Home Pakistāna 560. – 566.diena

Pakistāna 560. – 566.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

AAE 567. – 568.DIENA

Un tā mostamies pie kaučsērfera, vilciens tikai vakarā.

Atkal tiekam cienāti ar gardām brokastīm un tad atvadāmies no vāciešu meitenes, kas pārvācas pie cita kaučsērfera. Tā saka, ka visu Pakistānu ar kaučsērferiem vien izbraukusi. Protams, dažreiz vienai meitenei neesot patīkami palikt pie džekiem, bet kopumā pieredze esot bijusi lieliska. 19 gadīgā meitene pat stopējusi šajā valstī, un tas jau apliecina to, ka nav tik traki Pakistānā, kā pasaule to pasniedz! Un citi kaučsērferi, kuru grupai esam pievienojušies arī mēs, nu meklē rokā tos divus puišus, kas mūs ar vakariņām apmānīja – tā Pakistānā nedrīkstot palikt, ārzemniekam vienmēr esot jāpieredz tikai labākais!

No rīta pabeidzam iesāktos darbiņus un tad safotografējamies ar visiem mūsu kaučsērfera darbiniekiem, jo katrs no tiem vēlas ar mums bildi. Un tad arī atvadāmies no mūsu drauga. Laiks doties. Papusdienojam tajā vienīgajā ēstuvē, kas vēl joprojām mums un mūsu vēderiem patīk, un tad nokļūstam vilciena stacijā. Jā, te nu tāpat kā Indijā ir ļoti pārpildīts. Arī vilciena pienākšanas platformas tiek mainītas. Daudzi pakistāņi nāk klāt aprunāties, bet, tā kā Latviju neviens nezina, ar to arī visi jautājumi beidzas.

Īsto platformu mums palīdz atrast kāds angliski runājošs vīrietis, un tad arī meklējam sēdvietu. Grūti orientēties sēdvietu ciparos, jo te oriģinālie nosvītroti, bet uz sienas uzrakstīti sēdvietu cipari ar flomāsteri – nu tā, lai uz katra dīvāna sēdētu nevis trīs, bet gan četri cilvēki. Mēs apsēžamies pie loga, un, protams, tiekam kārtīgi apskatīti. Bet sarunu ar mums uzsāk tikai viens vīrietis, kas pēcāk no savas vietas tiek izdzīts. Kopumā esam pārsteigti par to, ka te ir pat civilāk kā Indijā. Ja tur uz mums rādīja ar pirkstiem un bērni pie mums tika vesti kā pie kāda no Zoo izbēguša zvēra, tad te cilvēki par mums drīz pat aizmirst.

Līdz Islamabadai ceļš ir piecu stundu ilgs, un vilciens brauc tiešām ātri. Ir dažas reizes, kad ātrums paliek nepatīkams, jo sliedes jau nav labā stāvoklī, bet galā nokļūstam veiksmīgi. Un te nu uz perona mūs sagaida Usama – mūsu draugs, kura dēļ tad arī esam ieradušies šajā valstī.

Kā izkāpjam no vilciena, protams, ķeramies Usamam ap kaklu, bet tas tā izvairīgi vien nosaka, ka Pakistānā tā nav pieņemts, un steidzina mūs kāpt auto, pie kura stūres ir jau šoferis. Usama ir profesors Lahores Universitātē, un pasniedz datorzinātni. Doktorantūru Usama pabeidza Eiropā, ERASMUS studijās, un tur arī mēs iepazināmies. Usama jau divas reizes apmeklējis mūs Latvijā, un pat pagodināja ar savu klātbūtni arī mūsu kāzās. Un beidzot tad arī mēs varam iepazīt Usamas dzimteni!

Mūsu draugs nedzīvo pašā Islamabadā, bet gan 30 minūšu braucienā ārpus tās. Tiekam nogādāti milzīgā divstāvu mājā, kur kopā ir vairāk kā 8 istabas, un katrā no guļamistabām ir arī atsevišķa vannasistaba. Māja gan ir auksta, jo viss taisīts no marmora, lai vasaras mēnešos nebūtu jāmokās. Jā, Pakistānā vasara ilgst 8 mēnešus, bet vēl joprojām ir vēsais laiks, kad naktī temperatūra nokrītas līdz plus12, kamēr pa dienu var būt arī plus 27 grādi. Protams, Pakistāna ir liela zeme, un līdz ar to arī temperatūras te variē. Ja valsts dienvidos jau tagad iesilst līdz plus 35 grādiem, tad kalnos ir arī mīnus 35.

Tiekam cienāti ar gardām vakariņām, kas sastāv no dažādām dārzeņu variācijām un pakistāņu tradicionālajām maizēm. Te jau tā pati virtuve, kas Indijā, tikai pakistāņi daudz vairāk uzturā lieto gaļu. Te neviens īsti nesaprot to veģetārieti, tāpēc nosmējāmies kārtīgi, kad Lahorē satiktie vācieši arī bija veģetārieši (un vegāni). Bet tur kaučsērferi jau bija pielāgojušies un zināja, kādas ēstuves ieteikt.

Interesantās sarunās pavadām laiku līdz pat vieniem naktī. Usama lūdz mūs daudz nestāstīt par viņa piedzīvojumiem Eiropā, jo šī jau ļoti konservatīva zeme. Arī par Korānu runāt ar ticīgajiem te nedrīkst – kā mums teikts – par to arī nogalina. Protams, šādās radikālās zemēs jābūt piesardzīgam, bet mūsu ceļošanas pieredze ir diezgan liela, tāpēc esam droši.

Pārlaižam nakti savā milzīgajā istabā un ceļamies pie brokastu galda. Lielajā mājā dzīvo mūsu drauga jaunākais brālis, kas ir divus gadus vecāks par mums, brālēns un mamma. Usama tēvs ne tik sen miris, mammai bēdīgs laiks. Tā arī angliski nerunā, bet ar mums, protams, priecīga sasveicināties. Usama pats tiek steidzināts meklēt sievu, lai mātei būtu ar ko pačalot. Mūsu draugs gan ir šķīries, un pats īsti nav ieinteresēts ģimenes dzīvē, bet kas to lai zina, kā viss izvērtīsies.

Mājā ir divas apkopējas, veļas mazgātāja un arī šoferis, kas mūs drīz nogādā uz kādu netālu esošu kalnu. Mūsu draugam jāstrādā, tāpēc šodien esam paši par sevi. Jā, te gan arī visas universitātes uz divām nedēļām slēgtas, tāpēc Usama strādā no mājām. Un mūsu draugs ir ļoti vienkāršs. Tas saka – „Nu re – te ir kalns, kurā visi kāpj uz tā virsotnē esošu mošeju, izmēģiniet!” Un tā arī aizbrauc. Nu ko – kāpēc gan ne, kaut kas jau jādara!

Šajā reģionā, protams, „baltais” ir īsts retums. Usama un viņa brālis gan stāsta, ka iepriekš, pirms visām cīņām Pakistāna bija īsts ceļotāju galamērķis, bet, pēc pāris gadu pilnīgas noslēgtības, tūrisms tikai atgriežas, un vietējie ir pārsteigti redzēt kādu no citas pasaules malas. Un tā, kā uz Sarkanā paklāja, pa akmens trepēm dodamies kalnā, no kura tad arī izrok to marmoru. Ik pa laiciņam apstājamies un nomaļākos akmens krāvumos noslēpjamies, lai pavērotu skaisto skatu no augšas. Smogs gan aizklāj tālākos kalnus, bet vieta ir interesanta. Ātri vien nokļūstam līdz mošejai un pastaigājam arī tālāk. Daži, protams, atkal mums jautā pēc bildēm, un pieklājīgāko lūgumam arī piekrītam.

Kalna virsotnē uzceltajā mošejā neejam iekšā, jo tā ja ir pārpildīta. Bet interesanta leģenda stāsta, ka šis kalns svēts bija gan musulmaņiem, gan sikhiem. Musulmaņu lūgšanās vieta uzcelta kalna virsotnē, kamēr sikhu templis pašā kalna pakājē. Kādam musulmanim nepaticis, ka sikhs lūdzas pie viņa svētā kalna, un tad tas no kalna nogrūdis akmeni, lai sikhu un viņa templi saspiestu. Bet sikhs šo ripojošo akmeni apturējis ar vienu roku, un šajā sikhu templī kalna pakājē arī redzams akmens ar plaukstas nospiedumu tajā. Žēl gan, ka templī netiekam ielaisti, jo tajā ļauts ieiet tikai pašiem sikhiem.

Ejam no kalna lejā, pa ceļam paspiezdami roku visiem, kas to lūdz. Savu tūri esam pabeiguši daudz ātrāk kā Uaama plānojis, bet uz vietas viņu atbraucam gaidīt vienkārši nevaram, jo tad mūs apstāj gan naudiņas lūdzēji, gan fotogrāfiju mednieki. Tā nu lēnām turpinām ceļu atpakaļ gar putekļaino šosejas malu līdz Usama mums atbrauc pakaļ un nogādā savā namiņā. Pēcpusdienu pavadām sarunās un turpmākā maršruta pārdomās. Pakistānas ziemeļu reģionos, kur ir visskaistākie dabasskati, pagaidām ļoti auksts – tikai plus 3 grādi, bet atrodam tādas vietas kalnos, kas mums būtu pieejamas. Protams, arī pašu Islamabadu esam iecerējuši apskatīt, tāpat kā citas tuvumā esošās vietas.

Vakarā izejam ielās, kur mūsu draugs mums iegādājas dažus interesantus augļus un dārzeņus. Protams, šajā nomalē esam īsti citplanētieši, un visa uzmanība ir mūsu. Bet, šķiet, pie tā pierasts. Nu priekšā nesteidzīgākas dienas, un veselas divas nedēļas Pakistānā. Vien jācer, ka tā visa vīrusu situācija nepasliktināsies šajā pasaules pusē!

Bet, protams, ne viss notiek tā, kā ieplānots. Nākamajā dienā paredzēts braukt uz Islamabadu, kas atrodas 45 km attālumā. Mēs jau ieraduši celties ātri, bet mūsu draugam 8 rītā ir kas nepieredzēts, tāpēc tā arī nočammājamies līdz gandrīz pusdienlaikam. Tikmēr parunājamies ar Usamas brāli, kas mums daudz pastāsta par pašu Pakistānu. Šī valsts ir sadalīta 4 reģionos. Pašlaik atrodamies Pundžabi, kas ir diezgan līdzīga Indijas pusei, kur bijām. Tad ir ziemeļu reģions, no kurienes nāk gaišās ādas krāsas un zilo acu īpašnieku. Ir Sindh reģions dienvidos, kur atrodas valsts lielākā pilsēta Karači, un ir Baladžistāna pie Irānas robežas. It kā jau visur varot braukt, izņemot uz pēdējo. Reģionā pie Irānas robežas dzīvo īsti nacionālisti un tie cīnās par sava reģiona neatkarību. Tur arvien esot lielas nekārtības un pat pakistānim uz turieni ļoti grūti esot nokļūt. Ja tur tiec, tad uzreiz policija uzņemas pavadītāja lomu un nodrošina to, lai ātrāk tu tiktu ārā no šī reģiona. Mēs gan vēlamies doties uz ziemeļiem – tur, kur atrodas Pakistānas skaistie kalni. Pat kačsērferis aizrunāts. Bet vai viss izdodas?

Šodien Islamabada. Pēc gardām brokastīm, ko pagatavo Usamas mamma ar kādu darbinieci, dodamies uz Pakistānas galvaspilsētu. Usama sēdina mūs savā auto un vairāk kā stundu pavadām ceļā. Protams, šis pasaules vīruss ietekmē it visu. Pagājušajā naktī pakistāņi atklājuši vēl 80 gadījumus, un naktī paziņojuši pilnīgu pilsētu slēgšanu. Slēgti visi apskates objekti un skolas. Vienā vietā nav atļauts pulcēties vairāk kā 4 cilvēkiem. Sākumā arī liekas, ka pilsēta pamirusi, lai arī ceļi ir pārpildīti. Ciet ir divi muzeji, Pakistānas piemineklis un skatu laukums. Tiekam gan uz kādu dārzu, kur staigājas vēl paris grupiņas. Bet, protams, neierasti tukšs tādai lielai zemei. Te pamanām pat mežacūku. Jā, Islamabada zināma ar savu zaļumu, un arī zvēri sastopami pašā galvaspilsētā!

Tad Usama turpina vizināt mūs pa vietām, kas ierakstītas mūsu „jāredz” sarakstiņā. Atklājam, ka Pakistānas – Ķīnas sadraudzības centrs arī ciet, tāpat kā piekļuve lielākajam pilsētas ezeram. To gan apbrauca no citas puses. Pilsētā gaisa kvalitāte slikta, visur apkārt tāds pamatīgs smogs. Pakistānā vēl skaidras debesis neesam redzējuši. Pie ezera arī ir daži atpūtnieki un turpat mums klāt piesteidz kāda sieviete, tērpusies violetā greznā kleitā. Tā Usamam paprasa, vai mēs esam musulmaņi vai kristieši. Tā kā neviena cita varianta nav, tas saka pēdējo. Un tad dāma angliski mums skaidro, ka pat ir kristiete un uzņem video Lieldienām. Arī mums nu jāpiedalās vēlējuma sniegšanā, kas tiek iemūžināts kamerā. Nu ja – ja ne fotografēšanās, tad video.

Dodamies tālāk. Pilsētā vēl kursē sabiedriskais transports, un arī tirgus darbojas. Apstājamies papusdienot. Usama mums jauki izmaksā it visu, ko vēlamies. Un pagaidām Pakistānā arī vēderi nestreiko. Vien Arča naktī apsaldējies. Jā, Usamam māja ir ļoti auksta, viss no marmora, lai vasarā nesakarstu. Bet līdz ar to tagad ir zem desmit grādiem. Un Arčam bieži gadās sasaldēties, jo tad sagribas staigāt plikām kājām, tad novilkt kreklu. Bet šis ir sliktākais laiks, lai šķaudītu. Visi uzreiz šausmās iepleš acis par vīrusu, tāpēc Arču jāizolē. Drīz dodamies kalnos uz skatu platformu, kas arī ir ciet, un visbeidzot nokļūstam Faisal mošejā. Tā reiz bija lielākā pasaules mošeja.

Arčam uzvelkam sejas masku un tas apstaigā mošejai apkārt, kamēr mēs ar Usamu ejam iekšā. Usama arī piecas reizes dienā lūdzas, bet viņam tās lūgšanas ļoti īsas. Tas saka, ka garās veic tie, kam darīt nav ko. Jā, Usama ir ļoti brīvdomājošs musulmanis, bet, kā jau visi musulmaņi, no paša Allāha tas bīstas.

Diena beigusies ātri, jo puse pilsētas ir ciet. Un līdz pat mūsu lidojumam atvērties tā netaisās. Ielās gan ir auto, un arī diedelnieki nereti piesit pie mašīnas loga, lai paprasītu kādu kapeiku. Usama neko nedod un saka, ka vecāki tā izmato savus bērnus – nelaiž skolā, bet sūta uz ielām diedelēt. Valstij kopumā neesot resursu, lai uzturētu tos 207 miljonus, tāpēc vairāk kā ¾ ir nabadzīgie un neizglītotie. Savukārt mēs paliekam Wah celtajā pilsētā, kuras vārtus apsargā vīri lieliem ieročiem. Kā Usama stāsta, pēc visiem tiem teroraktiem cilvēki sāka celt šīs mākslīgās pilsētas un lika kārtīgu apsardzi, tā rūpējoties par savu drošību. Tur bagātie ceļ lielas mājas tā, lai nabagie netiktu klāt.

Un arī mēs atgriežamies lielajā mājā, dodam Arčam dzert tēju, lai arī Usama ir pārliecināts, ka tā ir tikai alerģija. Islamabadā esot īpaši augi, kas daudzus padarot slimus. Mēs skaidri zinām, kas Arčam par vainu, bet piekrītam arī alerģijas versijai, lai nesabiedētu Usamu ar vīrusu. Temperatūras nav, kakls nesāp, neviena no jaunā vīrusa simptomiem nav. Vien jāšķauda, un tikai tad arī Arča velk zeķes un garās bikses.

Vakarā atnāk Usama brālēns, un tad jāsaģērbjas kārtīgi, lai ietu apsveicināties. Mums dotas instrukcijas – Arča spiest roku drīkst tikai vīriešiem, es tikai sievietēm. Tad saņemam kādu negaidītu e-pastu. Mūsu lidojums uz Uzbekistānu atcelts. Par to jau nekādu bēdu, vien uztraucamies, vai tie 500 eiro tiks atgriezti. Un tad Usama saka, ka Pakistānā situācija pasliktinās. visprātīgāk mums būtu ātri meklēt ādu izeju, un palikt valstī, kas ir bagātāka. Jo Pakistāna slēgšanās gadījumā būs ciet ne tikai mēnesi, bet arī pusgadu. Te veselības sistēma nekāda. Ir 100 gultas pacientiem ar jauno vīrusu, un tas uz šo iedzīvotāju daudzumu ir bēdīgi maz. Visi, kam pagaidām vīruss atklāts, tikko atgriezušies no Irānas, kāda liela reliģiska pasākuma. Un vīruss ir tikai valsts dienvidos un pašos ziemeļos, bet lēnām jau pāries arī uz šejieni. Un, lai arī sākumā domājam, ka paliksim ilgāk Pakistānā, tad Usama mums izskaidro, ka tas „ilgāk „ varētu ieilgt uz krietnu laiciņu. Ja pasaulē ar Angliju reisi netiek slēgti arī pēc milzīgas epidēmijas, jo tā ir bagāta valsts, tad ar Pakistānu reisi tika slēgti pat tad, kad te vīruss vēl nebija atklāts. Vaļā ir palikušas trīs lidostas, jo pārējās pakistāņi nevar atļauties tos termometrus, ar ko izmērīt temperatūru. Jā, šis negaidītais pavērsiens mums varētu izmaksāt krietnu summu, un vēl domājam, uz kurieni doties. Eiropa ciet, kaut kur jānogaida tas labākais laiks. Bet kur? To vēl nezinām.

Nākamajā dienā ceļamies un izmetam to iepriekš paredzēto līkumu uz Taxilu, kur atrodas senās budistu pilsētas drupas. Protams, rīts sākas ar jaukām brokastīm. Un tad esam ceļā. Usama stāsta vairāk par savu reliģiju. Tas saka, ka – lai precētos, nav obligāti otrs jāpārvērš savā ticībā. Musulmaņiem galvenais esot tas, lai otrai pusītei arī būtu kāda reliģiskā piederība – lai būtu ticība vienam Dievam. Jo, redz, kā Usama saka – pēc loģiskiem aprēķiniem, ticēt ir izdevīgāk. Ja tici Dievam un gala beigās izrādās, ka tāda nav, nu neko – nomirsti un ar to viss beidzas. Bet, ja nu gadījumā Dievs ir, tad tiec Debesīs. Savukārt neticīgajam labākā iespēja būtu netikt nekur. Smejam par Usamas teoriju un iebraucam Taxilā. Protams, arī te muzeji un visas apskates vietas ciet. Kā nekā valsts gatavojas milzīgai blokādei. Atklāti jauni vīrusa gadījumi, tiek slēgti apskates objekti. Tā jau ir – Usama skaidro, ka blokāde Pakistānā ir kas pavisam nopietns. Cilvēkiem nav veselības aprūpe. Visas kustības apturēšana daudzus iedzen bankrotā, tie ir izmisuši, cilvēkiem nav naudas, nav ko ēst. Panika šādā attīstības zemē var izvērties ļoti smaga, tāpēc pēdējais brīdis aizbēgt.

Lai arī viss ciet, mums kā „baltajiem” ir nelielas privilēģijas. Kāds vīrs mūs arī izved pa Taxilas veco pilsētu, pastāsta, kā senāk komplekss izskatījies. Protams, šajā zemē arheoloģiskajiem izrakumiem nav pietiekami daudz resursu, tāpēc visu seno pilsētu neviens nemaz līdz galam nav atracis. Bet tā bijusi iespaidīga. Un te atrodas arī vecākie budisma artefakti, tāpat kā viens no pirmajiem saules pulksteņiem. Te cilvēkus pievērsa arī kristietībai. Tāda nozīmīga vieta. Vietējie to atklājuši, apstrādājot savus laukus, un arvien izrok vecās monētas un citas lietas. Šodien mums tie mēģina tās arī pārdot. Protams, ja citādi nopelnīt nevar, tad jāizpārdod visu, ko vien var.

Protams, Usamam tiek paprasīts krietns tūrista nodoklis, un viņš arī samaksā sešus eiro gan gidam, gan tam, kas mūs ielaiž iekšā, un tas Pakistānā ir ļoti daudz. Tad dodamies uz ezeru un dambi, pie kura arī piekļuves liegas. Esam gan tie, kurus pie ezera pielaiž, un pat piedāvā laivu braucienu pa lielajā ezerā esošajām salām, lai arī tas ir aizliegts. Tas izmaksātu krietni daudz, jo laivinieki mēģina kā kompensēt lielos zaudējumus, bet braucienam nepiekrītam.

Usama pabrauc arī tālāk iekšā kalnos. Apkārt daudz putekļu, jo kalni tiek spridzināti, lai iegūtu marmoru. Un šajā laikā zied arī īpaši augi, no kā daudziem alerģija. Arī Usama brālis uz mēnesi pārvācies uz savu istabu – tam alerģiskās reakcijas esot katru gadu. Bet tagad nav labs laiks, lai slimotu, jo visi uzreiz to uztver par kaut ko citu.

Esam iebraukuši arī citā štatā, vairs neatrodamies Pundžabi, bet gan ziemeļu reģionā. Te vietējie runā citā valodā, ko arī Usamam grūti saprast. Ceļmalās tiek pārdoti īpašie apelsīni, ko vietējie dēvē par „maltām”. Tie ir sarkani iekšienē un ļoti saldi. Turpat no īpašajiem apelsīniem tiek spiesta sula, kam pievienots melnais sāls, lai saņemtu to īpašo garšu. Usama gan nav laimīgs, kad vietējie ierauga mūs, jo tad viss maksā vairāk, bet neko padarīt.

Pēcpusdienā garais pārbrauciens beidzies. Bet nu sākas pārdomas par to, ko darīt. Pakistānā palikt riskanti, jo šādā nabadzīgā valstī slimības izplatās ātri un nabadzība cilvēkus piespiež darīt neiedomājamas lietas. Usama arvien skubina domāt par lidojumiem savlaicīgi. Un tā arī nolemjam – lidosim jau šonakt. Jā, nekad tādus krasus plānus neesam veidojuši, bet šoreiz īsti nav izvēles, un jāvadās pēc loģikas nevis pēc tā, kā gribētos. Eiropa ciet, un no Pakistānas jau arī vairs nekur īsti neaizlidot. Divi vienīgie varianti, kas vēl pastāv, ir Malaizija un Apvienotie Arābu Emirāti. Usama iesaka lidot uz kādu valsti, kur mums patiktu pavadīt kādus 2 mēnešus, jo viss uz vismaz tādu laiku arī apstāsies. Vajadzētu tādu, kur silti, lēti, smuki.. Lai arī gribētos no Malaizijas tālāk doties uz Taizemi vai to pašu Vjetnamu, atkal jāapsver – ja šajās valstīs sākas īsta epidēmija, kas notiks? Varam iesprūst Āzijā ne tikai uz mēnešiem diviem, bet arī pusgadu. Un pēc mūsu drauga vārdiem, visdrošāk lidot uz AAE vai Angliju, jo tie ir pasaules savienojuma punkti, kuri visdrīzāk netiks slēgti. Ja tiks, tad uz ļoti neilgu laiku. Un no šiem tad izvēle par labu krīt AAE.

Nu ko – pērkam biļetes? Nē, tas nav tik vienkārši. Mūsu bankas karti aviolīnijas nepieņem, telefoniski neko neizdodas nokārtot. Neesam darījuši arī šādi – vienkārši braukuši uz lidostu, lai redzētu, vai kaut ko var iegādāties tur, bet šoreiz to arī darām. Usamas mamma mums uzdāvina lakatu, un Usama saujā ieber mums Pakistānas monētiņas, kas te vairs nav atrodamas, jo tās nomainījusi papīra nauda. Nu ja – mums taču suvenīri arī nav nopirkti! Un tā arī jābrauc prom. Te var sākties īsts trakums.

Ierodamies lidostā, un te tiešām ir aviolīniju biroji. Tur gan salikti ziņojumi, ka AAE nepieņem tos, kas ceļo ar apmeklētāja atļauju. Bet mums taču uz AAE vīza nav nepieciešama! Latviju te neviens nezina, tāpēc viss ir daudz sarežģītāk. Sākumā mūs netaisās laist iekšā nekur, bet tad Usama ķeras pie skaidrošanas – mēs taču no Eiropas, mūs vienkārši nevar nelaist prom no Pakistānas! Pēc pusstundu ilgas pārliecināšanas, saņemam kādas aviokompānijas rezervāciju. Lētākā tā arī nepiekrīt mūs lidināt, kamēr pati dārgākā uzreiz gatava pārdot biļetes. Protams, lētākās pakistāņu kompānijas pabaidās, jo tie vienmēr tiek pārbaudīti pirmie, kamēr lielajiem Emirātiem vienalga. Atvadāmies no Usama, kurš paliek ārpus lidostas gaidīt, lai uzzinātu, vai viss izdosies līdz galam. Mums rokā vien neapmaksāta rezervācija. Tas neko nenodrošina.

Drīz ejam caur vārtiem, kur pārbauda pases. Kontrolieris uzreiz jautā, kāpēc nevelkam maksas – epidēmija taču! Tad tiekam nosūtīti pie citiem darbiniekiem. Tie uzreiz sašutuši – kā gan mēs varējām saņemt rezervāciju bez izlidošanas biļetes? Skaidrojam, ka, pirmkārt, mums uz AAE nevajag vīzu, un tad uzreiz arī plānojam lidot tālāk, vienkārši nav tās pārliecības par aviolīnijām, lai uzreiz iegādātos biļeti. Viss var mainīties dienas laikā! Jā, darbinieki ilgi spriež, līdz beigās pajautā skaidru naudu. Protams, tādas nav, tāpēc Arča steidz uz bankomātu. Tikmēr iztaujāju darbiniekus un tie apstiprina – šie ir pēdējie lidojumi no Pakistānas, nedēļas laikā viss tiks slēgts. Un kāds gan prieks tad palikt valstī, kur nevar no vietas izkustēt?

Mūsu naudiņu pieņem, un saņemam arī biļetes. Paši nesaprotam ne bagāžas noteikumus, ne īsti laiku, bet darbinieki jau visu izlēmuši mūsu vietā. Tie arī angliski knapi runā, bet gatavi visu mūsu vietā izdarīt, jo „baltais” te vēl ir privileģēts, un var visu. Nez, kā būs AAE. Nu lidostā esam vieni no retajiem. Viss ir tik tukšs! Pārbaudes izietas veiksmīgi. Nu priekšā lidojums un tālākais ceļš, kas ir pavisam neskaidrs. Bet tā nu tas ir – jauni piedzīvojumi!

**

Šo dienu atklājums. Un nu nedaudz par Islamabadu. Šī ir Pakistānas galvaspilsēta un plānotā pilsēta, kura 1960tajos aizvietoja tā laika Pakistānas galvaspilsētu Karači. Te dzīvo nedaudz vairāk kā miljons iedzīvotāju, un šī ir tikai 9. lielākā Pakistānas pilsēta. Pilsētu veidoja grieķu arhitekts un iedalīja to astoņās zonās, izveidojot arī izglītības, industriālos sektorus, komerciālos apgabalus, un lauku un zaļās zonas. Pilsēta zināma arī par vairākiem parkiem un mežiem. Un forši, ka te ir ļoti daudz pastaigu taku, kas ved kalnos! Šajā pilsētā ir augtākās dzīvošanas izmaksas Pakistānā, tāpēc te mīt vidusmēra un augstās klases iedzīvotāji. Te atrodas arī 20 universitātes, un šī tiek saukta par vienu no Pakistānas drošākajām pilsētām. Te uzstādītas arī gandrīz 2000 videonovērošanas kameras! Interesanti, ka, lai arī pilsēta kā tāda ir pavisam jauna, šis apgabals ir vieta, kur tika atrastas liecības par pasaules senākajām cilvēku apmetnēm, kas te bija pat pirms 500 tūkstošiem gadu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18410 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~21 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4732)

Un aizraujošs piedzīvojums tas patiešām ir.

No rīta mostamies skaistajā Kualalumpurā, paņemam līdzi pāris indiešu maizes, un steidzam uz lidostu. Jau transports zināms, ceļš izbraukts, tāpēc ātri vien esam klāt. Šoreiz gan izlidojam no cita termināla – tur, kur ir augstās klases aviolīnijas, un tā, ar kuru lidojam mēs, šoreiz ir pieskaitāma pie dārgajām. Pārbaudēm izejam cauri vienkārši, vīza ir, izlidošanas biļetes der.

Un tad atliek vien gaidīt. Šoreiz lidostā viss tāds kluss, kārtīgs.. un nedaudz arābu noskaņās, jo lielākā daļa lidojumu ir uz tām Tuvo Austrumu valstīm. Te staigā arī tādi, kas dala mazas kūciņas un kafiju bez maksas, un mēs, protams, izmantojam katru iespēju. Un tad jau laiks lidot. Daudzi, šķiet, lido pirmo reizi – nemāk atrast vietas vai vienkārši nesaprot ciparus. Srilankan Airlines ir forša kompānija. Vismaz mūsu pārsēšanās reisa pirmajā daļā, kad lidojam uz Kolombo, Šrilanku, lidmašīna ir tiešām liela, ekrānos pats izvēlies savas filmas un mūziku. Un arī maltīte iekļauta cenā, tāpat kā visi alkoholiskie dzērieni, ko var papildināt. Smejam, kad Arča pasūta divas vīna glāzes, domājot – vienu man, otru pašam, bet saņem divas sev un vienu man ar. Nu stjuartiem gan visiem ir sejas maskas un ir arī tādi, kas staigā ar gumijas cimdiem – tā, lai nepieskartos nekam tādam, pie kā būtu pieskāries iespējami inficēts cilvēks.

Nolaižamies Šrilankā. Pilots informē, ka ārā ir vien plus 22. Bet, ja Vjetnamā un Malaizijā bija pāri plus 30, tad šeit tie paši plus 22 liekas tikpat silts. Tiešām interesanti! Kolombo gan tā lidosta maziņa un trīs stundas nav īsti ko darīt. Tualetes ieņēmuši prusaki un uz sienām zīmes vēsta – nedodiet dzeramnaudu apkopējiem! Jā, te pat lidostā arī darbinieks var pienākt un paprasīt kādu lieku kapeiku.

Tad priekšā nākamais lidojums. Un uz to mums nezināmo Pakistānu. Pārvelku garās bikses un T-kreklu, lai nosegtu plecus. Kā pasu pārbaudītāji saka – lidmašīna būs maza, rokas bagāžas somas jāatstāj pie nododamās bagāžas. Mūsu vietā jau kāds iesēdies, mēs vīru izdzenam ārā un paši apsēžamies pie loga. Un tad Arča atskārš, ka to pašu vīreli redzējis iepriekšējā lidojumā, un tad arī to kāds izdzinis no vietas pie loga. Nu re – varbūt pakistānis lido pirmo reizi, un ļoti gribēja redzēt, kā tad viss izskatās no putna lidojuma?

Šoreiz lidmašīna nav tik jauka, tā pat dīvaini smako. Tomēr maltīte atkal ir bez maksas, un tiek piedāvāti arī alkoholiskie dzērieni – vīns un alus. Šoreiz stiprie no sarakstiņa izņemti. Lūkojamies apkārt, lai redzētu – maz dzer tie pakistāņi? Pakistānā taču vispār ir alkohola liegums! Bet tiešām ir daži, kas arī paņem alu un sarkanvīnu. Baltvīna pudele paliek mums vieniem, un stjuarti nemaz nekautrējas mums sadot vairākas baltvīna glāzes uzreiz tā, ka nav tās kur likt. Nu re – paspēsim pirms Pakistānas vēl kārtīgi iesilt!

No loga paveras lielās Indijas pilsētas. Lidmašīnā esam vienīgie rietumnieki. Kāds mazs zēns mūs visu laiku mēģina nošaut ar savu rotaļu pistoli. Nu cik stereotipiski. Kad piezemējamies, mūs atkal mēģina sašaut. Bet šoreiz tas ir termometrs, kas izveidots tādā kā pistoles formā. To katram iebraukušajam liek pie pieres un tālāk laiž tikai tos, kam temperatūra atbilst normām. Jā, šajās attīstības valstīs to koronas vīrusu nevajadzētu ielaist, jo te taču veselības aprūpe nekāda. Sāktos īsta epidēmija un haoss.

Bet esam tikuši cauri, un veseli dodamies pie pases pārbaudītājiem. Tur pārprasa viesnīcas adresi un paņem lapeles ar apliecinājumu, ka mums nekādu drudža simptomu un slimību nav. Latviju gan neviens nezina un īsti nemaz nesaprot, no kuras pasaules malas pie viņiem te tūristi ieradušies. Un tad vīrs piekodina – dodieties uz viesnīcu, izgulieties. Bet kāda viesnīca! Esam ielidojuši pusnaktī un svešā vietā svešā valstī taču nedzīsimies naktī uz centru! Plāns palikt lidostā.

Saņemam somas, kas kārtīgi izmētātas. Tā, ka dažas vīles pat atplīsušas. Žēl, jo somās glabājas suvenīri. Nez, cik veselus no tiem izdosies nogādāt Latvijā. Un tad atklājas, ka lidostā nav tādas uzgaidāmās zāles, kur palikt. Ir jāgaida ārā. Nu nav jau pirmā reize – arī Indijā daudzas reizes esam gulējuši uz soliņiem. Bet nu jauna zeme. Un mēs esam vienīgie „baltie” šajā sabiedrībā. Un, protams, saņemam īstu superzvaigznes uzmanību.

Staigājam pa lidostas ārpusi meklējot piemērotākās vietiņas, lai piemestos uz nakti. Apsargi nesaprot mūsu jautājumu par to, kur droši varētu pagulēt. Jā, vēlāk uzzinām, ka tikai 30% no valsts ir izglītoti un nav jau kā Indija, kad katrs ko angliski zinās. Te runā citā valodā.  Atrodam divus brīvus solus, bet ap mums jau pulcējas cilvēki. Pirmais ir kāds vīrs, kas pienāk klāt un piedāvā busu. Sakām, ka gaidīsim rītu. Un tad tas atgriežas, lai Arčam palūgtu „selfiju”. Smejam, ka šis vīrs ir pirmais, kas Pakistānā mūs apčakarē. Prasa „selfiju”, bet ātri Arču nofočē no priekšas un priecīgs aizskrien foto rādīt citiem vīriešiem. Un šādi iesākas mūsu fotosesijas nakts.

Ne visi uzreiz uzdrošinās skriet klāt un jautāt pēc bildes. Bet tad ir tādi, kas atnes savu bērnu un lūdz mums tam paspiest roku. Ir tādi, kas no attāluma it kā fotografējas, bet tā, lai mēs vienmēr būtu fonā, un ir drosmīgākie, kas atnāk palūgt foto. Dažreiz tiekam nobildēti tikai mēs, citu reizi tiek sasaukta visa ģimene, kas sasēžas mums apkārt un tad rindās visi stāv un fotografējas ar mums kā koala lācīti zoodārzā. Un saņemam arī buču un milzīgu pateicību par pozēšanu.

Padzeram tēju no vietējiem pārdevējiem un spriežam – vai nu tie mūs apmāna vai arī Pakistāna nemaz nebūts tik lēta, lai arī nabadzīga, jo maksājam veselus 50 centus par mini krūzīti. Bet arī viesnīcas nav lētas. Jāmaksā 10 eiro par ko ļoti vienkāršu, kamēr Vjetnamā maksājam 2-4 eiro par glaunu gultasvietu.

Atveram kādu no hosteļa paņemtu grāmatu (tās atdod par brīvu daudzos hosteļos), kam aizmugurē ir angļu – krievu vārdnīca, un viens otram uzdodam vārdiņus, lai neaizmigtu. Tas ieinteresē vecāka gadagājuma pakistāņus, un tiem parādām krievu burtus. Protams, sarunas jau nekādas nesanāk, bet vietējie priecājas, ka ar viņiem kā komunicējam. Pamanām, ka inteliģentākie ir nedaudz atturīgi, bet tie pavisam vienkāršie vienkārši nāk klāt, paglauda, pieskaras, uztaisa bildi. Daudzām ģimenēm ir pat pa 6-8 bērniem, kas uzvedas kā džungļos. Nēsājas apkārt, sit viens otram, tad samīļojas, tad izdomā vēl visādas dīvainas lietas.

Ir četri rītā, cilvēku mazāk nepaliek. Nāk miegs, nolemjam gulēt uz maiņām – pa pusstundai. Ārā gan auksts, temperatūra nokrītas līdz zem plus 15, tinamies guļammaisos. Daudzi gan staigā arī basām kājām – brīnāmies, kā tiem nesalst. Protams, arī visa somu krāmēšana izraisa īstu uzmanību vietējos. Turpat aiz mūsu krēsliem atrodas arī gari paklāji, uz kuriem musulmaņi lūdzas, un tiem netraucējam – tie aizvērtām acīm dzied uz liek pieri pie grīdas.

Tā nu knapi gulējuši sagaidām saullēktu, kas ir jau sešos no rīta, un ejam meklēt to busu, par ko esam lasījuši internetā. Izstaigājam visu lielo lidostas apkārtni, bet tādu neatklājam, un arī vietējie saka, ka busu neesot un tā esot valdības problēma. Jāņem taksis. Tad apstaigājam visas takšu kompānijas un vienā nokaulējam cenu uz 7 eiro par 25 minušu braucienu. Zinām, ka tas ir daudz par daudz, bet ko padarīt.

Vēl šokējošāk, ka turpat tiekam pie riktīgi sagrabējuša takša, kas, liekas, tūliņ sabruks, un dodamies ielās. Sākumā viss liekas sakopts, plašs, bet tad tuvojamies Lahores centram. Uhh, vai esam atgriezušies Indijā?! Miskaste uz ielām, smogs, vietējie čum un mudž gan kājām, gan velosipēdiem, močiem un pāris retajiem auto. Kaulaini zirgi, bet daudz mazāk suņu un vien pāris govis, kas ēd atkritumus. Taksists mums atzīstas, ka braucienu būtu varējuši dabūt par 3 eiro, ja ņemtu kādu autorikšu. Smejam, ka vīrs atbild taisnīgi uz mūsu jautājumu. Pagaidām vismaz vietējie liekas tādi diezgan jauki.

Un tad mūs pieved pie viesnīcas. Skaidrs, ka paši to neatrastu, jo arī City Hotel angliskais nosaukums ir uzrakstīts urdu valodā tiem nesparotājiem simboliem. Tā ir arī ar daudziem citiem starptautiskiem nosaukumiem, kā atklājam vēlāk. Tiekam aizvesti uz istabu. Oho, nu tas ir kas … negaidīts. Paklāji cigaretēm izdedzināti, saraustīti, aizkari sapelējuši, gultas baltie pārvalki melniem pleķiem.. Mums saka, ka istabai nav atslēgas, to dosies izvīlēt – bet somas te varam atstāt, jo esot video novērošanas kameras. Nē, labāk tad ņemsim citu istabu. Mūs uzved stāvu augstāk, kur ir divas atsevišķas gultas. No istabas uzreiz tiek izdzīts kāds opis, kas tur jau iegājis dušā. Tas neko – pāriet uz istabu mums pretī. Vairs nav tualetes pods, bet caurums grīdā, benčiki un pelni zem gultām. Bet liekas, ka prusakiem un gultas blaktīm šīs istabas būtu par netīru, lai tie te apmestos. Vienu nakti izturēsim.

Mūsu pases tiek paņemtas ķīlā, kamēr atradīsim bankomātu, lai samaksātu, un, par laimi, to atrodam ātri, un jau otrais bankomāts arī darbojas. Līdz bankomātam kāda tante paspēj mani noglaudīt. Saprotu – ar lakatu ap galvu ir neērti staigāt, un ne visas dāmas te apsedz savas galvas, tāpēc mati sasieti astītē ir pilnīgi ok. Labi gan, ka ārā ir vēsi, un tas netraucē vilkt garās bikses un džemperi. Un te arī nemaz nav tās visas sievietes melnos, garos apmetņos. Te, gluži kā Indijā, tās valkā spožas, vizuļojošas drānas, dažas apsedz visus matus, citas neko nepiesedz.

Samaksājam par istabu un nospriežam, ka te otru nakti nepaliksim. Dodamies ielās. Tās ir netīras. Tiešām netīras, bedrainas, akmeņainas, atkritumiem pilnas. Pilnas transportiem, cilvēkiem. Uhh, liekas, ka esam atgriezušies Indijā. Tikai neattīstītā Indijā. Un tas ir kaut kas ekstrēms. Uzraksti parādās tikai urdu valodā, bet atklājam citas viesnīcas, kas ir arī tādās pašās cenās kā tā, kur paliekam, tikai nedaudz civilizētākas.

Ejam ēstuvē un, kā prasām ko veģetāru, tiekam nosūtīti tālāk. Mūs nesaprot. Tomēr pašu spēkiem atrodam kādu reāli normālu vietu, kur, pateicoties iepriekšējai pieredzei Indijā, saprotam, ka aloo paratha ir kartupeļu plācenis, un tā saņemam labu un drošu maltīti. Un tam klāt tikko uz uguns gatavotu tēju un kafiju. Vien atkal jāatceras, ka te mīl saldu, un arī mazākajai kafijai vietējie pievienos trīs karotes cukura. Pēc maltītes gan iestājas vēl lielāks nogurums, jo tā jau negulēta nakts.

Tomēr apstaigājam vistuvākās sasniedzamās vietas. Un tas ir Lahores muzejs, kur atklājam, ka internetā norādīta cena ir trīsreiz augstāka, tāpēc nemaksājam par muzeju, kas noteikti nebūtu tik aizraujošs. Un izstaigājam tirgus ielas, kas rīta agrumā vēl īsti nav rosīgas. Un tad liekamies uz auss. Četras stundas miega dod nelielu enerģijas devu, lai kārtīgāk par šo zemi ko papētītu. Pakistānā mīt 207 miljoni, no kuriem mazāk kā puse prot lasīt. Vidējais iedzīvotāju vecums ir 20 gadi. Jā, šī būs īsta izaicinoša zeme. Ja mūsu pakistāņu draugs, kas mūs pēc trim dienām gaida galvaspilsētā, saka, ka Lahore ir tūristu pilsēta, tad mēs viņu nesaprotam – esam te vienīgie. Un saņemam savu daļu uzmanības. Lai arī kārtīgi iesauļojušies, mums tie, kas kaut ko angliski var izspiest, jautā, vai visi no mūsu pasaules daļas tādi bāli.

Viesnīcā ir TV, kur ir tā – 3 minūtes filma, 1 min reklāma, 3 min filma, 10 min reklāma. Un tā tas atkārtojas. Filmas, protams ir tikai urdu valodā. Tomēr labas ziņas, ka atsaucies ir kaučsērferis. Ceram, ka nākamās divas naktis tad būs vieglākas. Lai arī te jau nekas viegli nebūs. Vien vakars šķiet jau nedaudz saprotamāks. Tomēr kādi pirmie iespaidi? Šī ir kā Indija tikai bez govīm un veģetāram ēstuvēm. Indija bez tempļiem, un bez tās senās vēstures un garīguma, kas ir tieši tas, kas tai piedod to pievilcību. Tieši pateicoties Indijas pieredzei mākam te izdzīvot. Bez tās Pakistāna būtu kas šokējošs. Šī ir Indija ar mošejām, zeme, kas pagaidām mums ir viens liels izaicinājums.

Vakariņas ieturam tajā drošajā vietā, ko esam atraduši, un pēc kuras arī vēders vēl nestreiko. Vietējiem tur arī esam dīvaini – tad tie cimperlīgie „baltie” negrib cukuru, tad kaut ko vēl grib ņemt līdzi, tad ēst uz vietas, un vispār vēl bez gaļas. Mūsu maltītes laikā sākas negaiss ar tādu kārtīgu lietu. 20 minūtes soļojam atpakaļ un izmērcējam vienīgās drēbes. Ielas pārvērtušās par upēm, kurās peld atkritumi. Jā, ja mūsu ceļotāju draugi reiz teica, ka pēc Pakistānas dienvidu pilsētas Karači Lahore tiem liekās skaista, tad vienkārši nespējam iedomāties, kāda tad ir tā Karači!

Salijuši atgriežamies, lai atkal pagulētu. Jāuzņem enerģija. Šai zemei tā tiešām būs nepieciešama. Un tā arī ir. No rīta izrakstāmies, un uzzinām par kādu labu aplikāciju. Izrādās – Pakistānā pat autorikšas iespējams pasūtīt internetā! Tā nu nokļūstam līdz kaučsērfera namiņam. Un tas ir iespaidīgs. Mūsu 62 gadus vecais pakistānis ir nodokļu konsultants un dzīvo varenā ēkā, kur arī strādā. Tam ir privātais šoferis, vesela kaudze ar pavāriem un istabas tikai kaučsērferiem. Interesantākais, ka vīram nemaz nav laika aprunāties ilgāk par 5 minūtēm. Saruna ir ļoti oficiāla, un tad mums tiek ierādīta istaba un piešķirts šoferis, kas mūs nogādā līdz SIM kartes iegādes vietai.

Pirms ieiešanas mobilo sakaru operatora birojā mums tiek izmērīta temperatūra. Tad saņemam numuriņu un gaidām rindā ar citiem pārsteigtiem pakistāņiem. Un SIM karti dabūt nav tik viegli. Ja pases ir derīgas, tad jāuzrāda vīza, kuras mums nav līdzi. To uzrādīt no telefona nav iespējams, tāpēc mums jālogojas iekšā savā kontā no darbinieku datora, kas parasti netiek atļauts. Un tad arī parole visām pieejām aizmirsusies, kas arī jānomaina turpat. Par laimi, darbinieki ir ļoti pacietīgi – pat tad, kad paši jau atmetam ar roku, tie skubina mūs procesu nesteidzīgi pabeigt. Un tā arī pēc pusotras stundas SIM karte rokā.

Tad meklējam kādu braucēju, lai nokļūtu līdz Lahores cietoksnim. Mūs apstāj daudzi, jo te jau angliski neviens nerunā, un tad tie palīdz cits citam saprast, uz kurieni „baltais” vēlas doties. Bet tad piestāj kāds auto, un divi jaunieši skaidrā angļu valodā saka, ka var mūs uz turieni aizvizināt bez maksas. Auto iekšā gan sēž vēl divi pakistāņi, bet tie ātri tiek izmesti, lai atbrīvotu vietu mums. Jautājam, vai tā gadījumā nav tāda draudzīga nolaupīšana, bet esot viss kārtībā.

Un tā atkal sākas pilna diena piedzīvojumu. Izrādās, 19 un 23 gadus vecie jaunieši nāk no bagātām ģimenēm, un tāpat vien braukājas apkārt. Tā kā rietumnieks ir kas neredzēts, tad par mums te visi gatavi pacīnīties. Vienam vīram radi politiķi, bet tēvs policists. Un Pakistānā par policistu esot grūti kļūt, bet, kad no 50 tūkstošiem pieteikumu valdība atlasa tos 50, kā te ierasti notiek, tad visa vara rokā. Policisti Pakistānā varot visu, tāpēc arī tā esot sapņu profesija daudziem.

Par Pakistānu uzzinām daudz, mums tiek izrādītas visas interesantās vietas pa ceļam uz pilsētas vecāko daļu, un tik daudz kas pastāstīts, ka tagad vienkārši visu nav iespējams atminēties. Un tas viss notiek šajā braucienā pie svešiem puišiem svešā auto. Bet liekas, ka Pakistānā vispār cilvēki tādi draudzīgi. Puiši apstiprina, ka paši studē dārgā skolā, bet 70% no valsts iedzīvotājiem nav izglītoti, līdz ar to arī angliski nekomunicē. Iepriekšējā valdība vienmēr daudz domājusi par infrastruktūru, bet nu pirmoreiz ir tā, ka vairāk uzmanības pievērsts izglītībai un veselības aprūpei.

Ceļš līdz Lahores cietoksnim ir traks, vienkārši viss sastrēdzis. Un tad mums tiek paskaidrots – te vietējie negaida – tie ar moci sprauksies it visur, lai tikai tiktu uz priekšu. Un tā arī ir. Haoss gluži kā Indijā, tikai bez govīm.

Tā sasniedzam tos apskates objektus, uz kuriem mūs būtu aizvedis taksis. Bet nu abi puiši vēlas mums nākt līdzi, jo paši sen neesot šo vietu apskatījuši, un tā arī kopā izpētām milzīgo kompleksu. Sākam ar „Pakistānas Eifeļa torni”, kas tika uzcelts par godu Pakistānas pasludināšanai, turpinām ar galveno pilsētas mošeju, kur apskatām arī korānu, izrakstītu zelta un sudraba diegiem, un pili, kur reiz dzīvoja sultāni un rīkoja te arī ziloņu cīņas. Un nespējam noticēt, ka šajā kompleksā sastopam pirmo ārzemnieci, kas ir no Lietuvas! Jā, šādā valstī satikt kaimiņu ir kas patiešām īpašs. Dāma esot atbraukusi uz drauga kāzām. Neparasti? Protams. Tā saka, ka Pakistānu noteikti iemīlēsim.

Mūs ik uz soļa izseko cilvēku pūļi, fotografējamies daudz. Viens pat paķer Arča roku un nelaižot vaļā jautā, kādu krēmu lietojam, ka esam tik balti. Bet ar šiem diviem gidiem, kas pēkšņi uzradušies, ir nedaudz vieglāk. Protams, mums par ieeju visur jāmaksā 10 reizes vairāk kā vietējiem, bet viss ir apskates un pieredzes vērts. Pēc četrām stundām sakām, ka nu mums laiks atgriezties pie kaučsērfera. Puiši gan bija tiešām sacerējušies izrādīt mūs visiem saviem draugiem, tie saka, ka arī alkohols Pakistānā tiem ir pieejams. Vien tā lieta – ja musulmanis tiek pieķerts lietojam stipro dziru, tas uzreiz tiek sēdināts cietumā, bet kristietim viss esot ok. Taču legāli neko jau nepārdod – viss tikai caur pazīšanos. Bet ir.

Lai kā puiši jautātu, mēs vakaru ar tiem pavadīt nevēlamies, jo nav jau tā prātīgi skriet jaunos piedzīvojumos ar tādu sparu. Noslēdzot vakaru tie aizved mūs uz glaunu restorānu, kur pasūta sev maltīti, bet mēs, ieraugot cenas, paņemam vien tēju. Tikai beigās tie saka – šiem, redz, vairs naudas neesot, vai varam tiem maltīti izmaksāt – tie naudu rītdien atgriezīšot. Jā, mūs tas nošokē, un neesam laimīgi par šādu vakara iznākumu. Puiši arvien atkārto, ka naudu atgriezīs, bet par to ļoti šaubāmies. Tomēr apmulsumā neatsakām, jo tie kā nekā visu dienu mūs apkārt izvadājuši. Puiši mūs pievienojuši savos sociālajos tīklos un nu vien atliek gaidīt līdz nākamajai dienai. Pēcāk paši sevi šaustām par to, ka esam samaksājuši 10 eiro par pakistāņu maltīti, bet no otras puses – ekskursijas diena bija jauka. Tomēr tā nu arī nav smuki. Īsti jauki neesam atvadījušies, jo esam neapmierināti par iznākumu, un tā arī soļojam uz jau netālu esošo kaučsērfera māju. Pakistāna – katrs mirklis sagādā kādas emocijas – tad tās ir jaukas, tad nejaukas, tad šokējošas, tad nesaprotams, bet visas ir ļoti spilgtas, un liekas, ka tik daudz kas stāstāms un tik daudz izdzīvots, it kā mēs būtu te jau nedēļu.

Ārā satumsis, uz ielām daudz nabadzīgo un bērni skrien pakaļ prasot naudiņu. Bet tā sasniedzam kaučsērfera māju, kur priekšā vēl viena kaučsērfere. 19 gadīga vāciešu meitene uzreiz cītīgi sāk ar mums runāt un stāstīt savus piedzīvojumus. Redz, tā 3 mēnešus pavadījusi Indijā līdz tai beigusies vīza. Lai dabūtu jaunu Indijas vīzu, uz dienu bijis jāiziet no valsts, un meitene pārgājusi robežu uz Pakistānu. Bet kas noticis? Kā tā gribējusi atgriezties Indijā, lai turpinātu ceļu, tai robežsargi teikuši – vāciešiem robeža slēgta. Vienas dienas laikā puse Āzijas aizliegusi vāciešiem iebraukt to valstīs trakā vīrusa dēļ. Un nu meitene ir bez Pakistānas vīzas Pakistānā. Zemes robežu šeit nav, jo vienīgā, kas bija vaļā, meitenei ir liegta. Pa gaisu lidot nevar, jo nav jau vīzas! Ko darīt? Tā visu dienu noraudājusi un nu saka – ies uz konsulātu prasīt padomu.

Vāciete saka, ka Pakistāna tai galīgi nav bijusi plānā, jo te tomēr ir dārgāk kā Indijā, lai gan viss jau tikpat neattīstīts. Cilvēki gan atsaucīgi, jo nav jau daudz „balto”. Jā, un, ja esi Pakistānā, tad visi kaut kā dabūt tavu numuru un tad aicina ciemos. Pat mūsējos profilus vietējie nobombardē jautājumiem. Kā tie uzzinājuši par mūsu ierašanos te? Izrādās, mūsu kaučsērferis padalījies ar informāciju!

Savukārt mūsu draugs Islamabadā saka, ka drīzumā arī Lahore tiks slēgta, tāpēc ātri mums jātiek pie viņa. Bet liekas, ka ne tikai tas – arī ikvakara vētra pārrauj elektrību. Mūsu kaučsērferi nesatiekam, bet viņa pavāri mums jau sagatavojuši augļu plati, gardas vakariņas un tēju. Uhh, galva griežas no tās iespaidu un nesaprašanās pārpilnības. Pakistāna – tā būs viena traka zeme!

Un tā arī pienāk mūsu pēdējā diena Lahorē, lai arī te plānots atgriezties, jo lidojums mums no šejienes. Kaučsērfera darbinieki mums jau sagatavojuši lieliskas brokastis, bet pašu namatēvu atkal nesatiekam.  Pasūtām savu autorikšu, kas mūs nogādā dzelzceļa stacijā. Protams, puiši vakardien iztērēto naudiņu atgriezt netaisās, bet ko nu padarīt. Toties mūsu kaučsērferis padalījies ar mūsu numuru kaučsērferu grupā, un nu nāk visneticamākie piedāvājumi. Kāds pat aicina iepazīt SWAT darbu Pakistānas ziemeļos. Bet līdz tam vēl jātiek. Stacijā vilciena biļetes iegādāties ir ļoti viegli, mūs pat paņem bez rindas, un nu zinām, ka jau nākamajā dienā dosimies uz galvaspilsētu.

Bet nu – jāapskata, kas vēl palicis! Divdesmit minūšu attālumā atrodas Deli vārti, kas ir senās pilsētas vārti, bet iešana uz tiem ir īsts pārbaudījums. Pēc lietavām ielas ir pārvērušās dubļu un atkritumu upēs, kamēr kustība pa tām nerimst. Moči, tirgotāji un vēl daži zvēri, kas turēti kārtīgā badā. Nokļūstam kādā tirgū, kas liekas kā industriālais rajons. Protams, mūs nopēta kārtīgi un atskatās arī visas piecas reizes. Bet tā arī sasniedzam Deli vārtus.

Te senāk aizsakās pati pilsēta. Apkārt ir daudz policistu lieliem ieročiem. Un turpat mūs kāds vīrs uzrunā – jūs esat tie, kas no Latvijas? Jā, tas mūs patiešām nošokē – vai te tiešām ir tik maz tūristu, ka 20 miljonu lielā pilsētā mūs var atpazīt? Bet tad izrādās, ka vīrs ir kaučsērferu grupā un no turienes atcerējies mūsu bildi. Nu re – tūliņ arī tiekam ielūgti uz tēju vīra audumu veikalā.

Dodamies caur Kašmiras tirgu, senāko tirgu pilsētā, un tad tiekam ievesti kādā labirintā un apsēdināti pie audumu kalniem. Tur vairāk iepazīstamies ar jauko puisi, kas nodarbojas ar audumu pārdošanu. Viss tīrais zīds, bet tāpat jau ienāk no Ķīnas. Puisis pastāsta, ko vērts apmeklēt, kamēr malkojam mums pasniegto tēju. Piektdiena gan neesot īstā diena pilsētas apskatei, jo Pakistānā bieži piektdiena ir brīvdiena, sevišķi mazākajos ciemos, un tad vietējie to pataisot par iepirkšanās dienu. Tā ir diena, kad visi dodas uz pilsētu, tāpēc Lahore paliek īpaši aktīva. Savukārt mošejās iekšā tikt grūtāk, jo tad notiek svarīgākās nedēļas lūgšanas. Mums blakus esošu mošeju pat izīrējusi kāda delegācija.

Puisis pastāsta, kā Lahore aizsākusies, bet tad izaugusi no šīm nocietinājuma sienām. Tomēr interesanti, ka runājot tas man nemaz neskatās acīs – te, Pakistānā, vīrieši ir tādi nedaudz piesardzīgāki. Roka tiek spiesta tikai vīriešiem, bet smaidus visi velta visiem. Vietējie ir tiešām jauki, bet, ja ārzemniekam jau ir kāds vietējais „gids”, tas netiek traucēts.

Runājam par to, kā Pakistāna pamazām attīstās tūrisma jomā, tomēr tas nav tik viegli, jo tiem jau ar kaimiņiem lieli konflikti. Piemēram, pirms diviem mēnešiem vēl kursējuši busi no lidostas, kurus tā arī nevarējām atrast. Bet tie bijuši no ķīniešu kompānijām, ar ko sanākuši strīdi, tāpēc busi vienkārši izņemti no valsts. Tas pats tagad ar indiešu filmām – tās kinoteātros rādīt aizliegts, jo atkal starp šīm valstīm ir kādas politiskās nesaskaņas.

Pēc jaukas sarunas atgriežamies pilsētas izpētē un tiekam arī mošejā. Tur mūs noved arī pie kāda zārka pazemē, kur pāris musulmaņi jau nometušies ceļos. Mošejās vēl nav ieejas maksa, vien jāapsedzas ar lakatu. Pagaidām gan liekas, ka te pat vieglāk ieiet nekā attīstītās Malaizijas mošejās. Galvenais atstāt pāris centus kurpju glabātājam. Un ziedojumu nav žēl atstāt vietās, kur nav uzlikts tas desmitkārtīgais tūrista nodoklis.

Cilvēki turpina mums sekot, bet pie tā jau sen esam saraduši. Noderīgajā telefona aplikācijā pasūtām nākamo transportu uz citiem vārtiem un senajiem dārziem. Tur gan atkal jāmaksā krietns tūrista nodoklis. Bet pārsteidzoša kārtā te atrodam veselus 4 tūristus! Ar vieniem sanāk aprunāties ilgāk. U tie ir ungāri! Jā, Pakistānā vairs nevar uziet krievus, amerikāņus vai francūžus, kas ir citās tūristu iecienītās zemēs. Šo valsti pameklē pavisam citādas tautības! Ungāri te atbraukušie pie dēla, kas strādā naftas nozarē.

Daži darbinieki dārzos šo to interesantu māk pastāstīt arī angliski, bet pārāk dziļi sarunās neielaižamies, jo papildus tūristu nodoklim neko neesam gatavi maksāt. Dārzi ir ierakstīti arī UNESCO, tomēr žēl skatīties, kā pār vecajiem mūriem vietējie tiešām arī mēģina pārrāpties, lai gan visur tiem vārti vaļā. Un vēl viens izaicinājums ir tualete. Ja no rīta pēc tējas tualetē ieiets, tad skaidrs, ka nākamā reize varētu būt pēc stundām astoņām. Jo te jau tādas sabiedriskās tualetes nav! Un restorānus, kur tāda pieejama, nav viegli atrast. Bet arī šajā ziņā esam norūdījušies.

Dienas vidū sākas sastrēgumi, un braucamie arī paliek dārgāki. Tomēr tā arī pa bedrainiem un pārpildītiem bezceļiem nokļūstam ēstuvē, ko atradām jau pirmajā dienā. Jā, šajās zemēs ir tā – ja kaut kas labs atrasts, pie tā jāturas, jo nākamo var nākties ilgi meklēt. Tur papusdienojam pa 2 eiro un tad dodamies atpakaļ pie kaučšērfera.

Protams, ar to diena nebeidzas. Šķiet, ka visi Lahores kaučsērferi par mums jau zina, un viens no tiem mūs uzaicina arī vakariņās. Līdzi ņemam arī vāciešu meiteni, kas paliek tajā pašā namiņā, kur mēs. Satiekamies ar Usmanu, pakistāņu vīru, kas par savu misiju uzņēmies ārzemniekiem radīt pozitīvu tēlu par šo zemi. Tas saka, ka tad, kad ceļojis Eiropā, jutis, ka cilvēki bijuši noraidoši vien tāpēc, ka vīrs nācis no Pakistānas. Un tieši tāpēc tas tagad cenšas satikt visus Lahorē iebraukušos, lai katram ko jauku par Pakistānu pastāstītu un parādītu. Un tas uzaicinājis arī kādu vāciešu puisi, kas tāpat kā mūsu mazā vāciešu draudzene, neticis Indijā. Cik labi, ka Pakistāna vāciešus vēl pieņem!

Tā nu pavadām vakaru piecatā jaukā ēstuvītē. Dalāmies tiešām interesantos stāstos, un viss tas tracis ar mūsu vakardienas jauniešiem jau aizmirsies. Pietam, mājās mūs sagaida mūsu kaučsērferis, kuru burtiski jāmedī. Te nu atkal saņemam vakariņas, un pārrunājam par sarežģīto Paksitānas nodokļu sistēmu un par vīra dzīvi kopumā. Diena bijusi piedzīvojumiem pilna, un Pakistāna mums sāk iepatikties. Un tas ir tikai sākums!

**

Šo dienu atklājums. Lahore ir Pundžabi provinces galvaspilsēta un lielākā pilsēta Pakistānā tūliņ pēc Karači. Šī ir viena no Pakistānas turīgākajām pilsētām un tiek teikts, ka tā ir arī viena no Pakistānas progresīvākajām un kosmopolītiskajām pilsētām. Lahori pārvaldīja dažādas varas, līdz 19. gadsimtā tā kļuva par Sikhu impērijas galvaspilsētu. Un šī bija arī centrālā vieta, kur notika Indijas un Pakistānas neatkarības kustība. Lahore ir galvenais izglītības centrs, un te atrodas Pakistānas labākās universitātes. Šajā pilsētā tiek radītas arī pakistāņu filmas, ko te sauc par Lolivudu. Lahore ir Pakistānas sirds, un tiek teikts, ka tā ir apmēram 2000 gadu veca. Vairāk kā 16 dialekti tiek runāti šajā pilsētā un apgabalā! Lahores lidosta ir lielākā valstī, tomēr no Pakistānas tāpat tie lidojumi dārgāki, jo tūrisma vēl nav tik daudz.

*

Iztērētie līdzekļi: ~105 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18402 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~38 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4711)

MALAIZIJA 557. – 559.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"