Home Austrālija 156. – 202.diena

Austrālija 156. – 202.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

JAUNZĒLANDE 203. – 538. DIENA

Nu ko – mūsu pēdējā diena Sidnejā!

Ainārs no rīta jau devies darbiņā, mēs arī ceļamies agri un tad krāmējam somas. Visus suvenīru maisus sametam vienā lielā un jau zinām, kurā tad slēpjas tā krokodilu galva no Vjetnamas. Austrālijā mūs ar to ielaida, cerams, ka Jaunzēlandē arī mūs sapratīs. Un tad jau par pārējām valstīm neuztrauksimies – kurš gan to atradīs! Galvenais, lai der vīzas un viss pārējais, ko mūsu draugs Ainārs mums šodien izdrukās, un tad jau viss atkarīgs no mums pašiem, un tad jau zinām, ka viss būs kartībā!

Šodien ārā arī nelīst. Smejam, ka tieši tagad arī sāksies labs laiks. Bet ko nu padarīt. Un tā pēc jaukām brokastīm dodamies ārā. Vakarā Arča ieplānojis pagatavot sautējumu, bet diena paredzēta piknikam. Un tā nu dodamies cauri golfa laukumiem, kas te ir atvērtā veidā, cerot, ka kāds, kas te trenējas, neuzmetīs mums to bumbiņu virsū. Ik pa laikam uznāk lietus, bet vairs jau nav tās trakās lietusgāzes, tāpēc viss ir jauki.

Nopērkam šo to vakariņām un palutinām sevi ar nedārgiem gardumiem, dodamies uz parku. Interesanti, ka Austrālijā ir arī tādas zīmes – „šī ir no alkohola-brīva zona”, kas papildinātas ar laikiem un termiņiem, kuros tad tajā noteiktajā zonā alkoholiskos dzērienus nedrīkst lietot. Dažreiz tās ir noteiktas stundas dienā, citreiz pat vairāku gadu ilgi periodi. Un arī parkā tādas zīmes redzam. Bet tās lielākoties novietotas pie bērnu sēļu laukumiem.

Un tā beidzot atkal ieelpojam to svaigo Austrālijas gaisu – beidzot atkal esam ārā. Un nu svinam! Mēs svinam tās septiņas nedēļas, ko esam pavadījuši Austrālijā. Tās ir bijušas lieliskas! Lai arī sākumā bijām nobijušies par augstajām cenām un indīgo savvaļas radību pasauli, tagad atceramies, ka nekad jau tas velns nav tik melns kā viņu mālē! Viss ir tik pieejams, viss ir tik skaists un interesants! Un tik jauki cilvēki ir Austrālijā! Un tieši tāpēc tā mums likusi sevi iemīlēt. Arvien pasapņojam, ka te tiešām varētu arī palikt. Un, kas zina – varbūt tāda reize arī pienāks.

Vakarpusē dodamies atpakaļ un ierodamies neilgi pirms Aināra. Puisis mūs aicina pievienoties boulinga spēlei. Un tā nu dodamies divdesmit minūšu braucienā, sasniedzam palielu boulinga zāli un Ainārs mums visiem nopērk vienu spēli. Lai gan sākotnēji bija domāts, ka spēlēsim vairākas spēles, jau pēc nepilnas stundas visa zāle sanāk pilna ar līgas spēlētājiem, un tā nu uzgavilējam arī viņiem – mēs turam īkšķus par vecāko pāri – kādu astoņdesmitgadīgu tantuku un onkulīti, kas pēc tam, uzvarot divus spēcīgus vīrus, nāk mums pateikties, ka atnesām viņiem veiksmi.

Vakaru noslēdzam ar vakariņām un kāršu spēli. Ainārs iet gulēt, nosakot: „Un ar ko tagad es spēlēšu Duraku?” Jā, šī pie Aināra pavadītā nedēļa ir bijusi kā īsts kūrorts. Esam atguvuši visas enerģijas rezerves un nu gatavi doties tajā lielajā piedzīvojumā uz Jaunzēlandi. Tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atklājums. Un nu sāksim iepazīties ar Jaunzēlandi! Šīs valsts galvaspilsēta ir Velingtona – tā atrodas Jaunzēlandes ziemeļu salā (jā, valsts ir sadalīta divās – dienvidu un ziemeļu salās). Lielākā pilsētā gan ir Oklenda – arī tajā pašā ziemeļu salā. Un kas tad Jaunzēlandē dzīvo? Vairāk kā 70% ir eiropieši, tad 15% maori (iezemieši) un pārējie aziāti un citi no apkārt esošajām salām. Un kā tad dēvē tos vietējos? Ja oficiāli saka „jaunzēlandietis”, tad neoficiālā versija ir „kivi”. Jaunzēlande ir 268 021 kvadrātkilometru platībā ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3926 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1970)

Šodien Svētā Patrika diena.

Šī diena ik gadu tiek atzīmēta 17. martā – tie ir īru nacionālie svētki, kad tiek rīkotas krāšņas parādes, koncerti un salūts. Kas tad ir tas Svētais Patriks? Kā leģenda vēsta, tas ir vīrs, kas Īrijā ieviesa kristietību un no salas padzina visas čūskas. Un šīs dienas simbols ir trejlapu āboliņš. Šajā dienā ielās iziet tūkstošiem zaļās drēbēs ģērbtu īru rudās parūkās un zaļās cepurēs. Un, tā kā Austrālija ir multikulturāla valsts, tad arī te tiek kārtīgi atzīmēti šie svētki, un mūsu plānā arī doties uz pilsētas centru, lai šos svētkus svinētu kopā ar citiem.

Bet ar plāniem jau ir kā ar plāniem – tie nestrādā. Visi esam piecēlušies, paēduši savu kāpostu zupu, bet ārā gāž. Un gāž tā, ka pelēkā siena noklāj visu apkārtni – nav iespējams pārredzēt pat ikdienā no balkona redzamo ezeru. Atstātās botas uz balkona, arī, protams, ir slapjas. Un ko darīt? Vērojam laika ziņas, cerot, ka lietus pāries. Svētku programmā internetā rādīts, ka parādes notiek vienpadsmitos dienā, tad tupinās koncerti līdz pat vakaram. Un tā gaidot, pēc brokastīm Ainārs ieslēdz seriālu, ko labprāt skatās ik dienu, mēs pievienojamies.

Gaidām stundu, divas, un tad saprotam – parāde mums izpaliks. Pat lietussargs tādā lietusgāzē nevar pasargāt. Bet, tā kā mums vajag izprintēt visus nepieciešamos dokumentus ceļam, tāpat sēžamies mašīnā, lai dotos uz tepat netālu esošu kioskiņu, lai tur visu vajadzīgo izdrukātu. Pārsteigums gan mums ir liels, ka atklājas, ka vienas lapas izmaksas ir veseli 60 centi. Dārgākā drukātava gan! Ainārs piedāvā visu nepieciešamo izdrukāt darbā, un tam piekrītam. Paldies mūsu draugam, kas mūs tik bieži glābj no astronomiskām izmaksām!

Un, tā kā šodien tad ir tie lieli svētki, arī mēs tiekam ielūgti uz tepat esošu bāriņu. Bārmenes ir zaļās cepurēs, bet cilvēku nav daudz. Vai nu slikto laikapstākļu dēļ, vai visi vienkārši aizbraukuši svinēt pilsētas centrā. Mēs tur šodien nedomājam doties. Ainārs mums uzsauc katram pa diviem Guiness aliņiem. Guinness ir īru sausais stouts, kas radies Arthur Guinness alus darītavā St. James’s Gate, Dublinā, Īrijā, 1759. gadā. Tas ir viens no veiksmīgākajiem alus zīmoliem visā pasaulē, kas tiek ražots gandrīz 50 valstīs un pieejams vairāk nekā 120. Jā, šis alus esot bijis populārākais Īrijā, atceras Ainārs no tiem laikiem, kad dzīvoja tur.

Un tā nu vairāk šodien arī nekur neaizejam. Vien uz veikalu, lai iegādātos vēl pāris alus krājumus. Smejam, ka man pie kases tiek jautāti personu apliecinoši dokumenti. Jā, tūliņ jau 30, bet pārdevējs negrib ticēt, ka ir jau pāri 18. Puiši, protams, uzreiz pārtrauc vīru, jautājot, vai tad dokumenti jāuzrāda, ja alu pērk viņi, bet pārdevējs atcērt, ka nesen šādi saņēmis milzīgu sodu.

Un tā pašu vakaru pavadām spēlējot dažādas kāršu spēles un rādot viens otram kāršu trikus. Ainārs ir liels analizētājs un viņam patīk bieži ar draugiem satikties un spēlēt pokeru, analizēt katru gājienu, katru žestu. Smejam, ka alus un azartspēles ļoti daudz parāda no cilvēka – pavisam ikdienā neredzētu pusi. Bet vakars noslēdzas jauki. Ejam gulēt vien pusnaktī, lai arī Aināram nākamajā dienā darbiņš. Mums atkal lielā krāmēšanās diena – rīt pēdējā diena Sidnejā!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par to Svētā Patrika dienu. Patriks bija 5. gadsimta romiešu-britu kristīgais misionārs un bīskaps Īrijā. Saskaņā ar stāstiem, Patriks brauca uz Īriju, lai pievērstu pagānu īrus kristietībai. Lai arī nu svētku tradicionālā krāsa ir zaļa, Svētā Patrika krāsa bija zila. Zaļā krāsa parādījās tad, kad šis vīrs tika saistīts ar Īrijas neatkarības kustību 18. gadsimta beigās. Lai gan Svētais Patriks 432. gadā Īrijā ieviesa kristietību, viņš pats nebija īrs, bet gan dzimis Skotijā. Un, tā kā Svētā Patrika diena bija reliģiozi svētki, tad senāk visi bāri šajā dienā bija ciet, un visur bija „sausais likums”. Bet kas notiek tagad? Alus vien līst! Vēl kas interesants – Svētais Patriks tiek godāts arī par čūsku izdzīšanu no Īrijas, lai arī šajā apkārtnē tās augsnes dēļ čūskas nekad arī nav dzīvojušas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3911 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1966)

Šodien uz Zilajiem kalniem!

Veselīgi augļu salāti brokastīs un esam gatavi. Ārā laiks nav īpaši jauks, līst lietus un visi ņemam līdzi lietusmēteļus. Ainārs padalās ar saviem apaviem, jo Arčam slēgtu botu nav. Ziņās saka, ka lietus būs vismaz līdz otrdienai, kad dodamies prom. Ārā gan 20 grādi, tāpēc nav tik traki.

Un tā sēžamies auto un laižam uz kalniem. Dažviet ūdens peļķēs ir līdz pat riepas augšai. Bet atliek vien cerēt, ka tās takas kalnos nebūs pārāk slidenas. Bet tā arī iebraucam taisni iekšā lietus mākonī. Pat iedomāties nevar tādu pastaigu. Sidnejā iestājies rudens.

Ainārs iepriekš dzīvoja Īrijā un saka, ka tad, kad pārvācies, vienmēr domājis – nav godīgi – Sidnejā visu laiku saule, zila debess, neviena mākonīša. Vai nevarētu aizsūtīt kaut nedaudz saules uz to lietaino Īriju, un tā savukārt atsūtīt kādu lietus mākoni? Esot jau forši, ka visu laiku silti un saulaini, bet lietu jau arī vajag. Un tagad noteikti ugunsdzēsēji priecājas – vismaz nebūs jādzēš savvaļas ugunsgrēki – ārā pamatīgi gāž.

Un tā nu piebraucam pie viena no skatu punktiem. Līst. Ainārs saka, ka neko jau te neredzēsim. Protams, tas skaidrs kā diena – un tā taču ir vienmēr! Kad bijām Maču Pikču, tad lija lietus. Tāpat kā Avatara parkā Ķīnā. Lielajā kanjonā ASV. Un nu te. Bet vienmēr bijis tā, ka otrajā dienā lietus pārstāj. Tad, kad gājām prom no Maču Pikču, otrajā dienā Lielajā kanjonā un otrajā dienā Ķīnā. Vai varētu būt tā, ka lietus nelīs rīt? Droši vien. Lai gan laika prognozes saka, ka lietus būs visu laiku. Bet nu ko darīt – kāpjam ārā no auto, Ainārs paliek. Mūsu Vjetnamas motociklistu lietusmēteļi ir super gari un ļoti izturīgi. Un tā dodamies.

Skatu arēna ir plaša, un pretī nāk tūristi, ironiski sakot, ka te ir skaisti. Jā, to redzam. Visapkārt viss pilnīgi pelēks un Zilie kalni ir vien liels, pelēks pleķis. Ķīniešu tūristi, kas gan jau te arī atbraukuši vienu vienīgo dienu, mēģina noiet arī gar kanjona takām. Bet cik nu daudz – pāris pelēka fona foto un slapjas kājas. Tāpat kā mums. Un tā nu atgriežamies auto. Ainārs vēl cer, ka lietus var pāriet, un saka, ka aizvedīs mūs vēl uz kādu ūdenskritumu. Varbūt līdz tam laiks uzlabosies, lai gan par to nekas neliecina.

Un tā nu iesēžamies auto. Bet tas pēkšņi sāk niķoties. Un apstājas ceļa vidū, tālāk negrib braukt. Ainārs saka, ka tā nekad vēl nav bijis, bet nu tā jau ar to elektroniku ar mums gadās – atceramies, kā mūsu lidojums no Brazīlijas uz Itāliju kavējās trīs dienas. Un pēc tām trim dienām Itālijā no lidostas uz pilsētas centru vēl saplīsa vilciens. Bet auto saņemas, un tā nu esam ceļā uz ūdenskritumiem. Drīz tos sasniedzam, bet lietus nerimst. Ainārs saka, ka līdz ūdenskritumam ir 10km gājēju taka. Jā, desmit turp un atpakaļ pa slidenām takām gar kanjona malu pa lietu nav īpaši vilinošs piedāvājums. Un tāda tad ir tā lietainā sestdiena. Neko mēs neredzam. Bet divas stundas līdz šejienei un divas atpakaļ. Nu un ko padarīt? Neko, priecāties par braucienu, priecāties, ka Sidneja saņems savu lietus devu!

Un tā nu dodamies atpakaļ uz Sidneju. Taisīsim gardas pusdienas. Braucam. Peļķes ir pamatīgas, kādai izbraucot cauri mašīna pat grib samesties sānis. Un uz lielceļa nav vieglāk – pēkšņi rinda sabremzē, Ainārs šajos trakajos laikapstākļos ir kārtīgi vērojis distances gan no priekšējās, gan aizmugurējās mašīnas, un paspēj sabremzēt, vēl pabrauc nedaudz maliņā. Tik veiksmīgi, ka smagais auto, kas ir aizmugurē, arī paspēj sabremzēt, nedaudz sagriežoties. Citādi būtu Aināra mašīnā ielidojis! Puisis smej – asa sižeta sestdiena, galīgi ne tā kā plānots. Aināram nav bieži nācies izjust, ka tas spiež bremzi, bet priekšējais auto tāpat tuvojas. Jā, tas strauji nobremzēja, un slapjais ceļš nemaz nav labākais, lai auto uzreiz apstātos. Un tad redzam – priekšā avārija, policija vēl nav ieradusies un ceļu noslēgusi. Apstājušies četri auto, viens ielidojis barjerā, sasists kārtīgi, mantas no bagāžnieka pa visu ceļu. Vai kāds cietis? Nezinām. Bet jābūt uzmanīgam.

Braucam tālāk. Un kas tad? Nu tas likums. Lietus ir pārstājis. Jau teicām, ka tad, kad būsim pietiekami tālu no Zilajiem kalniem, lietus pārstās. Bet, lai redzētu ieleju vajag arī sauli. Apmācies laiks galīgi nav piemērots šādiem dabas piedzīvojumiem. Nu vien jāskatās, vai nesāks spīdēt saule. Bet tā arī saule neatnāk, mēs iebraucam veikalā, un Ainārs atkal sapērk veselu grozu visādu gardumu. Arča ķeras pie kartupeļu cepšanas – Ainārs jau smej – ja kādreiz uztaisītu statistiku par to, cik puisis savā dzīvē kartupeļus apēdis, tas būtu kas pārsteidzošs.

Un tā atkal pēc pamatīgām pusdienām pievēršamies katrs savai lietiņai. Ir seriāli, ir dienasgrāmatas rakstīšana un jau sagatavošanās vakariņām. Tikmēr esam nopublicējuši savu lūgumu satikties Jaunzēlandes latviešu lapā un nu saņemam pārsteidzoši daudz jauku piedāvājumu – un veseli četri jaunieši gatavi mūs satikt jau mūsu ielidošanas pilsētiņā Jaunzēlandē! Nu re, cerams, ka tad arī ar visiem padomiem ātrāk sanāks nokārtot visas formalitātes!

Un tā nu noslēdzam savu mierīgo dienu ar kārtīgām pusdienām un tikpat kārtīgu kāpostu zupas bļodu vakariņās. Lietus tad uznāk, tad pāriet, bet ārā nav patīkams laiks naksnīgai pastaigai. Tā nu taupāmies rītdienai – īru svētkiem – Svētā Patrika dienai!

**

Šīsdienas atklājums. 13% no visām pasaulē zināmajām eikalipta šķirnēm atrodamas tieši Zilajos kalnos. Tāpēc šis apgabals ierakstīts arī UNESCO Pasaules Mantojumu sarakstā jau kopš 2000. gada. Šodien no tā gan redzējām tikai lielu milgu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3911 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1964)

Piektdiena klāt!

No paša rīta lasām ziņās, ka tas trakais vējš nebijis nekaitīgs – izrādās, citviet Sidnejā vakardien kritusi plaukstas lieluma kursa, nolauzti koki, ar ko nu mēģina tikt galā ugunsdzēsēji, un arī lidojumi no Sidnejas atcelti. Labi, ka mūsu lidojums ir vien otrdien – līdz tam visam vajadzētu būt kārtībā, lai gan laiks te tiešām ir neparedzams.

Ainārs atkal devies darbiņā, bet mēs pabeidzam savus iesāktos un dodamies nelielā pastaigā. Lai arī ārā apmācies, vēl nelīst, bet, protams, kolīdz esam izgājuši no dzīvokļa, sākas stiprāks lietus. Bet ko nu vairs  – neesam jau no cukura, un pastaigāties arī taču vajag! Tā nu pa visu lietu, kas drīz arī pierimst, esam nolēmuši aiziet vismaz līdz tuvākajam veikalam. Dodamies garām zirnekļiem – šķiet, ka šoreiz atrodam arī indīgu. Bet to ilgi nevar vērot, jo zirneklis paliek tramīgs un bailes, ka izlēks virsū. Jā, arī tā te „mazās” radības mēdz darīt. Kādā tīklā iemetam arī ziedu, sataisot zirnekļa un puķu kompozīciju, bet kopumā nav jauka sajūta, ka visu laiku jāskatās virs ceļmalā augošajiem krūmiem – ka tik kaut kur kas nekarājas.

Šodien pēc lietus gaiss šķiet pat nedaudz sutīgs, un temperatūra ir patīkama. Un tā nokļūstam līdz veikalam, kur nopērkam šādas tādas preces turpmākajam laikam Jaunzēlandē. Esam dzirdējuši, ka tur, kur iebraucam, ir dārgi, jo ļoti tūristiska vieta. Jā, patiesībā, ā Kvīnstauna ir populāra dažādu ekstrēmo sportu mīļotājiem, bet mums galvenais sameklēt kādu darbiņu, lai var atļauties dzīvesvietu un tad jau visu izpētīsim!

Nesteidzīgā gaitā dodamies atpakaļ un gaidām mājās Aināru. Šodien vairs nav ierastais vakariņu laiks mājās – Ainārs atbrauc un aicina mūs uz pilsētu. Viņam astoņos uz pusstundu jāatgriežas darbā, lai sastrādātos ar Rietumu Austrāliju, kur tajā laikā ir pieci vakarā. Līdz astoņiem mēs tiekam izvadāti pa ļoti skaistiem parkiem, no kuriem pie horizonta paveras tā superdārgā operas māja, un, protams, arī milzu tilts. Izstaigājam parkus, pa kuriem Ainārs savā darba pusdienlaikā skrien. Jā, tik jauki, ka pusdienlaiks ir nenormēts, un tad Ainārs kopā ar desmit vai vairākiem darba kolēģiem to laiku velta sportam, lai atpūtinātu acis no datora ekrāna. Un viss nodrošināts – dušas, dvieļi. Piektdienās kompānija saviem darbiniekiem uzsauc arī dzērienus un uzkodas.

Tā pavadām laiku jaukās pastaigās gar krastmalu – daži zvejo zivis pie aizlieguma zīmes, citi lielos baros svin piektdienas vakaru. Ainārs arī mums paredzējis parādīt to Sidnejas atmosfēru un pēc savu darbiņu padarīšanas plānojis mūs aizvest uz izgaismotās operas mājas bāru. Arī nogalē ir lieli plāni – jau rīt Ainārs mūs plānojis vest uz 2 stundu attālajiem Zilajiem kalniem, kas savu nosaukumu ieguvuši to paskata dēļ – īpaša eikaliptu šķirne, kas kalnos aug, tiem piešķir zilganu nokrāsu, un no tāluma kalni tiešām izskatoties zili. Tur ir arī skaisti klinšu veidojumi un 140 km garas staigāšanas takas. Savukārt svētdien ir īru svētki – Svētā Patrika diena, kad visur dominē zaļā krāsa un visapkārt līst alus. Tad būšot mūsu diena pilsētā. Jā, saprotam, ka Sidnejā latviešu biedrību nesatiksim. Bet Ainārs ar tiem jau bija ticies, tomēr kontaktus nav saglabājis. Nu nekas, tiksimies ar latviešiem Jaunzēlandē – kā jau Ainārs saka – tik, cik jau mums ir tā laika, tas arī jāizmanto. Arī pa visu lietu!

Un tā, kamēr puisis ir darbiņā, mēs divatā pastaigājam pa naksnīgajām ielām, apbrīnojot skaisti izgaismotās ēkas. Visi svin, un visi sākuši ļoti laicīgi, ja jau pēc diviem visas iestādes tiek slēgtas. Tā sagaidām Aināru un dodamies uz kādu bāru turpat pie operas mājas. Uh, kādi pūļi! Bet nav brīvums – dzīvā mūzika, terase, un tas vienreizējais fons, kurā mirdz tilts un pati opera. Jā, šī tiešām ir Sidnejas atmosfēra! Ainārs mums uzsauc aliņu un arī picu. Protams, cenas te ir augstākas kā parastā ēstuvītē, bet Ainārs atgādina, ka te strādājošie to nejūt. Jā, puisis mūs tiešām lutina! Esam pavisam glaunā vietā un tādā pūlī, ka Arča pat pazaudē balsi, mēģinot sarunāties. Bet ir tik jauki! Tik lielisks darba nedēļas noslēgums jūtams visapkārt!

Ap desmitiem dodamies atpakaļ, lai nākamajā rītā izbrauktu laicīgi. Un tad sākam saņemt ziņas no mūsu mīļajiem un mūsu draugiem gan Latvijā, gan ārzemēs – izrādās, Jaunzēlandē kāds terorists apšāvis tos, kas gājuši mošejā. Mirušo skaits sasniedzis jau 49. Un šāvējs bijis austrālietis! Jā, Ainārs saka, ka tas ir kas neticams, jo gan Austrālijā, gan Jaunzēlande ieroči ir aizliegti. Austrālijā pat bijis tā, ka valdība no iedzīvotājiem atpirkusi ieročus un tad tos lielā kaudzē vienkārši iznīcinājusi. Bet nu? Kāds ticis tik tālu, un vēl sociālajos tīklos pats padalījies ar savu šaušanu. Pilsēta, kur tas noticis, bija viena no tām trim, starp kurām nevarējām izvēlēties, bet mūsu draudzene Latvijā piekodināja doties vairāk uz valsts dienvidiem, jo šajā neesot nekas īpašs, un viņai paklausījām. Tagad gan nedaudz bail par tām paaugstinātajām pārbaudēm uz robežas un arī par atriebīgiem musulmaņiem. Bet tāpat turpinām domāt visu to pozitīvo – vienmēr jau tās pozitīvās domas mums tik ļoti palīdzējušas! Un paldies visiem, kas apjautājās – ar mums viss kārtībā! Un pateicoties tieši visam šim pozitīvajam, kas mūs ieskauj!

**

Šīsdienas atklājums. Un, turpinot par suvenīriem. Ir bumerangs, ko taisījuši aborigēni. Bumerangi ir apgleznoti arī ar aborigēnu mākslas darbiem.  Didgeridoos arī nāk no aborigēniem. Tas ir viņu tradicionālais mūzikas instruments – milzīga koka caurule, kas apskatāma mūsu Adelaides video. Vēl kas interesants ir Neda Kellija plakāti un ar šo vīru apgleznoti T-krekli un citas lietas. Neds Kellijs bija austrāliešu Robins Huds – īsts krūmu reindžers, kas cīnījās pret netaisnību. Šo suvenīru mēs paši gan bieži neesam redzējuši. Tad, protams, ir opāls, ko iegūst Cooper Pedy – vietā, kurai cauri braucām tuksnesī. Tas tiek saukts par Austrālijas zeltu. Akbura cepure jeb tāda, kādu nēsāja krokodilu mednieks Dandijs. Tā taisīta no zaķu ādas, šādas plato malu cepures pasargā arī no Austrālijas spēcīgās saules.

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3911 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1962)

Sidneja – tā, kuru tik daudzi sauc par mājām!

Jā, arī visi tie mežonīgie zirnekļi! Ainārs šorīt atkal darbiņā. Interesanti, ka viņa informācijas un komunikāciju tehnoloģiju kompānija reizi mēnesī rīko brīvprātīgā darba dienas – par darba dienu tiek maksāts, bet kompānijas darbinieki tā vietā, lai sēdētu birojā, dodas dabā. Katrs izvēlas savu brīvprātīgo darbu un organizāciju – daži iet dalīt bukletiņus, citi apkopt zālienus. Ainārs bieži iet pie kādas vardītes parkā – tā ir kāda īpaša vardīte, īpaša suga, kurai nepieciešami īpaši apstākļi augšanai, tāpēc vajag apkopt tās dzīves vietu, un tāds nu tas Aināra projektiņš izvērties. Lai arī bijām domājuši pievienoties, Aināram brīvprātīgā diena atcelta laikapstākļu dēļ. Jā, šodien ārā tāds vējš, ka liekas, visi balkona stikli drīz izkritīs. Esam piektajā stāvā ar milzu logiem uz balkona, un tā arī tie visu nakti tricinās. Arī no rīta nav labāk.

Bet, tā kā ārā nelīst, dodamies pastaigā. Tepat desmit minūšu gājienā no Aināra dzīvokļa atrodas vairāki parki un arī līcis ar jahtām, ko iespējams redzēt arī no balkona. Aināram arī reiz bija jahta, bet tad puisis sapratis, ka nav izdevīgi to turēt, ja tā tiek tik maz izmantota. Vēl kāds negadījums ar jahtas pārvietošanu un tad Ainārs saprata – var iztikt arī bez tās.

Un tā nu dodamies uz to līcīti. Pirmais, ko savā ceļā satiekam, ir milzīgs zirneklis, kas sapinis savus tīklus rožu krūmā turpat pie trepēm, pa kurām dodamies. Un, protams, zirnekli arī pabakstām. Jā, varbūt ir indīgs, bet ziņkāre jau liela – nez, kā tas izskatās, kad kustas, nez, kā darbojas un kā ēd. Zirneklis ir ko noķēris, un tam galīgi nepatīk, ka kāds ar kociņu tagad baksta vēderā. Bet pēc straujākām zirnekļa kustībām mēs dodamies prom.

Līči un zaļie parki Sidnejā ir vienreizēji. Tādi skati paveras apkārt! Ūdenī spoguļojas krāsainas mājeles, akmeņi aplipuši milzīgiem gliemežvākiem un vietējie tepat nāk atpūsties ar suņukiem. Parki, tāpat kā pludmales, visā Austrālijā ir burvīgi iekārtoti – visur ir tualetes, dušas, pikniku galdi un pat elektriskie grili ar atgādinājuma zīmēm, ka neesi jau vienīgais – pēc sevis arī jānotīra. Lai arī nav aizlieguma zīmes, kas neļautu gulēt teltī, šķiet, ka te tas tomēr ir pavisam vienkārši. Vien zālīte ir aizdomīgi zaļa – tas vienmēr liecina par laistītājiem. Bet mums pašlaik telti nevajag, jo mīļi tiekam uzņemti latviešu puiša mājā. Esam tik ļoti labi atpūtušies – izgulējušies, paēduši, apskatījuši Sidneju un arī kārtīgi pastrādājuši pie mājaslapas! Pašiem prieks! Šāda nedēļa ir tieši tāda, kāda bija vajadzīga!

Un tad atkal dodamies tālāk. Skaidrs, ka Sidnejā cauri puķu dārziem iet nevajadzētu, jo arī nākamos rožu krūmus ieņēmusi plaukstas lieluma zirnekļu armija. Jā, arī tos zirnekļus pabakstām. Milzīgi un izveicīgi. Un tiešām nav forši ieskriet šāda zirnekļa tīklā – tie ir tik stipri, ka ar zariņu nepārraut! Atrodam arī indīgo sarkanās muguras zirnekli. Tas paslēpies uz ietves zem barjeras. Protams, tik cītīgi nemeklējam, bet šodien kaut kā sanāk tos zirnekļus pamanīt. Un arī šo Arča baksta. Zinām, ja tāds iekož, tad jāiet pie ārsta, bet vissliktāk šāda zirnekļa kodiens var beigties vien maziem bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem, kam nav tik spēcīga imūnsistēma. Neviens zirneklis, par laimi, mūsu interesi neuztver aizvainojoši, un tā arī veseli raitā solī dodamies tālāk.

Šodien apskatām visu ziemeļu Sidnejas daļu. Ieejam arī dažādos ekoloģiskajos veikaliņos, kur cenas ir pavisam augstas. Bet Ainārs mums jau teicis – te jau cenas vietējie īpaši neskatās, jo ja par stundas algu var sapirkt veselu grozu pārtikas, kurš gan skaitīs! Un Austrālijā jau ir tās lielās fermas, kur dzīvniekiem tiek potēti visādi hormoni, lai tikai tos ātrāk piebarotu, tāpēc vietējie pievērš uzmanību tai ekoloģiskajai pārtikai. Te ekoloģisks nozīmējot kvalitāti, jo apšmaukt ar etiķeti Austrālijā grūti – ja policija pieķertu, būtu ļoti traki.

Putni dzied, kokus klāj krāsainas puķes. Austrālija ir patiešām vienreizēja! Pēcpusdienā atgriežamies dzīvoklī, uzrakstām pāris rakstiņus un noskatāmies filmu. Šodien atkal paredzētas jaukas vakariņas. Ārā satumst, sāk ducināt pērkons. Viss liecina par negaisu, bet Ainārs mums stāstījis, ka Sidnejā nekas traks nav – lielās vētras plosās valsts ziemeļu daļā – arī Darvinu taču ciklons Treisija nopostīja līdz ar zemi.

Un tā klāt vakars, atkal sagaidām mājās Aināru. Šoreiz vēlāk kā ierasti. Un mūsu draugs arī salijis – jā, ārā sācies īsts negaiss, vējš rausta stiklus un lietavas ietin Sidneju tādā kā miglā. Ainārs aizkavējies darbiņā, bet vakariņām viss jau gatavs – šodien kartupeļu biezputra ar kāpostiem. Ainārs stāsta par savu dienu, mēs dalāmies savos iespaidos, un vakaru noslēdzam ar interesantu filmu. Nevar gan īsti saprast, kurā brīdī skatīties ārā pa logu, kurā pievērsties ekrānam – gluži tikpat, cik interesanta ir filma, tik apbrīnojamu šovu debesīs virs Sidnejas uztaisa zibens strēles. Iespaidīgi. Un kāds vēl tālumā šauj arī salūtu. Tā nu pārejam no TV ekrāna uz balkonu un atpakaļ. Kas par grandiozu vakara noslēgumu!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par to, ko tad no Austrālijas aizvest mājās – par suvenīriem. Jau daudz runājām par Vegemite – tas ir austrāliešu „džems”, kas liekams uz maizes vai klāt makaroniem. Tas taisīts no dārzeņiem un arī rauga. Tā garša ir specifiska, un ne visiem patīk, bet tā būtu unikāla lieta, ko atvest no Austrālijas. Vēl kas interesants ir ķengura žāvētā gaļa un arī krokodila fileja. Pirmā ir ļoti populāra un atrodama lielākajos veikalos, bet tur nu jāskatās, ko par to teiks robežsargi. Un emu mitrinošā eļļa – arī tādu lieto ādas mitrināšanai un saka, ka tā palīdzot arī pret grumbām! Arī uggi – droši vien ir dzirdēts par šādiem siltajiem zābakiem – tie ir taisīti Austrālijā oriģināli no aitas ādas. Austrālijā lielā daudzumā nopērkami arī no ķenguru ādas taisīti dažādi produkti kā maciņi, somas un žaketes.

*

Iztērētie līdzekļi: ~3 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3901 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1951)

Un vēl viena diena Sidnejā.

Šodien gan atkal darbojamies pa māju. Lai arī sākumā doma bija par pludmali, tad nu acīmredzami tas atkrīt. Ārā līst! Jā arī temperatūras ir ļoti kritušās – ārā ir vien 20 grādi. Skatāmies prognozes – nākamajā dienā sola negaisu un visā pārējā nedēļā temperatūras nepaaugstināsies. Trakākais, ka tajā Kvīnstaunā, kur iebraucam pēc nepilnas nedēļas, arī diena iesilst tikai līdz 15-17 grādiem. Bet tur jau meklējam šādus tādus palikšanas variantus. Gan jau ko saštukosim.

Un tā sākam darboties ar kārtējiem dokumentiem un atklājam, ka no rūpīgi glabātajām SIM kartēm palikusi tikai viena. Bet mēs jau tai Bitei tāpat maksājam par numura saglabāšanu un tā sanāk nedaudz dumi – veselu pusgadu maksājam par SIM kartēm un pēc tam tāpat no tām atsakāmies. Viss, atmetam ar roku – vai jēga maksāt par to numuru, ja vēl nākamo gadu to nelietosim? Pēcāk nāksies visiem paziņot par numura maiņu. Bet ko citu padarīsi!

Un tā taisām jaunos video, ko vari atrast mūsu mājaslapas sadaļā „Destinations” pie Austrālijas. Palicis vien nedaudz. Ainārs jau agri devies darbiņā. Bet mēs jau zinām, ka vakarā visi gatavosim rasolu – mums te tiešām katru vakaru ir tādi nelieli svētki.

Šodien ārā tā arī neizejam, vien tad, kad ierodas Ainārs. Un tad arī elektrība pazūd visā dzīvoklī. Ainārs to ātri atrisina ar mājas saimnieku – tā viņam vēl nebija gadījies. Ja sākumā domājam, ka tas varētu būt stiprā vēja un lietavu dēļ, tad vēlāk saprotam – tas ir kas cits, jo pašā pagrabstāvā tikai Aināra dzīvokļa „korķi” ir izsisti. Bet viss atrisinās un atkal dodamies uz veikalu, lai iegādātos trūkstošās rasola sastāvdaļas. Te ne visos veikalos iespējams atrast zaļos zirnīšus, bet no viena veikala uz citu nav tālu. Un tā pirmo reizi ēdam savu veģetāro rasolu. Ko lai saka? Nemaz nevar just atšķirību! Ainārs sev klāt piemaisa sagrieztu bekona šķēli un saka, ka rasolu viņš var ēst kalniem. Jā, esam pārāk pieēdušies!

Vakaru noslēdzam ar filmu Midsummer Madness. Un tā ir latviešu filma! Jā, Aināram ir liela filmu kolekcija un arī tādas, par ko pat nebijām nojautuši. Šo iesakām – ļoti interesanta! Ainārs mums uzdāvina arī ārējo cieto disku. Mūsu mazajam lombarda datoriņam beidzas atmiņa, bet Ainārs mūs glābj, sakot, ka viņš vienu no saviem iepirktajiem nemaz nelieto. Tik jauki! Jā, Ainārs ir tiešām jauks vīrs – katru dienu esam pabaroti, palutināti un iepazīstināti ar to Sidnejas dzīvi, ko labprāt arī paši ilgtermiņā izdzīvotu. Zinām, ka esam ieguvuši vēl vienu superīgu latviešu draugu Austrālijā!

**

Šīsdienas atklājums. Šodien nedaudz par Sidneju un ēdienu. Sidnejas zivju tirgus ir lielākais zivju tirgus Austrālijā un viens no lielākajiem pasaulē. To vēl neesam redzējuši, bet vēl jau ir laiks! Un izrādās, ka Sidnejai pieder arī pasaules lielākā burgera rekords! Sidnejas kafejnīca pārsita ASV rekordu 84 kg lielā burgera vietā uztaisot 95.5 kg smagu burgeru.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3898 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1946)

Šodien pētām Sidneju!

Mūsu draugs Aigars jau agri devies darbiņā, mēs mostamies nedaudz pirms astoņiem, atkal publicējam visus ierakstus un ēdam kārtīgas brokastis – tā taču galvenā dienas ēdienreize! Un tad Sidneja.

Ainārs uz darbu brauc ar autobusu, jo ar mašīnu darba dienas sākumā dzīties uz centru esot neprāts. Mēs gan busu neņemam, jo tas slavenais lielais tilts ir vien 4 km attālumā no mums. Un tā nu ejam kājām. Ārā spīd saule, šodien ir ļoti karsti. Pa ceļam dala arī kuponus bezmaksas kafijai, jo kāda kafejnīca tikko atvērusies. Protams, izdevību izmantojam. Un tā nu mums ir arī iespēja tiltam pārsoļot kājām. Jā, tas, protams, ir iespaidīgs. Un tilta projektētājs! Kā gan viņš varēja ko tādu sadomāt? Vienā no tilta balstiem iekšpusē iespējams apskatīt bezmaksas izstādi par tilta celtniecības laiku. Tas nebija viegli – daudzi palika kurli vien no tā trokšņa, kas radās celtniecības laikā. Bet tajos gados, kad bija Lielā depresija, šis tilts tika sauks par „pilsētas plaušu”, jo, lai arī kopumā bija 33% bezdarba līmenis, tilta celtniecībā tika nodarbināti vairāk kā tūkstotis cilvēku! Uz tilta iespējams arī uzrāpties pavisam augšā, bet īsti gan nesaprotam, par kādu cenu. Viena norādītā ir 15 Austrālijas dolāru, arī bangladešietis, ar kuru atbraucām uz Sidneju, minēja līdzīgu summu, bet Ainārs saka, ka tilta pašu augšu nostaigājis par visiem 250. No mūsu atrašanās vietas īsti nevar pārredzēt to pilsētas panorāmu, jo saliktas kārtīgas sienas, lai kāds pašnāvnieks vai trakais neizdomā tepat arī nolēkt, bet tādas lielas summas nemaksāsim, lai tiktu tilta pašā augšpusē.

Un tā arī sasniedzam pašu pilsētu. Pašu pilsētas centru, kas arī bija šīs metropoles aizsākums. To vietu, kuru eiropieši 18. gadsimtā kolonizēja pirmo. Nu pilsētas vecajā daļā atrodas labākie restorāni, bāri, galerijas un tirdziņi. Sidneja šodien rosīga. Visi steidzas pusdienās, mēs turpat mēģinām apstāties, un tomēr apbrīnot tās lielās ēkas. Ieejam arī vienā no bezmaksas galerijām – šoreiz tuvākā ir laikmetīgās mākslas izstāde, bet nevienā no četriem stāviem neatrodam neko sirdij tuvu. Šo mākslas novirzienu arvien nesaprotam. Bet interesanti, ka skolēni gan te nāk ar skolotājām – arī šis mākslas novirziens jaunajiem jāapgūst.

Sidneja pati gan ir ļoti simpātiska. Iespaidīgas katedrāles, brīnišķīgi parki, skaistas ēkas apkārt. Apstājamies arī Austrālijas vecākajā publiskajā parkā, lai apēstu līdzpaņemtās plūmes. Un tik daudz ir nedaudz ārpus centra! Pludmales, kalni, ielejas.. Jā, Sidneja tiešām liekas ļoti simpātiska. Abi spriežam – ja jau Austrālijā ir tā sacensība starp Melburnu un Sidneju, un vienmēr tad cilvēki salīdzina šīs divas vietas, tad mēs laikam abi pagaidām esam par Sidneju. Bet katram jau citāda tā pieredze!

Pēc pāris stundām dodamies atpakaļ – domājam taisīt kartupeļu pankūkas, un nedaudz vēlāk, kā reiz, saņemam ziņu no Aināra – viņš domā, ka šodien varētu taisīt kartupeļu pankūkas! Nu re, viens domu gājiens! Šodien gan nostaigāts daudz un jūtamies pavisam saguruši. Nopērkam kartupeļus un tad pēc lielā, karstā gājiena atkrītam dīvānā. Daudz šodien apskatīts. Bet nu arī jāvelta viss laiks Sidnejai un Austrālijai – jau pēc nedēļas būsim Jaunzēlandē!

Un šis vakars, protams, atkal ir vienreizējs! Šoreiz arī mēs paņemam aliņu, un tad visi kopā cepam tās pankūkas. Ainārs saka, ka viņam patīk rīvēt kartupeļus, jo jau bērnībā viņam mamma Jautrīte uzticēja tos mazos darbiņus – puisis rīvēja, mazgāja traukus, nesa ārā miskasti. Un arī tagad Ainārs ar prieku sarīvē kartupeļus un tad uz galda liek vēl visādus gardumus – pūdēto sieru, saulē kaltētus tomātus, marinētus gurķīšus, un mums atliek vien pasniegt pankūkas un alu. Jā, kā ikkatru vakaru, te esam kārtīgi pieēdušies. Un vakars ir izdevies!

**

Šīsdienas atklājums. Un atkal – mūsu Sidneja! Zinām, ka šī pilsēta slavena arī ar dažādiem festivāliem un svinībām. Un viens no tiem ir arī Jaungada salūts! Atrodam informāciju, ka, piemēram, 2012. gadā Sidnejas uguņošana pilsētai izmaksāja 6.3 miljonus Austrālijas dolāru, bet ienākumi no tā bija mērāmi 156 miljonos Austrālijas dolāru – tie nāca no apmeklētājiem! Jā, patiesībā, Sidnejā ne visi sevi var saukt par īstiem vietējiem, jo vairāk kā 30% te ir iebraucēji, kas dzimuši ārzemēs. Un kopumā Sidnejā ir septītais lielākais procentuālais ārzemnieku daudzums pasaulē. Un tieši imigranti sastāda 75% no Sidnejas ikgadējā iedzīvotāju skaita pieauguma.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3898 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1944)

Šodien mums visiem darba diena.

Ainārs darbiņā dodas jau no paša rīta, mēs ceļamies astoņos un sākam darboties. Jaunzēlandē plāns nokļūt jau šomēnes, tāpēc jāsakārto papīri, jāpaspēj apskatīt Sidneja un arī mājaslapā jāsaliek jaunie video. Cik jauki, ka Jaunzēlandē ir bijuši un vēl joprojām atrodas pāris no mūsu draugiem, un varam saņemt daudzus lietderīgus ieteikumus. Un nu jau sāk likties, ka tā sistēma būs līdzīga tai, kādai cauri gājām Anglijā – nepieciešams vietējais telefona numurs, adrese, lai iegūtu bankas karti un tad arī nodokļu maksātāja numurs. Un var strādāt! Domājam, ka tā dokumentu kārtošana būs tas sarežģītākais, jo no neviena darbiņa nebaidāmies un arī angļu valoda mums ir laba, problēmu nebūs.

Vien tie laikapstākļi. Jaunzēlande vairs nav tuksnešu zeme – tik daudz sniegotu kalnu! Jā, un arī tā ziema. Mums ir pa džemperim un siltām zeķēm, bet diez vai ar to visu pietiks. Bet nu galvenais līdz turienei tikt un tad jau skatīsimies – ja līdz šim viss gājis raiti, tad jau Jaunzēlandē arī tiksim galā!

Un tā darbojamies, vērojot laikapstākļus aiz loga. Šodien ir apmācies, vēsāks un ļoti vējains, bet atkal pēcpusdienā viss strauji izmainās. Nu tā tiešām neparedzami, bet vēl nav bijusi diena bez saules stariem, kas ir jauki. Protams, ka cilvēki apkārt ir daudz pozitīvāki, ja tie saņem tik daudz saules!

Un tā drīz mājās pārrodas Ainārs, braucam uz veikalu pēc pupām, jo šodien Aināram sakārojas pupiņu zupu. Un smejam, ka visiem mums tomēr tas latvietis iekšā – bez kartupeļiem nekādi. Atceramies, ka Indijā mums pat jautāja – vai tiešām atkal kartupeļus taisīsim. Bet nu visi trīs esam uz viena viļņa – visur klāt vajag kartupeļus! Un kuram gan negaršo kartupeļu pankūkas! Vēl nesen tās cepām pie Valda Adelaidē! Lai arī mūsu draugs Valdis dzimis Austrālijā, arī viņā iekšā ir tas kartupelis.

Un šodien iegādājamies arī biļetes uz Jaunzēlandi. Nu viss skaidrs – jau nākamnedēļ sāksim to jauno piedzīvojumu. Austrālijā esam bijuši krietnu laiciņu, bet, lai arī te vēl ir milzumdaudz ko izpētīt, esam gatavi nākamajai valstij! Un tā būs pavisam citādāka ceļošana – šoreiz būs iespēja līdzekļus arī iegūt!

Pēc gardām vakariņām kopā, Ainārs ir nolēmis mūs aizvest uz kādu skatu punktu, no kurienes paveras skats uz izgaismoto Sidnejas centru, un tad vēl uz kādu īpašu bāru, kas uztaisīts ap tā vidū augošu ozolu. Un tā dodamies ceļā. Pārsteidzoši, cik mierīgas ir ielas vien 5 km no pilsētas centra – uz ceļa esam gandrīz vienīgie. Un tā nokļūstam pie skaistas platformas. Tepat redzamas Sidnejas augstceltnes, kas naktī atmirdz tajos tepat esošajos ezeros. Te ir arī jahtas, un Ainārs māk pastāstīt, ka senāk bijis tā, ka cilvēki pārdevuši mājas, un tad sākuši dzīvot savā jahtā. Loģiski – nav jāmaksā īre, nav jāmaksā nekas par ūdeni vai elektrību. Jahtā taču ir gan gulta, gan duša, gan tualete un pat virtuve. Bet tad valdība tādu praksi aizliegusi, un, ja kādam naktī jahtā spīd gaismiņa, par to var saņemt lielus sodus – nekāda dzīvošana jahtā, visiem jāmaksā sava daļa par dzīvošanu valstij! Tepat ir arī daži dzīvokļi, kam šāds burvīgs pilsētas skats paveras ik brīdi no lielajiem sienas logiem. Redzam, ka tie visi ir bagātie aziāti.

Tad dodamies uz Ozola bāru. Jā, tas ir iespaidīgs – milzīgs ozols bāra vidū ir izrotāts tūkstošiem mirdzošu lampiņu. Tepat Ainārs mums uzsauc aliņu un vienkārši baudām šo atmosfēru. Apkārt ir vēl daži, bet, kā Ainārs saka, pilsētā viss ātri veras ciet arī nedēļas nogalēs – līdz diviem ir ilgākais, kad atvērts kāds deju klubs – nav kā Latvijā, kad var iztrakoties līdz rītam.

Mēs gan ilgi nekavējamies bārā un atgriežamies pie Aināra, lai laicīgi varētu iet gulēt. Turpat pie garāžas pamanām milzīgu zirnekli. Mūsu namatēvs ir pārliecināts, ka tas nav indīgs, jo tad vietējie to jau sen būtu nolinčojuši. Bet tāpat jau nekas jauks nav! Cik labi, ka vismaz Jaunzēlandē nav nekā indīga! Un tā noslēgusies kārtējā skaistā diena Sidnejā. Te būsim vēl nedēļu un rīt dosimies uz pilsētu divatā, kamēr Aināram darbiņš. Vēl pēdējās dienas, kad izpētīt Austrāliju!

**

Šīsdienas atklājums. Un turpinām ar Sidneju! Tā tiek ierindota pasaules topos kā 12. dārgākā pasaules pilsēta, ņemot vērā īpašumus, kas te atrodas – centrā īpašumu cenas ir vidēji 8.7 tūkstoši eiro kvadrātmetrā. Jā, jau dzirdējām, ka šeit dzīvo ļoti daudz ASV un austrāliešu slavenību. Šī ir arī Austrālijas informācijas un komunikāciju tehnoloģiju industrijas galvaspilsēta, kur atrodas 76% no Austrālijas IKT galvenajām ēkām. Vēl kas – darbojoties jau no 1875. gada, Sidnejas prāmīši gadā pārvadā apmēram 14 miljonus pasažieru Sidnejas robežās. Jā, te ir tādas zaļi dzeltenas laiviņas, kas darbojas kā takši, par pieciem Austrālijas dolāriem pārvadājot vietējos un tūristus no vienas pilsētas puses uz citu. Te viss savienots līcīšiem un kanāliem! Un Sidneju apdzīvoja Austrālijas iezemieši jau 30 tūkstošu gadu, kā vēsta arheoloģiskie izrakumi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3868 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1929)

Un tā – mostamies pie mūsu jaunā drauga Aināra.

Modina mūs skaists saullēkts, kas apmirdz tepat līcī peldošās baltās jahtas, un arī tie skanīgie putni, kas nav nobijušies no pilsētas steigas, bet tepat vien ir. Nopublicējam dienasgrāmatu, un tad pamodies ir arī Ainārs. Laiciņu aizņem vēl visu video ielāde, un tajā laikā Ainārs mūs cienā ar gardu kafiju un veselīgām brokastīm. Paskatāmies arī video par tiem kalnu papagaiļiem, kas dzīvo Jaunzēlandē. Jā, tie naktīs uzbrūk aitām – vienkārši plēš tām vilnu nost no muguras un tad ēd to miesu. Tas ir veids, kā tie papagaiļi izdzīvo. Vai nav trakums? Daba te ir pārsteidzoša, un liekas, ka arī Jaunzēlandē tā tāda būs. Un arī šodien mēs tādu baudīsim. Paredzēts doties uz pludmali!

Jā, un, lai arī ārā no rīta viss apmācies, diena iesilst līdz vairāk kā plus 30 grādiem. Ainārs saka, ka šādi tie laikapstākļi mainās, bet Sidneja ir lieliska tajā ziņā, ka gadā ir vairāk kā 300 saulainas dienas un nekad nekļūst pārāk auksti, nekad nav pārāk sutīgs. Jā, Sidneja tiešām liekas ļoti simpātiska pilsēta, lai arī tā ir lielākā visā Austrālijā. Te nav pārāk saspiests, arī valdība šeit necenšas centru pārvērst par stikla ēku džungļiem. Augstceltnes nav daudz, vēl joprojām visi pieturas pie ne tik daudzu stāvu mājām, lai saglabātu to kopējo pilsētas tēlu. Un ir daudz parku, tepat pilsētā pludmales ir ļoti tīras un sakoptas, iespējams peldēties. Un arī pludmale, kur nokļūstam mēs, ir tiešām lieliska! Sanākuši daudzi atpūtnieki, puiši aiziet arī snorkelēt, bet diemžēl ūdens šodien duļķains un krāsainās zivteles nav īsti redzamas. Bet tik daudzkulturāla sabiedrība apkārt! Ķīnieši, krievi, vācieši, skandināvi. Un tad austrālieši, kas arī ir īsts citu dažādo kultūru mikss. Un piekrītam Aināram, ka te ir daudz patīkamāk kā ASV – tur ir augsts noziedzības līmenis, visi pārņemti ar to rasismu, lai gan beigās rasisms ir pret to „balto”, kas nevar arestēt tumšādaino noziedznieku, jo tad sākas „rasisms”. Austrālijā mums tiešām patīk un liekas, ka tā ir tik ļoti piemērota dzīvošanai – laikam vairāk kā citas iepriekš redzētās valstis. Bet smejam, ka ar šiem jaukajiem apstākļiem un laipnību austrālieši kompensē to sausumu un indīgo dabu, ar ko arī ikdienā jābūt kopā.

Un tā baudām saulaino dienu turpat ēniņā zem palmām, jo nedaudz jau tā Austrālijas saulīte ir par daudz, jāuzmanās. Mēs diezgan laika esam pavadījuši uz ceļa stopējot un tagad kaut kā nemaz negribas gulēt saulītē, labāk vienkārši pabaudām burvīgos skatus. Un tad Ainārs mūs nolēmis aizvest uz Darling ostu – tas ir Sidnejas centrs, kur atrodas skaistie līči, jahtas, restorāni un labākie pilsētas muzeji un izstādes.

Mūsu jaunais draugs nedzīvo tālu no centra, tāpēc brauciens ir īss. Un braucam arī pāri tam slavenajam tiltam – braucot iekšā pilsētā mašīnām tiek ņemta nost naudiņa par tilta pārbraukšanu, dažādās dienās un laikos dažāda maksa – augstākā 4 Austrālijas dolāri. Bet, braucot ārpus pilsētas, šāda maksa netiek prasīta. Un tā tiek lietota tilta uzturēšanai, kas katru gadu jākrāso un jārūpējas par to, lai jūras sāļais ūdens tiltu nebojā. Interesanti, ka Ainārs stāsta, ka sākumā tilta projicētājs tika izjautāts – kāpēc gan tas veidojis šādu milzīgu tiltu, ja pār to dienā pārbrauc vien 50 auto, un tas tad atbildējis, ka domā par nākotni. Un nu nākotne ir atnākusi – tiltam pāri iet četras braukšanas joslas katrā virzienā un vēl vilciens, bet tāpat jau ir tie sastrēgumi. Jā, tas tilts ir iespaidīgs.

Un tikpat iespaidīga ir Darling osta, kur ūdenī vizuļo neskaitāmie kuģīši, ēstuves ar izteiksmīgiem piedāvājumiem vilina ienākt, un tūristu pūļi steidz izbaudīt dienu šajā lieliskajā pilsētā. Jā, patiesībā varam droši teikt, ka Sidneja nebūt nav dārgāka kā citas pilsētas, vismaz ēdiena un dzērienu ziņā. Nezinām, kas ir ar hosteļiem, bet, pateicoties Aināram, mums tos nemaz nevajag. Protams, īre ir augsta. Centrā cilvēki maksā miljonus Austrālijas dolāru par dzīvokli, tālāk no centra dzīvokļa īre ir ap 2000 Austrālijas dolāriem mēnesī. Bet atkal – ja šeit strādā un pelni, tas viss ir pieejams. Ja ņemam vērā Latvijas minimālo algu pret cenām un Austrālijas minimālo algu pret cenām – šeit visu ir ļoti daudz vieglāk atļauties! Tagad te ir daudz tūristu, jo Austrālijas dolāra vērtība ir kritusies un viens dolārs mums ir 60 eiro centi. Jā, varbūt arī tam ir tā lielā nozīme, bet katrā ziņā šis ir lielisks laiks, lai apmeklētu šo brīnumaino zemi. Protams, nevar teikt, ka esi bijis Austrālijā, ja apskatīta tikai Sidneja, jo katra Austrālijas daļa ir tik ļoti atšķirīga! Varbūt dabas ainavas nepārsteigs ar ļoti krasu atšķirību – kalniem un aizām, bet Austrālija noteikti pārsteigs ar to savvaļu un cilvēku atsaucību un to, cik mēs te jūtamies gaidīti. Īsta iespēju zeme.

Un tā kārtīgi apstaigājam pilsētiņas centru, Ainārs mums daudz ko pastāsta un ieved pat kādā glaunā kazino, kur tiekam vien apskatīt spēļu automātus pa gabalu, jo Arču ar pārāk atkailinātajiem pleciem negrib tuvāk tiem pielaist. Tad sēžamies auto un dodamies uz veikalu – Ainārs sapērk visus produktus zupai – esam apsolījuši sataisīt to, kas Aināram Austrālijā visvairāk pietrūkst. Ja te iespējams atrast dažādus restorānus no visām pasaules malām, tad zupas tomēr neviens nemāk sataisīt tādas, kādas tās ir Latvijā. Atceros arī tēti, kas, ap pasauli ceļojot, vienmēr teica, ka nekur to zupu taču nav! Rupjmaize un rasols te ir nopērkami krievu veikaliņos, bet kur tad dabūt zupu? Un tā nu atgriezušies ķeramies pie darba – vakarā būs siera zupa!

Atkal esam pavadījuši lielisku dienu, ko noslēdzam ar komēdiju Aināra lielajā TV ekrānā. Rīt mūsu draugam uz darbu, un mums arī darba diena – sāksim gatavoties tai Jaunzēlandei!

**

Šīsdienas atklājums. Un nu nedaudz vairāk par to Sidneju! Sidnejas Piltuves Tīkla zirneklis ir viens no indīgākajiem zirnekļiem uz pasaules, tas cilvēku var nogalināt 15 minūšu laikā. Tā ilkņi ir tik spēcīgi, ka tas var pārkosties cimdiem un pat pirkstu nagiem. Tomēr vietējie saka, ka ne visai bieži šo zirnekli iespējams pamanīt. Nelien krūmos un vecos, netīrītos kaktos garāžā, un viss būs kārtībā! 20. gadsimta otrajā pusē Sidnejas iesauka bija „Grēku pilsēta” lielās organizētās noziedzības dēļ, kas iekļāva gan politiķus, gan tiesu. Bet nu šī ir droša vieta. Un te ir pat vairāk kā 100 pludmales! Un dažās no tām ir pat vairāku kilometru garas!

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3868 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1927)

Mostamies astoņos, neviens mūs nav traucējis.

Nav ne policistu, ne oposumu, ne čūsku. Un nakts ir silta. Debesis gan apmākušās un liekas, ka šodien varētu arī līt. Tā nu ātri paēdam un dodamies uz ceļa. Stāvam pēc luksofora, lai cilvēkiem ir laiks mūs nopētīt. Kā nekā esam pilsētiņā, tā jau saaugusi ar Sidneju, lai arī atrodamies 50km attālumā. Te vairs no pilsētas neiziet, tāpēc jāstāv tur, kur vienkārši auto var apstāties.

Un gaidām vien pusstundu, līdz piestāj kāds tumšādains vīrietis, piedāvādams mūs pavest 15 km. Un viss der! Izrādās, vīrs ir no Tongas, četru stundu lidojumā no Austrālijas. Tā ir sala, kur dzīvo apmēram 200 tūkstoši iedzīvotāju. Vīrietis stāsta, ka uz salas ir mūžīgais pavasaris, bet te jau vairāk darba un naudas. Ilgi ar vīru nesanāk parunāties, arī viņa angļu valoda nav īsti saprotama, jo uz salas jau viņiem pašiem sava valodiņa. Bet nu atkal esam uz ceļa un stopējam.

Šī vietiņa nav tik laba, bet atkal gaidām vien pusstundu līdz mūs paņem kāds indiešu paskata vīrs. Izrādās – bangladešietis, kas dzīvo Austrālijā jau 16 gadus. Un nu vīrs brauc uz pašu Sidnejas centru! Un brauciens ir patiesi interesants. Vīrietis ir pārsteigts, ka zinām šo to par viņa valsti. Tā taču ir īsta upju zeme un arī valsts ar lielāko iedzīvotāju blīvumu pasaulē! Reiz tā bija lielā Indija, bet, kad briti pameta Indiju, tad sadalīja to trīs daļās – Rietumu Pakistānā, Indijā un Austrumu Pakistānā. Rietumu Pakistāna, kas ir tagadējā Pakistāna, gribēja kontrolēt austrumus un to darīja ļoti brutālā veidā. Un tā Indija palīdzēja Austrumu Pakistānai iegūt neatkarību, un tā kļuva par Bangladešu. Šajā valstī dzīvo musulmaņi, tā ir ļoti nabadzīga un nepavisam ne tūristiska, tāpēc vēl ļoti eksotiska. Tur gribējām braukt no Indijas, bet tā vietā aizlidojām uz Šrilanku. Nu varbūt atpakaļceļā no Jaunzēlandes sanāks!

Vīrs gan neiesaka doties uz Daku. Kā nekā vienā pilsētā ir 22 miljoni. Gandrīz viss Austrālijas iedzīvotāju skaits! Bangladeša ir vēl nabadzīgāka kā Indija. Un vai maz var iedomāties kas tur notiek? Nabadzība, netīrība. Esam gan dzirdējuši, ka cilvēki ir ļoti jauki, lai arī pārvietoties nav viegli – sastrēgumi un arī dārdzība. Jā, arī nabadzīgās valstis var būt dārgas. Tie retie hoteļi prasa lielas summas palikšanai. Tas bija viens no iemesliem, kas mūs sabiedēja. Bet nu uzzinām, kur var aizbraukt, kas ir skaistākās vietas. Vīrs jau saka, ka, tāpat kā Eiropā, cilvēki Āzijā izvēlas ceļot lielākajās valstīs. Kā Francijā, Spānijā un Vācijā, ne Latvijā un tāpat ir Āzijā – visi brauc uz Indiju, un Bangladeša tiek aizmirsta. Bet gan!

Tālu ātri netiekam, jo priekšā kas noticis. Ceļš slēgts, iestājamies nebeidzamā mašīnu rindā. Tālumā kūp melni dūmi. Vai ugunsgrēks? Vīrs saka, ka tas nav mežu ugunsgrēks, jo tad ielas tiek noslēgtas daudz lielākā apgabalā. Bet nu esam iesprūduši, sarunas turpinās. Pastāstām par savu valsti, vīrs pastāsta par savu darbu ostā. Viņš te izsities, ir pats sev boss, bet Bangladešā neesot viegli. Jautājam, vai dzimstību kā cenšas ierobežot, bet tā gan nav. Cilvēku paliek vairāk. Bezdarbs. Nabadzība. Slimības. Vīrs saka, ka arī Austrālijā slēdzas ciet rūpnīcas, viss nu ienāk valstī no Ķīnas. Tā lētāk. Jā, tā Ķīna ir tāda megavalsts!

Pēc stundas stāvēšanas beidzot sākam kustēt. Visas ātrās palīdzības mašīnas aizbraukušas, palikuši policisti un ugunsdzēsēji. Nu redzam, ka bijusi avārija. Viena mašīna nedaudz iedauzīta, otra diezgan pamatīgi, bet trešā pilnīgi sadegusi. Uhh, cerams, ka neviens nav cietis! Tie visi gan nogādāti slimnīcā, redzam vien policistus. Rindas sāk kustēt. Mūsu jaunais draugs saka, ka avārijas notiek, jo austrālieši mīl ātrumu un mīl iedzert – tie alu dzerot kā ūdeni. Jā, to esam pamanījuši.

Un tā sākumā nokļūstam pie vīra ofisā. Un tā ir lielā osta. Viņam piecu minūšu sapulce, mēs tikmēr vērojam zvejniekus un zirnekļus krūmos. Smejam – paši jau mēs viņus bakstām, jo interesē, kā tie lielie zirnekļi izskatās. Paši provocējam, bet tie mums neuzlec, un interesanti paskatīties, kādi tad tie indīgie ir. To tīkli ir superstipri, ar kociņu pat nepārplēst!

Un tad dodamies uz pilsētas centru, vīrs pa ceļam piestāj kafejnīcā un nopērk mums visiem kafiju. Un tā atvadāmies. Brauciens bijis lielisks. Un atdots arī pēdējais Latvijas karodziņš. Jā, laikam šis jau bija paredzēts kā mūsu Austrālijas galapunkts! Atvadāmies no vīra. Ārā līst, slēpjamies zem kokiem pie slavenā Sidnejas operas nama. Turpat redzam arī tiltu. Tas ir 134 metrus virs pasaules dziļākās dabīgās ostas – Sidnejas ostas. Lielākais metāla arkas tilts (ne garākais). Oficiāli tika atvērts 1932. gadā. 800 ģimenēm šī tilta būves dēļ nācās pārvākties bez jebkādas kompensācijas un 16 darbinieki mira tā celtniecības laikā. Kad tilts tika celts, tam vajadzēja milzumdaudz krāsas un tā tas tika nokrāsots pelēks, jo tad tā bija vienīgā krāsa, kas pieejama tādos daudzumos. Tepat ir arī operas nams. Sidnejas operas nams rīko vismaz 3 tūkstošus šovus gadā. Operas celtniecībai gan tika patērēts ļoti daudz līdzekļu – veselas 14 reizes vairāk kā sākotnēji paredzēts! Un tā tika pabeigta desmit gadus vēlāk kā plānots. Jumta daļas katra sver ap 15 tonnām un sastāv no miljoniem plāksnīšu!

Tepat ar mums sarunu uzsāk kāds pārītis, kas arī slēpjas no lietus. Jā, te sarunu uzsākt ir kas ļoti dabīgs. 70 gadīgais pārītis ir no Jaunzēlandes, atbraukuši ar kruīza kuģi izpētīt Austrāliju. Un tā nu izdodas šo to uzzināt arī par mūsu nākamo galamērķi. Cik labi, ka tur nekas nav indīgs! Vien tas zirneklis ar balto dibenu, kas var noēst audus. Šis pāris saka, ka tā koduma gadījumā jāiet pie ārsta, lai gan austrālieši teikuši, ka tas nav nepieciešams. Tomēr dažos gadījumos varot palikt arī bez kāda locekļa.

Temperatūras arī Jaunzēlandē nu būs zemākas. Ne kā Latvijas ziemā, bet tomēr. Dienvidu sala, kā daudzi teikuši, ir skaistākā – kalni un ezeri. Darba ir pietiekami, lai gan cenas arī augstas. Tomēr mēs jau esam iemācījušies izdzīvot un ietaupīt. Un tā norunājam kādu stundu, smejam, ka sieva ir ķīniete, un tā visu laiku runā pa virsu vīram un tad tie runā reizē, jo tik daudz mums grib pastāstīt. Bet ir jauki!

Tad pārim laiks doties uz nākamo kruīzu, mēs apsēžamies parkā pie kāda ielu muzikanta, un kopā ar citiem tūristiem baudām skaistās dziesmas, kamēr fonā viens pēc otra krastā pienāk un iziet kruīza kuģi. Tad pārceļamies pie Botāniskā dārza pusdienot. Atkal līst. Bet nu beidzot piekļūstam pašam operas namam un tur arī sazināmies ar Aināru. Sarunājam tikties pēc stundas. Līdz tam apbrīnojam skaisto būvi un arī Karalisko Botānisko dārzu, kas pilns neparastiem, milzīgiem kokiem un atpūtniekiem.

Un tā nu sagaidām Aināru. Patiesībā, puisi nekad iepriekš dzīvē neesam satikuši, bet zinām Aināra mammu Jautrīti, kas turpat Skrīveros grozījusies, un nu mums ir tā iespēja padzīvot ar pašu Aināru! Un tā arī tiekamies, tiekam aicināti auto un aizvesti nedaudz tālāk no centra uz piektā stāva dzīvoklīti, no kura balkona pārredzama visa pilsēta. Un tad arī ir ar tik daudz ko dalīties! Ainārs Austrālijā nodzīvojis jau desmit gadus, pirms tam studējis ASV, strādājis Īrijā, bet nu par mājām sauc Austrāliju. Un saprotam – mums ir tik daudz kopīga ar šo jauko puisi! Un tik patīkami ir tas, ka tik jauki tiekam uzņemti – Ainārs mums uzreiz izrāda visu, kas dzīvoklī, un atgādina, ka viņa mājas ir mūsu mājas.

Tiekam aizvesti uz pludmali, kur vērojam Austrālijas lašus un dažus vietējos peldamies starp rajām. Pasēžam burvīgā krastmalā un klausāmies Aināra dzīvesstāstā, kas ir tik interesants! Un tad tiekam aizvesti uz taizemiešu restorānu un, protams, ir arī alus. Ainārs saka, lai ne par ko neuztraucamies. Un tad liekas – vai nav vienreizēji, ka pasaulē var satikt pilnīgi svešu cilvēku, kas izturas pret mums kā pret labākajiem draugiem? Tā ir – labs vienmēr tiks atdarīts ar labu un darot labu, tiek piesaistīts tikai labais! Ainārs ir vienreizējs puisis un jau pirmajā vakarā jūtamies, kā sastapdami sen neredzētu draugu. Runājam par Austrālijas burvīgajiem putniem, par sistēmu, kas ļauj priecāties ik dienas. Par Sidneju, kas ir tik forša, ka nemaz neliekas, ka esam lielā pilsētā! Aināram vien žēl, ka Austrālija ir tik tālu no Eiropas, bet arī Latviju viņam sanāk apmeklēt reizi gadā vai divos. Un, protams, velk jau atpakaļ. Ja vien strādāt var te, un dzīvot Latvijā.

Runājam par ļoti daudz ko, Ainārs mūs palutina ar gardu maltīti un laima alu. Esam priecīgi un tik ļoti pateicīgi, ka viss ir iekārtojies tieši šādi. Tieši šādi, ka sākotnēji braucām cauri tuksnesim. Tieši tā, ka Adelaidē satikām latviešus un mūsu draugu Valdi, ka izbraucām Lielo okeāna ceļu un redzējām tik daudz. Viss būtu tik ļoti citādāk, ja mēs būtu braukuši cauri tai applūdušajai Kvīnslandei! Un vēl joprojām varam apgalvot, ka Austrālija ir vienreizēja. Ar visu indīgo, kas te mīt! Pasaku zeme! Tāda, kur atgriezties!

**

Šīsdienas atklājums. Kāpēc Jaundienvidvelsa tika nosaukta par Jaundienvidvelsu? Kuks bija pirmais eiropietis, kas iezīmēja šo apkārtni, un nosauca visu Austrālijas austrumu krastu par Jaundienvidvelsu tāpēc, ka te esošie lauku apgabali tam atgādināja dienvidu Velsas daļas. Viņš šo vietu nosauca un pasludināja par britiem piederošo 1770. gadā. Un arī Jaundienvidvelsas karogs tika adaptēts no Velsas apgabala Anglijā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~2 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3868 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1921)

Mostamies un dodamies.

Šodien jādodas Sidnejas virzienā. Un Sieviešu diena taču! Arča no rīta pasniedz trīs skaistas, no papīra salocītas rozes, un Jaunzēlande atsūta mums vīzas apstiprinājumu. Nu re – nākamais gads Jaunzēlandē! Nu vajag tikai apdrošināšanu, kas mums nekad nav bijusi, un nodokļu maksātāju numurus, lai nebūtu Jaunzēlandē jāpārmaksā. Domāsim. Katrā ziņā varam jau pirkt biļetes, gan viss pārējais atrisināsies!

Un tā krāmējam somas un atgriežamies uz tā paša ceļa, kur sākām stopēt uz Kanberu. Šoreiz esam jau uzzīmējuši zīmi “Sidneja”, lai arī nemaz neplānojam to sasniegt. Pie mūsu latviešu drauga Aināra ieradīsimies nogalē, šodien vēl paliksim gulēt teltī nedaudz ārpus lielās Sidnejas. Un tā nu stāvam ar zīmi kādu pusstundu un tad piestāj sieviete, kas gatava mūs pavizināt pusstundu. Tā ir īsta māksliniece un saka, ka tā dievina Eiropu. Austrālijā jau nekā tāda neesot un visi  pilsētās mēģina atrast ko eiropeisku, ko mēs noteikti jau nemeklējam. Jā, mēs taču to dabu! Un Austrālijā dabu esam atraduši – tā ir vienreizēja! Un tā braucam un runājamies par to, kā sieviete nodarbojas ar stikla pūšanu un māca šo izmirstošo mākslu citiem. Tā audzē arī izstāžu zirgus. Un piekodina mums izdzīvot ik brīdi – tā saka, ka viņas 60 gadi paskrējuši acumirklī. Un tieši tāpēc jāizdzīvo un jābauda ik brīdi, pēc tam vien atliks atskatīties atpakaļ un padomāt, cik gan maz tā laika bijis! Labi, ja tas izdzīvots pilnvērtīgi!

Sieviete mūs izlaiž pavisam mazā pilsētelē, uz kuras zīmes rakstīts – te dzīvo 1000 iedzīvotāju. Tā nu atvadāmies, bet nepaliekam pie ciema, uzejam uz tepat esošā lielceļa. Tur gan ātrums ir 110km/h un mašīnas pat nepaspēj mūs pamanīt, kad jau pabraukušas garām. Liekas bezcerīgi. Un tā nolemjam iet nost no lielā ceļa un mēģināt laimi noķert tajā ciemā – gan jau kāds no tūkstoša brauc arī uz Sidneju. Un negaidām ne tik ilgi, kad pie mums piestāj otrā garāmbraucošā mašīna no tām visām retajām. Mašīnas priekša iedragāta, iekšā ķīnietis. Arča smej, ka atkal jāskaidro, kas īsti ir stopēšana. Un tā arī ir – puisis prasa, kā var mums palīdzēt. Nākas skaidrot, ka stopējam, mēģinām tikt uz Sidneju. Un šoreiz arī sanāk sarunāt to braucienu! Un tas ir tiešām interesants!

Izrādās, ķīniešu jaunietis Austrālijā dzīvo jau trīs gadus. Sākumā studējis, bet nu strādā kalnrūpniecībā. Tam esam pirmie uzņemtie stopētāji, un mēs arī mēģinām paskaidrot, ka stopētāji par braucienu nemaksā. Un arī tas izdodas. Puisis stāsta, ka arī viņam sākotnēji Austrālija likusies dārga, bet tad, kad sācis strādāt, sapratis – valsts nepavisam nav dārga, ja te pelni! Sākumā gan viņš darījis melnos darbiņus bez papīriem – klasiski strādājis aziātu restorānā virtuvē – tinis suši. Tam maksāts 8$ stundā minimālo 22$ vietā. Bet tad puisis izsities. Tas saka, ka sākumā dzīvojis Adelaidē, bet mazās pilsētiņās jau ir grūtāk to darbu atrast. Tāpēc jau visi dodas uz Melburnu un Sidneju. Jautājam, vai viņš plāno atgriezties Ķīnā. Puisis saka, ka ne. Paliks Austrālijā. Te jānodzīvo trīs gadi un vienu gadu nepieciešama rezidenta apliecība, tā pēc četriem gadiem var nolikt eksāmenu un saņemt Austrālijas pilsonību. Un, lai arī Ķīna neatbalsta dubultpilsonību un līdz ar Austrālijas pilsonības iegūšanu puisim vienmēr būs jātaisa vīza, lai atgrieztos Ķīnā, viņš to gatavs darīt. Viņš saka, ka Austrālija ir lieliska. Veselības aprūpe bez maksas. Ja pelni, tad var ne tikai izdzīvot, bet arī uzdzīvot. Viss ir super! Tikai no tiem ķenguriem jāuzmanās – tie arī viņa mašīnu sadragājuši. Redz, puisis redzējis ķenguru ielas malā un piebremzējis. Tomēr ķenguri, kā mums to teikuši desmitiem cilvēku, ir diezgan dumi un neparedzami zvēri. Ja tie nolec no ceļa, tie turpat var atgriezties un atkal pielēkt priekšā mašīnai. Jā, tā nu tās mašīnas tiek bojātas. Ķīnā ķenguru noteikti nebūtu, kā puisis saka, jau sen tie būtu apsēsti. Jo Ķīnā ēd visu. Arī ķīniešu meitene, ko satikām Indonēzijā, mums teica “ķīnieši ēd visu, kam ir divas, trīs un četras kājas – vien izņemot galdu”. Smejam, ka ķīniešu virtuve mums gan patika, un puisis saka, ka arī tas viņam pietrūkst, jo te jau tā virtuve nekāda. Tāpat kā Anglijā. Bet labi, ka Austrālija ir tik internacionāla – var atrast arī cittautu ēdienus. Un uz Sidneju ķīnietis brauc pēc mašīnas detaļām. Jā, te pa pastu vai kurjeru ko sūtīt ir daudz dārgāk kā nobraukt tās sešas stundas, ko viņš tagad dara. Arī tas pietrūkstot no Ķīnas – ja ko pasūti, piegādāts ir dienas laikā. Jā, tur Ķīna ir attīstīta. Austrālijā arī neesot daudz ko darīt, nekāda rosība, bieži garlaicīgi. Bet Ķīnā cilvēku esot daudz par daudz. Arī mēs atceramies tos pūļus. Bet mums jau tā eksotika patīk. Ja ne tā ķīniešu čāpstināšana un sliktās galda manieres..

Un tā nobraucam krietnu gabalu, puisis mūs atstāj pilsētiņā 50 km no Sidnejas, kur ir daudz parku teltsvietai. Lieliski! Atvadāmies un lēnā solī dodamies meklēt tos parkus. Pirmais ir tāds ar brīdinājuma zīmēm – tā kā parkam cauri tek upīte, te ir daudz melnās čūskas. Indīgas. Uzreiz atrodam arī slimnīcas ēku, lai būtu gatavi – ja nu kas. Tomēr izvēlamies vēl pastaigāt. Un tā nu sanāk krietnus gabalus noiet. Ārā atkal karsti, esam aizbēguši no sala. Ejam no viena parka uz otru līdz atrodam ideālu vietu telts celšanai. Un te arī nav jāsatraucas – modinātāju neliekam. Ja izdzīs – tik daudz citu vietu, kur palikt! Un no rīta jau būsim ceļā uz Sidneju. Visdrīzāk tā a arī būs mūsu pēdējā pieturvieta Austrālijā. Jāpērk biļetes uz Jaunzēlandi! Un jāatpelna tā ceļojumā iztērētā naudiņa un jāsakrāj nākamajam! Priekšā visa Centrālāzija!

**

Šīsdienas atklājums. Jaundienvidvelsa skaitļos. Te iedzīvotāju skaits ir 7.8 miljoni cilvēku. Sidneja ir Jaundienvidvelsas un arī Austrālijas apdzīvotākā pilsēta ar gandrīz 6 miljoniem iedzīvotāju. Šī štata robeža ir garākā no visiem Austrālijas štatiem un teritorijām, mērāma 4.6 tūkstošos kilometru. Šo štatu dažreiz sauc arī par Pirmo štatu jeb Galveno štatu. Un te reģistrēta arī zemākā temperatūra Austrālijā – mīnus 23 grādi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3866 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1911)

Esam atpakaļ Yass!

Nakts ir bijusi diezgan vēsa, bet mēs ar guļammaisiem jūtamies labi. Un šoreiz pat neesam uzlikuši modinātāju, ceļamies pirms astoņiem – vairs jau nav svarīgi, vai mūs kāds izdzīs vai ne – tūliņ arī dosimies uz maksas kempingu, lai atkal varētu pastrādāt pirms ceļa uz Sidneju.

Pabrokastojam turpat saulītē un lēnā solī dodamies uz kempingu. Tur galvenais vīrs nav atrodams, bet, tā kā visa sistēma jau zināma, smejam – ja viņš arī neparādīsies, visas dienas laikā varam pabeigt savus darbiņus un tad nakti atkal pavadīt parkā. Vīrs gan tomēr uzrodas un priecīgs mūs redzēt atkal.

Šodien ārā ir vēss, vien 14 grādi, bet ceļotāju daudz. Ir trīs dāmas, kas iet garu pārgājienu tajā maršrutā, ko esam izbraukuši ar autostopiem, un ir kāds dīvains vīrs, kas ik pa laiciņam atnāk, ko muļķīgu un nesaprotamu pasaka, un atkal aiziet. Tas liekas ko sapīpējies. Kad sakām, ka esam no Latvijas, vīrs jautā, vai esam no Vācijas. Sakām, ka no Latvijas. Vai Norvēģijas? Nē, vēl joprojām no Latvijas. Katrā ziņā visi jau te ir jauki un labprāt aprunājas. Un mēs arī darba dienu papildinām ar milzīgu ceptu kartupeļu porciju un vīnu, kas maksā eiro. Esam sapirkuši daudz ēdiena ceļam. Lai arī līdz Sidnejai ir vien 300 kilometri, rīt līdz turienei nemēģināsim nokļūt, paliksim pusceļā. Latviešu puisis, kas mūs Sidnejā gaida, ieteicis ierasties nogalē, lai mēs vairāk laika varētu pavadīt kopā ārpus viņa darba. Un arī mums nav kur steigties – kas zina, cik ilgi tā atbilde no Jaunzēlandes jāgaida!

Jā, arī Jaunzēlandei uzrakstām atkārtotu vēstuli ar pieprasījumu pēc apstiprinājuma. Nu jāzina taču, vai tās naudas summas izmestas par velti, vai varam vēl ko lietas labā darīt. Jau piektdien beidzas termiņš dokumentu iesniegšanai un mēs ceram, ka viss izdarīts pareizi. Esam saņēmuši arī e-pastu no latviešu apvienības Kanberā. Mums atbildējis kāds vīrs, sakot, ka Kanberas latviešu apvienība dažādu iemeslu dēļ ir pajukusi, tā nu arī nav vairs ne kopīgu telpu, ne sanākšanu. Juris mūs aicina pievienoties kādā sanāksmē, kur viņš uzstājas. Tur gan jāierodas pieklājīgās drēbēs un vieta nav viegli sasniedzama bez auto. Tā nu šoreiz atsakām, pasakoties Jurim par informāciju.

Un tā. Kanberā pavadīts diezgan maz laika. Tomēr muzeji apskatīti, palikuši daudzi. Apkārtējā daba skaista, bet nedaudz grūti Kanberā ar to pārvietošanos – viss tiešām lielos attālumos un arī veikali nav tik viegli pieejami, un tā nu mums ar tām dārzeņu burkām visur jāstaigā. Yass pilsētiņā jau jūtamies kā mājās, te viss mierīgi un draudzīgi. Un tā atkal sastrādājam tik, cik atļauj ierobežotais internets, bet video nopublicēt nevaram, gaidīsim to Sidneju. Ieskaties – mūsu taisītos video vari atrast mūsu mājaslapas „Destinations” sadaļā, un pēdējie video ir latviski – arī ar subtitriem, lai arī pats rakstiņš ir angļu valodā.

Un tā parit mūsu diena. Naktī nāk ārā oposumi un šoreiz pie telts ir ļoti skaļi, ņemas savā starpā un neļauj mums gulēt. Arī nakts ir auksta, bet rīts ir lielisks. Arča Sieviešu dienā man pasniedz trīs papīra rozes, un abi kā vēl lielāku dāvanu saņemam šo to no Jaunzēlandes – mūsu vīza ir apstiprināta!

**

Šīsdienas atklājums. Nu atkal esam atpakaļ Jaundienvidvelsā un vairāk par šo štatu. Jaundienvidvelsa ir Austrālijas vecākais štats, un ieguva savu vārdu 1770. gadā. Nosaukumu šim štatam piešķīra kapteinis Kuks, kas, nepareizi pasludināja, ka šī zeme ir neapdzīvota, piešķīra to Lielbritānijai. 1788. gadā pirmā blice, 11 kuģi, ko komandēja kapteinis Arturs Filips, iebrauca Botany līcī. Kuģi veda 700 notiesātos no Lielbritānijas, arī 150 oficierus un jūras spēkus. Botany līcis bija domāta kā kolonijas vieta, tomēr to pēcāk novērtēja kā nepiemērotu un vietu pārcēla uz Port Jackson. 1793. gadā Jaundienvidvelsā piestāja pirmie brīvie iebraucēji – pieci brīvi vīrieši un divas ģimenes. Ar laiku bija vēl brīvie iebraucēji un arī notiesātie atguva brīvību, tā palielinot Sidnejas iedzīvotāju skaitu. 1851. gadā Viktorijas štats atdalījās no Jaundienvidvelsas un Kvīnslande tam sekoja 1859. gadā. Jaundienvidvelsas parlaments tika atklāts 1856. gadā, 1858. gadā tika sperti pirmie soļi sperti pretim demokrātijai. Nu ne tikai zemes īpašnieki, bet visi vīrieši pēc 21 gada sasniegšanas varēja vēlēt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3851 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1901)

Ak, Kanbera!

Naktī uzslienam telti, bet tieši tad arī sākas lietus pilieni. Apkārt zibeņo, un nobīstamies, ka nu dabūsim kārtīgi izmirkt. Tā nu jaucam nost telti un dodamies zem nojumes, kur ir galdiņi. Tur pavadām kādu pusstundu. Lietus ir tad vieglāks, tad spēcīgāks, bet īstais negaiss tā arī neatnāk. Tad atkal domājam celt telti. Bet nu vēlreiz izstaigājam visu parku, lūkojot pēc kāda patvēruma no tā slapjuma. Uz estrādes skatuves būtu par atklātu, bet zem kokiem nevar. Tā nu staigājam no vietas uz vietu, līdz beidzot redzam – debesis skaidrojas! Parādās zvaigznes, un arī sikspārņi atgriežas – tie lietus laikā bija pavisam klusi. Dodamies atpakaļ celt telti. Tad, protams, lietus atgriežas. Nu neko – liekam teltij virsū lietusmēteļus, cerot, ka smagāka vētra nebūs. Un tā noguļam līdz modinātājam.

Sešos vēl tumšs, bet jau pusseptiņos saule ir uzaususi, un tā aši krāmējamies, pirms kāds mūs pamanījis. Sikspārņi gan paspējuši aptaisīt tos lietusmēteļus. Tie te vēl joprojām klaigā un bariem aizklāj debesis. Un tie ir tie lielie, pūkainie sikspārņi! Tā nu ejam brokastīs uz nojumīti, lai sagaidītu desmit no rīta, kad vaļā ir visi bezmaksas muzeji. Pabrokastojuši lēnā gaitā dodamies pāri tiltam līdz parlamenta ēkai. Tajā arī, tāpat kā citu pilsētu parlamenta ēkās, tiek organizētas bezmaksas tūres. Mēs esam nedaudz nemobili somu dēļ un tūri neņemam, bet apskatām gan veco, gan jauno parlamenta ēku no ārpuses. Arhitekts no Ņujorkas uzvarēja konkursā, lai projicētu šo ēku un karaliene to oficiāli atklāja 1988. gadā. No zālāja, kas veido parlamenta jumtu, iespējams pārredzēt Kanberu un te uzreiz var manīt, kā pilsēta veido tās simetriskās līnijas. Iekšā ēkā ir izstādes ar svarīgiem dokumentiem un vēsturiskiem notikumiem Austrālijā, bet tās gan šoreiz neapskatām.

Un tad dodamies uz kartē atzīmēto veikalu placi. Jā, pilsētā tādu nav daudz, bet ceram, ka šoreiz ezera otrā pusē arī izdosies ko atrast, lai šonakt paliktu te. Un tā ejam. Pusstundas laikā trīs reizes nogāž kā ar spaiņiem un mēs slēpjamies zem kokiem. Jā, šodien laiks ir neparedzams. Labi, ka nav auksti. Sasnieguši tirdzniecības vietas, redzam zīmi, ka tie strādā tikai svētdienās, un tas nozīmē, ka mums jāiet atpakaļ tie pāris kilometri līdz pilsētas vienīgajiem veikaliem. Arī stikla pūšanas muzejs tepat blakus, kas bija plānā, tomēr nav bez maksas, kā kartē teikts, un tā nu nākas soļot tālāk līdz Nacionālajai Austrālijas galerijai, atkal slēpjoties no lietus. Šī galerija ir lielākā mākslas galerija Austrālijā un tika atvērta 1982. gadā. Tā sastāv no 11 galvenajām galerijām trīs stāvos. Un ārā atrodas skulptūru dārzs. Te ir ne tikai eiropiešu, latīņamerikāņu, aziātu un citu māksla, bet arī lielākā aborigēnu mākslas kolekcija pasaulē. Kad ierodamies, galerija ir ciet, un tā līdz desmitiem, tās atvēršanas laikam, gaidām kopā ar citiem – drīzāk vietējiem, un arī skolēnu bariem. Mākslas galerija ir tiešām jauka un interesanta. Izrādās, ka aborigēni nemaz neglezno tikai tos punktiņu un svītriņu zīmējumus, bet ir arī skaistas dabas ainavas. Bērni te nāk ar skolotājām un, sēžot uz līdzpaņemtajiem pārnesamiem krēsliem, tie mācās par gleznām. Krēslus līdzi paņēmuši arī daži seniori un tos noliek pie bildes, kas viņus ieinteresē, un tā arī sēž.

Augstākajos stāvos sākas modernā māksla. Zili, melni un dzelteni kvadrāti, daži attēli liekas bērna ķēpājums. Nez, kā tas viss kļuva par “izcilu mākslas darbu” – droši vien tīrais bizness. Nu nevar viens darbā redzēt pilnīgi ko pretēju tam, kas tur reāli attēlots, un bieži tas tiešām nav nekas. Interesanta ir kādas japāņu mākslinieces ideju zāle, kas sataisīta, spoguļiem atainojot dzeltenus ķirbjus ar melniem punktiņiem bezgalīgās tālēs. Jā, ir interesanti. Atrodam par vienu gleznu, ko gleznojis kāds Imants ar anglisku uzvārdu. Varbūt kāds latviešu pēctecis, bet minēts, ka vīrs dzimis Austrālijā. Un tā beidzam izstādes izpēti un ejam ārā. Nu palicis krietni vēsāks, to var just uzreiz.

Drebam, bet ejam uz parku, lai uztaisītu maizītes. Ik pa laiciņam vel uzpilina, bet arī saulītei izdodas izspiesties cauri mākoņiem, un tā sasilda uzreiz. Nākamā ir portretu galerija, kur apskatām dažādu Austrālijai svarīgu personu bildes, portretus, pašportretus. Smejam, ka apsargiem katrā vietā kārtīgi jāpacilā tās mūsu somas, lai tās ieliktu plauktos mantu glabātavā un pēc tam izņemtu. Redzam arī bibliotēkas izstāžu zāli. Te var atrast gan grāmatas, gan manuskriptus, vēsturiskus dokumentus un dažādus artefaktus. Interesanti palasīt avīzes par to, kā tika mēģināts pievērst uzmanību tām aborigēnu tiesībām. Te atrodams kapteiņa Kuka žurnāls un pirmās kartes, kur parādījās vēl īsti neiepazītās Austrālijas kontūras. Uzzinām, ka 1788. gadā pirmoreiz uz Austrāliju tika sūtīti noziedznieki no Lielbritānijas, un tā tas turpinājās 80 gadus. Bet pašu zemi jūrnieki sasniedza jau 16. gadsimta sākumā.

Bibliotēkā ir arī internets, kur atliekam kartē iespējamos kempinga parkus, par kuriem mums teica informācijas centrā. Bet tie nemaz nav tuvu vietai, kur atrodamies. Un, ja jau tāpat jāņem buss, tad sākam domāt – varbūt doties pa taisno uz Yass, atpakaļ uz pilsētiņu netālu no lielā ceļa, kas iet uz Sidneju? Kanberā ir vēl pāris muzeji, bet ar tiem jau arī nemaz negribas par daudz. Un tad ir rezervāti, kurus fiziski nevaram izstaigāt lietainā un aukstā laikā. Tā nu lēmums ir ļoti ātrs un mums pašiem negaidīts, ejam ārā no bibliotēkas un ar vietējo palīdzību atrodam to bezmaksas busu, kas ved uz centru. Ar to sanāk aplīti izmest un tad krietni apmaldīties tajos pilsētas busos. Te tā sistēma ir ļoti nesaprotama – ir krustojums, kurā it kā apstājas visi busi, kas brauc uz pilsētas nomalēm, bet laiki, busu saraksti un maršruti ir galīgi neskaidri. Mētājamies no vienas pieturas uz otru. Viens šoferītis ir izpalīdzīgs, cits vispār varētu savu busu nevadīt pasažieru drošības labad. Bet te, nopērkot 3 eiro biļeti, pusotru stundu var izmantot visus busus, un tā arī nokļūstam uz lielā ceļa.

Ātri uzvelkam zīmi ar pildspalvu un tikpat ātri saņemam braucienu. Apstājas sieviete, kas jaunībā stopējusi pa Grieķiju un Šveici. Tā mūs aizvizina pusceļu un vēl izmet līkumu pa laukiem, lai parādītu dažādās aitas un pastāstītu, ka ķenguri un truši te ir kaitēkļi. Tā piedāvā mūs aizvest līdz pašai Yass pilsētiņai, bet atsakāmies. Noteikti 20 km mūs ātri vien kāds aizvedīs. Un tā arī ir. Tūliņ apstājas kāds jauns vīrietis uzvalciņā – atbraucis Kanberā uz sanāksmi, bet nu dodas mājās, un Yass viņam ir pa ceļam. Izrādās, vīrietim esam pirmie stopētāji, kā daudziem citiem mūsu ceļā. Tas jauki. Vīrietis saka, ka mēs izskatāmies mīlīgi – kāpēc gan nepaņemt.

Un tā nokļūstam atpakaļ Yass pilsētiņā, kur dodamies uz jau zināmo bezmaksas kempinga vietu. Tik priecīgi esam, ka lietus ir aizgājis un ārā atkal saulīte! Protams, var just, ka nu no 39 grādiem temperatūra nokritusies uz 19. Ja pierasts pie augstākās, tad ir nedaudz grūtāk. Bet kas tad mums – nu jau zināms, kur nakšņosim šodien, un kuru kempingu ņemsim rītdien. Tāda drošības sajūta ir un tad jau var atpūsties!

**

Šīsdienas atklājums. Kanbera ir tiešām bagātīga gan kulturālā, gan dabas skaistuma ziņā. Kanberas Universitāte ierindojas 25 labāko universitāšu vidū pasaulē. Un ne tikai izglītības dēļ visi vēlas nokļūt šajā pilsētā. Apkārt tai ir kalni un ne tik ilgā braucienā no centra iespējams sasniegt arī Austrālijas augstāko kalnu, kuru ziemās klāj sniega sega. Apkārt Kanberai ir vairākas vīna darītavas, ielejas un ezeri. Un kā tad tā pati radās? 137 kandidāti no 15 dažādām valstīm pieteicās veidot Austrālijas galvaspilsētu 1912. gadā. Un tās atrašanās vietu noteica briti. Sešas britu kolonijas sanāca kopā un izsprieda, ka galvaspilsētai jāatrodas Jaundienvidvelsas štatā, tomēr jābūt kā atsevišķam galvaspilsētas štatam. Un tai jābūt ne tālāk kā 200 km no Sidnejas un pilsētas platībai jābūt vismaz 160 km2. Vienīgā, kas atbilda šādām prasībām, bija Kanbera.

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3821 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1897)

Šodien ceļā!

Esam augšā laicīgi, nopublicējamies un sataisāmies, un uzsakām gājienu ārpus pilsētas. Beidzot dzirdam arī tās kukabarras – putniņus, kuru dziesma atgādina smieklus. Te viņu daudz! Pilsētiņa nav liela, tāpēc ātri vien apstājamies ceļmalā, lai stopētu. Garām pabrauc pāris auto, bet drīz arī kāds vīrs apstājas, piedāvājot novest mūs pusceļu līdz Kanberai. Piekrītam. Tā nu kādas piecpadsmit minūtes esam ceļā. Aprunājamies par Austrālijas dabu, par mūsu piedzīvojumu. Vīrs saka, ka interesanti, ka visi tuksnesī vienmēr cer ieraudzīt daudz ķenguru, bet patiesībā tie visvairāk ir tieši šeit, ap galvaspilsētu. Un tā arī ir – dienas laikā tie gan slēpjas, bet naktī, kad nāk ārā, tos notriec, un nu gar ceļmalām ir daudzi. Vīrs gan sauc vienu vietu pēc otras, kur mums vajadzējis apstāties. Bet visur jau nav iespējams! Austrālijā esam nedaudz vairāk kā mēnesi, un tā jau pieredzētas milzīgas distances un ļoti daudz kas apskatīts. Prieks par paveikto!

Un nu esam ceļā uz Kanberu. Iedodam vīram Latvijas karodziņu, tas īsti nesaprot, ko ar to zobu bakstāmo, kam virsū Latvijas krāsu papīrīts, domājam. Tā nu atvadāmies un sākam soļot gar ceļa malu ar paceltu īkšķi. Atkal jāatrod vietiņa stopiem. Bet vēl neesam apstājušies, līdz mums priekšā piestāj auto. Oho! Ātri vien braucējs atrodas! Un tā nu esam ceļā uz Kanberu ar kādu vīru no Skotijas, kas gan 40 gadus jau dzīvo Austrālijā. Tas pastāsta, ka viņu neapmierina tā politiskā situācija, kad bagātie var zagt, cik vēlas, bet nabaga zaglim par maizes paņemšanu cietumsods. Bagātie paliek vēl bagātāki, kamēr nabagie ir spiesti izdarīt noziegumus, bet vidusmēra slānis raujas darbos. Esot arī ļoti liela imigrācija un ik gadu par apmēram 250 tūkstošiem Austrālijas iedzīvotāju skaits palielinās. Mēs atzīstam, ka arī labprāt būtu to vidū, jo šī zeme mums ļoti patīk. Protams, katrā pasaules malā ir savs jaukums un savi mīnusi, bet mēs redzam, ka te cilvēks var atļauties tiešām dzīvot.

Un tā sasniedzam Kanberu. Lai gan vīram bija jānogriežas pirms tās, tas gatavs mūs nogādāt centrā un šo to par pilsētu arī pastāsta. Te pašlaik notiek tramvaja sliežu būve, un interesantākais ir tas pats pilsētas plānojums – te ceļi ir nost no pilsētas nomalē dzīvojošajiem un tos rajoniņus nemaz nevar redzēt, tie projicēti būt kokos, tālāk no skaņām. Pilsētiņa ir diezgan plaša, lai gan te nav ļoti daudz iedzīvotāju.

Un tā tiekam izlaisti pie kara memoriāla. Šis komplekss ir tiešām iespaidīgs. Un tas arī ir bez maksas! Tā nu atvadāmies no skotu vīra un dodamies iekšā memoriālā. Tur tiek pārbaudītas mūsu somas un simtreiz dzirdam atvainošanos par to, ka mums tiek likts tās ņemt nost no pleciem. Tad somas nododam mantu glabātuvē un dodamies iekšā muzejos, arhīvos, mākslas galerijās un bibliotēkā. Te ir izstāde par Austrālijas darbību Pirmā Pasaules kara laikā, Otrā Pasaules kara laikā un arī miera uzturēšanas cīņās Kambodžā, Vjetnamā, Afganistānā un citur. Jā, sākumā austrāliešiem jau bija traki – kā briti karo, tā austrāliešiem jākaro līdzi, jo tie bija britu kolonija. Redzam dažādus militāros lidaparātus, videoierakstus no tā laika, un arī militāro vīru apmācības tepat memoriāla laukumā. Viss ir tiešām iespaidīgs un te vērts pavadīt pat vairākas dienas, jo izstāde ir ļoti plaša. Bet, tā kā zinām, ka mums vēl šis tas pilsētā  vēl jāpaspēj, dodamies prom pirms diviem dienā.

Un tā uzsākam ilgu gājienu. Pilsētas centrs it kā nav tik tālu, bet uz otru pusi, kur sākumā bijām plānojuši iet, lai apskatītu vēl dažus muzejus. Tad tomēr nolemjam infocentrā pajautāt par tiem bezmaksas busiem, kas ir katrā Austrālijas pilsēta, un arī par kempinga vietām. Kad ejam cauri pašam centrālajam parkam, redzam arī divus bezpajumtniekus, kam turpat iepirkuma ratiņos sakrāmētas mantas. Jā, telti celt nevar, bet guļammaisā gulēt zem atvērtas debess jau nav aizliegts. Pirmais, kur nokļūstam, ir lielveikals, un tur nopērkam šo to klāt saviem roltoniem. Un tad vēl divi kilometri līdz infocentram. Tur uzreiz mums laipni piedāvā apskatīt izstādi par to, kā Kanbera radusies, tomēr izstādes telpu drīz aizpilda skolēnu bari – tiem te notiek kādas stundas un mēs ar lielajām somām visiem nedaudz traucējam šaurajās telpās. Bet vismaz esam guvuši priekšstatu, kā tad tā pilsēta būvēta – ievērojot ģeometriskas formas un teritoriju apņemošos kalnus. Jauki, ka netālu no pilsētas ir dabas rezervāti, kur var aizmirst pilsētas rosmi, bet mums tie ir nedaudz par tālu.

Mums tiek piešķirta karte bezmaksas autobusa maršrutiem, paskaidrots, kā nokļūt uz pilsētas robežām, kur sākt stopēt, un teikts, ka te nav tādu vietu, kur bez maksas celt telti. Vismaz legāli ne. Bet ko darīt – tāpat jau teltī paliksim. Tā nu izpētām tepat esošu parku un liekas, ka tumsā mūs arī varētu nepamanīt. Un tā, kamēr satumst, atsēžamies pie Burley Griffin ezera. Tas tiek uzskatīts par galveno Kanberas dabas skaistumu. Nosaukts pilsētas arhitekta vārdā, šis mākslīgi veidotais ezers ir iemīļota vieta atpūtniekiem – piknikotājiem, riteņbraucējiem. Ezerā iebūvētas sešas salas. Apkārt ezeram ir daudz ko redzēt – mākslas galerijas, bibliotēka, muzeji, parki. Te ir arī 147 metrus augsta strūklaka, atklāta 1970. gadā par godu 200 gadu jubilejai, kopš kapteinis Kuks atklāja Austrāliju. Jā, pilsētiņa ir ļoti simpātiska, un te tiešām ir ļoti daudz ko apskatīt. Pat informācijas centra dotajā kartē uzrādītas 35 bezmaksas apskates vietas. Tās gan ir diezgan tālu viena no otras un pilsētas centru aptverošais bezmaksas busiņš piekļūst vien deviņām no tām. Mēs arī esam nolēmuši apmeklēt tik, cik iespējams ar kājām un smagajām somām. Domājams, ka lielāku iespaidu par Kanberu arī gūsim.

Un tā gaidām tumsiņu un barojam putnus. Kaijām ir tāds kā ēdiena sensors – tās uzreiz klāt barā. Bet interesantākais, ka tad, kad atnāk melnbaltā vārna jeb megpajs, kaijas atkāpjas pa gabalu un pat beidz klaigāt. Skaidrs, ka putnu pasaulē šis putns ir augstāks par kaijām. Pašā naktī interesanti ir sikspārņi. Meklējam parkā vietiņu, kur tumšāks, un tad pamanām, ka katrā kokā ir simtiem sikspārņu. Katrā kokā! Tie sākumā kūniņās guļ ar kājām gaisā, bet ap astoņiem sākas rīta rosme un visas debesis paliek melnas no sikspārņu pārlidojumiem. Jā, skati ir vienreizēji! Protams, zem kokiem gan telti nevar celt, jo tikām jau brīdināti, ka koki te krīt bieži – sausums un arī lielais sikspārņu svars. Un tā nu nākas gulēt diezgan klajā laukā, cerībā, ka mūs neviens neizdzīs. Kā nekā informācijas centrs, kur mums teica, ka telti te nav iespējams celt, ir pāris metru attālumā. Bet ja jau citur izdevies, kāpēc gan ne pašā galvaspilsētā ar!

**

Šīsdienas atklājums. Kanbera tika izvirzīta par valsta galvaspilsētu, jo kandidējošām Sidnejai un Melburnai bija vairāki atteikšanas iemesli. Un tāpēc, ka tās nevarēja savā starpā sadalīt šādu iespējamo titulu, Kanbera bija zelta vidusceļš. Kanberā dzīvo apmēram 400 tūkstoši iedzīvotāju un tā ir Austrālijas lielākā iekšzemes pilsēta ar modernu infrastruktūru un dabu, kas to apņem. Interesanti, ka Kanbera tiek saukta arī par “Krūmu galvaspilsētu”, jo tajā atrodas daudzi dabas rezervāti, kur brīvā dabā var pamanīt koalas, ķengurus, oposumus un citus zvērus. Jāpiemin, ka dzeramā ūdens te netrūkst. Kanbera nozīmē arī “Satikšanās punkts”. Tas tāpēc, ka tā atrodas starp diviem kalniem. Tai nosaukumu deva aborigēni. Un Kanberā arī notiek ļoti daudzi festivāli kā, piemēram, Austrālijas Pavasara svinības, Puķu Nakts festivāls, Trifeļu festivāls un citi.

*

Iztērētie līdzekļi: ~5 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3806 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1885)

Nakts ir diezgan vēsa.

Bet jāsāk pierast – laika prognoze saka, ka pēc divām dienām temperatūras kritīs un naktīs būs vien astoņi grādi. Laikam jau tās kārtas atkal jāvelk mugurā. Bet šodien gan esam paredzējuši paņemt kempinga vietu kompleksā, lai atkal pastrādātu un sakārtotu somas un domas.

Tā nu ceļamies un dodamies brokastot parkā. Saulīte sasilda ātri, mēs apsēžamies zālītē, sataisām savus dārzeņus un smejam par garāmgājējiem – citi mūs laipni sveicina, citi aprunājas, bet daži pilnīgi ignorē. Un tas, ja kāds tik ļoti ignorē, nozīmē, ka viņi tiešām ļoti, ļoti pievērš uzmanību tiem diviem zālē sēdošajiem ar neskaitāmām ēdienu bundžām.

Pēc brokastīm taisāmies un tad pamanām ko zālē – tas ir liels zirneklis! Jā, tad tomēr te nu viņi ir. Arī parka zālītē vairs nav droši apgulties. Jāuzmanās jau ļoti, jo mēs īsti nezinām, kā tā ātrās palīdzības izsaukšana bez telefona strādā.

Bet tā nu dodamies uz iepriekš noskatītu kempinga vietu. Tur ierodamies jau astoņos rītā un tūliņ tiekam arī pieņemti. Onkulis brīdina, ka internets ir ierobežots, tā kā jaunos video atkal nevaram ielādēt, bet varam publicēt dienasgrāmatu un beidzot tad arī nosūtīt visus nepieciešamos e-pastus. Jā, arī Jaunzēlandes vīzas atbildīgajiem nosūtām jautājumu, vai tad viņi to mūsu plaušu rentgenu ir saņēmuši. Nav forši, ja tie nekādu ziņu nedod un palikušas vien piecas dienas līdz nepieciešamo dokumentu iesniegšanai. Viņiem vismaz būtu jāpacenšas atbildēt, vai viss kārtībā vai jāsāk uztraukties. Uzrakstām ziņu latviešu biedrībai Kanberā. Mājaslapā viņi nav devuši savu atrašanās vietas adresi, vien e-pastu, kur tad arī vēršamies. Uzrakstām arī mūsu draugam Aināram, kas mūs gaida Sidnejā. Puisis laipni saka, ka gatavs mūs uzņemt tik ilgi, cik vēlēsimies. Mēs jau gan nezinām, cik ilgi tā atbilde no Jaunzēlandes jāgaida, un Sidnejā mēnesi jau arī nedomājam dzīvot. Bet tad jau redzēsim, kā viss izvērtīsies.

Kempinga kompleksā jautājam arī par dzeramo ūdeni. Ierasti tas ir lietojams no krāna, bet te atbildīgais darbinieks saka, ka ūdens nav piemērots dzeršanai. Dažreiz tas nāk no pazemes ārā pat brūns – dušās mazgāties var, bet dzert it kā ne. Un tad mums tiek jautāts, vai esam sagatavojuši savu ūdeni. Nē, neesam gan. Un tad onkulis laipni mums katram piešķir pa ūdens pudelei.

Un tā jāsāk darboties. Pabeidzam dienasgrāmatas, iztīrām telti un to arī salabojam – telts stienītis saplīsis spēcīgajā vējā, ko pieredzējām uz Lielā Okeāna ceļa. Viss izdodas veiksmīgi. Tepat telšu kompleksā pamanām vēl kādu zirnekli. Arturs ir drosmīgs un noķer tam pāris mušas. Pēdējo zirneklis gardi notiesā, parādot mums savu sarkano vēderu un mušu apņemot. Jā, protams, tas gan varētu būt arī indīgs, bet nekas traks nenotiek. Arī dušā sanāk saņemt kāda kukaiņa kodienu – rokā paliek divi sarkani punktiņi. Bet, ja uzreiz nesākas galvas reiboņi un vemšana, tad tas nav bijis pārāk indīgs kukainis. Kā mums vietējie saka – visi jau te ir nedaudz indīgi. Bet nāvējoši ir vien daži.

Un tā nu darbojamies, vērojam skaistu saulrietu, aprunājamies ar vietējiem, kas ik pa laiciņam nāk pajautāt, kā tad mēs pārvietojamies, jo acīmredzami mēs esam te vienīgie bez auto vai motocikla. Kad ārā pavisam satumsis, kokos sāk kāpelēt oposumi un šoreiz tos arī kārtīgi apskatām. Savvaļas zvērus gan aiztikt nevar, jo tie var tomēr pārnēsāt kādas slimības. Un tā nu pagājusi mūsu kārtējā diena, kad nekustam no vietas un pastrādājam. Jau rīt uz Kanberu! Mēģināsim iepazīt to Austrālijas galvaspilsētu!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par Jaundienvidvelsas štatu, kurā esam ieradušies. Tās iedzīvotāju skaits ir gandrīz astoņi miljoni un Sidneja ir šī štata galvaspilsēta. Tā ir arī Austrālijas apdzīvotākā pilsēta ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju. Aborigēni sastāda apmēram trīs procentus no Jaundienvidvelsas iedzīvotājiem. Šī štata senči ir angļi, īri, skoti un ķīnieši. Un tās valodas, neskaitot angļu, kurās visbiežāk runā šajā štatā, ir mandarīnu valoda, arābu, vjetnamiešu un grieķu. Šis štats ir 800 642 km2 liels un sastāda desmit procentus no Austrālijas. Tā krasta līnija ir 2137 km gara.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3801 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1873)

Un tā mūsu nakts.

Slienam telti turpat starp diviem ezeriem, attālāk no ziņkārīgo acīm. Arčam gan tās čūskas ir dziļi iesēdušās atmiņā – katra lapu čaboņa liek tam satrūkties un pirms gulētiešanas Arča man saka – “Ja kas, atceries, ka tu esi mana dzīves gaisma”. Jauki, un nedaudz smieklīgi, kādu efektu tās čūskas var atstāt uz cilvēku. Nakts jau arī nav īsti mierīga, jo apkārt čabinās modušies nakts dzīvnieciņi, bet labi, ka nemaz nav tik tumšs – apkārt sadegtās ietves gaismas ļauj saskatīt katru kustību. Dzīvnieciņus gan neredzam, bet īsti arī sapņus ne. Tieši tad, kad uznācis miegs, protams, noskan modinātājs – laiks celties un doties uz Kanberu.

Šim ceļam esam paredzējuši divas dienas. Sataisām roltonus un dodamies uz ceļa. Te gan nekur nav miskastes, tāpēc jāstaigā ar tiem miskastes maisiem. Bet tā arī sākam stopēt. Rozā saullēkts nu jau pārvērties par īstu dienu, lai gan ir tikai astoņi rītā. Smaidām, mājam, zīmējam zīmi, un pēc nepilnas stundas mūs uzņem pirmais braucējs, solot novest nākamos 50 km. Vīrs īsti neko par Austrāliju un par dzīvi ārpus tās nezina, vien dzīvo fermā, tomēr māk pastāstīt par kādu zirnekli. Redz, ir viens tāds zirneklis, par kuru vēl nebijām dzirdējuši. Tam ir balts dibens, un, ja tāds iekož, pretindes nav. Šis zirneklis gan nav nāvīgs, bet tā inde saēd audus, un interesanti, ka koduma vietā radies pleķis tad parādās, tad pazūd. Ne šis vīrs, ne nākamie, kas šādu informāciju apstiprina, nezina, vai tāds zirnekļa kodums vispār sadzīst, bet vismaz gadu tā inde pārvietojas pa ķermeni. Baisi.

Saruna ir interesanta, un drīz vien tiekam nogādāti kādā benzīntankā, kas aizved uz lielo ceļu. Sākam stopēt tur. Iepriekšējais šoferītis ir tik jauks, ka aizlienē savu marķieri, lai uzrakstām zīmes. Tā kā Kanbera ir 700 km attālumā, sākumā rakstām viduspunktu un citu pilsētiņu, jo esam jau raduši, ka cilvēkus biedē lielas distances. Un tā stopējam. Saulīte jau palikusi pavisam karsta, bet tā spīd pakausī. Vairāki pamāj, sveicina, piebremzē, bet braucienu saņemam pēc vēl vienas stundas. Jā, un mūs paņem pārītis, kas sākumā mums pabrauc garām, bet tad atgriežas. Tie sākumā jautā, vai neesam slepkavas. Un tad saka, ka esam pirmie stopētāji, ko tie uzņem savā auto. Jā, stopētājiem nav īsti laba slava te, un mums tiek teikts, ka šajā galā stopētājus redzēt var ļoooti reti, un tie, kas stopē, lielākoties ir vīri garos, aizdomīgos mēteļos. Bet nu pārītis mūs gatavs nogādāt līdz pat mūsu zīmē norādītajai pilsētiņai 350 km attālumā. Lieliski!

Un tā uzsākam ceļu un interesantas sarunas. Pāris mums apstiprina informāciju par baltā dibena zirnekli, un vīrietis parāda arī koduma vietu. Jā, gads riņķī, bet vēl nav sadzijusi. Tie zirnekļi viņiem atrodas mājās un tā jau paši no sevis nekož, bet, ja gadās kādam uzsēsties, tad gan. Piemēram, kā puisim gadījās – zirneklis vienkārši bija dīvānā. Arī čūskas nāk mājās, bet tās nogalina ar asu lāpstu, pāršķeļot uz pusēm. Runājam daudz par Austrāliju. Arī šim pārim, kā daudziem citiem austrāliešiem, pati politiskā un likumiskā sistēma liekas pārāk liberāla. Valdība par ilgu atvainojas tiem aborigēniem, kas nu vien dzīvo no kompensācijām. Katru nedēļu tiem izmaksā naudas pabalstu, izglītība, veselības aprūpe un arī izklaide aborigēniem ir par brīvu, kā, piemēram, peldbaseini un kino. Daudzi to novērtē, bet citi visam uzspļauj. Dažādas priekšrocības aborigēniem ir arvien. Pat tad, kad austrāliešiem jāpiesakās pie ārsta vai kādā rindā, izdalītajās veidlapās vienmēr jāatķeksē, vai esi aborigēns, vai ne, jo tiem vienmēr priekšroka. Savukārt, ja aborigēns izdara kādu noziegumu, tad “baltais” viņu īsti nevar arestēt, jo tad tas ir rasisms. Jā, ar cilvēkiem te auklējas. Viegli esot dabūt arī pabalstus – aizej pie ārsta, pasaki, ka tev ir depresija vai satraukums, un dabū pabalstu. Un te nav tā, ka bezdarbniekam trīs mēnešu laikā jāatrod darbs, te var no pabalstiem dzīvot ilgi. Cilvēkiem nav bailes iet cietumā, jo tur jau ir forši – bibliotēka, trenažieru zāle un studijas bez maksas. Pedofili un izvarotāji ir atsevišķi no citiem, lai citi viņus, redz, neapbižotu. Jā, vai kādā citā valstī atvainojas par kariem un iebrukumiem gadiem ilgi pēc notikušā? Vai vēl citur tā auklējas ar noziedzniekiem, kas vispār nav pelnījuši neko vairāk kā nāvessodu? Kas par traku, tas par traku. Cilvēktiesības ir tālu priekšā cilvēka pienākumiem. Tas cilvēcīgums ir par cilvēcīgu. Un šajā vietā tas jau kļūst necilvēcīgi. Kolumbijas vai Krievijas sistēmas ir labākas – kāds tur satraukums – nekāda pabalsta, ej un strādā! Esi noziedznieks? Ej cietumā un tad tā pa īstam izciet to, ko esi pelnījis. Mūsu jaunie draugi stāsta arī par lielo narkotiku problēmu Austrālijā. Tās ir tik lētas, ka jaunieši izvēlas pirkt narkotikas, ne alu, lai ietu u ballīti. Ja alus sešpaka maksā tikpat, cik pāris ekstazī tabletes, tad tie izvēlas vielu ar lielāko efektu, un tā ir pēdējā. Kur viņi tās lētās, sintētiskās narkotikas dabū? Te ir daudz motociklistu bandu, kas strādā arī kā narkotiku izplatītāji. Tie maskējas aiz dažādām labdarības akcijām, bet, patiesībā, rada milzīgas problēmas. Katrā pilsētā valda sava grupa un tās karo savā starpā, nogalina, spīdzina un dara visādas citādas briesmu lietas. Protams, ir arī “parastie” motociklisti, kas brauc izbraukumos, ceļo, bet tad ir tie, kas tetovējušies no galvas līdz kājām, un katram ir arī zīme uz kakla “1%”,kas vēstī par to, ka viņi ir tas 1% sabiedrības, kas nepakļaujas noteikumiem. Mēs tādus vēl neesam redzējuši. Bet ticam pārim, kas visu apliecina ar ziņām, mums tās parādot.

Un, turpinot par ēdienu, pāris arī ir veģetārieši jau gadu. Jautājam, kas par iemeslu. Meitene saka, ka tie sākuši skatīties raidījumus par to, kas tad patiesībā notiek ar gaļas produktiem. Kā tie iegūti un kā ietekmē cilvēka organismu. Un ar to pieticis. Puisis saka, ka nesapratis, kāpēc vienmēr smagi pēc gaļas ēšanas – un tad izlasījis, ka organisms jau vairāk enerģijas patērē to gaļu pārstrādājot, un pretī tik daudz nesaņem. Jā, tie visi raidījumi ir traģiski. Bet trakākais, ka tur viss stāstītais ir patiesība un par tik daudz mums neviens nestāsta, tikai tāpēc, ka gaļas ēšana vienmēr bijusi tradīcija. Pagaidām domājam par sevi un nevienu nepārliecinām mainīt savas domas un paradumus, un to netaisāmies darīt. Bet forši, ka arī mūs saprot. Šim pārim Austrālijā esot bijis pagrūti, jo te lielie gaļēdāji nesaprot, kas, pie velna, noticis ar šiem. Katrā ziņā sarunas ir interesantas un ātri vien esam pievarējuši lielo ceļa gabalu. Tad nolemjam dienu turpināt un tiekam izlaisti pilsētiņas ziemeļos, kur ceļš atkal ved uz Kanberu. Pāris iedod mums savu telefona numuru – ja nu līdz vakaram mūs neviens nepaņem, lai varam vismaz aiziet pie tiem vakariņās. Viņi saka, ka būtu mūs arī izguldījuši, bet mājas četri bērni – vietas maz. Mēs esam priecīgi par braucienu un pasakāmies, uzņemam foto. Tad uztaisām mazu pusdienu pauzi un pie benzīntanka sajaucam savu dārzeņu miksu un papusdienojam.

Turpat mūs uzrunā kāds tālbraucējs. Jā, Austrālijā ir ļoti ierasti, kad kāds sāk runāt ar otru bez nekāda iemesla. Pat pa ielu ejot, vai gaidot krustojumā, viens pie luksofora paprasīs, kā iet, un vai nav skaista diena. Tas ir burvīgi. Smejam, ka ne visur ko tādu var darīt. Daudzreiz pretī var saņemt aizdomīgus, neapmierinātus skatus, vai arī stāstu, cik viss ir slikti. Bet te viss ir lieliski! Un tā turpinām ceļu. Dodamies uz lielceļa, un pavisam drīz jau piestāj auto, šoferītis mums piedāvā 50 km braucienu. Protams! Pa ceļam uzzinām, ka nu Viktorijas štatā un arī New South Wales, kur tik tikko esam iebraukuši, ir jauns likums – kā redzi policijas vai ātrās palīdzības auto, tā jāsamazina ātrums līdz 40 km/h. Bet tas šāds likums nebūšot ilgi – šāda lieta izraisot daudzas avārijas. Un mēs arī esam pārsteigti – tas tiešām ir kas absurds! Vieglais auto varbūt var paspēt nobremzēt, bet tad “smagais” lido pakaļā. Tos likumus bieži izdod tīri teorētiķi, kas šajā gadījumā gan jau pat braukuši ar auto nav. Pa ceļam redzam koalu pārejas. Jā, ceļmalās ir brīdinājuma zīmes par ceļu šķērsojošiem koalām. Un ceļmalās tad saslieti stabi, kuriem pāri pārvilkts tīkls, lai lācēni var ceļu pāriet droši. Nevar jau zināt, vai tie vispār saprot šāda tīkla un stabu nozīmi, un vai to izmanto, bet tur esot kameras un internetā varot vērot, kā tad lācīši ar šo visu darbojas. Vīrs mums pastāsta arī vairāk par čūskām. Brūnā čūska, izrādās, arī guļ ziemas miegu, un Austrālijas ziemā, kas ir mūsu vasara, tās nemaz nevar pamanīt. Tās ielien mājās drošā vietā un nemaz nemostas, ja apkārt ir trokšņi. Esot viegli nogalināt. Bet ir arī tādas melnās čūskas, kas ir diezgan agresīvas. Tās ir aktīvas visu cauru gadu, labi peld ūdenī un noteikti dzīsies pakaļ, ja kādai nepatiksi.

Tādās sarunās nokļūstam līdz kādam benzīntankam. Šoreiz esam ļoti nelielā pilsētiņā un ilgi neviens nestājas. Saule ir tieši virs galvas, smērējamies ar pretiedeguma krēmu. Tad beidzot pie mums piestāj kāds auto, bet tikai lai pateiktu, ka pilsētas otrā pusē ir cits benzīntanks, un no tā visdrīzāk vieglāk būs dabūt braucienu. Un tā nu dodamies turp, jo šeit mums ilgi nekas nesanāk. Pa ceļam mūs uzrunā kāds kungs, tas jautā, vai stopējam uz ziemeļiem, un tad piedāvā pavest mūs piecdesmit kilometrus uz priekšu. Jauki! Vīrs daudz joko, bet šoreiz esam jau klusāki. Ir pēcpusdiena, un šī diena, protams, arī prasījusi daudz spēkus. Arča lūzt nost un opis smej, ka mums laikam laiks sliet telti. Tā arī nokļūstam mazā ciemā, kur ir pat bezmaksas iespēja uzcelt telti un bezmaksas dušas. Bet te gan ir tikai viens benzīntanks, kurā vispār nav, ko iegādāties. Un mēs esam bez krājumiem. Tur pārdevējai jautājam, vai apkārtnē ir kāds veikals, un tā saka, ka līdz tuvākajam ir 50 km. Nu neko – neizklausās tālu. Lai gan ir svētdiena un esam satraukušies, ka būs kā Adelaidē, kad viss ir aizvērts, nolemjam riskēt. Vēl saule neriet, brauksim tālāk.

Un tā nu ejam cauri mazajam ciemam un stopējam. Un neesam nemaz tikuši līdz tālākajam punktam, kad apstājas kāds jaunietis. Un tas mums jau vienreiz pabrauca garām – saka, ka tomēr nolēmis apstāties. Un pats jaunietis brauc gandrīz līdz pašai Kanberai! Protams, izklausās kārdinoši, bet zinām, ka šādā tumsā lielā pilsētā mēs neatrastu vietu teltij, bet labs miegs ir vajadzīgs, jo esam diezgan noguruši. Tāpēc puisim pajautājam pēc padoma, un tas iesaka mums apstāties kādā pilsētiņā pirms Kanberas – 60 km attālumā no tās. Tur ir gan veikals, gan parki teltij. Lieliski! Tā nu uzsākam savu pēdējo ceļa posmu. Jā, šodien pievarēti veseli 600 km! Negaidīti veiksmīga diena!

Pašā pilsētiņā Yass mums veicas arī ar tiem veikaliem – viss vaļā, atklājam pat to, ka lielveikals Aldi ir vislētākais. Tur gan mums pārbauda arī lielās somas – visi ļoti atvainojas un saka, ka zina, ka mēs nekā slikta nedarītu, bet somas viņiem jāpārbauda. Neko neesam ņēmuši, bet nopirkuši gan. Un tad arī dodamies izpētīt tos parkus. Sākumā nokļūstam golfa laukumā, tad kādā mazā parkā un tad vienā, kas mums liekas vissimpātiskākais. Bet tur ir arī kempinga aizlieguma zīmes, un tā nu nākas krietni pastaigāt pa kalniem un pa lejām līdz citiem zaļumiem. Beigās apsēžamies golfa laukumā. Vērojam krāsainos papagaiļus un zaķēnus, līdz pie mums piebrauc golfa mašīnīte. Tur iekšā darbinieks, kas slēgā laistītājus. Tam pajautājam, kur viņš mums varētu ieteikt palikt. Redz, zem lielajiem kokiem bail, jo tie šādā sausumā tiešām arī lūzt, un zem laistītājiem arī negribas. Golfa laukums tāpēc nav tā labākā vieta. Vīrs ir ļoti atsaucīgs un iesaka mums kādu parku, kas nerādās mūsu kartē. Un tur ir arī tualetes un pat duša! Tas, patiesībā, ir kāda zaļa strēle pie sporta laukuma, kur sporta spēļu laikā daudzi slienot teltis. Un to darām arī mēs. Beidzot atsēžamies. Eh, šī garā diena! Un tik daudz paveikts!

Apguļamies un atstājam telts durvis vaļā, vien to sietiņu ciet, lai teltī neielien zirnekļi un čūskas, un vērojam spožās zvaigznes. Nu re – mūsu Austrālijas piedzīvojums. Tādas distances pievarētas! Vēl priekšā Kanbera un Sidneja, un tad jau redzēsim, kas ar to Jaunzēlandi notiks!

**

Šīsdienas atklājums. Tikko esam nomainījuši štatus, bet vēl pēdējo reizi par to Viktoriju. Tas ir visblīvāk apdzīvotais štats Austrālijā. To sauc arī par „Dārzu štatu” tā auglīgo lauksaimniecības apgabalu dēļ. Viktorija savu vārdu oficiāli ieguva 1851. gadā, kad Melburnas teritorijas daļa kļuva par atsevišķu austrāliešu koloniju. Štats tika nodēvēts karalienes Viktorijas vārdā, kas tajā laikā bija britu monarhijā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3771 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1866)

Šodien mūsu pēdējā diena Melburnā.

Ceļamies astoņos, taisām brokastis, un dodamies uz Melburnas latviešu māju. Patiesībā, mājaslapā redzam, ka tādas latviešu mājas Melburnā ir daudzas. Te nav kā Adelaidē, kur viss atrodas vienā vietiņā, Melburnā dažādi latviešu nami atrodas dažādās vietās, bet ejam uz mājaslapā minēto adresi 30 minūšu gājienā no šejienes. Atstājam somas viesnīcā, dabūjam 50 Austrālijas dolāru depozītu atpakaļ otro reizi. Tātad viesnīca vakardien mums ir bijusi par brīvu.

Gājiens ir karsts, Melburna šajās dienās tiešām ir iededzināta! Un tā nokļūstam pie latviešu nama. Redzam mātes ar bērniem, kas liecina par skoliņu iekšā namā. Un tur ejam arī mēs. Uz paklājiņa pie kādām durvīm uzrakstīts “Sveiks”, iekšā telpās ir vairāki bērni un vecāki. Staigājam apkārt, skatāmies afišas, ieejam tepat esošā ēstuvītē, līdzīgā, kādu apmeklējām Adelaidē. Bet nevienu nepazīstam, nevaram saprast, kurš ir galvenais, kurš varētu mūs ar šo vietu iepazīstināt. Atkal izejam dārzā un tur mūs pasveicina mācītājs. Tas jautā, vai esam jaunie, un lūdz izpētīt visu apkārtni. Sakām, ka esam ieradušies no Latvijas un vien ceļojam, vēlamies redzēt, kā mūsu tautieši dzīvo Austrālijā. Tad sekojam mācītājam uz kādām telpām un tā sākam sarunas. Dainis Austrālijā ir deviņus gadus – izrādās, ka latviešu kopienai Melburnā bija vajadzīgs mācītājs un tie izsludināja konkursu. Vinnēja Dainis, un tā arī te atbrauca un palika. Dainis iedod mums kāda latviešu mācītāja numuru Kanberā un saka, ka mums tur šis vīrs arī varēs šo to apstāstīt. Ilgi sarunāties nesanāk, jo zālē drīz ierodas mātes ar bērniem, sākas īss dievkalpojums – visi sanākušie dzied dziesmu un noskaita lūgšanu. Tad Dainis tiem norāda uz mums un pasaka, ka ieradušies divi latvieši apskatīt Melburnas latviešu sanākšanu, un mēs visus pasveicinām. Tad pie mums pienāk kāds cits vīrs, tas aicina viņam sekot. Tiekam izvesti cauri kafejnīcai un tad ārpus telpām uz pāri ceļam esošu skoliņu. Mums stāsta, ka Melburnas latviešu biedrība pagaidām esot stiprākā Austrālijā. Te ir lielākā skoliņa ar apmēram 40 skolēniem, ir vidusskola. Ir kori un Daugavas Vanagu organizācija, kas gan atrodas 20 minūšu braucienā no šīs vietas. Un vēl kāda latviešu biedrība atrodas 45 minūšu braucienā no šejienes. Patālu. Uz sienas redzam visu absolventu bildes. Mācības notiek gandrīz katru sestdienu, izņemot oficiālās skolu brīvdienas. Visi skolotāji ir brīvprātīgie, paši sastāda mācību programmas, ņemot palīgā dažādas mazākumtautību mācību grāmatas. Un te iepazīstamies ar daudziem, un dzirdam daudz dažādu stāstu. Ir tādi, kas ir ļoti entuziastiski un tādi, kas vairs neredz lielu jēgu šo tradīciju turpināšanai. Protams, viss te notiek brīvprātīgi un tiek uzturēts no ziedojumiem, un arī paši latvieši te nāk brīvprātīgi, sakot savām brīvajām sestdienām ardievas. Tas ir veids, kā jaunos iepazīstināt ar to latviešu valodiņu un tradīcijām, bet daži, šķiet, nedaudz piekusuši no šāda grafika.

Mums tiek parādīta bērnu bibliotēka, uzzinām, ka daudzas grāmatiņas tomēr esot vecas un arī mācību materiālus vajadzētu modernizēt. Skolotājas mūs iepazīstina ar savu darbu, un visi kā viens saka – latvieši te ir vajadzīgi! Šī biedrība ir izslāpusi pēc cilvēkiem ar degsmi un vēlmi iesaistīties šīs mazās sabiedrības pastāvēšanā. Bet mēs jau Austrālijā palikt nevaram, tomēr iepazīstinām mūsu satiktos arī ar savu stāstu un solām atsūtīt savas sarakstītās grāmatas, kas varētu tomēr jaunos mudināt palasīt ko arī latviski.

Noslēdzam šīsdienas latviešu pasākumu ar pieaugušo bibliotēkas apmeklējumu. Tur priekšā kāda jauka dāma, stāsta, ka viņai prieks, ka te kāds beidzot ienāk! Bibliotēka gan vairāk esot palikusi kā arhīvs. Ja senāk te tika vāktas tās grāmatas ar domu – ja Latvijā tradīcijas tiek nomērdētas tajos trakajos kara laikos, tad šī ir droša vieta, kur tās noglabāt un pasargāt. Bet nu jau Latvija atkopusies. Ja kāds vēlas ko lasāmu, tas pasūta grāmatu internetā, un tā ir klāt. Šeit vairs neviens nenāk, telpas nav piemērotas grāmatu glabāšanai – saule tās izdedzina, no jumta tekošais ūdens samērcē. Tomēr sieviete stāsta, ka pati ieradusies Austrālijā sešu gadu vecumā kopā ar saviem vecākiem. Gluži kā daudziem, viņai Austrālijā pavadīta gandrīz visa dzīve, bet, tā kā vecākiem Latvija bijusi sirdī, tad bijis jāiet latviešu skoliņā, jādzied dziesmas, jādejo, jāpiekopj visas latviskās tradīcijas. Un kopš tiem laikiem tas te tā iegājies. Latviešu skaits Melburnā gan sarūk, jaunākās paaudzes jau vairāk nosliekušās uz to Austrālijas kultūru, protams. Un ne visi latvieši, kas iebrauc Austrālijā, vēlas sevi sasaistīt ar šo latviešu sabiedrību, kas pēcāk kļūst par otrajām mājām – darba rokas te tiešām vajag! Redzam, cik jauki tiek uzlabota infrastruktūra, kā tomēr tiek domāts par nākotni. Un viss notiek tikai ar ziedojumu palīdzību.

Sieviete ir bijusi Latvijā un saka, ka pirmajā reizē bijusi īsta raudāšana, jo ar visām šīm tradīcijām Latvija tomēr katram ieausta sirsniņā. Mēs atkal padalāmies ar savu stāstu, un novēlam katram visu to labāko. Šī diena bijusi interesanta. Jā, cilvēki ir laipni, un jauki sagaida katru ienācēju. Te gan nevarējām saprast, vai ir kāds atbildīgais, jo likās, ka vairāk katrs pa savam, kamēr Adelaidē varēja saprast, kas tur ko organizē. Bet varbūt mums tā liekas tāpēc, ka esam šajā organizācijā pirmo dienu, Adelaidē bija tā iespēja ierasties divas dienas. Te vairāk arī dzirdam jau to austrāliešu akcentu latviešu valodā. Daudzi ir dzimuši Austrālijā latviešu vecākiem, un valoda apgūta šajā skoliņā. Ja skolotājam akcents, droši vien arī skolēnam. No šeit esošajiem dzirdam, ka Adelaides senioru kopiena ir ļoti spēcīga, bet te vecākā paaudze paliek latviešu ciemā, kas mums pagaidām ir nesasniedzams. Bet katrā vietiņā – gan Adelaidē, gan Melburnā, jūtamies ļoti gaidīti. Un ir tiešām prieks, ka pieliktas tādas pūles latvisko tradīciju saglabāšanā. Jāsaka milzīgs Paldies tiem latviešiem, kas mūs tik atklāti iepazīstina ar savu dzīvi un darbi šeit. Jau vienā dienā uzzinām visu – visam ir gan savi niķi un stiķi, bet kopumā – lieliski! Uzņēmīgi ir mūsu tautieši, kam tālā Latvija ir tik ļoti dziļi sirsniņā!

Un tā atgriežamies viesnīciņā. Nevienam latvietim tā arī nepaprasījām par to tālākajiem maršrutiem, bet bija tā sajūta, ka visi ir vietējie un no pilsētiņas ārā nebrauc. Bet mūsu plāns ir tikt tālāk. Melburnā drīz sākas festivālu laiks un tad mums ar to palikšanu teltī būs galīgi grūti. Tā saņemam somas, neviens vēl nav noorientējies naudas iztrūkumā. Bet tā nav mūsu kļūda. Šoreiz naudiņu paturam – gan jau viesnīca no tā nebankrotēs. Dodamies uz tramvaju, kas mūs var izvest ārā no milzīgās Melburnas. Ar kājām to darīt būtu neprāts. Protams, ir karsti, atkal esam pārvērtušies smagajās mašīnās, kas aizņem lielāko daļu ietves un kustas lēnu un nesteidzīgi. Pa ceļam apsēžamies kāda koka ēnā parkā un apēdam tos makaronus, kas palikuši no brokastīm. Parkos nu atpūšas daudzi. Ar suņiem, vieni paši lasa grāmatu un uzdzer aliņu, citi spēlē kriketu vai tenisu.

Nokļūstam tramvaju jeb metro stacijā. Te gan Melburna mums liekas nepārdomāta. Lai nopirktu autobusa, vilciena vai tramvaja biļeti, no sākuma jāiegādājas karte – tāda kā e-talons. Tā nedarbojas ārpus Melburnas, bet visā pilsētā var pārvietoties tikai ar to. Nav tādas papīru biļetes. Un tas ir galīgi neforši, jo jātērē četri papildus eiro katram, lai šādu karti iegādātos, lai pēcāk to izmestu vai labākajā gadījumā kādam atdotu vai pārdotu. Iemainīt to nevar, papīra biļeti dabūt nevar, uz viena e-talona divas biļetes uzlikt nevar. Reāli nav padomāts par tiem, kas ir vienkārši caurbraucēji vai tūristi. Kur to karti pēc tam likt? Esam izjautājuši visus darbiniekus, bet beigās tā arī pērkam tos e-talonus un vēl braucienu līdz tālākajam punktam ārpus Melburnas, kas ir kāda neliela pilsētiņa. Līdz turienei brauciens ir lētāks kā pats e-talons, vien 2.5 eiro.

Nu neko – esam ceļā ar jauku virszemes metro, vērojam garām skrienošās augstceltnes un sakām Melburnai “atā!” Šodien droši vien jāpaliek pilsētiņā, lai sāktu stopēt agri no rīta. Jāpievar 700 km līdz Kanberai – divu dienu darbs. Braucam jau pusstundu. Arčam vidukļa somā ir maza gumijas pīlīte. Tas izklaidējas – papīkstina pīlīti, kāds indietis sāk meklēt, no kurienes skaņa nāk. Tad Arča pīlīti vairs nepīkstina, un arī izliekas meklējam to pīlītes pīkstinātāju. Kad indiešu puisis atkal pievēršas savam telefonam, Arča atkal pīkstina pīlīti, indiešu puisis sāk to meklēt, Arča izliekas, ka arī meklē to noslēpumaino pīlīti. Esam pārsmējušies līdz asarām. Pēc 40 minūtēm nokļūstam nelielā pilsētiņā. Ir jau pieci vakarā, domājam, ka stopēt vairs nav jēgas. Dodamies uz lielveikalu, lai iegādātos pārtikas produktus ceļam. Termosos ir karstais ūdens roltoniem, paņemam dārzeņus. Un tad sākam savu ceļu uz parku.

Saulīte vēl nav norietējusi, bet saprotam, ka jānomaina krekliņi, kas šajā karstajā laikā ātri paliek mazgājami. Pa ceļam līdz parkam kāds vīrs sarīkojis mantu jeb garāžas izpārdošanu. Tādas te ir ierasta lieta, bet paši neesam iepriekš neko tādu pieredzējuši, tāpēc ejam parunāties. Onkulis ir ārzemnieks, un runā sliktā angļu valodā, bet uzreiz prasa, no kurienes esam. Tas zina Latvijas galvaspilsētu un to, ka reiz bijām PSRS sastāvā. Īsti tā arī nesaprotam, vai vīrs ir no Irākas vai Irānas. Bet tas uz Austrāliju atbraucis laikā, kad viņa dzimtenē izšāva kristiešus. Viņš mums prasa, kā tad labāk Latvijai – ar krieviem vai ar vāciešiem. Sakām, ka katrā laikā bija savi plusi un savi mīnusi. Vīrs piemin Armēniju, sakot, ka tur gan labāk bija “krievu laikos” – tagad valsts ir nabadzīga, daudz noziedzības un azartspēļu. Jā, Armēnija mūsu atmiņā palikusi tāda pavisam interesanta, nesaprasta zeme ar tādu kā smagu iekšējo sāpi, ko tiešām var just – ceļojot, ne braucot ar tūristu busiem. Vīrs saka, ka pats reiz bija komunists, bet tagad esot „pa pusei komunists, un pa pusei kristietis”. Nosmejam. Tad sakām, ka mēs gan neko nepirksim, un vīrs saprotoši māj, sakot, ka mums jau tāpat smags nesamais. Atvadāmies un soļojam uz parku.

Satikti vietējie paskaidro, ka palikšanai teltī te nepieciešama atļauja, un te ir arī čūskas. Atļauju mums nedabūt, nāksies riskēt. Arī ar tām čūskām. Patiesībā, zirnekļi arī ir tie baisie! Mūsu draugs Valdis nesen atsūtīja rakstu par to, kā Austrālijā indīgais zirneklis, ko mums savā pagalmā parādīja Adelaides kaučsērfere Džastina, nogalina otru indīgāko Austrālijas čūsku. Tas vienkārši sapin tīklu, čūska tajā nokļūst, zirneklis to sakož, ielaižot indi, kas visas čūskas iekšas pārvērš putrā, un čūsku apēd. Zirneklis! Tas nav normāli! Bet neko – šodien paliekam parkā pie visas dzīvās radības. Eh, Austrālija, tu esi lieliska!

**

Šīsdienas atklājums. Un pēdējoreiz par Melburnu. Jā, tā bija Melburna, kas 1856. gadā pirmoreiz pasaulē pieprasīja 8 stundu darba dienu. Melburnā tika uzstādītas arī pirmās luksoforu gaismas Austrālijā 1912. gadā. Un melburnietis Deiviss Warrens no Aeronavigācijas Izpētes centra izgudroja Melno Kasto jeb lidojumu ierakstītāju 1958. gadā – to pašu Melno Kasti, ko nu lieto visa pasaulē. Ar to viņš nāca klajā pēc sava tēva nāves aviokatastrofā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~18 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3759 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1854)

Un mūsu nakts.

Tā izrādās lieliska! Sikspārņi, protams, visu laiku ir aktīvi, oposumi kokos ir klusāki, bet ne policija, ne lietus, ne jauni laistītāji nenāk. Un tā par paspējam redzēt arī pāris sapņu līdz sešos nozvana modinātājs – labāk salikt telti pirms parks palicis aktīvs. Salokām telti, dodamies uz soliņa, bet visa aktivitāte jau sākusies – saimnieki skrien ar suņiem, un bērnu bari uzsāk treniņus. Saullēkts debesis iededz sarkanas. Nu ko – jauna diena sākusies!

Šodien gan atkal paliekam viesnīciņā, rīt tiekamies ar latviešiem un dodamies ceļā uz Austrālijas galvaspilsētu. Un tā mūsu ceļā būs pirmspēdējā Austrālijas pietura. Visdrīzāk ceļojumu noslēgsim Sidnejā pie latviešu puiša, kas mūs jau tur gaidīja iepriekšējā ceļojumā. Nevaram vien sagaidīt šo tikšanos! Bet nu – laiks doties uz pludmali. Kilda ir populāra pludmale pašā Melburnā sešus kilometrus no centra. Tur ir arī mols un pingvīnu vērošanas vietas. Kamēr diena vēl nav sakarsusi, gājiens ir viegls. Un piejūras parkā, kuru sasniedzam, arī pabrokastojam savus roltonus. Un tad jau esam uz mola, vērojam jahtas un dažus drosmīgos peldētājus. Ir daži, kas ķer lielo lomu, un citi, kas pludmalē laikam paliek ik nakti – tie saspūruši iet līcī mazgāties. Te gan ir zīmes, ka telti nevar celt, tāpēc bezpajumtniekiem jāguļ zem klajas debess.

Mums laiks ir līdz trijiem pēcpusdienā. Tā pastaigājam pa pludmali, redzam suņus, bet ne pingvīnus. Cilvēki grupās vingro, mēs lasām grāmatas, un Arča paspārda arī iepriekšējā parkā atrasto futbola bumbu. Jā, tā krava mums arvien palielinās. Gar mums nāk cilvēki un saka, ka ļoti jauki tagad ir izpeldēties, kamēr nav sācies tas nenormālais karstums. Jā, pludmalē ir saradušies daudzi, ēnā temperatūras stabiņš uzlēcis līdz 39 grādiem. Te tiešām tie laikapstākļi ir ļoti mainīgi. Ja pirms divām dienām salām nost, tad tagad no karstuma nezinām, kur likties! Bet nu jau ar somām gluži pludmalē palikt nevēlamies, dodamies vien ātrāk uz viesnīciņu.

Drīz noslēdzam savu lielo gājienu saulē, kas atkal mūs pataisījusi ar pāris toņiem tumšākus, un satiekam to pašu meiteni, ko aizvakar, kas mūs sagaida un iedod to pašu istabiņu. Lai arī oficiāli istabiņas ir pieejamas no trijiem dienā, mēs pie tādas tiekam jau divpadsmitos. Un šoreiz mums netiek prasīta drošības nauda par atslēgu. Jā, pirmajā dienā runājām, ka hostelis paturēs 50 Austrālijas dolāru drošības naudu līdz pat šodienai, un, kad vairs arī neatgriezīsimies viesnīciņā, to apmaksās. Lai nav tā, ka mēs trešdienā paliekam, ceturtdienā drošības naudu mums atgriež, tad atkal mums piektdienā tā nauda jāiemaksā, jo atkal guļam tepat, un tad sestdien jāgaida nauda atpakaļ. Bet, redz, vakardien bija cita darbiniece, un viņa mums šo drošības naudiņu atgrieza. Domājam, ko darīt, ja rītdien mums atkal tā drošības nauda tiek piedāvāta? Vai ņemt tos 50 dolārus, kas mums vairs nepieder? Nu nez, dzīvosim, redzēsim.

Bet nu steidzam uz veikalu pēc tiem kartupeļiem. Pagaidām lielveikali ir tie, kur iespējams atvilkt elpu. Nopērkam produktus gan pusdienām, gan vakariņām, gan brokastīm, kas sastāv no kartupeļiem, makaroniem un dārzeņiem, un paņemam arī pa aliņam. Nu šādā laikā taču arī tādu prasās! Un tad arī sākam savu darba dienu. Kamēr ir viesnīca, rozete un internets, tikmēr mēs darbojamies. Kad esam bez nekā, iepazītam pilsētiņu. Vislabākā ziņa gan tagad ir tā, kas atnākusi no slimnīcas – esam veseli, un plaušu rentgens iesniegts Jaunzēlandes vīzas izdevējiem. No mums pagaidām tiek prasīta pacietība. Jau drīz zināsim, vai nākamais gads mums būs Jaunzēlandes piedzīvojums! Bet pagaidām – jau rītvakar esam plānojuši doties tālāk. No rīta gan dosimies uz latviešu biedrību Melburnā. Un tad jau manīs, kā tad vis tie mūsu plāni izvērtīsies!

**

Šīsdienas atklājums. 1850tajos gados, Viktorijas štata zelta meklējumu laikos Melburna kļuva par bagātāko un lielāko pilsētu pasaulē. Vēlāk UNESCO atzina Melburnu par ielas mākslas, mūzikas un literatūras pilsētu. Šī tiek uzskatīta arī par Austrālijas kultūras galvaspilsētu tās kultūras iestāžu dēļ un arī pateicoties tiem daudzajiem festivāliem, ko pilsēta rīko. 1956. gadā Melburna kļuva arī par pirmo pilsētu aiz Eiropas un Ziemeļamerikas, kas rīkoja Olimpiskās spēles. Jā, Melburna neoficiāli tiek dēvēta arī par Austrālijas sporta galvaspilsētu. Te atrodas piecas starptautiskas sporta spēļu telpas, kas piesaista simtiem tūkstošu cilvēku laikā, kad notiek Grand Prix, kriketa un tenisa turnīri, zirgu skriešanās sacīkstes, motociklu Grand Prix utt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~45 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3741 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1841)

Un šodien mūsu otra lielā diena.

Ir palikušas septiņas dienas līdz visu nepieciešamo dokumentu iesniegšanai Jaunzēlandes vīzai. Un mums jāiesniedz vien plaušu rentgens, ko varam izdarīt pie vienīgā ārsta Melburnā. Jā, plaušu rentgenu Jaunzēlandes vīzai iespējams veikt tikai pie Jaunzēlandes atzītiem speciālistiem – Latvijā tāds ir tikai viens, un arī Austrālijā nemaz nav tik daudzi – Sidnejā seši, Melburnā un Adelaidē pa vienam un divi Pertā. Labi, ka bijām nosacīti tuvu tai Melburnai, un nu esam gatavi rentgenam.

Ceļamies sešos, lai gan ārsta apmeklējums ir tikai pusvienpadsmitos. Pilsēta ir liela, sabiedriskais transports bez maksas tikai centrā, bet mūsu lētā viesnīciņa ir Melburnas dienvidos, piecus kilometrus no centra. Lai arī varētu gulēt vēl pusi dienas, ceļamies un taisām brokastis, kas ir galvenā dienas maltīte, un krāmējam somas. Viesnīcas pieņemšanā neviena nav, un par to jau bijām brīdināti. Atslēgu, tapāt kā lielās somas atstājam istabiņā. Tās apsolīts paglabāt līdz vakaram, tikai ceram, ka darbinieki ļoti somas nemētās, jo tur taču suvenīri un vēl pat alus budža, kas var sprāgt. Atstājam jauku pateicības zīmīti, tā palielinot iespēju, ka nekas nebūs saplīsis. Un dodamies.

Melburna ir milzīga, bet jauki, ka gājējiem ir ietves un kājām arī var nokļūt visur. Esam bijuši daudzās pilsētās, kas vairs gājējiem nav piemērotas, bet te pārvietoties ir viegli, un arī slimnīcu atrodam ātri, stundu ātrāk kā paredzēts. Pieņemšanā mums saka, ka varam nākt arī vēlāk, bet paskaidrojam, ka vēlamies jau laicīgi gaidīt, jo esam pēc tās Jaunzēlandes vīzas. Tad pieņemšanas darbinieks izsaucas – Ak, Jaunzēlande! Te visi sanākušie nāk pēc Austrālijas vīzas, esam vienīgie pēc citas. Un tā nu apsēžamies uzgaidāmajā zālē pie vesela bara ārzemnieku. Tie kārto dokumentus palikšanai Austrālijā. Jā, ja mums būtu tāda iespēja, mēs taču arī to darītu! Te ir gan indieši, gan ķīnieši, un citāda paskata ārzemnieki.. Un tie visi var palikt Austrālijā, kamēr latvietis work&holiday vīzu var taisīt tikai uz Kanādu un Jaunzēlandi. Nu neko, vismaz būsim to Austrāliju izpētījuši ceļojot.

Un tā pienāk mūsu kārta iet pie galdiņa un iesniegt pases. Mums jautā, vai adrese un pasta kods ir īstais. Valdis iedevis savējo, mēs tik apstiprinām, lai gan īsti pārliecināti jau neesam. Vien telefona numuru zinām. Tad mums saka, ka rezultātus Jaunzēlandei iesūtīs paši ārsti un tas notiks 2 līdz 5 darba dienu laikā, visdrīzākais divu, jo viss process ir ātrs. Mums saka, ka tiks arī paziņots, kad rezultāti būs gatavi, un papildus tiek piešķirti arī papīri ar pierādījumu, ka esam slimnīcu apmeklējuši – ja rezultāti kavējas, varam iesūtīt tos, un visam jābūt kārtībā. Parakstām papīrus, pārbaudām savus datus, nofotografējamies un samaksājam 84 eiro katrs par plaušu rentgenu. Latvijā šis prieks izmaksā uz pusi lētāk, tomēr mums no šejienes atkal lidojumam neaizies tik daudz. Un, ja tiekam Jaunzēlandē, ātri vien atpelnīsim!

Tad mums tiek piešķirtas mapītes un norādīts uz citu telpu. Tur atkal sagaida cita dāma, kas katram sniedz zilu kreklu – ģērbtuvēs jānomaina viss, kas pašam mugurā, uz zilo kreklu. Protams, bikses kājās jau var paturēt. Viss notiek ļoti ātri un operatīvi, drīz esam rentgena kabinetā un tur notiek ierastais process, bet šoreiz pie ārsta nav jāizģērbjas – tāpēc jau ir tas zilais krekls. Un tā esam cauri piecpadsmit minūtēs, ja neskaita to laiku, kad nācās gaidīt, jo atnācām par agru. Jā, te tiešām sistēma ir ļoti labi atstrādāta. Un vēl labākas ziņas – viss ir izdevies! Un nu Paldies jāsaka visiem par sadarbību – mammai par palīdzību vīzas pieteikšanās laikā un mūsu draugam Valdim par šī visa noorganizēšanu! Esam zirgā! Paldies!

Un tā dodamies pilsētiņas izpētē. Smago somu nav, pastaiga ir raita. Pirmo sasniedzam Karalienes Viktorijas tirgu, kas tiešām ir lielisks! Te ir gan īstais opāls, gan dažādi apģērbi, kas nebūt nav dārgi, un suvenīri. Nesaprotam, kas nodrošina tās zemās cenas – bet tad visam aizmugurē redzamās šiltes vēstī “ražots Ķīnā”. Nu kur tad citur! Arī lielākā daļa pārdevēju nāk no turienes. Šoreiz arī mēs iegādājamies mazus koka bumerangus, kas apgleznoti aborigēnu mākslā. Visnotaļ jauks suvenīrs! Te ir arī augļu un dārzeņu nodaļas. Kāds puisis pa visu tirgu kliedz: “Divi mango par dolāru! Vai esat ko tādu kaut reizi redzējuši?” Daudzi skrien piedāvājumu apskatīt. Mango ir mīksti un nedaudz iebojājušies. Bet kur vēl par trīsdesmit eiro centiem nopirksi mango? Aizdomas gan tādas, ka puisis šos augļus savācis izgāztuvē. Jā, Austrālijā ir tāda populāra lieta – veikali met ārā kaudzēm labu produktu, kam dienu beidzies termiņš. Tiek mesti ārā nedaudz bojāti augļi un vēl daudz kas cits. Un tad cilvēki tiešām pa tām miskastēm staigā. Un turīgi cilvēki, kas vienkārši nevar noskatīties, kas notiek ar pasauli. Kamēr vieni mirst badā, ēdiens kaudzēm tiek mests ārā – atlaidi veikalu ķēdēm žēl likt, jo tad, redz, visi gaidīšot to vakaru, kad varēs produktus iegādāties lētāk, un nepirks tos pa dienu. Tad jau labāk izlidināt miskastē – lai drosmīgākie ņem bez maksas. Jā. Sistēma galīgi sapuvusi.

Bet nu tiekam pie diviem mango, un no cita vīra sapērkam pavisam labus nektarīnus par 60 eiro centiem kilogramā. Te ir arī lētāki dārzeņi kā veikalā – divas un pat četras reizes lētāki! Bet tagad jau ar kartupeļu maisu apkārt nestaigāsim. Un tā – sapirkuši augļus dodamies tālāk.

Pa ceļam redzama īsta ielu māksla – daudzas šķērsielas no vienas vietas apgleznotas skaistiem zīmējumiem! Te strādājuši profesionāļi, par vandālismu nenosaukt. Sasniedzam pilsētas bibliotēku. Tā ir ļoti skaista, te atrodas arī pāris izstādes augstākajos stāvos. Redzam, kā pirmie vīri, kas brauca apkārt Austrālijai 1800. gadā vāca augus un tos zīmēja līdz smalkākajai detaļai, lai vien pasauli iepazīstinātu ar to Austrālijas floru. Arī Napoleona sieva bija pirmā, kas savā dārzā Eiropā audzēja Austrālijas augus, ko atklājēji tai atveda no šīs zemes. Bibliotēkā ir arī daudzi artefakti, kurus dziļāk nepētām, bet pieejamos gidus negribas ņemt. Tomēr nu zinām – Melburnā ik dienu var atrast interesantas nodarbes un tiešām bez maksas! Ieejam tualetēs un smejam, ka Austrālijā bieži uz tualetes durvīm ir urīna krāsu palete, lai katrs var salīdzināt, cik atūdeņojies ir tā organisms. Ja urīns ir ļoti dzeltenā krāsā, uzreiz jāizdzer pāris glāzes ūdens. Ja tas ir gaišs, tad viss kārtībā.

Dodamies pa galveno ielu pāri tiltam. Vecpilsēta Melburnā ir milzīga un tik daudz ķīniešu ofisu! Ķīniešu tūrisma centri, ķīniešu informācijas biroji, ēstuves un bāri ķīniešiem. Ir arī salietojušies jaunieši, izspūruši ielu muzikanti un diedelnieki. Tā ir lielpilsētu bēdīgā puse. Uz ielas atrodam arī adatu. Te jābūt uzmanīgam.

Pāri tiltam pārgājuši apsēžamies ēnā, lai baudītu pusdienas, ko esam sataisījuši līdzi, un tos mango. Arī kaijas mūs aplenc, un katra dabū pa savam gabaliņam. Šī diena ir ļoti karsta, saule dedzina. Laikam jau šonakt tajā parkā būs silti. Tad dodamies uz galveno pilsētas mākslas galeriju. Te atrodas apmēram 73 tūkstoši mākslasdarbu, un aiz ieejas arkas atrodami pasaules lielākie vitrāžas griezti. Lai arī telpas ir tiešām iespaidīgas, pati galerija nešķiet tik interesanta kā citur redzētās. Ir aziātu un eiropiešu māksla, ir apgleznoti trauki, statujas un mūsdienu gleznas, ko mēs atkal nesaprotam. Katrā ziņā izstāde liela, kondicionētais gaiss atvēsina un tad sasaldē, viss pieejams bez maksas, kas priecē.

Un pēdējā šīsdienas pieturvieta ir Botāniskais dārzs, kurā atrodas 8.5 tūkstoši dažādu augu sugu. Dārzs ir skaists, vietējie bauda nesteidzīgu dienu, bet mēs esam diezgan steidzīgi, jo ārā ir karsti un saulītē ilgi nevar uzturēties. Un tā nokļūstam viesnīciņā, tur pretī cita dāma. Izrādās – mūsu somas vēl joprojām atrodas istabiņā, tās neviens nav aizticis. Un istabiņu neviens nav tīrījis un rezervējis šai naktij. Nu neko – paši paņemam savas somas un dodamies uz parku. Mēģināsim gulēt teltī.

Parks ir liels, atrodam viskuplākos kokus, kas tumsā varētu mūs paslēpt, un netālu no tiem arī atsēžamies zālītē. Apēdam nektarīnus, lasām grāmatas un vērojam suņus rotaļājamies ar saviem saimniekiem, dažus, kas baro melnbaltās vārnas – tās te tiek sauktas par megpajiem, un citus, kas spēlē bumbu. Ap septiņiem sarodas lieli, tumši mākoņi, un jau šķiet, ka līs, bet tie kaut kā izklīst, un atkal varam mierīgi gaidīt tumsas iestāšanos. Vērojam interesantas austrāliešu laukuma spēles gan ar bumbu, gan nūjām – tādas, kādas vēl neesam redzējuši. Un tad dodamies pie galdiņiem, aplejam roltonu un domājam – kur tālāk?

Apkārt sāk lidināties milzīgie sikspārņi, ko redzējām Adelaides dzīvnieku centrā – tie ir daudz reizes lielāki kā Latvijā sastopamie. Un kokos pamanām arī oposumus. Tādi pavisam pūkaini! Apstaigājam lielo parka teritoriju. It kā parka centrā, kur vēlējāmies palikt, netālu atrodas kāda skaļa kompānija. Bet parka tālākie gali tomēr ir pārāk tuvu gājēju celiņiem un gluži pašos krūmos nevēlamies līst čūsku un zirnekļu dēļ. Tad atgriežamies pie vakariņu vietas un domājam. Soliņi? Ārā ir silts, bet līdz ar tumsas iestāšanos sāk kost odi. Aizejam uz sākumā noskatīto vietu, bet tur tie milzu sikspārņi jau ieņēmuši kokus un bailes, ka kāds zars mums neuzkrīt – kā nekā to divas reizes jau bijām pieredzējuši – no attāluma redzējām, kā putnu aktivitātes nogāž diezgan lielus zarus. Un kur nu vēl šie pāris kilogramu smagie sikspārņi! Atgriežamies uz soliņa. Redzam, kā vairākas reizes ap parka teritoriju apbrauc auto ar avārijas gaismām – laikam skatās, kas notiek. Gaišā vietā telti nevajadzētu celt, jo tad ātrāk izdzītu, bet pie sikspārņiem arī negribas. Tā nu spriežam, gaidām un staigājam apkārt, līdz beidzot atgriežamies pie tiem sikspārņiem un koku biezokņa parka vidū. Telti ceļam gan nedaudz ārpus koku zariem, tāpat jau neviens nesaskatīs. Un tā, lienam iekšā, cerot, ka mūs neviens nemodinās. Bet kas notiek? Protams, laistītāji! Kad dzirdam dīvainu skaņu, nesaprotam, kas tas varētu būt, bet tad arī atpazīstam ūdens šļākšanos. Lecam ārā no telts, Arča ar rokām aiztur laistītāju, kas griežas uz riņķi. Tad, kad tas no mums prom, pārceļam telti tālāk no ūdens šļakatām. It kā te zālīte galīgi izkaltusi un nemaz nevarējām iedomāties, ka to arī laista, bet tomēr. Atrodam vietu, līdz kurai laistītājs nesniedzas, un paliekam tur. Redzēs, vai neslēgsies citi laistītāji, vai nenāks policija, vai neatlīdīs čūskas un zirnekļi, un vai sikspārņi un oposumi uzvedīsies labi.

**

Šīsdienas atklājums. 40% no Melburnas iedzīvotājiem ir dzimuši ārzemēs. Varbūt tāpēc te ir tāda restorānu daudzveidība – Melburnā ir pasaules lielākais skaits restorānu un kafejnīcu uz vienu iedzīvotāju. Lai arī Sidneja ir lielākā pilsēta Austrālijā, lasām, ka tomēr piecas no sešām augstākajām Austrālijas ēkām atrodas Melburnā. Jā, te ir īstas augstceltnes! Melburnas tramvaju sistēma ir viena no lielākajām ārpus Eiropas un ceturtā plašākā pasaulē. Tramvaju sliedes stiepjas 244 km garumā un sistēma ietver 450 tramvajus.

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3693 eiro)

Noietie km: ~17 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1832)

Jā, mūsu pirmā nakts Melburnā.

Ap desmitiem uzgaidāmajā telpā ierodas kāda tante, kas, liekas, ko salietojusies. Nemierīgi staigā, šauda acis, kratās un iegrimst krāsainos autobusu sarakstos. Mūsu biedrs vēl joprojām runā pa telefonu. Un atpakaļ atnāk arī puisis, kas sakliedza uz apsargiem. Norunājam gulēt uz maiņām. Un tad sākas mūsu jaunieša izlēcieni. To neapmierina mūsu runīgais afrikāņu draugs, un tas sāk bļaut uz viņa, tas apvaino vīru, saka, lai tas iet runāt citur, un prasa, vai tas nesaprot angļu valodu. Protams, tas nenotiek tā „pa taisno” acīs, bet gan ļoti skaļi, puisim skatoties sienā. Tas atgādina tos pusaudžus ar ļoti lielām uzvedības grūtībām, ar ko strādājām Anglijā. Tie paši izlēcieni, pat tie paši lamuvārdi. Baltais puisis tad nāk, tad iet, bet beigās mūsu runātājs arī padodas un aiziet. Un tad nāk visādi. Ir onkulis ar koferi, kas arī gan laikam ir bez pajumtes, un tad ir divas dāmas, kas autoostā plānojušas pārlaist nakti. Vistrakākais ir kāds melnais, kam uz nagiem vēl palikusi nagu laka. Tas iekārtojas zem soliem un apsedzas ar segu, uz kuras rakstīts „Viktorijas ambulance”. Ir vēl divi aziāti un liekas, ka šie visi te varētu būt sastopami ik nakti. Bet tad jau redzēsim. Mēs arī katru nakti nevaram atļauties 26 eiro vērtu viesnīcu. Tā nu labāk ceļojam ilgi un ar nelielām neērtībām. Arī aiznākamo nakti pavadīsim tur – kaut kur. Diemžēl kaučsērferi neatsaucas šādā lielā pilsētā.

Nāk apsargi un modina uz grīdas guloši „melno”, tas protestē, izskatās apstulbis, bet beigās apsēžas krēslā. Tā rit stundas. Divi, trīs, četri. Tad apsargi nāk ar apkopēju, kam pusstundu jātīra uzgaidāmā telpa. Tas gan nav īpaši kārtīgs, kā ievērojam pēc atgriešanās. Zem soliem tas vispār nav tīrījis, pīrādziņus uz zemes atstājis, izslaucītas tikai redzamās grīdas daļas. Švaki. Bet atgriežas visi iepriekšējie, tad dāmas sāk dalīties, kā katra pazaudējusi savu dzīvesvietu. Ir auksti. Nezinām, kas vispār notiek ārā! Bet nu nakts jau gandrīz galā, vien jāsagaida pirmo ēku atvēršanās un saulīte, lai nav jāiet galīgi aukstumā.

Un tā ceļamies ap astoņiem un ejam uz veikalu. Te forši, ka ir pat diennakts pārtikas lielveikali, un tiem nav nekādu iebildumu, ja mēs ejam iekšā ar lielajām mugursomām un vēl mazajām somiņām. Te vēl joprojām cilvēki viens otram ļoti uzticas un izturas cilvēcīgi. Tiešām. Apsēžamies parkā zālītē, kur mūs apspīd saule un apēdam savas bagetes ar burkāniem un lēcām. Mūs aplenc kaijas, bet tās arī ir diezgan izvēlīgas. Patiesībā, Austrālijā pirmoreiz dzirdējām, ka kaijām un citiem putniem nemaz nevar barot maizi.

Tad gaidām tramvaju, lai dotos uz parlamenta ēku. Tramvaji pilsētas centrā ir bezmaksas un ir viens īpašais, kas iet pa centra perimetru – tāds veco laiku tramvajs. Pieturas gan nav pārdomātas – stāvam pēdu no tramvaja sliedēm un līdz ar vēderu atveras tā durvis. Bet iekšā vizināties forši – tur tiek atskaņota balss, kas pastāsta, ko katrā pieturā apskatīt, un iestarpina faktus par Melburnu, tās iedzīvotājiem un ēkām. Tā nu savā bezmaksas tūrē uzzinām daudz jauna, piemēram, to, ka izrakumu laikos valstī pūļiem iebrauca ķīniešu un eiropieši, no kuriem visvairāk grieķi un itāļi. Un nu tieši Melburnā ir lielākā itāļu sabiedrība ārpus pašas Itālijas. Bet kopumā Melburnā ir 110 dažādas tautības! Jā, tramvaja izbrauciens ir tiešām lietderīgs. Vienīgi pārāk daudz tas šopings tiek pieminēts. Dažreiz liekas, ka te vien tas ir svarīgākais.

Tā sasniedzam savu pieturu, kas ir parlamenta ēka. Tajā vairākas reizes dienā notiek bezmaksas tūres grupām līdz 25 cilvēkiem bez maksas. Protams, ja ir rindas, tad tiek tikai pirmie. Bet šodien visas tūres atceltas – viena bija no rīta, un otra ir četros vakarā, bet tad mēs atradīsimies jau 5 km no centra lētākajā atrodamajā viesnīciņā par 26 eiro. Tādu pērli nebija viegli atrast, un tur izmantosim ik minūti. Tā parlamentu atstājam iespējamai citai reizei un dodamies uz katedrāli. Tai pieejam no otras puses un kādai garāmejošai ķīniešu tantei pajautājam, vai tā tiešām slēgta. Tante atbild, ka līdz vieniem. Nu neko – gan jau kaut kur šodien tiksim iekšā. Bet tad ejam tālāk, un pa ceļam sanāk to milzīgo katedrāli apiet – izrādās, ka līdz vieniem tā ir vaļā. Smejam, ka mēs vēl nesaprotam ķīniešu angļu valodu. Katedrāle ir iespaidīga, un atkal priecājamies, ka tiekam iekšā ar visām somām. Patiesībā, Melburnā ir arī sinagogas un mošejas jeb Islāma centri – tādi, kas nebļaustās. Jā. Liela un daudzveidīga pilsēta.

Un tepat pie reizes ieejam bezmaksas muzejā, kas stāsta vairāk par tiem 1850to gadu zelta meklētājiem. Muzeji Melburnā ir daudz un arī bez maksas, bet šis nav īpaši interesants, jo viss, kas apkārt izstādīts, ir tikai lasāms, bet veselu dienu grāmatai par zelta racējiem neveltām. Vien uzzinām, kā viņi izšāva aborigēnus, kā ienesa slimības un iezemieši izmira. Kā tika izcirsti koki. Apstākļi, kādos zelta racēji dzīvoja, bija traģiski, un postažu tie atstāja arī pēc sevis. Tomēr tas bija tas laiks, kad Melburna auga. Te iebrauca cilvēki, tika būvētas nepieciešamās iestādes, infrastruktūra attīstījās. Un te tika atrasts arī pasaules lielākais zelta gabals! Tepat pie muzeja ir arī sarakstīšanās nodaļa, un tikko divi ķīniešu puiši apprecējušies. Viens ar otru. Tūristi arī viņus fotografē, bet mēs dodamies tālāk.

Atkal sagaidām to bezmaksas tramvaju un dodamies uz citu katedrāli. Viss lēnītēm mūsu viesnīcas virzienā. Šajā katedrālē iekšā spēlē ērģeles un akustika ir unikāla. Somas spiež plecus, bet arī te laiciņu pastāvam un pazūdam tajās skaņās, līdz jādodas tālāk. Ir laukumi, ir iespaidīgas ēkas un ielu mākslasdarbi. Un tā nokļūstam kādā izstādē, šoreiz interaktīvā. Te parādīts, kā radītas pirmās filmas un kā tad tie skaņu un gaismu efekti spēlējas ar mūsu prātu. Šī vieta ir tiešam interesanta un te ir vesela pamācošo spēļu zāle arī bērniem, kas ir pilna ar tiem. Nu ja – ko pilsētā padarīsi, ne paslēpes, ne sunīšus var spēlēt – jāiet pie datora!

Aborigēniem te ir veltītas gan dziesmas katedrālēs, gan mākslas galerijas. Kādā aborigēnu priekšmetu izstādē uzzinām, ka bumerangs tiem taču bija māneklis. Aborigēni bija tie, kas bumerangu izgudroja. Un tad, kad tie gāja medīt, tie bumerangu meta virs dīķa – pīles domāja, ka tas ir vanags vai kāds lielāks, draudīgāks putns, un tāpēc tās no ezera necēlās debesīs, kamēr tur lidinājās bumerangs. Tikmēr, kamēr viens lidināja bumerangu, cits līda dīķī, panira zem ūdens, un pīles ķēra aiz kājām un vilka zem ūdens. Vakariņas galdā!

Un tad dodamies ilgākā gājienā. Pāri tiltiem, cauri burvīgiem, puķu pilniem parkiem. Biežāk gan jāapstājas, jo somas spiež plecus, bet beidzot arī varam atbrīvoties no tām džemperu kārtām. Pamanām, ka nevienā parkā nav aizliegts celt telti, vismaz ar zīmi ne. Un nākamā diena noteikti būs teltī. Staigājam daudz, redzam brīnišķīgas lietas. Vietējie Melburnā, tapāt kā citur Austrālijā gan ir diezgan apaļīgi, redzams, ka arī daudziem bērniem ir aptaukošanās problēmas. Bet tas ir tas ēdiens!

Nokļūstam līdz Otrā Pasaules kara piemineklim un mūžīgajai liesmai, tad atkal apsēžamies parkā vērot putnus – tie te pavisam bezbailīgi! Un tā pēc šī visa beidzot nokļūstam kādā hoteļa vietā, kas patiesībā ir alkohola veikals. Tam otrajā stāvā ir istabiņas. Gulta kopējā istabā ar citiem mums diviem maksā tikpat, cik privātā istabiņa, tāpēc ņemam pēdējo. Protams, atsauksmes ir supersliktas un varbūt arī tāpēc te tiek uzņemti tikai ārzemnieki – tādi, kam zemāki standarti nekā austrāliešiem. Jā, istabiņa nav nekas izcils, bet ir bijis trakāk. Ja iebrauc Austrālijā un jāpaliek šādā vietiņā, tad, protams, ir nepatīkams pārsteigums – grīdas pēdējo reizi slaucītas sen, virtuve netīra, dušas švakā stāvoklī, bet mums der viss, kas ļauj ietaupīt!

Un tā uzreiz dodamies uz veikalu pēc kartupeļiem, jo nu atkal varam cept un vārīt! Un tad arī pabeidzam tos ierakstus un darbiņus, kas vienmēr sakrājas. Tagad ar tiem video uz priekšu ies lēnāk, bet noteikti visu Tev arī parādīsim! Tepat cepam tos trīs kilogramus kartupeļu vakariņās, piedzeram klāt eiro vērtu vīna pudeli un par tādu pašu cenu izmazgājam drēbes veļasmašīnā, kam klāt nāk arī veļas pulveris. Nu re – atkal viss izdevies. Melburna – te nu mēs esam!

**

Šīsdienas atklājums. Melburna ir Viktorijas štata apdzīvotākā pilsēta. Tā tika nosaukta par godu tā laika britu premjerministra William Lamb, 2nd Viscount Melbourne. Karaliene Viktorija pasludināja šo vietu par pilsētu 1847. gadā, simts gadus pirms Indijas neatkarības. Melburna bija Austrālijas galvaspilsēta 26 gadus no 1901. līdz 1927. gadam, pirms Kanbera kļuva par Austrālijas galvaspilsētu. Augstākā temperatūra, kāda te jebkad reģistrēta, bija 46.4 grādi un tas notika 2009. gadā. Zemākā bija mīnus 2.8 grādi 1869. Tomēr dzirdam, ka pilsētā iespējams piedzīvot četras sezonas dienā, jo laikapstākļi ir ļoti mainīgi, arī – dienas karstas un naktis aukstas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~35 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3686 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1815)

Nakts gan nepavisam nav silta.

Vējš ir ļoti spēcīgs un arī uz dēļiem nav īsti mīksta gulēšana, tā kā mums ir tikai guļammaisi. Bet, ja guļ uz vēdera, tad beidzot arī nespiež tos sānus. Ceļamies līdz ar saullēktu. Ārā ir ļoti vējains, telts salocīšana nav vieglākais uzdevums. Tad pagatavojam sev pupiņu maizītes un dodamies ceļā. Arča šodien jau saņēmis drosmi un gatavs atgriezties Lielā okeāna takā.

Ejam, Arča pa priekšu dipina kājas un svilpo, lai aizbaidītu čūskas. Tad priekšā maziņa un melna, tad otrā pusē jau pavisam liela, kas tūliņ ielien krūmos. Viss, Arča saka, ka taka jau skaista, bet noārda pārāk daudz nervu šūnu, tāpēc jāmeklē vieta, kur iziet uz ceļa. Jā, taka ir daudz garāka kā sākumā domāts. Pēc ilgāka gājiena uzmanīgiem soļiem sasniedzam kādu vietu, kur taka krusto ceļu. Protams, ir skaisti – visapkārt zaļi krūmi, turpat šalc okeāns. Tepat beidzot atrodam to kempinga vietu, kur pulcējas arī makšķernieki, bet nu jau neko – notērpjam visas biezās drānas un dodamies pa zemes ceļu uz lielo šoseju, prom no čūsku takas.

Nu apkārt plaši, dzeltenīgi lauki un tajos ganās aitiņas. Apkārt sisina lielie sienāži un vējš pierimis. Ir skaisti. Un tā nokļūstam uz ceļa. Viss. Šodien jātiek maksimāli tuvu Melburnai, lai pēcāk būtu vieglāk tikt pie tā ārsta. Te gan mašīnām nav, kur apstāties, tāpēc ejam tik uz priekšu ar paveltu īkšķi. Mums garām pabrauc vairāki treileri, bet jau drīz apstājas kāds auto! Un tā ir vietējā dāma, kas saka – var mūs aizvizināt uz tuvāko ciemu, kur vismaz mašīnas varēs apstāties. Priecīgi piekrītam piedāvājumam. Bet, kad veram vaļā mašīnas durvis, no turienes izveļas zirneklis plaukstas lielumā! Atsprāgstam nost no mašīnas, sieviete jautā, kas noticis, un tad mierina mūs, ka tas ir brūnais zirneklis jeb tas, kas neesot indīgais. Mēs tāpat neuzticīgi liekam somas mašīnā. Un tad, kamēr zirneklis slēpjas pie riepas, ātri kāpjam iekšā. Arža izsaucas, ka tam priekšā arī ir kāds zirneklis, sieviete smej, ka šī ir viņas zirnekļu mašīna, un tas priekšējais arī varētu būt indīgais. Jā, Austrālija ir indīga. Bet tāpat jau esam ceļā, un īsajā braucienā vien pārrunājam to Austrālijas burvīgo dabu un plašo savvaļu.

Un tad atkal stopējam. Zīmi vēl nezīmējam. Un tāpat uz priekšu iet raiti. Drīz piestāj kāds džipveida auto, iekšā puisis. Ārzemnieks. Izrādās – kanādietis. Tas sola mūs aizvest tālāk. Puisis gan nav īpaši runātīgs. Padalāmies savos iespaidos par Austrāliju. Interesanti gan, ka arī kanādietim Austrālija liekas dārga. Tas sāk ar benzīna cenām. Jāsaka, ka te benzīns maksā 80 centi litrā un visi par to šausminās. Jā, Latvija ir dārga! Tas saka, ka palikšana ir dārga un arī ēdiens. Mēs gan kaut kā esam iemācījušies Austrāliju apceļot „budžetīgi”, tāpēc neliekas jau tik traki. Ja netērējamies restorānos un ik dienas neguļam viesnīcās, nekāda vaina!

Tad runājam par dažādo savvaļas dzīvi. Pareizi, Kanādā jāuzmanās no lāčiem. Tur ir arī lāču izsmidzināmie līdzekļi un lāču atbaidīšanas bises. Puisis pamāca, ka, ja nākas saskarties ar lāci, tad jāpaceļ rokas un, runājot mierīgā balsī, jāatkāpjas. Tas liks lācim domāt, ka esi liels, bet nekaitīgs. 90% gadījumu lācis tad arī atlaiž. Bet nekādi knifi, ko mums iepriekš mācījuši citi mednieki, nestrādājot – ja izliksies par mirušu, dzīvnieks noteikti par to arī pārliecināsies. Jā, mūsu draugs dzīvo Kanādas rietumos, kur mitinās retais. Un šajā milzīgajā valstī vispār kopā dzīvo vien 35 miljoni, lielākoties austrumu krastā. Un tur, kur mīt puisis, temperatūras ziemā sasniedz mīnus 40 un arī mīnus 50 grādus. Jā, kanādietim šeit ir pārāk karsti. Tas saka, ka tāds sals iet līdz pašam kaulam, bet tur vietējie velk īpašas aitas vilnas drānas un, protams, kārtu kārtas. Pats puisis strādā naftas ieguves vietās – labo lielās mašīnas. Ārā viņam jāstrādā cauru gadu. Viņam bijusi iespēja pastrādāt arī Čadā, tur darbiniekiem tiek piešķirti arī divi privātie miesassargi ar automātiem, jo tauta jau visu laiku ir tādā nemiera stāvoklī. Puisis atteicies, un īsti nezina, vai nožēlot vai ne. No vienas puses būtu interesanta pieredze, tāda pavisam nebijusi, no otras – liels risks tajā Āfrikā.

Tā nemaz nenobraucam līdz paredzētajai vietai, jo mūsu draugs pēkšņi ierauga kādu pagriezienu uz citu apskates objektu 12 km attālumā. Tas vienkārši iegriežas pagriezienā un saka, ja būsim uz ceļa vēl tad, kad viņš brauks atpakaļ, viņš mūs paņems. Jā. Tas notiek ļoti negaidīti un īsti nesaprotam – ja viņš būtu mums piedāvājis ilgāk pavizināties, mēs jau neatteiktu. Bet neko – kā paceļam īkšķi, tā nākamais braucējs klāt! Šoreiz pie stūres opaps, priekšā viņa meita vai mazmeita un aizmugurē krēsliņā mazais. Visas mantas tiek samestas pikapā, un mēs apsēdināti mazajam abās pusēs. Mašīna ir apvīta zirnekļu tīkliem, un nav jau īsti omolīgi, Arčam kā reiz pie galvas neliels zirneklis, bet mēģinām paši tiem kukaiņiem neuzbāzties. Onkulis, uzzinājis, no kurienes esam, uzreiz prasa, ko domājam par Putinu. Sakām, ka tam vīram ir liela ietekme Krievijā un visā pasaulē. Un tad vairāk pastāstām par Latvijas neatkarības iegūšanu un tagadējo situāciju. Opis stāsta par Austrāliju. Esot pārāk liela industrializācija, pārāk daudz ceļas pilsētas, pārāk daudz tūristu.

Mēs arī kādā vietā iesprūstam, jo notiek ceļu remonti. Tad izrādās, ka senāk bijis cits ceļš, kas saukts par Great Ocean Road, bet nu sataisīts šis, kas nepārtraukti labots! Tas tāpēc, ka arvien vairāk šo ceļu brauc ķīniešu tūristi. Un tie jau nebrauc auto, bet gan busos, un tiem esot augstas prasības ceļiem. Izliekas, ka opim ķīnieši galīgi neiet pie sirds, un tad saprotam kādēļ. Nokļuvuši viņa ciemā, redzam, ka lielākā daļa ēstuvīšu jau apzīmētas ķīniešu valodu simboliem, ēdienkartes ķīniešu valodā un rindās gar krastmalu sastājušies busi, parkos sēd ķīnieši. Viņi tiešām ir visur! Jau Ķīnā ceļojot sapratām, ka tā ir varena nācija un visas pasaules nākotne, par laimi vai nelaimi, bet tā vienkārši ir. Un Ķīna noteikti ir vieta, kas uzplauks, jau tagad tā ir diezgan pašpietiekama. Jā, ceram, ka nākotnē arī tur izdosies pastrādāt. Bet pagaidām – jādabū tā vīza uz Jaunzēlandi!

Tepat parkā apstājamies un sataisām savus pupiņu – zirņu salātus, piekožam maizes šķēli. Veikalā pārliecināmies, ka cenas te ir uzskrūvētas. Aizejam līdz krastmalai. Protams, skaisti. Šajā ceļā tiešām ir vērts apstāties daudzās vietās, bet tam  nepieciešams privātais auto. Pagaidām baudām ik vietu, kur izdevies pieturēt. Arī šo.

Bet pēc tam jau esam uz ceļa ar izstieptu īkšķi. Un esam nolēmuši – mēģināsim tikt līdz pašai Melburnai. Paliksim pa nakti kādā parkā un tad pirms tā rentgena paņemsim hosteli vai kempingu, lai sakoptos. Sestdien meklēsim rokā latviešus, bet līdz tam izpētīsim pilsētiņu kā jau nu varēsim. Stāvam ceļmalā nemaz ne tik ilgi, līdz piestāj auto. Un tas ir tas pats mūsu dīvainais kanādietis! Puisis mūs paņem un šoreiz jau uz Melburnu! Tas stāsta, ka tur, kur viņš nogriezies, neesot bijis ko redzēt, un tā klints arī neesot bijusi par brīvu – puisis atstājis 20$, turpat ieturējis pusdienas un tā laidis tālāk. Mēs pastāstām par savu braucienu un tā turpinām tālāko ceļu kopā. Braucam gar kailiem kokiem, kuru lapas nograuzuši koala lācīši. Arī ceļazīmes vēsta, ka nākamos 50 km jāuzmanās no tā, ka kāds nepaskrien zem riepām. Vienīgie, kas avarējuši, ir kādi aziāti. Jā, tiem arī ar zīmēm “Austrālijā jābrauc pa ceļa kreiso pusi” ir problēmas, jo tie jau angliski nesaprot. Koalas tā arī neredzam, vien burvīgu, zilzilu okeānu. Te tiešām pludmales ir apburošas! Ar kanādieti gan esam vienisprātis, ka ceļošanai labāk izvēlēties lielākas valstis, ne salas. Ko uz salas izpētīt? Palmas, smiltis un ūdens. Lielākās zemēs tomēr ir tā dažādībā, tā dažādo tautu saskarsme, daba, plašas tradīcijas! Un tā nu esam Austrālijas plašumos.

Braucam diezgan ilgi, bet tad arī nokļūstam uz lielceļa. Ārā termometra stabiņš rāda vien 23 grādus. Pārāk silti nav, bet vairs nav karsti. Patiesībā, pa ceļam arī uzlija. Jā, laikapstākļi Viktorijā mainās strauji. Uz beigām īsti vairs nav, par ko runāt, mūsu jaunais draugs uz jautājumiem atbild īsi, un arī mēs nespējam visu laiku vairs runāties. Un tā nu sanāk kā sanāk – kanādietis mūs nogādā Melburnas lidostā. Jā, redz, viņš brauc īrētā auto, ko var nodot lidostā, bet pēcāk uz pilsētu dodas ar lidostas busu, maksājot par to 20 dolārus. Un ko mēs? Pasakāmies par braucienu, bet tad nesaprotam, ko nu?

Būtu kanādietis mūs izlaidis kaut benzīntankā, kurš bija tik tuvu pilsētai, pirms tas nogriezās greizi. Eh, nesaprotam, ko darīt. Esam lidostā. Gulēt te? Bet rīt jau no paša rīta gribam izmantot to viesnīcu, jo, ja maksājam tādas summas, tad tā jāizmanto pilnīgi un galīgi! Atceramies, ka mūsu Adelaides kaučsērfere teikusi ko par lētāku busu, un tā uzreiz arī atbild, iesūtot autobusu firmas mājaslapu. Tomēr nolemjam – pie velna, iesim kājām! 20 kilometri, kas tad tur ir!

Tomēr drīz atduramies pie automašīnu izejas uz lielceļa. Jā, Melburna ir milzīga! Gigantiska! Ko mēs te ar kājām? Zīme mums jau ir, sakām stopēt turpat uz ceļa, kur četrās rindās automašīnas sadalās uz pareizajām izejām no lidostas. Ir tādi, kas cītīgi atskatās, un liekas, ka viss jau tūliņ notiks! Un tad tā arī ir – no blakus esoša benzīntanka izgriežas kāds kabriolets un jautā, kā var palīdzēt. Paskaidrojam, ka vēlamies tikt uz pilsētas centru. Un vīrs saka – leciet iekšā! Tā nu sēžamies kabrioletā un spēcīgā vējā traucamies iekšā milzīgajā Melburnā. Vīrietis paspēj pastāstīt, ka tikko ieradies no Sidnejas, kur pazaudējis kredītkarti, tāpēc par palikušo skaidro naudu nopircis McDonalds neveselīgo ēdienu un paņēmis mūs. Lai viss pie vienas reizes! Brauciens gan izvēršas patīkams, mēs pastāstām par saviem piedzīvojumiem, vīrs pastāsta par savu mākslas nozari. Jā, Melburna un māksla.

Un tā tiekam milzenes centrā, kur mūs ielenc daudzdzīvokļu ēkas. Nebija vērts dusmoties un satraukties – viss notiek tā, kā tam jānotiek! Bet nu – ko darīt? Ieejam pirmajā hostelī pajautāt pēc interneta. Tā atklājam, ka informācijas centri ir ciet, viesnīcas ir augstās cenās tāpat kā tie hosteļi. Pat kempinga vietas ir sadārdzinātas, un atrodas tos pašus 20 km no mums. Nav variantu – šodien paliksim ārā. Intereses pēc pajautājam šim hostelim cenas, tie saka, ka vienam vieta maksā 40 Austrālijas dolāru. Un gandrīz viss pilns! Jā, cilvēki tiešām ko šādu maksā!

Viesnīcas darbinieki saka, ka aiz stūra esot lētāks hostelis. Jā, tur par 40 Austrālijas dolāriem var dabūt divas vietiņas, bet, tā kā jau vēls, nav izdevīgi maksāt par visu dienu, izmantojot tikai nakti. Tā nu nolemjam šodien paciesties un rīt paņemt pilnvērtīgu dienu viesnīciņā. Apkārt šim hostelim gan ir vien sadzērušies jaunieši, bet kaut ko jau izdomāsim. Un tā dodamies uz atrasto veikalu, lai papildinātu savu dārzeņu krājumus, un tad uz parku vakariņās. Jā, cilvēku te ir milzumdaudz vairāk. Tik daudz ķīniešu! Tik daudz indiešu! Nu ir tādi, kas guļ uz ielām, un tādi, kas sarkanām acīm veras tukšumā. Daži staigā ar basām kājām, kamēr mums visi džemperi mugurā. Apsēžamies parkā un paēdam. Mums apkārt skraida pelītes, tās nemaz nebaidās. Padalāmies ar maizi un tad saprotam – parkā nosalsim. Jau tagad ir 17 grādi, naktī 13. Mums ir auksti. Un tā dodamies uz autoostu. Protams, cerība palikt tur maza, jo citādi jau tie bezpajumtnieki būtu gulējuši autoostā, ne uz ielas.

Tur nokļuvuši, no pāris darbiniekiem noskaidrojam, ka vaļā ir vien uzgaidāmā telpa. Tepat izlasām noteikumus, ka gulēt nevar, sēdēt uz grīdas nevar, ja apsargi jautā – jāuzrāda vilciena vai busa biļete, jo citādi te atrasties nevar. Meklējam kādu apsargu, kas varētu mums palīdzēt ar padomu, bet apkārt ir tikai policisti, kas neizskatās īpaši draudzīgi – tie noteikti mums teiktu, ka palikt nevar. Un tā vienkārši apsēžamies tajā uzgaidāmajā telpā, nodrošināmies ar pāris atrunām. Redzēs, kā sanāks.

Pēc deviņiem te ir tikai kāds tumšādainais, kas runā franciski. Droši vien no kādas franču kolonijas. Bet tas runā pa telefonu jau trešo stundu. Trešo! Arča uzliek cepuri, lai kamerās nevar redzēt to, ka viņš iemieg, es rakstu blogu. Gaidām, kad afrikānis pierims. Bet tas turpina. Tad uzgaidāmajā telpā ieskrien kāds jaunietis, kliegdams un triekdams savu somu pret grīdu. Tam seko divi policisti. Jaunietis uz tiem kliedz, tos lamā, bet policisti tam neļauj sēdēt uz grīdas, jo uzgaidāmās telpas noteikumos teikts, ka to darīt nevar. Tas jaunieti tikai nokaitina, tas kliedz un bļauj, apsēžas krēslā. Policisti ir mierīgi, viņiem ar tādiem noteikti jāsaskaras bieži. Drīz gan jaunietis aiziet, afrikānis turpina vārīties. Izskatās, ka būs interesanta nakts.

**

Šīsdienas atklājums. Nu par to Viktorijas štatu, kur esam ieradušies. Pirms eiropiešu ierašanās, Viktorija bija mājas vairāk kā 30 iezemiešu grupām. Aborigēni Viktorijā lietoja akmeni, koku un smilti gleznošanai, grebšanai un zīmēšanai. Akmens māksla atainoja sapņu stāstus – cilvēkus un zvērus dažādos dizainos. Un aborigēnu māksla, gluži kā iepriekš, arī tagad Viktorijā ir ļoti nozīmīga. To kopumā pamanām visā Austrālijā. Nu īsti mākslinieki tie aborigēni izrādās!

*

Iztērētie līdzekļi: ~3 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3653 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1805)

Diena ceļam!

Līdz Melburnai krietns gabaliņš, bet mums ir trīs dienas braucienam. Šodien ceļamies laicīgi, kopā ar treileru šoferiem, kas šodien arī turpina ceļu uz savu iecerēto pusi. Mēs gribam braukt gar krastu maksimāli ilgi un esam jau izvēlējušies virzienu uz pilsētiņas robežu. Tā nu ejam. Ārā jau no rīta ir ļoti karsti, šoreiz mums arī somas smagas – līdzi divi termosi, ko mums uzdāvināja Adelaides kaučsērfere. Tie pilni ar karsto ūdeni roltoniem. Tad ir bundžas ar pupiņām un daudz ūdens.

Soļojam un jūtam, kā saulīte dedzina. Visi no mums atvadījās gan treileru parkā, gan uz ielas sveicina. Liekas, ka esam kādas slavenības. Daudzi jau teikuši, ka stopētājs tagad Austrālijā ir kas neierasts. Tā nokļūstam līdz vietai, kur sākam stopēt. Daudzi brauc garām, neviens, protams, nestājas. Smaidām, mājam, bet nekā.

Viena pēc otras mums garām traucas mašīnas un tad domājam – ja šādi būs, tad jāsāk uztraukties. Ceturtdienas rītā mums jābūt uz plaušu rentgenu! Pēc pusotras stundas piestāj kāda meitene. Tā saka, ka stāvam uz nepareizā ceļā, sliktā rajonā. Nesaprotam. Kad paskaidrojam, uz kurieni vēlamies nokļūt, meitene saka, ka tādu vietu nezina. Bet tā vieta taču ir pavisam liela pilsēta! Meitene domā, ka mums labāk atgriezties centrā un braukt pa citu ceļu, un piedāvā mūs tur nogādāt. Pēc ilgākas sarunas arī piekrītam, un tiekam aizvesti atpakaļ uz ielu, no kuras sākām. Tad meitene prasa, kā mums patīk Mount Gambier. Sakām, ka ir jauka pilsētiņa. Tad tā sāk vaicāt, kāpēc gan mēs vispār dodamies prom. Mēs īsti nesaprotam. Tad tā pilnā nopietnībā sāk skaidrot, ka te ir tik forši, ka mums noteikti vajadzētu palikt. Mēs sakām, ka tomēr mēģināsim tikt tālāk, un tad austrāliete labprāt griežas riņķī un izmet līkumiņu līdz otram ceļam, ko norādām. Tā jautā, vai mēs ticam Dievam. Sakām, ka Latvijā ir luterānisms, un Austrālija ir lieliska. Un sevišķi mums patīk Adelaide. Sieviete pārsteigti izsaucas, ka Adelaide ir tumša vieta, jo tur ir tik daudz grēka. Sakām, ka neko tādu tur nesaskatījām. Sieviete piekrīt – tas esot atkarīgs no kompānijas, kurā nākas uzturēties. Adelaidē viņai bijis grūti, Mount Gambier viņai esot devusi otru dzīvi. Nezinām, kas īsti bija noticis, bet sieviete saka, ka par mums aizlūgs, un piešķir mums „Dieva vārda” bukletiņus. Tur rakstīts, ka galvenais, lai nokļūtu Debesīs, ir jāatzīst, ka esi grēkotājs.

Un tā nokļūstam uz ceļa, kas pa taisno iet uz Melburnu. Bet gribam redzēt to slaveno okeāna krastu, tāpēc šoferiem tur jautāsim nogriezties un mūs izlaist. Bet atkal stāvam ilgi. Daži rāda īkšķi pretī, citi māj, citi nosodoši groza galvu. Atkal paiet stunda, līdz aptur kāda meitene, sakot, ka tā brauc 100 km uz nākamo lielo pilsētu, bet vēl stundu izbrauks līkumu pa Mount Gambier, lai pabrokastotu. Tā saka, ja vēl būsim te, viņa mūs paņems. Lieliski! Tā nu rezerves plāns mums ir, bet turpinām stopēt. Laiks velkas un liekas, ka tuksnesī cilvēki vija atsaucīgāki. Bet tad, kad palikušas vien 15 minūtes līdz meitenes solītajam braucienam, aptur kāds puisis un saka, ka var pavest 50km. Piekrītam!

Vīrs strādā tepat koku pārstrādes firmā, un kokmateriāli ir tas, ko viņš vadā apkārt. Tas mums nedaudz apstāsta par mežu ugunsgrēkiem, kas te nemaz nav tik reti. Un koku lapās ir daudz eļļas, lai tie sausumā spētu izdzīvot, līdz ar to tie pamatīgi deg un ugunsgrēki pārvietojas no vietas uz vietu ar krītošām lapām. Puisis stāsta arī par saviem koku audzēšanas mežiem – 25 gadi vajadzīgi līdz koki izaug un tos cērt un lieto materiāliem. Tāds ilgtermiņa projekts. Braucam garām vulkāna krāterī esošam ezeram un kalnainām ielejām. Puisis pirms galamērķa mums vēl pajautā atļauju ieskriet mājā pārģērbties un mēs, protams, piekrītam visam. Austrālietis, izrādās, dzīvo lauku mājā un viņam pieder angus govis – vairāki simti liellopu gaļas eksportam! Turpat no būriem tiek izlaisti arī tītari un vistas. Mēs salasām pāris sarkanus ābolus no ābelēm un dodamies tālāk. Puisis saka, ka – ja nebūtu jāsteidzas, tas būtu mūs izvadājis pa visu fermu. Jā, šie buļļi ir tiešām milzīgi! Nespējam acīm noticēt! Bet drīz nokļūstam kādā mazā ciemā, kur puisis no mums atvadās un mēs atsākam stopēt.

Nu esam pavisam zem tiešas saules, jāmet uz galvas dvielis, lai kā pasargātos. Bet nu ļoti paveicas ar nākamo braucēju, kas piestāj, un aicina mūs ar viņu kopā nobraukt atlikušos 150 km līdz mūsu šīsdienas paredzētajam minimumam. Lieliski! Protams, sarunas ir interesantas. Runājam par to, kā Austrālijā tās distances ir nieks, un cilvēki uz darbu gatavi braukt 150 km dienā, kamēr mēs Latvijā sūdzējāmies, ka jābrauc 80. Smejam, ka te nav divstāvu māju, kas varētu dot lielāku ēnu, bet tad izrādās, ka mājām nav arī pagrabu. Neviens te tik cītīgi neko neglabā vēsumā. Runājam par tām distances ātruma mērīšanas kamerām, kas nofiksē auto vienā punktā un tad sarēķina, kāds vidējais ātrums bijis auto ceļā, līdz tas nokļuvis otrā punktā, kur kamera uzstādīta. Jā. Tādas te ir. Bet šoreiz arī policija brauc biežāk. Un tā sasniedzam nākamo, Viktorijas štatu. Laika zona arī mainījusies, vēl pusstunda uz priekšu. Robeža gan te nebija nekāda – laikam starp Dienvidu Austrāliju un Viktoriju nav augļu un sēklu pārvešanas ierobežojumi. Esam ārā no sausākā štata, bet ārā trīsdesmit deviņi grādi, kā rāda automašīnas logā. Brauciens rit raiti, pēc nepilnām divām stundām esam klāt.

Warrnambool pilsētiņa, kur vīrietis dzīvo, arī ir skaista, bet mēs esam nu esam entuziasma pilni tikt jau šodien tad arī uz tā Great Ocean Road jeb Lielā Okeāna ceļa, kas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem piekrastes ceļiem pasaulē. Tas sākas 20 km no šejienes. Vīrs gan ļoti lepojas ar savu dzīvesvietu, un, lai arī jau kavē darbu, tas priecīgs mūs izvadā pa skaistākajām apskates vietām, kas ir brīnišķīgs parks ar ezeriem un atpūtas vietām, un neticami zila ūdens krastmalas, kur mīt arī pingvīni. Jā, te, liekas, arī būtu daudz ko redzēt, un mēs noteikti paliktu šeit ilgāk, ja nebūtu tik satraukti par to ceturtdienu. Pilsētiņai izbraucam cauri, un esam pārliecināti, ka to ir vērts redzēt. Tomēr sakām, ka turpināsim.

Vīrs mūs arī nogādā līdz pilsētiņas robežai, un kā pateicību sniedzam viņam Latvijas karodziņu, gluži kā citiem braucējiem. Dodamies nedaudz tālāk no vietas, kur tiekam izlaisti. Zinām, ka apmēram pēc 20 km ir pagrieziens nost no lielā ceļa uz okeāna ceļu, kas ir galvenais, ko vēlamies redzēt. Ejam pa ceļa malu ar paceltu īkšķi. Ejam un ejam, līdz ieraugām labāku vietiņu, kur stopēt. Tur gan ar avārijas gaismās stāv kāds tālbraucējs. Nu neko, ejam tāpat. Pie krustojuma redzam – tālbraucējs izkāpis no auto, skatās uz mums un plāta rokas. Izrādās – tas gaidījis mūs! Vīrs saka, ka pats jaunībā ar stopiem ceļojis pa Austrāliju un viņam palicis mūs žēl, tāpēc tas apstājies. Priecīgi lecam smagajā mašīnā, nosaucam vienu no pilsētiņām uz okeāna ceļa, un vīrs tik māj ar galvu. Runājamies par Austrālijas plašumiem un dzīvniekiem, augļiem. Liela, skaista un ļoti daudzveidīga zeme. Vīrs gan saka, ka lētāk koku, ko tas ved, importēt no kādas mazas zemes, kas sākas ar burtu „L” un reiz bija Padomju Savienībā. Kļūstam aizdomīgi un nosaucam Latvijas vārdu. Jā, esot īstā!

Bet tomēr pamanām, ka nekur neesam nogriezušies, un tad jau ir par vēlu – esam garām pagriezienam uz Great Ocean Road, bet tālbraucējs krata galvu un saka, ka viņš domājis, ka tur mums grūti ies ar stopiem un paņēmis mūs tālāk pa galveno Melburnas ceļu. Sakām, ka tomēr Great Ocean Road ir tas, kā dēļ te braucam. Un tā sarunājam, ka tiksim izlaisti pilsētiņā, kas pēc kartes izskatās būs īstā, no kuras arī pēcāk to ceļu varēs sasniegt. Vīrs gan saka, ka gribējis mūs uzņemt savā rančo, kur audzē visādus lopiņus, bet tas ir valsts vidienē, un mums galvenais būt tuvāk Melburnai. Atsakāmies, bet esam priecīgi par vīra laipnību. Jā, viņš gan mūsu vietā izvēlējās maršrutu, bet gan jau būs labi.

Tā izkāpjam mazā pilsētiņā, cerot, ka kāds tomēr mūs uz to īsto okeāna ceļu nogādās. Ejam kājām ceļa virzienā, pavisam nost no tā galvenā ceļa, kuru mums ieteicis tālbraucējs. Tad kāds opis paver savas mašīnas logu un jautā, vai ejam uz kempingu, kur viņš var mūs nogādāt. Tas īsti nedzird mūsu atbildi, tāpēc diezgan jāpabļaustās, bet beigās pasakāmies laipnajam piedāvājumam – pilsētas kempings ir 3 km uz citu pusi, bet mēs steidzam uz to okeāna ceļu.

Tā ejam un stopējam. Un beigās apstājamies zem lielāka koka. Tad apskatām tās garāmbraucošo pārsteigtās sejas – jā, mēs tiešām stopējam! Gaidām kādu stundu līdz piestāj smaidīgs onkulītis. Tas gan nebrauc visu ceļa gabalu, bet arī nākāmā pilsētiņa 10 km attālumā mums der. Un tā paliek vien 35 km. Atkal stāvam un smaidām, bet nu jau esam nedaudz saguruši. Daudzi braucēji, karsta saule. Diezgan iets ar mugursomām. Iekožam ābolus un atkal smaidām. Drīz pie mums piestāj kāds opītis. Tas saka, ka nebrauc līdz galam, bet var atstāt mūs pa vidu. Mēs gan šoreiz atsakāmies, jo nākamā pilsētiņa ir 35 km attālumā, un pa vidu nav nekā. Ja mēs netiekam pie vēl viena braucēja, tad 15 km jāsoļo kājām. Drošāk gaidīt civilizētā ciemā zem koka ēnas. Tad opis jautā, no kurienes esam. Izdzirdējis vārdu “Latvija”, tas ļoti sapriecājas, jo zinot vienu latvieti, kas reiz strādājusi viņa fermā ar gotiņām. Tai ļoti labi esot sanācis – kā šī saukusi, tā gotiņas pašas nākušas klāt. Tā nu opis saka – lai arī nav plānojis, tas labprāt mūs aizvedīs visus 35 km. Jauki! Sēžamies auto.

Nedaudz baisi, ka aizmugurējie stikli ir savīti zirnekļu tīkliem, kā nekā pats zirneklis, ko neredzam, var būt indīgs. Bet neko darīt – braucam! Opītis brauc lēnu, bet dažreiz strauji uzspiež bremzes pedāli. Tas pabrauc garām īstajam pagriezienam, tad sāk ļoti raustīt stūri. Saprotam, ka paši stāstīt daudz ko nevaram, jo onkulītis labi nedzird, un piepūle tam novērš uzmanību no ceļa, tāpēc ļaujam runāt viņam. Opis mums daudz pastāsta par apkārtējo dabu. Tas stāsta, cik baisi ir tie savvaļas ugunsgrēki, kad jāsteidzas uz patversmēm. Te ir arī brīvprātīgie ugunsdzēsēji, jo uguns kokos nav retums. Tas stāsta, ka ielejas, gar kurām traucamies, reiz klājis ūdens. Nu zemi veido kaļķakmens, un ūdens arvien to izgrauž, tāpēc izveidojušies tādi pakalni un ceļš jālabo arvien – kad kaļķakmens grūst, šoseja arī šķiebjas, tāpēc te ceļš ir ļoti grumbuļains. Vīrs stāsta ļoti daudz un nevar vien beigt, kad esam sasnieguši arī galamērķi. Un īpaši priecīgs tas ir par Latvijas karodziņu.

Un tā, pateikušies par braucienu, notiesājam otru ābolu un domājam, ko darīt tālāk. Nu esam uz tā Lielā okeāna ceļa. Bet tepat 5 vai 10 km attālumā ir tie 12 apustuļi jeb 12 kaļķakmens klintis ūdenī, no kurām palikušas vien septiņas, jo ūdens tās izskalojis un tās sabrukušas. Tas ir liels apskates objekts un opis stāstījis, ka īpašas šīs klintis ir saulrieta laikā, kad turpat krastmalā iznāk putni un arī roņus iespējams redzēt. Tā kā nākamo vakaru būsim jau tuvāk Melburnai, rodas doma līdz klintīm nokļūt šodien. Tā kā īsti nezinām, cik garš gājiena varētu būt priekšā, izvēlamies stopēt. Protams, nav viegli. Daudzi rāda, ka tie brauc netālu, un šoreiz jau tas “netālu” mums arī der! Lai veiksmīgāk cilvēkus pārliecinātu, uztaisām zīmi ar pildspalvas palīdzību, jo visi marķieri izžuvuši, un stopējam. Esam nolēmuši mēģināt stundu un tad meklēt teltsvietu. Divas reizes auto gandrīz apstājas – vienu reizi aziāti it kā piebremzē, bet tad ātri uzņem ātrumu, otro reizi kāds ceļotāju busiņš. Bet nekā. Nezinām, kas liek tiem pārdomāt. Tomēr piecas minūtes pirms padošanās aptur divas austrāliešu dāmas. Tā saka, ka dodas uz Melburnu, bet var mūs izlaist pie tām klintīm. Lieliski! Protams, lai cik vilinoši izklausītos tagad tas vieglais ceļš uz Melburnu, tas nav variants, jo mums jau tapāt tur nav, kur palikt. 40 kaučsērferi mūsu lūgumu pēc naktsmājām noradījuši, bezmaksas kempingu pilsētā nav. Sestdien ķersim rokā latviešus, kad tiem arī Melburnā ir sanāksme, bet tas vēl tālu. Tā nu uzsākam īso braucienu ar meitenēm. Tās nezina, kur Latvija atrodas, un par tādu vispār dzird pirmoreiz. Bet ceļš ir interesants, un drīz sasniedzam savu galamērķi.

Jā, milzu stāvlaukums, nožogota teritorija. Ir infocentrs, kas gan ir ciet, un zīmes, ka skatu punkti uz klintīm atvērti 24 stundas, bet jāuzmanās no indīgām čūskām. Bet izskatās, ka te tiešām teltij vietas nav. Mēs vēl nepārsteidzamies ar spriedumiem un ejam uz to skatu punktu. Uz to ved dēļu taciņa, kas paiet zem šosejas, no kuras nobraukts, un tad uziet uz klints, no kuras redzams okeāns un tie paši slavenie apustuļi. Oho! Iespaidīgi! Tiešām! Esam sajūsmā un priecīgi, ka šeit esam ieradušies! Saule apmirdz viļņos stāvošās klintis, un tūristu bari steidz uzņemt skaistus fotoattēlus. Mēs noliekam somas uz platformas un apsēžamies, lai iemūžinātu šo maģisko mirkli savā atmiņā. Gara diena, bet mēs to paveicām!

Ir seši vakarā, pēc divām stundām saulriets. Pastaigājam pa platformu, kur apustuļus var redzēt no dažādām vietām. Ir ļoti daudz ķīniešu, ir daudz itāļu. Ir vācieši un krievi. Daudz austrāliešu. Un mēs divi latvieši kā smagās mašīnas automašīnu jūklī ar savām piecām somām un nesteidzīgo gaitu. Kamēr citi neatraujas no telefona ekrāniem, mēs vērojam dabu. Vēlreiz. Iespaidīgi.

Kamēr vēl nav tas saulriets, dodamies izpētīt, kur īsti palikt. Te ir vēl kāda taka, kas ir Lielais okeāna ceļš gājējiem. Pirms tās ir brīdinājuma zīmes par čūskām. Un aizliegums lidināt dronus un celt teltis. Bet tad pamanām kādu laukumu. Tur atrodas atvērts birojs, izrādās – te var izlidot arī ar helikopteru. Un, ja jau viesnīca Austrālijā maksā ap 100 Austrālijas dolāriem, tad helikopters nemaz nav tik dārgi – 142 Austrālijas dolāri par 15 minūšu lidojumu. Palielinoties lidojuma tūres laikam, palielinās arī cena. Helikopteru birojā palūdzam darbiniekiem ieteikt kādu vietu, kur uzsliet telti. Tie saka, ka te tādas nav, bet, ja mēs ietu to okeāna gājēju taku, tad tādas varētu uziet. Viņi gan nezinot, vai tas ir atļauts (mēs gan jau aizlieguma zīmes redzējām), bet saka, ka daudzi tā dara, un arī viņi tā noteikti sarītu. Ok! Skaidrs!

Pēdējoreiz ieejam tualetē, jo krūmos te tiešām nevar iet – čūskas kodiens galīgi nebūtu laikā. Un tad sākam soļot. Esam skaļi, daudzām kājas un ejam arvien dziļāk kokos un krūmos gar okeāna krastu. Pa vidu ir lielāk pietura, jo sanāk krustot braucamo ceļu, un tur uzreiz pie mums pieskrien kāds ārzemnieks, jautājot, vai mēs gadījumā nezinām, vai te var palikt ar telti. Mēs skatāmies – taka turpinās, bet nu pirms tās kempinga aizlieguma zīmes nav. Kas nav aizliegts, tas taču ir atļauts! Jaunietim sakām, ka mēs katrā ziņā tāpat to darīsim. Nodomājam – ja nāks policija mūs dzīt ārā, teiksim, ka sākam taku iet no lielā ceļa tās viducī, tur, kur aizlieguma zīmes nebija. Lieliski!

Un tā turpinām ceļu. Te gan tas vairs nav tūristiem izstaigāts, visai bieži dzirdam kā čūskas ieslīd krūmos. Arčam paliek ļoti neomolīgi. It sevišķi, kad abās pusēs esošajos krūmos katra čūska aizslīd uz savu pusi. Un te gandrīz visas no tām ir indīgas! Ejam skaļi, dauzot kājas, un pēc 20 minūšu gājiena uzejam pirmo vietiņu, kur it kā varētu palikt. Uzmanīgi līdz klints malai aizejam, vieni akmeņi, ļoti labi pārredzami arī tie apustuļi. Bet tad kalnā pamanām kādu skatu platformu. Dodamies uz turieni.

Krūmos pazūd čūskas, smagi sitam kājas pret zemi. Kalnā lejā un augšā, un esam uz skatu platformas. Arča saka – šī ir īstā. Jā, tā ir dēļu platforma, uz kuras telti patiesām varētu celt. Ir arī akmens grīda, bet akmeņi ilgi saglabā siltumu, tāpēc tur naktī varētu nākt čūskas. Apsēžamies. Diena beigusies. Ir pusastoņi vakarā. Aplejam roltonu ar ūdeni no termosa, kas vēl joprojām ir vārošs, un skatāmies, kā debesīs lidinās divi droni. Jā, aziāti pārkāpj noteikumu šādi, mēs ar to telti. Bet tad Arčam kas iekož kaklā. Un atkal. Skatos – tam visa mugura kā nosēta maziem kukaiņiem, nosaucam tos par termītiem, kas laikam izlīduši no koka sola. Arčam jāvelk krekls nost un tad no tiem jātīra mati. Un arī visas drēbes. Jā, ja šādi mošķi tiek teltī, tad nav labi. Atstājam apsēstās drēbes ārpusē un arī bundžiņu, no kuras ēdām tomātu zupu – lai zvēri smaržas nemeklē teltī. Un tad slienam mūsu namiņu.

Kad visas mantas sakrāmētas, vērojam neaizmirstamu saulrietu, kas debesis iekrāso dabas skaistākajās krāsās. Un tad pirms miedziņa vēl sagaidām zvaigznes. Tās spiežas cauri teltij un, kad atveram telts durvis – jā, tā varenība! Tādas zvaigznes pilsētā redzēt nevar. Viss apkārt piķa melns, šalc okeāns un mēness kā prožektors apmirdz kukainīšiem dzīvos krūmus, kamēr zvaigznes dāvina mums pēdējos skatus pirms miega. Tāds skaistums!

**

Šīsdienas atklājums. Viktorijas štatā dzīvo 6.3 miljoni iedzīvotāju, un šī štata galvaspilsēta ir Melburna, tajā dzīvo apmēram 4.7 miljoni. Aborigēni veido apmēram vienu procentu no šī štata iedzīvotājiem. Savukārt iebraucēju senči ir angļi, īri, skoti un ķīnieši. Populārākās valodas šajā štatā aiz angļu ir mandarīnu, itāļu, grieķu, vjetnamiešu un arābu. Viktorijas štats ir 227 416 kvadrātkilometrus liels un sastāda vien 3% no visas Austrālijas zemes. Mazākais iekšzemes štats. Viktorijas krasta līnija ir 1800 km gara un robežojas ar Basa šaurumu, kas atdala zemi no Tasmānijas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3650 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1796)

Un šodien atkal jāsvin!

Mostamies pirms desmitiem, Arča sagatavojis „Daudz laimes” dziesmiņu un paceļ mani tās divdesmit deviņas reizes. Eh, cik jauks dienas sākums! Tad sagatavojam brokastis, atkal nedaudz par daudz, lai ilgi vēl negribētos, un dodamies pēdējā pilsētiņas izpētē. Šodien ārā ir 34 grādi, temperatūras ir krietni palielinājušās un jau zināms, ka naktī tajos septiņpadsmit būs tā labākā gulēšana.

Un tā dodamies pēdējos parkos un alās. Cilvēku šodien ievērojamāki mazāk, ielas kā izslaucītas, vien dažā ēstuvītē sirmāki pāri brokasto. Sasniedzam pirmo parku, kas ir pavisam neliels, bet tur sastādītās krāsainās puķes piedod burvīgas smaržās šai burvīgajai dienai. Dodamies gar laukumiem, kur tiek spēlēta tradicionālā austrāliešu bumbas spēle, ko latviski nemākam pārtulkot, un tā sasniedzam vēl kādu iegruvušu alu, līdzīgu, kāda ir pilsētiņas centrā. Te tai gan iespējams piekļūt vien ar tūrēm, un pāri žogam alu nevar tik labi saskatīt. Dīvaini – tā tūre maksā astoņus eiro, un redzams, ka gribētāju nav daudz – vien iemīta taciņa apkārt tam žogam. Bet nu neko – dodamies vēl pāris kilometru gājienā uz pilsētiņas otru pusi, lai apskatītu to populārāko alu.

Ceļš ir ilgs un mēģinām vienmēr būt ēna, jo saule šeit tiešām dedzina. Ēnu gan nav viegli atrast, jo te visas mājas ir vienstāvu. Ja te tie laistītāji nestrādātu, visa augu valsts jau sen būtu izdegusi. Tādā dienā ārā izgājis retais, un tiem arī galvā cepures, kam vēl apsieti visādi lakati riņķī, lai tik neviena sejas un kakla daļa nedabūtu to saulīti. Ejam garām zīmei, kas norāda Melburnas virzienā. Ja mēs brauktu pa šo ceļu, būtu jāpievar vien 419 km, bet mēs tomēr mēģināsim braukt garāko-gar okeānu.

Un tā no nākam lielākajā alā un tā patiešām ir maģiska! Šīs kaļķakmens alas iekšpusē izveidoti brīnišķīgi dārzi, kuru puķēs ievijušies indīgie zirnekļi. Pie savvaļas dzīves te gan nav ko līst. Galvenais, ar ko ala pazīstama, ir oposumi, kas te dzīvo, bet tie šādā saulītē ir paslēpušies, un nāk ārā tikai vakaros. Tad tos iespējams arī pabarot, vien apkārt brīdinājuma zīmes, ka nedrīkst dzīvnieciņiem dot maizi, atļauti ir tikai augļi. Tomēr šovakar noteikti svinēsim, tāpēc dzīvnieciņus tā arī nesatiksim.

Viss, dienas pastaiga beigusies, pilsētiņa izpētīta. Protams, apkārt esošie dabas parki prasītu vēl daudzas dienas, bet šajā saulē īsti staigāt apkārt nevar, pat Arča, ieejot veikala kondicionētajā gaisā, saka, ka nedaudz apreibis, laikam tomēr pārkarsa saulītē. Šodien gatavosim salātiņus – tādā karstā dienā vairāk neko negribas. Žēl gan, ka te ir tāpat kā citur – veselīgākie produkti ir tie dārgākie, un tikai pie kasēm uzzinām, ka par diviem tomātiem esam samaksājuši divus eiro. Bet šodien var atļauties. Esam iegādājušies visu rītdienas ceļam un gatavi šodien pagatavot garšīgu maltīti, iedzert aliņu un laicīgi iet gulēt, lai rīt laicīgi dotos ceļā.

Un šī ir patiešām īpaša diena. Divdesmit deviņi – skaists cipars! Ja padomāju – liekas, viss izdarīts tieši tā, kā vajag. Pabeigta skola un mūzikas skola. Arī masāžas skola! Bakalaurs Ungārijā un maģistrs Rumānijā. Pārpeldēta Daugava un izlēkts ar izpletni. Tad – ar autostopiem apceļota pasaule un izdotas četras grāmatas! Un nu Austrālija! Viss ir tik brīnišķīgi un tik neticami! Man prieks, ka esmu tieši šeit un viss notiek tieši šādi! Es jūtu, ka līdz šim izdarītais ir labākais, kas jebkad izdarīts, un, ja man jautātu, vai es ko mainītu – es noteikti visu vienkārši atkārtotu! Un par to vislielākais Paldies maniem mīļajiem vecākiem Agitai un Udo, kuru pozitīvās enerģijas burbulis ir tas, kas ļauj man savu dzīvi izdzīvot tik piesātināti, ka labāk vienkārši vairs nevar! Un Palies manam burvīgajam ceļabiedram, ko nu jau varu saukt par vīru. Manam lielajam, traki brīnišķīgajam un brīnišķīgi trakajam, kas arvien ir kopā ar mani šajos fantāzijas ceļos, kurus vēl joprojām tiecos īstenot. Un arvien pierādās – nekas nav neiespējams. Un šī ir doma, ar ko abi nu jau esam saauguši.

Šodien priekā! Un paldies jums visiem, mani mīļie, par burvīgajiem sveicieniem un mīļajiem vārdiem! Tas viss rada neizsīkstošu enerģiju, kas arvien dod spēku iet un darīt. Un Paldies Pasaulei!

**

Šīsdienas atklājums. Un tad vairāk par Manus salu. Tā ir Jaungvinejas sala, kurā austrālieši ir izveidojuši tādu kā nometni, kur paturēt patvēruma meklētājus, lai tos reģistrētu, un pēcāk ielaistu valstī. Bet tad šīs striktās patvērumu meklētāju kontroles palielinājās, un nebija vairs tik viegli tikt Austrālijā. Tajā pašā laikā Papua-Jaungvineja sāka dumpoties – kāpēc kaut kas tāds notiek uz viņu zemes, ne Austrālijā. Tā nometne 2017. gadā tika aizvērta, bēgļiem tika piedāvāti 25 tūkstoši Austrālijas dolāru par atgriešanos savā valstī. Bet daudzi palika, sākās protesti un nemieri, bēgļi salu nevēlējās pamest. Tad tiem tika norīkota ASV apsardze, tā kā austrāliešus tie jau neieredzēja. Bet tad sākas visādas necilvēcīgas darbības – apsargi pret patvēruma meklētājiem izturējās slikti, notika izvarošanas, sišanas utt. Divi irāņi, kas uzturējās salā, sarakstīja grāmatu par to, kas patiesībā šajā nometnē notiek. Tā izraisīja lielu ažiotāžu un nu salā tika ieguldītas lielas naudas summas, lai visu kā vērstu par labu. Nu Manus salā tiek likti 400 miljoni Austrālijas dolāru gadā, lai visu uzturētu. Tas ir prātam neaptverami, ka gandrīz pusmiljards tiek tērēts pāris tūkstošiem cilvēku. Un tad ir tie divi viedokļi. Ir austrālieši, no kuru nodokļiem tiek ņemta nauda, lai šo salu uzturētu. Tie nav laimīgi, protams. Ir jautājumi, kāpēc īsti Austrālijas valdība šos imigrantus nelaiž valstī, lai tie sāktu strādāt un maksātu nodokļus tā vietā, lai vienkārši iegrūstu naudu salā. Varbūt tas tāpēc, lai šādu patvēruma meklētāju nesāktu iebraukt miljoniem. Bet tad arī jautājums par pašiem patvēruma meklētājiem. Ja cilvēks bēg no briesmām un no kara, tad taču nevajadzētu būt izvēlīgam. Ja tiešām patvēruma meklētājs nav ekonomiskā labuma meklētājs, tad taču tam pietiek ar drošu valsti un jāiet tur, kur laiž iekšā, nevis spītīgi jāpieturas pie Austrālijas, kur no pabalstiem var uzdzīvot.

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3650 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1785)

Šodien beidzot esam gatavi pilsētiņas izpētei.

Paši gan guļam ilgi, pat vienpadsmit stundas. Bet nu esam tā izgulējušies, ka atkal var staigāt, cik uziet! Brokastīs vārām makaronus. Veselu paku. Jā, tas ir ļoti daudz, un pieēdamies visai dienai. Tad esam nopublicējušies un gatavi doties uz Zilo Ezeru, kas ir Mount Gambier primārais apskates objekts. Pirms esam izgājuši no kompleksa, mūs uzrunā kāds onkulis no automašīnas ar treileri, kas stāv blakus mūsu teltij. Tas pārsteigti jautā, vai mums nav mašīnas? Sakām, ka nav, bet mums ir telts. Tas jautā, kā tad pārvietojamies. Sakām, ka ar autostopiem. Vai ejam kājām? Nē, ar autostopiem! Ko tad vispār ēdam? Smejam par šo sarunu – liekas, ka vīram ir nesaprotami, ka cilvēks, kuram nav auto, var ceļot un arī ēst to pašu, ko pārējie. Vīrs tik krata galvu, bet mēs dodamies pāris kilometru gājienā uz Zilo ezeru. Pa ceļam smejam, ka, patiesībā, esam vienīgie ar telti un bez mašīnas tajā treileru parkā. Un tādām “tikai” teltīm ir paredzētas vien četras vietas. Jau tagad redzam tik daudz treileru. Nevaram vien iedomāties, kas te notiek sezonā!

Mājas pilsētiņā ir pārsteidzoši skaistas, viss mierīgs, apkārt sastādītas rozes un tās smaržo. Dzied putni, šodien temperatūra jau palielinājusies līdz trīsdesmit grādiem. Tagad naktī vairs nebūs jāvelk virsū visas kārtas. Temperatūras pakāpeniski palielinās, lai gan Austrālijas dienvidi tuvojas savai rudens sezonai.

Pēc ilgāka gājiena nokļūstam pie tā Zilā ezera un tiešām jāatzīst – tas ir zilākais ezers kāds jebkad redzēts! Pilnīgi neticam savām acīm! Tas ir ezers vulkāna krāterī un vietējie to izmanto kā dzeramo ūdeni. Līdz pašam ezeram nevar noiet, bet, ja maksā padsmit eiro par tūri, tad gids uz turieni arī noved. Ezerā gan nevar peldēties un kopumā tas ir tāds aizsargājamais. No kā tā krāsa? It kā no ezera temperatūras, jo novembrī un tam tuvākajos mēnešos ezers ir metāliski pelēks. Bet pie ezera atrodamajās informācijas plāksnēs tas gan nav rakstīts. To lasām internetā. Zinām, ka ezers ir 70 metru dziļš un nāk caur kaļķakmens slāņiem – ļoti tīrs.

Kā jau Austrālijā, sākam sarunu arī ar kādu sievieti, kas interesējas, no kurienes nākam. Tad izzinām, ka tās bijušais vīrs bija latvietis, kas te iebrauca 1949. gadā, bet nu jau ir miris. Jautājam, kāds tad bija. Esot bijis labs un ļoti muzikāls. Viņai ir arī dēls no šī latviešu vīrieša, un dāma ļoti cer, ka viņas dēls reiz aizbrauks uz Latviju to apskatīt. Un tad tā saka, ka tajā laikā jau Austrāliešu valdība saprata, ka latvieši ir skaista tauta – nevar Austrālijā neielaist!

Nedaudz apstājamies turpat esošā sporta laukumā un izmēģinām visus trenažierus. Tik forši, ka tik daudz kas Austrālijā pieejams bez maksas un arī par tualetēm, par ūdeni vienmēr padomāts! Nokļūstam kādā citā skatu punktā, kur var pārredzēt kalnainās ielejas un vēl joprojām to zilzilo ezeru. Apkārt mums ir neskaitāmas gājēju takas, dažas 45 minūšu pastaigai, citas 2 stundu piedzīvojumam. Mēs gan ejam pa informācijas centrā iegūtās kartes norādītajiem punktiem. Redzam gan izžuvušu ezeru vietas, gan citus ezerus un zvēru rezervātu, kur gan jābūt klusam, lai kādu dzīvnieciņu pamanītu – te ķenguri nelec klāt pēc barības, bet gan slēpjas ēnā no karstās saules. Redzam tos neparastos putnus un tad dodamies atpakaļ. Neskaitāmi treileri. Tas noteikti ir populārākais pārvietošanās veids Austrālijā! Nez, kā tās cenas mainās sezonā – jau tagad mums ir nedaudz par dārgu, bet austrālietim tas viss ir pieejams. Zālīte gan vienmēr tiek laistīta, kamēr mums dušā atļauts iet vien uz piecām minūtēm.

Patiesībā nebijām gaidījuši, ka parka teritorija būs tik milzīga! Te tiešām jābrauc ar auto un gājēju takām jāsagatavojas. Bet tiešām brīnumaina ir šī daba un šī ir pilsētiņa, kam varētu veltīt nedēļas. Burvīgi! Ejam atpakaļ uz to pašu alu, ko jau nesen redzējām tumsā, bet nu bēdīgāks skats – var redzēt, ka tās apmeklētāji sametuši atkritumus – tādi cilvēki nav pelnījuši redzēt dabu. Un tepat pāris aziātu tūristi iegrimuši savos telefonos. Jājautā, vai tie vispār baida reālo dzīvi? Viss, dodamies atpakaļ.

Tā jau vakarā apsēžamies virtuvīte pie galda, lai pabeigtu vēl pāris darbiņus. Te ir divi vāciešu tūristi – katru dienu tās kompānijas mainās. Pamācām tiem, kā ieslēgt elektrisko plīti, un nosmejam, ka abi puiši apēd pusi paciņu to pašu makaronu, ko mēs apēdam veselu. Arča saka, ka viņiem vēl jāmācās kā dzīvot. Esam nopirkuši aliņu un atklājuši lētāko alus veikalu Austrālijā. Tur arī uzraksti vēsta, ka viņi tiešām garantē zemākās cenas, un tā arī ir. Vēl zemākas kā Latvijā! Un interesantākais, ka lielajā veikalā, kas ir pat grūti apstaigājams, ir bezmaksas degustācijas bārs – mēģini dažādus aliņus, vīnu vai spēcīgākus dzērienus un tad izlem, ko pirkt. Daži aliņi ir tik aizdomīgi lēti, ka pat pabīstamies tos nopirkt, bet darbinieki palīdz izvēlēties. Šodien taču vīriešu diena! Sveiciens visiem vīriem un priekā par jums!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par kādu salu, par ko nemitīgi dzirdam Austrālijas ziņās. Un tā ir Manus sala, kur austrālieši ir izveidojuši patvēruma meklētāju centru 2001. gadā, lai risinātu imigrācijas jautājumus. Uz šo salu dodas daudzi patvēruma meklētāji no Āzijas valstīm ar cerību iebraukt Austrālijā. No pabalstiem te taču var ne tikai dzīvot, bet arī uzdzīvot! Austrālijas valdība izvēlējās tieši šo salu, lai tālāk spriestu par tur esošajiem patvēruma meklētājiem ārpus pašas Austrālijas salas. 2017. gadā sākās runas par šī centra aizvēršanu un šīs salas patvēruma centrs oficiāli tika slēgts 2017. gada oktobrī, tomēr simtiem patvēruma meklētāju atteicās šo centru pamest. Tie tika izdzīti arī ar spēku, daudzi no tiem nokļuva ASV „patvēruma meklētāju apmaiņas programmā”. 12 austrālieši protestēja pie Austrālijas valdības par šādu rīcību. Ir jau 2019. gads, bet uz salas vēl joprojām pastāv šo patvērumu meklētāju mītne un cilvēki tajā. Par to nedaudz vairāk rītdien!

*

Iztērētie līdzekļi: ~20 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3630 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1775)

Nu ko – mūsu lielā diena klāt!

Jau pirms septiņiem esam augšā, lai pirmie paspētu aizpildīt darba vīzu pieteikumus uz Jaunzēlandi. Latviešiem ir vien 100 vietas tajā pasaku zemē, un jau esam dzirdējuši, ka pirmajās stundās tās aizpildās. Laika zonas visur atšķirīgas, Latvijā ir gandrīz pusnakts, bet arī mamma ir „pie vadiem”, lai palīdzētu ar maksājumiem. Jā, mums ir bankas karte, bet kā gan to tagad iedarbināt bez SIM kartes? Protams, nekā. Tāpēc visus savus datus esam uzticējuši mīļajiem. Smieklīgi, ka tā sistēma ir tāda, ka pats saviem līdzekļiem netiec klāt. Gribētos jau vispār no tām bankām atteikties, bet pagaidām tas vēl nav iespējams.

Pusastoņos tiek atvērta pieteikšanās Latvijas pilsoņiem. Sākam ievadīt savus pases datus, bet tad pazūd internets. Jā, jau vakardien ar to bija lielas problēmas, bet nu tas galīgi nav droši! Labi, ka jau treileru parka pieņemšanas birojā laicīgi sarunājām par alternatīvām. Nu dodamies uz turieni, lai lietotu viņu internetu. Tā ir – paši solīja to visu salabot, bet nekā neizdarīja. Tomēr tiekam pie tā darbinieku interneta un tā nu varam aizpildīt visu informāciju par sevi, par savām darba sfērām, par to, ka neesam sodīti un beigās arī samaksāt 150 eiro par vīzu. Viss, abi esam tikuši tajā simtnieka sarakstiņā!

Bet ko nu? Kā zināt, vai vīzu esam saņēmuši? Mums ir pazīstami gan divi latvieši, kas pagaidām atrodas Jaunzēlandē, gan mūsu laba draudzene, kas tur gadu jau nostrādājusi, un tā saņemam dažādus padomus no viņiem visiem – mums saka, ka jāgaida e-pasts. Un tā, kamēr gaidām, turpinām ar iekavētajiem darbiņiem. Lai cik daudz gribētos uztaisīt tos video, varam tik, cik laiks atļauj. Pa vidu aprunājamies ar britu pāri, kas šodien dodas tālāk. Tie stāsta par saviem ceļojumiem Āfrikā un plānu tur atgriezties arī drīzumā. Jā, Āfrika ir tā, kam tomēr ir nepieciešami milzīgi līdzekļi – gan privātajam auto, gan vīzām un vakcīnām. Bet gan pienāks laiks arī tai. Atvadāmies un tad pārbaudām e-pastu. Esam saņēmuši ziņu no imigrācijas. Tā kā nākam no Latvijas un vispār esam uzturējušies valstīs, kas nav tuberkulozes drošas, tad mums jāiesūta plaušu rentgens. Bet tas jāizdara 15 kalendāro dienu laikā un to saņemt var tikai no Jaunzēlandes komandas atzītiem speciālistiem. Jau zinām, ka Latvijā tāds ir tikai viens, bet nu skatāmies, ka arī Austrālijā tādu nebūt nav milzumdaudz. Tuvākie – viens Adelaidē un viens Melburnā. Esam tieši pa vidu šīm pilsētām, vairāku simtu kilometru attālumā. Un mums ir piecpadsmit dienas, lai svešā zemē kā sarunātu to plaušu rentgenu, jo mūsu līdzpaņemtā plaušu bilde izrādās nederīga. Ko darīt?

Liekam galvas kopā un prātā iešaujas Valdis. Mūsu jaunais latviešu draugs, kas pēdējās dienās mūs tik lieliski iepazīstinājis ar šo zemi. Un viņam taču ir gan Austrālijas telefona karte, gan perfekta valoda, lai tajā Melburnas slimnīcā apvaicātos par šādu situāciju. Un divreiz nav jāprasa. Kad Valdim vien uzrakstām jautājumu, vai tāds variants varētu pastāvēt, tas atbild jau tad, kad visus apzvanījis. Nu zinām, ka Austrālijā varam saņemt šādu rentgenu. Divreiz dārgāk kā Latvijā, bet tomēr. Mums pienāk arī atbilde e-pastā no tās pašas slimnīcas, tie mudina pieteikt apmeklējumu internetā. Bet tas nav iespējams! Mums visas dienas rādās aizņemtas! Ko darām? Valdis! Viņš ir kā brīnumu cilvēks, kā īsts supervaronis, un drīz arī atsūta mūsu vizītes laiku. Tā ir ceturtdien. Tātad mums būs divas ar pusi dienas, lai tiktu līdz Melburnai. Izaicinoši, bet nav neiespējami. Vismaz tagad varam nedaudz atslābt – pavadīsim nākamās dienas šeit, beidzot arī izpētot vietiņu, kur esam ieradušies, un tad ar paceltu īkšķi dosimies ceļā. Great Ocean Road noteikti ir kas vienreizējs, bet šoreiz daudz laika tam nepaliks. Tagad taču jātiek uz Jaunzēlandi!

Un tā visu dienu pavadām darbiņos, nekur ārā neesam bijuši. Video, ko pabeidzam, gan ir par lielu, lai tiktu ielādēts, jo mums ir ierobežots internets, bet ceram, ka drīz arī Tev to parādīsim. Ik pa laiciņam pavadām dienu sarunās ar jaunajiem treileru parka iemītniekiem. Vakarā pie galda ir francūži. Tiem ir viegli ceļot – gandrīz nekur nav nepieciešama vīza nu arī augsto algu dēļ tie var atļauties vairāk. Ja padomā – mēs arī strādājām vien pusgadu Anglijā, un nu jau pusgadu par šo naudiņu ceļojam. Eiropieši pie galda ir atturīgi, iepazīstamies, bet katrs ir pats savā bariņā. Ja te būtu austrālieši, viss galds noteikti čalotu. Un tā nu mūsu darba diena pagājusi. Nākamās veltīsim Mount Gambier!

**

Šīsdienas atklājums. Un pēdējo reizi par tiem ēdieniem. Ikviens ceļotājs noteikti dzirdējis no vietējiem par tiem ēdieniem, kas te tiek saukti par tradicionālajiem. Un, tā kā tos viegli saskaitīt uz roku pirkstiem, tad arī atcerēties ir viegli. Un viens no tādiem ir šokolādes cepumi Tim Tam. Interesants ir tieši šo cepumu ēšanas veids – tiem jānograuž stūrīši un tad jālieto cepums kā salmiņš, lai izsūktu tam klāt piederošo dzērienu – tēju vai kafiju. Hmm.. Bet esam jau ievērojuši, ka Austrālijā visiem produktiem tiek atzīmēta tā uzturvērtība pieczvaigžņu skalā, šis ir novērtēts pavisam zemu. Un tad ir tas gaļas pīrāgs, ko briti arī sauc par savu tradicionālo. Bet ko tiešām te vērts nogaršot? Protams, visu to trakāko un eksotiskāko – ķenguru, krokodilu, omāru, haizivi un kamieli. Un droši vēl daudzus.

*

Iztērētie līdzekļi: ~18 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3610 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1765)

Jā, šodien no Valda arī atvadāmies.

Mūsu kabīne, kurā paliekam pirmo reizi, ir tiešām ērta, te ir pat trīs guļamistabas, neskaitot dušas telpu. Tādā varētu arī dzīvot ilgāk, bet nu jau nekā – jāceļas un jādodas prom. Sagatavojam rīsus, kas palikuši no vakardienas, un sanāk pat paņemt līdzi. Ēdiena ir daudz, badā šodien nepaliksim. Paņemam arī tējas un kafijas, un arī šampūnus, kas palikuši pāri. Un tā sēžamies automašīnā, un Valdis mūs nogādā līdz ceļam, kur mums jāturpina, kamēr pašam mūsu draugam jāatgriežas Adelaidē. Valdis arvien jautā, vai tiešām viss kārtībā, ka viņš mūs nevedīs arī tālāk. Kāds vēl tālāk! Viss jau bijis tik daudz skaisti! Šīs dienas bijušas patiešām vienreizējas, un esam satikuši patiešām sirsnīgu draugu. Noteikti – uz tikšanos!

Valdis vēl nav paspējis aizbraukt, līdz sākam stopēt. Viena mašīna mums pabrauc garām, bet jau nākamā apstājas! Pāris nebrauc līdz pašai pilsētiņai, ko šodien saucam par savu galamērķi, bet veselus 100 kilometrus piedāvā pavizināt! Lieliski! Pamājam Valdim un palīdzam sirmgalvjiem izkrāmēt mašīnu, lai tur ietilpinātu savas somas. Un dodamies ceļā. Arča tiek nosēdināts priekšā kā lielākais, un tā uzsākam sarunas ar mūsu šoferīšiem. Arča runā ar dāmu, es sēžu ar onkulīti, kura akcentu gan grūti saprast. Pāris saņem arī zvanu no saviem bērniem, un tiem pavēsta, ka paņēmuši divus latviešu stopētājus. Pareizi, jābūt uzmanīgam. Pāris arī mums pastāsta, ka viens autobraucējs esot uzņēmis savā auto divas vāciešu stopētājas un tās nogalinājis. Vīrs atrasts un notiesāts, bet meitenes jau tā vairs neizglābt. Protams, esam piesardzīgi un tomēr ar savu pieredzīti arī.

Tā norunājam visu ceļu. Arvien vairāk parādās aitu fermas, ceļmalās vēl joprojām nobraukti ķenguri. Jā, dzīvnieku pasaule ir pamatīga. Bieži jau dzirdam to jautājumu, vai mūs vēl kas pārsteidz tik daudz ceļojot. Jāsaka atklāti – daudz kas mūs vairs nepārsteidz, bet daba arvien ir maģiska un to nav iespējams beigt apbrīnot. Ko var teikt par Austrāliju? Tā ir īpaša tieši tās savvaļas dzīves dēļ, tāpēc, ka te iespējams redzēt tādu dzīvo pasauli kā nekur citur! Un tad ir vienkārši patīkami atrasties pie jaukiem cilvēkiem, sakoptās pilsētiņās. Ja gribētos kaut ko ekstrēmu un eksotisku, mēs noteikti ieteiktu Āzijas valstis, bet Austrālija ir kas tāds, kur vienkārši gribētos palikt.

Stundas brauciens paiet nemanot – pēc tuksneša attālumiem tas šķiet nieks. Esam nokļuvuši mazā pilsētiņā, bet pāris mūs labprāt paved arī tālāk uz pilsētiņas robežām, lai mēs vieglāk varētu noķert nākamo braucēju. Un, kolīdz pāris ir aizbraucis, piestāj kāds auto ar piekabi. Un šis vīrs ir gatavs mūs nogādāt vēl atlikušos 50 km līdz Mount Gambier pilsētiņai. Lieliski! Tik viegli iet, lai gan visi mums saka, ka stopētājs te ir kas neierasts!

Šoferītis mūs pacienā arī ar ko tādu kā auksto kafiju pakā. Tā Austrālijā ir vēl populārāka kā kokakola – un tas ir sasniegums. Jā, nu jau zinām, ka kola daudzās valstīs ir pirktākais dzēriens, bet te tā ir aukstā kafija! Tā nu braucam un runājamies. Vīrs saka, ka šajā Dienvidu Austrālijas galā ūdens ir pārpārēm, tas nāk no pazemes un arī virszemes ūdens krātuvēm. Tā pietiek gan audzētiem dzīvniekiem, un arī ķenguriem labi – tie savairojas un tad skrien uz ceļa. Šim šoferītim ķenguru gaļa negaršo – tas saka, ka šiem savvaļas zvēriem ir tārpi, un kāpēc gan kaut kas tāds būtu jāēd, ja ir liellops un aita? Mēs gan domājam, ka šādās sausās vietās liellops nav izdevīgākais dzīvnieks, ko uzturēt, lai tikai pēc tam to apēstu. Bet šī ir īsta gaļēdāju valsts, veģetārietis ir diezgan neierasts. Gluži kā Latvijā.

Arī ar šo vīru sarunas rit raiti un drīz esam pilsētiņā, kur viņš mūs atstāj pie informācijas centra. Tur ir neskaitāmas bezmaksas kartes, paņemam arī tādas Melburnai. Noskaidrojam visu par palikšanas iespējām Mount Gambier, kur esam ieradušies – pilsētā ir treileru parki un viens hostelis. Pārējās ir viesnīcas, un mēs jau zinām, kādās cenās tās ir. Bet pati pilsētiņa ir pavisam interesanta. Lai gan bijām dzirdējuši, ka tā ir tikai garlaicīga lauku pilsēta, te tiešām ir ko darīt – ezeri, alas un dzīvnieku parki. Viss bez maksas! Tagad gan galvenais nedaudz pastrādāt. Esam iekavējuši pāris rakstus un video, tāpēc zināms, ka pāris dienas jāpadzīvo uz vietas un jāsakārto savi darbiņi, ko esam uzņēmušies ceļojuma sākumā. Un jāsagatavojas arī rītdienai – tai lielajai dienai, kad jāpiesakās Jaunzēlandes vīzai. Tā būs tā diena, kas noteiks mūsu tālākos ceļojumu plānus.

Tepat informācijas centrā ir arī neliela izstādīte un beigās filmiņa par ienācējiem Austrālijā un aborigēniem. Tur stāsta, ka kristiešu iebraucēji aborigēnus vienkārši izšāvuši, jo uzskatīja viņus par pārāk primitīviem, lai pievērstu kristietībai un civilizētu. Un „baltie” nevarējuši arī aprast ar aborigēnu dīvaino kultūru. Kā piemēri tiek minēti ēšanas paradumi, kad vīrietis ēd un sieviete slēpjas tumšā stūrī, tai tiek pamestas tikai ēdiena atliekas. Šādu piemēru ir daudz un tiek teikts, ka daudzas aborigēnu tradīcijas saglabājušas līdz pat mūsdienām. Austrālijā arī jūtams, ka nu „baltie” iebraucēji jūtas aborigēniem parādā un to mēģina izlīdzināt ar iknedēļas kompensācijām.

Bet tad arī dodamies palikšanas vietu cenu izpētē. Pilsētiņa ir neliela, bet tie treilerīšu parki ir diezgan lielā attālumā viens no otra. Sākumā uzejam vienu, un cena nemaz nav tik slikta, salīdzinot ar iepriekš redzētajām – palikšana teltī mums abiem maksā 25 Austrālijas dolārus, kas ir 15 eiro. Un te ir gan dušas, gan virtuve ar visu aprīkojumu, un tas nozīmīgais internets ar elektrību, kas visvairāk nepieciešams. Vietu paturam prātā, bet aizejam arī līdz hostelim. Tas ir ciet, bet te ierīkots reāls telefons, kura klausuli paceļot, tas automātiski savienojas ar noteiktajiem cilvēkiem, kas māk teikt, ka visas vietas hostelī ir jau aizņemtas, nākamā lētākā gulta ir 70 Austrālijas dolāri. Skaidrs, ka ne nekas neizdosies.

Dodamies atpakaļ, un turpat treileru parkā sievietei palūdzam atlaidi, tā kā esam plānojuši uz vietas palikt veselas četras naktis – divas, lai strādātu, vienu, lai apskatītu pilsētiņu un vienu, lai nosvinētu dzimšanas dienu. Un tā saņemam atlaidi – 12 eiro naktī. Nemaz nav slikti! Žēl gan, ka internets ir ierobežots un tam ir ļoti slikts signāls. Tas mums tik ļoti būs vajadzīgs, lai pieteiktos vīzai! Arī dušās drīkst iet vien pa 5 minūtēm dienā, bet kas tad uzņems to laiku! Un tā nu ķeramies pie darbiem! Internets gan turpina ieslēgties un atslēgties, tāpēc pajautājam darbiniekiem, vai to līdz rītam iespējams dabūt gatavu. Tas ir tik ļoti, ļoti svarīgi!

Virtuvītē, kur strādājam pie rozetes, pievienojas vēl pāris ārzemnieki. Tie ir briti, kam arī Austrālija skaitās dārga valsts. Bet ar tiem ir ar ko padalīties! Kā padzīvojušais pāris saka – maza jau tā pasaule! Tā nu cīnāmies ar darbiņiem un internetu. Vakarā paliek vēsāk, bet mēs esam pilnā darba grafikā. Tomēr tad arī jāiet sliet telti un jāvelk mugurā visas iespējamās drēbes. Lai nu kā – zinām, ka naktī jau tāpat nebūs tik auksti, jo būsim telti pieelpojuši un esam aizvējā. Kamēr teltī kārtojamies, pie mums pienāk sirmais britu pāris. Sākam sarunu, tie saka, ka labprāt pasekotu līdzi mūsu mājaslapai. Iedodam adresīti un pretī saņemam katrs pa aliņam, ko mums tie nopirkuši. Cik jauki! Tie smej, ka viņiem arī patīk ceļot, un patīk vieds, kā to darām mēs.

Tad dodamies uz veikalu – beidzot varēsim gatavot arī virtuvītē. Pa ceļam ieejam treileru parka pieņemšanā un tur pajautājam, kādas varētu būt alternatīvas, ja vēl joprojām internets nav labs. Laipnās dāmas iedod sava interneta adresi, piekodinot to lietot tikai ekstrēmos gadījumos. Tas ir jauki. Tad dāmas mūs informē par kādu gaismu un skaņu šovu pilsētiņas centrā, un nolemjam apmeklēt arī to. Bet no sākuma veikals. Tepat ir divi lielveikali un vienā no tiem nopērkam ēdienu nākamajām divām dienām. Un tas mums izmaksā 10 eiro, tā kā sanāk ietaupīt. Makaronus ir, kur vārīt, dārzeņi bundžiņās ir lēti. Viss maltītei gatavs! Noteikti, ka vakaros ir arī atlaides svaigajiem dārzeņiem, bet tik ilgi negaidīsim. Steidzamies ko uzkost, lai varētu paspēt uz to gaismas šovu.

Drīz esam gatvi arī doties uz lielo alu, kas pilsētiņas centrā uz noteiktu laiku ir izgaismota. Un pa ceļam uz turieni satiekam arī to pašu britu pāri. Tie saka, ka no alas tikko atgriezušies, bet nedaudz nosaluši. Jā, ārā ir vien trīspadsmit grādi. Kas tad ir tās īpašās alas, kas atrodamas visā apkārtnē? Tādas veidojas tad, kad lietus ūdens absorbē oglekļa dioksīdu no pūstošiem augiem un rodas viegla oglekļa skābe. Tā iesūcas zemē un novājina kaļķakmeni. Un tā vienā mirklī tas arī sagrūst, izveidojot alas. Un tad fermeri brīnās, kur tad paliek viņu govis. Izrādās, tās vienkārši iegrūst alās!

Ala ir milzīga un izgaismota. Un iespējams noiet pašā lejā un apstāties, klusi ieklausoties vakara skaņās. Gaismas mainās, apkārt čabinās mazi dzīvnieciņi. Tepat nāk arī vāciešu tūristi, kas ir gluži pretēji britiem un austrāliešiem – vēsi un atturīgi. Noteiktajā laikā gan nekāda mūzika nesākas. Un tad saprotam, ka īstā „mūzika” jau ir tā dzīvnieciņu čabināšanās dažādu toņu izgaismotajās alās. Ir skaisti. Un virs galvas vēl mirdz tūkstošiem zvaigžņu, citādu, kā var redzēt Latvijā.

Pēc pusstundas dodamies prom, vēlreiz uz veikalu, lai paņemtu kartona kastes, ko piemirsām iepriekš iepērkoties. Tās noderīgas, lai liktu zem telts un būtu mīkstāka gulēšana. Jā, tajos karavānu parkos nez, kāpēc, mīkstākā zālīte tiek piešķirta mašīnām, bet tajā izgulētākajā tiek ierādītas teltsvietas. Kartonus dabūjuši dodamies atpakaļ uz savu telti.

Pašā vakarā drošības pēc vēl uztaisām vienu mazo darbiņu un piereģistrējamies jau laicīgi Jaunzēlandes mājaslapā. Tikmēr sākam runāt ar diviem francūžiem un tie, gluži kā visi pārējie, ir sajūsmā par Jaunzēlandi. Un tas tikai liek vēlēties tur nokļūt arvien vairāk. Pagaidām jau Austrālija ir burvīga. Nez, kas mūs gaida tālāk.

**

Šīsdienas atklājums. Kas tad ir tas Vegemite? Tas ir tāds kā zemesriekstu sviests – pasta bundžiņā, bet šoreiz ļoti veselīga. Jāatzīst gan – vai nu tas patīk, vai ne, jo garša ir ļoti specifiska. Tumši brūnā pasta ir taisīta no dažādiem dārzeņiem, rauga ekstrakta un garšvielām. Visbiežāk vietējie te to ēd ar maizi, bet var arī pārlikt pāri makaroniem un rīsiem. Tas ir tas īstākais, ko var saukt par austrāliešu tradicionālo ēdienu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~25 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3592 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1763)

Nu ko, īsts izbrauciens ar mūsu draugu Valdi!

Šodien dodamies ekskursijā uz Melburnu gar krastu, jo tā skaistāk. Ja mēs brauktu no Adelaides līdz Melburnai pa lielceļu, būtu ātrāk. Bet mēs vēlamies kā smukāk. Un Valdis piedāvājies mūs pavizināt Melburnas virzienā un šo to pa ceļam apskatīt. Rītdien mūsu ceļi gan šķirsies, bet šodien viss tikai sākas!

Krāmējam somas, Valdis mums saka, ka “stikla desa” jeb vakardien pirktā vīna pudele, kas nav izdzerta, mums jāņem līdzi. Paldies! Sēžam uz āra terases un baudām brokastu augļus ar jogurtu un kafiju. Un jau laicīgi izbraucam. Atvadāmies arī no Valda brāļa Jāņa, cerot viņu reiz satikt Latvijā.

Un tā nu uzsākam savu garo ceļu 350 km līdz Robe pilsētiņai. Esam plašumos, un tie ir labi interesantām sarunām. Valdis daudz braukājis pa Austrāliju un māk pastāstīt visu ko par dažādajām pilsētām. Jau bijām dzirdējuši, ka Adelaide ir viena no tām ar vecāko sabiedrību, bet arī kopumā valsts iedzīvotāji noveco, paaugstinās vidējais dzīves līmenis. Un arī darba devējiem par katru darbinieku automātiski jāiemaksā 10% no tā algas viņa pensijas fondā, kuram var piekļūt pensijas vecumu sasniedzot. To gan arī palielina, un tagad pensijas vecums Austrālijā ir 67 gadi, tomēr tur skatās, kurā gadā esi dzimis – noteikumi katram var atšķirties. Pensijas vecumu pakāpeniski palielina tāpēc, ka dzīves ilgums arī palielinās. Mēs papētām arī tos dzimstības un mirstības līmeņus. Ja Austrālijā dzimstības līmenis ir divreiz augstāks kā mirstības rādītāji, tad Latvijā tas ir pilnīgi otrādi. Bet, lai tauta pastāvētu, ir jābūt konkrētam koeficientam, un noteikti ne negatīvam. Tāpēc notiek imigrantu ievešana. Kā Krievijā – tiek ievesti musulmaņi – tie nelieto alkoholu un tik vairojas. Daudzi jau teikuši, ka beigās tā arī būs vienīgā tauta pasaulē. Ja senāk bija doma, ka visi pasaules cilvēki būs “dzeltenie un šķībacainie”, tad varbūt galu galā būsim arābi. Bet meitenēm jau vajag tos kārtīgos vīriešus. Latvijā, tāpat kā Krievijā un Igaunijā, ir daudz vairāk dāmu kā kungu, un kārtīgu, jauku dzīvesbiedru tad jādodas meklēt ārzemēs.

Tā sasniedzam Wellington prāmi, kas te skaitās kā ceļa daļa, tāpēc automašīnas pārceļ par brīvu. Uz katra prāmja ir vieta astoņām, un, kad esam klāt, neviens aiz borta nepaliek. Turpat ir bārs ar uzrakstu “VB” jeb ar Victoria Bittrer alus zīmolu. To mums toreiz tuksnesī lūdza nopirkt aborigēni. Valdis saka, ka šis varētu būt otrs sliktākais alus tūliņ aiz Fostera. Jā, nevienu no tiem paši vēl neesam pagaršojuši. Jau sen ceļojam ar plānu katrā valstī nogaršot vietējo alu. To nedarījām vien Japānā un Dienvidkorejā to dārdzības dēļ. Un iepriekšējā ceļojumā bijām arī ļoti taupīgi. Bet tad sliktākais testētais bija Albānijas alus Tirāna. Uhh! Nez, vai Fosters un Victoria Bitter varētu būt sliktāki par to.

Pa ceļam ir viens no apstāšanās objektiem – Rozā ezers. Tepat ir ķīniešu tūristi un apstājamies arī mēs. Ezers iekrāsojas rozā krāsā no vielām, ko izdala ūdens augi, lai pasargātos no saules. Bet tagad gan ezers izskatās vairāk balts kā rozā, un turpat uz zīmes pierakstīts “No more “Pink lake””. Rozā tas esot Austrālijas vasarā, kad izžuvis. Pietura, fotogrāfijas un ceļš tālāk. Tad ir tualetes pauze. Ir tik jauki, ka te visur ir pieejamas bezmaksas sabiedriskās tualetes. Papīrs vienmēr ir, tāpat kā ziepes, un lieliska tīrība. Par cilvēkiem ir padomāts!

Ieejam veikalā, un Valdis mums neļauj piemest naudiņu veselīgajām uzkodām. Saka, ka esam viņa paspārnē. Nu tik jauki! Sapērkam augļus un riekstus. Patiesībā, Valda ledusskapī arī ir visveselīgākā pārtika, kāda jebkad redzēta. Un arī alus un vīns, protams. Nekas nekad netrūkst! Interesanti tas, ko arvien uzzinām. Valdis stāsta – Austrālijā visām cigarešu paciņām jābūt vienā krāsā – olīvzaļā ar vienāda fonta uzrakstiem. Pietam, tās glabā aiz necaurredzamām durvīm. Virsū ir vien plāksnīte ar visām dažādo cigarešu zīmolu cenām, un lētākā cigarešu paciņa ir 27 Austrāliešu dolāri. Cik labi te būt nesmēķētājam!

Piestājam notīrīt mašīnas stiklus un turpinām ceļu! Nu jau esam uz tūristiskā ceļa, daudz kemperu un ķīniešu. Coorong ezers, kam braucam garām, ir milzīgs. To apstājamies arī izpētīt. Uz priekšu gan iet raiti, un daba apkārt ir brīnišķīga! Apstājamies pie pelikānu vērošanas vietas, bet tur arī diži pelikānus nevar redzēt. Tepat iestiprināmies ar banāniem un tiem Vegemite cepumiem. Tā ir tā tradicionālā Austrālijas garša, un šoreiz mums par ļoti patīk!

Tad piestājam pie kāda aizvērta benzīntanka un izlemjam turpināt ceļu nost no lielā, pa Coorong Nacionālo parku. Te lieliski, ja ir auto, un nu tādā esam! Atrodam milzīgu sāls ezeru – tik daudz sāls, bet nekas no tā netiek izmantots! Sāls uz ezera ir tik spilgts, ka knapi acis var noturēt vaļā! Ceļš gan ir ļoti grumbuļains, bet nekas trakāks par mūsu Latvijas zemes ceļiem. Uz ceļa pamanām arī melno indīgo čūsku. No auto tā nebaidās, turpina ceļu, bet, kad lecam ārā, lai to iemūžinātu, čūska ātri vien pazūd krūmos. Tā jau ir, čūskas ir agresīvas tikai tad, kad jāaizstāvas. Nu esam redzējuši gan emu, gan ķengurus, zaķus un čūsku savvaļā. Lieliski!

Un tad, kad atgriežamies uz lielā ceļa, turpat redzam kādu nobraukto, šoreiz tas ir koala lācītis. Laikam čāpojis pāri ceļam. Žēl, bet savvaļas dzīvei arī nākas ciest no lielceļiem un neuzmanīgiem braucējiem. Apstājamies visai bieži – lai pasmaržotu kokus, lai izpētītu sāls ezerus un vēl, un vēl. Kāds pieturas punkts ved cauri takām, ko reiz staigāja jaunie ķīnieši. 1852. gadā Honkongā izplatījās ziņas par Austrāliju – zemi, kur redzami zelta kalni un zeltu varēja lasīt uz ielām. Tā nu daudzi jauni ķīnieši devās uz Austrāliju zelta meklējumos, nonākot Adelaidē un tad Coorong Nacionālajā parkā, kurā pašlaik atrodamies arī mēs. Ja esi gatavs, tad var iet lielākā pārgājienā cauri krūmiem, lai staigātu tās pašas takas, ko tajā laikā gāja jaunie ķīnieši zelta meklējumos. Bet jābūt uzmanīgam – jau no mašīnas izkāpjot, priekšā ir melna, gara čūska, kas tūliņ arī ieslīd krūmiņos. Jā, šajā nekurienes viducī nebūtu labi tikt sakostam. Labi, ka šie rāpuļi baidās no cilvēka – galvenais, jābūt pietiekami skaļam, lai čūsku paspētu sabiedēt jau laicīgi, nevis tad, kad jau esi pārāk tuvu un tad tai jāaizstāvas.

Drīz atkal esam auto. Pa ceļam ir arī daudz kempinga vietu, bet par tām jānorēķinās ir mājaslapā – zīmē attēlotas cenas un mājaslapa, kur jāsamaksā, lai dabūtu telts celšanas atļauju. Domājam – kas gan šādās pamestās vietās ko pārbauda! Valdis saka, ka droši vien tas notiek sezonā un svētku laikā – kāds atbrauc un pārbauda, vai esi samaksājis tos 9$ par telti. Radio mašīnā neķer, bet Valdis uzreiz uzliek latviešu mūzikas grupas Rakstu Raksti disku. Tiešām interesanti būt tik tālu, pasaules otrā galā un tajā pašā laikā tik tuvu Latvijai.

Jau redzams, ka līdz nākamajai lielajai pilsētiņai vairs nav tālu, taisām pauzi pie granīta akmeņiem. Ikvienā skatu punktā ir diezgan brīvi, esam vai nu tikai mēs vai vēl pāris. Noteikti, ka sezonā kļūst pilnāks, bet visdrīzāk ne tik pārbāzts kā Āzijā. Un tas mums patīk.

Drīz iebraucam pilsētiņā, tepat ir liela omāra statuja. Nofotografējam uzstādīto figūru, un tad ieejam benzīntankā uzpildīties. Pēc pēdējās uzpildes reizes, kad jau bijām kopā ar Valdi, nobraukti jau 700 km. Šajā benzīntankā tiek pārdotas svaigas omāra sviestmaizes. Nenormāli dārgas – 20 eiro par maizīti! Bet Valdis ir nolēmis mūs visus ar vienu palutināt, ja jau esam te! Turpat parkā apsēžamies un sadalām maizītes. Protams, ir gardi. Tiešām ļoti gardi. Un ļoti ekskluzīvi.

Šī garša mutē jāpatur ilgāk, ar to dodamies uz Robe, uz latviešu alus brūvētavu. Vērojam citus autobraucējus. Te ir interesanti ar tām zīmēm uz auto – L zīme uz auto liecina par to, ka vadītājs mācās braukt (learning). Savukārt daudzi braukā ar P burtu, kas nozīmē, ka tiem ir pārbaude (probation). Ar tādu zīmi, piemēram, jābrauc divus gadus pēc tiesību nolikšanas. Šādai zīmei ir ierobežojumi – viens no tiem ir ātruma ierobežojums 100 km/h, lai arī atļautais varētu būt 110 km/h.

Braucam, braucam. Un tad ceļa malā redzam vēl ko neparastu – kamieļi! Visa fauna, šķiet, nu būs redzēta! Izlecam no auto, kamieļi ir lieli, bet aiz žoga un mums nepievērš nekādu uzmanību. Bet tas tiešām ir īpašs brīdis! Un tad arī nokļūstam Robe. Uzreiz pa taisno dodamies uz alus brūzi, kur mūs sagaida latviešu meitene. Tā ir patīkami pārsteigta sagaidīt latviešus, un mēs arī esam priecīgi būt te – latviešu alus brūvētavā!

Mums tiek apstāstīts, ka te taisīti 19 dažādi alus veidi, un tiek saražoti 40 tūkstoši litri alus gadā. Tas neesot daudz, bet viņi nav mazākie alus brūvētāji Austrālijā. Tiekam iepazīstināti ar dažādajiem aliņiem – parastais un sarkanais. Alus ar dzīvajiem apiņiem, ne apiņiem paletēs un „pale ale”, kas ir Austrālijā populārākais. Viens alus ir no augļiem, kas nāk no Jaunzēlandes, kura savukārt tos pārņēmusi no Brazīlijas – šo alu taisa ar pilīti jūras ūdens, jo klasiski tam jābūt nedaudz sāļam un skābam. Kadiķu alus, tāds alus, kas taisīts no kartupeļiem un ingvera, tumšais porteris un aliņi, kas garšā līdzinās Latvijā nopērkamajiem. Ir arī saulgriežu alus ar latviešu zīmēm. Ir siena alus, kafijas porteris un alus, kas gatavots vīna mucā. Ir 10.8% spēcīgs alus ar beļģu raugu un vaļu alus. Kas tas? Ir tā, ka vaļi ēd jūras dzīvniekus, arī kalmārus ar to spēcīgajām cīpslām. Un, lai tās kalmāru cīpslas nesavainotu vaļu iekšējos orgānus, tie izdala vaskainas vielas, ko vēlāk atvemj. Tad tās sakalst un tiek izskalotas krastos. Legāli pārdot šo „vaļa vielu” nevar, bet atrastu var izmantot. Arī smaržās tā tiek izmantota kā saistviela, jo tā labi notur gan garšas, gan smaržas. Un arī alum tieši šī vaļa viela dod īpašu garšu un smaržu. Kilogramā šāda viela maksā 30 000-60 000 Austrālijas dolāru, bet pārdot jau to tīru nedrīkst, lai gan – ja tā iekšā ir smaržās vai citos produktos, tos pārdot tāpat var. Kā šie latvieši „vaļa vielas” dabūja? Draugi tās atrada izskalotas krastā un viņiem atdeva.

Vispār kopumā mums stāsta, ka senāk alus bija daudz skābāks kā mūsdienās, jo tad nebija tā baktēriju kontrole, vakuumu noteikšana un viss cits, kas to skābumu regulē. Bet arī šie latvieši par sava alus skābumu nesatraucas. Nogaršojam vairākus aliņus, garšas ir patiešām neparastas, un vien dažus varētu arī dzert ikdienā. Bet šī vieta ir tiešām īpaša. Alus brūvētavas saimnieki ir vienīgie Austrālijā un vieni no retajiem pasaulē, kas izmanto uguni, lai vārītu alu – to vāra uz krāsns pēc vecajām metodēm, un viss alus pagatavošanas process notiek ar rokām. Tas padara alu ļoti īpašu.

Bet tad mūsu alus degustācija apraujas – dāma ierauga čūsku zem tās bāra letes! Oho! Un tā ir indīgā! Sieviete saka, ka visu dienu tur stāvējusi, labi, ka tai kājās ādas zābaki – tiem čūska nevarētu izkosties cauri. Bet tā arī ar roku slēgusi kādu slēdzi turpat, kur nu slēpjas čūska – cik veiksmīgi! Un ko darīt? Labi, ka viņa zina telefona numuru kādiem paziņām, kas jau reiz tikuši galā ar  čūskām! Un tā  nu tie atbild arī uz šo palīgā saucienu, sakot, ka ieradīsies mūs visus glābt. Brūvētavas darba laiks beidzies, bet mēs paliekam, lai vērotu notiekošo. Drīz atbrauc sirms vīrs un sieviete. Vīrietis nāk ar diviem kokiem iekšā telpās, čūska, kā juzdama, izlien no slēptuves un dodas pāri pakāpienam uz citu telpu. Vīrs aizskrien tai pakaļ, mēs paliekam ārā. Čūska slēpjas, bet dzīvu to ārā vairs nedabūt. Tā pēc laiciņa vīrs atnāk ar čūskas galvu starp pirkstiem. Tā asiņo, bet vēl joprojām mēģina vīram iekost. Kā tas saka, čūskai ir varbūt seši mēneši, un tās mazās jau ir bīstamākas. Ja lielās čūskas koduma laikā neizlaiž visu indi, domājot par iespējamu tālāko aizsardzību, tad šīs mazās kož uz nebēdu. Un šī tiešām izrādās indīgā čūska. Ja pēc koduma nokļūtu slimnīcā, tad izdzīvotu. Bet līdz tai arī no šī mazā ciema būtu jātiek. Galvenais pēc čūskas koduma nekustēties, lai inde lēnāk izpletās asinsritē.

Nu čūskai tiek noskaldīta galva ar dēļa gabalu, bet tās mute turpina atvērties un arī ķermenis vēl lokās. Vīrs no galvas atbrīvojas. Ķermeni vēl apskatām. Tad pāris aizbrauc, mēs iedzeram pa vēl vienai alus glāzei, lai noslēgtu šo stāstu. Veselas trīs čūskas šodien redzētas! Dāma vēl satraukusies, tā mums arī par degustāciju neko neprasa, lai gan cenrādis ir uz sienas – par sešiem pagaršotiem aliņiem 8$, par 12 nogaršotiem 15$ un par 12 testa glāzītēm 20$. Valdis gan kā pateicību iegādājas četras pudelītes, kas garšo viņa brālim. Sieviete vel paspēj pastāstīt, ka viņas vīrs, ar ko tā atbraukusi un sākusi šo biznesu, dzimis Austrālijā latviešu dāmai. Bet tad tas pārcēlies uz Latviju, tie satikušies un kopā dzīvojuši pie jūras. Bet kādā ziemā tie vēlējušies baudīt atpūtu siltākā vietā, un no visiem iespējamajiem variantiem izvēlējušies Austrāliju, jo te bijuši vīra radinieki. Un tā atraduši šo mazo ciemu, kas, atšķirībā no citām pilsētām, nav bijis pārlieku karsts. Vēsi kā Latvijā, bet nekad nav ļoti auksti. Mēs paši jau esam pieraduši pie augstākām temperatūrām, šo laiku ceļojot, bet dāmai te iepaticies, un tā viņi te palikuši un uzsākuši alus biznesu. Lieliski! Kāda interesanta ekskursija mums bijusi!

Un tā dodamies tālāk. Valdis šoreiz domā paņemt mums kopīgu istabiņu, bet tās lētākās, kas pieejamas, jau visas pilnas, jo nogalē pilsētele gatavojas laivu sacensībām. Arī karavānu parkos cenas ir nesaprātīgi augstas. Bet no visiem Bookingiem, hosteļiem, kas ciemā atrodas, visām kempinga palikšanas vietām lētākā ir par 100$. Motelī istabiņa vienam maksātu 120$, bet Valdis paņem namiņu mums visiem. Ekskluzīvi. Trīs guļamistabas, TV un virtuve ar vannasistabu. Baseins. Pirmoreiz esam tādā luksus namiņā! Bet kamēr vēl gaišs, dodamies vēl pilsētiņā.

Sākumā piestājam pie veikala, lai nopirktu ko gatavojamu, un mēs tad beidzot arī uzsaucam vīnu. Tieši to lētāko un to ko neviens nedzer – mēģināsim Yellowtail! Jā, te ir pat veikaliņš, kur arī tādu atrodam! Tad aizbraucam uz ķīniešu memoriālu, kur atkal lasām par tiem pašiem ķīniešiem, kas te iebrauca meklēt zeltu. Un te rakstīts, ka iebraukuši gandrīz 17 tūkstoši ķīniešu, kas nebūt nav mazums! Vai zeltu tie atrada? Nezinām.

Uzkāpjam kalniņā, kur var redzēt visu pludmali no augšas. Jā, tās actiņas jeb teleskopi, kas Latvijā prasa monētu, te visur ir bez maksas. Un šķiet, ka katrā Austrālijas pilsētiņā ir arī golfa laukums. Ārā krastmalā ir auksti, bet jau zināms, ka turpmāk vienīgā mūsu naktsmītne būs telts.

Dienu noslēdzam ar saulrieta vērošanu no kādas klints. Ir burvīgi. Un paldies par to mūsu dārgajam draugam! Vakars ir izdevies – pagatavojam rīsus ar zivju pirkstiņiem, sagriežam sieru un baudām vīnu. Sākam ar to stikla desu, ko mums uzdāvināja Valdis, un tad pārejam uz Yellowtail. Nemaz jau nav tik slikti, bet garša tomēr nav tā. Liekas, ka vīns sajaukts ar ūdeni. Tā jau mums saka, ka Yellowtail, pirmkārt, ražo ķīnieši, un tas domāts tikai eksportam. Spēlējam spēles un runājam par visu ko. Esam ieguvuši lielisku draugu, un piedzīvojuši vēl vienu neaizmirstamu dienu!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz parunāsim par Austrālijas virtuvi. Lai arī ķenguri ir tūristu mīluļi, šī ir populāra gaļa arī lielveikalu plauktos un restorānu ēdienkartēs. Tā ir ļoti liesa sarkanā gaļa, skaitoties veselīga. Barramundi? Jā, tas ir aborigēnu vārds lielai, sudrabotai zivij, arī ļoti iecienītai. Kas vēl? Lamingtons, kas ir četrstūraina kūka, pārklāta ar šokolādes vai aveņu mērci un kokosriekstu skaidiņām. Bet neesam saldumu mīļi. Un jāpiemetina, ka Austrālijā pieņemts, ka labi ir atturēties no alkohola lietošanas divas reizes nedēļā. Tā lūk.

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3567 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1755)

Mūsu pēdējā diena pie Valda.

Un tā ir apburoša! Atkal esam izgulējušies kārtīgi, un nespējam vien nopriecāties, ka šīs dienas ir īsta atpūta. Brokastīs baudām augļu salātus āra terasē, kamēr apkārt lidinās skaisti, krāsaini putni. Šodien spīd saulīte, ārā ir silts – īstais laiks izbraucienam pa šo apgabalu!

Drīz sēžamies mašīnā – Valdis mums paredzējis īstu ekskursijas dienu. Un tieši tāpēc ceļošana ir tik apburoša – tāpēc, ka nekad nezinām, kas notiks nākamajā dienā, kas mums paredzēts turpmākajā ceļā. Katra diena ir jauns atklājums un jauns piedzīvojums. Un arī šī – tik koša un pārsteidzoša!

Dodamies. Ceļmalās nereti redzamas zīmes, ka tiek pārdotas lauku olas pa 3$ vai 4$ kārbiņā. Interesanti, ka tās sakrāmētas kastēs un atstāta arī vieta, kur iemest naudiņu. Neviens fiziski nestāv un olas netirgo. Jā, Valdis saka, ka cilvēki te taču saprot, kāds laiks un darbs nepieciešams šādu oliņu iegūšanai, un tāpēc nemaz neiedomājas saimniekus apkrāpt, paņemot olas un neatstājot samaksu. Bieži saimnieki pat atstāj skaidru naudiņu, ja nu kādam nav precīzas. Liekas, ka Latvijā ko tādu īsti nevarētu pasākt.

Tā nokļūstam līdz vienai no vecākajām Austrālijas vīna darītavām. Tur sākotnēji apskatām vecās vīna darīšanas tehnoloģijas, un tad arī tiekam pie bezmaksas degustācijas. Vīni ir visdažādākie, un, lai arī sākam ar sarkanajiem, noslēdzam visu ar baltajiem. Šī ir vienīgā darītava Austrālijā, kas taisa arī Malbeku, to, kas skaitās Argentīnas vīns no Mendosas apgabala. Te ir arī dzirkstošais sarkanvīns un stiprinātie portvīni. Un pat uzkodas ir pieejamas bez maksas! Sieviete, kas pilda mūsu glāzes, stāsta arī vairāk par tām rozēm. Redz, tās tiek stādītas vīnogu lauku galos ne tikai tāpēc, lai sajustu salnu, bet tās arī liecina par kādu slimību vīnogu laukos. Redz, ja rožu krūms ir nesmuks un savītis, tad ir skaidrs, ka arī tajā vīnogu rindā varētu būt problēmas, un ir vērts apskatīties. Jo tā jau ikdienā neviens katru vīnogu rindiņu neizstaigā, bet rožu krūmi to sākumā var daudz pateikt un palīdzēt.

Valdis pats vīnu nedegustē, bet saka, ka viņam tomēr patīk nopirkt pudeli pēc visas degustācijas, ja tā bijusi jauka. Un šī ir tiešām patīkama. Un, lai arī vakariņās jau paredzēta zivs, ņemam sarkanvīnu. Jā, tie noteikumi paredz, ka pie zivīm jādzer baltvīns, bet kas tad mums – var arī aliņu vai sarkanvīnu! Te vīni ir tiešam brīnišķīgi un pudelē izmaksā aptuveni 13 eiro. Ievērojam, ka Austrālijas vīniem pudeļu korķis ir skrūvējamais, ne kā daudzreiz Latvijā nopērkamajiem. Izrādās, ka austrālieši atteikušies no korķa koka, lai aizsargātu dabu. Tas atvieglojis arī vīna pudeļu taisīšanu, jo, liekot skrīvējamo korķi, ir vieglāk izlīdzināt spiedienus un arī pudeles nav jāglabā augšpēdus, lai korķi uzturētu mitru. Korķa koka korķus gan dažreiz izmanto eksportam, jo ir jau tās valstis, kur uzskata, ka skrīvējamie nav tie labākie korķi.

Tad dodamies tālāk. Apstājamies kādā vēsturiskā ieliņā, kur izejam cauri arī kādam bāram – vienkārši, lai apskatītu tās austrāliešu tradicionālās pasēdēšanas vietiņas. Un tik tiešām tas viss mums tik ļoti atgādina Angliju! Valdis nopērk arī tradicionālo gaļas pīrāgu, no kā gan mēs atturamies. Jā, tie par tradicionāliem tika saukti arī Anglijā.

Ceļš turpinās, pieturvietu ir daudz, tikpat, cik to brīnišķīgo stāstu. Vien jāatceras! Apstājamies arī pie kāda koka – te ceļmalās atzīmēti tie koki, no kuriem aborigēni sev senāk taisījuši laivas. Tie ņēmuši no koka veselu mizas gabalu, to sastiķējuši ar ķengura cīpslām un veidojuši sev laivas. Un tā nu ceļmalās var redzēt tādus kokus bez mizas gabala. Nokļūstam arī kādā privātmāju apgabalā, kur dzīvo bagātākie austrālieši. Tiem ir garāža, kur atstāt mašīnu, māja, un tai otrā pusē ezers, kurā stāv jahta.

Un tad beidzot tā Marejas upe. Tā ir garākā Austrālijas upe, vairāk kā 2500 km garumā. Upe ir sekla, daļēji izsīkstoša. 80% tās ūdens resursu tiek izmantots apūdeņošanai, kas dod 40% no Austrālijas lauksaimniecības produkcijas. Visi gan ir uztraukušies par šo upi, jo tā uztur daudzus, bet ūdens arvien samazinās. Vietējie atzīst, ka cilvēks upi vienkārši iznīcina. Te gan sacelti aizsprosti, lai ūdens līmenī kā regulētu. Tepat peldas pelikāni, kas sastopami visā Austrālijā. Smejam par karpām – arī tās Austrālijā jau skaitās kā kaitēklis, jo ieviestas pārlieku savairojušās. Vietējie tās, patiesībā, ķer, vāra un tad veido kā mēslojumu dārziem. Jā, karpas. Tās citām zivīm traucējot dzīvot, vairojas par ātru un tāpēc beigās paliek vien par dārzu mēslojumu.

Tad izbraucam līkumiņu un pa taciņu nokļūstam līdz okeānam turpat pretī Marejas upei. Te vēji ir auksti un viļņi lieli. Un tad pamanām Valda brāli Jāni, kas ar draudzeni arī nupat sasniedzis Marejas upi. Jā, arī tie braukā apkārt, lai dāmai parādītu to Austrāliju. Pasveicināmies un aprunājamies, bet pāris saka, ka šodien mums diez vai pievienosies, jo paredzēts apkārt braukāt visu vakaru.

Arvien braucam okeāna apskatē, un, lai arī tas ir tiešām auksts, redzam arī tādus, kas okeānā peldas un sērfo. Nokļūstam skatupunktā kādā uzkalniņā un redzam, ka no desmitiem vakarā te ir „sausais likums’. Jā, te daudzviet redzamas zīmes ar laikiem, kuros tad nedrīkst lietot alkoholu publikā. Darvinā gan tas attiecās uz visām 24 stundām, jo tur aborigēniem bija ļoti lielas problēmas ar alkoholiskajiem dzērieniem.

Turpinām mūsu lielisko ekskursiju un nokļūstam vēl citā vietā, kur aborigēnu mākslā izlikta mozaīka un izveidots skatupunkts uz okeānu. Te ir arī vaļu vērošanas vietas, bet tos iespējams saskatīt oktobrī, neesam īstajā laikā. Šī vieta, kur atrodamies, sākotnēji tika plānota kā Adelaides atrašanās vieta, bet ideju nācās noraidīt, jo apgabalā nebija pietiekami daudz dzeramā ūdens.

Un visbeidzot tad ir arī Victor Harbour. Tā ir neliela pilsētiņa, kur atrodas arī gājēju tilts, pa kuru var nokļūt uz Granīta salu. Daudzi šādu iesēju izmanto, bet mēs salu apskatām vien no attāluma, un aizstaigājam līdz tepat esošai vaļa astes formas strūklakai. Valdis saka, ka drīz jau laiks vakariņām, un piekodina mūs neuztraukties – esam viņa pārraudzībā, un mums par neko nav jādomā. Tas ir tiešām jauki, ka iespējams satikt tik atsaucīgus un jaukus cilvēkus, arī tik tālu svešumā. Un tas tikai pierāda, ka labais pievelk labo, un pasaule galu galā ir brīnišķīga!

Vēl viens skatupunkts uz vaļu peldēšanās vietām, un tad arī kāds okeāna krasts, kur saliktas neskaitāmas brīdinājuma zīmes par spēcīgajā straumēm. Jā, Austrālijas okeāns ir bīstams, un ar to jārēķinās. Te arī daudzi ir cietuši un arī miruši, mēģinot savus spēkus okeānā. Bet kam gan prātā nāk peldēties tik aukstā ūdenī? Mēs baudām skatus uz klinšaino krastmalu. Te ir arī gājēju takas, kas aizved nebeidzamā pastaigā.

Šodien nobraukti vairāk kā 400 km. Vai to maz iespējams aptvert? Un staigāts arī nav nemaz tik maz, tāpēc apstājamies pie kādas ēstuvītes, kur šodien ir zivju diena. Pastāstām Valdim, ka Padomju laikos zivju dienas bija ceturtdienas. Kā mūsu draugs saka: „Seafood? If see food, you eat it!” Šodien porcija zivs maksā 10 eiro, ir iespējams izvēlēties starp trijiem veidiem, mēs katrs paņemam vienu un padalāmies viens ar otru. Valdis uzsauc mums arī vietējo aliņu un tiek norādīts, ka vesels salātu bārs bez maksas nāk kopā ar maltīti! Un salātu bārs nebūt nav tikai zaļumi – ir pat kartupeļi, makaroni un sacepums. Esam tā pieēdušies, ka vairs ne pakustēt. Paldies mūsu burvīgajam namatēvam!

Un tad dodamies atpakaļ. Debesīs jau parādījies mēness – ziņās saka, ka tas ir 32% lielāks un 60% spožāks kā ierasti redzamais. Un tas tiešām ir iespaidīgs! Apstājamies uz pāris fotogrāfijām, un tad jau tumsiņā turpinām pēdējo ceļa gabalu. Nu gan jābūt uzmanīgam, jo uz ceļa ir arī tie paši ķenguri. Redzam pat pavisam lielu. Un, ja mēs brauktu ātrāk vai pa otru ceļa pusi, varētu būt traki! Garām palec arī pāris zaķīši. Bet droši nokļūstam atpakaļ mājiņā pie ezera. Diena bijusi vienreizēja. Un tā nebūt nebeidzas. Vakaru pavadām burvīgās sarunās un klausāmies Valda neticamajos stāstos. Un arvien priecājamies, ka mūsu Austrālijas piedzīvojums ir izvērties tieši šādi! Ja mēs būtu braukuši cari applūdušajam štatam, un Valdim tajā sestdienā nebūtu sapulce Vanagu namā, mēs taču nekad arī nebūtu tikušies! Bet nu jācer vien uz atkalredzēšanos! Rīt ceļš tālāk!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz neliels atklājums, ar ko mums padalījās Valdis. Izrādās, ka Austrālijas nacionālās krāsas ir zaļa un zelta. Ja senāk tās bijušas balta, sarkana un zila jeb britu karoga krāsas, tad 1984.gadā tās nomainītas. Šīs krāsas simbolizē Austrālijas nacionālo ziedu Acacia pycnantha. Tas ir zieds, kas par spīti spēcīgajai saulei, sausumam un vējam vienmēr zied. Un tas raksturojot austrāliešu tautu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3556 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1750)

Esam kārtīgi izgulējušies mums piešķirtajā lielajā istabā.

Valda mājiņa ir tik skaista un tik mierīgā, klusā vietā! Rītu sākam ar kafiju, Valdis mums parāda nozīmītes no dziesmu svētkiem – tajos Latvijā viņš piedalījies veselas divas reizes! Jā, Valda pīrādziņu recepte ir kādā pavārgrāmatā, savukārt latviešu rakstnieka Pētera Struberga grāmatās apskatām viņa bildes. Jūtamies kā Latvijā, lai gan esam tālu, tālu prom!

Šodien ārā nedaudz apmācies, bet mums paredzēts doties rīta pastaigā gar tepat esošu ezeru. Jā, tā gan vairs nebūt nav rīta pastaiga, jo jau pēcpusdiena, bet arī tas der. Brokastīs ēdam mango – tie ir ik saldi un tiešām gatavi! Līdz šim uz tik labiem uztrāpījuši nebijām. Bet nu esam pilni veselības un gatavi pastaigai.

Valdis savu pastu saņem kādā vietējā veikaliņā, un tur arī dodamies gar ezera krastu. Pirmais, ko ceļā satiekam, ir aita, kam aplokā blakus ir arī alpaka. Vēlāk Valda brālis Jānis paskaidro, ka alpakas, patiesībā, ir īsts aitu gans, un lielos aplokos tās vienmēr tiek laistas pie aitām, lai tās pasargātu. Ja uzbrūk kāda lapsa vai dingo suns, alpaka ir tā, kas tos māk aizbiedēt. Kas to būtu domājis!

Dodamies pa taciņu gar burvīgo ezeru. Vējš ir spēcīgs, bet tas netraucē izbaudīt vienreizējos skatus –tepat ir pelikāni, un daži citi putni ir arī aizsargājami, tāpēc sunīšus vienmēr jāved pavadā. Apkārt sastādīti patiešām interesanti augi, un ezermala ir tiešām skaista ar klintīm un augu valsti. Redzam pat ķirzaciņu, kas gan paslēpjas pēc skaļākiem trokšņiem. Pašās taciņas beigās ir arī atpūtas vieta – tik jauki, ka te katrā parkā pieejamas gan publiskās tualetes, gan grila vietas – te problēmu gatavot nav! Ja grila vietas nav elektriskās, tad pat malka vienmēr tiek sagādāta! Nu re – vai maz vajag viesnīcu? Ar telti viss tāpat pieejams!

Nokļūstam līdz mazajam veikaliņam, kur vietējiem iedzīvotājiem pienāk vēstules, un dodamies atpakaļ. Šoreiz arī paredzēts cept tās kartupeļu pankūkas. Kamēr vēl vakars nav pienācis, mēs paspējam gan pastrādāt ar dienasgrāmatas ierakstiem, gan paplānot tālāko ceļu. Valdis mums paredzējis tik daudzas nodarbes! Nespējam vien noticēt, kā mūsu piedzīvojums iegrozījies! Mēs tiekam nodoti no rokas rokā, un šo dārgo zemi, kas sākotnēji mūs nedaudz satrauca, spējam izbaudīt tik pilnvērtīgi! Paldies visiem ceļā sastaptajiem! Iespaidi ir tiešām nebeidzami!

Vakarā sākam cept un rīvēt, kamēr vēl un vēlreiz uzzinām daudz jauna. Izrādās, mūsu pats latviešu krokodils Dandijs Arvīds Blūmentāls apglabāts Coober Pedy pilsētiņā, kur bijām skatīties tās opālu raktuves! Nu re, kaut kas palaists garām, bet tomēr bijām turpat vien! Jau bijām dzirdējuši no mūsu draudzenes Džastinas, ka pie vīnogu krūmiem tiek stādītas rozes – baltās pie baltajām vīnogām, sarkanās pie sarkanajām. Bet nu mums stāsta, ka tam ir arī cita nozīme – rozes ir tās, kas pirmās sajūt salnu. Un tad var novērot, kad salna tuvojas, un vīnogas paglābt ar laistīšanu – naktī tiek atstāti laistītāji un nekas slikts nenotiek. Valdis daudz mums stāstījis par saviem piedzīvojumiem Latvijā. Bet krievu laikos vienmēr bijis tā, ka tas juties naudīgāks – tie rubļi Latvijā bija mazā vērtībā, bet te esošie dolāri bijuši augsti vērtēti.

Ārā šodien ir vēss, velkam arī jakas un vilnas zeķes. Esam pieraduši pie tām augstajām temperatūrām. Vakarā ierodas Valda brālis Jānis ar meiteni no Preiļiem, atnāk arī Māra, kuru jau bijām satikuši. Un tad nebeidzam vien dalīties visā, kas katram zināms. Dzeram vīnu un ēdam kartupeļu pankūkas ar skābo krējumu. Jā, vēl arvien jūtamies kā Latvijā un tas ir pārsteidzoši. Kas to būtu iedomājies, kāds ceļš mums Austrālijā izvērties! Ir lieliski!

**

Šīsdienas atklājums. Jau runājām, ka parkos vienmēr jābūt bezmaksas tualetēm. Bet tad interesanti ir tas, ar ko tie paši parki tiek laistīti. Tas, izrādās, ir pārstrādāts labierīcību ūdens. Tāpēc zālīte vienmēr ir zaļāka.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3556 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1746)

No kalmāra upē līdz tam pašam šķīvī.

Šodien jādodas prom. Esam sakrāmējuši somas, un tad izrādās, ka mūsu draudzenes gulējušas mājā, arī tad, kad mēs ieradāmies. Bet dāmas nedzirdējušas, kā karojam ar kaķi, un mēs neesam redzējuši viņas. Bet nu ķeramies pie kopīgām brokastīm un gaidām pusdivpadsmit, lai tiktos ar Valdi un dotos nākamajā latviešu piedzīvojumā. Šodien ārā iznāk arī ķirzaciņa, kā reiz lai atvadītos. Tai ir pavisam zila mēle, ar ko tā ķer pamestos gaļas gabaliņus. Nu tādi zvēri te!

Drīz satiekam Valdi, kas ieradies ar savu mašīnu mums pakaļ. Abas dāmas mūs iznāk pavadīt un nedaudz aprunājamies. Izrādās, ka ielas galā te ir arī igauņu māja, kur katru sestdienu tiek rīkota gaļas cepšana. To mums visiem atklāj mūsu jaunais draugs, kas gan pats dzimis Austrālijā latviešu dāmai. Interesanti, ka tik daudz dažādu tautu centri atrodami visapkārt pilsētai!

Atvadāmies no šīs ballīšu vietas īpašniecēm un pasakāmies par jauko uzņemšanu. Liekam somas mašīnā un uzsākam braucienu cauri pilsētiņai, lai redzētu, kur mācījies pats Valdis, kādas interesantas ēkas te vēl atrodamas. Ja, pats Adelaides centriņš nav pārlieku liels, bet te ir tik daudz skaistu rajonu! Izraucam arī pa jau saplānoto automašīnu sacensību trasi. No pirmā līdz trešajam martam arī autosacīkstes notiek Adelaidē. Šis ir īsts svētku laiks, lielākais Austrālijas mākslas festivāls! Bet mēs esam izbaudījuši šo vietu maksimāli, ir laiks doties tālāk!

Valdis mums parāda māju, ko pārdevis, lai pārvāktos tālāk no pilsētas, nomaļākā vietā, un tad arī uzsākam ļoti interesantu braucienu. Pirmā vietiņa, kur apstājamies, ir pirmā legalizētā Austrālijas nūdistu pludmale, ko galvenokārt gan apmeklējam tāpēc, ka krastmala ir tiešām skaista – baltas smiltis, izskaloti krāsaini akmeņi un gara klints siena. Jā, te ir brīnišķīgi un gribētos arī uzsliet telti, kas gan nav atļauts. Ūdens ir vēss, bet atpūtnieku netrūkst. Esam gan tur, kur drēbes vēl tiek paturētas mugurā. Un salasām maisiņu krāsainiem asmeņiem – nu mums tie būs gan no tuksneša, gan pludmales. Vai ir haizivis? Dažreiz, bet tad lidojot helikopteri, lai brīdinātu par iespējamiem lielo zivju uzlidojumiem.

Turpinām ceļu, un ceļmalā redzam augļu stendiņu. Tik jauki, ka Austrālijā aug viss, un tas viss tiek pārvadāts no viena štata uz citu, jo tropos augļi ir citādāki kā šeit Dienvidu Austrālijā un otrādi. Ir gan zemenes, gan arī Austrālijas mango, ananasi, avokado un daudz kas cits. Mums rodas ideja paņemt kartupeļus un uztaisīt kartupeļu pankūkas. Un Valdis ir sajūsmā, saka, ka tādas nogaršot izdodas reti, bet viņš labprāt uzaicinātu arī savu tikko no Latvijas ieradušos brāli un sarīkotu mazu pasēdēšanu. Nu re – vakara plāns gatavs!

Dodamies tālāk, un nokļūstam īstā haizivju pludmalē, kur peldēties neesot ieteicams. Te gan krasts ir brīnumskaists un atpūtnieki ir izgūlušies smiltiņās. Nu tas ir droši, jo saulīti aizsedz mākoņi, lai gan par sauļošanās krēmu tāpat nevajadzētu aizmirst. Dienu pavadām arī interesantās sarunās. Un tad izrādās, ka Valdis zina gan kādu skolotāju no Skrīveriem, gan dalām kopīgu paziņu – latviešu ceļotāju un rakstnieku Pēteri Strubergu, kura grāmatās parādās pat fotogrāfijas ar mūsu jauno draugu. Vai pasaule nav maza?

Tad piestājam pie kāda ūdens rezervuāra. Jā, jau esam stāstījuši, cik ļoti lielas problēmas Austrālijā ir ar ūdeni, un te ir arī vietas, kur dzeramais ūdens tiek glabāts. Interesanti – esam pasaules sausākā kontinenta sausākajā štatā. Kalni apkārt arī dzelteni, bet ziemā, kas Latvijā tad ir vasara, tie arī esot zaļi. Un tā kontrolētā dedzināšana ir svētīga lieta, jo tās rezultātā tiek atvērtas dažādu augu, arī eikaliptu koku sēkliņas.

Šogad, kad bijis tas nenormālais karstums ar 40 grādiem ēnā, ļoti cietušas vīnogas. Varējis redzēt, kā pilnīgi zaļas vīnogas dienas laikā pārvēršas violetajās. Bet tas iznīcinājis ļoti daudz. Baltās vīnogas vienmēr lasītas ar tehnoloģiju – tikai sarkanās vajag lasīt ar rokām, baltās ir vienkāršākas – tomēr šogad tās bijis jālasa rokām. Un tāpēc šī gada baltvīns būšot ļoti dārgs. Runājam par ūdeni un arī alkoholiskajiem dzērieniem. Smejam, ka arī pasaulē zināmākais Austrālijas alus Fosters te netiek dzerts, jo tiek uzskatīts par ļoti sliktu. Tāpat kā līdz Latvijas plauktiem nonākušais Austrālijas vīns Yellowtail – to te pat īsti nepārdod zemās kvalitātes dēļ. Ar ko tādu saskārāmies arī Meksikā – tur nevienam pat prātā nenāk dzert Corona alu, kas pie mums, tāpat kā Austrālijā, skaitās viens labs alus.

Tā nokļūstam līdz Dzintariem. Jā, te tiešam ir tāda vieta kā Dzintari – latviešu veidots komplekss, kur atrodas gan latviešu skoliņa, gan paredzēta vieta Jāņu svinēšanai, kas ik gadu pulcina vairākus simtus Austrālijas latviešu. Kas to būtu domājis, ka pasaules otrā malā jutīsimies kā Latvijā? Esot jau tā, ka daudzi latvieši ārzemēs nemaz nevēlas tikt asociēti ar savu tautu un iesaistīties šajā mazajā sabiedrībā, bet tie ir tie nesen iebraukušie. Tie, kas Austrālijā iebrauca kara laikā un viņiem dzimušie bērni latviešu tradīciju saglabāšanu uzskata par ļoti nozīmīgu.

Uzzinām vairāk arī par Valdi. Viņš dzimis septiņu bērnu ģimenē, un viens no viņa brāļiem pirms desmit gadiem pārvācies atpakaļ uz Latviju, lai gan uz Austrāliju brauc ciemos. Un tieši šodien ir tā diena, kad brālis atbrauc, tāpēc paredzēts tikties ar viņu un viņa draudzeni no Preiļiem. Tiešām interesanti, kā katram dzīve izvērtusies.

Nokļūstam vēl uz kāda mola, no kura paveras skats uz klintīm un pavisam dzidru ūdeni – var redzēt paris metrus zem ūdens! Vietējie uz mola salikuši makšķeres un pavada nesteidzīgu dienu. Līdzi ir saliekamie krēsli, pat mazie suņuki. Un te ļoti ierasti ir sākt uzrunāt otru, vietēji labprāt padalās kā veci draugi. Un arī šoreiz uzzinām, ka ir speciālā zivju eļļa, kas tiek lieta ūdenī, un tad arī pieredzam ko neparastu – sirms pāris, kas tepat makšķerē, izvelk lielu kalmāru. Tas izlaiž tinti gan ūdenī, gan uz mola, atstādams kārtējo melno pleķi. Tad tiek nogaidīts, lai kalmārs visu tinti izlaiž, tas maina arī krāsas. Jā, ko tādu iepriekš nebijām redzējuši. Bet vietējiem te tas nav nekas neparasts.

Pavadījuši laiku uz šī mola, dodamies tālāk. Te nu mūs pārsteidz arī pāris lietus piles. Bet neko vairāk par tām nepieredzam. Pa ceļam Valdis stāsta, ka tieši krastmalā ir daudz tūristu un tāpēc te uz ceļiem ir zīmes „Austrālijā brauc pa ceļa kreiso pusi”, jo bijuši daudzi gadījumi, kad tūristi atbrauc un pat nesaprot, kas notiek, līdz avarējuši.

Arī nākamajā pieturas vietā, kur uzejam uz mola, vietējie zvejo, un redzam tos pašus kalmārus. Daži zem ūdens vēro jūras zirdziņus, citi peld ar harpūnām, lai nozvejotu zivis. Valdis gan saka, ka tas ir bīstami, jo, ja zivs tiek nomedīta, pašam atrodoties ūdenī, tas var piesaistīt arī haizivis, un slikti beigties. Un nav jau nemaz tik reti, ka tās arī tiek pie cilvēka. Visbiežāk tie gan ir sērfotāji, ko haizivs vienkārši uzskata par ūdens iemītnieku. Sērfotāji ierasti iet dziļi iekšā ūdenī un tad arī cieš.

Ceļā esam jau vairākas stundas. Daudz pieturam un apskatām citas interesantas vietas. Sasniedzam pašus dienvidus, kur iet prāmji uz Ķenguru salu. Visa krastmala te nosēta mazākām un lielākām granīta salām, un tās esot ļoti skaistas. Krastmala te ir burvīga, un beidzot arī savvaļā veselas divas reizes pamanām ķengurus. Šie gan nenāk klāt, bet drīz aizlec projām. Jā, iepazīstamies arī ar dažiem putniem – te ir pat tādi, kas ir tīri gaļēdāji!

Tad piebraucam pie kādas mājas – Valda nelaiķa brāļa sievas, kas mums sagādājusi skābu krējumu. Jā, kartupeļu pankūkām tas taču nepieciešams, bet svētdienās veikali ātri ir ciet, un mēs braucam pa tādām vietām, kur veikalu nav, bet Māra dzīvo pilsētiņā. Tiekam aicināti ienākt, un katrs saņemam pa aukstam alum. Liekas, ka alus ir katrā mājā un tas vienmēr ir auksts. Māra dzimusi Kanādā un latviešu valoda nedaudz piemirsusies, bet par Valdi mēs pat nepateiktu, ka viņš dzimis Austrālijā!

Bet nu sēžam un domājam – mūsu ekskursija izvērtusies gara, tāpēc kartupeļu pankūkām varētu būt par vēlu. Valdis ierosina alternatīvu – tikties ar viņa bāli Jāni, kas atbraucis no Latvijas, kādā bārā. Tad diena skaisti noslēgtos – no kalmāra zvejas līdz tam pašam šķīvī. Tā nu dodamies pēdējo ceļa gabalu uz bāru. Valdis saka, lai neuztraucamies – viņš mums vakariņas izmaksās. Tik jauki!

Un tā nu nokļūstam bārā. Īstā britu bārā, kādus atceramies no Anglijas. Tūliņ arī ierodas Jānis un viņa draudzene Janīna, kas pirmo reizi izbraukusi no Eiropas. Stāsti ir apbrīnojami. Jānis stāsta, ka, pēc dzīves Austrālijā, ir grūtāk pierast pie dažām latviešu parašām un tradīcijām. Ir tā, ka Latgalē bieži ar viņu sāk runāt krievu valodā un nesaprot, ka Jānis jau nezina to krievu valodu. Un tad, kad nav dusmas, var arī paskaidrot, ka Austrālijā dzīvojošie krievu valodu nezina. Un arī tās sēru dienas esot pārāk lieli svētki – tā jau ir, ka latviešiem ir sēru dienu ir vairāk kā svētku, tas arī esot kas neparasts.

Katram tiek pasūtīta porcija ar kalmāru, bet pirms tam dalīts austeru šķīvis Mēs austeres iepriekš neesam ēduši, tāpēc šī ir interesanta pieredze. Arčam gan neiet ar tām glumajām lietām, bet pie mūsu galdiņa kā reiz atnācis pats bāra īpašnieks. Mēs smejamies, kad Arča gandrīz izvemjas. Nu nav austeres visiem. Bet kalmārs ir labs, ļoti sālīts un piparots, bet liekas, ka esam īstajā vietā. Klāt nāk baltvīns, jo katram ēdiena taču ir atbilstošs dzēriens, un vakariņas ir lieliskas! Paldies mūsu jaunajam draugam – šī tikšanās ir fantastiska!

Un tikpat nepārspējama ir mūsu draugu humora izjūta. Pierakstīsim dažus jokus. Par latviešiem te saka – latvieši dzer, dzer un dzer, un tad, kad nevar vairs nostāvēt, tad brauc mājās.

Putins dodas ekskursijā uz Eiropu, lidostā viņam prasa: Name? (vārds?) Putin. Occupation? (nodarbošanās, kas angliski ir arī okupācija) No, no, just visit.

Kā latvieši mācās krievu valodu, lai varētu Latvijā paceļot? Ja jādzer, tie saka: „Nice drive way” (izklausās kā „na zrorovje”) un bez garumzīmēm „Jāni, paņem māju” jeb „Jani panem maju” (izklausās kā „Ja ņe poņimaju”)

Vakaru noslēdzam vien piecos no rīta. Iedomājies, kādas sarunas! Un kāda vienreizēja diena!

**

Šīsdienas atklājums. Austrālijā likums paredz to, ka vienmēr jānodrošina bezmaksas publiskās tualetes. Un interesanti, ka arī tajās ir pieejamas arī bezmaksas adatu kastes, kur izlietotās adatas novietot. Jā, arī pašām adatām jābūt bez maksas. Publiskajās tualetēs ir speciāli trauki, kur izlietotas adatas atstāt, savukārt jebkurā slimnīcas ēkā tās iespējams saņemt. Kāpēc? Vai tā ir narkomānu atbalstīšana? Nē, pirmkārt, tiek domāts par cilvēkiem, kam ir diabēts – tā, lai tiem vienmēr adatas par brīvu un tās ir, kur izmest un nemētātos apkārt, kur kāds tām varētu uzkāpt. Bet tas attiecas arī uz narkomāniem – ja adatas tiem ir jāpērk, tie visbiežāk no tā izvairīsies un dalīs vienu adatu vai lietos to vairākas reizes. Lai izvairītos no dārgās HIV, AIDS un citu slimību ārstēšanas, slimnīcas vienkārši piešķir adatas bez maksas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3556 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1741)

Kas to būtu domājis, kāda pārsteidzoša diena!

Mostamies, visi vēl čuč. Taisām brokastis un tad arī laiks doties uz latviešu sapulci. Šovakar gan mums jābūt mājās, lai pieskatītu kaķi, kamēr mūsu dāmas ballējas, un tāds arī ir plāns, lai arī beigās nekas nav tā, kā plānots.

Šodien ir tā lielā sestdiena, kad tiekas tiešām daudzi latvieši. Pieturā bezmaksas busa nav, tāpēc dodamies kājām. 6 km, bet noteikti paspēsim! Mums gan viens autobuss tieši pabrauc garām. Bet nu neko – soļojam. Pēc stundas esam sasnieguši latviešu namu, un šodien tiešām tur iekšā rosība. Gan kafejnīca, gan lielā zāle ir vaļā – ne kā citas reizes. Bet desmitos sākas kora mēģinājums Vanagu namā, kas ir citā vietā, un esam apsolījušies sākotnēji ierasties tur. Mēs gan nezinām, kur īsti šis nams ir, jo kartē tas nerādās. Uz soliņa pie skolas, kur iepriekš jau bijām, sēž divi sirmgalvji, kam pajautājam virzienus. Tie saka, ka jāiet līdz ielas galam un kreisajā pusē nams būšot. Tas, ka runājam latviski, viņus nepārsteidz.

Tad dodamies pa ielu līdz galam, bet priekšā milzīga ēka un tajā nekādi iekšā nevar tikt. Laikam nav pareizi. Tā nu dodamies atpakaļ meklēt kādu, kas varētu vietu norādīt kartē. Pie skoliņas iznākusi arī vadītāja, ko jau iepazinām ceturtdienā. Tā mums nosauc ielu, pa kuri jāiet, bet tā arī nav pareizā – paši paņemam citu ielu un tā tos Daugavas Vanagus atrodam. Ejam iekšā, tur jau dzirdamas dāmu balsis. Jā, tās mēģina dziesmas, pie klavierēm sēž sieviete un spēlē. Mēs visām pamājam, tās atplaukst smaidā, tad arī tiekam aicināti ienākt dziļāk. Viena no galvenajām dāmām, Inta, mūs iepazīstina ar pārējām darbiniecēm, kas iepriekš nebija redzētas, un tad saņemam arī stāstus par Daugavas Vanagiem. Daugavas Vanagi tika dibināti 1945. gada 28. decembrī, leģionāriem vēl esot gūstā Beļģijā. 1949. gadā Austrālijas komisija Vācijā latviešus lika jūras kuģos transportam uz Austrāliju, tur tos pārveda uz visiem Austrālijas štatiem. Latviešu skaitam palielinoties Austrālijā, radās vajadzība sapulcēties, lai plānotu turpmāko darbību un sadarbošanos. Tā radās arī kopējā Dienvidu Austrālijas zemes valde, tādas bija arī citos Austrālijas dienvidu štatos. Un nu darbība ir attīstījusies tik tālu, ka te esošie latvieši sūta paciņas Latvijā esošajiem leģionāriem, daudzbērnu ģimenēm, trūcīgiem skolēniem un studentiem. Un sniedz arī palīdzību Austrālijā – veciem ļaudīm, 3×3 nometnēm (kas ir nometnes paredzētas trīs paaudzēm – vecvecākiem, vecākiem un bērniem kopā), Kultūras dienām.

Uz Latviju mazie sākuma sūtījumi pārvērtās lielajos konteineros ar drēbēm un grāmatām, kad tika atjaunotas Latvijas valsts funkcijas. Nu par latviešu Daugavas Vanagiem ir iespējams dzirdēt visur. Protams, esot Latvijā nemaz nezinājām par ko tādu, bet interesanti ir tagad! Apsēžamies pie galdiņa ar vēl diviem vecākiem vīriem, un nu sākas sarunas par to, ka šajā namā notiek daudzi pasākumi, te ir arī bibliotēka, kur atrodas austrāliešu latviešu izdotās grāmatas par izsūtījuma laiku. Bet visi ir vienisprātis – vēsture jau katram citāda, katrs to raksta no sava skatpunkta. Un īpaši tā atšķiras starp lielajām valstīm. Onkulīši mums prasa, kādi tad Latvijā tagad ir vēsturnieki un sauc mums nezināmus austrāliešu vārdus. Jāatzīst, mēs tiešām neesam tie, kas pārzina šādas lietas. Mums gan prātā ir tik daudz kas cits un ne vienmēr kas mazāk vērtīgs un noderīgs kā dzejnieku un vēsturnieku vārdi. Mēs ne tik daudz varam izklāstīt Latvijas situāciju no visām tās pusēm, bet varam pastāstīt tik daudz par pasauli! Katram jau savs zināšanu gabaliņš ir, tikai citā sfērā.

Mēs vairāk uzklausām mūsu biedrus, jo tiem ir tiešām daudz stāstāmā sakrājies. Mums stāsta, ka viņi atceras braucam mašīnas, kas ņēma cilvēkus un tos veda projām. Bija tas laiks, kad viņi bija maziņi, un atceras vecākus šķūnītī aprokam Latvijas karogu un kara uniformas. Tas ir kas tāds, ko grūti iztēloties. Mums ir pavisam cita bērnība, pavisam cits skatījums uz lietām. Bet novērtējam tos stāstus un apbrīnojam tos laikus, ko pārcietuši šie sirmgalvji.

Tad mums tiek izrādīts Vanagu nams un pieteikts, lai atnākam atpakaļ pēc tikšanās otrā namā. Jā, tur mums jābūt atpakaļ vienpadsmitos, lai paspētu uz skoliņā esošo bērnu starpbrīdi un parunātos ar to vecākiem, kas jau ir tuvāk mūsu vecumam.

Atpakaļ uz skoliņu mūs pavada Inta. Tā stāsta, kā viņai gājis Latvijā, bet tur gan saķērusi vīrusu un no aptiekas dabūjusi zāles, kam lietošanas pamācība bijusi vien krievu valodā. Jā, mums daudzi te esošie saka, ka, tiem atgriežoties, bieži ir grūtāk, jo latvieši vienkārši netic, ka ir arī vecākā paaudze, kas krieviski nerunā. Daudzi Latvijā dzīvojošie uzskata, ka tie vienkārši ieņēmuši galvā to, ka krieviski sarunāties nevar. Katrā ziņā Latvijā saņemtās zāles Intai izraisījušas veselības problēmas un Austrālijas ārstiem nācies sievieti ievietot neatliekamās palīdzības zālē, lai skādi izārstētu, bet tomēr elpošanas grūtības palikušas. Jā, mēs arī dzīvojam ar to domu – labāk neslimot un labāk izvairīties no visiem tiem medikamentiem. Un līdz šim tas izdevies lieliski!

Tā nu nokļūstam pie otra kompleksa kafejnīcas. Tiekam ievesti iekšā un tur vesels bars latviešiem! Iepazīstamies ar visiem uz visām pusēm – vai vārdus maz iespējams atminēties? Tepat ir maza sapulču zālīte, ir ēstuvīte, kur pārdodas latviešu alus, kafija, rupjmaizes maizītes un pīrādziņi. Un visi te strādā brīvprātīgi! Ir daži galdiņi, bērni iznākuši starpbrīdī, un vecāki arī tepat apkārt staigā – katrs kā mēģina ieguldīt šajā sabiedrībā. Tiešām interesanti! Drīz atnāk vēl kāds vīrs, zobārsts. Tas pastāsta par savu dzīvi, tagad gan viņam ir trīs vēži – tā ir, ka latvieša āda un Austrālijas saule, viņš saka. Galvas vēzi ārstēs nākamo nedēļu.  Jā, skatāmies, ka tā ir arī lielākā lieta – ādas saslimšanas ir gandrīz ikvienam, arī paši esam nolēmuši – nekādas sauļošanās! Viss apsegts, trīsdesmit grādos velkam bikses.

Tad skatāmies, kā notiek visu jubilāru sveikšana, kas organizēta reizi mēnesī. Tiek izvēlēti divi lielākie vīri, kas ņem krēslu, un bērni, kam bijuši svētki, stājas rindiņā. Krēsls tiek celts gluži kā pie mums, bet dziesmiņa atšķiras. „Daudz baltu dieniņu laimiņa lemi, diženi raženi dzīvojot`i” viens vārdiņš un arī meldiņš ir nedaudz citādāks. Mums interesanti paskatīties. Tad tiek dalīts kliņģeris, mēs tiekam aicināti kafejnīcā pie galdiņa. Cilvēki mainās, katrs runājamies ar visiem iespējamajiem, kamēr baudām kafiju. Interesanti, visnotaļ. Ir daži, kas dalās ar saviem neticamajiem stāstiem, daži ir vairāk konservatīvi un saka, ka neatbalsta tādu ceļošanu, kā mēs to esam iesākuši. Laiks paskrien ļoti ātri, drīz jau jādodas atpakaļ pie dāmām, jo tām starpbrīdis, bet mēs esam apsolījuši tur aiziet.

Nepaspējam aprunāties ar visiem, bet esam jau ceļā pie sievām, kas sasēdušās pie galda, un arī mūs uzreiz pārķer jaunie sanākušie. Daži no tiem malko kādu spēcīgāku dziru un uzdzied: „Par to mums atkal jāiedzer”, mēs dziedam pretī: „Kam nav kam dzert, tam jāielej,” un tā nu kāds onkulītis steidzas pie bāra, kāds arī te tiešām ir, un nu mums glāzēs tiek liets “banānu mizu liķieris” un vēl kāds, tiek atnestas pusdienas – mums bez kotletēm. Jā, tas ir kas neierasts latviešu sabiedrībā, bet mēs kaut kā tiekam cauri ar tiem kartupeļu un pupiņu salātiem.

Dāmas jautā, kur sēdīsimies, lai paspētu ar mums aprunāties. Kāda dāma ir atnesusi arī savus domrakstus, fotogrāfijas. Katram no latviešiem ir savs stāsts, ko pastāstīt. Un tā nu mēs sākam. Ik pa laiciņam izdodas paņemt kādu kartupeļu karoti, bet visur apkārt mums sasēduši mūsu tautieši un stāsta par savām dienām. Tie gan atzīst, ka ir laimīgi. Un tā ir bijusi veiksme, ka tie tikuši Austrālijā. Protams, darbs vienmēr darīts daudz un cītīgi, bet nu var dzīvot kā cilvēki! Padalāmies ar mūsu vecvecāku stāstiem un tad arī domājam – vai vispār mūsdienās kāds var sūdzēties par savu ikdienu – protams, ka attaisnojumi rodas tikai prātā. Galvenais, atrast, ko vēlies sasniegt – un ej uz mērķi. Attaisnojumi un šķēršļi ir tikai galvā! Un, redzot tos, kam viss izdevies, esam arvien vairāk motivēti iet un darīt.

Šādās sarunās gan neiesaistām reliģiju un politiku, jo mēs esam pavisam citādi domājošie. Mēs nesaistām savu prātu ar kādu reliģisko piederību, noteikumiem vai spēcīgiem politiskajiem viedokļiem. Tas, kas ir svarīgs, ir saskarsme un tas, ka esam šeit un tagad. Ka dzīvojam, un tas, ka dzīve taču ir skaista!

Sākas arī dziesmas, onkulītis paņem akordeonu, un sanākušie uzdzied latviešu dziesmas. Glāzes arvien pildās, jau tiek liets šampanietis un daži vien nespēj nobrīnīties, ka šis pasākums diezgan ievilcies – esam nosēdējuši kopā jau piecas stundas. Tad sešas un iet jau septītā. Dažas sievas saka, ka jāsāk jau mazgāt trauki. Bet interesanta tikšanās ir ar Valdi – bāra īpašnieka brāli, kas arī strādā latviešu nama kooperatīvā. Vīrs saka, ka dzīvo stundas brauciena attālumā no Adelaides virzienā uz Melburnu un labprāt mūs pavizinātu apkārt, paradītu tās vietiņas, kas mums vēl neredzētas un arī uzņemtu savās mājās. Esam sajūsmā. Tā nu apmaināmies kontaktiem, sarunājam tikšanos un turpinām pēdējās sarunas līdz namam jau jāslēdzas ciet. Līdz latviešu jaunajiem gan tā arī netiekam, jo tie sēž otrā galda galā.

Sarunas ir bijušas aizraujošas, bet ar Robertu un Martu iepazīstamies tikai ārpus Vanagu nama telpām. Jaunieši pagaidām ieradušies Austrālijā uz trim gadiem – mācīsies. Nemaz nezinājām, ka te tas tomēr nav tik vienkārši. Austrālijā ir tāda punktu sistēma, un, lai kaut kas notiktu, nepieciešams aģents. Austrālieši tomēr nu ja sargā vietējos. Ja uzņem darbā ārzemnieku, pirmkārt, jāpaskaidro, kāpēc tas nav vietējais un jāmaksā lielāki nodokļi. Vairs nav tā, ka iebrauc un vari palikt. Un arī darbiņu nav tik viegli atrast. To esam dzirdējuši no daudziem. Tāpēc nelegāli nemaz nav vērts mēģināt – pietam, tas risks, ka, ja noķer, uzreiz met ārā no valsts. Un tad arī atgriezties neiespējami.

Ar jauniešiem sarunas ir interesantas – tie krājuši ilgi, strādājuši Dānijā, jo tur jau citas algas un cita dzīve. Bet tur bijis pārāk vienmuļi, un kāpēc gan ne Austrālija? Nespējam vien izrunāties, un tā nolemjam – lai arī mums šodien jāpieskata kaķis, jo mūsu dāmu pāris braucot tikties ar vecākiem un mājās nebūšot, mēs dodamies uz parku, paņemtas tiek vīna pudeles, kas nāk no vietējās ražotavas par 3.5 eiro. Jā, vai vīns te var tikt saukts par dārgu?

Un tā nu apsēžamies parka zālītē un dalāmies neskaitāmos interesantos stāstos. Jauniešiem nedaudz pietrūkt citu sava vecuma biedru, jo Adelaidē lielākoties ir vecāka gāgājuma cilvēki, tāpēc esam tie, ar kuriem jaunieši vēlas parunāties. Aizrunājamies patiešām ilgi. Jā, izmantojam arī parkā esošās sabiedriskās tualetes. Austrālija ir civilizācija – visiem jābūt nodrošinātam dzeramajam ūdenim bez maksas, katrā parkā jābūt bezmaksas sabiedriskajai tualetei – tā ir patiešām laba un tīra. Tā pati sevi aizslēdz ik pēc trim stundām un no iekšas iztīra, bet arī poda vāks pēc noteiktas podziņas nosiešanas tiek ievilkts iekšā un notīrīts. Visi saskrienam iekšā tualetē katru pogu pamēģināt. Jauki, ka Austrālijā tomēr domā par cilvēkiem – kā vietējie saka, bezpajumtniekiem būt nav noziegums – katram ir jābūt pieejai bezmaksas ūdenim un labierīcībām, lai netiktu pārkāpts likums un apdraudēta veselība.

Katrā ziņā sarunas turpinām, jau jauniešu dzīvoklītī. Ir tik daudz jauna uzzināts! Lai arī beigās tiekam aicināti tepat palikt arī pa nakti, mēs vairs nevaram – kaķis mūs gaida mājās un rītdien Valdis brauc mums pakaļ! Atvadāmies gan tikai divos naktī, un ceram kādu reizi satikties. Tik jauka bijusi šī diena!

Divos naktī ielas ir tukšas, mājās pārnākam un nemaz nesaprotam, vai kāds guļ vai ne. Kaķis gan izlēmis iet ārā, to izlaižam, bet dzīvnieks saniķojas un pārlec pāri žogam! Tas galīgi nebūtu jauki to kaķi pazaudēt mūsu pēdējā naktī! Tā nu veselu stundu pēc pārnākšanas mājās dzenājam kaķi. Ja ejam uz vienu ielas galu, tas pārskrien uz otru, un tad vēl ielien krūmos. Ņemam lukturīti un spīdinām, bet šis vienkārši izgūlies uz muguras laimīgs murrā, ka var mūs šādi kaitināt. Kaķi beigās iemānām mājās ar vistas kaķu barību, un beidzot varam iet gulēt. Šī diena ir bijusi kas nepārspējams. Austrālija pati ir kas negaidīti pārsteidzošs!

**

Šīsdienas atklājums. Tikai licencēti elektriķi Austrālijā var legāli nomainīt gaismas spuldzi. Austrālijas pirmie policijas spēki bija izveidoti no 12 notiesātajiem, kuri tika atbrīvoti par labu uzvedību. Jā, lielu daļu Austrālijas sabiedrības sākotnēji veidoja noziedznieki, ko uz šejieni sūtīja briti.

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3556 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1733)

Šodien sākas festivāli!

Bet, tā kā vakardien neesam piedalījušies pasēdēšana, visu rītu un dienu sākam ar aktīvu darbu. Beidzot pabeidzam video un jau sākam iekavētos rakstus. Beidzot! Protams, Adelaidē ir milzum daudz visa kā ko skatīties, bet arī darbiņi jāpadara.

Policiste atkal devusies darbiņā, šoreiz arī Džastinas meita, un tā nu paliekam trijatā. Šodien iepazīstam arī citas dzīvās radībiņas tepat mājas pagalmā. Viena no tām ir indīgais zirneklis, kas dzīvo tepat mums aiz loga. Arčam tiek iedoti cimdi, un tad arī var aiztikt to puķupodu, pie kura zirneklis slēpjas. Tā kodiens nav nāvējošs, bet ļoti, ļoti sāpīgs, un inde liek arī saslimt. Bet cimdiem cauri īkšķa gala lieluma zirneklis izkosties nevarot. Rokās jau neņemam, bet apskatām gan. Lielāki esot brūnie zirnekļi, ko gan redzēt negribētos. Pagalmā pēc gaļas nāk arī lielāka ķirzaka. Interesanti, ka tik daudzus zvērus var sastapt tepat!

Mūsu namamāte Džastina dalās vairāk sava darba pieredzē, stāstot, ka tā piedalījusies arī zāļu testēšanā. Viņa ir ārste tajā fāzē, kas pārbauda nevis zāļu iedarbību, bet gan to, vai zāles neietekmē cilvēka veselību. Ir veseli 20 cilvēki, uz kuriem eksperimenti tiek veikti, un viss process ir ļoti interesants. Tur arī apgrozās milzīgas naudas. Par vienu tādu eksperimentu testējamais saņem pat 7 tūkstošus Austrāliešu dolāru. Atrodam šādas iespējas arī realitātē, bet Melburnā tādu ir vairāk kā Adelaidē. Kas zina, kā sanāks. Bet viss ir droši, ar 40 profesionāļiem visapkārt.

Tad arī mūsu draudzene dodas darbiņā, bet mēs paliekam strādāt. Šodien darba diena, jo drīz atkal būsim uz ceļa. Darbiņus beidzam vien sešos vakarā, bet tā sajūta ir lieliska. Nu atkal kādu laiciņu varēs atpūsties. Tad pie durvīm klauvē kāds vīrs. Izrādās, tas ir tas vīrietis, kas šīm dāmām pudeles izved no pagalma. Jā, Austrālijā katru pudeli un katru bundžu, tāpat kā plastmasas ūdens pudeli nododot var saņemt 10 centus, tāpēc ir cilvēki, kas arī no tā pelna. Un, tā kā mūsu dāmām tā ir maza naudiņa, ir kāds vīrs, kas ļoti priecājas aizvākt tos pudeļu kalnus. Bet, tā kā nu nevienas no namamātēm nav mājās, tas aprunājas ar mums. Tas saka, ka dzīvo viens, un mājās viņam ir dārzs, tāpēc apmaiņā pret tukšajām alus pudelēm un bundžām tas vienmēr atnes kādus augļus un arī sevis audzēto vistu olas. No šāda pudeļu kalna var krietni nopelnīt, un vīrs arī saka, ka viņam neērti neko nedot pretī, tāpēc tas atradis risinājumu – padalās ar sevis audzētajiem produktiem.

Tā nu aizslēdzam māju un dodamies pilsētā. Šodien sākas Fringe festivāls, kas ik gadu notiek pilsētas galvenajās ielās. Dažādi dzīvās mūzikas koncerti, šovi, izrādes un viss cits. Viesnīcas pilnas, ielas slēgtas un trīs nedēļas gadā Adelaide ir topa galamērķis visiem austrāliešiem un jo daudziem tūristiem. Šodien ielas patiesi ir pilnākas kā ierasti. Lai arī nezinām, kur īsti tas festivāls notiek, vienkārši sekojam cilvēku masām, un tā arī nokļūstam galvenajās festivāla norises vietās.

Tepat uz skatuves spēlē grupas, gar ielas malām uztaisīti ēdienu stendiņi, kur cenas ir gluži tādas kā te ir ikdienā – ap 10 līdz 15 Austrālijas dolāriem par porciju. Interesanti, ka alkoholu var nopirkt un lietot tikai nelielā nožogotā teritorijā, kur arī izvietoti pāris dzīvā alus stendiņi. Un tur nemaz ikviens netiek iekšā. Pie žoga stāv apsargi, tiek pārbaudīts, vai pats nenes iekšā jau iepriekš iegādātus dzērienus, un vai vispār esi pilngadīgs, lai alkoholu iegādātos.

Ir skatuve, kur notiek dažādi šovi – vadītājs ir transvestīts, tāpat kā mākslinieks, uz kura šovu paspējam. Jā, Austrālijā sabiedrība ir tiešām atvērta, un transvestīti, homoseksuāļi, narkomāni un visādi citādi ir pat ļoti normāli. Pārsvarā ielas sastāv no ēdienu stendiem, ir arī dažas rokdarbu vietiņas, bet viss mums ir pārāk augstās cenās.

Līdz saulrieta ceremonijai izejam no lielajiem pūļiem un dodamies uz lielveikalu, lai nopirktu maltīti sev – nevar jau visu laiku to kaučsērferu ledusskapi tukšot. Tā nu iegādājamies šo to uz atlaidēm, bet, kad laiks atgriezties, visi laukumi pārvērtušies par milzīgu cilvēku masu. Tas ir kas nepārspējams! Tādi pūļi! Viens izsakās, ka te esot 2 tūkstoši jau sanākuši. Un angļu valoda nebūt nav tā, kas lielākoties dzirdama – ir gan poļi, gan krievi, ķīnieši un indieši. Liekas, ka visi te sabraukuši uz festivālu! Uz gājēju tilta ir pat rindas – apsargs pāri upei laiž pa bariņiem, lai neveidojas pārlieku lieli „sastrēgumi” uz tilta.

Tomēr ar laiku izdodas izspraukties uz festivāla galveno norises vietu. Te saulrieta laikā dejotāji ar aborigēnu tradicionālajām dejām pavada saulīti. Ir patiesām interesanti! Un šajā milzīgajā pūlī ir arī silti, vien tā spiešanās ir tāda nepatīkama. Tomēr nav jau tik traki kā Āzijā, kad liekas – tūliņ kāds arī nospiedīs.

Pēc meiteņu un puišu dejām dejotāji, no kuriem daži arī ir aborigēni, ar kociņa palīdzību iededz uguni – gluži kā pirmatnējais cilvēks. Tad ar uguni tiek iedegti šķēpu gali un dejas beigušās. Bet visa rosība turpinās. Blakus esošajā upē tiek ieslēgtas strūklakas, kurās projicētas aborigēnu dejas, un krastmalās tiek iedegtas dažādu Austrālijas dzīvnieku figūras. Jāpiemin, ka tepat apkārt lidinās arī milzu sikspārņi. Tādi, kādus redzējām zvēru rezervātā. Mums gan saka, ka tiem labāk nepieskarties, jo lielo sikspārņu ķermeņa temperatūra ir 38 grādi, un, ja baktērija var izdzīvot tādā, tad cilvēka ķermenī tā jutīsies kā paradīzē, un sadarīs sliktas lietas. Patiesībā, šie lielie sikspārņi, ko vietējie dēvē par debesu lapsām, nemaz nav priecīgi dzīvot Adelaides apstākļos – tie ir tropu zvēri, bet līdz ar urbanizāciju un to vides iznīkšanu, sikspārņi ceļo tūkstošiem kilometru, lai atrastu tos augļus, ko lieto uzturā. Ziemā tie gan masveidā izmirstot un arī lielajos karstumos tiem ir grūti.

Kad aborigēnu rituāli beigušies, atsākas dzīvās mūzikas koncerti – vietējie iet dzert aliņu, bet mēs apsēžamies klusākā parka nostūrī un uztaisām savas maizītes ar pupiņām no bundžas. Tad arī laiks doties atpakaļ. Rīt taču atkal jātiekas ar latviešiem!

Ejam nesteidzīgi, pilsētas tālākie nostūri ir pavisam tukši. Jā, tāpēc Adelaide tiek uzskatīta par diezgan mierīgu vietu – pēc pusnakts viss ir ciet. Izņemot šī festivāla laikā.

Mēs pasēžam parkā zem milzīga koka, kurā rotaļājas lielie sikspārņi, un tad sasniedzam māju. Klēra šodien plānojusi palikt pie draudzenes, kurai kas atgadījies, bet mūsu Džastina ir pilnīgi piedzērusies, jo visu pēcpusdienu pavadījusi bārā ar savu kaimiņieni, kas arī mūs šodien uz turieni aicināja. Bāri gan mums nav pa kabatai, tomēr izskatās, ka sieviete labi uzdzīvojušas. Džastinas meita gan ir skaidra, bet rīt māte ar meitu dodas pie vecmammas, kam ir plaušu vēzis. Un pie tādiem apmeklējumiem tās parasti esot ļoti, ļoti piedzērušās, kā mums tiek paziņots. Jā, mēs arī šeit varam palikt tikai vēl nākamo nakti, jo citi kaučsērferi jau rindā gaida. Bet rīt tad arī pieskatīsim kaķi un vardi, ķirzaku, ko šodien beidzot redzējām, un arī putnus, ko Džastina baro. Un tad sagaidīsim dāmas mājās un domāsim par savu nākamo ceļu. Katrā ziņā Adelaide ir pilsēta, kas mums patiešām iepatikusies. Tomēr, lai kā arī gribētos te uzkavēties ilgāk, ceļš ir jāturpina. Kas zina, kādus pārsteigumus mums sagādās Melburna!

**

Šīsdienas atklājums. Balsošana vēlēšanās Austrālijā ir obligāta visiem sākot no 18 gadu vecuma, par šī likuma neievērošanu valdība uzliek sodu 72 Austrāliešu dolāru apmērā. Par spīti tam vidēji 81% balsstiesīgo atdod savu balsi. Austrālija bija arī otrā valsts pasaulē, kas piešķīra sievietēm tiesības balsot. Tas notika 1894. gadā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~4 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3544 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1723)

Valentīndiena kā vienmēr neparasta.

Kāda gulēšana – tāda kārtīgāka laikam vairs arī nesanāks. Ceļamies, kā kārtīgi būdami sakopjam visu lielo miskasti, kas palikusi pēc vakardienas ballītes, un tad dodamies uz Adelaides latviešu tikšanos. Šodien ir tā diena, kad tiekas visi vecākās paaudzes cilvēki, kas Austrālijā ieradušies ap 1949. gadu. Un kāpēc gan nepievienoties!

Lai arī pilsētā iet bezmaksas busi, tādu mums noķert neizdodas. Tie brauc ik pēc pusstundas, bet jāiet vien seši kilometri uz otru pilsētas galu – busa gaidīšana un pati braukšana var aizņemt arī ilgāku laiku, tāpēc nerisējam gaidīt pieturā bez laiku norādēm un vienkārši soļojam. Tos attālumus te nevar just, jo pilsēta ir tiešam interesanta.

Jau laicīgi nokļūstam latviešu namā, un tur priekšā trīs sirmas dāmas, kas spēlē latviešu vārdu spēli. Uzreiz tiekam uzņemti ar sveicieniem – par mums jau pastāstījusi Mārīte – sieviete, ko nesen satikām un uzzinājām par šīm kopīgajā sapulcēm. Visi sapazīstamies, un dāmas uzreiz nedaudz pastāsta par savām ģimenēm. Interesanti – bijām gaidījuši to nesaprotamo latviešu valodu, vecvārdus un akcentus, bet liekas, ka runājam ar kādu, kas visu mūžu Latvijā nodzīvojis! Viss skaidrs un saprotams!

Telpā sarodas arvien vairāk latviešu, katrs pierakstās un apsveicinās. Pie liela galda ir saliktas kafijas krūzītes un katrs atrod savu vietiņu un kādu, ar ko parunāties. Protams, mums ar ikvienu aprunāties ir interesanti, bet šodien galvenā lieta ir dokumentālās filmas skatīšanās. Tā nu pēc laiciņa visi tiek aicināti apsēsties – kamēr katram tiek sagatavota kafija, mēs esam tie, kuriem īsumā jāpastāsta savs dīvainais stāsts. Sakām, ka sākām ceļot jau 2015. gadā, un šis pasaules apstopēšanas piedzīvojums pilnīgi izmainīja mūsu dzīves. Austrālija ir jau mūsu 80. valsts. Mēs neesam tie, kas te atbraukuši brīvdienās, bet gan ceļojam – septiņas dienas pāri tuksnesim, tūliņ līdz Sidnejai un tad vēl ceram uz to Jaunzēlandi. Un tad? Līdzi mums ir arī dators, lai atskaņotu mūsu sagatavoto video par pirmo ceļojumu, bet tā arī to izmantot nemaz nav laika.

Drīz tiek nesta kafija, visi nedaudz norimst, un uz lielā ekrāna tiek projektēts LTV kanāls, kurā rādīta filma par latviešu tautas mīļā mūziķa Eduarda Rozenštrauha dzīves gājumu. Jā, filma ir visnotaļ interesanta un nepārspējama, visas dziesmas zināmas, bet autors nebūt nebija tik atpazīstams. Bet nu – pilna galva gudrībām! Sēžam blakus dāmām, un katra vēlas pastāstīt arī savu dzīves stāstu. Ir tik interesanti un aizraujoši! Kāda dāma saka, ka viņas vecāki, iebraucot Austrālijā, teikuši, ka Krievijā noteikti varētu būt arī labāk. Tuksnesis, ūdens trūkums – protams, te ir pavisam kas cits kā Latvijā – daba ir vienkārši ekstrēma. Bet vai Sibīrijā varētu būt kas maigāks? Nē, visi šie cilvēki ir izcietuši grūtus laikus un tāpēc ir vienkārši apbrīnojami uzzināt, kas noticis un kā tas viss pārvarēts. Un tad arī ir tā dīvainā sajūta – vai vispār par ko vērts sūdzēties? Tik ļoti daudzi jaunieši ir pārlieku izlutināti un tiem nav ne jausmas, kas vispār ir īstas grūtības. Nē, interneta neesamība tādas nerada.

Šodien aprunājamies ar daudziem. Protams, arī mēs esam mūsu tautiešus ieinteresējusī ar savu stāstu, bet te esam ieradušies, lai noklausītos viņējos. Kāds onkulītis stāsta, ka krieviem nekad nav piedodams tas, ko tie izdarījuši ar Latvijas valsti. Vīrs ar asarām acīs gan saka, ka nu jau vairs nekad nespēs tur atgriezties, jo jau pirms pagājušā pārlidojuma, kad biļetes jau bijušas kabatā, sastreikojusi sirsniņa un ārsti teikuši – nekāda lidošana. Vīram gan visa ģimene ir Austrālijā. Bērni latviski vēl runā, mazbērni vairs gandrīz ne. Tomēr var redzēt, ka te ikvienam tēvzeme ir mīļa.

Visvairāk runājamies ar mums blakus sēdošo mākslinieci, kas bijusi gan baletdejotāja, gan īsta sportiste. Tā stāsta, ka iebraukusi Austrālijā 12 gadu vecumā. Bijis grūti – pēc viena teikuma angliski, ko tā varējusi pateikt, meitene ielikta skolā, kur mācības notiek angliski. Bērni smējušies un apbizojuši, bet skolotājs palīdzējis meitenei ar valodas apguvi privātās sarunās. Un nu sieviete ir vienreizēja – tā saka, ka dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Protams, strādāts visādos darbos, kā jau imigrantam, bijuši trīs vīri, ir bērni un mazbērni. Un arī mazmazbērni – visiem latviešu valoda ir tā, kurā tiek runāts.

Austrālijā visi iebraucēji „izmētāti” pa krastu, tomēr daudzi galu galā atradušies Adelaidē. Vecākā sieva ir 97 gadus veca un tik ļoti labi izskatās! Dzied korī, nāk uz sanāksmēm un brauc ekskursijās, kas biedrībā arī tiek organizētas. Visi iemaksā nelielu biedra naudiņu, par ko arī tiek sarīkotas šādas sapulces, kur vismaz savus tautiešus var sastapt. Īpašās dienas ir Latvijas svētku dienas, kas svinētas jau lielākā latviešu bariņā.

Vai mūsu tautieši brauc uz Latviju? Jā, cits biežāk, cits retāk. Tur tie apciemo attālus radiniekus. Bet visiem ģimenes tomēr atrodas Austrālijā tāpēc uz jautājumu, vai gribētos palikt Latvijā, mēs dzirdam atbildi: „Bet kurš tad mani tur gaida?” Ir dāma, kas saka, ka radinieki gan vēlējušies, lai tā paliek. Bet te tomēr ir pensija, bezmaksas veselības aprūpe. Mēs arī pilnīgi skaidri saprotam, ka Latvijā atbraucot būtu grūti. Bet tas, ka valsts visiem ir sirsniņā, ir redzams. Ir pat dziesmas, ko te cilvēki baidās dziedāt, jo acīs sariešas asaras.

Sarunas turpinās ilgi, pie latviešiem pavadām veselas piecas stundas! Pati filma ir interesanta, bet vislabākās jau ir tās sarunas, kas nebeidzas. Pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir tik liela dzīves bagāža, ka nav jau iespējams to izklāstīt vienā reizē. Bet arī sestdien dažus no mūsu satiktajiem ir iespējams satikt, un arī mēs tiekam ielūgti gan uz latviešu kora mēģinājumu, gan skoliņu, kur latviešu bērni un mazbērni mācās to valodiņu.

Mums tiek izrādīta arī luterāņu baznīca. Dienvidu Austrālija esot bijusi vienīgā, kur saprata, kas ir luterāņi. 97 gadus vecā dāma saka, ka tā iebraukusi Austrālijas rietumos, tuksnesī. Ja iepriekš Latvijā tai ticības mācībā stāstīts, ka dieviņš ir labs un velns ir kas izdomāts, tad nu tā pirmo reizi dzirdējusi par ļauno un bīstamo velna variāciju, kas tai neesot bijusi saprotama.

Luterāņu baznīca ir ļoti skaista, iekšā tur atrodas krusts, taisīts no bērza, un nu uzzinām, ka latvieša mājai visbiežāk priekšā audzēts bērzs, un tā arī var atpazīt, vai mājā mīt mūsu tautietis. Baznīcā notiek svētku svinēšana un tad arī sanāk citi latvieši, kas uz pārējām sapulcēm neierodas. Par to, cik kopumā šajā pilsētā un šajā reģionā tad latviešu ir, mums īsti nemāk teikt. Nav nemaz jau tik daudzi, kas regulāri nāk uz tām sanāksmēm. Arī šodien esam kādi 20. Un arī vecā paaudze ir tā, kas latviešu valodu vēl zina. To bērni arī, bet mazbērni jau ne visi, tie sevi jau sauc par austrāliešiem. Jā, mūsu valodiņa ir tiešām reta, un jāatzīst, ka vairāk nereāli, ka tā varētu saglabāties.

Mums tiek parādīta arī skoliņa, kur strādā brīvprātīgās latviešu dāmas. Bet ar bērniem esot grūti – tie ikdienā mācās angļu valodu, protams, jau ir akcents. Un tad arī sajukums ar tām sezonām – ja bērni mācās par Meteņiem vai Vasaras saulgriežiem, nav īsti saprotams, kā Latvijā jūnijs ir vasara, kamēr te tā ir ziema. Mārīte stāsta, ka latvieši Latvijā jau palīdz ar grāmatām, bet vienmēr jāprasa tās, kas neiesaista sezonas. Nu nesaprot austrāliešu bērni to, ka skolas semestris sākas septembrī, ja te tas sākas februārī. Viss ir „kājām gaisā”, un, ja tas nav piedzīvots, to grūti aptvert.

Pavadām daudz laika kopā, un latvieši mums jau sadala kontaktus ar Melburnā dzīvojošajiem tautiešiem, tiekam aicināti satikties arī sestdien, un kāda dāma mūs arī svētdien grib izvizināt pa Adelaides daļu, kur vēl neesam bijusī. Jā, protams, viss ir ļoti jauki un mīļi, un priecājamies, ka te esam bijuši! Kā mūsu jaunie draugi saka – latvieši ir stipra tauta, un dziesma ir tas, kas tik daudzos laikos palīdzējusi pārvarēt to bēdīgo likteni. Nesen iebraukušie tautieši zina par situāciju Latvijā, par emigrāciju, par ekonomisko situāciju. Bet ar vecākajiem ļaudīm to neapspriežam. Latvija viņiem ir kas svēts. Un tas ir lieliski.

Trijos dodamies ārā, lai jau parīt atgrieztos. Esam badījuši sarunas, pat siltas pusdienas un ieguvuši lielisku pieredzi. Bet nu – uz parku! Esam nokavējuši visas bezmaksas ekskursijas un muzeju vaļā būšanas laiku, bet apskatāmies japāņu dārzu, kas ir pavisam neliels, bet mums to ieteikušas apskatīt mūsu dāmas – ne visi tūristi par šo vietiņu zina – tā ir skaista, neliela un klusa. Iedomājamies – jā, Valentīndienā būtu forši te papiknikot, bet mums šodien jādodas atpakaļ laicīgi, kamēr vēl nav sākusies kārtīga ballīte – jo tad taču atkal nevarēsim neko sadarīt! Mūsu video ir iekavējušies – to kompensējam ar domu, ka katra diena ir ļoti krāsaina un nepārspējama. Baudām laiku.

Atkal nenoķeram to bezmaksas busu. Sēžam kādā pieturā jau pusstundu, un tad kādam tikko pienākušam aziātam pajautājam, vai te iet tie bezmaksas busi, un uzzinām, ka laikam neiet gan. Nu ko – pastaiga! Kāda vaina burvīgai pastaigai! Redzam zīmes, ka ar rītdienu visas ielas būs ciet. Sākas milzīgais festivāls, un arī tagad vietējie ir piepildījuši bārus. Bet tā liekas tāda ierasta padarīšana. Divas pieturas izdodas izbraukt ar bezmaksas tramvaju, bet tad arī kājām pieveicam pēdējo attālumu.

Dāmas ir mājās, notiek rosība, lai kaut kur iebīdītu Džastinas meitu. Lai gan mājā ir tikai divas istabas un vienu esam ieņēmuši mēs, mums nebūt nelūdz pārvākties, lai istabā ieliktu meitu. Viņa guļ viesistabā uz dīvāna. Palīdzam ar kastēm un ēdiena gatavošanu. Un atkal interesants vakars var sākties!

Šoreiz tiekam cienāti ar lieliskām vakariņām. Jāatzīst, ka mūsu namamāte taisa nepārspējamus ēdienus. Pie galda gan šoreiz tikai Džastina, viņas meita un sieva policiste Klēra. Visas malko vīnu, un glāzes uzliktas ir arī mums. Bet šoreiz atsakāmies. Šī būs mūsu atpūtas diena, organismam arī tādas vajag. Runājam par visādiem atgadījumiem ar noziedzniekiem, ar ko Klērai nākas strādāt. Vistrakākais ir metamfetamīns, ko te vietējie lieto – tas padara cilvēku spēcīgu, traku un ļoti atkarīgu. Mums tiek atkārtots, ka noziedzības līmenis ir augsts un arī narkotiku lietošana ir ļooooti izplatīta. Jā, tāds arī bija mūsu iespaids. Bet tas tāpat kā Anglijā – laikam jau nauda dažreiz ir problēma – tā taču kaut kur jāliek. Un, ja cilvēks nemāk tikt galā ar savu prātu un savām nodarbēm, tad talkā nāk narkotikas – jauna izklaide. Attaisnojumi ir muļķīgi – Džastina saka, ka pusaudži te lieto narkotikas, jo alkohols ir pārāk dārgs un narkotikas ir lētākas. Bet kāpēc gan vispār kas tāds ir nepieciešams? Pietam, pie šīm algām arī alkohols nemaz nav dārgs! Kultūra un domāšana te ir pavisam cita, bet cilvēki ir ļoti atvērti – vismaz tie, ar kuriem mēs esam ikdienā. Un katru dienu mūsu galva ir pārbāzta ar jaunu informāciju. Pamazām mēģinām to parādīt arī šeit. Ja nu gadījumā Tev ir kas jautājams – gaidām! Atbildes varam sniegt no pašiem vietējiem!

**

Šīsdienas atklājums. Vēl joprojām par Austrālijas dabu. Austrālijā atrodas pasaules lielākais liellopu rančo – tas ir lielāks par pašu Beļģiju. Jā, un liekas, ka ne viens vien ir ekstrēmos apjomos. Austrālija ir sestā lielākā pasaules valsts. Jā, tā taču ir arī kontinents. Un kāds dingo suņu žogs te ir garāks arī par Lielo Ķīnas mūru. Dienvidu Austrālija, kurā pašreiz atrodamies, tiek uzskatīta par sausāko Austrālijas štatu. Garākā upe šajā valstī ir Murray upe, kas stiepjas gandrīz trīstūkstoš kilometru garumā. Interesanti, ka posmā līdz Pertai valsts rietumu daļā, uz kurieni mums arī bija iespēja aizbraukt, atrodas pasaules garākais taisnais ceļš, kas stiepjas gandrīz 100 kilometru garumā – tikai taisni! Un tie termītu kalni, kurus redzējām Ziemeļu Teritorijā, ir augstākās kukaiņu veidotās struktūras uz Zemes.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3540 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1716)

No ķengura barošanas līdz ķengura gaļai.

Jā, šodien ir viena varena dieniņa! Mostamies laicīgi, lai dotos izbraucienā kopā ar abām dāmām. Sākumā domājam, ka mūsu draudzenes atkal aizgulēsies, jo jau esam gatavi, kamēr viņas vēl nav iznākušas no istabas. Bet tad Džastina ir ātra – drīz tā izkāpj no gultas, sataisa mums visiem augļu biezeni un varam doties. Klēra ir pārliecināta – šāda diena tomēr viņai nebūs pa spēkam, tāpēc tā paliek gulēt, lai vēlāk pilnvērtīgi varētu nostrādāt savu vakara maiņu.

Kāpjam pikapā un dodamies uz Adelaides kalniem. Tie nav tālu no pilsētas centra un ir lieliska vieta atpūtai pie dabas. Te ir tiešām skaistas priežu audzes, kas izkaisītas pa dzelteno zāli. Jā, sausums Dienvidu Austrālijā gan ir milzīga problēma. Tie, kas dzīvo tālāk no pilsētas, pie ūdens nemaz netiek. Daudzas privātmājas te krāj ikkatru no debesīm nokritušo pili ūdens. Ūdeni var arī nopirkt – ja tas tiek iegādāts mājsaimniecībai, izdevīgāk to pirkt cisternās – 10 tūkstoši litru maksā 30$. Jā, tagad izklausās lēti. Nezinām, protams, cik ilgam laikam tāds ūdens daudzums pietiek, bet fakts, ka to ir arī jāpārvadā. Traki te Austrālijā ar to sausumu un labāk jau nepaliek. Lai arī Dienvidu Austrālija ir sausa, tā pat eksportē gan ūdeni, gan te izaugušo sienu kaimiņu štatam, kas šogad esot pilnīgi izkaltis. Situācija ir traģiska.

Tomēr mūsu ceļš ir brīnumains. Šaurais ceļš ved cauri kalniem un ielejām, redzam arī dažu labu riteņbraucēju. Džastina gan saka, ka te katru gadu ir kāds nobrauktais. Riteņbraucēju ceļa būvei tika ziedoti miljoni, bet tāpat vietējie izvēlas automašīnu ceļu un līdz ar līkumiem un šauro kalnu ceļu tiek arī sabraukti. Tad ceļa malās tiek atzīmētas avāriju vietas. Melna strīpa, kas pa vidu pārkrustota ar baltu līniju, nozīmē to, ka šajā ceļa posmā bijusi letāla avārija. Sarkana strīpa ar baltu līniju tai pāri nozīmē, ka tajā attiecīgajā ceļa posmā bijusi avārija, kurā nav neviens mirušais.

Tā nu braucam, līdz ceļmalā ieraugām kādu dzīvnieku parku. Džastina jautā, vai vēlamies apstāties, un apstiprinām. Un tā nu nokļūstam dzīvnieku patversmē, kur austrālieši kopj un baro savvaļā atrastus savainotus zvērus. Un tie tos nepatur, bet gan vēlāk palaiž savvaļā, ja ir tāda iespēja. Bet, kamēr dzīvnieciņi atveseļojas, tie tiek turēti šeit, un arī apmeklētāji var nākt un satikt Austrālijas iemītniekus brīvā dabā. Tikai daži bīstamākie un apdraudētākie ir aiz žoga.

Mēs gan nezinājām, ka ieeja šajā parkā nav bez maksas, bet mūsu draudzene jau samaksājusi, kad nekā vēl nepaspējam pateikt. Katram biļete maksā 17$, cenā iekļauta arī barība ķenguriem un koalas paauklēšana, kas notiek trīs reizes dienā, arī šodien pēc pusotras stundas. Un tā nu mēs esam klāt! Un šī ir īsta paradīze! Tā kā šī nav Džastinas pirmā reize šeit, bet ir bijuši vēl daži laimīgie kaučsērferi, kas tikuši te izvizināti, tad tā uzreiz māk mūs aizvest uz laukumu, kur brīvi lēkā ķenguri un to mazākie radinieki „valabiji”, kas gan latviešu valodā tie paši „ķenguri” ir. Un tas ir kas apbrīnojams! Dzīvnieciņi lec klāt un ēd no rokas, daži cīnās ar kokiem, atspiežoties pret asti un ar pakaļkājām mēģinot nospārdīt zarus. Jā, kādi interesanti zvēri! Tie ar ķepām māk attaisīt plaukstu un izlasīt visu, kas tiem garšo un kas negaršo. Mūs apstāj vairāki, un tas ir labi, ka esam no rīta, jo pievakarē tie jau ir pieēdušies no visu apmeklētāju dalītajiem gardumiem. Protams, redzam, ka dažiem salauztas astes, citiem ir ievainojumi citās ķermeņa daļās – bet tāpēc jau tie atrodas šeit – lai izārstētos un turpinātu savas dienas savvaļā.

Turpat tālāk ir arī lielo ķenguru dārzs, kur arī dzīvnieciņus pabarojam. Lielākais ķengurs, kas ir daudz augstāks par cilvēku, gan kaut kur noslēpies, un nenāk ārā. Un tad notiek vēl kas interesants – dzirdam pazīstamas balsis, un izrādās, ka šeit ieradušies arī latvieši! Tos pasveicinām – māte, tēvs un dēls nupat uz Austrāliju atlidojuši brīvdienās. Ģimene no Ogres. Tos informējam par latviešu sanākšanu sestdienā, bet dziļākās sarunās neiegrimstam. Mēs jau esam tie, kam latviešu satikšana ir kas īpašs. Ja citi visu laiku dzīvojuši uz vietas, varbūt tad nav tā pārsteiguma sajūta tautieti ieraugot arī citur.

Tepat atrodas arī ļoti reti puni, kazuāri, kas dzīvo uz Zemes jau trīs miljonus gadu, bet nu skaitās apdraudēti. Šādam putnam ir arī īpašs izaugums uz galvas, ar ko putns uzbrūk ienaidniekam, to savainojot mīkstākajā vietā – vēderā. Arī cilvēkam jāuzmanās! Jā, patiesām interesanti zvēri! Tik krāsaini putni, papagaiļi, kas samācījušies visādas dziesmas. Emu, stirnas, mērkaķi, kas rāda trikus un tiešām neredzēti mazi dzīvnieciņi, kurus pat vārdā nevaram nosaukt. Austrālijas fauna ir kas tāds, ko nav iespējams apskatīt citās pasaules malās, un šī vieta mūs ir patiešām pārsteigusi!

Pavadām te to pusotru stundu, un neesam vēl apskatījuši visu! Apstājamies pie pingvīnu būra, kur izveidojusies rinda – sākas koala lācīšu klēpī turēšana! Rezervāta apmeklētāji pa vienam tiek aicināti pie dzīvnieku kopējiem, kas rokās iedod paturēt koala lāčuku, kas nepārtraukti ēd savus zaļumus. Eikalipts gan ir nedaudz apreibinošs, un lācīši visu laiku esot tādā vieglā reibonītī, un vispār tie veselas 20 stundas dienā noguļ. Jā, un arī mēs esam to īpašo cilvēku vidū, kas lācīšus var paturēt klēpī. Tas ir tik lieliski! Lāčuks ir 7 kg smags, tam rokās vienmēr līdzi tiek iedoti gardumi, un tad to var arī kārtīgi samīļot. Ir vairāki cilvēki, kam no lācēna bail tā nagu dēļ, bet mēs esam sajūsmā. Ja varētu – paņemtu līdzi!

Visur dzīvnieku kompleksā ir izlietnes roku mazgāšanai, dažus dzīvniekus nav ļauts aiztikt – sevišķi bakstīt milzu sikspārņu būri, jo tiem var būt arī trakumsērga. Turpinām izpētīt neparastos zvērus vēl pusstundu un tad laiks doties. Šis bijis viens no labākajiem zvēru dārziem, kādos esam bijuši. Redzams, ka šī ir vieta, kur par dzīvniekiem rūpējas, un tie nebūt nav vienkārši izstādīti apskatei. Tie dzīvo brīvā dabā un nebūt nav nekādā veidā ierobežoti! Tas ir kas vienreizējs!

Tālāk sēžamies mašīnā un atkal līkumojam pa kalniem, baudot skaistās ainavas. Tā nākamā pietura ir mūsu namamātes mīļākais vīna pagrabs. Jā, esam sasnieguši slaveno Barossa vīna ieleju, kur tiek audzētas vīnogas un tad tās pārvērstas par burvīgo dziru – daudzas ģimenes te uztaisījušas savas ražotnes un nu iespējams vīnu degustēt un iegādāties – zināms, ka vīns ir tiešām labs. Un jā, dažās vietās degustācija ir bezmaksas, un vienā no tādām arī nokļūstam. Tur priekšā aziātu paskata meitene, un mūsu draudzene uzreiz saka, ka tieši tas arī viņai tik ļoti patīk – tā dažādība Austrālijas iedzīvotājos! Tad nu tiekam pie dzērienu kartes un mums pastāstīts par dažādām vīnu garšām un pagatavošanas veidiem. Un vīns ir tik pasakaini gards! Vienu no pudelēm mūsu draudzene arī iegādājas, un tad rēķinām – nu nav jau nemaz tik dārgi – 15 eiro par ļoti augstas kvalitātes vīnu. Tas nebūt nav daudz, un, pietam, Latvijā cenas ir līdzvērtīgas! Jā, šī ir pasakaina ieleja, un skati ir vienkārši neaprakstāmi!

Tālāk nobraucam gar veikalu, jo neesam sagatavojuši neko līdzņemšanai, un tā nu mūsu šīsdienas vienīgie tēriņi ir maizei ar sieru. Jā, Austrāliju pagaidām varam izbaudīt tiešām pilnvērtīgi un nemaz netērējam tik daudz! Parkā apstājamies papusdienot un tad arī laiks otrai vīna darītavai. Te gan pārsteigums tāds, ka par degustāciju jāmaksā 10 dolāri no cilvēka, bet rakstīts, ka pudeles iegādāšanās gadījumā degustācija ir bez maksas. Un, tā kā pudeles maksā arī 25 dolārus, izdevīgāk taču uzreiz nopirkt. Arī Džastina saka, ka pudeli tāpat jau pirks. Redzams gan, ka sieviete nebija īsti plānojusi iegādāties pudeli, bet laikam jau viņa nevar kā mēs – pateikt – „nē, ja degustācija par maksu, tad neņemsim” – un doties prom. Tāpēc nākas ņemt vēl vienu labu vīnu.

Tepat ir arī uzkodu veikaliņš, kur var nogaršot dažādas desas, gaļas un riekstus. Protams, daudz kas nav mums – mēs varam nogaršot vien dažādi grauzdētas mandeles, kas ir īsts pārsteigums! Bet te ir arī ķengura desa. Protams, gaļas ēšana jau nenogalina, un to visu mūžu esam ēduši, vienkārši tagad mainījusies izpratne par to, ko vajadzētu ēst un ko ne. Tomēr no ķengura desas gabaliņa neatsakāmies – neesam jau tie, kas neēd ēdienu, ja tam pieskārusies gaļa vai necep kartupeļus pannā, ja kāds tajā kādu reizi pagatavojis gaļas ēdienu. Ko lai saka par ķenguru? Desa kā desa – garšo kā meža gaļas desa un nevar pateikt, kāda tad tā atšķirība.

Tad ir laiks doties atpakaļ. Mūsu izbrauciens ir izvēries nedaudz ilgāks kā plānots, bet diena bijusi patiesi lieliska! Esam sajūsmā par Adelaides apkārtni – liekas, ka te ik dienu var atrast ko pavisam jaunu interesantu!

Atpakaļ dodamies pa lielceļu, jo tā ir ātrāk. Nokļūstam arī līdz delfīnu rezervātam, kur vajadzētu uzturēties vairākiem saldūdens delfīniem. Te ir vairāki atpūtnieki, bet ne viņi, ne mēs esam tie laimīgie, kam delfīni parāda savu seju. Kā jau mūsu namamāte saka – vai nu veicas, vai ne, bet noteikti kādu reizi jau Austrālijā tos delfīns arī apskatīsim. Tā lūk. Dena noslēgusies.

Esam piebraukuši pie policistes Klēras darba vietas un atdodam tai mašīnas atslēgas, lai tā pusnaktī varētu atbraukt mājās. Mums tiek pasūtīts Uber braucējs. Nezinām, cik tāds brauciens maksā, bet šoferītis gan ir jauks. Puisis no Indijas saka, ka atbraucis uz Austrāliju studēt. Taksometru šoferi te tiešām lielākoties ir indieši. Puisis gan plāno atgriezties dzimtenē, bet ne tagad, citādi vecāki uzreiz apprecināšot.

Nokļūstam atpakaļ meiteņu mājā un tur priekšā vēl divas – mūsu draudzenei ir divi bērni. Nezinām, kā tas viss izvērtās tajā, ka nu viņai ir sieva, bet par vīru arī neprasām. Viena ir draudzene, bet otra meita. Un tā ir ļoti apaļīga, bet ar lielisku humora izjūtu, gluži kā mātei. Viņa gan šodien nez kāpēc izlikta no mājas un nu ķērusies pie vīna pudeles. Jā, šīs nav klasiskās „mātes un meitas” attiecības, kādas mēs tās varētu iedomāties. Abas daudz dzer, dzer arī kopā un tad viena otrai sūta bildes no vietām, kur tās nokritušas vai kādas muļķības sadarījušas. Jā, interesanti.

Vakara gaitā mājā atkal sarodas neskaitāmi viesi – protams, ir nopirkts arī alus un pasēdēšana var sākties. Kaimiņi, tikko uz ielas sastapti cilvēki un visi citi vienkārši atnāk, paņem alu no ledusskapja, un sākas sarunas, šoreiz arī galda spēles un fotografēšanās. Jā, katrs vakars te ir milzīga ballīte – nu gluži kā Darvinā. Vai tā notiek visās austrāliešu mājās, nav ne jausmas. Bet vēl jau varēsim to izdzīvot. Vakaru beidzam vien vienos naktī. Patiesībā, kad vienpadsmitos mājās pārrodas policiste, tai tiek atļauts atpūsties, un mēs visi dodamies uz kaimiņu māju. Redzam, kādi izskatās galīgi piedzērušies vietējie, bet mums jau arī jautri paklausīties viņu interesantajos stāstos. Un tā – vēl viena pārsteidzoša diena Adelaidē.

**

Šīsdienas atklājums. Nedaudz vairāk pastāstīsim par Austrālijas dabu un zemi. Austrālija ir sausākais no visiem kontinentiem, izņemot Antarktiku. Lielais Barjerrifs ir atzīts par pasaules lielāko dzīvo organismu, un bieži tiek saukts par vienu no Septiņiem Pasaules Dabas brīnumiem. Austrālija, protams, ir arī vienīgais kontinents, ko pilnībā klāj viena vienīga valsts. Augstākā virsotne te ir 2228 metru augstumā, tomēr kopumā valsts ir diezgan plakana, ar ne pārāk daudzām kalnu grēdām. Lielākais lietus mežs ir atrodams Kvīnslendas štatā un ir 1200 kvadrātkilometru platībā. Savukārt Tasmānijas salā esot pasaules tīrākais gaiss. Un jāpiemin, ka, lai arī kalnrūpniecība ir viena no lielākajām Austrālijas industrijām, lielāku kopējo zemes platību aizņem bāri nekā tās pašas raktuves!

*

Iztērētie līdzekļi: ~3 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3540 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1705)

Šodien izguļamies patiešām labi.

Mūsu dāmas pat nedaudz aizguļas – viena aši aizsteidzas uz darbu, otrai vēl laiciņš ir. Mēs tikmēr pagatavojam sev brokastis – tiekam iedrošināti izmantot visu virtuvē atrodamo. Ar mums nāk aprunāties arī policiste, kas vēl nav devusies darbiņā. Aizrunājamies par Adelaides kriminālo pusi. Noziedzības līmenis esot ļoti augsts, bet lielākoties tas saistīts ar iedzeršanu un narkotikām. Jā, jau pamanījām, ka te iedzert patīk visiem. Un gandrīz katrs satiktais ir kādreiz arī šādas tādas vielas lietojis. Un attiecīgo vielu ietekmē tad notiek kautiņi un īpašumu bojāšana, vardarbība ģimenē. Mūsu policiste Klēra ir izgājusi 10 gadu apmācību dažādās cīņas mākslās, jo viņai patiešām arī kautiņi jāizšķir.

Sieviete strādā arī aborigēnu kopienās un tur primitīvās kultūras dēļ kautiņi ir kas neizbēgams. Iezemiešu dzer, un tad viņiem ir jāizliek dusmas. Aborigēnu kultūrā trakākais ir tas, ka tie ilgi piemin jau izbijušus strīdus. Arī tādus, kas notikuši senatnē. Piemēram, ja vienas ģimenes vectēvs otras ģimenes vectēvam bija aizmirsis atdot parādu pirms aiziešanas no dzīves, tas ik gadu ir iemesls kādam kautiņam. Jā, interesanti te ir tie aborigēni. Un vispār Austrālijas seja ir pavisam neparasta. Mākslinieki, narkotikas, netverama daba un savvaļas dzīve, kultūru atšķirības, un tajā pašā laikā tā atvērtā sabiedrība un laipnie cilvēki.

Parādām Klērai mūsu mājaslapu un izdoto grāmatu bildes. Viņa arvien priecājas, ka viņas mājās bijuši tādi interesanti kaučsērferi – kosmonauts, vīrietis no Antarktīdas, un mēs, kas ar stopiem laiž pa pasauli. Ir forši! Un prieks, ka tiekam jau pieskaitīti pie “apbrīnojamajiem cilvēkiem”.

Bet vēl joprojām domājam par to iespēju papildināt savus līdzekļus. Hostelī uz ziņojuma dēļa bija tik daudz darba piedāvājumu! Protams, gandrīz visiem vajadzīga arī darba atļauja, bet ir tādi, kur tas nav pieminēts. Viena no tādām vietām ir slimnīca, kur nepieciešami veselīgi vīrieši līdz 55 gadu vecumam – ar tiem tiek eksperimentēts – dažādu pārtikas produktu ietekme uz zarnu trakta darbību, tā saucas. Protams, aizdomīgi jau tie eksperimenti, bet viss it kā oficiāli pārbaudīts un apstiprināts. Tomēr tur jābūt perfektam ĶMI – Arčam tas ir nedaudz par augstu. Tā nu nekāda pieteikšanās nesanāk. Bet par šādu eksperimentu tiek maksāti 18 Austrālijas dolāri stundā. Ēd un tiec novērots.

Mums uzraksta arī dāma, kura ar savu treilerīti mūs vizināja tuksnesī. Tā jautā, vai 22. februārī vēl būsim Adelaidē. Viņai jālido uz Kvīnslendu, kas ir cits štats, bet suni nevar ņemt līdzi. Sieviete vēlas noīrēt māju uz divām dienām un ielikt tur mūs, lai mēs pieskatām viņas suni tās divas dienas. Protams, izklausās vienreizēji, bet tas tomēr ir ļoti tālu. Mums ir vien trīs mēneši šai burvīgajai valstij, un nezinām, vai tik ilgi paliksim Adelaidē. Sakām, ka padomāsim par šo iespēju, bet solīt neko nevaram. Un tā nu arī līdz vakaram jāizdomā tālākais plāns.

Kad dienasgrāmata uzrakstīta, taisāmies un dodamies uz pilsētas centru, lai beidzot nokļūtu pie tiem latviešiem! Pa visu pilsētu riņķo tie bezmaksas busi, un šoreiz vienu no tiem arī noķeram. Interesanti, ka arī tramvajs pilsētas centrā ir bez maksas. Jā, vietējiem iedzīvotājiem viss padarīts tik pieejams, ka pilnīgi prieks!

Tā nokļūtam līdz latviešu namam. Bet mums par nelaimi tas atkal ciet! Ejam uz muzeju, un tur arī neviena nav. Bet nu blakus tam redzam zvanu – varbūt kaimiņu durvīs kāds varēs pateikt, kad tad tas muzejs ir vaļā. Un jā – durvis atver sieviete. Tai prasām, vai muzejs strādā un tad dzirdam – arī dāmas angļu valodā ir tāds pazīstams akcents. Jautājam, vai viņa runā latviski. Jā! Tā mēs atrodam mūsējos!

Tiekam ieaicināti tādā kā latviešu zālē, kur uz sienām saliktas latviešu biedrības vadītāju bildes, turpat ir mūsu ģerbonis, bērnu laukums un latviešu grāmatu telpa, kur tiek pārdoti arī mūsu ievārījumi. Izrādās, ka latviešu muzejs vēl top un atvērts tiks nākotnē. Savukārt šajās telpās visa rosība notiek sestdienās – bērni nāk uz latviešu valodas stundām, notiek Adelaides latviešu tikšanās un kopīga pusdienošana. Pastāstām par saviem piedzīvojumiem un ceļošanu, un tā arī tiekam ielūgti uz latviešu dienu sestdien. Un arī ceturtdienās notiek sanākšanas un filmu parādes, tikai vecākā gadagājuma ļaudīm. Mūsu dāma te iebraukusi vien 2006. gadā un nu jau ir ar diviem bērņukiem, tāpēc uz Latviju sanāk braukt retāk. Bet sanāk.

Norunājam tikties gan ceturtdien, gan sestdien, lai aprunātos gan ar vecākiem, gan jaunākiem latviešiem un uzzinātu, kāda tad viņiem šķiet dzīve šajās tālēs. Bet pagaidām liekas, ka te nekaitē dzīvot. Adelaide ir tik skaista un interesanta!

Tālāk dodamies uz Centrāltirgu. Esam uzzinājuši, ka latviešu ēstuve tomēr ir ciet, bankrotējusi, bet vismaz varam apskatīt to rosību, kas tirgū notiek ikdienā. Ir interesanti. Redzam pat pārdodamies ķenguru malto gaļu. Jā, šī taču ir tā valsts, kur vietējie ēd savus nacionālos dzīvniekus!

Pēc centrālā tirgus turpinām ceļu uz muzejiem. Daudzi no tie jau slēgti, jo jau ir nosacīti vēls, bet mēs paspējam apskatīt pilsētas centrālo bibliotēku, kurā atrodas arī neliela mākslas galerija, un Dienvidu Austrālijas muzeja pirmo stāvu, kur atrodas aborigēnu izstāde – tik plaši te atspoguļota iezemiešu kultūra – uz ekrāniem tie spēlē savus tradicionālos instrumentus, kamēr citā zālē ir izbāzti dzīvnieki no visas pasaules. Jā, Adelaide savus muzejus padarījusi tik pieejamus, ka prieks! Nemaz nav jāsatraucas, ka kaut ko šajā pilsētā palaidīsim garām – viss bez maksas!

Un tā piecos gan ir slēgšanās laiks, tāpēc apsolāmies atgriezties citu dienu. Dodamies uz Botānisko dārzu. Pa ceļam Arču apskauj viens liels aborigēns un draudzīgi pajautā pēc cigaretes. Tad, kad sakām, ka nesmēķējam, tas pasakās un turpina medīt citus. Un tad sāk līt. Esam atveduši pilsētai svētīgu lietu, bet pašiem auksti. Tomēr tas ir daudz labāk kā svelmainais tuksnesis. Pagaidām. Dārzs, protams, ir ļoti skaists. Zaļumi, kas gan ir mākslīgi uzturēti, un tik daudz krāsainu putnu! Jā, ir vietas un pilsētas, kur gribas palikt ilgāk. Un šī ir viena no tām.

Atkal uznāk spēcīga lietusgāze, slēpjamies zem lielajiem kokiem, cerot, ka tajos neslēpjas indīgie zirnekļi. Kopumā parks ir jauks, vien temperatūra krītas līdz ar lietusgāzēm, tāpēc ilgi nestaigājam, bet dodamies atpakaļ uz kaučsērfinga vietu. Tur priekšā mūsu draudzene, kas jau pagatavojusi sangriju un cienā mūs ar gardām pusdienām. Vakarā pievienojas arī kaimiņu pāris un vēl kāda dāma – varam samīļot gan papagaili, kas ir mājdzīvnieks pirmajiem, gan uzzinām daudz kā jauna – piemēram, to, ka visā Austrālijā ir likums, ka tiem, kas pārdod alkoholu, ir pienākums iedot ūdeni jautātājiem. Ne piepildīt pudeli, bet ar glāzi ūdens remdēt jautātāja slāpes. Jā, Austrālija ir pilna interesantiem likumiem, par ko arvien uzzinām. Un arī Adelaide arvien nebeidz mūs pārsteigt. Lai gan mūsu tuksneša dāma savam sunim ir atradusi saimniekus uz tām divām dienām, mēs tiekam aicināti palikt šajā vietā nedaudz ilgāk, jo pilsētā piektdien sākas milzīgs festivāls, kur liela daļa no šoviem ir bez maksas. Jā, esam atbraukuši īstajā laikā. Katra diena ir jauns piedzīvojums!

**

Šīsdienas atklājums. Adelaides Karaliskā slimnīca līdz pat tās pabeigšanai bija pasaules trešā dārgākā ēka, kas maksāja 2.7 miljardus Austrālijas dolāru. Vienīgās ēkas, kas maksājušas vairāk, bija Pasaules Treideru centrs Ņujorkā un rumāņu diktatora Čaučesko parlaments Bukarestē. Un šī ēka ir arī lielākā ēka, kāda jebkad Austrālijā uzcelta, ja ņem vērā pirmā stāva platību. Bet kas tad tā Adelaide vispār tāda ir? Pilsēta kā tāda radās 1836. gadā, un vietējie pamatiedzīvotāji Adelaidē bija Karuna iezemieši, kas gan „baltā” cilvēka ienākšanas dēļ šo teritoriju pameta. Adelaide tika izveidota kā kolonija. Tā kā tā bija plānotā galvaspilsēta Britu Austrālijas provincei, tika paredzēts, ka te noziedzības nebūs, un pilsētā vairākus gadus netika būvēts cietums. Tomēr ar laiku to gan nācās uzcelt, jo bija cilvēki, kas mēģināja gūt labumu no tā, ka pilsētā nav ne policijas, ne cietuma.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3537 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1701)

Mostamies ļoti agri, jo jāizrakstās no hosteļa jau desmitos.

Bet mums taču vēl tik daudz jāpaspēj! Vēl taisām video, publicējamies un mēģinām izdarīt cik jau nu iespējams. Arča vēl aizskrien līdz veikalam, lai beidzot arī nopirktu ko ēdamu un pagatavotu pieejamajā virtuvē. Ja nu mums tādas ilgi vairs nebūs? Jā, šodien vairs nav mums naktsmāju, bet tik lielisku ziņu saņemam no kaučsērferes, kas mūs gatava uzņemt rītdien uz turpmākajām naktīm. Lieliski! Šodien mēģināsim savu laimi latviešu kultūras namā, kas tepat Adelaidē atrodas. Latvietis latvieti taču paglābs.

Pēc gardām brokastīm krāmējam somas un tajās liekam arī savārītās olas. Jāpamaina tā sviestmaižu diēta vienreiz. Cik labi, ka hosteļa puiši mums somas atļauj atstāt tepat un varam doties pilsētā vieglu gaitu. Arčam gan līdzi soma ar vārītām olām un ūdeni. Smejam, ja kāds muzejā pārbaudīs somas, tas būs patiešām pārsteigts.  Pirmais, kur nokļūstam ir centrālais tirgus. Tepat ir arī ķīniešu rajoniņš un latviešu ēstuve. Bet tā pirmdiena! Nepietika jau vien ar svētdienu – arī pirmdienā viss ir ciet, kā daudzās pasaules valstīs. Jā, tā arī atrodam, kur latviešu ēstuvītei vajadzētu būt, kā vajadzētu izskatīties visam pārējam, un nolemjam atgriezties te nākamajā dienā.

Tad dodamies uz latviešu Tautas namu, kas arī Adelaidē atrodas. Nu tik lieliski, ka tepat vien var atrast tik daudzus „mūsējos”! Jāiet cauri parkiem, un smejam, ka tiešām var redzēt, kuri tad tiek laistīti, kuri ne. Vienā ceļa pusē viss spilgti zaļš, otrā izkaltis. Pareizi, Adelaide ir īsta tuksneša pilsēta, lai gan nemaz nepateiksi laistītāju darba dēļ. Un skaisti, ka te ir ļoti daudz mākslasdarbu uz sienām un ēkām – jā, jau dzirdējām no citiem, ka Adelaide ir īsta mākslinieku pilsēta. Un tā tiešām ir ļoti simpātiska, mēs te labprāt arī paliktu. Protams līdz brīdim, kad ceļš atkal sauktu.

Tā nokļūstam pie latviešu Tautas nama un uzreiz uzņemam foto. Visur apkārt mūsu zīmes, šķiet, tūliņ piedzīvosim ko pavisam interesantu, bet arī latvieši pirmdienās nestrādā. Laužamies iekšā pie katrām durvīm gan latviešu muzejā, gan biedrības ēkā, bet te nav ne darba laika, nekā. Un tā nu nākas teikt to pašu, ko par tirgu – atgriezīsimies rītdien. Šo mēs garām nevaram palaist!

Dodamies atpakaļ, ejam uz kapsētu, kas arī atzīmēta kā apskates objekts. Cauri parkiem, prātīgi skatoties zem kājām, lai kāda čūska vēl neizdomā sakost mūs Adelaidē, ja jau visa tuksneša laikā nekas nenotika. Laistītā zālīte ir mīksta, domājam, ka te ar telti varētu palikt – protams, policijai noteikti tas nepatiktu, bet ko citu darīt. Latvieši mums nevar izpalīdzēt, jo šodien tos nav iespējams satikt. Vēl 30 eiro par nakti hostelī vienkārši nevaram atļauties. Tā ilgi ceļoti neizdotos.

Pirms kapsētas mūs pārsteidz lietusgāze. Esam šokā. Visi runājuši, ka Adelaide lietu nav pieredzējusi jau sen un tas būtu kas svētīgs. Un, kā atbraucam, tā lietus atnāk ar mums. Mums jau tas galīgi nepatīk, bet nu šai tuksneša pilsētai labāk. Tā nu nogaidām, kamēr aukstais lietus pāriet un ejam iekšā kapsētā. Tā ir galvenā pilsētas kapsēta jau gandrīz 100 gadus un te ir vairāk kā 150 tūkstošu kapa vietu. Šī bija arī Austrālijas pirmā militārā kapsēta un ilgu laiku arī vienīgā krematorija valstī. Visi kapakmeņi ir ļoti skaisti, baltā krāsā. Tā tiešām ir interesanta vieta, kur pastaigāties – nav tās nospiedošas sajūtas. Viss skaisti sakārtots un interesants.

Pēc nelielās pastaigas pa kapsētu dodamies atpakaļ uz pilsētas centru. Esam nolēmuši pajautāt informācijas centrā par kempinga vietām – kas zina, varbūt te ir arī kas tāds. Pa ceļam ieejam katedrālēs, kas te ir ļoti skaistas, un tad vietējie mums palīdz atrast arī pašu infocentru, kas kartē nav atzīmēts pareizajā vietā. Tur uzzinām par daudziem bezmaksas muzejiem un pat ekskursijām – tik forši, ka Adelaidē tik daudz vietu ir bez ieejas maksas! Te ir arī bezmaksas pilsētas busi un bezmaksas velosipēdu īre. Lai arī teltsvietas te nav, mēs uzreiz ņemam bezmaksas velosipēdus, ķīlā atstājot savas pases. Te jau tās atstāt ir drošāk kā Āzijā.

Un tā dodamies pilsētā. Velosipēdi gan liedz apstāties visur, kur gribētos – tik daudz pilsētā ir interesanta! Bet tā nobraucam lielus gabalus pēc lielajiem staigātajiem. Un nokļūstam vēl kādā katedrālē un tad arī milzīgā futbola stadionā. Un tik forši, ka te var arī ieiet iekšā un visu apskatīt. Bez maksas. Tik milzīgs! Tas ir arī Adelaides simbols, un nevaram vien iedomāties, kas te notiek lielos sporta svētkos!

Pieslēdzam velosipēdus pie staba un dodamies nelielā pastaigā pa stikla tiltu un parkiem. Tepat arī papusdienojam – maize un vārītas olas. Bet neviens uz mums neskatās kā uz dīvainiem, kad turpat tās olas mizojam. Austrālijā vispār cilvēki ir ļoti atvērti, kamēr Eiropā vairāk var sastapties ar to nosodošo vai skaudīgo attieksmi.  Pabarojam arī putnus – pie mums nāk visādi interesanti, iepriekš neredzēti. Arī kaijas un viens balodis mēģina izcīnīt maizi. Pīles te ēd no rokām!

Turpinām ceļu un tad redzam zīmes, ka ar maizi nemaz nevar tos nabagus barot, bet nu vairs jau neko. Ja jau Latvijas pīles izdzīvojušas, tad jau arī Austrālijas pīlēm vajadzētu būt kārtībā. Ņemam savus velosipēdus un dodamies atpakaļ uz informācijas centru. Saņemam savas pases atpakaļ un dodamies uz centrālo ielu. Tā kā pilsētā ir arī internets, varam arī pārbaudīt, kas notiek ar kaučsērfingu. Daži mūs ir noraidījuši, bet nu saņemam ziņu no mūsu kaučsērferes, ka varēsim palikt arī šodien! Viss tik lieliski! Nu jūtamies daudz labāk un kamēr vēl laiks, ejam apskatīt kādu no muzejiem.

Atvērta ir mākslas galerija, ko var apskatīt bez maksas. Gan aborigēnu, gan austrāliešu un citu tautu mākslas darbi. Aborigēnu māksla ir ļoti interesanta, savukārt to moderno jau joprojām nesaprotam. Rozā kvadrāts ar pāris melnām svītrām liekas galīgi neiederīgs starp citiem mākslasdarbiem. Bet tā nu galerijā pavadām veselu stundu, un tad arī dodamies pēc somām, lai satiktu mūsu kaučsērferi.

Lai arī pilsētā ir bezmaksas businš, to kaut kā nevaram nomedīt, tāpēc dodamies kājām. Ceļš ir interesants, pilsētā ir pat atvērtais golfa laukums – ja vien dabūtu nūju, varētu tās Arča savāktās golfa bumbiņas pamētāt. Noiets šodien ir milzumdaudz, bet kājas nemaz nesāp, liekas, ka nu jau atkal varētu mēģināt tos 50 km noiet. Divreiz tas ir izdarīts.

Un tā nokļūstam līdz mūsu kaučsērferes mājiņai – ļoti interesanta sieviete, kas ir medmāsa un tās sieva ir policiste. Tiekam lūgti nelielā, pavisam interesantā mājelē, uzreiz mums rokās iespiests aliņš. Dāmas mums sagatavojušas uzkodu plati un vēlāk uz grila pagatavo arī burgerus – sev gaļu, mums tofu. Un tā vakaru pavadām tik ļoti interesantās sarunās! Jā, šādas sarunas gan mums arvien liek salīdzināt latvieša un austrālieša dzīvi. Latvija ir brīnumskaista valsts ar pārsteidzošu dabu. Droša un vienmēr mums sirsniņā. Bet tā ekonomiskā situācija ir šausmīga, ja vien par to aizdomājamies. Minimālās algas ir pārlieku zemas un galīgi nav piemērotas Latvijas cenām! Te redzam, ka cilvēki, pat saņemot minimālo algu, dzīvo, nevis mēģina izdzīvot. Tie nodokļos maksā 30% un pretī saņem bezmaksas veselības aprūpi. Cenas veiklos ir tik daudz pieejamākas, ņemot vērā algas! Māju var nopirkt, īri nomaksāt. Un tad atceramies mūsu darbiņus Latvijā. Vai pārsteigums, ka mūsu tautieši izbrauc no valsts. „Nav jau tik slikti,” saka palikušie. Protams, nemaz nav tik slikti, bet var taču labāk!

Austrālija mums vispār patīk. Arī mūsu kaučsērferes ir tiešām lieliskas dāmas. Mums piekodina, lai jūtamies kā mājās – tiek norādīts uz vīna un alus plauktiem – katru vakaru noteikti notiks pasēdēšana. Dāmas saka, ka aizvedīs mūs uz parku, kur iespējams redzēt koalas un pabarot ķengurus – pilnīgi bez maksas. Eh, Adelaide. Esam tiešām pasakainā vietā!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz tad par pašu Adelaidi. Šīs pilsētiņas iesauka ir „baznīcu pilsēta”. Lai arī nav zināms, kurš pirmais nāca klajā ar šo nosaukumu, var vien apskatīties apkārt, lai saprastu, kāpēc tas ir radies. Te ir tiešām burvīgas baznīcas. Vietējie lepojas ar to vecumu – ap 200 gadu. Bet, protams, mūsējās Latvijā ir pārākas. Interesanti, ka šī pilsēta tiek dēvēta arī par „20 minūšu pilsētu”, jo viss apkārtējais – lidosta, pludmales, parki, citi apskates objekti viens no otra ir lielākais 20 minūšu brauciena attālumā. Un transporti te ir pat ļoti pieejami! Kā arī, pilsētas centrā ar kājām 20 minūšu gājienā sasniedzami visi galvenie apskates objekti. Kopumā pašā Dienvidu Austrālijas štatā ir 1.67 miljoni iedzīvotāji, kamēr 75% jeb 1.3 miljoni no tiem dzīvo tieši Adelaidē, šī štata galvaspilsētā. 25 % no Dienvidu Austrālijas iedzīvotājiem dzimuši ārpus Austrālijas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~6 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3537 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1691)

Naktī izguļamies par spīti aukstajam vējam.

Starp smagajām mašīnām ir silti, un arī telti esam pieelpojuši – neko nevar salīdzināt ar to auksto nakti uz soliņa. Ceļamies līdz ar saullēktu, jo šoferīši tad turpina ceļu. Mums tiek pasniegta kafija un esam gatavi pēdējam ceļa posmam. Pīters mūs noved vēl 100 km no 30 atlikušajiem. Nu ainavas pavisam mainījušās. Apkārt ir lieli graudu lauki – tie tiek audzēti eksportam. Interesanti, ka daudzas izejvielas te tiek iegūtas, tad sūtītas uz Āziju pārstrādei un importētas atkārtoti Austrālijā. Jā, tur lētāks darbaspēks, un te īsti nav neviena, kas tos melnstrādnieka darbiņus vēlētos darīt – vien tie paši ceļotāji.

Adelaidē tagad arī esot daudzi no tiem. Bet tūrisma sezona pašos valsts ziemeļos sākas jūnijā, kamēr vidienē tā sākas martā. Kad dienvidu krastā uz jūniju temperatūras krītas, vietējie dodas augstāk uz ziemeļiem, lai noķertu silto laiku. Smejam, ka tie tiek saukti par „pelēkajiem klejotājiem” – respektīvi – pensionāri. Tie ir vietējie, kas visu mūžu te strādājuši un saņem labas naudiņas – paņem treilerīti un apbraukā savu valsti. Tā jau visi saka – Austrālija ir tik pašpietiekama, ka nemaz nevajag izbraukt uz citām zemēm – te ir tik daudz ko redzēt! Vienīgā populārākā vieta austrāliešiem ir Indonēzijas Bali sala. Tas ir tāpat kā iet uz bāru – „brīvdienās biju Bali” dzirdam visu laiku. Uz turieni, redz, aizlidot lētāk, kā pārlidot pāri Austrālijai.

No šoferīša atvadāmies. Tas gan pabrauc garām pieturai, kur plānojis mūs izlaist, un izmet mūs ceļu krustojumā, kur automašīnās traucas garām lielā ātrumā. Bet nu jau esam sajutušies tik tuvu civilizācijai, ka neviens nespēs mūs apturēt! Tā nu turpat uz krustojuma pagatavojam savas tunča maizītes un sākam stopēt. Protams, visi garām brauc ātri un nemaz nebremzē, bet daudzi tomēr māj un sveicina.

Un negaidām nemaz tik ilgi, kad apstājas kāds vieglais auto. Iekšā sieviete ar skūtu galvu, liekas māksliniece. Tā uzreiz saka, ka ar stopēšanu visiem jābūt uzmanīgiem – gan viņai, gan mums, jo Austrālijā ir bijuši gadījumi, kad viens vai otrs ir izrādījies ļaundaris. Bet, tad, kad dāma uzzina, ka nemaz neesam vietējie, tā uzreiz zaudē saspringumu. Kaut kas līdzīgs bija ASV.

Un tā nu sākam savu pēdējo ceļa posmu. Protams, sarunas atkal interesantas. Daudz uzzinām un nu arī varam padalīties ar savu milzīgo stopēšanas pieredzi. Smejam, ka austrāliešiem izpratne par distancēm ir pavisam citādāka. Ja mēs reiz uzskatījām, ka 200 km ir ļoti tālu, tad te cilvēki vien uz savu darbavietu brauc arī 500 km. Nu gluži kā šī dāma. Tā strādā ar aborigēnu sabiedrībām iekšzemē, lai gan dzīvo Adelaidē pie krasta. Šī atkal ir tā vietējā, kas aborigēnu kultūru ļoti atbalsta. Dzirdam ļoti pretējus viedokļus. Aborigēnu ciemos valdot pilnīga nekārtība un nabadzība. Visus valsts piešķirtos līdzekļus vietējie iztērē, pērkot automašīnas un alkoholu, jo tiem nav izpratnes par naudas izlietošanu. Tad bija laiks, kad valsts mēģināja atbalstīt dzimstību un katram par katru jaundzimušo piešķīra 5 tūkstošus dolārus. Tāpat, uz vietas. Un, tā kā aborigēni šādu naudu nebija redzējuši, tie sāka vairoties. Bet bērns bija gluži naudas iegūšanai un tad tika pamests. Un šie jaunieši nu izauguši par īstiem nekārtību cēlājiem, visdrīzāk nokļūstot cietumā. Jā, nu te ar visu sistēmu kaut kas galīgi garām un nevienam nav īsti skaidrs, kā situāciju risināt. Visi vien groza galvu – viens saka, ka aborigēni tāpat izmirs, cits saka, ka jāturpina sabiedrība informēt par notiekošo. Redz, pie krasta jau nemaz tos tik daudz vairs nevarot sastapt un arī šai sievietei iepriekš prātā nebija ienācis, kāda situācija ir valsts ziemeļos. Jā, tik daudz esam pieredzējuši!

Runājam arī par ūdens problēmām. Tā kā klimats mainās, arī valsts piedzīvo lielus sausuma periodus. Adelaidei caurplūstošā upe ir gandrīz izsūkta sausa. Vietējiem ir kvotas ūdens izmantošanai, bet lielu daļu paņem fermas, kas arī ūdeni nedrīkst pārtērēt. Atceramies, ka sandalkoku fermā strādājošais vīrs mums teica, ka patiesībā tuksnesī jau ir tas ūdens zem zemes, jo tomēr tie tuksneša koki taču ir zaļi, bet valsts ūdeni ļoti sargā un arī pilsētās ir periodi, kad ūdens tiek atslēgts uz pāris stundām reizi dienā, lai kaut kā to ietaupītu.

Un tā arī ceļš paiet ļoti ātri. 200 km līdz Adelaidei paskrien nemanot. Mēs gan daudz aizrunājamies, un sieviete near nokoncentrēties – divas reizes pabrauc garām ieejai uz pilsētu. Bet tad arī izmantojot GPS tiek atrasts īstais ceļš, un mēs tiekam izlaisti pilsētas nomalē. Viss. 3030 km garais ceļš ir beidzies. Viss. Septiņas dienas tuksnesī. Un esam Adelaidē! Šis bija viens varens piedzīvojums. Protams, tagad esam satuntuļojušies džemperos, lai arī ārā 20 grādi. Tas šķiet tik auksti! Esam kā īsti spāņi – tumši brūni. Vilnas zeķēm kājās dodamies uz pilsētiņas centru. Tā gan liekas tik jauka! Akmens mājas gluži kā Anglijā. Viss tīrs, sakopts. Tās pilsētas tiešām te ir ļoti interesantas, un zinām, ka te jau arī kādu laiciņu paliksim.

Bet kur? Šodien doma par telti nemaz nav. Jāsakopjas, jānobeidz ieraksti un viss pārējais. Bet kur to darīt? Cik labi, ka visapkārt pilsētai ir internets, un tā arī uzzinām, ka lētākā viesnīciņa maksā 33 eiro, to arī ņemam. Jā, ja šādu lietu atļaujamies reizi trīs vai četrās dienās, tad nav jau nemaz tik traki! Kā nekā pārējās dienas tērētam maz, lai gan Austrālijā tas ir ļoti grūti izdarāms.

Te gan pierakstīšanās ir vien piecos vakarā, tāpēc līdz tam pastaigājam pa pilsētiņas galveno ielu, uz kuras jau spēlē muzikanti, pelnot simtiem un simtiem dolāru dienā. Ieejam veikalā, kur cenas ir tāpat kā visur citur. Un tāpat kā Latvijā. Te sapērkam dažādus dārzeņus burciņās, lai sataisītu salātus, un maizi. Ejot ārā no veikala nopīkstam ar savām lielajām somām, bet te jau visi tik laipni un arī apsargs simtiem reižu atvainojas, ka viņam tomēr jāieskatās mūsu somā. Jā, vietējie te ir tiesām lieliski!

Šodien svētdiena, un uz gājēju ielas notiek tiešām daudz kas. Ir arī cilvēku grupiņa maskās, kas stāv uz āru izvērtā aplī, turot zīmes ar uzrakstiem „patiesībā „ un TV ekrāniem, kur tiek atspoguļots tas, kā fabrikās dzīvi cāļuki vienkārši tiek samalti. Tad pie mums pienāk meitene un sāk stāstīt, kas realitātē notiek Austrālijas fermās. Cāļuki ar vīrieša dzimumu pēc dzimšanas vienkārši tiek samalti kopā ar olu čaumalām, jo tie ir nevajadzīgi. Un arī govis tiek turētas tikai dzemdēšanai, teliņi ar vīrieša dzimumu arī uzreiz noslaktēti. Tiek stāstītas visādas briesmu lietas – arī tas, kā tad tā gaļa nonāk līdz lielveikalu plauktiem. Protams, tās briesmīgās pārvadāšanas, ko redzam, lopiņiem ir milzīgs stress. Un pēc tam tas nonāk cilvēka vēderā un sistēmā. Jā, kas as ir ar to pasauli – visu laiku ceļā tie iemesli, kāpēc gaļu neēst. Jaunieši gan visi ir vegāni un iedrošina arī mūs spert soli tālāk, iedod informācijas lapiņu un sarakstu ar filmām, kas jānoskatās. Bet pēc tām noteikti gaļu vairs ieēst nevar.

Tā nu turpinām ceļu. Uz ielām redzam ļoti daudz ķīniešu un ārzemnieku. Laikam te arī cilvēki brauc piepelnīties. Parkā ieturam maltīti un tad sasniedzam hosteli. Lai arī iečekošanās ir piecos, aziātu darbinieces atļauj mums istabiņu paņemt jau trijos. Istabiņa ir pavisam vienkārša, ir kopējās dušas, tualetes un virtuve. Jā, protams, cena ir ļoti augsta. Ko tādu Āzijā mēs pat nemācētu iztērēt, bet Austrālija ir pavisam kas cits. Bet, ja te strādā, tad viss ir tik ļoti pieejams!

Un tā arī sākam darboties. Atkal nobeidzam iekavētos darbiņus, un ātri vien pienāk vakars. Tad domājam arī aiziet uz veikalu, lai izmantotu to virtuvi. Eh, un atklājas, ka svētdienās visi veikali jau pirms sešiem ir slēgti! Mums iesaka iet vien uz benzīntanku, kur cenas, protams, ir pavisam atšķirīgas. Tur pat roltona paciņa maksā virs eiro. Cik labi, ka tomēr atrodam vienu – veselu maisu ar kartupeļiem par trim eiro. Eļļas hostelī gan nav, tāpēc pērkam mūžā dārgāko nopirkto eļļu par 5 eiro un dodamies atpakaļ. Jā, Austrālijā mācāmies katru dienu. Un ar aizrautību gaidām katru nākamo!

**

Šīsdienas atklājums. Un vēl nedaudz par tiem pašiem austrāliešiem. Vidējais austrālietis apēd apmēram 18 veselas govis un 90 aitas savas dzīves laikā. Tomēr, lai gan šī tiek uzskatīta par sportisku nāciju, Austrālijā ir vieni no augstākajiem aptaukošanās līmeņiem pasaulē, kur 64% no iedzīvotājiem skaitās pārāk lieli. Jā, un jāpiemin, ka vidēji vietējais izdzer 83 litrus alus gadā. Nemaz nav tik daudzi! Un šajā valstī ir ļoti zems iedzīvotāju blīvums – Austrālija ir nedaudz mazāka kā ASV, bet tās iedzīvotāju skaits ir 25 miljoni, salīdzinot ar ASV 315 miljoniem. Tajā pašā Džakartā dzīvoja tikpat daudz iedzīvotāju kā visā Austrālijā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~44 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3531 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1673)

Un tā.. Turpinām ceļu!

Aborigēni aizbraukuši, var iet gulēt. Esam salikuši lietusmēteļus uz galdiņa, un Arča tad tur arī noguļas, es blakus uz akmens sola. Pārsteidzoši, bet nakts ir tiešām auksta. Ar laiku uzvelkam visas drēbes un arī ietinamies guļammaisos. Un tā nedaudz trīcot sagaidām saullēktu. Vistrakākais jau ir vējš, kas pūš spēcīgi, aukstu gaisu. Sildāmies uzlecošajā saulē, sataisām brokastu maizes, kas vēl ir, un dodamies uz ceļa. Sliktākajā gadījumā poļi jau arī kaut kad brauks garām un tad nu nevarētu taču nepaņemt.

Beidzot dzīvē redzam to tricekli uz šosejas, kas atdala vienu privāto lauku no otra. Skaidrs – ja govs te iet pāri, tad paliek ar lauztu kāju. Ceļš ir pamests, saule spīd, bet mēs satuntuļojušies džemperos un vilnas zeķēs. Vairs nemaz nav tik karsti. Salasām pāris akmeņus no tuksneša šī garā ceļa piemiņai. Šodien jānobrauc vismaz 500 km.

Garām brauc reta mašīna, bet negaidām nemaz ne tik ilgi, kad klāt ir kāds auto. Iekšā jauks vīrs saka, ka aizvedīs līdz nākamajai pilsētelei. Un tā sākas mūs ceļš tuksnesī.

Uzreiz, kā iekāpjam auto, tā rācijā kāds cits šoferis jautā šim, vai paņemtā meitene ir smuka. Nosmejamies, ka ir. Ainavas tiešām mainās – no dzeltenajiem uz sarkanajiem toņiem. No kokiem uz pilnīgi plašiem laukiem, kam nav ne gala, ne malas. Un runājam par tik daudzām lietām! Ja godīgi, tās uzreiz nepierakstot, viss izskrien no prāta, bet noteikti ar laiku visu arī atminēsimies un tev pastāstīsim!

Interesanti, ka atkal jāmaina laika zona, par stundu uz priekšu. Un te katrā štatā tā zona mainās, arī tāpēc, ka dažos štatos ir dienas gaismas taupīšanas režīms. Un nākamā pilsētiņa 110 km attālumā ir pavisam interesanta. Te vietējie meklē opālu. Bet ne tas ir tas, kas pārsteidz. Tie reāli ceļ mājas zem zemes kaļķakmens klintī un, tās veidojot un paplašinot, tiek meklēts arī tas dārgakmens. Protams, tas aizsākās ar vienu cilvēku, kuram izdevās šajā reģionā atrast opālu, un nu ar “opāla meklēšanas drudzi” saslimuši daudzi. Te ir pat baznīcas zem zemes un tūristiem pazemes viesnīcas. Sarunu gaitā vīrs gan izlēmis mūs aizvizināt arī līdz nākamajai pilsētiņai, no kuras pats nogriežas uz ceļu pāri tuksnesim uz rietumu krastu. Bet raktuvju pilsētelei arī izbraucam cauri. Tas saka, ka šeit ir pavisam dīvaini cilvēki. To vien dara, kā visu mūžu rokas zemē, lai atrastu to lielo lomu. Visa apkārtne ir izrakņāta, un smilšu kalni uz horizonta izskatās kā piramīdas. Pilsētelē ir saliktas visādas brīdinājuma zīmes, kas atgādina, lai cilvēki uzmanās staigājot apkārt, it sevišķi naktī var iekrist kādā izraktā bedrē. Te ir arī muzejs, bet mēs tajā gan neapstājamies. Tomēr interesanta vietiņa. Bet vai te varētu palikt? Apkārt nekā nav. Tikai plašais tuksnesis, saule tieši virs galvas. Un viss. Tuksnesis tomēr ir tāda biedējoša vieta. Liekas, ka esi iesprūdis nekurienē. Nē, tas nav mums.

Un tā nu uzsākam ceļa otro daļu. Vēl 200 km līdz nākamajai pilsētiņai. Mums tiešām veicas. Šoferītis ir ātrs, tas saka, ka līdz rietumu krastam brauks pa zemes ceļu, lai pie stūres varētu arī iemalkot alu un nesatraukties par ātrumu. Jā, bet tur jau tiešām plašumi un liela nekuriene. Saullēkti un saulrieti te ir visskaistākie, ko redzam šoferīšu uzņemtajos foto. Jā. Un šoreiz redzam arī neskaitāmus nobrauktus ķengurus. No krokodilu zemes esam prom, bet dzīvu jau arī ko gribētos redzēt. Un tā izdevība mums ir, kad tuksnesī ceļa malā stāv viens emu un vēro reto satiksmi.

Brauciens ir jauks, šoferītim pastātām arī par mūsu plāniem piepelnīties, un tas palūdz mūsu epastu, lai viņa draugs mums varētu atsūtīt ielūgumu biznesa vīzas uztaisīšanai. Tas gan būtu noderīgi. Liekas, ka visi te pelna kā karaļi. Mūsu jaunais draugs Saimons ir izceļojies pa Eiropu un Āziju, un viņam patīk tieši Francija, jo ēdiens tur ir svaigs – tikko cepta maize, dārzeņi un augļi no dārziņa, mājas vīns. Te Austrālijā liela problēma ir aptaukošanās. Tiešām redzam milzīgus, ļoti milzīgus cilvēkus. Jā, tāpat kā Anglijā te ir gan cukuroti ēdieni, neveselīgi dzērieni un pusfabrikāti, ko visi lieto ikdienā.

Un tā ar vīru nobraucam lielu ceļa daļu, un pat nepamanām, kā paskrien laiks. Bet ir tik jauki! Beigās piestājam kādā benzīntankā, apmaināmies kontaktiem un vīrs aizbrauc nelielu gabaliņu atpakaļ, savukārt mēs turpinām ceļu uz priekšu. Vieta atkal, gluži kā iepriekš, ir pavisam pamesta. Tikai pāris līki koki un ceļš. Maisiņā salasām pāris akmeņus – kā piemiņu tam tuksnesim, kuram esam braukuši pāri. Un tūliņ arī apstājas kāda smagā mašīna! Nespējam pat noticēt! Un vēl neticamāk ir tas, ka šis ir vīrs, kas iepriekšējam šoferītim rācijā prasīja, vai meitene ir simpātiska. Nu re! Tas mums pārjautā, vai tiešām esam tie divi, kurus paņēma baltais džips. Un tie esam mēs!

Tā arī uzsākam savu braucienu. Visburvīgākā ziņa, ka vīrs saka – tas brauc līdz pašai Port Augusta pilsētai, kas uzrakstīta uz mūsu zīmes. Tai, kurā beidzot beidzas tas tuksnesis! Beidzot! Ceļš ir jauks un atkal pilns jaunas informācijas. Uzzinām daudz par Austrālijas dzīvniekiem, piemēram, to, ka ķenguru mātes sausuma laikā spēj savu mazuli noturēt maziņu kabatā, tā kā „iesaldēt” līdz labākiem laikiem. Dienvidu Austrālijā vairs nav tie biedējošie krokodili, ar ko tā arī nesastapāmies. Bet visa pārējā dzīvība tepat vien pastāv. Un nu arī aitas.

Šoferis stāsta, ka Austrālijā tālbraucējiem dienā atļauts braukt 12 stundas, ne kā Eiropā – astoņas. Tomēr dažos štatos, kā Ziemeļu teritorijā un Rietumu Austrālijā, nekādu ierobežojumu nav. Jā, šie reģioni ir tik ļoti atšķirīgi! Patiesībā, šoferis mums saka, ka vakarā visi kopā varam palikt Port Augusta pilsētā un mēs varam pārsēsties pie cita tālbraucēja, kas dodas uz Pertu, pašos Austrālijas rietumos. Bet nē, nekādu tuksnesi vairs! Mēs gribam civilizāciju!

Braucam un runājamies par to, kā šoferītis izbraukājis visu valsti, kādas ir viņa mīļākās vietas. Katram jau savs viedoklis, bet ir lietas, par ko stāsta visi. Tā pati ir tā biedējošā baktērija dienvidu Austrālijas ūdeņos, kas noārda audus miesā. Un haizivis, kas uzbrūk. Bet bieži vien pludmalēs lidinās helikopteri, lai pārbaudītu, cik haizivis tuvu peld, un tad cilvēki tiek brīdināti. Jā, kamieļi te ir kaitēkļi, un nu jaunais valdības plāns ir tos no helikoptera nedaudz izšaut. Kad jautājam, kā tad līķi tiks savākti, šoferis saka, ka tie netiks savākti, bet atstāti turpat. Jā, Austrālijā ir īsta dabas dzīve. Ja citās valstīs cilvēki ir iemācījušies dabu apspiest un pastumt maliņā, tad te visa savvaļa ir tas, ar ko vietējiem nākas sadzīvot. Un viss ar laiku te savairojas – arī truši ir jau daudz par daudz. Vietējiem vien nākas paļauties un citiem zvēriem – viens ēd otru un tad trešais to pirmo. Tā viss notiek.

Ikviens austrālietis teicis, ka Jaunzēlande ir ļoti skaista. Tik interesanti, ka tā ir tik tuvu Austrālijai, bet tur nekā indīga nav, droša valsts! Skaista, klinšaina, labi laikapstākļi, tikai vēl dārgāka. Lai gan parēķinām – pie austrālieša minimālās algas šīs cenas ir tik ļoti pieejamas! Par vienas stundas darbu tie var atļauties četrus aliņus vai par divu stundu darbu istabiņu hostelī. Proporcionāli, Latvijas cenas ir augstākas, salīdzinot tās ar mūsu minimālo algu.

Ceļš atkal ir interesantu sarunu pārpilns, esam tik daudz par Austrāliju uzzinājuši! Šoreiz arī vairāk par to politisko situāciju – piecu gadu laikā Austrālijā nomainījušies jau trīs premjerministri, un nākamās vēlēšanas ir maijā. Bet cilvēki īsti neiet ielās protestēt, ja kaut kas nepatīk. Tie paši sevi uzskata par pārāk miermīlīgiem. Tā jau ir – valstī ir daudz noteikumu, bet vietējie ir ļoti jauki, bauda dzīvi un tiešām mīl savu daudzveidīgo valsti. Arī šis vīrs.

Braucam garām neskaitāmiem sāls ezeriem – milzīgiem sāls laukiem, līdzīgiem kā redzētajiem Bolīvijā. Te gan vietējie sāli nepārstrādājot. Jā, šajā valstī ir tik daudz izejvielu! Īsti pat nesaprotam, kāpēc tas saulainais un vējainais tuksnesis vēl nav noklāts ar saules paneļiem un ‘vēja ģeneratoriem. Vietējie saka, ka viņiem nepieciešami gaiši prāti, kas kaut ko beidzot sāktu kustināt.

Un tā arvien vairāk uzzinādami, nobraucam arī pēdējo ceļa gabalu līdz Port Augusta. Mēs esam te! Mēs esam civilizācijā! Līdz Adelaidei vien 300 km! Viss! Esam patiešām priecīgi, ka mums izdevies izdzīvot to lielo tuksneša stāstu. Tās bija sešas dienas pāri tam sausajai un pamestajai Austrālijas vidienei. To varētu nosaukt par vienu no ekstrēmākajiem braucieniem, lai gan visgrūtākais jau bija vien tā pamestība – tas, ka nevarēja zināt, vai gadīsies kāds laipns braucējs. Vai pietiks ūdens. Bez ēdiena jau var izdzīvot, bet ar tādu saulīti jāuzmanās. Neko indīgu, neko bīstamu nesatikām, vien nedaudz vairāk arī parunājām ar pašiem aborigēniem. Bet tomēr tik vērtīgs bija šāds milzīgs ceļojums no ziemeļiem uz dienvidiem. Mēs esam ieguvuši daudz vairāk kā tad, ja paši ar auto dotos tādā izbraucienā. Vienreizēji!

Pienāk vakars, šoferītis vairs tumsā nevar braukt, jo tam ir pārlieku liela krava, kas tumsā uz ceļiem nedrīkst atrasties. Bet nu tas tiekas ar savu draugu – citu tālbraucēju, ar ko tiekam iepazīstināti arī mēs. Mums tiek piedāvātas tālbraucēju dušas, kas te gan ir ļoti reti, ne kā ASV, kad tās bija katrā smago mašīnu atpūtas vietā. Un tā visi nomazgājamies, un tiek izsaukts taksis – četratā dodamies uz četrus kilometrus attālo bāru. Mums visu vakaru tiek uzsaukti aliņi, savukārt vīri ir priecīgi satikt viens otru – tie ir darba kolēģi, bet lielo distanču dēļ tiekas ļoti reti – nākamā reize būs vien pēc mēneša. Īsti nevar saprast, vai tiem patīk to darbs, jo, lai arī vīri saka, ka ir priecīgi tik daudz braukāt apkārt, redzēt valsti un vēl saņemt labu naudiņu par to, kas ir apmēram 40 dolāri stundā, tomēr visa dzīve mašīnā. Un te tās distances ir tik lielas, ka jādodas pārbraucienā pat nedēļām ilgi. Šī stāsta daļa sarieš asaras lielajos vīros, bet vakars kopumā ir ļoti mīļš. Pats bārs mums atgādina tos, kurus apmeklējām, dzīvojot Anglijā. Jā, patiesībā, tāda liela, mežonīga Anglija ir šī zeme. Ar tuksnesi vidū.

Kad pusnakts, mums tiek piedāvāts telti uzsliet starp abām smagajām mašīnām, lai vējš to nesaplosītu. Nez kāpēc te ir ļoti vējains un arī karstumu nomainījušas vēsākas temperatūras. Divdesmit grādos trīcam kā apšu lapas. Nedaudz pierasts pie kaut kā siltāka. Vīri vien apbrīno to, ka mums laikam ne no kā nav bailes un to, ka mums nemaz daudz nevajag – telts ir, guļammaisi ir, viss. Uz priekšu var kustēt! Tāpēc vēlreiz jāsaka – mēs pat neesam pieļāvuši domu, ka kaut kas varētu nesanākt. Nekad prātā nav iešāvusies doma, ka nu beigas klāt – tā pa īstam. Viss ir viens liels piedzīvojums, kas mums sniedz to neatņemamo pieredzi. Ar stopiem pāri tuksnesim. Jā, tas ir kaut kas jauns – bija forši! Bet visforšākais, ka esam atpakaļ civilizācijā!

**

Šīsdienas atklājums.  Nedaudz vairāk par Austrālijas cilvēkiem. Vairāk kā ceturtā daļa Austrālijas iedzīvotāju dzimuši ārzemēs. Par spīti tam, ka Austrālija ir milzīgs kontinents, 90% no iedzīvotājiem mīt pie krasta, jo pārējais lielākoties ir viens liels tuksnesis. Austrālijas aborigēni te ir dzīvojuši apmēram 50 000 gadus, tomēr nu tie sastāda vien mazāk kā 2% no iedzīvotāju skaita.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3487 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1668)

Šodien mūsu ceļš turpinās.

Mostamies laicīgi un sagatavojamies ceļam. Ārā ir vējains, un tas palīdz. Deviņos esam visu nopublicējuši, paēduši un sakrāmējuši, un izejam no treileru kompleksa. Kokos sēž rozā papagaiļu bari, mēs uzsākam gājienu ārpus pilsēteles. Ejam gar izžuvušu upi kādus trīs kilometrus. Apkārt klintis, sažuvuši koki un liela nekuriene. Nonākam līdz krustojumam, kur bijām plānojuši apstāties, bet te salikti žogi, tāpēc jāiet vēl kāds kilometrs. Līdzi ir seši litri ūdens, bet viens uzreiz arī pazūd.

Sākam stopēt. Uz zīmes uzrakstām Port Augusta, kas ir tāpat kā Latvijas viducī stāvēt uz ceļa ar zīmi “Ungārija”. Bet mēģinām. Pirmais šoferis apstājas ātri, bet ne mums. Tas vienkārši pietur, lai ko sakārtotu savā auto. Otrais apstājas un piedāvā mūs aizvest līdz lidostai, kas ir pāris km uz priekšu. Bet tad mēs būtu nekurienes vidū, atsakāmies. Un tad gaidām ilgi. Mušas sēžas uz lūpām un acīs, vietējie mēģina salasīt mūsu zīmi, kas uzvilkta ar izžuvušu marķieri. Bet neviens mūs nepaķer. Stāvam stundu, pusotru. Trīs aborigēni jau izlīduši no tuksnešainajiem pakalniem un pagājuši mums garām.

Bet tad arī piestāj kāds taksometrs. Tas saka, ka labāk būs, ja sāksim stopēt aiz visiem ceļiem, kas nogriežas nost no galvenā. Tur braucienu ātrāk dabūsim. Bet līdz turienei viņš mūs varot aizvest par 20$. „Vecīt, tāpēc jau stopējam, lai netērētos!” Tad vīrs vien pajautā, vai mums nav naudas, un novēl veiksmi, un aizbrauc. Un veiksmes vēlējums strādā! Piestāj kāds busiņš, kas saka, ka mūs var nogādāt līdz pareizajam krustojumam. Iekšā jauns vīrietis, kas strādā tepat esošā cietumā. Tas saka, ka cietums ir pilns. Kā nekā Alice Springs ir lielākā pilsētele Austrālijas vidienē. Apkārt nekā nav. Un cietumā nokļūst visādi no visiem apkārtējiem ciemiem. Un sēžot arī visādi – par slepkavībām notiesātie, pedofili, tādi, kas nav apmaksājuši savus parādus.

Pats vīrs pirms 15 gadiem ar stopiem visu Austrāliju apceļojis un zina, kura vieta ir labākā stopēšanai. Un tā nu nokļūstam uz pareizā ceļa. Te ir trīs koki, kas dod ēnu, un zīme, ka Adelaide, kas ir mūsu patiesais galamērķis, ir 1519 km attālumā. Jā, un uz šī ceļa vairs nav tik daudz auto. Pareizāk sakot, pusstundas laikā garām pabrauc trīs. Viens auto pilns, otrs braucot tepat netālu, trešais mūs noignorē. Visi pārējie auto atlasījušies pa citiem ceļiem. Tā nu sēžam zem koka, cīnāmies ar mušām, un gaidām savu liktenīgo auto. Retais brauc garām, neviens nestājas. Bet tad, kad ejam ārā no ēnas nostopēt džipu, pie mums no otras puses piebrauc kāds vīrs un saka, ka viņam mašīnas aizmugurējā sēdeklī ir ūdens. Tas mūs iedrošina ūdens pudeli paņemt un saka, ka ne visi Austrālijā ir slikti. Pasakāmies vīram, nosmejam, un tā arī palaižam garām to džipu, kas tikko iegriezies pagriezienā. Bet varbūt tā tam jābūt. Varbūt tieši šis vīrs bija īstais mūsu ceļā, lai mēs neiekāptu pie nepareizā braucēja. Un ar tādu domu arī stopējam tālāk tās retās mašīnas.

Drīz garām brauc busiņš, no tā loga mums māj aborigēnu sieva, tai pamājam pretī. Un tad pēc laiciņa tas atgriežas un aicina mūs iekāpt. Šoferīte saka, ka brauks 200km līdz pagriezienam uz Uluru akmeni. Izrādās, pie stūres esošā dāma vadā aborigēnus uz ciemiem no lidostas, un tante blakus sēdeklī ir tikko te ieradusies. „Baltā” dāma atbalsta aborigēnu kultūru, tā saka, ka aborigēni ar zāles dedzināšanu augiem palīdz atgūties no sausuma. Protams, ja dedzināšana ir kontrolēta. Savukārt mums nesaprotamā angļu valodā runājošā aborigēniete piekrīt, ka senā aborigēnu kultūra ir mainījusies. Ja senāk viss bija par un ap dabu, tad tagad jaunieši tikai dzer un nestrādā – naudu tiem piešķir valdība.

Sarunas ir diezgan interesantas, šoreiz vairāk uzzinām par tuksneša dzīvi – te krokodilu nav, bet ir daudz kamieļu. Čūskas indīgās, protams, arī – un tās krāsainās nemaz neesot tik bīstamas kā tās, kurām ir neitrāls, vienmērīgs tonis. Tomēr labāk vienmēr uztvert visas čūskas un visus zirnekļus kā indīgus.

Ceļš ir divu stundu ilgs, apkārt vien tuksneši. Un tā nokļūstam līdz trīs ceļu krustojumam. Viens iet iekšā tuksnesī uz Uluru, un tad tie divi virzieni atpakaļ uz Alice Springs un uz priekšu, uz Adelaidi. Tepat ir neliels motelis un benzīntanks. Tomēr tūristiska vieta tā akmens dēļ. Redzam tūristu busus un dažus auto. Bet tas arī viss. Atvadāmies no abām dāmām un apskatām tepat esošo mini emu fermu. Tie nemaz nav glīti putni, kājas tiem tiešām kā dinozauriem. Paēdam līdzpaņemtos burkānus, jo uz štata robežas tos būs jāmet ārā.

Tad ejam uz vienīgo koku, kas dod ēnu, ceļa nepareizajā pusē. Kad nāks mašīna, tad redzēsim, un pārskriesim uz īsto pusi, lai stopētu. Tāpat ceļi te ir pavisam pamesti. Pie mums pienāk kāds vīrs. Izrādās, smagās mašīnas šoferis. Viņš mums iesaka citu vietiņu stopēšanai, bet saulītē stāvēt neriskēsim. Tas saka, ka nu brauc uz Alice Springs, tieši no Adelaides. Ja parīt te vēl būsim, viņš mūs paņems. Jautājam par to, kā tad ar tiem likumiem, ka smagie nevar ņemt stopētājus – vīrs saka, ka daudzi tāpat paņem. Nu re, ir alternatīva. Bet tomēr gribētos tikt tālāk šajās divās dienās.

Un kā reiz no krustojuma izbrauc vieglais auto, skrienam uz ceļu un atvadāmies no šofera. Tam gan melns humors – viņš saka, ka aborigēnus jau krokodili neēd, un jautā, vai esam jutuši, kā tie smird. Jā, nu retais tiešām nav ar spēcīgu aromātu. Katrā ziņā – atvadāmies – jo apstājas vieglais auto, kas tikko izgriezies. Jau sapriecājamies, bet pie stūres aziāts prasa, kā var mums palīdzēt. Nesaprotam, kā viņš var nesaprast. Sākam skaidrot, uz kurieni dodamies. Tas saka, ka arī dodas turp, bet tāpat nesaprotot, kā mums var palīdzēt. Sakām, ka mēģinām dabūt braucienu, bet tad aziāts parāda, ka viņam auto pilns. Patiesībā, priekšējais sēdeklis ir tukšs, un vietņu jau aizmugurē var izkrāmēt, bet acīmredzami tāds variants puiša galvā nepastāv.

Atgriežamies pie koka krustcelēs, kur neviena nav. Bet tad vēl kāda mašīna izgriežas no krustojuma. To cītīgi stopējam, bet tad pamanām – iekšā aborigēni. Un tie apstājas! Un ko darīt? Pieskrienam pie auto, iekšā padzīvojis pāris saka, ka brauc uz nākamo pilsētiņu 80 km attālumā. Nu ko – laikam jau neatteiksim un sēžamies auto. Protams, visa piesardzība, kā jau mums teikts – nekāpju iekšā, kamēr Arča arī nav mašīnā, un cenšamies turēt somas pie rokas, lai mašīna nepazūd ar tām. Aizmugurējais sēdeklis gan viss pārkrāmēts, mēs mantas pastumjam malā un iebīdāmies iekšā. Pārītis sen nav mazgājies, mašīna veca un putekļaina, bet esam ceļā.

Protams, ir neliels satraukums – ja nu tiekam aizvesti uz kādu aborigēnu ciemu? Braucam ātri, nerunājam. Bet onkulis parūpējas par kondicionieri un pārbauda, vai vēsais gaiss mums arī tiek. Beigās arī saprotam, ka viss būs kārtībā. Tā laikam dabas zīme, ka tomēr nav jau viss tik melns kā to mālē, un jebkurā sabiedrībā ir gan neprātīgi, gan labi cilvēki. Un tā nu nokļūstam uz pašas Ziemeļu Teritoriju robežas. Iedodam aborigēniem latviešu karodziņus, tie vien nosmej. Un tad, kā zīmēs norādīts, tiekam vaļā no augļiem, dārzeņiem un riekstiem. Jā, tos nevar pārvest no viena štata citā, lai arī viena valsts. Un mums ir viens sīpols un pāris burkāni. Sīpolu atdodam Mātei Dabai, tāpat kā burkānus, ar kuriem nevaram tikt galā. Un tad ejam uz ceļa.

Jā, šī ir viena pamesta vietiņa. Un saulē. Atkal esam kārtīgi sacepušies. Pusstundas laikā garām pabrauc viens „smagais”, kas nestājas, un kāds auto pilns ar mantām. Jau domājam, ka tā te arī paliksim. Bet tad mums veicas, un piestāj kāds pārītis, pārkrāmē savas mantas bagāžniekā un aicina kāpt mašīnā. Jau esam sapratuši, kāds kuram akcents, un nu uzminam – poļi! Bet tie uzreiz nosaka, ka jau trīs gadus dzīvo Singapūrā. Laikam negrib sevi ar dzimteni sasaistīt. Bet tā nu uzsākam braucienu. Pāris īrē mašīnu, lai dotos uz Melburnu, galvenokārt atbraukuši apskatīt Uluru akmeni, ko no oktobra taisās slēgt. Redz, visu laiku tajā kāpts augšā, bet aborigēniem tas ir svētais akmens, un tas tad tagad tiks arī iezemiešiem atgriezts. Nekādas rāpšanās augšā! Bet labi, ka tomēr neaiztriecāmies to gaisa gabalu – ieejas maksa tur ir 25$ vienam un vēl pietam kāpšana tajā atļauta tikai divas stundas dienā no 6 līdz 8 rītā. Dažus rītus tas vispār ciet – ja par vējainu, lietainu vai karstu. Un arī kempings maksā 40$. Tā kā vieni izdevumi vien, kamēr apkārt ir tik daudz skaistas dabas bez maksas!

Jaunieši Austrālijā ir jau trešo reizi, bet vairāk tā ieskrienot – vienu reizi 12h un otru nedaudz pa pilsētu. Vien šoreiz laiž cauri tuksnesim. Uzzinām, ka tikko vietā, no kuras mūs paņēma aborigēni, notikusi liela avārija – kūleņus apmetusi mašīna un saukti „ātrie”. Jā, mēs no visām nepatikšanām mākam aizbēgt. Un tā dodamies vēl 114 km, šodienas pēdējo gabalu. Pa ceļam apstājamies, lai arī šie jaunieši apēstu visus līdzpaņemtos dārzeņus, un aprunājamies par mūsu dažādajiem ceļiem. Pa ceļam noķeram arī foto ar ķirzaciņu. Jaunieši ir jauki – tie palīdz ķirzakai šķērsot ceļu, lai cits to nenobrauktu, un noņem no braucamās daļas pārsprāgušās riepas, lai citi tām neuztriektos. Un tā cauri tuksnesim, kur nekā nav, sasniedzam jau nākamo štatu.

Tepat apstājamies pirmajā benzīntankā, kur ir arī kempings. Tas maksā 10$ katram, bet neredzam jēgu vien vienu nakti maksāt 20$, ja nupat taču atpūtāmies. Tad labāk pacietīsimies nākamās naktis un atkal paliksim divas dienas vienā vietā. Jaunieši dodas celt telti, mēs sakām, ka vēl apdomāsim, bet telti tomēr neceļam. Apsēžamies pie akmens piknika galdiņiem un uztaisām sev vakariņas – maizīte ar tunci un tomātiem bundžā. Paēdam, tad apklājam akmens galdu ar lietusmēteļiem, lai tīrāka gulēšana, un vērojam saulrietu. Ir diezgan vējains, bet vismaz nav ne sutīgs, ne karsts. Šo nakti izdzīvosim.

Bet tad pie mums nāk trīs aborigēni. Saglabājam mieru, vērtīgākais, kas somiņās ir, ir pie mums. Viens resns vīrs apstājas vienā galda galā, otrs otrā un sieviete mums aiz muguras. Uzsakās saruna. Kas esam, no kurienes esam un kur dodamies. Tad jau tiek saukti vārdi un vīri saka, ka varam tiem palīdzēt. Viss jau ir pārāk aizdomīgi. Ja ņems somas, skriesim pakaļ. Ja prasīs naudu, varam teikt, ka tad, ja mums tāda būtu, mēs gulētu teltī kempingā. Viens vīrs visu laiku saka otram, lai tas sāk. Jau domājam, ko tad jāsāk. Un tad izrādās, ka šie vienkārši grib, lai nopērkam viņiem kasti alus. Redz, te alkoholu pērkot ir jāuzrāda pase vai ID, un nekas netiek pārdots tiem, kas kaut ko sastrādājuši. Un šie acīmredzot ir noziegušies. Tie saka, ka atlikumu varēsim paturēt, viņi mums pat var iedot naktsmājas. Mēs savukārt domājam, kas notiks, ja policija atkal šos apturēs un tie norādīs uz mums kā alkohola pircējiem. Vārds pa vārdam un Arča tomēr gatavs iet pirkt kasti alus.

Mums tiek iedoti 85$ un jautāts pēc 30 aliņiem. Aborigēni uzreiz piedāvā sastādīt man kompāniju, bet atsakāmies no viņu piedāvājuma sēsties uz mūs tīri saklātā galdiņa. Tā nu Arča aiziet, šie trīs apsēžas tepat zālītē, it kā nekādu čūsku un zirnekļu te nebūtu. Pēc 5 minūtēm Arča nāk atpakaļ tukšām rokām. Visi šokā. Bet izrādās, ka bārs nedod alkoholu ārpus tā telpām. Pietam, te viens alus maksā 5$ un 30 aliņi par 85$ nekādi tiem aborigēniem nesanāktu. Aborigēni nav priecīgi, bet neko padarīt. Pēc tam Arča atzīstas, ka nemaz uzreiz tā negājis un neprasījis pēc kastes, vienkārši apjautājies pārdevējiem, cik kas maksā, un vai viņš var nopirkto aliņu dzert tepat ārpus bāra telpām. Bārmenis teicis, ka tepat priekšā nedrīkst un arī nevajadzētu citiem alkoholu iegādāties. Skaidrs. Nebija lemts ne mums tas naudiņas atlikums, ne aborigēniem viņu alus. Bet redz, cik reāla ir tā alkohola problēma! Un tā noteikti nav nauda!

Un tā.. Mūsu nakts ir sākusies!

**

Šīsdienas atklājums.  Un vēlreiz par Austrālijas dzīvniekiem. Austrālijas Dzelkšņu velns ir viena no visilgāk dzīvojošajām tāda izmēra ķirzakām pasaulē. Tās dzīves ilgums ir 20 gadi. 17 no pasaules indīgākajām čūskām dzīvo tieši Austrālijā. Austrālija ir mājas arī apmēram 1500 zirnekļu tipiem, 4000 dažādām skudrām un 350 dažādu termītu tipiem. Austrālijā ir lielāka kamieļu populācija kā Ēģiptē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3487 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1663)

Kā ir tuksnesī?

No rīta mostamies slapji, jo jau ir karsts. Arča vispār visu nakti lipa klāt pie telts grīdas un nevarēja pagriezties! Jo tad visa telts nāca līdzi. Jā, šoreiz telts ir tiešām maziņa, bet bieži jau tajā nav jāguļ. Kad vispār bija pēdējā reize? Laikam Latvijā uz robežas ar Krieviju. Un nu ir tā otrā reize.

Bet te pieejams arī siltais ūdens dušā, tā ka visu laiku var mazgāties, cik uziet. Un arī drēbes turpat mazgājam ar rokām, saule tās izžāvē desmit minūšu laikā. Un tad ķeramies pie darbiem. Publicējam bildes, rakstus un video, bet tāpat jau neizdarām tik daudz, cik cerēts. Tomēr ir nedaudz grūtāk, kad darbiņi iekavējas, bet neko padarīt. Esam Austrālijas tuksneša vidū. Un internets mums ir vien šodien. Biedē tālākais ceļš – 1200 km līdz nākamajai pilsētelei. Pa ceļam tikai benzīntanki, viens no otra 500 km attālumā. Tas būs īsts izaicinājums. Ja ar stopiem pārbraucām ASV, tad tur bija viegli labi attīstītās infrastruktūras dēļ. Bet te? Te tiešām ir nekurienes vidus.

Pa ceļam ir arī Uluru – viens no Austrālijas atpazīstamākajiem dabas objektiem, milzīgs smilšakmens, kas iekļauts arī UNESCO. Bet, lai tiktu līdz tam, mums jānogriežas no ceļa 300 km citā virzienā un tad tie 300 jāpievar atpakaļ līdz lielceļam, un  nekurienes vidū atkal jādabū braucējs. Jau domājot par to tas liekas nereāli. Noteikti neko tādu nepasāksim. Šoreiz jāizlaiž.

Tā dienu pavadām paši sev gatavojot maltītes, darbojoties un atgaiņājot kaitinošās mušas. Komplekss ir jauks, visur piknika galdiņi, visas ērtības un treileri apkārt. Arī visi, kas te paliek, mūs sveicina. Bet domās esam jau rītdienā.

Divas reizes no tāluma redzam mūsu šoferīti, un viņai arī uzrakstām, vai vakarā varam pieskriet un atvadīties. Dāma uzreiz saka, ka pagatavos mums vakariņas no produktiem, kuri nevar ilgi stāvēt, un uzsauks pāris dzērienus. Sakām, ka nav jāpūlas, mēs „uz ašo”, bet sieviete uzstāj. Sarunājam tikties deviņos. Nemaz neesam sievieti tā satikuši, jo treileri ir tālāk no teltīm.

Sešos vakarā esam lielu daļu paveikuši un ejam uz kompleksā esošo baseinu. Tur neesam vienīgie. Uzskrienam virsū mūsu draudzenei, kas gan sataisījusies kaut kur iet. Baseinā savukārt tūliņ pēc mums atnāk kāds vīrietis. Tas mūs pasveicina, un turpat arī pačurā, it kā visur nebūtu tualetes saliktas. Nu trakums! Bet tad saprotam – vīrs vienkārši no laukiem. Neko sliktu nedomādams, tad nāk ar mums peldēties, pievienojas viņa draugs un aprunājamies par mūsu ceļu. Tie ir pārliecināti, ka austrumu krastā mums patiks, bet tur gan būs dārgāk. Un tad pievienojas mūsu šoferīte, kas savu suņuku piesien turpat pie baseina. Te visi ir ļoti runātīgi, ātri vien viens ar otru sapazīstas un tad sakās narkotiku un iedzeršanas stāsti. Tā problēma ir visiem. Izrādās, ka mūsu draudzenei arī reiz noņemtas tiesības par braukšanu narkotiku reibumā.

Ilgi nepeldamies. Pat brīnāmies, cik ļoti esam nosaluši šajā baseinā! Ārā 40 grādi, ir tas sausais karstums, bet līdz ar to vēsākā ūdenī pilnīgi drebam! Tad pārmijam pāris vārdus ar Sāru un tā saka, ka varam pie viņas nākt arī ātrāk. Tomēr sākumā jāiet uz tiem lielajiem veikaliem, lai iepirktos turpmākajām dienām. Priekšā garš ceļš bez tiem. Bet smejam, ka mūs jau te pazīst. Kāds Sāras draugs tai prasījis, kur viņa pašlaik atrodas un kur domā doties tālāk. Tā viņam teikusi, ka ir Alice Springs, un pa ceļam paņēmusi mūs. Tās draugs pārjautājis :”Vai blondo meiteni un garo čali?” Jā, te ir viens vienīgs ceļš cauri tuksnesim. Un vienīgie stopētāji esam mēs.

Kad ierodamies, sieviete jau atstājusi ziņu, ka ilgi gaidot, tāpēc nu vairs nevarējusi sagaidīt un izgājusi. Hmm. Veikals taču ir gandrīz pusotru kilometru attālumā, uz to aizlidot un atlidot jau nevarējām. Bet tad tā uzraksta, lai gaidām, viņa mums atnesīšot salātus, jo citu jau neko veģetārieši neēd. Gaidām vēl stundu un beidzot saņemam ziņu, ka sieviete ir klāt. Aizejam uz tās treilerīti, beidzot arī iekšā.

Te Sāra dzīvo jau divus gadus. Iekārtota istabiņa, gulta, liels TV, virtuve. Viss, kas nepieciešams, lai pārvietotos. Tādi treileri maksā ap 10 tūkstošiem. Viņai treilerītis ir atsevišķi no auto, tie, kas ir savienoti, esot pārāk lieli un nepraktiski. Bet jā.. Mūsu dāma arvien stāsta, kā braukusi apkārt Austrālijai, kā pirkusi kleitas un kurpes, un arī mums piedāvā tās, kas viņai par mazu. Bet nu kur mēs uz Austrālijas ceļiem ar kleitu! Sieviete šodien arī vairāk runā par savu profesiju. Viņa piepelnās kā prostitūta. Viņai ir klienti, kas šad tad arī pieprasa ilgāk vienā vietā palikt, un tad tā var uzdzīvot. Darvinā arī veselu nedēļu bijis pieprasījums. Un nu jau pēc stundas ierodas viņas nākamais „klients”, kā viņa to dēvē, tāpēc arī mēs ilgi nesēžam. Jā, ar kādiem tik mēs cilvēkiem te neesam satikušies! Pie vakariņām gan netiekam, jo sievieti negaidīti iepriekšējais klients aizvedis paēst un nu pieteicies jau nākamais. Bet samīļojam suņuku un atvadāmies. Sāra tomēr mūs izvizinājusi krietnu gabaliņu!

Šoreiz zem telts liekam no veikala paņemtos kartonus, ir mīkstāk kā izdegušajā zālītē. Bet tumsā atnāk īsta vētra, kas kārtīgi papurina telti. Vienīgā doma ir – lai tikai nelīst! Ja mēs sasegtu telti ar lietus mēteļiem, tad būtu kā pirtī. Un tā nu pienāk rīts, kad laiks doties. Nākamā pilsēta ir 1200 km attālumā no šīs. Pa ceļam divi benzīntanki. Eh, kas zina, kā ies. Bet mēs jau zinām, ka galu galā nokļūsim līdz tam krastam. Ja ne vienas dienas laikā, tad vairākās dienās, bet mēs to izdarīsim! Un tad jau uz tikšanos! Nesatraucies, ja tagad atkal pazūdam uz laiciņu – priekšā tuksnesis!

**

Šīsdienas atklājums.  Šoreiz par citiem zvēriem. Platapus jeb dzīvnieciņš ar bebra asti un pīles knābi, kas te mīt, ir indīgs un tam ir pietiekami daudz indes, lai nogalinātu suni un nopietni ievainotu cilvēku. Un šis ir viens no diviem pasaules zīdītājiem, kas dēj olas. Šajā valstī ir trīsreiz vairāk aitu kā cilvēku! Savukārt īpašās „kastes” medūzas, par kurām tikām brīdināti arī Darvinā, ir iemesls daudzām nāvēm, tās nogalina arī čūskas, haizivis un sālsūdens krokodilus! Bet, lai atvairītu krokodila uzbrukumu, jācenšas bāzt pirksti tā acīs, lai tas atkāptos. Bet nu nevar jau zināt, cik smagi tas var uzlēkt virsū. Te dzīvo arī daudz koala lācīšu. Un tie dzīvo pa vienam, ne baros, skaitās izmirstoši. Tā kā – ja gadās redzēt koalu savvaļā, tad sevi var uzskatīt par veiksminieku. Šie lācīši arī nemaz nav tik aktīvi staigātāji – tie guļ ap 20 stundām dienā. Un te dzīvo arī kas tāds kā Tasmānijas velns, kura kodiens ir stiprākais visā zīdītāju vidū, ja ņem vērā ķermeņa proporcijas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~35 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3487 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1657)

Naktī policijas mašīna garām mums brauc vairākas reizes.

Vienu pat pamāj, bet neko nejautā. Arī aborigēni visu nakti klaiņo apkārt, bet tā arī līdz mums neatnāk. Vien viens vecāks vīrs rīta agrumā paiet divas reizes garām. Guļam uz maiņām, cik jau nu guļam. Bet drīz arī sagaidām saullēktu. Esam nolēmuši meklēt hosteli, lai beidzot atvilktu elpu.

Šajā motelī palikt nav iespējams, dodamies pilsētā. To gan grūti nosaukt par pilsētu. Drīzāk miests, ciems. Nekuriene. Viss tiešām pamests, ciet. Vien daži aborigēni apkārt. Nonākam līdz kādai norādei par hosteli. Bet tur mūs aiz žoga uzrunā kāda rētaina “baltā” dāma. Tā jautā, vai nevēlamies brokastis. Atsakāmies, jo mājelē ar žogu apkārt skraida vien neskaidri aborigēni. Tad tā saka, ka viņa mums var ieteikt labu vietu palikšanai. Bez maksas. Pajautājam, kas tā par vietu. Sieviete sāk cītīgi dot norādes uz kādu atskurbtuvi, kur mēs varēšot nomazgāties, bez maksas uzpildīt ūdeni, palikt pa nakti. Nezinām, ko par ko tādu domāt, bet piekrītam uz turieni aiziet, jo ūdens tiešām noderētu. Sieviete saka, ka piezvanīs darbiniekiem.

Tā nu vadāmies pēc virzieniem, bet kaut kā tomēr tā atskurbtuve neliekas laba vieta palikšanai. Tā arī to nemaz neatrodam. Viss ir ciet, vien plikas ēkas tuksnesī. Nospļaujamies – stopēsim tālāk, un pa apkārtceļiem dodamies atpakaļ uz vietu, kur palikām, lai no turienes stopētu uz austrumu krastu. Pēc neliela gājiena ieejam turpat esošajā benzīntankā – ēduši esam pēdējoreiz vakar to tunča kārbiņu, kas uz abiem ir nekas. Tomēr te cenas arī mūs nošokē. Ūdens pudele 5€, maltīte lētākā 12€. Pupiņas vai kas tāds, ko tāpat varētu ielikt vēderā, 4€. Nu nē.

Paņemam vien ūdens pudeli un ejam uz ceļa. Sākam stopēt. Ir astoņi rītā, pēc skaistā saullēkta esam gatavi grūtai dienai. Bet visi brauc garām, vai arī piestāj tajā pašā benzīntankā un griežas riņķī. Nu neviens! Esam izmisuši jau pēc nemaz ne tik ilgas gaidīšanas. Jau ir pārāk karsti! Tas tuksnesis te ir viena sarežģīta lieta!

Dodamies atpakaļ uz ciema centru, kur redzējām autobusu firmu. Pajautāsim par iespējām. Tur trīs vīri jautā, vai esam lielā misijā. Sakām, ka gribam stopēt. Tie novēl mums veiksmi. Un autobusu firmā strādā viens no tiem pašiem vīriem – tas atskrien mums pakaļ, kā ieejam mazajā ofisā. Tas saka, ka busi uz austrumu krastu neiet. Tas ir applūdis un lietus turpinās, situācija pasliktinās. Nez, kā tad tie francūži tur ceļo? Varbūt arī galīgi iesprūduši. Vīrs saka, ka uz dienvidiem, uz nākamo lielo pilsētu busi gan brauc, bet iziet trijos naktī. Un viena biļete maksā 130€. Esam šokā. Nu skaidrs kā diena, ka mēs ar busu nebrauksim. Viss ātri vien izlemts – šodien uz dienvidiem. Dziļāk tuksnesī. Ar stopiem.

Pagājis ir krietns laiciņš, ejam uz pilsēteles dienvidiem. Te atvēries arī kāds veikals, kur beidzot par mazākam naudiņām iegādājamies maizi un pupiņas. Beidzot ēdīsim! Ārā redzam soliņu, bet uz to pirmais paspēj kāds apčurājies aborigēns. Mēs nometamies turpat uz ielas un sataisām brokastis. Uz liela kartona uzzīmējam savu zīmi. Brauksim uz Alice Springs 500 km attālumā no šejienes. Tuksneša vidū.

Sākam stopēt. Daži aborigēni mūs sveicina un viena sieva pat saka, lai paejam tālāk, kur lielāka iespēja nostopēt mašīnu. Sievai paklausām, un tā nu apstājamies saulītē. Vakardien esam krietni sadeguši, un saule te ir tiešām spēcīga. Mašīnas iet garām viena pēc otras. Bet esam pārliecināti, ka skaisti uzgleznotā zīme mūs glābs. Un tā arī ir.

Pēc stundas mums garām pabrauc karavāna, ar ko Arča vienmēr ļoti grib izvizināties, un tad tā arī atgriežas, lai mūs tomēr paņemtu. Esam superpriecīgi, jo tādas karavānas jeb treilerīši brauc tālu. Dāma mūs uzņem kopā ar savu melno suņuku, un tā uzsākam sešu stundu ilgo ceļu uz mūsu nākamo pieturvietu. Atkal runājam par aborigēniem – nemaz nevarējām iedomāties, ka Austrālijā ar tiem ir tik lielas problēmas. Tie dedzina kokus, mašīnas un mājas. Bet vietējie nemāk tikt ar noziedzību galā, jo ir tās cilvēktiesības un traucē arī fakts, ka “baltais” atņēma tiem zemi. Vēl viena liela problēma te ir alkohols. Visi dzer diezgan daudz. Un alus ir lētāks kā Indonēzijā. Ja alus pudele veikalā maksā 1.3 – 5 eiro, priekš šīm algām tas ir ļoti lēti. Un arī mūsu dāma pie stūres iemalko šņabja kokteili. Nemaz ne tik sen alkoholam ierobežojumi vispār neesot bijuši. Sievietes arī stāvoklī būdamas iedzērušas un uzsmēķējušas, lai piedzimtu mazāks bērns un dzemdības būtu vieglākas. Cigaretes te gan ir netverami augstās cenās, tabakas paka maksā 30€, bet, ja jau visi, ko līdz šim esam satikuši, ir izmēģinājuši kādas narkotikas, arī mūsu dāma, tad jau arī cigaretes var atļauties.

Pa ceļam redzam ļoti daudz mirušas govis. Vien dažus nobrauktus ķengurus, par kuriem tik daudz esam dzirdējuši. Patiesībā, šis tuksnesis kādam arī pieder, un govis līdz ar to arī. Un tie tricekļi uz ceļiem īstenībā esot govju teritoriju nodalījums, ne no riepām zemes izsišanai paredzētie rīki. Metāla bedrītes nodala lielos tuksnešu rančo, un govis tiem nevar pāriet pāri, jo kājas sprūst iekšā. Taču tās tuksnesī bieži nobeidzas no slāpēm. Te tik daudzas ceļmalās ir uzpūtušās! Arī koki deguši – te tie aizdegas pat paši  no sevis, nemaz nevajag ierosinātāju! Kas visbiežāk gan ir tas pats aborigēns.

Sieviete pati ar suni savā karavānā jau divus gadus ceļo pa Austrāliju par iekrāto naudu. Tā māk stāstīt arī par pilsētiņu, kur gribējām doties virzienā uz austrumu krastu. Mount Isa būtu mūsu pirmā pietura. Bet tā esot tikai raktuvju strādnieku pilsēta, viena no piesārņotākajām pasaulē gaisā esošo ķimikāliju dēļ. Tur strādājošajiem maksā vairāk, bet pat pēc vienas dienas tajā asiņo deguns un sākas elpošanas ceļu problēmas. Runājam par visu Austrāliju, par sievietes dzīvi. Jā, ar stopiem tiešām var uzzināt daudz vairāk. Un ir interesanti, bet arī brauciens nav viegls.

Lai arī ir dažas pieturas vietas, viss ir tikai taisns ceļš tuksnesī ar ūdens mirāžu tā galā. Vien divi benzīntanki ir šajā 500km distancē cauri tuksnesim. Ne zonas telefonā, nekā. Bet ainavas mainās – no akmeņainiem tuksnešiem, līdz izkaltušiem kokiem. Bet te tiešām palikt būtu traki. Braucējs te ir retais. Apstājamies, lai pačurinātu suni un paēstu. Sieviete mums uzdāvina ķirbju zupas maisiņu, ko turpat uz viņas gāzes deglīša uzsildām. Pašas ceļa beigas gan ir grūtākas. Acis līp ciet, un nevaram noturēties. Skaidrojam, ka nu neesam šodien labākie sarunu biedri negulētās nakts dēļ.

Pa ceļam piestājam pie skaistiem akmens krāvumiem un satērpjam arī termītu māju sievietei nevajadzīgā jakā. Jā, tā austrāliešiem tāda dīvaina izklaide. Bet beidzot arī esam pilsētā! Tuksneša vidū ir vietiņa, kur pārbraucējiem atpūsties un iepirkties. Sieviete mūs aicina palīdzēt tai uzsliet pie treilera lielo nojumi, un tā ar viņu nokļūstam treileru kompleksā. Sieviete nopērk sev vietiņu ar elektrību, apkārt ir vēl citi treileri. Mēs tai palīdzam uzsliet nojumi, bet esam galīgi nokusuši. Sarunas vairs nevedas. SIM karte nestrādā, bet treileru kompleksā ir internets, un beidzot uzzvanām tai SIM kartes kompānijai. Tie mums prasa čeku. Nu kā tā? Neviens neteica – lai aktivizētu SIM karti, jāsaglabā čeks. Esam vīlušies un noguruši. Un internetā atrodam, ka lētākā viesnīca te ir 40€. Eh!

Prasām sievietei, cik viņa maksā par šī kompleksa izmantošanu. Tā saka, ka 130€ par četrām dienām. Bet teltij jau noteikti citas izmaksas. Tā nu sieviete mums iedod vēl savu 10% atlaižu karti, ko darbinieki nepārbaudot, un ejam prasīt, kas un kā. Jā, teltsvieta ar elektrību maksā 44€, bez elektrības un ar atlaidi 28€. Un tā arī ņemam šo vietu uz divām dienām par mazāko naudiņu. Mums jāatkopjas! Protams, lai arī domājām, ka uzreiz iesim gulēt, tomēr saņemam spēkus un vēl aizejam uz 2.5 km attālo veikalu, tur iegādājamies produktus. Cik forši, ka šajā treileru kompleksā ir pat āra virtuve, dušas, tualetes, baseins, veļas mazgātava un viss cits! Tiešām super! Vismaz var just, par ko maksājam! Un arī ēst tagad varēs kārtīgāk!

Atgriezušies aprunājamies ar saviem kaimiņiem – meiteni ar mazu sunīti un vīru, kam pitons ir mājdzīvnieks. Jā, interesanti un baisi, bet vēl čūsku mazuli paturam arī mēs. Vecais vīrs vien smej, ka mēs, tūristi, taču čūsku nekad neesam redzējuši. Jā, neesam gan! Vakaru pavadām vienkārši tā, nekā.. Atpūšoties. Rīt būs maratona darba diena. Un tad 1200 km cauri tuksnesim.

**

Šīsdienas atklājums.  Ķengurs un emu kā nacionālie zvēri attēloti uz valsts ģerboņa tika izvēlēti tāpēc, ka tie nespēj iet atpakaļgaitā – tā tie atspoguļo uz priekšu domājošo austrāliešu kultūru. Austrāliešu emu ir spēcīgs putns, kas var sasniegt līdz pat 45km/h. Te ir 4 dažādas ķenguru sugas, Sarkanais ķengurs ir lielākais, pat 2metru liels un var svērt 91kg. Ķengura garākais reģistrētais lēciens ir 9 metri. Tomēr, lai gan ķengurs ir valsts simbols, to te ir vairāk kā 40 miljoni, tāpēc ķenguri tiek uzskatīti kā kaitēkļi. Un smieklīgi, ka austrālieši arī ēd savus uz ģerboņa uzliktos zvērus.

*

Iztērētie līdzekļi: ~40 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3452 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1651)

Esam pagulējuši un gatavi jauniem piedzīvojumiem.

Mūsu draugs cēlies jau sešos, lai dotos darbiņā, bet mēs guļam līdz septiņiem, lai atkal nobeigtu iekavētos darbiņus. Nav vien interneta, lai to visu nopublicētu. Te pat zonas telefonam nav! Jā. Esam nekurienes vidū, un neko padarīt. Līdz civilizācijai tālu.

Mūsu draugs teicis, ka būs klāt divpadsmitos, lai aizvestu mūs atpakaļ uz lielceļa, bet tas ierodas jau desmitos, jo darbā kāds liels boss vēlāk gaidāms. Tā nu ātri vien taisāmies un kāpjam mašīnā. No fermas tiekam nogādāti uz ceļa un tad arī drīz sākam stopēt. Mums ir mūsu jaukā drauga telefona numurs, kam apsolām uzrakstīt, kad tiksim pie zonas.

Sākam stopēt. Jā, bieži gan īkšķis nav jāceļ, jo atrodamies nekurienes viducī. Uz abām pusēm redzams pilnīgi taisns ceļš un vien rets auto, kas brauc garām. Labi, ka zem koka ir ēna. Tā nu noliekam somas un gaidām. Jāgaida šoreiz ir nenormāli ilgi – veselas trīs stundas. To laikā termītus nodrošinām ar vabolēm un mušām, iekārtojām termītu mītnēm dārzus. Filmējam tukšo ceļu un dzeram ūdeni. Saule sāk apiet kokus, un ēna atkāpjas. Jā, beigās esam īsti krūmu cilvēki, jo esam ielīduši zālēs pie kokiem. Protams, ļoti uzmanīgi, lai neko indīgu nesastaptu, bet kam gan zināt, cik te visa tā ir.

Trešajā stundā pēc septītās garām pabraucošās mašīnas ir tiešām traki. Esam pārkarsuši, noguruši un nespējam noticēt – vai tiešām vakarā būs atkal jāklauvē pie Džona durvīm? Viena mašīna it kā sabremzē, bet tai aizmugurē ir kravas auto, kas sāk taurēt – tas ātrumu samazināt nevēlas, bet priekšā braucošais vieglais tik strauji nevar iebraukt uz grants ceļa – citādi slikti varētu beigties. Un tā nu auto aizbrauc. Ilgi lādējam smago auto, bet tad nospriežam – labs nāk ar gaidīšanu un noteikti tas ir iemesls, lai mēs ceļā tomēr satiktu īstos cilvēkus.

Un pēc trīs stundu ilgas gaidīšanas tomēr apstājās kāds džipiņš, kuram iekšā aborigēnu paskata vīrs, kad gan ļoti labi zina angliski. Un mēs droši lecam mašīnā. Vīrs, izrādās, ir aborigēnu kopienu skolotājs. Dzīvo Darvinā un tad reizi nedēļā brauc 800 km uz apkārtējiem ciemiem, lai tos mācītu. Jā, vīram arī maksā 110 tūkstošus gadā – mašīna nodrošināta. Šoferītis saka, ka ne vienmēr jau tie tumšie ir sliktie. Vienkārši “baltais” tos mēģina izskolot pa savam un vēlas, lai visi pielieto vienādas problēmrisināšanas metodes. Mūsu jaunais draugs Rons savukārt abām pusēm mēģina paskaidrot to, ko uzlabot ir nepieciešams, un izraisīt aborigēniem vēlmi kā uzstādītos mērķus sasniegt saskaņā ar viņu iespējām un uzskatiem.

Rons pats ir ļoti interesants. Izdzīvojis ciklonu Treisiju uz prāmja, kad bijis 12 gadu vecs. Vīrs pārstāvējis Austrāliju boksā un vispār stāsta ļoti daudz aizraujošu lietu. Dažas no tām iekļauj krokodilu stāstus. Izrādās, ka nemaz ne tik sen atpakaļ Kakadu Nacionālajā parkā netālu no Darvinas kāds krokodils apēdis vienu no divām vāciešu tūristēm, kad tās uzticējušās vietējo vārdiem, ka peldēties parka ezerā ir droši. Bijis gadījums, kad kāds vīrs sadzēries “drosmi” mēģināja peldēt pāri upei, kuru šķērsojam – visas viņa ķermeņa daļas tika atrastas dažādās vietās. Tātad – nekāda peldēšanās šajā Austrālijas reģionā! Ar vīru kopā nobraucam 100km un izbraucam cauri arī milzīgai lietusgāzei un vētrai, kas mašīnu šūpo no vienas puses uz otru. Bet pārējais ir tikai taisns ceļš. Un gara zāle, kurā ieslēpušies koki un termītu mājas.

Bet tālāk vīrs ceļu turpina uz krasta pusi, bet ne pa galveno, bet gan pa mazākas nozīmes ceļu. Un, ja jau galvenais ceļš ir tik reti braucams, tad noteikti uz mazāka ceļa neko pasākt nemēģināsim. Tā nu atvadāmies, uzņemam foto un vēl tiekam sacienāti ar diviem desertiem, ko uzreiz notiesājam. Jā, nu esam vēl kādā nekurienes vidū, kur ir benzīntanks, bet pašā ēstuvē ūdens maksā ap 2€ un nekā cita kā gatavās maltītes par 10€ te nav. Mums somā palijusi viena maza tunča kārbiņa.

Sākam stopēt. Sākumā ņemam somas un stāvam lielceļa malā, jo ir mākoņains. Bet smagās mašīnas kā tanki dzenas garām, pat aizpūš somas pa gaisu. Jā, mums jau tika teikts, ka smagie te ir tik smagi, ka tie arī nebremzē uz ceļa esošiem zvēriem, bet vienkārši triecas tajos iekšā.

Kopumā ceļš ir pārlieku tukšs. Mēs te esam kopā ar kādu benzīntanka darbinieci un viss. Tai pajautājam, vai uz vietas ir arī internets, bet tāda te nav. Meitene nedaudz padalās ar savējo, lai ātri varam mīļajiem uzsist ziņu, ka ar mums viss kārtībā. Bet tā arī gaidām. Ilgi.

Visi brauc garām. Daži rāda, ka ir pilni, un tā arī ir, citi vienkārši nevēlas mūs uzņemt. Pēc laiciņa pazūd mākoņi, un saprotam, ka saulē nav prātīgi stāvēt, tāpēc meklējam ēnu. Pārejam no vietas uz vietu. Beigās vien izlecam no krūma tajā brīdī, kad garām iet auto, bet tas jau tāpat šķiet aizdomīgi. Eh, un tad pagājušas jau divas stundas. Attaisām savu vienīgo tunča bundziņu, un to apēdam ar saviem ķīniešu kociņiem. Jā, pusdienas.. Laiks iet lēnu, saule dedzina, ārā karsti. Jau sākam apspriest tos variantus – vai tiešām tajos plūdos būs sliktāk kā tuksnesī? Šaubāmies. Varbūt tiešām doties uz plūdu pārņemto Kvīnslendu tā vietā, lai riskētu palikt vēl nomaļākā vietā kā šī? Līdz nākamajai pilsētai ir 450 km.. Un pa ceļam.. Nekā..

Sākam braucienus jautāt tepat piestājušiem šoferiem. Jau zinām, ka smagās mašīnas nevar uzņemt pasažierus, bet pie katra šofera par to pārliecināmies personīgi. Daudzi auto pilni līdz augšai, citi vienkārši pasaka, ka ir pilni un turpina mūs ignorēt, lai gan braucamais tukšs. Ir grūti, ne visi ir atsaucīgi, bet arī mums tās bailes no stopētājiem jāsaprot. Priekšā tomēr pilnīga nekuriene. Un ja kas notiek vai ar stopētāju vai šoferi, tas arī paliek tajā tuksnesī.

Pēc četru stundu ilgas gaidīšanas mums uzsmaida veiksme. Pie benzīntanka piestāj kāds kalsns puisis un mēs piesteidzamies tam klāt ar savu jautājumu. Tas ar spēcīgu akcentu saka, ka mašīnā vietas nav, bet mēs uzreiz pārliecinoši atbildam, ka mums nevajag daudz, derēs ar visu! Un tad uzzinām, ka puisis ir no Francijas un viņa melnādainā blakussēdētāja arī ir no turienes. Abi brauc pirktā auto, ko pārdošot Melburnā. Un tā ar sarunām panākam jauniešu uzticību – tiekam uzņemti auto ar somām klēpī. Viss būs kārtībā! Arī šodien būsim nobraukuši savu dienas normu!

Un tā sākam braucienu. Uzzinām, ka abi francūži te strādājuši ar ceļošanas un darba vīzu, kas mums Austrālijā nav pieejama. Uzzinām arī daudz par to augļu vākšanu. Ir zemeņu fermas, kur lasīšana iet grūti, jo ir tupus un tiek maksāts par padarīto. Ir tomātu fermas, kur maksā par stundu darbu, un var daudz nopelnīt. Ir vīnogas, kur vien jāuzmanās no superindīgajiem zirnekļiem, un ir banānu fermas, kur jāskatās, vai banānu ķekarā nav ieslēpusies čūska. Daudz varot nopelnīt celtniecībā, sevišķi vecu objektu demolēšanā – ap 2000$ nedēļā. Nedēļā! Jā, par šādām summām runā visi un tad arī liekas, ka mums kas tāds ir jāizmēģina. Ir fermas, kur dzīvesvietu nodrošina un tādas, kur to jāīrē. Ir teltis un ir istabiņas. Vien pašam jāiet un jārunā. Tiekam iepazīstināti ar vairākām noderīgām mājās lapām, bet nevienam jau šajos plašumos zonas telefonā nav. Mēs stāstām par savu ceļojumu pieredzi, jaunieši dalās ar savu dzīvi Austrālijā. Tagad gan tie stingri pārbaudīti uz robežas. Jo nu iebrauc ar tūrisma vīzu. Visas telefona saziņas pārbaudītas, telefona galerija un viss cits, lai tikai pārliecinātos, vai tie neatgriežas darbā nelegāli. Mums viegli gāja cauri.

Jā, jaunieši brauc no pašas Darvinas! Būs pieveikti 900km..arī mums – tikai pa divām dienām. Uzzinām par daudziem zvēriem un par to, kādas jaunas baktērijas Austrālijā atklātas. Dienvidos, kur nav krokodilu ūdenī, atkal ir kāda baktērija, kas saēd audus un jūrā iemērktās vietas nākas amputēt. Ir tādas slimības, kas saēd ādu, un tādas, kas pārnēsājas ar zemi, tāpēc uz ceļiem bieži ir salikti metāla paaugstinājumi, kas kārtīgi patricina riepas, lai no tām izbirst zeme un nepārnesas uz citu vietu. Pa ceļam redzam nobrauktus ķengurus un maitulijas. Jā, interesanti, kā Austrālijā tie zvēri savairojas. Bija par daudz zaķu, ieveda suņus, kam būtu jāēd zaķi, bet tie arī pārāk daudz savairojās. Kamieļu un ķenguru par daudz. Ieveda krupjus, kas apēstu uz cukurniedrēm esošos kukaiņus, bet nu nav to, kas ēd krupjus, jo tie ir indīgi, un tie arī ir savairojušies. Krokodilu ir daudz par daudz, un nu tie vairs neizvairās no cilvēka, bet gan ātri vien notiesā, ja vien pieejams. Par daudz ir visa un viss ir indīgs. Jā, vietējie gan to kompensējot ar jauko attieksmi un izpalīdzību.

Uzzinām daudz par pilsētām, kas gan lielākoties liekas pamestas. Jā, nav jau nemaz tik daudz to iedzīvotāju te. Lielākais ir pati savvaļas dzīve. Mums saka arī uzmanīties no saules, kas ir īpaši spēcīga. Te ir ļoti daudzi ar ādas slimībām. Jā, viss ir bīstams un arī tās milzīgās platības. Uz ceļa esam tikai mēs. Un – ja kāds no mūsu bariņa būtu sliktais, tad traki klātos. Tā interesantās sarunās pavadām četru stundu ilgo ceļu pēc četru stundu ilgas gaidīšanas.

Nokļūstam Tennant Creek – pilsētā, kur kāds iezemietis nupat izvaroja mazu meiteni, un visi aborigēni kaut kā konfliktē ar “baltajiem”. Piebraucam pie benzīntanka, tur viss čum un mudž iezemiešiem. Pārītis mūs paved līdz kādai norādei uz parku, lai paši apgultos auto. Un tā arī atvadāmies. Galamērķis sasniegts naktī. Būs grūti.

Parks izskatās tumšs un pārāk bīstams gulēšanai. Par to pārliecināmies, apturot kādu vietējo. Tas saka, ka labāk iet uz telts vietai paredzētām vietām, kas ir tepat aiz stūra un pilsētas nomalē. Tā aiz stūra esot slikti apgaismota, līdz ar to aborigēnu bērnu tur ejot zagt. Bet tālākā ir ciet. Pasakāmies par padomu un saprotam – dziļāk tumsā neiesim, dosimies uz izgaismoto pilsēteles nomali. Tālu nav jāiet, jo pilsētele ir maziņa. Bet ejam cauri bērneļu pūļiem, daži pat pasveicina. Norādītā vieta patiesi ir ciet. Bet tai pretim atrodas motelis, kur vēl deg gaismas. Tur gan neviena pieņemšanā nav, bet cenas skaidri redzamas. Lētākā istabiņa 70€. Tādas ekstras mēs atļauties nevaram. Gribam pajautāt par telts vietu, bet uz zvaniņu neviens neatsaucas, tāpēc paņemam turpat esošu solu, to pārvietojam zem kāda koka un ceram, ka no šejienes apkārt klaiņojošie aborigēni mūs neredzēs.

Protams, odi kož, bet atliek vien mēģināt kodumu nekasīt un cerēt, ka arī kāds indīgs radījums neatlīdīs pie mums no puķēm. Jāiztur līdz rīta gaismiņai un tad jau būs drošāk. Te vismaz ir arī divas novērošanas kameras. Bet vietējie, gluži tapāt kā odi, ir ļoti aktīvi. Tie nepārstāj baros klaiņot apkārt un izsaukt dažādus alkoholisko dzērienu nosaukumus. Guļam uz maiņām. Tad notiek kas interesants. Teritorijā ienāk bariņš bērnu, ja esam nedaudz satraukušies, bet tie mūs laikam pat nepamana. Viens vien norāda uz dažām te esošām mājelēm, un visi uzvelk kapuces. Notiks apzagšana. Jā, šajā pilsētiņā ir īpaši augsts noziedzības līmenis un aborigēni te to dara atklāti – bērnu taču notiesāt nevar. Bet vai tagad būtu prātīgi tos skriet un nosūdzēt? Ja policija pēcāk mūs nevar pasargāt, tad apkārtējie ātri vien mūs nolinčotu. Un tas ir daudz nopietnāk. Tiešām žēl skatīties, kā cilvēktiesības ir kļuvušas augstākas par pašu cilvēcīgumu.

Drīz teritorijā ierodas policijas auto, bet ko gan mēs tiem varētu teikt? To, ka zēni te ir iekšā, pamanījuši ir visi. To, vai policisti varētu mums ieteikt drošāku vietu, nezinām, bet par vienu esam droši – labāk lai aborigēni neredz, ka mēs tuvojamies policijas auto. Tā nu visu veiksmīgi noignorējam. Pusvienos, kad aizbraukusi policija, dzirdam rosību šur tur apkārt. Mazie zog. It visi to zina. Bet darīt nekā nevar.

**

Šīsdienas atklājums.  Kādi vispārīgi fakti par valsti – šīs valsts galvaspilsēta ir Kanbera. Un interesanti, ka tā tika izveidota, jo gan Sidneja, gan Melburna pretendēja būt par Austrālijas galvaspilsētu. Lai izbeigtu konfliktu, tika radīta pilsēta starp tām. Lielākā pilsēta tāpat paliek Sidneja. Puse no iedzīvotājiem ir kristieši, 30% skaitās bez reliģijas. Pārējo sastāda islams, budisms, hinduisms un nereģistrētās reliģijas. Valsts ir 7 ar pusi km2 liela, sestā lielākā pasaulē. Tomēr iedzīvotāju skaits nemaz nav tik iespaidīgs – te ir vien 25 miljoni, kas pārsvarā dzīvo gar Austrālijas krastiem un pilsētās.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3412 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1641)

No rīta mostamies, pat labi izgulējušies, jo saprātīgā laikā aizejam gulēt, lai gan pārējie vēl muzicē.

Jā, jāpiemin, ka ceļamies un daži nemaz nav aizgājusi gulēt. Kailas meitenes netīrā baseinā, čalis, kas plēš stikla pudeles un pēc tam pats tām uzkrīt. Jā, ko tik alkohols, narkotikas un māksla ar tiem cilvēkiem nedara.

Ieejam dušā un sakrāmējam somas. Pamodinām guļošo Lukasu, lai atvadītos, un dodamies ārā pa kaimiņa garāžas durvīm. Tas vīrs gan ir ļoti saprātīgs, un viņš arī vēlējās no rīta ar mums atvadīties. Satiekam gan apaļo vīru, gan viņa suņuku un apmaināmies kontaktiem. Viss, beidzot laiks doties tālāk!

Sākumā gan ejam uz lielveikalu, lai nodrošinātos ceļam. Kas zina, kā ies un kur vispār nokļūsim. Paņemam savu tunci, maizi un pupiņas, un domājam, kāds būs mūsu rīcības plāns. Ja sākumā cerējām, ka līdz pilsētas robežām mūs aizvedīs Lukas, tad no rīta saprotam, ka neviens nav pie skaidra saprāta. Nez, cik ilgi pēc ballītes miskaste tur paliks. Nu no pilsētas ārā jāiet 16 km, kas mums aizņemtu trīs stundas. Tomēr ir arī pilsētas busi, kuru kartes un grafikus izdodas atšifrēt no pieejamajiem informācijas dēļiem. Cenas gan nekur nav uzrādītas, tāpēc jautājami vietējam, kas turpat busu gaida. Tas pastāsta, ka te nopirktā biļete ir derīga veselas trīs stundas jebkuram pilsētas busam, bet cenu pats neatceras, jo nu nopircis autobusa karti, kur salikta visa naudiņa. Gluži kā e-talonā. Kad piestāj īstais buss, uzzinām, ka cena ir trīs Austrāliešu dolāri, kas ir nedaudz virs diviem eiro katram, tomēr buss iet pat uz nākamo pilsēteli aiz Darvinas. No turienes būtu daudz vieglāk tikt uz lielceļa, tāpēc braucienu paņemam.

Pēc apmēram pusstundas esam blakus pilsētiņā. Un tur tad arī uzsākam gājienu uz lielceļu. Ārā gan nu savilkušies biezi lietus mākoņi un liekas, ka labi nebūs. Pa ceļam tiešām sāk smidzināt, un slēpjamies zem lielāka koka, kur arī beidzot uztaisām brokastu maizītes. Bet lietus galīgi nebūtu palīgs. Jā, nav piemērotākā sezona stopēšanai.

Tomēr ātri vien pēc iestiprināšanās sasniedzam lielceļu. Vieta stopiem nav paredzēta, bet, pēc visām sarunām ar vietējiem, liekas, ka te tomēr saprot autostopu nozīmi. Un tā patiešām arī ir. Vēl neesam pacēluši pirkstu, kā kāda mašīna jau apstājusies. Sākumā nemaz nesaprotam, vai tā ir piebraukusi pie mums, bet vēlāk, kad redzam no tās mājošu roku, aizskrienam līdz autobraucējam, un tad arī saprotam, ka sieviete nu mūs taisās glābt no lietus. Cik jauki!

Tā nu kāpjam mašīnā pie pusmūža sievietes, un kopā uzsākam interesantu braucienu. Un, tiklīdz esam auto, sākas nenormālā lietusgāze – esam paglābti! Arī par Austrāliju uzzinām ļoti daudz. Mēģināsim par visu pamazām. Jā, šādas lietusgāzes ir bieži, sieviete parāda telefonā mājaslapu, kur var sekot līdz laikapstākļiem, un tur redzams, ka tieši Ziemeļu Teritorijās lietus ir gandrīz visur. Bet vismaz vēl nav plūdi kā austrumu krastā. Uzzinām, ka, patiesībā, katru štatu Austrālijā atdala pat robežkontrole un augus, pārtiku no viena uz otru nevar pārvadāt, lai arī tie pirkti tajā pašā Austrālijas teritorijā. Būsim uzmanīgi.

Ar sievieti nobraucam kādus 50 km uz 130km/h, kas ir atļautais ātrums šajā reģionā. Sieviete stāsta, ka viņai pieder mango ferma, kur tā vienmēr mēģinājusi nolīgt pa diviem cilvēkiem no katras tautības. Bet nu laikam nav šitā sezonā. Sieviete mūs nogādā kādā pieturas vietā, kur ir gan bārs, gan benzīntanks, un iepazīstina mūs ar visiem te esošajiem darbiniekiem, piekodinot arī tos izprašņāt satiktos šoferīšus par to došanās virzienu un mūs ieteikt kā ceļabiedrus. Visi ir tik ļoti laipni! Sieviete gan pabrīdina nekāpt mašīnā pie aborigēniem, jo tie varot slikti uzvesties.

Atvadāmies, iedodam jaukajai dāmai Latvijas karodziņu un apsēžamies zem nojumītes pagaidīt, kamēr pāriet lietus. Tad izdomājam, ka zīmēsim to zīmi, un palūdzām bāra meitenēm kartona kasti. Pie mums uzreiz aprunāties nāk kāds austrālietis, lai arī brauc citā virzienā, un cits vīrs atkal iznāk no bāra ar lapeli, kurā tas uzrakstījis mums kādas grāmatas nosaukumu, kurā aprakstītas visas vietas un sezonas kad, kur un kā atrast darbiņu šajā valstī. Viņš pats esot tā apceļojis šo zemi trīs gadu laikā. Tik superīgi!

Priecīgi ejam uz ceļa ar savu zīmi, bet drīz vien esam atpakaļ, jo atsākas lietusgāze. Velkam lietusmēteļus. Mēģināsim. Ja līdz Sidnejai ir ap 3 tūkstošiem kilometru, tad dienā jānobrauc vismaz 500. Smagās mašīnas pasažierus neņemot, jo jaunie likumi to neļaujot. Patiesībā, tās mašīnas gan ir ļoti lielas, un pirmoreiz redzam, ka tām ir piestiprināti ne tikai divi, bet veseli četri konteineri!

Tomēr mums smaida laime un drīz piestāj vēl kāda sieviete, kas brauc veselus 400 kilometrus uz priekšu! Un tas ir viens interesants brauciens! Sievietei ar vīru pieder miljons kvadrātkilometru liels rančo, kur tiek audzēti 80 tūkstoši liellopu gaļai. Vai šie skaitļi maz ir paverami? Un tā nu mūsu trīs stundu ilgais ceļš iegrimst sarunās par šiem rančo. Lielajā platībā strādā aptuveni 45 darbinieki. Interesanti, ka tiem tiek nodrošināta mājvieta, ēdiens, internets. Un vēl maksāti 18 Austrāliešu dolāri stundā, kas ir apmēram 14 eiro. Un var nopelnīt un iekrāt ļoti daudz. Vispār tās šīsdienas sarunas par algām liek aizdomāties..

Sievietei ir četri mājās skoloti bērni – 5,7,9 un 11 gadus veci. Katrs no tiem māk jāt ar zirgu un jau sēstas uz buļļa, lai piedalītos tā savaldīšanas spēlēs. Kas ar lopiem? Sieviete pati šauj savus lopus, tiem griež nost galu, sadala ķermeni un gatavo vakariņas. Un bērni visā šajā procesā piedalās jau kopš dzimšanas. Jā, tas ir kas brutāls. Bet dāma saka, ka tā nu augusi. Šāds rančo tiek pārvaldīts ar helikopteriem, jo, lai to šķērsotu ar auto, nepieciešams pārāk ilgs laiks. Pārtika uz šādu rančo tiek nogādāta ar kravas auto, jo nav iespējams izbraukāt tos 400 km uz tuvējo veikalu pietiekami bieži. Jā, smejam, kad vietējie saka – „man jau veikals tuvu, tikai 120 km no mājas..” Protams, šis viss ir kas prātam neaptverams. Bet sievietei pašlaik darbinieki nav vajadzīgi, tāpēc mēs arī vēl neiepazīsim to netveramo rančo dzīvi. Katrā ziņā, vēl viss tikai priekšā! Vēl tikai piektā diena Austrālijā!

Tiekam izlaisti pilsētiņā, ko bijām uzrakstījuši uz zīmes. Jā, šīsdienas norma pieveikta. Bet vēl ir tikai pusčetri dienā. Vēl taču var mēģināt tikt tālāk! Ieejam veikalā pieejamajās tualetēs, kamēr aborigēni basām kājām staigā apkārt. Tad apsēžamies parkā pie kāda galdiņa un pagatavojam pusdienu maizītes. Mūs aplenc dažādi skaļi, krāsaini putni, un drīz arī tie paši aborigēni. Interesanti, ka tie tiešam dzīvo tajās garajās zālēs un nemaz nebaidās staigāt indīgo radījumu apsēstajās vietās. Tie gan pārvietojas baros, tāpēc skaidrs, ka tumšākā naktī tie varētu arī sadomāt ko nelabu.

Bet tad arī laiks doties. Ejam cauri pilsētiņai un domājam – jā, te tiešām ir tādi plašumi! No Darvinas līdz šai pilsētiņai 400 km attālumā nebija nevienas kārtīgas pieturas vietas. Viss ir vien koku audzes, zāle un termītu mājas. Ja tiekam atstāti uz ceļa nekurienes vidū, tad traki. Bet zinām, ka tā tas nenotiks. Redzam arī nobrauktu ķenguru – tādi te šķērso ceļu, gluži kā stirnas pie mums. Bet gribētos sastapt arī dzīvu lēkātāju. Te gan visi kā viens mums piekodinājuši Ziemeļu Teritorijās noteikti nepeldēties. Krokodili dzīvo visur.

Šoreiz braucēju gaidām ļoti ilgi. Nu esam aizbēguši no vētras un ārā spīd spēcīga saule, kas pilnīgi dedzina kājas. Stāvam stundu, garām pabraukušas kādas sešas policijas mašīnas, bet neviens nekā vēl nav teicis. Tad beidzot uzzīmējam zīmi – varbūt palīdzēs. Un tiešām nostrādā! Šoferis, kas apstājies, gan saka, ka mēs noteikti nevēlamies doties uz vietu, ko esam uzzīmējuši uz savas lapeles. Tur pašlaik notiek aborigēnu un „balto” cīņas, iezemieši par ko satrakojušies. Vīrs saka, ka brauc stundas attālumā no šejienes, un tur būšot gan vieta, kur nopirkt ūdeni, kas izdzeras ātrāk kā plānots, gan viss pārējais. Tad piekrītam braucienam – jau zinām, ka nedrīkst piekrist tādam, kas mūs atstātu pavisam nomaļā vietā.

Tikai vēlāk uzzinām, kā mums paveicies ar savu šoferīti. Sākumā sarunas ir vien par indīgajiem zvēriem, ūdenstilpnēm, kas ir bīstamas krokodilu dēļ, jo tie jau no ūdens lec arī āra tikai lai kādu pagaršotu. Un tad runājam par aborigēniem. Viņiem valdība piešķir iknedēļas naudu – pārsimtus dolāru kā kompensāciju tam, ka senatnē „ baltais” atņēma iezemietim zemi. Bet nu tie nesaprot naudas vērtību, iet iztērē visu alkoholā. Jo zināms – nauda nākamajā nedēļā būs atkal. Un to ierobežot nevar – citādi skaitās rasisms. Noziedzība aborigēnu vidū ir augsta, par to mūs brīdinājuši visi. Redz, tie zog un alkohola reibumā arī kaujas savā starpā, nekautrējoties savainot „balto”. Ja ir kāds negadījums ar aborigēnu – ja tādu gadās notriekt, tad labāk esot aizbraukt līdz nākamajam ciemam un tikai tad par to paziņot policijai, citādi turpat uz vietas nolinčos. Ir tādi aborigēni, kas zog, tādi, kas dzer un guļ uz ielām. Un visi baros – tas jau tas bīstamākais. Jā, varbūt te nebūtu visdrošāk palikt teltī. Ja ne indīgi dzīvnieki un augi, tad iezemieši. Redz, ja senāk tie dabu cienīja, tad tagad vairs nekas neesot svēts. Bet Džonam liekas, ka tie tomēr izmirst lielā alkohola patēriņa dēļ.

Bet tad mūsu draugs mums piedāvā palikt pie viņa – viņam ir māja un istabiņa. Un tas izklausās kā glābiņš. Kā reiz sāk satumst un tālāka stopēšana tad arī nav droša. Tik jauki! Un tad izrādās, ka mūsu draugs ir menedžeris sandalkoka audzēšanas laukos. Oho! Viņa māja atrodas tieši šo lauku teritorijā. Tā nu mums tiek ierādīta istabiņa kondicionētā ēkā, un tūliņ tiekam izvadāti pa sandalkoka laukiem un tik daudz uzzinām par to stādīšanu, kopšanu, audzēšanu un pārdošanu, ka te visu pastāstīt nemaz nav iespējams! Vīrs veikalā iegādājas ūdeni un maltītes mums visiem, taisa mums liķiera kokteiļus un visu vakaru pavadām pārsteidzoši interesantās sarunās. Nespējam noticēt, ka esam piedzīvojuši tik bagātīgu dienu – daudz vērtīgāku par visām četrām iepriekšējām! Un noslēgums ir vienkārši vienreizējs!

Mūsu draugs aiziet gulēt pusdivpadsmitos, vardes tikmēr ai logiem sarīko burvīgu koncertu, kamēr ārā zibeņo šajā nekurienes vidū. Mēs ķeramies pie dienasgrāmatas rakstīšanas. Nu ir laiks atgūt iekavēto! Īstais piedzīvojums ir sācies!

**

Šīsdienas atklājums. Latvijas Federācija Austrālijā izveidoja Izglītības un Informācijas Fondu. 1951. Un 1952. gadā Svētdienas skolu programma attīstījās. Tika rīkoti latviešu festivāli lielākajās Austrālijas pilsētās. Sešdesmitajos gados Austrālijas latviešu biedrībai pievienojās arī Jaunzēlandes latviešu biedrība. Pēc 2011. gada datiem, četri ar pusi tūkstoši cilvēku, kas dzīvoja Austrālijā, bija dzimuši Latvijā, bet par latviešiem sevi sauca veseli 20 tūkstoši. Jā, vien 20. gadsimtā apmēram 1.3 miljoni cilvēku pametuši Latviju. Daži uz īsāku laiku, citi uz mūžiem. Skaitļi ir traģiski, bet pats latvietis Latvijā par tiem maz zina. Bet nu esam tuvu tiem daudzajiem latviešiem. Un meklējumu ceļā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3412 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1638)

Nu ko – šodien tad ir tā diena, kas mums jau no sākta gala bija jāsagaida.

Tā ir ballīte. Jau pirmajā dienā Lukas mums teica, ka obligāti jāpaliek līdz svētdienai, jo tad ir lielā balle. Un nu svētdiena klāt. Tā nu mēs paguļam un ceļamies, Lukasa kalā draudzene jau prom.  Šodien jāpalīdz mūsu draugiem savest kārtībā nelielo miskastīti, kas te valda apkārt. Slaukām grīdas, puiši palīdz sakārtot skatuvi un sagatavot to dziesmām. Tīrām bāru, metam āra pudeles. Jau vienos ir ieradušies arī Lukasa draugi, kas zina, kur katra lieta liekama, kamēr pats Lukas aizsteidzies pēc alus – ar to taču tīrīšana ir interesantāka.

Un tā nu mēs kārtojam visu līdz pat pieciem pēcpusdienā, kad sāk sarasties arī pirmie viesi. 43 gadu jubileja ir kādam no Lukasa draugiem. Tam arī uzdāvinām nelielu dāvaniņu – pudeļu attaisāmo no Indonēzijas, Latvijas karodziņu un aci pret ļauno no Turcijas. Mēs gan esam vienīgie, kas viņam ko uzdāvina, jo pārējie vienkārši nāk ar saviem dzērieniem un uzkodām.

Interesanti, ka Lukas tepat mājas pagalmā atrod pa mašīnām cauri rokamies aborigēnu. Jā, sēta ciet, durvis aizslēgtas, bet tas laikam pārrāpies sētai pāri. Jā, no tiem gan jāuzmanās, jo kur viens atrod bagātību, tur nāks meklēt arī citi. Bet mēs jau šeit pagaidām esam vairākumā.

Pats jubilārs ir atnesis pašbrūvētu mango alu un ieradies ar sievu un diviem bērņukiem. Jā, arī pārējie nāk ar ģimenēm, un apkārt nu ir vesels bars bērneļu. Atrodam pumpi un piepūšam garos balonus, no kuriem Arča bērniem māk uzlocīt dažādas figūras. Ja daži ballītes apmeklētāji saka, ka tie ir īsti mākslas darbi, tad bērni jebkuru figūru pārveido par zobenu, jo tas ir visaktuālākais. Viss, ballīte sākusies!

Mēs gan šodien nekā nepiedalāmies ne ar uzkodām ne alkohola iegādē, bet esam kārtīgi pastrādājuši un telpa izskatās vienreizēji. Un tad arī esam nopelnījuši savu samaksu ēdienā un dzērienos. Vakars ir tiešām interesants. Satiekam daudzus vēl neredzētus cilvēkus, kompānija ir pavisam citāda kā iepriekš -Lukasa draudzene tā arī neparādās. Varbūt pat netika ielūgta, jo grūti būtu iedomāties kailu dāmu bērnu bariņā.

Kādai meitenītei vecāmamma ir latviete, kas tepat arī dzīvo. Iemācām mazajai vārdiņu „labdien” – tā piezvana vecmammai un to pārsteidz. Interesanti. Tie latvieši tomēr te uzpeld! Esam gan īstā mākslinieku kompānijā un šķiet, ka ikviens no šiem māk spēlēt vismaz vienu instrumentu un dziedāt. Grupas uz skatuves mainās viena pēc otras un tas ir kā dzīvās mūzikas koncerts. Jau domājam, ja vien to visu varētu pārcelt pie mums – un ja nu mēs varētu būt menedžeri, tas viss būtu tik jauki un ienesīgi! Te tiešām ir daudz mākslinieku, kas savas dienas pavada mēģinot un dzerot, lai gan tā viena iknedēļas koncerta vietā tie varētu pelnīt labu naudiņu kārtīgi koncertējot.

Protams, ne visi saprot ceļotājus, un ir puiši, kas nāk un tā arī prasa, vai mums garšo ēdienu atlikumi utt. Interesanti, ka daži domā, ka ir galvastiesu pārāki ar to, ka ik dienu var atļauties narkotikas un alkoholu. Bet tie arī nav bijuši ārpus Austrālijas un savas pilsētas. Un vai tas maz vajadzīgs, ja ir šāds dzīvesveids? Mēs gan ilgi tā neizturētu. Jau tagad liekas, ka katra diena paliek nedaudz bezjēdzīgāka par iepriekšējo – ir tiešām grūti pavadīt laiku ar svešiniekiem narkotiku iespaidā bieži bezjēdzīgās sarunās, gulēt un no rīta gatavoties jaunai ballītei. Kaut kur visam pa vidu pazūd tā jēga, tā dzīves burvība, kamēr mākslinieki aizpilda tukšumu ar psihotropajām vielām.

Bet kopumā esam paēduši kārtīgi, izgaršojuši īstu mājās brūvētu aliņu un iepazinušies arī ar interesantām personībām. Jā, Darvina mūsu atmiņā paliks pavisam atšķirīga. Bet arī vietējos esam iepazīstinājuši nedaudz ar to Latviju. Jubilāru pat uzsēdinām uz krēsla un stiprākajiem viesiem liekam to celt augšā visas 43 reizes, gluži kā tas pieņemts pie mums. Visi šokā, vīri nosvīduši, un apkārtējie nesaprot, kas notiek. Bet ir jautri. Šīs dienas mums devušas pavisam citu ieskatu mākslas pasaulē, Austrālijā kā tādā un šajā tūristu pamestajā Darvinā. Bet jau rīt kustamies uz priekšu! Beidzot!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par latviešiem Austrālijā! Pirmais reģistrētais Latvietis Austrālijā bija 1829. gadā, kad Latvijā dzimušais Ārons Volfs tika atvests uz Austrāliju kā nosodītais no Apvienotās Karalistes. 1891. gadā jau 160 cilvēki Austrālijā sauca sevi par latviešiem.
20.gs sākumā vairāki Latviešu jūrnieki te atbrauca no Eiropas, meklējot jaunu sākumu. Daudzi šeit iebrauca 1905 gada revolūcijas laikā un palika galvenokārt Sidnejas apgabalā. Savukārt, pēc bēgļu uzņemšanas pakta parakstīšanas, pirmā laiva ar 843 latviešiem, lietuviešiem un igauņiem ieradās Rietumu Austrālijā 1947. gadā. Bēgļu nometnes tajā laikā Austrālijā izplatījās. Dzīvojamās platības bija pārveidotas armijnieku uzturēšanās mītnes. Lai arī lielai daļai latviešu imigrantu bija augsts izglītības līmenis un liela darba pieredze, Austrālijas valdība izvēlējās to ignorēt, līdz ar to daudzi latvieši tika nosūtīti uz darbu rūpnīcās, kur nav vajadzīgas ne īpašas zināšanas, ne spējas. Latviešu sievietes strādāja rūpnīcās un lauku slimnīcās, vīri cēla ceļus, strādāja laukos, mežos, būvēja tiltus, dzelzceļu. Protams, latviešiem par savu identitāti bija jācīnās. Un ļoti daudz tika ieguldīts latviešu kultūras saglabāšanā. Latvieši organizēja slēgtas sabiedrības grupas, deju un teātru grupas. Svētdienas skolās latviešu ģimenēm tika pasniegtas latviešu valodas stundas, ģeogrāfija, vēsture, tradīcijas un svētku norise. Latvieši izveidoja paši savu avīzi un izdeva grāmatas latviešu valodā. Turpmāk par latviešiem Austrālijā.. Nākamajās dienās!

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3403 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1630)

Jauna diena, jauni atklājumi!

Šonakt beidzot izdodas izgulēties, jo neviens ods nav ielīdis pie mums, arī vakardienas vēlā ballīte ātri palīdz iemigt un nogulēt ilgi. Pamostamies, līdz pat vieniem dienā esam klusi, palēnām gatavojam savu Darvinas video, taisām brokastis. Un tad saprotam – ir laiks modināt mūsu namatēvu, lai tas gadījumā neaizmirst pabarot savu draugu, kas mākslas galerijā atrodas savā kokonā. Paveram aizkariņus, aiz kuriem Lukas parasti guļ, bet tas, izrādās, nemaz nav mājās!

Pēc sarunas WhatsApp uzzinām, ka Lukas nemaz nenakšņoja mājās, jo viņa kailajai draudzenei pats vakars bijis par skaļu. Nu re – un mēs esam vieni milzīgajā galerijā. Bet netiekam ārā, jo Arča vakardien savas atslēgas kādam aizdevis, un nu nav ne jausmas, pie kā tad tās ir. Tā nu nākas gaidīt mājās Lukasu. Vakardien neko nebijām redzējuši, tāpēc šodien noteikti jāiet ārā.

Vēl pēc stundas beidzot ierodas Lukas ar vēl kādu draugu. Bet mēs uz alu nepaliekam, dodamies ielās. Un pirmā pietura ir lielveikals. Šoreiz kāds cits. Tomēr, kā jau pārliecinājāmies iepriekš, produkcija jau tā pati, kas Anglijā. Nav gan vairs kā Āzijā, kad visu dienu var dzīvot par 14 eiro, ieskaitot viesnīcas izmaksas. Te tādu naudiņu aizņem viena reize veikalā. Bet iegādājamies arī SIM karti, kam ir milzīgas atlaides. Un tas nozīmē, ka veselu mēnesi mums būs arī internets! Tā kā tajos Austrālijas plašumos nepazudīsim!

Tad dodamies pastaigā gar krastmalu. Jā, Darvina tiešām liekas klusa un pamesta. Viss arī gan skaisti sakopts, un tas ir patīkami. Dzeramais ūdens parkos ir pieejams, tāpat kā tualetes. Vien visur saliktas zīmes, ka teltī nav atļauts palikt. Apkārt redzam arī daudz aborigēnus. Un tieši tajā stāvoklī, kādu mums visi tos aprakstījuši – jā, gandrīz visi piedzērušies un streipuļo. Bet tā jau ir – kad Austrālijā ieradās „baltais” cilvēks un paverdzināja iezemiešus, tas tiem maksāja tabakā un alkoholā. Un nu tie netiek no sliktajiem paradumiem vaļā, la gan ģenētiski nemaz nav gatavi uzņemt alkoholu.

Krastā redzam kokus ūdenī tāpēc, ka nu ir augsts ūdens līmenis. Ūdens dažādos zilajos toņos auklē vairākus kuģus. Dīvaini putni skraida pa krūmiem, dažreiz uznāk stiprāka lietusgāze. Bet ir tiešām jauki. Skaisti. Tikai visur skaidri uzrakstīts, ka teltī nevar palikt, par to var tikt likti sodi uzreiz. Bet tas Ziemeļu teritorijā. Jā, te arī pa reģioniem tie likumi atšķiras. Šajā alkoholam ir augstāka cena, tāpēc, ka iezemieši ar to mēdz pārspīlēt. Bet tad jau brauksim citur un redzēsim tās atšķirības. Smejam paši par sevi, kad zālē staigājam pavisam uzmanīgi, lai gan vietējie tā nemaz nedara. Nu varbūt tieši pilsētas parkos nav to indīgo zirnekļu.

Uz laiciņu apstājamies parkā un uztaisām maizītes, pabarojam dažus ziņkārīgus putnus, kam, šķiet, ēdiens neiet pie sirds. Un tad dodamies uz līci, kur atrodam bagāto mājas un milzīgas jahtas. Te ir patiešām kluss, liekas, ka skaistās ēkās neviens pat neizmanto! Un, kā vēlāk uzzinām, tā ar tiem bagātajiem ir – viņi sapērk īpašumus, jahtas un tos nemaz neizmanto – vienkārši saka, ka viņiem tas viss ir, un tas ir galvenais.

Pastaigu turpinām uz Botānisko dārzu, kas tajā pašā taifūnā tika iznīcināts un tad izveidots no jauna. Izrādās, ka šajā dārzā eiropiešu iebraucēji stādīja ievestos augus, lai redzētu, kā tie pielāgojas tropiskajam klimatam. Un, tā kā 90% no tiem tika aizpūsti, visu dārzu nācās pārveidot. Redzam milzīgu, baltu papagaiļu barus, pavisam dīvainus augus un satiekam daudzus laipnus vietējos. Jā, pagaidām mums te tiešām patīk.

Bet tad jau arī jāatgriežas pie mūsu dīvainajiem māksliniekiem, kas katru vakaru mēģina un tad dzer līdz rītam. Katru dienu satiekam jaunus cilvēkus – dažreiz dīvainīšus, dažreiz tiešām interesantus sarunu biedrus. Interesants atgadījums notiek ar ļoti apaļīgu mūziķi. Mūsu namatēvs Lukas tam teicis, ka ledusskapī stāv šņabis – kas vēlas, var iedzert. Tā nu lielais vīrs paņēmis pāris glāzītes, bet sācis justies dīvaini. Un tad atklājies, ka tas nav dzēris šņabi, bet šņabja pudelē sajauktas psihotropās vielas. Un padzēries nedaudz vairāk kā ierasts to devu uzņemt. Labi, ka vīrs ir liels un ka pieredze tam arī lietošanā ir. Patiesībā, liekas, ka te katrs kaut ko lieto. Ja visu laiku domājām, kā tās narkotikas varbūt tik liels bizness – kurš gan vēlas maksāt bargu naudu, lai būtu kādā dīvainā stāvoklī? Bet izrādās, ka to dara tik daudzi! Nezinām, vai tas ir Austrālijā kopumā, vai tikai šajā mākslinieku miteklī, bet tiešām – visi ir ar kādu narkotisko vielu stāstu.

Pārsvarā vakaru pavadām lielā vīra kompānijā un izjautājam to par Darvinu un dzīvi Austrālijā. Vīrietis, patiesībā, liekas ļoti skaidri domājošs. Viņš stāsta, ka pie šīs sutoņas nu nav iespējams pierast. Visu laiku esi mitrs, veidojas ādas slimības, sēnītes. Ja ir iekaisums, tas jau nepāriet, bet pārvēršas kādā milzīgā ievainojumā. Kad eiropieši te iebraukuši, tie arī šajā reģionā miruši kā mušas, jo šie laikapstākļi ja nav piemēroti dzīvošanai. Bet nu jau modernais cilvēks iemācījies lietot kondicionieri – un tā nu pārvietojas no kondicionēta auto uz kondicionētu veikalu un kondicionētu māju. Bet Lukasa milzīgajā garāžā, kur dzīvojam, nekā tāda nav, un tad nākas domāt, vai mēs te vispār varētu izdzīvot. Jā, šādi laikapstākļi tiešam nav patīkami.

Runājam arī par Austrālijas kultūru. Vīrs smej, ka, patiesībā, tā vēsture te ir diezgan traģiska. „Baltais” nāca, visu iznīcināja. Un te jau nemaz nevar runāt par kaut kādu austrāliešu kultūru vai tradīcijām – te vienkārši tādu nav. Visi ir iebraucēji. Nav ne tradicionālo ēdienu, ne tautas dziesmu. Tādas tautas jau nemaz nav! Un tāpēc viņš pasmejas par tiem austrāliešiem, kas lepojas ar savu neeksistējošo „mantojumu”. Protams, ir jau arī interesantas lietas, ko austrālieši dara. Piemēram, šī ir vienīgā pasaules nācija, kas ēd tos dzīvniekus, kas atainoti valsts ģerbonī – t.i. ķengurus un emu.

Toties tas, kas Austrālijā ir, tā ir mūzikas industrija. Ir daudz dažādu novirzienu, mūzika ir liela lieta te. Un tajā visā pašlaik arī esam iekšā. Rīt mūsu pēdējā diena pie mūsu interesantajiem biedriem, un tad jau tālāk!

**

Šīsdienas atklājums. Nu par tiem Austrālijas aborigēniem. Šī, izrādās, ir vecākā vēl joprojām dzīvā kultūra pasaulē, kuras vēsture meklējama pat pirms 50 tūkstošiem gadu. Un reiz eksistēja vairāk kā 250 Austrāliešu iezemiešu valodas! Šodien gan apmēram 20 valodas palikušas, līdz ar eiropiešu iebraukšanu pārējās pazudušas vai skaitās apdraudētas. Dažas no tām iespējams apgūt arī kādā Sidnejas skolā. Un interesanti, ka austrāliešu angļu valodā daudzi vārdi nākuši tieši no šim iezemiešu valodām, piemēram, koala, vombats, kokaburra, ķengurs utt. Aborigēnu sabiedrību vada vairāki kulturālie protokoli. Iezemiešiem ir tradīcijas, ko tie arvien lūdz „baltajam” cienīt. Piemēram, kad kāds nomirst, tā vārds un fotogrāfijas vai attēli netiek rādīti, tā izrādot cieņu aizgājušajam un sērojošajai ģimenei. Un tas var ieilgt līdz pat vairākiem gadiem. Un tāpēc žurnālistiem tiek piekodināts šādas lietas neatspoguļot televīzijā. Un, protams, šīs sabiedrības piekopj arī atšķirīgu ticību un reliģisks rituālos. Aborigēni nekad cilvēku nevērtē augstāk par dabu, bet gan tic, ka pēc nāves tas pārvēršas dabā, tāpēc tā ir ļoti jāsargā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3403 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1628)

Nakts ir mokoša.

Zem mūsu odu tīkla tikuši moskīti un tie kož tik ļoti sāpīgi! Kad pamostamies, saprotam, ka sakosts ir viss – no pirkstu galiņiem līdz pat papēžiem. Ventilators strādā slikti, jāsedzas ar palagu, lai glābtos no mežoņiem, kas mūs kož, bet tad atkal ir ik nenormāli karsti! Un tā pavadām nakti kā pirtī, kur mūs ik pa laiciņam kāds arī ēd. Jā, ceram, ka dienvidos vismaz nav tik sutīgs! Karstumu var izturēt, bet to nepārtraukto svīšanu gan ne!

Ceļamies astoņos un taisām brokastis. Mūsu draugs mums pievienojas un padalās arī ar kādu brīnumu dzērienu, kam pievienota kurkuma – jā, indieši regulāri lieto kurkumu un sauc to par brīnumzālēm, bet tas garšo diezgan briesmīgi.

Pēc brokastīm dodamies izbraucienā uz kādu vietu, kur iedzīvotāji nodod savas vecās mantas, un tās iespējams pārpirkt par lētām naudiņām. ”Lētām” austrālieša izpratnē. Bet, tā kā mūsu draugs nu pilnveido savu dzīvesveidu, tam šī vieta ir īsta zelta bedre. Pa ceļam līdz tai izjautājam savu draugu par aborigēniem – kādas tad viņiem te ir savstarpējās attiecības. Lukas saka, ka tā jau ir – te satiekas trešā pasaule ar modernizāciju. Aborigēnu izglītības sistēma nespēj piedāvāt tādas zināšanas, kas ļautu tiem ieļauties „balto” sabiedrībā. Tomēr ir tie, kas dzīvo pilsētās, lai gan tiek tomēr diskriminēti noteiktā veidā. Un ir tie, kas dzīvo džungļos, savās kopienās. Paši zvejo, medī un nodrošina savu dzīvošanu. Vai valdība tiem kā palīdz? Redz, valdība iet pie iezemiešiem ar jau saviem iedomātajiem risinājumiem. Tie nemaz neprasa, kā palīdzēt, bet gan sāk darīt visu pa savam. Un tad arī rodas tās problēmas.

Nokļūstam lielā zonā, kur atrodas dažādas lietotas un salauztas mantas. Tāds kā milzu antikvariāts. Te var atrast gan velosipēdus, gan sērfošanas dēļus, laivas, datorkrēslus, TV un daudz ko citu. Tās ir mantas, ko vietējie metuši ārā, un citi tās var no šejienes dabūt prom par „mazām naudiņām”. Redz, Anglijā ko tādu varēja atrast uz ielām – to, kas cilvēkiem nav vajadzīgs, tie vienkārši izliek pie savas sētas un to drīkst arī brīvi paņemt, bet te tas nokļūst noteiktā vietā, ko mēs paši gan par lētu nenosauktu. Ja viens koka dēlis, kas jau iepuvis, maksā piecus Austrālijas dolārus, to mēs nesauktu par labu darījumu. Bet mūsu draugs iegādājas tādus koka dēļus un viņa draugs ierodas ar savu auto, lai tos aizvestu uz dzīvokli.

Pēc tam dodamies atpakaļ pie Lukasa. Viņš tur ielūdzis arī savu draugu. Un pa ceļam paņem arī aliņu. Te viena bundžiņa maksā apmēram pusotru eiro, pat lētāk nekā Indonēzijā, jo tur vietējiem ir „grēka nodoklis” – ja jau dzīvo tik stingri ticīgā valstī, tad par noteiktām lietām arī jāmaksā vairāk. Bet te ir pat caurbraukšanas veikali, kur var iegādāties alu. Benzīns, savukārt, maksā 1.3 ASV dolārus litrā, kas ir gandrīz 80 eiro centi. Un tas atkal ir mazāk kā pie mums. Patiesībā, ja nosaucam tos skaitļus, ar ko Latvijā ikdienā nākas sastapties, arī tās minimālās algas un tās, par kurām arī mēs esam strādājuši, brīnumu lietas tās liekas citiem.

Sasniedzam Lukasa māju un tur arī vairāk parunājamies ar viņa draugu, kas nesen uz Darvinu pārcēlies no Vācijas. Tas jautā, ko mēs te darām – uz Darvinu neviens tūrists nebraucot. Bet tas bija lētākais lidojums no Indonēzijas, un tāpat kavējās. Interesanti, ka šis satiktais vīrs strādā kādā tūrisma kompānijā un nu saka, ka viņiem ir tāda lieta, ka vienu busiņu vajagot dabūt uz Sidneju – tas nozīmē, ka šīs kompānijas auto jādzen no Darvinas uz Sidneju – arī benzīns ir apmaksāts. Tikai tas jāizdara noteiktā laikā. Un kā reiz vajadzīgi braucēji. Jā, šī būtu viena neticami veiksmīga lieta, un mūsu jaunais draugs apsola par to pajautāt savai priekšniecei un pateikt mums atbildi pirmdien. Jā, arī pats Lukas vēlas, lai paliekam te līdz pirmdienai, jo svētdien viņa draugam ir dzimšanas dienas svinības tepat pie viņa mājās. Tā laikam tad arī jāpaliek, cerot uz to milzīgo veiksmi.

Parunājam, tiekam pacienāti ar aliņu. Atvadās vācietis, un tad arī mūsu draugs dodas pabarot savu otru mākslinieku draugu. Tas atrodas mākslas galerijā kokonā. Jā, tas ir apmaksās projekts, kur Lukasa draugs mēnesi pavada tādā kā kokonā, noslēgtā, ar novērošanas kameru. Tur viņš lūdzas, pieraksta savas lūgšanas un tad pa vienai aizlīmē šī kokona sadaļas. Viņš tur atrodas 24 stundas diennaktī, divas reizes uz īsu brītiņu viņam ir iespēja iziet, lai aizietu uz tualeti un nomazgātos. Ēd viņš vienu reizi dienā – Lukas viņam ved maltīti katru dienu plkst.14:00. Un guļ arī tas mākslinieks savā kokonā. Jā, ja vēlies ieskatīties dzīvajā tiešraidē, spied šeit: https://www.youtube.com/watch?v=BxvmDVf0kbU

Mēs tikmēr paši sev pagatavojam maltīti, mums atļauts izmantot visu, kas Lukasa virtuvē atrodams, un to arī darām – pusdienās spageti ar pupiņām un sieru.

Lukas atgriežas pēc stundas un tad arī piepalīdzam puisim šādos tādos darbiņos, kas saistīti ar viņa dzīvesvietas iekārtošanu. Jā, miskastīte jau te ir apkārt, bet mākslinieki strādā tad, kad viņiem uznāk iedvesma. Mēs gan visu laiku domājam, ko darīt – liekas, ka turpmākās dienas, pavadītas te, varētu būt laika zaudēšana. Arī laikapstākļi nav patīkami – visu laiku karsts un sutīgs. Mokoši. Bet galu galā vakars izvēršas interesants.

Šis vakars noslēdzas ar īstu ballīti. Satiekam ļoti daudzus. Interesanti, ka tikai viens ir īsts austrālietis, pārējie ir iebraucēji. Pat „baltais” puisis no Zimbabves. Jā, tādus negadās bieži sastapt. Katrs padalās ar savu stāstu. Puiši te lieto arī visādas vielas, bet mēs no tām atsakāmies. Alus gan ir lieta, ar ko mūs var pacienāt. Meitenes, kas ballītei pievienojas pusnaktī, vispār vakaru pavada puskailas, skraidīdamas apkārt. Jā, tādā kompānijā vēl nebijām bijuši. Bet jauna pieredze!

**

Šīsdienas atklājums. Darvina ir pavisam interesanta pilsēta. Sausā sezona ir tā, kad te ir vispatīkamāk. Tas ir no maija līdz oktobrim. Jā, šajā laikā neesot sutīgs un nav arī nemaz tik karsti. Bet lietus sezona ir kas traks – cilvēki tieši cer uz to lietu, jo, ja no debesīm nekas nekrīt – tad ir pārlieku sutīgs. Un šī ir sezona, kad vietējie no pilsētas izbrauc. Lai gan tagad arī ir liels iedzīvotāju skaita kritums tāpēc, ka valdība ir lielos parādos. Pilsēta ir pavisam jauna. Jā, 1974.gadā ciklons Treisija to nolīdzināja līdz ar zemi, divas trešdaļas iedzīvotāju tika evakuēti un pilsēta pārbūvēta. Vētras laikā mira 71 cilvēks, tā izraisīja gandrīz 5 miljardu ASV dolāru zaudējumu. Tomēr šī ir pilsēta ar vislielāko Austrālijas aborigēnu īpatsvaru, kas sastāda veselus 10% no iedzīvotāju skaita.

*

Iztērētie līdzekļi: ~0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3390 eiro)

Noietie km: ~2 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1619)

Sāksim ar to, kā tad noslēdzas mūsu nakts Indonēzijas lidostā.

Lidojums ir pārcelts uz puspieciem, lai gan jau vienos naktī bija jāceļas gaisā. Protams, acis līp cietu, un turpat lidostā uz grīdas arī paguļam ar modinātāju blakus – lai gadījumā vēl nenokavējam lidojumu! Kad mostamies, redzam – cilvēki bariem iet pie kādas kafejnīcas, un arī mūs tas ieinteresē – varbūt uz slēgšanos tie liek milzīgas atlaides. Nē – izrādās, ka aviokompānija sniedz kuponus septiņu eiro vērtībā katram par aizkavējušos lidojumu. Un ir dažas lidostas iestādes, kas tos pieņem. Protams, situācija jāizmanto – un arī mēs tiekam pie rīsiem ar tunci – pārējais vienkārši jau paņemts. Lidostā jau daudz neko ar šādu kuponu nenopirksi, bet tomēr – visam ir sava zelta maliņa.

Kāds tantuks ratiņkrēslā vien pārdzīvo. Piedāvātajam kuponam un pat ūdenim tā atsakās, bet vēlāk par viņu atceras arī paši aviokompānijas darbinieki. Nu vien atliek gaidīt, vai lidojums būs noteiktajā laikā, jo darbinieki vien krata galvu. Bet tas patiešām arī ir pēdējā noteiktajā laikā. Pat agrāk tiekam aicināti iekāpšanai lidmašīnā. Pirms tās mums tiek pārbaudītas somas – tiešām katram jāatver soma un jāparāda, ka neko neesam tur vēl paspējuši ieslēpt, un jāizmet arī ūdens. Lidmašīnā nekādu ūdeni. Bēdīgāki ir tie, kas par kuponiem sapirka visādus dzērienus – ūdeni, limonādes un visu citu nu jāatstāj apsargiem.

Nu ko – kāpjam lidmašīnā uz Austrāliju! Vēl joprojām neparasti un neaptverami! Protams, vēl un vēlreiz pārrunājam – ko teiksim, ja nu mums tiek prasīts pierādījums mūsu viesnīcas rezervācijai – tās apstiprinājumu esam izdrukājuši, bet pēcāk viesnīcu atcēluši, jo četrdesmit eiro par palikšanu maksāt nevarēsim. Un vispār – ļoti daudzi dokumenti nepieciešami iebraukšanai Austrālijā. Izlidošanas biļete, konta izraksts – katram jāuzrāda kādi 5 tūkstoši eiro (daudz par daudz). Nu redzēs, kā tad būs. Lidojums ir divu stundu ilgs, to visu noguļam.

Tā ielidojam Austrālijā. Mēs esam Austrālijā! Esam sasnieguši vismaz tās robežu! Tās zemi! Mūsu 80 valsts, mūsu 6.kontinents!

Nu ko – nedaudz jau tā sirsniņa ietrīcas, bet droši dodamies uz imigrāciju. Te ir gan pasu kontrole pie robežsargiem, gan tāda, kur pats var ieskenēt pasi. Tepat ir vēl kāds darbinieks, kas deleģē visus uz attiecīgajām vietām. Kāds indiešu opis tiek nosūtīts pie robežsargiem, bet mums saka, ļoti iespējams – varam paši sevi piereģistrēt. Lieliski! Varbūt izbēgsim no jautājumiem! Bet, sasnieguši automātiskās reģistrācijas aparātus, atklājam, ka mūsu pases pieņemtas netiek. Tātad – jāiet pie stingrajiem darbiniekiem.

Stājamies rindā, turot rokā savu lapeli par deklarējamajām lietām un nodomāto palikšanas adresi. Jā, lapelēs jautāts, vai gadījumā ievedam valstī nelegālās lietas, vai ievedam dzīvnieku produktus un vēl visu ko deklarējamu, vai pat realitātē neatļautu, un visu esam atzīmējuši ar „jā” – labāk taču tā, nekā – tad, kad atklāj mūsu somās krokodila galvu un visādas Indijas smēres, kas izrādītos nelegālas. Ļoti lieli sodi.

Esam pie darbinieka. Tas kārtīgi izpēta mūsu pasi un mūsu sejas. Jā, ir īstās pases. Bet tad tas sāk ko atzīmēt uz mūsu lapeles ar deklarējamajām lietām. Un tad mūsu pases tiek nodotas citiem darbiniekiem. Nē, mēs tik vienkārši cauri netiksim. Mums palūdz paiet maliņā. Atliek vien smaidīt – esam jau izrunājuši visus mums iespējamos uzdotos jautājumus.

Tepat gaida vēl kāda sieviete, kam drīz vien pase tiek atnesta. Un tad arī mūsējās tiek pārbaudītas un mums atdotas. Vēl nekādu jautājumu. Sagaidām savu nododamo somu, un tad jāiet cauri vēl vienai kontrolei. Tur tās pašas lapeles vēlreiz tiek pārbaudītas ikkatram. Un mēs esam tie, kas tiek nosūtīti uz speciālu galdu, pie mums pienāk blonda darbiniece un pārējie, kas iepriekš pārbaudījuši mūsu pases, mūs vēro. Tad sieviete saka, ka uzdos mums standarta jautājumus. Nu ko – sāksim!

„Kur dodaties, kā pārvietosieties, kāpēc Austrālija, kur esat bijuši līdz šim..?” Protams, balstiņa nedaudz trīc, bet jau esam izpētījuši, kādas autobusu kompānijas nosaukt, jo neteiksim taču, ka brauksim ar autostopiem! Pieminam, ka mums jau ir izlidošanas biļete un viss cits. To pierādīt neprasa. Smaidām un sakām, ka mums ir ļoti daudz suvenīru, ko deklarēt, un nesam pārliecināti par nevienu, tāpēc visu esam atzīmējuši. Šķiet, ka darbiniecei patīkam. It sevišķi tad, kad sākam krāmēt ārā visu lielo somu. Jā, visa lielā nododamā bagāža ir deklarējama pēc viņu standartiem – jādeklarē visi kosmētiskie līdzekļi, visi koka izstrādājumi, visi suvenīri, telts un tās aprīkojums. Jā, ir daudz mantu. Ir arī tā krokodila galva no Vjetnamas. Protams, tur jau pārdevējs neteiks, vai tā ir no izmirstošas krokodilu sugas, bet šiltītes te nekādas nav. Tomēr pārsteidzoši, ka sieviete saka – šoreiz tā galvu mums neatņems, bet nākamajā reizē kas tāds varētu gan gadīties. Lieliski! Tā savāc vien sandalkoka vēdekļus no Indijas, gliemežvākus arī no tās pašas valsts un saka, ka visvairāk tai interesē, kādus gliemežvākus esam salasījuši paši. Bet tieši tagad tos nevaram atrast, un nākas vien teikt, ka tādu nav. Vēlāk gan tos atklājam tajā pašā maisiņā pie krokodila galvas, bet nu viss kārtībā. Vien dažas lietas no mūsu visām prezentētajām tiek aiznestas un drīz vien atnestas atkaļ. Paturēt varam visu! Kas var būt labāks par šo!

Mums tik novēlēts labs ceļavējš. Sakrāmējam somas, un pārējie darbinieki noskatās. Tie gan nesmaida, bet mēs jau smaidīt varam – esam tikuši cauri ! Un pārsteidzoši viegli! Esam Austrālijā!

Nu ko – lidosta ir ļoti maziņa, bet te ir internets un, gluži kā mūsu kaučsērferis Lukas teicis, tam uzsitam ziņu, un viņš uzreiz atsaucas – būšot klāt pēc 10 minūtēm gaišzilā auto. Lieliski! Skatāmies kursu Austrālijas lidostā – ļoti neizdevīgs. Te naudiņu nemainīsim. Bankomātu nav, bet, ja jau tiekam uzņemti, noteikti pie tāda tiksim!

Un tad arī ierodas Lukas, un tiekam aizvesti uz puiša milzīgo darbnīcu. Viņš ir mūziķis, bundzinieks, un nodarbojas arī ar dažādiem mākslas projektiem. Vov, šī vietiņa ir īsta mākslinieka paradīze, ko vīrs īrē par tūkstoti mēnesī. Mums tiek izrādīts gan bārs, gan skatuve, gan mēģinājumu zāle, kur tiek koncertēts visai bieži. Jā, protams, viss ir patīkamā haosā, kā jau pie māksliniekiem. Un tad sākam sarunas par Austrāliju. Uhh, tik daudz ko atcerēties, tik daudz ko atstāstīt!

Bet tas trakākais, ka te ir tik ļoti sutīgs! Un līdz pat maijam šeit ir lietus sezona, kad ir tieši karstākais un sutīgākais laiks, kad visi no Darvinas izbrauc. Jā, tiešām karsti, bet jau Indonēzijā ar šādu karstumu sākām aprast. Protams, viegli nav. Tikai ja sēdi uz vietas, tad varbūt var izdzīvot. Tepat ir visādi mošķi – Lukas atgādina nestaigāt pa zāli, jo te ir gan čūskas, gan zirnekļi, kamēr jūrā un upēs ir medūzas, krokodili, tās pašas čūskas un viss cits. Uzzinām par daudziem dzīvniekiem, bet vairāk pastāstīsim, kad tos paši ieraudzīsim. Pats Lukas oriģināli ir šveicietis, uz Austrāliju pārcēlies ar vecākiem septiņu gadu vecumā. Jā, tas brauc uz Šveici, bet viņam vēl joprojām nepatīk tas eiropiešu aukstums, un it sevišķi Šveicē cilvēki bieži viens uz otru skatās nosodoši. Ja esi nedaudz „ārpus pieņemtajām normām”, tad esi apspriešanas objekts. Tā ir arī pie mums, jāatzīst.

Runājam daudz un dikti, bet par to pastāstīsim pamazām. Pašlaik atkal sēžamies automašīnā un dodamies uz lielveikalu. Jā, Darvinas ielas pēc pusgada Āzijā liekas tukšas, pamestas. Vai te maz ir cilvēku? Viss ir patiešām neparasts. Pilsēta, un tajā pašā laikā tik daudz džungļu biezokņu un tik daudz putnu ceļmalās rakņājas smiltīs, lieli, balti papagaiļi lido apkārt. Lielveikals arī ir patukšs, ja salīdzinām to ar iepriekš redzētajiem. Sākumā gan apstājamies kādā japāņu ēstuvītē. Jā, arī mūsu draugs ir veģetārietis – tas piekopj jogu un ir īsts mākslinieks. Saka, ka tomēr jādomā, ko liekam vēderā, un tāpēc laikam arī nemaz nevar pateikt, ka vīram ir jau 42 gadi!

Kas ar austrāliešu virtuvi? Te ēdiens esot gluži kā Lielbritānijā, nekā īpaša nav. Vairāk jau vietējie lepojas ar savu gaļas produkciju, bet par tradicionālu neko nevar nosaukt. Nu tiekam pie suši. Protams, cenas ir superaugstas. Neliela maltīte maksā 7 eiro, tāpēc paņemam vien pa pāris suši, kas mums izmaksātu piecus eiro, bet mūsu draugs beigās tos uzsauc.

Un kas ar lielveikalu? Tiešām – tā kā dzīvojām Anglijā pusgadu, varam droši teikt, ka produkti ir tik pārsteidzoši līdzīgi! Un cenas veikalā arī gluži kā Anglijā – maize ir pieejamāka kā Āzijas zemēs, viss pārējais mums gluži zināms un pazīstams. Patiesībā, nemaz ne tik daudz dārgāks kā Latvijā!! Droši vien tagad jau to varētu pielīdzināt Latvijas cenām! Paņemam veselu grozu produktiem, kas beigās mums izmaksā desmit eiro. Un tās arī ir vienīgās izmaksas šodien. Jā, vismaz lielveikali var būt mūsu glābiņš – vismaz šeit. Sidneja varētu būt dārgāka.

Tad dodamies atpakaļ pie Lukasa, puisim ir jādodas darbos, bet mēs ejam izpētīt pilsētiņu. Pirmais interesantākais, ko ievērojam, ir tumšās ādas krāsas iedzīvotāji. Ejam pa tukšajām, džungļu apņemtajām ielām, un tur pēkšņi no kāda grāvja izlien vairāki tumšādainie un sāk dziedāt dīvainas dziesmas. Uh! Pareizi! Te taču pirmie iedzīvotāji bija aborigēni! Pirms ieradās „baltais” cilvēks ar savu kultūru, šo teritoriju apdzīvoja šie cilvēki, ko nu arī redzam. Un tie izskatās pavisam citādi jebkurš iepriekš redzētais!

Turpinām ceļu, uz ielas 40 minūšu gājienā uzskrienam vien diviem skolēniem, bet pārsvarā visādiem putniem, kas ceļmalās salijušajās peļķēs ko cītīgi meklē. Un tā nokļūstam bezmaksas mākslas muzejā. Te ir vairākas galerijas, kur atspoguļoti visdažādākie jūras un zemes radījumi, kas mīt tieši ziemeļu Austrālijā, un arī Darvinā. Te nu saprotam – gandrīz visi zirnekļi mūs var nogalināt, peldēties vispār nekur nevar – medūzas, pēc kuru kodiena 3 minūšu laikā iestājas nāve, krokodili, haizivis, pat koraļļi te ir indīgi! Jā, zālē nestaigāt, teltī negulēt un vispār – ko mēs te ar stopiem esam sadomājuši darīt! Bet tad jau redzēs – mums taču, mīļie, jūsu pozitīvā enerģija, ir apkārt!

Te ir vēl kāda interesanta izstāžu zāle par taifūnu. 1974. gadā taifūns Treisija pilnībā iznīcināja pilsētu. Jā, tāpēc arī nevarējām atrast nekādu informāciju par to, ko tad Darvinā skatīties – pilsēta vienkārši tika uzcelta no jauna. Taifūns Treisija bija spēcīgākais Austrālijā reģistrētais visā vēsturē, un vēja spēks bija 300 km/h. Ir pat kāda tumša telpa, kur ieejot tiek atskaņotas taifūna skaņas, ko kāds tā laikā ierakstījis. Un paskaidrots, ka dzirdamais ir metālu triekšanās pret asfaltu ar šo milzīgo spēku. Jā, pat nespējam iedomāties ko tādu.

Ir aborigēnu zāle, kur noskatāmies arī filmiņu par tiem Austrālijas iezemiešiem, kas ir pārliecināti – aborigēniem jāatgriežas atpakaļ pie to vecajām tradīcijām un ēšanas ieradumiem, jo „balto” ievestā pārtika vietējos nogalina. Arī mūsu jaunais draugs veikalā cītīgi izlasa visu pirkto preču sastāvdaļas – tagad zinām, ka tiešām puse no visiem produktiem ir domāti, lai sabojātu cilvēka veselību, nevis to uzturētu!

Muzejā pavadām stundu, zirnekļu maksas izstādi par 14 eiro neatļaujamies. Patiesībā, esam pat diezgan nosaluši, jo kondicionieris arī te ir ļoti spēcīgs. Dodamies atpakaļ cauri Botāniskajiem dārziem, kas šajā sezonā gan nedaudz applūduši. Tādas palmas, koki, zāle un tie putni! Ir tiešām skaisti! Paši „baltie”’ austrālieši ir smaidīgi, mūs sveicina, lai arī mēs iekļaujamies bariņā – nemaz neizskatāmies kā ārzemnieki. Pat muzejā jautāja, no kuras valsts puses esam atbraukuši.

Un drīz arī nokļūstam atpakaļ pie Lukasa, kurš jau mēģina kopā ar saviem diviem draugiem. Nu iepazīstamies ar vēl vienu austrāliešu vīru un Jaunzēlandes meiteni. Tā uz Austrāliju atbraukusi viena iemesla dēļ – tā saka, ka Jaunzēlandē cilvēki dzīvo, lai strādātu, tad te beidzot varot strādāt, lai dzīvotu. Lai gan Darvinā arī situācija paliekot skumjāka – valdībai ir liels parāds, cilvēki masveidā no pilsētas izbrauc. Bet pagaidām mūziķi ir ļoti pozitīvi. Tie saka, ka te vismaz ar mūziku un mākslu var arī nopelnīt!

Tiekam ieaicināti arī mēģinājumu telpā, kur noklausāmies vienreizējas dziesmas. Ilgi gan nomodā nav iespējams palikt, jo pēc tām divām gulētajām stundām jūtamies kā starp realitāti un sapni. Un vēl joprojām jau nevaram aptvert to, ka esam Austrālijā! Tāpēc jau sešos vakarā ejam gulēt. Protams, laiks atkal mainījies, mainījusies vieta, bet jau rītdien visu varēsim redzēt ar skaidru prātu. Mums ir tik daudz iespaidu! Un šī ir tā mazā daļiņa no visiem!

**

Šīsdienas atklājums. Darvina ir teritoriālā galvaspilsēta Ziemeļu Teritoriju štatam šajā valstī. Te dzīvo nedaudz vairāk kā simt tūkstoši iedzīvotāju. Un pati pilsēta tiešām nosaukta Čārlza Darvina vārdā. Lielākā daļa pilsētas tika pilnībā celta no jauna pēc ciklona Treisijas 1974. gadā. Darvina ir ļoti svarīga osta, tāpēc, ka tā ir vistuvāk Indonēzijai un citām Āzijas valstīm. Šeit atrodas arī nozīmīga Austrālijas militārā bāze. Pat lidosta, kur nolaidāmies, oriģināli ir militārā lidosta. Te atrodas ļoti daudz ASV karavīru un pat Ziemeļkorejas līderis ir izteicies, ka beidzot viņa raķetes var „aizvilkt” līdz pat Darvinai. Darvinā dzīvo arī neskaitāmi iezemieši, kas sastāda gandrīz 10% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tas ir vairāk kā jebkura cita Austrālijas štata galvaspilsētā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3390 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1617)

INDONĒZIJA 136. – 155.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"