Home Ķīna 29. – 56.diena

Ķīna 29. – 56.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

MALAIZIJA 57. – 63. DIENA

Nu ko – jāatvadās no Ķīnas!

No rīta pasakāmies saviem jaunajiem draugiem – kas zina, varbūt tiksimies vēl kādu reizi Latvijā, Krievijā vai tajā pašā Ķīnā. Pārkrāmējam somas, kur viena ir nododamajā bagāžā. Un gardu maltīti dodamies ieturēt uz vegānu restorānu. Mums šis jaunais ēšanas veids iet pie sirds. Esam jau pirms ēstuvītes atvēršanās, ieņemam vietas, un tad var sākties īstās gastronomiskās baudas. Pirms divpadsmitiem pieejams ir tik daudz kas! Bet tad arī pusdienās plūst tie paši ķīniešu bari. Un mums, tik pilniem, ka nevar īsti vairs pakustēt, laiks doties tālāk.

Ejam pa sev jau zināmajām ieliņām, smejot par to, kā ķīnieši salikuši bruģi. Viss zem kājām kustas! “Made in China”. Ar metro šoreiz jābrauc tālu, uz pašu pilsētas rietumu galapunktu, kurā atzīmēta lidosta. Pa šo 50 minūšu braucienu paspējam kārtīgi nosalt.

Izkāpuši metro stacijā ar nosaukumu “lidosta”, dodamies uz vārtiem un pāri gājēju pārejai uz priekšā redzamo lielo ēku. Bet tad mūs aptur taksists. Tas telefonā jau sagatavojis tulkotāju un nu raksta, ka šī ir vecā lidosta – tā ir ciet. Un tad rāda mums, ka uz jauno jālido! Jau sabīstamies – vīza beidzas jau rīt, kāda vēl lidošana! Bet tad taksists uzraksta telefonā, ka var mūs arī aizvest. Esam apmulsuši. Nu kā šāda milzīga lidosta var būt ciet?

Neklausāmies taksistā un dodamies visu pārbaudīt paši. Ejot tuvāk lielajai ēkai, tiešām šķiet, ka tā ir pamesta. Bet turpat kādā laukumā trenējas apsardzes darbinieku pulki, tāpēc pieejam pie tiem. Protams, visi sāk smieties, jo angliski nesaprot mūsu jautājumu, kur nu vēl spēj atrast atbildi! Ķīnieši vienmēr sāk ar ķiķināšanu, gluži kā mazas meitenes. Mūs apstāj arvien vairāk darbinieku, daži sāk fotografēt. Tiek sasaukts kāds vecāks, un tam arī pajautājam, kur ir lidosta, un parādām biļeti, kur šis tas uzrakstīts arī ķīniski. Vīrs vien saka: “Taksi”, un rāda uz austrumiem. Ok, taksis tāpat neder.

Vēršamies pie citiem, atkārtojot jautājumu un rādot biļeti. Jau gribas padoties un meklēt kādu ar skaidrāku prātu, bet tad kāds uzliek tulkotāju telefonā un māk arī uzrakstīt, ka jāiet atpakaļ uz metro pieturu un no turienes jāņem autobuss M417. Pasakāmies smejošajam apsargu bariņam un dodamies atpakaļ. Izpētām te pienākošos autobusus, nosauktā to vidū nav. Prasām tepat stāvošam metro somu pārbaudītājam, un tas mūs pārsteidz, uzreiz angliski nosaukdams M416. Laikam jau viņš ar šādu jautājumu saskaras bieži.

Labi, ka pirms busiņa pienākšanas paspējam izmainīt naudiņu – te vadītāji atlikumu neizdod, tā ka var nākties atvadīties no krietnām summiņām centu vietā. Brauciens nav pārāk ilgs, bet, ja būtu ieradušies pēdējā brīdī, lidojumu noteikti būtu nokavējuši. Bet jau pēc pieredzes zinām, ka šajās valstīs lidostā jābūt ļoti, ļoti agri. Un tā nu sasniedzam īsto lidostu, kas ir nedaudz uz austrumiem no vecās, veselas 10 stundas pirms sava lidojuma.

Pie lidostas ieejas ir somu pārbaudes, tā kā šajā ēkā neko sprāgstošu ienest nemaz nav iespējams. Pieejam pie informācijas dēļa, kur mūs aplenc trīs ķīnietes, kas laikam skaitās palīgi. Bet tās angliski nemaz nerunā, un, tā kā mūsu nakts lidojums vēl uz dēļa neparādās, tās samulsušas sāk bļaustīties viena uz otru, tā arī nesniedzot mums vajadzīgo atbildi – vai tiešām šī ir īstā lidosta. Dodamies uz informācijas biroju, kur arī darbinieki angliski nerunā, bet vismaz izdodas kā pajautāt, vai lidosta ir īstā, un saņemt apstiprinošu atbildi. Nu ko.. Līdz šim viss veiksmīgi! Protams, Ķīna mūs bez nelieliem sarežģījumiem taču nevarētu palaist prom.

Lidostā beidzot ir tualetes podi, ne tikai caurumi grīdā, lai gan aizņemti ir tikai pēdējie. Sēdvietu gaidītājiem nav daudz, bet mēs savas atrodam. Tikai jāpieskata kārtīgi – kad kāds no mums pieceļas, ķīnieši saskrien apkārt un jau gatavi mest somas iekšā krēslā blakus mūsējām.

Ēstuvītes lidostā nemaz nav tik dārgas, bet ir arī karstais ūdens mūsu roltoniem. Tepat solos vietējie nepakautrējas skaļi laist gāzes – kā nekā vēl esam Ķīnā. Par mūsu reakciju nevienam ne silts, ne auksts. Esam paņēmuši līdzi arī mandarīnus, bet tos obligāti jāmazgā, citādi vēderi var būt neapmierināti. Visu ko traku ķīnieši pūš uz tiem augļiem.

Kā aplejam roltonu, pie mums piesēžas kāds austrālietis. Tā kā Ķīna nav nemaz tik tālu, austrāliešu te ir daudz. Vecais vīrs uzreiz steidz kartē parādīt, kur viņš dzīvo un kā viņam iet. Onkulis dzīvo ciemā ar kopējo iedzīvotāju skaitu 190. Jā, interesanti. Pirms 51 gada bijis Honkongā, un nu saka, ka, protams, viss ir pārsteidzoši mainījies. Uzzinājis, ka braucam uz Indiju, tas jautā, vai mums gadījumā nav apdrošināšanas. Ja jau iztikām bez tās pagājušo reizi, būs labi arī tagad. Vīrs pabijis 21 pasaules valstī un saka, ka ir sapratis kā ietaupīt. Redz, ja gribas iedzert, nevajag ņemt alkoholu no viesnīcas istabiņas bāra, bet veikalā nopirkto tur vienkārši ielikt atdzesēties. Vīrs gan tagad Honkongā esot ļoti dārgi ēdis – 40$ par diviem virtuļiem un tēju. Jā, mums šīs lietas nozīmē pavisam ko citu.

Lasām par Šenženu, pilsētu, kuras lielajā lidostā gaidām savu lidojumu. Izrādās, šī ir lielākā Ķīnas migrantu pilsēta. Kamēr tās oficiālais iedzīvotāju skaits ir ap 10 miljoniem, vēl seši ir iebraucēji, bet papildus četri miljoni ir nelegāli imigranti, līdz ar to kopējais iedzīvotāju skaits šajā pilsētā ir ap 20 miljoniem. Nemaz nevarējām ko tādu iedomāties! Bet te attīstības iespējas redzam ik uz stūra. Un tik tiešām liekas, ka te arī atgriezīsimies. Veseli 20% no Ķīnas doktora grāda ieguvējiem strādā Šenženā! Arī ārzemnieki izvēlas tieši šo pilsētu, jo tā ir daudz atvērtāka kā pārējā Ķīna. Tomēr, ja gribas iepazīt nedaudz to īsto ķīnieti, ir jāpabrauc arī tālāk.

Senāk Šenženas teritorijā dzīvoja ciltis, šis bija mazs zvejnieku ciems, bet līdz ar pilsētas dibināšanu iebraucēji pārņēma teritoriju, un galvenā valoda kļuva mandarīnu valoda, lai gan iepriekš vietējie runāja savās valodās.

Pusdivos naktī iestājamies rindā, lai nodotu somas. Tur mūs uzrunā kāds “baltais”, jautājot, vai runājam krieviski. Runājam. Tas satraucies par to, ka viņa rokas bagāža pārsniedz atļautos 7kg. Mūsējā arī tos pārsniedz, bet kas tad skatās! Te jau nu tiešām neviens “balto” nepārbaudīs. Un tā arī ir. Šoreiz mums neprasa ne vīzu uz Malaiziju, ne izlidošanas biļeti, lai gan bijām tam jau gatavi. Krievs veiksmīgi aizņēmis vietu aiz mums, apejot ķīniešu rindas, un arī tiek cauri ar savu smago somu.

Tad atkal pasu pārbaudes, kur jautā, cik ilgi esam Ķīnā. Jau satraucamies – vai vīzas termiņš beidzies? Nē, izrādās, vien interese. Daudz jau no tās ķīniešu angļu valodas nesaprotam, bet fakts, ka pārbaudes esam izgājuši viegli. Un forši, ka te arī par ūdeni nav jāsatraucas – karstā un aukstā ūdens aparāti ir visās vietās. Nu priekšā tikai lidojums!

Lidmašīnā daudz ķīniešu. Viens fotografē stjuarti, to pēc tam kārtīgi nopētīdams savā ekrānā, citi turpina lietot telefonu. Domājam, vai ķīnieši vispār saprot, ko nozīmē “ieslēgt lidojuma režīmu”. Jābaidās jau no tā. Tomēr glābšanas instrukcijas ir arī ķīniešu valodā. Atceramis Vova stāstus. Viņam ir ļoti bail lidot, tāpēc viņš vienmēr kārtīgi izstudē glābšanās instrukcijas lapas. Bet kādā lidojumā no vienas Indonēzijas salas uz citu tāda nav bijusi. Glābšanas instrukcijas lapas vietā bijusi lapa, kur uzrakstītas lūgšanas ļoti daudzās pasaules valodās. Kaut kas interesants – Vova šo lapu paņēmis līdzi. Bet pēc nedēļas pienākušas ziņas – tā pati lidmašīna nogāzusies. Un tieši tā, jo no noteiktās salas uz otru bijis tikai viens reiss. Tā nu sanāk, ka varbūt kāds gribējis lūgties, bet nevarējis atrast lūgšanu lapeli. Mēs gan ceram uz mierīgu lidojumu un kaut nedaudz miega šajās četrās lidojuma stundās.

Šoreiz stjuarti ir īsti izklaidētāji – stāsta jokus, bet, protams, tikai angliski, un ķīnieši neko nesaprot. Tie nesaprot arī to, ka krēslam pacelšanās laikā jābūt paceltam un telefoniem izslēgtiem. Ķīnieši vienkārši citas valodas nesaprot, bet savu neklausās. Tā nu nākas pašiem visus apkārtesošos, kas vēl pacelšanas laikā nav atrāvušies no telefona ekrāniem, salamāt. Viss, Ķīna. Pietiek! Paldies par burvīgo mēnesi kopā, bet nu mēs esam ceļā uz kādu saprotamu vietiņu!

**

Šīsdienas atziņa: Koncentrējies dzīvē uz visu pozitīvo! Tas padarīs ikdienu tikai spožāku!

*

Iztērētie līdzekļi: ~5 eiro *100 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1273 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~684)

Šī tropiskā vietiņa!

Šenžena tiešām atrodas pavisam citā klimata joslā. Ir jāslēdz kondicionieris, lai vispār varētu pagulēt. Guļam gan uz grīdas. Pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad kaučsērfingā mums piedāvāja grīdu kā guļvietu, bija Meksika. Bet ir forši!

No rīta atvadāmies no mūsu draugiem, lai šovakar tiktos un paliktu te pēdējo nakti. Brokastojam vegānu bufetē, kas atkal mūs pārsteidz ar to pārbagātību. Bet drīz jau Malaizija. Malaizijas un Taizemes virtuvi pagājušajā ceļojumā saucām par labāko.

Šodien bez velosipēdiem. Vakardien bija gana daudz nobraukts, šodien droši vien nemaz nepasēdētu uz braucamā. Ar metro dodamies uz centru, lai pastaigātu pa kādu parku, ko mums ieteicis Vova. Metro gan ir tie stipri aukstie kondicionieri, kas rada īpašus apstākļus ātrai slimības saķeršanai – ārā karsts un sutīgs, iekšā auksts.

Pats parks ir patiešām jauks, beidzot bezmaksas. Te sataisīti laukumi un dažādi dārzi. Ir banānu audzes, bambusi un visādi zaļumi. Tāda džungļu sajūta! Un līdz ar tiem nāk mazi, kodīgi mošķīši – gan miniatūras sarkanās skudras, gan superizveicīgas mušiņas.

No paša kalna gala parkā var redzēt to apņemošo pilsētu, kas arvien turpina augt. Bet koki gan apkārt ir salūzuši, pat izrauti ar saknēm. Tagad turpinās to zāģēšanas darbi. Tas laikam no pēdējā taifūna.

Vietējie, šķiet, ir saraduši ar ārzemniekiem. Tikai vienmēr, kad mums iet garām, savas sarunas pieklusina. Atceramies, ka Olīvija mums stāstīja, ka ķīniešiem nepatīk atteikt, nepatīk strīdēties. Viņu valodā pat nav tāda vārda “nē”, ir “nejā”. Viņi nekad nesakot, ka kaut kas nav kārtībā. Piemēram, angļu valodas stundās bērni vienmēr saka, ka visu sapratuši, lai arī tā nav. Bet tad arī tā problēma ieilgst līdz tādam līmenim, ka sākas aprunāšana un no bosa jādzird brīnumu lietas. Jā, ievērojām, ka ķīnieši vienmēr atbild uz jautājumu, pat ja atbildi nezina. Tas pats bija arī Indijā. Tā kā ne vienmēr vietējiem var ticēt. Vismaz ne tad, kad jautāts tikai vienam.

Abi mūsu krievu draugi daudz mums stāstījuši arī to, kā ceļot par mazām naudiņām. Ķīnā tie brauc vilcienos pa „zaķi”, iemanījušies, kā te stopēt, visādos pasaulslavenos objektos tikuši bez maksas. Interesanti. Bet Ķīnā esot ļoti labi būt “baltajam”, jo vietējie ir īsti rasisti – jo gaišāka ādas krāsa, jo labāk. Puisis spēlē mazu ģitāriņu, bet meitene dzied. Tie zina trīs dziesmas, ko laiž pa riņķi. Dzied uz ielām Ķīnā. Un Ķīnā strādā bara instinkts. Kā viens atnāk iemest cepurē naudiņu un nofotografējas ar pāri, tā pārējie stājas rindā. Viena sieviete pat jautājusi – ja abi viņas bērni fotografējas ar “baltajiem”, vai tad jāmaksā dubultā. Šādi Ķīnā abi jaunieši esot nopelnījuši pat pusotru tūkstoti dolāru. Bet ar angļu valodas mācīšanu, kas puisim noteikti nav augstā līmenī, tie nopelna vēl divtik.

Parkā vietējie lidina pūķus. Tik forši! Atceramies, kā Indijā tie bija vien mazi rombiņi, bet te – īsti mākslas darbi!

Bet drīz laiks doties atpakaļ. Metro, kā ierasti, notiek somu pārbaudes, un Ķīnā pārbauda arī visus līdzpaņemtos šķidrumus ar īpašu aparātu. Laikam skatās, vai nav indīgi vai sprāgstoši. Te biļetes te var iegādāties tikai aparātos, kas pieņem tikai noteiktas banknotes. Labi, ka ir lodziņš, kur naudu arī izmaina.

Šenženā tiešam visi lieto telefonus. Visi kā viens metro sēžot vai stāvot vēro sava telefona ekrānu. Te ir pat zīmes un mutiski brīdinājumi “Neaizskatieties telefonā, kad kāpjat uz eskalatora, vai pārvietojieties pa metro staciju”. Jā, un ķīniešu vīriešiem ir ļoti gari nagi, kas slīd pa to telefona ekrānu. Vēl viena lieta – vietējie ir tā aizskatījušies telefonos, ka bieži pat nepamana savu pieturu, un nereti grūstīdamies izskrien no metro pēdējā brīdī.

Tā arī mēs sasniedzam savu gala pieturu, un ieejam bāra uz kādu aliņu par šo pēdējo dienu Ķīnā. Te gan nav pieņemts, ka alu var dzert bez ēšanas. Restorāna īpašnieki pat sazvana kādu angliski runājošu ķīnieti, kas telefona klausulē mums prasa, ko ēdīsim. Izskaidrojam, ka mēs tikai uz vienu aliņu. Labi, ka uzkodas bez maksas tam nāk komplektā.

Spriežam par savu mēnesi Ķīnā. Nu patiešām bagāts! Ja Krievijā tomēr pietrūka tādas dzirkstelītes, tad Ķīnā piedzīvojumu gana. Ķīna ir vienreizēja valsts, bet, gluži kā Indijai, ir nepieciešams laiks, lai spētu to iemīlēt. Ticam, ka arī Krievija nemaz nav tik melna kā to mālē mūsu jaunie draugu. Viss taču ir saistīts ar to, ar ko savu dzīvesvietu salīdzina. Ja neizaicini savu likteni, stāvot ar plakātu, ka esi pret Putinu, neviens taču nepiesiesies.

Un tepat ir arī Latvija. Vai mēs maz spējam novērtēt, ka dzīvojam valstī, kur nav ne zemestrīču, ne taifūnu, ne politiskās krīzes. Salīdzinot ar ļoti daudzām pasaules valstīm, pie mums ir paradīze! Protams, salīdzinot ar Eiropas eliti, nav nemaz tik forši. Bet vai maz vajag salīdzināt? Katram taču jābūt tur, kur sirsniņa jūtas vislabāk. Kādam tā ir nepārtraukta apstākļu maiņa, lai arvien riņķī būtu cita kultūra, no kā mācīties, citam tie ir sirdssiltie mājas apstākļi un mīļie cilvēki, kas ik dienu padara košu. Nav svarīgi, kāds iespaids pasaulē ir par katru no tās daļām, galvenais, lai tu esi vietiņā, kur pats vēlies būt.

Pašā vakarā mūsu draugi vairs nav diez ko runātīgi, vien skatās filmu savā istabiņā. Tāpēc mēs sagatavojamies ceļam. Paldies, Ķīna! Šī bija vienreizēja pieredze. Un mēnesis ir tieši tas minimums, lai saprastu, kā tad tās lietas šajā neparastajā valstī īsti strādā!

**

Šīsdienas atziņa: Dod lietām un vietām laiku – ne vienmēr pirmais iespaids ir tas patiesais!

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1168 eiro)

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~677)

Tik daudz esam uzzinājuši par Ķīnu, Krieviju un ceļošanu!

Jaunieši stāsta, ka Ķīnu kā darbavietu izvēlējušies plašo iespēju dēļ. Ja vietējais te nemaz tik daudz nenopelna, ārzemniekus vērtē augstu. Sevišķi Šenženā, kas ir patiešām plaukstoša pilsēta. To, patiesībā, līdz 2050. gadam ir plānots apvienot ar pārējām pilsētām, kas te saaugušas kopā, tā padarot šo par pasaules lielāko pilsētu ar 100 miljoniem iedzīvotāju. Jau tagad kartē var redzēt, kas notiek. Ķīnai ir lieli plāni. Šī ir īsta progresa valsts! Šenženā ir arī ļoti daudz ārzemnieku, bet angļu valodu te vajag it visās pilsētiņās. Nu ko, kāpēc gan ko tādu neizmēģināt?

Jaunieši, Ķīnā dzīvojot, ļoti daudz līdzību saskata ar savu dzimteni. Saka, ka ceļot var, bet dzīvošana gan ir cita lieta. Ķīnā, tāpat kā Krievijā, viss tiek ļoti kontrolēts. Viss, kas ir TV, ir īstākā propaganda. Piemēram, Krievijas ziņās rāda, ka valsts izglāba Krimas iedzīvotājus no kara un militāri palīdzēja atdalīties. Un tie, kas skatās vien TV, arvien vairāk sāka atbalstīt Putinu. Kādās Krievijas vēlēšanās vispār bijis absurds – partija vinnēja ar 146% balsu, kas tikai pierāda, ka valdība iesaistās šajos „demokrātiskajos” procesos. Un tas notiek diezgan atklāti. Krievijā ir pat teiciens par vēlēšanām: „Neiešu,  bez manis jau tāpat tiks galā!”

Vēl kāds absurds likums Krievijā “Sods par reliģiskās pārliecības aizskaršanu” – to izmantojot, viens otru var reāli iesūdzēt tiesā par neko. Tomēr valdība šādā veidā ērti var iziet no daudzām situācijām un manipulēt. Apcietināt kādu politisko iemeslu dēļ, bet aizsegt tos ar reliģisko tēmu. Bieži iedzīvotāji tiek apcietināti arī par to, ka tie internetā padalījušies ar kādu rakstu. Bet to nu var nosaukt par ekstrēmismu.

Krievijā esot arī bieža vardarbība ģimenē. Taču likums par sava dzīvesbiedra vai bērna sišanu nosaka vien naudas sodu. Un tāpēc arī neviens par to vairs nesūdzas – ja jau varmāka tik viegli var atpirkties, tas mājās drīz pārnāks vēl dusmīgāks! Arī slepkavības nav retums. Bet to ceļotājam neredzēt, jo tādam jau ir cits statuss – „viesis”. Tagad sākam apjaust, kāpēc mums bieži jautāja, kā mēs nebaidāmies Krievijā ceļot. Tomēr mūsu pieredze bija tik jauka! Krievijā viss bija saprotams un skaidrs, kamēr Ķīnā gan nākas krietni pacīnīties.

Bet arī Ķīnā vietējiem nemaz nav zelta dzīve. Ķīnieši ir ļoti konservatīvi, cenšas bērnus izprecināt līdz 25 gadu vecumam. Te pat ir īpašs vārds meitenēm, kuras sasniegušas 25 gadu vecumu un vēl nav precētas. Tulkojumā tās sauc par “atliekām”. Un daudzās pilsētās un ciemos Ķīnā ir arī laukumi, kur vecāki pulcējas, lai citiem dalītu lapiņas ar sava bērna vārdu un informāciju, kas tad nāk līdzi precību gadījumā, piemēram, auto utt. Tādas meitenes, lai arī gudras, neviens nevēlas ņemt pat darbā, jo kaut kas taču nav kārtībā. Ķīniešu konservatīvisms un tādas skarbas tradīcijas ir dziļi iesakņojušās. Un tiem, ko esam satikuši, tomēr liekas, ka mentalitāte gadu laikā arī nemainīsies, jo tas iet no paaudzes paaudzē…

Tomēr mūsu draugam Ķīna patīk. Viņš saka, ka ir dzirdējis daudzas sliktas atsauksmes kā nekārtība, sarežģītība, ar ko cīnāmies arī mēs, bet galu galā esot forši – kā nekā tik tolerantus cilvēkus pret ārzemniekiem grūti atrast! Nekāda stresa, dusmu vai pārmetumu. Vienkārši īsta, tīra dzīve.

Mūsu draugi bijuši arī Latvijā. Saka, ka citur ārpus Rīgas neviena taču nav! Bijuši Jelgavā, Liepājā, bet atzīst, ka redzējuši vien padzīvojušus cilvēkus, visi jaunieši atrodami vien Rīgā. Nu jā, mūsu mazo valstiņu ar šīm lielvalstīm nesalīdzināt. Bet vismaz nav ne rindu, ne sastrēgumu, ne pūļu. Un esot jauki, ka ikviens zina vai nu angļu vai krievu valodu.

Šodien Olīvija arī dodas darbiņā, bet, kamēr Vova vēl guļ, sakārtojam visus dienasgrāmatas ierakstus. Un tad jau tiekam pavadīti lejā, ārā no dzīvokļa. Mums tiek piešķirti arī velosipēdi. Patiesībā, vienmēr brīnījāmies, kāpēc Ķīnā tie mētājas visās malās. Te ir tā – samaksā naudiņu un saņem kodu telefonā, lai atbloķētu atrastā velosipēda riepas, un brauc! Arī Latvija tā ir, tikai velosipēdi atrodas un jānovieto noteiktās vietās, bet te – ņem, kuru gribi un atstāj, kur gribi. To ir tik daudz, ka īsti neviens tos neizseko. Daži ķīnieši velosipēdus ir pat privatizējuši un uzlikuši savu slēdzeni, lai neviens cits tos nevar atslēgt. Šāda velosipēda lietošana izmaksā 3 eiro mēnesī. Izīrējamos braucamos var pazīt pēc to dzeltenās krāsas. Vai nav interesanti?

Vova arī maksā tos 3 eiro mēnesī par velosipēda īri, tā nu katrs tiekam pie braucamā. Mūsu draugam šodien darīšanas, arī līdz astoņiem vakarā, bet mēs esam zirgā! Pirmā vieta, kur dodamies, ir vegānu restorāns. Jā, Vova un Olīvija ir vegāni, un paskaidroja, ka vairs nespēj iedomāties, ka būtu jāēd līķis. Protams, pieejami neskaitāmi video par to, cik brutāli un cik sliktos apstākļos dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti – nekas labs no tādas gaļas mūsu organismā nonākt nevar. Ir gudri Indijas vīri jeb guru, kas apgalvo – ja nav pieejams nekas cits kā tikai gaļa, tad jācenšas ēst vismaz tā dzīvnieka gaļu, kas ir vistālākais no cilvēka. Piemēram, ja jāizvēlas – labāk ēst vistu nevis liellopu, jo liellopam ir spēcīgākas atmiņas, viss organisms ir līdzīgāks cilvēkam, līdz ar to šādai gaļai grūtāk transformēties cilvēka ķermenī. Tu taču esi tas, ko ēd. Un apēstajam, galu galā, jākļūst par tevi. Un vēl viena burvīga lieta, esot vegānam – izpaliek saindēšanās, kas lielākoties notiek slikti turētas un gatavotas gaļas uzņemšanas rezultātā.

Tomēr brīnāmies, kā vegāns vispār var paēst. Labi, veģetārietis ēd visu, izņemot gaļu. Bet vegāns? Un tad nokļūstam tajā restorānā, kas pilnībā atbild uz mūsu jautājumiem. Samaksājam 2€ katrs par šķīvi, kurā nu var krāmēt it visu no pieejamās bufetes. Un kas tā par bagātību! Tāda pārpilnība un vienreizējas garšas! Ja nezinātu, mēs pat nepateiktu, ka šis ir vegānu restorāns, vien domātu, ka gaļu esam palaiduši garām. Tradicionālie pelmeņi, rīsu un pupiņu variācijas, dārzeņi, tofu siers, saldie un parastie kartupeļi, desmit veidu nūdeles, pankūkas, buljoni, sulas, tējas, un vēl, un vēl! Šī patiešām ir superīga vieta! Atvērta vien divas reizes dienā pa divām stundām, lai ēdiens būtu svaigs. Un aiziet! Esam pieēdušies un esam sajūsmā!

Pēc šādas maltītes, protams, uz velosipēda grūtāk mīties. Bet priecājamies, ka kāds tos vēl nav paspējis aizdzīt, un dodamies uz parku. Braucam gar ceļiem, pa gājēju ietvēm un visur citur. Satiksme nav tik traka kā citās Ķīnas pilsētās, bet uzmanīgam jābūt. Katrā ziņā – ja neesi nobraukts, vismaz pārmest neviens arī netaisās. Te visi brauc kā grib. Tikai parkam piekļūt nevaram, jo  priekšā lielceļš, uz kā gan beidzot tad velosipēdi tiešām braukt nedrīkst. Griežamies atpakaļ un braucam pa pilsētiņas ielām, apbrīnojot ēkas, kas arvien ceļas. Vova stāstīja, ka šādas ēkas gada laikā tiek pabeigtas, bet, gluži kā Lilī, ir pārliecināts, ka to kvalitāte ir ļoti slikta. Pats arī viņš dzīvo jaunā dzīvoklī, bet jau pirmajā musonu laikā viss dzīvoklis applūdis un sienas sākušas drupt. Bet kāda vaina ķīniešiem – cel augšā nākamo! Arī ķīniešu mašīnu markas ir kādas piecdesmit. Visi brauc ar glauniem auto, bet nez, kāda tiem kvalitāte.

Braucam pa pilsētiņu tāpat vien, pa pakalniem un šoseju. Sanāk iebraukt arī strupceļā, bet visu atrisina sekošana vietējiem. Kā apstājamies un pētām karti, pie mums vienmēr kāds pienāk, sliktā angļu valodā vaicādams, kā palīdzēt. Brīnāmies, ka viena sieviete mums krietnu gabaliņu pat skrējusi pakaļ, kamēr mēs minoties to nepamanījām, lai tikai pateiktu, ka nosūtījusi mūs uz nepareizo bankomātu.

Šodien izņemam pēdējo naudiņu un atrodam vietu, kur izprintēt biļetes. Bet par to strādāšanu Ķīnā arvien domājam. Un šī ideja šķiet arvien īstāka. Tā jau ir, kā Vova un Olīvija stāsta – Jaunzēlandē mēs dabūtu tādu melnstrādnieku darbiņu, neko nopietnu. Bet te tomēr ar izglītību un angļu valodu var panākt ļoti daudz.

Arī nākamajā parkā netiekam ielaisti, jo tas izrādās kāda uzņēmuma privātīpašums. Bet pašu rajoniņu ieskauj maģistrāles, kurām apbraukt nevar. Nu ko, atliek vien asfalts!
Tā nu braukājamies ar riteni pa rajonu un pētām apkārtni, kamēr vietējie pēta, kā mēs – “baltie” braukājamies.

Ātri vien pienāk vakars, laukumus sāk piepildīt ķīnieši, spēlējot mūzikas instrumentus vai nodarbojoties ar kādiem sporta veidiem. Rīta kafejnīcas veras ciet, vakara restorāniņi sāk vērties vaļā. Smejam, ka vienā ēstuvītē bērns īsti nav apmierināts ar aso ēdienu. Trīsgadīgs! Pie mums no sāls baidās, bet te jau čili piparus stumj iekšā!

Vakaru atkal pavadām sarunās. Šoreiz daudz dalāmies ar savu pieredzi Centrālamerikas apceļošanā, jo mūsu draugi drīz uzsāks pasaules apceļošanu, neizmantojot aviosatiksmi. Jā, uzzinām par īpašām mājaslapām, kur pat kuģus var „nosopēt”. Un tas vēl nav viss. Arvien iedvesmojamies no pārsteidzošiem ceļojumu stāstiem, un saprotam – dzīve taču ir tikai viena – dzīvosim to koši!

**

Šīsdienas atziņa: Ļaujies dzīvei, ieklausies – tā aizvedīs Tevi pa pareizo taku!

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1160 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~661)

Nu ko – jauna diena, jauni piedzīvojumi!

Vēl pirms ierašanās Šenženā vagonā kāds pārdevējs mums cītīgi vēlas notirgot savu masāžas aparātu. Pa visu vagonu tas pusstundu stāsta, cik prece ir laba, un tad izmasē arī mūs. Ar elektrības palīdzību tiek stimulēti muskuļi, un sajūta nemaz nav tik slikta. Ja Latvijā ko tādu varētu nopirkt par 10€, droši vien viņam biznesiņš aizietu. Bet mums tomēr jāriskē ar aparāta izmirkšanu, salūšanu un visu citu, tāpēc masažieris izpaliek, jāizlīdzas būs vienam ar otru.

Vilcienā ir arī kāds indietis, kas vietējiem iepatīkas ar savu runu. Kad indietis pusstundu skaļi runā pa telefonu ar savu plūstošo “rumrumrum” valodiņu, ķīnieši sāk to pat atdarināt. Nu gluži kā mēs viņus ar tiem “činčunčun”.

Desmitos sasniedzam Šenženu. Kaučsērferis gatavs mūs satikt vien pusdeviņos vakarā, tāpēc šī diena jāpavada ar somām plecos, gluži kā iepriekšējā ceļojumā. Tādi prieki mums sen nav bijuši.

Esam soli no Honkongas. Lai kā gribētos iziet tās takas, ko jau esam gājuši – ja pārkāpjam robežu, atpakaļ Ķīnā uz lidojumu vairs netikt. Kartē gan visu laiku rādās, ka esam Honkongā, bet, lai arī kā mūsu karte būtu sastādīta, esam Šenženā, un dodamies uz gājēju ielām.

Jā, pilsēta ir pavisam citāda. Tā attīstītā Ķīnas daļa, kur aug stiklotas augstceltnes un plaukst bizness. Protams, arī cenas ir daudz augstākas kā citur. Un laikapstākļi? Sutīgs. Gluži kā toreiz Honkongā.

Orientējoties pēc ceļa zīmēm, kas šoreiz ir arī angliski, nokļūstam iepirkšanās un gājēju ielās, ko piepilda ielu ēstuvītes, apģērbu tirgotāji un pircēji. Vakarā viss noteikti ir daudz košāks, bet jau tagad pietiek pūļu. Līdzās bagātākajiem ir arī nabagākie un pirmoreiz pēc mēneša Ķīnā redzam arī ķīnieti ar bārdu. Jā, ķīnietis un bārda, šķiet, ir nesavienojamas lietas. Iegādāties neko negrasāmies, vien tam pašam bezpajumtniekam vēlamies izmaksāt kādu uzkodu, tomēr kebabu taisītājs pasteidzas pirmais un uzcienā opi bez maksas.

Laiks doties tālāk. Metro ir ieslēpies pazemes iepirkšanās pilsētās, tāpēc maldāmies ilgi, līdz uzejam īsti virzienu. Tā iepirkšanās Ķīnā ir vēl neredzētā līmenī.

Metro sistēma ir gluži ka Pekinā, kad jāmaksā par nobraukto attālumu, un biļete jāparāda arī pie iziešanas. Vismaz tam cenas nav augstākas, tāpēc varam arī izbraukāt tās kilometriem garās distances. Metro vietējie tiešām ir daudz civilizētāki – nebļaustās, nespļaudās un neblenž. Ir arī vairāk ārzemnieku. Nu atkal pavisam cita Ķīna!

Izkāpjam pieturā, kur vajadzētu ieiet kādā parkā. Kartē atzīmēts, ka šajā parkā atrodas miniatūri pasaules brīnumi kā, piemēram, Lielais Ķīnas mūris. Ieeju gan uzreiz neatrodam uzreiz, nākas gabaliņu pasoļot. Un nu tiešām sajūtam to sutīgo tropu klimatu. Atkal jau gribas teikt, ka labāk ir tad, kad auksti. Bet tā nav patiesība. Nav forši ne tad, kad ir auksti, ne tad, kad karsti. Labi, ka vismaz nelīst.

Sasniedzam ieeju parkā, kas, protams, nav bez maksas. Un redzēt miniatūros pasaules brīnumus izrādās dārgāk kā redzēt īstos. Ieeja parkā ir 25€, kas noteikti nebūtu prātīgākais pirkums. Dodamies tālāk.

Sasniedzam mākslas galeriju, kas arī atzīmēta kā viena no vietām, kas jāredz. Bet tad nospriežam – mēs visapkārt pasaulei esam redzējuši tādu mākslu, ka laikam šoreiz arī neticēsim tam sauklim “Vēl skaistāk nekā dabas ainavas”. Bijām gan Zhangjiajie parkā, gan Yangshuo, kuru dabas skatus nevar pārspēt neviena glezna.

Tā nu ietaupām četrus eiro un dodamies uz Pasaules logu – arī kādu parku, kur turpinās pasaules skaistāko ēku miniatūrās versijas. Bet tam cena vēl lielāka – 30€. Bet cilvēki arī iet iekšā! Protams, ja esi Ķīnā tikai pāris dienas un tikai Šenženā, nebrauksi jau prom neko neredzējis.

Parki jau izrotāti Helovīnu tēliem un ķirbjiem. Mēs gan šos svētkus atzīmēsim jau Indijā. Bet nu jādomā, kas tad vispār šajā pilsētiņā pieejams bez maksas, neskaitot tirgus un šosejas malu.

Dodamies uz ostu. Tepat jau ar roku sasniedzama Honkonga un Makao. Honkonga ir īsta dabas un debesskrāpju paradīze. Bet Makao bijuši neesam, vien dzirdējuši, ka lielas jēgas nav – tur tikai azartspēles. Pie ostas mūs jau sagaida taksisti un moči ar aicinājumu pievienoties braucienā uz īstajām laivām, bet mēs ejam meklēt skatus no krasta.

Kāds blonds ārzemnieks mums pastāsta, kā tad apiet visas lielās augstceltnes. Skati uz Honkongu ir jauki – pretī pāri līcim, pār kuru ved tilts, paveras kalni. Mūsu pusē gan viss plakans. Bet piekraste tiešām pielīdzināma Honkongas greznībai. Nu nav vairs tā Ķīna, kurā ceļojām visu mēnesi!

No augstceltnēm vērojam skatus no augšas, bet “Ūdens pasaules” parkā apbrīnojam kuģus un tirdziņu. Ēstuves gan tukšas, jo ne visi tērē tādas lielas summas ik reizi, lai tikai remdētu izsalkumu. Mums arī jādodas meklēt pilsētas “lēto galu”, ja tāds te vispār ir.

Atkal sēžamies metro un nu jau dodamies uz kaučsērfera rajonu. Vēl ilgi jāgaida mūsu jaunais draugs pārnākam no darba, bet ceram uz jauku pieredzi. Kamēr gaidām, paspējam apmaldīties ielās, izskaidrot ēstuvītes vīram, ko īsti gribam, un to, ka ķīniski ciparus arī nesaprotam. Eh, Ķīna! Viens varens pārbaudījums! Bet nu vismaz skaidrs, ka ārpus centra ir arī lētāk.

Astoņos dodamies īstās kaučsērfera mājas meklējumos. Maldāmies ielās un krustojumos, līdz kādā ēstuvītē mums palīdz ar vietējo karti. Mūsējā te nav liels palīgs, bet ķīniešu kartes, kas ir pavisam citādas, tad arī parāda pareizo adresi. Protams, nākas jau vēl un vēlreiz pa ceļam ieiet veikaliņos, lai pārliecinātos par pareizo virzienu, bet tad arī esam klāt.

Satiekam krievu pārīti, as nu jau gandrīz gadu Ķīnā māca angļu valodu. Teiksim atklāti – mūs abi jaunieši tiešām iedvesmo, un jau reāli apsveram, ka šāds darbiņš Ķīnā ir ļoti labs variants! Kāpēc gan ne! Te ārzemnieks novērtēts ļoti augstu. Ķīnieši gan ļoti daudz uzmanības pievēršot izskatam – ja esi „baltais”, darbiņš jau garantēts. Nu ko – domāsim!

Runājam par ļoti daudz ko līdz pat diviem naktī. Protams, ar tādiem ceļotājiem nevaram vien beigt apmainīties pieredzē! Jaunieši ar autostopiem apceļojuši visu Āziju, pastāsta, ko mums sagaidīt valstīs, kur vēl neesam bijuši. Savukārt mēs padalāmies Dienvidamerikas piedzīvojumos. Tik daudz jauna uzzinām par Ķīnu, Krieviju un ceļošanu! Ar visu dalīsimies jau rītdien!

Un nu – mūsu piedzīvojums šajā 16 miljonu iedzīvotāju lielajā pilsētā ir patiešām sācies!

**

Šīsdienas atziņa: Katrai pasaules vietiņai ir savs īpašais stāsts. Un ceļojot to jācenšas izzināt – tikai tā vietu un valsti var iepazīt pilnībā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1151 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~655)

Šodien jādodas atpakaļ uz Guilinu, lai no turienes ņemtu nakts vilcienu uz Šenženu.

Tā būs mūsu pēdējā pieturvieta Ķīnā.

No Yangshuo uz Guilinu autobusi iet ik pēc 3 minūtēm. Kā esam pie autoostas, visi jau sauc “Gulin! Guilin!” Daži piedāvā taksometru vai minibusiņu pakalpojumus, bet mēs dodamies uz biļešu kasēm. Autobusu šoferīšiem ir palīgi, kas izkliedz maršruta galapunktu, un vāc pasažierus. Daži pat sarkanām sejām kliedzot ķer aiz rokas braukt gribētājus. Arī mēs nemaz neizstāvam rindas pie kasēm, tiekam iesēdināti busiņā, kur arī var iegādāties biļeti pat par zemāku cenu. Ik pa laiciņam šoferis piestāj un tā palīgs dodas pasažieru meklējumos. Dažreiz tā ir pietura, citu reizi benzīntanks.

Šoferis, kā ierasti, taurē nepārtraukti, līdzko pamana kādu citu transportlīdzekli. Bet nav brīnums – ķīnieši braukšanā var būt neparedzami, strauji mainīt virzienus vai vienkārši apstāties ceļa vidū. Redzam arī grāvī apgāzušos smago mašīnu. Kravas bieži te ir tik lielas, ka viss auto līgojas.

Sasniedzam Guilinu pēc pusotras stundas un dodamies no pilsētas pašiem dienvidiem uz ziemeļiem, lai sasniegtu dzelzceļa staciju. Tas aizņem veselu stundu, bet tad jau arī esam klāt. Ārā līst, tāpēc nekur nesteidzamies, bet gan atpūšamies vilciena stacijā. Labi, ka izdevies nopirkt biļetes. No Guilinas uz Šenženu vilcieni iet bieži, bet lētākais brauciens ir naktī. Par 11h braucienu sēdvietās maksājam 11 eiro katrs, bet vēl ir pieejami tie pārējie vilcieni, kas maksā 30€ katram. Toties tādi vilcieni uz Šenženu aizrauj trīs stundu laikā!

Mums gan pēdējā nakts Ķīnas vilcienā. Tāpat jau būtu jādomā, kur palikt. Šoreiz gan Šenženā atsaucies ir arī kāds krievu puisis, kas gatavs mūs uzņemt. Stacijā sagatavojam video par skaistajām dabas vietiņām, ko apmeklējām. Ieskaties! Un tad jau laiks braucienam.

Šoreiz vagonā ir gan indieši, gan ķīnieši, kas jau ir pavisam brūni. Nu tādas ķīniešu variācijas esam redzējuši! Šo to atkal esam palasījuši. Protams, tagad arī objektīvi varam spriest par to informāciju, ko par Ķīnu sagatavojām pirms ceļojuma. Lasām, ka Ķīnā nevajadzētu uzrunāt nevienu vārdā, nepievienojot uzvārdu vai titulu. Bet jāatzīst, ka zinām tikai vienu ķīniešu vārdu – Lilī – meitenei, kas mūs uzņēma pirmajā dienā mūsu pirmajā vietā Ķīnā. Nevienam citam tā arī vārdu neesam uzzinājuši, jo te taču neviens nerunā nekā citādi kā tikai ķīniski! Pat izlasīt neko nevaram! Nu re, vismaz aizvainojumu izpalikuši.

Vēl kāds no ieteikumiem ir nelikt justies slikti ķīnietim publikā, piemēram, apstrīdēt nepareiza atlikuma izdošanu. Eh, mēs gan par saviem līdzekļiem cīnāmies un tomēr neļaujam, lai mūs apmāna tikai tāpēc, ka kāds uzrakstījis, ka ķīniešiem nepatīk būt aizvainotiem. Nekādu lielo strīdu jau nav sanācis. Vien kārtīgi pārskaitīt naudiņu.

Neļaut ķīnietim maksāt rēķinu, par to kārtīgi nepastrīdoties? Jā, ir bijis tā, ka par mums samaksā. Vienmēr piedāvājam segt daļu izdevumu, cik jau vien mums tas ir “pa kabatai”. Bet, protams, tagad arī atļaujam, lai mūs nedaudz palutina. Kad paši uzņēmām ārzemju viesus, vienmēr vēlējāmies parādīt un sniegt visu to labāko. Un tas taču ir tikai dabīgi!

Ir uzskats, ka Ķīnā ciemos nevajadzētu ierasties “plikām rokām”, bet tas jau pieņemts arī pie mums. Mēs, protams, nevaram katram ceļā sastaptajam atvest našķus no Latvijas, bet mazie mūsu valsts karodziņi mums, gluži kā iepriekšējā ceļojumā, vienmēr ir līdzi. Smejam, ka Ķīna gan nesaprot, kāpēc mēs vispār kādam sniedzam zobu bakstāmo ar sarkanbaltsarkanu lapeli virsū. Un paskaidrot arī to nav viegli.

Esam lasījuši, ka Ķīnā pirmo atteikumu nevajadzētu uztvert nopietni – jeb viss jāpiedāvā vairākas reizes. Un tā arī darām, bet tikai vienu reizi mūsu ķīniešu draugs vilcienā mainīja savu lēmumu. Tāpat tiek pieņemts, ka nevajadzētu pieņemt dāvanas, no tām neatsakoties pāris reizes. Nezinām gan, vai tā tas strādā, bet ir reizes, kad labāk taču dāvāto pieņemt un vienkārši pateikties ar smaidu. Arī tas dāvā daļu siltuma dāvinātājam!

Ceļā ir vairākas pieturas, vagons lēnām piepildās, bet vēl joprojām nav pārpildīts, mums pretimsēdētāju nav. Tomēr vietējiem laikam pietrūkst tās kņadas – kāds jau stundu internetā skatās raudoša bērna video.

Pusnaktī sakāpj pilns vagons ķīniešiem. Arī kāds pārdevējs vēl nav norimis, mēģina visiem pārdot īpašu spiediena mērītāju. Divas stundas no vietas runā! Ko lai saka – apbrīnojami! Tomēr mēģinām vien izbaudīt šo nakti vilcienā. Kad tad vēl mēs brauksim Ķīnas lēnā vilciena sēdošajā klasē!

Vienos visus pamodina biļešu kontrolieri, bet tālāko ceļu var sākties krākšana un smēķēšana. Nu tikpat skaļi un krāšņi kā vienmēr. Šoreiz gan izdodas pagulēt. Ik pa laiciņam krācēji paceļ, un sešos rītā visi miega prieki beigušies, jo kāds vilciena pārdevējs pilnā balsī reklamē savus produktus, ko tirgū var nopirkt par kapeikām. Tā jau ir – kā gaismiņa ārā, tā ķīnieši sāk dzīvi. Un nu mēs arī uzsākam savas pēdējās četras dienas Ķīnā.

**

Šīsdienas atziņa: Nedrīkst dzīvot ar aizbildinājumu – man nebija iespējas. Tādu vienmēr var atrast.

*

Iztērētie līdzekļi: ~28 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1143 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~637)

Šodien pēdējā diena Yangshuo pilsētiņas pasakainajā dabā.

Ja tālākās distances sasniedzamas vien izīrējot velosipēdu vai motociklu, tās, kas ir desmit kilometru attālumā, varam sasniegt kājām. Visskaistākie jau ir tie upes krasti, kur var vērot vietējos vizinām tūristus no bambusa taisītās laivās.

Šajos krastos, kur esam ieradušies šodien, vietējie audzē arī zemenes. Augļu te ir patiešām daudz, bet, iespējams, tāpēc, ka tūristu iemīļota vietiņa, tie nebūt nav lēti.

Vēl joprojām esam vakardienas redzētā raidījuma iespaidā, kas papildina visu šo ainu. Ķīna pabaro veselus 22% pasaules iedzīvotāju, izmantojot 7% pasaules aramzemes platību. Vai tas maz ir aptverams? Kā eksperti stāsta, ķīnieši ar savām rīsu audzēšanas tehnoloģijām pasauli spēj glābt no bada. Šī ir arī vienīgā pasaules valsts, kur mākslīgi audzēto zivju skaits ir lielāks kā zivju skaits upēs un ezeros. Pārsteidzoši, ka šī valsts tiešām domā, kā nodrošināt visu nepieciešamo tās iedzīvotājiem valsts robežās, importu samazinot līdz minimumam. Nu tik pašpietiekama! Tik dažāda! Ķīnā tiešām redzams it viss – no vispamestākā miesitiņa tuksnesī līdz pasaules apdzīvotākajām metropolēm. No nabagākā līdz prātam neaptveramām tehnoloģijām un zinātnes atklājumiem. Arvien ilgāk uzturoties šajā valstī un ik dienu ko jaunu atklājot, arvien vairāk priecājamies, ka esam šeit!

Un arī šīsdienas pastaiga kalnu ielejās ir pasakaina. Daudz biežāk gan jāatsakās no velosipēdu un motociklu īres piedāvājumiem, te arī vietējie steidz pārdot savus roku darinājumus. Citi piedāvā klinšu kāpšanu – desmit eiro par reizi. Četrdesmit eiro un kāp visu dienu. Katrā ziņā te vēl noteikti neskaitāmas biznesa idejas uzplauks nākotnē.

Vai sakritība, vai ne, bet kā pasūtām pusdienas savā iemīļotajā vietiņā, atkal pienāk divi „baltie”, nu gluži kā saukti. Redz, cik jauki šim saimniekam, ka tas sagatavojis ēdienu nosaukumus angliski. Blakus ēstuvītēs vieni ķīnieši.

Esam sapirkuši augļus, un pēcpusdienu pavadām saliekot kopā safilmētos video, lai vakarā izietu pilsētiņas naksnīgajās ielās.

Un nu ir skaidrs – Yangshuo īstā dzīve sākas līdz ar saulrietu! Saulīti gan šajās dienās neesam redzējuši, jo nu sākusies īsta lietus sezona. Vietējie izlikuši apģērbus un dažādus nieciņus, ko pārdod, kamēr citi gatavo ēdienus lielās pannās. Pats pilsētiņas centrs vienkārši mirdz! Sajūta tāda, kā iestājies pats Jaungada vakars! Ķīniešu šovi tradicionālajos tērpos un mūzikas instrumentu skaņas, kas citiem liek apstāties, citiem iegriezties līdzi dejā.

Ir vietas, kur plakāts vēsta „izvēlies ausi, mēs to iztīrīsim”, un tiešām uz ielas krēslos sēž ķīnieši, kamēr citi cītīgi tiem tīra ausis, tās atbrīvojot arī no matiņiem. Un tirgus, un arvien tirgus! Nav iespējams pat nosaukt visu, kas nu tiek piedāvāts! Mēs, protams, pagaršojam visu, ko dala par brīvu. Un sajūtam tādas garšas un tekstūras, kas mūs tiešām pārsteidz! Jā, Yangshuo ciems.. Nu zinām, ka mazajā pilsētiņā Guilinā dzīvo 4 miljoni, bet šajā ciemā vien miljons. Miljons iedzīvotāju vienā ciemā!

Vakaru noslēdzam ar jaukām vakariņām. Te ēdienkartē atrodama pat ēzeļa gaļa, nemaz nerunājot par vardēm, tārpiem un citām radībām. Bet tomēr gaļai īsti neuzticamies. Vēl kas – vietējie pēc maltītes ļoti daudz atstāj šķīvjos, un restorāna darbinieki to visu vienmēr sakrāmē lielā kaudzē un met ārā. Ļoti daudz paliek pāri. Pat žēl skatīties. Bet vismaz suņuki te nav ļoti kaulaini.

Nu ko – rītdien mūsu pēdējais brauciens Ķīnas vilcienā!

**

Šīsdienas atziņa: Dzīve ir kustība. Un tā nebūt nav garlaicīga! Ik dienu viss ap mums mainās, tikai to jāmāk ieraudzīt. Jāspēj atvērt acis un ieskatīties, nevis atkārtot automātiskas darbības.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1115 eiro)

Noietie km: ~17 (km kopš ceļojuma sākuma: ~630)

Nu ko – mūsu ceļojuma piecdesmitā diena!

Brokastīs šodien taisām veikalā pirktos roltonus. Esam gan nopirkuši pavisam lētus, un atklājam, ka nūdeles ir caurspīdīgas, domātas piecu minūšu vārīšanai. Bet ēdamas taču tāpat!

Tad dodamies ilgākā pastaigā pa Yangshuo pilsētiņas nomalēm, tā šķērsojot vairākus ciemus. Ārā visu nakti ir lijis, bet jau pats rīts ir sutīgs, visapkārt ir īsti džungļi. Modušies ir arī rietumnieki, tie bieži sēž uz izīrētā motocikla vai velosipēda, bet mēs labāk apgūstam visu ar kājām. Tā tomēr sanāk ietaupīt veselas diennakts izmaksas viesnīciņai, kā arī nav jāriskē ar to trako satiksmi. Jā, šī vietiņa ir tūristu iecienīta, līdz ar to pat cauri ciemiem ir nepārtraukta mašīnu, moču, velosipēdu, blakusvāģu, tačku un visa cita kustība. „Baltie” mums uzsmaida, kas ir tāda kā sasveicināšanās: „Ahā, tu arī Ķīnā!

Ejam cauri kalnu alejām, kas arvien mūs apbur. Šis dabas skaistums ir neaprakstāms! Ķīnas daba tiešām spēj pārsteigt! Drīz nokļūstam pie klintī izcirstas Budas statujas, kam pie kājām atrodas šovu zāle. Jā, nomaļākajos ciemos var atrast gan tradicionālos roku darinājumus, kokgrebumus, gan uzvestus šovus, dejas, kas vairāk ļauj iepazīt vietējo rituālus un ikdienu. Bet tas viss, protams, maksā naudiņu. Un, ja plānots ceļot ilgi, tad līdzekļiem tomēr jāseko līdzi.

Dodamies arvien tālāk pa ceļu, līdz nokļūstam pie lieliem vārtiem. Skaidrs, ka sākas dabas ainavas, un tūristiem par ko jāmaksā. Uz informācijas plāksnes sarakstīti ķīniešu simboli, un daži cipari latīniski. Tos saprotam, bet, par ko jāmaksā, gan ne, tāpēc zīmi vienkārši neņemam vērā, un dodamies tālāk. Kamēr neviens pakaļ neskrien, saucot, ka jāmaksā, paši jau neuzbāzīsimies!

Cauri ielejām, gar bambusu audzēm, rīsu laukiem.. Mūsu pastaiga ir kā pasaka, īpaši tajos brīžos, kad pierimst satiksme, un nav jābīstas, ka nepaliksim bez kāju pirkstiem. Vietējie ceļmalās tirgo tikko upē nozvejotās zivis, daži būros saķēruši mazas pūcītes un putnus, ko pirmoreiz redzam. Citi iet apkopt salātu dārzus.

Pie upes krastiem vietējie mūs arvien uzrunā „Hello! Bamboo!”, tā piedāvājot bambusa laivu braucienus. Tos izmanto daudzi, bet mēs paejamies kājām. Tie skati! Ik pa laiciņam apstājamies, lai izberzētu acis un apjaustu, ka tiešām esam te un tiešām to redzam. Šī ir tik skaista diena tik skaistā vietā!

Pēc septiņiem kilometriem esam sasnieguši vietu, kur satek divas upes. Te vairs nav tik daudz tūristu, vairs nav vietējo, kas piedāvā laivu braucienus Vien rīsu lauki, kas plešas līdz pat horizontam.

Laiks doties atpakaļ. Lēnā garā sasniedzam jau apdzīvotājus ciemus, kur atkal mūs atrod kāds mazs suņuks. Lai arī kā mēs mēģinātu to aizdzīt atpakaļ, no kurienes tas atnācis, tas neklausa un nāk pakaļ. Ja paskrien uz priekšu, tad arvien atskatās, pārliecinoties, ka sekojam. Šoreiz gan sunītim ir pat kaklasaite, kur iegravēti ķīniešu hieroglifi. Tāpēc nolemjam, ka ārpus ciema ar šo suni neiesim, bet nodosim to kādam vietējam – gan jau zinās, kā atrast saimnieku. Tomēr beigās viss labi – suņuks atrod kādu citu „balto” kas mazā ēstuvītē pusdieno kopā ar ķīniešiem. Mēs uzreiz skrienam prom – nevajadzētu konfiscēt vēl vienu suni.

Pēc kārtīgas pastaigas esam nopelnījuši kārtīgas pusdienas, tāpēc dodamies uz to pašu ēstuvi, kur iepriekš, un mūs jau sagaida saimnieks. Nūdeles un nūdeles. Nūdeļu dažādība te ir varena. Protams, neaizmirsīsim arī rīsus – ķīniešu galveno iztikas līdzekli. Rīsu audzēm gan nepieciešams daudz ūdens, bet te lietavas netrūkst – jau atkal nomācies, un vakarā sāk smidzināt. Ēstuvītei gan izdarām labu – atkal esam piesaistījuši „baltos”, kas uzskata, ka nu atraduši pārbaudītu vietiņu.

Dodamies uz istabiņu, lai pastrādātu pie mūsu nākamajiem rakstiem, savukārt Arča pamanās pat iemācīties salikt kubiku-rubiku, ko te iegādājāmies par vienu eiro. Un TV rāda apbrīnojamo Ķīnu. Šoreiz – kādu ķīnieti, ko valstī dēvē par „hibrīdrīsu tēvu”. Redz, ja 1900. gadā no noteiktas platības varēja iegūt noteiktu daudzumu rīsu, tad šis vīrs atklāja, kā no tādas pašas platības izaudzēt trīstik rīsu! Un, pateicoties šī ķīnieša radītajām tehnoloģijām, nu ir iespējams nodrošināt ēdienu visiem Ķīnas iedzīvotājiem. Bet to skaits, protams, arvien palielinās. Un nu pie lietas atkal ķēries tas pats „rīsu vīrs”. Ķīnietis nācis klajā ar jaunu tehnoloģiju, kas iepriekš dēvētās neauglīgās zemes pārvērš auglīgajās. Redz, sālsūdens piekrastes reģionos rīsus audzēt nevarēja, bet nu, pateicoties šī ķīnieša izgudrotajai tehnoloģijai, ir atklāta sālsūdens rīsu šķirne. Rīsu nekad nevar būt par daudz!

Un kā ķīnieši iegūst pienu? Govis fermās tiek īpaši aprūpētas, tās koptas un barotas ar labāko lopbarību, lai iegūtu maksimāli daudz piena. Tiek rādīts, kādas teritorijas Ķīnā klāj siltumnīcas. Tā kā ziemeļos ziemā dārzeņu audzēšanai ir pārāk auksts, centrālajā reģionā uzstādīts tik daudz siltumnīcu, lai ar pārtiku spētu nodrošināt arī visus ziemeļus.

Savukārt plašie saulespuķu lauki tiek apsmidzināti ar nepieciešamajām vielām ar dronu palīdzību, ko kontrolē GPS. Cilvēkam vajag vien visu uzlādēt un sapildīt, bet pašā navigācijas procesā vairs nav nepieciešams piedalīties. Vai Ķīna nav pārsteidzoša?

**

Šīsdienas atziņa: Ik dienu mēģināsim patiešām izjust pasauli ar savām maņām – atradīsim ko skaistu, ko smaržīgu, ko garšīgu! Pateiksim un sadzirdēsim labo! Sniegsim un sajutīsim mīlestību!

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1101 eiro)

Noietie km: ~17 (km kopš ceļojuma sākuma: ~613)

Šodien dodamies tālāk.

No rīta, kad laiks pamest istabiņu, saimnieks pēc mums burtiski ielido tajā. Nez, vai domājis, ka kaut ko paņemsim vai esam ko saplēsuši. Bet vienmēr visu atstājam kārtīgi, tā kā nav, par ko uztraukties. Meklējam lētāko ēstuvīti, un ieejam kādā, kuras īpašnieks patiešām sapriecājas, mūs ieraugot. Tas uzreiz ķīniski steidz izstāstīt, kas ir piedāvājumā. Protams, neko nesaprotam, vien mākam pasūtīt nūdeles – drošāko variantu. Citādi var sanākt, ka uz šķīvja pasniedz ceptus tārpus. Patiesi, ķīnieši ir visēdāji. Ko tik viņi negatavo! Bet tā jau ir – tik lielai nācijai jāmācās izdzīvot no visiem pieejamajiem resursiem, lai gan šķiet, ka tādu te netrūkst.

Mums tiek piešķirti pat īpaši kociņi, ne parastie, ko pārējie ņem no kopējā trauka. Jā, Ķīnā būsim iemācījušies ēst arī ar tiem. Pieēdušies dodamies autobusa meklējumos. Sākumā jātiek uz Gulinas dienvidu autoostu, tad uz Yangshuo pilsētiņu, kas izceļas ar tās dabas ainavām. Jau pirms sabiedriskā transporta pieturas ir vairāki ķīnieši, kas piedāvā gan nokļūt uz autoostu, gan pašu Yangshuo. Skaidrs, ka tas ir populārākais galamērķis, un tiek pieņemts, ka visi, kam mugurā somas, tagad dodas uz turieni. Vietējie piedāvā braucienus ne tikai mums, bet arī pašiem ķīniešu tūristiem. Tomēr ir arī citi, kas palīdz mums atrast īsto busu, un vēl atrast tajā sēdvietas. Jā, tāds pretstats – viens grūsta un stumda, lai tikai pievērstu uzmanību savam piedāvājumam, cits pieskata, lai tūrists tiešām šajā lielajā zemē neapmaldītos.

Satiksme Guilinā ir pamatīga – virzāmies uz priekšu ļoti lēnu. Pie luksofora bieži stāv arī satiksmes regulētāji, jo ķīnieši to gaismu luksoforā mēdz ignorēt. Nu gluži tāpat kā Centrālamerikas šoferīši. Pēc stundas brauciena sasniedzam autoostu, kur atkal mūs apstāj vietējo grupas, piedāvājot savu minibusiņu pakalpojumus. Bet mēs ejam uz biļešu kasēm. Tā kā cenu transportam vēl nezinām, nav droši riskēt ar citiem busiņiem.

Brauciens līdz Yangshuo maksā 3€ katram. Busā sēstamies ar vēl pāris “baltajiem”, kas mums seko īstās platformas meklējumos. Ārā atkal līst. Pirms pašas izbraukšanas autobusā iekāpj kāds darbinieks un ko izkliedz ķīniešu valodā. Nu visi piesprādzējas, un saprotam, ka tāda tā pavēle bijusi. Un esam ceļā.

Ceļš no Guilinas līdz Yangshuo ir pasakains. Visapkārt visdažādāko formu kalni, kas tālumā iekrāsojas pelēkzilos toņos, kamēr tuvāk esošie ir pinkaini, zālēm apauguši. Pēc stundas iebraucam pilsētiņā, uzreiz var manīt daudzus “baltos”. Jau lasījām, ka rietumniekiem šī ir iemīļota vieta. Un nav brīnums. Daba te ir neaprakstāma!

Galapunktā, izkāpjot no autobusa, mūs, protams, aplenc vietējo bari – nu tie piedāvā tūres, bambusa laivas un taksi uz viesnīcu, kā arī pašu viesnīciņu. Bet lielākā daļa piedāvātāju gan nerunā angliski, tā kā mums izdodas no tiem viegli izvairīties. Bet tā arī ir vienkāršākā dienas daļa.

Jāatrod mūsu rezervētā istabiņa par 6 eiro diennaktī. Sasniedzam īsto ielu, bet, protams, nevienu hosteli neredzam. Staigājam no viena restorāna uz otru, jautājot, vai tur kāds darbinieks gadījumā nezina mūsu uzrādīto adresi. Tie viens pēc otra mūs sūta tālāk pa ielu. Bet tas ir arvien tālāk no tās vietas, kur viesnīciņai vajadzētu būt! Kad nokļūstam ielas galā, paklausījuši sešiem ceļa norādītājiem, cita meitene sūta mūs atpakaļ. Ķīnā nekas tik viegli nenotiek. Esam paņēmuši viesnīciņu bez atsauksmēm, bez attēliem. Bet tomēr vislētāko!

Turpinām staigāt apkārt, tā pievēršot sev uzmanību. Beidzot kādas ēstuvītes darbiniece saka, ka viesnīca ir tepat blakus. Bet tai durvis ir ciet. Nekāda uzraksta, nekā. Vien garāža ar aizslēgtām zaļām metālā durvīm. Bet tad tiekam ievilkti ēstuvītes virtuvē, caur kuru var nokļūt pagalmā. Un tur pretī jau ir viesnīcas administratore. Redz, ieeja no pagalma! Arvien pārliecināmies, ka Ķīnā patstāvīgi sevis rezervēto naktsmītni mēs neatrastu. Labi, ka kaut kā ar tiem vietējiem izdodas saprasties. Mēs latviski, viņi ķīniski, un viss notiek.

Viesnīciņa neizskatās nemaz tik slikta, mums tiek paprasīts par eiro mazāk kā Bookingā uzrādīts. Kāpjam uz trešo stāvu un atveram istabas durvis. O! Cik skaisti! Liela gulta, TV, milzīgs logs un pašiem savs personīgais caurums grīdā. Lieliski!

Tomēr nekādas atpūtas – steidzamies aplūkot to skaistumu, ko esam sasnieguši!

Lai arī Yangshuo pilsētiņa skaitās maza, mēs to par tādu noteikti nenosauktu. Tas noteikti ir ķīniešu izpratnē. Restorāniņi te ir viens pie otra. Bet viss tikai ķīniešu simboliem, tāpēc nevaram orientēties izmaksās. Jau zinām, ka par pusotru eiro katrs varam saņemt pamatīgu maltīti, un pārmaksāt nav jēgas. Arī te nebūt nav dārgāk.

Kāds mūs vienmēr pārķer un ieved savā ēstuvītē, bet, ja nav tulkojuma, tālāk neskatāmies. Bet tad gadās kāda ķīniešu tantīte, kas mūs paķer aiz rokas, un iedod trīs ēdienkartes, kas pārtulkotas angliski ar cenām latīņu cipariem. Lieliski! Tiekam nosēdināti pie viena no trim galdiņiem un laipni apkalpoti. Ir tik jauki! Un vietējie noteikti zina, ka „baltais” piesaista „ balto”. Tā arī drīz atnāk vēl kāds rietumnieks, lai baudītu „pārbaudītu” ēdienu. No ķīniešu ēdiena mūs vēderi nestreiko. Bet Indija tuvojas..

Mūsu piesaistītais „ baltais”’ gan norēķinās pārsteidzoši „ķīniskā” veidā. Redz, te visās ēstuvēs, visās pakalpojumu sniegšanas vietās uz sienām ir salīmēti svītru kodi, kurus, ar īpašu aplikāciju noskenējot, var apmaksāt ar interneta palīdzību. Nekādas skaidrās naudas. Bet mums jau tā ar to internetu problēmu pietiek.

Dodamies tālāk pilsētiņā, redzam pat uzrakstus kirilica rakstā. Nu re – viss gatavs tūristiem. Un te ir pat interneta kafejnīcas! Nokļūstot centrā liekas, ka te ir pavisam cita Ķīna! Kārtīga, skaista, sakopta. Parkos vietējie atkal dejo grupās, kas te ir pavisam normāli, bet nu pievienojas arī daži „rietumnieki”. Vietējie spēlē kārtis, lielākais skatītāju loks ir tiem, kas spēlē uz naudu. Publiskās tualetes bez maksas ir ik uz stūra, bet ķīniešu onkulīši paspēj pačurāt arī parka ezerā. Tomēr, lai arī tualetes ir bez maksas, visas skaistākās ainavas ir norobežotas, gluži kā Guilinā, un prasīta augsta samaksa.

Tomēr jauka ir gājēju iela un pats pilsētiņas centrs. Te atrodam ļoti daudz tradicionālu instrumentu, roku darinājumu un interesantu ēdienu. Mēs, protams, visu iemūžinām, kamēr vietējie iemūžina mūs.

Tad kājām dodamies gar Li upi. To apstājuši tie paši kalni visdažādākajās formās. Apstājamies krastmalā un nespējam vien noticēt – sajuta tāda, ka mēs būtu atgriezušies Latīņamerikā. Sutīgi džungļi, mazas vietējo laiviņas, kas kursē nepārtraukti. Šī vieta devusi iedvesmu daudziem māksliniekiem un dzejniekiem. Protams, šis ir arī fotogrāfu iemīļots galamērķis. Tiek uzskatīts, ka Li upes krasti no Guilinas uz Yangshuo ir tie skaistākie, un nav šaubu. Kalni, stāvas klintis, ciemi, bambusu audzes. Šo vietu apraksta pasaulē pazīstami žurnālisti, un tā tiek saukta par vienu no skaistākajām apdzīvotajām vietām pie ūdens. Arī mums arvien aizraujas elpa, nespējam noticēt, cik Ķīnā daba ir skaista!

Un tieši tāpēc, atgriezušies viesnīciņā, sakām, ka paliksim šeit vēl divas naktis. Tad atliks vēl trīs dienas mūsu pēdējā pieturā. Tur beidzot arī kāds kaučsērferis ir atsaucies mūsu lūgumam, un ir gatavs mūs uzņemt. Nu sākas mūsu pēdējā nedēļa Ķīnā.

Pašā vakarā istabiņā skatāmies ziņas. Jā, TV Ķīnas viesnīcās ir neatņemama sastāvdaļa. Bet tas, ko redzams, ir tiešām šokējoši. Tik daudz cilvēku cieš badu, un lielākā daļa no tiem tieši Āzijā. Jā, Āzijā, nevis Āfrikā. Pietam, lielākā daļa Bangladešā un Indijā. Iemesli – globālās klimata pārmaiņas un konflikti. Un tajā pašā laikā redzams, cik daudz pārtikas tiek vienkārši izmests ārā. Tik neaptverami daudz! Tie, kas ir paēduši, nemaz nenovērtē savu ikdienas maltīti! Tāpēc mums bija nedaudz grūti Anglijā strādāt ar tiem izlutinātajiem pusaudžiem, kam nav ne jausmas, kas patiesībā pasaulē notiek. Eh, mīļie – atcerēsimies, ka mēs visi kopā sastādām pasauli. Un mēs katrs esam maza, neatraujama daļiņa no visa. Novērtēsim to, kas mums ir, un dalīsimies ar to, ko spējam dot!

**

Šīsdienas atziņa: Novērtēsim to, kas mums ir apkārt. Novērtēsim tos cilvēkus, kas mūsu dēļ ir gatavi uz visu. Novērtēsim to, ko spējam sajust ar savām maņām. Novērtēsim katru jauno dienu, ko sagaidām! Jo tas viss var pazust vienā acumirklī.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1090 eiro)

Noietie km: ~14 (km kopš ceļojuma sākuma: ~596)

Sākam dienu ar kārtīgām brokastīm.

Protams, tās porcijas Ķīnā nekad nevar paredzēt, bet esam jau sapratuši, ka vienmēr būs lielākas kā esam gaidījuši. Sākumā pēc tām nemaz vairs negribas kustēt. Bet, tā kā visu nakti lijušais lietus ir pierimis, jāiet Guilinas izpētē.

Izvēlamies mazākās ieliņas, lai redzētu ne tikai veikalus, bet arī vietējos darām savus ikdienas darbus. Lielākoties gan šķiet, ka ķīnieši to vien dara kā taisa ēst un ēd. Ķīna ir īsta ēdienu baudītāju paradīze. Un ir gardi!

Pēc pusstundas gājiena nokļūstam pie skaistas klints – tādas ir redzamas visapkārt pilsētiņai. Neskaitāmas tūristu laivas piedāvā braucienus pa upi, lai varētu novērtēt to dabas skaistumu krastos. Skaitām makšķeres, kas nostatītas pie upes – kādam vīram ir pat 37! Skaidrs, ka zivis te ķeras. Kā viens zivi izvelk, tā cits skrien pie tā, saukdams „hehē” un pievienodamies veiksmīgajā vietiņā.

Gar krastmalu turpinām ceļu pār vairākiem tiltiem. Veikali ir lēti, izdodas iegādāties dažas noderīgas lietiņas, izņemot, protams, apavus Arčam. Pārsteidz mūs pazemes iepirkšanās centri. Kad, ieejot tunelī, kur rakstīts „tirgus”, nokļūstam īstā pazemes valstībā, saprotam, ka ķīnieši dzīvo ne tikai uz zemes. Te gan lielākoties ir apģērbu veikali un masāžas piedāvājumi. Tie Ķīnā ir uz katra stūra. Smejam, ka manekeni un modeļi reklāmās gan vienmēr ir „baltie”. Tāds kā skaistuma etalons. Protams, mazajās ieliņās arī uz mums tiek rādīts ar pirkstiem. Bet esam jau pieraduši.

Turpinām ceļu, līdz sasniedzam īstos tūrisma apskates objektus. Lielas ķīniešu grupas seko saviem gidiem, kas katrs rokā tur krāsainu karodziņu. Bet skaistākās upes ainavas ir apjoztas ar žogu, tām uzlikta ieejas maksa. Nu re – atradām arī iemeslu, kāpēc daudzi šo pilsētiņu sauc par pārlieku dārgu. Dārdzība nav ne ēdienā, ne pakalpojumos, bet gan apskates objektos. Žēl, ka klintis, ko varētu redzēt arī no krasta, tomēr aizsegtas izgaismojuma aparātiem un vēl visa kā cita. Ja nemaksā – neko neredzi. Protams, var jau peldēt pa upi, bet esam lasījuši, ka Ķīnā ar to saldūdeni jāuzmanās. Tajā nevajadzētu ne peldēties, ne mazgāt seju vai drēbes. Bieži upēs sastopami visādi vīrusi, ko nav viegli izārstēt.

Nepērkam tās sešu/desmit eiro ieejas biļetes parkā, cerot nākamajā dienā mazākajā pilsētiņā visu izbaudīt bez liekiem tēriņiem.

Staigājam no vienas apskates vietu uz otru, bet cenas arvien paaugstinās un nospriežam, ka jābauda tas, kas bez maksas. Apmeklējam tempļus un zvejnieku noklātās krastmalas. Pilsētiņa ir skaista, patiesi! Bet var just, a esam pavisam citā Ķīnas daļā – lai arī nav karti, ir ļoti sutīgs. Nemaz negribas atsaukt atmiņā to Malaizijas gaisu, kad īsti nav ko elpot, un visu laiku esi slapjš.

Bet vismaz Malaizijā ir atsaukušies jau vairāki kaučsērferi, tā kā Kualalumpurā mums būs, kur palikt. Bet Ķīnā – lai kam rakstām, lai kā to darām – neviens nav gatavs mūs uzņemt apmaiņā pret interesantiem ceļojumu stāstiem. Nu nekas, vēl desmit dienas šeit, un tad jau atkal ierastākā vidē.

Vakarpusē sāk smidzināt, un drīz atnāk arī lietavas. Tas ir laiks, kad doties uz istabiņu, lai pabeigtu video mājaslapai. Ieskaties!

Ķīna ir pārsteidzoša, un mums prieks, ka beidzot varam iepazīt šo pavisam citādo pasauli!

**

Šīsdienas atziņa: Nebaidies no nezināmā! Viss, kas sākumā liekas biedējošs, greizs un nepareizs, galu galā var izrādīties īsta pērle!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1075 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~582)

Pirms pieciem visus augšā modina apsargs.

Interesanti, kāpēc tieši viņš, bet laikam esam gala pieturā. Tālāk jāmaina vilciens uz Guilinu, kas gan arī vēl nav mūsu galamērķis. Tomēr šodien tur apstāsimies. No Gulinas līdz mūsu iecerētajai vietiņai Yangshuo plūst Li upe, atklājot burvīgus skatus. Guilina ir liela pilsēta, tāpēc arī visi transporti iet no turienes.

Vietējie sāk mosties, spļaudīties un turpat solos skūties. Bet nu šie ķīnieši arī runā citādāk kā iepriekš dzirdējām. Protams, Ķīna ir liela, te kopā sadzīvo vairākas etniskās grupas ar atšķirīgu izskatu, valodu un kultūru. Tikai ar tām labajām manierēm visiem pieklibo.

Piecos rītā esam klāt. Tā tomēr nav gala pietura, bet vilciena darbinieki ir pārliecināti – mēs abi esam atbraukuši tieši uz šejieni. No vilciena stacijas obligāti jāiziet, neviens atbraukušais palikt iekšā nedrīkst. Te tā ir visās pilsētās.

Nu ir agrs, jautājam darbiniekiem pie ieejas šajā pašā vilciena stacijā, kas stāv pie skeneriem, vai no šīs stacijas varam noķert nākamo vilcienu uz Guilinu. Nē. Ir jābrauc krietns gabaliņš līdz citai stacijai blakus pilsētā. Sabiedrisko transportu tādā rīta agrumā vēl nav, tāpēc apsviedīgie taksisti jau gaida. Kāds ir apsēdis tieši mūs. Tas nāk ar savām astronomiskajām summām dolāros, bet arvien nepiekrītam, tāpēc cenas sāk rukt. Zinām, ka kājām tādu gabalu nepieveikt, tāpēc gaidām viszemāko piedāvājumu aizvien atrunājoties, un beigās pa diviem eiro katrs tiekam aizvesti līdz citai stacijai 40 min brauciena attālumā. Mums gan nav tiešas naudas, tāpēc satraucamies, vai mums tiešām izdos atlikumu, jo saprasties jau varam tikai ķīniski. Bet šoferītis izdod visu, ko vajag. Gan jau tāpat nopelnījis.

Ieskrienam stacijā, cerot, ka mūsu vilciens kavēsies. Zinām, ka lētākais brauciens uz Guilinu ir plkst. 5.50 un nākamais tikai pusdienlaikā. Pie kasēm pieskrienam tieši vilciena iziešanas laikā. Bet kases jau te vienmēr atsevišķi no īstās ieejas stacijā, kur vēl notiek biļešu un somu pārbaudes. Nekā. Mums piedāvā dārgās biļetes septiņos rītā, kad jāmaksā seši eiro katram, trīs eiro vietā. Tā nu nospriežam, ka pagaidīsim. Ķīnā tomēr neizdodas atrast kaučsērferus, laiks nav piemērots stopēšanai, līdz ar to jācenšas ekonomēt kaut kā citādāk.

Ņemam biļetes pusvienos dienā un dodamies iekšā stacijā. Te ir plaša uzgaidāmā zāle, kur pusi no tās sastāda masāžas krēsli. Jā, Ķīnā tas ir ļoti populāri. 20minūšu masāža maksā 1 eiro, bet norēķināties var tikai ar viņu īpašo aplikāciju telefonā.

Apsēžamies uz šiem mīkstajiem krēsliem un beidzot paguļam. Varbūt arī labi, ka nepaspējām uz to vilcienu – tomēr sešas stundas miega ļauj kārtīgi atgūties.

Pusdienlaikā jādodas uz vilcienu. Sākumā, protams, tualetes pauze. Nevar saprast to ķīniešu loģiku. It kā tas caurums grīdā ir higiēniskāk no tā viedokļa, ka nav jādala viens poda riņķis ar citiem, bet te tomēr retais tajā caurumā mēdz trāpīt. Visa grīda nočurāta, un apavi vienmēr paliek ar slapju zoli. Fui.

Priekšā vien pusotru stundu brauciens. Tas nu ir tīrais nieks. Ķīnieši mums vairs nepievērš tādu uzmanību, laikam bieži šajā maršrutā redzami “baltie”. Bet cūkojas gan viņi tāpat. Nesaprotami, kā ķīnieši nav iedomājušies košļājot aizvērt muti, lai nekas nekristu ārā? Šī tauta visnotaļ izceļas ar savu ēšanas stilu.

Ar vilcienu traucamies cauri neskaitāmiem kalnu tuneļiem ar 136 km/h. Bet tie skati! Esam sasnieguši īstu kalnu ieleju, kas vēl rīta agrumā ietinusies savā pelēkajā dūnu segā. Nav brīnums, ka šo reģionu brauc aplūkot daudzi..

Divos esam klāt. Izejam no stacijas, un tur uzreiz mūs pārtver tūrisma aģentūras pārstāvis, kas brīnumainā kārtā arī runā angliski un mūs pat saprot! Tas gan, protams, piedāvā vien maksas pakalpojumus un laivu braucienus pa Li upi, kas Guilinā ir tie populārākie. Bet šāds brauciens maksā veselus 40€ no cilvēka. Trakums! Mēs gan esam nolēmuši paši apskatīt Li upes krastus un jau rītdien doties uz citu pilsētiņu, divu stundu attālumā no šejienes, kas ir tā laivas kruīza gala pietura. Mazāka pilsētiņa, vairāk dabas.

Bet nu jātiek uz centru. Vilcienu stacija ir diezgan tālu no tā, un nu aģentūras pārstāvis vismaz padalās ar to, ka uz centru iet busiņi. Tie maksā 20 centus katram, bet, ja nav precīzas naudas, atlikumu nesaņemt. Nedaudz pārmaksājam, bet esam ceļā uz pilsētas centru, kur jau esam rezervējuši istabiņu. Bookingā sāk darboties jaunas akcijas. Tā kā pēdējā laikā daudz izmantojam šo interneta viesnīcu rezervācijas sistēmu, mums tiek piešķirtas arvien jaunas atlaides. Un nu istabiņa izmaksā vien sešus eiro.

Protams, to nemaz nav tik viegli atrast. Staigājam no vienas ielas puses uz otru, līdz beidzot kāds jaunietis mums palīdz ar ķīniešu zīmēm. Lai arī internetā viss rādās angliski, reālajā dzīvē ir tikai ķīniešu hieroglifi.

Toties mūsu rezervētā istabiņa ir ļoti jauka – tā ir plaša un tīra, ar savu personīgo caurumu grīdā. Tā kā ceļš līdz šejienei prasījis daudz laika, un jau vakars klāt, paņemam šo istabiņu uz vēl vienu dienu. Citādi to Guilinu neizpētīsim!

Nedaudz atvilkuši elpu, dodamies pilsētā. Bijām lasījuši vairākas atsauksmes, ka šī esot sadārdzināta vieta, pārāk pārblīvēta, un te neesot daudz ko redzēt. Patiesi, ir ļoti daudz veikalu, kas piedāvā apavus un apģērbus, bet ir tiešām lēti! Jaunus apavus, piemēram, var iegādāties par diviem eiro, vien lielākais pieejamais izmērs Ķīnā ir 44. Arčam jauni apavi nespīd.

Apskatām parkus un gājēju ielas, kas, protams, ir pilnas ķīniešiem, bet nu nav tik traki kā tajās ķīniešu brīvdienās, ko pieredzējām Pekinā! Arī paēst var lēti, un upes krasts ir skaists. Nekāda vaina!

Vakariņojam kādā āra ēstuvītē, vērojot citus „baltos”, kas izvēlas patiesi greznus restorānus. Mums gan jauki – ķīniešu onkuļi skraida apkārt, viens otram skaidrodami, kā pareizāk tūristam piedāvāt to Guilinas alus pudeli, un cik, galu galā, sarēķināt apēstā maksu.

Šī diena, protams, pašās beigās ir izdevusies. Arča vēl sagatavojis zaļu ķīniešu lāčuku kā mūsu turpmāko ceļabiedru! Mums tās gadadienas pēdējos gados nācies sagaidīt patiesi dažādās pasaules malās – sešus gadus kopā svinējām ASV, septiņus – Kirgizstānā. Pagājušo jubileju atzīmējām Anglijā, un nu Ķīna. Un ceļošana noteikti arvien no mums veido lielisku komandu!

**

Šīsdienas atziņa: Mīlestība ir tas, ko nevajadzētu slēpt! Mīli skaļi, mīli skaisti un mīli atklāti! Nekad nekautrējies pateikt otram tos skaistos vārdus: Es Tevi mīlu! Mīli savus tuvākos, mīli ikdienu un mīli dzīvi! Mīlestība ir tas, kas ik mirkli iekrāso tajās skaistajās, košajās krāsās!

*

Iztērētie līdzekļi: ~18 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1065 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~569)

Šodien ārā līst – kā reiz laiks doties tālāk!

Tomēr, kamēr varam palikt numuriņā, izmantojam iespēju, lai izpētītu tālāko maršrutu un mēģinātu atrast kādu kaučsērferi. Ķīnā gan tas īsti nestrādā. Ļoti daudzi neatbild, citi pakalpojumus piedāvā tikai par samaksu. Laikam nav īsti sapratuši to kaučsērfinga ideju. Ir pat tādi, kas saka, ka apmaiņā pret istabiņu jāpasniedz angļu valoda. Interesanti, bet mēs tomēr centīsimies maksimāli iepazīt Ķīnu, kamēr vēl ir tas laiks.

Pirms stacijas vēl ieejam ēstuvītē, kur beidzot ar īpašu programmu telefonā izdevies iztulkot ēdienkarti. Pasūtām gan pusdienas, gan vakariņas līdzņemšanai. Te visi ēdieni no rīsiem. Vietējiem nav daudz iespēju izpausties ēšanā, tomēr pēc tiem galdi paliek ļoti cūcīgi, salvetes nomestas zemē.

Stacijā esam kopā ar citiem “baltajiem”. Mūsu nākamā pieturvieta arī ir īsta tūrisma pērle. Bet lai jau. No tūristiskām vietām Ķīnā nav ko baidīties. Tur vismaz uz mums neskatās tik dīvaini.

Sieviešu tualetē sieviete žāvē izmirkušās kurpes, ārā joprojām gāž. Arča ņem piemēru un iet uz vīriešu tualeti, lai pažāvētu savas sandales tur. Domājis, ka tādējādi pievērsīs apkārtējo uzmanību, Arča tomēr ir pārsteigts. Neviens nepievērš ne mazāko vērību “baltajam”, kas basām kājām tur savas pilošās sandales pie roku žāvētāja. Atnāk apkopējs, pieliek savas rokas pie tā paša žāvētāja un norāda uz blakus esošo – tur esot spēcīgāka gaisa plūsma. Šī ķīniešu vienkāršība savukārt mums patīk. Ja ko tādu mēs darītu Rietumeiropā, jau sen būtu saņēmuši nosodošos skatienus.

Iekāpjot vilcienā atklājas, ka, lai arī vietas numuri ir pēc kārtas, esam katrs savā vagona pusē. Jau sākam lādēt kasieri, bet tad kāda ķīniešu meitene ir gatava samainīt vietas. Sēžam kopā ar kādu puisi, kas cītīgi koncentrējas telefona ekrānā.

Nu atkal sēžam vagona sākumā pie tualetēm un karstā ūdens. Vietējie uzreiz steidz tepat ievilkt dūmu. Ķīnā pasīvi būsim izsmēķējuši vairākas cigarešu paciņas.

Meitene, kura piekrita apmainīties vietām, gan drīz kāpj ārā. Tomēr citi vietējie nemaz neuzdrīkstas pajautāt, kāpēc viens no mums sēž viņu vietā, bet gan uzreiz apsēžas brīvajā.

Patiesībā, ievērojam, ka ķīnieši neorientējas ciparos. Un tas tāpēc, ka virs vietām norādīti latīņu cipari, kas izraisa vietējos lielu apmulsumu. Uz pirkstiem viņi māk parādīt, ko meklē, bet ciparu virs vietas ilgi pēta, pirms apsēžas.

Vilcienā skaļi skan mūzika, ik pa laiciņam pa vagoniem staigā pārdevēji. Kāda sieviete savu mazo bērnu ved čurāt, bet galīgi greizi. Attaisa tualetes durvis, aiz kurām atrodas caurums grīdā, un turpat bērnu paceļ, lai tas čurā uz grīdas. Nu jauki.

Pasažieri mainās. Mums pretī nu jau sēž tante, kas saliek visas savas mantas uz galdiņa un ieritinās pretējā krēslā. Nē, tā gan nenotiks. Sagrūžam tantes mantas uz viņas galdiņa puses, bet savējo atstājam brīvu – būs taču jāpiever acis, un te var arī nolikt galvu.

Desmitos vakarā kāds policists iekāpj vagonā un visiem ko stāsta. Bet pie mums apstājas. Tas runā ar vietējiem, visi skatās uz mums un smejas. Tad kāda meitene knapā angļu valodā izspiež vārdus – mums jāuzmana savas mantas. Vismaz tā no konteksta saprotam. Izrādās, visi smējās, jo bija sakautrējušies, nemācēja mums pateikt, ka jāsargā savas lietas. Tas tāds draudzīgs atgādinājums no policista.

Drīz tā pati ķīniešu tante atkal savu mazo bērnu čurina uz grīdas. Vietējie, kas nu sakāpuši vagonā, jau izskatās pavisam tumši, pavisam citi ķīnieši!

Pusdivpadsmitos mūzika vairs neskan, tomēr pa vagoniem staigā darbinieks ar ruporu, kaut ko ķīniski atkārtojot. Tante iet čurināt bērnu uz grīdas. Skaidrs, ka uz šo caurumu grīdā neiesim. Lai gan citi to izmanto, un tad atstāj slapjas pēdas pa visu vagonu.

Pienāk viens naktī, divi, trīs. Pagulēt gan nav iespējams. Traucamies cauri kalnu tuneļiem, kas izraisa pamatīgas galvassāpes un aizkritušas ausis. Ārā līst. Visu ceļu redzamas vien slapjas pilsēteles.

Naktī vagons ir pustukšs, tie daži vietējie visu nakti ēd vai skaļi smejas. Protams, ir arī tie, kas nespēj no mums nolaist acu.

Pienāk plkst. četri un tad jau ir skaidrs, nekāda gulēšana – pēc stundas ierodamies pilsētiņā, kur jāpārsēžas. Bet kas tad ir viena negulēta nakts! Esam sagaidījuši vēl vienu lielisku dienu! Un šodien pavisam īpašu – mūsu devīto kopā būšanas gadadienu!

**

Šīsdienas atziņa: Nedaudz pacietības, un viss skaistais atnāks!

*

Iztērētie līdzekļi: ~24 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1047 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~562)

Šī diena sākas ar īstiem pārpratumiem.

Protams, pirmais – jāatrod bankomāts, kas darbojas! Visas bankas, kas vakardien bija vaļā, mūsu karti nepieņēma. Bet šodien uzrodas arī palīgi, kuri ir pārliecināti, ka bankomāts strādās. Jāieliek Swedbank karte bankomātā, palīgs vēro. Bankomātā uzrādās iespēja izvēlēties angļu valodu, kas vakardien nebija pieejama. Tas jau ir progress. Jāievada PIN kods. Tas ievadīts. Bet palīgs saka, ka neder – jāievada taču seši cipari! Kāds ķīnietim ir pārsteigums, kad tas uzzina, ka mūsu kartēm ir tikai četrciparu PIN kodi. Jāmēģina cita banka, un beigās, par laimi, arī sanāk izņemt naudiņu.

Viesnīciņu neesam pilnībā apmaksājuši, bet nu tas ir iespējams. Tomēr ne bez kārtīgiem pārpratumiem. Tepat ir ķīniešu jaunietis, kas, šķiet, mums vakardien istabiņu ierādīja. Tam sniedzam atlikušo summu, bet puisis māj ar rokām. Izrādās – tas nav mūsu saimnieks! Eh, šim ķīnietim vakardien jau trīs reizes mēģinājām samaksāt par veļas izmazgāšanu, lai gan tas nav īstais puisis! Nu kā mēs tās sejas jaucam! Paši, protams, kārtīgi sasmejamies.

Šodien ir vēl kāda laba ziņa – esam saņēmuši vīzas apstiprinājumu Indijai. Kāpēc tur, un vai šī vieta bija mūsu ceļojuma plānos? Jā, patiesi bija. Indija bija mūsu iepriekšējā ceļojuma pamatīgs noslēguma punkts. Un šī ir valsts, kas reizē spēj tik ļoti atgrūst un tik ļoti piesaistīt. Tā atstāja tādus iespaidus, kas vienkārši velk atpakaļ! Tik ātri gan neplānojām iegriezties Indijā. Bet, tā kā neesam ieguvuši Vjetnamas vīzu, plāni jāmaina. Ķīnā jebkurā gadījumā vīzu uztaisīt būtu grūti, jo, atstājot pasi vēstniecībā, mēs būtu kā bez rokām. Te pasi nepieciešams uzrādīt viesnīcās, pērkot transporta biļetes. Pasi jāuzrāda vilcienos un pārbaudēs uz ielām. Bez pases nekur! Tāpēc skatīsimies, kā tālāk mūs tie ceļi aizvedīs. Lai arī nu ir vīza Indijai, lētie lidojumi jau nokavēti, bet Ķīnas vīzai termiņš arī strauji tuvojas beigām. Un uz kurieni ir lētākie lidojumi? Uz Malaiziju. Tur būsim jau pēc 12 dienām.

Bet šodien – piektdiena Ķīnā. Kā izejam no viesnīciņas, atrodam kādu frizētavu, kur Arčam nodzen matus par diviem eiro. Protams, visi saskrien mums apkārt, un vēlas, lai saņemam vislabāko pakalpojumu. Jāatzīst, ka ļoti labi jūtamies šādās tūristiksās vietās, jo te tomēr uz mums neskatās kā uz citplanētiešiem, tikai kā uz nedaudz citādiem.

Pēcāk dodamies pirkt vilciena biļetes. Zhangjiajie pilsētiņā gan nemaz nav tik viegli orientēties, jo visur notiek lieli būvniecības darbi. Bet pārsteidzošākais tas, ka visi strādā! Ja pie mums ir tā kā komēdijās, kad pieci pīpē, četri spriež, un viens stumj tačku, tad te tiešām visi cītīgi darbojas, neviens nestāv maliņā! Un tas tikai loģiski – nav laika – tik daudz cilvēku gaida savu vietiņu šajā tik ļoti apdzīvotajā zemē!

Autobusa pieturā jautājam vietējiem, vai nākošais buss iet uz autoostu. Viens saka „jā”, cits „nē”, tā nu beigās vien gabaliņu pabraucam, lielāko daļu nākas iet kājām. Kas tos ķīniešu sapratīs. Jau smejam, ka paši jautājam tādas lietas, ko vietējie nemaz nesaprot.

Tālāk izvēlamies iet kartē neiezīmētus ceļus – lai vairāk izpētītu. Google Maps pieejamā karte ir ļoti neprecīza. Arī mūsu viesnīciņa kartē atzīmēta lauka viducī. Tā nu sekojam vietējiem, sekojam ēstuvīšu pārpildītajām sānieliņām, un tā arī aizmaldāmies līdz pašai vilcienu stacijai! Ir interesanti. Redzam arī kādu fēnojam kaķi. Nabaga dzīvnieka lielākā vēlme ir aizbēgt no tā „sāpīgā” procesa. Bet, ejot pa kartē neiezīmētām takām, tomēr var redzēt vietējos, kas nav ievērojuši tūristus. Daži bērni pat sāk spiegt satraukumā, mūs ieraudzījuši.

Iestājamies rindā pie biļešu kasēm. Protams, jau esam sagatavojušies ar kalendāriem, zīmēm, tulkojumiem un visu citu. Jāpērk biļete – un tas nemaz nav tik viegli. Bet jaukā kasierīte zina nedaudz angliski, un ātri vien tiekam pie savas nākamās biļetes 12 stundu ilgajam braucienam uz mūsu pirmspēdējo galamērķi Ķīnā.

Pilsētas autobusu sistēmu jau esam apguvuši, braucieni ir lēti. Drīz tiekam atpakaļ uz centrālo pilsētiņas daļu. Tepat atrodam vietiņu, kur izprintēt biļetes un vīzas, un tad arī dodamies tālāk. Iemaldāmies būvlaukumos, kur tikai pēc laiciņa kāds mums parāda, ka te nevaram atrasties. Tomēr paši vietēji strādā bez jebkādas drošības sistēmas. Bez trosēm un aizsargķiverēm. Dažreiz vienkārši jāsaka: „Nu trakie!”

Tad kalnā pamanām kādu templi, uz ko ved simtiem pakāpienu. Protams, ar četrām kāpelēšanas dienām nepietiek. Tā nu kāpjam augšā kalnā, līdz sasniedzam platformas, no kurām paveras skats uz „mazo” ķīniešu pilsētiņu. Kas to būtu domājis, ka šī nelielā vietiņa ir tik milzīga! To gan apņem kalni, kas nedaudz apgrūtina pilsētiņas izplešanos, tāpēc tiek būvētas arvien augstākas augstceltnes. Nokļūstam arī līdz skaistam templim, un atkal esam spārnos!

Centrā atrodam ēstuvīti, kur cenas norādītas mums saprotamiem cipariem, viss līdz diviem eiro. Bet ēdienu nosaukumi ķīniešu valodā, apkārt vietējie, kas mūs kārtīgi nopēta. Mēs ar pirkstu vien izvēlamies divus no lētākajiem ēdieniem, cerot, ka ko normālu arī saņemsim. Un patiesi forši – tiekam pie divām milzīgām rīsu porcijām. Protamas, viss ass. Ķīnā esam paaugstinājuši savu asuma latiņu, tomēr Arča vēders pret to jau sāk protestēt.

Tad pāri gājēju pārejām, kas ir īsts piedzīvojums, dodamies uz veikalu pārpildītajām ielām. Jāpiemin, ka pie gājēju pārejām vienmēr cenšamies kārtīgi parādīties – esam „baltie”, un mūs taču neviens negribēs notriekt. Tomēr jāatceras gan, ka pie pārejām neviens pat nesabremzēs. Bieži nākas vien pagaidīt, kad starp transportu rindām ir kāda atstarpe, kur var iespraukties.

Šodien bijām plānojuši kārtīgu iepirkšanās dienu. Šo to arī izdodas iegādāties, bet ar Arča apaviem ir kā ir. Lai arī ļoti labus un ērtus apavus var iegādāties līdz 10 eiro, nav tik lielu izmēru. Viss beidzas ar 44. numuru, kas Arčam neder. Nedaudz žēl, nedaudz nedroši, ka paliek vien viens apavu pāris. Ja ar to kas notiek, tad jāturpina ceļš basām kājām. Tomēr vēl jau ceram atrast ko piemērotu.

Uzejam arī tirgu, kas kartē nav atzīmēts, un esam patīkami pārsteigti. Tāda pārbagātība! Un ēstuves te tiešām ir uz katra stūra! Šī ir ļoti laba zeme interesantu garšu mīļotājiem, bet mums jau pēc vienas maltītes nekas vairs nelien iekšā. Kā nekā porcijas te ir grandiozas!

Pa tumšajām ielām pēc kārtīgas pastaigas dodamies uz savu istabiņu. Un vēlreiz pārliecināmies, ka pilsētas jāredz gan dienā, gan naktī. Nu viss ir izgaismots, parkos pulcējas ķīnieši, lai kopā dejotu vai vingrotu. Nezinām, kā šīm grupiņām uzrodas iniciators, bet katrā laukumā ir uzgriezta mūzika, un lielas cilvēku grupas seko priekšā dejojošam ķīnietim.

Atgriezušies viesnīciņā, ieraugām puisi, kurš, liekas, ir īstais, kam samaksāt atlikušo summu par viesnīciņu. Sniedzam puisim naudu, bet izrādās – tas ir tas pats ķīnietis, kam mēģinājām samaksāt jau piecas iepriekšējās reizes. Puisis sāk māt, jau redzot mūs nākam. Sasmejamies ne pa jokam. Nu kā tas var būt?! Tiešām vairs neatšķiram sejas!

Tomēr vēlāk uzrodas arī cits ķīnietis, kas beidzot pieņem mūsu samaksu, lai arī nevaram atcerēties, vai tas tiešām ir īstais. Tāpēc vien ceram, ka naudiņu esam samaksājuši pareizajam. Nu re, vēl nepilnas divas nedēļas Ķīnā. Droši vien būt tikpat jautri!

**

Šīsdienas atziņa: Pašnovērtējums ir ļoti svarīgs. Nekad sevi nenoniecini! Tomēr atceries, ka jāatstāj kāda vietiņa arī izaugsmei.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1023 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~559)

Mūsu pēdējā diena Avatara meklējumos.

Uz ielas atstājam ēdienu, kas mums palicis pāri, lai te klaiņojošajiem suņukiem ir, ko iekost. Tad dodamies uz parku, piebiedrojoties vēl dažām ķīniešu grupām. Protams, sākas fotografēšana, mēs pamājam. Ķīnieši sāk smieties – esam sapratuši, ka netiek fotografēta daba aiz mums, bet gan mēs paši.

Un tad amizants skats – arī tad, ja buss ir tukšs, tā pati nelielā ķīniešu grupiņa uz to metas skriešus. Tas arī laikam automātiski. Kā buss, tā jāskrien.

Sēstamies iekšā busā arī mēs, pašā priekšā. Šoreiz transportlīdzekli vada sieviete, ir ātri, Arčam neuzticība. Bet līdz augšai tiekam, un drīz sēžamies nākamajā busā, kam mūs jānogādā vēl tajās dažās takās, ko parka ziemeļos vēl neesam izstaigājuši. Kāpjot transportā gan jāskatās, kur ir pievemts, un kur nav. Liekas, ka tajā, kurā kāpjam, kādam ir gadījies pavemt.

Līkumu līkumiem, pa labi, pa kreisi, un ceļš beidzies. Drīz jau esam ārā no busa un dodamies ceļā. No rīta redzams vien retais, ēdienu pārdevēji uzsilda vakardienas desas. No krūmiem pēkšņi izlec kāds suņuks, priecīgi luncinādams asti tā, it kā būtu atradis savus saimniekus. Paglaudām sunīti un tā arī tiekam pie sava šīsdienas gida.

Uzsākam kāpienu lejā no kalna. Suņuks paskrien pa priekšu, bet vienmēr atgriežas paskatīties, vai nākam. Sasniedzam vietu, kur izvēlamies vienīgo ceļu, ko vēl neesam gājuši. Zīmēs uzrādītie kilometri ir iespaidīgi – 4,6,10..Bet jau zinām, ka ķīniešu zīmēm nevar ticēt.

Atkal jāiet augšup un lejup, bet tik patīkams miers ir no rīta! Vien vēl kāds ķīniešu pāris mums iet pa priekšu. Kad noiets krietns gabaliņš un sasniegta klints virsotne, turpat ir arī ēdienu gatavotāji. Tiem gan kārtīgs sportiņš katru dienu kāpt augšā un lejā, lai tikai ko pārdotu! Te gan tirgo visādas sēnes, tējas un ūdeni – suņukam gardums izpaliek.

Uz skatu platformas esam kopā tikai ar ķīniešu pāri. Beidzot varam izbaudīt tos satriecošos skatus! Ieelpojam skaisto rītu un gūstam enerģiju no kalnu plašumiem!

Ķīnieši sniedz sunim cepumu, bet tas gan nav īstais gardums, ko mazais zvērs kāro. Tomēr šie ir tie retie kārtīgie ķīnieši, kas suņa neapēsto cepuma gabalu pat savāc! Mēs tam plaukstās pasniedzam ūdeni, un to suns novērtē. Dodamies tālāk.

Pa kalniem augšup un lejup, līdz sasniedzam kādu vietu, kur atkal beidzot parādās zīmes. Viena norāda uz vietu, ko jau esam redzējuši, cita – uz to, kuru meklējam. Ķīniešu pāris izvēlas citu ceļu, mēs ar suni ejam uz “Soli pirms debesīm” skatpunktu. Atkal augšup un lejup pa akmens pakāpieniem. Īsts sportiņš!

Tantes tepat tirgo sēnes, bet mēs esam nokļuvuši pie milzīga kalna, kam nu vien stāvas trepes priekšā. Jautājam sunim, ko šis darīs. Bet suns paskrien pa kreisi un atrod ceļu, kā tās apiet. Laikam jau nav pirmā reize, kad šis mazais parka gids kādu pavadījis. Tas gan ir kaulains, tāpēc nez, vai šāds milzīgs enerģijas patēriņš ir labs, ja nav ēdiena.

Bet tad priekšā ir arī pats kalns, kurā jārāpjas augšā pa metāla pakāpieniem, ko nu vairs neapiet. Sakām, lai suns gaida lejā, un kāpjam augšā.

Esam sasnieguši to “Soli no debesīm” – te ir tik skaisti! Pašā klints galā uzmeistarota maza koka sētiņa, pie kā pieejot sajūta tāda, ka mēs lidotu. Ka būtu daļa no paša parka brīnumainajām klintīm. Šī ir patiesi neaprakstāma vieta!

Pēc pāris fotogrāfijām pazūd arī ķīniešu grupas. Mājās varēs pāršķirstīt mūsu bildes. Bet mēs esam divi, brīvi kā putni, augstu virs zemes Ķīnas brīnumainā parkā. Vai dzīve nav brīnišķīga?

Pēc skaistajiem mirkļiem kāpjam lejā, laiks doties pēc somām, ko glabā mūsu viesnīcas īpašnieks. Vismaz tā ceram. Nokāpuši lejā no kalna, pamanām, ka suns aizgājis līdzi citiem. Saucam to, bet laikam jau bija nospriedis, ka šīs bija atvadas. Nu re, sanācis līdzīgi kā Maču Pikču – atkal atvedām suni uz kādu tam, iespējams, nezināmu vietu, un atstājām. Nez, kā tagad iet Zanei – sunim, kas mūs pievienojās 12 h ilgajā ceļā uz Maču Pikču.. No laucinieces suņu meitene tajā dienā kļuva par pilsētnieci.

Kaut nu kāds mūsu jauno draugu pabarotu! Āzijā jau reti kurš saprot, ka suns īsti nav meža zvērs un neatradīs ēdienu pats. Lejā un augšā no kalna. Smejam, kad atrodam vēl citas zīmes un kartes, kur katrā apzīmēti citi nosaukumi vieniem un tiem pašiem apskates objektiem. Laikam izmantojuši dažādus tulkotājus. Arī kilometri nav precīzi norādīti. Pēc ķīniešu zīmēm, esam pieveikuši jau 16 km, bet pēc mūsu soļu skaitītāja vien septiņus.

Pretī nāk arvien vairāk ķīniešu, ir pusdienlaiks, tie ir gatavi parkam. Vien retais nemedī tikai fotogrāfijas. Redzam tik jauku onkulīti, kam smaids līdz ausīm – var redzēt, ka viņš nespēj noticēt savām acīm – tāds dabas skaistums! Un tik jauki, ka tiešām kāds arī apstājas un mēģina aptvert to dabas varenību, kas ir acu priekšā!

Tagad ēst ir droši, vesels bars ķīniešu ir notiesājuši visu, kas bija palicis no vakardienas. Gaidām busu, lai dotos atpakaļ uz Zhangjiajie pilsētiņu un saplānotu tālāko ceļu Ķīnā. Šīs četras dienas parkā bija lieliskas! Kārtīgs piedzīvojums un īsta bauda acīm!

Sēstamies busā un sasniedzam pēdējo pieturu, no kuras atliek vien doties lejā no kalna. Pasažierus gaidot šoferīši busu kārtīgi piepīpējuši. Bet drīz braucienam uz kalna apakšu mums pievienojas vēl pāris ķīniešu grupas un laižam.

Viesnīciņas gaitenī ap galdu jau sasēdušies ķīnieši, un spēlē tradicionālās spēles par naudu, bet mēs ņemam somas un dodamies uz autoostu. Tas ir mazs placis, kur atrodas viens sagrabējis busiņš, kas arī dodas uz pilsētu. Bet ātri vien busiņš piepildās ar skaļajiem ķīniešiem, kas uzgriež video telefonā, ka ausis plīst pušu, citi bļaustās vai spļaudās. Tā nu esam ceļā. Autiņā ik pa laikam sakāpj vietējie, stāv arī kājās. Vienai tantei līdzi maisiņā ir cepti tārpi.

Šoreiz šoferis izvēlas braukt pa citu ceļu – kādu nepabeigtu šoseju, ko iepriekš nebijām izmantojuši. Putekļu mākoņi ir visapkārt, tos saceļ dažas vieglās mašīnas, kas arī izlēmušas riskēt, apejot trakās kalnu ceļu bedres. Vietējie busā gan ļoti pārdzīvo, ka pa dažiem atvērtajiem logiem ieplūst putekļi. Tie kliedz un spiež rokas pie mutes. Nez, kas par vainu, ja jau tepat var cigaretes smēķēt.

Ceļš ir diezgan ekstrēms. Interesanti, ka te ir atļauts braukt pa šoseju, kamēr vēl traktori, būvnieki un visi citi cenšas to pabeigt. Bet nav daudz tādu trako.

Šoreiz pilsētā esam ātrāk. Un, uz to braucot, tālumā redzam arī Tiananmen kalnu, uz kuru iet pacēlājs no Zhangjiajie pilsētiņas. Kalnā ir milzīgs caurums, tā ir pasaules augstākā upes izskalotā vieta. Nu upes vietā, protams, vien ieplaka. Bet šis kalns pie pilsētiņas tomēr ir viens kalns, bet mēs bijām veselā klinšu ielejā. Varbūt tiešām tām infocentra dāmām taisnība – iespaidīgāki skati taču redzami tur, kur bijām mēs.

Šonakt paliekam lētākā viesnīciņā, ko atrast pēc ķīniešu adreses mums palīdz kāds tantuks. Izmazgājam salijušās un sažāvētās drēbes, un esam gatavi tālākā ceļa plānošanai. Ķīnā palikušas divas nedēļas, bet kaut kā būs jātiek no tās arī ārā!

Vakarā gan viesnīciņā ir jautri. Tās ķīniešu sejas visu laiku jaucam, un, kā nepareizajam sniedzam naudiņu, domājot, ka tas bijis saimnieks, ar ko runājām agrāk, sanāk lieli pārpratumi. Nospriežam, ka jāsāk iegaumēt apģērbs.

Pēc tam dodamies pilsētā, cerot atrast bankomātu. Te gan visi 24h strādājošie aparāti mūsu karti neņem. Nu ko, veikalā tad norēķināsimies ar karti. Apskatām, kādi interesanti produkti pārdodas. Un viss iesaiņots plastmasā pa vienam! Tādi plastmasas daudzumi iepriekš nekur nebija redzēti.

Ieliekam groziņā roltonus un maizīti, ko vakarā tirgo par zemām cenām, lai no rīta varētu cept svaigu, un ejam uz kasēm. Tur mūsu karti tad skenē, tad novelk ne tur, kur vajag. Rādām, ka mūsu kartes ir jāievieto karšu lasītājā. Bet, arī pēc PIN koda paprasīšanas, pārdevēji saka, ka karte neiet. Nu kā tas var būt? Skaidrās naudas mums nav, un tur vēl uzrodas kāds ne īsti angļu valodā runājošs pircējs, kas nesaprot, kā var nebūt skaidrās naudas.

Atmetam visam ar roku un atstājam preci veikalā. Arī neviens turpmākais bankomāts mūsu kartei nestrādā. Tā Ķīna dažreiz tiešām ir pārāk sarežģīta. Labi, ka ir noglabāti eiro, ko izmainīt. Tagad gan neviens maiņas punkts nestrādā, tāpēc atgriežamies savā istabiņā. Rīt jauna diena, gan jau viss taps skaidrāks.

**

Šīsdienas atziņa: Saprast, kas ir vienkārši, var tikai tad, ja zināms, kas ir sarežģīti.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1008 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~546)

Nu ko, jauna diena parkā!

Arča gan tomēr ir nedaudz stīvs pēc divu dienu kāpiena, bet ko gan vēl viens kāpiens nespēj izlabot!

Beidzot arī esam uzgājuši informāciju nedaudz vairāk par tām parka daļām. Izrādās, ka tā, kuru apmeklējām pirmajā dienā, ir vismazāk attīstītā, un skaitās grūtākā tās stāvo un ilgo staigāšanas ceļu dēļ. Bet, līdz ar to, tur ir daudz mazāk cilvēku. Šodien dosimies uz parka populārāko, visvieglāk pieejamo daļu.

Arčam diena gan sākas ar melno strīpu – nelādējas telefons, tad tas saplīst, pazūd nopublicētie raksti mūsu dienasgrāmatā, tad karsti, tad salst, tad tualetes trauksme. Botas uz sabrukšanas robežas, sandales slapjas, drēbes piesvīdušas. Bet šodien uzspīdējusi saulīte, tāpēc lietusmēteļus atstājam istabiņā un dodamies. Dienas sākums neko neliecina par tās nobeigumu!

Pa ceļam nopērkam mandarīnus, kas te ir tik gardi – tikko plūkti no koka! Sasniedzam parku un bezmaksas autobusu, kur šodien jau vairāk cilvēku iekšā. Tomēr esam agrāk un laikapstākļi priecē. Dodamies.

Atkal šaurais ceļš iet tikai augšup gar pašu klints maliņu. Ķīnieši turpina cūkoties un spļaudīties. Daži sāk krākt. Skaidrs, ka tas nav no noguruma, bet tā automātiski. Sasniedzam pirmo krustpunktu, no kura vakardien ņēmām busiņu uz augšu. Šoreiz turpinām ceļ tālāk, līdz nokļūstam tajā tūristu pārpildītākajā parka daļā. Te jau sagaida cilvēku pūļi.

Ejam uz infocentru, kas, pārsteidzošā kārtā, arī te atrodas. Tāpat kā KFC ēstuve un viesnīcas. Infocentrā ceram saņemt bezmaksas karti, bet tādas nav. Ir tikai nopērkamās. Un angliski, protams, neviens nerunā. Bet priekš kam gan, ja lielāko daļu tūristu sastāda paši vietējie? Vienkārši pašpietiekama valsts, ko lai citu saka. Viņiem nav nepieciešams izbraukt no Ķīnas teritorijas, lai ko atšķirīgu apskatītu, jo te ir gan satriecoša daba, gan apbrīnojamas pilsētas. Kalni, tuksneši, rīsu lauki, pludmales, salas. Viss, par ko vien var iedomāties. Tikai tā ķīniešiem izpaliek citu tautu kultūras iepazīšana. Šo to gan viņiem no citiem vajadzētu pamācīties. Ķīnieši jau nav nelabi, bet bieži liekas neizglītoti un nekulturāli. Tieši tāpēc tos reizēm tik grūti saprast. Un tieši tāpēc arī viņi nesaprot, ja tiem kas tiek aizrādīts, vai veltīti nesaprasti skatieni. Viņiem bieži norma ir daudz kas tāds, kas mums liekas nepieņemams.

Uzsākam savu gājienu, sekojot ķīniešu baram, jo norādes tāpat ir neprecīzas. Un sasniedzam tās burvīgās parka ainavas, ko šodien jau aplaimo saulīte. Tik skaisti! Dabīgais tilts ir savienojis kādu lielu klinti ar parka malu, un nu varam apstaigāt arī to. Koki te apkarināti ar sarkanajām lentītēm un veiksmes vārdiem. Tikai tā spiešanās un grūstīšanās ir tiešām apgrūtinoša. Telefons jātur cieši rokā, lai kāds ķīnietis to vienkārši neizsit no rokām. Daži vietējie vienkārši sastinguši šaurajos, tā jau pārpildītajos ceļos, telefonā raksta īsziņas vai pat skatās seriālus. Arī tas tik ir skats!

Mēs turpinām pastaigu pa klints malā ierīkotajām platformām. Ir tik skaisti! Ķeram mirkli ne tikai kamerā, bet arī ar acīm, ar sajūtām, kas ķīniešiem šķiet kas nesaprotams – “uztaisīji bildi, pietiek!”

Papīra kartē, uz akmeņiem iegrebtajās kartēs un norādēs vienam un tam pašam apskates objektam vai vietai angļu valodā katru reizi nosaukums atšķiras. Tāpat kā iezīmētie ceļi. Šķiet, ka parka kartes veidojuši kādi atsevišķi indivīdi, viens ar otru neko nesaskaņojot. Tā nu vienkārši baudām, bez sarakstiņa, vienkārši tāpat.

Esam nostaigājuši krietnu gabaliņu, un sasniedzam gala platformu. Vienā vietā tulkotu kā Eho punktu, citā kā Ekstāzes skatpunktu. Diena ir skaista, līdz ar to tik daudzi šodien parkā bauda pastaigu. Te ir arī tilts, kas gan nav no stikla, bet caurumotu grīdu. Un arī tas dāvā citādākas izjūtas. Daži vietējie stingri ķeras pie tilta margām.

Tālāk ar bezmaksas busiņu aizbraucam līdz tā pēdējai pieturai, kur ceram redzēt āra liftu. To gan neizmantosim, jo gan lifti, gan pacēlāji ir ļoti dārgi. Tomēr apskatīt jau var. Ķīniešu gan te naudiņu nežēlo, tāpēc bizness jau labs. Tomēr liftu redzēt nevar. Te ir vien platforma, kur piedāvā uztaisīt bildes kā no Avatara filmas. Protams, ķīniešu versijā, kas ir patiesi smieklīga. Vēl ir uzstādīti TV ekrāni, kur attēloti samontēti ķīnieši, lidojam uz pūķa. Nu ko, komēdija apskatīta, jādodas tālāk.

Pa šoseju ir īsts īsākais ceļš, ātri vien esam pieturā, kur šodien izkāpām. Bet uhh, kas par rindām uz bezmaksas busiem! Un neviena transporta nav, bet cilvēku paliek arvien vairāk. Šī parka daļa ir nedaudz nogurdinoša tieši pūļu dēļ. Nez, kā šeit bija ķīniešu brīvdienās, kad paši bijām Pekinā?!

Beidzot atbrauc čupa ar busiņiem, piecas piepildītās un nodalītās rindas tiek palaistas pa transportiem. Un sākas skriešana. Ķīnieši tiešām katrs pats par sevi. Grupu gidi vien pavicina savus karodziņus, un visi skrien. Ar elkoņiem, stumšanos un kliegšanu tiek izsists ceļš. Arī mēs mācāmies. Un tagad redzam, kādi pūļi saradušies pusdienlaikā. Ja no rīta bija ok, tagad šķiet, ka atkal ķīniešiem brīvdienas.

Šoferis brauc traki, līkumos šķiet, ka apgāzīsimies. Un vīram ir tik šauras actiņas, ka nevar saprast, vai tas vispār ceļu saskata! Un pabrauc tas garām visām pieturām, vienu no kurām gribējām apmeklēt arī mēs. Ko nu?

Aizbraucam līdz tam pašam krustpunktam, kur sākumā izvēlējāmies šīsdienas virzienu, un gaidām busu, kas dotos atpakaļ.Tantes pieturā tirgo mandarīnus un mazus kivi, bet pilsētelē ārpus parka ir lētāk. Bet gardi tie augļi gan.

Drīz klāt arī nākamais busiņš, šim šoferītim uzreiz telefonā parādām pieturu, kur vēlamies izkāpt. Nu vien jācer, ka tas tur arī apstāsies. Braucam. Aiz mums sēdošā sieva skaļi izvemjas uz sēdekļa. Ceram, ka mūs neapvems. Arī blakus krēslā cītīgi vemj. Jūtamies vēmekļu apdraudēti jau trešo reizi. Nu kāpēc viņi neņem līdzi maisiņus? Nu kā var tā nedomāt uz priekšu? Visa busa grīda pludo vēmekļos, un tieši šie ir tie brīži, kad vienkārši ķīniešus nesaprotam.

Kā buss apstājas, no tā izbirst vēl daudzas dāmas, turot rokas pie mutēm. Re, ka tomēr daudzi noturējušies! Dodamies apskatīt dabīgi veidojušos Lielo Ķīnas mūri. Nokļūstam uz kādas platformas, kur tiešām redzama akmens stabu siena, kas mūs atdala no plašās kalnu ielejas tālumā. Un te vairs nav tie pūļi! Beidzot spējam baudīt.

Klusums gan nav ilgi. Drīz pat ar īpašām nestuvēm augšā kalnā tiek nesti tūristi. Vietējie izdomājuši interesantu veidu, kā piepelnīties. Abās atzveltnes krēsla pusēs piestiprināti koki, vajadzīgi vien divi nesēji un viens maksātspējīgais.

Tad dodamies pa takām tālāk. Katrā publiski pieejamajā kartē atzīmēti dažādi ceļi, dažādi objekti, bet drīz esam nokļuvuši vietā, ko apmeklējām pirmajā dienā! Tikai šoreiz izpaliek tas lielais kāpiens, jo nākam no citas puses. Un nu vairs nav miglas vai mākoņu! Skatāmies, kā pacēlāji traucas cauri kalniem, kamēr paši kāpjam arvien augstāk pa mazajām taciņām. Nu vairs nav nekāda apmulsuma – takas jau reiz staigātas, ceļi zināmi. Atkal pa šaurajām ejām, kur Arčam jāsaspiež pleci, lai nepaliktu starp lielajiem akmeņiem, un arvien augstāk un augstāk, līdz sasniedzam nojumīti, kas iepriekš bija miglā tīta. Nu paveras īsta panorāma. Nokļūstam uz klintī uzceltās mājeles un lūkojamies tālumā zilajos kalnos. Kāda ieleja!

Šodien satiekam daudz vairāk “baltos”. Kāds zviedru pāris paši mūs uzrunā, sakot, ka nevar atšifrēt, kas par valodu. Atbildam lūgumam tos nofotografēt, un dodamies atpakaļ. Uz šo vietiņu gan ir īsts piedzīvojums nokļūt un aiziet. Stāvs kāpiens pa šaurām trepēm, un bīstami celiņi gar klints malu, kur divi izspraukties nevar. Nākas pat pakliegt tiem, kas arvien kāpj augšā, lai palaiž mūs arī lejā. Tiem, kam bailes no augstuma, te kāpt tiešām nevajadzētu. Bet, tā kā esam nolēmuši arvien pārvarēt savas bailes, bieži attopamies augstākajā klintī.

Arča ceļgals galīgi sāk streikot, nākas pat pieklibot. Bet šī ir arī pēdējā vietiņa parkā, ar septiņu stundu staigāšanu šodien pietiks. Būsim izstaigājuši parka ziemeļu daļu, un arī mazāk apmeklēto daļu. Paliek tikai paši dienvidi, bet uz tiem nokļūšana prasītu pārāk daudz laika, tāpēc pēdējā dienā esam nolēmuši vienkārši izstaigāt visu, kas vēl paskrējis garām.

Sagaidām vienu no busiem, kas vakarpusē iet arvien retāk, un dodamies ārā no parka. Kāda varena pastaiga! Redzam, ka parka teritorijā cilvēki arī dzīvo. Ir mazas mājeles, tiek turēti lopiņi, vistas skrien pāri ceļam. Nav brīnums, ja parks par parku tika pasludināts tikai pagājušajā gadu simtā. Tie, kas busā uzslēguši videosarunas, saviem sarunu biedriem arvien rāda mūs – redz, šie kopā ar „baltajiem” brauc lejā no kalna! Bet mēs priecājamies par dienu. Vēl viena diena priekšā!

**

Šīsdienas atziņa: Cerēt uz labāko, nesagatavojoties sliktākajam, ir vai nu pašpārliecinātības, vai pieredzes trūkuma pazīme.

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~993 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~531)

Vakardien sešas stundas žāvējam drēbes ar fēnu.

No rīta istaba gan liekas tāda mitra, lai gan tas fēns patīkami iesildījis gaisu. Vakar bija nostaigāts daudz, tomēr, ja sākumā pēc 15 km sāpēja kājas, tad tagad 20 km jau ir nieks. Esam gatavi jaunai dienai!

Administrācijā atstājam fēnu un Latvijas karodziņu, jo neviena nav. Bet tas, kas viņiem ir – noteikti pamatīgs elektrības rēķins.

Protams, sākam ar labām brokastīm, un mums pat nav jāizvēlas, ko ēdīsim – kā restorāniņā ķīnietis mūs atkal ierauga, tā uzreiz ceļ galdā to pašu. Ir jauki! Šoreiz gan vietējie nepakautrējas mūs pavērot. Arī, ja uz tiem skatāmies, tie nenovēršas, bet gan pasūta to pašu, ko ēdam mēs.

Ārā līst, bet somas esam kārtīgi noseguši, un arī paši gatavi vēl vienai lietainai dienai.

Funikulieris no pilsētiņas uz parku kursē nepārtraukti – gan rītā, gan vakarā. Nez, ko tumsā tur meklēt! Bet mēs dodamies uz savējo – to, kur biļete derīga vēl trīs dienas. Nu esam rezervējuši viesnīciņu, tā vien jāatrod.

Busu, protams, šodien jau atrast viegli. Un tad tikai trakais ceļš priekšā! Šoreiz busā visi piesprādzējas. Paliek baisi. Brauciens ir nedaudz dārgāks, jo ceļš ir vēl augstāk kalnos. Braucam uz parka ziemeļiem, kas esot visskaistākie. Šoreiz autobusa šoferītis nav tik agresīvs kā tas, kas vakardien mūs veda. Tomēr apdzen viņi visi te ļoti nepārredzamās vietās, kur atliek vien uzelpot pēc palikšanas sveikam un veselam. Varbūt šoferiem te ir gaišredzības spējas? Ķīniešiem arī augsts tolerances līmenis pret agresīvu un bīstamu braukšanu. Vai arī nervi no tērauda. Te brauc visi kā grib. Nemaz nav brīnums, ja kāds gandrīz otram noskrāpē sānu vai vienkārši piespiež ielidot grāvī. Tomēr neviens nelamājas, nesit galvu pret stūri. Pie mums visi būtu uz nerviem!

Viens opis skrien pāri ceļa četrām braukšanas joslām, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Autobuss pīpina, bet ātrumu nesamazina, taču opis nemaz nedomā pagriezt galvu, tik mauc pāri ceļam. Gandrīz sanāk ķīniešu vīriņu paķert uz pleca,šī ir arī tā retā reize, kad šoferis izliecas pa autobusa logu un kaut ko uzkliedz. Bet tas arī viss. Ķīnā iespējams ir viss! Un visi kaut kā kustas uz priekšu un kaut kā taču dzīvo!

Bet tomēr dažreiz labāk nemaz neredzēt ceļu, un paļauties uz vietējo. Citādi sirms var palikt! Braucēji te tiešām dažreiz ir dīvaini. Moči brauc pa ceļa vidu, taisa rindas, un arī pretim braucošie mazie transportlīdzekļi nemaz nedomā par citiem satiksmes dalībniekiem. Bieži liekas, ka ķīnietim ir mācīts – domā par sevi un tikai tad par pārējiem. Un tādā lielā nācijā tas tomēr ir dīvaini.

Mēs esam asa sižeta filmas dalībnieki tepat autobusā! Līkumā dzenam motociklistu, un pretimbraucošais džips arī līkumā dzen moci. Gandrīz saduramies, tomēr pēdējā brīdī buss parauj pa labi, auto pa kreisi. Kas ar motociklistiem? Nav ne jausmas. Mēs ieķeramies sēdekļos, pārējie pasažieri, šķiet, neko nav ievērojuši.

Tā sasniedzam pašu augstāko kalnu ciematiņu un nespējam vien nopriecāties – ārā vairs nelīst! Apkārt redzami tie paši Avatara kalni. Vadāmies pēc kartē atzīmētās vietas un drīz sasniedzam savu naktsmītni. Vietējie gan palīdz atrast īsto starp visām te saceltajām pēc adreses, kas ir tikai ķīniešu valodā. Telpas gan tukšas, neviena nav. Pēc bildēm izskatās īstā vieta, tāpēc sākam bļaut pēc saimnieka. Uzrakstām tam ziņu arī Bookingā un tas drīz arī atsteidzas. Tiekam ievesti jaukā istabiņā, vien auksti. Cerams, ka arī te uzstādītais temperatūras regulētājs to varēs sasildīt.

Tad saimniekam samaksājam, bet tas izdod par eiro mazāku atlikumu kā nepieciešams. Rādām, ka nav pareizi, tas tikai smaida un māj. Ņemam kalkulatoru un rādām naudu, neļausim sevi apmānīt! Tā nu ķīnietim nākas atdot mums to eiro, un visi kopīgi dodamies uz parka ieeju, kas šoreiz ir pavisam netālu.

Tiek nolasīti mūsu pirkstu nospiedumi, tiekam parkā. Bet kaut kur nozudusi parka ceļu karte, un nu vairs nezinām, cik tālu tie bezmaksas busi iet. Lai cik bezjēdzīgi tie papīri bija, tur vismaz busu pieturas varēja redzēt. Bet nu neko – priecājamies par laiku, un sēstamies tajā busiņā, kura šoferītis apstiprina, ka dosies augšup.

Vietējie autobusā cūkojas un atraugājas, spļaudās. Gaidām, kad varēsim doties augšup. Pārāk ilgi buss nekust no vietas, priekšā sēdošie vietējie sāk taisīt “selfijus” tā, lai mēs „nejauši” iekļūstu kadrā. Nākas slēpties aiz sēdekļiem. Kad paslēpjamies, dažas dāmas kāpj ārā no busa un mēģina mūsu attēlu noķert no āra. Tā pārvēršas par smieklīgu spēli.

Pēc 15 min beidzot izbraucam. Un brauciens ir tiešām ilgs. Ar kājām mēs to nepieveiktu, tāpēc patīkami, ka šis brauciens ir iekļauts biļetes cenā. Vismaz jūtam, par ko esam samaksājuši! Un tagad jau arī neliekas tik daudz – 30€ četras dienas, kas ir ap 7 eiro dienā par parku un busiem.

Nokļūstam kādā krustpunktā augstu kalnos. Esam sasnieguši milzīgo klinšu augstumu! Buss izlaiž pasažierus. Ko nu? Te ir kāds placis ar vairākiem busiem. Vieni iet uz augšu, citi tālāk uz priekšu, daži atpakaļ. Pie mums pieskrien kāda dāma un ar tulkotāja palīdzību mēģina paskaidrot, ka tālāk braukt nevajag ar bezmaksas busu, jo tepat ir ko skatīties, vien jāiekāpj kādā speciālā elektrobusiņā par 8€ no cilvēka. Nu nē – kāpēc tad ir visi šie bezmaksas transporti?

Sekojam vietējiem un izvēlamies nākamo busu, kas iet uz augšu. Brīvas vietas ir tikai aizmugurē. Dīvaini, ka visi busā guļ. Vai tiešām tik ilgi jau braukā apkārt? Meitenei, kas sēž mums blakus, kā reiz, ir slikti. Tā ar roku tur muti un, aizspiedusi acis, saraustīti elpo. Bet buss brauc līkumu līkumiem, tikai uz augšu. Nesaprotam, kāpēc tie, kas zina, ka viņiem transportā ir slikti, neņem līdzi maisiņus?! Aziāti kopumā liekas tādi jūtīgi pret līkumiem. Klāt visam nāk konstanta pīkstēšana no nepiesprādzētu jostu mehānisma. Vēl kāds degumā iesmērē ko līdzīgu zvaigznītei pret nelabumu, un ir pilns komplekts. Bet mums nekas nekaiš, esam norūdījušies. Galvenais, lai mūs atkal neapvemj.

Tomēr viss kārtībā, drīz nokļūstam pašā kalna galā, kur visi izkāpj. Sekojam pūlim, bet nelielajās akmens plāksnēs iegravēts tikai “exit”, un izeju mums tiešām nevajag. Protams, nevienas citas norādes nekur nav, un tā arī nesaprotam, uz kurieni ved neskaitāmie ceļi. Galvenais ir izvairīties no funikulieriem, kas maksā bargu naudu.

Sākumā sekojam ķīniešu pūlim, bet turpinās norādes, ka visur ir tikai un vienīgi izeja. Ejam atpakaļ. Ko lai dara? Kā lai orientējas parkā, kurā nav norādes? Ieraugām kādas trepes, pa kurām neviens neiet, bet nolemjam kāpt. Trepes taču kaut kur aizvedīs! Un tās aizved pie divām “baltajām”. Ir glābiņš!

Meitenes paskaidro, kur atrodamies, un parāda akmenī iegravētu karti. Un tie ir vienīgie orientieri? Sarežģīts ir šis parks, patiesi. Bet no vietas, kur atrodamies, nu var pabraukt augstāk līdz kādam skatpunktam. Sēžamies jau trešajā busiņā nedaudz vīlušies, ka atkal jau puse no dienas ir viens vienīgs apmulsums, un īsti nekas daudz nav redzēts. Vēl neesam uzgājuši tās īstās takas.

Drīz nokļūstam pie kādas funikuliera stacijas. No šejienes var redzēt, kā rindiņā tukšas pacēlāja kabīnītes slīd starp skaistajiem kalniem. Būtu ķīnieši samazinājuši tās cenas vismaz tad, kad tūrisma sezona beigusies, un būtu tiem izdevies vismaz kaut ko nopelnīt, nevis laist kabīnes pa tukšo! Migla vēl apklājusi ieleju, bet šķiet, ka varētu skaidroties. Tomēr nevaram atrast tās iešanas takas, tāpēc dodamies lejā no pašas virsotnes kājām. Mums garām brauc daudzi busi, bet 2 km garais lejupceļš ir patīkams.

Vērojam klintis, kas pārliekušās pār ceļu. Dažreiz uz ceļa manāmi lieli akmeņi. Protams, te ir arī nogruvumi. Bet tad pamanām klints malā kādu templi un dodamies uz to. Pirms tempļa atrodas skatpunkts uz varenajām klintīm, ir arī suvenīru pārdevēji, ēdienu gatavotāji un ķīniešu grupas. Visiespaidīgākās ir no koka grebtas milzīgas statujas, kas nebūt nav tik dārgas, vien grūti transportējamas.

Laikam tad esam atraduši to tūristisko parka daļu. Pats templis ir bez maksas, bet liekas, ka vairākus gadus aizmirsts. Tā krāsa ir nolupusi, no jumta pilošais ūdens grīdās izveidojis pat caurumus. Smejam, ka pie ūdens trupām veidojas tādi kā stalaktīti. Tiem taču gadu tūkstoši bija nepieciešami!

Priecājamies par skatiem no tempļa pēdējā stāva. Te atrodas arī vairākas telpas, kas pieejamas vien vietējiem. Kad, it kā nesaprazdami aizlieguma zīmes, kādā no tām ieejam, vietējie pat sabīstas. Tie uzreiz noslēpj telefonus un sūta mūs prom. Laikam nelegāli iztirgo Avatara parka daļas.

Turpinām ceļu un smejam, ka Nacionālā parka teritorijā ir pat Maķītis. Un tik stereotipiski, ka ieejam tajā, jo Arčam tualetes trauksme no visa asā ēdiena. Protams, tur tualetes nav, jo caurumi zemē ir pieejami visā parka teritorijā bez maksas. Maķītī iekšā nāk vēl un vēl “baltie”. Dīvaini – šajās eksotiskajās zemēs taču jābūt tik tuvu vietējam, cik iespējams! Un ķīniešu ēdiens ir tiešām super!

Dodamies tualetes meklējumos, un uzejam vēl vairākus ceļus uz skatu punktiem un platformām. Pa ceļam vietējie pārdod suvenīrus un ēdienu, tā kā par paciņas sarūpēšanu ceļam nav jāuztraucas. Atrodam būdiņu. Arča stāta, ka vietējiem tur tik ilgas darīšanas, ka tie paspēj pat seriālus tupot noskatīties.

Atrodam vēl un vēl skatu vietas. Protams, tas viss bez norādēm. Ķīniešus vada to gids, jo visbiežāk, gluži kā ārzemēs, tie ceļo grupās. Bet tad arī mūs taciņas aizved līdz platformām ar skatu uz Nacionālā parka ieleju. Protams, brīnišķīgi un neaprakstāmi! Liekas, ka esam iekāpuši pasakā, un gribas vienkārši laisties starp stāvajām akmens klintīm kā putnam. Vai kā avataram ar savu zvēru.

Aprakstos angliski stāstīts, ka šīs platformas izveidojušās kvarca smilšakmens erozijas rezultātā pirms veseliem 300 miljoniem gadu. Ūdens izgrauzis akmeņus, laikapstākļi un gravitācija arī piepalīdzējusi šīs ielejas veidošanā. Nu teikts, ka ieleja ir 398 kvadrātkilometru platībā, kur tās augstums variē no 300 līdz 1300 metriem, un te atrodas vairāk kā 300 šādu stāvu klinšu stabu!

Ir pat vieta, kas angliski aprakstīta, kā “ja šo neredzēsiet, jums visu mūžu būs tas jānožēlo”. Diezgan brutāls tulkojums, bet vietu redzam, tāpēc nožēlot neko nenāksies. Un arī šī diena beigu beigās izvēršas lieliska!

Lai arī nostaigāts nav tik daudz, esam noguruši, un līdz ar tumsiņu dodamies atpakaļ. Vietējie mūs „neuzkrītoši” turpina filmēt. Jāpiemin, ka arī uz platformām vietējie ir katrs pats par sevi. Ja kāds mēģina uzņemt skaistu attēlu, būs arī viens, kas ar savu „selfija” koku tūliņ ielēks kadrā. Katrs pats par sevi! Arī mēs esam iemācījušies būt nedaudz egoistiskāki, bet ārpus Ķīnas šo īpašību neņemsim līdzi.

Nokavējam kādu busu, kas tūristus ved lejā no augstā kalna, bet nākamais, nez, kāpēc, uzsāk braucienu jau tad, kad esam vien divatā, kā privātais transports. Te gan ceļi ir šauri, un busiņi uz līkumiem arī taurē, lai viens otrā neieskrietu, lai gan ir vietas, ko šķērsot divatā nemaz nevar. Tad vienam jāpagaida. Pa ceļam arī ir šādas tādas pieturvietas ar dažādiem apskates objektiem. Bet mēs nemaz neriskējam apskatīt tās, jo esam jau pamanījuši, ka busi, gluži tāpat kā mūsējais, visām pieturām nesas garām arī tad, ja kāds tur gaida vai māj. Cilvēki pat skrien uz ceļa busam priekšā, bet braucamais kā nestājas, tā nestājas.

Drīz tiekam lejā no kalna un dodamies uz istabiņu. Cik labi, ka šodien nelija lietus un viss ir sauss! Ceram uz tikpat veiksmīgu rītdienu!

**

Šīsdienas atziņa: Dažreiz lai tiktu ātrāk uz priekšu, ir nedaudz jānogaida.

*

Iztērētie līdzekļi: ~17 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~980 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~520)

Cik labi gulēt siltā gultiņā!

Protams, nav jau tā kā iepriekšējā ceļojumā – nav jāguļ teltī, bet tomēr tie vilcieni nebūt nav labs nakts transports – pagulēt nevar. Vismaz ķīniešu sēdošajos vagonos.

Ceļamies, ārā līst. Tas nav jauki, bet labāku laiku gaidīt nevaram. Ģērbjam virsū lietusmēteļus un ejam brokastīs. Smejam, ka uz viesnīcas durvīm, kuras jāslidina uz sānu, rakstīts „grūst”. Un tā arī Arča grūž – būtu patiešām durvis izcēlis! Patiesi, ar tiem tulkojumiem ķīniešiem pieklibo.

Tepat pie viesnīcas atrodam mazu ēstuvīti un ejam iekšā, jautādami, cik maksā tas, ko pārējie te ēd. Ķīnietis aizved mūs pie ēdienkartes. Ok, cenas saprotam, bet nosaukumi tulkoti ar kādu interneta tulkotāja palīdzību – nu nav pareizi! Vienam ēdienam tulkojums ir “seja”, citam “pulveris”. Atrodam savas nūdeles un ceram saņemt ko lādzīgu. Un tiešām saņemam! Mums tiek atnestas divas milzīgas bļodas ar nūdelēm, vienam ar sēnēm, otram ar gaļu. Un tad piestumjamies kārtīgi. Uh, ķīniešu virtuve tiešām ir lieliska! Vietējie uz mums nemaz neskatās, laikam pieraduši pie tūristiem sezonas laikā. Daudzi šurpstina savas nūdeles, citi ēd kārtīgi. Bet ēd tie tiešām daudz.

Nu esam gatavi parkam. Pa ceļam nopērkam ūdeni, lai gan te ik pa laiciņam ūdeni par brīvu var iepildīt no aparātiem. Bet kas zina, kā būs parkā. Paņemam vēl kādas uz ielas gatavotas uzkodas, un dodamies uz autoostu. Uz ietves jāuzmanās – nekad nevar zināt, kurā brīdī pa to kāds mocis izdomās braukt. Tie strādā arī kā taksometri, uzstādījuši milzīgu lietussargu virs sava transporta, lai pasažieris nesamirktu.

Autoostā ir informācijas centrs, kur neviens nerunā angliski. Un arī mūsu tūrisma infocentra kartē neorientējas. Kaut kā jau tomēr sanāk saprasties. Mūs nosūta pie busiem, nosaucot ķīniešu vārdu, ko mums uz busa meklēt. Protams, piedzīvojums. Tur pie katra ejam klāt, kas mūs sūta arvien tālāk, līdz patiešām nokļūstam uz īstajiem transportiem. Samaksājam pusotru eiro katrs un ceram, ka nokļūsim īstajā vietā.

Nacionālajā parkā ir vairākas ieejas, bet lielā tūrisma karte ir mākslinieciski zīmēta un ļoti neprecīza. Arī internetā atrastās kartes nav liels palīgs. Nemaz nezinām, ko gaidīt pašā parkā.

Ar pīpināšanu busiņš parāda pārējiem, ka tos apdzen. Autoostā minētās pusstundas vietā braucam jau stundu, bet esam tikai pusceļā. Skaidrs, ka neizdevīgi braukāt no pilsētas uz parku, ar rītdienu būs jāpaliek parkā.

Ik pa laiciņam necilajā busiņā kāpj vietējie un izbļauj šoferim savas pieturas. Mēs turpinām ceļu tikai augšup kalnā, busam līgojoties no vienas uz otru pusi. Daži autobusā sāk griezt nagus.

Nogriežamies uz ceļa, ko drīzāk varētu nodēvēt par bezceļu, busiņš knapi brauc uz priekšu, mēs reālu lēkājam krēslā. Nu tikai uz parku! Nokļūstam kādā ciemā, skaidrs, ka tā nav ieeja. Labi, ka GoogleMaps uzrādās nosaukums arī ķīniski – kādam vietējam paprasām virzienus, tas, pēc ilgas spriedelēšanas, norāda uz kreiso pusi.

Ejam jau krietnu gabaliņu, lai arī nevienā no četrām mūsu kartēm nekāds lādzīgs ceļš nerādās. Ieejai jau sen bija jābūt! Lietus līst spaiņiem, atkal jūtamies kā Maču Pikču – kā kāds dabas brīnums, tā līst. Uz ceļa esam vieni, apstādinām kādu garāmbraucošu mototaksīti, lai vēlreiz pārliecinātos par ceļu. Tas saka, lai tik ejam uz priekšu. Tā nu soļojam pa lietavām, līdz beidzot skatam paveras lieli vārti. Laikam atradām ieeju parkā!

Biļešu kases izskatās slēgtas, tomēr viens mazs lodziņš ir vaļā. Tur saka, ka biļete maksā 29€ vienam. Pārliecināmies, ka tā tiešām derīga četrām dienām. Mums tiek piešķirta tāda kā metro karte, ko pie ieejas pat ieskenē, paprasot pirkstu nospiedumu. Karte strādā tikai ar to. Redz, lai nav tā, ka ar vienu biļeti var vairāki iekļūt parkā. Uz mūsu jautājumiem par tuvākajiem apskates objektiem vai par pēdējo autobusu atpakaļ uz pilsētu, neviens infocentrā atbildēt nemāk. Par eiro nopērkam parka karti, cerot, ka tā būs labāka kā pilsētā iedotās, taču arī šī beigu beigās izrādās nelietderīga. Ir aptuveni sazīmēti ceļi, aptuveni objekti, bet uzticēties tai pilnībā nevar.

Pie parka ieejas mūs pārtver kāda pārdevēja, rādot uz mūsu kājām. Arčam kājās sandales, no lietus glābiņa nav. Bet botas gan var apsegt ar īpašo apavu apvalku. Ilgi domājam, tomēr divarpus eiro neizdodam, un turpinām ceļu. Pa parka teritoriju iet bezmaksas busi, iekļauti biļetes cenā. Bet nevienu neredzam. Apsargs vien norāda uz kādu virzienu, un nesaprotam, vai busi tagad ir neredzami? Bet drīz viens piebrauc, un tajā mūs pārķer cita apavu apvalku pārdevēja. Izpētām dāmas piedāvātos pārīšus, kas nav pat viena izmēra. Bet viņa to nesaprot. Buss brauc ļoti īsu brīdi un tad norāda uz izeju – jau esam klāt? Tādus gabalus taču ar kājām var noiet! Lietus turpinās, mazā ķīniete ir neatlaidīga, tāpēc paņemam vienu gumijas apavu apvalku. Sniedzam viņai divarpus eiro, bet tā pusi izdod – re, te arī tās cenas ir ļoti atšķirīgas!

Esam izlaisti pie funikuliera. Tas maksā 10€, bet netaisāmies neko papildus piemaksāt. Pie biļešu kasēm neko par gājēju ceļiem atbildēt nemācēja, bet esam nolēmuši riskēt. Ja jau tik tālu atkūlušies, biļeti samaksājuši, laiku pazaudējuši. Ejam garām funikulierim, tur uzejam kādu zīmi. Norādīts, ka pa netālu esošām trepēm ejot ko iespējams sasniegt. Bet, ja plānots turpināt iet pa šoseju, tuvākais pieturas punkts ir 10 km attālumā. Patiesi, ja šajā parkā attālumi tiek mērīti kilometros, tad ar vienu dienu te nebūt nepietiks.

Dodamies augšā pa trepēm. Kas zina, cik tālu un vispār – uz kurieni šis ceļš ved. Pēc neilga laiciņa akmens pakāpieni izved cauri kādai būdiņai, kur veca ķīniešu sieviņa vāra batātes jeb saldos kartupeļus. Laipni atsakām piedāvājumam un dodamies gar milzīgajiem banānkokiem augšup. Ejam un ejam. Un ejam. Paliek karsti, līst lietus, apkārt ir tikai mežs, ietinies biezā miglā. Līst. Ak, cik tomēr ļoti šis viss atgādina Maču Pikču gājienu! Esam izmirkuši, nosvīduši, bet, līdzko noņemam lietusmēteļus un uz laiciņu apstājamies, aukstums mūs panāk. Šī ir sliktākā iespējamā ieeja parkā! No šīs, visnepopulārākās vietas iet tikai funikulieris, kas visu tikai sadārdzina! Kāpēc tās bezjēdzīgās kartes ir tik neprecīzas? Kāpēc mēs vienkārši nebraucām uz parku, kas ir turpat pie pilsētas? Te jau vispār nekā neredzam! Tikai kāpnes un mežu, ik pa laikam tajā kādu pamestu būdeli. Otrajā parkā gan visas stikla gājēju ejas ciet, jo līst lietus. Bet te jau arī nav labāk!

Kāpjam un ik pa laiciņam domājam – jāgriežas atpakaļ. Kad vispār iet pēdējais buss? Kāpjam un kāpjam, līdz sasniedzam kādu atpūtas vietiņu. Tur paēdam līdzpaņemtās maizītes, bet ūdeni nemaz nekārojas. Jau esam noguruši, un domājam padoties, bet tad pamanām divus ķīniešus. Ja ir ķīnieši, tad kaut kur jau šis ceļš ved. Jautājam tiem, cik vēl tālu, bet atbildēt tie nespēj. Tomēr no kaut kurienes taču viņi nāk!

Nāk arī trešais un ceturtais. Labi, turpināsim kāpienu. Pēc vēl pusstundas uzrunājam piekto pretimnākošo. Tas saka, ka līdz kalna virsotnei ir 10 km. Nu nevar būt! Nevar būt, ka vēl tik tālu! Jau lēnāk turpinām ceļu, šaubīdamies par katru sperto soli. Vai griezties atpakaļ? Bet ja nu esam tuvu? Kāpjam, bet prieka maz.

Tomēr tad skatam paveras viens no kalniem. No tiem, ko esam redzējuši Avatarā! Nu re, tad jau jātiek līdz galam. Kāpjam, līdz beidzot sasniedzam krustceles. Tur arī beidzot ir kāda zīme. Visu šo ceļu nevienas norādes nebija!

Bet nu zīme saka, ka pa labi ir visādi apskates objekti 4, 6, 10 un 20 km attālumā. Pa kreisi esot kāda vietiņa 500 metru attālumā. Protams, zinām, ka par mērvienībām ķīnieši daudz nezina, tomēr ejam pa kreisi. Pēc neilga laiciņa redzam vēl un vēl ķīniešus, līdz sasniedzam platformu, no kuras tad beidzot var redzēt tos skaistos kalnus, caur kuriem lēni slīd funikulieris, atduroties vēl tālu augšā. Kas vienreizējs!

Apbrīnodami šo dabas skaistumu, dodamies meklēt to netālu esoši ķīniešu ciemu. Gar klinti ceļš paliek arvien šaurāks, bet ejam jau lielākā cilvēku grupiņā, kur ir arī divi “baltie”, kas arī nerunā angliski. Šķiet, francūži. Un tad sākas pavisam šauras ejas starp milzīgiem akmeņiem, kur vēl augšup ved akmens pakāpieni. Tas ir tikai vienvirziena ceļš, atpakaļ esot jānāk pa citu. Un, tā kā to jau esam uzsākuši, atpakaļceļa nav.

Spraucamies starp pilošajiem akmens blāķiem uz augšu. Dažreiz Arčam jāsaliek rokas priekšā un jāmēģina sašaurināt plecus, lai ejā vispār iesprauktos! Vai 500 metri? Protams, ka ne.

Kāpjam krietnu laiciņu, jābūt piesardzīgam, jo klinšu bluķi ir slideni un arī no gaisa veļas ūdens. Bet sasniedzam to ciemu, kur gan neviens nedzīvo, jo šī ir tikai tāda kā ēka, kurai visi iet cauri, lai redzētu parku no augšas. Eh, bet varenās klintis ir ietītas slapjā, pelēkbaltā miglā, un nekas nav redzams! Apkārt plīvo kokos sakarinātās sarkanās lentītes ar ķīniešu svētajiem vārdiem, bet pats skats uz parku mums izpaliek.

Laiks doties lejā. Kāda zīme rāda, ka ceļš lejup no ciema ved pa kreisi, bet nevienu te neredzam. Skaidrs, ka atpakaļ neiziet, jo šaurajās ejās izmainīties nav iespējams. Vien kāds ķīnietis apmulsis stāv pie tās pašas zīmes. Un tas zina angliski! Tā nu trijatā riskējam, neviens nesaprotot, kur īsti ceļš aizvedīs. Pa šaurām kāpnītēm un mazām taciņām, garām lielām vardēm vai krupjiem, kurus arī ēdām, tomēr apejam to klinti, un nonākam pie sākuma platformas. Uh, viens varens gājiens! Protams, skati ir neaprakstāmi skaisti, bet tomēr ceram redzēt arī visu parku, kad pusi no tā nebūs apēdusi migla.

Wulingyuan Pasaules Dabas Mantojuma apskates vieta ir pasakains parks 26 00 ha platībā, kur atrodas vairāk kā trīstūkstoš smilšakmens stabi, liela daļa vairāk kā 200 metru augstumā. Starp šiem stabiem jeb klintīm ved taciņas, var atrast ūdenskritumus, alas un dabiski izveidojušos tiltus, neskaitot tos no stikla, ko šeit uzbūvējuši ķīnieši. Šeit sastopamas arī neskaitāmas apdraudētas dzīvnieku un augu sugas.

Nolēmuši kārtīgi sagatavoties, paņemt viesnīcu pie parka, lai nav jāsatraucas par busiem, un vēl labāk nodrošināties pret lietu, ejam prom. Protams, iemūžinām šo skaistumu gan attēlos, gan video, gan atmiņā. Kā nekā nācās pielikt varenas pūles, lai šo visu sasniegtu, un gandrīz arī pat padevāmies pie pašas platformas!

Bet nu laiks doties lejā no kalna. Nezinām, cikos ir pēdējais buss, un par palikšanu parkā nemaz iedomāties nespējam. Protams, tagad esam uzkāpuši pietiekami augstu, lai sasniegtu visus ievērojamākos apskates objektus, bet tiem vajag vairāk laika. Eh, cerēsim uz nākamajām dienām!

Uzsākam garo 4 km kāpienu lejā. Un lejā nemaz arī nav tik viegli! Drīz jau kājas sāk trīcēt, bet vismaz nav Maču Pikču stāvie pakāpieni. Pusceļā satiekam divus “baltos”, kas te pavada savu ceturto dienu. Tie saka, ka iepriekš laiks esot bijis labāks un atļāvis vērot nepārspējamos skatus, bet šodien nekā. Tie gan paliek parka teritorijā, bet māk pastāstīt, ka busiņi no šīs vietas uz mūsu pilsētiņu iet regulāri, nav ko satraukties. Pasakāmies par informāciju, tomēr jau laicīgi dodamies lejā.

Nokāpuši no kalna, sēstamies bezmaksas busā, kam jāved kāds gabaliņš līdz parka ieejai. Tas vēl nebrauc, bet piepildās ar ķīniešiem. Un te iekāpj arī meitene, ar ko tikko runājām, un jautā, vai esam noskaidrojuši, vai šis buss iet uz ieeju vai uz priekšu. Mēs nemaz nezinājām, ka busi iet arī tālāk, jo kartē tas nav norādīts! Un šis buss ir viens no tiem, tā kā meitene mūs pat paglābj. Kāpjam ārā.

Kopā ar šiem diviem ārzemniekiem gaidām īsto busu, bet tas kā nenāk, tā nenāk. Pajautājam kādam ķīnietim, cik ilgi tas jāgaida, esot 10 minūtes. Cik atceramies, brauciens nemaz nebija tik ilgs, noteikti kājām būs ātrāk. Atvadāmies no pārsteigtā ārzemnieku pāra un dodamies. Ejam cauri pavisam nelielam ciemam, kur vietējie ko cenšas mums pastāstīt, un izpētām kokos karājošos augļus. Protams, buss pabrauc mums garām, un gājiens ir ilgāks kā mums bija licies, bet arī šajā pastaigā, kad lietus jau nedaudz pierimis, redzam daudz skaistu tempļu, ķīniešu tradicionālos namiņus un, protams, pašus kalnus.

Paejam garām biļešu kasēm un nokļūstam sākumpunkta pilsētelē, uzreiz kādam vietējam pavaicājam par busu. Tas norāda uz otru ielas pusi un nosmej. Nu neko, ejam ielas otrā pusē un gaidām autobusu nākam. Bet tad pie mums piestāj kāds džips, prasa, vai vajag aizvest. Bet Ķīnā jau nebūs autostopu – ķīnietis gaida no katra pa 4 eiro. Atsakāmies, un mūs uzreiz pasauc kāda dāma, sakot, ka te viss dāmu bariņš gaida autobusu. Nu re, viss atrisināts!

Drīz buss arī klāt un pusčetros vakarā, slapji dodamies atpakaļ uz pilsētiņu, kur paliekam. Kā busiņš iziet, viens uzreiz iekšā sāk pīpēt. Nesaprotam, vai tad to līdz autiņam nevarēja paspēt? Sākas trakie ceļi, autobusa logi trīc tā, ka liekas – tūliņ izkritīs! Tomēr pārsteidzoši, ka starp šādiem maziem kalnu miestiem ir tāda satiksme! Negribas gan nemaz domāt par to, ka rīt atkal šis ceļš jāpievar.

Pēc stundas sākas labāks ceļš. Bet tā arī domājam, ka ķīniešiem galīgi nav izpratnes par laiku un telpu. Nu tas tiešām nav pusstundas brauciens!

Nonākuši viesnīcas istabiņā, ātri skrienam karstā dušā. Kā lūpās un pirkstos atgriezusies krāsa, ņemam fēnu un žāvējam visas slapjās drēbes. Istaba izskatās kā karalaukā, bet visam līdz rītdienai jābūt sausam, ja vēlamies vēl vienu dienu pavadīt parkā! Arī rītdien diemžēl sola lietu, bet cerēsim uz to labāko! Katrā ziņā nu jau zinām, ko sagaidīt no šī brīnumu parka!

**

Šīsdienas atziņa: Ir jābūt mazliet neprātīgam. Ir jāiet un jādara, un tikai tad atklāsies, kādas tad ir ķermeņa un prāta spēju robežas, ko arvien var paplašināt!

*

Iztērētie līdzekļi: ~77 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~963 eiro)

Noietie km: ~19 (km kopš ceļojuma sākuma: ~509)

No rīta turpinās vilciena darbinieku klaigāšana.

Dažreiz tie sauc pasažierus uz pieturu, citreiz vienkārši kliedz viens uz otru – tā viņi sarunājas. Arī citi jau septiņos rītā čalo, daži nav pārtraukuši kopš nakts. Bet vispārsteidzošākais ir tas, kas pēc ķīniešiem paliek pāri. Viss ēdiens un dzērieni ir saiņoti plastmasā, un pēc viena cilvēka vien pāri paliek kalns. Kur viņi visu to liek? Kā Ķīna vēl atkritumos nav nogrimusi?

Ārā spīd saulīte, jau parādās kalnaināks reljefs un vairāk lauku. Mandarīnu koki un tējas audzes, ko apņem dzeltenīgi sarkani iekrāsojušies koki. Vai beidzot būsim aizbēguši no pilsētām?

Dabas paliek vairāk, cilvēku arvien mazāk. Drīz arī sasniedzam milzīgus kalnus un klintis, caur kuriem vijas upe. Un saprotam – šeit būs jāpaliek ilgāk. Beidzot esam atraduši to Ķīnas skaisto dabu! Jau piezīmējam vietiņas, kur varētu atgriezties, un tad arī beidzot sasniedzam staciju!

Zhangjiajie ir pilsētiņa, no kuras sākas pats Avatara parks. Kas tas? Tas ir Yangjiajie Nacionālais parks, no kura iedvesmojās paši Avatara filmas veidotāji. Nevaram vien sagaidīt to brīnumu!

Bet nu – Airbnb sarunāta istabiņa, jātiekas ar saimnieku. Bet tad pamanām infocentru – varbūt tur mums vairāk izskaidros par nokļūšanu parkā un visu pārējo? Interesanti, ka infocentrs te strādā veselas 24h! Protams, tūrisma sezona beigusies un arī ķīniešu brīvā nedēļa cauri, tā kā ceram un mazākām rindām.

Lai gan pati pilsētiņa kartē izskatās kā neliels ķīniešu ciems, tā ir pavisam plaša! Augstceltnes, lielas ielas, pa kurām iet rūcoši busi, moči, takši un viss pārējais! Nu gan to negaidījām!

Infocentrā ar mums sarunu uzsāk divas dāmas. Tās gan angliski zina vien vārdus “paldies  un „autobuss”, sarunājamies ar tulkotāja palīdzību, kas mums ir pieejams, jo infocentrā ir internets. No šīs pilsētiņas iespējams apskatīt divas iespaidīgas vietas Avatara parkā. Netālu no infocentra iet funikulieris, veselu 7km garumā, lai aizvestu cilvēkus augstu kalnos, pie stikla platformas, no kuras vērot mākoņos ietinušos stāvos kalnus. Tas maksā tikpat, cik Avatara parks, uz kuru jābrauc ar autobusu, jo ieeja tajā atrodas 18km attālumā no mums. Nezinām, kuru lai izvēlas, tāpēc pajautājam tām pašām ķīnietēm – dāmas ir pārliecinātas, ka jāņem parks, funikuliera brauciens neesot tā vērts. Un tad tās pasaka, ka parka ieejas biļete ir derīga veselas četras dienas – var iet iekšā un ārā no parka, cik vien uziet! Nu re, tāpat meitenes mums to nemaz nebūtu pateikušas. Tikai vēl joprojām grūti atteikties no tās stikla platformas, kas ir šajā Avatara parka pusē. Bet tad jau redzēs.

Noskaidrojam busus, aptuvenās izmaksas, kas gan arī līdz galam nav skaidras. Sarunāties ir grūti, bet drīz klāt ir arī istabiņas saimnieks, un dodamies prom. Tad izrādās – tiekam atvesti uz viesnīcu! Interesanti – vai tad te ārzemniekus var uzņemt?

Tiekam ievesti jaukā istabiņā ar personīgo dušu un caurumu grīdā, un izpētām Bookingu. Patiesi – te nemaz neuzrādās, ka viesnīcas uzņem tikai vietējos. Laikam pārāk tūristiska vieta!

Tad papētām, ko papildus nepieciešams uzzināt no infocentra un ko apskatīt pašā Zhangjiajie pilsētā. Atklājam arī to, ka lētas viesnīciņas ir arī pie paša parka!

Esam izsalkuši, un šī pilsētiņa iepriecina ar patiešām jaukām ēstuvītēm. Kādā ieejam un pasūtām divas zupas par 1.5€. Tur esošās ķīniešu dāmas saskatās, un vēlreiz atgādina, ka ņemam zupas. Mēs sakām, ka saprotam, un paņemam klāt vēl divas porcijas rīsu. Tās apstulbušas skrien gatavot mums ēdienu, bet mēs gaidām un sākam spriest – laikam jau Ķīnā zupas nenes bļodiņās kā mums, bet gan katliņos, kā jau vienu reizi to pieredzējām. Protams, mēs esam pieraduši, ka restorānos atzīmētie ēdieni patiesībā sastāda vien desmito daļu šķīvja, bet te! Uhh!

Tiešām tiekam pie diviem zupas katliņiem un kausiem, arī veselas rīsu muciņas! Saldskābā zupa un olu-tomātu zupa ir vienreizējas! Arī rīsi ir labi, tos vienkārši liekam klāt zupai, ko smeļam savās atsevišķajās mini bļodiņās. Bet vietējie mums nepievērš uzmanību. Klāt nāk karsts ūdens – interesanti, ka ķīnieši bieži dzer vienkārši vārītu ūdeni, noteikti par to vēl palasīsim – varbūt tiešām iedarbojas kā brīnumlīdzeklis.

Nespējam noticēt savam izsalkumam, bet tiešām visu esam pievarējuši! Galvenokārt jau jāpateicas Arčam, bet tomēr! Kārtīga maltīte dod spēku sarunāties ar infocentra meitenēm. Tas ir sarežģīti, lielāko daļu teiktā nesaprotam. Tā nu atmetam ar roku un dodamies uz vecpilsētas daļu. Pilsētas autobusa šoferītim gluži vienkārši norādām telefona kartē vietu, kur vēlamies nokļūt, un tur tiekam aizvesti. Vēl uzmanīti, lai izkāpjam pareizajā vietā.

Ārā līst, jau vakars, tāpēc vecpilsētas daļā veikaliņi jau ciet. Bet te tiešām redzam vairākas “balto” kompānijas! Un pati pilsētiņa ir tiešām jauka, tagad esam īstajā Ķīnā! Nav ne robežas pārpildītās tūristu zonas, ne Pekinas pārblīvētība! Te arī redzam, kur pilsēta sākas, un kur beidzas! Protams, vecajām ēkām turpat blakus tiek celtas augstceltnes, viena pēc otras. Ēstuvītes ir tik daudz un dažādas – šī ir īstā vieta gastronomiskajām baudām un arī dažiem pikantiem izaicinājumiem!

Atpakaļ uz savu istabiņu dodamies kājām, priecādamies, ka nu spējam izjust nedaudz vairāk tās Ķīnas, nedaudz vairāk haosa, vairāk košuma. Un apbrīnojam fonā pilsētiņu apņēmušos stāvos kalnus, kurus paši sajutīsim jau rīt. Piedzīvojumi turpinās!

**

Šīsdienas atziņa: Pasaule ir dzīva! Un viss dzīvais ir saistīts! Tieši tāpēc ar ikvienu iespējams nodibināt kontaktu, vien jābūt tai kripatiņai vēlmes un jāpiemīt mazai daļiņai pacietības!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~886 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~490)

Šodien vēl viens brauciens vilcienā!

Pamostamies, pabrokastojam un sataisāmies. Tikai šodien mūsu ķīniešu draugs jautā mums pēc īres maksas, ko jau katru dienu esam likuši maliņā un pieskaitījuši savam budžetam. Bet tas paprasa nevis 9 eiro par nakti, bet gan 6€! Protams, lai summa Ķīnas juaņās sanāktu apaļa, dodam puisim vairāk naudiņas, bet tas neko vairāk nepieņem. Lieliski! Sanācis ietaupīt!

Tad mūsu draugs mūs nogādā uz metro staciju ar savu elektrisko braucamo. Protams, esam smagi, tāpēc mazais mocītis ar piekabi knapi kust. Bet tā arī atvadāmies, puisis mums lūdz turpināt viņam rakstīt Airbnb aplikācijā, un sniedz no sava dārza salasītos valriekstus.

Aizbraucam līdz Pekinas Rietumu dzelzceļa stacijai. Gribam apmainīt nopirkto metro karti pret naudiņu, bet infocentrā mums saka, ka tad jāstāv tajās milzīgajās rindās pie metro ieejas. Tas ir kas traks! Tie cilvēku pūļi! Nemaz neredzam rindām galu, bet cilvēki tikai tās arvien papildina!

Atmetuši ar roku un norakstījuši divarpus eiro zaudējumos, dodamies iekšā dzelzceļa stacijā, kurā var ieiet, tikai uzrādot pasi un biļeti, kā arī izejot somu pārbaudi, kas ir it visur. Stacija ir milzīga, un tādi paši ir cilvēku pūļi. Vilcieni no šejienes atiet ik pēc pāris minūtēm, peronu ir daudz. Uzgaidāmajās telpās nevar pat apgriezties, tāpēc ieejam kādā īpašajā zonā. Tā laikam ir pirmās klases biļetēm, jo vien daži ķīnieši sēž mīkstajos krēslos. Bet mēs uzrakstus viņu valodā nesaprotam, tāpēc pievienojamies bariņam.

Stundu pirms vilciena iziešanas ceram paspēt uz tualeti, bet tās rindas izstāvēt nav iespējams. Un tad sākas arī kustība uz biļešu pārbaudi. Vēl un vēlreiz mūs šokē rindas! Tagad laikam ir tas laiks, kad visi atgriežas mājās no atvaļinājuma nedēļas. Spiežamies pašā rindas sākumā. Galā tai tiešām nestāsimies! Un tā arī draudzīgi spiežoties un bīdoties uz priekšu, sasniedzam kontroli un tad arī vilcienu.

Šoreiz vagonā ir arī tādi, kas stāv kājās. Tas gan maksā tikpat, cik sēdošās biļetes. Un par tām jāmaksā eiro stundā – 25h brauciens mums izmaksā 25 eiro katram.

Brīnāmies par mantām, ko vietējie ņem līdzi – katrs pa trim čemodāniem! Vienai dāmai tas čemodāns kā milzīgs kosmētikas glabātājs – to īpaši atverot parādās visādi krēmi un smēres. Bet vagonā brīvas vietas nav. Šoreiz gan vietiņa mums ir divatā un pretī sēž divas dāmas. Tātad šņabi dzert nevajadzēs.

Cilvēki gan, kā ierasts, ir ļoti skaļi, uzgriež telefonā raidījumus un filmas uz maksimālo skaļumu, citi atkal meklē sarunu biedru, un nevaram saprast – ko tik ilgi var stāstīt! Ar mums arī dāmas uzdrošinās iesākt sarunu ķīniešu valodā, bet, ja nesaprotam, tad viss tiek likts uz papīra. Ķīnieši vienkārši nesaprot, ka arī lasīt ķīniski nemākam.

Taisām tēju un ēdam valriekstus, ko mums no koka salasīja mūsu ķīnieši draugs. Ar katru pieturu vagons arvien piepildās, cilvēki stāv kājās. Laikam tie pērk biļetes pēdējā brīdī!

Šoreiz sēžam vagona galā, vīri ik pa laiciņam te nāk papīpēt. Kad taisām tēju, tie ar vaļā mutēm stāv un pēta, kas te uzradies. Kad pasveicinām viņus ķīniski, tiem vispār iestājas apmulsums, vīri nāk līdzi un turpina mūs vērot. Laikam tos pārsteidzām – varbūt nu viņi domā, ka zinām šo valodu!

Traucamies garām daudzdzīvokļu māju mežam. Vēl sešas stundas no Pekinas nav nekas cits kā māja pie mājas. Bet skati ir skaisti, malkojam savu tēju maisiņos. Patiesībā, tēju atklāja ķīniešu imperators Šennong, kad tējas lapa iekrita viņa karstā ūdens krūzē! Arī lidojošos pūķus izgudroja ķīnieši aptuveni pirms 3000 gadiem. Un cīņas māksla arī radās Ķīnā – to attīstīja fermeri un mednieki. Redz, jau senāk bija tā, ka imperators neļāva parastajiem ļaudīm mācīties cīņu, jo tie bija daudz vairāk un sacelšanās gadījumā karavīri nespētu aizstāvēties. Tomēr zemnieki un mednieki attīstīja cīņu, izmantojot sev pieejamos darbarīkus kā, piemēram, kapļus un pātagas. Arī Pekinā uz ielām redzējām daudzus trenējamies uz ietvēm vai parkos – gan ar spieķi, gan citiem priekšmetiem.

Un, pēc ķīniešu leģendas, zīdu atklāja lēdija Xi Ling Sui 3000 gadus p.m.ē. Kad zīda tārpa kokons iekrita viņas tējā (kas laikam tad jau bija atklāta), smalki diedziņi no kokona atpinās karstajā ūdenī, un tā parādījās zīds.

Bet kas notiek ar stereotipiem? Esam pastudējuši arī tos. Protams, tas, ka ķīnieši skaļi ēd, ir patiesība. Bet ne vienmēr! Tas neattiecas uz visiem, un ir tikai audzināšanas rezultāts. Vai visi ķīnieši izskatās vienādi? Melnā matu krāsa visnotaļ pataisa ķīniešu pūli viendabīgu, bet sejās jau sākam manīt atšķirības. Protams, ka katrs ir citāds, bet atcerēties sejas nav viegli. Un nē, ne visi ķīnieši ēd suņa gaļu, lai gan te tiek ēsts pilnīgi viss. Ir arī suņa gaļas festivāls kādā Dienvidaustrumķīnas provincē, tā ir sena tradīcija, tomēr nu tai ir arī daudz pretinieku, un nevar zināt, cik ilgi tradīcija izdzīvos. Bet ko ķīnieši tiešām dara – spļaudās un ļoti daudz runā.

Un tad ir laiks ēst. Paņemam roltonu paciņas, ķīnieši sarosās. “Baltais” ēdīs. Roltonu sadrupinām un ieberam savās krūzītēs. Aizmugurējā rinda pieceļas kājās, lai labāk redzētu. Aplejam roltonu ar karsto ūdeni. Pie mums nāk stāvēt daži vīri, nepacietīgi gaidot, ko darīsim ar karotēm. Aizmugurējie aizmirsuši pārsteigumā aizvērt mutes. Tā, visu novēroti, liekam pirmo roltonu karoti mutē. Paskatāmies apkārt – neviens nenovēršas. Tas taču ir kas neparasts – “baltais” ēd! Smejam, ka esam ķīniešiem īsts piedzīvojums, un tiem vismaz brauciens ir interesantāks.

Ja Krievijā pasažieris pieturā tika pamodināts maigi, tad te arī naktī vagona galā atnāk vilciena darbinieks un izbļauj pieturu tā, ka balss tam krīt ciet. Bet visi pamodušies.

Kad pieturā kāpj iekšā pārējie, Arča saka: “Neskaties viņiem acīs!” Citādi, nodibinot acu kontaktu, vietējie vienmēr atgriežas, lai vēlreiz uz mums palūkotos.

Tiem, kam nopirktas stāvvietas, bieži līdzi ir arī krēsli. Bet pie mums tie nenāk sēdēt. Ķīnā jāsamierinās tikai ar skatieniem, tādu fizisku uzmanību vietējie tomēr neizrāda. Tie nenāk klāt, nepieskaras kā Indijā. Ja gadījumā mūs aizskar, tad uzreiz atvainojas. Bieži pat angliski, kas arī ir vienīgais apgūtais vārds svešvalodā. Arī somas mums nebāž virsū kā vietējie vietējiem. Te ārzemnieks tomēr ir brīnums un kas interesants. Atceramies dažas valstis, kur uz mums skatījās vairāk tā kā ar naidu, skaudību, izsmieklu. Bet te esam vienkārši “balti” dīvainīši, un vietējie vienmēr priecājas, ja tiem pasmaidām, pasveicinām, vai ko pajautājam.

Bet pusnaktī, vēl pirms sācies brauciens, kāds meitene, kas nomainījusi mūsu pretimsēdošās dāmas, sāk vemt ar tādu lielu strūklu, knapi sanāk izvairīties. Jau domājam – kas tad būs brauciena laikā! Bet iedodam papīru, vietējie atvainojas. Sniedzam meitenei arī maisiņu, ko viņa negrib pieņemt. Nākas piespiest – labāk taču maisiņā nevis uz galda! Naktī meitene turpina vemt – dažreiz tualetē, dažreiz maisiņā, bet mums uz galda bail likt galvu – ja nu tiekam apvemti? Tā arī pussēdus ar visu bļaustīšanos un stumdīšanos mēģinām pievērt acis. Protams, kājas jau sapampušas, bet neko – gan jau tik ilgi vairs nebūs vilcienā jābrauc.

**

Šīsdienas atziņa: Katra diena nes jaunu pieredzi, par ko tikai jāpriecājas!

*

Iztērētie līdzekļi: ~50 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~876 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~482)

Šī ir mūsu pēdējā diena Pekinā.

Tomēr daudz nekur nesanāk pastaigāt, jo Arča vakardien kopā ar mūsu namatēvu cīnījās pret boksa maisu. 50 kilogramīgais maiss tomēr uzvarēja, un Arča knapi kust – ko sastiepis vai sagriezis. Mūsu ķīniešu draugs iedod kādu īpašu plāksteri, kas noziests ar smaržīgu ziedi, un tā nu pavadām šo dienu istabā. Protams, top arī video par Krievijas virtuvi!

Bet kopumā tiešām esam ļoti interesantā valstī. Te valda komunisms, tāpēc valdība kontrolē daudz. Piemēram, ja sūtām kādu ziņu caur internetu, skaidri parādās, ka tā tiks nogādāta arī valdības pārskatīšanai. Nesenākie aizliegumi Ķīnā saistās ar dažādiem televīzijas šoviem. Piemēram, nav atļauts rādīt homoseksuāļus vai raidījumus, kas smēķēšanu un iedzeršanu, arī Dienvidkoreju, reinkarnāciju vai feodālismu. Neaizmirsīsim arī slavenus ķīniešu aktierus kā Džekiju Čanu un Brūsu Lī.

Ķīnas civilizācija ir tiešām sena, daudzos rakstos parādās, ka tā ir senākā pasaules civilizācija, kuras pēdas iespējams atrast pat 6000 gadu p.m.ē. Arī ķīniešu valoda esot pasaules visilgāk izmantotā rakstu valoda! Ķīnieši izgudroja papīra ražošanu, kompasu, šaujampulveri un drukāšanu. Protams, ir vēl daudz atklājumu! Arī tualetes papīrs, ko sākotnēji lietoja tikai imperatori.

Bet interesanti, ka līdz ar komunismu un tik ļoti seno vēsturi, nāk arī simboli un interesantie rituāli. Milzu pandas Ķīnā tika uzskatītas par varas un drošsirdības simbolu. Arī mums bija tā iespēja lāčukus apskatīt, tomēr tie būros nelikās priecīgi par milzīgo apmeklētāju skaitu. Baltā nevis melnā krāsa Ķīnā ir bēru simbols. Interesanti, kā Ķīnā piemin aizgājušos – uz ielām tiek uzstādīti nelieli ugunskuri īpašos katlos un tie aizdedzināti. Uz robežas Manžouli tas bija īsts pārsteigums, tomēr mūsu kaučsērfere skaidroja, ka tā ir ierasta lieta. Par godu aizgājušajiem bieži tiek šauts arī salūts.

Sarkanā krāsa Ķīnā simbolizē laimi un bieži tiek izmantota dažādos festivālos, arī dzimšanas dienās un kāzās. Arī sikspārnis ir veiksmes simbols, līdz ar to bieži tiek izmantots dekorācijās, zīmēts uz vāzēm un atainots gleznās. Pēc ķīniešu leģendas fēnikss ir vissvarīgākais putns un parāda imperatora varu. Lai gan rietumu kultūrā pūķis tiek uzskatīts par ļaunu radību, ķīniešu mitoloģijā tas bija viens no galvenajām radībām līdz ar fēniksu un tīģeri, kas bieži tika asociēti ar imperatoru.

Senajā Ķīnā lotosa zieds bija šķīstības simbols, savukārt peonija, karaļu puķe, simbolizēja pavasari, un narcise nesa labu veiksmi. Interesanti, ka ķīnieši uzskata, ka mājas ieejas durvis, celtas uz dienvidiem, arī piesaista veiksmi. Bet ir šādi tādi māņi par ceturto un trīspadsmito ciparu. Cipars 4 ķīniešu valodā izrunājas līdzīgi kā „nāve”, tāpēc bieži no tā izvairās. Arī tējas servīzēs, piemēram, nekad nebūs četras tasītes, bet gan piecas vai vairāk. Bet paši vēl neesam izpētījuši to ciparu esamību, tāpēc to sāksim darīt jau rītdien.

Tāda mums ir tā Ķīna. Ar senu vēsturi, daudziem simboliem un rituāliem, bet tajā pašā laikā stingra režīma valsts. Jau rītdien dodamies tālāk uz Nacionālo parku, kas iedvesmoja Avatara filmas veidotājus. Tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: Ciešanu un sāpju slieksnis katram ir atšķirīgs, tāpēc tās nevar pielīdzināt savējām.

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~826 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~479)

Rītu sākam ar kārtīgu skrējienu.

Tieši šodien, kad nav uzlikts modinātājs, un esam plānojuši kārtīgi pačučēt, pamodušies izlasām e-pastu – mūsu draugs Džegošs ir Pekinā! Esam sajaukuši dienas – viņš klāt ir jau šodien! Un e-pastā mums atstājis ziņu, ka jauki būtu tikties astoņos no rīta, lai dienu pavadītu kopā. Bet ir jau pus10!

Mums izpalīdz mājas saimnieks ar savu telefonu, no tā piezvanām uz Džegoša numuru – atvainojamies, ka sajaucām dienas, un domājam, kā un kur varam tikties. Džegošs vēlas redzēt galveno pilsētas laukumu un tikties tur, bet mums grūti paskaidrot, ka šaja laukumā ir tādi pūļi, ka mēs vienkārši viņu tur neatradīsim. Vienojamies par kādu metro staciju, lai arī īsti nav skaidrs, vai mūsu poļu draugs visu sapratis. Skrienam!

Skrienam uz metro, kas nu aizņem desmit minūtes 20 minūšu gājiena vietā. Tur gan tikko metro aizgājis, nākamais, pēc septiņām minūtēm. Bet mums katra sekunde ir svarīga!

Esam ceļā. Centram tuvojoties, parādās tie paši cilvēku pūļi, bet tie nemeklē īsākās rindas, tā kā mums izdodas atrast sev vietu. Tad jau izkāpjam centrālajā stacijā. Kā pazīsim Džegošu? Ļoti garš “baltais” cilvēks. Un tiešām – viņš mūs gaida! Kas par vienreizēju tikšanos! Vēl nevienu ceļotāju neesam satikuši veselas trīs reizes dažādās pasaules malās!

Džogošs sāk mūs sveicināt ar vārdiem, ka viņam riebjas Ķīna. Vīrs ir pabijis 101 pasaules valstī, mēs šim skaitam tuvojamies lieliem soļiem. Bet Ķīnā Džegošam gājis grūti. Savu ceļu viņš sāka pašos valsts rietumos reģionā, kas arvien cīnās par neatkarību. Džegošs uzzinājis, kādos veidos ķīniešu valdība apspiež šo reģionu, tā kā daudzus citus, nemaz nav vēlējies ceļot tālāk.

Uzreiz jautājam pat laika zonām, un Džegošs pastāsta, ka, lai arī Ķīnā ir tikai viena oficiālā laika zona, kas ir Pekinas laiks, rietumos vietējie dzīvo pēc savas laika zonas. Vilcieni, lidmašīnas un citi transporti gan iet pēc Pekinas laika zonas, bet vietējie ir pielāgojušies.

Tomēr robežšķērsošana esot bijis īsts pārbaudījums. To Džegošs pārbraucis no Kirgizstānas ar vēl trim cilvēkiem, bet arī tad kontrole ilgusi veselas 12 stundas. Un kontrole turpinājusies, ejot pa ielu, un apskatot pilsētu. Esot darīts viss, lai tikai “baltais” neatgrieztos Ķīnā. Arī tagad viņš saka, ka Tiananamen laukums, lai gan tik tuvu, viņam liekas nesasniedzams lielās cilvēku masas dēļ, kas polim nav panesama.

Džegošs saka, ka Arčam palikuši platāki kauli. Smejam – Ķīnā jau ar ēdienu problēmas nav. Indijā mums negāja tik spoži. Trīs nedēļu ilgas vēdera problēmas bija kārtīgs svara zaudēšanas posms. Džegošss saka, ka tā viņam ir ikdiena. Laikam kādu baktēriju ceļojot vienmēr noķerot.

Tomēr Ķīna Džegošam ir sagādājusi daudz pārsteigumu un nepatīkamu brīžu, tāpēc polis ir nolēmis dot tai laiku. Pēc desmit gadiem, kad negatīvā pieredze būs “nosēdusies”, Ķīnu varēs apmeklēt vēlreiz.

Aizejam uz veikalu, nopērkam alu, uzkodas un kādu stiprāku dziru, un dodamies uz parku, kur pirmajā diena vēlējāmies celts telti, bet mūs izbiedēja bezpajumtnieks. Tagad, kad gaišs, nemaz nekautrējamies aiz pieminekļa atvērt pudeles. Šo nekopto teritoriju noteikti neviens nepieskata!

Pārrunājam ceļojumus, plānus un visu kopumā. Nu tik forši satikt šādus ceļotājus! Ir vienkārši lieliski, lai neteiktu vairāk!

Mums ir palikusi tikai stunda, lai izbaudītu laiku kopā, jo Džegošs vēlas nokļūt lidostā trīs stundas pirms lidojuma, lai gan viņam nav nododamās bagāžas. Bet tas ir saprotami – Ķīnas masās var pazaudēties. Aizbraucam kopā ar Džegošu uz pēdējo metro pieturu, kur tam jāņem vilciens. Ar metro ir daudz ātrāk kā ar busu, tāpēc laiks ir vēl vienam aliņam.

Džegošs ir mūsu iedvesma. Pēc sarunas ar cilvēku, kuram pasaule kabatā, liekas, ka nekas nav par grūtu, nekas nav neiespējams! Un it visu dzīvē iespējams sasniegt, ja vien ir patiesa vēlme. Un, ja ir patiesa vēlme, tad pazūd atrunas un aizspriedumi! Ir tik vērtīgi ieklausīties sevī un beidzot izdzirdēt to iekšējo balsi, kas patiešām zina, kāds ceļš ir ejams. Ja cilvēks jūtas pacilāts, ja jūtas priecīgs darot visu, ar ko sastopas ikdienā – tas ir pareizais ceļš!

Atvadījušies dodamies atpakaļ. Vairāki metro, pūļi un gājiens – pusotra stunda un esam pie mājas, kur paliekam. Nospriežam, ka šodien jāiet uz ēstuvīti. Mums blakus atrodas restorāns, kas vienmēr ir pilns. Arī mūsu ķīniešu draugs ieteicis pamēģināt šo restorānu – pārmaiņas pēc, kā atkāpi no uzticamajiem roltoniem, kas Ķīnā ir supergardi, bet ļoti asi.

Kā jauku dienas noslēgumu izvēlamies ēstuvīti. Tiekam novēroti, bet cilvēki ir priecīgi un laipni. Ko lai izvēlas no plašās ēdienkartes? Ņemsim to, kas ir lētākais. Lētākie ēdieni maksā 1-2 eiro. Bet nemaz nebijām gaidījuši, ka atnesīs tik daudz! Zupa ir nevis mazā bļodiņā, bet veselā zupas traukā, kas pietiku pieciem cilvēkiem. Rīsu vietā ir vesela bļoda ar tiem un pelmeņu kaudze. Bet interesantākais ir konservēta ola, kura reāli ir brūna, tās dzeltenums ir izplūdis vai iepelējis. Nu neko – kaut kas ekstrēms Ķīnā taču jāpagaršo! Un tad arī aizspiežam acis un liekam to brīnumu mutē. Šādas konservētās olas tika radītas Ming dinastijā, jo to efekts esot aizsmakuma ārstēšana un alkohola radīto slikto sajūtu mazināšana. Jāsaņemas, bet nav jau tik traki – nezinot pateiktu, ka vārīta ola. Vien tā garoziņa ir nedaudz cieta un konsistence nedaudz ļumīga. Visas olas neapēdam – tās mazākajā porcijā ir ap desmit. Arī ar pārējo netiekam galā, tāpēc paņemam līdzi.

Bet, nokļuvuši pie mūsu ķīniešu drauga, dzirdam: „Nu ko – šodien ir laiks Pekinas pīlei!” Tiekam iesēdināti auto pie vēl kāda puiša, bet mūsu drauga meitene ar citu dāmu sēstas uz moča. Esam ceļā!

Drīz piestājam pie ļoti glauna restorāna, kur katrai viesu kompānijai reāli ir sava istaba! Apsēžamies pie apaļa galda, kam vidū ir stikla plāksne, ko var pagriezt – tas, lai ēdienus ērti padotu pa riņķi. Drīz uz tā tiek likta pati Pekinas pīle. Tā tiek pasniegta sagriezta līdz ar ļoti plānām maizītēm, mērcēm un dārzeņiem. Pīle jāņem ar kociņiem, tā jāpamērcē kādā no mērcēm un jāliek maizītē, kopā ar paša izvēlētajiem dārzeņiem. Un tā garša! Pīle tiešām kūst mutē! Esam sajūsmā!

Domājam, kāpēc mūsu draugi nemaz tā nesteidzas pīli izbaudīt, bet tad saprotam. Nu uz apaļā galda tiek likti dārzeņi, varde, milzīga zivs un dažādas maizītes. Ēdiens tik nests un nests klāt! Un tieši pēc mūsu pamatīgajām pusdienām!

Jautājam, vai tādas te ir ierastas maltītes, bet mūsu draugi smej, ka šie ir svētki. Nav taču iesējams tik daudz apēst!

Protams, pamēģinām visu – lielā Ķīniešu varde ir pagatavota ļoti asā mērcē, bet tā gan ir tāda ļumīga, lai gan just var tikai asumu. Karpa ir pārsteidzoši garšīga. Mums saka, ka šajā restorānā ir tikai gadu līdz divus gadus vecas zivis, bet tās ir patiešām lielas.

Nespējam vien nopriecāties par superīgo maltīti! Lai arī vēders jau plīst pušu, nogaršojam visu un piestumjamies maksimāli. Paldies!

Mūsu draugs par to visu samaksā trīsdesmit eiro. Sākumā saka, lai „piemetam” tikai par pīli, kas ir seši eiro, bet tad, saņēmis atlaižu kuponu nākamajai reizei, tas saka, ka nu visas izmaksas nosegtas – nav par ko uztraukties!

Tā nokļūstam atpakaļ un vakaru pavadām sarunās. Interesanti, ka ķīnieši izmanto ļoti daudz produkcijas no Krievijas un ir pārliecināti, ka Ķīnas krēmi un kosmētiskie līdzekļi nav tik kvalitatīvi. Tie brīnās, ka Arčam ir pāri simt kilogramiem – te tas nav ierasts. Runājam par visu ko – šī tiešām ir pasakaina diena! Kas būtu domājis, kā tā izvērtīsies tik krāsaina!

**

Šīsdienas atziņa: Mīlēsim viens otru! Pateiksim otram kādu labu vārdu. Nekautrēsimies apskaut! Mēs taču visi esam cilvēki! Mēs taču visi dzīvojam tikai vienu reizi! Tāpēc izbaudīsim šo vienu mirkli, ko saucam par dzīvi!

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~815 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~477)

Jauna diena Pekinā!

No rīta ceļamies, lai dotos uz Vasaras pili – plašāko karalisko dārzu Ķīnā. Vieta, kas reiz bijusi vasaras atpūtas vieta imperatoriem, nu ir tūristu punkts, kur izbaudīt saulaino dienu. Bet senas vasarnīcas, tempļi, tilti un liels ezers mums izpaliek, jo, šajā vietā nokļuvuši, saprotam – vēl vienu dienu rindās nepavadīsim. Tādi pūļi! Neredzam ne galu, ne malas cilvēku masā, kas mūs apņem! Vēl joprojām mēģinām aptvert to daudzumu, kas dzīvo Pekinā un Ķīnā kopumā.

Atmetam ar roku, un dodamies uz Veco vasaras pili. Vecā vasaras pils ir turpat netālu. Tā bija atpūtas zona imperatoriem pirms franču un britu iebrukuma. Šī vieta gan tā arī netika atjaunota līdz tās iepriekšējai spozmei kā Vasaras pils. Tāpēc šeit viss ir citāds – tā kā 90% ēku, kas šeit reiz atradās, bija koka – tās tika nodedzinātas. Tas, kas palicis, ir eiropiešu stila celtnes, ko cēluši jezuīti. Izgrebtas kolonnas un skaisti dārzi.

Sākumā viss ir kā pasakā – saulaina diena un burvīga pastaiga. Bet tad nokļūstam tuvāk dienvidu ieejai parkā, un sākas milzīgie cilvēku pūļi. Nu ja – viss bija aizdomīgi tukšs. Šķiet, ka visi ķīnieši šajās dienās izvēlējušies tieši mūsu maršrutu! Bet saprotam, viņi taču tiešām ir tik daudz, pietam vēl savās brīvdienās.. Bet mums laiks doties prom no parka uz centrālo ielu.

Ar metro pabraucam nedaudz par tālu, jo tas izlaiž veselas divas pieturas pie galvenā Pekinas laukuma. Laikam tāpēc, lai tur vispār viss nesasprūstu. Tad pabraucam atpakaļ un izkāpjam galvenajā ielā. Woooow! Liekas, ka vesela Latvija te sapulcējusies! Vienkārši nav iespējams pat ievilkt elpu! Apbrīnojami gan, ka paši vietējie tā lēnītēm tipina uz priekšu, nekas tos nesatrauc, visi ir pozitīvi. Bet tas ir tikai loģiski – ja par ko tādu ķīnieši satrauktos, jau sen būtu traki palikuši! Viņiem tomēr šādā bariņā jādzīvo!

Pie bankomāta uzlikts brīdinājums: “Uzmanieties no saspiešanas”. Gājēju ielā, kur pārdots galvenokārt ēdiens, rindas sākas līdz ar ielas sākumu! Labi, ka visur šo pūli regulē vīri un sievas formastērpos. Arī mēs vēlamies redzēt šo diennakts tirgu. Te bijām arī savā pirmajā Pekinas dienā ap plkst.pus8 rītā, bet viss bija tukšs un aizvērts. Tomēr nu ir skaidrs – te nevarēsim baudīt nakts tirgu, šeit maz kas izbaudāms pie tādas mīcīšanās! Redzam diezgan daudz “baltos,” kas arī pamanījušies Ķīnu apmeklēt neīstajā laikā.

Esam izsalkuši, paņemam kādu pankūku, pildītu ar dārzeņiem, bet mums neizdod pareizu atlikumu. Kā pieprasām savu, uzreiz viss tiek atdots. Redz, kā ķīnieši tomēr mānās.

Uz iesmiem te tiek durti skorpioni, tarantuli, kāpuri un simtkāji. Katrs no tiem maksā 3-10 eiro, daudz dārgāk nekā Kambodžā. Mēs aprunājamies ar pārdevējiem, kam ir nācies saskarties ar angliski runājošiem, bet tomēr neko vēl nenopērkam. Jāizdomā, kur klusībā šos brīnumus varētu pagaršot. Šeit viss ir daudz par pārpildītu, un tā jau tiekam fotografēti un nopētīti.

Domājam elpu atvilkt pie kādas ķīniešu filmas, bet kinoteātrī biļete maksā 10€, kas noteikti nav tā vērts. Žēl. Indijā kinoteātra apmeklējums bija īsts piedzīvojums, cerējām uz tādu arī Ķīnā.

Nu ko – tad jau jātiek uz galveno Pekinas laukumu, ko var uzskatīt arī par nozīmīgāko visā valstī. Tiananmen laukums ir vieta milzīgām parādēm un rallijiem – tas ir lielākais šāda veida laukums pasaulē! Šī ir vieta, kur 1949. gadā toreizējais Ķīnas līderis Mao paziņoja par Ķīnas Tautas Republikas dibināšanu.

Tas gan nemaz nav tik viegli sasniedzams. Pūļi, spiešanās, tipināšana. Cilvēki nesteidzas, bet mums ir grūti šajā masā kā zombijiem iet. Pēc diezgan ilga gājiena milzīgā ķīniešu barā sasniedzam skenerus, kur vietējie iesniedz savas somas, kas tiek vērtas arī vaļā un cītīgi pārbaudītas, kamēr mūs palaiž tāpat.

Un tad arī nokļūstam tajā lielajā placī. No vienas puses uz mums veras Mao seja, otrā pusē atrodas milzīga ziedu vāze, īsts laukuma simbols. Uh, bet tie pūļi! Tas ir kas nepārspējams! Lai arī saullēktā un saulrietā te var vērot parādes, šis noteikti nav īstais laiks tām. Šajā nedēļā nav vērts apmeklēt arī nevienu populāru objektu vai templi, kam ir ieejas maksa – tās rindas, kas pašlaik Ķīnā veidojas, nav aprakstāmas vārdiem un nav uzņemamas video!

Patiesi, arī metro netālu no galvenās ielas ir pārpildīts. Tas, patiesībā, ir maigi teikts. Pārbāzts un pārblīvēts! Darbinieki skraida apkārt, likdami metāla žogus, lai rindas veidotu kā “čūskiņas”, jo nav iespējams to masu izkontrolēt!

Mēs nemaz nestājamies rindas galā. Ir taču tālākas pieturas un vairāki veidi, kā nokļūt galapunktā. Tā nu soļojam uz nākamo metro staciju. Esam izalkuši, bet ielas ēdienu te nemaz nav tik viegli atrast. Tas noteikti tā paredzēts – citādi, ja ķīnietim parādīs ēdienu, atkal sāksies rindas. Tā nu mēs neko prātīgu neesam atraduši. Arī veikalu ne. Bet zinām, ka pie mūsu nakšņošanas vietiņas būs kur šo to iegādāties.

Nākamo pieturu neredzam. Bet, kamēr mēģinām atrast pareizo virzienu, mūs uzrunā kāds mazs zēns, jautādams, kā var palīdzēt. Kad pasakām, ka meklējam metro, tas ātri paskaidro, ka jāšķērso tilts, un metro būs aiz kādas ēkas. Puisīša tēvs, kas runā tikai ķīniešu valodā, sapriecājas, ka mazais mācējis atbildēt.

Mēs pasakāmies. Un tad mūs uzrunā kāds pusaudzis, sakot, ka ceļi mums sakrīt. Tā nu trijatā ejam pāri tiltam. Latviju puisis nezina, arī valstis Eiropā ne. Bet angliski runā. Tas saka, ka pats nav no Pekinas, atbraucis brīvdienās, gluži kā lielākā daļa cilvēku, ko šodien redzam.

Un tad arī ieraugām nākamo metro. Piebāzts! Rindas pēc rindām. Rindas uz somu skeneri, kas ir visos metro, rindas uz biļešu automātiem un biļešu kasēm. Rindas ieiešanai caur vārtiņiem un, galu galā, rindas uz pašu braucamo. Nezinām, ko darīt. Vai iet vēl kādu metro pieturu tālāk? Bet ja nu būs tikpat traki?

Stājamies rindā, izejam somu pārbaudes, un tur arī puisis pazūd. Stājamies rindā pie kasēm un saprotam, kāda ir tās metro kartes priekšrocība – vienu rindu var izlaist. Pēc pusstundas nopērkam biļeti. Rindas pārvērtušās barā, daži visu kavē, jo pat biļeti nemāk nopīkstināt. Redzams, ka lielākā daļa pilsētā ir pirmoreiz.

Iekāpjam braucamajā un dodamies. Nākamajā pieturā, kad metro nomainīts, pūļi jau kā pūļi. Vairs nav tāds neprāts. Vietējiem gan, šķiet, visiem ir bērni. Bērni ir katram pārim, lai gan kaučsērfere Lilī, pie kuras palikām sākumā, apstiprināja, ka Ķīnā ir viena bērna politika. Divi var būt noteiktām ģimenēm mazāk apdzīvotos reģionos. Bet vairojas tomēr ķīnieši ātri. Nez, kas te būs pēc gadiem divdesmit!

Atkal jāmaina metro. Esam ievērojuši, ka mēs vienīgie meklējam īsākās rindas. Vietējiem galvenais, lai tālu nav jāiet. Pat ēdienu stendos noslogotāki būs tie strādājošie, kuru vietiņa būs tuvāk ielas sākumam vai tuvāk ieejai. Ķīniešiem noteikti rindas ir kas ierasts un pašsaprotams, kaut kas tāds, no kā nav jāmēģina izvairīties.

Metro galapunktā cilvēki ar velosipēdiem mūs sveicina, ja tos palaižam garām. Atrodam tirdziņu, kur arī visi priecīgi mūs redzēt. Iegādājamies riekstus un sēkliņas. Cik jauki, ka tūristiem nezināmās vietiņās tiešām neviens nemēģina apkrāpt, vien nāk skatīties, kas par brīnumu te gadījies.

Atgriezušies istabiņā, sarunājam ar mūsu draugu vēl vienu istabiņu īpašam viesim, kas Pekinā ierodas rītdien. Un tas ir Džegošs! Vai tādu atceries no mūsu iepriekšējā ceļojuma? Poļu ceļotāju Džegošu pirmoreiz satikām sava pirmā ceļojuma pirmajā mēnesī ASV, Lasvegasā. Neticamā kārtā mūsu ceļi krustojās pēc gada Japānā, Tokijā. Un šī ir jau trešā tā burvīgā reize, kad mums ir iespēja satikties. Vai pasaule nav maza? Pareizāk sakot, vai šī dzīve nav pārsteigumu pilna?

**

Šīsdienas atziņa: Nebaidīsimies no tā, ko cits sauc par neiespējamu! Iespējams ir viss, ja tikai pats pārvari savā prātā uzstādītās barjeras!

*

Iztērētie līdzekļi: ~25 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~795 eiro)

Noietie km: ~21 (km kopš ceļojuma sākuma: ~464)

Vakardienas vakars noslēdzas interesanti.

Kad dodamies uz veikalu, vienmēr vietējiem jāatbild, no kurienes esam. Lai arī pieaugušie drīz padodas, izdzirdējuši sev nezināmu valsti, bērni steidz meklēt globusu, lai to tiešām atrastu!

Bet pašā naktī savā istabā savās mantās atrodam putniņu. Tas nez kā pie mums iekļuvis, bet palidot vairs nespēj. Putniņu ieliekam sedziņā, nolobām tam sēkliņas un padzirdām ar ūdeni. Tas mēģina lidot, bet pēc laiciņa aizmieg un nepamostas. Putniņš miris. To nakts vidū aizejam apglabāt un uzliekam mazu piemineklīti.

Pēc pāris stundām miega un nesankcionētiem rakšanas darbiem naktī, mostamies, lai dotos uz Lielo Ķīnas mūri. Protams, šī nedēļa nebūt nav labākais laiks tā apmeklēšanai, bet mums citu variantu nav. Jā, ir arī mūra daļas, kas nav domātas tūristiem, un apskatāmas bez maksas. Bet tās ir daudz tālāk, un laika, lai visu paspētu, nemaz nav tik daudz.

Mūsu ķīniešu draugs mums brokastīs jau pasūtījis maizītes, satiekam arī onkuli, kas te ik pa laiciņam dzīvojas. Un dodamies.

Bet gājienā uz metro onkulis mūs pārtver, jautā, kurp dodamies. Protams, sarunāties nespējam, interneta tulkotājam nav. Parādām kartē tuvāko metro staciju, tad tālāko, no kuras iet busi uz mūri. Onkulis savā telefonā ieraksta ko ķīniski un rāda mums. Tas laikam domā, ka mēs lasīt mākam, vien runu nesaprotam. Nu ja – viņš jau nezina, ka telefonā lietojam tulkotāju – varbūt nospriedis, ka viņa radinieku, kas mūs uzņem, saprotam ar sarakstīšanās palīdzību.

Bet tā arī onka aicina mūs savā auto. Domājam, ka tas mūs nogādās līdz tuvākajai metro stacijai, bet tai pabraucam garām. Dodamies uz pašu autoostu!
Brauciens ir veselu stundu ilgs, Pekina taču milzīga! Sastrēgumu nav, bet ikvienā no daudzajām joslām ir mašīnas. Nesarunājamies, bet dāvājam opītim smaidus.

Opis mūs nogādā autobusu stacijā, pasakāmies par jauko palīdzību – esam pārvesti pāri visai pilsētai! Un nebūt ne mazai!

Brauc mūsu 877.buss. Mājam tam, bet tas never vaļā durvis, vien rāda, ka mums jāiet ap stūri. Dodamies iekšā autobusu pārpildītā placī, daži darbinieki norāda uz kāpnēm, kas iet uz citu ielu. Un tad redzam – esam nosūtīti stāvēt rindā. Ak, šausmas, cik garā rindā!

Cilvēki iet mums priekša un aizmugurē, lai atrastu kilometru garās rindas galu. Tiešām vismaz kilometru gara rinda! Veselas ielas mala ir norobežota, lai cilvēki uzvestos kaut nedaudz civili un spētu ievērot kādu kārtību. Tepat ir daudz taksometru, kuru pakalpojumus vēl neviens neizmanto, cerot izstāvēt rindu. Nu ko – stājamies tās galā.

Rinda nepārtraukti ik pa solītim tomēr bīdās uz priekšu. Ja kāds apstājies, cits to uzreiz apdzen. Un mazās ķīniešu tantiņas ir visbezkaunīgākās – tās arvien ložņā caur padusēm, lai tiktu ātrāk uz priekšu. Bet šādā valstī, protams, par savu vietu jācīnās. Arča atceras teicienu: “Kas kauna nezin, tas bada necieš”. Un tas tik ļoti raksturo dzīvi Ķīnā, droši vien visās blīvi apdzīvotajās valstīs.

Bet nemaz neesam sarūgtināti. Šādi pūļi nedaudz paaugstina mūsu apziņas latiņu – tagad zinām, kas ir patiešām pārpildīts, kādas ir patiešām garas rindas.

Un te nemaz tik ilgi nav jāstāv, nepaiet ne stunda, un esam jau rindas sākumā, kamēr citi ķīnieši turpina to papildināt. Kad rindas sākums klāt, sākas īsta spiešanās. Kā ūdens, pasprucis vaļā no cauras trubas, ķīnieši appludina busus. Mums, protams, tie nebūt nepalīdz, spraucoties garām un grūstoties, bet apsargi ir laipni, mūs pabaksta un piekodina skriet – tālāk ir brīvāks buss.

Autobusi mainās viens pēc otra nepārtraukti. Kā četri pilni, tā četri vietā un uz priekšu. Esam ceļā. Kopā ar vēl simtiem autobusu, kas dodas uz vienu un to pašu Lielā Ķīnas mūra daļu.

Ķīnas bagātās vēstures simbols, 21 196 km garais nocietinājums jeb Lielais Ķīnas mūris stiepjas no valsts austrumiem līdz rietumiem. Iedomājies – puse no ekvatora līnijas!!! Protams, ja būtu vairāk laika, mēs labprāt izpētītu pamestākas mūra daļas, kur var gūt lielāku priekšstatu par tā vecumu. Bet nu Badaling, vispārpildītākā un atjaunotā mūra daļa, kas Pekinai ir vistuvāk.

Lielais Ķīnas mūris ir garākā cilvēku taisītā struktūra pasaulē. Tā, kas reiz bija militārās aizsardzības līnija, nu pārvērtusies par unikālu mantojumu un Ķīnas simbolu. Vidējais mūra sienu augstums ir 6/7 metri, tā augstākā daļa ir 14 metrus augsta. Lielā Ķīnas mūra celtniecība ilga apmēram divarpus tūkstošus gadu! Pēdējā mūra daļa tika pabeigta Qing dinastijas laikā. Tieši tā – Lielais Ķīnas mūris nav viengabalaina struktūra, tas ir mūru komplekss, sastāvošs no vairākiem mūriem un cietokšņiem, kas būvēti dažādos laika periodos.

Ir arī leģenda par šī mūra izveidošanu. Qin dinastijas imperators Qin Šui Huang savas valdīšanas laikā 221.gadā p.m.ē. meklēja dzīvības eliksīru, jo vēlējās Ķīnā valdīt mūžīgi. To gan nevienam no viņa padotajiem neizdevās atrast. Tomēr sāka klīst baumas, ka imperators kritīs no ziemeļu klejotājciltīm. To izdzirdējis imperators nobijies un uzreiz pavēlējis savienot visus jau esošos mūrus, un izvedot jaunas tā daļas, lai nocietinātu savu teritoriju no ziemeļiem. Tā gadu gaitā vairāk kā 20 dinastijas cēla šo mūri, daļiņu pa daļiņai. Populārākās tūristu mūra daļas ir 400 līdz 600 gadu vecas.

Lielais Ķīnas mūris nebija domāts aizsardzībai no mongoļiem, jo tas tika celts daudz agrāk pirms mongoļu ienākšanas. Īstais iemesls mūra celtniecībai bija pasargāšanās no ziemeļu klejotāju ciltīm, kas mūsdienās dzīvo Mongolijā un Ziemeļķīnā. Tomēr ne vienmēr Lielais Ķīnas mūris spēja aizturēt iebrukumus Ķīnas Impērijā. Vairākām spēcīgām klejotāju ciltīm izdevās tikt pāri šai barjerai. Piemēram, mongoļiem, kurus vadīja Čingišans. Tas pakļāva ziemeļu un centrālo Ķīnas daļu gandrīz 100 gadus!

Tomēr UNESCO dati vēsta, ka gandrīz trešā daļa visa mūra jau ir pazudusi. Tas, kas no tās ir palicis, lielākoties ir akmens un ķieģeļu būves no Ming dinastijas. Dažās vietās siena jau šķeļas, liecas vai jau grūst. Tas ir laikapstākļu un cilvēku rīcības rezultāts. Bija laiks, kad cilvēki no mūra ņēma ārā ķieģeļus, lai būvētu savas mājas un fermas. Līdz pat 2006. gadam nebija nekādu likumu par šī mūra saglabāšanu un pasaudzēšanu. Tiek lēsts, ka 20-30 gadu laikā no ziemeļrietumu mūra daļām nekas nebūs palicis pāri.

Interesanti, ka Lielais Ķīnas mūris piedalījās arī tirdzniecībā. Kamēr Centrālā Ķīnas daļa galvenokārt attīstīja lauksaimniecību, ziemeļu daļā esošās klejotājcilits galvenokārt attīstīja lopkopību. Miera laikos šīs divas ekonomikas apmainījās ikdienas labumiem pāri Lielajam Ķīnas mūrim. Kamēr centrālā daļa ziemeļiem deva graudus un apģērbu, ziemeļi pretī deva zirgus un dzīvnieku produktus.

Taču Lielais Ķīnas mūris tiek saukts arī par garāko kapsētu uz Zemes. Vairāk kā miljons cilvēku mira mūra celtniecībā, arheologi arvien atrod cilvēku atliekas, kas apraktas zem mūra.

Šo mūri ik gadu apmeklē apmēram 10 miljoni cilvēku. Un mēs dodamies tieši uz pārpildītāko mūra daļu ķīniešu brīvdienu laikā. Kāda sakritība.

Pekinā sastrēgumi nav tik lieli – lai gan auto ir daudz, visi kust uz priekšu. Bet pēc tam gan sākas ilgs ceļš. Pat visas privātās mašīnas brauc uz mūra populārāko posmu! Knapi kustam! Pa ceļam daži turpat šosejas malā apstājušies – vai nu čurā vai vemj. Dažiem gadās arī noplīsis auto.

Līdz mūsu galamērķim pamanām vēl divas vietas, kur iespējams uzkāpt Lielajā Ķīnas mūrī. Bet par tām diemžēl internetā neko neatradām, tāpēc nu nākas braukt līdz galam un cerēt, ka rindu dēļ nebūs tā, ka vispār neko neredzēsim!

Bet tad arī sasniedzam mūri. Vismaz ieeju. Buss pēc busa te laiž ārā tūkstošiem cilvēku, un mēs kopā ar tiem saplūstam milzīgā masā, lai dotos uz kasēm. Bet nē – izrādās, ka, sekojot ķīniešiem, esam nokļuvuši pie tualetēm un uzkodu tirgotājiem, pie kuriem ir lielākās rindas. Dodamies tālāk, augšup vien. Ķīnieši iet ļoti lēnu, no vienas uz otru pusi, ļoti haotiski. Bet pārsteidzoši mazas rindas ir pie kasēm, kur iegādājamies 4.5€ vērtās biļetes šī mūra posma apskatei.

Lai gan sākumā bijām sabijušies, ka nekas no mūra izpētes mums nesanāks lielā pūļa dēļ, tad tagad nešķiet nemaz tik traki! Mums vienkārši ir mūris ar pašiem ķīniešiem – vispār oriģināli!

Un Lielais Ķīnas mūris ir patiesi varens – tas ir kā milzīgo kalnu mugurkauls, stiepjoties gar apvārsni. Tā ir viena varena būve! Nav brīnums, ka tā spējusi aizsargāt ķīniešu dinastijas gadsimtiem ilgi! Speram kāju šajā pasaules brīnumā. Tas ir kas vienreizējs!
Gājiens ir stāvs, nākas krietni papūlēties, bet skati ir to vērti!

Tomēr ilgi vienā vietā atpūsties nevar, jo tad vietējie uzreiz lūdz bildes. Tie jau iepirkušies un bieži ietur ēdiena pauzīti. Forši gan, ka pirms pašas ieejas dzeramais ūdens ir pieejams bez maksas.

Koki iekrāsojušies dzeltenīgi sarkani, un saulīte rotājas kāpēju sejās. Jā, skati te iespaidīgi. Tos papildina milzīgās cilvēku masas, kas vienkārši appludina mūri. Bet nebūt nevar teikt, ka ir slikti! Lai arī īsto, seno un nedaudz sadrupušo tā daļu būtu interesanti apskatīt, te arī vērts atbraukt – pat pārpildītākajā dienā kāpienu var izbaudīt!

Kārtīgs sportiņš pāri vienam no lielākajiem cilvēka radītajiem brīnumiem. Lieliski! Sasniedzam vietu, kur mūris ir aizsprostots un tālāk iet nav ļauts. Nemaz neiedomājāmies, ka to nemaz visu nevar noiet! Bet tā arī dodamies atpakaļ.
Kad savu gājienu noslēdzam, ir pusdivi, un saradušies īstie pūļi. Tagad gan ir trakums. Bet mēs vēl paspējam palutināt acis krāsainajos suvenīru tirdziņos. Ir vīrs, kurš reāli izkaļ gleznas, ir tādi, kas gatavo krellītes, it kā no īstajiem akmeņiem. Tam gan neticam, bet šo to mūsu mīļajiem iegādājamies. Daļiņu no pasaules atvedīsim mājās.

Tad laiks pusdienām. Te ir daudz ēstuvītes, apstaigājam lielu daļu, līdz atrodam pieejamākās cenas, un baudām aso ķīniešu ēdienu. Ir gardi. Tie gan aiz sevis atstāj lielu miskasti, bet darbinieki to ātri vien novāc.

Un tad jau jāstājas garajās rindās uz autobusu, kas paliek arvien garākas. Te ir daudzi darbinieki, kas regulē cilvēku masas, lai nesāktos neprāts. Mums tiek veltīti arī smaidi, bet tāpat visos kliedzienos un virzienos īsti neorientējamies. Pēc kādas pusstundas izdodas iekāpt autobusā. Un tā sākam kustēt. Ilgi gan jāgaida, līdz buss vispār izbrauc no teritorijas. Sākumā pat nesaprotam, kāpēc tā kavējam. Bet izrādās, ka tās ir rindas. Jāgaida vesela stunda līdz izkļūstam no mūra stāvvietas!

Bet atpakaļ iet ātrāk. Ja uz šejieni braucām trīs stundas vienas vietā, tad atpakaļ nokļūstam īstajā laikā. Bet tas vēl nav viss. Kopā ar visu baru dodamies uz Debesu tempļa kompleksu.

Debesu templis ir bijis viena no svētākajām vietām valstī vairāk kā piecus gadsimtus. Šis komplekss ir viens no lielākajiem Pekinā, kas veltīts dabas dievībām. Debesu templis.

Agros rītos te varot vērot cilvēku grupas praktizējam kungfu un taiči, bet esam ieradušies diezgan vēlu. Liela daļa apskates objektu gan ciet, jo ir jau seši vakarā, bet izstaigājam pašu parku, tempļus apskatot no ārpuses. Ir tiešām jauki. Te 600 gadu vecie koki sastādīti skaistās rindās, saule nosēžas uz tempļu krāsainajiem jumtiem un tiek iedegtas laternas.

Ir satumsis, dodamies atpakaļ, lai nākamajā dienā spētu izdarīt divtik!

**

Šīsdienas atziņa: Neklausīsim visam, ko mums saka, bet paklausīsimies gan – arī lielos māņos var būt sava kripatiņa patiesības.

*

Iztērētie līdzekļi: ~37 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~770 eiro)

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~443)

Cik jauki atkal izgulēties siltā vietā!

Brokastojam pie galda, kas klāts papīriem un ēdinu atkritumiem, bet tad arī laiks doties. Esam atraduši citu vietiņu, kur palikt pa nakti, bet tad mūsu draugs, kuram vēl joprojām nezinām vārdu, mūs uzrunā, sakot, ka nevēlas, lai šodien dodamies prom. Lai arī no ķīniešu puiša paša bijām sapratuši, ka ar šodienu visas istabiņas ir pilnas, varbūt kas ir pazudis tulkojumā.

Jāsamaina istabiņas, jo nākamais viesis esot ar augstām prasībām. Tā nu savu istabiņu ar logu nomainām pret tādu ar lampām. Bet nav jau slikti par deviņiem eiro diennaktī.

Meitenei, kas mūs gatava uzņemt šodien arī bez oficiālas rezervācijas arbnb, jo mūsu Swedbank karte netiek pieņemta, uzrakstām, ka tomēr nebūsim. Nav vērts pārcelties uz vietu tikpat tālu no centra, ja jau varam palikt te.

Dodamies uz centru. Līdz metro ir krietns gabaliņš kājām, bet vietējie ir laba kompānija – skatāmies, kā tie, skatoties uz mums, nesaprot, ko īsti dara un uz kurieni dodas.

Metro stacijā sanāk pārpratums – pēc ieteikuma paņemam metro karti, cerot uz atlaidēm, bet tādu nemaz nav. Metro karte vienkārši atvieglo biļešu iegādāšanās procesu – nav jāstāv rindās, jo kartē var ielikt tik naudiņas, cik vēlies. Bet pati karte maksā trīs eiro. Nu nav taču tā vērts! Pēc pāris angliski runājošo darbinieku izsaukšanas un kopīgām sarunām, nolemjam, ka otru šādu karti nepirksim, bet pirmo nopirkto vēlāk mēģināsim atgriezt.

Pēc stundas brauciena nokļūstam vēstniecību rajonā. GPS īsti nestrādā, tāpēc sākumā attopamies pie Albānijas vēstniecības. Jā, patiesi neparasti. Ķīna un Albānija. Te priekšā apsargi, kas nemaz neļauj mums saskatīt vēstniecības nosaukumu un darba laikus. Vai tiešām izskatāmies tik aizdomīgi?!

Tad ir Ēģiptes un Somijas vēstniecības, līdz beidzot sasniedzam Vjetnamas vēstniecību. Sargi pie tās mums cītīgi ko skaidro savā valodā un nesaprot, kā mēs varam nesaprast. Tad tie paprasa mūsu pases un parāda, ka tik tuvu viņiem nemaz nevaram stāvēt. Tie mūs nosūta aiz stūra, kur atklājam, ka šajā „burvīgajā” ķīniešu brīvdienu nedēļā Vjetnamas vēstniecība nestrādā. Un atkal netiekam pie vīzām. Vēl vienu nedēļu Pekinā nevaram uzkavēties – citādi taču neredzēsim neko citu no Ķīnas!

Nedaudz sarūgtināti dodamies uz tirgu. Tirgus, kurā nokļūstam, ir lielākais antikvariātu tirgus Ķīnā, visvairāk apmeklētais. Un tiešām iemīļots to vidū, kas vēlas redzēt ko patiesi tradicionālu. Protams, no metro norādes uz tirgu nepavisam nav skaidras, bet vietējie ir lieli palīgi.

Tirgū visbiežāk atrodami akmeņi, un redzams, ka vietējie, kas tos pērk, ir īsti lietpratēji. Tie nāk ar lupām un visādi pārbauda akmeņus, jo nav jau retums, kad tirgū tiek pārdots kas mākslīgs. Nopulēti akmeņi, sarkani, zaļi un zili akmeņi. No koka izgrebtas Budas figūriņas, un no vecām monētām taisīti kaujas ieroči. Tirgus ir tiešām plašs. Tā rietumu daļā atkal redzami akmeņu pulētāji un statuju veidotāji. Pilns ar vietējiem, un mēs esam vienīgie ārzemnieki. Bet atļauties gan neko nevaram. Cenas ir diezgan augstas, bet nemaz nezinām, kā atšķirt īsto no viltotā! Vietējie te papildina arī savas rotas ar tirgotāju piedāvājumu. Akmeņus tie vienmēr virpina rokās un tur pie ķermeņa. Jau zinām, ka akmens enerģija iedarbojas kopā ar ādu un saulīti. Un šī viena interesanta lieta!

Klāt ir pusdienlaiks, pie tirgotājiem iegādājamies pusdienas, kas tiek pārdotas plastmasas kastītēs. Te ir gan lipīgie rīsi, gan dārzeņi un nedaudz gaļas. Rīsiem noteikti jābūt lipīgiem, lai tos saņemtu ar kociņiem. Nemaz nav brīnums, ka vietējie mūs filmē un fotografē. Daži, vienkārši atvēruši mutes, skatās, kā vistumšākajā iespējamajā vietā ēdam savas pusdienas. Smejam – ja kādam vajag uzmanību – jābrauc uz Ķīnu. Tomēr atzīstam, ka Indijā bija trakāk. Un Indija mums ir iemācījusi tik daudz ko! Pēc tās arī Ķīna liekas pat civilizēta, un pāris foto, galu galā, taču netraucē!

Un tā, pēc Ķīnas populārākā antīkā tirgus dodamies uz Pekinas Zoodārzu. Te ir atrodami 5000 dzīvnieki, apmēram 450 sugas. Ieejas biļete gan ir pārsteidzoši lēta, un izmaksā vien nepilnus divus eiro. Sākumā esam sajūsmā – lielie pandas spēlējas savā nodabā, mērkaķēni izklaidējas savā lielajā būrī. Bet pēc divu stundu spiešanās lielajā pūlī sākam nogurt. Ir dzīvnieciņi, kas atrodami vien Āzijā un Āzijas Zoodārzos, un tos arī apskatām, bet daudz ko nākas izlaist, jo vienkārši vairs nevaram atrasties ķīniešu barā. Lai arī tik jaukus vietējos esam satikuši, lielos pasākumos tie ir ļoti pavirši un netīrīgi, tāpēc arī nogurdinoši.

Metro ir pārpildīts līdz augšai, šodien metro sargātājiem nākas pasvīst. Daudzi vietējie nēsā respiratorus, lielākajai daļai ķīniešu ir arī sejas ādas problēmas. Nez, vai tas no Pekinas gaisa? Mēs gan daudz no tā neizbaudām, jo pēc pirmās nakts parkā esam saķēruši iesnas. Bet ko gan aliņš par 20 centiem un pelmeņi neizārstēs.

Forši gan, ka Pekinā tualetes ir bezmaksas. Lai kā krievi lepojās, ka Krievijā šie pakalpojumi ir tik pieejami – te sakārtotas tualetes ēkas atrodas uz katra stūra, arī metro stacijās. Vien poda vietā caurums, un tualetes papīra nav, bet par to jau katrs pats var padomāt.

Drīz nokļūstam Rietumu dzelzceļa stacijā, kas ir īsts haoss. Liekas, ka visa Ķīna kaut kur braukt sataisījusies! Arvien maldāmies pa nepareizajām kasēm, tomēr biļetes jādabū – ilgi Pekinā palikt nevaram, jāredz arī tā Ķīnas apbrīnojamā daba! Pašapkalpošanās biļešu automāti strādā tikai ķīniešu valodā, pie īstajām kasēm rindas ir nebeidzamas. Mūs spēki ir pilnība izsūkti, vienkārši nezinām, ko lai dara!

Tad nostājamies kādā avio biļešu kasē, cerot, ka te var iegādāties arī vilciena biļetes. Un tas tiešām izdodas! Rādām uz kalendāru, ciparus kalkulatorā, un visu pārējo ar rokām. Izdodas iegādāties biļetes sestdienai. Pāris stundu skriešanas, stresa, nesaprašanās, bet nu jau esam metro, un dodamies mājup. Šī bijusi tāda traka dieniņa! Bet ķīniešu svētki tikai sākušies!

No metro ejam pa mazajām ieliņām uz māju, kur paliekam. Nevaram vien beigt apbrīnot tās glaunās mašīnas, kas šķērso ielas – nemaz neliekas, ka ķīnieši varētu būt tik bagāti, lai ko tādu atļautos! Bet varbūt mūsu priekšstats ir greizs tās lielās netīrības dēļ? Katrā ziņā te brauc spoži auto, visi ķīniešu ražojuma. Protams, kāpēc gan vietējiem iepirkt ko svešu, ja jau paši ķīnieši ir tik pašpietiekami! Viņi var saražot visu it visam! Vien gāzi no Krievijas jāiepērk. Bet nekas cits taču nav nepieciešams! Liela un varena nācija!

Mūsu istabiņas saimniekam prasām, kur tas vienmēr iegādājas tos garos ēdienus, ko mums dāvina. Tiekam aizvesti uz restorāniņu, kas, lai arī pašā pilsētas nomalē, ir pilns – cilvēki svin savu brīvo nedēļu! Un nespējam noticēt – puisis mūs lutinājis, maksājot tādas summas, ko mēs paši nemaz nespētu ikdienā atļauties!

Bet pakustēties Pekinā – tas ir kas nereāls! Mēģinām iegādāties biļetes uz Aizliegto pilsētu, bet tur ierobežojums – 80 000 cilvēku dienā. Un viss izpārdots! Nu kā tas var būt?! Ceram, ka rītdien tiksim uz Lielo Ķīnas mūri. Tagad šajā valstī ir sācies īsts trakums. Kā ar to sadzīvosim, nav ne jausmas.

**

Šīsdienas atziņa: Neturēsim sevi būrītī! Lai arī cik drošāk tas varētu likties, Pasaulei ir tik daudz vairāk interesanta, ko parādīt! Un mūsu vienīgā dzīve ir tā vērta!

*

Iztērētie līdzekļi: ~18 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~733 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~427)

Šodien atpūšamies!

Tā kā mūsu piedzīvojuma sākums Pekinā nav bijis spīdošs, ļaujam sev nedaudz atvilkt elpu no tā visa, lai sāktu visu no sākuma. Esam pašā Pekinas nomalē, tāpēc arī steigties nekur nav vērts. Palikt šeit varam vien vēl vienu nakti, jo turpmāk istabiņas jau rezervētas.

Guļam veselas 13 stundas, un tad dodamies lejā brokastot. Mūsu jaunais draugs, kuram tā arī vārdu nemaz nezinām, ir kur pazudis, bet vēlāk ierodas ar brokastīm. Mēs jau esam sagatavojuši savu roltonu, bet tas uzstāj – brokastīs taču jāēd ķīniešu īpašās maizītes ar olu un desu un viena noteikta veida pelmenis. To gan viņiem daudz!

Sarunājamies vēl joprojām izmantojot tulkotāju. Ķīnā retais runā angliski, bet te angļu valodas mācīšana tiešām ir populāra. Vien jāsaņem darba vīza un uz priekšu! Ķīniešu valodu nemaz nav vajadzības zināt. Patiesībā, Ķīnā jau ir neskaitāmi dialekti, bet nacionālā mandarīnu valoda tiek balstīta uz Pekinas dialektu.

Dienu pavadām kārtīgi izplānojot savu tālāko ceļu – kā nekā nezinām, vai internets pēc šīs dienas mums maz būs pieejams. Tā kā esam nolēmuši izvairīties no milzīgās Šanhajas un vairāk ļauties Ķīnas pārsteidzošajai dabai, izpētām visus iespējamos nacionālos parkus un nokļūšanu uz tiem. Internetā iegādāties neko nespējam, jo Swedbank karte tiek vienkārši atraidīta. Tā kā nāksies pašiem tikt galā ar ķīniski runājošajām vilciena biļešu kasierēm un citiem. Bet skaidri zināms – vēlamies redzēt to nacionālo parku, no kura iedvesmojās Avatara filmas veidotāji.

Vēl viena lieliska ziņa – šodien tiek pielikts punkts mūsu iepriekšējā ceļojuma ceturtajai grāmatai. Jā, tas nu ir paveikts! Tagad darbs korektorei un maketētājai, un grāmatiņa būs grāmatu plauktos jau uz Ziemassvētkiem! Protams, liels gandarījums par paveikto! Vai grāmatas taps arī par šo ceļojumu? Nav ne jausmas, tad jau redzēs, kā viss mums te izvērtīsies.

Vakarpusē pie istabiņas durvīm pieklauvē mūsu draugs, un pasniedz mums katram trauciņu ar „smirdīgo tofu sieru”, lai gan tas nebūt nav smirdīgs. Nezinām, kāpēc to tā sauc. Jau taisāmies doties uz virtuvi, bet mūs aptur, sakot, ka ciemos ieradušies radi – lai ēdam istabiņā. Ēdiens ir gards. Cik jauki, ka ķīnietis par mums tā rūpējas!

Vēlāk jau tāpat nākas noiet lejā, un mūsu drauga tēvs uzreiz sapriecājas, ieraugot divus „baltos”. Nedaudz parunājam ar Google tulkotāju, tēvs ir pārliecināts, ka mums vajadzēt iemācīties ķīniešu valodu.

Un tad tiekam pārliecināti – mums jāiet uz nakts tirgu, kas ir 6 km attālumā. Lai arī vakardien puisis teica, ka mūs aizvedīs, šodien jau iesaka doties ar autobusu. Paskatāmies – lai tur nokļūtu ar busiņu, aiziet vesela stunda. Kājām tikpat. Tā nu dodamies.

Ārā daudzi pastaigājas ar maziem suņukiem, kas te katram trešajam ir mājdzīvnieks. Daži vīri praktizē kungfu, citur mazos bariņos uz ikvakara vingrojumiem un dejām sapulcējušies vecāka gadagājuma ķīnieši.

Ceļus šķērsot ir grūti – lai arī mums luksoforā ir zaļā gaisma, tā pilnīgi tiek ignorēta. Skaidri jāparāda, ka esam ārzemnieki, un tikai tad braucēji arī nedaudz piebremzē.

Ārā jau tumšs, bet debesis ir gaišas no Pekinas ēku izgaismojuma, lai gan esam 25 km attālumā no centra. Un arī sastrēgumi turpinās vēl pēc deviņiem vakarā!

Bet beigās mūs sagaida neliela vilšanās. Patiesībā – visu šo iešanu varējām aiztaupīt. Bijām iedomājušies, ka nakts tirgus būs gluži tāds kā Taizemē, kur no pārpilnības stendiņi plīst pušu, bet te ir vien iepirkšanās centrs, kurā tiek tirgoti dažādi apģērba gabali pa mazām naudiņām. Ieejam lielveikalā un paņemam pa aliņam atpakaļceļam. Divpadsmit kilometri vairāk vai mazāk.

Atpakaļ dodamies pa mazākām ieliņām. Te tiešām arī krūmos dzīvo cilvēki! Jā, tādā pārapdzīvotībā nebūt nav viegli!

Iegravējam savus vārdus viegli drūpošajā sienā. Varbūt kāds ķīnietis mūs atradīs! Kaut kas tik brīnumains ir jau iepriekš noticis. Bijām pat aizmirsuši, ka kādā necilā Laosas autoostā bijām atstājuši savu vārdus, līdz FaceBook mūs atrada kāds taizemietis. Tas nosūtīja mums fotogrāfiju ar mūsu vārdiem, jautājot, vai tie esam mēs! Taizemietis bijis apskatīt Laosu, un tā nu uzgājis mūsu gravējumu, un nodomājis mūs atrast! Tas bija milzīgs pārsteigums!

Un tā ar kārtīgu gājienu noslēdzam šo dienu. Ar rītdienu sākam to īsto Pekinas apskati!

**

Šīsdienas atziņa: Dažreiz vieglāk pasmieties par dzīves grūtajiem brīžiem, un nedienas uzlūkot ar humoru. Tas taču pāries, aizmirsīsies. Galvenais, lai tas neietekmē katru nākamo brīdi. Jo dzīvojam taču vienreiz! Un tikai šis brīdis ir vienīgais un īstenais. Pārējais ir mūsu galvā. Gan pagātnes atmiņas, gan nākotnes plāni. Tie nav īsti. Īsta ir tikai šī sekunde un minūte. Ikviena rīcība un ikviena situācija ir kaut kā turpinājums!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~715 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~409)

Nu ko – esam Pekinā!

No rīta jāpamet restorāns, kurā brokastīs sanākušie čāpstina tā, ka skan arī ārā. Tas tiešām ir traki kaitinoši.

Pēc kafijas pauzes jāmeklē tualete. Smejam, ka ir vēl divi „baltie”, kas izmēģina savu veiksmi KFC restorānā, bet šeit ēdināšanas iestādēs tualešu nav. Tādas tualetes ik pa laiciņam ir uz ielas, bet bez maksas. Protams, skati tur ir pārsteidzoši. Caurumi grīdā aiz atsevišķām durtiņām, kuras ne visi tualetes lietotāji uzskata par nepieciešamību aizvērt. Ūdens ir noraujams, bet arī to vietējie lietot vēl nav iemācījušies. Publiskās tualetes ir īsts pārbaudījums. Gluži kā visa šī diena.

Esam uzrakstījuši vairākiem no airbnb, cerot, ka tie pamodušies mums atbildēs. Bet tikmēr apskatām tikko modušos Pekinu. Lai gan tā nemaz nav aizgājusi gulēt. Patiesībā, esam Pekinā tieši laikā (ja neskaita to brīvdienu nedēļu). Pekina ir diezgan kontrastainas tās temperatūrās. Vasarā te iesilst līdz pat 42 grādiem, bet ziemā valda arī -27 grādu sals. Labākais laiks pilsētas apmeklēšanai esot rudens un pavasaris, izņemot ķīniešu brīvdienu laiku, kas sākas šodien.

Pekina kā galvaspilsēta kalpoja sešām ievērojamām dinastijām vairāk kā 21 gadsimta garumā. Un Pekinas pīles ēšanas tradīcija aizsākās ar Ming dinastiju, pirms apmēram 600 gadiem. Pavāri no visas pasaules ceļoja uz Ķīnu, uz Aizliegto Pilsētu, jo vēlējās gatavot imperatoram, tāpēc, ka tikai labākie pavāri varēja ieiet pils virtuvē. Kad 1911. gadā visām dinastijām pienāca gals, pavāri pameta Aizliegto Pilsētu un sāka strādāt Pekinas restorānos, atnesot sev līdzi arī Pekinas pīles recepti. Pekinas pīle burtiski kūstot mutē, un to noteikti arī pa mēģināsim!

Bet nu dodamies uz Aizliegto pilsētu, kas ir ķīniešu arhitektūras brīnums un labākais paraugs. Te atrodas pasaules lielākā labi saglabājušos viduslaiku koka struktūru kolekcija. Bet līdz tai vēl jātiek.

Ielās staigā apsargi, visbiežāk pa trim rindiņā, citi trijatā sargā pieminekļus. Smejam, kad pie viena trešais ir nedaudz piemidzis. Viens no trim nestrādā, tāpēc, ka „Made in China”.

Satiksme ir liela, cilvēku daudz. Bet galvenā gājēju iela vēl iemigusi. Dodamies uz Aizliegto Pilsētu, pa ceļam piestājot pie maizīšu cepējiem. Protams, mums uzreiz rokās tiek spiesta ēdienkarte ar mums saprotamiem uzrakstiem, bet mēs norādām uz tāfelīti ķīniešu valodā. Tur cenas ir daudz zemākas. Izdodas iegādāties brokastis, lai gan tas nemaz nav tik vienkārši, ja neuzstāj, ka gribi vietējo cenas. Tomēr kopumā viss ēdiens te ir lēts, vien jātiek galā ar tulkojumu, kura vienkārši nav.

Pie pils esam pusastoņos rītā, bet te jau cilvēku pūļi stāv rindās. Līdz astoņiem sarodas tādi bari, kā Latvijas lielākajā koncertā. Kā viņu te var būt tik daudz!? Kā vispār ir iespējams izstāvēt šīs rindas?

Tā arī neatrodam, kur nopirkt biļetes. Apsargi vien rāda uz kādu svītru koda bildi, uzlīmētu uz stabiem. Tā esot jānofotografē un internetā jāatmaksā tas, kas pēc fotogrāfijas tur uzrādoties. Bet mums jau nav ne interneta, ne tādu apmaksas variantu. Jā, jau esam sapratuši, ka te par ārzemniekiem daudz vēl nedomā.

Paskatāmies sardzes ieiešanu kompleksā, kamēr vietējie, mūs ieraudzījuši, sāk spiegt, rāda ar pirkstiem, un skrien fotografēties. Tad pametam kompleksu, nolēmuši to apmeklēt kādu citu dienu.

Dodamies uz galveno laukumu, kas ir pavisam netālu, bet visas ielas līdz tam noslēgtas, un caur pārbaudēm iespējams tikt vien tad, kad tiek uzrādīta personalizēta autobusa biļete. Ejam atpakaļ uz galveno ielu. Mums te viss ir pārāk nesasniedzams. Un nesaprotams.

Nevaram uziet internetu, bet kaut kā negribas iet atpakaļ to gabalu līdz stacijai, kur to izdevās noķert. Ieejam Samsung centrā, kur mums tiek piedāvāta SIM karte. Un tā sasmejamies – cenas, kā jau Lilī mums teica pirmajā dienā, ir astronomiskas. SIM karte maksā sākot no 60 eiro. Jā, tieši tik daudz. Mēs skaidri pasakām, ka tas taču nav normāli, un dodamies ķert internetu pie katra lielveikala.

Pēc ilgas staigāšanas tas arī izdodas. Airbnb esam saņēmuši atbildes, ka ārzemnieki netiek izguldīti. Kad citiem pasakām, ka līdz galam mums airbnb lapa neiet, un internetā apmaksāt jau laicīgi viņu izīrēto istabu nevaram, tie arī pazūd. Nu neuzticas te neviens nevienam. Bet mums ar tādu ielas internetu nekas cits kā cerēt uz kāda sapratni neatliek.

Protams, tā kā stāvam ielas vidū, mūs „slepeni” fotografē, daži vienkārši vēro, bet kāda drosmīga sieviete, kas runā angliski, atnāk piedāvāt palīdzību. Tā nesaprot, kāpēc neņemam viesnīcu par 50 eiro diennaktī, pasaka, ka vietējiem SIM kartes nav tik dārgas. Nedaudz parunājam, bet palīdzību no sievietes nesaņemam.

Pēc trīs stundu mēģinājumiem ko sarunāt ar ķīniešiem švakā internetā, kāds puisis piedāvā satikties metro pieturā, un izguldīt mūs viņa istabiņā par 9 eiro diennaktī. Uzrakstām viņam – līdzko pametīsim šo konkrēto punktu, interneta mums nebūs. Un tad dodamies.

Maldāmies metro tuneļos, kas ievīti lielveikalos un pārpildīti cilvēkiem. Metro arī esam īsts brīnums. Dīvaini, ka šodien redzējām vien sešus ārzemniekus. Varbūt tiešām tūristi izvairās no Pekinas šajā īpašajā nedēļā?

Publiskais transports te ir īsts trakums. Nu ir četrpadsmit metro līnijas, vēl tikpat plānots ieviest līdz 2020. gadam! 590 vilcieni katru dienu pamet Pekinas galvenās stacijas. 9 miljoni cilvēku ik dienu tiek pārvadāti metro.

Sasniedzam metro galapunktu stundas braucienā no centra. Paliksim 25 km attālumā no lielākajiem Pekinas apskates objektiem, bet galvenais tagad ir atpūsties un izgulēties. Divos sarunātajā tikšanās vietā puiša gan nav. Jau pustrīs, vēl joprojām gaidām. Mūs, protams, daži uzfilmē, kāds onkulis pat nokrīt no riteņa, trīs reizes atskatīdamies.

Bez piecpadsmit minūtēm trijos sākam jautāt vietējiem, lai padalās ar internetu. Daži mūs nesaprot, bet atrodas kāds jauks puisis, kas zina arī pāris vārdus angliski. Dabūjuši internetu, uzreiz uzrakstām ķīnietim, kas mums solījis istabiņu. Tas atbild, ka drīz būšot. Mūsu palīgs saka, ja mēs dabūtu mūsu saimnieka telefona numuru, tad viņš varētu palīdzēt ar sarunām, lai nav jāsarakstās ar tulkotāja palīdzību. Bet istabiņas īpašnieks uzraksta, ka savu telefona numuru viņš dot mums vienkārši nevar.

Pasakāmies mūsu glābējām un nu vien ceram, ka tiešām nebūsim apmānīti.

Pēc desmit minūtēm ierodas puisis ar motociklu un piekabi. Tas ir viņš! Sēžamies piekabē, tiekam nogādāti līdz lielai divstāvu mājai, kuru puisis dizainējis pats. Tas ieved mūs istabiņā, un ar interneta tulkotāja palīdzību izrāda mums apkārtni.

Ir jauki, vien mazi suņuki iesieti ķēdēs, un, kā jau ķīnietim, apkārt ir neliela misenīte. Jau pirmajā dienā pie kaučsērferes ievērojām, ka ķīniešiem tīrība īsti nerūp. Pa visurieni samētātas mantas, ēdienreizes pie netīriem traukiem, kas uz galda un izlietnē krājas kalniem. Nez, vai tā ir visiem?

Bet puisis ir jauks. Tas mums vakariņās pasniedz no vietējā restorāniņa atvestus pelmeņus, kas, protams, jāēd ar kociņiem. Mums pievienojas viņa meitene. Sarunājamies ar tulkotāja palīdzību.

Vēlāk pāris mums piedāvā braucienu uz nakts tirgu, bet jāatsakās, tāpēc, ka visas siltās drēbes ieliktas mazgāties, bet vakari ir vēsi, un jau ar pagājušo nakti saņēmām pietiekošu aukstuma devu.

Šovakar atpūšamies.

**

Šīsdienas atziņa: Ir nepieciešamas arī tādas dienas, kur darāmo darbu saraksts tiek nolikts maliņā. Atelpa un atpūta gan ķermenim, gan prātam un garam.

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~705 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~396)

Vēl viena pārsteidzoša diena vilcienā.

Pamostamies, jo sešos rītā jau kņada, mūsu ķīniešu opis jau atvēris pudeli. Pie mums sastājušies citi, ar smaidu sagaida mūsu acis atveramies. Visiem, kam naktī nenāca miegs, radās tā ideja atnākt un pavērot mūs.

Viens jau dzen tikko izlīdušo bārdu. Jāpiemin, ka stacijā redzējām arī vīru turpat griežam nagus. Tas te ir ok. Vēl nevienu bārdainu ķīnieti neesam redzējuši, vien daudzus ar šķidrām ūsiņām. Un arī Arča spalvainais ceļgals visiem liekas pievilcīgs. Ik pa laikam blakus vai pretī sēdošais to paberzē vai pačamda. Nevaram saprast, vai viņi nav redzējuši spalvainas kājas vai te vienkārši ar šortiem neviens nestaigā.

Kad beidzot arī paņemam karotes līdzpaņemtā roltona ēšanai, vīri sāk smiet. Bet tad roltonu sasmalcinām un aplejam ar silto ūdeni. Re, šitā arī var! Tie noskatās, citi, kas sēž tālāk, nāk klāt un vēro, kas mums bļodiņā. Ko mēs te ar karotēm ēdam?

Rīta trakais skaļums noklust, ap vienpadsmitiem vīri iet gulēt diendusu. Pēc stundas troksnis visapkārt atsākas. Braucam garām plašiem, apstādītiem laukiem un nebeidzami daudz siltumnīcām.

Aiz ķīniešiem turpinās savākšana. Divreiz stundā tiek mazgātas grīdas, pārslaucīti galdiņi un savākta miskaste. Pašam ne par ko nav jādomā! Un sievietes no vīriem te daudz neatšķiras. Ja stāvam pie tualetes un dzirdam vienu atraugājamies, spļaudamies un visādi citādi izpaužamies aiz tām, gaidām no tualetes uznākam vīrieti, bet durvis paver jauna meitene. Sievietes arī spļauj uz grīdas, bieži vien ir cūcīgākas par tiem mūsu vienkāršajiem vīriem, ar ko sēžam.

Ap divpadsmitiem ir šņabīša pauze. Ap mūsu galdiņu sanāk citi vīri, izvelk zaceni, vārītas olas un katrs savu plastmasas šņabja pudeli, piedāvā to mums. Daži mūsu draugi jau ir pametuši vilcienu, citi turpina braukt. Tukšās vietas aizpildās ātri, atnāk arī kāds puisis, un, kā uz to paskatāmies, tas uzreiz šķirsta savu krievu vārdnīcu. Bet tā arī sarunai nesaņemas.
Garām logam traucas rūpnīca pēc rūpnīcas. Viņiem jau te tiešām daudz vajag saražot. Jautājumu gan izraisa atkritumu pārstrāde. Tik daudz no viena ķīnieša paliek pāri! Kāda tad ir kopējā situācija!?

Pusdienas beigušās, vīri iet pasnaust. Dāmas pašas sev pasūta alu no zacenīšu pārdevēja, kas staigā pa vagoniem.

Tad atkal visi augšā, atgājis ir mūsu dzērājopis. Bet tas nekur nav pazudis, drīz atnāk, un rāda mums savu 100 juaņu banknoti, kas ir apmēram 13 eiro. Savukārt mēs tam parādām dažādas monētiņas no visādām valstīm, kas paņemtas līdzi. Atkal mūs apstāj viss vagons, un laiž pa apli mazās monētiņas no Anglijas, Rumānijas, Krievijas un Latvijas. Drīz opis sniedz mums cigarešu paciņu. Monētas jau ceļo pa vagonu, un saprotam, ka nu tās tikko tika iemainītas. Monētas tiek aiznestas kādai meitenei ar telefonu, tā meklē, no kuras valsts katra monēta ir. Visi opīši turpat blakus skatās. Ķīnā darbojas barters. Viss tiek pret ko iemainīts, vērtība nav svarīga. Šīs divas dienas ir lielisks ieskats vietējo kultūrā!

Lēnām satumst, traucamies garām rīsu laukiem un milzīgām rūpnīcām. Tuvāk Pekinai pieturam jau lielākās pilsētās, mums garām skrien ātrgaitas vilcieni. Palikušas trīs stundas, nosēdēt jau grūti, bet vagons pilns arī ar kājās stāvētājiem.

Debesskrāpji mirgo, lai tajos neieskrietu lidmašīnas. GPS mums rāda nepareizu atrašanās vietu kartē, bet drīz arī esam kādā milzīgā pilsētā, divas stundas no Pekinas. Viss vagona sastāvs mainās, mūsu draugi aiziet, vietā nāk citi. Šie gan izskatās nedaudz civilāki, un mūs arī pakautrējas novērot. Laikam esam sasnieguši Ķīnas attīstīto daļu. Visi kārtīgi tērpti, liekas biznesa cilvēki. Bet šiem, gluži kā iepriekšējiem, arī katram ir termoss ar dabīgo tēju iekšā. Tēju viņi dzer tikpat daudz, cik alu un šņabi. Pa vagonu vēl joprojām staigā vīrs ar visīpašāko preci – mellenēm. Tās tiek pārdotas pa trim iepakojumā, īpaši pagatavotas, lai ilgāk stāvētu. Jā – pasniegtas kā īsts veselības un jaunības ēdiens. Nez, ko ķīnieši pie mums darītu, ja ieraudzītu mellenes vienkārši augam mežā?

Vēlāk, kad vagonā vien daži palikuši, sākas īstā, kārtīgā slaucīšana. Nu atklājas kalni ar sēkliņām, tukšām pudelēm un citiem atkritumiem. Mūsu draugi bijuši varen cūcīgi. Bet forši, ka cilvēki te viens pie otra var brīvi piesēst, vienmēr atrod kopīgu sarunu. Tādi atvērti.

Pavisam tuvu Pekinas centram, mājas jau kļūst kā milzu skudru pūžņi. Daudzstāvu ēka pie daudzstāvu ēkas. No vienas vietas! Bet tad jau arī laiks izkāpt. Nokļūstam uz milzīgām platformām, sekojam vēl milzīgākajam pūlim. Vēl joprojām ceram, ka vilciena stacijā pa nakti palikt varēs. Bet tad saprotam, ka šī lieta neies cauri – visiem ir jāiet no stacijas ārā, jo šī ir īpašā izejas eja, kur palikt neviens nevar. Stacijas durvis tiek atvērtas un aizvērtas uzreiz, kā visi no tās izgājuši. Trakums!

Ir desmit vakarā, bet mūs apņem melnas galvas – ķīnieši ir visur pat šajā vēlajā stundā! Kur stacijā ir ieeja? Varēsim taču samānīt, ka par vēlu jau iet uz viesnīcu, jāgaida rīts. Bet nekā – arī ieejas durvis stacijā netiek atvērtas visiem, bet tikai tiem, kas uzrāda derīgu brauciena biļeti un iziet somu pārbaudi. Ko nu?

Domājam, ka mūsu draugs McDonalds mūs glābs. Pie stacijas tas ir pārpildīts, kartē rādās arī citi. Bet, kā jau iepriekš, GPS mūs mēdz apmānīt. Iemaldāmies lielveikalos, pagrabu datorsalonos un privātos parkos. Tikai pēc stundas atrodam kādu attālu Maķīti, kur viss ir dārgs, nav ne rozetes, ne interneta, ne guļamu krēslu.

Celsim telti parkā. Ejam apkārt, atklājot šādus tādus aizaugušākus pleķīšus, kur mūs neviens nemeklētu. Bet visur ir laistītāji! Un ne tikai tie – arī veci onkulīši, saritinājušies desmit segās, izbauda miedziņu.

Dodamies atpakaļ uz staciju, tur vismaz varēja noķert internetu. Kaučsērferi mūsu lūgumam neatsaucas, viesnīcas, izrādās, uzņem tikai Ķīnas pilsoņus. Tā jau mūs brīdināja, ka daudzām viesnīcām nav licences ārzemnieku izguldīšanai, līdz ar to tās dažas, kas ārzemju ceļotājiem ir pieejamas, ir ļoti dārgas.. Pat nezinām, ko iesākt.

Arvien apstaigājam parkus, ir jau viens naktī. Beidzot kādā civilizētā vietā apguļamies uz koka soliņa. Ļoti nāk miegs pēc īsti negulētās nakts vilcienā, bet nu ir arī auksti. Guļammaisi nepalīdz. Drīz sarodas arī vietējie, kas vienmēr kaut ko izdomā pajautāt. Arī tumšākajā naktī.

Ceļamies, sapakojamies, un ejam lūkot, kā tad pārbāztās ēstuvītes izskatās pulksten četros no rīta. Tās ir ciet! Atkal staigājam daudz, līdz atrodam kādu dārgu vietiņu. Tā ir pamesta, lai arī strādā 24h. Tā nu klusi apsēžamies un pieslēdzamies internetam, lai izštukotu tālāko rīcības plānu. Hoteļi nav variants. Kaučsērfings arī ne. Teltij nav vietas, bet ārā gulēt auksti. Un tad ienāk prātā kas tāds kā airbnb – mājaslapa, kur tiek izīrētas istabas. Zelta vidusceļš starp kaučsērfingu un viesnīcām. Te arī jāatrod vēlamā vietiņa, tikai par istabu jāmaksā, tā nav par brīvu kā kaučsērfingā. Tomēr nav arī tik dārgi kā hostelī, jo nodokļi te atkrīt.

Nu re, sākam meklēt, ko tad ķīnieši te salikuši. Protams, viss ir tikai viņu valodā, bet tulkotājs internetā lieti noder. Daudzi uzreiz sniedz informāciju, ka ārzemniekus neizgulda. Citi ir pat 40km attālumā no pilsētas centra. Bet ir dažas vietiņas, ko piezīmējam un kam uzrakstām. Un tad jau saulīte uzaususi! Jāiet skatīties, ko Pekina mums var atklāt! Un jācer, ka nākamās naktis būs nedaudz vieglākas.

**

Šīsdienas atziņa: Ir jāiemācās mīlēt brīdi, kas tāpat tiek neizdzēšami ierakstīts atmiņā un dod pieredzi. Kas nepārprotami māca. Nevar taču visi brīži būt skaisti! Bet jāsaskata skaistums ikvienā brīdī!

*

Iztērētie līdzekļi: ~2 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~693 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~385)

Nu ko – šodien izmēģināsim Ķīnas vilcienus!

Izguļamies, vēlreiz pārkārtojam somas, un atvadāmies no Lilī. Braijens jau darbiņā, viņu nesagaidām, jo, lai arī mums tiek teikts, ka stacijā viss būs vienkārši, mums tā būs pirmā pieredze. Nez, kā būs tālāk – biļetes mums iegādājās mūsu kaučsērfere, kurai samaksājām naudiņu skaidrā. Ķīniešu aplikācijās mūsu telefonos kaut kā negrib strādāt. Nav īstā bankas karte, nav īstais pasta kods.

Veikalā papildinām savus ēdiena krājumus. Pārdevēji jau saprot, ka visas cenas jārāda uz kalkulatora. Bet visi domā, ka esam krievi un Latviju, protams, nezina. Vien viens vīrs mūs notur par poļiem.

Pa ceļam mūsu gājienā uz staciju mums pievienojas puisis, no kura vakardien krievu tante mūs sargāja. Tas krieviski runā diezgan labi, kā melnstrādnieks esot padzīvojis Sibīrijā.

Stacijā darām kā mācīti – sagaidām savu kārtu, un pie kases parādām rezervācijas īsziņu telefonā un pases. Patiešām saņemam biļetes, liekas, ka kasiere pat nav pārsteigta. Tad jāspiežas ķīniešu barā, lai tiktu cauri kontrolēm un somu skenēšanai. Mūsu somu aptur. Ņemam visu ārā, rādām datoru, jo domājam, ka tas ir tas meklētais. Bet tad sargi mums parāda savu nazi. Ahā! Tas ir tas, ko viņi meklē. Un tā arī atņem mums vienīgo nazi. Esam palikuši bez jebkāda aizsarglīdzekļa. Jaunu nav vērts pirkt, ja Ķīnā vēl vilcienus izmantosim. Tad atkal spiežamies milzīgā barā pie durvīm, un beidzot viss bars tiek palaists uz vilcienu.

Mēs esam savā sēdošajā vagonā. Gulošās biļetes bija izpirktas, bet tās nebūtu ņēmuši, jo trīsdesmit divu stundu brauciens tad mums izmaksātu 55 eiro. Tagad maksājam 30 katrs. Ir trīs vietas pret trim, galdiņš pa vidu. Un tādos blokos braucam. Ķīnieši sagrūž savas milzīgās mantas it visur, mēs tās nogrūžam nost no savas galdiņa puses. Viens krieviski paprasa, vai braucam uz Pekinu. Būs interesanti. Bet interesantākais, ka stāvošās biļetes maksā tikpat, cik sēdošās. Jā, arī tādas te ir.

Ķīnieši grauž sēkliņas, gluži kā krievi. Un arī tēju dzer tikpat daudz. Arī te vagonos ir karstais ūdens un tualete jeb caurums grīdā. Nez, kā tas viss pēc laiciņa izskatīsies. Pa vagoniem šoreiz staigā visādu uzkodu pārdevējs. Bet mums ir daudz roltonu.

Braucam garām vēja ģeneratora laukiem un pilsētiņai, kur var redzēt replicētās būves. Te ir Krievijas Sarkanā laukuma katedrāle un Volta Disneja komplekss. Eksperimentālajā pilsētiņā arī sakāpj pasažieri.

Tad brauciens paliek jautrāks. Vietējie sāk izģērbties puspliki. Arča biedrs aiziet prom, viens pilnīgi piedzēries opis atnāk viņa vietā un vienkārši atguļas pret Arču. Tas izšņauc degunu uz grīdas un sameklē cigaretes. Jā, te vagonos var smēķēt! Saviebjamies un iebilstam pret notiekošo, citi ķīnieši uz mums skatās, citi sāk uz veco bļaut, lai tas paiet tālāk pīpēt. Pārbaudījums plaušām. Un viens no dīvainākajiem vilciena braucieniem. Bet tādu taču jāizbauda!

Varam arī pastāstīt vairāk to, ko vakar dzirdējām no mūsu jaunajiem draugiem. Viņi stāsta, ka Manzhouri pilsētiņa ir diezgan jauna, pašiem patīk, ka ķīnieši izmanto dažādus arhitektūras stilus – te tiešām neizskatās pēc Ķīnas, ja ne tie uzraksti! Bet būvdarbi esot ļoti nekvalitatīvi, un jau pēc pieciem gadiem apmetums krītot nost.

Abi mūsu draugi pabijuši Vjetnamā, bet ziemeļdaļā tirgus esot bijusi liela vilšanās, jo viss bijis no Ķīnas. Kā nekā Ķīna taču ir dzimtene it visam, smejam. Bet tomēr Ķīnā neesot laba siera un neviens nav tik bagāts, lai nopirktu labi šokolādi. Paši jau gan īsti nezinām, ko ēdam. Ir arī plastmasas rīsi, uz kā uzdurties. Bet Vjetnamas vīzu jau kanādiešiem un ķīniešiem viegli dabūt. Redzēs, kur mūsu ceļš aizvedīs.

Katrā ziņā prieks, ka esam satikuši tik lieliskus cilvēkus, kas mūs iepazīstinājuši ar Ķīnu tik labi vienas dienas laikā! Šī meitene gan tiekas netipiski atvērta un zinoša. Tomēr jāatceras, ka stereotipi jāatmet. Cerēsim, ka arī patstāvīgi spēsim te izdzīvot.

Bet, kas notiek vilcienā?

Mūsu dzērušais opis uz grīdas atstiepies, vagona darbinieki bļauj uz mūsu vagona bloku – redz, šie viņu piedzirdīja. Bet tas nav centrālais notikums. Visi skatās uz mums, smaida un māj. Pienāk nofotografēties. Ok, būsim draudzīgi un atļausimies foto, bet pretī fotogrāfiju uztaisot arī ar savu telefonu. Tā vietējie negrib, jo, redz, citādi Laines mamma dusmošoties, ka ar citiem vīriešiem fotogrāfija. Bet dots pret dotu, foto pret foto.

Vagonā arvien vairāk darbinieku klaigā, jo gulošais galīgi piedzēries. Redz, ka nevis krievi ir tie stipro dzērienu mīļi, bet gan ķīnieši! Arī mūsu kaučsērferei bija vesels bārs ar dzērieniem, ko visu vakaru jaucām! Pirmās divas dienas Ķīnā pret mēnesi Krievijā. Alkohols ir šeit! Un re, vēl stunda brauciena nav pagājusi, bet tracis pēc trača.

Drīz večuku sāk mētāt pa krēsliem, lai tas beidzot guļ tur un nekrīt ārā uz grīdas. Dažās pieturās atveras durvis un beidzot vagonā ieplūst svaigs gaiss.

Piedāvājam apkārt sēdošajiem savas uzkodas, tie atsakās, bet priecīgi, ka ar tiem runājam. Atceramies, ka vakar spriedām arī par galda kultūru. Jautājām, vai tiešām mūsu lasītais ir taisnība – vai tiešām ķīniešiem pieņemts šķīvī pēc ēšanas kumosu atstāt? Jā, tas esot tāpēc, lai parādītu, ka cilvēks ir bagāts, un var atļauties nopirkt vairāk kā var apēst. Sakām, ka pie mums pieņemts šķīvi izēst, citādi liekas, ka nebija garšīgi.

Mūsu biedri smej, kad dzeram pa taisno no pieclitru pudeles. Bet tā taču nav nemaz tik neērti! Tomēr vienīgais, ko viņi var darīt – pasmieties un paskatīties. Par apbižošanu ir lieli sodi. „Baltais” Ķīnā ir neaizskarams. Tāpēc arī ceļu varam šķērsot droši. Baltajam visi apbrauks apkārt – citādi starptautiskā tiesa. Jā, uz ceļa Ķīnā jābūt superuzmanīgam. Gājēju pārejas tiek pilnībā ignorētas.

Bet atpakaļ pie brauciena. Pie mums piesēžas kāds jaunietis ar savu krievu – ķīniešu vārdnīcu, bet neko vairāk kā “lūdzu” pateikt nevar. Laiks ir parakstīt grāmatu par iepriekšējo ceļojumu, bet tad pie mums piepeld opis, kas tikko atjēdzies no dzēruma. Tas ilgi pēta mūsu datoru un tad izvelk savējo. Viņam ir īpašs dators – tikai mūzikas atskaņošanai. Un to viņš uzliek pa visu vagonu. Rāda, lai savējo veram ciet un skatāmies viņējo. Tas cītīgi runā ar mums ķīniski, nedaudz līgodamies. Tas liek datoru Arčam blakām, bet pārējie ķīnieši paliek nedaudz nikni, ņem opim nost kompi. Vīrs paliek bēdīgs, bet vietā viņam plaukstā tiek spiesta pankūka. Opis sāk atgūties, tomēr ēdiens vēl krīt ārā no mutes. Vietējie iedod viņam arī vārītu olu, vīrs ilgi nevar izdomāt, kur to likt, beigās noliek uz blakus brīvajā vietā.

Kamēr sāk parādīties alus pārdevēji, opis apsēžas Arčam blakām, sāk ar roku rīvēt tam ceļgalu. Apkārtējie skatās. Smejam, ka opis galīgi jocīgs palicis! Tā arī paklausāmies viņa mūziku, un tad ir neliela pauze. Ķīnietis aiziet pastaigāties. Bet ne ilgi. Drīz opis mums sniedz veselu čupu ar filmu diskiem, arī apkārtējie skubina pieņemt vīra dāvanu. Tas piesaista vagona darbinieku uzmanību, mums tiek pārbaudītas pases. Vilciena sastāvs mainās, paliekam mēs ar opi, kas pamazām atskurbst.

Tad parādās pusdienu pārvadātāji – tā kā šajā valstī var nesatraukties par līdzpaņemtā nepietiekamību.

Domājam par ķīniešiem. Interesanti, ka pasaulē ir tāds priekšstats, ka tie ir neaudzināti un netīrīgi. Bet, kā jau Lilī mums teica, tas viss atkarīgs no izglītotības līmeņa. Manzhouli pilsētiņā tas ir diezgan augsts, cilvēki ir arī daudz atvērtāki. Piemēram, parkos atrodamas skulptūras ar pārīšiem, kas skūpstās, ir skulptūra modernajām dejām un alum. Mazāk izglītotās vietās tas būtu kas nepieļaujams. Mao un viss. Diemžēl lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir neizglītoti, tāpēc ar to kultūru tiek asociēta visa tauta. Jāatzīst, ka arī mēs vienmēr šausminājāmies par ķīniešu grupām, kas nekad neievēro noteikumus, vienmēr cūkojas, ir rupji. Bet tagad, kad satiekam tik gaišus prātus kaučsērfingā un tik sirsnīgus cilvēkus vilcienā, liekas, ka ceļojums Ķīnā ir tas, kas mums nepieciešams. Mainīsim savus greizos priekšstatus!

Bet tagad jādomā par Pekinu. Trakākais, ka sākas oktobris. Un oktobra pirmā nedēļa ir brīvdienu nedēļa, kad visi dodas uz Pekinu un citām skaistām vietām, lai atpūstos. Ir pat brīdinājumu šajā laikā neceļot Ķīnā. Un mēs būsim Pekinā tieši tagad. Kaučsērferis vai hostelis, vēl nezinām. Zinām vien to, ka ne visi hosteļi Ķīnā ir licencēti uzņemt ārzemniekus, tāpēc būs jāpameklē kārtīgi. Un iedzīvotāju skaits mums noteikti nepalīdz. Tagad Ķīnā ir 1.4 miljardi iedzīvotāju, tā vēl ir vairākus miljonus priekšā Indijai. Gandrīz 50% no ķīniešiem dzīvo pilsētās, vīriešu ir par 30 miljoniem vairāk kā sieviešu. Pati Pekina ir Ķīnas otrā lielākā pilsēta, vēl lielāka ir Šanhaja – pasaules apdzīvotākā pilsēta. Tomēr arī Pekinā iedzīvotāju netrūkst. Apmēram 23 miljoni vienā pilsētā.

Tikmēr palicis tumšs. Vagons pilns ar dūmiem, vietējie smēķē. Ik pa laiciņam ieslēdzas kondicionieris, bet tas gaisu padara vien nenormāli aukstu. Vismaz labākais, ka vagoni bieži tiek tīrīti. Ja Krievijā to darīja reizi dienā, tad te divas reizes stundā. Bet cilvēki arī ir netīrīgāki. Nez, kā būs, kad ēdīsim roltonu – sasmalcinātu un ar karoti, ne kā viņi – makaronu veidā ar kociņiem. Patiesībā, interesanti tas, ka Ķīnā, cilvēku skaitam palielinoties, ēdiens tika arvien vairāk smalcināts, lai to ātrāk pagatavotu. Tas izslēdza naža nepieciešamību un parādījās kociņi!

Bet nu vietējie sarosījušies. Ir vakariņu laiks. Mūsu sēdvietu biedri uz mazā galdiņa izkrāmē divas plastmasas šņabja pudeles, divus aliņus un veselu čupu ar vistas kājām, arī burku ar asajiem pipariem. Kad skatāmies, kā viens ēd kādus augļus un saviebjas, mums tūliņ tie tiek pienesti klāt. Tādi kā āboli ķiršu izmērā. Ēdam un ceram, ka no nemazgātiem vēders nesāks streikot. Viss vagons pieceļas kājās, lai uz mums paskatītos. Bet tas vēl nav viss.

Nu mums tiek piedāvāts šņabītis. Vai var atteikt? Arča saņemas un pagaršo stipro dzērienu no plastmasas pudeles, kas garšo pēc vīnogām. Vietējie atplaukst smaidā, uzreiz priekšā nokrāmē čupu ar asajiem pipariem un smejas, kādas sejas mums paliek pēc to notestēšanas. Tas ir īsts asums! Un tad, kad esam piekrituši šo to pagaršot, tad jau rokās mums tiek spiestas desas, vistas kājas, marinēti dārzeņi, vārītas olas, rieksti un pankūkas. Tiekam pie alus, šņabja un kārtīgas maltītes. Vagons stāv kājās, daži vienkārši pienāk tuvāk, lai redzētu, ko mēs darām.

Daži krieviski māk paprasīt mūsu vārdus, citi raksta uz lapiņas ķīniešu simbolus, domādami, ka lasīt mākam, tikai nesaprotam, ko tie saka. Pretī ilgi piedāvājam savas uzkodas, vietējie ilgi neko nepieņem, bet vēlāk paši paprasa kafiju, ko mums uzdāvināja kaučsērfere, un pēc lielas piedāvāšanas paņem arī maizītes un čipšus. Ir noticis īsts barters.

Paši vietējie viens no otra nāk ēst regulāri. Bet, ja tiek paņemts kaut riekstiņš, vietā tiek atstāta oga. Tāpat bez maiņas nekas nenotiek! Ap deviņiem galdiņš tiek novākts, vietējie iet mazgāt zobus. Kas par dieniņu!

Vilciens vienkārši slīd pa sliedēm, nekas nav jūtams. Ap pusnakti ejam gulēt, bet liela miega jau nav, maz vietas. Smejam – kad paveram acis, vienmēr kāds vēro. Arča spriež, kā lai pasaka vīriem, ka šis nav kino, jāiet gulēt!

Piepampušas kājas, daži fragmenti miega, un nākamā diena vilcienā klāt. Katrā ziņā šis ir labs piedzīvojums un lielisks sākums mūsu ceļam Ķīnā!

**

Šīsdienas atziņa: Lai atklātu jaunus apvāršņus un paplašinātu redzesloku, vienmēr jāizmēģina vēl nezināmais!

*

Iztērētie līdzekļi: ~32 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~691 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~374)

Mēs nekļūdījāmies – Ķīna mums tiešām sagatavojusi pārsteigumus.

Vilcienā mūs modina sešos, pēc septiņiem esam Zabaikalsk ciemā, kas ir vien desmit minūšu gājienā līdz Ķīnas robežai. Domājam – iesim uz to Ķīnu ar kājām! Vilciena stacijas darbiniekiem pajautājam virzienus, bet tie ir pārliecināti – pāri robežai ar kājām netikt. Nē, tomēr mēģināsim.

Sākam iet, vadoties pēc GPS uzrādītajiem knapajiem ceļiem, līdz nokļūstam kādā stacijā. Izrādās – no šejienes iet autobusi uz robežu, bet maksā veselus sešus eiro! Kasēs jautājam, vai tiešām robežu nevar šķērsot kājām, tur īsti neko nemāk pateikt. Mazās autoostas apsardzes darbinieki gan ir pārliecināti – mums nekas neizdosies.

Nē, mēs mēģināsim.

Ejam pa taisno pāri laukiem. Pats Zabaikals ciems izskatās tāds kails – neviena koka! Vien pakalni un mazas krāsainas mājeles. Sasniedzam žogu, ar ko laikam tad apjozta tā Ķīnas teritorija. Tepat netālu jau mirdz tempļi un pagodas. Viss kā ar roku sasniedzams!

Turpinām soļot pāri laukiem gar žogu, tā ejam krietnu laiciņu, līdz tālumā pamanām mašīnu rindas – tur noteikti ir robeža! Netālu no tās sākas dažādas celtnes, vienā ieejam iekšā ar to pašu jautājumu. Nē, robeža esot tikai transportlīdzekļiem. Nu kā tā var būt, ka lielākā Krievijas – Ķīnas robeža nav šķērsojama kājām?

Ar to mums nepietiek, ejam līdz pašiem lielajiem, aizvērtajiem vārtiem, kur robežsargs beidzot mūs tad arī pārliecina – ārā no Krievijas un iekšā Ķīnā mūs ar kājām neviens nelaidīs. Un ko tagad darīt?

Krievijas rubļu mums vairs nav, ir tikai juaņas un eiro. Bet nevēlamies maksāt autobusiem pilno summu, ja jau četrus kilometrus jau esam nosoļojuši gar žogu, meklējot īsto kontrolpunktu.

Mēģinām garo tālbraucēju rindu – tur neviens mūs nevēlas ņemt. Būtu jau grūti trijatā šādu noslēgtu robežu šķērsot. Jautājam privātajiem auto, tie, izrādās, vien aizņem vietu busiņiem, kas drīzumā nākšot. Un tad arī vēršamies pie pašiem rindā stāvošajiem autobusu šoferiem.

Tie vispirms mums jautā uzrādīt Ķīnas vīzu, un tad sāk satraukties par mūsu pasēm. Neesam krievi! Redz, varot būt problēmas. Ja senāk kāds uz robežas tika aizturēts, tad tas tika atstāts, un busiņš ar pārējiem pasažieriem aizkavēto negaidot varēja aizbraukt. Bet nu esot jāgaida, un šoferīši baidās, ka mēs visu grupu sabremzēsim. Mūs atsakās ņemt pat par naudu!

Tā kādu stundu skraidām pie rindās stāvošajiem šoferiem, bet nekā. Jāiet atpakaļ.

Arča ir nofotografējis autobusu sarakstus, tie neiet nemaz tik bieži. Viens ir desmitos, nākamais vien divos. Bet līdz desmitiem palikušas vien 40 minūtes!

Vieglā riksītī ar visām somām un pieclitru ūdens pudeli skrienam atpakaļ uz autoostu. Re, kā mūsu dienas iesākums izvērsies.

Palikušas desmit minūtes līdz autobusa atiešanai, vēršamies pie kasieres ar jautājumu, vai var norēķināties ar karti. Nevar. Bet varbūt pieņem eiro vai Ķīnas juaņas? Arī ne. Un ko nu? Mums sarunāta tikšanās ar kaučsērferi jau četros, bet, ja ņemam busiņu divos, tas noteikti nokavēsim!

Arča, tu to vari! Mēs nolemjam, ka Arča ir pietiekami uztrenējies, lai sasniegtu bankomātu vilciena stacijā. Sākas kārtējais sprints.

Autobuss jau piebraucis. Bez trim minūtēm desmitos sarodas vēl daži vēlie biļešu pircēji.

Arča, mēli izkāris, atskrien ar 1000 rubļiem. Kasiere smej-tomēr atradās?! Bet tad saprot, ka naudiņas dabūšanai bija jāpieliek kārtīgas pūles. Viens aiztur busu, kamēr otrs sagaida biļetes. Izdevās!

Iekāpjam autobusā, ko piepilda krievu tūristi. Braucam lielu līkumu pa asfaltētiem ceļiem, līdz nokļūstam pie robežpunkta, kur busā iekāpj vēl desmit ķīnieši. Tā esot norunāts. Tie gan nevar savas vietas atrast, bet šofera pavadītājai (jā, arī tāda ir apmaksāta – sieviete, kas skatās, lai neviens nepazustu un neaizklīstu, kur nevajag), jaunie biedri patiešām nepatīk. Tā vēl izsaucas: „Ko tu tagad pie manis vēl sataisījies sēdēt?” un blakus sev brīvajā vietā iesēdina kādu krievu, lai ķīnietis iet sēdēt viņa vietā. Blakus tādu sev neņemšot.

Autobusā ir vairākas pasu pārbaudes. Uzzinām, ka noteikumus robežas šķērsošanai tikai ar transportu izdomājusi Ķīnas puse. Beidzot nostājamies pie krievu imigrācijas dienesta. Nu visi kā jūra plūst no autobusa ārā, lai tikai pirmie tiktu pie pasu pārbaudes. Vai cilvēki nesaprot, ka autobuss nekustēs no vietas, kamēr visi pārbaudi nebūs izgājuši?

Ķīnieši ir vistrakākie, tie vienkārši rauj savas somas ārā no busa, neskatoties uz to, ka ārā krīt citas. Un tad sākas bara spiešanās pie maziem ieejas vārtiņiem. Par rindas jēdzienu te laikam nav dzirdēts. Sajūtamies kā Indijā. Tikai te visi ir nedaudz garāki un gaišāki. Drīz atsteidzas šoferis, uz grīdas nomet un aizslidina vienus ratus. Tos kāds ķīnietis aizmirsis busā. Šī izturēšanās no krievu puses ir ārkārtīgi rupja. Kāda krievu dāma mums skaidro, ka šie ķīnieši ir vilciena apkalpes darbinieki. Redz, Krievijā no Ķīnas nāk vilcieni, ko paši krievi nemāk apkalpot, jo tie ir citādi. Un tad tiek pieaicināts lētais darbaspēks no Ķīnas. Un tas pats notiekot arī Ķīnas pusē.

Somas tiek laistas cauri skeneriem, un tad sākas pasu kontrole. Nevienas citas kā krievu vai ķīniešu pases šajā robežpunktā nav redzētas. Aizkavējam rindu, kamēr tiek izsaukti vēl citi pasu kontrolieri, lai kopīgi saprastu, kas tad mēs par citplanētiešiem. Bet cauri tiekam.

Turpat ir beznodokļu zona, kur cenas norādītas eiro. Tiek pārdots tikai alkohols, bet nebūt ne lētāks kā Krievijā. Gluži kā pie mums. Krievi gan kārtīgi iepērkas, it kā to nebūtu varējuši izdarīt savā pusē. Nez, varbūt ir kāds alkohola ierobežojums. Kāds turpat nopirkto alus pudeli attaisa pret trubu un aliņu izdzer uz vietas.

Sēžamies busā un nokļūstam pie ķīniešiem.

Autobuss stājas garā rindā, ķīnieši atkal skrien un rauj ārā savas somas. Nesaprotam – tie vienmēr steidzas savas somas ielikt pirmie, un arī izņemt pirmie. Vai ķīnieši nesaprot to, ka pirmās somas vienmēr būs dziļāk, līdz ar to ārā tās vieglāk dabūt nevarēs?

Kā zvēru bars visi skrien uz pasu kontroli. Mēs ar pāris tantēm paliekam pie autobusa. Nekur nepazudīs tās pārbaudes. Pēc piecpadsmit minūtēm atnāk kāda cita tante un saka, ka mūsējie jau pārbaudes izgājuši, jautā, kāpēc čammājamies. Autobusa pavadītāja vispār nikna, bet lai tā pati savus nervus pabojā. Mums viss forši.

Nostājamies rindās, kuras visi nebūt vēl nav izstāvējuši, un sagaidām savu kārtu rādīt dokumentus. Kad iedodam pases, uz mums robežas kontrolieris paveras kā uz baltajiem lāčiem. No kurienes mēs? Kas vispār ir Latvija? Kāpēc robežu šķērsojam šeit?

Saskrien vairāki darbinieki, mūsu pases tiek aiznestas uz citu telpu. Aiz mums rindā stāvošajiem uzrodas jautājumi, jo tie nav iedomājušies, ka neesam vietējie. Vēl nesen viens agresīvi Arčam aizrādīja, ka viņš tam netīšam pieskāries. Tagad jau cita attieksme. Esam ārzemnieki.

Pases tiek izskatītas ilgi. Laikam tas ir tas, no kā baidījās visi minibusiņu vadītāji. Bet pēc piecpadsmit minūtēm, kad citās rindās jau nomainījušies cilvēki, arī mēs tiekam palaisti tālāk. Un esam Ķīnā!

Gaidām jau stundu. Mūsu busa kā nav, tā nav. Pārbaudes transportlīdzeklim ir ilgas, bet beidzot arī tiekam ārā no Ķīnas robežpunkta.

Dodamies piecpadsmit minūšu ilgā braucienā līdz pilsētiņas centram, tad arī visi ķīnieši un krievi skrien ārā, lai rautu savas mantas no busa apakšas, un dotos katrs uz savu pusi.

Paņemam somas un ieejam pirmajā tirdzniecības centrā, ko redzam. Liekas, ka tie tirdzniecības centri paši būs kā viena liela ekskursija. Bet smieklīgākais, ka visi uzraksti ir gan ķīniešu valodā, gan krievu. Re, vietējie saprot, kas ir galvenais pircējs.

Ilgi meklējam zīmes norādīto pagrabstāvu, kur atrodoties lielveikals, un beidzot tad tiekam arī pie tā brīnuma. Kas tik te nav atrodams! Pusi no precēm – dzērieniem, augļiem, gatavajiem izstrādājumiem – redzam pirmoreiz. Veikals pats ir pārsteidzoši spodrs un smaržīgs. Kaut kā citādāk bijām iedomājušies tos Ķīnas iepirkšanās centrus. Bet te nav neviena cilvēka. Varbūt šis ir kāds glaunais variants? Cenas ir nedaudz zemākas kā Krievijā, tāpēc arī nopērkam pāris cīsiņus ar maizi. Vietējie māk arī paprasīt, kādu bulciņu tad gribam: „Soļonaju? Požaluista!” Protams, sākumā nesaprotam, ka tā ir krievu valoda, kurā ar mums runā, bet vēlāk jau viss skaidrs.

Turpat ārpusē pie lielveikala notiesājam pirkumu, kamēr fonā skan reklāmas krievu valodā. Mūs vēro kāds ķīnietis, līdz beidzot pienāk klāt un uzdāvina četrus mazus augļus, pamāca, kā tos apēst, un priecīgi aiziet. Re, varbūt tomēr ķīnieši ir draudzīgi?

Ielas ir tīras, vien vietējie iet un spļaudās. Apkārt skraida daudz suņuku, bet tie izskatās labi baroti. Suns kā mājdzīvnieks ir katram trešajam. Ķīniešu gan nav daudz, vairāk šeit redzami krievi, kas atbrauc uz robežpilsētiņu paēst, iepirkties, un tad pēc četrām dienām brauc mājās.

Nevaram saprast, kurā pilsētas pusē atrodamies, tāpēc pajautājam ceļu kādam ķīnietim. Mums klāt uzreiz skrien krievu tante, saukdama, lai neuzticamies vietējiem, viņa visu parādīšot. Protams, viņa zina tikai savu viesnīcu un savu iepirkšanās ielu, ne vietu, kur mums sarunāta tikšanās ar kaučsērferi.

Tante mūs ieved kādā veikalā pa aizmugures durvīm – tur ir viņas ķīniešu draugi, kas palīdz ar virzieniem. Re, kā jau sadraudzējušies!

Soļojam pa ielām, kurās vizuļo sarkani uzraksti ķīniešu valodā. Visur ir tikai veikali, pilsētiņa izskatās ļoti jauna. GPS gan šoreiz nav liels palīgs. Tas lēkā no vienas ielas uz otru, laikam Ķīnā tik viegli nebūs. Kā nekā arī visi sociālie tīkli ir nobloķēti. Mēs ar Tevi varam sazināties tikai tāpēc, ka mums ir kas tāds kā VPN. Tā ir aplikācija, kas apmāna Ķīnas interneta sistēmu.

Tomēr tagad interneta mums nav, vēršamies pēc palīdzības pie vietējiem. Jau redzam, kā sejas saviebjas, kad nākam virsū ar savu jautājumu savā nesaprotamajā valodā. Tomēr tās divas ķīniešu dāmas sasauc vēl kādu vīru un visi trijatā mums norāda pareizo virzienu.

Esam maldījušies daudz, bet beidzot nokļūstam īstajā parkā. Te vietējie dzied karaoki, pie akmens galdiņiem sasēdušās kompānijas spēlē kārtis un kādu citu tradicionālo ķīniešu spēli. Diena ir skaista, laiks ir silts.

Drīz satiekam ļoti jauku meiteni, kas mūs aizved uz sava drauga dzīvoklīti. Un tad sākas īstā Ķīnas iepazīšana. Stāstu ir daudz, tos noteikti vienā reizē nepastāstīsim. Bet nelielu ieskatu sniegsim.

Meitene šeit studē, bet pati nāk no lielākas pilsētiņas Iekšējās Mongolijas rajonā. Puisis ir kanādietis, kas Ķīnā māca angļu valodu. Kāpēc gan ne? Te gan legāli nemaksā, bet alga viņam kā ārzemniekam esot ļoti augsta. Mums arī saka, ka darbu te atrastu mēs ļoti ātri. Ne legāli gan, jo angļu valodas skolotāju drīkstot nolīgt tikai no angliski runājošas valsts, bet, tā kā „baltais” te ir kas privileģēts, gluži kā Indijā, tad tas būtu ātri izdarāms. Mēs gan ceram uz to Jaunzēlandi, jo laika Ķīnā nav daudz.

Bet kas ar Ķīnu? Meitene saka, ka šī ir laba valsts ceļošanai, bet ne dzīvošanai. Lielākā daļa ķīniešu ir neizglītoti, tāpēc mums arī nāksies saskarties ar rupeklībām un netīrību. Bet tas nav trakākais. Arī politiskā situācija un ekonomika, viņasprāt, iet tikai uz leju. Nesen tika pārrakstīta pat konstitūcija. Ja iepriekš Ķīnas prezidents ik pēc astoņiem gadiem tika nomainīts, tad tagad prezidentu var ievēlēt uz visu mūžu. Un vietējiem patīkot, ka atkal šeit būs vadonis, gluži kā Dievs. Gluži kā Mao.

Viņa saka, ka iedzīvotāji vēl joprojām ir ļoti konservatīvi. Tāpēc arī ar vecākiem meitenei ir grūti, jo viņa vēl neprecējusies jau dzīvo ar draugu. Bet neesot kā Ziemeļkorejā. Tur Lilī var ceļot brīvi, un arī aprunājās ar vietējiem. Tie valsts sistēmu uzskata par labu, jo, redz, strādniekam dienā pienākas veseli 1 000 grami pārtikas, mātēm veseli 600 grami! Tā tas arī  tiek uzskaitīts. Cilvēki nemaz negrib internetu un to spožumu un steigu, kas ir ārpasaulē. Bet varbūt tāpēc, ka viņi nemaz nezina, kā tad ir dzīvot citādi.

Meitene mums palīdz ar padomiem par ceļošanu Ķīnā, un saprotam, ka Šanhaja laikam nebūs tas īstais galamērķis – brauksim dabā! Daudzas mūsu atrastās vietas ir pārņēmuši tūristi, meitene iesaka meklēt reģionus, kur tādu vēl nav tik daudz. Protams, brīdina, ka tur vietējiem būsim īsts brīnums.

Mums tiek piedāvāti dažādi vietējie dzērieni, arī mājas šņabis, ko veikalos pārdod milzīgos balonos. 4 eiro par 4 litru pudeli. Dodamies arī iepirkties, un šoreiz saņemam skaidrojumu neskaitāmām lietām, ko redzam. Uh, kad krievu valoda pazudīs, tad gan būs interesanti.

Vakariņas ieturam kādā ēstuvē, kur tiek nesti lieli šķīvji jocīgām nūdelēm un pārsteidzoši gardiem pelmeņiem. Jāmācās ēst ar kociņiem. Vietējie, protams, no mums nenolaiž ne acu, un arī paspēj gardi izsmieties. Bet mēs esam pārēdušies un tas izmaksā ap 2,5 eiro cilvēkam.

Pilsēta ir iedegusies dzeltenās gaismās, tāpēc to sauc par Zelta pilsētu. Un nu tiešām ir skaisti! Pagaidām Ķīna liekas vienreizēja. Ir sācies īstais piedzīvojums!

Un vēl mums būs tik daudz, ko Tev pastāstīt!

Pusnaktī dodamies gulēt. Izrādās, ka nu stunda jāgriež atpakaļ, jo Ķīna dzīvo pēc vienas, Pekinas laika zonas. Nesaprotam, kā tas tāda lielā valstī iespējams. Tad jau pašos valsts rietumos cilvēki ceļas vēl naktī un dodas pie miera tad, kad vēl saulīte spīd. Bet te neviens mums to nemāk paskaidrot.

Nu ko – priekšā trīsdesmit divu stundu brauciens sēdošajā vagonā ar ķīniešiem uz Pekinu. Esam brīdināti par visu ko. Redzēsim, kā būs!

**

Šīsdienas atziņa: Lai iepazītu jauno, ir jāatmet tā iepriekš prātā iezīmētā aina. Un tad viss nāks kā patīkams pārsteigums.

*

Iztērētie līdzekļi: ~19 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~659 eiro)

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~371)

KRIEVIJA 2. – 28.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"