Home LV

LV

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

Kas jauns Ķīnā?

Atceries, kad teicu tev – Ķīnā nestrādā cenzētās mājaslapas – tādas kā FaceBook, WhatsApp, Instagram, Google… Tāpēc, ka “strādā” Ķīnas Uguns mūris, kas “nevēlamu” informāciju nelaiž iekšā šajā zemē. Bet pāri mūrim var pārcelt VPN jeb rīks, kas internetā izveido drošu un šifrētu savienojumu ar citu tīklu, palīdzot tā lietotājiem aizsargāt savu privātumu un apiet ierobežojumus…

Mums VPN ir. Bet vai ar to var tā lielīties? Vai ar to var dalīties? Nupat Ķīnā Hunaņas provincē Sabiedriskās drošības birojs saskaņā ar likumu ir arestējis divus vietējos par VPN izplatīšanu. Divi ķīnieši – Ruans un Tans – pirka VPN un par lielākām naudiņām pārdeva to tālāk saviem tautiešiem, kas savukārt izmantoja VPN, lai apietu Ķīnas cenzūru. Vīri guva peļņu no cenu starpības – vairāk nekā vienu miljonu juaņu! Tik pieprasīta Ķīnā ir ārpasaule! Bet, protams, viss miljons vīriem nu aiziet secen…

Kas vēl? Daudzi Ķīnā pārtrauc pirkt populārā Nongfu zīmola dzērienus. Redz, uz dzēriena etiķetes attēlotie tempļi esot ņemti no Japānas ainām, ne Ķīnas. Vēlāk gan šādi izteicieni internetā kritizēti, paskaidrojot, ka patriotisms ir “tīrākais, vienkāršākais un cēlākais sentiments ikviena sirdī – kā gan tas var tikt tā apgānīts!” Daži patriotismu izmanto, lai gūtu sev kādu labumu… Ne viens zīmols Ķīnā cietis, jo tā dizains pēkšņi kādam atgādinājis par to ne īsti mīlēto Japānu. Piemēram, augstākās klases tējas un maizes izstrādājumu veikals Ķīnā 2022. gada novembrī mainīja nosaukumu no Nayuki uz Naixue, jo tika vainots japāņu vārdu izmantošanā. Līdzīgas izmaiņas veica Ķīnas dzērienu ražotājs Yuangi Senlin, kurš savulaik izmantoja nosaukumu “Genki Forest”!

Ķīna ir brīnumu pasaule! Šīs ir oficiālās ziņas, kas pieejamas katram valstī, līdz ar to, šķiet, ka varam arī ar tām padalīties. Kas notiek ar mums? Viss tikai uz priekšu! Lai arī pavisam nesen domājām un dzirdējām, ka neko mājup aizsūtīt nevarēsim Suecas kanāla krīzes dēļ, viss ir atrisinājies. Ja dažu plānos bija mūs no Ķīnas pavadīt jau pēdējās darba dienās, tad tagad esam saņēmuši atļauju šeit uzturēties daudz ilgāk, un arī Tibeta šķiet jau ar roku sasniedzama. Tikmēr top grāmata par Ķīnu, kuru varēsi izlasīt jau vasarā! Top video, kur vari ieskatīties mūsu ceļojumos! Jaunākais par Ķīnas mazo Taizemi –

 

Kļūsti par trešo ceļotāju!

Sieviešu dienas svinēšana Ķīnā: sieviešu sasniegumu un progresa godināšana!

Starptautiskā Sieviešu diena, ko katru gadu atzīmē 8. martā, ir nozīmīgs notikums visā pasaulē, un arī Ķīnā. Tradicionāli te atzīmē sieviešu sociālos, ekonomiskos, kultūras un politiskos sasniegumus. Ķīnā šai dienai ir īpaša nozīme, atspoguļojot sieviešu progresu un uzsverot pastāvīgos centienus veicināt dzimumu līdztiesību.

Un svētki ir lieli. Visā Ķīnā Sieviešu diena tiek atzīmēta ar dažādiem pasākumiem un aktivitātēm, kuru mērķis ir atzīt sieviešu ieguldījumu sabiedrībā. No īpašām sapulcēm un konferencēm līdz mākslas izstādēm un kultūras priekšnesumiem šī diena godina sieviešu sasniegumus dažādās jomās, tostarp politikā, biznesā un mākslā. Maņdžouli īsti gan nav vietas, kur lielus pasākumus organizēt, un ir pārāk auksti, lai ko pasāktu ārā. Tomēr no plkst.12:00 visiem piešķirta brīva diena, un dāmas klasiski dodas uz skaistumkopšanas saloniem, tad ar vīriem nelielā šopingā, lai dienu noslēgtu pie vakariņu galda. Ziedu veikalos rindas ir jau pāris dienas.

Neskatoties uz progresu, izaicinājumi sievietēm Ķīnā joprojām pastāv, un Sieviešu diena kalpo kā atgādinājums par vēl veicamajiem darbiem. Tādas problēmas kā vardarbība, nevienlīdzīga piekļuve izglītībai un veselības aprūpei, un ierobežota lēmumu pieņemšana dažādos amatos joprojām ietekmē sievietes Ķīnā un visā pasaulē. Tā kā Ķīna turpina censties panākt dzimumu līdztiesību, Sieviešu diena sniedz iespēju pārdomāt pagātnes sasniegumus, svinēt sieviešu ieguldījumu un atjaunot apņemšanos veidot iekļaujošu sabiedrību visiem.

Kā Arča saka: “Sievietes ir tik foršas, ka tagad pat vīrieši par tādām kļūst!”

Sieviešu dienā mūsu skolas kolektīvs tiekas pie pusdienu galda Korejiešu restorānā, skolēni dāvina gan puķes, gan konfektes un augļus. Salūts turpinās, nav pārstājis kopš Jaungada dienas. Tas gan nedaudz apnicis, jo ir tie, kas salūtu uzšauj arī trijos naktī vai pirms sešiem no rīta. Un tā katru dienu, katru!

Kas notiek ar mums, kas notiek Maņdžouli? Te vēl joprojām ziema, bet paliek siltāks. Bērni gan uz skolu nāk sasirguši, arī ar kovidu. Ja senāk tas mums garantētu lokdaunu, tad tagad ir tīri ierasta prakse. Sasmejamies, kad daži vēl pa paradumam mums garām ejot aizspiež degunu. Dažreiz gan speciāli tiem, kas baidās no ļaunā ārzemnieka paejam tuvāk. Kāda tante no autobusa pieturas pat aizbēg. Bet smieklīgi nav tad, kad mūsu ēkas pirmajā stāvā parādās slimnīcas darbinieki un lieli, sarkani plakāti. Visiem kā vienam tas atgādina lokdaunu laikus – ar kolēģiem nespējam noticēt, kā tie divi gadi iesēdušies mūsu prātos. Bet izrādās – tagad ārsti vienkārši braukā pa mājām un sniedz iespēju vecākajai paaudzei izmērīt asinsspiedienu un aprunāties ar mediķi, neejot uz slimnīcu.

Daži kolēģi aiziet, citi parādās vietā. Vēl nevienu skola nav turpinājusi lūgties tik ilgi – palieciet vēl nedaudz! Vēl divus mēnešus, kaut mēnesi ilgāk! Sākumā mums piedāvā apmaksāt Tibetas braucienu, tad pielikt algu, un visbeidzot iedot pagarinātu vīzu, lai varam Ķīnā atgriezties jebkurā laikā bez liekām klapatām. Bet esam nepielaužami. Saprotam, ka tā mēs nekad nepametīsim Maņdžouli. Nepārproti – te ir lieliski, bet kaut kā tā nevar pamest pasauli neizpētītu.

Daži mums saka, ka rādām propagandu – to, ko ķīnieši vēlētos, lai stāstām. Bet tā nebūt nav. Pajautā jebkuram ārzemniekam, kas ir Ķīnā – visiem te patīk! Kāpēc tad mēs visi esam šeit? Citi saka pretējo – lai esam piesardzīgāki ar vārdiem. Tā jau ir – Ķīna ir kā slēgta istaba. Esam atvēruši tev aizkaru, bet logu gluži vērt vaļā nevaram, citādi mūs ātri vien pa to izlidinās.

Ķīnā ir ļoti daudzas puses. Kolēģe no Zambijas stāsta, kā piepelnās Guandžou, ejot pa nakstklubiem – bagātie ķīnieši gatavi atstāt tūkstošiem juaņu, lai tikai ārzemnieks pasēdētu pie viņu galdiņa. Un vēl uzsauc dzērienus. Bet, kad dejas beigušās, visi šķiras. Eiropiešu kolēģe savukārt runā par darba pieredzi Pekinā, kur ķīniešiem ar mazajiem bija aizliegts angliski sarunāties, lai bērniem nepielīp tas ķīniešu greizais akcents. Savukārt kāds svarīgs ķīniešu vīrs sūdzas, ka tik ļoti grib redzēt, kā dzīvo cilvēki ārpasaulē, bet nekādi to nevar. Redz, tie, kas strādā valdībā, bez ļoti, ļoti laba iemesla valsti nevar pamest, kaut nelielā tūrē, bet par ārpasauli patiesību atrodoties Ķīnā īsti uzzināt nevar. Saku, lai dodas uz dienvidiem pie džungļiem un kukaiņiem, bet ķīnietis izmet: “Tu nesaproti – tā tomēr ir tā pati Ķīna! Es gribu redzēt ārzemju cilvēkus. Gribu redzēt, kādas tie ceļ mājas, kā dzīvo kopā, ko ēd, ar ko nodarbojas brīvajā laikā…” Patiesi, mums to grūti saprast, bet ir ķīnieši, ko šīs alkas pavadīs visu mūžu, un paliks nepiepildītas.

Ledus skulptūru festivāls noslēdzies, skaistās figūras izjauktas, saspridzinātas. Senāk tām ļāva kust, bet, pēc negadījuma pagājušajā ziemā, kad bērnam uzslīdēja ledus klucis, tika pieņemts lēmums šo skaistumu iznīcināt pirmajās siltākajās dienās. Un šīs siltākās dienas ir patiesi skaistas! Maņdžouli ir skaista! Un šī diena ir skaista! Sūtām sveicienus no Ķīnas visiem, jums dārgie! Paldies, ka esat kopā ar mums!

Kāpēc cilvēki vispār vēl dzīvo Maņdžouli?

Tāda ir mūsu pirmā doma, kad izkāpjam vilcienu stacijā sava ceļojuma noslēgumā. Taksisti, mūs ieraudzījuši, cenas sauc dubultā, jo, redz, šķietamo “krievu” taču viegli apmānīt; turklāt atkal pāris sekunžu laikā nejūtīgi paliek pirksti un citas vēl atsegtās ķermeņa daļas.

“Skaties, kādi krievi!” uz mums jau rādīja ar pirkstiem vilcienā. Tikmēr otrs pačukstēja: “Nesaki tā, viņi var arī saprast”, uz ko atbildam: “Jā, mēs saprotam jūsu valodu.” Pirms trim gadiem citi ārzemnieki mums teica, ka varbūt pat labāk nesaprast ķīniski, kamēr šeit esam, bet tāpat interesanti dzirdēt, ko par mums domā.

Gājienā līdz dzīvoklim ir sasaluši pat acāboli – mīnus 33, kas gan var būt vēl labāk, vai ne? Savukārt dzīvokļi ir tik karsti, ka pat tualetes podā izžuvis ūdens. Kā saunā! Raujam logus vaļā un atgriežamies realitātē. Ārā mežonīgs sals, iekšā pirtiņa. No mīnus 33 uz plus 33 jāpāriet pāris minūšu laikā. Bet tas taču mūs padara tikai vairāk spējīgus pielāgoties, vai ne?

Tomēr mūsu pacietību pārbauda bieži. It sevišķi katru rītu sešos ar salūtu. Lielajās pilsētās to vairs nedrīkst šaut kas un kā pagadās, bet Maņdžouli ir citāda vieta. Katru rītu līdz pat mūsu darba sākumam, kad tāpat sešos jāceļas, tiek šauts salūts. Un nevis tāds, pēc kura var aizmigt. Tas nerimstas vismaz divas-trīs stundas! Kāpēc? Tāpēc, ka vēl taču Jaunais gads! Vēl Pūķis ir ceļā! Un līdz pat manai dzimšanas dienai 24. februārī, arī ķīniešiem ir svētki! Sākumā jau bija forši ik dienu vērot spožās gaismiņas. Bet tad sapratām, ka visam ir savs laiks un vieta. Protams, nevaram ķīniešiem atņemt to tradīcijas – jo katru dienu taču jāsveic jauns dieviņš (sevišķi Naudas dieviņa dienā salūts ir pārāk skaļš un pārāk ilgs) – bet mums atliek vien pielāgoties. Jaungads pavisam drīz noslēgsies!

Ko mūsu kolēģi pasākuši šo svētku laikā? Daži izbraukuši pie tuviniekiem apkārtējās pilsētās, retais aizlaidis uz kādu siltāku Ķīnas pusi, bet visi kā viens daudz ēduši un spēlējuši madžongu – ķīniešu ikdienas galda spēli, kuru tie var spēlēt stundām, un, protams, arī uz naudiņu.

Sētnieku grupas klīst pa ielām, lai saslaucītu salūtu atliekas, kas katru dienu uzrodas no jauna; veikali un kafejnīcas tikai tagad var durvis. Visi svinējuši. Lielākajās pilsētās gan šīs iestādes nepārstāj funkcionēt. Maņdžouli ir citāda.

Satiekamies ar sen neredzētajiem kolēģiem, kas nekad neaizmirst padalīties ar kādu neaizmirstamu stāstu. Piemēram, kad ievērojam – mūsu ķīniešu draugs raksta ar labo roku, bet ēd ar kreiso – uzzinām, ka bērnībā vecāki mēdz pērt bērnus par to, ka tie izmanto “nepareizo” roku rakstīšanai. Ķīniešu rakstība ir tik strikta, ka gluži vienkārši ar kreiso nevar. Tāpēc visi kreiļi šajā zemē raksta ar labo roku, visu pārējo tiem atļauts darīt kā ērtāk.

Cita saruna aizved mūs pie mājdzīvniekiem – parādām savu suņuku foto, un redzam mūsu draugu zvērus. Viens no tiem ir ļoti skaists sunītis, kuru gan piemeklēja bēdīgs liktenis. Mūsu ķīniešu drauga suni apēda kaimiņi, tāpēc tas tagad plāno iegādāties tādu pašu, tikai kārtīgāk pieskatīt… Bet apēda suni Anhujas provincē – tur biežāk mājdzīvniekus liek vienā katlā ar pārējiem zvēriem.

Sākas darbīgais grafiks, kad atkal jāmāca gandrīz 11 stundas dienā, lai atstrādātu tās apmaksātās brīvdienas. Daudzi skolēni gan vēl nav atgriezušies – liela daļa iesprūdusi Ķīnas dienvidos, jo tagad aviokompānijas divdesmit reizes palielinājušas biļešu cenas, lai izmantotu šo milzīgo migrāciju, un daži vienkārši nevar tās atļauties. Tāpēc tiem jāpaliek uz vietas līdz cenas nokritīsies.

Tie skolēni, kas nodarbības apmeklē, ierodas sarkanās drānās ik dienu. Nu ja – šis taču ir laiks, kad tā sarkanā krāsa atnesīs laimi, turklāt vēl laimīgā dzīvnieka Pūķa gadā!

Mums šajā zemītē palikuši nepilni trīs mēneši. Lai arī ļoti cerējām, ka pēc trīs gadu darba varēsim skart Tibetas kalnus, šķiet, ka mūs metīs ārā tajā pašā dienā, kad beigsim strādāt. Neko, tā ir Ķīna. Kaut ko jau mēģināsim vēl “pagrozīt”, bet šoreiz liekas, ka mūsu liktenis izlemts. Turklāt dēļ kara Izraēlā un Suecas kanāla krīzes, nevaram nosūtīt uz Eiropu visu Arča iegādāto alus aparatūru. Priekšā darbīgs laiks, un skaidrs, ka piedzīvojumu netrūks.

Un tad pienāk arī lielā svētku diena. Ķīnieši noslēdz savu Jauno gadu, mans tikai sākas!

Pirmkārt, Paldies, mīļie, par jaukajiem apsveikumiem! Man ir patiess prieks, ka esat kopā ar mani šajos pasaules stāstos, un esat daļiņa manas pasaules! Paldies maniem foršajiem vecākiem, ka pati esmu šeit!

Pirms gada savu 33. sagaidīju Indijā, atkal piedzīvojot ko neparastu – kādu laiku ašramā. Un savu Jauno gadu sagaidu Ķīnā, tajā pašā Maņdžouli, kas jau kļuvis par mūsu otrajām mājām, un te ķīnieši modina ar salūtu jau septiņos. Kur tad vēl lielāka svētku sajūta?

Mēness kalendāra pirmā mēneša 15. dienā, divas nedēļas pēc ķīniešu Jaunā gada, tiek svinēti Ķīnas Laternu svētki, kas iezīmē pirmo pilnmēnesi jaunā Mēness gadā un Ķīniešu Jaunā gada beigas. Šogad tas iekrīt 2024. gada 24. februārī!

Paskatāmies ārā pa logu – jā, mēness apaļš kā poga, un tam par godu ielas tiek izrotātas ar krāsainām laternām, uz kurām bieži vien ir uzrakstītas mīklas. Ķīnieši ēd saldās rīsu bumbiņas, ko sauc par tangyuan, un arī mēs pie tādām tiekam. Citur Ķīnā notiek spoža svinēšana ar pūķa deju un masku izrādi, bet Maņdžouli “spiež” uz salūtu.

Kā vispār aizsākās šie svētki? Daži saka, ka tie radās Austrumu Haņu dinastijas sākumā, kad valdīja imperators Hanmingdi, kas piekopa budismu. Viņš reiz izdzirdēja, ka daži mūki iededza laternas savos tempļos, lai izrādītu cieņu Budam Mēness kalendāra pirmā mēneša piecpadsmitajā dienā. Un tad arī viņš pavēlēja visām mājsaimniecībām un pilīm tajā vakarā iedegt laternas. Tā šī budistu paraža pakāpeniski kļuva par svētkiem Ķīnas iedzīvotāju vidū.

Cita leģenda vēsta, ka nefrīta imperatora mīļo dzīvnieku dzērvi daži ciema iedzīvotāji nogalināja. Viņš nolēma atriebties un nodedzināt ciemu Mēness gada piecpadsmitajā dienā. Nefrīta imperatora meita to uzzinājusi, ļoti saskuma, un brīdināja ciema iedzīvotājus. Kāds gudrs vīrs ieteica cilvēkiem tajā dienā pie mājām izkārt sarkanas laternas, lai nefrīta imperatoram radītu iespaidu, ka ciems jau deg. Imperators tika apmānīts, un ciema ļaudis izdzīvoja. Savukārt tradīcija turpinājusies līdz mūsdienām.

Tagad krāsainās laternas ķīniešiem simbolizē pagājušā gada atlaišanu un jaunā sagaidīšanu ar veiksmi. Arī man šī ir lieliska diena, lai atskatītos uz aizgājušo, un – galvenais – pateiktos par to! Tieši pateicoties visiem šiem soļiem – gan lieliem, gan maziņiem, gan greiziem, gan pārdrošiem – esmu šeit, un varu skatīties uz savu nākamo gadu! Tāpat kā šī diena, arī tas solās būt košs un piesātināts.

Atskatoties uz katru iepriekšējo gadu, saprotu, ka ik gadu domāju un jūtu pavisam citādi, un nekad negribētu iemainīt iepriekšējo uz esošo. Arī tagad. Šis ir brīnišķīgs laiks un šī ir brīnišķa diena! Paldies, dārgie! Šodien – priekā!

Nu ko – 26 dienas ceļā, un laiks doties atpakaļ!

No vasaras uz ziemu, no brīvdienām uz darbu, bet cik tad vairs! Pavasaris uz sliekšņa, tāpat arī darba līgumam jau aste redzama!

Ceļamies pēc četriem un soļojam uz lidostu. Arča noliecas, lai sakārtotu somas, un tam klāt pienāk maza meitenīte. Ieraudzījusi Arča seju, tā skrien pie vecākiem, saukdama: “Tur ir ārzemnieks!” “Nu un?” jautā tēvs? Jā, tieši tā – kas mums tas par godu tieši šajā ceļojumā izjust tik nedalītu uzmanību!

Sešos lidostā sāk skanēt valsts himna, bet te kājās neviens neceļas, pretēji tam, kā bija Taizemē. Dīvaini, ka šoreiz lidostas skeneri pat neuzrāda ūdeni, ko termosā izdodas izvest cauri. Un vēl dīvaināk, kad par transfēru saņemam bezmaksas roltonu. Esam atgriezušies pie saviem neparastajiem ziemeļniekiem! Ārā auksti, visur iekšā silti. Tas gan ir patīkami! Vismaz vairs ar drēbēm nebūs jāguļ!

Arī te gan tiekam kārtīgi nopētīti, bet pirmais minējums visiem ir: “Šis dodas atpakaļ uz savu Krieviju!” Tomēr esam pārliecinājušies, ka vēl joprojām, tāpat kā kovida ērā, ārzemnieks Ķīnā ir īpašs. Tāpēc, ka mūs nepārtraukti fotografē, vai mēģina nofotografēties uz mūsu fona. Tāpēc, ka uz mums rāda ar pirkstiem, un tāpēc, ka pie mums ved bērnus – dažreiz parunāties, dažreiz – vienkārši pieskarties. Ķīnā nav daudz ārzemnieku, jo pārāk bieži esam dzirdējuši, ka kādam esam tie pirmie satiktie. Un tas atkal atgādina, ka vienmēr par sevi pasaulē nesam kādu domu. Un izplatīt vēlamies tikai labo un skaisto!

Ārzemnieks ir retums, jo, kad paši tādu ieraugām, otru pabakstām sānā: “Re, es atradu!” Mēs esam retums, jo pat ministri domā, kā ārvalstniekus dabūt atpakaļ! Ārzemnieks ir “citplanētietis”, jo pat citi retie iebraucēji nāk klāt un jautā: “Kur ir visi “mūsējie”?” Un to jautā pat Šanhajā! Mūs vienmēr pamana, mūs vienmēr pieskata. Un tā vēl trīs mēnešus!

Savukārt pats ceļojums bijis patiesi jauks. Šoreiz meklējām tās īpašākās vietiņas Ķīnā. Tāpēc arī iegriezāmies Ķīnas dienvidu galvaspilsētā Nanjing, un apmeklējām pasaules augstāko Budas statuju. Bijām vienā no pieciem svētajiem budistu kalniem un Hangzhou pie pasaules garākā mākslīgā ūdens kanāla. Staigājām pa vienu no slavenākajām Ķīnas ūdens pilsētām un baudījām skatus rapšu terasēs. Nespējām noticēt redzētajam Wangxian ciemā, kur mājeles bija uzceltas uz klints malas, un apbrīnojām modernās pilsētas Changshu un Gangzhou. Mēģinājām laimīgo lozi Makao pasaules otrajā lielākajā kazino un atvilkām elpu Puzhehei karstu ainavās. Svinējām Pūķa gada atnākšanu Ķīnas Taizemē un apmeklējām pasaules šaurāko pilsētu! 26 dienās bijām 20 vietās! Mūsu sarakstiņā palikušas tikai divas Ķīnas provinces Henan un Guizhou, un tikai divi īpašie reģioni – Tibeta un Taivāna.

Šoreiz ceļojām ar ķīniešiem. Kas jauns, un visnotaļ smieklu piepildīts. Tomēr sapratām, ka pasaules iepazīšanas gaitā esam izveidojuši savu ceļa soli, un divatā mums iet raitāk pat kā ar vietējiem viņu pašu zemē. Mūsu draugi, protams, ir forši – ir trakā Šū, kas ilgi noturējās mums līdzi, ievilkusi elpu krūtīs ar dronu uz muguras, kuru beigās arī pazaudēja. Un ir Čengdu puiši, kas gatavojās vasarīgam pārbraucienam, bet attapās sastrēgumos un tiem šķietami pārāk garos pārgājienos. Tomēr ceļojums ir izdevies! Mēs esam priecīgi par to košumu, ko esam sasmēluši šim pēdējam cēlienam mūsu mazajā, sasalušajā Maņdžouli! Un vēlamies pateikties tev, dārgo lasītāj, ka ceļo mums līdzi! Novērtējam katru skaistu vārdu, un katru labu domu! Mēs jūtam, ka esi ar mums! Paldies, mīļie! Vēl trīs mēneši Ķīnā, un tad tiekamies Latvijā!

Dodamies pēdējā tūrē!

Jau piecos pirms gaiļiem ir jāiet uz vilcienu staciju, kur, protams, priekšā tās pašas ķīniešu masas. Mums bija izvēle ceļot arī vakarā, un tad mūsu ķīniešu draugs Fēnikss mums vēl šur tur pievienotos, bet saprotam, ka tad, ja mazāk gulēsim, un vairāk baudīsim divatā, mēs daudz labāk varēsim iepazīt Ķīnu. Jā – bez vietējo palīdzības.

Tā nu sēžamies vilcienā, lai sasniegtu Chongqing, kurā pabijām arī vasaras atvaļinājumā. Šī pilsēta pazīstama ar savu neparasti nelīdzeno reljefu. Tā atrodas Jandzi un Dzjalingas upju satekā Ķīnas dienvidrietumos. Pilsētu ieskauj kalni, piešķirot tai gleznainu apkārtējo ainavu. Šī ir lielākā pašvaldība Ķīnā platības ziņā, kas aptver vairāk nekā 82 tūkstošus kvadrātkilometru! Otrā pasaules kara laikā Chongqing kalpoja kā Ķīnas pagaidu galvaspilsēta, un tai bija izšķiroša loma valsts pretestībā pret Japānas iebrukumu.

Pilsēta atrodas augšpus Trīs aizu aizsprosta, kas ir viens no lielākajiem hidroenerģijas projektiem pasaulē. Dambis regulē Jandzi upes plūsmu un ražo elektroenerģiju, tādējādi palīdzot apmierināt Ķīnas enerģijas vajadzības. Šis ir arī populārs Jandzi upes kruīzu sākumpunkts. Un, lai arī te jau bijām bijuši, katru reizi šādās milzenēs var atrast ko jaunu!

Un šoreiz tā ir šķietami vienkārša tramvaja pietura. Bet neparastākais, ka tā faktiski atrodas 19 stāvu dzīvojamā ēkā – starp sesto un astoto stāvu, ar veikaliem apakšā un dzīvojamām telpām augšā. Liziba reiz bija pavisam regulāra pietura, un vietējie jau bija pieraduši pie šīs ikdienas izrādes, taču 2018. gadā ķīniešu TikTok parādījās tramvajs, kas iet cauri mājām, un pēkšņi šī vieta palika populāra tūristu vidū. Tad nu vietējie izdomāja uzcelt īpašu skatu platformu, no kurienes redzēt braucošos tramvajus.

Cilvēku šeit tiešām daudz. Un daudzi nāk ar mums fotografēties. Klasiski, vai ne? Vēlreiz pārliecināmies par vakardienas ziņās teikto, ka ārzemnieki Ķīnā tiešām vēl nav atgriezušies. Mūs pat izseko, lai noķertu fotogrāfiju ar sevi uz mūsu fona, un vēlāk to parādītu pārējiem – redz, ārzemnieks Ķīnā!

Chongqing ir slavena arī ar savu aso virtuvi, bet kopš vasaras hotpota to vairs nevēlamies mēģināt, tomēr pat neasas nūdeles padara mēli un lūpas nejūtīgas, jo klāt taču pievienots tas Sičuanas pipars, kuru, iespējams, baudīji mūsu stāstu vakaros!

Sasniedzam pilsētas gājēju takas, kas izveidotas tepat pilsētas centrā pie stāvas klints. Tā ir patiesi skaista taka gar Jandzi. Arī ēkas katra citādi izrotātas, vien tie tūristu pūļi! Tagad ķīnieši atpūtīsies vēl savu nedēļu, kamēr mēs jau būsim darbos iekšā. Bet tagad vēl viss jābauda kopā – plecu pie pleca. “Ārzemnieks!” dzirdam tikpat bieži kā grūti sasniedzamajā šaurajā kalnu ciemā.

“Tūristiem – urā!” uzsauc kāds ārzemnieku pāris. Indiešu paskata puisis un ķīniešu paskata meitene saka, ka atbraukuši no Kanādas jau pirmajā februārī, un vēl joprojām nesaprot, kur visi ārzemju viesi – visapkārt tikai ķīnieši! Jā, pirmo reizi iebraucot Ķīnā ir pie kā pierast. Tie divas nedēļas kopš ierašanās vēl nespēj aptvert apkārt esošo rosību, un vēl joprojām meklē kādu, ar ko parunāties sev zināmā mēlē. Mēs pārminam pāris vārdus un dodamies uz savu pusi.

Gribam izpētiet Huguang ģildes zāli – vēsturisku dārgakmeni no Cjinu dinastijas, kas izrotāta sarežģītiem kokgriezumiem un gleznām, bet vai mēs to maz varam? Rindām neredzam ne gala, ne malas, un saprotam, ka neviena vieta, kur fiziski jāieiet iekšā, mums šajā dienā nebūs pieejama.

Aprunājamies ar pāris skolēniem, kas angliski šo to zina; citi pieskrien klāt, ātri demonstrē savas zināšanas, un aizlaižas, kamēr to biedri visu telefonā iemūžina. Vecāki mudina savus mazākos mūs uzrunāt. Līdz pusdienlaikam esam nostaigājuši 10 km.

Šodien gan dienu jānoslēdz laicīgi, jo naktī lidojums. Un to darām ar pastaigu Longmenhao vecajā rajonā, kas sākotnēji bija vēstniecību apgabals. Ķīnieši te meklē Eiropas atmosfēru, apkārt pat skan “mūsu” mūzika! Apsēžamies pie kafijas krūzes un pavērojam burvīgo skatu uz upi. Chongqing ir ļoti skaista pilsēta, bet sadzīvot ar visiem tūristiem grūti, un pilsēta arī tiem, šķiet, nav gatava – rindas ir it visur, sevišķi jau pie tualetēm!

Mūsu viesnīciņa atrodas pie lidostas. Lai arī plāns bija gulēt lidostā, to nomainām uz pēdējo atpūtu pirms atgriešanās. Turklāt šodien taču Mīlestības svētki! Apsveicam Valentīndienā ne tikai viens otru, bet arī tevi, dārgo lasītāj! Paldies mūsu mīļajiem, ka esat ar mums! Paldies tev, mūsu uzticamo ceļabiedr! Vēl pēdējais solītis līdz Maņdžouli, vēl nedaudz varēsim iepazīt to Ķīnu kopā!

Vai pacietība ir tikums?

Varbūt drīzāk “visam savs mērs” – arī pacietībai. Gaidot visu dzīves košumu var palaist garām! Bet mēs gaidām. Vienpadsmitos jāizbrauc no pasaules šaurākās pilsētiņas dienvidu daļas, lai apskatītu tās ziemeļus, kur atrodas pilsētas laukums un vēl dažas rosīgas ielas. Protams, vienpadsmitos nekādu ziņu no puišiem nav, tie vēl guļ, tāpēc ejam pastaigā pa kalniem. Parunājam ar vecākiem ļaudīm, kas pastāsta, ka arī ciemam pretējā kalnā celtās mājeles tiek apdzīvotas. Un vietējie tā katru dienu kāpelē augšup un lejup! Labs vingrinājums! Ja visu mūžu esi aktīvs, iekrāj vairāk spēka un izturības!

Atrodam arī kādu nelielu paviljonu kalna augstākajās taciņās, un ir arī dažas pamestas mājas. Jau lasījām, ka ciems vasaras sezonā smagi applūst, un vienmēr ir risks savu mitekli pazaudēt. Bet kopumā ķīnieši ir iemācījušies šeit dzīvot, un viss izskatās gluži kā citās Ķīnas pusēs – mirdzoši veikali, gardi ēdieni, un ziņkārīgi vietējie. Šoreiz gan tie ir īpaši ieinteresēti mūsos, un vienmēr kustība uz ielas apstājas, kad ejam garām. Kad iegādājamies mandarīnus, pārdevējas viena otrai nespēj satraukumā nodot instrukcijas, kas mums jānosver un kā pajautāt samaksu.

Pēc 18 stundu miega mūsu biedri ir gatavi doties. Bet tie ir pārāk noguruši, lai vēlreiz spiestos cauri šaurajai pilsētas ielai, kur notiek visa kustība – gan auto, gan gājēju – tāpēc paņem citu ceļu, un beigās nespējam vairs atgriezties pilsētas otrā pusē, kuru šodien gribējām apskatīt. Tik tuvu un tomēr ne īsti līdz galam! Zināms, ka šajā vietā vairs tik drīz neatgriezīsimies, jo nav tā viegli sasniedzama, un līdz ar to arī dārgāks prieks. Bet, ja jāsaskata tā zelta maliņa arī šajā mākonī, vismaz forši, ka braucam cauri tādiem ciemiem, ko nekādi citādi mums nebūtu iespēja apskatīt.

Bet tā nu sanāk, ka tieši labākās dienas stundas nu pavadām braucot auto. Ja mēs ceļā būtu astoņos, jau pusdienlaikā sasniegtu puišu dzīvesvietu… Daudziem nav saprotams, kā mēs tik daudz apgūstam, un mums nebija saprotams, kas tur neparasts! Bet tagad zinām, cik laika dažiem paiet, lai vien izkustētos! Mūsu mīļā Čengdu paliek neizpētīta… Čengdu ir Sičuaņas provinces galvaspilsēta. Tā ir viena no galvenajām milzu pandu dzīvesvietām. 2010. gadā šī tika atzīta par UNESCO Gastronomijas pilsētu. Neskatoties uz to, ka Čengdu ir liela, tā zināma ar savu mierīgo un nesteidzīgo dzīves ritmu. Ķīnieši šo bieži dēvē par “pārpilnības zemi”, kas atspoguļo pilsētas ērto dzīvesveidu un uzsvaru uz dzīves prieku baudīšanu. Čengdu ir viena no mūsu mīļākajām pilsētām Ķīnā, bet šodien te tikai pieturam, lai jau agri no rīta dotos tālāk.

Protams, pa ceļam ir lieli sastrēgumi. Ķīnieši ceļo. Tieši šodien ķīniešu ziņās teikts, ka novērojumi liecina par stabilu iekšzemes ceļojumu atjaunošanos pēc vīrusa krīzes, bet starptautisko viesu atgriešanās prasīs ilgāku laiku. Tiek teikts, ka arvien vairāk cilvēku dodas īsākos ceļojumos savās provincēs, bet tikai 50% no 2019. gadā novērotajiem starptautiskajiem ceļotājiem atgriezušies. Tāpēc laikam arī mēs esam tik īpaši.

Fēnikss mums palīdz atrast viesnīcu, kuras adrese izrādās nepareiza, bet tad atklājas, ka mūsu numuriņu jau kāds ieņēmis. Kā? Kad atveram istabiņas durvis, tajā ķīniešu dāma izlec no gultas un ir tikpat pārsteigta kā mēs. Izrādās – kaut kas sajucis interneta rezervēšanas portāliem. Vislabākais – ja kļūdiņa ir tajā galā, mums tiek atrasta jauna viesnīca un piešķirta kompensācija. Tā nu šajā dienā tiekam pie veselu simts eiro vērtas viesnīcas, par ko paši nemaksājam! Protams, ir skaisti!

No mūsu draugiem atvadāmies Čengdu tradicionālajā restorānā, kur mums tiek uzsauktas bagātīgas vakariņas, lai arī uzstājam, ka mēs gribam kā pateikties par šo īso pārbraucienu! Tomēr puiši nosaka, ka esam viņu mājās, un viņu pienākums mūs uzņemt kā viesus! Paldies! Nu nogaršojam ļoti gardu Čengdu mafo tofu un pavisam neparastas, caurspīdīgas olas. Vakars ir jauks. Un arī mūsu tūre, lai cik neparasta bijusi, ir izdevusies. Neticami, ka jau parīt būsim mūsu sasalušajā Maņdžouli. Bet līdz tam vēl divi mazi solīši. Izbaudīsim tos tā pa īstam!

Kā ir ceļot ar mūsu ķīniešu draugiem?

Visnotaļ interesanti. Esam sarunājuši tikties deviņos rītā, lai izbrauktu uz diviem ciemiem kalnos. Deviņos, kad pēc knapu piecu stundu miega esam gatavi izrakstīties no hoteļa, saņemam ziņu, ka vēl jāpagaida, jo mūsu draugi meklē nūdeļu restorānu, kur varētu noparkot auto. Tas aizņem veselu stundu, līdz beidzot sakām – nekādas nūdeles nevajag, laižam taču! Labi – pēc desmit minūtēm mums piesaka būt gataviem kāpt auto, pēc divdesmit piecām tas patiešām notiek. Rīts sākas pietiekami lēnu, lai dienas gaitā plāni mainītos vairākas reizes.

Brokastīs ātri paņemam tvaicētas maizītes un sojas pienu, kas nomierina vakardien sadedzināto kuņģi. Mūsu ķīnieši paši beigās bija šokā, ka varam tik asu vispār ieēst. Redz, viņi ēd gaļu, kurā asums tik ātri neiesūcas tur esošā tauku slānīša dēļ. Bet dārzeņi ir pavisam kas cits. Kad puiši pēc sava gaļas kalna mēģināja iekosties pāris sēnēs, tiem sāka birt asaras – un visi sapratām, ka dārzeņi asajā hotpotā nav labākā izvēle.

Tikmēr mūsu draudzene Šū ir padevusies un nopirkusi lidojumu mājup jau šodien. Tagad patiešām cenas arvien ceļas, un mēs esam visam izbraukuši cauri labākajā laikā. Laiks pamazām doties atpakaļ.

Ar auto pa kalniem iet lēnu, jo ceļo it visi. Ceļi pilni, satiksme bezgalīga. Mūsu draugi izlemj palikt vienā no ciemiem, jo rīts sācies vēlu, un izlaist plānoto bambusa mežu, kas ir plašākais Ķīnā. Tā vietā nākamajā dienā dosimies uz šo dzīves vietu Čengdu un līdz lidostai ņemsim vilcienu. Nu ko – “pa plānam” it kā viss kārtībā, bet šis ceļojums tiešām bijis tāds neparasts – tāds īsts “ķīniešu trips”.

Pēcpusdienā atgriežamies blakus provincē Junaņā un sasniedzam Dousha vecpilsētu, kas te pastāvējusi jau 2200 gadus. Šī ir viena no svarīgākajām senajām ejām, kas savienojusi Junaņu un Centrālo Ķīnu jau 3. gadsimtā pirms mūsu ēras! Ciemu aplūkot brauc daudzi, bet šķiet, ka neviens ārzemnieks te kāju nav spēris. Kā ejam pa ielu, visa kustība norimst, lai uzsauktu: “Ārzemnieks!” Tepat notiek liela ēdienu gatavošana – sākumā liekas, ka kāzām, bet izrādās, ka vietējie iedzīvotāji visām dāmām baltus plīvurus uz galvas liek bēru laikā, kurās noziedotas tiek arī divas milzīgas cūkas.

Dousha senajā ciemā vēl joprojām saglabājušās 123 senas dzīvojamās ēkas. Caur šejieni reiz gāja Dienvidu zīda ceļš. Viena no īpašākajām lietām, ko te var ieraudzīt, ir klintī izkārti zārki no bo cilvēku cilts. Kā vēsta angliskās informācijas plāksnes, saskaņā ar vēsturiskiem ierakstiem, bo cilvēki bija Shang dinastijas karagūstekņi. Mingu dinastijas beigās šiem cilvēkiem piedāvāja izvairīties no iespējamām nepatikšanām, un tad tie bēga prom no svarīgā reģiona, aiz sevis atstājot pie kraujas piekārtus zārkus. Tie ir zārki, kas ir novietoti uz klintīm. Tos šādi izvietoja dažādas kultūras Ķīnā, Indonēzijā un Filipīnās. Tika uzskatīts – jo augstāk novietots mirušais, jo tuvāk tas ir debesīm un svētajiem senčiem.

Ir arī uz klints malas cirsts  44 centimetrus garš un 36 centimetrus plats uzraksts, kas reiz izgrebts kā teritorijas robežas noteikšana Tanu dinastijas laikā. Nu šī ir valsts līmeņa aizsargājama kultūras relikvija. Relikvija vietējiem, savukārt, esam mēs paši. Sasmejamies par jauniešiem, kas ātri velk ārā telefonu un tajā redzamā video salīdzina Arču ar kādu citu ārzemnieku. Paskaidrojam, ka tas izskatās galīgi citādi, un visi ārzemnieki nav vienādi, un visi nedara muļķības, kā tur redzamais čalis.

Tuvojamies 20 minūšu pastaigas beigām, bet mūsu draugi galīgi nav priecīgi, ieraugot templi vairākās pakāpēs – jā, līdz tempļiem vienmēr arī kā jānokļūst. Lielākais ķīnietis atsakās ceļu turpināt, un dodas atpakaļ uz auto, lai to piedzītu tuvāk otrai parka izejai, kamēr Fēnikss pievienojas mums tempļa tūrē.

Tepat pirms tempļa paveras neparasts skats – pieci paralēlās satiksmes ceļi, kuru būve aizsākās jau sen. Tie veidoti secīgi līdz pat mūsdienām – gājēju ceļš, ūdens ceļš, šoseja, dzelzceļš un ātrgaitas ceļš. Kā teikts zīmēs, šie ceļi  atspoguļo cilvēku satiksmes attīstību. Ieskaties mūsu fotoattēlos – vai vari atrast šos piecus ceļus?

Visbeidzot nokļūstam pie tempļa, celta 1767. gadā. Šī bija viena no retajām senajām ēkām Junaņas provinces ziemeļaustrumos. Turklāt templis iebūvēts klintī, un trīs tā sienas atduras pret klints malām. Fēnikss šo to māk pastāstīt par ķīniešu dieviņiem un par taoismu. Uz jautājumu, vai viņš ir budists, tas nosaka: “Īsti nezinu, laikam!”

Laiks doties tālāk. Vietējie arī šeit šauj salūtu, kā jau tas paredzēts divu nedēļu ilgajās Jaungada svinībās, un mēs dodamies uz vēl vienu īpašu vietiņu garām bambusu audzēm un augstām kalnu virsotnēm. Pa ceļam Fēnikss pastāsta, kā izšķīries no savas ķīniešu draudzenes, kura pagājušajā reizē bija ar mums. Tagad tas izlēmis – grib eiropiešu meiteni.

Līkumotajos ceļos auto traucas pārāk ātri un neprātīgi, nesaprotam, kā te vēl nav avārija pēc avārijas. Un tā sasniedzam Jandzjiņu. Šī pilsētele Ķīnā uzrunā tūristus ar savu unikālo ģeogrāfisko novietojumu – starp diviem lieliem kalniem gar šauru upi. Jandzjiņa, kurā dzīvo aptuveni 450 000 cilvēku, tiek uzskatīta par pasaules šaurāko pilsētu. To klāj ēkas, kas uzceltas, izmantojot pāļiem līdzīgus pīlārus, lai optimizētu telpu un novērstu plūdus.

Jandzjiņa platākajā vietā ir 300 metru plata un 30 metru plata tās šaurākajās vietās. Tikai nesen tā Ķīnā kļuva populāra pateicoties “tiktokeriem”, kas internetā izplatīja savus dronu video. Mums par šo pilsētu pačukstēja tētis, kas to ieraudzīja TV mūsu Eiropas ziņās! Un tā nu esam šeit!

Sākumā nedaudz atgādina Indiju – ļoti šauras ielas, pārāk daudz cilvēku un pārāk daudz transportu. Tikai šī ir daudz tīrāka versija. Jandzjiņa nebūt nelīdzinās vienas ielas ciemam, kas tā patiesībā ir. Te ir veikali, restorāni. Vietējie iet turpat, kur brauc auto, visur ir dzīvība! Senāk Jandzjiņa bija nozīmīgs Zīda ceļa mezgls, kur cauri gāja daudzi tirdzniecības kuģi, kas veda sāli, varu un tēju. Tad ekonomiski stratēģiskās atrašanās vietas dēļ daži tirgotāji nolēma apmesties šajā teritorijā. Ko vietējie par savu dzīvesvietu domā šobrīd? Daži saka, ka forši, jo nevar apmaldīties – galu galā, ir tikai viens ceļš, kas savieno it visu. Cits ziņu kanāliem stāsta, ka kāpšana pa kāpnēm ir labs vingrinājums, un tāpēc tam negribētos dzīvot nekur citur. Pēdējais priecājas, ka pilsēta attīstās, un piesaista arvien vairāk apmeklētāju, līdz ar to mazie biznesiņi plaukst.

Ārā plus 20 grādi, ir patīkami ierasties šajā jaukajā galamērķī. Viesnīciņā, protams, esam pirmie ārzemnieki, bet pirmie esam bijuši daudzās vietās, un jau mākam pārņemt vadību un datorā paši savadīt visus savus datus, nofotografēt pasi, vīzu, un uztaisīt pašbildi, lai atvieglotu uzņemšanas darbinieku darbu. Ielās tik bieži “ārzemnieks” vēl savā Ķīnas vēsturē nebijām dzirdējuši. Skaidrs, ka šī vēl nav tik populāra vietiņa. Cilvēki apstājas, mutes atveras, bērni skrien veikalos, lai sasauktu vecākus un pabrīdinātu par citplanētieti vienas ielas ciemā.

Viss nedaudz pamainās, kad mums pievienojas ķīniešu draugi, kuri ir nedaudz piekusuši no tautiešu pūļiem. Par pašu pilsētu tie vien nosaka: “Mums visur Ķīnā tādi skati – kalni, mājas, ielejas. Nekas īpašs.” Neko īpašu mūsu ķīnieši neredzēja ne mirkli – vecpilsēta kā visur, ciems kā visi citi. Katru dienu tas pats rīts, tas pats vakars. Tas pats ritms – piecelies, paēd, pastrādā, paguli, un no jauna. Varbūt tāpēc ķīnieši nav tādi ceļotāji? Ne visi spēj saskatīt to mazo brīnumu, kas paslēpies pat uz salauzta, zemē nokrituša zara un rasas lāsītē uz pļavu puķes ziedlapiņas…

Mums šī diena ir brīnums. Un brīnāmies arī par to, ka tik atšķirīga ir realitāte tiem, kas pat iet plecu pie pleca, pa vienu taku, skatās vienā virzienā ar šķietami vienādām acīm. Bet tā nebūt nav! Katrs mēs esam savā mazajā pasaulītē, un katrs pats izveidojam to tēlu – cik brīnišķīga vai neglīta dzīve mūsu izpratnē ir.

Dienu noslēdzam ar bārbejkū. Lai arī mēs būtu izvēlējušies skaistu vietu ar daudzveidīgu dārzeņu klāstu, mūsu draugi dod priekšroku mazai, vecai ēstuvei, kas pierādot – tā ir laba. Vairs gan nekādu asumu! Un šodien atpūta. Rīt priekšā ļoti garš ceļš uz Čengdu, uz kuru galīgi nedomājām doties. Bet viss šis ceļojums mums bijis tāds pavisam neparasts. Un ticam, ka arī pēdējās divas dienas tādas būs!

Sākam ceļot ar jauno ķīniešcilvēku!

Un veseliem diviem! Bet ceļamies gan mēs divatā. Esam Jibinā. Jibina ir nozīmīgs rūpniecības un transporta mezgls Sičuaņā, bet, protams, vislielākā pilsētas atpazīstamība nāk no tā, ka šī ir pirmā pilsēta pie Jandzes, jo tieši te Mindzjanas upe un Jinshadiang upes saplūst Jandzi upē.

Tas, ko visu dienu dzirdam, ir: “ārzemnieks!” Un pirmais – “paskaties, cik gan ārzemnieks ir garāks par mūsu cilvēkiem!” Tā sasniedzam 1951. gadā celto Jibinas spirta rūpnīcu, kur taisa ķīniešu tradicionālo dzērienu baidžu – destilētu maisījumu, kura pamatā ir rīsi, lipīgie rīsi, kvieši un kukurūza. Wuliangye ir kļuvusi par Ķīnas lielāko spirta rūpnīcu pēc pārdošanas apjoma un arī par pirmo Ķīnas zīmolu, kas tika reklamēts Ņujorkas Taimskvērā.

Šodien apmeklējam Wuliangye masīvo ražošanas bāzi, kas aizņem veselus 10 kvadrātkilometrus un nodarbina vairāk nekā 40 000 strādnieku. Jau bija aizdomas, ka viss būs tikai ķīniešu valodā. Gan muzejs, kurā ieejam, gan spirta darbnīca ir tikai ķīniešu tūristiem saprotamā rakstībā. Varam vien apbrīnot neparastās pudeles un veikalā cenas. Viena baidžu pudele veselu 26 tūkstošu eiro vērtībā! Pie degustācijas galda, protams, var saprast, kāpēc šīs cenas – dzēriens ir tiešām īpašs, bet tomēr negribas alkoholā atstāt tādas summas. Lai to izbaudītu, noteikti jāierodas šeit, viss jāaptausta un jāpasmaržo pašam! Te visapkārt tiešām ir tā baidžu smarža.

Pilsētā diena iesilst vairāk kā cerējām, un ir pavisam jauki. Pēc visnotaļ ķīniskās spirta rūpnīcas dodamies uz pilsētas lielāko un populārāko parku, kur esam lielākais un populārākais apskates objekts. Ar funikulieri dodamies augšā un kājām lejā – gar dārziem, tempļiem un ķīniešiem. Nespējam vien noticēt, kad kāda dāma funikulierī izvelk savu smēķi, un pēcāk to pārlidina pāri malai tieši iekšā bambusu audzēs. Pie visām zīmēm, ka tas ir vairāk kā aizliegts – uguns šajos mežos ir bīstams!

Kalna pakājē mūs sagaida Fēnikss – ķīniešu puisis, kuru satiekam jau trešo reizi savos pasaules ceļos! Šoreiz tas ieradies ar draugu, ko klasiski nodēvējam par Džeku. Kā jau iepriekš rakstīju, ķīniešiem ir gan viņu vārdi, gan angliskie vārdi. Ja pēdējos nav izvēlējies neviens no vecākiem vai skolotājs, to var piedēvēt jebkurš ārzemnieks. Un, gluži vienkārši, lai nebūtu daudz maldīšanās vārdos un cilvēkos, šis ir kāds mūsu desmitais Džeks, neskaitot skolēnus.

Puiši ieradušies, jo padalījos ar mūsu plānoto ceļojumu, un vietas mūsu sarakstiņā tos ieintriģēja – pat ķīnieši par tādām nezinot! Sākumā apmaināmies mazām dāvaniņām. Fēnikss mums uzdāvina īpašu pūķi, kas atnesīs milzu bagātību, jo ķīniešu folklorā tieši šis zvērs tikai ēd, bet nekad neiet uz tualeti.

Kopā dodamies uz Lizhuang seno pilsētu, kas atrodas Jandzi upes dienvidu krastā. Tās pirmsākumi meklējami 540. g. p.m.ē. Tāpēc tajā atrodas bagātīgas kultūras relikvijas un vēsturiskas vietas. Uz to gan šodien dodas visi. Ceļa beigās divi kilometri jābrauc veselu stundu! Ja būtu taksis – izkāptu un aizietu kājām. Bet mūsu draugs šīs pēdējās četras dienas ir izvēlējies mūs vizināt auto, tāpēc jāsēž vien braucamajā un jāmeklē stāvvieta visiem kopā.

Beigās tomēr prieks, ka esam ieradušies. Lai arī Fēnikss saka, ka visas vecpilsētas Ķīnā vienādas – iedzīvotāji izdzīti, senās mājas pārveidotas par jaunām, lai piesaistītu tūristus, un tajās izvietoti veikali un restorāni, tad šī ir tiešām viena no skaistākajām, kādās visā Ķīnā esam bijuši, un tādas uz abām rokām vairs nevaram saskaitīt! Ir tiešām brīnišķīgi! Ūdens kanāli vijas cauri skaistajām mājelēm, kuras apsēduši ķīniešu pūļi, un mēs. Vai tev kādreiz gadījies stāvēt rindā uz tiltu, lai tam pārietu pāri? Līdz šim mums tā nebija bijis, bet šī ir tā diena.

Vecpilsētā ir vairāki šovi, un arī tāds, kurā maģiskais putns fēnikss, kas Ķīnā apzīmē gan sievišķo, gan vīrišķo reizē, lidinās gaisā kā īsts. Kā tas iespējams? Te ir daudz visādu robotisku ierīču, kas spēj pārsteigt, un šī ir pirmā, kas iezīmē tādu skatu mūsu acīs.

Ilgs ir arī ceļš atpakaļ no vecpilsētas, un tagad vēl jātiek cauri visiem pilsētā sabraukušajiem, kas ieradušies apskatīt tieši to pašu, ko mēs – lielo Jibinas bumbu. Pie lielākā tempļa pilsētā uzstādīta milzīga bumba, uz kuras projicēti dažādi attēli, lai skatītājam liktu sajust vairākas emocijas šķietami vairākās pasaulēs. Bet ar auto grūti – tādās masās nevar atrast stāvvietu, tāpēc puiši mūs palaiž izpētīt brīnumus, kamēr paši dodas meklējumos.

Kas notiek? Esam divatā pilsētā, par kuru maz kurš zina, un viss sākas ar vienu jautājumu: “Vai drīkst lūgt foto?” Pēc pirmā “jā” vārda pie mums sāk veidoties rindas, un nespējam pat apgriezties, kad esam jau nākamajā, aiznākamajā un vēl vienā foto virpulī. Es skrienu prom, uzsaukdama Arčam, lai pieliek soli – šādi mēs iesprūst varam uz pārāk ilgu laiku!

Mūsu ķīnieši savam auto stāvvietu neatrod, un atstūta ziņu, ka gaida mūs tajā pašā vietā, kur tikām izlaisti. Viņiem pilsētas lielākās aktivitātes neinteresē, lai arī šī ir viena no viņu pirmajām reizēm Jibinā. Jibina vispār naktī ir brīnumaina – tādu košumu vēl nebijām redzējuši, arī mūsu vasaras galvaspilsētā Xishuabanna! Katrs koks, katrs krūms, un kalns, kurā tikko pa dienu kāpām, ir iedegts mirdzošās gaismiņās. Vesels kalns!!! Cik krūmu, cik koku, cik lampu, stabu, māju jumtu apkarināts ar šo košumu! Jibina, tu esi tik mirdzoša!

Atgriezušies pie ķīniešu puišiem jūtamies drošāk, bet ne uz ilgu laiku. Vakaru noslēdzam hotpotā. Un atkal atceramies, kas tad ir tā Sičuaņas virtuve. Sadedzina mūs tā, ka drīz jāņem tofu piens (te taču īstu bieži nepārdod, jo nav pieprasījuma). Tad nu vēderā ir elles liesmas čili formā, alus un piens pa virsu. Turklāt esam iegādājušies noteiktu skaitu – 200 iesmiņus – un tos tad arī jāapēd. 200 iesmiņi mūsu prātam ir kas neaptverams sākumā, bet pēcāk saprotam – uz viena iesmiņa tiek sprausta tikai viena sēne. Un tad tā likta čili pārdozētā zupā, lai pēcāk tiktu mērcēta eļļā asuma mazināšanai.

Pamostas vietējie no blakus galdiņiem. Tie, kas mūs vēl nav nodēvējuši par krieviem, nāk un uzjautā, no kurienes esam, līdz atkal tas pārvēršas par dzeršanas sacensībām (mūsu ķīniešu draugi gan nelieto alkoholu), un tiekam uzaicināti uz citām mājām turpināt ballīti. Mēs jau esam iemācījušies teikt nē, un sliktākajā gadījumā vienkārši laisties lapās, bet mūsu draugiem ir pirmā pieredze ar ārzemnieku un ķīniešu cilvēkiem. Tie paliek katram paskaidrot, ka mēs tagad nebrauksim 15 km ārpus pilsētas uz kādu ciemu runāties ar kāda ķīnieša sievu, kas mācās angļu valodu. Pēc pāris minūšu gaidīšanas pie auto, atgriežas mūsu draugi, kaut kā tikuši vaļā no mūsu pēkšņajiem pielūdzējiem.

Un vēl viena diena ir noslēgusies. Vēl viena nedēļa galā. Negribas ticēt, ka jau piektdienā vilksim tās neskaitāmās kārtas, lai izbāztu degunu mīnus 30 grādu salā. Bet jā – tie būs mūsu pēdējie trīs mēneši Maņdžouli. Līdz tiem vēl piedzīvojumiem bagātas četras dienas ceļā!

Arča iesprūst tualetē.

Tieši tā sākas Pūķa gada rīts. Eju uz pieņemšanu un izbrīnītajam darbiniekam prasu palīdzību. Drīz atnāk viens ar nelielu lauzni un durvis ir vaļā – Arča ir atbrīvots. Jaungada svinībās šādas problēmas publiskajās tualetēs vispār bija izskaustas – tur vienkārši kabīnēm bija izņemtas durvis. Kāpēc? Droši vien, lai lielās masas nokārto visas vajadzības ātrāk vai vienkārši atsakās iet uz tualeti. Ķīnieši gan nav kautrīgi, un dažreiz pat ar visām durvīm tās netiek izmantotas. Savukārt mēs tagad varam doties uz vilciena staciju. Šodien priekšā deviņu stundu ilgs ceļš un 1125 km. No vasaras atpakaļ realitātē.

Vilcieni te gan ir ātri un ērti. Arī busiņi, lai arī dažreiz nedaudz haotiski, ir daudz drošāki kā citās Āzijas zemēs – te pat visus lūdz piesprādzēties! Stacijā ieejam ar simtiem ķīniešu, un sēžamies savās vietās. Protams, vietējie ieinteresēti, un grūž savas atvases pie mums runāt. Viens savam dēlēnam nosaka: “Nu pasaki taču tam krievam, ka tev patīk taureņi!” Citas dāmas uzņem selfijus ar tiem trakajiem filtriem telefonā, kas seju pārveido tā, ka pēcāk spogulī sevi atpazīt nevar. Tā taču par sevi izveidojas galīgi nepareizs tēls!

Pēc trīs stundām ierodamies provinces galvaspilsētā. No dienvidu stacijas ir stundu ilgs brauciens uz to, no kuras mūs vedīs nākamais vilciens. Bet te gluži kā dieviņš ausī iečukst vienam ķīnietim uzdot jautājumu vilciena darbiniekam, vai nākamā gadījumā nav Centrālā stacija. Un ir! Nespējam noticēt! Mums izdodas tepat no vilciena darbiniekiem iegādāties biļeti vēl nedaudz tālāk – nebūs nekādas skriešanas! Cik jauki! Un visi mūs vienmēr paslavē par ķīniešu valodas zināšanām. Pat tad, kad vien pasakām: “Paldies!”

Nebeidzam dzirdēt jautājumus: “Vai jūs no Krievijas?” Citi uzsauc: “Krievija!” un rāda īkšķus. Jā, Ķīnas ziņās viss kara stāsts tiek pasniegts no lielo kaimiņu zemes puses, un tāpēc tam netrūkst atbalstītāju. Bet kāpēc mēs tiem šķietam tik krieviski? Šoreiz droši vien tāpēc, ka pa pusei jau esam gatavi ziemai – Arčam šorti, tikko skūta galva, bet kājās ziemas zābaki.

Ierodamies Kunmingā, ir auksti. Esam atvadījušies no Šū, lai nākamajā dienā satiktu citu ķīniešcilvēku. To taču nekad netrūkst, vai ne? Līdz tam gan vēl jātiek. Ir Jaungads, daudz kas ciet, daudz kam cenas uzlēkušas debesīs. Tepat vilciena stacijā divi izdomā sakauties, bet apstājas, kad sākam visu iemūžināt.

Ierodamies mūsu mīļajā Sičuaņas provincē. Tā slavena ar Sičuaņas aso virtuvi, pandām, vairākām UNESCO pasaules mantojuma vietām, tējas namiņiem, Sičuaņas operu, karstajiem avotiem, tūkstošiem gadu senu vēsturi, un brīnumainām ainavām. Šo reģionu, gluži tāpat kā Junaņu, esam iemīlējuši visvairāk. Te ir tik forši!

Šoreiz ierodamies Jibinā – pilsētā, kas atrodas Ķīnas Sičuaņas provinces centrā. Jibinas pilsētas vēsture aizsākās vairāk kā pirms 2200 gadiem! Pilsēta atrodas Jandzi upes un Minas upes saplūšanas vietā, un tā lepojas ar gleznainām ainavām. Un slavena tā arī ar savu baidžu ražošanu – viens no labākajiem Ķīnas stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem nāk tieši no šejienes!

Jibina savu nosaukumu ieguva no senās ji cilts, kas apdzīvoja reģionu pirms tūkstošiem gadu. Nosaukums “Yibin” tulkojumā nozīmē “vieta, kas atvēlēta Yi tautai”. Tagad te dzīvo aptuveni pieci miljoni cilvēku. Tā kā šeit cauri iet daudzas ātrgaitas maģistrāles un ātrgaitas dzelzceļi, Jibinai ir svarīga loma Rietumķīnas transporta tīklā. Jibina ir arī kuģniecības un loģistikas centrs Jandzi upes augštecē, pateicoties Jibinas ostai.

Turklāt Jibina ir galvenais tējas un alkoholisko dzērienu ražošanas apgabals Sičuaņā. Tā pat izpelnījusies “Ķīnas tējas galvaspilsētas” titulu! Te atrodas arī Ķīnas plašākās bambusu audzes, akmens meži, pazemes alas un senas pilsētas. Pēdējos gados Jibina ir piedzīvojusi ievērojamu pilsētvides attīstību. Un jā – Jibina arī ir īsta milzene! Te gan vairs nav vasara, bet nav arī tik auksti kā Maņdžouli, un tas jau ir labi.

Vietējie Sičuaņas provincē ir ļoti jauki, vien runā pavisam citā mēlē. Tomēr nu jau saprotamies daudz labāk, un drīz arī nokļūstam brīnišķīgā viesnīcas istabiņā ar skatu uz gaismiņām izrotāto pilsētu. Rīt pie mums ierodas Fēnikss – ķīniešu puisis, kuru pirmoreiz satikām, iesprūduši Taizemē kovida ēras sākumā. Puisis mums iemācīja, kā tējkannā vārīt zupu un pieslēdza pie “ķīniešu dzīves” ar WeChat aplikāciju. Kā būs ceļot ar citiem ķīniešiem? Uzzini pavisam drīz!

Laimīgu Jauno gadu!

Ķīnieši tic – jo vairāk salūta šausi, jo vairāk naudiņas nāks atpakaļ! Un tā nu tas Pūķis tiek sagaidīts godam – nekur vēl tik svinīgs salūts nav pieredzēts! Sākas tas viss jau 9. februāra rītā, pēdējā šī gada dienā!

Viena no leģendām vēsta, ka dievs aicināja visus dzīvniekus atvadīties pirms viņa aiziešanas no Zemes. No tiem ieradās tikai 12, proti, žurka, vērsis, tīģeris, trusis, pūķis, čūska, zirgs, kaza, pērtiķis, gailis, suns un cūka, un tāpēc katram no tiem pēc ierašanās secības dievs atvēlēja goda vietu katrā gadā.

Vēl interesantāks stāsts ir tāds, ka Nefrīta imperators meklēja 12 dzīvniekus, kas būs viņa aizsargi. Viņš aizsūtīja uz cilvēku pasauli savu vēstnesi – nemirstīgu būtni – lai izplatītu šīs ziņas – jo agrāk zvērs izies cauri Debesu vārtiem, jo augstāks būs viņa rangs. Nākamajā dienā dzīvnieki devās uz Debesu vārtiem. Žurka piecēlās ļoti agri. Pa ceļam uz vārtiem tai bija jāšķērso upe. Spēcīgās straumes dēļ tā netika upei pāri, un tai nācās gaidīt. Tad žurka pamanīja nākam vērsi. Tas gatavojās šķērsot upi, un tā ātri ielēca vērsim ausī. Centīgais vērsis nemaz neiebilda un vienkārši turpināja ceļu. Šķērsojis upi, tas skrēja uz Nefrīta imperatora pili. Pēkšņi žurka izlēca vērsim no auss un metās pie imperatora kājām. Žurka ieguva pirmo vietu, bet vērsis bija otrais. Tīģeris un trusis ieņēma trešo un ceturto vietu, jo abi bija ātri. Trusis tika pāri upei, lecot pa akmeņiem un peldot uz baļķa, bet bija nedaudz lēnāks par tīģeri. Izskatīgais pūķis bija piektais, un to imperators uzreiz ievēroja, sakot, ka sestajā vietā noteikti jābūt pūķa dēlam. Bet pūķa dēls tajā dienā nenāca līdzi. Tad pēkšņi pielīda čūska, sakot imperatoram, ka ir adoptētā pūķa meita. Tā tad palika sestajā vietā. Pēc tam ieradās zirgs un kaza, kas bija ļoti laipni un pieticīgi, un katrs palaida otru pirmais. Nefrīta imperators redzēja, cik jauki tie ir, un ierindoja viņus septītajā un astotajā vietā. Pērtiķis bija krietni nokavējies, bet tas izlēca starp kokiem un akmeņiem, un nokļuva devītajā vietā. Pēdējie bija gailis, suns un cūka. Šie 12 dzīvnieki kļuva par Debesu vārtu sargiem. Latvijā parādās “Zaķa – kaķa” gads, bet Ķīnā tāda nav. Kaķis netika sarga kārtā. Kāpēc? Kaķis un žurka bija kaimiņi, bet pirmais vienmēr apvainoja otro, un žurka jutās aizvainota, taču nekad neuzdrošinājās to pateikt skaļi. Šī bija iespēja atriebties! Izdzirdējusi imperatora ziņu, žurka pie sevis pasmīnēja un nodomāja: “Šī ir iespēja.” Miegainais kaķis atspēra žurkas durvis, pavēlēdams tai informēt viņu par laiku, kad tā dosies pie imperatora, un žurka apsolīja to darīt. Tomēr no rīta žurka klusi aizgāja, nepamodinot kaķi, un tas pasākumu vienkārši nogulēja. Tā nu starp kaķi un žurku izauga liels naids, un līdz pat šai dienai kaķis to dzenā. Citā stāsta versijā teikts, ka kaķis un žurka kopā uz vērša galvas šķērsoja upi, bet žurka iegrūda kaķi ūdenī un tas noslīka (tāpēc kaķiem nepatīk ūdens).

Šajā dienā ir sācies Pūķa gads. Pūķis no visiem zvēriem vienīgais nav īsts, tāpēc vienīgais var atnest milzu veiksmi, laimi, veselību, bagātību. Ķīniešu vismīlētākais dzīvnieks atnācis un vissvarīgākais gads ir sācies! Zelta pūķa attēlu dāvina naudai, sarkano pūķi veiksmei. Daudzi ilgi plānoto atvasi sagaida tieši šajā gadā. Un šajā Pūķī, dārgo lasītāj, pasmaidi, pasaki kādu skaistu vārdu tam pašam cilvēkam, kas tev tagad blakus, un izdari šodien kādu labu darbu! Un tā tikai uz priekšu!

Ķīniešiem zodiaki ir diezgan svarīgi. Kad cilvēki meklē sev pāri, tie skatās, kādā gadā otrs dzimis, jo ir saderīgie un nesaderīgie elementi. Metāls (pērtiķis, gailis, suns) ir apņēmīgs un intensīvs, var būt spītīgs. Koks (tīģeris, trusis, pūķis) ir ar augstiem morāles standartiem, tieksmi uzņemties pārāk daudz. Zemes elementā nav fiksēti gadi. Ūdens (cūka, žurka, vērsis) ir prasmīgi runātāji un komandas spēlētāji, taču var būt pārāk pasīvi. Uguns (čūska, zirgs, aita) ir agresīvi, valdonīgi, dinamiski runā un darbībā. Mēs jau tie pēdējie, bet agresiju gan esam apdzēsuši.

Šogad ķīniešu Jaunais gads iekrīt 10. februārī. Iemesls tam, kāpēc tas katru gadu mainās – ķīnieši seko Mēness kalendāram, tāpēc šo arī dēvē par Mēness Jauno gadu. Ķīniešu Jaunais gads parasti ilgst aptuveni 15 vai 16 dienas, jo tas sākas ar jauno mēnesi, kas iekrīt starp janvāri un februāri, un beidzas nākamajā pilnmēnesī, kas būs mana dzimšanas diena. Pilnmēness atnākšanu tradicionāli apzīmē ar Laternu svētkiem.

Līdz šim laikam, lielveikali un tirdzniecības centri būs piepildīti ar sarkanām lietām. Tradicionālās dāvanas ietver tēju, kas tiek uzskatīta arī par labas veselības dāvanu. Arī augļus, īpaši apelsīnus, jo tie simbolizē veiksmi. Protams, nekad nedrīkst dāvināt bumbierus, jo tie ir šķiršanās simbols. Dāvina sarkanas aploksnes ar naudiņu un dažādus alkoholiskos dzērienus. Dāvina arī orhidejas auglībai un pārpilnībai. Laimīgo bambusu dāvina spēkam.

Pirms Jaunā gada iestāšanās ir jāuzkopj māja, lai Jauno gadu sagaidītu tīri, un atbrīvotu māju no neveiksmes. Brīvajā vietā ienāks laimīte. 9. februārī (Vecgada vakarā) visi tiekas ar ģimeni un draugiem, un viens otru apdāvina gluži kā mēs Ziemassvētkos. Savukārt šodien – pirmajā Jaungada dienā, nedrīkst ēst putru, jo to kādreiz uzskatīja par nabadzīgu cilvēku pārtiku, un Jauno gadu taču nedrīkst uzsākt “nabadzīgi”. Nedrīkst mazgāt matus, jo ķīniešu valodā matiem (发, fa) ir tāda pati izruna kā 发财 facái, kas nozīmē “kļūt bagātam”. Tāpēc Jaunā gada sākumā nav ieteicams “nomazgāt savu laimi”. Šajā dienā jāizvairās arī no matu griešanas, jo tiek uzskatīts, ka tā atnes nelaimi. Nedrīkst lamāties, un jāizvairās no vārdiem, kas saistīti ar nāvi, slimībām, nabadzību, spokiem utt. Nedrīkst mazgāt veļu ne šodien, ne rīt, jo šīs divas dienas tiek svinēta Ūdens dieva dzimšanas diena, un veļas mazgāšana tiek uzskatīta par necieņu. Turklāt senos laikos ūdens simbolizēja bagātību, un tika uzskatīts, ka, izlejot ūdeni, tā izlej savu laimi. Veselas piecas dienas nedrīkst šūt, jo šūšana nozīmē, ka cilvēks gatavojas smagam, nepārtrauktam darbam. Ja to darīs tagad, tad turpinās darīt arī visu gadu. Un visbeidzot – nekādas tīrīšanas! Visam jābūt izdarītam jau pirms Jaunā gada. Citādi var aizslaucīt savu bagātību. Tāpat arī atkritumu izvešana simbolizē veiksmes izmešanu no mājas.

Nu ko – sākam savu Vecgada dienu! Maņdžouli ierasti salūtu šauj tik bieži, ka mēs pat neievērojam – vienkārši…Atkal šauj! Bet nu šauj mūsu jaunajā vasaras pilsētā, un ir forši! Šajā dienā atkal tiekamies ar mūsu Šū. Tā pāris dienas pavadīja provinces galvaspilsētā, bet neko daudz neredzēja, jo Kunminga ir liela, bet mūsu ķīniešu dāma nemāk pārvietoties ar metro. Tā nu atlikuši vien daži parki viesnīcas apkārtnē.

Sākam rītu ar nūdelēm – garas nūdeles taču simbolizē garu mūžu! Šū gan neievēro savu tautiešu tradīcijas, un lamājas (angliski), nosmejot, ka ķīniešu dieviņi zina tikai ķīniešu valodu. Trijatā dodamies uz vietu, ko vēl neesam apguvuši savā Xishuangbanna tūrē. Un cik labi, ka laižam ar braucēju, kas māk pastāstīt – šodien būs veselas trīs reizes salūta un tad katru nākamo dienu pa divām līdz pat kulminācijai Laternu festivālā! Taksists stāsta arī to, ka senāk pilsētā bijuši daudzi ārzemnieki, bet tagad tikai taizemieši un laosieši, kas te ierodas strādāt.

Ierodamies Xishuangbanna pirmatnējā meža parkā, kura 98% no teritorijas klāj koki. Parks slavens ar saviem trim galvenajiem “pieturas punktiem” – pirmatnējo mežu, savvaļas iemītniekiem un minoritāšu kultūru. Žurnāls Ķīnas National Geography šo apbalvoja kā vienu no desmit skaistākajiem Ķīnas mežiem. Cilvēku pārpārēm, bet pastaigā tāpat patīkami atveldzēties svaigajā gaisā starp kokiem, kas gandrīz skar debesis. Apkārt staigā pāvi un kokos lēkā mērkaķi. Daži ķīnieši nolīgst nesējus, kas tos īpašās nestuvēs pārnes augstākajiem pauguriem. Un tie nesēji nebūt nav jauni, bet gan opīši, kas saskata savu iespēju nopelnīt ar veselīgu pastaigu un muskuļu treniņu.

Esam brīnums, lielāks kā mērkaķi. Šū smej – nu ja – šajā vietā mērkaķi ir visur, bet ārzemnieks ir retums. Labi, te ir daudz laosiešu un taizemiešu, bet redzam tikai vienu “balto”. Šū mežs neliekas nekas aizraujošs, bet mums pastaiga patīk. Turklāt vietējie rāda dažādas dejas un Arča piedalās ūdens liešanas pasākumā, kur visi viens otru kārtīgi apšļaksta no lieliem ūdens traukiem. Tāda tradīcija ir Taizemē, un arī šeit starp dai minoritātes ļaudīm. Arča saka – pirmo, kad iegājis placī, dzirdējis spiedzienus: “Ārzemnieks!” un tad sekojusi īsta ūdens kauja.

Pēc šī pasākuma dodamies uz bagātīgo tirgu, kur plānotas arī visas nakts aktivitātes. Un kāds tas tirgus! Tas ir neticami! Tik lielā reti kad esam bijuši! Ko tik nenogaršot, kur tik nepamielot acis! Roku darinājumi, batikoti apģērbi, neparasti augļi un gardi dzērieni. Mēs esam īstā cilvēku un labumu mudžeklī, un mēģinām viens otru šajā Alises Brīnumzemē nepazaudēt. Grūti aprakstīt visapkārt ņirbošo tirgošanos! Te parādās arī kukaiņi uz iesmiņiem (ieskaitot zirnekli un prusaku), no augiem iegūtas pērles un tad vēl sākas deju un dziesmu šovi! Tirgū izstādītas vairākas skatuves, un skatuves starp skatuvēm, kur nepārtraukti visu vakaru notiek košas izrādes.

Šū pastāsta, ka bāri Ķīnā ienāca no Eiropas, tāpēc ķīnieši vēl joprojām nesaprot, kā “baltais” var gribēt “tikai iedzert bez uzkošanas”, kamēr ārzemnieki brīnās, kāpēc ķīnieši vienmēr ēd, kad dzer. Bet ķīniešiem tāda “dzeršana vien” nekad nav bijusi “viņu lieta”. Mēs šajā vakarā “pa ķīniskam” – ar daudz dažādiem gardumiem un labu izlejamo alu. Salūts sākas astoņos un nebeidzas līdz vieniem naktī. Un tās reizes ik stundu, kad izšauts tiek lielāks un krāšņāks, mums atgādina, ka šeit cilvēki tiešām māk svinēt. Tik skaisti Pūķi neviens nespēj sagaidīt! Ķīna mums dāvājusi nepārspējamu pieredzi šo trīs gadu laikā. Un šī ir viena no pērlēm, ko ieliekam savā pasaules dārgumu lādītē – Ķīniešu Jaunais gads! Dārgo lasītāj – lai šis pūķis, kas te tiek uzskatīts par brīnumu zvēru, arī tev atnes īstu veiksmi, daudz smaidu un smieklu, un mīlestības piepildītu ik katru šī Jaunā gada dienu!

Xishuangbanna ir reģions, kas sastāv no vairākiem ciemiem.

Savukārt šos ciemus apņem dabas rezervāts, kas koncentrējas uz tropu mežu ekosistēmas un reto savvaļas dzīvnieku aizsardzību. Papildus bioloģiskajai pārbagātībai rezervāts tiek uzskatīts arī par etniski daudzveidīgāko teritoriju Ķīnā! Dažādas mazas tautas šeit dzīvojušas paaudzēm, saglabājot savu seno reliģiju, kultūru un valodu. Pašlaik lielākā daļa etnisko grupu saņem ienākumus skaidrā naudā no nelobītiem rīsiem, tējas, gumijas plantācijām, un augļiem.

Tiek organizēti dažādi dabas aizsardzības pasākumi, lai veicinātu ilgtspējīgu reģiona attīstību, piemēram, tiek veidotas makšķerēšanas licences, kontrolēta zvejas intensitāte, un veicināta maztoksisku un mazāk noturīgu pesticīdu lietošana ekoloģiskajā lauksaimniecībā. Rezervātā atrodas vairāk kā 100 zīdītāju sugas, 400 putnu sugas, rāpuļi, zivis, un vairāk nekā 90% Ķīnas savvaļas ziloņu populācijas! Un šie brīnumi taču jāapgūst!

Pēc četrām stundām miega kājām dodamies uz vilcienu staciju, tā sabiedējot braucējus – pustumsā “baltie” uz ceļa tur, kur kājām īsti neviens nav gājis. Ir tikai trīs vilcieni dienā, kas var aizvizināt uz apkārtējiem ciemiem. Protams, ir arī busi, tomēr tie prasa stundu, kamēr ar vilcienu viss sasniedzams 10 minūšu laikā. Galu galā, vilcieni taču var iet cauri kalniem, vai ne?

Un šai vienai pieturai esam nopirkuši biļetes pirmajā klasē. Cenu starpība bija puseiro. Kad tad vēl tik īsa distance būs, lai izmēģinātu šādas ekstras? Pirmā klase atšķiras ar lielākiem krēsliem. Bet kopumā šajā ceļojumā sanāk braukt ar smukajiem ātrvilcieniem, tā kā visur ērti. Tikai mūsu ziemeļos, un arī neapdzīvotajos Ķīnas rietumos jāsamierinās ar lēniem, neērtiem vilcieniem.

Izkāpjam nākamajā ciemā. Jā, vēl auksti. Ja dienā ir plus 30, tad naktis gan ir vēsas. Kāds taksists uzreiz piedāvā braucienu – ja piemaksāsim, šis aizvedīšot uz kādu ieeju mūsu ciemā, kur ieejas maksa izpaliek. Mēs ķīniešiem vēl tik daudz neuzticamies, tāpēc ņemam lētāku taksi un nolemjam maksāt ieeju kā nākas. Lētākais taksis gan ir īsta tačka – nu kā mocītis ar karieti, un dzestrajā rītā varam atcerēties Gvatemalas pārbraucienus kalnos auto piekabēs. Ja kalna pakājē labi, tad pāri tam braucot pat zosādai ir zosāda (kā Arča saka). Un arī tagad tā ir.

Bet tā nu sasniedzam Dai minoritāšu parku, kas tiek dēvēts par Dai tautas “etnisko muzeju”, un ir viens no četriem vislabāk saglabātajiem Dai ciemiem. Pat budistu templim tajā ir vairāk kā 1400 gadu! Tepat pie ciema, kurā jāmaksā ieeja, Arča nomaina apavus, kas jau gandrīz pārplīsuši uz pusēm. Ciema dāmas nespēj noticēt, ka tas 49. izmērs, kas stāvējis plauktiņā un krājis putekļus, kādam arī der. Tās rāda ar pirkstiem un smej – milzis ieradies! Arčam gan pēc “mūsu standarta” nav tik liela pēda, bet te tas cipars ir tiešām uzjautrinošs.

Ciems tikko vēris durvis tūristiem, esam vieni no pirmajiem. Vietējie sāk izlikt suvenīrus un roku darinājumus, citi no sava pagalma augļu koka lasa gardumus, ko pārdot par lielākām naudiņām. Nav jau slikti vietējiem – dzīvo neticami skaistās koka mājās un katru dienu sapelna naudiņu no tūristiem. Vien tie ķīniešu tūristi kad daudz un mazā vietā, ir nedaudz nogurdinoši, jo robežas pazūd. Lai arī pašā ciemā visi pasākumi un visi labumi baudāmi nedaudz vēlākā stundā, prieks, ka esam gandrīz vienīgie. Tik skaists ir šis ciems! Pārmijam pāris vārdus ar vietējiem, palīdzam tiem izvēlēties gatavākos augļus no augstākajiem koku zariem, un nopērkam pāris suvenīrus, domājot, ka šie laikam nezina cenas ārpus savas oāzes – viss ir aizdomīgi lēts.

Esam mini Taizemē! Tempļi ir tik skaisti, un tik daudzi vēl ceļas! Tajos sēž pavisam citāds Buda kā citās Ķīnas vietās. Turklāt te tas izrotāts Ziemassvētku lampiņām! Dzied gaiļi, ierodas ķīnieši, un mums laiks doties atpakaļ uz mūsu apmešanās ciemu – vislielāko šajā reģionā, kur atrodas arī provinces otra lielākā lidosta.

Garām vilciena logiem skrien siltumnīcu lauki – tik daudz kas te tiek audzēts! Junaņas province ir pārbagāta. Turklāt te ir kartupeļi un mūsu pases vilciena stacijas skeneros strādā gluži kā ķīniešu ID – nav jāiet pie apsarga un jāskaidrojas, ka kaut kas nesanāk! Vienīgais jautājums – kāpēc krievi? Kāpēc tik bieži tiekam par tādiem noturēti? Vai tā ir Arča frizūra, vai tā ir mana (Arča) lielā sporta jaka? Vai viss kopā un vēl kas papildus?

Atgriežamies, lai apgūtu Mantingas parku, kas te pastāvējis vairāk kā tūkstoti gadu un ir senākais parks visā Xishuangbanna. Senāk šis bija karaliskais dārzs un tā nosaukums nozīmē “dvēseles parks”. Protams, tempļi un zaļzaļās audzes visapkārt acīm sagādā neaizmirstamus skatus. Tiek pārdoti dažādi mirdzoši akmeņi, kas neiekļaujas mūsu budžetā, un visādi vēl neredzēti gardumi. Mums gan kaut kā ar tiem augļiem neiet. Džekfrūts nav gatavs, ananass pārāk ilgi pastāvējis. Arī Maņdžouli tie augļi nav tik sulīgi un gardi kā Taizemē vai Vjetnamā. Vai mums ar tiem neveicas vai tā vienkārši ir Ķīna? Turklāt nevar jau mierīgi pasēdēt un pabaudīt augļus vai apkārtējo ainavu, jo ik pa laikam nāk ķīnieši ar savu vēlmi papraktizēt angļu valodu. Vai arī nofotografēties. Viens vīrs atved savu dēlēnu un ilgi lamā: “Nu taču runā ar viņiem! Saņemies!”

Cilvēku ir daudz, parkā notiek arī ziloņu šovs. Tie gan iesieti striķos, izpilda pāris trikus ar ēdienu un ūdeni. Nepatīk mums šāds pasākums, bet iesprūstam ziloņu parkā diezgan ilgi, jo ir tik daudz cilvēku, ka, nokļūstot populārākā pieturā, nevar apgriezties – ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Ziloņus gan vēlamies ieraudzīt brīvā dabā. Un tam ir Savvaļas ziloņu ieleja, kas ir vienīgā vieta Ķīnā, kur iespējams redzēt savvaļas Āzijas ziloņus, īpaši no rīta, krēslā un naktī. 🐘 Uz parku gan nav viegli atrast ceļu. Jā, ir vilciens, un pēc tam izpalīdzīgs autobusa šoferis, kas mūs divus aizvizina tālāk par savu autoostu, lai tikai mēs neapmaldītos takās. Un citiem pasažieriem tad jāceļo līdzi. Beigās ar vēl pāris vietējo palīdzību un vēl vienu busu sasniedzam parku. Bet kā to izdarīt bez ķīniešu valodas zināšanām – nav ne jausmas. Jau mums tas ir neliels izaicinājums!

Savvaļas ziloņu ieleja atrodas Xishuangbanna nacionālajā dabas rezervātā. Kā rakstīts informācijas stendos, te ir bagāti meža resursi – lietusmeži, mūžzaļie platlapju meži un kalnu lietusmeži, kas nodrošina bagātīgu ūdeni, pārtiku un pajumti visu veidu dzīvniekiem. Ķīnā ir tikai aptuveni 300 savvaļas Āzijas ziloņu, un tie galvenokārt mīt šajā reģionā. Aptuveni 100 Āzijas ziloņi dzīvo savvaļā visu gadu.

Ir daudz apraksti par ziloņiem, kas te dzīvo, un arī bildes ar savainotiem zvēriem, kam pāri nodarījuši malumednieki. Un tās ir šaušalīgas. Pārrauts deguns, no kājas novilkta āda… Rezervāta ļaudis tad ķer un izārstē šos ziloņus. Bet par malumedniekiem – jā, cilvēka rakstītos likumus varbūt var apiet, bet dzīvi neapmānīt. Ir dzīves likumi, kuru priekšā šie, ko par cilvēkiem nevarētu nodēvēt, kādu dienu noteikti atbildēs.

Parkā ir arī pāris brieži, čūska, taureņi un varāns. Un ziloņi, ko iespējams pabarot un apskatīt, kad tie iziet pa riņķi arēnā pie sanākušajiem apmeklētājiem. Šie nav sasieti striķos – lielos zvērus cītīgi pieskata parka darbinieki. Mēs ļoti ceram, ka pret šiem skaistuļiem te izturas labi, bet ar Ķīnu un zvēriem neko nevar zināt.

Laiks doties atpakaļ uz pilsētu. No viesnīcas izgājām pusseptiņos, un ierodamies tajā pēc savām 14 stundām. Vēl viena diena izdevusies! Lai arī ceļi ir ilgi, sastrēgumi milzīgi, cilvēku masas bez gala un malas, ir daudz skaistā, ko šajā vasaras pilsētā iemīlēt. Turklāt jau rīt ir pavisam īpaša diena – pēdējā diena Vecajā gadā! Svinēsim tā Pūķa atnākšanu kopā, dārgo lasītāj!

Traucamies dziļāk vasarā!

Garām vilciena logam skrien nebeidzamu siltumnīcu lauki, ārā arvien vairāk saules! Pēc četru stundu brauciena ierodamies uz Mjanmas, Ķīnas un Laosas robežas pilsētiņā Xishuangbanna, kas ir ķīniešu valodas tuvinājums oriģinālajam pilsētas taizemiešu nosaukumam Sip Sawng Panna (jeb burtiski “12 rīsu audzēšanas apgabali”). Šī vietiņa ir kļuvusi par Ķīnas mini Taizemi.

Turklāt šis ir īsts biosfēras rezervāts, kas pašlaik ietver lielāko tropu mežu Ķīnā! Pateicoties apgabala unikālajam ģeogrāfiskajam novietojumam un klimatiskajiem apstākļiem, te ir Ķīnas visbagātākā bioloģiskā daudzveidība! Tūrisms, lauksaimniecība un zvejniecība ir galvenā rezervāta ekonomiskā nozare.

Lai arī kartē izskatās ne pārāk liela vietiņa, salīdzinot ar citām, ierodoties atklājam, ka jāpievar milzīgas distances. Ar busu iet pārāk lēni, tāpēc jāņem Didī (ķīniešu taksis). Bet tāpat šīs dienas lielie plāni jāmaina, jo viss, izrādās, atvērts tikai līdz sešiem vakarā, lai pēc tam viss laiks tiktu veltīts nakts tirgum.

Steidzam uz Xishuangbanna tropu ziedu un augu dārzu, kas novērtēts kā Nacionālais AAAA tūrisma objekts (augstākais ir 5A). Te atrodas vairāk nekā 300 tropu ziedu sugas, turklāt tādas, ko redzam pirmo reizi! Viens krūms zied veselās piecās krāsās, citur atkal palmas sniedzas debesīs. Tāda augu pārbagātība! Esam īstos džungļos! Smejam, ka vietējie apbrīno ne tikai košo apkārtni, bet arī mūs, un drosmīgākie skrien pēc foto, saukdami: “Yo, bro, welcome to China!”

Kokosriekstu koki, džekfrūtu koki, puķu dārzi, palmu audzes… Un, protams, plus 30 grādi liek mums pasmaidīt nedaudz vairāk. Būs interesanta vietiņa!

Pavisam drīz nokļūstam Xishuangbanna budistu templī – augstākā līmeņa budistu templī visā Xishuangbanna prefektūrā, kas ir arī Xishuangbanna budistu svētceļnieku centrs. Un pie tā apstājamies, atgādinot viens otram – nē, neesam Taizemē, šī vēl ir Ķīna! Bet tā nebūt nešķiet. Ieejam milzīgajā tempļu kompleksā, kurā apsargs izdzenā visus ar atkailinātiem pleciem. Pie tempļa ieejas pat salikti foto ar cilvēkiem, kas svētvietā ne tā nofotografējušies.  Ķīnieši ārpus tempļa izīrē taizemiešu tradicionālos apģērbus un nāk iekšā kompleksā pēc foto. Bet tā īsti nedrīkst. Nedrīkst ieiet templī ar pārāk īsiem šortiem, atkailinātiem pleciem, un ir vietas, kur jānovelk apavi. Ķīnieši, acīmredzams, pie tādiem noteikumiem nav pieraduši. Bet šī arī vairs nav klasiska Ķīna.

Arī “ārzemnieks!” dzirdam daudz biežāk kā citur. Patiesībā, nepaiet ne 5-10 minūtes, līdz kāds uz mums norāda un izsaucas. Pati pilsētiņa ir tik zaļa! Tā ir tik silta! Arča saka – sajūta tāda, ka staigājam pa botānisko dārzu. Visapkārt tik tropiski un smuki!

Daudz gan nepaspējam apskatīt, jo pietrūkst laika un īsto transportu, bet pēc sešiem vaļā ir tirgus. Gaozhuang nakts tirgus ir Xishuangbanna pilsētas vizītkarte. Iededzinātās gaismiņas izrotā milzīgās palmu audzes, lai zem tām pārdevēji celtu savas teltis un tirgotu tad augļus, tad tradicionālos ēdienus, suvenīrus, rotaslietas, etniskos tērpus, un vēl tik daudz ko citu. Kā tik te nav! Izskatās līdzīgi Taizemes nakts tirdziņiem, kur laiks pazūd košumā, bet ir nedaudz dārgāk – cenas pieskaņotas tūristam un Jaungada svinībām. Tomēr vakars ir izdevies!

Ja skola mums neļāva braukt uz Mjanmu, tad tagad esam vien 60 km attālumā no tās, un redzam pavisam līdzīgu skatu. Ja teicām – mums Laosā jāatgriežas, lai izlabotu ne tik patīkamo pieredzi tur, tad nu esam soļa attālumā arī no tās, un varam baudīt šo trīs valstu satikšanās punktu. Dziļi džungļi, koši ziedi, gardi augļi, smaidīgi vietējie un jauni brīnumi priekšā!

Puzhehei ir pasaka!

Ceļamies ar saullēktu un putnu dziesmām senajā koka ēkā. Neviens cits šeit nepaliek, un pat darbinieku no rīta nav, tāpēc atstājam tiem anglisku zīmīti, ka atgriezīsimies pēc somām. Tie, protams, nesapratīs, bet vismaz skaidrība, kurš atstājis savu ziemas bagāžu pieņemšanā.

Sākam rītu ar vietējo kafiju. Ķīnā vēl Ķīnas kafiju nebijām mēģinājuši. Junaņa ir ne tikai tējas koku mājvieta pateicoties savai unikālajai videi, bet arī kafijas vēsture te aizsākās 19. gadsimta beigās. Franču misionārs uz Junaņu atveda pirmo kafijas koku, lai no rīta varētu baudīt pats savu kafiju. Lai gan nelielā mērogā, kafijas koki šajā zemē iesakņojušies kopš tā laika. Rakstīts, ka Junaņas kafijā var sajust riekstu garšu, tumšo šokolādi un kaltētu ķiršu garšu, bet tik “advancēti” kafijas baudītāji neesam. Tomēr kaut kas jauns!

Šodien parkā neņemam īpašos tūristu busiņus, bet pārvietojamies ar sabiedriskajiem, kas arī šad tad te kursē. Šoferīši ir ļoti atsaucīgi, vien daži no tiem izmanto sarežģītākus vārdus un runā ļoti ātri – tad gan dzirdēto pārprasām visas trīs reizes. Lai ieietu skaistākajā parka apgabalā, vajag arī pases – sak, ja kaut ko sadarām ne tā, tad lai zināms – kuri ārzemnieki tie bija. Galvenokārt brīdina par mērkaķiem, kas var izraut no rokām spīguļojošās kameras. Šīs radībiņas jau zinām. Pabrīnāmies par vietējiem, kas atļauj saviem bērniem mērkaķus ķircināt pavisam tuvu. Viens tā nags ādā, un pēc tam desmit potes dibenā.

Paši vietējie gan te neizskatās pēc ķīniešiem, un nebūt nav hani. Bet visi zina ķīniešu valodu, un nekad neaizmirst pasveicināt un pajautāt, no kurienes esam ieradušies. Dažreiz tie apsēžas tuvu un acis nemirkšķinot mūs vēro. Nevienu “balto” neesam atraduši, bet ķīniešu tūristi gan piepilda ielas un laivas.

Parka kokos izstādītas mājas vāverēm, un tās savienotas ar garu režģi, kas tad pārtop par milzīgu būri, kurā ieslodzītie skraida un ārdās. Ir gulbju ezers, kuru ieņēmuši arī citi putni, un ir lotosa ziedu audzes, bet tie gan visi noziedējuši. Visskaistākie, protams, ir tie brīnumainie, zaļie, pinkainie kalni dažnedažādākajās formās. Tajos atrodas alas, bet nevienā šoreiz neieejam, jo, kā jau Ķīnā, katra kustība izmaksā vismaz desmit eiro.

Bez maksas ir gājēju takas, kas aizved līdz skatu platformām, pie kurām gribas palikt ilgāk. Tās ainavas! Tās nav iespējams iemūžināt fotogrāfijā – tās ir izjūtas, kas parādās, parādoties šim skaistumam aiz katra pagrieziena! Vējš gan spēcīgs, un esam kā solārijā – kārtīgi apsvilināti. Bet vasarā!

Un šī ir tik mierpilna vieta! Šī province vispār ir tā, kurā mēs gribētu atgriezties vēl un vēlreiz. Un jau rīt turpināsim ceļu dziļāk Junaņā – uz pašu Mjanmas un Laosas robežu! Šodien vairs nav daudz ko teikt – baudi foto, dārgo ceļotāj, un tiekamies rīt!

Sēstamies lidmašīnā un pēc 1700 km sasniedzam Junaņas provinci!

Un, kā jau bijām paredzējuši, lidosta auksta, jo esam augstu kalnos. Jāpiebilst gan šis tas arī par pašu lidojumu. Atklājam, ka Ķīnā vienalga par pārvadātajiem šķidrumiem. Vismaz to tilpumu. Ja Eiropā 100 ml un tikai desmit vienības, tad šeit mums ir trīs maisi ar šķidrumiem, un pārbauda tikai to, kas lielāks par 100 ml. Kā? Lidostas darbinieks to vienkārši paosta. Mēs vienmēr tik cītīgi bijām ievērojuši “ierastos noteikumus”, ka tikai tagad atklājām ko jaunu! Nagu šķērītes arī nedrīkst vest, bet tas neattiecas uz tiem klipšiem, ar ko nagus var nokniebt. Pašā lidojumā viens arī sevi ar tiem apstrādā. Lidmašīnā! Izdodas arī nofilmēt – kas tik Ķīnā nenotiek!

Un tā nu esam Junaņā. Šo dēvē par skaistāko Ķīnas provinci. Un ne velti. Te jau esam bijuši kovida ērā, un tad izbraukājām visādus brīnumus. Šoreiz gan dosimies uz dienvidiem no provinces galvaspilsētas – dziļāk vasarā. Ātri atgādināšu, ka Junaņa ir viena no etniski daudzveidīgākajām Ķīnas provincēm, kurā ir vairāk nekā 25 atzītas etniskās grupas. Šī ir arī bioloģiskās daudzveidības “karstais punkts”, kurā atrodas plašs augu un dzīvnieku sugu klāsts. Junaņu sauc arī par savvaļas sēņu karalisti! Arī šajā Ķīnas pusē iet sēņot! Un arī šeit aug gailenes!!!

Junaņas vidējais augstums ir aptuveni 2000 metri v.j.l.. Un te ir veselas piecas klimatiskās zonas! Dosimies uz to tropiskāko pēc šīs nakts lidostā. Sākumā ejam uz transfēra zonu, kur ir izvelkamie krēsli, lai varētu atgulties. Pagājušajā reizē darbinieki nepārbaudīja, kurš tos ieņēmis, bet šoreiz gan mūs ievēro un desmit reizes atvainojas, ka mēs te tomēr bez maksas palikt nevaram. Tad apguļamies masāžas krēslos. Visā milzīgajā lidostā citi aizņemti, bet šie brīvi, jo, pēc apsēšanās tajos, sāk skanēt balss, kas ķīniski atkārto, ka jāiet prom, ja nenopērkam to masāžu. Bet esam tik noguruši, ka atliek vien nosmiet – varbūt šie pāris teikumi uz mūžu iesēdīsies zemapziņā. Drīz modina darbiniece, lai mūs dzītu prom. Kāpēc tikai mūs, ja tik daudzi ķīnieši arī izgūlušies masāžas krēslos, bet nepērk to funkcijas? Tāpēc, ka Arča mūsējos izrāvis no kontakta – lai neskan. Nākas piekāpties, jo dāma galīgi nav laimīga.

Brīnāmies par tiem, kas guļ uz aukstajām flīzēm, bet sekojam gudrākajiem un nometamies uz paklāja VIP zonā. Pēc stundas mūs ceļ darbinieki, jo “Vipiniekiem” sākusies reģistrācija lidojumam. Tā pa stundai visur kur un vēl vilcienā, un tā nokļūstam mūsu galamērķī Puzhehei.

Jau pusdienlaiks, ārā silti. Neviens vairs piecpadsmit reizes neatskatās uz Arča šortiem un iešļūcenēm, kamēr mugurā siltā tam jaka un vējjaka. Es kārtīgi nosmejos par to, cik gan Arča ir lielāks par vietējiem ļaudīm. Kā milzis. Mazie Yi cilvēki, pie kuriem esam ieradušies, ir pavisam tieviņi, pavisam tumši un nepakam neizskatās pēc ķīniešiem.

Šī nav mūsu pirmā reize Puzhehei. Te mēģinājām iebraukt pirms diviem gadiem. Bet, tikko kā bijām atgūlušies viesnīciņā, izplatījās ziņas par diviem (!!!) sirdzējiem, tāpēc nācās pirkt vilciena biļetes un bēgt. Izrādās, arī mūsu Šū ir bēgusi no Pekinas, jo bija atklāti pieci sirdzēji 21 miljona pilsētā.

Tad vēl tik labi nerunājām ķīniski, bet tagad ir viegli. Buss mūs ar pāris vietējiem aizvizina uz ainavisko zonu, un dodamies uz viesnīcu. Tur ar mūsu pasēm nelielas problēmas, ko atrisina uz viesnīcu izsauktie likumsargi, kamēr mēs paši apskatām skaisto vietiņu. Puzhehei ainaviskais apgabals ir tipiska karsta ainava (“karsts” ir topogrāfija, kas veidojas no iežu – kaļķakmens, dolomīta un ģipša – šķīšanas. To raksturo pazemes drenāžas sistēmas ar alām.) Te ir daudz skaistu ūdens baseinu un zaļu kalnu, kas ir ļoti līdzīgi un, kā saka, pat skaistāki par Guilinu un Yangshuo (citā Ķīnas provincē, kur arī jau pabūts). Puzhehei Yi valodā nozīmē “dīķis, kas pilns ar zivīm un garnelēm”. Un tās tepat arī zvejo gan jaunākie, gan pavisam salīkušie.

Pirmo reizi īsti nesaprotam, kam īsti nopirktā ieejas biļete paredzēta, jo angliski informācijas ļoti maz. Bet vietējie te ir ļoti draudzīgi, un tiekam uzraudzīti kā vismīļāk gaidītie viesi. Pat skolēni bariem skrien klāt un fotografējas ne pa vienam, bet gan pa klasēm! Jā, tu jautāsi – kur ārzemnieki? Mēs arī nezinām. Bet pie skatieniem jau krietnu laiciņu esam pieraduši.

Ciems, kurā paliekam, ir ļoti sens, koka mājelēm un vietējiem, kas jāj uz zirģeļiem. Mūs ik pa laiciņam aplenc un jautā, no kurienes nākam, un kāpēc runājam ķīniski. Ir ļoti vējains, bet ir kartupeļi! Ir arī lapsenes, kas sadzeļ veselas divas reizes.

Ir opis, kas izvizina ar laivu, tā atklādams, kas tad iekļauts mūsu biļetes cenā. Apgabala centrā atrodas Puzhehei ezers, kalnu saldūdens ezers. Kopumā te savienojas aptuveni 70 dažāda lieluma ezeri, veidojot 20 kilometrus garu ūdensceļu. Šodien mums kasiere piešķīrusi parka autobusu un laivu biļeti – līdz pieciem visur varam vizināties bez maksas. Vislabākos ceļus mums palīdz atrast visi, uz ko vien palūkojamies. Tiešām jauki!

Ēstuvītē saimnieks atnāk ar tikko plūktu mandarīnu maisu – sak, bez maksas, zacenei! Garām ejošie un vietējie zirgu mugurās uzsauc, sveicina. Viesnīciņa ir brīnišķīga – koka ēka ar gaisa kondicionieri (ar ko var arī sasildīties), TV un visām ērtībām, par ko no ārpuses pat nenojaust. Un tā nepārspējamā daba visapkārt! Vēl viens no Ķīnas skaistākajiem brīnumiem tiek baudīts – kripatiņu pa kripatiņai. Pievienojies!

Esam atpakaļ īstajā Ķīnā!

Mūsu ceļabiedrene šodien ņem pauzi, mēs dodamies pilsētā. No rīta visās ziņās brīdinājums par ārkārtas situāciju. Ķīnas Ārkārtas situāciju pārvaldības ministrija paaugstina ārkārtas reaģēšanas pasākumu līmeni vairākās Ķīnas provincēs, lai tiktu galā ar pēkšņām katastrofām un novērstu upurus un lielus īpašuma zaudējumus spēcīga sniega un sasalstoša lietus dēļ. Mēs no bīstamajām zonām pavisam nesen aizbēgām. Tagad istabā mierīgi lido odi, un skaidri zināms, ka arī nākamo nedēļu sasalšana mums nedraud.

Vēl jau esam Guandunas piekrastes provincē Ķīnas dienvidaustrumos. Guandžou – provinces galvaspilsēta – ir viena no senākajām tirdzniecības ostām Ķīnā, “Jūras zīda ceļa” sākumpunkts. Guanduna joprojām ir visbagātākā province Ķīnā kopumā, un arī visapdzīvotākā. Tas taču pateicoties tiem nemirstīgajiem, kas atjāja uz āžiem un atstāja rīsus šeit reiz dzīvojošajai nabadzīgajai cilvēku kopienai (visu leģendu lasi iepriekšējos ierakstos!)

Guandunas province aizņem vairāk kā 179 tūkstošus kvadrātkilometru (jā, ir lielāka kā Latvija), un te dzīvo aptuveni 126 miljoni iedzīvotāju, no kuriem apmēram 57 % mitinās “lauku” apgabalos. Arī Maņdžouli ir lauki.

Mums arī ceļojuma gals un atgriešanās Maņdžouli jau redzama. Biļetēm cenas debesīs, jo visi, kas tagad dodas svinēt, dosies arī atpakaļ, tāpat kā mēs. Tā nu palikušas vēl tieši desmit dienas. Šķiet nedaudz, bet tik daudz vēl esam paredzējuši apskatīt! Soli pa solītim esam arī sapirkuši biļetes. Vairs pārsteigumiem nebūs laika.

Sākam rītu ar musulmaņu ēstuvīti. Šajā lielajā pilsētā ir daudz dažādu kopienu virtuve, arī uiguru. Tie uzgriež savu tradicionālo mūziku un sāk mums rokām stiept svaigas nūdeles no tikko izmīcītās mīklas. Musulmaņu ēstuvītēs Ķīnā vienmēr var atrast visgaršīgākās nūdeles un tiešām neparastu tēju. Vienmēr sapriecājamies, kad redzam šādus pavārus!

Nedaudz apmaldāmies Guandžou ielās, bet drīz jau ceļamies augšā kalnā ar pārsteidzoši lētu funikulieri. Baijunas kalns ir gleznains kalnu apgabals ar vairāk nekā 30 virsotnēm. Apkārtni izrotā zaļzaļi meži un vairāki strautiņi. Protams, arī bez tempļiem neiztikt. No kalna virsotnes paveras panorāmas skats uz Guandžou un Pērļu upi. Bieži vien kalnu apņem miglaini mākoņi, un tā arī tas ieguva savu nosaukumu – ķīniešu valodā “Bai” ir “balts” un “yuan” ir “mākonis”. Kalnu sauc “Baltais mākonis!”

Turklāt šodien vietējie pie pašas skatu platformas sarīkojuši kora koncertu – visvecākie sēstas pie bungām, ņem mutes harmonikas, un viens opis arī diriģē. Dziedāšanā var pievienoties ikviens – dziesmu lirikas uzrakstītas uz milzīgām lapām, kas turpat arī pie koka piespraustas un pāršķirtas. Skati vienreizīgi, un pavadošais mūzikas fons vēl brīnumaināks. Tik jauki diena sākusies!

Tepat ir takas, kas ved uz citām kalnu virsotnēm, un dažādas atrakcijas sanākušajiem. Vienā no tādām jāmet riņķi virsū izliktajām mantām, lai tās iegūtu savā īpašumā. Ir arī divi zaķu būri un putniņš. Arī tos var uzvarēt. Nez, kā zvēriem patīk, kad visu dienu tiem kāds pa būri dauza ar plastmasas riņķiem. Parka takās saliktas zīmes, cik staigāšana ir svarīga, un – labi staigāt gan ātri, gan lēnu, gan uz priekšu, gan atpakaļgaitā, darbinot dažādus muskuļus.

Šodien mēs staigāt varam daudz, bet diena šķiet tāda nesteidzīga. Tāda patīkama, mierīga.  Tādā garā nokļūstam līdz Dienvidķīnas botāniskajam dārzam, kas tika izveidots 1929. gadā, un ir vecākais un lielākais Dienvidāzijas tropiskais botāniskais dārzs Ķīnā. Paņemam velo, kur jāminas diviem, bet Arča, protams, paveic lielāko darbu. Un traucamies cauri palmām un puķēm, arī sarkanajiem rotājumiem, kas tagad ir it visur – Jaungada tuvošanās zīme!

Un tad mūsu skaisto rītu nomaina pāris ķibeles. No sākuma saņemam ziņu par to, ka lidojums pārcelts uz vēlāku laiku. Tas nozīmē, ka uz rezervēto viesnīcu vairs netiekam, jo sabiedriskais transports naktī nekursē. Un nav jēgas milzīgā pilsētā tērēties taksometriem nakts stundās. Vienīgo nakti, kad bija paredzēta tiešām labam miegam (pat vilciena biļete rītā mums bija paņemta vēlāk), nu jāpavada lidostā. Un jāceļas agri, lai laicīgi nokļūtu vilciena stacijā, kas ir divu stundu attālumā no lidostas. Turklāt Kunmingas lidostā jau bijām palikuši, un pirms diviem gadiem šajā laikā tur kārtīgi nosalām. Ir kalni, ir aukstas naktis!

Protams, mēģinām dabūt kādu kompensāciju, bet nekā. Labi, ka viesnīcu var atcelt bez maksas. Un tad atskāršam, ka arī Botāniskā dārza ieejas biļete pa ceļam kādā līkumā izkritusi. Tā jāuzrāda arī visīpašākajā parka vietā – stiklotā ēkā, kurā izstādīti retākie augi. Parkā taču esam tikuši – saprotams taču, ka biļete pirkta, bet nē – ja gribam apskatīt visu, vēlreiz jātērē seši eiro vienam. Un to nedarām. Klāt visam nāk lietavas, tāpēc laiks atgriezties viesnīcā pēc somām un noslēgt šo dienu lidostā.

Iepriecinām sevi ar Guandžou hoptotu – tiekam katrs pie katliņa ar rīsu ūdeni, ko tad liek uz elektriskās plīts galda vidū. Kad ūdens vārās, tajā var likt sevis izvēlētos dārzeņus. Cenu aprēķina pēc bļodiņām. Viena dārzeņu bļodiņa maksā piecas juaņas (65 centus), un tādas apēdam deviņas. Citiem ķīniešiem uz galda ir ap trīsdesmit. Dārzeņi un gaļa, arī zivs tiek likta dažādās bļodiņās. Pēdējie divi ir dārgāki, arī par četriem eiro. Bet mūsējās dārzeņu bļodas visas vienādas, un paēdam labi, garšīgi un lēti. Lieliskas atvadas no Guandžou!

Satiekam mūsu trako draudzeni, ar kuru pēc lidojuma ceļi šķirsies. Dāmai vajag lēnāku tempu. Viņa ir sapratusi, ka šāda ceļošana nav “viņas lieta”. Tā mierīgā garā izpētīs to, ko esam jau redzējuši, kamēr mēs dosimies atklāt jauno. Tiksimies Jaungada svinībās Ķīnas Taizemē. Kas tā tāda? Lasi pavisam drīz! Bet jau rīt tiekamies kalnos – siltos, zaļos, pinkainos!

Otrā un pēdējā diena Makao!

Pēc klasiskā piecu stundu miega laižam uz templi – kā tad labāk sākt rītu! Mūsu draudzene, protams, nepievienojas, bet templis ir ļoti jauks. A-Ma templis ir viens no vecākajiem taoistu tempļiem Makao, tas ir veltīts jūrnieku dievietei. Vietējie mūs laipni sveicina, templī, kā vienmēr, patīkama atmosfēra – smaržo vīraki, čivina putni, diena var sākties!

Atdzīvojies ir rīta tirgus, bet tas pats, ko var iegādāties Ķīnā, ir savas trīs līdz četras reizes dārgāks, tāpēc lieki netērējamies – gastronomiskajās izvirtībās var krist pavisam drīz Ķīnas iekšzemē. Ņemam somas un mūsu ceļabiedreni. Tagad ik pa laiciņam atceramies Mareku un Džegošu – poļu vīrus, ar kuriem sanāca laiciņu pabraukt apkārt kopā. Pavisam cita runa! Un tad mēs vēl bijām tie pārgurušie no noietajiem kilometriem! Turklāt vienam no vīriem jau sešdesmit!

Ārā plus 18 grādi, gaisā 96% mitrums. Vietējie savilkuši kārtu kārtas, mums karsti. Sēžamies autobusā, lai sasniegtu Makao otru salu un kazino pasauli. Sākumā gan izkāpjam pie Taipas ciema (Makao ir vairāki ciemi, katrs ar savu odziņu), un šajā atrodas skatu platformas, no kurām iespējams apskatīt visus lielākos kazino! Tepat atrodas parks ar brīdinājuma zīmēm par čūskām. Bet par tām neviens nesatraucas, kad acīm paveras tāda puķu jūra! Vietējie dārznieki paskaidro, ka puķu parku neviens vietējais neapmeklē – visi redzamie ir tūristi. Jā, nez kā ir dzīvot, kad pilsētā /provincē ik dienu iebrauc aptuveni 75 tūkstoši apmeklētāju…! No tiem gan reti kurš ir eiropietis vai mums līdzīgs izskatā. Arī Šū brīnās, ka tik maz “balto”. Pārsvarā ķīnieši no dažādām Ķīnas daļām – arī Honkongas.

Un tad ir laiks kazino! Makao ir vienīgā vieta Ķīnā, kur kazino un azartspēles ir legālas. Te ir vairāk kā 40 kazino! Vairāk nekā 50 % no Makao IKP veido azartspēļu nodokļi. 2019. gadā Makao 41 kazino guva 36 miljardu dolāru ieņēmumus. Tas ir sešas reizes vairāk, ko rada 144 kazino Lasvegasā! Azartspēļu nozare nodarbina aptuveni 17% Makao iedzīvotāju! Azartspēles ir likumīgas Makao kopš 1850. gadiem, un tā joprojām ir vienīgā Ķīnas suverenitātē esošā jurisdikcija, kurā atļauts darboties kazino. Tas padara Makao ļoti populāru Ķīnas miljonāru un miljardieru vidū. Kazino “Venēcija” ir pasaules otrais lielākais kazino ar 640 spēļu galdiem un 1760 spēļu automātiem. Un tajā ejam iekšā!

Šū Makao pirmo reizi bija gan baznīcā, gan pirmo reizi nu ieiet kazino. Esam klāt viņas divās pirmajās reizēs! Kazino ir brīnumskaists, darbinieki ar humoriņu pārbauda somas un manu pasi, jo iekšā ielaiž tikai no 21. Un tad ejam spēlēt! Lasvegasā pirms astoņiem gadiem pie blekdžeka galda gan smuki vinnējām, gan visu pēcāk nospēlējām. Un tur bez maksas dzērienus pienesa spēlētājiem, kas piešķīra pusģērbtajām viesmīlēm dzeramnaudas. Nu nekādu dzērienu, bet ir Makao iedzīvotāji, kas laipni mūs aicina pie spēļu galdiem. Mums gan laika nav daudz, tāpēc ejam uz automātiem un tad brīnāmies, ka ne Makao naudiņu, ne Ķīnas juaņas tie nepieņem. Izrādās – der tikai Honkongas dolāri! Jāpiemin, ka visas šīs valūtas ir apmēram vienādā kursā. Viszemākais ir Honkongas dolārs, un visaugstākā, protams, juaņa.

Turpat naudiņu izmaina kazino vīri, un katrs pa divdesmit juaņām (kas ir apmēram 4 eiro) atdodam mašīnām. Šū aizraujas tad, kad tai veicas, un pat naudiņu trīskāršo! Mums ar Arču, savukārt, mīlestībā veicas – visu ātri pazaudējam un varam laimīgi soļot ārā no kazino. Nu esam spēlējuši gan Lasvegasā, gan Makao. Lasvegasa mums gan patika vairāk, jo tā tāda liela ballīte, bet Makao viss tā mierīgi un pieklājīgi.

Parīzes Eifeļa tornis ar trīstūkstoš istabām un Londonas vecpilsēta – viss ir šajā mazajā ielā, sauktā par Kotai strip. Skati ir brīnišķīgi, arhitekti te ir krietni papūlējušies. Makao ir jauka, pavisam citāda Ķīna. Pat VPN ne nevajag!

Vilciena biļetes atpakaļ uz Ķīnu izpārdotas, palikušas pāris stāvvietas, un mums jābūt atpakaļ uz lidojumu. Ātri steidzam apgūt vēl ko no salas, bet mūsu Šū ir beigusies enerģija. Motivējam dāmu uz pēdējo skrējienu, lai sasniegtu Makao “lauku pusi” un dzīvnieku paviljonu, kur būros salikti mērkaķi un papagaiļi. Abās salās visas puses esam apskatījuši, un kārtīgi “iztukšojuši” Šū. Manam ieplānotajam kalnu pārgājienam un lielākajai dabīgajai pludmalei Makao vairs nav ne laika, ne mūsu trešajam ceļabiedram “baterijas”. Dodamies atpakaļ.

Pirmo reizi šajās divās dienās arī apstājamies ēstuvītē un pagaršojam vietējo, kas ir ļoti garda zupa ar visādiem neparastiem dārzeņiem, pagatavotiem skaldskābā mērcē. Tad no hoteļa paņemam somas un spiežamies pārbāztā busā, lai atkal ietu cauri trakām pārbaudēm uz robežas. Makao iziet viegli – problēma jau Ķīnā! Šoreiz gan visiem patīk mūsu pase, tikai pēkšņi vajag kaut kādas papildus veidlapas, kur jāuzskaita visas vietas, kas apmeklētas pēdējo divu gadu laikā. Sasmejamies – uz tās mazās lapeles?  Uzrakstām pēdējās trīs un atbildam uz pāris jautājumiem. Atgriežamies Ķīnā!

Un atkal sajūta kā iebraucot mājās – visi pīpē, ēdiens lēts, uz mums rāda ar pirkstiem. Ir saprotama sistēma. Vilcienus, kas iet ik pēc pāris minūtēm, varam iegādāties tikai pēc divām stundām, jo pat stāvvietas izpārdotas. Un labi, ka tik daudz laika mums ir ieiet stacijā, jo cilvēku jūrai nav redzama ne mala! Ķīniešu Jaungads šogad ir spēcīgāk jūtams kā iepriekš. Bez vīrusa ierobežojumiem visi ceļo! Šķiet – tiešām visa Ķīna! Mums atkal tas ir vienīgais laiks vēl pētīt šo skaisto zemi… Aiziet!

Pasaules apdzīvotākā vieta? Pasaules bagātākā vieta?

Atkal esam ar Šū, Arčam atkal vēl viena padsmit kilogramu soma jānes plecos. Sēžamies pārbāztajā Guandžou metro, lai sasniegtu vēl pārbāztāku vilciena staciju. Oho! Vai tiešām šādi izskatās pasaules lielākā migrācija? Cilvēks pie cilvēka – melnu galvu jūra! Bet šajā jūrā pazaudēt varam tikai mūsu ceļabiedreni – Arča augumā ir pārāks par citiem, un citu ārzemnieku ir pietiekami maz, lai arī manus gaišos matus atšķirtu.

Drīz esam vilcienā uz Makao. Makao bija Eiropas pirmais un pēdējais koloniālais postenis Āzijā. Portugāļi šeit valdīja veselus 442 gadus! Vēlajos viduslaikos portugāļi bija vieni no pirmajiem eiropiešiem, kas kolonizēja Tālos Austrumus. Pirmo reizi ķīnieši Makao “aizdeva” Portugālei 1557. gadā, un 1887. gadā tā kļuva par pilnīgu koloniju. Makao bija Portugāles pēdējā kolonija, bet 1999. gada 20. decembra pusnaktī Portugāle atdeva Makao Ķīnai. Tādējādi Portugāle kļuva par pēdējo Eiropas valsti, kas izstājās no Āzijas. Un te nu mēs esam – ķīniskā Eiropā jeb eiropeiskā Ķīnā.

Bet līdz Makao ceļš nav rožlapiņām klāts. Drīzāk ar rozēm un visiem ērkšķiem. Sākumā izkāpjot no vilciena stacijas nesaprotam, uz kuru pusi doties. Mūsu ķīniešu valoda bieži ir labāka un noderīgāka kā mūsu draudzenes, jo galvenais taču mācēt uzdot pareizus jautājumus, lai iegūtu pareizās atbildes. Nedaudz apmaldāmies, līdz saprotam, ka vienkārši jāseko pūlim. Visi no sasniegtās pilsētiņas dodas uz imigrācijas zonu.

Tur rindas ir milzīgas, un mēs kā ārzemnieki tiekam pie īpaši lēnās rindas. Ir daudz citu citplanētiešu. Kopš iziešanas no viesnīcas līdz ierašanās solim nākamajā pavadām veselas sešas stundas. Tas arī ķīniešu dēļ, kas izdomā paprasīt mūsu iepriekšējās – vecās – pases, ar kurām ieradāmies Ķīnā. Tās neesam paņēmuši līdzi. Taču vasarā izbraucām Mongoliju – kāpēc gan uz Ķīnas provinci Makao būtu sarežģījumi? Mums liek pastāvēt maliņā, kamēr gaidām ķīniešu gala lēmumu. To ar skumīgām un lūdzošām acīm neizmainīsim – zināms – vai “jā”, vai “nē”.

Un ir “jā!” Makao pusē mūs pēc stāvēšanas rindā un īsto darbinieku sasniegšanas aizsūta uz citu ofisu taisīt vīzu. Latviešiem nevajag vīzu Makao. Un to mums pasaka arī tie, pie kā esam nosūtīti. Tie neapmierināti zvana saviem kolēģiem, un beigās piešķir mums vienkāršu lapeli ar “ātro apstiprinājumu” – vairs rindās nav jāstāv. Un esam Makao!

Makao likumi atšķiras no Ķīnas. Makao kā autonoma Ķīnas teritorija saskaņā ar “Viena valsts, divas sistēmas” saglabā kontroli pār savu kapitālistisko ekonomiku, savukārt kontinentālajā Ķīnā ir sociālistiskā tirgus ekonomika. Makao arī saglabā kontroli pār savu tiesību sistēmu un imigrācijas politiku. “Viena valsts, divas sistēmas” ir spēkā 50 gadus no suverenitātes nodošanas – līdz 2049. gadam. Tā kā līdz tam laikam esam kā citā zemē!

Esam izmainījuši naudiņu – pat tā te cita. Makao Pataka tiek uzskatīta par vienu no pasaulē vismazāk konvertējamajām valūtām, un to ir ļoti grūti apmainīt ārpus Makao. Tomēr tad izrādās, ka var norēķināties arī ar juaņām. Un pat ar WeChat aplikāciju, ja tai pievienota ķīniešu ID karte. Un te nu mūsu ceļabiedrene var būt palīgs.

Par Makao cenām sākumā nav ne jausmas, vien viesnīcas liecina par to, ka būs dārgi. To cenas sākas ar četrdesmit eiro par nakti. Bet, ņemot vērā to, ka Makao ir devītā straujākā ekonomiskā attīstība pasaulē, tas ir saprotams. Viesnīciņa ir jauka, bet ko tad tajā! Ejam skatīties Makao!

Makao iespaidīgajā UNESCO Pasaules mantojuma vēsturiskajā centrā ir veseli 22 apskates objekti, tostarp koloniālās savrupmājas, laukumi, baznīcas un katedrāles. Šū pirmo reizi savos 49 gados ieiet baznīcā. Protams, mēs to izmantojam, lai to paķircinātu  – sakām, ka obligāti uzreiz jākrīt ceļos un jāliek piere pie baznīcas grīdas. Šū iepleš acis un pārjautā, vai esam pārliecināti. Jā, jā, protams, esam. Sākam liekties un mūsu draudzene mums seko. Tad pārāk skaļi pasprūk smiekli un Šū saprot, ka tiek apmānīta. Tomēr viņai patīk redzētais. Uz ko mēs varam atbildēt – baznīcas Eiropā ir daudz iespaidīgākas. Šī ir Lorenca baznīca, ko jezuīti uzcēla 16. gadsimta vidū, un ir viena no trim vecākajām baznīcām Makao. Starp citu, pašlaik te notiek kāzas. Esam pavisam īpašā vietā un īpašā laikā!

Pa Makao ielām staigā daudzi ārzemnieki, pat tie no Portugāles (vai Brazīlijas – valoda viena, bet dažus vārdus zinām, lai apmēram saprastu, no kuras pasaules malas ceļotāji nāk) . Paši vietējie gan izskatās pavisam citādi kā mūsu ķīnieši, un arī runā, protams, savā mēlē. Lai gan kantoniešu valodu izmanto bieži, oficiālā ir portugāļu valoda un mandarīnu valoda, kurā arī vietējie māk atbildēt. Un arī daudz biežāk tie runā angliski kā jebkurā citā vietā Ķīnā. Makao kopienas tradicionālā valoda ir portugāļu un Āzijas kreolu valoda, ko sauc par Patua. Tā saskaņā ar UNESCO datiem ir “kritiski apdraudēta”. Tiek lēsts, ka pasaulē ir palikuši tikai aptuveni 50 Patua valodā runājošie.

Starp citu, te stūrē tāpat kā Anglijā. Savukārt ieliņas ir šauras tāpat kā Maldīvu salās – nu kā jau uz salas. Un augšup un lejup pa kalniem kā Honkongā! Un visi iebraukušie ķīnieši bariem iepērk zeltu no neskaitāmajiem zelta veikaliņiem. Ir sutīgs, drīz debesis strauji apmācas, tomēr solītais lietus arī šodien mūs pasaudzē. Bet tie pūļi! Kopš 2020. gada Makao ir pasaulē augstākais iedzīvotāju blīvums – 21 339/km²! Nākamās rindā ir Monako un Singapūra!

Sasniedzam Senado laukumu, kas gadsimtiem ilgi kalpojis par Makao pilsētas dzīves centru un joprojām ir sabiedrisku pasākumu un svinību vieta. Savukārt Monte cietoksnis bija Makao militārais centrs, un ir daļa no Makao vēsturiskā centra, kas ierakstīts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Te paveras skati uz skaisto pilsētu, un iespējams paklausīties gan dziedātājus, gan paskatīties, ko rokām rada vietējie mākslinieki. Tik skaisti! Pie tiem skaistajiem skatiem!

Vēl divas foršas lietas – visur saliktas zīmes, ka par smēķēšanu sabiedriskā vietā lieli sodi. Pilnīgs pretstats Ķīnai, kur smēķē liftā, smēķē slimnīcā, skolas tualetē un smēķē pie smēķēšanas aizlieguma zīmes. Un otrais – nevienā no UNESCO apskates objektiem nav jāmaksā ieejas maksa. Ķīnā bez desmit eiro nav iespējams nekur iekļūt. Bet te! Oho! Šū to skaidro ar to, ka Ķīnā cilvēki gandrīz neko neatstāj nodokļos, tāpēc lielākā peļņa tiek gūta no tiem, kas var atļauties ceļot.

Viszīmīgākais pilsētas simbols ir Sv. Pāvila drupas, kas ir 17. gadsimta baznīcas paliekas — viens no Makao slavenākajiem apskates objektiem. Skaisti izskatās bildēs, skaisti izskatās video. Patiesībā jāsaka, ka – tā kā paši vien no skaistās Eiropas nākam – neesam tik pārsteigti ieraugot šīs drupas. Interesantākais, ka tās nav īsti drupas, bet gan viena vienīga katedrāles siena, kas palikusi stāvam. Tas ir tas neparastākais.

Tad steidzam Guia cietoksnī, no kura senāk šāva holandiešu iebraucējus. Pie tā atrodas bāka, kas celta 1865. gadā, un ir pirmā modernā bāka Ķīnas piekrastē. Šis komplekss atrodas Guia kalna virsotnē – Makao pussalas augstākajā punktā, un, protams, arī ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Šajā brīdī mūsu ceļabiedrene gan sašļūk. Jau desmit kilometri pievarēti. Nedaudz mazāk par pusi, ko pēdējās dienas ar Arču nosoļojam divatā. Tagad gan sutīgs, kalni, pie kā pieraduši tikai pastaigu mīļotāji un ceļotāji, ne parastais ķīnietis. Tāpēc sākam nedaudz samazināt tempus.

Lēnām aizsoļojam līdz krastmalai un žēlsirdības bodhisatvas ķīniešu atveidojuma statujai (bodhisatvas ir apgaismotas būtnes, kuras izvēlējās palikt uz Zemes). Tomēr krastmala tādā nelielā rekonstrukcijas periodā, tāpat kā visa pilsēta. Un paskaidrojumi visapkārt vēsta, ka Makao gatavojas Jaunajam gadam, kas te ir lieli un koši svētki. It visur celtas skatuves un piepucētas ielas.

Tepat iet kuģi un, pāri līcim dažādi tilti. Starp citu, Makao ar Honkognu savieno pasaules garākais jūras tilts – veselu 55 km garumā! Tas sastāv no tiltiem, tuneļiem un mākslīgām salām pāri Pērļu upes estuāram. Tilta būvniecība izmaksāja 20 miljardus ASV dolāru, un tas ir īsts inženierijas sasniegums. Paredzams, ka konstrukcija kalpos 120 gadus, un tā ir uzbūvēta, lai izturētu 8 magnitūdu zemestrīci un supertaifūnu.

Ejam garām vienam no diviem cilvēku taisītajiem ezeriem Makao līdz sasniedzam Makao torni, kas ir viens no pazīstamākajiem apskates objektiem pilsētā. Un no šejienes var piedzīvot pasaules otro augstāko gumijas lēcienu, pirmais ir Ķīnas iekšzemē, Avatara parkā. Redzam veselus četrus gumijlēcējus!

Viss, diena noslēgusies, pilsētā iededzas gaismas. Aizvedam pārgurušo draudzeni uz viesnīcu un atgriežamies vietās, ko apskatījām pa dienu, lai redzētu, kas mainījies. Un ir tik skaisti! Turklāt pie slavenākajām drupām uzrīkots Jaungada koncerta mēģinājums!

Vakars ir tas laiks, kad beidzot paēdam un nedaudz iepazīstam Makao virtuvi. Lai arī lielākoties te ir gaļa un zivis, izceļas olu kūkas, ko nebijām redzējuši nekur iepriekš. Jāpiemin, ka Makao ir UNESCO pasaules Kreatīvā gastronomijas pilsēta, kurā atspoguļojas ķīniešu un portugāļu garšas. Kur gan vēl kas tāds pieredzams?

Pagaršojam arī Makao alu un dažas portugāļu importētās preces. Un visbeidzot noslēdzam vakaru trijatā, priecājoties par dienu, kas pagājusi. Piepildīta, koša, jaunā vietā, ar jauniem iespaidiem. Makao – mūsu jaunā, neparastā zeme!

Un ir silti!

Pēc astoņu stundu vilciena pārbrauciena ierodamies Guandžou – Ķīnas megapilsētā. Guandžou, kas agrāk bija pazīstama kā Kantona, ir vairāk nekā 2200 gadu sena pilsēta, un kopš tiem senajiem laikiem ir bijusi nozīmīga Ķīnas osta un tirdzniecības centrs. Guandžou notiek arī Kantonas gadatirgus, kas ir viena no lielākajām un vecākajām tirdzniecības izstādēm Ķīnā, piesaistot uzņēmumus un pircējus no visas pasaules!

Guandžou atrodas Pērļu upes deltā, un tā ir daļa no dinamiska ekonomikas reģiona, kas pazīstams ar savu straujo urbanizāciju un industrializāciju. Te dzīvo apmēram 15 miljoni cilvēku pilsētas teritorijā, savukārt plašākā metropoles teritorijā, kurā ietilpst arī kaimiņu pilsētas, piemēram, Foshan un Dongguan, iedzīvotāju skaits pārsniedz 20 miljonus. Guandžou pilsētas teritorija ir aptuveni 3843 kvadrātkilometri. Šī ir ceturtā lielākā pilsēta Ķīnā, un trešā apdzīvotākā.

Visforšākais, kas mūs sagaida – ir vasara! Tik forši ir nesalt! Zaļo koki, pie mājām sastādīti mandarīnu krūmi, no kuriem garāmgājēji jau paķēruši pāris augļus. Viesnīciņā nometam somas un dodamies baudīt skaistumu apkārt!

Vietējie vēl vējjakās, Arča T-kreklā, šortos un iešļūcenēs. Pirmo mūsu skaistajā vasaras pastaigā sasniedzam Guangxiao templi, kas ir viens no četriem labākajiem budistu tempļiem Guandžou pilsētā. Tas ir vecākais un lielākais templis Guandžou! Tas ir vairāk nekā 1700 gadu sens, un pat saka, ka Guangxiao templis te bija pirms Guandžou pilsētas dibināšanas! Salīdzinot ar iepriekš apmeklētajiem tempļiem, šis gan ir krietni mazāks. Bet tik interesanti, ka vietējie vīraku vietā tempļa laukumā pērk ziedus un lūdzas ar tiem. Šo pat varētu nodēvēt par īstu ziedu templi – tik koši un tik smaržīgi! Iepriekš nekad tik daudz ziedu vienviet templī nebijām redzējuši!

Drīz dodamies uz otru no četriem pilsētas svarīgākajiem tempļiem, un tas ir Sešu Banjankoku templis – gandrīz 1500 gadus vecs!  Kāpēc to sauc šādi? Templis ir vairākas reizes pārbūvēts un pārdēvēts, bet pašreizējais nosaukums cēlies no ķīniešu dzejnieka Suši, kuru, apmeklējot templi, piesaistīja 6 veci un spēcīgi banjana koki. Tāpēc viņš pierakstīja divas ķīniešu rakstzīmes – “Liurong” (burtiskais tulkojums ir “seši banjankoki”) +. To vēlāk mūki izgrebuši uz akmens sienas, un templis ieguva savu nosaukumu! Tempļa kompleksā esošā pagoda ir brīnumaina, pats komplekss arī neliels, arī puķēm piepildīts!

Ejam pa zaļajām Guandžou ieliņām, un vietējie priecājas par Arča T-kreklu, uz kura ķīniešu simboliem uzdrukāts “Ārzemnieks”. Un tad, kad uz garāmejošo uzsaukumu: “Sveiks, ārzemniek!” Arča ķīniski atbild: “Sveiks, ķīnieti!” visi pat sabīstas – ārzemnieks, kas saprot valodu? Pat lielajā Guandžou esam citplanētieši.

Sasniedzam Sun Yat Sen memoriālu. Šis bija ķīniešu revolucionārs, Ķīnas Republikas dibinātājs un pirmais prezidents! Un mūsu sasniegtais ir lielākais memoriāls, kas uzcelts par godu šim vīram. Tad skrienam uz Yuexiu parku, kas ir lielākais parks Guandžou centrā. Tajā populārākā ir Piecu aunu skulptūra, kas ir kļuvusi par pilsētas emblēmu. Leģenda vēsta, ka pirms vairāk nekā 2000 gadiem šajā vietā bija neauglīga zeme, un cilvēki cieta no bada. Kādu dienu šeit ieradās pieci nemirstīgie, jājot uz pieciem auniem, un šie auni turēja mutē rīsu kūļus. Tie tika atstāti vietējiem iedzīvotājiem, un paši auni tad pārvērtās akmenī. Kopš tā laika pilsēta kļuva par bagātu un apdzīvotu vietu, un Guandžou ieguva Aunu pilsētas nosaukumu.

Dažs garāmgājējs mūs nodēvē par krieviem, un atkal nesaprotam, kas mūsos tik krievisks. Paši šajā dienā pamanām vairākas baltas sejas. Tādā skaistā pilsētā nevar nebūt ārzemnieku! Guandžou ir tiešām burvīga, jau pirmajos soļos. Kolēģi, kuri uz Maņdžouli pārcēlušies no šejienes, stāsta, ka ziemā ir forši, bet vasarā ir karsti un visu laiku līst. Tā kā nav vispatīkamākā pilsēta. Tomēr tagad ir tieši laikā!

Apstājamies pie kāda tempļa veģetāriešu ēstuvē, kur par maltīti jāsamaksā 2 eiro, un tad var šķīvi papildināt, cik vien uziet. Un ir šis tas, ko iepriekš nebijām mēģinājuši. Te nu ir atkal citāda virtuve. Nupat bija ļoti asais, tagad esam pie neasā, lai arī vairāk uz dienvidiem. Jau iepriekš rakstīju par Astoņām galvenajām Ķīnas virtuvēm, un Kantonas virtuve ir viena no tām. Kantonas virtuve, kas pazīstama arī kā Yue virtuve, nāk no Ķīnas dienvidaustrumiem, un ir visplašāk pasniegtā ķīniešu virtuve pasaulē, kas koncentrējas uz svaigiem dārzeņiem un gaļu ar saldajām mērcēm. Kā jau visur citur, arī šeit ķīniešu ēdieni mums ļoti garšo.

Beidzot nonākam pilsētas slavenākajā gājēju ielā, kurā var aplūkot tradicionālo un moderno veikalu sajaukumu. Patiesībā šī bija arī pirmā biznesa iela Guandžou! Tad ierodas arī mūsu Šū. Jauni piedzīvojumi var sākties! Šū gan neiet pilsētā, bet gan jauna drona meklējumos. Mēs atgriežamies pie slavenākajiem apskates objektiem Guandžou. Ieliņas šeit ir daudz haotiskākas, tādas vjetnamiskākas nekā ziemeļu Ķīnā. Bet tieši tas ir tas aizraujošais! Aizraujošs gan nav tirgus, kur pārdod zvērus – no mazām, krāsainām zivtiņām, bruņurupučiem, līdz kucēniem, kas būros sakrauti čupā. Žēl to zvēru Ķīnā, un ļoti daudzās pasaules malās. Te ir arī cilvēki, kas guļ uz ielām un lūdz naudiņu pie tempļiem. Ne visur Ķīnā to var redzēt.

Ir garšvielu tirgus, kur kalniem izvietotas visādu krāsainu pulveru kaudzes. Un tad ir tējas. Protams, Guandžou taču sauc par tirgošanās paradīzi! Tas, ko pasūti Aļikā, visdrīzāk nāk no šejienes. Un, lai arī lielā pilsētā gaidījām augstas cenas, ļoti daudz ko var iegādāties lētāk kā citur – gan apģērbu, gan pārtiku. Tikai viesnīciņas ir dārgākas, bet arī par 20 eiro var atrast.

Sasniedzam Shamian salu, kas savulaik bija 19. gadsimta Francijas un Lielbritānijas koncesija. Tagad šis ir skaists vēsturisks rajons, kas ir pilsētas trešais populārākais tūristu apskates objekts! Jā, liekas, ka esam atgriezušies Eiropā, bet nekas tāds īpašs. Dīvaini, ka tik augstu vērtēta apskates vieta. Tomēr jāsaprot – ķīniešiem, kas no Ķīnas nevar izbraukt, tas ir kas neparasts. Savukārt mums neparasti ir tie milzīgie koki visapkārt. Tad nu ir mazā Eiropa ar milzīgajiem Āzijas kokiem.

Metro cilvēku ir pārpārēm. Vai tā ir katru dienu? Tas taču nav normāli! Varbūt visi ieradušies svinēt Jaungadu, kas zina. Google mūs atkal aizved uz nepareizo vietu, un atkal atgriežamies pie savām Ķīnas kartēm. Tā nokļūstam uz izgaismoto Kantonas torni, kas ir viena no augstākajām brīvi stāvošajām celtnēm pasaulē. No tā augstumiem paveras panorāmas skats uz pilsētu, bet mēs baudām skatu no torņa pakājes. Smejam, ka alus pie šī Ķīnas brīnuma ir lētāks kā Rīgas bārā.

Ārzemnieku joprojām pārsteidzoši maz – pie torņa ar mums nāk fotografēties, un jau jābēg prom, lai neveidojas rinda – gluži kā pie torņa. Te ir brīnumskaisti! Dienu noslēdzam ar Operas māju, kas tiek uzskatīta par vienu no trim lielākajiem Ķīnas teātriem, un kalpo kā kultūras centrs. Apkārt lidinās sikspārņi, visas lielākās pilsētas ēkas mirguļo spožās gaismās. Guandžou mums ļoti patīk, un te atgriezīsimies uz vēl dienu pēc neliela pārbrauciena uz Makao. Ieskaties, kas tas par brīnumu!

Pēdējā janvāra diena un pēdējā diena ziemā!

Un pirmā, kur naktī nesalām nost, bija patīkami silti! Siltumu nebijām pieredzējuši kopš aizbraukšanas no Maņdžouli, kur temperatūras ārā ir mīnus 30, bet iekšā tas pats tikai plusos. Beidzot viesnīcas istabiņa ir pietiekami maza un bez loga, lai gaisa kondicionieris to sasildītu!

Mūsu ceļa plāns strādā ļoti labi. Tagad ziņās brīdina par aukstuma vilni Ķīnā. Ja šodien mūsu atrašanās vietā ir plus 10, tad pēc divām dienām snigs sniegs. Bet mēs jau būsim vasarā, lai arī sākumā to nebūt neplānojām. Viss tā vienkārši izvērtās biļešu un ceļabiedru dēļ. Šī gan ir diena, kad esam divatā, un to var just – uzreiz pāri divdesmit noietiem kilometriem, un uzreiz tāds viegls nogurums – gluži kā ceļojot tā pa īstam!

No rīta pēc kārtējā piecu stundu miega kāpjam ātrvilcienā un ar 303 km/h sasniedzam Čangšu – Hunaņas provinces galvaspilsētu, kur dzīvo vairāk 7 miljoni cilvēku. Šī ir viena no topošajām Ķīnas megapilsētām. Bet par to zina vien retais!

Čangša gan ir ļoti sena – tās vēsture meklējama 3000 gadu pagātnē līdz Cjiņu dinastijai, tomēr šobrīd pilsēta raugās nākotnē. Šī pilsēta kopš seniem laikiem ir bijusi nozīmīga graudu ražošanas bāze Ķīnā. Čangša ir arī īsts intelektuālais centrs – te ir vairāk nekā 100 pētniecības iestāžu un inženiertehnisko laboratoriju. Hibrīda rīsu audzēšana un Tianhe superdators ir galvenie zinātniskās pētniecības sasniegumi. Turklāt Čangša ir arī mākslas mediju pilsēta un īsta ēdienu paradīze! Pašā Hunaņas provincē jau bijām bijuši – te atrodas skaistais Avatara parks, bet Čangša mūs šeit atvilināja vēlreiz. Tāda brīnumu zeme, par kuru tik maz dzirdēts?

Kāpjam ārā no vilciena, krustojot pirkstus cerībā, ka Googlē solītais negaiss tomēr neatnāks. Zināms jau, ka Google neko īsti precīzu par Ķīnu tāpat pateikt nevar. Ārā ir plus desmit, visu pilsētu klāj viegla migla, bet, kā Arča saka – katros laikapstākļos var atrast ko valdzinošu.

Pilsēta ir milzīga, ar metro pārvietoties ir ērti. Mūsu pirmā pietura ir Jaunā Čangša jeb jaunākās pilsētā būvētās ēkas, kas ir īpaši mākslinieciskas. Mūs pārsteidz retais apmeklētājs, un tos, protams, pārsteidzam mēs. Tepat esošais Kultūras un mākslas centrs ir lielākais un daudzveidīgākais kultūras centrs Hunaņas provincē, bet tas izskatās pavisam pamests – gluži kā Harbinas skaistā operas māja. Vācu arhitektu projektētā Meixi Helix publiskā telpa dāvā mums panorāmas skatus uz ezeru, kurā nogrimst pelēcīgā debess. Interesants ir Laimes mezgla tilts. Ķīnā ir vairāki laimīgie mezgli – ķīnieši tic, ka mezgli atbaida dēmonus, līdz ar to ir ilgmūžības simbols. Mezgli darbojas kā veiksmes piekariņi. Un pilsētā uzcelts arī tilts, kas atveido sasietu mezglu. Pirmajā dienas pusē sasniegtos arhitektūras brīnumus vērojam pat ilgāk kā sākotnēji plānots. Ir tiešām brīnumaini!

Drīz arī atrodam ķīniešu pūļus – tie ir Apelsīnu salā, kas ir valsts AAAAA (5A) – augstākā – līmeņa tūrisma objekts un galvenā ainaviskā vieta. 2009. gadā šeit tika uzcelta Mao Dzeduna jaunības gadu statuja. Čangša, patiesībā, ir Ķīnas Tautas Republikas dibinātāja Mao Dzeduna dzimtene. Šo vietiņu aplūkot ieradušies pāris simti, ja ne tūkstoši. Visas garās dienas laikā redzam vien divus afrikāņus, un mums pievērstā uzmanība liecina, ka šajā galā ārzemnieks ir retums. Un tad nu salā esam trīs brīnumi – Mao un mēs abi, ar kuriem ķīnieši neaizmirst sasveicināties.

Savukārt vēderu iepriecina gardie ēdieni, kas šajā pilsētā ir pārsteidzoši draudzīgi maciņam.  Te gan jāuzmanās ar čili, kas slavens Hunaņas virtuvē – var būt arī par asu! Atklājam augļus, ko vēl nebijām baudījuši, un arī nosaukt nemācēsim. Tie garšo kā ābols un kokosrieksts kopā, bet ir nelieli un kūst mutē kā saldējums! Uzmini nu! Čangša tiešām ir ēdienu paradīze, un daudzās gājēju ielas par to nekļūdīgi liecina. Visādi gardumi tiek pārdoti simtiem ielas stendiņos. Protams, pagaršojam galveno ēdienu šeit, kas ir smirdīgais tofu. Nu gluži kā mūsu zilais siers! Tofu, tikai pūdēts. Arī tāpat kā zilais siers, tas smird sliktāk kā garšo. Čangšā populārs ir arī asais hotpots, bet vēl neesam atguvušies pēc šīsvasaras čili hotpota, ko pieredzējām blakus provincē.

Aizstaigājam līdz Wuyi laukumam, kas ir slavens biznesa rajons, un līdz Tianxin paviljonam, kas ir Čangšas orientieris ar senu pilsētas mūri. Tepat netālu ir panorāmas rats. Tagad Ķīnā ir četri 120 m augsti panorāmas rati, un šis ir viens no tiem. Vienīgais ķīniešu panorāmas rats ar lielāku augstumu ir 160 metrus augstā Nančanas zvaigzne, kas tika atvērta 2006. gadā. Tomēr nu acu priekšā esošais rats nebūt negriežas. Cilvēku nav. Visi taču ir ēdienu ielās vai pie Mao!

Modernajā pilsētā uzejam vien vienu angliski iztulkotu zīmi, un tā stāsta, ka Čangšu, kas pazīstama arī kā Xingcheng, pirmo reizi pirms aptuveni 2400 gadiem izveidoja Ču karaliste. Pēc nodibināšanas Čangša kā lielākā Dienvidķīnas pilsēta vairs nav mainījusi savu ģeogrāfisko stāvokli. Tang, Song, Ming un Qing dinastiju laikā Čangša uzplauka. Tā kļuva par vienu no četriem lielākajiem rīsu ražotājiem Ķīnā!  Pēc Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas Valsts padome Čangšu iecēla par vienu no pirmajām divdesmit četrām “vēsturiskās un kultūras slavas pilsētām”.

Čangšā ir vēl pāris vietas, ko nepaspējām apskatīt – piemēram, Yuelu akadēmiju, kas tika dibināta jau 976. gadā Song dinastijas laikā, un bija viena no četrām lielajām akadēmijām senajā Ķīnā. Turpat ir Yuelu kalns – populārākais parks pilsētā, un dažādi muzeji un mākslas galerijas. Tomēr pēc vienpadsmit stundu pastaigas mums jāatgriežas stacijā, lai ar nakts vilcienu dotos tālāk – dotos uz vasaru!

Ķīnā un visā pasaulē esam braukuši pa daudzām pilsētām, un esam sapratuši, ka pie dabas mums patīk labāk. Tomēr ir pilsētas, kas paliek atmiņā, un Čangša noteikti būs viena no tām. Šī ir ļoti skaista pilsēta, te pastaigā ik uz stūra atklājas kāds skaists parks, sens piemineklis vai jauna būve, ko prasmīgi izveidojis talantīgs arhitekts. Ir gardi un neparasti ēdieni, un pat lietavas šodien neatnāk, lai šo dienu mēs varētu nosaukt par izdevušos! Paldies, Čangša, bija brīnišķīgi!

Bet ar tevi, dārgo lasītāj, tiekamies Guanzhou!

Laižam uz klintīm!

Vēlreiz pārliecināmies, ka ceļot ar ķīnieti Ķīnā nebūt nav vieglāk – paši atrodam vietas, ko redzēt, un paši transportus, kā turp nokļūt.

Šoreiz lietavās sēžamies busā, lai stundas braucienā sasniegtu vēl vienu Ķīnas brīnumu, kas atvēries vien pirms diviem gadiem. Kā pašā ainaviskajā apgabalā informācijas plāksnes vēstī, “šī ir valsts AAAA līmeņa tūrisma vieta, kas apvieno Gan tautas paražas, dabu un humanitārās zinātnes, vietējo lauksaimniecību, garšas un virtuvi. Gleznainā vieta ir balstīta uz kalniem, ūdeni, ielejām, ciemiem, tempļiem, mežiem un laukiem kā tās resursu fona.” Mēs gan zinām, kas ierasti notiek ar vietējiem šādos pēkšņi atklātos tūrisma punktos. Valdība tiem piešķir mājas ārpus tūristu zonas, un to vecās pilnībā restaurē un pārveido par viesnīcām, restorāniem un veikaliņiem. To pašu vietējie mums stāstīja rapšu terasēs. Bija māja, no kuras nācās atteikties. Bet it kā neesot slikti – valdības piešķirtais miteklis ir tieši ārpus tūristu zonas, līdz ar to šis tas atlec no tūrista maciņa.

Pirms ieejas parkā mūsu ceļabiedrene izdomā lidināt dronu. Tā pat paspēj pazaudēt un atrast parka biļeti. Ķīniete ir 15 gadus vecāka par mums, bet šķiet, ka ceļojam ar vismaz 20 gadus jaunāku biedru, kas jāpieskata. Ejam iekšā parkā vieni, bet drīz atskrien Šū un saka, ka drons nekustas. Iesprūdis. Kur iesprūdis?  Kaut kādos kokos. Arča nosmej – nu ko, vēlreiz pa kalniem? Labi, ka lietus te pierimis, un arī šodien mūs palutina saules stari.

Arča ar Šū dodas kalnos, es turpinu gājienu pa parka takām. Wangxian ieleja ir slavena ar savām mājām, kas karājas pie klints. Tā ir jaunizveidota ainaviska vieta, ar rokām celta, un vēl joprojām būvniecības darbi rit pilnā sparā. Apbūve galvenokārt imitē seno pilsētu ar tās ielām un ēkām. Galvenā doma parādīt tūristam vienu no Ķīnas minoritāšu kultūrām – to arhitektūru un tautas paražas. Un nenoliedzami šī ir pasakaina vieta. Šķiet gan, ka viss celts no jauna, gluži kā atpūtniekam vien domāts. Varbūt nevienu vietējo nebija jādzen no tā senās mājas ārā. Bet pilnīgu informāciju pilsētiņas ielās neatrodam.

Tāpat Arča neatrod dronu. Kāpis un kāpis stāvā kalnā līdz sapratis, ka pēdējie soļi varētu ļoti sāpīgi beigties. Un padevies – viens tehnoloģiskais štruntiņš nav veselības vai dzīvības vērts. Šū dodas meklēt palīgus, kas reāli varētu uzkāpt bīstamajā klintī, es tikmēr pievienoju jaunus ķīniešu kontaktus – kā esmu viena, neviens nepaiet garām bez saviem jautājumiem un saviem stāstiem.

Tad turpinām ceļu divatā. Klinšu ciems ir brīnišķīgs. Senās mājeles zaļajā ielejā ik pa laiciņam atklāj arvien jaunu, elpu aizraujošu ainavu, ko vienkārši nevar neiemūžināt! Šū saka, ka ir atradusi kādu, kas par naudiņām dronu viņai palīdzēs atrast. Mēs tikmēr baudām gan vietējos gardumus, gan izrādes. Izmēģinām savvaļas puķu tējas un dažādu saknīšu biezeņus. Vietējie ķīnieši, tērpušies košās drānās dzied, dejo, un iesaista sanākušos ķīniešus dažādos priekšnesumos. To sanākušo gan nav daudz, visi ierodas vakarā, kad klinšu ciemā tiek iedegtas gaismas, un kalnu pasaku pasaule pārvēršas košā ballītē – dzīvā mūzika, izlejamais alus un dejas. Mēs to visu atstājam kādai siltākai vietiņai – vēl apstāties nevar!

Mūsu draudzenes cerētie palīgi tā arī neatnāk. Tad tā sadomā rāpties klintī pati, uz ko mēs varam atbildēt – domā ar galvu! Ja Arča nevarēja, un atgriezās kā mežonēns, klāts lapām un zariem, saplīsušiem zābakiem, tad ķīniešu dāmai noteikti nekas neizdosies! Jau spriežam, vai vēl redzēsim mūsu draudzeni vai ne, bet tomēr tai pietiek saprāta un tā atgriežas ar kafijas krūzēm kā pateicību, ka Arča tā centies. Bet dronam var pateikt “atā”. Tepat ciemā izstādītas zīmes, ka šajā zonā netiek nodrošināti dronu meklētāji (nemaz nezināju, ka citās tādi ir), tāpēc lidinātājiem jābūt uzmanīgiem. Bet tas jau vairs nelīdzēs.

Mūsu dāma saka – pirks jaunu. Ko gan Makao darīt bez drona? Nu ja…

Vai tu ceļotu, ja nebūtu telefona, kur visu iemūžināt? Vai ceļotu, visu iemūžinot tikai atmiņā un sirsniņā? Mēs – jā! Savus stāstus pierakstām un nofotografējam, bet tas nebūt nav tas, pēc kā braucam. Mēs braucam pēc pieredzes, pēc iedvesmas, pēc jaunām izjūtām, pēc brīvības, pēc dzīvības!

Mūsu ceļi ar Šū šodien pašķiras, lai pēc divām dienām mēs atkal satiktos, un šoreiz vasarā! Pievienojies mūsu ceļam! Lai skaisti!

“Jūs esat kā bite, kam vajag savākt medu – jums vajag visas puķes! Man pietiek ar vienu puķi, bet jūs skrienat pie visām!” ir jaunākais, ko dzirdam par mūsu ceļu.

Nosmejam un mostamies jaunā provincē.

Dzjansji (Jiangxi) ir pazīstama ar savām daudzveidīgajām ainavām, sākot no kalniem līdz upēm un ezeriem. Provinci bieži dēvē par “kalnu un ūdeņu zemi”. Te atrodas arī lielākais saldūdens ezers Ķīnā! Dzjansji tiek uzskatīta par vienu no Ķīnas civilizācijas šūpuļiem, jo tai bija svarīga nozīme dažādu dinastiju laikā, tostarp Tang un Song dinastijās. Šī ir arī Ķīnas Tautas Republikas dzimšanas vieta, jo kalpoja par Ķīnas komunistiskās partijas agrīno revolucionāro bāzi. Aptuveni 46 miljoni cilvēku dzīvo Dzjansji provinces 166 900 kvadrātkilometru platībā.

Šodien arī laikapstākļi nelutina – līst lietus. Bet ceļš uz mūsu atklāto vietiņu ir pavisam veiksmīgs. Kā vienmēr, maldāmies informācijā – kā ko sasniegt, un arī mūsu ķīniešu draudzene nav liels palīgs, bet tad, uzrunājot no rīta piebraukušo šoferi, izrādās, esam paredzējuši doties uz nepareizo autoostu. Taksists mūs aizvizina atpakaļ uz vilciena staciju, kuras priekšā, kā izrādās, ir busiņi, kas ved uz stundu attālumā esošajām rīsu terasēm. Ķīnā galvenais ir jautāt. Tiem, kas nezina valodu, jājautā ar tulkotāja palīdzību. Bet bez jautājumiem atklāt ceļus šajos Ķīnas brīnumos būtu ļoti sarežģīti.

Mums ir paveicies – drīz iesēžamies busiņā, kura šoferītis ir ļoti priecīgs par ārzemniekiem, un simtiem reižu atgādina, lai esam piesardzīgi, jo lietus laikā var nogrimt līdz ar nogruvumiem. Stundas braucienā sasniedzam Huangling ciemu. Huangling rīsu terases tūristus piesaista ar gleznainām ainavām un labi saglabāto seno arhitektūru. Redzams gan, ka šī ir diezgan jauna tūrisma apskates vieta – ceļas it viss – gan tūristu takas, gan viesnīcas, gan ceļi. Turklāt parkā netiek prasīta atsevišķa maksa par funikulieri – tas iekļauts cenā. Nez, cik ilgs laiks paies, kad šie sapratīs, kā parki Ķīnā strādā – tad būs atsevišķa ieejas maksa, maksa par funikulieri augšup kalnā, vēlreiz lejup no kalna, un pie katra gājēju tilta tiks paprasīta kāda juaņa.

Dodamies kalnos, kur lietus pēkšņi pārstāj. Un brīnumainā kārtā tas atsākas tikai tad, kad pēc četrām stundām dodamies lejup. Paldies! Un tā nu ieejam īstā brīnumu pasaulē… Ir Ūdens ieleja, kur ūdenskritums caurvij divas paralēlas ieliņas, kas ved lejup no kalna. Tur ir arī Smaržu muzejs, kur iespējams paostīt vairāk kā simts aromātus un iegādāties sev tīkamāko smaržūdeni, eļļu, smaržīgu spilventiņu auto un vīraku kokus. Ir vietiņas, kur vietējie taisa visādus gardumus, un, protams, rokdarbnieki, no kuriem iegādājamies Ķīnā vēl neredzētus brīnumus.  Te aug īves, kas šeit nosauktas par “augu pandu”, jo ir apdraudēts dabiskais pretvēža augs. Īves Huanglingā ir ļoti reti sastopamas, un te tās aug kopā ar tūkstošiem gadu seniem kokiem, piemēram, saldo gumijkoku.  Visskaistākais, protams, ir šis idilliskais ciems – vecās, uz klintīm saceltās mājas, ko apņem maģiskās rīsu terases. Esam bijuši daudz skaistās vietās, un šī ir viena no tām, kur ik pa laiciņam jāapstājas un jāizsaucas: “Oho!”

Uzejam uz lielāka un mazāka tilta, tuvāk un tālāk no terasēm. Rīsu gan te nav, jo šī nav tā īstā rīsu sezona. Vietējie paskaidro, ka tagad te sastādījuši rapsi. Iedomājies, cik dzelteni šeit ir rapša ziedu laikā? Bet arī tagad, arī ar visiem pelēcīgajiem mākoņiem, diena ir pavisam koša! Patiesībā, ikvienā ceļā pavadītajā dienā ir redzēti brīnumi, un tāds arī bija plāns – šoreiz, mūsu pēdējā Ķīnas tripā, braukt pa tādām īsti debešķīgām vietām. Un līdz šim tas izdevies!

Nosmejam, ka tad, ja iepriekš gribējās smuku un lielu hoteļa istabu, tagad meklējam mazākas un vēlams bez logiem, jo citādi ir tik auksti, ka jāguļ ar drēbēm un cepuri. Vilciens ar 292 km/h mūs aizrauj uz mūsu nākamo naktsmītni. Te “īstajā Ķīnā” ir forši – minūtēs un pāris stundās var aizceļot uz skaistām vietām tuvu un tālu! Mūsu Mongolijā vajag vismaz divas dienas, lai izkustētos no vietas.

Vietējie šajā provincē ir krietni īsāki. Ja Maņdžouli septītās klases skolēni “pārsit” Arču, tad te visi vīreļi ir īsāki par mani! Nosmejam, ka tie nesaprot mūsu ķīniešu draudzenes teikto, bet mūs gan! Un šeit ir krietni lētāk. Tik labas un lētas viesnīcas, tik gardas un lētas maltītes! Bet tas tikai uz dienu – rīt atkal ceļā! Jau nedēļu ceļā! Rīt tiekamies ciemā, kas uzcelts gar klints sienu! Pavisam nesen atklāta vietiņa, īsts brīnums ne tikai mums un jums, bet arī pašiem ķīniešiem!

Dodamies!

Un dodamies divatā! Paši liekam likmes, cik ilgi mūsu draudzene ar mums turēsies kopā. Uzvaru es, jo domāju, ka tā pārāk daudz kam izgājusi cauri, lai tagad padotos. Viņa gan izlaiž nelielu ceļa posmu un paņem lidojuma biļetes, tomēr ceļš mūs atkal savedīs kopā. Viņai pārāk auksti? Drīz būs dienvidi! Pārāk daudz tempļu? Tiem jābūt pateicīgiem! Arča nosaka – tieši tempļu dēļ mums pieejamas kalnu virsotnes, kurās izveidojušās lūdzēju takas! Jāpasakās tiem mūkiem, kas reiz meklēja nepieejamas un klusas vietas, ko tagad iespējams izstaigāt ikvienam gribētājam! Viņa jautā – kāpēc mums nav tādi foto kā internetā? Tāpēc, ka zem katras fotogrāfijas un stāsta taču paslēpies krietns gabaliņš darba! Redzi bildē saullēktu skaistā virsotnē? Kāds taču cēlās tumsā un kāpa kalnā, cerot, ka mākoņi pašķirsies, lai to foto notvertu! Varbūt ceļošana šķiet acīm kārdinoša atpūta, bet sava daļiņa sporta un prāta treniņa tajā arī iekšā!

Dodam dāmai laiku šo sagremot, un paši dodamies uz īsto Tradicionālās medicīnas muzeju. Šajā arī ārzemnieks var daudz ko uzzināt! Hu Qing Yu Tang ķīniešu medicīnas muzejs tika dibināts 1987. gadā, un ir pirmais īpašais muzejs medicīnas jomā. Šeit teikts, ka Ķīniešu zāles (jeb medicīna) ir dabiski produkti, kuru galvenie materiāli ir zālaugu augi, tostarp zāles, kas izgatavotas no dzīvniekiem, minerālvielām un dažiem pārstrādes produktiem. Tūkstošiem gadu ķīniešu medikamentiem ir bijusi svarīga loma cilvēku veselības uzturēšanā un valsts labklājības veicināšanā. Pēc tūkstošiem gadu ilgās klīniskās pieredzes ķīnieši izveidojuši īpašu teorētisku sistēmu, kuras ārstnieciskais efekts arvien vairāk piesaista starptautiskās medicīnas un zinātnes jomas uzmanību.

Plašā nozīmē ķīniešu medikamenti ietver arī mazākumtautību zāles, piemēram, tibetiešu medicīnu, mongoļu zāles, taizemiešu zāles, uiguru zāles; to avoti būtībā ir tādi paši kā han medikamentu avoti. Ķīniešu zāles tiek plaši izmantotas gan iekšēji, gan ārēji. Ārējais šo zālīšu pielietojums radās Akmens laikmetā, kad senais cilvēks izmantoja augus asiņošanas apturēšanai, sāpju mazināšanai, asinsrites stimulēšanai utt. Ārējās terapijas metodes, kas pārmantotas no dažādu tautību senčiem, ir daudzveidīgas, taču pēdējos gados medicīnas tendences “atgriežas pie sākotnējā” un pievērš arvien lielāku uzmanību “vienkāršībai”.

Arheologi atklājuši, ka ķīnieši Jandzi upes lejtecē pielietoja mūsdienās tā dēvēto Tradicionālo medicīnu jau pirms 6000-7000 gadiem! Viss aizsākās ar to, ka izsalkušie bija spiesti ēst to, ko varēja atrast dabā. Dažreiz tie ēda indīgus augus un cieta no vemšanas, caurejas, komas un pat nāves; citreiz ēdot noteiktus augus senais cilvēks atklāja, ka saindēšanās ir mazinājusies, un kāda konkrēta kaite izzudusi. Jautāts – kā tad atšķiras “cilvēks – parastais” no senā ārsta? Senais cilvēks, saindējies ar konkrētu augu, to pārstāja ēst, bet ārsts savas ciešanas atkārtoja, līdz spēja kārtīgi izprast noteiktā auga ietekmi un to dokumentēt. Ar neskaitāmām tīšām vai nejaušām pārbaudēm cilvēki pakāpeniski atklāja noteiktu augu, dzīvnieku un minerālvielu ārstnieciskās funkcijas. “Pārtika un zāles nāk no viena avota”.

Senā ķīniešu farmakoloģija galvenokārt sastāvēja no receptēm un augu izcelsmes zālēm. Primitīvajā sabiedrībā cilvēki mēģināja izārstēt slimības ar vienu medikamentu. Ilgstošas prakses rezultātā viņi sāka atklāt, ka vairāku zāļu maisījumam ir labāka ārstnieciskā iedarbība, tāpēc sāka veidoties receptes. Esošā agrākā recepšu grāmata Ķīnā ir “Piecdesmit divi priekšraksti”, kura nokopēta uz zīda, kas izrakts no Mavangdui Haņu dinastijas kapa.

Neslēpsim to, ka šajā medicīnā lieto arī dzīvniekus. Uz lielas plāksnes rakstīts, ka degunradžu ragam ir labs karsējošs efekts un tas stiprina sirdi. Iepriekš tas tika izmantots tradicionālajiem ķīniešu medicīnas materiāliem, bet, lai pasargātu dzīvniekus no izmiršanas, 1993. gadā šo tika aizliegts izmantot kā ārstniecisku materiālu. Bet pārējos zvērus nav aizliegts lietot. Ir izstādīta gan lāča ķepa, gan leoparda kauli, arī ērgļa dažādas daļas. Rakstīts, ka, piemēram, ērgļa kuņģis stiprina vēderu, kakls izārstē slimības rīklē. Ērgļa smadzenes ārstē neirozi, bezmiegu un aizmāršību. Tā gaļa nomierina un ārstē iekaisumu; spalvas ārstē tūsku. Ērgļa izkārnījumi silda kuņģi un kauli ārstē iekaisumu, tāpat kā gaļa. Ja ķīnieši savā medicīnā izmanto augus un minerālus, viss kārtībā, bet, ja lielā masa smēķē, lieto alkoholu un neveselīgu pārtiku, un pēcāk meklē palīdzību, izšaujot zvērus, gan nav forši.

Katrā ziņā muzejs ir interesants. Tā atklājējs bija bagāts vīrs – muzeju atvēra kā labu žestu  sabiedrībai. Tad gan šis izdomāja pievērsties arī zīda biznesam, un tur nespēja izkonkurēt citus. Vīrs bankrotēja un nomira no depresijas. Laikam neviena zālīte pašam nepalīdzēja. Muzeja beigās ir telpa, kur visas šīs zālītes pārdod. Ķīnieši iepērk visu ko, arī gluži kā izstādē izliktās ingvera saknes. Te gan angļu valoda pazūd un nesaprotam, kuru zālīti jāiegādājas un kā to lieto.

Laiks doties uz Wuzhen! Wuzhen ir viena no sešām Ķīnas labākajām senajām pilsētām Jandzi upes dienvidu reģionā, un tai ir vairāk nekā sešus tūkstošus gadu ilga vēsture! Wuzhen vienmēr ir bijusi auglīga zeme ar rīsiem, zivīm un zīdu. Wuzhen ir viens no Ķīnas slavenākajiem “ūdens ciemiem”, ko pielīdzina mazai Venēcijas versijai. Wuzhenu šķērso gan plati, gan šauri ūdensceļi, katrā no tiem peld garas laivas, kuras stūrē prasmīgi vietējie. Tie pārvadā gandrīz visu, sākot no dārzeņiem un mājlopiem līdz tūristiem. Šajā ciemā ietilpst apgabali, kas veltīti amatniecībai un darbnīcām, tradicionāliem mājokļiem, ēdieniem un dzērieniem, mākslai un izklaidei. Te ir daudz skaistu akmens tiltu un arī pagoda.

Dienas laikā redzam kādus sešus ārzemniekus, bet tāpat ķīnieši nāk ar mums fotografēties.  Ciems ir jauks, bet negaidīti augsta ir ieejas maksa, un negaidīti ilgi līdz Wuzhenai iet transports. Mums vēl jāpaspēj atpakaļ uz Hangdžou un vēl jāiesēžas vilcienā uz nākamo vietu! Īsts skrējiens, kuru mūsu ķīniešu ceļabiedrene noteikti neizturētu. Bet mēs pat paspējam pabaudīt šo īpašo vietu šajā saulainajā dienā! Turpinām ceļojumu! Tiekamies rīsu terasēs jau rītdien!

“Es nekad neesmu redzējusi, ka kāds šādi atpūšas. Tās nemaz nav brīvdienas!”

izsaucas mūsu ķīniešu draudzene pēc pusdienas atkal kopā. Bet ko darīt? Nosmejamies līdz asarām – mēs tik lēnu vēl nekad neesam ceļojuši, kamēr ķīniešu dāmai tas ir īsts maratons.

Tiekamies tikai desmitos rītā, lai kopīgi dotos uz Ķīnas Tradicionālās medicīnas muzeju. Solītās “augstās” temperatūras nesasniedz gaidīto, jo saule noslēpusies aiz mākoņiem, bet tāpat plus 7 ir daudz labāk kā mīnus 33. Nokļuvuši muzejā esam nedaudz vīlušies, jo tikai virsraksti un trīs informācijas plāksnes ir mums saprotamā valodā. Galvenokārt tajās teikts, ka pēc Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas augstākā izglītība Tradicionālajā Ķīnas medicīnā ir sasniegusi nepieredzētu attīstību. Viss tikai uz priekšu! Šū mums var paskaidrot vien nedaudz, jo tā saka – par daudz gudram arī nav labi būt.  Interesantākās muzejā ir ķīniešu taiči un čigonga pamācību grāmatas, un “saderības” zīmju shēma. Ķīniešu medicīnā parādās pieci elementi – metāls, koks, uguns, zeme un ūdens. Un tad jāskatās, kāds elements katram piemīt, lai atrastu savu īsto pusīti.

Pēc īsā muzeja apmeklējuma dodamies uz slavenāko vietu Hangdžou, kas ir Rietumu ezers. Kopš 2011. gada jūnija tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Ezera apkārtnē atrodas daudzas apskates vietas, un tās iespējams apstaigāt visādos veidos – izvēlamies ņemt ezeram pāri izveidoto taku. Iespēja arī sēsties laivā, bet nepievilcīgie laikapstākļi mūs attur no brauciena. Mūsu draudzene palidina dronu, mēs uzņemam pāris foto. Ķīnieši nāk ar mums sasveicināties, sievas iekausta vīrus, ja tie pārāk bieži atskatījušies. Visas dienas laikā saskaitām piecus ārzemniekus.

Pēc ezera steidzam uz Lielo kanālu jeb garāko kanālu/ mākslīgo upi pasaulē. To dēvē arī par Pekinas-Hangdžou Lielo kanālu. Lielais kanāls arī ir iekļauts UNESCO mantojuma vietu sarakstā. Tas ir savieno Ķīnas ziemeļus un dienvidus vairāk nekā 1400 gadus!

Tieši ceļā uz to mūsu ceļabiedrenei iestājas krīze. Kur vasara? Kur atpūta? Kas šī par ceļošanu? Jā, šāda ir ceļošana – nevis nesteidzīga pastaiga ar simtiem kafijas paužu, bet gan pārdesmit kilometri dienā bez kafijas un pauzēm! Mēs gan paši esam atpūtušies, jo šis temps mūsu ceļojumiem ir ļoti lēns, lai gan kilometrus dienas beigās uz abu roku pirkstiem nevaram saskaitīt.

Nokļūstam pie 1,800 km garā Lielā kanāla, kuru šķērso dažnedažādas laivas – gan kravas kuģi, gan tūristu ātrlaivas. Tepat ir arī rokdarbnieku tirdziņš, kur vietējie pārdod sevis darinātās rotaslietas, groziņus, segas un, protams, baidžu. Arča un Šū notestē stipro dziru, un nospriež, ka šī būtu vislabākā, ko mums ņemt mājās. Tagad gan pirkt neko nevaram, jo ceļojam bez bagāžas, bet Ķīnā taču piegāde maksā centus!

Ejam pāri augstākajam gājēju tiltam Hangdžou, un vēl un vēlreiz pārprasām mūsu draudzenei, vai tā tiešām vēlas pievienoties mūsu pēdējai pastaigai pa galveno ielu. Un tā piekrīt. Lēnā garā sasniedzam Hefang apgabalu – šobrīd vienu no pazīstamākajām ielām Hangdžou. Tā pārveidota par ēdienu ielu – tādas ir daudzās pilsētās visapkārt Ķīnai. Šoreiz neatrodam savām garšas kārpiņām neko piemērotu, bet skaistas ir tās senās ēkas, kas tagad izrotātas košām lampiņām.

Pēc skaistas, garas dienas priekšā grūtākā ceļojuma daļa… tikt tālāk. Vilcienu biļetes izpārdotas pat šeit, kur vilcieni uz visām pusēm kustas ik pēc pāris minūtēm. Ceļojam trijatā, līdz ar to uz ašo nevaram sev iegādāties braucienu, ja tādu pēkšņi atklājam. Tagad atliek vien uzticēties Ķīnai. Ceļš mūs aizvedīs tur, kur mums šajā ziemā jābūt. Un tici – būsim patiesi neparastās vietās! Iegriezīsim to Ķīnu kopā!

Hangžou – viens no Ķīnas populārākajiem brīvdienu galamērķiem!

Hangdžou ir Džedzjanas provinces galvaspilsēta, un pēdējā tūkstošgadē viena no slavenākajām un pārtikušākajām Ķīnas pilsētām. Šo valsts ražošanas centru ir iemūžinājuši vairāki slaveni dzejnieki un mākslinieki. Eiropas ceļotājs Marko Polo aprakstīja Hangdžou kā “lieliskāko un greznāko pilsētu pasaulē” un “debesu pilsētu”.

Hangdžou vienmēr tikusi uzskatīta arī par “Zīda pilsētu”. Te ražotais zīds ir mīksts, grezns un dekoratīvs. Tagad Hangžou ir viens no lielākajiem Ķīnas tekstilrūpniecības centriem. Te tiek ražots zīds, papīrs, bezvadu sakaru iekārtas, pārtika un rokdarbi, tērauds, ķīmiskie izstrādājumi, mašīnas, gumija, celtniecības materiāli un elektroniskās iekārtas.

Savu Hangdžou dienu sākam bez mūsu ķīniešu draudzenes, jo dodamies uz templi, kuru dāmai jau par daudz. Tomēr Lingyin templis Hangdžou ir jāredz! Šis ir vecākais pilsētas templis, kuru to izveidoja mūks no Indijas 326. gadā. Lingyin templis tiek uzskatīts par vienu no 10 slavenākajiem dzen tempļiem! Te atrodas arī augstākā sēdošā kampara koka statuja Ķīnā, 24,8 metrus augstumā, ieskaitot lotosa pjedestālu. Lingyin templis ir viens no trim vecākajiem un slavenākajiem tempļiem visā Ķīnā. Templi ieskaujošajās klintīs izgrebtas budistu akmens statujas, veselas 380 Budas statujas, kas datētas ar 10. gadsimtu!

Uz šīm maģiskajām vietām gan sākumā plāns doties kopā, un tad, kad satikšanās laiks noteikts deviņos, liekas pavisam vēlu, ja iepriekšējās dienas jāceļas bija piecos. Tomēr mūsu ceļabiedrenei neizdodas salabot pusplīsušo dronu, tāpēc visa diena paiet rezerves daļu meklējumos, kamēr mēs izbaudām jaunos brīnumus.

Bez neliela apmulsuma gan neiztikt – pat populārās pilsētas apmeklētākajā vietā var ieiet tikai ar noteiktiem kodiem. Ko dara ārzemnieks, kam nav, ar ko šos kodus noskenēt un nav zināšanu ķīniešu simbolos? Pat mums dažreiz jāpadomā, un tur tiekam nosūtīti pie īpašas kases, kur apkalpo citplanētiešus, bet tāpat – norēķināmies ar savu WeChat aplikāciju.

Lai arī ziņās visi priecājas par to, ka ārzemnieku skaits Ķīnā sasniedzis 85% no pirmskovida ēras, te tāpat esam brīnums. Un smieklīgākais tas, ka ķīnieši mūsu klātbūtnē vienmēr sāk runāt angliksi – lai pievērstu uzmanību. Mēs gan sarunu neuzsākam, bet viss tas notiek tik pārsteidzoši bieži, ka mēs nosmejam – mūsu klātbūtne vien liek visiem praktizēt valodu zināšanas – cik jauki, vai ne?

Pirmais, ko sasniedzam, ir Felai kalna virsotne, kas atrodas blakus Lingyin templim. Leģenda vēsta, ka indiešu mūks Huili, ieradies šajā ielejā pirms 1600 gadiem, bija pārsteigts, ieraudzījis virsotni, kas tik ļoti atšķiras no jebkuras citas ielejas virsotnes Ķīnā, un uzskatīja, ka tā ir pārlidojusi no Indijas, tāpēc kalnam tāds nosaukums: “Virsotne, kas atlidojusi no tālienes” (latviskais tulkojums). Turklāt akmens kalnā izveidojušās vairākas alas, kurās no izcirstas tās neskaitāmās Budas statujas. Iespaidīgi, bet prieks, ka esam divatā, jo īpašo kalna galu nav viegli sasniegt. Turklāt apmeklētāju kompleksā ir ļoti daudz – ķīniešu jūra! Tagad visiem sācies atvaļinājums, un tie, kas nedodas uz mājām svinēt lielākos gada svētkus, ir ceļā – tāpat kā mēs! Šis ir laiks, kurā notiek mūsdienu pasaules lielākā mirgācija. Un esam tās vidū. Tikai vakarā atklājas, ka ceļš un nepieejamās biļetes mums sagādās pārsteigumus lielo masu kustības dēļ. Bet atliek tikai iedarbināt savu radošumu, un viss turpinās!

Templis arī ir tiešām īpašs. Tik milzīgs, tik daudzos stāvos! Simtiem lūdzēju lokās uz visām četrām debess pusēm, kamēr citi mēģina aizskart visus ap tempļa sienām uzvilktos simbolus, tā piesaistot attiecīgo enerģiju (viens – naudu, cits – veselību, pēdējais – mīlestību). Šis ir tiešām iespaidīgs tempļu komplekss, un prieks, ka nepalaidām to garām.

Tālāk dodamies uz tējas laukiem šajā kalnu grēdā. Longjing tēja kopš seniem laikiem tikusi augstu novērtēta tās zaļganās krāsas, burvīgā aromāta, maigās garšas un tējas lapiņu izskata dēļ. Tirgū ir atrodamas daudzas Longjing tējas versijas, tomēr labākā Longjing tēja nāk no avota – no Longjing ciema.

Drīz esam sasnieguši tējas laukus. Visi kalni tējas krūmiem vien! Tie ir gan gareni, gan bumbuļveida. Un bez maksas var izstaigāt pastaigu takas, kas Ķīnā ir brīnums, jo parasti ieeja tiek prasīta par pilnīgi visu. Tepat ir arī tējas veikaliņi, kur var nopirkt Ķīnas labāko tēju par 100 eiro kastītē. No tās var uztaisīt 60 tējas tases, kas it kā ir tīri pieņemama cena. Tomēr saprotot, ka nebūsim tie, kas spēj novērtēt smalkās tējas nianses, vienkārši netērējam līdzekļus lieki. Izdzeram skaistā tējnīcā pa tējas krūzei, kam bez maksas klāt nāk vesela bļoda saulespuķu sēkliņu – lai ir ko darīt, kamēr gaidām, kad tēja ievilksies.

Un dienu noslēdzam ar Ķīnas Nacionālo tējas muzeju, kur mums saka – esam pirmie no Latvijas. Ņemot vērā to, ka Ķīnā vispār ārzemnieks ir retums, tad Latvija varētu būt īsta eksotika. Arī muzejs ir bez maksas, un tas ir patiešām interesants, un ārzemniekiem saprotams! Ļoti daudz uzzinām par tēju, lai gan paši tikko esam to pārdozējuši – litrs zaļās tējas padarījis galvu gluži dullu, bet ejam cauri muzeja ekspozīcijām, mēģinot ko vērtīgu arī atcerēties, un pastāstīt tev, dārgo lasītāj!

Longjing tēja ir viena no Ķīnas vēsturiskajām tējām. Ķīna pati par sevi ir tējas koku izcelsmes zeme, un pirmā valsts, kas atklāja un izmantoja tēju. Tūkstošiem gadu, kopš ķīniešu dzīvē ienāca tējas dzeršanas ieradums, tējas kultūra ir bagātinājusies un attīstījusies. Tēja radās Ķīnā un pastāvēja pirms tās oficiālās “atklāšanas”. Botāniķi uzskata, ka tējas koki šeit parādījās pirms vairāk kā 60 miljoniem gadu. Ķīnas dienvidrietumi ir oriģinālais tējas centrs, kurā joprojām aug liels skaits savvaļas tējas koku.

Ķīnai pieder bagātākie tējas resursi pasaulē, un tās ilgā tējas ražošanas vēsture sniedz iespējas radīt jaunas, neparastas tējas šķirnes. Tagad Ķīnā ir reģistrētas gandrīz 400 tējas šķirnes. Tomēr pašu tējas koku jauno zaru pumpuru lapas var veidot sešās tējas kategorijās: zaļā tēja, melnā tēja, oolong tēja, dzeltenā tēja, baltā tēja un tumšā tēja. To visu var tālāk sadalīt aromātiskajā tējā, pulverveida tējā utt.

Ķīnas tējas rūpniecība savulaik ieņēma pirmo vietu pasaulē. Ķīniešu tējas eksports aizsākās 17. gadsimtā. Ķīna kā vienīgā tējas eksportētāja dominēja starptautiskajā tējas tirgū 200 gadus no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta sākumam. Situācija mainījās tikai tad, kad Indijas tēja pirmo reizi parādījās Londonas tirgū 1838. gadā. Kopš tā laika Ķīnas tējas aizjūras tirgus daļu pakāpeniski samazināja Indijas, Ceilonas un Japānas tējas.

Kāpēc tieši Longyin tēja ir īpaša? Teikts, ka Cjinu dinastijas laikā imperators Cjan-Longs apmeklēja te esošo kalnu un tam tika pasniegta Longyin tēja. Vīru ļoti pārsteidza tējas lapiņu izskats, aromāts un maigā garša. Mūks, kurš pasniedza imperatoram tēju, ieveda viņu tējas dārzā, kur tajā laikā bija 18 tējas krūmi. Tad imperatoram pienāca steidzamas ziņas – viņa māte bija saslimusi un padotie mudināja viņu atgriezties pilī. Apmeklēdams sirgstošo māti, imperators tai pasniedza Longyin tēju, pēc kuras vairākkārtējas baudīšanas sievietei atgriezās veselība. Imperators bija ļoti pateicīgs tējai un pasludināja šos 18 tējas kokus par savējiem. Kopš tā laika Longjing tēja kļuva par vienu no imperatoriem veltītajām tējām. Turklāt līdz pat šai dienai kalnā, kurā atrodamies, palikuši šie 18 tējas krūmi! Un pati Longyong tēja ieņem pirmo vietu starp desmit labākajām ķīniešu tējām. Tā ir Ķīnas Nacionālā tēja (Guo-cha), Zaļās tējas karaliene!

Nu ko, dārgo lasītāj, tiekamies jaunos stāstos un aizraujošās vietās jau rīt!

Vēl kas brīnumains?

Protams! Jāsāk ar to smagāko – ceļu līdz brīnumiem. Tā kā naktī vien piecas stundas gulēšanai, esam paņēmuši lētāko viesnīciņu, un tā ir pavisam švaka, turklāt mūsu ķīniešu dāma vēl nemāk apieties ar gaisa kondicionieri, lai tas sasildītu sasalušo gaisu, līdz ar to no rīta ir galīgi neizgulējusies un nosalusi. Turklāt nakts stundās vēl jāatkož, kā vispār līdz mūsu brīnumam tikt, jo internetā informācijas par Ķīnu kopumā ļoti maz, bet mūsu draudzene nebūt nav pieredzējusi ceļotāja un nezina, kam ko un kā pajautāt, lai mēs tiktu tālāk. Lauzām galvu līdz izlemjam riskēt un doties uz vienu no Ningbo pilsētas autoostām, lai pārbaudītu, vai mūsu atrastā informācija ir kaut nedaudz tuvu patiesībai.

Un tā ir! Tik slavenas vietas, un tik grūti tās sasniedzamas! Bet tad, kad ķīnieši skrien pretī, piedāvādami savas tūres, saprotam, ka esam uz pareizā ceļa. Vēl divas stundas autobusā un esam uz prāmja, lai dotos uz salu, kurā atrodas viens no četriem svētajiem kalniem. Kad Han dinastijā no Indijas ienāca budisms, Ķīna aizsāka tempļu un apgaismības vietu celtniecību un tā turpinās arī šodien. Budistu kultūra Ķīnā ir piedzīvojusi ilgu izaugsmes un labklājības vēsturi. No daudziem slaveniem Budas kalniem Ķīnā četri svētākie ir Zelta Wutai kalns, Sudraba Putuo kalns, Varša Emei kalns un Dzelzs Jiuhua kalns (katrs savā debess pusē). Mēs dodamies uz Sudraba Putuo kalnu valsts austrumos.

Biļetes citplanētiešiem pārdod bez rindas, un, tā kā mūsu draudzene neizskatās pēc ķīnietes, un pat īsti nesaprotamā veidā dažreiz nezina valodu, visi tiekam cauri ātri. Lai nokļūtu Putuo kalnā, jābrauc ar prāmi, un tur, protams, ķīnieši nāk ar mums runāties. Mūsu Šū ir diezgan jūtīga un paskaidro saviem tautiešiem, ka nedrīkst tā jokot par visu, kad tie mūs apmāca lamuvārdos – kā saukt japāņus. Tā saka, ka dažreiz taču visa šī dēļ var izcelties kautiņš. Bet ne mums. Drīz ķīniešu vīri jau piedāvā iedzert, bet mūsu draudzene tiem aizliedz mūs izsekot. Viss, esam vieni. Šū saka – ķīniešiem vienmēr patīk parunāties ar ārzemnieku, bet tie nezina valodu. Arī tā gan mūsu gadījumā vairs nav problēma. Un dažreiz tās valodas zināšanas nemaz nevajag – viss skaidrs ar smaidu vien!

Izkāpjam Putuo kalnā. Apraksts stāsta, ka Putuo kalns ir Budistu karaliste starp jūru un debesīm. Tas ir viens no pirmajiem 44 galvenajiem nacionālajiem parkiem Ķīnā, Zhoushan arhipelāga austrumu daļā. Tas atrodas pretī pasaules slavenajai zvejas ostai Shenjiamen. Jūras ieskautā sala ir svētīta zeltainām pludmalēm, skaistiem akmeņu krāvumiem, un sirreālām ainām. Putuo ir viens no četriem budistu kalniem Ķīnā, kas ir labi pazīstams ar svēto Guaņjinu.  Guaņjins ir ķīniešu nosaukums Avalokitešvaram – līdzjūtības bodhisatvai. Bodhisatvas ir apgaismotas būtnes, kas izvēlas palikt uz Zemes.

Putuo kalna reliģiskās kultūras vēsturi var datēt pirms vairāk nekā 2000 gadiem, kad vīrs vārdā Anaisheng ieradās šeit, lai pagatavotu nemirstības tabletes un atstātu dažādas relikvijas. Tanu dinastijas 863. gadā japāņu mūks mēģināja šeit esošo Guaņjina statuju aizvest uz Japānu,  bet viņa laiva iestrēga. Tad mūks atstātja statuju Putuo kalnā un nosauca to par “Guaņjinu, kas nevēlas atstāt salu”. 916. gadā pie statujas tika uzcelts templis. Daudzi imperatori reiz lika saviem vīriem šeit ierasties svētceļojumā un deva naudu budistu zemes attīstībai. Līdz 20. gadsimta beigām Putuo kalnā bija trīs klosteri un aptuveni divi simti tempļu, un vietu nosauca par “pirmo no Ķīnas budistu karaļvalstīm”.

Tā kā mums ir vien diena lielajai teritorijai, izvēlamies sekot ieteikumiem un apskatīt tikai salas populārākās un skaistākās vietas. Divas no pirmajām ir Zilā bambusa mežs un Stāvošā Nanhai Guaņjina statuja – lielākā Guaņjina statuja Āzijā. Šīs ir elpu aizraujošas vietas. Miers, jūra un debesis, un pa vidu vīraka un ziedu smarža. Un pēc šīm divām mūsu draudzene saka, ka vairs nevar. Tā jūt pēdas, jūt kājas, un ir gatava padoties. Pēc trim dienām kopā? Kas tad notiks pēc trīsdesmit? Tā saka – ja būs pārāk piekususi – vienkārši atgriezīsies Dalianā. Redz, nebija domājusi, ka mēs iesim 6-7 stundas dienā bez pauzēm. Bet tāda nu ir ceļošana. Vai nu lēni un ilgi, un nedaudz, vai raiti un piesātināti! Uzmundrinām mūsu ceļabiedreni un dodamies tālāk.

Interesanti, ka, lai arī kompleksā esam atstājuši naudiņu, vēl joprojām jāmaksā par katru templi, un pavisam nedaudz, un tikai skaidrā naudā. Tas, lai izvairītos no nodokļiem. Bet smieklīgi taču – ja nu tās skaidrās naudas nebūtu? Tā Ķīnā visnotaļ var gadīties!

Turpinām baudīt debešķīgos skatus. Šī ir augstākā, AAAAA klases, nacionālā apskates vieta. Taoisms ir senākā reliģija, kas tika kultivēta Putuo kalnā pirms 2000 gadiem no Cjiņu dinastijas laika. Budisms Putuo kalnā izplatījās tikai Tanu dinastijas laikā, bet beigās kalns pārtapa par lielāko budistu karalisti Senajā Ķīnā ar 4000 mūkiem!

Sasniedzam Fayu templi ar grandiozu ēku grupām, un pēdējo, Puji templi, kas ir galvenais Putuo kalna templis; šeit notiek visas svarīgās budistu aktivitātes. Mūsu ceļabiedrenei tempļi jau apnikuši, turklāt dronu te lidināt nedrīkst, viss jāiemūžina acīm,  tāpēc mēs liekam tai apstāties un paskatīties apkārt. Jā, patiesi – ļoti bieži apmeklējam tempļus, bet tie ir tik brīnumaini! Ir daudzi, kas te nāk lūgties, mazāk tie, kas nāk pateikties, un tad mēs – kas vienkārši ierodas sajust! Tik smaržīgi ir vīraku koki, ko lūdzēji vicina uz visām četrām debess pusēm pēc ierastā rituāla… Tik skaisti dzied uz simtgadus vecajiem kokiem sasēdušie putni! Tik koši zied puķes, tik maģiski izgrebti un izstrādāti katra tempļa jumti un vārti! Pēc tempļa apmeklējuma vienmēr paliek tāda viegla, skaista sajūta. Tikai tā jāielaiž sevī! Kā lietus nevar veldzēt asfaltu, bet var veldzēt zemi, kas ir atvērta, un gaida, tāpat templis var sniegt enerģiju tam, kurš gatavs to uzņemt!

Pēc lieliskās dienas paspējam uz vienu no pēdējiem prāmjiem un pēdējo busu prom no paradīzes kalna. Pēc divu stundu brauciena un “restarta” miedziņa Arča izsaucas – izskatās, ka mēs abi no slimnīcas būtu izzaguši pacientu – mūsu draudzene ir apdullusi, sāpošām kājām un tukšu skatienu. Esam pārsmējušies – diena bijusi brīnišķīga! Turklāt esam nomainījuši provinci – Džedzjanas province arī ir viena no Ķīnas bagātākajām provincēm un nozīmīgs ekonomikas centrs. Ningbo, pilsēta, kurā nakšņojam, ir lielākā ostas pilsēta Džedzjanas štatā, un viena no pasaulē noslogotākajām ostām. Pati Džedzjana ir slavena ar savu tējas kultūru. Tējas laukus parādīsim tev rītdien!

Sēžamies vilcienā, savam deviņu stundu pārgājienam pievienojot pēdējās brauciena stundas – sešas šodien pavadītas transportos. Tomēr šī ir ceļošana – katra diena ir tik piepildīta, tik koša, ka atkal pa īstam var sajust – mēs esam dzīvi, mēs esam tik skaistā pasaulē, un tik laimīgi! Pievienojies mūsu ceļam!

Laiks Ķīnas brīnumiem!

Esam augšā agri, mūsu ķīniešu draugi nespēj iekļauties solītajos laikos, tāpēc ne vienmēr visur braucam kopā, bet kopīgās biļetes tāpat aizved uz satikšanās vietu. Šoreiz tā ir vilciena stacija, kurā atvadāmies no ķīniešu puiša, lai ceļu turpinātu ar Šū. Dodamies uz Wuxi – pilsētu pie Taihu, viena no Ķīnas lielākajiem saldūdens ezeriem. Te atrodas pastaigu takas, 115 m augsts panorāmas rats, un galvenokārt jau Lielā Budas statuja.

Divu stundu braucienā pamainām ceļojumu plānus, auksto kalnu vietā izvēloties siltas džungļu takas. Tikai līdz tām vēl jātiek. Ko mūsu ķīniešu draudzene? Vien sapriecājas, ka mūsu plānos parādījusies arī kāda siltāka vietiņa. Arča kā īsts vīrs uzņemas nest arī Šū somu, un abi kopā uzņemamies dāmu izvest pa Ķīnu. Kā jau zinājām, ķīnieši paši nemaz savu valsti labi nezina, un tad nu visi esam kā īsti atklājēji šajā Ķīnas pusē.

Divas stundas vilcienā, nedaudz Didī (ķīniešu taksī), nedaudz metro, pievienojot vēl pāris ceļa stundas, un esam Budas kompleksā. Lingshan Milzu Buda ir pasaules augstākais bronzas Šakjamuni Buda, kas majestātiski slejas 88 metru augstumā. 1997. gadā celto Budu ieskauj trīs kalni, kamēr tas pats smaida pretī ezeram – visu vērojot un sargājot savus ļaudis.

Statujas celtniecību vadīja Džao Puču, bijušais Ķīnas Budistu asociācijas priekšsēdētājs. Būve aizsākās ar vīra ideju par “Pieciem lieliem Budas tēliem piecās Ķīnas pusēs” – ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos un centrā kā budisma attīstības veicinātājiem. Nu esam sasnieguši vienu no lielā piecinieka – Lielo Budu Ķīnas austrumos. Šis ir pasaulē augstākais bronzas Šakjamuni Buda brīvā dabā!

Biļete kompleksā maksā veselus 30 eiro, un dienas beigās saprotam, ka tā tiešām ir to vērta! Tik brīnišķīga vieta! Sākumā gan parka darbinieki mūs apmāna, sakot, ka kompleksu nav iespējams apgūt bez busiņa, kas izmaksā vēl papildus piecīti vienam, lai pēc braucamā iegādes atklātos, ka viss ir kājām pavisam viegli apgūstams. Līdzi ir somas, ko atstājam mantu glabātuvē. Un tad sākam izpēti.

Kamēr mēs pie paša milzu Budas kājām vērojam tos, kas skauj statujas pirkstgalus, jo tas nes veiksmi, mūsu draudzene lidina dronu. Spēcīgie vēji to aiznes kalnā ārpus kompleksa teritorijas. Arča steidzas palīgā, un, papildus labai pastaigai kompleksā, ar parka apsargu izdodas uzrāpties vienā no trim apkārtējiem kalniem un atrast kritušo aparātu. Jāpiemin, ka Šū vilciena stacijā jau izdevās pazaudēt savu ID karti, ko atrada apsargs. Šī dāmai ir laimīga diena, vai pateikties Budam?

Turpinām apgūt brīnumaino kompleksu, atklājot vairākas izstāžu zāles, kur parādīti smalkākie kokgrebumi un skaistākās gleznas, taisītas diegiem vien. Ir mākslīgo svecīšu gaismiņās tītas pāris metru augstas sienas, gar kurām sēdošās Budas statujas vēro ienācējus, kamēr tie iegrimst skandinātajās mantrās.

Turpat ir arī lielākā Budas roka pasaulē. 11,7 metrus augstā un 5,5 metrus platā rokas statuja ir Lingšanas Lielā Budas labās rokas kopija 1:1. Šī labā roka apzīmē ciešanu pārvarēšanu un visu dzīvo radību atbrīvošanu no bailēm. Budas roka ķīniešu valodā ir “Foshou” (佛手), kas līdzinās vārdam “Fushou” (福寿) – laimei un ilgmūžībai. Pieskaršanās lielajai rokai nes veiksmi un ilgu mūžu, tāpēc, protams, pieliekam tai arī savu plaukstu. Kā Butānā mūsu foršais gids teica – galvenais iet pie visiem Budām ar savu vīziju par skaistu nākotni. Ja viens neatbildēs, kāds cits noteikti sadzirdēs.

Iespaidīga ir arī Budas statuja, uz kuras izveidoti 100 mazi bērnu tēli. Skaidrots, ka tie ķircina Budu, bet, lai ko arī bērni darītu, tas nosmej, un mīl visus tāpat. “Viņš pacieš, piedod. Vienmēr ir augstsirdīgs, tāpēc viņam pieder patiesa laime.”

Kompleksā pavadām patiesi daudz laika, un arī tad, ja vēji pasaldē, diena visnotaļ ir izdevusies. Bet tā nebūt nav galā! Ja gribas uz dienvidiem, ziemeļos nedrīkst atpūsties! Divas stundas ar metro, trīs ar vilcienu, lai nokļūtu uz viesnīciņu, kur pārlaist nakti, un nākamajā dienā rāptos vienā no pieciem Ķīnas svētajiem kalniem! Mūsu Šū saka – sajūta tāda, it kā kājām būtu aiziets uz pašu Dalianu (tās ziemeļu dzīvesvietu). Bet šī ir tikai otrā pilnā diena kopā! Nosmejam kārtīgi, kad tā saka – esmu nogurusi, nosalusi, miegaina. Bet pretim un saņemtas tik piepildītas dienas! Ieskaties!

Naņdzjinga ir viena no Ķīnas senajām pilsētām.

Tā ir kultūrvēsturiski ļoti nozīmīga. Naņdzjinga bija Ķīnas galvaspilsēta sešos dažādos vēstures periodos! Reiz šeit esošais Naņdzjingas porcelāna tornis tika uzskatīts par vienu no septiņiem Viduslaiku pasaules brīnumiem. Lai gan tas tika iznīcināts, tiek plānots torni atjaunot. Naņdzjinga atrodas Jandzi upes krastos, kas ir viena no garākajām upēm pasaulē. Upei ir bijusi izšķiroša nozīme pilsētas vēsturē un attīstībā.

Rīta agrumā tiekamies ar mūsu ķīniešu draugiem, lai kāptu uz senās pilsētas sienas mūriem. Džunhua vārti – Naņdzjingas pilsētas vārti – ir vieni no lielākajiem senajiem pilsētas vārtiem Ķīnā. Un šis ir arī viens no garākajiem pilsētas mūriem pasaulē! Uz tā iespējams pat izbraukt ar velo, bet laikapstākļi, kas pārsteiguši pašus ķīniešus, mums neļauj to darīt. Spīd saulīte, bet ārā mīnusi, arī pilsētās, kur tas ir kas negaidīts. Paglābties varam vien pāris ēstuvītēs, kurās arī ir auksti – nedaudz sasildīt spēj tēja, bet tāpat – ir daudz vairāk drebēšanas kā gribētos.

Pilsētā atrodas arī Ming Xiaoling mauzolejs – Minu dinastijas dibinātāja un viņa ķeizarienes kaps. Tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un ir vienas no lielākajām imperatora kapenēm Ķīnā. Turpat blakus ir viena no valsts vecākajām observatorijām un “Austrumu Pizas tornis”, kas noliecies pat vairāk nekā slavenais Pizas tornis Itālijā. Un ir arī Naņdzjingas Mīlas tunelis, kas veidojies, kokiem izveidojot arku pār sliedēm, gluži kā Ukrainā. Bet ziema, distances un pieteikšanās slaveno vietu apskatei laicīgi mums neļauj šīs vietas apmeklēt. Tās pieminam, ja tu gadījumā plāno Naņdzjingu kā savu galamērķi!

Dodamies uz Qinhuai upi, kas plūst cauri pilsētai un tiek uzskatīta par Naņdzjingas bagātā kultūras mantojuma simbolu. Turpat var vērot tradicionālo arhitektūru un nogaršot dažādus labumus. Mums gan saka, ka Naņdzjingā nav tāds “tradicionālais ēdiens”, jo reiz japāņi gandrīz visus šeit dzīvojošos cilvēkus iznīcināja. Pilsētu nu veidojot iebraucēji. Par to vairāk varētu uzzināt memoriālā, bet tur nedēļu uz priekšu jau izveidojušās rindas tiešsaitē. Īsumā – Naņdzjinas slaktiņš, kas pazīstams arī kā Naņdzjinas izvarošana, notika Otrā Ķīnas un Japānas kara laikā 1937.-1938.gadā, kad Japānas imperatora armija ieņēma šo pilsētu. Japānas spēki pastrādāja plašas zvērības, tostarp masu slepkavības. Tie izvaroja, laupīja un citādi vardarbīgi izturējās pret Ķīnas civiliedzīvotājiem un atbruņotiem karavīriem. Bojāgājušo cipari dažādos avotos atšķiras, taču tiek uzskatīts, ka tika nogalināti 200-300 tūkstošu ķīniešu. Naņdzjinas slaktiņš joprojām ir jutīgs jautājums Ķīnas un Japānas attiecībās, un tiek uzskatīts par vienu no tumšākajām Otrā pasaules kara posmiem. Lai arī muzejā netiekam, noskatāmies pāris dokumentālos video par šo laiku. Un tad ļoti skaidri iezīmējas ķīniešu milzīgā nepatika pret japāņiem.

Dienas vidū glābiņu no sala rodam mūsu draugu viesnīcas numuriņā, runājot par visu un neko. Kad satumst, dodamies pilsētā vēlreiz, jo tā pārvērtusies par krāsainu gaismiņu pasauli un ir pilna dzīvības! Naņdzjina ir tiešām skaista pilsēta, un mēs noteikti šeit paliktu ilgāk, ja laikapstākļi un pats laiks mūs tik ātri nestumtu iekšā ceļā. Bet te nu ir pavisam neliels ieskats! Kļūsti par trešo ceļotāju!

Ķīnas Dienvidu galvaspilsēta!

Esam ieradušies Ķīnas Dienvidu galvaspilsētā Nanjing! Nosaukumā Pekina (Beijing), “bei” nozīmē “ziemeļi” – tāpēc Pekina kalpo kā Ķīnas ziemeļu galvaspilsēta. Savukārt Nanjing, kur “nan” apzīmē “dienvidus”, tiek atzīta par dienvidu galvaspilsētu. Šī lingvistiskā saikne atspoguļo nozīmīgo Ķīnas pilsētu ģeogrāfisko novietojumu. Pekinas (Beijing) un Naņdzjinas (Nanjing) gadījumā “jing” (京) ir termins, kas vēsturiski apzīmē “galvaspilsētu” vai “centru”. Tāpēc, apvienojot ar “bei” (北) ziemeļiem un “nan” (南) dienvidiem, tas apzīmē šīs pilsētas attiecīgi kā ziemeļu un dienvidu galvaspilsētas.

Līdz Nanjingai, protams, veseli četri lidojumi. Divi, lai tiktu ārā no Maņdžouli, un divi, lai tiktu tur, kur vēlamies. Četri lidojumi, un no mīnus 30 grādu sala varam atkust mīnus vienā. Pat ielidojot Iekšējās Mongolijas dienvidos varēja just, ka aukstums vairs nedzeļ tik asi. Un varēja just arī to, ka esam vienīgie ārzemnieki šajos plašumos. Bērni, mūs ieraugot, iespiedzās, citi tvēra pēc telefoniem, lai iemūžinātu.

Ja mēs lidotu “pa taisno”, no Hohhotas Nanjinga būtu vien 1531 km attālumā. Bet viss izgājis ilgāk kā cerēts. Tomēr vakarā sasniedzam vienu no Nanjingas populārākajām vietām, kas ir 1912. Bāru iela jeb naktsklubu centrs, kurā saglabājušās skaistas ēkas, rotātas spīdīgām gaismiņām, lai piesaistītu ne tikai alus baudītājus, bet arī fotogrāfiju mīļotājus.

Nanjing ir Dzjansu provinces galvaspilsēta Ķīnas austrumos. Dzjansu ir viena no Ķīnas bagātākajām un ekonomiski attīstītākajām provincēm. Tā ir līdere tādās nozarēs kā elektronika, informācijas tehnoloģijas un atjaunojamā enerģija. Cauri Dzjansu iet Lielais kanāls, garākais mākslīgais ūdensceļš pasaulē. Tam bija izšķiroša loma senās Ķīnas transporta un ekonomikas attīstībā. Un tagad mums ir pāris dienas, lai to visu vairāk iepazītu.

Vakarā mums pievienojas mūsu ķīniešu draudzene un viņas brāļa dēls mūsu vecumā. Ar mums dāma pavadīs laiku ne tikai šeit, bet arī turpmākajā ceļā. Jau brīdinām – būsim ātri Ķīnas apguvēji – nesēdēsim, nefilozofēsim, bet iesim un pieredzēsim! Un aicinām tevi līdzi!

Vai esi gatavs ceļam?

Maņdžouli ziema saldē degunu, skolēni sākuši brīvdienas, un tāpēc apmācību centrā var ierasties biežāk. Mums taču jāatstrādā atvaļinājums! Un ātri vien tas ir pienācis! Vai esi gatavs kļūt par trešo ceļotāju?

Ķīnas Hainanas salā satiktā ķīniešu dāma vēlas pievienoties mūsu pārbraucienam, sakot, ka citādi tā vien sēž mājās un gaida tikšanos ar Dievu. Viņas britu vīrs ir dzimtenē, tā Ķīnā meklē piedzīvojumus. Izdosies kārtīgi papraktizēt savas ķīniešu valodas zināšanas, un arī ceļš ar ķīniešu draugu pie sāna būs vienkāršāks. Nezinām gan, kā pašai dāmai būs ar mūsu tempiem, jo šis ir pēdējais tāds ceļošanas laiks šajā zemē – jābūt “efektīviem”.

Līdz ar pirmo palīdzīgās rokas sniegšanu dāma šokējas – tā nekad nebija saskārusies ar tādu situāciju, ka ārzemniekus nepieņem viesnīcās. Bet mēs jau pieraduši, ka pret mums šeit izturas citādi. Vismaz vairs nav kovida un to n-to testu! Pēc tām bēgšanas, ķeršanas un ieslēgšanas spēlītēm viss liekas pasakaini vienkārši. Vien laikapstākļi mūs paspēj pārsteigt. Pirms nedēļas mūsu galamērķī plus 18 pārvērtušies uz mīnus vienu grādu. Strauji un neparedzēti. Bet Maņdžouli nepārsist.

Atvadāmies no mūsu mazās pilsētiņas ar pelmeņu vakaru pie ķīniešu draugiem, kuru ģimenes atbraukušas no citām Ķīnas malām. Smejam, kā tie pirmo reizi ēd redīsu (jo Ķīnas dienvidos tāda nav), savukārt tie smej, ka mēs nemākam “pareizi” gatavot tēju. Jo vairāk cenšamies ķīniski, jo vairāk iepriekš ne vārda nezinošie ķīnieši runā angliski. Un tas ir tik jauki!

Sākām skolai “atā”, un tie mums atgādina, ka par savu ceļu, protams, jāatskaitās. Sakām “atā” Maņdžouli un ziemai! Kāpjam lidmašīnā! Tādā super maziņā, kuras pilots no sākuma nelido, jo pārāk auksts ārā.

Kad beidzot lidmašīna iesilusi, dodamies pāri apsnigušajiem Iekšējās Mongolijas plašumiem, lai 1060 km lidojumā sasniegtu provinces galvaspilsētu. Vēl tikai divi lidojumi, un būsim klāt! Tiekamies rīt jaunā vietā, un tad jau tiksimies katru dienu! Parādīsim tev Ķīnu pirms laiks doties mājās!

Laižam uz Harbinu?

 

Noskaties!

Svētdienā nodarbības beidzas tieši laikā, lai paspētu aizskriet līdz vilciena stacijai un uz 12 stundām apgultos ceļā uz nākamo pieturu – Harbinu. Neparastā kārtā maršruts palicis tik populārs, ka biļetes bija izpārdotas, bet mums atbrīvojās divas vietiņas pēdējās dienās. Lai arī krievu tautības ļaudis pārņēmuši mūsu mazo Maņdžouli, izmantodami atvērtās robežas un lētās iepirkšanās un svinību iespējas, mēs esam brīnums gan vilcienu stacijas darbiniekiem, gan pasažieriem. Atkal. Un tāda zeme kā Latvija vispār neiezīmējas neviena prātā, to mēģinām kā atainot paši. Pirmo reizi izvēlamies gultas vietas, ne sēdvietas, bet šoreiz par tām nemaksājam, jo ceļojumu ieteikumi mums sakrājuši punktus, ko tad var iemainīt pret pašu ceļojumu!

Un tā ierodamies Harbinā, lai jau otro reizi ienirtu pasaules lielākajā Ledus un sniega festivālā. Turklāt šoreiz – pašā atklāšanas dienā! Jau zinām, ka labākais laiks festivāla apmeklējumam ir trīs dienā, lai paspētu apskatīt ledus brīnumus gan dienas gaišajā stundā, gan pieredzēt saulrietu un krāsaino gaismiņu iedegšanos. Turklāt pieredze atgādina, ka divas stundas šajā sasalumā jau tā ir izaicinājums. Mēs neesam nodrošinājušies ar untiem un kažokiem, ko valkā vietējie, skaidri saprazdami, ka tādos grādos ziemu vairs nepavadīsim krietnu laiciņu. Un pēdējo jau var arī tā – kā ir.

Šoreiz arī kovida nav. Nav nožogojumu un noteikti nav tukšumu. Ķīnieši masām plūst uz atklāšanas stundu, arī mēs. Ir pulksten vienpadsmit, pie skulptūru parka dejo priecīgi parka darbinieki. Iegādājamies biļetes, lai atgrieztos parkā savā iecerētajā stundā. Par biļetēm arī bija neliels satraukums, jo tiešsaitē tās var iegādāties tikai ar ķīniešu ID karti. Savukārt mums bija jābrauc tās 12 stundas, lai izzīlētu, vai šis ir viens no tiem pasākumiem, kur vietu skaits ir ierobežots, un vai būsim tie laimīgie, kas tiks tajā iekšā. Un iekšā tiekam.

No sākuma gan atgriežamies pilsētas centrā, cerēdami ieraudzīt tās pašas iespaidīgās sniega skulptūras, ko pagājušajā reizē, bet izrādās, ka tam par agru. Harbina tikai gatavojas lielajai ziemas izstādei. Tiek pūsts sniegs, uz sasalušās upes veidoti slidošanas laukumi, kur daži ķīnieši ar pātagu jau dancina vilciņu. Arī Arča izmēģina roku, un nemaz nav tik slikti. Turklāt tas prieks ķīnietim sastapt ārzemnieku, kas brīvprātīgi nāk draudzēties!

Kādā korejiešu ēstuvītē saimnieki nāk ar mums fotografēties, sakot, ka esam pirmie ārzemnieki, kas tajā jebkad iegājuši. Turpat pie visām slavenākajām Harbinas ielām! Ķīnā jāatceras, ka kādam visdrīzāk esi pirmais satiktais “citplanētietis”, un tas pirmais arī atstāj pirmo iespaidu… Uz ielām pārdoti augļu un čili pipari glazūrā – tāda ziemas ekstra. Siltākā laikā šādi gardumi sakustu, pilētu un visu salipinātu, tāpēc tagad ir īstais laiks tādus saldi skābus ķīniešu brīnumus baudīt!

Ledus un sniega festivālā atgriežamies pirms trijiem pēcpusdienā. Cilvēku rindām nav saskatāms ne sākums, ne beigas, bet viss kaut kā kust uz priekšu – kā jau Ķīnā. Atceros, kā kovida ērā visa tā sagatavošanās pasākuma organizatoriem bija gluži veltīga, jo ieradās retais, taču tagad atkal var patestēt lielo masu savaldīšanas un sabīdīšanas spējas.

Diezgan ātri tiekam festivālā. Harbinā ir nedaudz siltāks kā Maņdžouli – no mīnus 30 esam mīnus 20niekā, un liekas tā pavisam forši. Un, protams, visforšākā ir tā ledus pasaule, kas mūs sagaida. 25. Harbinas Ledus un sniega festivāls tiek atklāts šī gada 18. decembrī, un tas ilgs līdz aptuveni februārim. Ziemā šajā debess pusē tumsa iestājas jau ap četriem – gluži kā Latvijā. Un tad nu paspējam aplūkot ledus karaļvalsti dienas gaišajā laikā, saulrietā un tumsā.

Kāpēc vispār tiek svinēts Harbinas Starptautiskais Ledus un sniega festivāls? Astoņdesmitajos gados pēc Kultūras revolūcijas turpinājās Harbinas tradicionālais Ledus laternu šovs, un tas kļuva slavens visā pasaulē. Toreiz pasākuma organizatori novēroja, ka pilsētas apmeklētāji mīl ne tikai ledus laternas, bet arī interesējas par dažādām ledus un sniega izstādēm un aktivitātēm. Tā radās Harbinas Starptautiskā ledus un sniega festivāla koncepcija.

Arī pati ledus pasaules tapšana ir īsts brīnums. Sākumā mākslinieki iegūst materiālus – ledus klučus no tepat esošās Songhua upes, kurai oktobrī ar kuģīti braucām pāri ar visu savu skolotāju bandu. Pēc tam šie ledus bloki tiek transportēti uz pasākuma norises vietu un likti kopā, lai no tiem izveidotu ko maģisku. Mākslinieki izmanto dažādus rīkus – lāpstas un zāģus – lai grieztu, pulētu un veidotu ledus skulptūras, kas tad pēcāk tiek prezentētas apmeklētājiem. Apmēram 3–4 nedēļu laikā Harbina tiek pārveidota par ziemas brīnumzemi.

Cik liels ir šis festivāls? Iedomājies… Izmantotā ledus daudzums ir vairāk nekā 200 000 kubikmetru (pielīdzināms 80 Olimpisko baseinu izmēram). Tā kā parasts kravas auto vienā reizē pārvadā 4–7 kubikmetrus ledus kluču, nepieciešams braukt vairāk kā 30 tūkstošus reižu! Ir liela platība, ir liels daudzums apmeklētāju, un ir arī tas pats lielais sals. Es tiešām nevaru noliegt, ka šie mākslasdarbi aizrauj elpu, bet nevaru noliegt arī to, ka līdz pašiem dziļumiem to visu grūti izbaudīt, jo salst pirksti, salst pēdas, nejūtīgs deguns un skropstas līp kopā. Gribas teikt “skaisti!” un tajā pašā brīdī bēgt prom.

Sākumā atrodam kādu pārbāztu kafejnīcu, kur sasildāmies pūlī, kas mūs burtiski saspiež tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Vēlāk atklājam lielāku ēku, kur sāpošie pirksti spēj atgūt normālu krāsu un temperatūru.

Harbinas pasaulslaveno brīnumzemi baudām savas trīs stundas, un tad laiks doties.

Bet nekas jau nav tik vienkārši! Lai tiktu pie eskalatoriem, kas ved iekšā pazemē pie metro, jāgaida rindā! Ārpus pašas milzīgās metro stacijas! Tik daudz cilvēku šeit ieradušies atklāšanas dienā! Jā, pasākums iespaidīgs, bet pati pirmā tomēr nav tā labākā diena ledus priekiem, jo ļoti daudzas atrakcijas ir vēl tikai gatavības stadijā. Var redzēt, kā sniega grebšanas un ledus celšanas darbi turpinās.

Vilciena stacijā jau arī jānotiek kam neparastam – kioskā, kur iegādājamies roltonu, pārdevēja, izdzirdot to, ka runājam tās valodā, uzreiz steidz prasīt mūsu vārdus un telefona numurus, lai varētu ar mums sazināties un uzsāktu angļu valodas nodarbības. Turpat uz soliņiem ķīniešu vīri sauc: “Gan-bei!” tukšodami savas baidžu glāzītes.

Mūsu brauciens ir izdevies! Ziema ir skaista, un Harbina šo skaistumu patiešām māk izmantot!

Noskaties mūsu video par šo pasākumu!

Ir arī subtitri!

 

Iegriezīsim pasauli kopā!

ĶĪNA 2023

Mūsu pirmais ceļojums. 64 valstis, 5 kontinenti, 17 mēneši.

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"