnstaunā ir daudz dažādu ekstrēmo sporta veidu un izklaides iespēju. Izrādās, ka vecākais gumijlēcējs Kvīnstaunā bija veselus 94 gadus vecs!

*

Iztērētie līdzekļi:

~214 eiro…1.04.

~60 eiro…2.04.

~3 eiro…3.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4682 eiro)

Noietie km:

~4…1.04.

~5…2.04.

~3…3.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2112)

213. diena

Mūsu pēdējā nakts hostelī pavadīta labi. Ceļamies, krāmējam somas un dodamies uz pieņemšanu. Tur vēl izmantojam internetu, lai visu nopublicētu, un tad arī atstājam somas un aizejam līdz aģentūrai. Tā mums nu cītīgi sūta darba piedāvājumus. Tur esošos informējam, ka nu esam atraduši darbu un atsaukties varēsim reti, bet šādu iespēju paturam. Tad izdrukājam papildus vīzas un atgriežamies hostelī. Te jau mūs pazīst un neko nesaka, ja vēl aizejam uz virtuvi un iedzeram hosteļa nodrošināto kafiju. Te ir arī TV istaba, kur stāv kaste ar bezmaksas drēbēm. Tās gan jau hostelī vienkārši atrastas un nu izdalītas bez maksas. Tur atrodam sporta tērpu ar labu zīmolu, bet paši esam pazaudējuši datora necaurlaidīgo ūdens somu. Dots pret dotu.

Šodien plānots palikt pie amerikānietēm teltī. Lai arī vakardien viss sarunāts, šodien mūsu draudzene Džastina uz ziņām neatbild. Domājam – varbūt viņa pārdomājusi vai kāds istabas biedrs sācis protestēt. Tomēr mums visiem bankas kontu šodien paredzēts atvērt vienā vietā un vienā laikā, tā ka tāpat jau tiksimies. Un tāpat liekam somas plecos un dodamies uz Franktonu – to pilsētiņu 10 km attālumā no Kvīnstaunas, kur mums ir gan bankas apmeklējums, gan amerikānietes dzīvesvieta, gan nākamā īres istabiņa. Papildinām savu autobusa karti ar krietnu braucienu skaitu un esam ceļā. Šoferītis priecājas, ka kāpjam iekšā ar lielām mugursomām, un jautā, vai plānojam stopēt. Smejam un sakām, ka šoreiz ne, bet nākotnē noteikti. Jā, te stopēšana arī ir ierasta lieta.

Tā sasniedzam kādu pieturu, kur it kā jāpārkāpj nākamajā busā. Jā, te ar vienu biļeti, kas maksā 1.2eiro, var pārbraukt ar vairākiem autobusiem. Un tā nokļūstam pie lielveikala, kas atrodas turpat, kur banka. Tā kā vēl divas stundas līdz bankas vizītei, ieejam veikalā un paņemam tikko ceptu maizīti un dārzeņus pusdienām. Apsēžamies turpat netālu uz soliņa, novelkam apavus, sataisām maizītes un baudām saulaino dienu. Saulītē ir pat karsti! Un forši, ka te viss tas, ko mēs ierasti darām ceļojot, apkārtējiem ir ļoti saprotams. Tie nemaz nebrīnās, ka divi te sataisījušies piknikot. Un tad arī saņemam ziņu no Džastinas, ka viss kārtībā, palikt varam. Un dodamies uz banku.

Bankā esam pirmie, paziņojam amerikānietei, kas kavējas, ka mēs jau sākam. Mūs sagaida jauka sieviete, tai sniedzam pasi, nosaucam gan Latvijas, gan Anglijas nodokļu maksātāja numurus. Latvijā tādu gan nav, bet mūsu personas kodi kalpo arī par nodokļu maksātāju numuriem. Tad uzrādām izziņu no hosteļa par dzīvesvietas apstiprinājumu. Tādu nemaz visas bankas nepieņem. Un smieklīgi, ka bankā esam ar visām somām, kas liecina, ka hostelī jau vairs nepaliekam, bet labi, ka darbiniece tāda saprotoša. Un labi, ka hostelī mums ierakstīja izziņu ar šīsdienas datumu, lai arī tur vairs nepaliekam.

Un tā visi mūsu dokumenti tiek pieņemti, izvēlamies, kādu karti labāk ņemt tik īsam laika periodam – tā, lai par pašu kartes izmantošanu nav jāmaksā. Vispār liekas, ka tā Swedbank karte nav īsti izdevīga. Un tad arī ierodas mūsu draugs Daniels – tas paziņo, ka viņa amerikāņu draudzene, kam arī jātaisa karte un pie kā esam plānojuši palikt, jūtas slikti, un ieradīsies ar aizkavēšanos. Meitene nāk galīgi trīcoša un bāla. Vakardien esot bijusi liela ballīte un šis ir pēcsvētku efekts. Jā, lēti sidri un šņabis virsū – organismam pārsteigums. Džastina vairākas reizes iet ārā no bankas, jo tualete ir pretējā ielas pusē, bet tomēr ar to bankas karti izdodas tikt galā. Un tā nu mums visiem nu ir konts, tagad tikai jāgaida pati karte un pa telefonu jāpieslēdz internetbanka. To varēja darīt arī šodien, bet visi steidzīgi – Arča drīz skrien uz autobusu, lai paspētu atpakaļ uz Kvīnstaunu darbiņā, bet Džastina vēlas aši kāpt atpakaļ gultā. Un tā nu visi esam noslēguši savu bankas apmeklējumu. Vēl viena lieta, kas nokārtota.

Un tad jau trijatā kopā ar latviešu puisi Danielu un Džastinu nokļūstam amerikāņu īrētajā mājā. Arčam jāstrādā līdz desmitiem, tikmēr mans uzdevums ir celt telti. Džastina uzreiz iet gulēt, arī pārējie mājā izskatās tādi nekādi. Mēs ar Danielu aprunājamies, un tad puisis piedāvā mani aizvest uz pilsētas centru, jo pats nu tur pārvācies. Daniels tagad īrē istabiņu kopā ar kādu latīņamerikāni un dzīvo tuvāk darba vietai. Arī man atnāk e-pasts par darbiņiem. Angļu valodas skola atbild, ka no visiem kandidātiem tomēr paņemts tas ar CELTA sertifikātu – starptautiski atzītu angļu valodas prasmju līmeņa apliecināšanas dokumentu. Savukārt ar darba pieteikumu atbalsta darbinieka lomā ir vēl interesantāk – tie aicina no sākuma parakstīt visus papīrus un tikai tad ir gatavi sniegt informāciju par darba vietu, stundām un samaksu. Vai tas nav pārlieku dīvaini? Nu skaidrs, ka palikšu tajā Thrill Zone atrakciju parkā. Mazāk stundu tur, vairāk stundu jaunās grāmatas tapināšanai. Un tad jau nākamajās pilsētiņās varēs meklēt darbus ar vairāk stundām. Šīs darba iespējas tomēr jāizmanto, jo nav jau daudz valstu, kur reāli var saņemt tādu naudu. Lai arī vāciešiem un amerikāņiem tas nav no svara, mums šādu iespēju tomēr gribas maksimāli izmantot.

Piekrītu Daniela piedāvājumam braukt uz centru. Laiks ārā labs, mājā pie amerikānietēm strādāšana maza, tāpēc jāizmanto šī saulainā diena nesteidzīgai pastaigai. Un tā nokļūstam centrā, kamēr Daniels stāsta savus piedzīvojumus laikā, kad tas strādāja par stjuartu. Tas arī saka, ka priecājas par pārvākšanos – pie meitenēm bijis par daudz skaļi, par daudz ballīšu. Puisis tomēr strādā no pieciem rītā līdz diviem dienā, un šādam grafikam tās vēlās izklaides neder. Norunājam, ka nākamajā nedēļā taisīsim to latviešu saietu. Uzņemos visu saorganizēt. Tikai jāsaskaņo tie darba grafiki!

Un ko darīt Kvīnstaunā? Ir taču lieliska taka no pilsētas atpakaļ uz Franktonu, no kurienes tikko atbraucām. Tā ir taka gar Franktonas roku jeb tādu kā līci ezerā, un to arī tad eju. Taka ir apmēram 8 kilometrus gara un vakars ir burvīgs šādai pastaigai. Nedaudz jau pietrūkst to Austrālijas skaļo, krāsaino putnu, bet te ir tik skaista daba! Staigāju līdz pat saule laižas pār kalniem. Un tad laiks veikalam.

Tā kā Arča darbiņā, vakaram nopērku nelielas uzkodas un vienu pudeli sidra. Turpat pie kasēm pārdevējas jautā dokumentus un ilgi pēta pasi, līdz nākas vien paskaidrot, ka jā – drīz trīsdesmit. Ārzemju darbinieces sasmaidās un saka, ka tas taču, labi, ka nevar pateikt! Tad saņemu īsziņu no Džastinas, kas saka, ka viņas dzīvokļa biedri nevēlas, lai guļam teltī. Redz, kaimiņi nesen bija izsaukuši policiju un nu viņu māja tiek īpaši uzmanīta – sevišķi tas, lai tajā nepaliek vairāk cilvēku par paredzēto. Citādi tās ballītes par skaļu un traku. Bet visi esot ar mieru, ka guļam istabā kādā smuki iekārtotā būcenītī. Lieliski!

Kad esmu atpakaļ pie amerikānietēm. Džastina jau augšā un kārto dzīvokli pēc kārtējās ballītes. Es piepalīdzu un visi uzreiz atplaukst smaidā. Un tad arī pārrodas arvien citi dzīvokļa biedri, tiek attaisītas pāris pudeles. Pēc laiciņa eju sagaidīt Arču un tumsiņā atgriežamies pie amerikānietēm. Šīs trīs dienas mums jāpadzīvo tā, kā var, un tad jau varēsim tā, kā patīk!

****

214. diena

Un tik jauki izguļamies! Lai arī meitenes līdz vēlai naktij skatās filmas, mēs esam pietiekami noguruši, lai neko nedzirdētu. Mūs pieceļ modinātājs, kas uzlikts uz desmitiem. Tad augšā ir tikai amerikāņu puisis Fils, kas vakardien aizgāja gulēt pirms mums, un tas saka – cik labi ir pamosties bez paģirām! Jā, īsta ballīšu māja!

Tad mostas arī Džastina un mēs trijatā, atstājot Filu mājās, dodamies uz sestdienas tirdziņu. Tur sanākuši daži vietējie ražotāji, kas taisa ievārījumus, vīnus, gatavo sierus, pārdod visādus roku darinājumus, ziepes un vēl daudz ko citu. Tepat satiekam arī latviešu puisi Alfrēdu, kas apstiprina – nākamajā nedēļā to latviešu sanākšanu vajag!

Pēc tirdziņa atgriežamies lielajā mājā, pabrokastojam un tad arī laiks doties. Arča strādā no diviem dienā, es dodos uz bibliotēku, lai strādātu pie mājaslapas un pie grāmatas. Tie ir darbiņi, kas jādara tā vai tā. Bibliotēka šodien vaļā līdz pieciem vakarā un tad jau jādomā kādas alternatīvas. Amerikāņu mājā gan arī šodien būtu bijis mierīgāks – Džastina ar Danielu brauc kalnos uz vairākām dienām, citas meitenes arī dodas nogales izbraucienā. Vien atliek cerēt, ka kāds būs mājās vakarā, lai mūs ielaistu iekšā.

Bibliotēkā darbi veicas raiti. Ir kāda apslimusi ķīniešu meitene, kas atvainojas pēc katra šķaudiena, un tad arī atnāk kāds puisis ar savu aprīkojumu datorspēlēm. Smieklīgi skatīties, ka tas cītīgi seko līdzi visiem ienaidniekiem, ko spēlē jānošauj. Tā acis un galva tiešam šaudās kā tādam ieinteresētam putnelim. Tepat aiz liga ir sporta laukums, kur vietējie spēlē dažādas sporta spēles. Un šodien skan arī haka – tradicionālā maoru deja ar izkliegtu pavadījumu. To vīri izpilda pirms spēles. Skaļa un ekspresīva.

Piecos bibliotēka tiek slēgta, es dodos uz centru, lai aizietu uz savu turpmāko darba vietu. Tur priekšā divi puiši – francūzis Pauls, kas te strādā divus mēnešus, un indiešu vīrietis, kas te ir jau pusotru gadu. Abi vīri saka, ka tagad ir klusā sezona, reti kad kāds ienāk. Trakums sākšoties ziemā, kā vien uzsnigs pirmais sniegs, un tas būšot ap jūnija sākumu. Parunāju atsevišķi ar katru no puišiem, jo tie, šķiet, nemaz savā starpā tik labi nesadzīvo. Francūzis ir ļoti atklāts. Tas saka, ka pēc mēneša plāno doties prom, bet nevienam to vēl nav teicis. Darbs ir ok, kaulus nelauž, bet nav arī viņa sapņu profesija. Un to visu sliktāku pataisa arī nejaukie bosi un nīgrie kolēģi. Pret mani gan visi ir jauki, tā kā par to vēl nevar spriest. Ar indieti savukārt varam parunāties par pašu Indiju, jo tur jau arī daudz izceļots. Indietis ir no Mumbajas, kur arī esam bijuši. Tas gan Jaunzēlandē ir jau piecus gadus – un tāda jau ir tā tendence, ka tie, kas nāk no nabagākām valstīm, dara visu iespējamo, lai paliktu Jaunzēlandē, kamēr bagātais ārzemnieks vien atbrauc piestrādāt, lai izklaidētos, un drīz dodas prom.

Francūzis ir pārliecināts, ka jau tagad varu sākt spēlēt visas virtuālās spēles, bet indietis saka, lai izbaudu brīvību – drīz varēšu nodoties darbam. Es gan paklausu francūzi un tieku uzsēdināta uz tāda kā zirga, man tiek uzliktas brilles un iedots zobens. Jā, nu esmu bruņinieks, kas jāj uz zirga milzīgā kara laukā, un visapkārt, kur skatos – gan uz sāniem, gan aizmugurē un augšā spēle seko līdzi skatienam. Liekas, ka esmu tur iekšā. Šī gan ir bērnu spēle un netiek uzskatīta par bailīgu, arī grafika nav īsti laba, bet tie zirga lēcieni pāri aizai tāpat uzdzen zosādu, un pašās beigās taisu arī acis ciet – liekas, ka esmu kā sapnī, kur tūliņ arī kritīšu iekšā kādā bezdibenī. Interesanti. Priekšā vēl desmitiem tādu spēļu!

Atvados no puišiem, aizeju uz veikalu sapirkt šo to vakariņām, un dodos kājām atpakaļ uz Franktonu tos pašus astoņus kilometrus pa skaisto dabas taku. Šoreiz pa ceļam arī apsēžos, lai palasītu grāmatu un ilgāk pabaudītu tos skatus. Jānosmej vien, ka šī rīta tirdziņā tūristi gāja gar fotogrāfijām, kurās atainoti kalni, kamēr pilsētā, kad dzīvi kalni ir apkārt, tie tam nemaz nepievērš uzmanību. Jā, dīvaina tā pasaule.

Kad satumst, laiks doties atpakaļ uz amerikāņu dzīvokli. Džastina ar Danielu šodien devušies izbraukumā, un mums jāpaliek ar svešajiem amerikāņu draugiem. Visi gan ir piekrituši mūs vēl divas naktis uzņemt. Bet interesantākais, ka tad, kad ierodos, māja ir pavisam tumša. Kur visi palikuši? Jau no rīta tie sprieda, ka šodien jādodas kaut kur ārpus mājas, deviņos vakarā tie nav atgriezušies. Māja tumša, bet durvis tai ir vaļā. Nu ko – iekšā neviena nav, neliela miskaste. Tā nu viena pati tukšā mājā ķeros pie pēdējiem darbiņiem un vakara uzkodu gatavošanas pavāram. Vakars ir pārsteidzoši mierīgs, un arī naktī pārnākušie ir klusi. Īsta atpūta!

****

215. diena

Nu ko – ceļamies, taisām brokastis un kopā dodamies uz Kvīnstaunu, lai katrs dotos savos ceļos. Arča iet gatavot, es dodos aprunāties ar Thrill Zone atrakciju parka darbiniekiem. Šodien gan tur ir arī priekšniece, kas stingri nosaka – te nevienam nav laika runāt, ir jāstrādā! Jā, ar tādiem kašķīgiem bosiem būs jāsadzīvo. Tad jau redzēs, cik ilgi. Šoreiz jau nav tā, ka esam piesieti.

Un šodien ir lieliska diena, lai dotos pastaigā. Kur? Kvīnstaunas kalnā! Lai arī tur bijām jau kopā ar Arču, mēs neizgājām apkārtceļu, kas ved cauri pasakainam mežam. Nesteidzīga pastaiga ir tieši laikā. Ir burvīgi – lai arī ir svētdiena, mežs ir tik ļoti kluss un mierīgs! Vējš šūpo koku galotnes, zem kājām čaukst čiekuri. Neticami, cik skaisti ir Kvīnstaunā!

Taciņa tāpat aizved uz kalna virsotni, turpat ir soliņš – lieliska vieta kāda indiešu guru grāmatai par pasauli. Šodien gan solīts lietus un drīz arī sarodas lieli lietus mākoņi, spēcīgs vējš nodzen lejā no kalna. Un tad arī atliek vien tā pati taka līdz Franktonai, pilsētiņai 10 km attālumā no Kvīnstaunas. Tāds ierasts gājiens. Šoreiz gan sarēķinu, cik laika aizņem nokļūt līdz katram pieturas punktam, lai varētu sarēķināt, cik ilgu laiku aizņems nokļūšana līdz darbam. Pagaidām mums ir tikai viena autobusa karte, tāpēc plānojam pamainīties ar to staigāšanas – braukšanas grafiku. Gan jau pienāks tā diena, kad nāksies pirkt to otru karti ar, bet vai var nogurt no šiem skatiem?

Ezera krastā jau Franktonā var redzēt ezerā grimstošo sauli, pāri galvai laižas lidmašīnas. Mākoņi netveramās formās pārklāj kalnus. Kvīnstauna ir īsta pasaka!

Veikalā jāiepērk kārtējie gardumi Arčam. Turpat plauktu krāmētājas met ārā nedaudz iebojātus augļus. Žēl, ka tādi labumi nokļūst miskastē. Vai tiešām to visu vienkārši nevarēja nocenot?

Un tāda ir mūsu pēdējā diena pirms pārvākšanās. Jau astoņos no rīta būsim savā istabiņā. Pēc tam gan uz darbu, bet vakars būs mūsu gultiņā istabā pie milzīga loga ar skatu uz ezeru. Nevaram vien sagaidīt!

**

Šo dienu atklājums. Maoru ciltis pirmoreiz atklāja un apmetās Kvīnstaunā laikā, kad tie meklēja pounamu – pusdārgakmeni, kam nu ir liela kultūriskā vērtība. Šis akmens tika rūpīgi apstrādāts un pārvērsts vairākos objektos un rīkos kā, piemēram, zvejas āķos, nažos un dārglietās. Eiropieši Kvīnstaunā ieradās 1850tajos gados, bet, kad zelts tika atklāts Arrovas upē 1862. gadā, sākās trakais zelta drudža laiks, un tad arī šī apkārtne sāka augt un attīstīties.

*

Iztērētie līdzekļi:

~28 eiro…29.03.

~8 eiro…30.03.

~12 eiro…31.03.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4405 eiro)

Noietie km:

~13…29.03.

~14…30.03.

~17…31.03.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2100)

210. diena

Šī diena iesākas lieliski – ar ziņām par IRD numura saņemšanu. Tātad – mums ir nodokļu maksātāja numurs, nu nepieciešams tikai konts. Interesantākais jau tas, ka šādu numuru bez konta nevar saņemt, bet internetā pieejamajā veidlapā pie pieprasītā konta numura iespējams atzīmēt „es nevēlos sniegt informāciju par savu kontu”, un viss. Likums apiets ar līkumu. Jauka ir arī nakts – beidzot neviens nekrāc. Mums gan atkal jāmaina istabiņas un desmitos esam hosteļa pieņemšanā ar visām somām. Bet tad tiek paziņots, ka kāds nepieredzējis darbinieks mums aizmirsis pateikt, ka atstājis mūs tajā pašā istabā – lai arī tā ir nedaudz dārgāka, tas vienkārši mums iedevis atlaidi. Nu neko – ejam atpakaļ un pakojam somas ārā. Šodien atkal līst.

Arčam jau divpadsmitos sākas darbiņš, man līdz četriem jāgaida atbilde par darbu atrakciju parkā. Tikmēr sāk nākt arī atbildes uz nosūtītajiem CV no citām kompānijām – visi modušies no brīvdienām. Bet nu galvenais uzzināt par to atrakciju parku un tad izskatīt pārējos piedāvājumus, kas nav tik vilinoši. Interesanta lieta ir tā saucamie frīlanceri – tie, kas dažādus darbiņus atrod un dara internetā, frīlanceru portālā – tur, kur reģistrējušies darba devēji. Var darīt visu – sākot no fotogrāfiju iesūtīšanas, datoru programmēšanas, virtuālās asistēšanas un arī blogu rakstīšanas, tekstu rediģēšanas utt. Protams, kā jau katrā portālā, ir jau visādi krāpnieki – saka: „Iesūti man avansu, lai es pārliecinātos, ka darbu tiešām darīsi, un tad, kad pabeidz, avansu saņemsi atpakaļ kopā ar algu”. Bet tā jau tie avansi, tāpat kā algas, atpakaļ neatnāk. Ir arī oficiālie darba devēji, kurus var atpazīt pēc noteiktām pārbaudēm un tā arī šādus variantus meklējam.

Pēcpusdienā atkal sāk nākt jaunas ziņas – tieku uzaicināta uz interviju kā angļu valodas skolotāja, un atnāk pieteikums arī atbalsta darbinieka lomai. Protams, nebūtu viegli mācīt angļu valodu angliski runājošā valstī – bet jebkurš izaicinājums ir jāpieņem, jo tikai tā taču var augt un attīstīties! Atbalsta darbinieks ir kas tāds, ko darījām Anglijā – tas ir psiholoģiski ļoti grūts darbs, bet var strādāt ilgas stundas. Tur jādarbojas ar pusaudžiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi, un nekad nevar zināt, kā diena izvērtīsies. Un visbeidzot pienāk ziņa, ka pirmais atrakciju zāles izmēģinājuma darbiņš ir jau ceturtdien. Nu atliks tikai izvēlēties no visiem variantiem!

Vēl jau diena gara – jāskrien uz lietoto apavu veikalu pēc botām, jo manējās jau izjukušas, bet sandalēs neviens negribēs ņemt uz pārrunām. Un pieprasītas tiek arī melnas bikses, ko jāmeklē rītdien. Tad lielveikals – pilsētā ir divi veikali – viens pašā centrā, kas ir tieši tūristiem paredzēts, un otrs ir nedaudz tālāk, kur arī redzami visi jaunieši, kas pilsētiņā dzīvo un strādā. Pārsvarā visi ir ļoti jauni, tāpat kā hostelī redzamie. Ap 18-20 gadiņiem, atbraukuši uz Jaunzēlandes ekstrēmo sportu un ballīšu galvaspilsētu. Katru dienu hostelī ir kādas attiecību drāmas. Tomēr forši, ka visur visu ko labu var atrast – tā kā dzīvojam hostelī ilgāku laiku, kamēr istabiņās cilvēki regulāri mainās, visi vienmēr kaut ko aiz sevis atstāj, tā kā apģērba kārtas, apavi un pat mugursoma ir mūsu kontā. Ir arī interesanti būt starp tik daudzām tautībām. Lai arī tos pašus jaunzēlandiešus tik labi iepazīt mums vēl nav iespējas, te tomēr iespējams sastapt visu pārējo pasauli!

Un tā ātri vien vakars klāt – sanāk aprunāties gan ar cittautiešiem, gan satikt vietējos ballētājus – katrā ziņa visi ir te, lai izklaidētos. Ja laikapstākļi neļauj atpūsties kalnos, tad jāiet uz ballītēm tepat apkārtējos bāros. Hosteļa darbinieki katru vakaru katram iedala bezmaksas dzēriena kuponu. Mums tādi jau iekrājušies – nu varam veselu vakaru malkot kokteiļus bez maksas. Bet ne šodien. Rīt priekšā svarīga diena!

****

211. diena

Un šodien tad jāiet uz to valodu skolu. Mani sagaida valodas skolas jaunais direktors un pastāsta, ka te valoda tiek mācīta ārzemniekiem – sākot no elementārākā līmeņa līdz pat starptautisku diplomu iegūšanas iespējām. Interesantākais jau uzzināt, cik daudzveidīga te ir pati skolotāju sabiedrība – vien pats direktors ir vietējais. Pārējie gan nāk no angliski runājošām valstīm, tāpēc liekas, ka tas varētu būt īsts izaicinājums. Tomēr skolotājs, kam angļu valoda nav dzimtā valoda, daudz vairāk var izprast to, ko ārzemnieks šajā valodā varētu nesaprast, tāpēc tur ir zināmas priekšrocības. Un arī ceļots ir tik daudz, ka noteikti atrastos, par ko parunāt ar katru no ārzemniekiem. Skatāmies skolas biežāko studentu statistikas lapā – no tām valstīm nav būts tikai Taivānā un Saūda Arābijā – pārejās divdesmit dažādās tautas ir zināmas. Tas taču ir tik jauki! Direktors saka, ka šoreiz gan pozīcijai pieteikušies daudzi, tāpēc galīgais lēmums tiks pieņemts vēlāk. Tiek piedāvātas arī vien 20 stundas nedēļā, bet alga ir 29 Jaunzēlandes dolāri stundā – gandrīz divtik, cik ir minimālā alga valstī. Protams, te skolotāju novērtē, bet vai pārējie nebūs valodas ziņā spēcīgāki – to nevar paredzēt.

Nākamais uzdevums – iegādāties bikses. Mums abiem nepieciešamas melnas bikses darbam, bet lēts te ja nekas nav. Lai gan mēs jau īsti arī nemākam spriest – mums iepirkties nepatīk, un darām to tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Interesantākais, ko uzzinām no kādas veikala pārdevējas – vietējie te jau pamanījuši dažādo tūristu iebraukšanas un izbraukšanas tendences. Visvairāk te esot vāciešu (arī mēs te bieži jūtamies kā Vācijā, jo apkārt vācu valoda vien dzirdama), tad ir ķīnieši un indieši noteiktos laikos. Tagad ir daudz latīņamerikāņu, jo šis ir viņu ceļošanas laiks, indieši brauc vēlāk – tad, kad nav sezona un viss ir lētāks. Ķīnieši ir visu laiku. Savukārt latvieti pārdevējas vienmēr priecājas satikt, jo visbiežāk mēs esam pirmie satiktie latvieši.

Pamodušies ir arī citi darba devēji, un arī aģentūra ļoti intensīvi sāk sūtīt darba piedāvājumus. Protams, tad kad viss jau notiek. Arčam tiek piedāvāts rakt bedres, man tīrīt istabiņas un mums abiem kopt dārzus par aptuveni 20 Jaunzēlandes dolāriem stundā. Protams, tagad jau vairs neko – bet, ja šis viss būtu sācies ātrāk, mēs būtu tikai priecīgi saņemt papildus 100 Jaunzēlandes dolārus dienā katrs. Tomēr nu jau esam sasolījuši savu laiku citiem darba devējiem, tāpēc aģentūrai neatbildam. Izdrukājam visus nepieciešamos dokuments, un, tiklīdz pārstāj lietus, dodamies pastaigā.

Te ir tik daudz pastaigu taku! Ejam tajā, kur nav jākāpj kalnā, lai nesanāktu kārtīgi saslīdēt pēc šīm biežajā lietavām. Ejam gar ezera malu trīs kilometrus uz rietumiem no Kvīnstaunas. Taka ved augšup un lejup pa uzkalniem gar ezera malu un skati ir pasakaini. Ūdens ir tik ļoti dzidri zils un akmeņi ir tik skaisti un interesanti, un jau smejam, ka atkal mums soma būs pilna ar akmeņiem – jau no Austrālijas vedam gan tuksneša akmeņus, gan akmeņus no Baikāla. Šoreiz lasām mazākus.

Un vakarpusē saņemam ziņu no Madaras – latviešu meitenes, ko nesen satikām Kvīnstaunā. Redz, viņa strādā Skyline, kas ir atrakciju firma augstu kalnā. Uz turieni ved funikulieri un pašā kalna galā tad var izbraukt ar tādu kā rodeli, tikai šoreiz tās ir mazas mašīnītes, kas iet pa dažādām trasēm. Un, tā kā Madara tur strādā, viņai ir darbinieka privilēģijas – tā var gan braukt bez maksas, gan paņemt līdzi savus draugus!

Tiekamies ar Madaru sešos un iepazīstamies ar kādu zviedru meiteni, ko Madara arī pasaukusi izbraucienā. Turpat ir Madaras kolēģe un vēl divi briti, kas arī dodas savā bezmaksas braucienā. Brauciens ar funikulieri tūristiem maksā 69 Jaunzēlandes dolārus, savukārt katrs brauciens lejā pa kalnu ar mazo mašīnīti 14 dolārus. Mēs tiekam pie brauciena ar funikulieri lejup un augšup, un vēl pie trim braucieniem ar to mašīnīti! Tas ir kas fantastisks!

Jau funikuliera brauciens ir nedaudz biedējošs – kalns ir pavisam stāvs. Daži līdzi ņem arī velosipēdus – tie ir kalnu braukšanai un ir piemēroti ekstrēmo sportu piekritējiem. Pašās gondolas braukšanas beigās mēs tiekam iesēdināti pacēlājā, ar ko nobraucam pēdējo ceļa gabalu – to, ko lejup brauksim ar mazajām mašīnītēm, jo ne no visa kalna ar tām iespējams nobraukt. Uz trases tiekam apmācīti – ar tādiem braucamajiem vēl nebijā mēģinājuši nekur tikt, Sistēma nedaudz līdzīga kā rodelim, bet šīs mašīnītes ir uz riteņiem un iet lejā pa līkumotu trasi. Ātrumu un bremzes regulē pats ar stūres palīdzību, to pievelkot sev tuvāk vai no sevis attālinot. Un tad arī sacensības var sākties!

Mēs traucamies lejā no kalna un atkal ar pacēlāju braucam augšā. Un tā trīs reizes, līdz esam krietni sasaluši, bet pilni adrenalīna. Tik lieliska diena! Paldies mūsu draudzenei! Madara mums iesaka darbiņus paskatīties arī šeit – kā nekā te iespējams saņemt lieliskas darbinieku atlaides un tomēr vieta kalnā – tādi skati nepārtraukti!

Pēc lieliskās izklaides visi dodamies lejā. Pārējie kompānijā dodas uz bāru, bet mēs uz veikalu. Vēl aliņš bārā nav mūsu kabatai, jo tā jau sanāk diezgan patērēties. Pārējo vēso vakaru pavadām istabiņā. Katru dienu kāds mainās – nu esam ar kādu amerikāņu meiteni, kas citiem tirgo marihuānu, bet vismaz neviens nekrāc! Un tā arī darbojamies. Vēl jau pēdējās naktis hostelī un tad būsim savā vietiņā!

****

212. diena

Un šī diena sākas ar darba pārrunām Thrill Zone atrakciju mājā. Tur ir gan virtuālās realitātes spēles, gan 12 D kino un tādas atrakcijas kā mašīnu braukšana, lāzeru kaujas, peintbols un citas. Daudz darba ir ar dokumentāciju, daudz darba ar atrakciju iegaumēšanu, bet foršākais, ka visu jāiemācās, pašam izmēģinot! Jā, ir jāsēžas kino krēslā, lai noskatītos 80 dažādas 12D filmas un jāiziet 50 virtuālās realitātes spēles, lai tikai klientam ieteiktu labāko. Ir jāiet peintbolā un jābrauc ar mazajām sacensību mašīnām. Lieliski! Komanda sastāv no pieciem ārzemniekiem, lielās atrakciju zāles vadītāji ir pāris – vīrs no Jaunzēlandes un sieviete no Vācijas. Tie ir nepatīkamākie visā kompānijā – šķiet dusmīgi, iedomīgi un skopi. Šeit gan tiek maksāta minimālā alga, ko paceļ no pirmā aprīļa – 17.70 Jaunzēlandes dolāru stundā. Nedēļā visi strādā pa 30-40 stundām. Mani darbā pieņem uzreiz – kā saka, reprezentabla un ar skaļu balsi, kā reiz tādai atrakciju zālei. It kā piekrītu, cerot uz to atbildi valodu skolā. Te gan vadītāji uzreiz skaidri pasaka, ka nevēlas, lai darbinieks darītu darbu pie vēl kāda, bet vēl jau ir laiks atteikties. Lai arī šis viss liekas vilinošs, gribētos jau vairāk tās stundas! Bet no otras puses – arī nopelnīt vēl paspēsim! Lai gan saviem darba devējiem sakām, ka strādāsim te kādu pusgadu, viss jau var mainīties, un plānojam tomēr paceļot arī.

Ar jaunu darbu kabatā hostelī sākam dažus darbiņus. Nu re – jau rītdien viss līdz galam būs noskaidrots. Jaunu nedēļu abi sāksim ar darbu kabatā, bet vēl uzzināsim, kur tieši, un kā ies. Katrā ziņā – Kvīnstaunā darba pārpārēm.

Pēc kārtīgām kartupeļu pusdienām dodamies uz ezermalu, lai sagaidītu saulrietu ar kādu aliņu. Turpat ir ķīniešu grupas, kur sievietes nekautrējas spļaudīties un nāk mums klāt, smaida un fotografē. Nu kā jau ķīnieši. Ir daudz pīļuku, ko ārzemnieki arī pabaro, un ir daudz ūdens atrakciju. Jā, ārā tikai 13 grādi, bet ir arī tādi, kas peldas un brauc ar ūdens velosipēdu. Kad saulīte aiziet aiz kalna, tad paliek pavisam vēsi. Ielās gan ir dzīvība – notiek atvērtie koncerti, tirdziņi, cilvēki atpūšas. Kvīnstaunā katru vakaru ir izklaide! Un šo vietiņu kādu laiciņu sauksim par mājām.

Atgriežamies hostelī pie jauniem istabas biedriem. Ir puisis, kas tualetē aiz sevis nemāk nolaist ūdeni un tam ir jāaizrāda – tas izbrīnījies: „Vai tad nenoslīcināju?” Ir pārītis, kas visu vakaru bučojas. Un mēs, kas pēdējo nakti paliek hostelī. Nākamās trīs dienas atgriezīsimies pie amerikānietēm, lai nedaudz ietaupītu. Kā nekā trīs naktis teltī un 150 dolāri kabatā! Bet jau pirmdien agro no rīta būsim savā vietiņā!

**

Šo dienu atklājums. Un nu vairāk parunāsim par pašu Kvīnstaunu. Kvīnstaunas nosaukums maoru valodā ir Tāhuna, kas nozīmē „Seklais līcis”. Lai gan īsti nav skaidrs par Kvīnstaunas anglisko nosaukumu, tiek pieņemts, ka tas radās ap 1863. gadu, kad kādas publiskas sanākšanas laikā kāds kalnracis izsaucās, ka šī pilsētiņa noteikti ir piemērota karalienei. Jā, šī tiešām ir īpaša vieta. Tā ir tik skaista un te ir tik daudz ko darīt, ka tūristi apkārt ir visu laiku, nemaz nerunājot par svētkiem, kad šeit nav, kur apgriezties. Jā, to droši vien kaut kad arī paši pieredzēsim, ja paliksim te ilgāk.

*

Iztērētie līdzekļi:

~45 eiro…26.03.

~80 eiro…27.03.

~40 eiro…28.03.

*160 eiro lidojums (ko bija piemirsies pieminēt)

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4517 eiro)

Noietie km:

~5…26.03.

~15…27.03.

~5…28.03.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2056)

Pēc negulētas nakts klāt ir lietaina diena.

Jā, ārā līst un šodien arī jāmaina istabiņa, jo nebijām pirmie, kas aizņēma vietiņu nākamajai naktij šajā. Bet jau zinām – viss notiek tā, kā tam jānotiek – tāpat jau to istabiņu būtu mainījuši, jo ar skaļo krācēju sadzīvot vairs nevar.

Tā nu no istabiņas jāizrakstās desmitos un līdz diviem gaitenī jāgaida, līdz būs gatava jaunā istaba. Arča aiziet parakstīt līgumu, saprotam, ka mūsu vīzas visās tajās mantās pazudušas – jādrukā vēlreiz. Kad Arča atgriezies, pienācis laiks man iesniegt CV kādā tepat esošā atrakciju mājā. Tur arī pie loga paziņojums, ka tiek meklēti darbinieki. Sieviete iekšā jautā, vai ir kāda pieredze ar bērniem – protams! Un tad vien jāatbild uz jautājumiem par vīzu, kontu un nodokļa maksātāja numuru, un viss. Jāgaida atbilde. Cerības gan lielas. Un vēlāk piezvana vēl kāds no vietas, kur izsūtīts CV. Tas izsūtīts tika tik ļoti daudziem! Otrā klausules galā ir sieviete no kādas dārgas viesnīcas. Tā saka, ka vienīgā pieejamā darba pozīcija ir istabiņu apkopējs. Bet sieviete uzreiz saka, ka darbs ir smags un iesaka kādu laiciņu pameklēt ko izglītībai atbilstošāku. Tomēr, ja nedēļas laikā nekas neparādās, tā būs priecīga darbiņu piedāvāt. Jā, Kvīnstaunā tīrītāju un apkopēju darbu ir ļoooooti daudz. Un smieklīgākais, ka algas tiem bieži ir augstākas, tie nopelna pat vairāk kā pavāri! Bet nu jau vēl skatīsimies – šonedēļ ir mūsu „lietu kārtošanas” termiņa beigas – viss būs skaidrs.

Arčam darbā jābūt vien septiņos vakarā, sākumā tās 40 stundas nedošot, jo jāpiešaujas pie darba. Bet domājams, ka vēlāk viss būs jauki. Un tā arī pavadām dienu savos darbiņos, kas sakrājušies. Lai arī internets ir ļoti slikts, šo to jau paveikt varam. Saucam šo par mūsu „kārtības nedēļu”, lai nākamo varētu sākt ar skaidru prātu un plānu.

Divos ievācamies jaunā istabā, šoreiz ar tualeti iekšā. Pagaidām tur ir tikai meitenes, kas dod cerību šodien pagulēt. Vēlāk dodamies uz bibliotēku, lai izdrukātu tās nozaudētās vīzas un papildus CV, bet izrādās, ka šodien ir kāda svētku diena, un nekas nestrādā. Arī darbā iekārtošanas aģentūra, kas tā arī mūs veiksmīgi aizmirsusi, šodien ir ciet. Jālauž līgums – tūliņ jau būsim pastāvīgos darbos!

Ārā līst, paliek vēsāks. Sākotnēji bija doma doties uz kempingu – tāds, kas atrodas 10 km no pilsētiņas uz citu pusi, maksā 15 Jaunzēlandes dolāru no cilvēka. Un sanāktu ietaupīt, bet laikapstākļi teltij vairs nav īsti labi. Un tad vēl domājām iegādāties velosipēdu, kas izmaksātu ap 60 Jaunzēlandes dolāriem. Bet šodien īsti nekur arī netiekam. Laikam jau jāsāk ar to lietussarga iegādi! Un šāda tad ir mūsu diena.

Šādās pārdomās to noslēdzam. Un vēlamies paziņot arī Tev, dārgo lasītāj, ka mūsu laikā Jaunzēlandē šo dienasgrāmatu vairs nepublicēsim katru dienu, bet gan reizi trīs dienās! Tāpēc mūsu nākamo ierakstiņu gaidi ceturtdien! Tad pastāstīsim, kas noticis turpmākajās trīs dienās! Uz tikšanos pavisam drīz!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par to „pirmo”! Pasaulē pirmais oficiālais komerciālais gumijas lēciens notika tieši Kvīnstaunā 1988. gadā, kad tika lēkts no Kawaru tilta. Un, turpinot par tām pirmajām lietām un vietām – Sers Edmunds Hilarijs, pirmais vīrs, kas pievarēja Everesta kalnu 1953. gadā, bija jaunzēlandietis. Un arī Ernests Ruterfords, pirmais, kas sadalīja atomu 1919. gadā, arī bija jaunzēlandietis.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4192 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2031)

Hostelī kā jau hostelī.

Nekāda īsti gulēšana. Ievācies ir kāds puisis, kas visu nakti cītīgi krāc. Un vai to maz var uzmodināt? Laikam kārtīgi noballējies un vispār nereaģē. Un krāc tas arī tad, kad visi modušies un dodas prom. Jauki tā gulēt visu dienu, kamēr citi sarkanām acīm nodomā – hostelī kā jau hostelī. Prom dodas gan somi, gan brits un amerikāniete. Šodien būsim ar citiem.

Te ir arī televīzijas istaba, kur dodamies pabeigt savu blogu. Fonā tiek rādītas ziņas un beidzot arī redzam tos vietējos jeb maorus – gan citās, mazāk tūristiskās vietās iezemiešus redzēsim dzīvē. Tepat ir kāds „baltais”, kas liekas nedaudz traks, bet ar visādiem jau nākas saskarties.

Pēc brokastīm Arčam jāiet uz vēl kādu restorānu izmēģinājumā, bet tur plānots vien pateikt, ka jau citur darbs paņemts. Un tad sākam tūri pa visādiem veikaliem. Jā, mums ir tikai ceļošanas drēbes, bet darbā jau vajag ko kārtīgāku. Protams, kā jau tūristiem, cenas te ir augstākas, bet internetā atrodamas dažādas tieši šīs pilsētiņas grupas, kur vietējie un iebraucēji ar mantām, drēbēm, transportlīdzekļiem mainās paši savā starpā. Un tā Arča tiek pie jauniem apaviem no kāda amerikāņa, kas nomaina garderobi.

Izstaigājam arī Kvīnstaunas dārzus. Ezera mala, protams, ir vienreizēja, un arī paši dārzi ir kas pasakains – lai arī tuvojas rudens un rozēm jau krīt ziedlapiņas, vēl skaistumu tomēr noķeram. Aizbraucam arī līdz Franktonai ar autobusu un iegādājamies šādas tādas lietas – arī matu dzenamo mašīnīti Arčam. Viena reize pie friziera vai vesela mašīnīte. Starpība liela.

Atgriezušies baudām saulrietu ezermalas parkā. Tas izkrāso dažus kalnus un debesīs karājas pāris mākoņi. Tā kā pasakā! Bet liekas, ka drīz varētu arī sākties lietavas.

Un tad pašā vakarā tiekamies ar vēl kādu latvieti – meiteni Madaru, kas Kvīnstaunā ir jau piecus mēnešus un maijā plāno braukt atpakaļ uz Latviju. Meitene mums pastāsta par savu laiku šeit un sniedz dažus vērtīgus padomus. Tā arī nosēžam ezermalā līdz vēlai naktij. Protams, interesanti satikt „savējos”! Un interesanti, ka ne visi zina, cik patiesībā latviešu ir apkārt. Un Jaunzēlandē to tiešām ir ļoti daudz!

Un tā – atkal nakts ar krācošo puisi un šoreiz arī ar lietavām. Skrienam ņem no balona nost žūstošos apavus un tad jau arī vairs aizmigt skaļajā istabā nevar. Apskatām ziņas – Jaunzēlandē sola plūdus un kalnu noguvumus, kamēr tajā Austrālijas Ziemeļu teritorijā plosās spēcīgie cikloni un cilvēki tiek evakuēti. Īsts trakums! Bet nu jauna nedēļa sākusies. Jau šonedēļ nokārtojam visus dokumentus un jau nākamo pirmdien ievācamies savā istabiņā. Viss notiek!

**

Šīsdienas atklājums. Nu par kivi. Kāpēc tad vietējie neoficiāli tā tiek dēvēti? Tas noteikti nav kivi augļa dēļ. Patiesībā, pats kivi auglis šajā valstī nemaz neauga – tas tika ievests no Ķīnas. Tomēr viss ir par un ap tiem kivi putniem. Kā kāda leģenda vēsta, senās maoru ciltis, kas oriģināli apdzīvoja šo teritoriju, pamanīja, ka kokus, kuros tie dzīvo, ēd nost kukaiņi. Tie aicināja vietējos putnus nākt palīgā. Visi atteicās, bet kivi putns šādam darījumam piekrita un tā kļuva par vietējo draugu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~80 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4162 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2028)

Jauna diena Jaunzēlandē!

Iepriekšējā diena noslēdzas jauki – istabiņā pievienojas somu ceļotāji un pastāsta par savu ceļošanas pieredzi. Puiši izbraukuši Jaunzēlandi un arī pastrādājuši. Tie kā daudzi citi atzīst, ka Kvīnstauna ir viena no skaistākajām vietām, kādu tie Jaunzēlandē redzējuši. Somiem gan algas neliekās pārāk pievilcīgas, bet, ja darbiņš ir mazpilsētā, tad ietaupīt varot. Kvīnstaunā gan esot daudz kur naudiņu notērēt. Tam piekrītam – kārdinājumu apkārt ir daudz un, ja te strādā, nekas vairs neliekas pārāk dārgi, tomēr mēs vēl nestrādājam, tāpēc mēģinām pamazām iedzīvoties, netērējot pārāk daudz, lai gan tāpat jau tas hostelis ir dārgs.

Un tā nu paliekam istabiņā ar diviem somiem, britu un amerikānieti, vācieti un vēl vienu puisi. Vāciete saka, ka šī ir viena no klusākajām istabiņām – tikko esot bijusi citā, un tur visi dzer un ballējas. Jā, pagaidām ir paveicies – ārā skan skaļa mūzika, bet viss pārējais ir kārtībā.

Bet labi, ka šajā hostelī ir arī bezmaksas brokastis no astoņiem līdz deviņiem rītā. Tā arī pieceļamies un ejam uz bāru, kur dala rīta brokastu pārslas ar pienu un maizītes ar sviestu un džemu. Tas nepavisam hostelim neizmaksā daudz, bet tomēr kāds bonusiņš ir. Visi gan izskatās saguruši un paģiraini, bet mēs esam gatavi jaunai dienai.

Un pirmais, ko šodien darām – dodamies uz bibliotēku. Internets hostelī ir tik slikts, ka neko īsti ielādēt nevar. Esam dzirdējuši, ka bibliotēkā pieejams kas labāks. Un tur mums nepieciešams arī pārkopēt CV – viens variants tos sūtīt internetā, cits iesniegt papīra formātā. Latviešu puisis Daniels mudināja to darīt – pavāri te esot uz izķeršanu, CV var restorāniem vienkārši izdalīt.

Tā nu nokļūstam bibliotēkā pirms tās atvēršanās laika. Šodien ārā ir aukstāks, bet tāpat esam nolēmuši kāpt tajos kalnos – visu pēc darbiņu padarīšanas. Drīz atveras bibliotēka, visu nopublicējam tajās trīsdesmit minūtēs, kad dots bezmaksas internets, un Arča izdrukā desmit CV. Jā, Jaunzēlandē ar to internetu visur ir problēmas, arī drukāšana nemaz nav tik lēta, bet vēl jau esam pilni entuziasma – tas noteikti atmaksāsies!

Un tad ejam ielās – Kvīnsatuna ir tik tūristiska, ka restorāns ir pie restorāna, un pat mūsu Google Maps negrib tos visus uzrādīt – vienkārši saka, ka tie ir visur. Daudzos pie durvīm piespraustas arī lapeles, vēstot, ka te tiešām darbinieki tiek meklēti. Un tā nu izstaigājam visu mazo pilsētiņu – Arča sadala savus CV gan glaunākās, gan vienkāršākās ēstuvītēs. Daudzi saka, ka CV nodos vadībai, citi uzreiz aprunājas un jautā, ko tad Arča māk sagatavot, kāda ir pieredze, kādas stundas gatavs strādāt. Un vienā no pēdējām vietiņām tiek piedāvāts iegriezties jau nākamajā dienā uz izmēģinājuma tūri. Jā, pavāriem te tiešām ir tik vienkārši atrast darbu!

Tad caur hosteli papusdienot un nolikt mantas, un uz pilsētas iecienītāko kalnu! Jā, te kalni ir visapkārt, bet vieglākais kāpiens ir tepat esošā kalnā, kas aizņem aptuveni divas stundas. Pati pilsētiņa jau arī prasa diezgan daudz pūļu – tā uzcelta uz pakalniem un tad arī sanāk pastaigāt pa diezgan stāvām ielām, lūkojoties citos gājējos, kas arī diezgan mokās. Nedaudz zem tūkstoš metriem virs jūras līmeņa ir kalna virsotne. Ceļš ved cauri priežu mežam, ir izliktas arī dažas informācijas plāksnes, kur var lasīt par pirmajiem ielejas iedzīvotājiem. Tagad gan tie te nav redzami – apkārt vieni tūristi! Jā, sākumā šo ieleju apdzīvoja kādas maoru ciltis, bet tajos 1860tajos gados, līdz ar zelta atklāšanu Jaunzēlandē, šī mierīgā ieleja pārvērtās līdz nepazīšanai. Vienā mirklī te sāka sabraukt cilvēki, celties hostelis pie hosteļa. Un nu – īsta tūrisma pērle, dārgākā un viena no skaistākajām Jaunzēlandes pilsētām!

Līdz kalna augšai tiekam, un esam krietni papūlējušies – nemaz nav tik viegls tas kāpiens! Bet skati ir kas nepārspējams. Šī ir patiešām maģiska vieta!

Un, kamēr esam kalnā, Arču sazvana vēl kāds restorāns un piedāvā uz divām stundām aiziet tur jau šodien. Mums sarunāts tikties arī ar latviešu puisi Alfrēdu. Un tā, pabaudījuši skatus, dodamies lejā no kalna, kas ir daudz vieglāk un ātrāk.

Drīz sazvanāmies un tiekamies ar Alfrēdu. Puisis mums uzrakstīja Jaunzēlandes latviešu grupā. Viņš Jaunzēlandē atrodas jau setiņus gadus, citus latviešus te vēl nav saticis. Alfrēds aizraujas ar riteņbraukšanu pa dažādiem tramplīniem un saka, ka Jaunzēlande tam ir perfekta vieta. Viņš Latvijā pēdējo reizi bijis pirms diviem gadiem, bet atgriezties neplāno – „ko es tur pazaudējis”, Alfrēds prāto. Pagaidām puisis ilgāk uzturas tieši Kvīnstaunā, dzīvo mājā, strādā, apkopjot dārzus un piepalīdzot celtniecības darbos. Ilgi mums parunāt nesanāk, bet vienojamies par kopīgu latviešu tikšanos – kaut kad gan izdosies ko šādu noorganizēt.

Un tā atgriežamies hostelī, papusdienojam, un Arča aizskrien darbos, kamēr pabeidzu blogu un visiem izsūtu CV. Darbi pieejami visdažādākie – no angļu valodas skološanas, kūrortu darbiniekiem, opāla pārdevējiem un atbalsta darbiniekiem. Nez, kas tad būs pirmais, kas atsauksies. Arčam atnākot ir labas ziņas – viņš pieņemts darbā labā restorānā, kur sākumā piedāvā 40 stundu darba nedēļu un 21 Jaunzēlandes dolāru stundā. Arča veiksmīgi izgājis visas gatavošanas pārbaudes un nu ir superpriecīgs – visi izdevumi drīz arī atpelnīsies!

Un tā nu dodamies nosvinēt! Apstaigājam pilsētiņu – visi ballējas. Un tie pārsvarā ir jaunieši, daži knapi sasnieguši 18. Bāri ir pārāk pilni, starp visiem spiesties negribas, tāpēc vienkārši ejam pa naksnīgajām ielām izstaigāt to prieku. Apkārt vieni ballētāji, visvairāk ķīnieši un vācieši. Tā jau Alfrēds teica, ka te tos vietējos redzēt ir neiespējami – tikai ārzemnieki. Toties daba Kvīnstaunā esot visskaistākā. Jā, šī ir pasakaina vieta, un viss arī palēnām sāk nokārtoties!

**

Šīsdienas atklājums. Jaunzēladē, patiesībā – pašā Kvīnstaunā – ir filmēta „Gredzenu pavēlnieks” filma. Daba, un vēlreiz daba. 30% no valsts klāj meži un vēl viena laba lieta – šajā valstī nav čūsku!

*

Iztērētie līdzekļi: ~33 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4082 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2019)

No telts uz hosteli!

Ceļamies divpadsmitos un ieejam viesistabā, kur guļ trīs meitenes. Sākam šo to piekārtot un pakojam arī somas – laikam jau tālāk padzīvosim mierīgi un sakārosim visas lietas. Bija jauks piedzīvojums – pirmās dienas Jaunzēlandē bijis kas vienreizējs!

Tad saņemam pirmo ziņu telefonā – tā ir no mūsu latviešu drauga Aināra. Viņš atsūtījis mums bildi ar Arča apakšbiksēm un uzrakstu „tas uz atgriešanos” –nu re – Arča atstājis savas labākās apenes Sidnejā un nu palikušas tikai vienas.

Laimīgā kārtā atrodas kāda meitene, kas brauc uz pilsētiņas centru un tā tie septiņi kilometri nav jāiet kājām. Esam jau laicīgi paņēmuši lētāko hosteļa istabiņu, kas mums izmaksā 26 Jaunzēlandes dolārus katram. Daudzi gan teikuši, ka tas hostelis ir uz ballītēm tendēts un mēs neizgulēsimies, bet tomēr nu ir arī vietiņa, kur palikt un visu izpētīt. Puisis hostelī, pie kā reģistrējamies, ir pārsteigts, ieraugot divus latviešus. Tas saka, ka esam pirmie te redzētie latvieši un tādus vispār nemaz tik bieži negadās satikt. Puisim esot ģimene Latvijā, bet latviski viņš pats nezina. Tik jauks iesākums!

Ievākties istabiņā gan var tikai divos, tāpēc atstājam somas un ejam pastaigā gar ezeru. Jā, Jaunzēlande un šī pilsētiņa ir kas vienreizējs! Ik uz soļa ir tādi skati, kas arvien aizrauj elpu. Un šoreiz patiešām – aizrauj elpu! Katra fotogrāfija ir vienreizēja. Un ja jau fotogrāfija ir laba, tad iedomājies – kas gan te ir īstenībā! Viss ir debešķīgi! Mēs esam tik skaistā vietā! Un, lai arī tik daudz ceļots, šī vieta mūs pārsteidz.

Apsēžamies parkā pie soliņiem, lai kalnu fonā pagatavotu brokastu maizītes. Tepat ir āri ķīniešu grupiņa, kas ēd augļus un dārzeņus Jā, ķīnieši gatavo labi un ēd veselīgi, bet tās galda manieres ir briesmīgas – šļurpina un atraugājas, pakasot punci. Te vēl kāds „baltais” sarīko brīnumus. Tas aiz sevis reāli atvelk klavieres, tās ezermalā noskaņo un sāk spēlēt. Nezinām, kāpēc viņš neizvēlējās centru, kur ir daudz vairāk cilvēku, kas tam samestu naudiņu atvērtajā čemodānā. Bet te esam mēs un tik daudz ieinteresēti ķīnieši! Smejam, ka tie ir kā mazi mērkaķēni – lien klāt klavierēm, visu vajag pataustīt. Tad tie aptausta čemodānu, sakārto visus noliktos plakātiņus „pareizi” pa viņu prātam. Tad tie, protams, filmē un fotografē, un vēl pabaksta spēlējošo puisi, lai tas pagriežas un iepozē. Un tas piesaista tikai vēl un vēl ķīniešus. Tas viss ir kā liels teātris – mēs skatāmies un smejam – esam kā īstā izrādē. Jā, ja plānojam kādu laiciņu pastrādāt Ķīnā, tad pie kā tāda jāsāk pierast.

Un tad dodamies iegādāties autobusa karti. Tas ir kā e-talons, bet šeit ar vienu karti var pārvietoties vairāki cilvēki. Autobusa karte maksā piecus dolārus, ar to viens brauciens maksā divus dolārus. Biļete bez šādas kartes maksā piecus dolārus, tā kā ar to pārvietoties ir daudz izdevīgāk. Un tā nu dodamies pie kāda tantuka, kas turpat pie galvenās pilsētas pieturas kartes tirgo. Pēc tam atpakaļ uz hosteli. Ja sākumā, nez, kāpēc, sistēma salikusi mūs divās dažādās istabās, tad viss tiek izmainīts tā, lai esam vienā. Istabiņās ir astoņas vietas, mēs gan pagaidām esam četri, bet droši vien vakarā būs vēl daudzi.

Nu varam pastrādāt – rakstām dienasgrāmatu un reģistrējamies arī nodokļu maksātāja numuram. Tur it kā nepieciešams bankas konts, bet var atzīmēt tādu variantu, ka vienkārši nevēlies sniegt par to informāciju. Nu re – varbūt izies cauri! Un tad virtuvē gatavojam pusdienas. Virtuve ir milzīga, bet uz visu lielo hosteli tā ir tikai viena. Parasti visi savus ēdienus liek ledusskapī. Maisiņu aiztaisa un uzliek virsū savu vārdu. Bet redzam, kā dažreiz tas maiss no ledusskapja izveļas, kad cits liek iekšā savējo. Nebūtu forši tādā kopējā vietā turēt olas vai stikla pudeles.

Un tad pienācis vakars, laiks doties apskatīt to istabiņu, kuru atradām internetā. Tādā palikt būtu izdevīgāk – gan lētāka, gan mēs būtu divatā. Uz Fanktonu – to pilsētiņu desmit kilometrus no Kvīnstaunas centra, dodamies ar autobusu. Kā autobusa karte darbojas? Tā jānoliek uz īpaša aprāta pie šoferīša un tam jāpasaka, uz kurieni dodamies, un cik cilvēku esam. Šoferītis visu kontrolē. Un tā esam ceļā. Brauciens ir divdesmit minūšu ilgs.

Iebraukuši Franktonā satiekam kādu no meitenēm no tās mājas, kur divas dienas palikām. Tā saka, ka gatavojas kārtējai ballītei – šodien jaunieši iet uz pilsētu. Jā, tāds grafiks mums ir par traku, bet novēlam veiksmi! Un tā arī dodamies tās istabiņas meklējumos. Esam ieradušies laicīgi, un veicas – arī saimnieki mājās ir ātrāk. Un tā nu satiekam pāri no Urugvajas un kādu padzīvojušu sievieti, laikam jaunzēlandieti. Izrādās, ka pāris uz trim nedēļām brauc uz Urugvaju un tāpēc uz to laiku istabiņu izīrē. Protams – viņiem izdevīgi. Viņi gan saka, ka paši ierasti maksā vairāk nekā 300 dolārus nedēļā, bet, tā kā nu istabiņa ir īstermiņa īrei, tad cenu samazinājuši un tajā iekļauti visi rēķini un arī internets. Istabiņa ir ļoti jauka – gulta, pie sienas milzīgs televizors, liels skapis un visa siena no stikla – skats paveras uz ezeru un kalniem. Jā, ir īstā! Urugvajieši ir ļoti priecīgi uzzināt, ka esam bijuši viņu valstī, savukārt sieviete priecājas, ka mums patīk dzīvnieki – tepat esošais kaķis ar mums aprod ātri, ciemos nogalēs nākot arī draudzīgs milzu rotveilers. Pagalmā dzīvo vista, tiek audzēti ķirbji un tomāti. Viss ir skaisti un mierīgi. Šī noteikti nav ballīšu vieta, un tas mums ļoti patīk. Ja gribēsies izklaidēties – esam vien desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu amerikāņu meitenēm! Tā kā visi ar situāciju apmierināti un šī istabiņa mums dotu laiku atrast ko ilgākai dzīvošanai, arī mēs esam priecīgi. Dzīvot te gan tiekam vien pirmajā aprīlī, bet līdz tam gan kaut ko sadomāsim. Mūsu vienošanās ir mutiska, iemaksājam 200 dolārus, lai jaunieši zinātu, ka tiešām nepārdomāsim. Redz, kā viss pamazām nokārtojas!

Un tā nu atvadāmies, pāris aicina mūs pirms tam vēl kādu reizīti ienākt uz tēju. Bet nu dodamies uz to lēto veikalu, kas atrodas tikai Franktaunā. Gājiens ir pasakains – fonā gulošie kalni ir netverami skaisti, un nespējam vien nopriecāties par šo pasakaino vietu – ir ūdens, ir kalni, ir zaļš un jauki vietējie. Ir ko darīt un ir kur atpūsties. Kas var būt labāks par šo?

No veikala atpakaļ uz busu un uz hosteli. Jā, un tad arī saprotam, kas tad ir īsts ballīšu hostelis – hosteļa pirmajā stāvā esošais bārs ir pilns. Spēlē dīdžejs, līst dzērieni, skan smiekli. Skaidrs, ka būs viena skaļa nakts. Un arī visi mūsu istabiņas biedri ir ballītē – jau zinām, ka tie nebūs klusi atnākot. Bet nu mums vismaz ir jumts virs galvas. Tā kā aģentūra jau otro dienu nekādus darba piedāvājumus nav atsūtījusi, rītdien dosimies meklēt darbu paši – vienkārši dalot CV. Visi kā viens saka, ka darba šajā pilsētiņā netrūkst. Un tas pagaidām ir tas galvenais, par ko mums jāparūpējas.

**

Šīsdienas atklājums. Jaunzēlandē arī brauc pa ceļa kreiso pusi, gluži kā Austrālijā. Un jaunzēlandieši tiešām mīl auto. 2018. gadā tika reģistrēti 3.4 miljoni automašīnu uz 4.8 miljoniem cilvēku. Tas padara Jaunzēlandi par valsti, kur ir augstākais mašīnu skaits pret valsts iedzīvotāju skaitu..

*

Iztērētie līdzekļi: ~60 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4049 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2007)

Jauna diena ar mūsu jaunajiem draugiem!

Ceļamies deviņos un ejam mājā, kur viesistabā jau paliek kāda vāciešu meitene un tā pati Džastina, kura rīt gaida savu jauno gultu, lai būtu kur pienācīgi gulēt. Mums tiek piedāvāta kafija, apēdam pa banānam un kopā ar Džastinu dodamies uz banku, lai paskatītos, vai Franktonā – lidostas pilsētiņā – mums bankas kontu var uztaisīt ātrāk kā Kvīnstaunā. Ņemam mašīnu, kas pieder kādam no mājā paliekošajiem, un dodamies uz pāris kilometru attālo banku. Džastina saka, ka droši varam izmantot viņas mājas adresi. Protams, ja būs nepieciešams kāds pierādījums, ka tur paliekam, tad tas nekādi neizdosies, bet mēģināts nav zaudēts. Šī arī ir ANZ banka, un, lai arī mums Kvīnstaunā teica, ka visas tuvākās šīs bankas filiāles neko ātrāk mums piedāvāt nevarēs, te mums saka, ka varam saņemt bankas karti jau 29. martā, kas ir divas nedēļas ātrāk nekā Kvīnstaunā. Un esam tikai 10 km no Kvīnstainas! Ideāli! Te gan arī prasa adreses pierādījumu, bet der tā pati hosteļa izziņa, tāpēc tajā laikā noteikti paņemsim hosteli. Te gan interesantākais, ka nepieņem vīzas kopiju, bet gan saka, ka mums būs jāielogojas datorā un oficiālā mājaslapā jāuzrāda viņiem, ka vīza mums tiešām ir. Varbūt kāds to noviltojis un tāpēc izdomātas šādas piesardzības formas. Kas zina, bet tas viss mums ir izdarāms.

Tā nu priecīgi dodamies atpakaļ. Mājā pamodušies citi. Mūsu draugs Daniels, kurš mūs te uzaicināja palikt, jau piecos no rīta devies darbiņā. Bet nu parunājam ar amerikāņu meitenēm un arī kādu britu meiteni, ko vakardien tā arī nesatikām. Tiekam aicināti gardās brokastīs, bet atsakāmies – mums pašiem iepirkts šis tas brokastīm un banāni arī jau izskatās bēdīgi. Visi apkārt ir tik jauki, esam desmit čalojošu ārzemnieku bariņā. Mēs pabeidzam pāris ierakstus un sākam kārtot visu nepieciešamo dokumentāciju. Bet tad jaunieši nolēmuši – jādodas uz pilsētas centru spēlēt frīzbiju jeb lidojošo šķīvīti. Jā, tādām izklaidēm te ir pat speciāli parki. Nu ko – dodamies! Mēs gan esam nolēmuši – kamēr mūsu draugi spēlēs frīzbiju, mēs iesim hoteļu izpētē. Esam dzirdējuši, ka nedēļas cena var atšķirties no dienas cenas. Un tā nu ar divām mašīnām dodamies uz centru, mēs izkāpjam pie pirmā hosteļa.

Kādas cenas? Vietiņa hostelī ir 210 Jaunzēlandes dolāru nedēļā, ja ņemam namiņu, tad 250 Jaunzēlandes dolāru nedēļā. Izklausās iespaidīgi. Tas ir apmēram tas pats, kas kempingā – apmēram 2 tūkstoši Jaunzēlandes dolāru, kas ir 1200 eiro mēnesī par dzīvošanu. Ja pelni, tad viss ok, bet iesākumam „sālīti”. Sidnejā par tādu naudu mēs varētu paņemt vienistabas dzīvokli. Bet ko nu? Apstaigājam visus hosteļus, un lētākais ir 170 Jaunzēlandes dolāru nedēļā vienam. Tas varētu būt pagaidu variants. Žēl gan, ka no aģentūras tā arī neesam saņēmuši nevienu darba piedāvājumu rītdienai. Un, ja tas neatnāk līdz pieciem vakarā, tad skaidrs, ka rīt nestrādāsim. Bet jāsāk kaut kur arī dzīvot. Izstaigājuši visus lētākos hosteļus un savākuši informāciju, aizejam arī uz citām darbā pieņemšanas aģentūrām. Mums saka, ka var slēgt līgumu ar vairākām reizē, un tas mums dod nedaudz vairāk iespēju. Rīt noteikti ņemsim hosteli un tad arī jāpadala savus CV – kaut kur jau mums tā laimīte sēž, un jau zinām, ka tāpat viss aizies! Te esam tikai otro dienu!

Izmainām Austrālijas dolārus un tad tiekamies ar Džastinu. Viņa saka, ka jauniešiem nekāda spēle nemaz nav sanākusi – nav atradies lidojošo šķīvīšu parka pārzinis, kas tos varētu iedalīt, un tā nu diena noslēgusies, vērojot kā vienas meitenes draugs taisa tetovējumus salonā. Bet automašīnas vairs nevienam nav – tā nu izmantojam Džastinas autobusa karti, lai visi trīs varētu nokļūt atpakaļ 10 km attālajā Franktonā. Zinām, ka autobusa karte mums arī būs jāiegādājas. Un tā nokļūstam veikalā. Šodien jauniešu mājā paredzēta milzīga balle, un mēs esam gatavi piedalīties ar kartupeļu pankūkām. Nopērkam gan kartupeļus, gan alu un dodamies atpakaļ. Ar katru dienu viss paliek arvien skaidrāks, sākam piešauties Jaunzēlandes dzīvei.

Un uzpeld arī kāds jauks piedāvājums. Visu laiku jau skatāmies arī istabiņas īrei. Līdz šim visi piedāvājumi ir sākušies ar 400-450 Jaunzēlandes dolāriem par nedēļu pārim, bet nu kāds atsaucies uz mūsu meklējumiem ar istabiņu par 300 Jaunzēlandes dolāriem nedēļā, kas būtu lētāk gan par kempingu, gan hosteli. Tas būtu 21 Jaunzēlandes dolārs no cilvēka dienā jeb stundas alga. Un tas nebūt nav slikti, ja strādājam astoņas stundas dienā un pārējo var iekrāt. Darba piedāvājumu gan līdz tiem pašiem pieciem, aģentūras darba laika beigām, nesaņemam, bet vismaz ir jau kāds variants palikšanai, ko rīt esam aicināti ar saimnieku apspriest. Katrā ziņā – viss pozitīvi. Tikai uz priekšu! Tā jau ir, ka sākumā nedaudz vairāk tā naudiņa aizies, bet zinām, ka esam cītīgi krājēji un drīz to visu ar lielu uzviju dabūsim atpakaļ!

Vēl tā labā lieta, ka uz tūrisma sezonas beigām tiešām viss paliek lētāks un arī visas tās piedzīvojumu tūres ir pieejamas. Par 20 eiro var doties vairāku stundu kruīza braucienā un par vienu eiro var izbraukt ar motorlaivu. Zinām, ka noteikti ko tādu vēlāk izmantosim. Pašlaik ir tas izzināšanas laiks.

Un tad ir laiks gatavoties arī vakaram. Mēs cepam kartupeļu pankūkas, kamēr meitenes grilē dārzeņus un dažādus gan veģetārus, gan gaļas ēdienus uz āra grila. Sanāk arvien vairāk cilvēku. Smejam, ka šajā kompānijā gan esam vecākie. Ar dažiem gan ir ļoti interesanti parunāt, citi, liekas, tikko no savas mierīgās iedzīves izkāpuši Jaunzēlandē un nu trako. Vakars, protams, ir interesants – to noslēdzam pat šaudoties ar ūdenspistolēm. Jā, kaimiņi gan nav priecīgi un pustrijos naktī sāk sūdzēties. Tomēr labi, ka tie no sākuma brīdina un uzreiz nesauc policiju. Un tā arī noslēdzam savu pēdējo dienu ar jauniešiem. Laiks paņemt kādu hosteli pilsētas centrā, lai sakārtotu tos darba jautājumus!

**

Šīsdienas atklājums. Jaunzēlandes oficiālās valodas ir angļu valoda, Te Reo Māori un Jaunzēlandes zīmju valoda. Jaunzēlande ir viena no vismazāk apdzīvotām valstīm pasaulē! Valsts ir daļa no Klusā okeāna Uguns Apļa valstīm – jā, te ir zemestrīces un aktīvākais vulkāns ir Ruapehu kalns, kas atrodas ziemeļu salas vidū.

*

Iztērētie līdzekļi: ~27 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3989 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1997)

Modinātājs skan jau laicīgi, bet tad, kad ieraugām, ka saulīte vēl nav uzlēkusi, to atslēdzam un guļam tālāk.

Ja tagad mūs modinās likumsargi, tad jau sliktākais būs vien celšanās un došanās tālāk. Modina gan mūs kāds suņuks, kas ar saimnieku izgājis pastaigā, un tad arī ātri lokām telti. Ir jau pusastoņi rītā, bet vēl tumšs. Jaunzēlandē gan vēlu lec saulīte! Lielie kalni vēl ietinušies mākoņu segā, mēs ieelpojam svaigo gaisu – apkārt ir tāds miers!

Pakojamies un dodamies to garo gājienu uz Kvīnstaunu gar ezera malu. Skati ir nepārspējami – esam nokļuvuši paradīzē! Te ir tik skaisti! Arī vietējie atkal pārsteidzoši draudzīgi – liekas, ka katram ir tas pienākums pasveicināt un pajautāt, kā sācies mūsu rīts. Un tas sācies lieliski! Arča vēl atrod uz kāda celma gulošas botas – izskatās pavisam jaunas un kā reiz īstais izmērs! Ko darīt? Likt somā, protams – kā reiz bija nepieciešami tieši šādi apavi ziemai! Vēlāk gan domājam, vai kāds tos izlicis žāvēties tālāk no sava auto? Nu neko – ja jautās, tad atdosim!

Pēc trim kilometriem pabrokastojam, un pēc pusotras stundas gājiena sasniedzam Kvīnstaunu. Jā, ir kalni un lejas, un ar lielajām somām arī jāpapūlas tikt tajās augstienēs. Mūsu plāns ir aiziet uz informācijas centru un uzzināt visu par nodokļa maksātāja numuriem, bankas kontu atvēršanu, kempinga parkiem un apskates objektiem pilsētā. Bet pirms telefonā atzīmētā informācijas centra atrodam migrācijas ofisu un ieejam tur. Kāds francūzis te sācis strādāt nesen, tāpēc nākas saukt vecākos darbiniekus, kas mums sadod dažādas formas nepieciešamas nodokļa maksātāja numura iegūšanai, un saņemam arī darba piedāvājumu žurnālu – tik daudz vakanču! Tagad galvenais ātri dabūt to numuru un bankas kontu, lai var sākt strādāt! Darbinieki saka, ka esam pirmie latvieši, ar ko viņi runājuši, lai gan zinām, ka te ir vismaz četri latvieši, ar ko esam runājuši tikties. Vienkārši esam vienīgie, kas te ienākuši.

Nu informācijas centrs mums vairs nav nepieciešams – dodamies banku meklējumos. Ieejam tuvākajā – darbinieki izskatās tik ļoti pārsteigti, ieraugot divus, nedaudz paspūrušus ceļotājus ar lielām somām uz muguras. „Mēs vēlamies atvērt bankas kontu”. Kāda sieviete laipni paskaidro, ka šī nav tāda banka, kādu esam iedomājušies – kontu atvērt te mēs nevarēsim. Mums iesaka vēl četras bankas, kas atrodas šajā mazajā pilsētiņā. Tā nu dodamies uz tām. Nākamā ir pavisam tuvu. Tur arī mūs sagaida darbinieki pārsteigtām sejām – tie gan nav tik laipni un uzreiz saka, ka kontu varētu atvērt ātrākais pēc trim nedēļām, bet tāpat ļoti šaubīgi, ka tas tiktu atvērts tādiem kā mēs. Uh, šī atbilde mūs nedaudz sabiedē. Otrā banka, kas mums atsaka. Ja nu vispār te to bankas kontu nevaram atvērt? Tad nemaz nevaram šeit uzsākt darbu!

Ejam tālāk pilsētas ielās, bet nevienu no citām bankām neredzam. Apsēžamies kādā parciņā pie ezera un priecājamies par kalniem. Te ir tik skaisti! Mums ir jāmēģina šeit padzīvot! Tepat ir publiskais internets, kas uz vienu telefonu tiek iedots uz nedēļu. Un ar tā palīdzību tad beidzot varam atzīmēt kartē pārējās bankas. Arī divas darbā iekārtošanas aģentūras, kuras apmeklēt mums ieteica migrācijas ofisā. Atrodam trīs lētākos hosteļus un divus karavānu parkus. Šodien daudz jāapstaigā! Kā arī – vakarā tiekamies ar vienu latviešu puisi, kas dzīvo Kvīnstaunā, un diviem latviešu ceļotājiem, ko iepriekš satikām vienā no saviem stātu vakariem Latvijā. Viņi gan nedzīvo pašā pilsētā, bet 55 km no tās, tomēr šodien atbraukuši pastaigāt pa kalniem. Arī mums jaunieši piedāvā pievienoties, tāpat kā vēl viena latviešu meitene, kas mums uzrakstīja ziņu Jaunzēlandes latviešu lapā, tomēr no visa atsakāmies – jāsakārto domas un jāizveido tālākais plāns, un tikai tad izklaide!

Tā nu dodamies uz nākamajā bankām. Vienā mūs sagaida aziātu paskata puisis, kas beidzot dod mums cerību. Tas saka, ka bankas kontu uztaisīt ir iespējams – tam nepieciešama pase, vīzas kopija, mūsu nodokļu maksātāju numuri no valstīm, kurās esam strādājuši – tas nozīmē – no Latvijas un Anglijas, un arī dzīvesvietas adrese. Bet tas pēdējais punkts nemaz nav vienkāršs. Redz, adrese nav vienkārši tāda, kur paliekam. Ir nepieciešams kāds dokuments, kas pierāda, ka šajā adresē paliekam – jānes kāds rēķins angļu valodā uz mūsu vārda. Un tam jābūt no oficiālas firmas. Elektrības, ūdens rēķins. Bet kā gan tas iespējams? Pat ja īrējam istabu, šāds rēķins taču nenāktu uz mūsu vārda. Jā, darbinieks piekrīt, ka tas būs sarežģīti. Un izziņa no hosteļa neder – par šādu variantu mums bija ieminējušies daži te strādājošie latvieši. Bet vismaz šī banka ir devusi mums cerību.

Dodamies uz divām, kas palikušas. Nākamajā mūs sagaida jauks darbinieks, uzreiz pasniedz mums lapeli ar to, kas nepieciešams konta atvēršanai. Un tas ir viss tas pats, kas iepriekšējā bankā. Šis vīrs gan saka, ka Kvīnstaunā ir arī bankas, kas pieņems hosteļa izziņu, un tas ir vieglākais ceļš. Kamēr mēs atrastu piemērotu istabu, izdomātu, kā dabūt kādu rēķinu uz mūsu vārda, paietu ilgs laiks. Bet atliek vien vienu dienu palikt hostelī un palūgt, lai tie uzraksta apstiprinājumu, ka pie šiem paliekam. Šajā bankā tas nav iespējams, bet vēl jau ir tā pēdējā! Un jā, tā ir laimīgā banka. ANZ bankā mums saka, ka vajadzīga vien izziņa no hosteļa un bankas konts rokā! Super! Un ar bankas kontu varam arī saņemt to nodokļu maksātāja numuru! Bet tad tā viena ziņa – tuvākais pieraksts uz bankas konta atvēršanu ir vien 12. aprīlī. Jautājam, kas notiek bankās tuvākajās pilsētās – varbūt varam aizbraukt tur? To mums ieteica darbinieks no iepriekšējās bankas. Bet te mums saka, ka tik ilgi esot jāgaida visur. Nu neko – vismaz zinām, ka bankas konts būs, un ar to arī varam sākt.

Nākamais solis? Aģentūras. Jau no Anglijas atceramies, ka darbā iekārtošanas aģentūras neprasa ne nodokļu maksātāja numuru, ne kontu – var strādāt un tos iesniegt vēlāk. Ātri atrodam pirmo aģentūru, bet tur mums saka, ka sākumā jāpiereģistrējas internetā un tad jānāk pie viņiem. Otro kartē atzīmēto aģentūru nav tik viegli atrast, tomēr beigās nokļūstam mazā birojā, kur mūs sagaida laipna meitene, sakot, ka viss ir iespējams – mums būs jāaizpilda reģistrēšanās lapas un varēsim sākt strādāt. Vienīgais, kas nepieciešams, ir telefona numurs – kaut viens uz abiem. Lieliski! Tā nu dodamies telefona numura meklējumos. Pagaidām viss sāk atrisināties.

Aizejam uz centrā esošu veikaliņu, bet tur SIM karti neatrodam – tomēr redzam, ka šeit cenas ir divreiz augstākas kā 10 km attālajā pilsētelē. Skaidrs, ka pārtika būs jāiet iepirkt atpakaļ uz lidostas veikaliem. SIM karti atrodam kādā telefonu kompānijā, uz ko mums norāda kāda cita informācijas centra darbinieks. Jā, te informācijas centri ir no vienas vietas – Kvīnstauna ir ļoti tūristiska vieta aktīvo sporta veidu mīļotājiem – te var gan kāpt kalnos, gan braukt ar laivām pa ezeru, var lēkt ar izpletni un tik daudz ko citu! Un te mums piedāvā arī bezmaksas alus tūri – pērc dzērienus ar atlaidi un saņem uzkodas un picu bez maksas. Interesanti, bet šodien laika tas arī nebūs variants.

Nopērkam SIM karti, kas ar lētāko tarifu mums izmaksā 15 eiro. Ir nedaudz interneta, kas palīdzēs atrast visu nepieciešamo informāciju. Vismaz tuvākajām dienām, kad jāsakārto tā mūsu iedzīve. Un tad dodamies atpakaļ uz darbā iekārtošanas aģentūru. Tur aizpildām veselu čupu lapām, izlaižot dzīvesvietas adresi, jo tāda reāli mums nav, izlaižot informāciju par kontu un nodokļu maksātāja numuru. Paiet pusstunda, kuras laikā ierodas arī divi austrāliešu ceļotāji. Beigās noskatāmies darba drošības instrukcijas video un aizpildām testu. Nu ko – tagad jāgaida īsziņas. Esam paziņojuši, ka varam strādāt ar parītdienu. Mums saka, ka telefonā dienu iepriekš pirms darba piedāvājuma atnāks īsziņa ar noteikto darbu, laiku, samaksu, un mums atliks vien piekrist vai nepiekrist. Jā, aģentūras nepiedāvā stabilus darbus, bet gan mazus darbiņus tad, kad kāds parādās. Ja kādam vienu dienu vajag kādu, kas iesit sienā naglu, tad tas mums tiks piedāvāts. Labāk nekā nekas! Aģentūras tomēr ir labs sākums. Un minimālā alga te ir desmit eiro stundā. Vismaz sanāktu apmaksāt to hosteli vai kempingu.

Un tad jāiet meklēt tie kempingi. Pa kalniem un lejām nokļūstam pirmajā. Tur mums saka, ka teltsvieta maksā 55 Jaunzēlandes dolārus dienā, kas ir nedaudz virs 30 eiro. Un atlaides netiek piešķirtas tad, ja paliekam ilgāk. Cena ir ļoti augsta. Pārsteidzoši augsta. Nu neko – ir vēl kāds kempings, dodamies uz to. Nākamajā situācija ir vēl trakāka – 65 Jaunzēlandes dolāri dienā. Kā kaut ko tādu vispār var atļauties? Uh, laikam tāpēc tā Kvīnstauna tiek saukta par dārgāko Jaunzēlandes pilsētu. Apsēžamies uz soliņa un domājam – nu ko – hosteļi ir lētāki. Tad jau jāpaliek kādā no tiem. Bet tad kartē atrodas vēl viens karavānu parks. Jākāpj augstu kalnā, lai beigās uzzinātu, ka teltsvietu nav – te iespējams palikt tikai ar savu auto. Jāmaksā 30 Jaunzēlandes dolāri, ja guli pats savā auto. Nu ko – varbūt tad tas ir risinājums. Vienkārši nopērkam auto par kādi tūkstoti un gadu dzīvojam tajā?

Padomu jāprasa latviešiem! Sarunāts tikties pēc pusstundas. Un tā nu atgriežamies pie ezera. Tur satiekam mūsu latviešu draugus Elisu un Aldi. Cik jauki redzēties! Protams, viņi ir pieredzes pilni, un uzzinām tik daudz! Galvenais, kas izmaina mūsu plānus, ir fakts, ka automašīnā tāpat vien gulēt nedrīkst – ir jāmaksā par noteiktu vietu, kur atļauts palikt pa nakti, līdz ar to nemaz nesanāk ietaupīt. Tātad vienīgais reālais variants ir hosteļi. Elisa un Aldis mums stāsta, ka viņi izbraukājuši Jaunzēlandi krustām šķērsām – un vien divas reizes bijis tā, ka tiešām nav naudas. Darbiņus gan atrast ir viegli, un viņi tikai vienu reizi izmantojuši aģentūras palīdzību. Un Kvīnstauna ir viena no skaistākajiem un dārgākajām pilsētām visā Jaunzēlandē. Bet nu ko – mēģināsim izdzīvot! Tagad jaunieši strādā 55 km no Kvīnstaunas lauku apgabalā pie vīnogu audzēm veikalā un ir priecīgi, ka darbiņi, ko viņi ir pieņēmuši, ir viegli, un alga tomēr ir ļoti laba. Jaunieši nevēlas palikt pilsētā, un viņiem patīk mierīgākas vietas, kamēr mums patīk, ka esam kārtīgā pilsētelē. Un piekrītam viņiem – tie saka, ka nevar jau pateikt, kura vieta ir skaistākā, jo katram jau patīk kas cits. Un tā nu pavadām lielisku laiku sarunās un drīz pievienojas arī Daniels – latviešu puisis, ar ko sanāca sarunāties caur Jaunzēlandes latviešu grupu, un arī viņa amerikāņu draudzene Džastina.

Daniels ir tiešām iedvesmojošs. Puisis saka, ka viss ir iespējams – it sevišķi pavāriem ir ļoti liels pieprasījums. Un tagad ir tik lielisks laiks – visi dodas prom, jo Jaunzēlandē vasara beigusies. Tuvojas ziema, kad temperatūra nokrītas līdz mīnus pieciem grādiem. Arī cenas krīt, nepieciešams aizvietot tos darbiniekus, kas dodas atpakaļ uz savām valstīm vai vienkārši uz ziemeļus salu, kur ir siltāks. Mums tiek doti padomi par bankas kontu un nodokļu maksātāja numuru un visu citu. Esam sajūsmā! Pats Daniels strādā par pavāru un tajā pašā laikā mācās par snovborda instruktoru. Un puisis Jaunzēlandē ir jau otro gadu, jo pēc atļautās vīzas termiņa beigām viņu darbā paņēmis restorāns. Tāda iespēja arī pastāv. Pēc šīm sarunām esam tiešām priecīgi un saprotam, ka viss tomēr aizies! Kā nekā šī ir mūsu pirmā diena te un jau tik daudz izdarīts!

Un tad mūsu jaunais draugs aicina palikt mūs pie viņa mājas pagalmā. Izrādās, ka telti nemaz nevar tā celt, kur pagadās, un sods ir 200 Jaunzēlandes dolāru. Mēs jau gan varētu policijai kaut ko sastāstīt, bet kāpēc gan nepiekrist šim brīnišķīgajam piedāvājumam? Un tā – visi dodamies pie Daniela – visi tiek aicināti turpināt sarunas amerikāņu meitenes Džastinas mājā. Daniels tur pats izmanto savu mašīnu. Puisis guļ savā auto mājas pagalmā, kas te ir ierasta prakse, bet visu pārējo izmanto mājā. Iebraucam veikalā, šoreiz mums pat tiek parādīts lētākais lielveikals, kur cenas tiešām ir zemākas kā Austrālijā, un tā sākam ar vīnu un turpinām brīnišķīgās sarunas. Esam mājā, ko kopā īrē vairākas amerikāņu meitenes un divi puiši. Vakara gaitā iepazīstamies ar visiem jauniešiem, kopā pagatavojam vakariņas un telti uzslienam turpat pagalmā. Kas to būtu domājis, ka šis Jaunzēlandes ceļojums izvērtīsies šādi? Katra diena ir jauns pārsteigums!

**

Šīsdienas atklājums. Turpinām par Jaunzēlandi! Jaunzēlandieši tiek saukti arī par kivi, bet ne tā kivi augļa dēļ. Te dzīvo kivi putns – ļoti rets un aizsargājams dzīvnieciņš. Šī bija pirmā lielā tauta, kurai bija vispārējas vēlēšanas. Kopš 1893. gada visiem vīriešiem un sievietēm ir atļauts balsot. Karaliene Elizabete II oficiāli ir Jaunzēlandes karaliene, kuru šajā valstī pārstāv ģenerālgubernators. Un, lai kļūtu par Jaunzēlandes pilsoni, ir jāpieņem zvērests solot lojalitāti karalienei Elizabetei.

*

Iztērētie līdzekļi: ~24 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3962 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1992)

Atā, Austrālija!

Šodien dodamies uz Jaunzēlandi! Mostamies tūliņ pēc Aināra. Līdz lidostai ir 17 km un īsti vēl nezinām, kā tad līdz tai nokļūsim. Aināram ir darbiņš, bet viņš mums saka, ka 90% gadījumā varēs mūs līdz lidostai aizvest savā pusdienlaikā. Nu tik jauki! Deviņos jāgaida ziņa, vai Aināram darbā nav kāda svarīga sapulce, kas visu plānu varētu izmainīt. Deviņos Ainārs atbild, ka viss kārtībā. Tā nu paliek divas stundas līdz sagatavojamies, un tad tiekamies ar Aināru. Ainārs uz darbu brauc ar autobusu, tāpēc nu puisis atbrauc uz māju ar taksometru, lai paņemtu auto un varētu mūs nogādāt lidostā. Un tā uzsākam savu pēdējo braucienu kopā ar mūsu jauno latviešu draugu. Tik jauki, ka visapkārt pasaulei ir tik daudz sirsnīgu cilvēku! Un paldies Aināram par mūsu uzņemšanu – noteikti vēl tiksimies!

Nokļūstam lidostā un ejam reģistrēties, jo šim lidojumam nevar reģistrēties internetā. Lidostas darbinieki šoreiz ir ļoti strikti par to somu svaru, bet mums viss ir gandrīz kārtībā un viens liekais kilograms rokas bagāžā tiek piedots. Interesantāk gan iet tad, kad jāiet cauri skeneriem. Jā, dažās valstīs lidostā nemaz nevar ieiet pirms neesi izgājis cauri skenerim, bet te ir kā ierasti – tiek pārbaudīta vien rokas bagāža, kurā mums līdzi ir arī sautējums pusdienām. Ko lidostas darbinieki saka? Ar sautējumu tālāk nevar, jo tas ir pārāk šķidrs – tādu ēdienu iekšā ienest nedrīkst. Un tā nu mums tiek norādīts uz četriem maziem soliņiem, iespiestiem starp diviem skeneriem un lentēm, pa kurām iet tās rokas bagāžas uz pārbaudi. Tur arī zupveidīgais sautējums jāapēd. Eh, nav viegli – ja šāda maltīte pēc divām stundām būtu kā reiz, tad tagad, ne tik ilgi pēc brokastīm, nākas vienkārši spiest iekšā to ēdienu, kamēr apsargi jauki pajoko, ka varējām jau viņus ar pacienāt. Tikmēr vērojam, kā notiek atlase – daži “baltie” vīrieši tiek nosūtīti cauri speciālam skenerim, citiem vēl rūpīgāk pārbaudītas mantas. Un to vidū esam arī mēs.

Pēc zupas notiesāšanas tiekam paņemti pirmie rindā, jo visas pārējās somas mums kārtībā, un tad vēl kāds darbinieks ar īpašu aparātiņu pārbrauc pāri visām mūsu somām un apģērbam noslēgtā vietā, lai pārliecinātos, ka nu to savu iespējami sprāgstošo šķidrumu, kas patiesībā bija vien vakardienas sautējums, neesam vēl kur paslēpuši. Un tā nu beidzot tiekam cauri pārbaudēm. Pieēdušies ejam cauri lidostai gar veikaliem un restorāniem, līdz vienkārši nometamies krēslos. Jau drīz būsim Jaunzēlandē! Un esam pietiekami iestiprinājušies, lai visu ceļu saldi nogulētu.

Bet tad pusstundu pirms vārtu atvēršanās pie mums pienāk ķīniešu meitene un jautā pēc aptaujas datiem – tiem piekrītam. Aptaujas sastādītāji droši vien nav domājuši par tik plašu ceļojumu, jo katra diena, katra vieta un pat izmaksas tiek lūgts aprakstīt sīkās detaļās. Darām, cik varam, un pašiem prieks redzēt, cik daudz esam apceļojuši un izdarījuši. Un tad pēc pusstundas, kad mums laiks kāpt lidmašīnā, tiekam arī pie grāmatzīmēm. Nu re, jauks nobeigums!

Un tā – atā, Austrālija! Lidojums ir trīs stundu ilgs, un vēl laiks jāpagriež par divām stundām uz priekšu. Izdodas veiksmīgi pacelties, aizmigt un nolaisties. Un tā nu esam Jaunzēlandē!

Aizpildām lapeli par deklarējamām lietām un esam gatavi pasu kontrolei. Nu ko – ielaidīs vai ne? Un tā nu sākam – esam pie kontrolieres, kas pārbauda mūsu pases. Tā jautā, kur iepriekš ceļojām, un, izdzirdot, ka septiņas nedēļas ceļojām Austrālijā nestrādājot, tā uzreiz jautā, vai mums ir pietiekami daudz līdzekļu sevis uzturēšanai. Ir, ir! Mums jautā, ko darījām, un, kad sakām, ka strādājām Anglijā, ar to pietiek. Nākamajā pārbaudē izskata deklarējamo lietu sarakstu – medikamentus nemaz negrib pārbaudīt, bet pajautā par katru lietu, ko esam atzīmējuši. Beigās tālākam pārskatam tiek nosūtīti gliemežvāki, tā nelaimīgā Vjetnamas krokodila galva un telts. Robežsargi ir ļoti jauki –  Austrālijā un Jaunzēlandē tie ir vieni no jaukākajiem satiktajiem. Vispār jau paši briti, kas ir tie oriģinālie iebraucēji, izceļas ar pieklājību, un tas liek justies ļoti mājīgi. Ja sabiedrība apkārt nav nīgra un depresīva, tad arī pašam pat negribot jāpriecājas.

Un arī valsts ir neticami skaista – jau izkāpjot no lidmašīnas acis nevar vien atraut no tiem debešķīgajiem kalniem. Vov! Esam nokļuvuši pasakā! Bet pasaka beidzas līdz ar pārbaudi – krokodila galvu no Vjetnamas atļauj vien nofotografēt. Tai jāsaka “atā”, jo Jaunzēlandes politika ir pret dzīvnieku produktu izmantošanu suvenīros un to pārvadāšanu. Še tev nu bija. Telts arī tiek atņemta lielākai pārbaudei. Bet nekas cits. Apstrādāts koks ir ok, arī mūsu lasītajiem akmeņiem un gliemežvākiem nav pieķēries neviens smilšu graudiņš. Blakus mums kādai sievietei tīra viņas kalnos kāpšanas apavus.

Tad tiekam nosūtīti uz skeneri bez telts. Suvenīrus caur turieni vairs nav jālaiž, jo tie ir pārbaudīti. Desmitreiz mums tiek pajautāts, vai somā nav aizķēries kas ēdams – par katru vienību sods 400 Jaunzēlandes dolāru apmērā. Caur skeneri iet raiti, arī ar pārējām mantām viss kārtībā. Un drīz arī saņemam telti un sakrāmējam somas. Esam iekšā! Esam Jaunzēlandē! Un var teikt, ka pārbaudes Austrālijā bija daudz striktākas, lai arī atļāva mums to krokodilu paturēt. Tur bija daudz vairāk jautājumu – te tomēr liekas, ka cilvēkiem tic uz vārda.

Un arī mūsu pēdējā nakts teltī ir mierīga.

Vēji norimst, apkārt kluss – ne cilvēku, ne zvēru, vien daži kukaiņi zum pilnmēness apstarotajos krūmos. Viss, beidzot atkal tiksim pie gultas! Un, kā reiz Ādams solījies mūs līdz Oklendai aizvizināt, tāpēc ceļamies, krāmējamies, un esam gatavi braucienam.

Somā atrodas arī magnēts. Nu pārliecināmies – tās melnās smiltis tiešām ir magnētiskas – tās līp klāt pie mūsu magnēta, un aiz neko darīt saberam šīs īpašās smiltis arī maisiņā. Smejam, ka būs labs suvenīrs līdz ar gliemežvākiem un akmeņiem!

Ādams solījies būt vien desmitos, tāpēc nesteidzīgi pavadām laiku pie mazās upītes netālu no jūras krasta. Tepat daudzi jāj peldināt zirgus, un arī suņu saimnieki aktīvi pavada rītu. Šodien gan vējš ir patiešām spēcīgs, un esam no galvas līdz kājām smiltīs – visa seja salipusi melnajiem smilšu graudiņiem, bet neko padarīt. Šodien pludmali noteikti nevarētu baudīt – pārāk spēcīgs vējš un arī saulīte slēpjas aiz mākoņiem. Tā jau ir – pēdējo apdegumu paspējām noķert vakardien.

Un tā.. Ko nu? Ir astoņi vakarā, jau tumšs. Esam 10 km no pašas Kvīnstaunas kādā mazā pilsētelē. Lai arī visi teikuši, ka ar telti palikt nekur nevar, mēs jau zinām, ka varam daudz vairāk kā visi. Un tā nu lēnā solī dodamies apskatīt parkus, kamēr arvien atskatāmies uz to fonā gulošo kalnu. Te ir tik skaisti! Līdz pilsētai ir tālu, bet mēs esam nolēmuši iet gar ezera krastu un palikt tur, kur atradīsim piemērotu vietiņu teltij. Un tas ir pavisam drīz – turpat pie ezera ir zaļa teritorija. Lai arī zālīte ir aizdomīgi zaļa, Jaunzēlandē jau nevajadzētu būt tik sausam kā Austrālijā, un te varbūt tā ir dabīgi mīksta.

Tā nu noskatījuši palikšanas vietu dodamies veikala meklējumos. Kartē rādās vien benzīntanki, pie viena apstājamies. Tur pajautājam meitenei virzienus uz veikalu. Izrādās, tas ir atpakaļ pie lidostas, tāpēc sanāk iet īstu līkumu. Bet nu ko – laba pastaiga pēc visām tām bagātīgajām maltītēm pie Aināra! Un tad arī sasniedzam veikalu, vienu tuvāku nekā to, ko mums ieteica vietējie, un ievērojam, ka cenas ir nedaudz augstākas kā Austrālijā, bet atšķirība ir ļoti maza, tāpēc nopērkam visu, kas kārojas un arī pudeli lētā vīna, lai nosvinētu mūsu dienu – esam taču Jaunzēlandē!

Tā nu dodamies atpakaļ uz ezeru, tur uzslienam telti. Telts celšanas aizlieguma zīmes neesam redzējuši, bet alkohola aizliegumu gan – no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā parkā alkoholu lietot nedrīkst. Bet te ir tik tumšs un kluss, ka vienīgais, kas mums sastāda kompāniju, ir kāda maza radībiņa zālē. Jaunzēlandē vismaz vairs nav čūsku! Nu esam droši un drīz arī ceļam telti mēness gaismā – tas visus laukus apspīd kā prožektors. Un priecājamies, ka robežsargi kārtīgi parūpējušies par mūsu telti – tā ir kā izlaizīta – ne smilts graudiņa iekšā! Nu ko – jauns piedzīvojums sācies!

**

Šīsdienas atklājums. Atklājums. Maori ir Jaunzēlandes iezemieši – tie, kas šajā zemē dzīvoja pirms atkal “baltais” ko izdomāja pārņemt. Un maoru valodā Jaunzēlande tiek saukta par Aotearoa, kas nozīmē “Baltā, garā mākoņa zeme”. Kad atnāca “baltais”, Jaunzēlande tika pārvaldīta kā Austrālijas daļa. Bet nu tā ir neatkarīga valsts – viena no trim pasaulē, kam ir divas vienlīdzīgi nozīmīgas himnas “God Save the Queen” un “God Defend New Zealand”

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3938 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1977)

AUSTRĀLIJA 156. – 202.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"