Home Krievija 2. – 28.diena

Krievija 2. – 28.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

ĶĪNA 29. – 56. DIENA

Esam šķērsojuši vēl vienu laika zonu.

Jau sešas stundas priekšā Maskavai un Latvijai. Sešos rītā mūs modina konduktore – pēc stundas būsim galā.

Ārā pasakaini skati – migla sēžas ezerā, ko ielenc kalni.

Čita ir pilsēta, kas sākusies no pārziemošanas nometnes. Tad tā kļuva par īstu tirdzniecības centru ar Ķīnu, un nu pilsētā atrodas arī dažādas rūpnīcas, tajā skaitā audumu, ādu, pārtikas produktu ražošanas un apstrādes vietas.

Stacijā sagaidām, kamēr diena iesilst, un dodamies pilsētā. Tā ir tiešām liela, un arī nedaudz dārgāka kā iepriekšējās. Pilsētu apņem kalni, un arī mēs ejam vien augstāk, līdz nokļūstam pie budistu tempļa. Te ir pāris vietējie, kas veic rīta rituālus. Tie tempļa kompleksu sāk izpētīt no kreisās puses pulksteņa rādītāja virzienā. Budisti griežas ap pieminekļiem, griež dažādas cilindrveida konstrukcijas, un arī citus laimes piesaukšanas rīkus. Viss notiek pulksteņrādītāja virzienā. Dažreiz tiek noziedota arī kāda monēta. Ir forši. Iedomājamies – pirms darba katrs atnāk pagriezties, un dienas pozitīvā deva iegūta. Jau iepriekšējā ceļojumā mums šī budisma kultūra likās ļoti pievilcīga, un drīz jau to atkal sastapsim.

Pilsētā atkal ir Ļeņina statuja, ar ko uztaisām arī pēdējo bildi. Tad dodamies cauri tirdziņiem, kur gan vairs neko pieejamu neatrodam. Vien vecajā tirgū visnoplukušākajā ēstuvītē saņemam zupu. Jāsāk rūdīties – nez, ar ko nāksies saskarties Ķīnā. Tepat kāds opis stāsta savai draudzenei, ka nesen bijis Rīgā, un tur uz viņu klieguši, ka šis esot okupants. Bet latviešu sievietes gan esot bijušas viesmīlīgas, vienmēr viņam piedāvājušas konjaciņu. Ar vīru sarunu gan neuzsākam.

Atgriežamies vilciena stacijā, kur daļu laika pavadām lādējot ierīces, jo vilcienā šādas iespējas vairs nav. Čitā arī pārbaudes ir lielākas, varētu pat salīdzināt ar Maskavu. Visur salīmētas lapiņas par to, ka terorisms ir slikts. Apsargi nepārtraukti apstaigā uzgaidāmās telpas, pārprasot, kuram kurš telefons vai atstātā soma. Dažiem prasa uzrādīt vilciena biļetes, jo tikai ar tām stacijā var atrasties.

Pēdējās stundās izmetam vēl vienu līkumu pa pilsētu – palikuši 12 rubļi, ko iztērēt. Bet neko tik lētu neatrodam, lai gan savus roltonus ierasti pirkām par 6 rubļiem. Dažs labs mums pajautā: „A čo vi turisti?”, uz ko atkal krieviski atbildam: „Ne visai”, tā vietējos pārsteidzot. Somas tomēr pievērš uzmanību. Bet neviens jau pāri nedara.

Septiņos vakarā kāpjam vilcienā, kas ved uz robežu. Biļešu pārbaudītāja pārliecinās, ka mums tiešām nav biļete arī pāri robežai. Ceram, ka ar kājām to pāriet varēs, kā nekā no nākamās vilciena stacijas līdz Ķīnai ir vien desmit minūšu gājiens.

Pēdējie vilcieni ir nedaudz jaunāki, bet noņemtas tās svarīgākās „ fīčas”’ kā rozetes un pietiekama gaisma. Krievu dāmas stāsta viena otrai par saviem plāniem Ķīnā. Viņām ceļošanas atļauja šajā kaimiņvalstī maksājot 25 eiro.

Nu re – rīt būs mūsu 28. ceļojuma diena. Kopā ar vilciena biļetēm šajā laikā esam iztērējuši 320 eiro katrs. Tātad apmēram 12 eiro dienā katrs. Papildus jāpieskaita arī vīza, kas izmaksā 78 eiro, ja tā tiek kārtota tūrisma aģentūrā. Krievijas vīzu saņemt ir viegli – vien nepieciešams izpildīt datus par dzimšanas vietu un darba devēju. Bet kopumā – vīza garantēta. Pašas vīzas maksa ir 68 eiro, bet 10 eiro ir obligātā apdrošināšana. Ja vīzu kārto Krievijas vēstniecībā, tā sanāk nedaudz lētāka, bet nepieciešams vairāk papīru un laika. Bet kopumā – Krievijā ceļot ir viegli, ērti un lēti. Ir to vērts!

Un par Krieviju mums patiešām palikuši ļoti silti iespaidi. Smejam, ka ne reizi šī mēneša laikā tā arī netikām ne piedzirdīti, ne aicināti uz kautiņu. Nekas tik ekstrēms kā to rāda pa TV. Varbūt jau būtu forši piedzīvot kādu asumiņu, bet nu priekšā Ķīna. Tā noteikti mūsu sajūtas pakutinās.

Pasaules lielākā valsts. Krasi atšķirīgas dabas ainavas un neskaitāmas etniskās grupas. Pasaulē pazīstama māksla, mūzika, un, protams, interesanta vēsture, kas vēl joprojām atstāj savu priekšstatu ikviena prātā, kad vien uzpeld vārds „Krievija”. Un te ir tiešām jauki! Arvien priecājamies par gūto pieredzi!

Paldies, Krievija, par šo lielisko ievadu mūsu ceļojumā! Tiekamies Ķīnā!

**

Šīsdienas atziņa: Cik skulptoru nepieciešams, lai izveidotu cilvēku? Viens. Tu pats esi savs skulptors, un Tu pats veido savu dzīvi. Tikai ar saviem lēmumiem un savu rīcību Tu padari savu dzīvi labāku vai nepatīkamāku. Tu esi pats sev liktenis.

*

Iztērētie līdzekļi: ~4 eiro *26 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~640 eiro)

Noietie km: ~11 (km kopš ceļojuma sākuma: ~351)

Mūsu pirmspēdējā diena Krievijā!

Esam izgulējušies, un atstājam viesnīciņu – nākamās naktis pavadīsim vilcienā.

No rīta meklējam pieminekli, ar ko apzīmēta pilsētas dibināšanas vieta. Akmens krusts stāv Udas un Slelengas upju krustpunktā, un atzīmē vietu, kur krievu kazaki uzcēla koka cietoksni 17. gadsimtā. Tik tālu kazaki nāca, lai iekasētu nodokļus, kas šajā reģionā tika apmaksāti kažokādās. Bet, kazakiem ierodoties, nācās arī palikt, jo ziema bija par aukstu ceļa turpināšanai. Tāpēc viņi te uzcēla koka cietoksni, kas laika gaitā izauga pilētā. Šis krusts tika uzcelts pēc Aizbaikāla kazaku iniciatīvas kā piemiņa pilsētas izveidotājiem.

Vakardien gan šo krustu tā arī neizdevās atrast, bet šodien ceļu pajautātam kādam opītim, kas ved savu suni rīt pastaigā. Un tas parāda ne vien krustu, bet arī pastāsta, ka pilsētā ir aviotehnikas un lokomatīvju daļu rūpnīcas. Tāda Krievijas aviotehnikas rūpnīca ir tikai Ulan-Udē un Irkutskā. Agrāk šajā pilsētiņā bija vairāk ražošanas, tagad daudz kas slēgts.

Opis soļo kopā ar mums līdz pat pašam piemineklim un stāsta, ka sākotnēji šī vieta saukta par bateriju, jo te stāvēja raķešu palaišanas iekārtas, kas ārēji to atgādināja.

Opis norāda uz vēl pāris kartē neatzīmētām vietām. Bet viena no tām, ko onkulis nosaucis par arheoloģiskajiem izrakumiem, ir vien aizaudzis palcis, kurā trīs krievi bīda savas lietas, un ir ļoti pārsteigti šajā pamestajā vietā redzēt divus ar milzīgām somām.

Šodien ieliņas ir atdzīvojušās, ir pirmdiena. Kad ejam garām universitātei, pusaudži nedaudz izsmejoši jautā: „Tūristi, vai?” atbildam, ka ne īsti.

Tepat strādā apkopējs, kura galvenie rīki ir slota lāpsta un cirvis. Jā, te laikam jāveic arī īsti rakšanas darbi.

Izstaigājam tirgu, un kādā untu jeb silto zābaku veikaliņā aprunājamies ar jauku pārdevēju. Tā stāsta, ka zābaki gatavoti no ziemeļbriežu kažoka, kas no mūsu gala jau ar nākot. Zābakiem ir vairākas kārtas, gumijas zole, divas izolācijas. Tie ir veselus 10 cm virs zemes, jo zeme jau saldē pēdas. Šādus zābakus nēsā aukstās ziemās, kad sals ir -40 grādi. Esot jau arī siltās, -20 grādu ziemas. Unti maksā apmēram 250 eiro, bet tas noteikti ir labs ieguldījums, ja jau katru ziemu jāizdzīvo šajā vietā!

Izstaigājam gājēju ieliņas, kas piepildījušās cilvēkiem. Kāds zēns, saujā iebēris graudus, baro balodi, ko otrā rokā tur aiz astes. Un puns tiešām arī neiebilst, bet turpina knābāt.

Pasēžam kafejnīciņā un beidzot pagaršojam tos būzus, kas ir tradicionālais ēdiens. Vsā pilsētiņā ir 24 stundu „būzotavas”. Būzi ir lieli pelmeņi, nedaudz līdzīgi nepāliešu momo un gruzīnu hinkali. Kafejnīciņas pat meklē atsevišķus būzu „ļipinātajus”, arī pavārus un viesmīļus. Darbinieku, šķiet, trūkst visiem. Jāpiemin, ka pēdējos reģionos reti kad redzam gatavojoties vistiņu. Šajos apstākļos laikam izdevīgāk audzēt liellopus – kas zina, varbūt vistām te par aukstu!

Necilajā vietiņā, ko esam atklājuši, pusdienlaikā sanāk ļoti daudzi. Pat tūristi! Nez, kā viņi šo vietu uzgājuši! Daži vietējie savas zupas strebj tā, ka skan visa telpa, citi ēd smuki. Saprotam, ka skaļa ēšana te nav pieņemta, tas vienkārši ir audzināšanas un paša kultūras atspoguļojums. To lasījām arī par Ķīnu. Vietējie ēd gan ļoti skaļi, spļaudoties un raugājoties, kamēr ar citiem ir patīkami atrasties pie galda. Tātad – paša kultūra, nevis tradīcijas.

Pastudējam arī šo to par Jaunzēlandi. Līdz 30 gadiem varam izmantot ko tādu kā Work&Travel vīzu, ar kuru ārzemēs ir atļauts strādāt. Tā kā pieteikšanās šai vīzai sākas februāra beigās, janvārī jābūt Austrālijā, jo no turienes uz Jaunzēlandi ir vislētākie lidojumi. Protams, ja mums paveicas, un vīzu saņemam. Vīzu skaits katrai tautībai tomēr ir ierobežots. Bet būtu visnotaļ interesanti pastrādāt Jaunzēlandē!

Dodamies uz vilciena staciju gar aizaugušo krastmalu. Pāri upei var redzēt mazas mājeles, kas aiziet pat pāri kalniem. Bet – jo tālāk no centra, jo vairāk liekas, ka esam laukos. Vairs nemaz nevar pateikt, ka esam pašas Burjatijas galvaspilsētā!

Vietējie krastmalā dzer aliņu, pirmo malku vienmēr izlejot zemē. Nez, vai viņiem arī, tāpat kā Bolīvijā, pirmais malks jāatdod Mātei Zemei? Bet pēc tā pats pudeles korķītis tiek iemests zālē. Nu re – lai kādas reliģijas pārstāvis esi, savu būtību jau nenoslēpt.

Te visur ir ūdens pumpji, gluži kā Irkutskā, un no tiem vietējie savās tukšajās pudelēs lej dzeramo ūdeni. Varbūt tāpēc veikalos negāzētu ūdeni ir ļoti grūti atrast. Daudzas kafejnīciņas sataisītas kā jurtas ar krāsni iekšā, citas pieder ķīniešiem. Smejam par ēstuvītes nosaukumu „Čin Čun”. Tas laikam tiešām ķīniešu valodā ko nozīmē.

Pa ceļam pusaudži atkal sāk par mums, „tūristiem” runāt, bet ir pārsteigti pretī krieviski izdzirdēt: „Uzmanies, ko saki!”

Nokļūstam līdz stacijai. Ceļš nav bijis tāls, un vispār mūsu līdzšinējo ceļojumu ar iepriekšējo fiziski nevar salīdzināt. Vismaz līdz šim. Smejam, ka iepriekšējais bija fiziskais, un šis būs garīgais ceļojums. Jo, ja Ķīnā nedabūsim Vjetnamas vīzu, visdrīzāk brauksim uz Indiju padzīvoties pa tempļiem.

Bet nu – ceļš uz Čitu, mūsu pēdējo pieturu Krievijā!

**

Šīsdienas atziņa: Lai arī kādas reliģijas piekritējs ir cilvēks – budists, hinduists, musulmanis vai kristietis – savu iekšējo būtību jau aiz tā nenoslēpt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~6 eiro *31 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~610 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~340)

Nu re – esam sasnieguši Ulan-Udi – pašas Burjatijas galvaspilsētu!

Vietu, kur satiekas krievu un mongoļu tautības, seni pieminekļi un modernas ēkas.

Nakts vilcienā nav īsti forša, jo pagulēt neizdodas, citādo sejas vaibstu cilvēki mūs vēro tikpat cītīgi, cik mēs viņus. Ierodamies pussešos no rīta un dodamies sasildīties kādā ēstuvītē ar kafijas krūzi, kas te maksā vien 25 centus. Vietējiem gan grūti saprast to, ka kāds varētu cukuru nelietot. Jā, un arī pienu ne. Tad vairākas reizes jāatgādina: „Tiešām bez cukura un piena”, un tāpat krievs mīļi noliks cukura trauciņu blakus – ja nu gadījumā pēkšņi sanāk pārdomāt.

Neviens kaučsērferis uz mūsu lūgumu nav atbildējis, tāpēc meklējam viesnīcu. Stundu ilgajā gājienā uzaust saulīte, bet tāpat salst gan pirksti, gan vaigi – telefons naktī rādīja mīnus divus grādus. Mazās viesnīciņas administratori izceļam no miega, tā māj ar rokām, sakot, ka te brīvu vietu nav. Rādām Booking.com – viss pieejams! Meitene uzstājīgi atkārto, ka tagad visas gultas pilnas, bet mēs mēģinām izskaidrot – paliksim taču tikai naktī! Vien laicīgi atnācām!

Beigās visu izdodas sarunāt, Bookingā cena ir pat zemāka par mums nosaukto. Atstājam somas un dodamies Ulan-Udes izpētē. Ārā ir 0 grādi.

Šodien ir svētdiena, baznīcās dzied kori, mācītājs melnā tērpā atbrauc ar ņivu. Šī pilsētiņa, patiesībā, tiek uzskatīta par budistu centru, lai gan budistu klosteris ir 30 km attālumā no tās. Ivolginsky datsan ir galvenais budistu klosteris visā Krievijā!

Burjatijas reģions ir kalnains, esam taigas viducī un mūs ieskauj upju ielejas. Šī reģiona kolonizācija sākās 17. gadsimta vidū, kad krievi meklēja zeltu un ādas, ko pietiekamā daudzumā uzgāja, tikai sasniedzot Burjatiju. Bet te vietējie vēl joprojām dzīvo mazās koka mājelēs ar skaistiem, krāsainiem logu rāmjiem. Nez, kā viņiem ziemā nesalst! Lai gan pat tagad iespējams redzēt dažus vēdinām istabu šajā salā.

Burjatija ir minerāliem bagāta. Šajā reģionā atrodams zelts, niķelis, alumīnijs, dzelzs, mangāns, ogles un citi. Arī tagad pilsētiņu apņēmuši melni dūmi, kas nāk no netālu esošajām rūpnīcām. Galvenais iztikas avots vietējiem gan ir lopu audzēšana – tie tur govis, aitas, kazas, cūkas un ziemeļbriežus. Arī zirgi, protams, ir neatņemama burjatu kultūras un ikdienas daļa. Serengas upes ielejā tiek audzēti dārzeņi un cukurbietes, cilvēki nodarbojas ar medībām un zveju.

Tomēr, lai arī cik bagātīgi tas viss izklausās, vietējie, šķiet, nemaz nedzīvo tik turīgi. Daudzi lūdz naudiņu, ielās klaiņo izkāmējuši suņuki. Arī iereibušo uz ielām ir daudz vairāk. Daudzas mājeles ir noplukušas, skats nedaudz bēdīgs.

Google Maps mums rāda ceļus, kas patiesībā ir vien dubļainas, izmītas taciņas. Izpētām tirgu, kur atrodam vēl nedzirdētus ēdienu – te ir īsts mongoļu, burjatu un krievu ēdienu mikss, nemaz nerunājot par daudzām ķīniešu ēstuvēm. Ne visi vietējie runā krieviski – burjatiem taču ir arī sava valoda! Kafejnīciņas uztaisītas kā jurtas, uz ielām izvietotajos ūdens pumpjos bez maksas var iepildīt dzeramo ūdeni.

Arī te tiek tirgoti unti – ziemeļbriežu kažoku zābaki, un vietējie tos patiešām iegādājas! Laikam jau ir tā vērts, ja jau septembrī ir tik auksti!

Svētdienā muzeji slēgti, bet viens no lielākajiem Krievijas atvērtā tipa muzejiem – Burjatijas Etnogrāfiskais muzejs – vispār aizvērts uz nenoteiktu laiku. Tāpēc nododamies vēdera priekiem – te ir tik daudz kā interesanta!

Ziņās izlasām, ka Krievijā sākusies liela akcija par pensijas vecuma pazemināšanu. Arī mums vakardien tika prasīti paraksti. Kad teicām, ka neesam vietējie, mums atbildēja, ka parakstīties var arī krievi no citām pilsētām. Re – esam „savējie”.

Vakarpusē gaiss ir iesilis, vērojam tumsā iedegamies daudzstāvu ēku gaismas. Nu mazā Ulan-Ude pat liekas diezgan plaša. Veikalā nodrošināmies ar roltoniem divām nākamajām dienām, un internetā meklējam kaučsērferus Ķīnā. Jau aizparīt sāksies sarežģītā ceļojuma daļa, kad uzzināsim, vai mums, galu galā, bija jāreģistrējas tajā policijas iecirknī vai ne!

**

Šīsdienas atziņa: Mēs nespējam glābt visus, bet spējam sniegt kaut mazu daļu sava laika, lai aprunātos. Spējam dalīties. Spējam palīdzēt un atbildēt patiesam lūgumam. Spējam turēt savas acis plaši atvērtas, ne degunus gaisā, sakot “tā nav mana darīšana”. Katrs cilvēks ir daļa no visa. Un katrs spēj darīt labu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~17 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~573 eiro)

Noietie km: ~16 (km kopš ceļojuma sākuma: ~330)

Krievijā palicis tik nedaudz!

Esam gatavi savam nakts pārbraucienam uz Ulan-Udi, Burjatijas galvaspilsētu. Viesnīciņā atstājam smagās somas, lai līdz tam vēl izskrietu pēdējo loku ap Irkutsku.

Apbrīnojam skaistās koka mājeles, kas Irkutskā saglabājušās, kamēr citās pilsētās tās jau sen nav atrodamas industrializācijas dēļ. Šoreiz koka māju rajoniņā stāv arī kāds vietējais ar milzīgu plakātu „Ja esi pret Putinu, sit pieci!”, un cilvēki tiešām iet un „sit pieci” puiša paceltajai plaukstai.

Krastmalā vērojam studentu sacensības, vietējie brīvdienās izgājuši ielās. Šodien sākusies atvasara – ārā trīspadsmit grādi! Visur ir tirdziņi, kur bez maksas iespējams pagaršot īpašus ievārījumus no dabīgajām ogām un ābolu pektīna – cukura nav. Medus un dažādas tējas, ciedru rieksti. Nebeidzam vien brīnīties par bagātīgajām dabas veltēm šajā zemē!

Atrodam arī aļņa kažoka zābakus, ko te sauc par untiem. Tik silti! Maksā ap 300 eiro, atkarībā no modeļa. Bet Sibīrijas ziemās noteikti noder. Vai ar ko citu kājās vispār iespējams pastaigāt mīnus 50 grādu salā?!

Viscaur pilsētiņā uzstādītas skaistas koka figūras, bieži redzamas dažādas vietas laimes vai naudas piesaukšanai. Nez, vai tas no šamanisma, budisma vai no senajām ticībām nācis. Pat bomzītis, turpat diedelēdams naudu, laimītei samestās monētas neuzdrošinās ņemt.

Nokļūstam parkā, kur pusdienojam – somā līdzi ir desmit vārītas olas un sinepes. Tas taču ir tik izdevīgi – piecdesmit centi veikalā, savāri, un nākamajā dienā maltīte gatava! Sinepes gan krieviem ir stipras. Vietējiem mūsu pusdienas dīvainas nešķiet. Un, galu galā – vai tam maz nozīme, ko citi domā? Katrs taču tāpat domās to, ko vēlēsies!

Tā vietā vietējie vēl joprojām mums jautā virzienus. Esam iefiltrējušies. Pat ārzemnieki mums seko, domādami, ka zinām ceļus. Gadās gan viņus aizvest strupceļos.

Kad dodamies uz vilcienu, pamanām, ka vietā, kur stāvējis puisis ar izaicinošo plakātu, nu pulcējas policisti. Tā jau domājām, ka šitā ilgi viņam nesanāks.

Pie stacijas nonākam jau pustumsā. Kāds vīrietis ar notetovētiem plakstiņiem Arču aicina uz sarunu bez meitenes – kā vīrs ar vīru, redz. Nezinām, par ko saruna būtu – atvadāmies, pasakām vīram, ka mums vienam no otra nav nekas slēpjams, un dodamies prom.

Deviņos uzsākam savu braucienu uz Ulan-Udi. Vilcienā ir pavisam citādas sejas – nemaz nepateiktu, ka tie ir slāvu tautības cilvēki, bet runā krieviski. Deviņas stundas sēdošajā vagonā izmaksā vien nedaudz virs sešiem eiro. Šis ir mūsu pēdējais brauciens sēdošajā vagonā, jo nākamās ir lielākas distances, kur sēdošās vietas nemaz nav pieejamas. Bet šādā vagonā nemaz nav slikti – vietas daudz.

Bet mūsu nākamā pieturvieta solās būt interesanta. Ulan-Ude ir Burjatijas galvaspilsēta, tā atrodas Sibīrijas stepju ielenkumā. To kā apstāšanās vietu izvēlējāmies, lai iepazītu to kultūru sajaukumu mierīgajā pilsētiņā, kur puse iedzīvotāju sevi sauc par burjatiem. Burjati ir cilvēki, kas ļoti pieķeras savai zemei un saviem dzīvniekiem. Tā kā šajā valsts daļā skarbie laikapstākļi neļāva audzēt labību, burjati galvenokārt nodarbojās ar lopkopību. Burjati dabīgi esot ļoti miermīlīgi, tāpēc nemaz neesot gribējuši cīnīties ar mongoļiem. Pašu Ulan-Udi sākotnēji izveidoja kazaki, pēcāk pilsētiņa attīstījās kā burjatu – mongoļu autonomais reģions.

Ulan-Ude stratēģiski bija lieliska tirdzniecības vieta starp Krieviju un Ķīnu, pietam, tā bija ļoti droša, jo pilsētas teritoriju apņem kalni. Tāpēc Padomju Savienības laikā viss Ulan-Udes reģions bija svarīgs industriālais un lauksaimniecības centrs. Te bija mašinērijas, metālapstrādes, koka pārstrādes rūpnīcas un fermas. Taču šobrīd pilsētiņa ir tālu no tā ideāla, kas Ulan-Ude reiz bija, burjatu vidū ir augsts nabadzības līmenis. Bet tas taču neko nenozīmē! Interesanti, ka cilvēki šajā vietā atkal sāk pievērsties savu senču tradīcijām un ticībai. Šamanisms atkal izraisa interesi vietējos, un arī budisms, kas tika ieviests pirms simtiem gadu, bet Padomju laikos apspiests, sāk atgriezties.

Nu ko – tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: Vai nav vienalga, ko citi par Tevi domā? Viņu domas ir tikai un vienīgi viņu pašu darīšana!

*

Iztērētie līdzekļi: ~2 eiro *13 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~556 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~314)

Un atkal – atā, Baikāl!

No rīta mums uzsmaida saulīte, lai gan ārā joprojām vien divi grādi. Dodamies uz mikroautobusu, lai nokļūtu atpakaļ Irkutskā, kur esošie seši grādi jau liekas paradīze. Atkal palīdzam ārzemniekiem ar informāciju un biļešu iegādi, un esam ceļā.

Garām busiņa logiem traucas taiga – tie pirmatnējie meži, kurus oma mūs piekodināja izstaigāt. Nezinām, vai sanāks tieši pastaiga pa tiem, bet tepat jau vien esam!

Minibusiņa šoferis piekrīt, ka somas turam klēpī, lai gan ceļu policija par ko tādu liekot sodus. Pa ceļam māj vecas tantiņas, bet šoferītis apstājas tikai jaunajām meitenēm. Varbūt tāpēc, ka sēdvietu vairs nav, jāstāv kājās. Minibusiņam, kā daudziem citiem transportlīdzekļiem Krievijā, ir arī video reģistrators. Patiesībā, pusei mašīnu stūre ir otrā pusē! Reizēm braucam no 130 km/h, kas ir daudz par ātru. Bet te tas tā pieņemts.

Tā arī sasniedzam Irkutsku, kur atkal esam rezervējuši sev vietiņu, kur palikt. Jāatzīst, ka Krievijā tiešām ceļojam ar visām ērtībām. Un šī ir lieliska valsts, lai uzsāktu ceļojumu – lēti, saprotami un skaisti. Nedaudz jau ir satraukums – kā tad būs Ķīnā, kur nerunā nevienā mums zināmā valodā? Labi, ka jau kaučsērferis ir atrasts, un saņemti padomi, kā tad apiet skarbo komunistisko sistēmu, kur lielākā daļa mūsu izmantoto sociālo saitu ir aizliegti.

Vēl palikuši vien trīs braucieni vilcienā. Nu re – esam izbraukuši pa to pasaules garāko dzelzceļu – tiesa gan, ne visu 9200 km garumā, bet tomēr! Esam pasaules lielākajā valstī, kas kopumā aizņem vairāk kā devīto daļu no visas Zemeslodes sauszemes platības! Jau viens reģions no tās šķiet neaptverami milzīgs!

Krievija ir arī pasaules otrs lielākais naftas ražotājs, tūliņ aiz Saūda Arābijas. Vienpadsmit laika zonas, Eiropas garākā upe Volga, Kaspijas jūra 28 metrus zem jūras līmeņa un Elbruss 5 600 m augstumā. Pasaules aukstākā apdzīvotā vieta, kur temperatūra ziemā sasniedz mīnus 67 grādus. Krievija ir kas neaptverams, kas tik ļoti bagātīgs!

Protams, jāatgādina – mēs par valsti spriežam pēc savas pieredzes, ko parādām arī Tev. Nezinām, kā ir šeit, kad krievu valoda nav zināma. Nezinām, kā ir tad, kad izskaties citādāk. Bet mūsu pieredze ir lieliska – cilvēki šeit ir ļoti atvērti, valsti par bīstamu mēs noteikti nenosauktu. Nekad nav bijusi tā baisā sajūta, ko izjutām Salvadoras pārpildītajās ieliņās vai Laosas Centrālajā autoostā. Vai tas tādēļ, ka ceļojumu esam uzsākuši nedaudz citādi – tikai vienu reizi stopējām un tikai vienu reizi gulējām teltī? Arī to nezinām. Bet tas, ko redzam, atkal pierāda, ka stereotipi nestrādā. Nē, katrs otrais šeit nav alkoholiķis. Nē, krievi nebūt neienīst amerikāņus, un tie nav komunisti. Protams, katram iedzīvotājam šeit ir savs viedoklis gan par karu, gan politiku un reliģiju, un tas tiek balstīts uz pieredzi, kas katram ir citādāka.

Tomēr mums neviens nav nācis klāt ar kādu negatīvu frāzi. Visi ir ieinteresēti, ko esam atbraukuši apskatīt, un kā ir pie mums. Un tas taču ir tik jauki!

Jāsaka paldies Krievijai. Un paldies tai idejai galvā, kas nemitīgi atgādināja – „Mums blakus ir tik liela un varena valsts. Par to ir tik daudz nostāstu – labu un sliktu. Bet vai tiešām politika ir tas, kam jānosaka visi priekšstati? Lauzīsim stereotipus!” Un nu mēs esam patiešām patīkami pārsteigti!

Iebraucam Irkutskā, un redzam reklamējamies striptīzklubus. Protams, ja azartspēles aizliegtas, kas tad cits atliek. Atklājam tirgus apslēpto daļu, un saprotam – tas ir daudz reižu lielāks kā mūsu Centrāltirgus. Te ir pat vairāki ķīniešu kvartāli, lai gan preces jau vienas. Arča ir pārliecināts, ka noplīsušās botas tomēr pirksim Ķīnā. Cerēsim, ka viņiem tur būs tik lieli apavu pāri. Sapērkam ēdienu vēl trim dienām uz priekšu. Krievijā kopā palikušas vēl piecas dienas.

Un šo dienu noslēdzam viesnīciņā, gatavojot vienu no pēdējiem video par Krieviju, un ārstējot Arču ar groku. Groks ir tēja ar stipru alkoholisku dzērienu. Tas nepieciešams, kad saaukstēšanās panākusi – laikam gājiens lietus laikā uz tirgu ar sandalēm nebija labākā doma. Bet tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: Ne vienmēr ir silts, kad ārā spīd saule, ne vienmēr ir auksts, kad ārā snieg sniegs. Pārbaudi šķietamo pats, un piedzīvosi pārsteidzošus atklājumus!

*

Iztērētie līdzekļi: ~19 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~541 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~296)

Un atkal esam pie Baikāla!

No rīta Irkutskā ir 4 grādi, bet jau zinām, ka pie Baikāla būs vēl aukstāks. Lai arī sākotnēji bijām domājuši uz Listvjanku, Irkutskai tuvāko ciemu pie Baikāla, doties ar stopiem – atkal jāatzīst, ka mums ir pārāk auksti un pārāk maz aizsardzības pret lietu. Tā nu stājamies garajās rindās pie biļešu kasēm autoostā. Laiks rit, bet rinda nesamazinās. Daži aziāti, kas nerunā krieviski, visu ļoti aizkavē. Krievijā tomēr ļoti noderīga ir tā valodas pārzināšana, jo, piemēram, ar angļu valodu pat Booking.com reģistrējušās viesnīcas īsti nedraudzējas.

Pēc laiciņa sākas īsts haoss – atkal krievi izdomā ignorēt rindu, un barā spiesties pie kasu lodziņa. Pa vidam tantes bļaustās: „Gorjačie belaši! Gorjačie belaši!” Izrādās – kad autobusa pienākšanas laiks jau tuvu, rindas varot ignorēt un iet „pa taisno” pirkt savu biļeti. Tā darām arī mēs un sajūtamies gluži kā Indijā. Te vien palīdzam arī pāris ārzemniekiem, kuri apmulsuši nesaprot, kas tagad notiek.

Drīz kāpjam minibusiņā un dodamies pusotru stundu ilgajā braucienā. Šoferītis, protams, ir ātrs, un pa ceļam vēl paspēj piebāzt busiņu līdz augšai. Ir daudzi, kam jāstāv kājās.

Listvjanku sasniedzam īstā lietusgāzē. Un ārā ir vien 2 grādi. Patiesībā, būtu labi, ja ārā būtu vēl vēsāks un snigtu sniegs, jo tas arī tik daudz netraucē. Bet mēs jau esam pierezervējuši lētu viesnīciņu – tagad naktsmītnes nolaidušas cenas, jo tūrisma sezona beigusies. Tā esot ļoti īsa, jo Sibīrijas laikapstākļi jau septembrī vairs nav tie pateicīgākie.

Pa lietavām aizsteigušies līdz viesnīcai, atklājam pie durvīm zīmīti – saimnieks atrodams teritorijā, jāzvana pa atstāto numuru. Bet mums taču nav, no kā piezvanīt! Jā, vēlreiz pārliecināmies, ka ārzemniekam te nav tik viegli ceļot, ja nav valodas. Labi, ka satiekam kādu vietējo, kas neatsaka palīdzību un sazvana saimnieku, izmantojot savu telefonu.

Mums tiek piešķirta vēsa istabiņa ar sildītāju. Ceram nenosalt. Bet, tā kā daudz laika mums šajā vietiņā nav, steidzam izpētīt Listvjanku. Mazais ciems sastāv no daudzām, mazām koka mājelēm, kur lielākoties tiek izīrētas arī istabiņas tūristiem. Te ir daudz ekskursiju būdiņu un muzeju, kafejnīcu un bāru. Bet viss jau ciet, lai gan šur tur tūristi vēl redzami. Lielākoties tie gan ir paši krievi vai, protams, ķīniešu grupas. No šīs vietas var uzsākt arī gājienu Lielajā Baikāla takā, kas kopumā ir 55 km gara, bet tas ir labs veids, kā atpūsties vasarā.

Mēs dodamies uz kādu skatupunktu, pa ceļam pabarojot draudzīgos ciema suņus. Vakardien gadījās nopirkt vecus pīrādziņus no kādas tirgus tantes, bet te apkārt ir daudz izsalkušas mutes, kam tos atdot. Mazajos ciema veikaliņos gan lielas izvēles nav, viss ir daudz dārgāks. Labi, ka brokastīs apēdām visas tās olas un griķu kalnus!

Baikāls šajā krastā tiešām izskatās kā jūra. Tā viļņi sitas augšā uz ceļa, un jaucas ar lietus lāsēm un debesīm kopā, parādot to Sibīrijas skarbo dabu. Daži vientuļi zvejnieki cer uz lielo lomu, kamēr citi ceļ jaunus viesu namus, gaidot silto vasaru. Bet mēs dodamies arvien augstāk kalnos, kuri jau iekrāsojušies skaistajos zelta rudens toņos. Līdz kalna virsotnei esam sasildījušies, bet atkal nekāda īsta, klusa dabas baudīšana nesanāk – priekšā ķīnieši. Tie lien klintīs, māj mums ar rokām, kad esam priekšā kādam kadram. Vai tiešām viņi šeit ir tikai fotogrāfiju dēļ?

Meklējot klusāku vietiņu, no kuras vērot šamaņu atstātās lentītes plivināmies vējā uz Baikāla fona, Arčam paslīd kāja un sanāk ieplēst labo lietusmēteli.

Ejot lejā no kalna, nespējam vien noticēt – aiz katra līkuma pa ķīniešu čupiņai fotografē sarkandzelteno paparžu paklāju. Ejam un smejam – vai šī būs pēdējā ķīniešu grupa? Nē, aiz stūra ir vēl, un vēl! Un pašā lejā pie kalna piebrauc vēl viens buss – pilns ar ķīniešiem! Bet, patiesībā, parēķinām, cik vietējie nopelna pie viena pacēlāja vien – stundas laikā 150 eiro tikai par ķīniešu celšanu kalnā. Un, galu galā, labāk nekā gausties par to, ka kaimiņu tūristu ir tik daudz, labāk taču šo situāciju izmantot! Tāpēc arī redzam visur uzrakstus ķīniešu valodā. Biežāk nekā angliski. Tātad – vietējie jau sapratuši, no kurienes naudiņa nāk.

Baikāla krasts atkal trako, mēs krastmalā salasām pāris akmentiņus. Aizvedīsim daļiņu šīs varenības sev līdzi. Protams, pajautājam pašam Baikālam arī atļauju!

Atgriežamies istabiņā un sildāmies ar tēju. Labi, ka visur pieejama tējkanna un ledusskapis. Un arī Listvjanka izstaigāta. Lieliska vieta vasaras priekiem, kā arī burvīgs ciems, ko apmeklēt, lai izbaudītu dabas varenību krāsainajā rudenī!

**

Šīsdienas atziņa: Katrā dzīves situācijā slēpjas dažādas iespējas, tikai jāmāk tās saskatīt!

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~522 eiro)

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~288)

Cik jauki, ka daba mūs pasaudzēja Baikālā!

Šodien pamostamies – ārā līst, plus četri grādi. Lai arī bija plānots doties uz „Ķīniešu pilsētu” tepat Irkutskā, to nomainām uz kārtīgu pastaigu pa Centrālo tirgu. Tas ir dzīvs, visur pārdodas svaigi ceptas bulciņas un tikko zvejotas zivis. Mēs gan sapērkam olas – te par vienu eiro var nopirkt veselas 20. Kilograms griķu izmaksā piecdesmit centus – būs kārtīga maltīte!

Arča ietērpies sandalēs, lai neliedētu botas, bet vietējiem lietus kā nebijis. No tirgus policija izved dažus tumsnēja paskata vīrus – redz, viņi neesot varējuši uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, un nerunā krieviski. Patiesi, uz Krieviju daudzi no Kirgizstānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas brauc strādāt nelegāli.

Apstaigājam arī aptiekas – drīz būsim Ķīnā, un tur vairs neko saprotamu iegādāties vairs nevarēs. Te atrodam arī čagas tēju. Tā ir melnā bērzu piepe, kuras sastāvā ir daudz vērtīgu vielu – piemēram, dzelzs, mangāns, sudrabs, kalcijs, kālijs, fosfors un vēl daudzas citas. Te ir gan čagas pulveris, gan koncentrāts. Šī tēja palīdz organisma spēcināšanai, imunitātes uzlabošanai, vielmaiņas normalizēšanai, un ne tikai. Ir vesels saraksts ar labajām lietām, ko paveic šis brīnumlīdzeklis. Tā kā šeit tēja ir ļoti lēta, arī mēs iegādājamies šo spēcinošo dabas velšu paciņu. Paņemtu jau arī koncentrātu, kas lieti noderētu vēlāk. Bet zinām, ka Austrālijā ar augu valsts produktiem mēs iekšā netiktu.

Gar krastmalu staigā ķīniešu grupas, bet tie ir arī vienīgie ārzemnieki, ko šādā laikā redzam ārā. Tiem līdzi vienmēr ir kāds gids. Uz salas mums tika stāstīts, ka viena ķīniešu grupas gide ķīniešu valodu devusies apgūt pašā Ķīnā. Un tur uzzinājusi, ka Ķīnas grāmatās Oļhonas sala aprakstīta kā viņējā.

Tā kā laikapstākļi nav piemēroti garākām pastaigām, aprunājamies ar hosteļa administrācijas dāmām. Patiesībā gan jāsaka, ka mūsu apģērbs ir tas, kas laikapstākļiem nav piemērots. Hosteļa administratores atkal sāk runāt par ķīniešiem – tie esot visur. Tomēr to lēto „Ķīniešu pilsētu” esot vērts apmeklēt. Lai gan tāpat jau zinām – tūliņ būsim Ķīnā, kas pati ir viena liela iepirkšanās.

Hosteļa administratores nesaprot, ko uz tās Oļhonas salas tik ilgi var darīt, un uzskata, ka tur vien ūdens un mazapdzīvotas vietas vien ir. Patiesi – tā ir. Bet tā taču ir vieta, kur aizbēgt no ikdienas steigas, no cilvēkiem, no tehnoloģijām, attīstības, modernizācijas. Vieta, kur būt tuvāk dabai, tuvāk visam patiesajam!

Top jauns video. Saprotam, ka tas tomēr prasa diezgan daudz laika, bet priecājamies, ka varam padalīties ar mūsu pieredzi. Varbūt kādam noderēs! Un tā arī baudām šo laiku Irkutskā – pilsētā, kas tiek uzskatīta par Krievijas ģeogrāfisko sirdi, tā kā rupji rēķinot tā atrodas pusceļā no valsts austrumiem uz rietumiem.

**

Šīsdienas atziņa: Nav sliktu laikapstākļu, ir vien nepiemērots apģērbs.

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~510 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~268)

Šodien jāsaka ardievas Baikālam.

Un to sākam pienācīgi – ceļamies sešos, lai kāptu šamaņu pulcēšanās kalnā, kas ir pavisam netālu no mums. Protams, kalnā nebūt nav viegli kāpt pēc silta miedziņa, bet mūs ātri pamodina uzlecošās saules stari. Te ir tik skaisti! Mēģinām sajust to burvību, ko sniedz šī vieta, kas sevī glabā spēcīgas enerģijas. Tāpēc jau ir tās brīdinājuma zīmes – uz tādām vietām jānāk tikai ar pozitīvām domām un mierīgu prātu. Apkārt paveras skats uz ezeru, kurā nosēžas mākoņi. Viss ir kluss, mazais ciems vēl iemidzis.

Pēc pamošanās skrienam lejā no kalna, pagalmā mūs jau sagaida saimnieku mazais kucēns un nosalis kaķēns, ko glābjam, sasildot klēpī un pacienājot ar roltoniem. Drīz arī dodamies uz pilsētiņu. Jāatrod busiņš atpakaļ uz Irkutsku. Tūrisma būdā piedāvā braucienu ar minibusiņu par 13 eiro, bet uz šejieni atbraucām ar lielo busu pa deviņiem eiro, un atpakaļ arī gribam tikt ar tādu. Protams, daudzi vietējie vēlas tikai nopelnīt, un šādās vietās, kur cīnās par tūristiem, neviens ar padomu nepalīdzēs. Neviens lielos busus nav redzējis un neko nezina. Mēs gan esam pamanījuši mazu biļešu būdiņu, un arī mūsu namamāte palīdzējusi ar padomu – viņa zina, ka kāda sieviete šajā būdiņā tiešām arī pārdod biļetes. Tāpēc mēģinām savu laimi.

Pa ceļam uz pilsētu daži vietējie uzsauc: „Hei, tūristi!” Tie ir nedaudz pārsteigti, kad atbildam krieviski. Dažreiz arī liekas, ka šī sveicināšana ir vairāk kā izsmiešana. Protams, daudzi noteikti nav apmierināti, ka tūrisms ir vienīgais, kas nu viņiem uz salas palicis.

Apsēžamies un gaidām, kad atvēries mazā būdiņa. Turpat uz sola sēž jauns puisis un stumj iekšā pliku maizes kukuli. Izrādās – stopētājs no Kazaņas! Nesen uzsācis savu trīs gadu ilgo ceļojumu apkārt pasaulei. Nu padzīvojis Altajā, gulējis Stolbu Nacionālajā parkā kādā alā un plāno pagulēt teltī šamaņu vietās tepat Baikālā. Puisim 22 gadi, ceļo viens un izskatās prieka pilns! Padalāmies savā stāstā un, protams, arī iepriekšējā ceļojumā. Visvairāk puisim interesēja, kā varējām un varam sadzīvot, jo ceļošana tomēr ir pavisam cita ikdiena. Mums jau ir sava pieredze ar to „pierīvēšanos” un sadzīvošanu. Bet, patiesībā, drosmīgi šādu ceļojumu ar autostopiem uzsākt vienam! Pietam – gulēt teltī! Bet neko – apmaināmies ar laba vēlējumiem un ceram satikties arī Ķīnā, kas arī puisim ir nākamā valsts.

Puisis arī mūs pārliecina, ka ar stopiem Krievijā pārvietoties var ļoti ātri. Un par to nešaubāmies – krievi ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Bet, tā kā mums tas vīzas laiks ir tik ierobežots, negribējās riskēt to pazaudēt, stāvot uz ceļa. Eh, protams, būtu vareni piedzīvojumi, jo autostopi ir lielisks veids, kā sapazīties ar tādiem cilvēkiem, ko nekad, iespējams, tā arī mēs nesatiktu. Bet pagaidām vēlamies redzēt tik daudz, cik iespējams. Un jau tagad esam pārliecināti, ka ar mēnesi Krievijā ir par maz – te noteikti jāatgriežas!!!

Atveras kase, un nopērkam biļetes par 9 eiro. Tā vien gribas aiziet uz infocentru un pateikt, lai pārējos tā nemāna, un nesaka, ka nekas lētāks par minibusiņiem nav. Bet – lai paliek. Biļešu kasierei zvanījusi mūsu izīrētā namiņa saimniece, sakot, ka neesam par vienu dienu samaksājuši. Redz, pārpratums noticis ar Booking.com – tur rādās, ka naudiņu paņems no kartes, bet sieviete to atcēlusi, lai naudiņu saņemtu skaidrā. Tā nu parādu atstājam kasierei un vēl pajautājam – kāpēc internetā biļetes ir dārgākas kā pērkot tās kasē? Pie mums taču ir otrādāk – jo vairāk dari pats, jo mazāk maksā kādam par darba darīšanu. Bagāžu nepērkam – pārliecinām tanti, ka arī šurp braucot somas turējām klēpī. Un tā ietaupām trīs eiro.

Kamēr vēl laiks, dodamies uz burjatu muzeju, kas atrodas nelielā koka ēkā, kas ir salas skoliņa. Ekskursiju neņemam, jo gidi jau bez maksāšanas var dzirdēt – tā tikko uzsākusi tūri ar sešiem krievu puišiem. Gide stāsta, ka uz salas dzīvo aptuveni 1700 cilvēku – krievi, ukraiņi, baltkrievi un burjati. Cieša saikne iedzīvotājiem ir arī ar Baltijas tautām, uz salas atrodas pat lietuviešu kapsēta. Kāds lietuvietis sarakstījis grāmatu par savu dzīvi nometnē uz Oļhonas salas.

Senākā liecība par salas apdzīvotību ir trīstūkstoš gadu vecs, mazs zivs totēms. Oļhona ir šamaņu zeme. Gide stāsta par bērnu ceremonijām – ja nomirst cēls šamanis, tas tiek piesiets pie zirga, kā mugurā tiek nogādāts līdz svētajai vietai, kur šamaņa ķermenis dedzināts. Un zirgu šim visam procesam deva līdzi – arī tam bija jāmirst, arī to sadedzināja. Šamaņi uzskatīja, ka zirgs palīdzēs saimniekam nokļūt īstajā vietā, kur viņam jābūt nākamajā dzīvē. Bet, kad dedzina burjatus, to ķermeņus atstāj degam, uz liesmām nedrīkst skatīties, lai mirušā dvēsele neatgriežas. Un tikai pēc trim dienām var nākt lūkot, vai ķermenis sadedzis. Ja tas ir pilnībā sadedzis – ļoti laba zīme dzimtai. Ja kāda daļa no mirušā ķermeņa palikusi – tas liecina par kādu nelaimi vai slimību.

Katrā ziņā tradīciju te ir daudz, viss ir tik interesants! Un jauki, ka vietējie dzīvo saskaņā ar dabu. Visapkārt esošās strupas ir dabas prāta simboli. Krāsainas lupatiņas, kā jau teicām, ir maģiskie vārdi un laimes piesaucēji.

Un par omuļiem? Tos zvejojot tāpat, arī ar visu aizliegumu. Bet vairs jau neesot tik pieejamas šīs zivis. Tūristus daudzi māna, omuļa vietā pasniedzot ko citu, tāpēc arī mēs neriskējam ziedot to naudiņu. Omulis izaug līdz pat 50 centimetriem un dzīvo 24 gadus.

Drīz kāpjam sagrabējušā autobusā. Te ir arī tie divi vīri, kam palīdzējām turpceļā! Un nu tie priecīgi māj, izvelkot no sevis knapus trīs vārdus angliski, lai pateiktu, ka viņi ir no Dienvidkorejas! Pasakām, ka esam no Latvijas, un tie uzreiz kartē atrod mūsu valsti, rāda, ka saprot, kur tāda atrodas. Apbrīnojami – šie divi pieklājīgā vecuma vīri ceļo divatā bez valodas zināšanām, un spēj atrast visus lētākos pārvietošanās variantus! Tiešām jauki!

Atkal esam busiņā, kura šoferis ir īsts zvērs, un dažreiz pat jāaizver acis, cerībā, ka neiebrauksim grāvī. Tomēr prāmi sasniedzam, un arī no Oļhonas atvadāmies. Otrā krastā mūs sagaida vēl mazāks busiņš. Tur kāda krievu meitene saceļ brēku – samaksājusi par somām, bet te nemaz tām īpaša vieta nav paredzēta. Jāliek uz grīdas vai solos, kuros nesēž citi pasažieri. Tā kliedz un ārdās, šoferis saka – „Nu ko – klēpī man liksi!? Liec, kur brīva vieta!” Labi, ka mēs to bagāžu nenopirkām. Jau esam mācīti – Krievijā taču visu var „sabīdīt” – nav jābūt kārtīgam un prātīgam, bet lieti noder „čujs, ņuhs un poņa”

Tā arī laižam ceļā. Šoreiz tik kalnos augšup, iet lēnāk. Bet tie dabasskati ar dzeltenajiem kokiem, kas rada ilūziju, ka lauki ir saules apspīdēti, vienkārši aizrauj elpu. Daba šajā apkaimē ir tik skaista! Dažreiz jau aizmirstas, ka mēs paši, taču, galu galā, esam maza daļiņa no visa, maza daļa no dabas, no pasaules, no Visuma. Viss taču ir saistīts! Un kāpēc gan cilvēks nesaprot, ka, darot pāri dabai, tas dara pāri sev?

Pēc trīs ar pusi stundām ir desmit minūšu pauze, krievu dāma atkal saceļ traci, ka nav visas 30 minūtes. Tomēr visiem pietiek. Pret mums šoferis izturas īpaši labi – pasaka, lai nesteidzamies un ejam savas bulciņas pie galda apēst. Nez, vai tas tāpēc, ka esam ārzemnieki, kas tomēr runā krieviski, vai kāda cita iemesla dēļ. Angliski runājošie tomēr ir tādi nesasniedzami, bet paši vietējie – dažreiz kaitinoši. Smejam par uztrakstu autobusā – ja šoferis pieķers bezbiļetnieku, tam būs jāmaksā par visu nobraukto ceļu un vēl pusotrs eiro soda nauda. Izdevīgi būt labam „zaķim”, jo risks nav liels!

Pilsētu sasniedzam pēc sešu stundu brauciena, turpat autoostas ēdnīcā pavakariņojam, un dodamies uz hosteli, kur palikām jau iepriekš. Tā kā esam lieli Bookinga apmeklētāji, mums tiek piešķirtas lielas atlaides. Un Irkutskā ir arī siltais ūdens un internets, caur kuru tad varam arī padalīties pieredzētajā.

Par 50 centiem liekam mazgāties drēbes, kas nostaigātas kalnos un suņu spalvām aplipušas, un vēlreiz pārdomājam – cik jauki, ka redzējām šo dabas brīnumu.

**

Šīsdienas atziņa: Cilvēks ir daļa no dabas. Un to nedrīkst aizmirst, tas ir jāsajūt ik dienas! Šī apziņa ikvienā cilvēkā spētu padarīt pasauli daudz labāku!

*

Iztērētie līdzekļi: ~33 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~494 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~259)

Te ir pasakaini!

Mostamies agri, lai sagatavotos braucienam. Pirms desmitiem klāt ir „vaziks” – sākumā pat nevaram noticēt, ka tas ir 2018. gada izlaidums! Sēžamies busiņā ar vēl četrām dāmām – esam krievu grupā. Un tad arī sākas mūsu ekskursija pa Baikāla Nacionālo parku. Pirms tā mūsu gide un šoferis ieskrien būdiņā samaksāt par atļaujām – par katru cilvēku jāmaksā apmēram pusotrs eiro valstij.

Jau informācijas centrā mums teica, ka ceļi salas ziemeļos ir neizbrienami. Lai gan jāsaka – ar kājām vai velosipēdu tie noteikti ir vieglāk pārvarami kā ar busiņu. Šoreiz esam pat piesprādzējušies, lai regulāri nesistos pret busiņa griestiem un nelidotu stiklos. Tas, kurš šo braucienu pieredzējis, noteikti to aizmirst vairs nespēj!

Gide un šoferis ir jauns laulāts pāris, un mūsu kopīgā diena ir patiešām jauka – ir daudz pieturvietu, daudz jaunas informācijas. Līdz Oļhonas ziemeļiem ir 35 kilometri, ekskursija aizņem septiņas stundas un izmaksā 15 eiro katram. Beigās jau zinām, ka tas ir tā vērts.

Jau pēc septiņiem kilometriem ir pirmā pietura pie vecākā koka uz salas, kam esot 450 gadu. Tepat ir arī lidlauks, kuru gan reti izmanto. Ne tik sen no salas atklāja reisus uz tuvākajām pilsētām ar mazu lidaparātiņu, bet lidojums izmaksāja daudzreiz vairāk kā autobusi, tāpēc piekrišana tam nebija liela. Vien helikopteram ir, kur nosēsties, ja notikusi kāda nelaime. Redz, uz salas vairs nav slimnīcas, tāpēc ārkārtas gadījumos ievainotais vai slimais tiek transportēts uz tuvākajām iekšzemes pilsētiņām, dažreiz ar lidaparāta palīdzību.

Braucam tālāk gar mazām koka mājelēm un burvīgajiem Baikāla krastiem. Nākamā pilsētiņa ir pirmā apdzīvotā vieta uz salas, kur nu oficiāli dzīvojot 50 cilvēki. Tad arī apstājamies Baikāla krastā. No pretējā krasta mums pretim veras kalni, kur vienā no tiem tik tiešām var saskatīt vīrieša seju ar garu bārdu, kas ievijas Baikālā. Gide stāsta, ka vietējie to uzskatot par Baikāla sargātāju vai Baikāla dvēseli.

Te sabraukuši daudzi „vaziki”. Mašīnas, kas vienkārši šķiet neiznīcināmas. Lai arī vairs nav tūrisma sezona, esam iespiedušies starp vēl desmit busiņiem, no kā ārā kāpj ķīniešu grupas. Izrādās, ka ķīnieši ir salas lielākie apmeklētāji. Vasarā ik dienu 50 busiņi ar ķīniešiem braucot ekskursijās! Bet šai nācijai vairāk patīkot ziema, kad arī skati esot pasakaini. Baikāls aizsalst. Un, ja no ledus notīra uzkritušo sniega kārtu, var redzēt, kā zivis zem tā peld. Tik tīrs ir Baikāla ūdens! Tomēr interesanti, ka vietējie to nedzer. Baikāla ūdens ir dzerams, bet salas iedzīvotājiem jāpērk ūdens no valdības, jo Baikāls ir valsts īpašums, un no valsts zagt ūdeni nedrīkstot.

Dodamies tālāk. Šodien laiks ir pasakains. Mūsu līdzpaņemtie lietusmēteļi nav vajadzīgi – saulīte mūs lutina, ārā 16 grādi. Mūs gan brīdina, ka uz salas laikapstākļi ir ļoti mainīgi. Salas viducī un ziemeļos var būt pilnīgi atšķirīgs laiks, tas var strauji mainīties.

Nokļūstam ciemā, kur reiz bija izsūtīto nometnes. Kā gide stāsta, arī viņas senči bija izsūtītie, līdz ar to te iedzīvojušies un palikuši. Senāk tie strādāja zivju fabrikās, kur no Baltijas tika sūtītas ķilavas, lai tās apstrādātu liktu konservos, bet nu visas rūpnīcas slēgtas.

Apskatām arī nelielu zvejnieku muzeju ar mūsu nelielo sešu cilvēku grupiņu. Patiesībā, tas no sākuma ir ciet, bet mūsu šoferītis sarunā tā atvēršanu, jo mēs ar Arču skaitāmies īpašie viesi „no tālienes”. Te kāds zvejnieks stāsta, ka nu pienākuši grūti laiki. Omuļi, kas ir Baikāla zivteles, vairs nav nozvejojami. Zivis palikušas mazāk, tāpēc to zveja ir aizliegta uz pieciem turpmākajiem gadiem. Jautājam, kas tad ir tas, ko piedāvā kafejnīcas un veikali? Protams, omuļus varot atrast mežonīgās cenās, vai otrs variants – tie nemaz nav omuļi, ko tūristiem pasniedz. Esot kāda cita zivs, tam līdzīga, un omuli vien vietējais varot atšķirt.

Protams, omuļus var atrast, ja tie dabūti no vietējiem, kam piešķirtas īpašas zvejniecības kvotas. Tās pienākas tiem, kas nekā citādi izdzīvot nevar, un kvotas paredz tikai tādu daudzumu zivis, lai vietējie nenomirtu badā. Tie zivtiņas var iemainīt pret pienu un maizi. Bet tas arī viss. Kā gide saka – ja senāk tā atvēra ledusskapi un tur bija zivis vien, uz tām pat skatīties vairs negribējās, tad tagad arī vietējiem tās kļuvušas par delikatesi.

Senāk zvejā devušies vīri, bet sievas pinušas tīklus. Arī ķīnieši zvejniecībā ieviesuši daudz inovāciju. Ir gan moderni ledlauži, gan visādi citādi ķīniešu ievestie gadžeti, ko vietējie izmantojuši. Bet tagad par zvejniecību jāmaksā 100 eiro sods. Zivju rūpnīcas aizvērtas, tāpēc nu palicis vien tūrisms, ar ko nopelnīt. Patiesībā, zivju rūpnīca, kas reiz uz salas atradās, piederēja Irkutskas bijušajam mēram. Un, kad uz salas nebija elektrības, mērs reizi dienā no rūpnīcas to „palaidis”, un vietējie tā arī dzīvojuši – ar elektrību reizi dienā līdz pat 2003. gadam, kad tā tika ievilkta.  Gide gan saka, ka skaistā bērnība sveču gaismā noteikti bija daudz labāka kā tagad šis mākslīgais tehnoloģiju laikmets.

Tomēr arī ar tūrismu nopelnīt vietējiem nav viegli. Lai gan redzam ceļamies neskaitāmas atpūtas bāzes, mums stāsta, ka nu valdība ļoti aktivizējusies šīs aizsargājamās zonas pārveidošanā, un ne labā ziņā. Vietējiem nepieciešamas īpašas, dārgas atļaujas pat sava īpašuma apbūvei, bet tajā pašā laikā ķīnieši izpērk zemi un ceļ tūrisma bāzes. Te ir tik daudz ķīniešu!!! Tā jau ir – kam ir nauda, tas pārraksta likumus. No vienas puses, valdība pieprasa nodokļus par izvadātajiem tūristiem, no otras – neviens teritoriju par šo naudiņu neuztur kārtībā, ceļus netaisa. Arī mūsu kompanjones visu laiku pukst – ja jau tik daudz tūristu, kāpēc gan nevarēja ceļus sakārtot? Šī kratīšanās ir tiešām ekstrēma. Ik pa laiciņam liekas, ka busiņš apvelsies otrādi. Pat mūsu pedometrā, kas telefonā uzstādīts, lai zinātu, cik kilometrus dienā noejam, soļi braucot saskaitījušies!

Un atkal esam ceļā. Jautājam gidei, kāpēc apkārt tik daudz krāsainu karodziņu sakarināts. Līdzīgi kā budismā mantras, tie visi ko nozīmē. Sarkanie, piemēram, laimei un mīlestībai. Bet visvairāk ir zilo karodziņu. Un tie esot dvēseles mieram.

Un tad arī nokļūstam līdz šamaņu ikgadējai tikšanās vietai. Uz salas arī mita daži šamaņi, tagad gan tie pārcēlušies uz Irkutsku, kur uztaisījuši pulcēšanās vietu. Bet, lai ar šamani aprunātos, cilvēki stāvot pat rindās, tā vienkārši satikt to neesot tik viegli. Jāatceras, ka īsts šamanis, ne šarlatāns, nekad neprasīs konkrētu summu par pakalpojumu Tas atbildēs problēmai, pastāstīs, ko zina, un tad pats klients nospriež, cik vērts ir šamaņa apmeklējums. Tas tāpēc, ka dažiem pieci eiro ir daudz, citiem 100 eiro nav nekas. Dažreiz šamaņi varot paprasīt atnest pienu, cepumus vai šņabi kādiem pieburšanas rituāliem. Bet, kad šamanis aiziet transā, tas esot pavisam kas brīnumains. Tie sazinās ar saviem senčiem, mainās to balss. Šamaņa seja ir apsegta, to neesot labi redzēt. Un acīs tik tiešām nedrīkst skatīties. Gidei ar vienu šādu šamaņu sesiju esot pieticis. No transa šamaņiem iziešana ir smaga – daudzi vemj, citi kratās. Skati esot baisi.

Te ir vairākas īpašas šamaņu vietas, kur tie krīt transā un sazinās ar saviem gariem. Viena ir pavisam netālu no mūsu izīrētās būdiņas. Tad ir arī salas augstākais punkts, uz kuru neviens vietējais nebūs gatavs vest tūristu. Ir tik daudz nostāstu un leģendu par to augstāko punktu, ka vietējiem no tā vienkārši bail. Pakalnu sargājot gari, kurus traucēt nedrīkst. Interesanti, ka vietējie tiešām pieturas un dzīvo ar šīm leģendām, kamēr arvien mēģina pielāgoties tam izklaidīgajam tūristam, kas svētajās vietās atļaujas izmest savu cigaretes izsmēķi.

Tomēr, ja ne augstākajā punktā, tad iespējams nokļūt Baikāla dziļākajā vietā, kas ir vairāk kā tūkstoš metru dziļumā. Tur ved kuģīša tūre, kuras laikā tūristi Baikālā met kapsulas ar vēlējumiem vai lūgumiem. Te, patiesībā, ir pieejamas dažādas interesantas tūres. Un apkārt ir daudz interesantu vietu. Piemēram, Burjatijas reģions vai budistu sala, kur sarakstītas mantras visās pasaules valodās, lai pēc cilvēces pazušanas nākamie varētu ko izskaidrot. Budisms gan šeit nav spēcīgi piekopts. Tas reiz mēģināja ienākt šajā reģionā, bet tā kā šīs, sevišķi Oļhona, ir šamaņu zemes, spēcīgās tradīcijas nav izdevies pārveidot. Bet nu atpakaļ pie mūsu ekskursijas..

Gide stāsta daudz interesantu leģendu par akmeņiem un klintīm, rāda dažādus tēlus, ko tu var saskatīt. Protams, skati ir nepārspējami. Vien gribētos te pabūt mierā un klusumā. Ķīniešu grupas ir pārāk haotiskas, lai izbaudītu un sajustu Baikāla dvēseli. Arī gide stāsta, ka ar ķīniešiem ir grūti. Tie brauc busiņu karavānās, tos pavada blonda krievu meitene, kas ķīniski visu laiku ko izkliedz. Amizants skats. Ķīnieši gan daudz par šo vietu negrib zināt, vien nofotografēties. Vēl viena lieta – aiz tiem vienmēr paliekot papīru kalni – ķīnieši esot pieraduši, ka aiz viņiem savāc. Un šo kaimiņu esot tik daudz, ka paši vietējie vairs nespēj izbaudīt laiku vietās, kas senāk tika apmeklētas, lai atpūstos. Tagad viss pilns ar ķīniešiem. Smejam, ka viņiem tāda mode – sazināties no attāluma. Un tad visapkārt skan izsaucieni ķīniešu šķībajās skaņās.

Un ar tiem arī jāuzmanās – ķīnieši taču ir neparedzami! Lien augstākajās klintīs, krīt, un notiek nelaimes. Redzam arī kādu nodedzinātu platformu ūdenī, jo tūristi (sevišķi ķīnieši) esot lauzuši tur kājas. Bet slimnīcas taču uz salas nav! Arī pārvietošanās ar kvadraciklu ir aizliegta pēc kāda nelaimes gadījuma, kad meitene sev salauza mugurkaulu. Problēma esot tā, ka netika prasīta pat braukšanas apliecība. Galvenais – nopelnīt. Ir kritušas arī lidmašīnas, kad tās dotas nepieredzējušiem lidotājiem. Visu ko vietējie uz salas pieredzot! Bet smieklīgi esot vadīt ekskursijas ziemā. Tad, kad ledus sāk brakšķēt, visi ķīnieši aizbēgot pa malām, un pārējā ekskursijas daļa sastāvot no ķīniešu atrašanas un nogādāšanas atpakaļ viesnīcā.

Tagad gan Baikāla Nacionālais parks tiekot ļoti sargāts. Valdība te pat govīm kādu brīdi neļāva staigāt! Vietējie mežā nedrīkst ne sēnes, ne ogas lasīt. Valdība visu privatizējusi, iekasē naudu, bet neko nedod pretī. Tiek uzstādītas dažādas regulas, nemaz neapzinoties vietējo dzīvi.

Tomēr esam uz salas īpašā laikā. Oļhona vispār pēc vietējo valodas nozīmē „sauss”, bet pēc vasaras lietiem saaugusi zāle, viss ir nepieredzēti zaļš. Pat vietējie apbrīno, cik viss tagad ir skaists! Un laiks – neierasti saulains un silts.

Sasniedzam arī pašu ziemeļu punktu. Tur esošā klints tiek tulkota kā „dzeroklis”. Apstājamies uz ilgāku laiku un baudām ekskursijā iekļauto zivju zupu, salātus un, protams, tēju, kas ir neatņemama maltītes sastāvdaļa. Ir lieliski!

Tik skaista ir Baikāla krastmala, tās klintis! Šī vieta ir debešķīga un nekāds brīnums, ka tā kļūst arvien populārāka. Esam šeit vienreizējā laikā, un diena ir tiešām izdevusies!

Pēc kārtīgas kratīšanās busiņā, atgriežamies pilsētiņā, lai atkal dotos pie šamaņu klints, kur izstaigājam arī totēmu taku. Šo dabasskatu vienkārši nevar būt par daudz! Un Baikāls. Šī tiešām ir pasakaina vieta un laiks, kuru mēs noteikti nekad neaizmirsīsim!

**

Šīsdienas atziņa: Ik dienu izbaudīsim kaut mirkli, par ko varētu pateikt – es to noteikti nekad neaizmirsīšu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~40 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~461 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~249)

Ak, Baikāl!

Viesnīciņā no rīta beidzot parādījies siltais ūdens, bet mums nav laika dušai – krāmējamies un steidzam uz autobusu. Laidīsim uz Baikālu!

Ķīnieši fotografējas ar pastkastītēm, autoostā rīta agrumā jau pūļi. Tepat ieturam lētas brokastis un kāpjam busā, lai uzsāktu sešu stundu ilgo braucienu uz Khuzhir ciemu Olkhon salā. Autobusā esam vien septiņpadsmit pasažieri, bet tas uz salu dodas tāpat – un daudz lētāk nekā mirkroautobuss. Mums gan jautā, kāpēc neesam samaksājuši par bagāžu. Samānām, ka kasiere teica – mugursomas neskaitās. Tad šoferītis atļauj vienu no tām ņemt salonā, bet par otru piemaksāt eiro, kas arī ir daudz lētāk kā kasēs.

Uzsākam ceļu. Šeit vairs nav galvaspilsēta – ceļi grumbuļaini un ātrajā braucienā bieži nākas sēžot palēkties. Braucam cauri pavisam maziem ciemiem, garām dažiem benzīntankiem (benzīns maksā 55 centus litrā). Viss pārējais ir plaši lauki, kas pārredzami līdz pat horizontam. Pēc divu stundu brauciena piestājam kādā „jurtā”, kas gan nav īsta jurta, bet ēstuvīte, kur iekšā mongoloīda paskata meitenes pasniedz lētas un garšīgas maltītes. Un atkal pārliecināmies, ka krieviem kaut kā ar tām rindām neiet. Ne autobusos, ne veikalos, ne šeit. Līdzīgi kā ķīnieši vai indieši, vietējie nez, kāpēc, spraucas viens otram garām, neievērojot nekādu kārtību.

Bet pēc tam arī brauciens ir pavisam cits – aizvērt acis vairs nevar. Tādas krāsas, tādi pakalni! Rudens noteikti ir īstais laiks, kad traukties cauri šiem mežiem, kas pāriet no zaļajiem līdz saules dzelteniem toņiem. Gribētos apstāties un vienkārši pasēdēt ceļmalā, lai sajustu to skaistumu!

Bet mēs traucamies tālāk. Un drīz jau skatam paveras pats Baikāls! Pasaules vecākais un dziļākais saldūdens ezers. Ezers, kas satur 20% no visa pasaules nesasalušā saldūdens! Iedomājies – tā ir vesela piektā daļa no visa pasaules saldūdens!!! Baikāla izolētība ļāvusi šajā reģionā attīstīties īpašiem augiem un dzīvniekiem, kas nav sastopami nekur citur uz Zemeslodes – piemēram, nerpai – vienīgajam pasaules saldūdens ronim. Baikālā ietek apmēram 350 upes, bet tikai Angara upe no tā iztek. Ezerā atrodas apmēram 27 salas un lielākā – Olkhona – ir tā, uz kuru dodamies mēs. Olkhona tiek uzskatīta arī par Baikāla sirdi – sala ir gluži ezera formā.

Lai uz salu nokļūtu, jāizmanto prāmis. Autobusa šoferītis pats gan nedaudz samulst, jo pirmo reizi ved braucējus uz šejieni. Ar prāmi viņš pats nebrauc, jo otrā pusē mūs sagaidīšot cits busiņš. Kāds? To neviens nezina. Bet tā arī dodamies uz prāmi, palīdzēdami diviem Ķīnas tūristiem ar krievu valodas tulkošanu. Jā – valodas nezinātājam Krievijā varētu būt nedaudz pagrūti.

Drīz esam uz prāmja, un kaiju pavadījumā dodamies uz salu. Jau tagad ir tik skaisti! Mūs sagaida divi mazi busiņi, visi braucēji tad sadalās uz pusēm. Dodamies ceļā. Sala ir kalnaina, bet kalni ir kaili. Nedaudz atceramies tos skatus no Ekvadoras – otrā pasaules malā. Šoferītis brauc ātri, lēkājam busiņā augšā un lejā, cenzdamies nesasist galvu, kamēr vērojam garām skrienošās dabas ainavas.

Ierodamies lielākajā salas ciemā Khuzhir, un dodamies uz jau iepriekš atrasto viesnīciņu. Tā gan ir daudz tālāk, kā bijām iedomājušies. Saņemam gultas, āra tualeti un maksas dušu – par mazgāšanos jāpiemaksā pusotrs eiro 15 minūtēs. Nu trakums!

Bet, kam tad tas komforts vajadzīgs – steidzam uz ezeru! Viss ciems ir viegli pārskatāms. Un visur apkārt būvējas jaunas ēkas, jo, kā vietējie apgalvo, tūrisma sezonā ir ik daudz cilvēku, ka visiem nemaz viesnīcas nepietiekot! Un peļņa – ne pa jokam, mērāma tūkstošos eiro. Tāpēc viss tikai attīstās un paplašinās. Tikai ar angļu valodu vēl neviens „nedraudzējas”, kamēr ķīniski pārtulkotas visas zīmes.

Tomēr mums patīk, ka neesam iespiesti tūristu baros, un ciems vēl ir saglabājis savas noskrandušās mājeles.

Iemērcam kājas Baikālā. Tik skaisti saules aplietie kalni un krāsainie akmeņi, ko viļņi izskalo krastā, lai mēs tos spētu apskatīt. Baikāla ūdens ir tik dzidrs!

Informācijas centrā piesakām tūri uz salas ziemeļiem. Tur ceļš esot neizejams, velosipēdiem neizbraucams. Redzēsim. Katrā ziņā velosipēdu īre maksā tikpat, cik nakts viesnīcā. Bet salu vēlamies izpētīt kārtīgi – tas prieks mums izmaksās 15 eiro katram.

Tad apstaigājam arī daudzas citas viesnīciņas, lai salīdzinātu – vai tiešām nekā lētāka nav, vai tiešām nekur nav dušas. Bet uz salas viss vienādi. Gandrīz katrā pagalmā ir uzcelta dēļu mājele, kurā esošās gultasvietas tiek izīrētas. Ūdens nevienam nav – ir āra būdiņas un āra duša. Protams, ir arī viesnīcas „ekskluzīviem” viesiem ar tualeti iekštelpās – bet maksā, sākot ar 70 eiro vienam. Nesaprotam, kāpēc cilvēki maksā šādas summas par ko tādu, bez kā var iztikt. Galvenais taču nevis sēdēt viesnīcas numuriņā uz silta tualetes poda, bet apskatīt salu! Šīs dārgās ekstras nemaz pienācīgi nevar izmantot, ja visu laiku esi ārā pie dabas!

Apkārt ir ļoti daudz draudzīgu klaiņojošu suņu, kas paši skrien klāt. Tie gan izskatās labi baroti – varbūt pēc tūristu sezonas atkopušies. Ir daži vietējie, kas ar kaimiņu cīnās par pēdējiem tūristiem, reti „baltie” un ķīniešu grupas. Bet vaļā ir tikai četri mazi veikaliņi, jo sezona beigusies. Nekādas lielās aktivitātes vairs nenotiek. Tomēr dabai ir daudz ko piedāvāt.

Tā kā salu no apkārtējās pasaules vienmēr pasargājis aukstais Baikāla ūdens, uz tās dzīvojošie spējuši saglabāt senās tradīcijas, un daudzas no tām saistītas ar šamanismu. Pēc leģendas, pirmais burjatu šamanis savas spējas ieguva tieši Olkhonas salā. Tāpēc līdz pat mūsdienām tiek uzskatīts, ka uz šīs salas dzīvo Baikāla gari. Nokļūstam arī pie šamaņu akmens Burkhan ragā, kas ir viena no deviņām svētajām vietām Āzijā. Pēc burjatu šamaņu ticības, viscēlākais gars, Olkhonas sargātājs, mīt šī raga alā. Cilvēki šim garam nesa upurus, un tas tika pielūgts līdz ar šamaņu parādīšanos. Šajā vietā tika apbedīti šamaņi, vai to pelni izkaisīti pār akmeni. Kad burjatu vidū izplatījās Tibetas budisms, šī kļuva par svētvietu arī budistiem. Bet te gan jāuzmanās sievietēm – tiek uzskatīts, ka pie klints pienākusi sieviete paliks neauglīga. Te gan sieviešu netrūkst – arī infocentrā mums teica, ka šī leģenda nestrādā.

Citas leģendas vēsta, ka šajā ragā mita svētākais no visiem šamaņiem. Kad ciemu šķērsoja cilvēki, tie nekad neuzdrošinājās jāt zirga mugurā, bet vienmēr nolēca no zirga, turpinot ceļu kājām, pietam, zirga pakavus apsēja ar ādu, lai neizraisītu nekādas skaņas, kas varētu traucēt šamaņa mieru. Tiek uzskatīts, ka šamaņu karalim ir trīs pilis – viena debesīs, viena pazemē, un viena šeit – tas pats Burkhan rags, pie kura esam nonākuši.

Pie svētās vietas uzrakstīts: „Dzīvo saskaņā ar Māti dabu, aizsargā to, jo tā ir Liela Vara, kas ļauj dzīvot gan tev, gan taviem pēctečiem”, „Zini un cieni savus senčus, jo tie vienmēr dāvā gudrību”, „Nomierinies pats, nomierini prātu, sliktajām domām un emocijām ļauj aizplūst. Ielūkojies apziņas dziļumos, jo tieši tur var dzirdēt sirdsbalsi un Debesu mūziku”, „Nenāc uz svētvietu ar sliktām domām, vārdiem vai darbiem. Lai tevi apņem mīlestība, pateicība, miers un prieks. Atceries – tas, ar ko cilvēks atnāk uz svētu vietu, tikai pastiprinās.”

Ieguvuši enerģiju šajā apbrīnojamajā vietā un apsolījuši atgriezties, dodamies uz kādu no veikaliem. Esam izsalkuši, bet uz salas viss ir dārgs, tāpēc vēlamies ietaupīt. Krievijā desas vispār ir nenopērkamas, toties olas maksā ap 40 centiem, un arī roltons ir īsts glābiņš. Smejam – kad prasām pēc ātri vārāmajām nūdelēm, mums prasa, vai ar to domājam roltonu.

Ūdeni neatrodam nevienā no veikaliem. Tāds paradokss – sala atrodas lielākajā pasaules saldūdens krātuvē, bet nav ne tualetes, ne dušas, ne dzeramā ūdens. Arī interneta nekur nav, bet bez tā var iztikt,ja ir sava SIM.

Šodien nostaigāts daudz, dodamies atpakaļ uz mūsu mazo namiņu, lai vārītu tēju un atpūstos pirms rītdienas septiņu stundu garās ekskursijas. Baikāls – šī tiešām ir vieta ar savu dvēseli!

**

Šīsdienas atziņa:

„Piedomā pie savām domām – tās kļūst par vārdiem.

Piedomā pie saviem vārdiem – tie kļūst par darbiem.

Piedomā pie saviem darbiem – tie kļūst par ieradumiem.

Piedomā pie saviem ieradumiem – tie veido raksturu.

Piedomā pie sava rakstura – tas nosaka tavu likteni.”

*

Iztērētie līdzekļi: ~42 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~421 eiro)

Noietie km: ~22 (km kopš ceļojuma sākuma: ~242)

Irkutska, mēs esam klāt!

No rīta mūsu vagona biedrenes atstāj mums dārzeņus, lai gan kāpjam ārā tikai divas pieturas vēlāk kā dāmas. Kāds ukrainis sūdzas, ka tikai dēļ tā tautības neesot saņēmis gultasveļu, kas viņam esot bijusi jāpērk. Bet tad jau arī mūsu brauciens galā.

Jau pie stacijas izejas priekšā desmit vīreļi apaļiem vēderiem, lauzītā krievu valodā piedāvā taksometru pakalpojumus. Nez, no kurienes vīri nākuši! Jūtamies gluži kā Gruzijā, kad lidostā mūs aplenca neskaitāmi apaļi vīreļi, katrs mēģinādams noķert savu tūristu. Un te visiem iedzīvotājiem sejas tādas svešas – vairs nemaz nav Krievija! Patiesi, Irkutska ir ļoti multikulturāla. Pilsētiņa ir tuvu gan Mongolijas, gan Ķīnas robežai, bet te dzīvo arī daudzi burjati, ukraiņi, tatāri, armēņi un citi – tāpēc tā ir īsts kultūru sajaukums! Pirmais ķīniešu veikaliņš Irkutskā atvērās jau 19. gadsimtā. Patiesībā, šī pilsētiņa ir bijusi arī politisko represiju galvaspilsēta gadsimtiem ilgi. Politiski sodītie tika sūtīti uz darba nometnēm netālu no Irkutskas, no tā laika arī daudzi poļi palikuši uz dzīvi šeit.

Irkutska ir divu upju apskalota, un te atrodas arī hidroelektrostacija. Šī pilsēta ir īsts industriālais centrs un arī liela osta. Reiz tā bija galvenā Krievijas osta aiz Urāliem, tā kā visi mēģinājumi iekarot Kamčatku un Aļasku sākās šeit. Irkutskā tiek ražoti arī lidaparāti, automašīnas, mašīnu detaļas, metāls un pārtika.

Ārā divi grādi, apstājamies virs Angaras upes, vērojot salu tai skrienam pa virsu. Nu trakās pīles – kā tās šajā aukstumā var izdzīvot?

Mēs gan esam paņēmuši viesnīciņu, lai vienu dienu pieturētu Irkutskā pirms došanās uz Baikālu. Te pierakstīšanās tikai no vieniem, tāpēc atstājam somas, lai vieglā gaitā apskatītu pilsētiņu. Jāpiemin, ka atkal manījusies laika zona.

Savu pastaigu sākam ar krastmalu, kur sagaida ļoti skaisti pieminekļi. Zvejnieki turpat ķer lielo lomu. Mums arī iesaka pagaršot omuļus – kūpinātus, sālītus vai kaltētus. Tā ir reta zivs, kas sastopama vien Baikālā.

Drīz dodamies uz informācijas centru, lai skaidrāk saprastu tos nākamos ceļus. Ejam raitā solī, bet tad kāds mazs, mongoļu paskata vīrelis pieskrien mums klāt no vienas puses, tad no otras, un nevar saprast, ko mazais vīriņš vēlas. Bet tad tas krieviski jautā, kādā valodā runājam. Protams, kad atbildam krieviski, vīrs atplaukst smaidā, un māk pateikt arī Latvijas galvaspilsētu. Tas jautā, kā mums iet, un vai tiešām viņu „propagandā” rādītais ir patiess – tur saka, ka latvieši braucot uz Franciju vietējiem „dibenus mazgāt”. Atzīstam, ka daudzi brauc uz ārzemēm strādāt, jo ne visās profesijās Latvijā iespējams nopelnīt, lai pienācīgi dzīvotu. Populārākā gan nav Francija, un noteikti ne „dibenu mazgāšana”. Onkulītis saka, ka viņam gan tagad labi. Senāk Krievijā esot bijis galīgi štruntīgi, bet tagad viss ejot uz augšu. Pensija laba – tas saņemot visus 400 eiro, jo bijis matemātikas skolotājs. Opis jautā, vai spēlējam šahu – pats tagad dodas uz šaha turnīru. Viņš gan nav vietējais – Irkutskā iebraucis pirms diviem gadiem no Ulan – Ude, jo dēls ierosinājis dzīvot kopā. Bet Irkutska viņam nepatīkot – Ulan – Ude esot mazāka, mīļāka, un tur visi viņu zinot. Novēlam onkulītim veiksmi turnīrā un sasniedzam infocentru.

Informācijas centra meitene mums ļoti daudz labu lietu pastāsta. Protams, piedāvātās mikriņu cenas tā sauc augstākas, kā mēs tās atrodam pēcāk, bet viss pārējais lieti noder. Meitene brīdina, ka daudzās vietās mums liks maksāt, jo Baikāla rezervāts ir aizsargāta teritorija, bet, ja mēs izlikšoties, ka nesaprotam krieviski, no maksas iespējams izvairīties. Tā saka – ja ir lācis, policisti vai citas nepatikšanas – jākliedz vai jābēg. Arī par mūsu iecerēto gājienu uz Kazaņas katedrāli tepat Irkutskā meitene nav sajūsmā. Tā saka, ka rajons nav drošs. Bet – ja kas – tad jākliedz vai jābēg.

Saņēmuši neskaitāmas kartes, grafikus un ieteikumus, dodamies tālāk. Uz to pašu „bīstamo” rajonu, kur redzami vien vairāk mongoļi un ķīnieši. Bet nekas bīstams. Nez, pēc Centrālamerikas un citām aizdomīgām vietām, Krievija liekas tikpat droša kā mūsu mīļā dzimtene.

Sasniedzam ļoti skaistu baroka stila katedrāli ar ziliem jumtiem. Iekšā notiek kristības, ārā skaistos dārzus apsēduši ķīniešu tūristi. Tie, patiesībā, jaucas iekšā arī kristību ceremonijā, bet tas vietējiem, šķiet, ir pieņemams, jo tie taču ķīnieši. Visi no viņiem gaida ko neloģisku. Savukārt kāds vīriņš, kura burciņā iemetam pāris rubļus, mums nepārtrauc vēlēt laimi.

Baudām ēdienus vietējās ēdnīcās, kauliņus pataupot suņiem, kas nu jau te biežāk sastopami. Arča pār ielu pārved tantuku. Temperatūra strauji paaugstinājusies – ārā plus 18.

Šī ir pavisam citādāka pilsētiņa kā iepriekš redzētās. Bet centrālais tirgus ir gluži kā mūsējais!! Pat paviljoni šķiet pārkopēti, to ir vien mazāk. Pircēju gaitas pavada Padomju Savienības mūzika. Ir jauki.

Galvenā iela, protams, atšķiras no visas pārējās ainas. Te uz ietves savilktas pat zaļas līnijas, kurām tūristiem jāseko. Tūrisms te sāk plaukt – tik daudz informācijas nekur iepriekš nebijām saņēmuši!

Skaistākās ir koka mājas ar tipiskajiem tradicionālajiem grebumiem un krāsainajiem logu rāmjiem. Lielākā daļa šādu ēku tika iznīcinātas 20. gadsimtā industrializācijas dēļ, tā kā tās nemaz tik bieži nevar redzēt. Bet Irkutskā ir vesels „koka māju” rajoniņš!

Katrā ziņā pilsētiņa ir jauka. Varbūt paši nemaz to tik cītīgi neapstaigātu, ja vien neuzrastos tās kartes, kur tik daudz apskates vietu atzīmēts! Interesanti, ka katrā no mūsu apmeklētajām pilsētiņām ir atrakciju parks un arī zīme „Es mīlu…. (pilsētas nosaukums)”. Un vēl joprojām vietējie mūs uzskata par savējiem – vienmēr nāk klāt, lai pavaicātu virzienus.

Jau pēcpusdienā atgriežamies viesnīciņā, kas solās būt auksta. Arī siltā ūdens neesot, jācer uz vakaru. Bet tāpat – viss ir lieliski!

**

Šīsdienas atziņa: „Neatliec uz rītdienu to, ko var izbaudīt šodien!”

*

Iztērētie līdzekļi: ~15 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~379 eiro)

Noietie km: ~19 (km kopš ceļojuma sākuma: ~220)

Šodien uz Irkutsku!

Ceļamies agri, lai laicīgi sakrāmētu somas, un pabrokastojam ar mūsu draugu. Viņš brokastīs ēd vārītus rīsus ar iebiezināto pienu – mums pavisam dīvainu kombināciju. Bet iebiezināto pienu atceramies no bērnības. Tas taču ir veselīgākais saldums, salīdzinot ar visām ķīmijām, kas tagad stāv veikalu plauktos.

Dodamies ceļā. Līdz centram krietns gabaliņš, atkal runājamies par daudz ko. Aleksejs mums stāsta, kā viņam gājis Čehijā, kad pret viņu kā krieviski runājošo neesot izturējušies ļoti labi. Ja viņš jautājis kādam čeham, vai tas saprot krieviski, tas krieviski atbildējis, ka nesaprot un palīdzēt nevar. Un tā noticis ar daudziem, līdz mūsu draugs sācis sarunāties angliski. Atminamies mūsu piedzīvojumus Ukrainā ar to krievu valodu – gāja grūti. Ir valstis, kur labāk uzreiz pateikt, ka neesi krievs. Toties mums Krievijā ļoti patīk!

Mūsu draugs gan skeptiski izsakās par ļoti daudz ko savā dzimtenē. Viņš uzskata, ka krievi ir slinki un ļoti neefektīvi izmanto savus resursus. Citās valstīs, kur dabas resursu ir mazāk, ar tiem mēģina panākt maksimālo, bet Krievijai ir tik daudz bagātību, ka tā nemaz neiespringst. Viss vienkārši rit savu gaitu.

Sasniedzam centru un atvadāmies no mūsu namatēva. Visus satiktos aicinām ciemos un tiešām ceram, ka mums būs tā iespēja arī viņiem parādīt mūsu nelielo valstiņu.

Tad pāris kilometri līdz kapelai, ko tomēr vēlamies apskatīt vēlreiz. Šoreiz jāiet pa mazām ieliņām, kuru malās saceltas krāsainas mājeles, daudzas gan pussabrukušas. Nu bilde no īsta krievu ciema!

Nu mums ir arī desmit rubļu banknote, uz kuras kapela atainota. Tepat lietū un aukstajā vējā, apstājamies un paveramies uz skrienošo pilsētu no augšas. Mēs esam te – te un tagad. Lielajā Krievijā. Nekur nesteigdamies, un baudot dabu, baudot viens otra kompāniju. Bet tur – tur pilsētā visi skrien, brauc, steidzas. Tik jauki sajust, ka esam tieši te un tieši tā, kā vēlamies te būt.

Nesteidzīgi soļojam lejā no kalna, lai ienirtu pilsētas steigā. Te arī uzrodas klaiņojoši suņi un automašīnas, kas pie sarkanās gaismas nebremzē. Pēc vakardienas lietus ielas applūdušas.

Ik uz stūra ir saldējumu stendiņi, un šoreiz to arī nopērkam – nu tāda izvēle, pietam lēti un garšīgi! Un ēst saldējumu piecos grādos te nebūt neliekas nekas dīvains, ja jau vietējie knapu jaciņu vien uzmetuši plecos. Pamanām, ka katru dienu rubļa vērtība krītas, līdz ar to mūsu naudiņu samainīt ir arvien izdevīgāk. Ja Latvijā par vienu eiro saņēmām 74 rubļus, te par eiro var saņemt jau 80.

Pa Krasnojarskas centrālo ielu nokļūstam līdz interesantām skulptūrām un pulkstenim, kurā iegravētas atziņas par laiku: „Neatliec uz rītdienu to, ko var izbaudīt šodien”, „Rūpējoties par citu cilvēku laimi, mēs atrodam savējo”, „Dzīvē mēs nožēlojam nevis izdarīto, bet gan neizdarīto”, ”Laiku nevar skaitīt stundām, bet gan sirdspukstiem”

Līdz vilcienam laika gana, beidzot esam atraduši to īsto krievu ēdnīcu. Un te atrodam arī okrošku, taisītu no majonēzes un kvasa, zivis, pelmeņus un siļķes salātus. Visu, kas ir pie mums, bet tomēr – Krievijā cita garša. Saprotam, ka krieviski nerunājošam gan te būtu grūti – sievas no visām pusēm jautā, ko uzlikt uz šķīvja, kamēr īsti pat visu apskatījuši neesam. Daudz cilvēku, liela grūstīšanās, bet ērti, lēti un garšīgi. To mēs noteikti ieteiktu izmēģināt visiem ārzemniekiem McDonalda vietā.

Esam stacijā laicīgi, šoreiz gaidām vilcienu ar daudziem no Mongolijas un citām kaimiņzemēm. Jau mūsu kaučērferis teica, ka Krasnojarskā ir ļoti daudz tautību, visvairāk tadžiki un uzbeki, kas šeit atbraukuši strādāt.

Tad arī vilciens ir klāt, jāgaida, kamēr tiek piekabināti divi vagoni, kuros sakāpj visi no Krasnojarskas. Un esam ceļā – šoreiz ar kādu māti un meitu. Vagonā pagadījusies arī ļoti neapmierināta konduktore – pukst, ka visi nekārtīgi, ka viņai vienai uz vagonu jāstrādā, un, ka mēneša laikā viss mainījies – vēl kaut kas ar roku jāpieraksta.

Garām vilciena logiem skrien taiga un mazi ciemi, krāsainām koka mājelēm. Un tad prātā ataust tas pantiņš: „No tāla krievu ciema, kur valda sals un bads, šurp atvilkusies ziema, tai līdzi Jaunais gads”. Ciemi te tiešām izskatās maziņi un neapdzīvoti, mājeles sabrukušas, daži veci, kaulaini opīši stumj tačku uz vēl mazāku dēļu būdiņu. Bet, vai tiešām te valda bads, nezinām. Sals – noteikti.

Vilcieni Krievijā ir ļoti ērti. Ir palagi, segas un matrači, karstais ūdens, tīras tualetes, un vēl konduktores katru pamodina pirms tā īstās pieturas. To visu mēs tik ļoti varam novērtēt pēc braucieniem Indijā! Vien šoreiz mūsu kaimiņu tante krāc skaļāk par Arču, bet it kā neko mest tai negribas. Tomēr – drīz jau klāt Irkutska! Esam soli attālumā no tā brīnumainā Baikāla!

**

Šīsdienas atziņa: „Laiku nevar skaitīt stundām, bet gan sirdspukstiem”. Laikrādim ir jābūt tikai palīglīdzeklim, nevis tam, kam sekot, un pēc kā dzīvot! Pagātne ir tikai atmiņas, nākotne – tikai ilūzija. Izbaudi to mirkli, kas ir tieši te un tagad! To vienīgo un patieso!

*

Iztērētie līdzekļi: ~5 eiro *55 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~364 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~201)

Kāda laba atpūta!

Šodien mostamies vēlāk, mūsu draugs jau devies darbiņā. Ārā līst, ir pieci grādi, tomēr dodamies pastaigā. Šoreiz apstaigājam rajoniņu, kur dzīvojam. Izdodas pat iziet ārpus Krasnojarskas – tepat ir arī alus brūvētavas – viena pie otras. Šķiet, ka te alus ir pat populārāks kā stiprie dzērieni. Un vienmēr pie alus tiek piedāvātas svaigas zivis – tik daudz dažādu veidu – ceptas, žāvētas un kūpinātas! Arča gan nav šo garšu piekritējs, tāpēc nolemjam zivis pamēģināt pie Baikāla.

Ir ezeri, bet bieži vien Krievijā pie tiem atrodamas arī zīmes, ka peldēties nedrīkst. Apmeklējam gardo bulciņu pārdevēju – smejam, Krievijā ir visgardākās bulciņas pasaulē, ja gadās uziet īsto vietiņu.

Šodien pastaigājam pa veikaliņiem, kas atrodas pie māju kompleksa, kurā dzīvojam. Visi pārdevēji draudzīgi, vietējie vienmēr vēlas uzzināt, no kurienes esam, un nāk aprunāties. Ir forši!

Kā jau Maskavā uzzinājām, runājot ar Konstantīna draudzeni frizieri, te šie pakalpojumi ir ļoti lēti. Patiesi – ar Eiropas cenām nesalīdzināt – tāpēc šķiet, ka te visi to vien dara, kā sēž frizētavā. Un arī mēs izmantojam to iespēju. Katrs tiekam pie jauna matu griezuma, kamēr klausāmies frizierītēs, kas stāsta – labi, ka paspējušas izbraukt no laukiem. Tur jau sniegputenis!

Bet tad – taisām video par Krasnojarsku, nedaudz tiek papildināta iepriekšējā ceļojuma ceturtā grāmata, un tad arī atpūšamies. Tā vienkārši – neko nedarot.

Palsām par Krasnojarsku to informāciju, ko sagatavojām jau Latvijā.  Pilsētiņa tika dibināta 17. gadsimtā, kad kāds vīrs te sāka būvēt cietoksni aizsardzībai no vietējām ciltīm. Netālu no pilsētiņas tika atrastas arī zelta raktuves, kas padarīja šo vietu par plaukstošu tirdzniecības centru. Vēl šodien Krasnojarskas reģions ir vadošais zelta ražošanā, saražojot piektdaļu no Krievijas zelta rezervēm.

Protams, tā kā šī apkārtne ir kalnaina, arī ziemas sporta veidi Krasnojarskā ir izplatīti. Te ir Biatlona akadēmija, kur tiek trenēti arī bobslejisti, snovbordisti utt. Un kalnos atrodas slēpošanas kūrorti. Interesanti, ka te tiek spēlēts arī regbijs, un ik gadu šajā sporta veidā te tiek rīkoti arī čempionāti.

Vakarā atgriežas mūsu draugs Aleksejs, kuram jau esam pagatavojuši vakariņas. Puisis saka, ka arī iepriekšējais kaučsērferis, kas pie viņa palicis, bijis pavārs. Tam gan piederējis savs restorāniņš, taču viņš visu pametis un sācis ceļot, teikdams: „Es nedzīvošu darbam, dzīve taču ir tikai viena, un tā ir jābauda!” Patiesībā, ar šādiem vārdiem uz lūpām esam satikuši ļoti daudzus ceļotājus. Bet vēlamies teikt, ka tas nebūt nenozīmē, ka visiem tagad jākrāmē somas un jādodas tālu prom. Nē! Vienkārši katru dienu vērts atcerēties, ka dzīve ir viena. Un tas tik tiešām ir pavisam īss brīdis, kuru vērtīgi nodzīvot tā, lai ir prieks. Tā, lai ir, ko atcerēties, un par ko pasmaidīt! Un tā, lai ir kāds īpašs, ar ko padalīties! Un visus jaukos brīžus nekad nevajadzētu nomainīt ar vārdiem: „Man nav laika, man jāstrādā.” Pastrādāt mēs visi paspēsim, bet laiku atpakaļ vairs neatgūt.

Mūsu draugs stāsta daudz interesanta par Krieviju. Sarunas aizved arī līdz visām sankcijām, kas Krievijai piešķirtas. Protams, līdz ar tām kritusies arī rubļa vērtība. Jautājam, vai tas kā ietekmējis pirktspēju vietējam ražojumam – galu galā, cenas varētu būt augstākas tikai importam. Aleksejs saka, ka preces it kā dārgākas neesot, bet viss ir saistīts. Paši vietējie sataisījuši milzīgu paniku, kad sankcijas stājušās spēkā. Tie skrējuši uz veikaliem un stāvējuši milzu rindās pēc sadzīves tehnikas. Kāpēc tieši pēc tās? Tāpēc, ka naudiņu jāiegulda kādā stabilā lietā, bet ne visi varējuši iegādāties mājas vai mašīnas, tāpēc sadzīves tehnika esot bijis ideālais risinājums. Mūsu draugs smej, ka tai tiešām uz to brīdi cenas paaugstinājušās – bet tikai tāpēc, ka palielinājies pieprasījums. Pēc tā buma visas cenas normalizējušās, un tad ļoti daudzi pat mēģinājuši nopirktās preces atdot.

Bet šādas krīzes Krieviju piemeklējot diezgan bieži, tāpēc vietējie vienmēr ir satraukušies, ka atkal iespēja palikt bez līdzekļiem. Kā Aleksejs saka, te jādzīvo, nekad īsti nezinot, kas sagaida nākamajā dienā. Īpašumu krīze, valūtas krišana, politiskie kariņi. Tāda esot tā ikdiena. Katrā ziņā mums ir patiešām interesanti izzināt šo lielo valsti no pašu vietējo stāstītā. Un tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: Nedzīvosim darbam! Lai cik naudas izdotos nopelnīt, ar to tāpat nekad nevarēs nopirkt vērtīgāko, kas mums ir – laiku. Dzīvosim tam, ko mēs mīlam, un tiem, ko mēs mīlam!

*

Iztērētie līdzekļi: 11 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~304 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~191)

Šodien kārtīga pastaiga!

Un, lai tai sagatavotos, ceļamies jau septiņos. Pārsteigums ir arī telefona ekrānā, kas vēsta – ārā viens grāds. Tā jau mums vakardien mūsu jaunie draugi stāstīja – Sibīrijā ir strauji mainīgais kontinentālais klimats – ja vienā dienā var būt plus 15 grādi, tad nākamajā mīnusi nav nekas nesaprotams.

Pabrokastojam kopā ar mūsu namatēvu, un dodamies uz mašīnu, lai nokļūtu centrā. Mūsu drauga auto aizsaluši logi un saplīsusi arī pults, tāpēc to no attāluma uzsildīt nevar. Izrādās gan, ka šo distances sildīšanas pulti nemaz neizgudroja krievi, bet gan vācieši ap 1935. gadu! Nu temperatūra ārā rādās vienu grādu mīnusā. Ir tiešām auksti, tomēr ceram nacionālajā parkā nenosalt.

Pa ceļam Aleksejs jautā, vai mums ir kādas anekdotes par krieviem. Zinām vienu: lido latvietis, krievs un vācietis. Vācietis pēkšņi izmet no lidmašīnas karoti. Pārējie vīri prasa, kāpēc šis tā darīja. Vācietis atbild, ka viņiem Vācijā tādu daudz. Tad krievs izmet no lidmašīnas dakšiņu. Pārējie jautā, kāpēc tad viņš tā darīja. Krievs atbild, ka viņiem tādu Krievijā daudz. Un tad latvietis izmet no lidmašīnas krievu… Protams, Aleksejam šo anekdoti nepastāstījām.

Tad puisis mums jautā, vai zinām, ka Latvijā ir ļoti spēcīga protestantu kopiena, kas ir jaunās paaudzes harizmātiskās kustības pārstāvji, lai kas tas arī būtu. To gan nezinājām, bet nu tiekam iepazīstināti gan ar mājaslapu, gan to, kas tad patiesībā protestantisms īsti ir. Mūsu draugs ir ļoti reliģiozs, un stāsta, ka protestantisms no kristietības atšķiras ar to, ka šajā novirzienā galvenais ir Dievs, un tiek uzskatīts, ka starp Dievu un cilvēku nav neviena starpnieka, t.i. mācītāja vārds nekad nebūs pielīdzināms Dieva vārdam. Protestanti uzskatot, ka bieži mācītāji nepareizi interpretē Bībelē teikto un Dievs ir vienīgais, kam ir vara pār cilvēka likteni, un neviens pāvests vai svētais tēvs nav augstāks par citiem cilvēkiem, kā tas ir, piemēram, katolicismā.

Aprunājamies arī par dažādiem svētkiem, kas saistīti gan ar reliģiju, gan tā saukto pagānismu. Jauki, ka Latvijā tomēr saglabājušās vecās tradīcijas, un joprojām tiek svinēti gan īstie vasaras, gan ziemas saulgrieži. Šeit tas vairāk esot sasaistīts ar reliģiju, bet, protams, vecās parašas šur tur esot. Aleksejs smej, ka, piemēram, Masļeņica, kas ir slāvu kultūras svētki, kuros simboliski aizvada ziemu un sagaida pavasari, ir veltīti Saules Dievam – tas palicis no senatnes. Bet par šūpošanos Lieldienās, lai odi vasarā nekostu, viņš dzird pirmo reizi.

Sasniedzam pilsētas centru, kur mūsu draugs dodas darbiņā, bet mēs ņemam autobusu uz Stolbi Nacionālo parku, kas ir vien 10 kilometrus no pilsētas.

Autobusā biļetes jāpērk pie konduktores, un te viņas tiešām ir visdažādākās. Brauciens vienmēr ir jautrs tieši dēļ šīm sievietēm, kas pārdod biļetes. Dažas uzkrāsojušās kā uz maskarādi, citas uztērpušas augstpapēdenes, vilnas zeķes un īsu bruncīti. Bet visas kā viena kaut ko bubina pie sevis – redz, viens ne tur apsēdies, citam vēl jāpasaka, kad īstā pietura.

Drīz nokļūstam pie parka, patiesībā – ceļa sākumu, kas ved uz parku. Līdz pašam parkam vēl septiņi kilometri augšup. Mugurā savilktas visas drēbes, kas somā, un vieglā riksītī pat paliek karsti. Parks arvien tiek papildināts ar gājēju takām, atpūtas vietām un zīmēm. Patiesībā, liekas, ka visa Krievija ceļas – vieni remontdarbi visapkārt! Aleksejs mums stāstīja, ka darbi noritot visu laiku līdz pat temperatūra nokrītas līdz -20 grādiem. Esot pat speciālas vielas, ko lej klāt betonam, lai tas nesastingtu zemajās temperatūrās.

Pirms parka ir vairākas brīdinājuma zīmes par lāčiem un ērcēm. Ir atpūtas vietas un daži gājēji, kas mūs apsteidz, kad apstājamies pie apkārt skrienošajām vāverēm un burundukiem. Cik jauki, ka katrā piektajā kokā sataisīti putnu būrīši un barotavas. Miskastes kā tādas gan te nav, lai cilvēki savus atkritumus ņem mājās – citādi lāči tos var uzost, un tad taču tiem nāktos mirt no lodes.

Septiņi kilometri augšup nav viegls ceļš, bet esam bez somām, tāpēc jau pusotrā stundā sasniedzam parka ieeju. Daudzi te skrien, vingro uzstādītajos āra trenažieros.

Stolbi Nacionālā parka platība ir 47 219 hektāri. Šis ir vienīgais Krievijas dabas parks, kas tika izveidots pēc iedzīvotāju iniciatīvas un vēlmes saglabāt apkārtējo vidi. Augstums parkā variē no 200 – 840 metriem v.j.l. Katru gadu šo parku apmeklē aptuveni 500 tūkstoši cilvēku.

Un, kas par pārsteigumu – sāk snigt sniegs! Nespējam noticēt savām acīm – sniegpārsliņas taisa virpuļus virs mūsu galvām septembra vidū! Uztērpjam līdzpaņemtos lietusmēteļus un iedzeram somā atdzisušo ūdeni – pastaigai esam gatavi.

Šo parku vēlējamies apskatīt to skaisto akmens veidojumu dēļ. Un gandrīz visām šī parka klintīm ir dots savs vārds. Kopsummā klinšu ir vis 100, to augstums sasniedz līdz 90 metriem.

Ap 20 tūkstošiem cilvēku brīvdienu laikā iziet taku, kuru no piecām esam izvēlējušies arī mēs. Trīs no takām ir domātas vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem. Mūsu izvēlētā taka ir 13 kilometru gara – tā esot pieredzējušiem staigātājiem, tomēr nesagādājot pārāk daudz grūtību. Ir arī pēdējās pakāpes taka, kur dažus no tās posmiem iespējams veikt vien instruktora pavadībā. Bet laikapstākļi noteikti nav piemēroti ekstrēmiem kāpieniem.

Parks ir tiešām skaists. Klintis ieskāvuši koki un apkārt dejo smalkas sniega pārsliņas. Cilvēku nav daudz, ir kluss, un viss mežs pieder mums! Daži akmens krāvumi atzīmēti pat kā piemiņas vietas. Jau brīdinājumos minēts, ka klintīs kāpšana ir bīstama, uz paša atbildības. Tomēr daudzi riskējot gājuši bojā. Reti, bet esot bijuši nelaimes gadījumi arī ar lielākajiem meža iedzīvotājiem – lāčukiem.

Mēs gan nevienu lāci nesatiekam – tie laikam jau klāj gultiņu ziemas miegam. Un arī trīspadsmit kilometru garā taka liekas pārāk īsa. Laikam sniegā mums kaut kā izdevās ceļu saīsināt. Īsti nesaprotam, kur, kad jau esam atgriezušies sākumpunktā. Bet pastaiga ir vienreizēja!

Tepat mazā būdiņā nopērkam Sibīrijas tēju, kas garšo pavisam dīvaini, bet vismaz ļauj mums sasildīties. Kā nekā galvenais visa ceļa laikā bija kustēties, bet ēdot taču nākas stāvēt, un tad arī sals panāk! Tomēr forši, ka Krievijā jūtamies kā „savējie”. Ja tepat paēdam līdzpaņemtos makaronus, tas nav nekas dīvains. Neviens uz mums ar pirkstiem nerāda. Drīzāk piebiedrojas, uztverot mūs gluži kā vietējos, kas bauda dienu pie dabas krūts.

Un tad septiņus kilometrus lejā no kalna. Sniegs pārvēršas lietus lāsēs, pēc tam sāk spīdēt saulīte un žāvēt mūsu lietusmēteļus, no kuriem gan nevēlamies šķirties.

Ar diviem autobusiem tiekam līdz mūsu namatēva dzīvoklim. Un nevaram vien nobrīnīties, ka vietējie tik viegli ģērbušies šādam laikam! Lai gan pašā pilsētā ir plus seši grādi – tas taču ir daudz par vēsu treniņbiksēm un mazai jaciņai! Tomēr kāds puisis paskaidro – tas taču nav nekas! Mums esot jāpagaida vēl viens – divi mēneši, tad varēsim just īsto salu. Ziemā Krasnojarskā temperatūra nokrītas līdz mīnus 40, bet nedaudz ārpus tās ir mīnus 50 grādi. Tas pats svešais vīrietis demonstrē savu treniņtērpu – saka, ka uzvelk virsū siltāku jaku, un tad mīnus piecdesmit grādos var nostaigāt stundu. Bet tas vēl joprojām ir kas prātam neaptverams. Jau tagad ir daudz par aukstu!

Atgriežamies dzīvoklītī, bet namatēvs mums paziņo, ka šodien atpakaļ būs vien desmitos vakarā. Nu ko – visur ir tik daudz alus brūvētavu – nopērkam arī katrs pa atslodzes dzirai. Te izlejamais alus no rūpnīcas ir daudz lētāks kā tas, kas nopērkams pudelēs no veikalu plauktiem!

Viss, šodiena ir galā. Un tā bijusi lieliska!

**

Šīsdienas atziņa: Lai kāda pārsteidzoša arhitektūra bagātina ielas, lai kāds maģisks meistardarbs karājas pie sienas – daba ir visprofesionālākais un nepārspējamākais mākslinieks no visiem.

*

Iztērētie līdzekļi: 5 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~293 eiro)

Noietie km: ~19 (km kopš ceļojuma sākuma: ~187)

Pēc negulētas nakts pārkurinātajā vagonā ierodamies Krasnojarskā.

It kā pēc vecā laika pustrīs naktī, bet te jau pusseptiņi un ārā gaišs. Nu ko – jāiet skatīties to pilsētu, kur esam ieradušies!

Vadāmies pēc internetā ielādētās kartes, kas gan mūs diezgan labi maldina. Ieejam kādā atrakciju parkā, bet ārā netiekam – uz visām citām pusēm žogs ar slēdzeni aizslēgts. Kāds opis vien smej, kad dodamies atpakaļ – te pat vecas tantiņas pāri sētai lienot. Pats parks ir tiešām liels, un karuseļi atveroties vienpadsmitos dienā. Cik jauki, ka Krievijas pilsētās ir šādas izklaides iespējas! Interesanti gan, ka viss te tik vienkārši un atklāti pieejams – gaisa pumpji, piepūšamie mētājas. Ja vēl kāds netīšām uzietu šo vietu, tad taču varētu arī ko paņemt!

Drīz nonākam pie Jeņiseja upes. Tās nosaukums esot nācis no senkirgīzu valodas, kur tas nozīmē „Mātes upe”. Šī ir viena no pasaules garākajām upēm, un tek cauri arī Krasnojarskai. Krasnojarska ir Krasnojarskas apgabala galvaspilsēta, un nemaz nevaram aptvert, cik šis apgabals ir liels – tas ir četras reizes lielāks kā Francija!

Jeņiseja upe sadala Krasnojarsku uz pusēm, mēs izpētām upes kreiso pusi, priecādamies par kalnainajām ainavām pilsētiņas fonā. Cerams, ka arī pa tiem mums sanāks pastaigāt!

Upes krasti ir kopti un parkos var atrast daudz interesantu lietu, piemēram, skapi ar grāmatām, kur vari noglabāt savējās, pretī paņemot kāda cita atstātās. Daudzi staigā ar suņiem, klaiņojošus dzīvniekus bez mājām vēl neesam redzējuši.

Krasnojarskas centrs gan tiek uzrakts. Liekas, ka visās malās remontdarbi sākušies reizē. Un daudzviet pietrūkst gājēju pārejas, tāpēc ceļš jāšķērso skrienot, bet mašīnām ne prātā nenāk piebremzēt.

Ir daudz strūklaku dažādās formās un variācijās. Lasām, ka šajā pilsētā ir vairāk kā 140 strūklaku, padarot to par trešo strūklakām bagātāko pilsētu Krievijā.

Ēkas ir skaistas, mazos skvēriņos pulcējas vietējie. Šeit dzīvo apmēram miljons iedzīvotāju – otra lielākā pilsēta Sibīrijā pēc Novosibirskas.

Un var just, ka esam Sibīrijā. Vairāk kā 4 tūkstošus kilometru no siltās Maskavas – trīs diennakšu brauciens ar vilcienu vai četru stundu lidojums.  Ārā ir astoņi grādi, un beidzot nākas pielietot arī visus džemperus.

Staigājam daudz, visu centrālo pilsētiņas daļu apgūstam ātri, un tad dodamies kalnā uz kādu kapelu, no kuras paveras skats uz visu pilsētu. Tik skaisti! Mazā kapeliņa bija attēlota uz desmit rubļu banknotes, pirms to sāka aizvietot ar monētām.

Un tur arī tiekamies ar mūsu jauno kaučsērferi Aleksu. Viņš mūs sēdina mašīnā un kopā aizbraucam līdz viņa nelielajam ofisam. Puisis strādā ceļa negadījumu ekspertīzē, precīzāk sakot – izspriež, vai cietušajam pienākas apdrošināšana vai ne.

Tiekam sacienāti ar gardumiem un tēju, un pēc nelielas sarunas mums tiek piešķirta arī dzīvokļa atslēga un norādes, kā tad tur, galu galā, nokļūt, kamēr Aleksejs strādā. Mūsu jaunais draugs dzīvo krietnu gabaliņu no pilsētas centra, tāpēc galapunktā nonākam ar diviem busiņiem, kuros viens brauciens maksā apmēram divdesmit centus.

Un atkal mums tiek uzticētas dzīvokļa atslēgas, laipni piedāvāts viss, kas vannasistabā un ledusskapī. Sakopjamies pēc garā brauciena un gaidām pārrodamies namatēvu. Tas jau pabrīdinājis, ka uzaicinājis savus draugus ciemos, lai kopā pavakariņotu un paklausītos mūsu ceļojumu stāstos. Nez, kāds būs vakars. Vēl joprojām smejam, ka jau divas nedēļas esam Krievijā, bet tā arī neviens mums to šņabi nav uzsaucis.

Un kā gadījies, kā ne – mūsu ceļā jau ceturtais kaučsērferis, kas nelieto. Drīz viņš ierodas ar divām draudzenēm, un kopīgi gatavojam vakariņas no atnestajiem produktiem. Tikmēr aprunājam daudz un dikti! Protams, ir tēmas, par kurām mēs izvairāmies runāt, jo – cik cilvēku, tik viedokļu. Un tāpēc jāatceras, ka īpaši ceļotājs ir tas, kuram jāpielāgojas it visam!

Daudz runājam par mūsu iepriekšējo ceļojumu un šī ceļojuma plāniem. Jāatzīst, ka šoreiz mums nemaz nav ik daudz saplānots – kurp vējš pūtīs, turp dosimies.

Katrā ziņā zinām, ka rīt rāpsimies kalnos Stolbi Nacionālajā parkā. Tur gan esot daudz lāču, un uzmanīgi jāvēro zīmes – ja lācis manīts, tad parka darbinieki attiecīgās vietas marķē. Tos lāčus, kas jau ienākuši „cilvēku teritorijā”, piemēram – mašīnu pieturā, nākas nošaut. Arī pavasarī parks uz brīdi ir ciet. Kad lāči mostas no ziemas miega, tie ir izsalkuši, tāpēc agresīvi un bīstami.

Vakariņas ir gardas. Tās mūsu jaunais draugs uzsāk ar lūgšanu, un pabeidzam ar saldajām pankūkām un tēju. Ir interesanti katru reizi iejusties citā kompānijā. Krievija ir tik liela, un tik daudz interesantu cilvēku iespējams satikt!

Meitenes ap pus12 naktī dodas prom. Pirms tam no 15.stāva balkona tās ar pulti ieslēdz mašīnu, lai tā pati uzsiltu. Redz, Krievijā visām mašīnām ir trīs tādas opcijas, kas mums nav zināmas. Pirmā – ar pulti mašīnu var ieslēgt distancēti, lai tā iesilst. Otrā – uzstādīt režīmu, kad mašīna ik pēc noteikta laika iedarbinās pati un uzsilst. Trešā opcija – uzstādīt noteiktu temperatūru, pie kuras mašīna iedarbosies un sāks sildīties (piemēram, kad ārā temperatūra sasniedz -30 grādus). Šādas pultis te ir pavisam normāla lieta! Bet šādas temperatūras mums ir kas prātam neaptverams.

Un tad beidzot izdodas pārmīt kādu vārdiņu arī ar Aleksu. Viņam ir ļoti interesanta profesija – auto negadījumu eksperts. Puisis ir mācījies tehnikumā un tad izgājis papildus kursus, bet atzīst, ka Krievijā tas viss noteikti nenotiek tik augstā līmenī kā Eiropā. Ja Eiropā ir īpaši fondi, drošības sistēmas, uzraudzība, izvērtēšanas komisijas utt., tad te tas viss notiek daudz vienkāršāk. Kā mums stāsta – lielākā atšķirība esot domāšanā. Ja Eiropā cilvēks domā – man labāk jāmācās, lai dabūtu labāku darbu, tad te – gan jau viss būs labi, kaut ko taču varēs sarunāt, viss nokārtosies. Tas esot gan mācību jomā no skolēniem (gan jau kaut kā pabeigšu), gan no skolotājiem (gan jau kaut kā paši tiks galā).  Ja Eiropā cilvēks zina, ka par noziegumu tiks sodīts, te cilvēks domājot – gan jau kaut kā „izkruķīšos”. Mūsu draugs to ļoti labi jūtot. Viņš saka, ka Eiropā visam tam tiek izstrādātas noteiktas regulas, kamēr Krievijā ir jāmācās nevis strādāt, bet izgrozīties. Nav jābūt gudram, lai kļūtu bagāts. Ir jāmāk sarunāt.

Paldies mūsu jaunajiem draugiem par vakaru un jaunajām zināšanām, ko iegūstam!

**

Šīsdienas atziņa: Katrs savu viedokli ieguvis no pieredzes, līdz ar to nav vērts strīdēties par viedokļiem – diviem cilvēkiem nekad nebūs vienāda pieredze!

*

Iztērētie līdzekļi: 4 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~288 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~168)

Nu ko – pēdējā diena vilcienā.

Bet te ir forši – segas, spilveni, matrači un gultasveļa. Nemaz nevar salīdzināt ar Indijas vilcieniem!

Atkal septiņos (pēc Maskavas laika) visi ir augšā, bet šoreiz vienkārši guļam tālāk. Naktī gan ir vēsāks. No rīta konduktores apstaigā cilvēkus un jautā, vai nav nosaluši. Lielākā daļa saka, ka auksti gan bija. Vilciena darbinieces uztraucas – redz, apkures sezona nav sākusies, bet nākamo nakti būs vēl aukstās – mīnus 1 grāds. Nez, kā mēs tajā teltī pie Baikāla paliksim!

Tad mūsu nodalījumā iekāpj tantuks ar veselu čupu lielām somām. Tas saka, ka aizvests uz pansionātu, bet nevarējis tur palikt – neesot labi iemītnieki. Un tā pati brauc mājās. Vīrs un dēls nomiruši, bet māja vienu graužot kopā. Tantukam 92 gadi! Pienesam večiņai tēju, aprunājamies. Bet tantuks daudz raud, tāpēc lielāko daļu laika vien mierinām viņu.

Uz pusstundu apstājamies Barabinksā, nopublicējamies un izkāpjam no vilciena. Ārā astoņi grādi, šķērsota ceturtā laika zona. Laikam jāmeklē somā siltākas drēbes.

92 vecais tantuks stāsta, kā pārdzīvojis karu un apglabājis savus tuvākos. Meita esot šo uz pansionātu nosūtījusi. Bet tomēr tāda sprigana omīte – apgalvo, ka viss, kas viņu turējis pie dzīvības, ir lopiņi, un smagais darbs dzīves laikā.

Braucam ilgi, gar plašiem laukiem un bērzu audzēm. Tikai reti redzam kādu krāsainu ciemu. Lielās pilsētas ir reti, bet tur vilciens apstājas uz ilgāku laiku.

Vairākas reizes dienā nāk konduktores un mazgā grīdu. Tās ir ļoti laipnas un vienmēr apjautājas, vai ko nevajag.

Palīdzam vecajai tantiņai izkrāmēties Novosibirskā, kur viņu sagaida meita. Pārējie sūdzas, ka te uz perona viss dārgs-cigarešu paciņa maksā gandrīz trīs eiro. Tad jau laiks iet gulēt, jo agri jāceļas, bet tās četras laika joslas tik ātri nomainītas, ka nemaz nenāk miegs. Tā visu nakti nosmejamies un no rīta ierodamies Krasnojarskā. Beidzot!

*

Iztērētie līdzekļi: 0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~284 eiro)

Noietie km: ~1 (km kopš ceļojuma sākuma: ~155)

Otrā diennakts vilcienā.

Visi mostas jau pirms septiņiem, sākas rosība, tāpēc arī mēs esam augšā. Aplejam roltonus, nomizojam līdzpaņemtās vārītās olas un pieņemam dārzeņus un augļus, ar ko tiekam cienāti. Mūsu ukraiņu draugs prasa, vai beidzot ņemsim no viņa to melno tēju – tā mūsu augļu tēja taču neesot nekas labs!

Ir jaunas sejas, kas nakts braucienā nomainījušās. Bet vēl joprojām visi svešie tiek aprūpēti – piedāvātas segas, dalītas brokastis.

Pienāk arī vilciena konduktores, kas veic aptauju. Jautā, kā uzlabot savus pakalpojumus. Bet viss ir lieliski!

Kamēr Arča snauž diendusu, atnāk tantiņa un sāk sarunu. Saka, ka esot dzirdējusi mūs runājam latviski. No sākuma gan aizgājusi pie kādiem citiem ārzemniekiem, kas vien vicinājuši rokas un teikuši, ka krieviski nesaprot.

Tantiņa uztraucas, ka ceļojam divatā un mums te Krievijā nav draugu. Nākas paskaidrot, ka viss līdz šim gājis lieliski – cilvēki ir jauki, valodu zinām un neceļojam jau pirmo dienu. Tante vien murmina –„nu drosmīgi, drosmīgi”. Tā prasa, vai mūsu vecāki neuztraucas. Protams, ka uzraucas! Bet viss taču būs labi – labais piesaista labo, un arī mūsu mīļo pozitīvās domas un vārdi mūs vienmēr pasargā!

Sieviete jautā, vai strādājam, ka varam atļauties tā ceļot, un nākas nosaukt savas bijušās profesijas. Darām jau visu ko, bet galvenais – patiešām baudām to vienīgo dzīvi, kas mums dota!

Ieteikusi dažas vietas Krasnojarskā, kur palikt, un novēlējusi veiksmi sieviete aiziet. Mūsu vagona nodalījums pamazām iet diendusā. Ir vienpadsmit no rīta.

Drīz pamostas Sibīrijas tantīte un padalās ar to, ka viņas lielākais sapnis tagad ir aiziet uz tualeti „pa lielam”. Vilciena brauciens visu organismu sajaucis. Prasa, vai mums viss izdodas, kā vajag.

Pamostas Arča, un tad ar Sibīrijas tantiņu sākam runāt par dažādiem ēdieniem, arī par kvasa taisīšanas metodēm. Pa vagonu staigā pīrādziņu pārdevēji, bet par viena pīrādziņa cenu varam nopirkt desmit roltonus.

Divpadsmitos pēc Maskavas laika iebraucam Tatarstānas republikā, kā mums paziņo blakussēdētāji. Esam mainījuši vēl vienu laika zonu.

Kad apstājamies lielākā pieturā, beidzot arī telefons atrod zonu un ātri nopublicējam dienasgrāmatas ierakstu. Paspējam arī iziet ārā – līst lietus, temperatūra nokritusies zem 10 grādiem.

Liela daļa mūsu vagona braucēju kāpj ārā un mēs esam tie, kam tiek atdota neapēstā pārtika. Tik jauki, tikai nezinām, kā visu apēdīsim! Padalāmies ar citiem apkārtesošajiem, kas atkal mums pretī sniedz savus ēdienus. Tā ka sēžam un ēdam. Kā mums saka – laba cilvēka vajag būt daudz. Un liekas, ka te tikai arvien vairāk arī paliekam.

Arī mūsu ukrainim jākāpj ārā. Pēc jaukām sarunām tas atgādina – nejaušu tikšanos nav. Viss dzīvē notiek ar kādu iemeslu, un arī mūsu tikšanās nav nejauša. Protams, dzīvē nākot saskarties ar visādiem cilvēkiem, kas šo to var pabojāt, kas uzstāda kādus pārbaudījumus. Bet tad ir tie īpašie, kas katrai dienai piešķir gaišāku nokrāsu.

Ilgi stāvam Jekaterinburgā. Mūsu Sibīrijas tantīte sazvanās ar meitu un pa visu vagonu stāsta, ka uz tualeti kaut kā nevar aiziet. Ēd, ēd, bet nu nekas nenāk ārā. Mūsu ukraiņu draugu nomaina kāds nerunīgs, bet smaidīgs krievs.

Onkulītis, kas sēž netālu no mums, jautā, vai brauksim atpakaļ uz Maskavu – grib atdot mums savu metro karti ar desmit braucieniem. Un atrodas arī kanādieši, kas vēlas vakara sarunu.

Esam nomainījuši trešo laika joslu. Palikusi vien diennakts.

*

Iztērētie līdzekļi: 0 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~284 eiro)

Noietie km: ~1 (km kopš ceļojuma sākuma: ~154)

Šodien Maskavas svētki, bet mums jādodas ceļā.

Konstantīns guļ ilgi, bet mēs paspējam gan paēst, gan sagatavoties ceļam. Kad mūsu draugs pamodies, viņš sāk satraukties, ka mēs nepaspēsim līdz metro stacijai aiziet, tāpēc pasūta mums taksometru. Pateikušies Konstantīnam par viesmīlību, atvadāmies un dodamies uz metro ar jau apmaksāto taksi, kura šoferītis ir uzbeks. Un tā drīz nokļūstam vilcienu stacijā. Sarēķinām gan, ka, arī ejot kājām uz metro, mēs būtu paspējuši uz vilcienu.

Stacijas ir lielas un ir cilvēku pūļi, bet viss ir ļoti civilizēti – nemanām ne zagļus, ne diedelniekus. Šoreiz iekārtojamies platskartē, kur mūsu nodalījumā ar mums brauc arī trīs vīri un tante. Visi ir ļoti runātīgi – un katrs vēlas padalīties ar savu stāstu, it sevišķi uzzinot, ka neesam vietējie, bet runājam krieviski. Tante ir no Sibīrijas, netālu no mūsu plānotā galapunkta. Tā stāsta, ka Maskava viņai nepatīk – liela pilsēta, nelaipni cilvēki. Mums gan šī metropole ir tiešām iekritusi sirsniņā.

Kāds cits vīrs par sevi smej – viņš ir hohols, tāpēc ir tāds neliels akcentiņš. Vīrs uzreiz mums parāda savu monētu kolekciju, un vienu no tām arī uzdāvina.

Viss ir ļoti vienkārši – visi sakrāmē uz galdiņiem roltonus, cukura traukus un maizi. Palūdz mums nazi, sāk dalīt desu, viens no otra aizņemoties tad gurķus, tad karotītes. Arī mēs padalāmies ar savām vārītajām olām un jūtamies ļoti forši – tik mājīga sajūta! Sarunas, joki un kopīgas pusdienas ar pilnīgiem svešiniekiem, kas uzreiz droši atklāj savu dzīvesstāstu.

Tiekam pamācīti, ka drupačas no galdiņa ar plaukstu slaucīt nevar, un tās nedrīkst slaucīt nost no galda plaukstā – tas esot uz nabadzību. Lūk – mācāmies dažas labas māņticības, pie kā paši krievi ļoti pieturas.

Protams, ja vien otru netīšām aplej ar tēju, nedaudz palamājas, bet atkal ir draugi. Pa vagoniem staigā daudzi ar ātri vārāmo nūdeļu trauciņiem – vagonu sākumā ir pieejams bezmaksas karstais ūdens. Visā vagonā ir trīs rozetes – tā abos galos un pa vidiņu. Un cik gan lieliska ir sagadīšanās, ka jau pirms diviem mēnešiem esam iegādājušies biļetes tieši vagona viducī, kur ir tā trešā apslēptā rozete!

Pēc pusdienām viss mūsu nodalījums, kurā atrodas seši „plauktiņi”, uz kā gulēt, dodas diendusā, bet mums tā ir iespēja nedaudz pastrādāt.

Kad vietējie sāk mosties, tie uzreiz steidz pēc karstā ūdens, lai aplietu tēju. Un ir pārliecināti – mums ar 20 tējas maisiņiem trim dienām būs par maz. Savukārt mēs arvien pārliecināmies, cik cilvēki te ir laipni – dalās it visā, viens otram palīdz sakārtot gultu un pārcilāt mantas. Tieši, bez liekulības, un īsti sirdscilvēki!

Pēc trim stundām ir pirmā ilgā pietura, kur vilciens stāv 25 minūtes, un visi dodas uzpīpēt. Un pārsteidzoši brīvi cilvēki atstāj savas somas un mantas. Pat dāmas neņem līdzi savas rokassomiņas! Ir pagājušas tikai trīs stundas un nemaz neticas, ka vēl divas diennaktis priekšā!

Uz perona pārdevēji steidz izkāpušajiem piedāvāt ogas, dažādas uzkodas un pat kristāla lampas un dzīvnieku izbāzeņus! Reti gan kāds ko pērk, drīz atgriezušies vagonos, mūsu kompanjoni atkal malko tēju.

Mums visi piedāvā sēkliņas pagrauzt un tad arī turpinās sarunas. Tantuks pretī sūdzas, ka nekāda gulēšana nebūs – blakus nodalījumā ir mazs bebis. Piedāvājam tantītei ausu aizbāžņus, šī ļoti priecīga – atdod mums telefona austiņas. Sieviete iedrošina Arču novilkt kreklu – ir taču karsti un ķermenis taču tik „smuks un veselīgs”!

Pēc četrām ar pusi stundām esam mainījuši laika zonu. Tantuks mēģina noķert brīdi, kad nemanāmi tualetē uzpīpēt. Sodi esot lieli, tāpēc jābūt uzmanīgam. Cilvēki viens ar otru te ir kā draugi. Nekad iepriekš neredzējušies, runā kā ar senu paziņu. Jūtamies tik pieņemti – kā savā bariņā!

Sarunas turpinās visu vakaru. Ar mums padalās gan gardumos, gan filmās, ko varam ielikt savā datorā. Tantuks priecājas, ka mēs nesmēķējam, un apkārtējiem iesaka paskatīties uz Arču – tik veselīgu puisi!

Jau ap astoņiem visi ir gultās, un mums atliek vien nobrīnīties, cik viss ir kluss un civilizēts. Neviena krācēja! Vien mūsu draugs ukrainis nakts vidū izdomā dzert tēju. Tomēr šis ir tiešām jauks piedzīvojums kopā ar vietējiem!

*

Iztērētie līdzekļi: ~1 eiro *100 eiro par vilciena biļetēm (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~284 eiro)

Noietie km: ~4 (km kopš ceļojuma sākuma: ~153)

Un tā – pēdējā diena Maskavā pirms trīs diennakšu brauciena uz Krasnojarsku.

Mūsu namatēvu tā arī nesatikuši, dodamies uz vietām, ko līdz šim vēl Maskavā nepaspējām apskatīt. Protams, interesantu atpūtas iespēju te netrūkst, bet mēs pagaidām vadāmies pēc biežākajiem ieteikumiem.

Golosova parks ir gandrīz stundas brauciena attālumā no mūsu mājvietas – Maskava ir tiešām milzīga! Un pats parks, kur ierodamies, ir daudzām leģendām apvīts. Te vairākkārt apstiprinājies, ka pazuduši cilvēki, un tie atgriezušies pēc vairākiem gadiem, stāstot, ka šajā vietā sastopami mataini radījumi, kas tiem parādījuši ceļu mājup. Šodien te neviens nepazūd, bet gan bauda saulaino dienu koka katedrāļu parkā. Daži pat izmetušies gandrīz kaili, lai plašajos zaļumos iegūtu iedegumu. Parkā ir pat privātmājas, un domājam – forši gan te dzīvot – lai parkā nokļūtu, ir jāiziet cauri skeneriem un kontrolēm, tāpēc ļaundaris te neiekļūs. Kaitinošas varētu būt vienīgi lielās ķīniešu grupas, kas spiežas pie sētas, lai tikai nobildētos pie kāda mazdārziņa. Te ir arī ābeļdārzi, kur ar interesantiem, pašdarinātiem instrumentiem, iesietiem garā kokā, vietējie lasa ābolus, un taciņas augšup un lejup pa pakalniem. Tūliņ upes otrā krastā arī redzamas Maskavas stiklotās ēkas.

Aizbraucam arī uz carienes villu. Tas skaisti atjaunots komplekss, ik uz soļa jaunlaulātie uzņem kāzu dienas fotogrāfijas. Parki Maskavā patiešām ir nepārspējami. Nezinām, kā bija pirms tiem pieciem gadiem, bet nu – droši var teikt, ka Maskavā tie ir īsts dārgums! Ja ierasti parki nav mūsu apmeklējamo vietu sarakstiņā, jo koki jau vairāk vai mazāk katrā pasaules daļā ir līdzīgi, tad Maskavā tie ir jāredz!

Šodien iegādājamies ēdienu trim turpmākajām dienām, arī veselu roltonu maisu – kā nekā vilcienā pieejams karstais ūdens. Un nopērkam SIM karti Tele2 centrā. Te par 4 eiro iespējams iegādāties karti, kur iekšā nav ne sarunu minūtes, ne īsziņas – vien 7GB interneta. Tā nu ceram, ka arī braucot vilcienā, spēsim jums šo to pastāstīt.

Vakarā atgriežas mūsu draugs Konstantīns, kopā pavakariņojam, un tiekam sacienāti ar glāzīti krievu balzama. Tas vairāk gan līdzinās čehu Beherovkai, ne mūsējam. Un tad dodamies uz centru ar mašīnu no jau iepriekš minētā CarShare. Konstantīns parāda, ka noteiktās mašīnas, kuras var paņemt dažādos Maskavas punktos par pieciem rubļiem minūtē, ir sasaistītas ar satelītu un bankas karti – tā, lai visu izkontrolētu. Pirms iekāpšanas gan jāpārliecinās, vai visi dokumenti vietā, arī jānofotografē ārējie auto bojājumi, lai kompānija „nepiesietu bumbas” pašam.

Jau ceļā mums tiek pastāstītas dažas interesantas lietas – viena, piemēram, ir tā, ka ir cilvēki, kas noparkojas nepareizā vietā, un tāpēc aizsedz sava auto numurzīmi. Kad brauc pārbaude, tie automātiski fotografē visus nepareizi novietoto auto numurus, bet, ja numurs aizklāts, neviens nemaz nekāpj ārā no patruļas auto, lai pārliecinātos, kas tad ir pārkāpējs. Jo tādu Maskavā netrūkst. Tā kā šāda sistēma ir nelikumīga, bet strādā. Konstantīns saka, ka pēdējos gados gan ceļu drošība ir uzlabojusies. Ja pirms pieciem gadiem uz gājēju pārejas neviens brīvi soli nespertu, tad tagad tas ir pārsteidzoši droši lielo sodu dēļ. Uz ceļiem salikti arī fotoradari, tāpēc paši braucēji ir prātīgāki.

Centrā satiekam Konstantīna draudzeni Mašu. Kopīgi dodamies uz Gorkija parku, kur vairākos tā stūros notiek atklātās dejas – vienā laukumā uzlikta argentīniešu mūzika, citā iespējams dejot salsu un bačatu. Reāli dīdžejs uzliek mūziku un visi, kam vien ir vēlme, sāk dejot! Arī mēs tiekam pamācīti un gandrīz līdz pusnaktij nododamies šai burvīgajai atmosfērai.

Bet tas vēl nav viss. Pēc smiekliem un dejām četratā dodamies naksnīgajā pilsētā. Tējnīcā mūsu draugi paņem tēju, bet mēs atceramies Jurija stāstu. Kad mūsu iepriekšējais kaučsērferis uzņēma ārzemju viesus, tas tos cienāja ar tēju. Bet, lai tēja podiņā neatdzistu, tas trauku apklāja ar tādu kā micīti – krieviski sauktu par „kalpak”, un viņa ārzemju viesi vienmēr domāja, ka Jurijs tēju no tiem vienkārši slēpj.

Pa ceļam redzam īstas „krievu braukšanas” manieres, kas rādītas humora raidījumos – viens brauc ātri un citam ko noskādē, tas atkal dzenas pirmajam pakaļ, un visi lec ārā no mašīnām, lai atrisinātu situāciju.

Paši savā starpā dalāmies daudzos stāstos, bet pa vidam notiek arī vecuma minēšana. Konstantīnam ir 30, viņa draudzene ir divus gadus vecāka, bet Arčam tiek piešķirti visi 35 gadi. Nekas, ir bijis trakāk – pirmajā ceļojumā Arčam tika piedēvēti arī 42.

Nakts ir skaista, un mūsu pastaiga pa dārgākajiem Maskavas ielām ir jauka. Kompānija ir lieliska u arvien priecājamies, ka Maskavu esam iepazinuši no tās labākās puses.

Pēc vieniem dodamies mājup – un tad Maša prasa, kā pēc gandrīz deviņu gadu kopā būšanas mums izdodas saglabāt tādu dzirkstelīti attiecībās. Un ko gan var atbildēt? Laikam jau ceļošana bija tas, kas mūs padarīja par tik spēcīgu komandu. Tieši ceļojot mums bija iespēja vienam otru iepazīt tā pa īstam. Un vēl viens pārbaudījums ir tikai sācies!

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~183 eiro)

Noietie km: ~21 (km kopš ceļojuma sākuma: ~149)

Viss, esam atpūtušies – laiks atgriezties īstajā ceļojuma režīmā!

Esam iegādājušies biļetes uz Maskavu, kur mūs jau gaida kaučsērferis. Šoreiz tas ir cits puisis. Lai gan esam pārliecināti, ka Jurijs mūs labprāt pieņemtu uz vēl divām naktīm, interesanti taču iepazīt dažādus cilvēkus!

Vilcienā mūs uzrunā kāds vietējais, interesējoties par somām. Viņš, gluži kā citi, ir ļoti runātīgs, un, uzzinājis, ka runājam krieviski, ik pa laiciņam mūs pabaksta un pajautā, vai drīkst ar mums parunāties. Tas saka, ka viņam šķiet, ka visi Baltijā uzskata, ka krievi valkā vilnas cepures un dzer šņabi. Jautā, vai tā esot. Nu savi stereotipi jau ir. Aizrunājamies arī par Baikālu, un uzzinām, ka tūrisma veikalos var iegādāties raķetes, kas atbaida lāčus, ja nu izdomājam gulēt teltī. Par to gan vēl jāpadomā. Mums saka, ka Baikāls esot neaprakstāmi skaists, bet jābūt uzmanīgam – Baikālam ir pašam sava dvēsele.

Pēc četru ar pusi stundu ilgā brauciena ierodamies Maskavā un dodamies satikt jauno kaučsērferi. Arī šoreiz paliekam ļoti tuvu Maskavas centram, bet ar metro nebūtu problēmu nokļūt arī tālāk – transportu sistēma te ir vienreizēja! Mūsu jaunais draugs stāsta, ka tādas krasas izmaiņas esot sākušās tieši pirms pieciem gadiem līdz ar jauno pilsētas mēru Sobjaņinu, no kura reklamētājiem esam dabūjuši arī T-krekliņu. Kā Konstantīns stāsta, pirms pieciem gadiem Maskava esot bijusi ļoti sarežģīta un drūma pilsēta – nesakārtoti ceļi, sastrēgumi, noslēgti iedzīvotāji. Vienīgā nodarbe esot bijusi dzeršana, bet nu viss mainījies. Nu mērs esot izveidojis un arvien paplašina metro sistēmu, atjauno ceļus un parkus. Tiek aizvāktas bezmaksas autostāvvietas, parkos organizēti koncerti un dažādas bezmaksas izklaides iespējas. Pilsēta esot pārvērtusies – visi ir priecīgi, atvērti, un pati Maskava arī ārzemniekiem liekas viena no labākajām apmeklētajām pilsētām. Tāpēc arī mēs bijām pārsteigti – ja bijām dzirdējuši, ka Maskava ir pelēka un garlaicīga, tad arvien ilgāk te uzturoties, to esam iemīlējuši. Šī ir tiešām skaista pilsēta! Un te ir tik daudz ko darīt!! Interesanti gan, ka mūsu iepriekšējais kaučsērferis Jurijs teica pilnīgi pretējo – pašreizējais mērs viņam nepatīk, jo tas pilsētu esot padarījis skaistu apkārtējiem, bet neērtu vietējiem. Jā – auto stāvvietu vairs centrā neatrast, bet tas taču nav vajadzīgs, ja ir kas tāds kā „car sharing”. Ielu malās novietoti auto, kas ar pieteikumu tiek atslēgti no satelīta – ņem šo auto, aizbrauc līdz nepieciešamajai vietai, un novieto īpašā autostāvietā, no kuras kāds cits to kādu dienu paņems. Par šādu auto jāmaksā 5 rubļi minūtē. Brauciens izmaksā aptuveni 5 eiro stundā, kas esot lētāk kā degvielas izmaksas personīgajam auto! Tas kļūst arvien populārāks, privātās mašīnas pazūd.

Tiekam izguldīti jaukā vienistabas dzīvoklītī vienā istabā ar namatēvu. Viņš stāsta, ka šāds dzīvoklis viņam izmaksā 350 eiro mēnesī. Dārgāki esot tuvāk Maskavas centram – arī 400 un 500 eiro mēnesī. Bet šīs cenas jau neliekas nemaz tik trakas – Rīgā taču ir līdzīgi!

Konstantīns gan brīnās, par ko jāstrādā, lai šādi ceļotu kā mēs. Mēģinām paskaidrot, ka tieši tāpēc izmantojam kaučsērfingu, telti un autostopus. Stopēt gan Krievijā daudz nesanāks – tomēr ļoti maz laika šai milzīgajai, brīnumainajai valstij. Bet Ķīnā mēģināsim. Konstantīnam stāstām, ka mums nav ne dzīvokļa, par ko ik mēnesi jāmaksā, ne auto, kas jābaro ar degvielu. Un mums nav tās šķietami nepieciešamās mantas – tad arī var braukt apkārt pasaulei! Protams, ne vienmēr to ir viegli ieskaidrot – tūliņ pēc mūsu sarunas puisis iesaka mums doties uz Moscow City biznesa centru, kur „tikai” par 8 eiro no katra var apskatīt Maskavu no augšas. Lūk – izvairīšanās no šādiem tēriņiem dod iespēju ceļot ilgāk.

Puisis mūs sacienā ar banānu kokteili un atstāj vienus dzīvoklī, kamēr pats dodas uz baseinu. Solot atgriezties pusnaktī, lai kopā izlaistu apli pa izgaismoto Maskavu, viņš uztic mums dzīvokļa atslēgas. Cik tiešām sirsnīgi un jauki ir visi līdz šim satiktie cilvēki! Tas laikam tāpēc, mīļie, ka tik daudzi no jums mums ir novēlējuši ceļā satikt tikai labus cilvēkus. Paldies! Jūsu novēlējumi strādā!!!

Desmitos mūsu jaunais draugs atgriežas no baseina un atkal nedaudz aprunājamies. Viņš saka, ka pirms diviem gadiem bijis Rīgā – viss licies tukšs, cilvēki nedaudz skumji. Katrā ziņā arī mēs pēc iepriekšējā ceļojuma sajutām atšķirību – likās, ka daudzi izbraukuši. Kopā pametam dzīvokli – Konstantīns ieplānojis uz stundiņu aizskriet pie draudzenes, kamēr mēs apskatām kādu, viņaprāt, burvīgu parku. Parks gan nav izgaismots, lai gan pastaiga ir jauka. Pats Konstantīns pie draudzenes paliek ilgāk un tikai vienos raksta un jautā, vai esam gatavi pabraukt pa Maskavu. It kā varētu, bet spēka un lielas gribēšanas vairs nav. Tā kaučsērferis izlemj palikt pie draudzenes un atlikt naksnīgās Maskavas apskati uz rītdienu. Savukārt mēs atkal paliekam savā dzīvoklītī.

*

Iztērētie līdzekļi: ~18 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~167 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~138)

Šodien sevi atalgojam par labi padarītu darbiņu!

Protams, jau pats ceļojuma sākums ir pavisam ērts, bet šodien vēl piemaksājam trīs eiro, lai izīrētu dzīvoklīti pilsētas centrā. Rīt dosimies atpakaļ uz Maskavu, bet šodien Jaroslavļā apskatām atrakciju parku.

Pilsētiņa ir maza un kājām apstaigāt to ir viegli, lai gan vietējie mūsu distances uzskata par pārlieku garām. Protams, pilsētā ir ļoti lēti busiņi, bet kājām taču daudz vairāk var izpētīt! Ik uz stūra ir frizētavas un aptiekas. Ir ļoti daudz kebabnīcu un svaigo piena produktu stendu, kur nopirkt izlejamo pienu un jogurtu. Cilvēki vēl joprojām pret mums ir ļoti jauki – vienmēr gan uztver mūs kā vietējos. Bet nevarētu teikt, ka Maskavā bija sliktāk! Pagaidām šķiet, ka krievi ir ļoti viesmīlīgi, un neatteiks lūgumam vai jautājumam.

Pilsētiņas centrs vienmēr ir dzīvs, lai gan pūļus ar Maskavu nesalīdzināt. Tomēr Jaroslavļā vietējiem ir pašiem savs atrakciju parks, kas darbojas siltajā sezonā. Patiešām – tik daudz visādu karuseļu! Nedaudz sarūsējušu, protams, bet visi darbojas! Te gan ar septembra sākumu nāk retais – jāsāk skolas un darba gaitas. Par katru no atrakcijām jāmaksā apmēram četri eiro. Mēs gan netērējamies un neriskējam sēsties noplukušajos „amerikāņu kalniņos”, bet gan priecājamies, ka kaut kas tāds tomēr ir tik pieejams! Skaistas skulptūras un otrādi apgriezta māja kā izstāžu zāle. Redz, ne tikai katedrāles ir tas, ko Jaroslavļā aplūkot!

Šajā pilsētā ir arī neliels zoodārzs un milzīgs panorāmas rats – tā kā par atpūtas iespējām ir padomāts. Arī galvenā gājēju iela ir pilna atpūtnieku – lielākoties tie gan ir paši vietējie. Vien aizvakar manījām kādu vāciešu grupu ieejam vienā no katedrālēm.

Šodien sagatavojam kārtējo video un palutinām sevi ar krievu alu. Kā jau minējām – jau nedēļa pagājusi, bet vēl joprojām nekas no visa tā baisā, par ko tikām brīdināti, nav piepildījies. Neviens šņabi mutē nelej un ar ieročiem uz ielām nestaigā. Protams, te uz gājēju pārejām jābūt uzmanīgam – neskatoties tās nevajadzētu šķērsot. Bet tā taču ir tik daudzās pasaules malās, arī pie mums.

Cilvēki, ar ko runājam, mums vēl nav jautājuši neko par karu vai politiku. Vien vienu reizi ar Juriju sanāca skart šīs tēmas, un tad arī sapratām, ka tās nebūs piemērotākās. Nu gluži kā citur pasaulē. Patiesībā, dažreiz tas šķiet tik absurdi, ka cilvēki strīdas par politiku – vai tiešām tas ir tas, kam vajadzētu ietekmēt savstarpējās attiecības?

Veikalā atrodam zirga gaļas konservus līdz ar daudziem citiem medījumu gaļas produktiem. Pelmeņu izvēle ir bezgalīga, un, kā ierasti, noliecamies pret saldētavu un desmit minūtes pastāvam, līdz visi iespējamie pelmeņi izpētīti. Šī taču ir pelmeņu zeme – kāpēc gan to neizmantot! Dīvaini gan, ka te tos ēd ar sviestu etiķa vietā. Sākam jau iepirkt visu tālajam ceļam līdz Krasnojarskai. Labi, ka vilcienā pieejams karstais ūdens – roltoniii!

Vakarā priecājamies par vecajām multenēm TV un filmām, kurās rāda parku, kurā nupat esam bijuši!

Lūk, tādas bija mūsu trīs dienas Jaroslavļā. Varam teikt atklāti – pilsētiņas apskatei pilnībā pietiktu arī ar vienu dienu. Bet nu nākamās divas pavadīsim pie jauna kaučsērfera Maskavā un tad jau tālais ceļš ar vilcienu uz Sibīrijas tālēm.

*

Iztērētie līdzekļi: ~25 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~149 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~126)

Un pienācis vēl viens saulains rīts!

Paņemam vēl vienu nakti viesnīciņā un sākam savu pirmo īsto „darba dienu”. Beidzot tad arī sākam piestrādāt pie mūsu lapas – pirmie iespaidi par Krieviju gūti – nu tikai jāsaliek kopā! Protams, video gatavošana paņem daudz laika un dažreiz ir pat nogurdinošs process, bet sešu stundu laikā esam uztapinājuši pirmo ceļojuma stāstu.

Jau vakarpusē atalgojam sevi ar kārtīgu pastaigu pa Jaroslavļu. Pilsētiņa ir maza, tāpēc izstaigājam tos stūrīšus, kur vēl nav pabūts. Un tālāk no centra atklājas arī lieli rūpnīcas apgabali. Izrādās, ka tieši šajā pilsētā parādījās pirmā Krievijas tabakas rūpnīca – Balkan Star. Un 1900. gadā te tika uzbūvēta viena no pirmajām tramvaja līnijām. Jaroslavļa ir pilsēta, kur sāka ražot arī pirmos Krievijas dīzeļdzinējus, trolejbusus un smagās mašīnas. Un arī teātris – Volkova Drāmas teātris – bija pirmais Krievijā, atvērts Jaroslavļā 1750. gadā. Redz, kāda bagāta pilsēta!

Arvien priecējam acis pie apkārt esošajām katedrālēm. Žēl gan skatīties, ka dažas skaistās celtnes tiek aizmirstas. Kādai spožo kupolu katedrālei ķieģeļi no sienas krīt ārā, lai gan mēs to sauktu par vienu no skaistākajām šeit redzamajām.

Tad sasniedzam arī vienu no vecākajiem parkiem pilsētā – Petropavlovsk parku, kas atrodas senā rūpnīcas teritorijā. Tas gan tiešām mūs pārsteidz – galīgi aizaudzis mežs, kam cauri iet vien maza taciņa. Par parku mēs gan to nenosauktu. Turpat netālu ir pussabrucis stadions, kur mazi zēni sporto un kāds onkulis gana kazas. Šī nomale ir pavisam citāda kā vakardien redzētā Jaroslavļa. Lai arī katedrāles ir visapkārt, tepat ir bedraini ceļi, pamesti veikali, krāsainas dēļu būdiņas un pāris vietēji ar sasistām mašīnām un skaļu mūziku tajās. Tieši šādi bijām iedomājušies Krievijas laukus. Un nu esam tos sasnieguši.

Bet mūsu pastaiga nav gara – nospriežam, ka šādā parkā noteikti ar telti mēs neriskētu palikt, un dodamies atpakaļ uz hosteli. Tur priekšā trīs strādnieki, kas palīdz jaunatvērto vietiņu pabeigt. Un beidzot ir kāds, kas piedāvā iedzert šņabi. Arča paceļ vienu glāzīti, bet tas arī viss. Nav garšīgs. Vīri gan ir draudzīgi un, lai arī pie katras hosteļa sienas piespraustas zīmes, ka par alkohola lietošanu šajā vietā ir milzīgi sodi, arī pats administrators tiek pie glāzītes. Vīri ir jauki un pastāsta mums par vietām, ko vajadzētu apmeklēt. Mums gan vilciena biļetes jau visai Krievijai cauri sapirktas un no plāna novirzīties nekādi.

Vīri pastāsta par savām ģimenēm un to, ka arī viņiem sanāk daudz paceļot pa Krieviju – strādājot celtniecībā, objekti atrodas visās valsts malās. Bet cilvēki? Katrā vietā citi – un katrā vietā ir gan labie, gan sliktie. To esot vērts atcerēties.

Dienu noslēdzam ar kārtīgu darba devu. Bet rītdien gan esam nolēmuši atpūsties šajā burvīgajā pilsētā, kas ir atainota pat uz 1000 rubļu banknotes.

*

Iztērētie līdzekļi: ~14 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~124 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~116)

Nu ko, mantas sapakotas.

Līdzi paņemti gan augļi, gan Jurija ceptie cepumi, ko vīrs mums ceļam uzdāvinājis. Un dodamies uz metro.

Tur ekrānos tiek rādītas ziņas. Vakarnakt kādā no centrālajām metro pieturām, kuru bieži sanācis šķērsot arī mums, viens nošāvis policistu. Protams, jo vairāk cilvēku, jo biežāk var gadīties kāds ļaundaris. Bet mēs priecājamies, ka mūsu ceļā ir tik sirsnīgi ļaudis!

Pamaldāmies plašajās vilciena stacijas zālēs, līdz sēžamies vagonā. Priekšā četru stundu brauciens līdz Jaroslavļai – vienai no „Zelta apļa” pilsētām – 2010. gadā tā svinēja savu tūkstošgadi. Jaroslavļa ir viena no senākajām Krievijas pilsētām un visilgāk apdzīvotā vieta pie Volgas. Un Krievijā ir tikai divas pilsētas, kuru vēsturiskie centri pilnībā iekļauti UNESCO. Viena no tām ir Sanktpēterburga, otra Jaroslavļa.

Vilcienā smaržo pēc belašiem un pelmeņiem. Sievas ēd tomātmaizītes un piekož kūpinātu vistas kājiņu. Dažreiz gan kāpostu un visa pārējā sajaukums gaisā šķiet nedaudz dīvains. Bet jūtamies kā mājās. Nāk biļešu pārbaude, šoreiz visu biļetes tiek savāktas, bet tieši mūsējās ne. Un tad top skaidrs – konduktori visu ceļu patur tās biļetes, kas iegādātas vilciena biļešu kasēs, bet tās, kas iegādātas internetā, viņiem, nez kāpēc, nav vajadzīgas.

Pēc stundas brauciena atveras tualetes, pa vagoniem sāk staigāt konduktores, piedāvājot saldējumu. Vispopulārākie saldējumi te noteikti ir plombīra un pistāciju. Ar tiem mūs katru dienu cienāja arī Jurijs.

No Maskavas ārā braucam ļoti ilgi, bet tad arī sākas meži un mazi ciemi. Šie garie pārbraucieni sniedz arī lielisku iespēju pastrādāt pie grāmatas. Jā – iepriekšējā ceļojuma pēdējo grāmatu, ļoti iespējams, varēs iegādāties jau decembrī!

Pē piecu stundu brauciena sasniedzam Jaroslavļu. Šeit kaučsērferi nemaz neesam meklējuši, jo beidzot jāvelta laiks šai mājaslapa un video meistarošanai. Kaučsērfings ir brīnišķīga lieta, tomēr vajag laiciņu arī pastrādāšanai.

Krievu portālos bijām atraduši vairākus dzīvoklīšus, ko izīrē tikpat lēti kā viesnīcu, tomēr tie uz mūsu ziņām nav atsaukušies, tāpēc ejam uz Booking.com atrasto lētāko hosteli. Tas ir pavisam netālu un pavisam jauns. Protams, arī bez starpniekiem, kā pati Booking.com mājaslapa, ir lētāk. Iekārtojamies pie jauka puiša, kas nesen vien vietiņu atvēris. Patiesībā, šis ir „kapsulu hostelis”, kur divās istabās izvietotas vairākas kapsulas, kurās gulēt. Lai gan meitenēm un puišiem istabiņas ir atsevišķi, pirmajā septembrī nav nevienas meitenes, tāpēc abi varam palikt kopā meiteņu istabiņā.

Un tad arī dodamies pilsētā. Tā tiešām ir pasakaina! Tik daudz katedrāles! Jurijs mums stāstīja, ka senāk tās tika celtas vai nu no aristokrātu vai „parasto iedzīvotāju” naudiņas. Bet tās viena pie otras ir tāpēc, ka bija ierasts celt jaunu katedrāli vai baznīcu ikreiz, kad bija kāds īpašs notikums vai par godu kādam noteiktam cilvēkam. Viena pie otras! Maskavā arī tā bijis, bet daudzas nojauktas – kas par daudz, tas par skādi.

Atrodam arī vairākas lāča skulptūras un suvenīrus – tas ir pilsētas simbols. Leģenda vēsta, ka pilsēta tika atklāta pirms tūkstoš gadiem, kad Jaroslavs Gudrais nogalināja lāci tieši šīs pilsētiņas pašreizējā atrašanās vietā. Protams, arheologu atradumi liecina, ka cilvēki šeit mitinājušies jau sen pirms tā.

Jaroslavļas vēsturiskajā centrā vien ir atrodami vairāk kā simts arhitektūras pieminekļi, to apņem skaisti parki un, protams, Volgas promenāde. Pēc Maskavas šī pilsētiņa gan liekas tik maziņa un kājām izstaigājama! Un to arī darām – diena taču ir lieliska! Smejam vien, ka paši vietējie laikam īsti nezina, kurā gadā tad pilsēta dibināta – vienā vietā piemineklis vēsta – tas bijis 1010. gads, citā vietā ziedu kārtojums saka, ka 1008. gads bijis tas īstais.

To noslēdzam ar kārtīgu šopingu, jo hostelī taču ir virtuve, un atklājam, ka Krievijā cenas tiek rakstītas simt gramiem produkta. Sapriecājamies par lētām desām, bet tad nākas preci atdot atpakaļ – vien pārdevējas brīnās, kā mēs varējām nezināt, ka galējā cena nemaz nav uzrādīta! Uz ielām ir daudz ēstuvīšu – arī tādas, kur ir tikai pelmeņi un tādas, kur tikai šašliks – vien izvēlies īsto no desmitiem variāciju! Atrodam arī veco limonādes aparātu. Tas gan limonādi vai gāzētu ūdeni vairs nedod par kapeikām, bet gan par 30 rubļiem (kas ir apmēram 50 centi).

Bet ir forši. Un Krievijā mums ir tik viegli ceļot! Viss ir saprotams, kultūra līdzīga un līdz šim redzētās vietas – burvīgas!

*

Iztērētie līdzekļi: ~16 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~110 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~108)

Eh, šī burvīgā ceļošana!

Izguļamies un paēdam mūsu iecienītos roltonus, lai dotos uz Izmailovo kremli. Šoreiz cietoksnis ir celts vien 2003. gadā un nav paredzēts aizsardzībai, bet tīri kā kultūras centrs. Kad esam pie tā nokļuvuši, tiešām liekas, ka esam kā iekāpuši pasakā – kremļa koka būves ir apburošas! Krāsainais komplekss ietver vairākus muzejus, kā, piemēram, šņabja un maizes muzeju, neskaitāmas interesantas fotografēšanās vietas, skatu torņus un pārsteidzoši plašu tirgu.

Kamēr pārdotais tiek ietīts tepat ceptu šašliku smaržīgajos dūmos, mēs mēģinām aptvert vietu, kur esam nokļuvuši. Sākot ar relikvijām un īstiem Padomju Savienības antikvariātiem, līdz pat roku darinājumiem – izšuvumiem, gleznojumiem, kokgrebumiem un adījumiem. Raibās matrjoška lellītes noklājušas tirdziņa sienas un nelielajās alejās spraucas gan vietējie, gan tūristi.

Šī ir pasakaina vieta! Tik forši, ka neviens pārdevējs nebāžas virsū ar savu preci, cik labi, ka visu iespējams nesteidzīgi aplūkot un arī fotogrāfiju uzņemšanai neviens neiebilst. Protams, cenas atšķiras pat trīs bodīšu attālumā. Un vienai precei tās var variēt pat desmitkārtīgi, tāpēc svarīgi no sākuma visu apstaigāt. Lai gan tas nebūt nav tik viegli izdarāms.

Daži pārdevēji pārsteidz ar ļoti labām angļu valodas zināšanām, citi atnākušajiem tūristiem māk parādīt kalkulatoru. Un tas taču arī nostrādā. Daži izmanto Google Translate, citi kaulējas uz pirkstiem. Bet mēs kā vietējie iepērkam dažus suvenīrus. Jāpaņem taču līdzi daļiņa arī šīs Pasaules malas!

Mūs pārsteidz tirgus nomaļākās vietas, kur iespējams iegādāties gan dažādu dzīvnieku izbāzeņus, gan ieročus ar visām patronām un pat klusinātājiem. Te gan uzliktās zīmes vēstī – fotografēt nedrīkst. Un noteikti, ka neviens krievu valodas nezinātājs šo preci arī nevarētu iegādāties. Bet apčamdīt visu drīkst.

Un viss ir tik pieejamās cenās! Te pat kaulēties nemaz neienāk prātā!

Šis ir viens bagātīgs tirgus!

Pavadām te ilgākas stundas, kā sākumā plānots, un jau vakars klāt. Jātiekas ar Juriju, lai pavadītu pēdējo vakaru kopā pirms došanās tālāk.

Un beidzot tad arī izstaigājam pašu rajonu, kur dzīvojam. Un tas tiešām ir debišķīgs! Patiesi pārsteidz Maskavas parki. Tie nav tādi kā citur – te ir tik daudz ko darīt, ne tikai koki un soliņi. Laukumi sportistiem un šūpuļtīkli atpūtniekiem. Āra grilēšanas vietas jautrām kompānijām, skatuve, kur uzstājas mūziķi un izgaismoti pieminekļi. Arvien vairāk sākam iemīlēt Maskavu. Ja no sākuma likās, ka šī ir parasta pilsēta, ko vērts redzēt, bet tā nesauc atpakaļ, tad tagad liekas, ka te varētu pavadīt tik daudz vairāk laika!

Protams, nav iespējams apstaigāt vairāk kā trīstūkstoš vēsturiskās ielas, plašos laukums. Nav iespējams apbrīnot visas katedrāles un pieminekļus. Tomēr prieks, ka šajā īsajā laikā Maskava mums ir iekritusi sirsniņā. Un, iespējams, tas ir pateicoties arī Jurijam, kas parāda mūsu „jāredz” sarakstiņā neierakstītās vietas.

Un tā. Rīt ceļš tālāk. Paldies par šo jauko pieredzi un tik skaisto dienu, Maskava!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~94 eiro)

Noietie km: ~17 (km kopš ceļojuma sākuma: ~93)

Beidzot esam kārtīgi izgulējušies!

Un beidzot varam sakārtot domas un somas, nopērkam arī vilciena biļeti uz Jaroslavļu, kas ir viena no senajām Krievijas pilsētām.

Tad dodamies uz centru, lai tiktos ar Maksu – krievu kaučesērferi, kuru vasarā uzņēmām Skrīveros. Vīrs, kurš uzņem mūs, visu dienu ir aizņemts savos darbos, tāpēc sarunājam tikties vakarā.

Šodien jau metro orientējamies labāk. Un saprotam, ka jau sākumā vajadzēja pirkt trīs dienu biļeti, ar kuru iespējams braukt visos metro un busiņos. Tāda izmaksā 5 eiro. Bet katrā ziņā arī ar pārmaksāšanu, kamēr sistēma saprasta, metro sistēma Maskavā ir ļoti izdevīga.

Satiekam ceļotāju Maksu, ar kuru tad beidzot arī dodamies uz Sarkano laukumu. Tas ir pats centrālais Maskavas laukums, kas ir pilns ar ļoti nozīmīgām un patiesi greznām ēkām, un šodien arī koncertiem un izrādēm! Jā, Maskava pirmajam septembrim ir gatava. Viss laukums ir aizpildīts ar milzīgām skatuvēm, kur notiek zirgu izjādes, dažādi koncerti un atrakcijas. Pūļi ir lieli un garas rindas, lai laukumā tiktu cauri skeneriem un pārbaudēm.

Turpat ir arī Ļeņina mauzolejs, kur pats svarīgais vīrs arī apskatāms stiklotā sarkofāgā. Vairāk kā divi miljoni cilvēku ik gadu apmeklē šo vietu, kurā, kopš paša Ļeņina nāves, viņa ķermenis tiek uzturēts par vairākiem simtiem tūkstošu eiro gadā. Bet garās rindas mums neļauj pašiem to izpētīt.

Pēc jātnieku šova dodamies uz turpat esošo katedrāli. Leģenda vēsta, ka cars to uztvēra par neatkārtojamu skaistumu, tāpēc katedrāles arhitektu lika padarīt aklu, lai tas savu šedevru vairs nekad nespētu atkārtot. Jāteic gan, ka līdzīgas leģendas esam dzirdējuši vairākās pasaules malās par dažādiem objektiem.

Eiropas lielāko aktīvo cietoksni jeb Kremli apstāj divus kilometrus gara siena, tāpēc redzam vien Kremļa jumtus. Ieejas maksas Maskavā ir augstas, lai gan, kā jau iepriekš minējām, viss pārējais ir Rīgas cenās. Starp citu, Kremļa sienās apglabāts Jurijs Gagarins – vīrs, kas pirmais izlidoja kosmosā.

Spraucamies cauri pūļiem, lai pamestu pārpildīto laukumu un apskatītu vairākas interesantas skulptūras. Dodamies pāri Maskavas upei, pēc kuras pilsēta ieguva savu nosaukumu. Vēsturē vairākas reizes Maskava tika nodedzināta – tā kā mājas tika būvētas no koka, uguns izplatījās zibenīgi.

Daudzi jaunlaulāto pāri slēdz slēdzenes uz kāda īpaša tilta, kamēr skolēni, tērpušies melnbaltā, steidzas uz koncertiem.

Kopā ar Maksu vēl aizbraucam līdz „Moscow City”, kas ir jaunais Maskavas finanšu centrs – iespaidīgas, stiklotas augstceltnes, kas vēl arvien ceļas. Vienā no tām 43. stāvā iztaisīts hostelis, kur palikšana maksā vien 15 eiro pa nakti. Jāpiemin, ka Maskavā ir septiņi debesskrāpji, kas izskatās vienādi, saukti par „septiņām māsām”. To celtniecība tika pabeigta pēc Otrā Pasaules kara. Redz, Staļins bija teicis: „Ārzemju politiķi un pārstāvji brauks uz Maskavu un te nebūs debesskrāpju? Tā nevar būt!” Tā pēc pavēles tika uzbūvēti šie septiņi debesskrāpji, lai gan plānā bija deviņi. Viens no tiem ir dzīvojamā ēka, kur atrodas arī augstākais bezmaksas skatupunkts. Tajā gan var tikt tikai tad, ja pazīsti kādu no ēkā dzīvojošajiem.

Kopīgo pastaigu noslēdzam „Arbatskaya” gājēju ielā, kas tiešām radīta tūristiem. Tiekam sacienāti ar krievu kokakolu „Baikal” un dodamies tikties ar otru kaučsērferi Juriju.

Pelmeņi un tēja, un esam gatavi naksnīgajai Maskavai. Mūsu jaunais draugs ir „īsts” maskavietis – arī viņa vecāki ir dzimuši Maskavā, vien vecvecāki ir iebraucēji. Tā nu vairs nav jādomā par orientēšanos, vien sekojam vīram, kas raitā solī ved mūs cauri skaistiem, izgaismotiem parkiem un skanīgu bāru ielām.

Vīrs atzīst, ka ir konservatīvs, un „bērnībā viss bija labāk”. Viņam nepatīk pārmaiņas. Mums jāatbild uz jautājumiem, ko domājam par Maskavu, pašiem maskaviešiem un valsti kopumā. Protams, Jurijam, gluži kā citiem šīs valsts iedzīvotājiem, patīk, ka par Krieviju saka ko labu un mums nav ko sliktu teikt. Kas ir ar cilvēkiem? Biklums, kautrība un nīgrums ir tie vārdi, kas noteikti Neraksturo iedzīvotājus. Visi šķiet droši, pārliecinoši tajā, ko tie dara. Ielas arī naktī ir pilnas dzīvības. Nav liekulīgu smaidu, bet nav arī nosodījuma vai neapmierinātības pretimnākošo sejās. Nav tādas raibas sabiedrības kā uz ielām Londonā, tāpēc, ka vietējie ir vairāk konservatīvi – tie nesapratīs puišus, sadevušos rociņās, vai kādu „pārāk alternatīvi” tērpto.

Meitenes parkos iemalko alu, slēptu papīra maisiņos, kamēr pavisam veci večuki visā ballītes atmosfērā ārā ved suni. Pat zīdainis tiek paņemts līdzi uz dzīvās mūzikas vakaru bārā. Redzami visa vecuma cilvēki, īpaši jaunieši. Meitenes sevi kopj – kosmētika un pārdomāts apģērbs ir tas, kam jābūt rītā un vakarā. Un tas ir tikai forši! Smejam par tām klasiskajām ādas somiņām vīriešiem pār plecu.

Staigājam daudz, kājām nokļūstam pat pie Kremļa. Jurijs pastāsta, ka pārpratuma pēc Sarkano laukumu tā sauc. Redz, krievi to saukuši par Skaisto laukumu – „krasna” krievu valodā nozīmē „skaists”. Kā piemērs tiek minēta dziesma „krasna devchina” („skaistā meitene”). Tie gan ir vārdi, ko sabiedrība vairs neizmanto. Bet fakts – Sarkanais laukums taču senāk bija balts!

Parkos notiek koncerti un modernās dejas, kam var pievienoties. Citi bauda laiku parku klusākajos stūrīšos, kamēr daži steidz uz galvenajiem laukumiem vērot parādes. Te ir tik daudz ko darīt! Un, līdz ar rubļa vērtības krišanos, centrālajos bāros alus ir par 3-4 eiro, kamēr ļoti labi pavakariņot var par pieciem eiro. Nu re – pasaules dārgākā pilsēta ir tik pieejama! Ar Tokiju to noteikti vairs salīdzināt nevar. Pašiem vietējiem, protams, ir grūti pārdzīvot valūtas straujo kritienu.

Bet kas tad ir ar to alkoholu? Ir jau ceturtā diena, bet vēl neviens mums par šņabi nav ieminējies. Patiesībā, abi satiktie kaučsērferi nemaz nelieto alkoholu. Redz, nemaz nav tā, kā filmās rāda!

Ejam atpakaļ uz citu metro pieturu. Gar Miesnieku ielu, Namdaru ielu un citām – par tām Jurijs arī māk pastāstīt. Senāk ielas nosauktas pēc iedzīvotājiem – ja kādā vietā pulcējās vairāki namdari, ielu nosauca par namdaru ielu. Ja bija kurpnieki – tad Kurpnieku ielu.

Ļoti daudzas kafejnīcas strādā 24 stundas. Tāpat kā frizētavas un manikīrs. Reāli, Maskavā visu var atrast jebkurā laikā. Un, tāpat kā Jurijam, šī pilsēta mums liekas droša. Visur novērošanas kameras, apsardze. Pat tālākajos rajonos meitenes nebaidās mājās iet vienas.

Interesanti, ka arvien populārāks Maskavā paliek kas tāds kā Car Drop. Tas nozīmē, ka pilsētā ir noteiktas automašīnas, ko var braukt ikviens. Paņem, pabrauc līdz konkrētajai vietai, tur atstāj, lai var braukt nākamais. Gluži tāpat kā mums ir ar velosipēdiem Rīgā. Maskava ar laiku vispār atteikšoties no privātajiem transportiem, ir pārliecināts mūsu draugs.

Un ar metro pārvietoties ir ļoti ērti un izdevīgi. Vienīgā problēma te esot cilvēki, kas lecot zem sliedēm. Tas dažreiz izraisa milzu problēmas – transportlīdzekļu kustība tiek apturēta, un tad miljons cilvēku plūst ielās un meklē autobusus.

Vienos naktī beidzam pastaigas un sarunas. Ir interesanti iepazīt pilsētu no paša maskavieša skatupunkta. Rīt vēl Maskava un tad jau dosimies tālāk!

*

Iztērētie līdzekļi: ~28 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~84 eiro)

Noietie km: ~28 (km kopš ceļojuma sākuma: ~76)

Mūsu pirmais brauciens vilcienā.

Un šoreiz īpašs brauciens. Pie kasēm paziņo, ka šodien kupejām ir lielas atlaides – tās esot lētākas pat par platskartēm. Īsti nesaprazdami starpību, jautājam pēc sēdvietām. Sieviete pie kases uzmet mums pat niknu skatienu: „Nu jaunieši, tā taču nav cenu starpība!” Jā – kā noskaidrojam, kupeja ir noslēgta četrvietīga telpa vagonā, kamēr platskartes ir atvērtas gultas visā agona garumā. Lai arī bijām gatavi sēdēt tās 9 stundas, arī pagulēt un iespēju braukt kupejā tomēr izmantojam. Biļešu starpība ir eiro katram.

Pirms vilciena ieejam veikalā un pārliecināmies, ka visas preces tādas kā pie mums. Vien pelmeņiem lielākas variācijas. Un cenas gandrīz uz pusi zemākas.

Tad kāpjam pienākušajā vilcienā un atklājam, ka ar mums brauc precēts pāris ar mazu zīdaini. Jau skaidrs, ka gulēšanas nebūs. Kupeja ir diezgan maza un apgriezties grūti, tāpēc, lai arī pāris piedāvā mums visiem pasēdēt uz viņu gultām pirmajā stāvā, mēs lienam savējās otrajā stāvā – te vienkārši nesalienam! Kupejā gan ir gultasveļa – tīra un smaržīga, kas pašam jāuzvelk pieejamajiem spilveniem un segām. Ir karsti, bet vilciens iet uz priekšu kā nākas – nav kā Indijā, kad tas šūpojas no viena sāna uz otru, kamēr cilvēki spiežas viens otram virsū un skaļi uzvedas.

Atnāk arī biļešu kontrole, kas mūsu biļetes nez, kāpēc, patur un aiznes prom. Jautājam mūsu ceļabiedriem, vai tā ir ierasta lieta, bet viņi paši brīnās un saka, lai pēc laiciņa ejam tās meklēt.

Pēc pusstundas brauciena izlienam no kupejas apēst līdzpaņemtos salātus un apturam garām skrienošo konduktori, kas solās biļetes pēc pusstundas atgriezt.

Naktī bērns, protams, sāk raudāt – arī mēs nevaram pagulēt. Un ir karsti – logu atvērt nevar, kondicioniera nav. Kupejas noteikti nav tas, ar ko vēl brauksim. Sešos no rīta mūs pamodina konduktore, beidzot atgādājot mūsu biļetes. Pēc vēl pusstundas ierodamies Maskavā.

20 vagonu garais vilciens ir piestājis Maskavas stacijā „Rīga”. Kā jau iepriekš, izlaižam somas cauri skeneriem, lai ieietu stacijā un noorientētos, kurā pilsētas galā esam. Maskava ir milzīga! Politiskais, ekonomiskais un Krievijas kultūras centrs. Apdzīvotākā pilsēta, kur gan tikai 2% no visiem iedzīvotājiem ir „īsti” maskavieši un var teikt, ka viņu vecvecāki arī nākuši no šejienes.

Bet tik labi, ka te viss izbraucams ar metro. Un metro ik dienas izmanto vairāk kā 6 miljoni cilvēku, padarot par trešo aizņemtāko metro pasaulē. Un interesanti, ka, braucot ar metro uz pilsētas centru, pieturas tiek paziņotas vīrieša balsī, bet, centru pametot, sievietes balsī. Tas pats ir ar apļveida metro (metro, kas iet apkārt centram pa apli), ko šodien izmantojam – pieturas tiek paziņotas vīrieša balsī, kad kustamies pulksteņrādītāja virzienā, un sievietes balsī, kad kustamies pretēji.

Dienas biļete, kas darbojas jebkuram metro 24 stundu garumā izmaksā 3 eiro katram. Un tā taču ir vieglāk aptvert šo megapilsētu! Metro pieturas pašas par sevi ir īsts apskates objekts – katrā gribas apstāties un uzkavēties kā mākslas galerijā.

Protams, bez dažiem pārpratumiem neiztikt, bet pirmā mūsu pietura ir Vjetnamas vēstniecība. Vajag vīzu! Astoņos tā vēl ir ciet, sagaidām plkst.9:00. Un tad darbā ierodas vjetnamieši, kas paskaidro, ka vīzu kārtošana notiek no desmitiem. Tā nu nākas gaidīt, jo izkustēšanās šajā lielajā pilsētā prasa daudz laika.

Plkst.10:00 atveras infocentra durvis, mūs ielaiž apkopēja. Gaidām vēl 15 minūtes pāri desmitiem, līdz ierodas kāds jauns aziātu puisis, ar ko nu sākam skaidroties. Pēc ilgām sarunām beidzot saprotam – latvieši Vjetnamas vīzai te var pieteikties – kā nekā mums pašiem Latvijā vēstniecības nav. Bet nepieciešams ielūgums, kas var izmaksāt vairāk kā pati vīza. Pietam – jāpiemaksā par ātru vīzas izgatavošanu, jo Krievijā pārvietoties bez pases nav prātīgi. Un vilcienā vispār bez tās nevar braukt! Saprotam, ka Vjetnamā tikt būs sarežģītāk kā domājām, tāpēc pagaidām atstājam šo jautājumu Ķīnai. Redzēs, kā ies. Varbūt tiešām jāpamaina maršruts.

Beidzot tiekam pilsētā. Visapkārt ir skaistas katedrāles un klosteri. Īpaša ir Novodevichy kapsēta, kur skaisti pieminekļi likti uz Krievijas ievērojamāko personību apbedījuma vietām.

Ar kājām jāstaigā daudz un somas vēl plecos, jo kaučsērferis darbiņu beidz piecos. Bet tas viss pieder pie ceļošanas! Un Maskavā ielas ir gludas un tīras. Un tualetes ir foršas un bez maksas! Katrā vietā gan pārbauda mūsu somas – dažreiz puse pat jākrāmē ārā! Sargi ir visur.

Izstaigājam arī Gorky parku, kas ir populārākā atpūtas vieta maskaviešiem. Te redzams, kā visi gatavojas Maskavas dienai, kas ir 8. septembrī. Mēs gan tieši tajā dienā dodamies uz Krasnojarsku, bet vismaz pirmā septembra svinības šeit pieredzēsim! Te gan katru nedēļas nogali notiek dažādi koncerti un organizētas bezmaksas izstādes.

Pieminekļu parkā, kur Padomju laiku tēli sajaucas ar moderno mākslu, notiek priekšvēlēšanu kampaņa, un tiekam pie laimes cepumiņiem, aprocēm, piespraudēm un pat T-krekla, ko gan Krievijā nevalkāsim.

Alkohola veikaliņi ir ik uz stūra, bet tuvāk centram Maskava paliek dārgāka, lai gan cenas var pat pielīdzināt Rīgai.

Visbeidzot nonākam pie Jēzus Kristus katedrāles, kuras vietā piecdesmit gadus atradās pasaules lielākais atvērtais peldbaseins. Protams, šīs celtnes Krievijā ir iespaidīgas, tikai nedrīkst aizmirst par galvassegu un garajām biksēm.

Visās malās piedāvā arī ekskursijas. Bet, kad Arča atsakās, reklāmu dalītājas uzreiz atvainojas: „Vai, domājām, ka esat ārzemnieki!”

Un tad jau pienācis vakars un tikšanās ar mūsu jauno draugu. Piecos esam norunātajā vietā. Cik labi, ka Maskavā tomēr pieejams wi-fi. Lai to saņemtu, jāievada telefona numurs, bet šoreiz SIM karti ārā no telefona neņemam, tāpēc tiekam arī pie sakariem.

Kopā ar Juriju nokļūstam 16.stāva dzīvoklītī 15 km no Maskavas Sarkanā laukuma. Mums tiek ierādīta milzīga istaba un tad arī atklāts – pats Jurijs te nedzīvo, un viss dzīvoklis tiek atstāts mūsu rīcībā. Viņš vien vēlas šo vakaru pavadīt sarunās. Lieliski!

Virtuvē ar skatu uz izgaismotu televīzijas torni sēžam pie galda un tiekam cienāti ar tēju, kafiju, dažādiem gardumiem un, protams, pelmeņiem. Jurijs pats mums ir īsts pretstats. Vīrs stāsta, ka visu mūžu ir strādājis, naudu iegulda nekustamajos īpašumos, kā, piemēram, šajā dzīvoklī, kas iepaticies jaukā balkona skata dēļ. Un te nu sākas izprašņāšana – kāpēc to darām, ko tieši vēlamies panākt un kas mums visvairāk patīk. Ko esam interesantu ēduši un kur atgrieztos.

Kopā izspriežam, ka migrācijas nodaļā tomēr reģistrēties nav vērts. Ja nepaliekam vienā vietā vairāk kā piecas dienas, droši vien tāda reģistrēšanās nebūs nepieciešama. Tad jau redzēs.

No politiskās un reliģiskās tēmas cenšamies izvairīties. Tomēr redzams, ka vīram ir arī savs viedoklis un no tā atkāpes nav pieļaujamas. Viņš vien saka, ka, viņaprāt, valstī politiskā situācija nav veiksmīga, arī pati Maskava tiek pataisīta par „skaistu pilsētu, ne pieejamu un ērtu pašiem maskaviešiem. Jurijs ir pārliecināts, ka neviens krievs nevēlas doties ar Transsibīrijas ekspresi un vairākas no mūsu iecerētajām apskates vietām uzskata par liekām. Bet cik cilvēku, tik viedokļu! Un ir tik jauki, ka tiekam uzņemti un mums uzticas. Ir vien trešā diena, bet jau atkal pierādās, ka pasaulē labais pievelk labo. Tāpēc dāvāsim viens otram kaut smaidu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~13 eiro  (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~56 eiro)

Noietie km: ~25 (km kopš ceļojuma sākuma: ~48)

Telts nedaudz mitra, bet nav jau pirmā reize!

Ārā spīd saulīte, pažāvējam lietusmēteļus un parkā notiesājam līdzpaņemtās tostermaizes, kamēr zvejnieks noķer savu lielo lomu un priecīgi mums to demonstrē.

Esam pārliecināti, ka Zilupē ir arī kafejnīcas, un nekļūdāmies – arī mazajā būdiņā, kas šķiet slēgta, ir gan tēja pa 30 centiem, gan rozete. Pirmā ceļojuma diena nopublicēta, bildes nosūtītas, esam gatavi pamest Latviju.

Līdz robežai ir 7 kilometri. Nedaudz apmaldāmies ceļos, kas kartē nez kāpēc iezīmēti, bet reāli neeksistē. Un dažreiz atkal pieķeram sevi pie tā, ka domājam vienas domas un „izsperam” vienādus teikumus vienlaicīgi. Paspējam nofotografēties pie robežas zonas zīmēm un samīļot dažus suņus, no kuriem viens mūs pavada līdz pat robežai. Somas plecos var just, bet jau zinām, ka pēc laiciņa tās „saaugs” ar mums. Un ir forši!

Ceļmalās līdz pat robežai pāris kilometru garumā izvietotas tualešu būdiņas, smago mašīnu rindas gan nav redzamas. Un tā aizsoļojam līdz pirmajam kontrolpunktam. Tur latviešu robežsardze ar krievu akcentiņu jautā, vai mēs ar kājām. Ar kājām. Uz kurieni? Uz Maskavu. Nu labi.

Katrā kontrolpunktā jautājam par vienu – esam atraduši, ka, pēc iebraukšanas Krievijā, 24 h laikā jāreģistrējas teritoriālajā Iekšlietu ministrijas Migrācijas jautājumu pārvaldes nodaļā. Latvijas pusē neviens par to neko nezina. Vien smaidot priecājas, ka esam uz Maskavu sataisījušies kājām.

Suns mūs pavada visu laiku, labprāt parunājas arī kāds vīrietis, kas saka – mūs pavizinātu, bet pats brauc ļoti tuvu – tikai pēc degvielas. Latvijas pusē trīs kontroles izietas, nokļūstam Krievijā!

Tur arī nav nekas pret kājāmgājējiem. Bet arī tur neviens par reģistrēšanos policijā neko īsti nemāk atbildēt. Vien viena dāma uniformā ir pārliecināta – bez tā būs nepatikšanas.

Pārbauda mūsu pases, liek izkrāmēt somas. Tad rodas jautājums par telti – kur ar to esam sataisījušies? Atbildam, ka telts bija nepieciešama Latvijā, un ar to pietiek. Kopumā viss ļoti jauki un pēc pārbaudēm sasniedzam stabu ar lielu uzrakstu „Krievija”. Esam klāt! Šajā pusē rindas ir ļoti garas, mūsu suns tomēr paliek Latvijā. Pāri robežai mūs ir pavadījis.

Nu ko – iestiprināmies ar līdzpaņemtajiem banāniem un dodamies ar izstieptu īkšķi. Maskavā kaučsērferis mūs gaida tikai rītdien. Bet, ja mūs nepaņem tālbraucējs, jātiek vismaz 160 km no robežas līdz pilsētiņai, no kuras iet nakts vilciens uz pašu Maskavu.

Aprunājamies ar malā stāvošajiem tālbraucējiem, neviens vēl nav gatavs braukt. Ejam un stopējam. Kāda mašīna samazina ātrumu un jau sapriecājamies, bet tad – robežsardze! Ai, nu gan ko pateiks! Formastērpos tērptie vīri atver durvis, mēs smaidām un sakām, ka cenšamies nokļūt līdz Maskavai. Tie vien nosaka – tad pa ceļam nebūs, jo paši viņi drīz nogriežas uz nacionālo parku, kas ir pavisam netālu. Nu re – tātad Krievijā stopēt ir iespējams!

Drošu soli dodamies tālāk, nedaudz sāk smidzināt. Bet drīz arī apstājas kāds auto un dodamies ceļā. Vīri no Daugavpils! Runājam gan krieviski, jo vecākais vīrietis, šķiet, latviski nemaz nesaprot. Bet vīri ir ļoti jauki. Pastāsta, ka 2003. gadā Krievijā piedzīvota avārija un vecākais vīrs nu ir ratiņkrēslā. Bet bez Krievijas nevarot!

Vīri brauc uz Velikiye Luki un tas mums der. 160 km garajā ceļā, kas ir pārsteidzoši gluds, runājam gan par viņu dzīvi, gan mūsu piedzīvojumu. Vīri brīdina, ka Maskavā ir daudz čigānu, un ir pārliecināti, ka visi Maskavas miljonāri ir ebreji. Paši gan nestāstām, kas iepriekš pieredzēts, bet koncentrējamies uz to, kas ir tagad. Uzzinot mūsu plānu ar vilcienu izbraukt pusi Krievijas un pēcāk mēģināt ceļu Ķīnā, vīri atbild, ka viņi uz ko tādu gan neparakstītos. Bet paslavē mūsu drosmi un novēl labu ceļavēju.

Apstājamies pilsētiņā, kas ir tā, no kuras iet nakts vilciens uz Maskavu. Jau vakars un, izrunājot visus iespējamos variantus, saprotam, ka līdz Maskavai šodien nenokļūt – tas nozīmē vēl vienu nakti teltī kādā tumšā un nepazīstamā vietā. Bet ir taču vilciens! Esam jau izpētījuši šo maršrutu un pie kases skaidri zinām, kas jāpērk. Un tā – galu galā – esam ietaupījuši. Ja mēs brauktu ar vilcienu līdz Maskavai no Rīgas, nāktos maksāt vairāk kā 66 eiro. Bet nu mūsu ceļš izmaksā 17 eiro. Lieliski! Kā nekā – šoreiz esam iecerējuši ceļot nedaudz „maigākā” veidā. Nakti pavadīsim vilcienā.

Līdz tam ir vēl laiks izpētīt apkārtni un pagaidām jūtamies kā mājās. Ielas, mājas un veikaliņi gluži kā mūsu mazajās pilsētelēs. Vietējie ļoti atsaucīgi – vienmēr atbildēs lūgumam pēc palīdzības. Protams, krieviski. Grūti spriest, kā te būtu ceļot kādam, kas šo valodu nepārzina.

Ļeņina pieminekļi un mazi bērni, kas spēlējas ar elektrošoku. Mazpilsētas nelīdzenie ceļi, tirdziņi un konditorijas. Bet ir lētāk un tas priecē.

Un tagad – gaidām savu pirmo braucienu Krievijas vilcienā. Tur pat gultasveļa ir iekļauta cenā! Pēc Indijas piedzīvojumiem tas noteikti būs patīkams brauciens. Cerēsim uz to labāko! Priekā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~43 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~23)

LATVIJA 1.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"