Home LV

LV

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

Ceturtdiena ir kā jauns sākums.

Ziema Kristčērčā ir vienreizēja – veseli plus 17 grādi! Ivars mums ir atradis divus vecus velosipēdus, uz kuriem sēžamies, lai dotos izbraucienā līdz pat Pegasus līcim. Šodien ārā sanākuši atpūtnieki, un arī vietējie veido mazus tirdziņus, kur pārdod savas lietotās mantas. Pats pilsētas nostūris pie krasta gan ir pavisam noplucis.  Kristčērča pati diezgan atšķiras no Kvīnstaunas – te viss vairāk pabrucis, daudz vairāk nabadzīgo. Un tas liekas pavisam dīvaini – tāda bagāta valsts, bet tik daudz bezpajumtnieku! Liela daļa gan no tiem ir iezemieši jeb maori, lai gan te tā situācija nav tik traka kā Austrālijā ar aborigēniem.

Uzejam uz gara mola un vērojam, kā vietējie mēģina noķert lielo lomu – citi ar paštaisītiem rīkiem ķer krabjus, citi uz mola sastutējuši savas makšķeres. Mazās zivtiņas tiek iemestas atpakaļ ūdenī, dažas pēc lielā trieciena nespēj attapties. Te krasts ir mierīgs, un viļņi nepavisam netrako – vasaras laikā cilvēki arī peldas. Bet nu skolēnu brīvdienās ar bērniem atpūšas krastmalā.

Mums šodien laikam arī tā pēdējā atpūtas diena, un par to ļoti priecājamies. Beidzot sāk nākt ziņas no tām darbā iekārtošanas aģentūrām. Tad virtuvē vajadzīgi palīgi, tad celtniecībā. Un visam, ko mums piedāvā, piekrītam – nav laika būt izvēlīgam! Tagad iedzīvosimies un vēlāk tad arī ieiesim ritmā.

Šovakar ir arī īpašs vakars. Pievienojamies Ivaram latviešu valodas apmācībās. Mazā grupiņa ar jaunzēlandiešiem tiešām mūs pārsteidz. Tie astoņās nodarbībās apguvuši tiešām daudz un runā pārsteidzoši labi. Kādi iemesli šādam priekam? Vienam puisim vecmāmiņa bijusi latviete, bet māte latviski nerunā, jo bēgļu lakā vietējie to apsmējuši par citādo valodu, un tā pielāgojoties latviešu valoda aizmirsusies. Citiem liekas vienkārši eksotiski apgūt valodu, kurā runā vien kāds pusotrs miljons cilvēku. Ir kāda dāma, kas Jaunzēlandē nodzīvojusi visu mūžu un nu vienkārši vēlas atsvaidzināt zināšanas. Grupiņa sanāk reizi divās nedēļās un izmanto latviešu valodas kā svešvalodas darba burtnīcas. Ivars ir skolotājs, kas paskaidro likumus kā nu spēdams. Vakars ir tiešām jauks. Un to noslēdzam ar gatavošanos mūsu pirmajai darba dienai!

Un tā sākas mūsu pirmā darba diena. Cik jauki, ka Ivars mums aizdevis velosipēdus, līdz ar to nokļūt uz darba vietām varam daudz ātrāk. Saulīte aust ļoti vēlu, ārā ir tumšs, un, protams, mēs gulētu vēl ļoti ilgi. Bet nu darbiņos! Es ar aģentūras palīdzību strādāju pirmo reizi, tāpēc nemaz nezinu, kā tas ir. Strādājot caur aģentūru ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Labi tas, ka neesi piesiets vienai vietai. Ja piedāvātais darbs nepatīk, zini, ka atpakaļ vari nenākt. Un katru reizi, kad piedāvājums ir cits, var iemācīties daudz jauna – katru reizi katram darbiņam taču savi knifi. Protams, mīnusi tie, ka ne vienmēr komanda uzreiz gatava pieņemt, var ilgāku laiku aizņemt jauno prasmju apguve.

Pirmajā dienā katrs esam savā vietā. Arča strādā Kazino uzkopšanas darbos, un komanda par viņu ir sajūsmā – visu ātri iemācās, un ļoti atsaucīgs. Darbinieki uzreiz apzvana bosus, lai Arčam iestādē dabūtu pavāra vietu, kas gan, kā vēlāk izrādās, diemžēl nav pieejama. Arī Arča par kazino sajūsmā – visi visu uzreiz paskaidro, iedod nepieciešamos rīkus, ēdienreizes starpbrīdis ir ik pēc divām stundām, kad no Zviedru galda vari izvēlēties visu, kas tīk. Jā, vietiņa jauka. Un dienas beigās Arčam piedāvā papildus sešas dienas – tagad būs darbs!

Es strādāju veco ļaužu mājas virtuvē. Jā, it kā jau Arča specialitāte, bet nez, kāpēc, pasauca mani. Tur kā veco ļaužu apkopēji strādā indieši un ķīnieši. Esmu ieradusies agrāk, un mani sagaida indiešu darbinieks, kas arī īsti nesaprot, ko virtuvē darīt. Bet vēlāk atnāk vecs ķīniešu onkulītis, kas te ir pavārs, un tad mēs sākam darboties. Jāmazgā trauki, jāgatavo augļu salāti un sviestmaizes no dīvainām sastāvdaļām. Jāvāra kafija, tēja, nekas traks. Bet tad atnāk vēl viens virtuves darbinieks, un izrādās, ka mūsu kompānija nokļūdījusies un atsūtījusi divus viena nepieciešamā darbinieka vietā. Un tā nu vienam jāiet mājās ātrāk. Labākais, strādājot caur aģentūru, ir tas, ka, ja arī darbiņš ir tikai vienu stundu, tāpat maksā par visām četrām. Un tā nu esmu tā, kam agrāk jāiet mājās, bet tomēr jāpaliek tās pirmās četras stundas. Un labi, ka esam divi, jo darba ir diezgan daudz. Lai arī virtuvē negribētos strādāt pastāvīgi, šī bija laba mācību stunda, un noteikti tādu varētu vēl atkārtot.

Pēc darba tiekamies un atbildam visām turpmākajām intervijām. Jā, nu viss ir aizgājis, kā jau bijām cerējuši. Viss tagad tikai priekšā! Arī vakars ir lielisks. Atsakāmies ar Ivaru un Amberu kāpt kalnā, jo vakari ir pat ļoti auksti, tā vietā pavadot laiku ar viņu namiņa biedru Kristoferu. līdz namamāte ir mājās kopā ar mūsu draugu.

Nākamā diena man ir darba diena, kamēr Arča var sastādīt kompāniju mājās palikušajiem. Šodien darba diena kazino, gluži kā Arčam, tikai man jādarbojas ar veļas gludināšanu. Nu vīriešu kreklu varu izgludināt ātri un pareizi. Kas to būtu domājis – nekad dzīvē nav nācies gludināt kreklu, un nu tādi simts. Darbs ir pavisam vienkāršs, komanda, kas sastāv no divām dāmām, vienreizēja, un visa atmosfēra tik jauka – radio skan skaļa mūzika, nav īsti jādomā, nav jāsteidzas, vienkārši jāatkārto viena un tā pati kustība neskaitāmas reizes. Īpašas prāta spējas tam nevajag, bet katrs darbiņš taču svēts! Un vislabākais, strādājot kazino, ir tie starpbrīži ik pēc divām stundām, kad visi darbinieki tiekas lielā ēdamzālē, kur uzklāts Zviedru galds – karstie ēdieni, salāti un kas tik vēl tur nav atrodams! Tādas variācijas! Jāpiemin, ka gaļas ēdieni ir mazākumā, bet viss pārējais – vienreizējs! Šis darbiņš ir daudz pilnvērtīgāks kā iepriekšējais, un paši darbinieki saka, ka uz darbu lielākoties nāk vien foršās komandas dēļ – cilvēki apkārt ir tiešām atvērti, draudzīgi un interesanti. Un no visām pasaules malām! Neparasti, ka tie, kas iepriekš savā valstī strādājuši bankā, kā menedžeri vai pat kā mazu kompāniju vadītāji, nu strādā Jaunzēlandes kazino apkopšanas darbos. Bet tad rodas jautājums – kāpēc gan censties, skriet un pārdzīvot, tajā pašā laikā nopelnot iztikas minimumu, ja var vienkārši atnākt, ne par ko nedomāt, kārtīgi paēst un nopelnīt naudiņu, ar ko tiešām var dzīvot un ko tiešām var arī uzkrāt. Protams, dīvaini skan apkopējs ar doktora grādu biznesā, bet tāda ir realitāte.

Daudzi te paliek arī uzturēšanās atļaujas medībās. Pēc pieciem darba gadiem Jaunzēlandē automātiski iespējams kļūt par rezidentu un tad jau var laist uz Austrāliju, kur algas ir dubultaugstas, un temperatūras tāpat. Un Jaunzēlandē palikt nepavisam nav sarežģīti. Vienīgais mīnuss – tā ir tālu no visa.

Pēc darba dienas tiekamies mazā pastaigā, lai arī mājeles biedri solījušies atbraukt pakaļ ar auto, ja nepieciešams. Bet kāpēc gan? Laiks ir vienreizēji silts, ejam lēnām, un smejam, ka pa ceļam mājup atrodam daudz labu mantu – te, kā nekā, uz ielām tiek izliktas viss nevajadzīgais, ko tad cits var ņemt bez maksas. Mūsu namiņa biedriem mājās esam pārnesuši pannu, sev paturējuši somu un vēl dažus sīkumus, bet dīvāni un krēsli paliek tiem, kam ir auto, ar ko tos pārvietot. Kāda vaina – kazino pieēdies četras reizes dienā, šo to bez maksas pārnes mājās.. Tikai aliņu reizi pa reizei jāiegādājas.

Kristčērča gan ir ļoti liela. Tā ir divreiz lielāka par Rīgu ar trīsreiz mazāk iedzīvotājiem, līdz ar to pilsētu nemaz nav tik viegli izstaigāt, un tā vienmēr liekas tukša. Te reti kad redzama kāda daudzdzīvokļu māja, visi dzīvo vienstāvu mājelēs. Un tā pilsēta izpletusies. Tomēr tas mums ļauj izbaudīt skaistos debesu skatus – mākoņi te vienmēr saveļas dīvainos formējumos.

Sestdienas vakaru noslēdzam ar vegānu lazanju, ko mums pagatavo mūsu namiņa saimniece. Kas to būtu domājis, ka ir gan vegānu siers, gan vegānu gaļa. Mēs pirmo reizi tādus brīnumus ēdam, un viss tik labi! Un arī nākamajā vakarā tiekam cienāti ar vegānu burito. Jā, nu esam iepazinušies ar pilnīgi citu ēdienu pasauli, par ko iepriekš pat nenojautām.

Nedēļu noslēdzam ar Rikartonas tirgu, kas ir Kristčērčas lielākais tirgus un tiek saukts arī par lielāko Jaunzēlandes atvērto tirgu. Līdz turienei gan 13 kilometri, bet, kamēr mūsu namiņa biedri vēl guļ, mēs ar velosipēdiem šo gabaliņu pievaram. Tirgus gan nemaz nav tik plašs kā bijām iedomājušies, bet tas ir ļoti jauks, jo katrs pārdevējs tiešām vēlas aprunāties un pastāsta gan par savu dzīvi, gan pārdotajām lietām, skan dzīvā mūzika, apkārt daudzi ēdienu busiņi, kur visu var iegādāties par zemām cenām. Lielu daļu tirgus sastāda lietoti instrumenti, mākslasdarbi, merino vilna, dabīgās smēres un roku darinājumi. Mēs gan neko nenopērkam, bet atmosfēra sajusta.

Turpinām ar Aviācijas muzeju, kur pie griestiem pakārtas milzīgi veco laiku lidaparāti. Informācijas plāksnes vēsta, ka tie zemestrīces laikā traki šūpojās un, sitoties pret muzeja sienām, tika kārtīgi iedragāti. Jauki, ka šajā pilsētā ir daudzas izstādes un muzeji, ko var izpētīt bez maksas.

Un tad beidzot sākam arī dažādu istabiņu apskati. Jā, nākamo nedēļu sāksim arī savā vietiņā! Vēl izlemjam, kura būs tā īstā un izredzētā, bet ir laiks iekārtoties pašiem savā istabiņā. Viss rit kā plānots – esam satikuši vienreizējus cilvēks, ar kuriem šie trīs mēneši noteikti paies nemanot, esam atraduši darbiņu un dzīvesvietu. Nu tikai – aiziet!

**

Šo dienu atklājums. Kristčērča ir lielākā pilsēta Dienvidsalā un ar 350,000 iedzīvotājiem ierindojas trešajā vietā starp apdzīvotākajām vietām Jaunzēlandē. Kristčērčas tika iesaukta kā “Dārzu pilsēta” tās lielo botānisko dārzu un centrālā parka dēļ.

Arheoloģiskie pētījumi norāda, ka Maori tagadējo Kristčērčas teritoriju sāka apdzīvot jau 13. gadsimtā. 1840. gadā ieradās vaļu ķērāji no Eiropas un izveidoja vaļu stacijas tagad esošajā Kristčērčā. 1848. gadā tika izveidota Canterbury asociācija, lai reģionā attīstītu koloniju, un 1850. gadā sāka ierasties pirmie svētceļotāji. 1863. gadā tika izveidots Jaunzēlandes pirmais publiskais dzelzceļš, lai paātrinātu smagās kravas piegādi no Ferrymead (tagadējā Kristčērčas priekšpilsēta) uz Kristčērču. Savukārt mūsdienās Kristčērčas ekonomika pamatā balstās uz zemkopību apkārt esošajos lauku reģionos. Te tiek audzēti kvieši, mieži un vilna, un attīstīta gaļas pārstrāde. Par augošu nozari kļūst vīna ražošana. Par lielu Kristčērčas ekonomikas daļu ir kļuvis arī tūrisms. Tuvajos Dienvidu Alpos ir pieejami vairāki slēpošanas kūrorti un dabas parki. Kristčērča ir pazīstama arī kā vārti uz Antarktīdu daudzo Antarktīdas izpētes ekspedīciju dēļ.

Un šī skaitās arī pirmā oficiāli pasludinātā pilsēta Jaunzēlandē (1856. gadā). Kristčērča ir plānveida pilsēta, kuras pamatā ir pilsētas centrālais laukums, kuram apkārt atrodas četri citi pilsētas laukumi.

Te gan ik pa laikam notiek dažādas katastrofas kā, piemēram, 1947. gada ugunsgrēks Ballentynes universālveikalā, kurā gāja bojā 41 cilvēks. Tas līdz šai dienai tiek saukts par postošāko ugunsgrēku Jaunzēlandes vēsturē. Kristčērča bija arī epicentrs vienai no nāvējošākajām dabas katastrofām Jaunzēlandes vēsturē, kas bija 2011. gada zemestrīce. 185 cilvēki zaudēja dzīvību, pāris tūkstoši cilvēku guva smagus ievainojumus, un tika sagrauta liela daļa pilsētas. Zemestrīces rezultātā no Tasmanas ledāja nolūza gandrīz 30 miljonu tonnu un izveidoja cunami līdzīgus apstākļus Tasmana ezerā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~74 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9525 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro

Noietie km: ~31 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2765)

Nu pienācis laiks doties uz austrumu krastu un uz mūsu nākamo darbavietu – Christchurch.

Ceļamies ļoti agri, bet tad izrādās, ka bezmaksas brokastis šajā hostelī ir vien no astoņiem rītā, ne kā citur – no septiņiem. Un tā nu nākas gaidīt kādu laiciņu līdz tiekam pie visa, ar ko vien varam sevi ceļam sagatavot. Tad – somas mugurā un ejam ārā no Nelsonas. Gaišs paliek nedaudz pēc astoņiem, un tad arī esam uz ceļa ar paceltu īkšķi. Jaunzēlandē ilgāk par vienu stundu neesam gaidījuši atsaucīgu braucēju un tā ir arī šodien. Drīz vien piestāj divas meitenes, abas no Velingtonas – devušās īsā tūrē pa Dienvidu salu, un nu brauc atpakaļ uz prāmi. Tā sēžamies auto un baudām stundu ilgo pārbraucienu interesantās sarunās.

Uzzinām daudz, bet grūti pilnīgi visu atcerēties. Ir dažas zīmīgas lietas – piemēram, Velingtonā tagad tiek gaidīta liela zemestrīce. Pēc visiem rādītājiem un pētījumiem tai jānotiek kaut kad tuvākajā laikā. Sākumā zemestrīce notika Christchurch, tad Kaikourā un tagad, pēc visiem datiem, tā pārvietojas uz augšu, tomēr Velingtona tai vēl negatavojas. Meitenes saka, ka visi vienkārši cer uz veiksmi. Runājam par Eiropu un par Jaunzēlandi. Jaunzēlande tiešām ir ļoti skaista un ļoti droša valsts, neskatoties uz tām zemestrīcēm. Patiesībā, par tām jābūt pateicīgam, jo tieši zemestrīces taču šo valsti izveidojušas, paceļot zem ūdens gulošo zemes masu uz augšu. Meitenes gan fascinē Eiropas senā vēsture, pilis un arhitektūra, kas nav tas, ko meklēt Jaunzēlandē. Te visi nāk pēc dabas. Bet ar to dabu arī jābūt uz manīgam – kalnos ir daudz gājēju takas, bet te laikapstākļi ir neparedzami. Pagājušajā nedēļā vien vairāki aizgājuši bojā vienkārši nosalstot. Redz, te cilvēki tomēr sagatavojas – ilgi pēta laikapstākļus, nodrošinās ar rācijām, ar ko iespējams sazināties ar glābējiem, kas te pārvietojas helikopteros, jo viss šajā valstī ir grūti sasniedzams. Ar auto nevienu neizglābsi. Šādas helikopteru misijas gan maksājot ap 5 tūkstošiem Jaunzēlandes dolāru. Bet tā jau ir – glābējus sauksi tikai tad, kad dzīvība briesmās, un tad jau jāparēķina, ka dzīvība ir daudz vērtīgāka par tiem pieciem tūkstošiem. Tomēr, ja neesi gatavs kalniem, izvēlies kādu citu pastaigu taku – te ir tik daudz variāciju!

Jaunzēlande pati ir tālu no visa cita – no šejienes nekur lēti neaizlidot, tāpēc vietējie vienkārši mēģina izpētīt paši savu valsti, un tā taču ir tik daudzveidīga! Un arī mēs beidzot satiekam vietējos un dzirdam daudz jo daudz interesantu stāstu un ieteikumu, kas mums noteikti noderēs. Tā drīz sasniedzam pilsētiņu, kas drīz vien aizvestu līdz pašam prāmim uz Velingtonu. Lai cik tuvu mēs būtu tai Ziemeļu salai, vēl nav laiks, tāpēc turpinām stopēt. Sākumā domājam – varbūt braukt uz pašu Christchurch? Pa ceļam gan ir viena skaista pilsētiņa, ko visi ieteikuši – tur varot redzēt gan roņus, gan pingvīnus, pamanīt delfīnus un pat vaļus. Un nākamā braucēja, kas mūs uzņem savā auto, mūsu izvēli padara vienkāršāku – viņa pati brauc uz Kaikouru, un tāpēc arī mēs izlemjam tur palikt.

Ceļš nu ir ilgāks, un bieži jāapstājas pie remontdarbiem, jo zemestrīce pilsētiņā, uz kuru dodamies, iespaidoja visu austrumu krastu – tā, ka galvenais ceļš uz to veselu gadu bija slēgts. Vēl joprojām notiek visādi konstrukcijas darbi, bet krastmala ir brīnišķīga. Viss, kas iepriekš bija zem ūdens, nu ir pacēlies – ar katru zemestrīci Jaunzēlandei vairāk zemes nāk klāt! Uz ceļa daudz darbinieku, kuru vienīgais uzdevums ir rādīt „Stop”’ un „Go” zīmes tajos ceļa posmos, kur notiek uzturēšanas darbi. Smejam, ka šāds darbs gan būtu labs – tik maz atbildības un nekādu īpašu prāta spēju nav nepieciešams, lai saņemtu vismaz 10 eiro stundā.

Piestājam kādā brīnišķīgā vietā, no kuras redzami neskaitāmi roņi izgūlušies krastmalā pie augstajiem viļņiem. Mūsu jaunā draudzene mums stāsta, ka Kaikourā tos redzēsim daudz. Un tā, pēc divarpus stundu ilga brauciena, sasniedzam to mazo pilsētiņu. Tiekam izlaisti pie informācijas centra un uzaicināti apskatīt arī mūsu draudzenes suvenīru veikalu šajā pašā pilsētiņā. Atvadāmies un apmaināmies kontaktiem, un tad ejam uz hosteli, kur mums tiek ierādīta maza istabiņa.

Hostelī gan ilgi nepaliekam, jo jāsteidz taču apskatīt to krastmalu! Arī te ir neskaitāmi gājēju ceļi, bet tie gan ir garāki, tāpēc nobāzējamies šeit uz divām naktīm, lai visu nākamo dienu veltītu pastaigām. Kaikourā gan katru pēcpusdienu gaidāms lietus, bet kamēr tas vēl nav atnācis, dodamies uz skatu punktu augstāk pakalnos. Kalni, kas apstāj šo vietu, ir vienkārši debešķīgi, to galotnes klātas sniegā. Pati pilsētiņa sastāv vien no pāris ēstuvēm, suvenīru veikaliņiem un hosteļiem. Bet viens, ko pamanām, ir ceļa remonta darbinieku izsaukuma reklāma – jā, tiek meklēti ceļu darbinieki! Intereses pēc vienkārši aizejam uz turpat esošu biroju, lai pajautātu, ko tieši tie meklē. Un tad patiešām sasmejamies – viņi meklē tos pašus „stop’” un „go” zīmju rādītājus!! Protams, ka interesanti – dzīve taču noklausās! Pajautājam, kas tad īsti jādara, kādas stundas, kādas algas. Tas, kas nepieciešams, ir labas angļu valodas zināšanas, kas mums ir, un vienīgais, kas tad arī jārada, ir jārāda tā ceļazīme! Nedēļā var strādāt līdz pat 70 stundām, un nopelnīt nedaudz vairāk virs minimālās algas. Oho! Eksperimenta pēc paņemam arī tās pieteikšanās anketas – aizpildīsim, iesniegsim, un tad izdomāsim, ko darīt. Galu galā, ar tādām stundām mēs ātri vien nopelnītu krietnu naudiņu! Un nekādas piepūles – vien stāvi uz ceļa un apbrīno dabasskatus! Protams, nekādā veidā sevi šeit gan nepilnveidosim, bet vai divus mēnešus nevar ko tādu pamēģināt?

Ar tādu domu dodamies kalnos un nespējam vien noticēt, cik skaista vietiņa ir Kaikoura! Atpakaļ uz hosteli atgriežamies gar krastmalu, kur atrodam ļoti daudz paua gliemežvākus, ko gan neapstrādā veidā no valsts nav iespējams izvest. Bet kāpēc gan nepaņemt un nepārbaudīt to pašiem? Veikalos šādas gliemenes čaulas maksā pārdesmit dolāru! Krastmalā iegrimstam akmeņos un gliemežvākos zem kājām tik ļoti, ka kāds mūs pat kārtīgi spēj sabiedēt – pēkšņi priekšā ir ronis, plaši atvēris rīkli mūs brīdina, ka esam tam piegājuši par tuvu. Jā, nemaz nebijām domājuši, ka kam tādam uzskriesim virsū!

Pēc pastaigas dienu plānojam noslēgt ar veikalu. Ārā paliek tumšs un ir ļoti vējains, tomēr lietavas nav sākušās. Pie lielveikala atrodas arī mūsu draudzenes suvenīru veikaliņš, bet tas gan ciet. Tomēr vienā brīdī pamanām mūsu dāmu tur iekšā un tai pamājam. Meitene priecīga atver mums veikaliņu un iepazīstina mūs ar savu mammu, kas tur arī strādā. Tad abas jaunzēlandietes mūs aicina īsā izbraucienā pa salu – redz, šodien ir kādi īpaši maoru svētki un mazā iezemiešu sabiedrība šajā valsts daļā rīko tirdziņu. Tā nu atkal sēžamies dāmas auto un nu jau visi četri sasniedzam kādu kultūras namu, kur nekad nebūtu iedomājušies ieiet. Tirdziņš ir neliels, vietēji pārdod interesantus konservus un maoru darinātās rotaslietas, arī instrumentus. Tiek pasniegts maoru tradicionālais ēdiens, kas tiek gatavots zemē izraktās alās, bet šodien vienkārši uz pannas. Dāmas ļoti vēlas mums izmaksāt, bet mēs gaļu nevēlamies, tāpēc drīz vien visi turpinām ceļu uz salas galu, kur tumsā krastā būtu jānāk ārā pingvīniem.

Šodien pingvīnu tomēr nav, arī informācijas centrā mums teica, ka tikai seši pingvīni dzīvo šajos krastos un tie tiek ļoti sargāti. Visbiežāk te var uzdurties roņiem, dažreiz no krasta var redzēt delfīnus. Bet, lai sastaptu vaļus, jāņem laiva vai helikoptera tūre, kas izmaksā diezgan daudz. Tā nu šodien redzam tikai roņus, bet diena ir izvērtusies lieliska.

Atvadāmies no abām dāmām un noslēdzam vakaru ar Jaunzēlandes vīnu – te īpaši labi ir baltie vīni, sarkanie vien sākot attīstīties. Arī džakuzi šajā hostelī ir bezmaksas, gluži kā daudzos šajā valstī. Tas gan ir diezgan vēss, bet mēs priecājamies, ka lielais baseins ir tikai mums, jo citiem auksti. Un tā – vēl izbaudīsim šo pilsētiņu pirms sāksim savas darba gaitas!

Nākamo un pēdējo dienu pavadām ejot Kaikouras pussalas taku. Lietus gaidāms tikai ap četriem, tāpēc esam piecēlušies laicīgi un pilnā gatavībā iet. Taka aizņemot ap četrām stundām un tā iet apkārt visa pussalai. Vairākās vietās atzīmēti skatu punkti un arī roņu vērošanas vietas. Gājiens ir tiešām pasakains – caur biezajiem mākoņiem mēģina izspraukties saulīte, tajās dažās vietās ūdeni iezeltīdama saviem stariem, un klintis krastmalā veido tiešām neparastas ainavas.

Daudzās vietās ir informācijas plāksnes, kas vēsta, ka šī vieta senāk bija ļoti populāra vaļu medīšanas zona. Un tāds iespaids, ka te vietējie pat lepojas ar to, ka senāk šeit tika ķerti vaļi, no to kauliem taisītas mājas. Dīvaini, jo Jaunzēlande taču ir tā, kas tiešām aizsargā savu dabu.

Pašā pussalas galā atrodas īsta roņu kolonija. Brīdinājuma zīmes vēsta, ka tuvāk par 10 metriem savvaļas zvēriem nevajadzētu iet, jo tie kož, bet mēs esam prātīgi un vērojam tos pavisam tuvu – roņi izgūlušies vēsajos Jaunzēlandes vējos un berzējas pret akmeņiem. Ir gan mātes, gan mazuļi, bet pavisam lielos roņu tēviņus neatrodam. Bet tik jauki lielos jūras iemītniekus vērot tik tuvu un brīvībā!

Pussalu apskalo milzīgi viļņi, gājēju takas mūs aizved klints galā, no kurienes skati ir vienreizēji. Šī ir viena no skaistākajām takām, kādu Jaunzēlandē esam gājuši. Ik pa laiciņam redzam milzīgās roņu kolonijas, bet pingvīnus gan šodien nesatiekam, jo tie ārā nāk tikai naktī. Vietējie ir jauki, sveicina, bet lielāko daļu tūristu sastāda ķīnieši, vācieši un francūži.

Pa taku saliktas arī informācijas plāksnes, kurās uzzinām daudz jauna kā, piemēram, to, ka šajā apkārtnē sastopami gan te dzīvojošie gan migrējošie vaļi. Uz austrumiem no Jaunzēlandes vaļi migrē no aprīļa līdz jūlijam, un tad zinātnieki tos pēta. Vaļu daudzums gan arvien samazinās, jo to medīšana notiek arī mūsdienās, sevišķi Japānā. Uzzinām šo to par Kaikouras kalnu grēdu. Izrādās, ka tā pilsētiņu pasargā no rietumu mitrā laika, tāpēc te ierasti ir 2000 saulainu stundu gadā. Tomēr Kaikourā pūš aukstie dienvidu vēji. Kaikouras kalnu grēda ir visātrāk augošā Jaunzēlandē ar 10 mm paaugstinājumu gadā.

Pastaiga ir patiešām brīnišķīga, un tā aizņem mums veselas piecas stundas. Nākamā diena gan ir paredzēta stopēšanai uz mūsu galamērķi – to Christchurch pilsētiņu. Bet plānojam arī tās satiksmes kontrolētāju anketas iesniegt pirms braukšanas. Kas zina, kāds rezerves variants var noderēt.

Un tā esam atpakaļ hostelī tieši pirms lietavām. Un esam tiešām priecīgi, ka izdevies apskatīt šo brīnišķīgo pilsētiņu, un tieši šajā laikā, kad pastaigu takas nav pilnas tūristiem.

**

Šo dienu atklājums. Par Kaikouru. Kaikoura – pilsētiņa Dienvidu salā. Pēc 2018. gada iedzīvotāju uzskaites datiem, aptuvenais pilsētas iedzīvotāju skaits ir 2,150. Pilsētas infrastruktūra cieta smagus bojājumus 2016. gada zemestrīcē, kurā bojā gāja 2 cilvēki. Līča kā arī apkārtējā reģiona augstums pieauga par 2 metriem. 2016. gada 14. novembra zemestrīce izcēlās īsi pēc pusnakts un sasniedza 7.8 balles, izraisot nelielu cunami un ievērojamus ceļa bojājumus. Tūkstotis tūristu un simtiem pilsētas iedzīvotāju palika iesprostoti pilsētā.

Apburošo dabas skatu un ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Kaikourā atrodas neskaitāmas pārgājienu takas. Kā arī, Kaikouras pussalas krasti ir pārpildīti jūras iemītniekiem. Tas ir arī pašas pilsētiņas pastāvēšanas iemesls – šajā reģionā attīstījās vaļu medniecība. Nu pilsētiņā gan populārāka ir vēžveidīgo ķeršana. Paralēli tam, Kaikoura ir kļuvusi par iecienītu tūrisma galamērķi, galvenokārt pateicoties tādām tūrēm kā vaļu vērošana un peldēšana ar delfīniem. Pilsētas austrumu robežu apdzīvo roņu kolonija, kurus bieži var novērot bēguma laikā, kad jūra atkāpjas un atstāj aiz sevis plašus akmeņainus līdzenumus. Šī ir arī viena no pieejamākajām vietām pasaulē, kur iespējams redzēt okeāna putnus kā, piemēram, albatrosus. Pēc 2013. gada uzskaites datiem, lielākās Kaikoura reģiona nozares ir ēdināšanas un izguldīšanas pakalpojumi (19.5%), zemkopība, mežkopība un zvejniecība (17.7%) un tirdzniecība (11.5%)

*

Iztērētie līdzekļi: ~70 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9281 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2671)

Nu ko – laiks doties tālāk!

Mostamies agri, kā jau katrā hostelī ir bezmaksas maizītes ar džemu un zemesriekstu sviestu. Pēc tām dodamies uz pilsētas robežu – jātiek uz kaļķakmens klintīm 50 km no Greymouth – liels tūrisma objekts! Ārā gan ļoti vējains un lietus arī nesaudzē. Bet esam pozitīvi noskaņoti, satuntulējušies kārtīgi. Ceļš gan galīgi tukšs, un tie daži brauc garām. Gaidām diezgan ilgi – zinām, ka desmitos ir paisums, un tieši tad vislabāk apskatīt tās kaļķakmens klintis, kurās iekšā sitas viļņi.

Tomēr veiksme mums uzsmaida, un drīz kāda sieviete mūs aicina savā auto. Tā gan nenogādā mūs līdz pašam galam, bet izlaiž savā ciemā starp mūsu galamērķi un sākuma punktu. Bet tur ilgi nav jāgaida – savā auto mūs uzņem kāds vīrs, kas dzimis Indonēzijā, nodzīvojis lielu mūža daļu Nīderlandē, bet tad emigrējis uz Jaunzēlandi. Vīrs stāsta daudz interesanta par rietumu krastu – arī to, ka senāk viss krasts bijis pilns ogļu raktuvēm, bet nu viss slēgts, jo Jaunzēlande ļoti koncentrējas uz dabas saglabāšanu – ogļu rakšana izskausta, valstī nedrīkst iegūt naftu un jābrauc ar jaunākajiem auto.

Bet nu esam sasnieguši skaisto krasta līniju, ko ik gadu arvien noēd viļņi, jo daudz lietus. No Tasmana jūras nāk mitrums un tas apstājas pie kalniem, kur tad arī nolīst, visu mitrumu atstājot rietumu krastā. Jā, un apkārt tiešām zaļi zaļš – tādi pinkaini lietusmeži – tik sirreāli!

Ar onkuli nokļūstam līdz pašiem Pankūku akmeņiem, un tur arī atvadāmies. Ejam uz tiem kaļķakmens veidojumiem, un nevaram vien nopriecāties par skatiem – te ir fantastiski! Viļņi spēcīgi sitas klinšu caurumos, tā radot baisi dobju skaņu.  Un apkārt nemaz nav daudzi – visa dabas varenība mums vieniem!

Pēc lēnas jo lēnas pastaigas atgriežamies uz ceļa, lai stopētu tālāk. Mērķi augsti – gribam tikt uz Dienvidu salas pašiem ziemeļiem, uz Nelsonu – lielāko pilsētiņu tur. Priekšā 300 km, un jau esam apbruņojušies ar pacietību. Ceļš gan galīgi tukšs. Jā, rietumu krasts ir pats pamestākais visā valstī, un pietam esam nesezonā. Mūsu laiku gan kavē interesants Jaunzēlandes nelidojošais putns weka. Mums jau tika stāstīts, ka šis ziņkārīgais putniņš bieži ielavās mājās, un vietējie tad to nemaz nedzen ārā, jo tad weka mēdz aptaisīt visas vietiņas, kad ir satraucies. Mēs putnu pacienājam ar maizīti, kamēr gaidām kādu braucēju.

Minūtes nomaina stundas, sauli nomaina lietus. Stāvam, neviens no retajiem braucējiem nedomā apstāties. Nedaudz jau esam izmisuši, jo paliek auksti un slapji. Arī mazās smilšu mušas kaitina, tās sāpīgi kož un atstāj milzīgas, niezošas pumpas. Lai arī diena vēl priekšā, jo esam cēlušies agri, sākam apsvērt domu doties atpakaļ uz Greymouth, lai mēģinātu citu ceļu uz Nelsonu. Tā mainām ceļa puses – kurš pirmais paņems, uz to pusi brauksim.

Bet tad laime tomēr uzsmaida. Un kāda vēl! Apstājas kāds vācu ceļotājs, kas paredzējis doties uz pašu Nelsonu! Un tā ļoti priecīgi uzsākam ceļu uz pašiem salas ziemeļiem. Puisis te mācījies sociālo darbu. Kāpēc Jaunzēlandē? Kāpēc gan ne?! Valsts ir ļoti skaista, lai arī ne tik eksotiska, bet vairāk gan tūristiska. Puisim nedaudz jau apnikuši tie ceļotāji, kas meklē vien izklaidi un dzērienus. Jā, Kvīntana ir tieši tādiem. Puisis saka, ka ceļojot arvien vairāk novērtē savu dzimteni, kur viss ir sakārtots, algas labas, dzīves apstākļi jauki. Te arī Samuels nevar saprast – kāpēc vietējiem nav apkures?! Vai tie ziemu vispār negaida? Smejam, ka puisis saka, ka viņam te ir divi biznesa plāni – viens ir ievilkt centrālo apkuri un iemācīt vietējos uzlikt mājai izolāciju, un otrs pirkt un pārdot mašīnas. Jā, tās ziemā var nopirkt par lētām naudiņām, un vasaras sezonā, kad Latvijā ir ziema, pārdot par augstu cenu.

Sarunas ir ļoti interesantas, viss 300 km garais ceļš paiet nemanot! Runājam par ļoti daudz ko, ka nevar pat izstāstīt. Puisis vien saka, ka laikam nevarētu dzīvot kā mēs – kad katru dienu mainās viss apkārt, kad katru dienu tāda skriešana. Bet mums ir pretēji – priecājamies par ceļošanu, par to, ka nekad nevar zināt, kā beigsies diena. Par to, ka var just – mēs taču dzīvojam! Un tiešām katru mirkli to var just!

Un tā vakarā sasniedzam Nelsonu. Pa ceļam piestājam vien vienu reizi, lai pabarotu citus waka putniņus. Bet tad beidzot arī mūsu galapunkts. Atvadāmies no puiša, lai satiktos nākamajā dienā. Samuels paliek savā busiņā, bet mēs hostelī. Un beidzot ir arī lētāk – hostelis izmaksā tikpat, cik mūsu treilerītis Kvīsntaunā. Jā, uz pusi lētāk nekā katrā iepriekšējā vietā!

Un tā nākamajā dienā sākam Nelsonas izpēti. Sākumā mums gan jāpārvācas uz citu numuriņu, jo ar šodienu ir pieejams viens vēl lētāks. Kad mainām atslēgu, ar mums sāk runāt pati hosteļa īpašniece. Dāma atvainojas, ka hosteļa darbinieki visu darījuši tik strikti – tie varēja mūs atstāt tajā pašā istabiņā, vienkārši par zemāku cenu, jo tāpat šajā laikā maz cilvēku. Lai mums atvainotos, kas nemaz nebūtu nepieciešams, dāma mūs “apgreido” uz vēl labāku istabu, kurā ir pat sildītājs! Smejam, ka labi gan, ka vakardien pret sievieti bijām tik laipni. Domājām, ka viņa ir apkopēja – tāda puktīga staigāja apkārt. Bet nu izrādās, ka pati īpašniece. Tā jau ir – pret ikvienu jāizturas tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Un šis princips mums tiešām ir palīdzējis. Nekad nevērtē otru pēc izskata vai naudas maka biezuma! Visi taču esam cilvēki!

Dāma mums arī pastāsta, ka šīsdienas lietavas ir kas neparasts. Parasti Nelsona ir pilsēta ar visvairāk saulainajām dienām, salīdzinājumā ar citām Jaunzēlandes vietām. Bet nu – līst lietus. Un arī sezona nav īstā. No maija līdz septembrim pilsētiņa ik gadu apkulstot. Un tad atkal sākas tūrisma bums. Lasām, ka Nelsona ir viena no lētākajām, tāpēc te varot izmēģināt visu ko par mazākām naudiņām. Bet paši arī veicam savu interneta izpēti, neuzticoties vienam rakstam, un atklājam, ka patiesībā Dienvidu salā lētākās ir Christchurch, kur dodamies, un Dunedin pilsētiņas. Kā piemēru – ja Kvīnstaunā viena istabiņa maksā 350 Jaunzēlandes dolārus nedēļā, tad tajā pašā Christchurch par šādu naudu var izīrēt divistabu dzīvokli. Bet pārsvarā visas dzīvošanai lētākas vietas ir Ziemeļu salā. Izpētām arī to, ka prāmis uz Ziemeļu salu maksā ap 60 eiro diviem. Savukārt lidojums uz Ziemeļu salu maksā 25 eiro vienam. Ja nebūtu nododamās somas, tad mēs izvēlētos otro variantu. Jā, atceramies, ka vācietim ļoti dārga likās tā Jaunzēlande, un tieši ēdiena ziņā. Mēs gan vienmēr salīdzinām attiecīgās algas un izmaksas. Ja Jaunzēlandē minimālā alga ir 17.70 dolāri stundā un maize maksā 80 centus, tad tas ir lētāk nekā tad, ja minimālā alga ir 3 eiro stundā un maize maksā 60 centus, vai ne?

Pēc pārdomām un bezmaksas brokastīm dodamies pilsētiņā. Ārā līst, bet mūsu lietussargs pazudis. Arčam sāk ataust atmiņā, ka vakardien, izkāpjot no mūsu drauga busiņa, tas lietussargu atstutējis pret kāda veikala sienu, un laikam tas tur arī palicis. Tomēr nu tik noderīgs būtu tas mūsu Kvīnstaunā atrastais lietussargs! Intereses pēc aizejam uz to paši vietu, kur vakardien lietussargu atstājām – un, jā, turpat tas arī stāv! Jaunzēlandē tas nemaz nav neparasti – cilvēki neņem svešu mantu, mašīnas atstāj vaļā, mājām durvis neslēdz. Tik droša un draudzīga ir šī valsts. Un forši arī tas, ka visur tik daudz ko var saņemt bez maksas, kas ceļotājam ļoti palīdz. Ja kāds ko met ārā, tad tas netiek likts miskastē, bet gan kastēs uz ielas – gluži kā Anglijā vecās mēbeles. Ja vajag – ņem! Tā esam tikuši pie visa kā noderīga! Un šodien Arča tiek pie vēl viena siltā krekla!

Cilvēki ir draudzīgi, vienmēr aprunājas. Mums vienmēr tiek teikts – „Oho! No Latvijas! Nevienu no Latvijas vēl nav nācies satikt!” To pašu dzirdam arī bezmaksas mākslas galerijā, ko apmeklējam lietainajā laikā. Brīvprātīgais gids ir priecīgs ne tikai izstāstīt visu ko par Nelsonu, bet arī padalīties savos ceļojumos pa Eiropas valstīm. Latvijā gan vīrs nav pabijis, bet ir ļoti priecīgs satikt pirmos latviešus savā dzīvē. Mākslas muzejs ir skaists, uzzinām daudz par keramiku, ar ko pilsētiņa īpaši pazīstama. Te ir skaisti mākslas darbi un trauki, kas veidoti dažādās formās un rakstos. Bet visjaukākais ir vecais vīrs, kas mūs kārtīgi uzmana, lai nepalaižam garām kādu svarīgu informāciju.

Turpat netālu ir skaisti parki un arī katedrāle, bet garākām pastaigām diena nav piemērota – lietus pieņemas spēkā, un kājas galīgi izmirkušas. Arī Nelsonas tirdziņš ir ciet, daudzu restorānu logos karājas zīmes ar ziņu, ka tie aizvērušies līdz augusta mēnesim. Šodien aizejam arī uz muzeju, kur tomēr šis tas jāsamaksā, lai tiktu iekšā. Un tur tieši fotogrāfiju izstāde ir brīnišķīga. Dabas fotogrāfi no 95 pasaules valstīm ar 45 tūkstošiem darbiem sacentušies par labākā titulu. Un te nu esam mēs, kas pēta 100 labākos darbus. Kā tos no visiem var izvēlēties, nav ne jausmas. Bet fotoattēli ir burvīgi. Neaprakstāmi. Tā kā tēma ir daba, ir arī konkurss par cilvēka ietekmi uz dabu. Un tad gan ir bēdīgi. Viens no attēliem ir saules lācis aiz restēm. Šo reto lāču sugu pavairo nebrīvē, jo ķīnieši no šī dzīvnieka urīnpūšļa taisa medikamentus, kas palīdz visam – sākot ar paģirām līdz pat hepatītam. Un tad tādas dusmas uz to egoistisko cilvēku, kuram dota galva un smadzenes, bet tas tāpat nesaprot, ka, iznīcinot dabu un visu dzīvo, tas iznīcina pats sevi un visus tam apkārt. Īpaši jau jāuzmana tās lielās nācijas, kur trūkst kārtīgas izglītības, un kas nesaprot, ka plastmasas maisiņu nedrīkst mest jūrā. Un, runājot par plastmasas maisiņiem, Jaunzēlandē tie jau ir aizliegti – nu veikalā var dabūt tikai auduma maisiņus. Jūtams, ka vietējie te domā par dabu.

Kad esam galīgi izmirkuši, saprotam, ka diena jānoslēdz. Šodien to noslēdzam tiekoties ar Samuelu – puisi, kas mūs paņēma uz pašu Nelsonu. Viņam ir busiņš, un puisis guļ tajā, taču jau šodien tas dodas uz kādu pastaigu taku ārpus Nelsonas, un tās izstaigāšanai vajadzīgas 5 dienas. Jā, Jaunzēlandē ir deviņas īpašas takas, un viena no tām ir Abel Tasman taka gan krastmalu, ko noiet 200 tūkstoši cilvēku gadā. Tas gan ir dārgs prieks tiem, kam nav telts, jo mazie namiņi pa ceļam izmaksā daudz. Bet kur tūrisms – tur izmaksas. Mums telts ir, bet nezinām, vai piecas dienas ar smagajām somām būsim priecīgi iet gar krastmalu. Par to vēl domāsim. Ar Samuelu satiekamies kafejnīcā un divas stundas vienkārši nopļāpājam, papildus visam tam, ko pārrunājām tajā ilgajā braucienā uz Nelsonu. Ir forši, un esam priecīgi satikt tādu atvērtu cilvēku! Un tad vien atliek gaidīt tās saulainās dienas, lai no sirds izbaudītu Jaunzēlandes pašu centru – Nelsonu!

Nākamajā dienā patiešām arī nelīst, tāpēc ceļamies laicīgi, lai dotos kalnā uz pašu ģeogrāfisko Jaunzēlandes centru, kas atzīmēts ar milzīgu pieminekli. No kalna paveras skats uz visu pilsētiņu – nemaz nevarējām iedomāties, ka tā tomēr ir tik liela! Tad pa lauku taciņām, pa augšām un lejām nokļūstam līdz vairākiem parkiem un arī Nelsonas krastmalu, kur atrodas liela osta. Turpat atpūšamies un pabarojam kaijas, kas ķērkdamas cīnās katra par savu gabaliņu, bet neko citu kā putnus neredzam, lai arī uz ielām saliktas zīmes, ka jāuzmanās no ceļu šķērsojošiem pingvīniem. Nokļūstam arī līdz kādai populārai pludmalei, kas vasarā noteikti piepildīta atpūtniekiem. Bet nu visa pludmale mums un dažiem skaistiem putniem. Atrodam arī vairākus interesantus gliemežvākus, bet zinām, ka te ar tām robežām jāuzmanās – Jaunzēlande sargā savu dabu. Šodien nostaigāts ļoti daudz, bet tikai vakarā mākoņi izklīst. Liekas, ka rītdiena būs saulaina, bet šī gan ir mūsu pēdējā diena Nelsonā. Mēģināsim palēnām tikt uz to mūsu galamērķi un atkal pastrādāt. Ceļot ziemā ir padārgi, jo viesnīciņas te nav lētas, bet teltī gulēt vēl slapji un auksti. Tā nu ar divām nedēļām būs noslēdzies mūsu mazais pārbrauciens. Apstāsimies uz laiciņu, lai pārējo Jaunzēlandes izpēti varētu turpināt vasarā!

**

Šo dienu atklājums. Vēl joprojām – vairāk par vietām, ko apskatām!  Sāksim ar Pankūku akmeņiem, kas ir ļoti iecienīts tūrisma galamērķis. Tie ir vairāku tūkstošu gadu laikā izskaloti kaļķakmeņi, kuros paisuma laikā ūdens sitas vertikāli uz augšu. Šī parādība, kā arī kaļķakmens slāņainie formējumi, kas atgādina pankūku kaudzi, ir tas, kas piesaista tūristus. Ūdens pret kaļķakmens sienām un alām tiek uzsists līdz pat 15 m augstumā! Jā, skati šajā vietā ir debešķīgi!

Un tad nāk Nelsona. Nelsona ir pilsēta, kura atrodas Tasmanas līča austrumu krastos. Dibināta 1841. gadā un atzīta par pilsētu 1858. gadā, Nelsona ir vecākā iebraucēju pilsēta Dienvidsalā un otrā vecākā pilsēta Jaunzēlandē! Tā tiek arī ierindota kā 9 apdzīvotākā pilsēta Jaunzēlandē. Nelsona tika nosaukta par godu admirālim Horācijam Nelsonam, kurš uzvarēja gan frančus, gan spāņus 1805. gada cīņās. Daudzas ielas un publiskās atrašanās vietas ir nosauktas par godu kuģiem un cilvēkiem, kas asociējas ar šo cīņu.  Savukārt Nelsonas nosaukums maoru valodā ir Whakatū, kas nozīmē „celt”, „būvēt”, „dibināt”.

Bet Nelsonas iesauka ir „Saulainā Nelsona” daudzo saulaino dienu dēļ. Interesanti, ka Nelsona atrodas pašā ģeogrāfiskajā Jaunzēlandes centrā! Pilsētas galvenā ekonomika balstās uz piecām lielām nozarēm – jūras veltēm, dārzkopību, mežsaimniecību, lauksaimniecību un tūrismu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~110 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9211 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1013 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~9379 eiro)

Noietie km: ~35 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2637)

Rītu atkal sākam ar stopiem.

Patiesībā, ar bezmaksas brokastīm hostelī. Un tad esam uz ceļa – ārā atkal saulīte, bet mašīnu kā nav tā nav. Šoreiz gan nav variants iet kājām, ja nesanāk nostopēt, jo priekšā 130 km caur kalniem. Tā nu stāvam un vērojam lielās ķīniešu grupas klīstam pa citādi tukšajām ciema ieliņām. Tomēr negaidām nemaz ne tik ilgi – drīz pie mums piestāj kāda meitene un aicina auto – viņa brauc tieši uz to pilsētiņu, uz kuru esam iecerējuši nokļūt mēs!

Un tā uzsākam ceļu uz Hokitiku, mazu pilsēteli rietumu krastā, no kuras arī var saskatīt un aptaustīt pašu Tasmana jūru. Un izrādās, ka mūsu jaunā draudzene ir somiete, kas Jaunzēlandē ceļo ar tādu pašu vīzu kā mēs. Meitene arī daudz braukusi pa pasauli, un pēc vairāk kā 30 valstu iepazīšanas, vairs sevi nav varējusi iedomāties vienā vietā vienā darbā, un tā nu ceļš to atvedis uz Jaunzēlandi. Jā, arī viņai šķiet pārsteidzoši tas, cik Jaunzēlande tomēr ir tūristiska – nu gluži kā Eiropas lielās valstis, uz kurām visi ārzemnieki sapņo nokļūt. Par daudz ko esam vienisprātis – latīņamerikāņiem sirds ir vissiltākā, mūs aizrauj eksotiskas vietas, kas nav piepildītas tūristiem un ballīšu meklētājiem, un Jaunzēlandē mūs visus fascinē šī burvīga daba.

Protams, interesantās sarunās ceļš paskrien nemanot. Un arī tie visi 130 km aizrit ātri, pilsētiņā ar meiteni šķiramies. Tā gan arī domā palikt tepat, bet neatklāj kur, un mēs īsti neuzbāžamies ar jautājumiem, un ejam vien uz savu lētāko hosteli. Hosteļa īpašnieks ir smaidīgs onkulis, kurš Latviju nemaz nezina – tam to parādām kartē. Jā, kā jau ļoti daudzi šajā ceļā, arī šis vīrs saka, ka esam pirmie viņa mūžā sastaptie latvieši.

Hostelī neuzkavējamies ilgi, jo zinām, ka šajā pilsētiņā tas skaistākais ir kāda upes ieleja, izslavēta ar savu zilzilo ūdeni. Tā gan atrodas 30 km no pašas pilsētiņas, bet esam optimistiski – ir tikai pusdienlaiks, Jaunzēlandē stopi strādā lieliski, tāpēc drīz ejam tās ielejas virzienā, cerot pievarēt vēl 60 km – turp un atpakaļ no vietas, kur paliekam.

Daži brauc garām, bet nu jau redzam vairāk atpūtniekus, kā tajos ledājos. Un tad – pēkšņi pie mūsu kājām apstājas kāds auto, un no tā smaidot paveras pazīstama seja – Sāra! Meitene, kas mūs aizvizināja no Vanakas uz Lapsas ledāju pirms pāris dienām! Izrādās, ka viņa dzīvo tepat netālu un nu ar saviem vecākiem brauc uz pilsētiņu iepirkties. Tie gan brauc uz pretējo pusi, bet nu priecīgi ar mums sapazīstas, un apmaināmies kontaktiem – tie vēlas ar mums vēl satikties!

Un tā diena turpinās. Drīz apstājas trīs ārzemnieki, kas gatavi mūs aizvest līdz zilzilajai ielejai. Pa ceļam saņemam padomus par darba vietām, par dzīvošanu, un visi kā viens ir pārliecināti – Kvīnstuana ir tā dārgākā vieta Jaunzēlandē. Pat tā lielākā Jaunzēlandes pilsēta Oklenda neesot tik traka. Uzzinām ļoti daudz jauna un, protams, noderīga turpmākajā ceļā. Un arvien pārliecināmies, ka stopēšana ir lielisks veids, kā iepazīt valsti, tautu, kultūru, un satikt tik daudz interesantu personību!

Tā nokļūstam zilās upes ielejā, kas gan šodien nav tik zila kā cerēts – saulīte te ir pavisam zemu un neapspīd kanjonā gulošo upi. Arī pati gājēju taciņa nemaz nav tik gara, tāpēc priecājamies, ka izdevies te nokļūt ar stopiem – ja būtu nācies soļot tos 30 km, būtu vilšanās. Bet tagad baudām dzestro krastu no masīvajiem akmeņiem upmalā. Tepat satiekam arī mūsu somu meiteni – tā jau dodas atpakaļ uz pilsētiņu. Tā kā meitene pati braucienu nepiedāvā, mēs arī nejautājam – gan jau kāds atpakaļ arī brauks!

Un tā, pēc pārdesmit minūšu skatu badīšanas, arī mēs dodamies atpakaļ. Lai arī sākumā tūristu bija daudz, mēs esam tie, kas aizsēdējušies, un nu pēdējā mašīna mums pabrauc garām, vairs neviens nav palicis. Ejam ilgi, un jau domājam, ka atpakaļ laikam visi tie 30 km būs jāpievar. Apkārt kalni, lauki, govis un garš, garš ceļš.

Ejam un nespējam vien noticēt – tiešām 30! Bet tad, pēc ilgāka laiciņa, beidzot apstājas kāds vientuļš auto un tur iekšā trīs vietējie, kas brauc atpakaļ no kāpšanas kalnos. Un mēs esam tie laimīgie, kas tā arī nokļūst atpakaļ uz Hokitiku! Bet vakars nav beidzies – ātri paēdam un skrienam skatīties pilsētiņu – izejam gājēju takas tepat gar kalniem, kapsētu, senu bāku, un jāņtārpiņu mežu, kurā visi jāņtārpiņi paslēpušies. Un saulrietu sagaidām pludmalē, mēģinot atrast izskalotu nefrītu, ar ko šī pilsētiņa īpaši izslavēta. Te vietējie to vien dara, kā iet gar krastu, meklē akmeņus, tad tos izgrebj un pārdod tūristiem. Mūsu meklējumiem pievienojas somu meitene, ar kuru, kā izrādās, paliekam pat vienā hostelī! Tā gan paņēmusi privāto istabiņu, kas ir daudz dārgāka, bet tomēr vēl kādu laiciņu pavadām kopā.

Te saulīte nepazūd aiz kalniem, bet gan nogrimst mākoņos nedaudz virs horizonta, iekrāsodama debesis rozā toņos. Ir skaisti. Šīs dienas ir pasakainas, un laikapstākļi mūs lutina. Arī stopēšana izdodas! Vien tie hosteļi nedaudz „iesit” pa kabatu, lai gan mums saka, ka vasaras sezonā cenas ir uz pusi augstākas kā tagad. Tāpēc atliek vien priecāties – esam taču tik skaistā vietā!

Nākamais rīts nes jaunus pārsteigumus. Sāra, ar kuras vecākiem garām skrienot iepazināmies vakardien, mūs uzaicina palikt pie sevis fermā un izvadāt apkārt. Mēs gan esam jau pacentušies pierezervēt nākamo hosteli – kā atlaides, tā steidzam vietiņu rezervēt, jo visu lēto ātri vien izķer arī šajā ziemas laikā. Atcelšana nav iespējama, tāpēc Sārai uzaicinājums jāatsaka, bet piekrītam pavizināties ar meiteni apkārt līdz pēcpusdienai.

Pirms tikšanās noskaidrojam, ka mūsu pludmalē salasītie akmeņi nav ponamu – mums saka, ka tos mēs uzreiz atpazītu, jo tie ir pavisam citādi. Bet akmeņi, ko vedam no ledāju takām, gan varētu apslēpt īstu zeltu – esot jāparunā ar profesionāļiem. Tomēr sliktākās ziņas, ka ar nepastrādātu akmeni mūs neviens no valsts ārā nelaistu. Nesen arī Hokitikas krastos kāds atklājis pārdesmit tūkstošu vērtu zelta gabalu, bet Jaunzēlandes likums paredz, ka atradums jāatgriež valstij. Tā kā tas viss tāds diskutabls jautājums. Tomēr tos akmeņus tāpat esam nolēmuši pameklēt!

Un tad arī klāt ir Sāra – sēžamies meitenes auto un dodamies braucienā apkārt ezeriem un skaistām dabas takām. Ārā gan ir vēsāks un sākas arī tās lietavas. Līšot visu nedēļu, kas galīgi mūs neiepriecina – stopēt nebūs viegli un arī pētīt jaunās vietas nebūs tik patīkami, bet ko padarīt – jāpielāgojas laikapstākļiem.

Meitene mūs izvadā pa skaistām vietām un aizved arī uz savu vecāku fermu, kur parāda 350 govju lielo pulku, kas vasarā tiek slaukts divas reizes dienā, lai pienu pārdotu tepat netālu esošai piena rūpnīcai, kur to galvenokārt pārvērš bērnu piena pulveros un sviestā. Meitene pastāsta daudz interesanta kā, piemēram, to, ka kopš Christchurch pilsētas šaušanas stāsta, ko noteikti esat dzirdējuši, visā Jaunzēlandē ieroču turētājiem ir jāatdod daudzi no saviem ieročiem – valdība tos atpērk, vadoties pēc nolietojuma. Protams, fermās cilvēkiem ir bises un ieroči, bet ne visi tiek ņemti nost – atstāt var tos, ko pēc viena šāviņa jāpārlādē. Meitene rāda vietas, kur pavasara plūdos viss bijis zem ūdens. Jā, plūdu ietekme te jūtama visapkārt. Divu dienu laikā te nolija 7oo mm ūdens – vienas no trakākajām reģistrētajām lietavām! Puse no Oklendas lietavu gada normas!

Meitene ar savu „lauku auto” izvadā mūs pa savu vecāku īpašumiem, un parāda māju, kur dzīvo. Tur satiekam arī Sāras tēti un kopā padzeram kafiju, kamēr tas mums pastāsta par vietiņām, ko noteikti Jaunzēlandē vērts apmeklēt. Un, protams, tiekam aicināti atgriezties! Izrādās, ka Sāras brālis studē Christchurch un katru nedēļas nogali brauc mājās. Un tad esam aicināti viņam pievienoties – Sāras tēvs mūs sola izvadāt plašākās ekskursijās pa kalniem!

Šķiramies pusdienlaikā, kad Sāra mūs nogādā atpakaļ uz ceļa, kur turpinām stopēt. Smidzina lietus, bet drīz arī saņemam braucienu no kādas dāmas, kas pati pabijusi Latvijā! Tā gan pa telefonu uzreiz paziņo vīram, ka mūs uzņēmusi savā auto – tas sievieti brīdinājis būt prātīgai ar stopētājiem. Bet ceļš ir raits, un pusstunda paiet ātri vien. Uzzinām daudz par dāmas ceļojumiem un to, ka viņa viena tāda ceļotāja ģimenē – vīram labāk patīkot uz vietas, kur droši un viss zināms. Sieviete vien nosaka, ka mums paveicies, ka esam viens otram.

Un tā nu nokļūstam Greymouth pilsētiņā – lielākajā visā rietumu krastā. Ārā līst, ir daudz vēsāks un vējaināks, tāpēc atkal esam paņēmuši viesnīciņu. Te gan ir daudz dārgāk, tāpēc arī uzkavēsimies vien vienu dienu – esam jau noskatījuši lētākas pilsētiņas. Šajā gan atrodas vienīgie lielveikali visā reģionā, tāpēc vietējie no apkārtējiem ciemiem te reizi mēnesī brauc iepirkt tik daudz, cik var aizvest. Jā, nav viegli, kad uz veikalu jābrauc trīs vai četras stundas vienā virzienā!

Nometuši somas vēsā koka mājelē dodamies pastaigā. Šoreiz visas gājēju takas ir ļoti slidenas, viss dubļains. Bet viesnīciņas saimnieks uzreiz teica, ka te krastā var redzēt delfīnus un atrast to vērtīgo Jaunzēlandes nefrītu. Pēc krietna gājiena arī sasniedzam krastmalu, bet delfīnus nemanām, un arī pēc stundu ilgiem dārgakmens meklējumiem padodamies – ārā tumst, tāpēc diena jānoslēdz. Greymouth nav ļoti simpātiska pilsētiņa, pastaigu takas nav tik fascinējošas kā citur, bet šis ir labs pieturas punkts, kur atkal var šo to nopirkt ceļam. Priekšā 300 kilometri – nezinām, cik raiti ies pa lietavām, bet esam pozitīvi – vietējie te ir ļoti atsaucīgi. Un esam nodrošinājušies ar ēdienu, ja nāksies palikt pusceļā. Viss – rietumu krasts apgūts – jālaiž uz dienvidu salas ziemeļiem!

**

Šo dienu atklājums. Vairāk par vietām, ko apskatām! Hokitika ir pilsētiņa, kas tika atklāta zelta iegūšanas laikos 1864. gadā. 1867. gadā Hokitikas osta ierindojās pirmajā vietā Jaunzēlandē eksportētā zelta daudzuma ziņā! Galvenās industrijas Hokitikā, kas ir ponamu, zelta, ogļu iegūšana un mežsaimniecība gadu laikā gan ir samazinājušās, bet aug ekotūrisma nozare, tāpēc pilsētiņa attīstās. Šī ir liela tūrisma pieturvieta rietumu krastā, slavena ar zaļā nefrīta jeb ponamu grebšanu. Vēl viena svarīga nozare šeit ir piensaimniecība. Westland korporatīvs, kas te atrodas, katru gadu savu produkciju palielina par aptuveni 10%, lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta.

Savukārt Greymouth ir lielākā pilsētiņa rietumu krastā ar apmēram 13 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir gandrīz puse no visas rietumu krasta reģiona teritorijas. Šai pilsētiņai ir sena ogļu un zelta ieguves vēsture, un mežsaimniecība ir viena no nesenajām industrijām. Arī zvejniecība ir būtiska pilsētiņai, jo tā atrodas Pelēkās upes ietekā. Tā pati upe gan pilsētu regulāri appludina, redzam daudz fotoattēlu ar to, kā tad viss izskatās plūdu laikā. Uz ceļa nav iespējams atrasties, māju pirmie stāvi ir ūdenī. Iedzīvotāji nu gan mēģina visu labot, un upes krastos uzcēluši dambi. Bet nekad nevar paredzēt, cik tad tās lietavas spēcīgas būs. Pilsētu galvenokārt apmeklē tie, kas dodas uz ledājiem tās ziemeļos vai uz krastmalas takām pilsētas dienvidos. Un, protams, arī fermās dzīvojošie, kas te reizi mēnesī iepērk visu nepieciešamo. Greymouth, tāpat kā Hokitika, ir zināma arī ar Jaunzēlandes zaļo akmeni jeb ponamu, un ar dažām alus brūvētavām.

*

Iztērētie līdzekļi: ~80 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9101 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~8366 eiro

Noietie km: ~35 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2602)

Naktīs ārā ir patiešām auksti.

Un tas ir iemesls, kāpēc šajā pārbraucienā ikvienā vietiņā paliekam hostelī. Nākamajā reizē, kad ceļosim pēc apstāšanās uz darbiņu kādā citā pilsētā, gan ceļosim ar teltīm. Bet nu esam hostelī Vanakā, un ceļamies jau pusseptiņos, lai laicīgi uzsāktu stopēt. Ārā vēl tumšs. Saulīte parādās vien pēc deviņiem un pazūd jau pirms pieciem, jo tā vienkārši slēpjas aiz kalniem. Protams, tas ļauj arī sniedziņam noturēties līdz pat rītam.

Sapakojušies un visām somām plecos dodamies ārpus pilsētas līdz ar pirmajiem saules stariem. Ejam trīs kilometrus, apbrīnodami, kā no mākoņiem ārā spraucas saulīte, iekrāsodama tos gaišzili oranžos toņos. Jaunzēlandes daba ir kas neaprakstāms! Tāpat kā Austrālijā nevarējām vien nopriecāties par to savvaļas zvēru daudzveidību, tad te nevaram vien nobrīnīties par tiem dabasskatiem!

Nonākam īstajā vietā un sākam stopēt. Līdz mūsu nākamajai pieturas vietai – Fox jeb Lapsas ledājam ir trīsarpus stundu brauciens pāri kalniem, bet pa vidu ir vienkārši tukšums. Un tur nu jābūt veiksmei – būs vai nebūs. Ja kāds mūs atstās nekurienes vidū, varam arī pārvērsties vēl divos ledājos.

Stāvam jau pusstundu, daudzi rāda, ka nogriežas tepat vien, kā jau bijām domājuši. Protams, paliek arī vēsāk, Arča sāk taisīt pietupienus. Nezinām, vai stopēšana Jaunzēlandē ir likumīga, bet zinām, ka visi to dara. Tomēr nu aiz mums nostājas arī policijas mašīna. Tie neko nesaka, bet tas, protams, vēl vairāk samazina mūsu iespēju kur tikt, jo nepārtraukto līniju reti kurš gribēs pārbraukt tieši pie patruļas auto. Tomēr, kad pagājusi jau stunda, apstājas kāda meitene un aicina iekāpt mūs mašīnā, turpat pie paša policista, un – kāds mums prieks – tā brauc uz savām mājām garām tam pašam ledājam! Nu ko – esam ceļā!

Ilgais brauciens paiet ātri, jo braucam cauri brīnumskaistām kalnu ielejām, kas ielenc dzidri zilus ezerus. Neticas tam, ko redzam. Protams, arī sarunas ir interesantas. Beidzot esam satikuši meiteni, kas kaut ko labu arī pasaka par Christchurch jeb pilsētiņu, kur tagad plānojam palikt un pastrādāt. Tā saka, ka viņa no visām iespējamajām tieši to izvēlētos dzīvošanai. Nu ja – tā jau ir, vietējiem ir citādāks viedoklis kā tiem ārzemniekiem, ko satikām Kvīnstaunā. Runājam par dažādiem ēdieniem un ēšanas paradumiem – interesanti ir tas, ka jaunzēlandieši izšauj zaķus, kas te savairojušies, bet zaķa gaļu neēd. Arī sēņošana tai šķiet kas dīvains, ja jau sēnes var nopirkt veikalā. Tomēr jauki tas, ka gandrīz no ikvienas upes un gandrīz no katra ezera iespējams smelt ūdeni un dzert no saujām. Tik tīrs Jaunzēlandē ir ūdens! Un, protams, visur to var dzert arī no krāna.

Virzāmies tuvāk rietumu krastam un temperatūra no mīnus 1 grāda pakāpjas līdz plus sešiem. Meitene saka, ka te gan nepārtraukti līst. Arī dārzu nav viegli iekopt, jo pirms nogatavošanās dārzeņi vienkārši sapūst mitrā laika dēļ. Te kalni mainās uz lietus mežiem, un drīz arī skatam paveras Tasmana jūra. Te gan neviens nepeldas spēcīgo straumju dēļ – arī mūsu jaunās draudzenes draugs reiz esot ievilkts 2 km attālumā no krasta un tad izpeldējis ļoti tālu pavisam citā vietā. To paglābis sērfinga dēlis.

Esam šķērsojuši arī Haast pāreju – tā stiepjas pāri kalniem 160 km garumā, bet tās izveide prasīja vairāk nekā 30 gadus, jo ceļš tika taisīts no viena akmens. Protams, dabasskati te ir neaprakstāmi. Vēl joprojām. Un tā arī nokļūstam līdz mūsu pieturai un atvadāmies no meitenes. Esam atraduši lētāko vietiņu un šoreiz, piemaksājot vien trīs eiro, saņemam arī privāto istabiņu, kas ir tā pati četrvietīgā hosteļa istaba, vien ar solījumu, ka tā būs tikai mums. Lieliski! Un paliek arvien lētāk! Vienīgais, kas mūs biedē – arī hosteļa darbinieks saka, ka šodien ir netipiski burvīgs laiks – mums jāsteidzas ko apskatīt!

Jā, rietumu krastā ne plūdi, ne zemestrīces nav retums. Un pats Fox ledājs nav sasniedzams, jo ceļš līdz tam ir applūdis. Bet iespējams nokļūt pie kāda ezera, kas ir ļoti populāra dabas mīļotāju vieta, jo tajā atspoguļojas tepat stāvošais Kuka kalns – Jaunzēlandes augstākā virsotne vairāk kā 3700 metru augstumā. Lasām, ka šajā kalnā 2003. gadā bojā gāja četru latviešu alpīnistu grupa. Bet kalnā mums gan nav doma kāpt, tāpēc dodamies uz ezeru.

Pēc mums piešķirtās kartes ezers atrodas 6 km gājiena attālumā, bet, to sasniedzot, izrādās, ka vēl 5 km jāiet tam apkārt, lai ko vairāk ieraudzītu. Bet nu ko – ja jau seši noieti, tad jau vēl pieci nekaitēs. Protams, skati visapkārt ir apburoši. Un beidzot varam izbaudīt to lietusmežu! Ja citur jau bijām lietus mežus iepazinuši, tad vienmēr ir bijis neizturami karsts, kad acis kodīgās sviedru lāsītes neļauj noturēt plaši vaļā. Bet nu – aizskaram ikvienu lapiņu, apstājamies pie katra koka – te ir tik skaisti! Un gaiss ir tik patīkami svaigs! Apkārt ir tāds miers – beidzot nav nekādas steigas – tūristi šo sezonu laikam neuzskata ar labāko ceļošanai. Bet tieši tas arī mums ļauj nedaudz atvilkt elpu un vienkārši ieklausīties dabā. Cik gan dzīve ir skaista!

Protams, arī atpakaļ vēl jāpieveic tie seši kilometri. Ja sākumā mēģinām stopēt, tad vēlāk atmetam ar roku – rietumu krastā mašīnu gandrīz nav. Nezinām, kā tiksim uz priekšu nākamajās dienās, bet pagaidām par to nedomājam, bet vienkārši baudām. Dodamies garām vairākām fermām, sasveicināmies ar lopiņiem un priecājamies par paveikto – nobraukti vairāk nekā 200 kilometri un noieti gandrīz 20! Šī ir viena ražena diena!

Un tā beidzas pavisam jauki – hostelī mums tiek piešķirta bezmaksas zupa, kas gan ir tā beramā no paciņām, bet tomēr. Un tad arī atpūšamies karstā āra džakuzi, kad saulīte mazmazītiņo ciemu ietinusi pilnīgā tumsā.

Arī nākamajā dienā uzkavējamies tepat, lai kaut kā apskatītu to ledāju un apdomātu arī tālāko ceļu. Mūsu gala pietura atrodas salas austrumu krastā, un sākumā domājām nedaudz tālāk salai braukt cauri, bet nu esam izlēmuši braukt salai apkārt pa ziemeļiem. Apstāsimies tajās skaistākajās vietiņās, pirms atkal uzsāksim darbu. Bet šodien – tas Lapsas ledājs!

Te ir vairākas gājēju takas, bet esam jau brīdināti, ka pavisam nesen daudzas nobrukušas. Un tā, ņemot pirmo, dodamies lūkot tos bojājumus. Ejam cauri klusam lietus mežam – ne lapiņa vējā netrīc. Smagie koki, slapji un auksti, ceļas debesīs. Satiekam vien divus vīrus spilgti oranžās vestēs – tie no takām ņem nost sakritušos kokus un sazāģē. Tie mums jautā, vai kāds koks mūsu ceļā bija nokritis, un atvieglojam vīriem darbu, atklājot, ka tālāk tie var neiet – ar ceļu viss kartībā. Pēc ilgāka gājiena nokļūstam pie takas beigām – tur, kur upē iegruvis viss krasts, arī pats asfaltētais ceļa gabals. Jā, nogruvums bijis pamatīgs. Tomēr darbinieki saka, ka upes otrā pusē taka turpinās ilgāku laika posmu, un tur ledāju no tāluma iespējams arī saskatīt.

Tā nu dodamies pāri upei, baudīdami tos sulīgos lietus mežus. Tie gan arī nemaz nav tik droši – taciņas ir slidenas, un koki nereti gāžas, jo to saknes mitrajā zemē vienkārši neturas. Bet mūsu ceļš ir veiksmīgs. Atkal esam nostaigājuši padsmit kilometrus līdz sasniedzam galējo skatu pieturu uz ledāju. Turpat informācijas plāksnē vēstīts, ka nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot upes ieleju kājām, jo ledājs kuru katru brīdi var izraisīt jaunus šļūdoņus, un tad vari attapties zem milzīgas akmens kārtas.  Lai arī šis skaitās viens no pasaules sasniedzamākajiem ledājiem, tam vairs tuvāk netikt, bet skati vēl joprojām ir skaisti, un arī pati pastaiga burvīga. Šodien ārā pat plus 12 grādi!

Vienīgi mazās smilšu mušiņas, ar ko tas rietumu krasts arī zināms, tiešām kaitina un sāpīgi kož. Bet ar tām mums vēl krietnu laiciņu nāksies sadzīvot. Labāk tās nekā lietusgāzes! Arī šodien laiks ir pasakains, un ceram uz tādu arī nākamajā dienā, kad dosimies uz nākamo ledāju pusstundas braucienā no šī.

Dienu noslēdzam ar pastaigu pa pilsētiņu, un, protams, to pašu bezmaksas džakuzi.

Un nākamajā dienā esam gatavi pēdējam ledājam, kas ir Franz Josef. Tas atrodas vien 23 kilometru attālumā, un jau esam nolēmuši – nevarēsim nostopēt, iesim kājām. No rīta spīd saulīte, ārā ir diezgan silts, bet satiksmes nekādas. Gaidām stundu – garām brauc vien retais izīrētais treileris, un tādi stopētājus ņem ļoti, ļoti reti. Tā nu esam nolēmuši gaidīt līdz pusvienpadsmitiem un tad iet – nebūs jau trakākais gājiens.

Bet tad, tieši 5 minūtes pirms mūsu lielā gājiena, apstājas kāds pārītis, kas gatavs mūs aizvest līdz mūsu iecerētajam galamērķim. Lieliski! Un atkal dzirdam daudz laba par Christchurch – un vēlreiz pārliecināmies, ka jāklausa vietējie – ja jau tie saka, ka šī pilsētiņa ir lieliska, tad droši vien tam lepnajam tūristam tomēr nebūs taisnība. Mums saka, ka ziema ir arī labākais laiks, kad apceļot rietumu krastu, jo tagad te daudz retāk līst, un arī tūristu pūļu nav tik daudz, kas padara ceļošanu daudz patīkamāku. Tikai stopētājam nedaudz ilgāk tas brauciens jāgaida. Bet redz – līdz šim taču izdevies!

Tā drīz nokļūstam Franz Josef pilsētiņā, kas arī sastāv vien no pāris viesu namiem un viena veikala, kas vismaz ir nedaudz lētās kā iepriekšējā ciemā. Visi hosteļi tik agri vēl ciet, tāpēc somas palūdzam paglabāt helikopteru ekskursiju biroja darbiniekus, un te visi vienmēr laipni piekrīt izpalīdzēt. Tad kājām dodamies apskatīt šo ledāju, kas, gluži tāpat kā iepriekšējais, tiek saukts par vienu no pieejamākajiem pasaulē. Arī šajā pilsētiņā gan ir bijuši smagi plūdi, tilts aizskalots, un līdz ledājam daudzi ceļi slēgti. Un interesanti, ka gājēji šeit nedrīkst pārvietoties – līdz gājēju takām pa šoseju drīkst vien ar auto! Un tā nu stopējam līdz tiem pašiem gājēju ceļiem, un arī tas izdodas lieliski. Drīz esam uz gājēju takas, un šodien esam īstā sprintā. Esam nolēmuši šeit uzkavēties tikai vienu dienu, jo jau nākamajā nedēļā sākas lietavas – nedaudz jāpaskrien. Un tāpēc jānoiet maksimāli daudz tās gājēju takas.

Līdz ledājam nokļūstam pēc stundas gājiena, un redzam tiešām ko brīnumainu. Jā, tik tuvu iespējams apskatīt ledāju! Daudz tuvāk kā iepriekšējo! Te ir brīdinājumi, ka aiz iezīmētajām robežām iet nedrīkst, jo ik gadu kāds iet bojā, pieminēti arī četri latviešu alpīnisti. Gājēju takas parāda, kā gadu gaitā ledājs atkāpies, bet nu tā atkāpšanās paātrinājusies – dienā tas izkūst līdz pat 7 metriem!

Upes gultnē redzam daudz interesantu akmeņu, un nav jau noslēpums, ka senāk šeit tika atrasts gan zelts, gan nefrīts, tāpēc arī mēs smejot izmēģinām laimi. Bet īsti jau nezinām, kā tad katrs no tiem izskatās, kad nav apstrādāts. Redzam siltos avotus – Jaunzēlandē tādu ir daudz, sevišķi Ziemeļu salā. Nostaigājam vēl trīs gājēju takas pirms atgriežamies pilsētiņā, lai ierakstītos lētākajā hostelī. Te cenā iekļauta arī zupa vakariņās un brokastu galds. Arī džakuzi, bet šeit tūristu ir daudz vairāk, un, lai tiktu lielajā burbuļvannā, jāgaida rindās. Bet mēs vien aši nometam somas, paēdam un sākam nākamās gājēju takas. Cauri lietusmežiem nokļūstam pie seniem kalnu tuneļiem, kas izgrebti no akmens, un sasniedzam lielākus un mazākus tiltus, kas ved pāri ledāja zilzilajai upei. Kopā apstaigājam veselas septiņas gājēju takas, 25 kilometrus piecu stundu laikā! Un diena ir vienkārši izdevusies! Šo dabas skaistumu, protams, varētu aprakstīt bezgalīgi!

Kā satumst, atgriežamies hostelī un gatavojamies garākam pārbraucienam. Ledāji apskatīti. Un skaidrs, ka tos tiešām vērts pieredzēt – kas zina, cik ilgi šo dabas brīnumu te vēl varēs apskatīt!

**

Šo dienu atklājums. Nedaudz vairāk par tiem brīnumiem, ko esam apskatījuši. Mathesona ezers netālu no Lapsas ledāja ir populārs tieši ar to, ka tajā atspoguļojas pats Kuka kalns, Jaunzēlandes augstākā virsotne. Šis ezers tradicionāli bijis arī maoru iztikas ieguves vieta, jo te iespējams noķert gan zušus, gan dažādus putnus. Šis ezers veidojās, kad Lapsas ledājs sāka atkāpties līdz savai pašreizējai atrašanās vietai pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ledāju kustība atstāja dziļas bedres, kas vēlāk piepildījās ar ūdeni, izveidojot ezerus, gluži kā šo.

Savukārt Fox jeb Lapsas ledājs tika nosaukts 1872. gada Jaunzēlandes premjerministra vārdā – tā, kurš tajā laikā apmeklēja šo ledāju. Ar laiku gan ledājs atkāpjas, un nu uz tā jau redzami augi. Ledus aizplūšana veido Fox jeb Lapsas upi. Tagad šis ledājs tiek uzskatīts par vienu no pieejamākajiem ledājiem pasaulē (ja gājēju takas nav applūdušas, kā mūsu gadījumā). Tūrisma sezonā šo ledāju apskatīt ierodas ap tūkstoš cilvēkiem dienā. Protams, tie bieži neievēro brīdinājuma zīmes un kāpj uz ledāja, tā izraisot nogruvumus.

Un tad nāk arī 11 km garais Franz Josef ledājs, kas ir viens no Jaunzēlandes iespaidīgākajiem dabas objektiem, saglabājies no ledus laikmeta. Ledāju apgabals, kas ietver arī Fox ledāju, katru gadu piesaista līdz 550 000 tūristu. Pēdējo piecu gadu laikā ledājs gan ir atkāpies veselus 800 m. Kā zinātnieki saka, pašreizējais ledāja atkāpšanās ātrums ir ievērojams ģeoloģiskajā laika skalā. Laikā no 1893. gada līdz pēdējās lielās atkāpšanās beigām 100 gadus vēlāk, 1983. gadā, Franz Josef ledājs atkāpās par 3 km. Pēc tam no 1983. gada līdz 2008. gadam šis ledājs atkāpās gandrīz 1,5 km, bet pēdējo piecu gadu laikā tas ir izkusis gandrīz 820 m. Savukārt 2012. gadā ledājā tika atklāts milzīgs caurums, un tika pārtrauktas ledāja tūres. Zinātnieki, kas izmantoja seismometrus, atklāja “ledus trīces”, kad zeme trīc no ledus sabrukšanas, un tas arī izveidoja milzīgu dobumu zem ledājā. Kas ar ledāju notiks tuvākajā nākotnē? Nav īsti zināms, bet prognozes nav spīdošas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~120 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~9021 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~8366 eiro

Noietie km: ~60 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2567)

Un pirmdiena tad ir tā krāmēšanās diena.

Sākumā liekas, ka nemaz nav tik traki – it kā somās viss vēl joprojām lien iekšā! Protams, dažas mantas nomainījušās, bet lieka smaguma nav. Tas gan mainās nākamajā dienā, kad arī „mazās” lietiņas jāsabāž pa somas stūriem, bet tāpat – viss gatavs!

Pirmdienā laiku pavadām divatā. Atvadāmies no Wakatipu ezera, atvadāmies no treilerīša. Atvadāmies no Remarkables kalnu grēdas un mūsu trim mēnešiem šeit. Šī bija lieliska pieredze!

Arī vadītāji darbā izmaksā atvaļinājuma naudu, un kolēģi, jau zinādami, ka vēl pirmdienā uzkavējamies Kvīnsuantā, aicina gan uz „pēdējo dzērienu”, kas bija svētdienā, gan uz pusdienām. Visam gan atsakām, vien ar namiņa saimnieku vēl pārminam pāris vārdus. Tie daži vārdi vēlāk pārvēršas pāris stundu ilgās sarunās. Sākam no ceļošanas līdz mūsu saimnieka jauneklīgajam izskatam. Lai arī vīram jau 50, tas izskatās vismaz 10 gadus jaunāks, un saka, ka par to jāpateicas ingveram un kurkumai. Mūsu saimnieka taizemiešu dāma gan atzīstas, ka tas viss botokss. Saimnieks mums uzsauc veselu alus kasti, kas vakara gaitā iztukšojas. Mums tiek piedāvātas arī vietējās austeres, ko te pasniedz ar sīpoliem un etiķi, gluži kā pie mums speķi, bet no tām atsakāmies. Taizemietei patīk dažādas asas uzkodas, bet citi mājinieki ir pārliecināti – Jaunzēlandē tas asums ir citādāks. Ja Indijā vai citās aso ēdienu valstīs viss ir kārtībā, tad te pēc asu ēdienu baudīšanas vēders sāk streikot.

Atvadīšanās ir ļoti jauka. Konrāds saka, ka nu, kad atkal atgriezīsimies Kvīntsunā, varēsim palikt pie viņa kā draugi bez maksas. Treileri gan vīrs vairs nedomā izīrēt. Tas neesot visiem. Pat, ja treilerītis ir ļoti mājīgs, silts un tur ir tik daudz vairāk privātuma, cilvēkiem vairāk patīkot dzīvot mājā, istabā kopā ar svešiem. Nu nez, mums viss likās tiešām vienreizēji!

Un tikpat vienreizēji sākas mūsu pirmā ceļojumu diena. Nākamā pieturvieta ir Vanaka. Kvīnstaunas mazā māsa jeb līdzīga pilsētiņa pie ezera kalnu ielenkumā. Tā atrodas 100 km attālumā no mums, un ceļā dodamies ar ļoti pozitīvām domām – noteikti to ātri vien sasniegsim. Nemaz neesam meklējuši viesnīciņu, bet kaučsērferi tur, tāpat kā Kvīnstuanā neatsaucas. Bijām saņēmuši arī uzaicinājumu no kādas latviešu meitenes paviesoties Vanakā, bet pagājis jau krietns laiciņš, un meitene jau devusies prom. Tā kā izpētīsim vien visu pašu spēkiem.

No rīta pēdējās sagatavošanās darbi un tieši pusdienlaikā tad arī patiešām pametam Kvīnstaunu. Uz ceļa neesam vienīgie – mums priekšā jau viens stopētājs! Pasveicinām puisi un novēlam veiksmi. Arī viņš dodas uz Vanaku! Paejam nedaudz tālāk, kā jau pieņemts, un stāvam vien 15 minūtes, līdz piestāj puisis un aicina mūs mašīnā. Tas gan nedodas līdz pašai Vanakai, bet gabaliņu gatavs mūs pavizināt. Un tā nu esam ceļā, un beidzot ar īstu vietējo jaunzēlandieti. Tas saka, ka esam pirmie latvieši viņa ceļā, un ir priecīgs mums pastāstīt vairāk par vietiņām, ko Jaunzēlandē apskatīt.

Drīz tiekam izlaisti kādā krustojumā, kas gan nav galvenais ceļš. Puisis saka, ka uz Vanaku ved arī šī skaistā kalnu pāreja. Lai arī nesam pārliecināti, ka te kalnos stopēšana varētu izdoties, pavisam drīz sēžam citā auto un ar austrāliešu meiteni nokļūstam līdz pat pašai Vanakai. Pa ceļam gan mūs aptur policisti, un jau satraucamies – ka tik nebūs tā, ka meitene saņems sodu mūsu dēļ, jo nesam piesprādzējušies, un mašīna pilna ar somām, tā, ka nekas nav pārredzams. Bet tad laipnais policists atvainojas un saka, ka no Kvīnstuanas pienācis ziņojums, ka tikko nozagta mašīna, un to izdarījis cilvēks cepurē ar melnu jaku – gluži kā meitene. Bet noziedznieks esot čalis, tā kā tiekam palaisti vaļā.

Parunājam par meitenes izvēli strādāt Jaunzēlandē, un tā saka, ka te atbraukusi tikai atpūsties un paceļot, jo patiešām nopelnīt var tikai Austrālijā, kur minimālā alga ir divtik augstāka. Te gan tās mājas ir aukstas – jaunzēlandieši vienkārši nesaprot, ka ziema jau katru gadu nāk – bet vēl joprojām, mīnus piecos grādos apkures nav un nekādas izolācijas. Iekšā tāpat kā ārā! Te gan savukārt ļoti skaista daba, līdz ar to – kāpēc neizmantot to ceļošanas un darba vīzu, lai darītu visu kopā! Vanaka meitenei patīkot, jo tā esot daudz mierīgāka par Kvīnstaunu, un pavisam drīz par to pārliecināmies paši.

Pēc pusotras stundas nokļūstam Vanakā. Tiešām – Kvīnstuanas mazā māsa – nedaudz mazāka, daudz mazāk tūristu, vairāk vietējo, vairāk cilvēku ar suņiem, un vairāk pīles ezerā. Ātri paņemam lētāko hosteļa istabiņu, kas ir zemākā cenā kā Kvīsntaunā, un dodamies pastaigā. Satiekam arī franču stopētāju, ko apsteidzām Kvīstnaunā uz ceļa, bet arī viņam brauciens bijis veiksmīgs.

Apkārt kalni vien! Tik skaistas ir Dienvidu salas dienvidu pilsētiņas! Vietējie gan tiešām pieraduši pie tām temperatūrām, jo arī tagad daži aukstajā ezerā staigā basām kājām, citi arī peldas!!! Mēs gan baudām skaistos ezera krastus, simtiem līkumos savijušos kokus, arī laipnus vietējos, kas pastaigā izveduši suņukus – katram te ir mājdzīvnieks!

Vanaka ir daudz mierīgāka par Kvīstnaunu, lai gan te arī ir čupām ķīniešu tūristu un arī francūži – tie pilsētiņu pārņēmuši. Vanakas centrā ir vairāki bāri, kur tūristi izklaidējās, bet apkārt neskaitāmas gājēju takas aizvijas kalnos. Arī mēs nostaigājam diezgan daudz, un priecājamies par to, ka atkal esam savos izpētes ceļos!!! Turpināsim iegriezt pasauli!

Un to darām arī nākamajā dienā. Rītu gan sākam ar zolīšu meklēšanu, jo apavi atklāj savas nepilnības, kad jāstaigā vairāk kā tikai no darba uz mājām. Bet te lietoto apavu veikalā apavus iegādāties izdevīgāk nekā zolītes – Arčam apavu pāris maksā 5 Jaunzēlandes dolārus, kamēr aptiekā zolītes 40 dolārus. Un tad arī varam kāpt kalnā. Jā, apkārt Vanakai arī kalni vien, un uz tiem ved gājēju takas. Izvēlamies tuvāko kalnu, ko arī ieraugot liekas, ka nepievarēsim. Tomēr kāpiens nemaz nav tik traks, kā sākumā licies, un arī kalna galotnē tiekam. No turienes paveras skats uz Vanaku un mākoņu jūru ap to. Vietēji te ļoti sportiski – kalnā augšā un lejā rāpjas pat vairākas reizes. Kāda sporta zāle, ja apkārt tāda daba! No kalniem nolaižamies mākoņos, kur pa mazām, sasnigušām taciņām nokļūstam arī lejā. Šī ir mūsu pēdējā diena Vanakā, un to tad arī veltām kārtīgām pastaigām.

Vakarā gatavojamies ceļam – priekšā vairāku stundu brauciens uz rietumu krastu. Tur pa vidu vairs nebūs, kur palikt, tāpēc jātiek līdz beigām. Rīt tāls ceļš priekšā, bet esam pozitīvi noskaņoti. Līdz šim viss izdevies lieliski!

**

Šo dienu atklājums. Un nu – par Vanaku! Vanaka pagaidām ir mierīga pilsētiņa, kas arī sagaida tūristus. Bet arī te redzams – mājeles ceļas, notiek paplašināšanās, gluži kā Kvīsntaunā. Senatnē šo vietiņu apdzīvoja maori – Vanaka bija vieta, kur tie cēla vasaras nometnes, sauktas par kianga. Maori šajā apkārtnē zvejoja un medīja zivis, pirms došanās uz rietumu krastu tālākā ponamu akmens meklēšanā. Pirmās liecības par „balto” cilvēku Vanakas apkārtnē ir 1853. gadā, kad kāds maoru virsaitis atnācēju līdz Vanakai atveda. Eiropieši šajā apkārtnē izveidoja aitu audzēšanas fermas un vēlāk arī kokmateriālu rūpnīcas. 19. gadsimtā šī pilsētiņa arī tika zelta meklētāju iekarota. Pēc zelta drudža lauksaimniecība kļuva par galveno ienākumu avotu, bet nu tas noteikti ir tūrisms. Pirmais viesu nams Vanakā tika atvērts jau 1867 gadā. Un, protams, apmeklētāju skaits tikai aug. Arī ziemā te ir tūristi, jo apkārtnē ir kalni, kur slēpot, gluži kā Kvīsntuanā. Vanakas ezeru gadu simtos izgrauzuši ledāji, līdz ar to arī te ainavas ir nepārspējamas – lieliska vieta, ko baudīt gan ziemā, gan vasarā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~104 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8901 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~550 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~8366 eiro)

Noietie km: ~24 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2507)

Pēdējā darba pirmdiena ir Arča vārda diena.

Un, kā reiz, arī sanitārā inspekcija restorānā. Iepriekšējā nakts ir īsts virtuves beršanas maratons, un Arča strādā līdz pat trijiem naktī, bet tad arī pēdējās nedēļas grafikā tam tiek piešķirtas vien četras darba dienas. Un, galu galā, restorāns saņem augstāko vērtējumu. Un to, līdz ar Arča vārdadienu, atzīmējam divatā savā treilerītī. Pārējie vakari noteikti būs pilsētā, jo visi taču jāsatiek!

Ārā paliek vēsāks, bet vietējie sūdzas, ka tomēr nav pietiekami auksts, lai kalnos noturētos sniegs. Ja citus gadus pilsētiņa jau ir pilna ar atpūtniekiem, tad tagad vēl joprojām viss mierīgs. Un mēs par to tikai priecājamies, lai arī nu esam gatavi uz visu. Pēdējās darba dienas!

Šķiet, ka tieši tagad Kvīnstaunas „sastāvs” mainās – tie, kas dzīvojušies šajā pilsētiņā līdz šim, dodas prom, un tos aizstāj ziemas prieku meklētāji. Arī mūsu namiņa biedri reizē pamet savas istabiņas, gandrīz tajā pašā laikā, kad mēs. Konrāds, pats saimnieks, saka, ka viņš vairs neparakstīs līgumus ar īrniekiem, kas ir maori vai indieši. Ar maoriem, Jaunzēlandes pirmajiem iedzīvotājiem, esot lielas problēmas – tad tie dzer par daudz, tad zog un vāra visādas ziepes. Vēl gan nevaram izprast, kā tad Jaunzēlandē ir ar maoriem – vai notiek līdzīgi kā Austrālijā ar aborigēniem, kad vieni domā, ka ir apspiesti, otri, ka ir apkrāpti? Bet to vēl laiks noskaidrot. Nepatikai pret indiešiem saimnieks īsti iemeslu nesaka.

Darbā atrakciju parka īpašnieki sāk koncentrēties uz sava uzņēmuma reklamēšanu. Nu tie saka, ka jācenšas tā, lai ikviens klients internetā atstāj piecu zvaigžņu atsauksmi. Un darbinieks, kas tad to klientu būs pierunājis, saņems 5 dolāru vērtu kuponu kādā no Kvīnstaunas bāriem. Par katru atsauksmi kupons. Es gan neesmu ieinteresēta šādā lobēšanā, jo jau zinu, kā tad īsti šis uzņēmums strādā – galvenais ir nauda, un vēl visus ienākošos pēcāk jāaprunā – viena tautība slikta, cita dumja. Kvīnstauna un tās bizness..

Kvīnstaunā mūs sāk atpazīt gan autobusa šoferīši, gan citi vietējie. Arī kāds trīspadsmitgadīgs puika vienmēr ir priecīgs mani satikt un bieži uzdod visādus jautājumus. Šoreiz zēns prasa, vai darbā maksā par stundām vai par padarīto. Kad pasaku, ka maksā par stundām, tas jautā, cik saņemu. Kad nosaucu minimālo algu, kāda nu Jaunzēlandē tā ir, puika sapriecājas – tas taču daudz! Nākamais jautājums, vai man patīk peldēties. Un tad noklausos stāstu par darbiņiem informātikā, ko skolēni veic. Puikam vēl joprojām atrakciju parks, kurā strādāju, liekas kā brīnums, tāpēc saku, ka tad, kad paaugsies, varēs pats pieteikties tur darbiņā! Tā atvadāmies un pašu darba dienu noslēdzam ar draugiem un kolēģiem. Jau otrdienā esam sarunājuši tikties ar tiem, kas mums ir palikuši par labiem draugiem – ja nu gadījumā citā dienā nesanāk. Mums pievienojas foršā latviešu meitene Maira, daži mani kolēģi ar draugiem, Arča boss un arī latviešu puisis Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu. Kompānija ir tiešām raiba, bet visi sapazīstas, un vakars ir lielisks – mājās pārrodamies vien četros no rīta. Palikušas vien pāris dienas šajā pilsētiņā, bet jau laicīgi esam pateikuši „atā” visforšākajiem.

Protams, parūpējamies arī par to, lai visi dokumenti būtu nokārtoti un mūs neviens neapmāna. Mums jau stāstīts, ka daudzi pamet savus darbus, nesaņēmuši atvaļinājuma naudu, un arī manā līgumā rakstīts, ka tāda pienākas tikai pēc 6 mēnešu nostrādāšanas darba vietā. Bet nav jau vienmēr jātic tiem līgumiem – pilsētiņā ir „pilsoņu padomu” birojs, un tur, uzrādot līgumu, mums vienkārši saka, ka līgums nav likumīgs, un varu painformēt savu trako vāciešu priekšnieci, ka atvaļinājuma nauda būs jāizmaksā tāpat. Smejam, ka daži darbinieki atrakciju parkā joprojām saņem veco minimālās algas likmi, kas arī ir pret likumu, bet – ja pats sevi neaizstāvēsi – neviens cits jau to nedarīs. Jau Anglijā nācās krietni pacīnīties par savu taisnību, un nu arī esam gatavi!

Ārā paliek vēsāks. Arī treilerītī iestiepjam papildus sildītāju, kamēr visas mājas vienkārši izsalst. Arī mūsu saimnieka dzīvesbiedre taizemiete mājā staigā ar biezo jaku un cepuri galvā. Tas tiešām interesanti – katru gadu taču te ir ziema, bet tā arī neviens nav padomājis par apkuri. Tomēr tas laikam tā normāli, jo arī šādā salā bērni sporta laukumā izbauda bumbas spēli šortos vien!

Pilsētiņa piepildās atpūtniekiem. Ziemas festivāls ir sācies! Protams, arī darba ir daudz vairāk, bet, tā kā tās ir pēdējās dienas, tad jau var paskriet. Nākas ieskriet vēlreiz tajā „pilsoņu padomu” birojā kopā ar kolēģi. Izrādās, atrakciju parka īpašnieki pārkāpj visus noteikumus, ko vien var. Daudziem neizmaksā atvaļinājuma naudas, vienmēr darbā liek ierasties 10 minūtes ātrāk, lai gan tas jau arī nav likumīgi. Protams, tie ir sīkumi – mums jau tā ierašanās darbā ātrāk liekas tāda pašsaprotama, bet te viss notiek citādi. Padomdevējas dāmas stāsta, ka tepat Kvīnstaunā darbinieki iesūdzējuši tiesā savu darba devēju, kas ik reizi tiem licis ierasties uz darbu 15 minūtes pirms darba laika sākuma uz mazām sapulcēm. Te, redz, pilnīgi visam jābūt apmaksātam, un tā darbiniekiem tiesu vinnējuši – saņēmuši naudiņu par savām sapulcēm un vēl kompensāciju. Jā, šādās attīstītās valstīs visu ko var iesūdzēt – te likums ir darbinieka pusē. Tomēr atrakciju parkā, pēc atvaļinājuma naudas pajautāšanas, priekšniece ar nelielu minstināšanos piekrīt to izmaksāt – tad, kad būs atdotas darba drēbes. Laužam līgumu arī ar aģentūru, kuras piedāvātos darbiņus tā arī nesanāca izmantot, bet tā arī ir ļoti laba iespēja darba meklējumos.

Nemanot pienāk nedēļas nogale. Piektdienā ir salūts, ko gan neapmeklējam, ticot, ka neko garām neesam palaiduši. Cilvēku pūļi un ļoti, ļoti daudz piedzērušos tūristu. Protams, līdz ar to arī restorānā un atrakciju parkā ir daudz vairāk apmeklētāju. Daži vietējie gan atnāk tikai atvadīties, sakot, ka bija jauki satikties. Un tā sākas arī mūsu pēdējās satikšanās maratons. Esam tiešām priecīgi par piedzīvoto Kvīnstaunā, par visu jauno, ko esam apguvuši, un par visu pieredzi, jo, kā jau zinām, katra pieredze – lai kāda tā arī būtu – neapšaubāmi bagātina. Un tā, uzkrājuši jaunu gudrību kalnu, pavisam drīz varēsim doties tālāk.

Sestdiena ir Arča pēdējā darba diena, svētdien svinam kopā. Arī Ziemas festivāls ir beidzies. Te gan nesvin tos ziemas saulgriežus tik skaisti kā pie mums Jāņus, un arī daudz no visas svinēšanas neesam redzējuši, bet ko tur – daba ir tas, kas mūs piesaista visvairāk. Un tur arī dosimies!

Svētdienā ir tā īstā atvadu ballīte. Atvadāmies gan no bosiem, gan kolēģiem. Protams, viss ko dzirdam, ir tikai labākais. Mums saka, ka jebkurā gadījumā varam atgriezties un vienmēr saņemsim atsauksmi. Lai arī ir gadījušies pārpratumi darbā, visi tagad apskaujamies un noslēdzam savu kopīgo Kvīnstaunas laiku pozitīvi. Un, protams, tad ir arī vakars kopā ar kolēģiem no mūsu darba vietām, un arī ar citiem Kvīnstuanā satiktajiem. Viss ir skaisti! Daži atvadās ar asarām acīs, un mums prieks, ka esam daļiņu no sava laika Jaunzēlandē pavadījuši tik skaistā apkārtnē ar tik jaukiem cilvēkiem! Paldies visiem par to!

Un jums, mīļie, lai turpinās skaistās Līgo svētku dienas, un lai skaista vasara! Jau drīz tiekamies Jaunzēlandes autostopu piedzīvojumā!

**

Šo dienu atklājums. TOP 10 Jaunzēlandes dārgumi – šoreiz merino vilna un oposumu kažokāda. Jaunzēlande ir zināma ar tās merino aitiņām, un sevišķi to vilnu. Patiesībā, merino aitu vilnas ražošana sākās Spānijā un tur pastāvēja vairākus gadsimtus pirms merino aitas izplatījās visā pasaulē. Merino bija pirmā aitu šķirne, kas lielos daudzumos tika ievesta Jaunzēlandē. Merino aitas joprojām ir labākās smalkvilnas aitas pasaulē, bet Jaunzēandes merino ir pavisam īpašas. Kāpēc? Jo ar laiku šīs aitiņas pielāgojās Jaunzēlandes unikālajiem salas apstākļiem un attīstījās citādi. Šo merino aitu vilna ir īpaši silta un tā aiztur ķermeņa siltumu tās gaisa kabatiņās, tā regulējot ķermeņa temperatūru. Tā uzsūc arī mitrumu, tā kā pat slapjā merino vilnas apģērbā būs silti. Šīs vilnas drēbes ir noturīgas pret sviedru smaku un viegli mazgājamas. Jā, te merino vilnas apģērbs ir ļoti populārs. Bet interesanti ir arī oposumu kažokādas izstrādājumi. Tos arī var atrast visapkārt valstij. Oposumi paši gan nav Jaunzēlandes dabīgie iemītnieki – tie tika ievesti no Austrālijas ādu ražošanai. Bet, kad bizness negāja, visi ievestie dzīvnieciņi tika palaisti brīvībā. Un, tā kā Jaunzēlandes oposumiem nebija dabīgo ienaidnieku, un neviens tos negribēja ēst, šī bija laba vieta, lai vairotos. Un tā oposumu skaits Jaunzēlandē sasniedza veselus 80 (!!!) miljonus. Neaizmirsīsim, ka te dzīvo tikai 5 miljoni cilvēku. Oposumi kļuva par milzīgu problēmu, to lielā skaita dēļ. Kā tie bija apēduši visu augu lapas, oposumi ķērās pie nelidojošajiem putniem un vēl joprojām tos medī. Vietējie te cīnās ar oposumiem, un nevienam šos dzīvniekus vairs nav atļauts audzēt. Līdz ar to visa kažokāda, kas redzama veikalos, patiesībā ir no savvaļas oposumiem, kas tiek izšauti. Tā kā oposumu izšaušana ir ļoti nozīmīga Jaunzēlandes mežiem un savvaļas putniem, ikviens tiek iedrošināts iegādāties oposumu vilnu un ādas. Oposumu kažokāda pasargā no aukstuma un absorbē mitrumu, kā arī ir labs izolators. Patiesībā, oposumu kažokāda ir pat siltāka un vieglāka nekā aitas vilna un nav ne tikai neticami mīksta, bet tai ir arī terapeitiskās īpašības. Daži pētījumi liecina to, ka oposumu kažokādas šķiedrā atrodas īpašs enzīms, kas var palīdzēt novērst tādas ādas slimības kā ekzēma. Nu ko, ja pašu oposumu nevar nosaukt par Jaunzēlandes dārgumu, tad tā kažokādu gan!

*

Iztērētie līdzekļi: ~321 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8797 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1531 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~7817 eiro)

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2483)

Jauna nedēļa iesākas ar brīnumsiltu un saulainu laiku.

Ārā plus 12 grādi, un baltās kalnu galotnes sāk kust. Priecājamies, ka tā trakā sezona nedaudz tiks atlikta. Protams, ielās jau var redzēt atpūtniekus ar slēpēm un snovborda dēļiem pār plecu. Uzzinām, ka arī tajā Remarkables kalnu grēdā nu jau var nokļūt ar autobusu. Ceļš nav visai lēts, bet esam nosprieduši, ka uz atvadām no Kvīnstaunas tomēr tajā kalnā brauksim. Tikai jācer uz kopīgu brīvdienu – pēdējās nedēļās darba ir vairāk.

Pastudējam arī šo to par to tālāko ceļu. Izrādās, ka Jaunzēlandes vīzu varam pagarināt uz veseliem trim mēnešiem – tikai tad jābūt strādājušam vīnogu laukos vai kociņu stādīšanā. Vismaz trīs mēnešus jāstrādā pie Jaunzēlandes lauksaimniekiem, lai šādu pagarinājumu varētu saņemt. Mēs gan nezinām, vai trīs mēnešu ilga vīnogu lasīšana nebūtu nedaudz nogurdinoša, bet nu jau varam domāt un meklēt variantus. Interesanti arī tas, ka Irānā – valstī, kuru ļoti vēlamies apmeklēt – ir tā, ka pasēs pat zīmogus vairs neliek, lai neapgrūtinātu ceļotāju plānus citās valstīs. Tā kā arī Irānā ceļot ir pat ļoti iespējams – tas neko neietekmēs! Bet līdz tam vēl tiešām tālu. Nu jābauda tā Jaunzēlande!

Un tā arī baudām. Pēdējā pastaiga pa Kvīnstaunas taku astoņu kilometru gājienā aizved no Franktonas līdz tai Jaunzēlandes piedzīvojumu galvaspilsētai Kvīnstaunai. Skati pavisam citādi – kalnu galotnes klāj sniegs. Lidmašīnas gan mazajā lidostā piezemējas nepārtraukti. Mūsu ceļa laikā veselas sešas! Bet, ja vienā dienā spīd saule, tad nākamajā ir stipras lietavas. Ja kalnos snieg, tas slapjais sniegs galīgi nav piemērots ziemas priekiem.

Dažas dienas darbā ir ļoti saspringtas, bet pēc tam nāk klusāks periods. Vakari gan vienmēr ir aizraujoši. Aizbraucam līdz pilsētiņas dienvidiem, kas saucas jau pavisam citādi – Fernhila. Autobuss brauc kalnā vien, un tad arī kārtīgam kāpienam seko apbrīnojamie skati uz kalniem, uz kuriem uzsēdušies mākoņi. Jā, tie skati noteikti uz mūžu paliks atmiņā. Tiekamies ar kolēģi viņa mājā Fernhilā un saprotam, ka mums ar to treilerīti tiešām paveicies – visas mājas te tik aukstas un nekurinātas, ka nav gluži starpības vai ārs vai iekštelpas. Bet mēs savu mazo vietiņu varam sasildīt ātri. Indiešu kolēģis tagad seko līdzi kriketam, kas tur ir svarīgs sporta veids.

Tiekamies arī ar latviešu meiteni, kas tikko iebraukusi Kvīnstuanā, bet pirms tam pastrādājusi trīs mēnešus Jaunzēlandes Ziemeļu salā. Vakars izvēršas patiešām jauks. Meitene stāsta, kā trīs mēnešus lasījusi kivi augļus, līdz ar to savu vīzu var pagarināt uz trim mēnešiem. Nu latviete strādā kalna virsotnē un tur satikusi vēl divus latviešus, kas gan nemaz nav bijuši ieinteresēti tuvāk iepazīties. Jā, arī mums ir gadījies satikt tādus tautiešus, kas, liekas, ir pat saskumuši satikt „savējo” ārzemēs. Par to gan žēl, jo mēs taču esam tik maza tauta – ir taču brīnumaini satikt kādu no savējiem tālienē! Interesanti arī tas, ka mūsu jaunās draudzenes kolēģi tai stāstījuši, ka kalnā esot strādājuši vēl citi latvieši, un tie teikuši, ka Latviju apmeklēt neesot jēgas, jo tur nav ko redzēt. Visi trijatā nepiekrītam arī tam. Nu kā gan var teikt: „Nebrauc uz Latviju, tur nav ko redzēt”? Mums ir tik daudz skaistu vietu, gardu ēdienu, pārsteidzošu tradīciju, ka visu vienā reizē pat neapgūt! Mīļie tautieši – lai arī dažādu apsvērumu dēļ mēs un varbūt jūs Latvijā nedzīvojat vai nestrādājat, tas taču nenozīmē, ka pati zemīte nav skaista! Politiskā un ekonomiskā situācija ir kas tāls no brīnumainajiem rituāliem un dabas ainavām!

Kvīnstaunā palicis vēl nedaudz. Un pēdējā pusotra nedēļa ir piepildīta dažādiem pasākumiem. Mājinieki mūs lūdz vakariņās, bāri mūsu kompānijas lūdz uz ballītēm. Vēl jāsatiek visi draugi un visi paziņas, lai katram varētu pateikt „atā”, jo droši vien Kvīnstaunā vairs neatgriezīsimies. Un tā izmantojam katru brīvo brītiņu, kas mums ir kopā.

Un beidzot tiekam arī tajā Remarkables kalnu grēdā. Ja darbs sākas vakarā, tad ceļamies agrāk, lai noķertu busu, kas nepilnas stundas braucienā atpūtniekus nogādā kalna virsotnē. Busiņa izmaksas ir 25 Jaunzēlandes dolāri par ceļu turp un atpakaļ vienam, un īrēt mašīnu liekas pat izdevīgāk, bet brauciens noteikti ir tā vērts. Lēnām līkumu līkumiem busiņš ved arvien augstāk un augstāk. Ja arī sākotnēji diena liekas pavisam nepiemērota ceļam, jo apkārt vieni mākoņi, tad beigās šķiet, ka šī diena bijusi tieši īstā, jo no kalna virsotnes redzamas ielejas, kur mākoņi izveidojuši tādus kā ezerus – nu neaprakstāmi skaisti! Pašā kalna galā ierīkota slēpošanas bāze ar sniega pūtējiem, jo šie laikapstākļi nebūt nenodrošina pietiekami biezu sniega segu. Gājēju celiņi diemžēl slēgti laikapstākļu dēļ, bet slēpotāji var baudīt ziemas priekus. Ir gan iesācēji, gan profesionāli atpūtnieki. Vienas dienas slēpošanas vai snovborda nodarbība maksā 115 Jaunzēlandes dolāru un daudzi šo iespēju arī izmanto.

Tā kā mēs īsti nekur nevaram pastaigāt, vērojam atpūtnieku braucienus lejā no kalna un tālumā saulē apmirdzētās kalnu virsotnes. Beidzot esam tajā Remarkables! Pirmā doma, ierodoties Kvīnstaunā – mums ir jābūt tās skaistākās kalnu grēdas virsotnē, un te nu mēs esam – tieši pirms mūsu aizbraukšanas!

Daudzi staigā šortos un iešļūcenēs, un saprotams, ka jaunzēlandieši noteikti ir izturīgāki pret aukstumu nekā mēs. Kā nekā Latvijā taču katrā māja kuras krāsns, mēs dodamies no siltas mājas uz siltu mašīnu, uz siltu darba vietu. Bet te neko – ziema vai vasara, apkures nav, tāpēc nākas pielāgoties.  Bērniem skolas forma sastāv no šortiem, un arī tagad, plus 5 grādu salā tie tiek dzīti ārā sporta laukumos ar visu īso sporta tērpu. Latvijā ko tādu noteikti neredzēt.

Un tā pienāk piektdienas vakars. Esam ielūgti tepat namiņā uz vakariņām, ko gatavo indiete un japāniete. Pie galda iepazīstamies arī ar vāciešu meiteni un brazīliešu puisi. Interesanti, ka vāciete Sonja pagatavojusi kartupeļu pankūkas un sauc tās par tradicionālām. Jā, tās pankūkas tiešām ir tik daudzās eiropiešu virtuvēs! Runājamies par visu ko – gan par vīzām, gan darbiem. Vāciešiem un japāņiem ir ļoti labas pases – ar tām ceļot gandrīz visur var bez vīzas un tāpat arī strādāt. Tie pieteikties Jaunzēlandes darba vīzai var jebkurā laikā, ne kā mēs – tikai vienā īpašā datumā. Brazīlietis savukārt stāsta, ka tam patīk aukstums un tas izbauda laiku, kad vairs nav jāpiedzīvo Brazīlijas svelme. Arī mazā japāņu meitene saka, ka labāk auksti nekā sutīgi. Jā, tam piekrītam. Tomēr, ja nav tas sutīgais gaiss, tad jau labāk siltumā un saulītē. Japāņu meitene demonstrē savas origami locīšanas prasmes. Un tādā internacionālā kompānijā, protams, interesanti arī aprunāt to, kā katrā valstī tie dzīvnieki runā. Ja pie mums gailis saka „kikerigū”, tad Japānā tas saka „kokekokooo”. Jā, šī tēma ir lieliska un tiešām interesanta šādā kompānijā. Norunājam diezgan ilgi, citi mājinieki jau aizgājuši gulēt. Indiete un japāniete pavisam drīz vācas prom no namiņa – tagad visi medī tās lētākas vietiņas. Jā, Kvīnstaunā istabiņas īre ir tikpat augsta kā vesela dzīvokļa īre Christchurch, uz kuru dosimies nākamo.

Un tad ātri vien paskrien arī nedēļas nogale, lai sāktos mūsu pēdējā darba nedēļa. Un to taču jānodzīvo tā kārtīgi!

**

Šo dienu atklājums. TOP 10 Jaunzēlandes dārgumi – un viens no tiem ir manuka medus. Un ne tikai pats medus, bet arī citi manuka produkti kā roku krēmi, lūpu balāmi, konfektes, tēja, kapsulas un vēl, un vēl! Bet kas tad ir mankua medus? Tas ir ļoti rets medus, iegūts no vietējā manuka krūma nektāra, kas atrodams tikai Jaunzēlandē. Un kāpēc gan tas ir tik īpašs? Pirmkārt, manuka produkti tiek ražoti tikai un vienīgi šajā zemē, un tikai dažas nedēļas gadā, kamēr manuka augs zied. Otrkārt, zinātnieki apstiprinājuši apbrīnojamās dabīgās manuka īpašības, kas padara tieši šo medu vērtīgāku par jebkuru citu. Manuka medus antibakteriālās īpašībās ir tās, kas to padara īpašu. Methylglyoxal ir manuka medus aktīvā sastāvdaļa, kas arī ir atbildīga par tām antibakteriālām īpašībām. Methylglyoxal jeb MGO ir sastāvdaļa, kas veidojusies medū no manuka nektāra. Medum nogatavojoties, MGO sastāvs pieaug. Turklāt manuka medum ir arī pretvīrusu, pretiekaisuma un antioksidantu īpatnības. Patiesībā, šis medus tradicionāli tiek izmantots rētu dziedēšanā, lai nomierinātu iekaisušu kaklu, novērstu zobu bojāšanos un uzlabotu gremošanas sistēmas darbību. Uz katras manuka medus burciņas ir uzrādīts kas tāds kā UMF jeb unikālais manuka faktors. Tas parāda unikālo manuka īpašību līmeni medū. Augstākais iespējamais UMF ir 28, un burciņa tāda brīnuma maksā veselus 1800 Jaunzēlandes dolārus. Jā, varbūt tās ir zāles visam. Un viens ir skaidrs – manuka tiešām ir Jaunzēlandes dārgums!

*

Iztērētie līdzekļi: ~267 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8476 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6286 eiro

Noietie km: ~31 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2449)

Nedēļa sākas ar Anglijas karalienes dzimšanas dienas svinībām.

Jaunzēlandē šī ir brīvdiena, īsti svētki. Daudzi satiktie briti saka, ka pat Anglijā šo dienu nesvin. Viņiem tur karalienes esot jau par daudz. Bet te labi – svētku dienā maksā vairāk. Pagājušās nedēļas darbi gan ietekmējuši mūs abus – vienam pazudusi balss, otram rokas sagraizītas. Bet ceram, ka drīz visi tūristu bari dosies prom no Kvīnstaunas, lai vēl pirms trakās ziemas sezonas mēs varētu atvilkt elpu.

Un tā arī ir – Kvīnstauna uz brītiņu pieklust, lai atgūtu spēkus. Bet nākamnedēļ jau veras vaļā slēpošanas trases un tad arī klāt Ziemas saulgriežu festivāls, kad atkal tūkstoši būs sabraukuši mazajā pilsētelē. Otrdiena ir tā diena, kad, nez kāpēc, man atrakciju parka īpašnieki jau ielikuši atvadu ballītes svinības. Tādas skarbie vadītāji gan dodot tikai tiem darbiniekiem, kas viņiem patīk. Un, tā kā tie oficiāli mani atzinuši par veikala „seju”, tad arī man pienākas 200 Jaunzēlandes dolāru vērti kuponi, ko var iztērēt dzērienos un maltītē kopā ar kolēģiem vietējā bārā.

Jā, Kvīnstauna un ballītes. Jau autobusā iekāpušie jaunieši runā par visām vielām un dzērieniem, ko tie pamēģinājuši, un cik slikti tiem bijis nākamajā dienā. Bet mūsu ballīte ir jauka. Sākumā visi astoņi sadalāmies divās komandās un dodamies uz Izbēgšanas istabu – tādas ļoti daudz ir arī Latvijā. Tiec ielikts istabā un tad, vadoties pēc pavedieniem, jāatrod izeja. Nemaz nav viegli, bet stundas laikā izdodas no istabas izkļūt. Ir interesanti. Un tad vakars turpinās bārā. Žēl gan, ka vienam no jaunajiem darbiniekiem mājās aizmirsusies pase. Un Kvīsntaunā tie noteikumi strikti – lai arī puisim ir 23, to bārā nelaiž. Jā, te bez pases nekur. Vien Arča dažreiz var tikt cauri. Kad kuponi beigušies un dzērieni vēderā, dodamies uz citu bāru, kur Arča ballējas ar saviem kolēģiem – tur trauku mazgātājs apmazgā savu pēdējo dienu – meklēšot citu darbu, apnicis traukus mazgāt. Prieki ilgst vien līdz pusnaktij, jo tad ir pēdējais autobuss uz mūsu treilerīti un nākamajā rītā agri uz darbu. Jā, ieliek manu atvadu ballīti trīs nedēļas pirms manas aiziešanas un vēl nākamajā rītā iedod rīta maiņu. Bet neko, viss izdzīvots.

Tā kā ar Arču dodamies prom pirms tās trakās sezonas, mūsu vietā tiek meklēti darbinieki. Daži gan liekas pilnīgi nepieredzējuši, bet neko padarīt – ātri vien jāatrod tādi, kas varētu izturēt tik intensīvu darbu, kamēr mēs meklēsim ko mierīgāku, un arī lētāku un siltāku vietu. Jā, beidzot tās temperatūras nokritušās līdz -5 grādiem. Ir auksti.

Šonedēļ mums brīvās dienas nesakrīt, tāpēc izmantojam tos rītus, kas mums kopā, lai dotos nelielās pastaigās gar ezeru. Laiks gan ir neparedzams – tad līst, tad snieg, tad saulīte uzspīd pirms kārtējām lietavām. Apstaigājam nelielus ūdenskritumus, ko par tādiem gan grūti nosaukt, un apbrīnojam to zilzilo upes ūdeni. Vien retajai mājelei no skursteņa kūp dūmi – pārējie vienkārši saraduši ar šiem laikapstākļiem. Tikai no šī gada, patiesībā, tika ieviests likums par obligātajiem dubultajiem logiem, kā mums to pastāsta namiņa biedri. Noejam arī gar mūsu iepriekšējo dzīvesvietu, kur viss kluss – visi darbā. Tā arī neviens nav mūs paaicinājis ciemos. Dažas Kvīnstaunas gājēju takas ir applūdušas, koki zem ūdens, bet daba jau jebkurā stundā un sekundē ir skaista.

Un tā sākam nedēļas otru pusi, jau nevarot sagaidīt to saulgriežu laiku, kad atkal būsim ceļā, atkal prom no tām vienādajām dienām. Palēnām top arī piektā ceļojumu grāmata par šo braucienu no Krievijas līdz pat Austrālijai. Un vēl joprojām patīkami saņemt ziņas no jums, mūsu mīļie lasītāji, par to, ka sekojat līdzi mūsu piedzīvojumiem un lasāt arī iepriekšējās grāmatiņas! Vēl un vēlreiz – tas tiešām dod īstu pozitīvo lādiņu dienai! Un to sūtām arī visiem jums!

Nedēļas nogalē nākas sastapt ļoti daudzus, un, kā ārā saulīte, visiem tā redzama sejās. Interesants ir kāds vietējais puika, kas vienmēr autobusa pieturā mani vēro un smaida. Beidzot tas uzsāk arī sarunu, jautādams, vai strādāju Thrill Zone. Kad atbildu, ka jā, tas izsaucas: „Oooo! Tas taču ir tik foršs darbs!” Puika jautā, vai mums kā darbiniekiem ir atlaides, un, kad pasaku, ka mums pat obligāti visas spēles ir jāspēlē, tas vispār jaunzēlandietim liekas kas neticams. Pašam puikam ir 13 gadu, un tas mani atminas no kādas reizes, kad spēlēja spēles. Protams, šādas spēles piesaista pusaudžus un daudzus videospēļu cienītājus. Un tieši tāpēc arī lielākā daļa komandas strādā šajā vietā – lai spēlētu spēles bez maksas. Puika, vērodams manu formas tērpu, jautā: „Un jums dod arī bezmaksas džemperus?” Saku, ka visu noteikti atņems, kad darbu pārtraukšu.

Arča kolēģi savukārt ir sajūsmā par tuvojošos ziemas sezonu. Tie gan sūdzas, ka kalnu izmantošanas karte ir dārga, bet ko tad citu Kvīnstaunā darīt kā baudīt ziemas priekus un noslēgt vakaru bārā. Daudzi ir pārsteigti, ka mēs neesam no tiem, kas taisās slēpot.

Nedēļa noslēdzas ar dažiem pārpratumiem darbā – bieži vien jau tās kompānijas nespēj sakārtot savas lietas, un tad paši krīt panikā. Daudz kas mums te liekas absurdas. Kvīnstauna – tikai par un ap naudu. Interesanti, ka Dienvidu salu piemeklē arī zemestrīce. Tā notiek Milfordas fjordā, kur pirms mēneša devāmies ekskursijā. Ziņās lasām, ka tā bijusi veselas 5.3 balles stipra un jūtama arī Kvīnstaunā. Zemestrīce gan bija trijos naktī, un mēs to visu veiksmīgi nogulējām. Nekad zemestrīci vēl neesam pieredzējuši, bet vēl jau gadu atradīsimies šajā seismiski aktīvajā valstī. Un pēc zemestrīces arī mākoņi debesīs galīgi svešādi – tie izveidojuši tādus kā riņķus – nu gluži kā kādā paranormālo aktivitāšu filmā!

Svētdienā dodamies uz netālu esošu bāru, lai noslēgtu nedēļu divatā. Tur mums pazīstams šefpavārs parūpējas, lai mūsu uzkodas būtu tā – ar kaudzīti. Jā, Franktonā – pilsētiņā 10 km no Kvīnstaunas, kur dzīvojam, ir pavisam cita atmosfēra – vairs nav dzērušu jauniešu, bet gan ģimenes, paši vietējie, kas laiku vēlas pavadīt mierīgā atmosfērā. Bārā ir arī spēļu automāti, un pie tiem satiekam sava treilerīša saimnieka taizemiešu sievu. Tā sākumā sola mums pievienoties, atnes litrīgu alus krūku, bet tad pazūd. Taizemiete atpakaļ vairs neatgriežas, to satiekam namiņā – izrādās, tas aliņš mums par to, lai nestāstām saimniekam par viņas vakara priekiem. Un tā paiet vēl viena nedēļa. Vien divas priekšā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar TOP 10 Jaunzēlandes dārgumu sēriju! Un nu – par savvaļas zvēriem. Kā jau iepriekš minējām, Jaunzēlandē ir ļoti īpaša daba, līdz ar to arī flora un fauna te ir ļoti daudzveidīga – šeit attīstījusies tāda kā nekur citur pasaulē. Un, protams, jaunzēlandieši to arī uzskata par īstu dārgumu. Jā, reiz Jaunzēlande bija zeme bez zīdītājiem, tā vietā te attīstījās putni un insekti. Tie būtiski pārņēma šo salu. Nu šajā zemē iespējams sastapt tādus putnus, kukaiņus un reptiļus kā nekur citur. Viens no tiem, protams, ir kivi putns, Jaunzēlandes simbols. Šis nelidojošais putns sastopams tikai šajā zemē. Kivi putnam piemīt vairākas zīdītājam raksturīgas iezīmes kā, piemēram, tiem ir kaulu smadzenes, to spalvas nokarājas gluži kā dzīvnieku spalvas, un šiem putniem ir pat ūsas! Kivi ir vienīgie putni pasaulē, kuru nāsis atrodas gara knābja galā, un tie dēj vienas no lielākajām olām, attiecībā pret to ķermeņa izmēru. Patiesībā, varētu sarakstīt veselu grāmatu par Jaunzēlandes savvaļas iemītniekiem, bet turpināsim ar dažiem zīmīgākajiem. Te atrodas īsastainais sikspārnis – vienīgais šīs zemes dzimtais zīdītājs. Interesanti, ka sikspārnis vairāk staigā kā lido, jo tam nekad nebija vajadzības izvairīties no kādiem dabīgiem ienaidniekiem. Tad ir kea, vienīgais kalnu papagailis pasaulē, kuri palikuši ir vien aptuveni 5 tūkstoši. Ir Jaunzēlandes balodis, lielākais balodis pasaulē. Mēs to redzējām un nespējām noticēt savām acīm! Kas par balodi! Ir Hektora delfīns – pasaules mazākā delfīnu suga. Un dažādas pingvīnu un roņu sugas, kas dzīvo vien Jaunzēlandes krastos. Neaizmirsīsim arī par tuatarām – ķirzakām, kas vienīgās izdzīvojušas no dinozauru ēras, tās pārdzīvojušas pat Ledus laikmetu! Jā, savvaļas zvēru un kustoņu saraksts ir garš. Un tie ir īsts nācijas dārgums!

*

Iztērētie līdzekļi: ~322 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~8209 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1126 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~6286 eiro)

Noietie km: ~25 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2418)

Šī solās būt lietaina nedēļa.

Arī laika ziņās izplatīts brīdinājums par spēcīgām lietavām visā Dienvidsalas rietumu krastā. Pie tā pieder arī Kvīnstauna. Ja būtu aukstāks, mēs jau sen būtu zem pamatīgas sniega kārtas, kas nu gan ir īsti plūdi. Un līdz ar plūdiem brīnumainā kārtā arī atpūtnieku paliek vairāk. Tie lielākoties gan cer, ka drīz lietus pārvērtīsies baltā sniega segā un varēs doties Kvīnsaunas kalnos.

Nedēļas sākumā tiekamies arī ar latviešu puisi Danielu, kas mūs ieveda īstā Kvīnstaunas dzīvē, un viņa draudzeni Džastinu. Abi nu dzīvo kopā pilsētiņas centrā un saka, ka drīz sāksies īsts sezonas trakums. Vakars gan ir lielisks – atkal atklājam daudzas jaunas vietas un pat aizejam uz latīņu deju vakaru. Interesanti, ka visur tiek prasīti dokumenti – pat katrā bārā. Visiem, bez izņēmuma, lai arī nu nebūt vairs neizskatāmies kā nepilngadīgie. Laikam jau tas no pieredzes – daži jaunieši taču tagad izskatās pamatīgi pāri savam gadu skaitam. Smejam, ka tas no tās trakās pārtikas, kas tagad tiek potēta. Arī mūsu namiņa biedri ēd pavisam interesanti un ļoti daudz – brokastīs baltmaize ar sviestu un zemesriekstiem, klāt kūciņa un vēl pāris saldumi. Organisms par to nebūt nepriecājas.

Daniels savai amerikāņu meitenei māca arī latviešu valodu un saka, ka tā atklājis daudzas iepriekš nemaz neaptvertas lietas. Jā, un nemaz nav tik viegla tā mūsu valodiņa, it sevišķi daži šņācošie burti, kas angliski runājošam cilvēkam ir pārlieku sarežģīti. Jāpiemin arī tas, ka briti un amerikāņi reti zina kādu citu valodu kā dzimto un tas arī padara visu mācīšanos grūtāku. Katrā ziņā vakars ir lielisks un Kvīnstauna atkal sāk atdzīvoties – tuvojas Gaismas festivāls nedēļas nogalē, nāk Ziemas svinības – tad, kad Latvijā Jāņi, te svin Ziemas saulgriežus! Un arī mums plānojas darbinieku balles, tā kā atkal īsta rosība.

Un, līdz ar cilvēku ierašanos Kvīnstaunā, arī mūsu saimnieks Konrāds sāk uzņemt īrniekus. Vienu vakaru arī mēs tiekam uzaicināti pie galda un cienāti ar daudz, daudz alus kausiem. Konrāds stāsta, ka viņam ir veseli 290 īrnieki apkārt esošajos īpašumos. Protams, lai tos visus pieskatītu nepieciešami palīgi. Ir viena dāma, kas reāli tepat dzīvo un strādā pie Konrāda, bet tas saka, ka grūti atrast labu un uzticamu darbinieku, jo tie, kas te paliek uz ilgāku laiku, neesot īsti inteliģenti, lai kārtotu tādas lietas, bet visi viņam patīkamie ātri vien dodas prom, gluži kā mēs. Aprunājamies ar dažiem jauniem īrniekiem no Austrālijas. Kāpēc viņi no turienes atbraukuši uz šejieni, ja jau visi tā dzenas uz bagāto Austrāliju? Puiši saka, ka atbraukuši kalnu un laikapstākļu dēļ. Puiši nekad nav redzējuši sniegu un ir sajūsmā, ka laika ziņās tāds tiek solīts jau pavisam drīz. Jā, grūti jau iedomāties, ka kāds tiešām arī sniegu nekad nav redzējis. Bet, no otras puses, citi varbūt nav redzējuši palmu, tuksnesi, džungļus. Jā, brīnumaina un tik daudzveidīga ir tā pasaule. To taču jāsteidz izpētīt!

Daži no jaunajiem īrniekiem ir notetovēti no galvas līdz kājām un stāsta par bērnību bāreņu namā un par to, kā saņemti sitieni no vecākiem. Mūsu saimnieks Konrāds gan nav īsti taktisks un vienmēr saka, ko domā – arī tagad tas vienkārši izmet: Jā, ja nebūtu sists, tu taču būtu gudrāks!” Mēs gan saimniekam esam iepatikušies – tas pat aicina bezmaksas braucienā ar kruīza kuģi. Žēl gan, ka tajā dienā mums jāstrādā, tā kā prieks izpaliek. Bet jau sarunājam, ka kādu reizi kopā uz bāru aiziesim.

Šonedēļ visā valstī notiek arī plaši skolotāju streiki. Tiem esot pārāk daudz pienākumu, bet mazas algas. Nezinām, protams, cik skolotājs saņem Jaunzēlandē, bet nu noteikti daudz vairāk kā „parastais” strādnieks, kas pelna 18 Jaunzēlandes dolārus stundā. Arī netālu no mūsu treilerīša skolotāji protestē, bet tas gan nenotiek ilgi, jo drīz atkal klāt lietavas. Lietus dēļ arī divi galvenie ceļi, kas ved no un uz Kvīnstaunu, ir slēgti, jo applūduši. Un tā būšot līdz pat nākamās nedēļas sākumam. Ceram, ka līdz ar to būs mazāk darba., un ka nekas tāds mums nebūs jāpārvar pēc mēneša, kad atkal būsim ceļā.

Kamēr mūsu kolēģi no ballēšanās uz darbu nāk galīgi saburzīti, mēs esam ierindā. Atrakciju parkā lietus laikā nāk dadzi, kamēr Arča restorāns vēl pieklusis. Nākamajā nedēļā vairāki kolēģi iet atvaļinājumā pirms jūlija buma, no kā visi baidās. Tos tad arī redzēsim pēdējo reizi, jo mums jau arī drīz paredzēts doties tālāk. Nedēļas nogalē sola sniegu pašā Kvīnstaunā. Mēs gan esam vienīgie, kas īsti nav par to sajūsmā. Redz, galvenokārt cilvēki Kvīnstaunā paliek, lai baudītu ziemas priekus un vakarus pavadītu bārā. Ziemas prieki gan nekas lēts te nav – labākais sniegs ir pašā kalna galotnē, līdz kam jānokļūst, un arī aprīkojums taču maksā daudz. Dienas caurlaide kalnā maksā 99 Jaunzēlandes dolārus, mēneša caurlaide 999 Jaunzēlandes dolārus. Visi atzīst – tas jau ir tāds kā privileģēto sports. Tomēr daudzi, kas bijuši ziemu baudīt Eiropā, saka, ka te sniegs ir galīgi švaks salīdzinot ar to, ko iespējams izbaudīt Eiropas kalnos. Mums gan vienīgais, kas interesē, ir tā pati Remarkables kalnu grēda – viena no divām pasaulē, kas stiepjas taisnā virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, kā mums gids to stāstīja. Augtākais punkts ir 2319 metri v.j.l. un uz to var nokļūt ar tūristu busiņu, kad sākas ziemas sezona. Tagad tur var nokļūt tikai ar personīgo auto, kura mums nav, tāpēc gaidām to sezonu, lai vien palūkotos uz Kvīnstuanu no tādiem augstumiem. Parasti sezona sākoties no 10. jūnija un ilgst līdz 1. oktobrim, bet tad jau manīsim, kā būs šogad.

Un tā nedēļas nogalē tiešām kalnu galotnes klāj sniega sega. Lai arī visur vēl peļķes, kas appludinājušas gan sporta laukumus, gan ceļus, cilvēki steidzas uz Kvīnstaunu. Sācies gaismas festivāls! Un arī mēs piektdienas vakarā dodamies festivālā. Kopā ar indiešu kolēģi Melu ejam uz Botānisko dārzu, kur notiek gaismu šovs. Dažādas gaismas instalācijas izvietotas viscaur parkam – gluži kā Rīgas Gaismas festivālā, tikai te viss ir koncentrēti, pietiek ar stundu ilgu pastaigu. Protams, pats parks ir tumšs, cilvēku pūļi ir milzīgi. Ja ierasti Kvīnstaunā ir ap 15 tūkstošiem iedzīvotāju, tad tagad pilsētā ir visi 50 tūkstoši – ieradušies vien uz Gaismas festivālu. Nedēļas nogale solās būt traka. Tādas masas! Lielākoties gan visi ir zem kādām vielām. Jā, Kvīnstuana ir ballīšu pilsēta.

Arī pats Mels saka, ka Kvīnstaunā jau vietējos nesatikt – tikai tos, kas te atbraukuši no tālienes un kādus desmit gadus dzīvo. Melam patīk tas, ka ik vakaru var aiziet uz kādu bāru, viss vienmēr ilgi vaļā. Bet mēs vēlamies redzēt vairākas vietas, pastrādāt katrā pa nelielam laika posmam. Kā kolēģis stāsta, interesanti ir strādāt kādā attālā tūrisma objektā kā, piemēram, tajā pašā Milfordas fjordā. Tur atmaksā dzīvošanu, ēdināšanu un apkārt nav, kur iztērēt nopelnīto naudiņu. Tā ka katru dienu redzi skaistumu un vēl iekrāj krietnu summiņu. Tikai tajās vietās arī kontakti no ārpasaules nav iespējami, jo tur nav interneta. Mūs šāda ideja aizrauj, bet tur neņemot tādus, kas negrib palikt patstāvīgi, pietam – ziema ir klusais laiks, kad īsti nevienu jauniņo arī nemeklē.

Vakaru noslēdzam bārā – tik ļoti daudz cilvēku visapkārt! Mēs gan atpakaļ dodamies ar pēdējo autobusu, bet Mels paliek – viņam patīk pūļi!

Nedēļas nogale. Protams, tas pats – pūļi un dzēruši cilvēki. Un paliek tikai trakāk – redzami tādi, kas, nez, kāpēc, rāpjas kokos, un tādi, kas nezina, kā vien izrādīties savā skaļajā auto. Un tas ir tiešām nogurdinoši, jo pati pilsētiņa ir ļoti, ļoti maziņa – vien pāris ielas un krustojumi, ko visu aizpilda bāri, restorāni, tūrisma firmas un iekštelpu izklaides iespējas. Arvien vairāk redzami policisti, strīdamies ar kādu sarkanām acīm, arvien biežāk dzirdami kliedzieni, spiedzieni un mūzikas ritmi. Nedēļas nogalē viss atvērts gandrīz līdz rītausmai.

Un tā arī noslēdzam savu nedēļu – ar tādu nelielu steigu. Protams, katru dienu ir kāds mazs atklājums, katru dienu ko jaunu tomēr iemācāmies. Arī to, ka daži kolēģi nekad dzīvē nav rabarberu redzējuši! Un citi pārsteigumi noteikti vēl tikai priekšā!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim ar TOP 10 Jaunzēlandes dārgumu sēriju! Un nu – par ponamu akmeni. Tas ir ļoti īpašs akmens, kas sevišķi nozīmīgs ir iezemiešiem jeb maori, kas šo salu apdzīvoja vēl pirms eiropiešu ierašanās. Maori jau bija apstrādājuši zemi un atraduši dažādus dārgumus – vienu no tiem sauktu par ponamu jeb zaļo akmeni vai nefrītu. Ponamu ir maori vārds cietam, izturīgam nefrītam. Patiesībā, ir vairāki ponamu veidi, dažādas krāsas un ieguves vietas, bet, tā kā nefrīts ir vispazīstamākais, tad runāsim par to. Šis akmens tiek uziets upēs noteiktās Jaunzēlandes Dienvidu salas vietās. Bet kāpēc gan tas ir tik īpašs? Tas saistīts tieši ar maoriem. Maori vienmēr šo akmeni uzskatījuši par dārgakmeni un tie vienmēr ticējuši, ka ponamu piemīt īpašs garīgs spēks. Maori šo akmeni izmantoja dažādu instrumentu izgatavošanā. Akmens tika sniegts kā dāvana un no tā tika taisīti ieroči. Ponamu vienmēr bijusi gan praktiska, gan garīga vērtība. Šodien ponamu akmeni var redzēt visos suvenīru veikaliņos apkārt Jaunzēlandei, bet jābūt uzmanīgam, lai nenopirktu neīstu akmeni vai kaut ko, kas ievests no Ķīnas. Un prātā jāpatur tas, ka kopš 1947. gada no Jaunzēlandes aizliegts izvest neapstrādātu ponamu tā ierobežotā daudzuma dēļ.

*

Iztērētie līdzekļi: ~343 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7887 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~5160 eiro

Noietie km: ~28 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2393)

Un tā jauna nedēļa ir klāt.

Kvīnstauna tad auksta, tad neierasti silta, saulaina un lietaina. Laikapstākļi mainās strauji, tomēr citi jaunzēlandieši, kas iebraukuši no ziemeļiem, ir sajūsmā – tur gan visu laiku esot lietavas un ziemas periodā (kas te ir jūnijs, jūlijs un augusts) nekur citur valstī neesot ko darīt. Bet ko tad īsti katrs meklē? Jā, te daba rokas stiepiena attālumā – visiem gājēju ceļiem nemaz nav laika! Tomēr ziemas priekus gan mēs neplānojam baudīt – slēpošanai un snovbordam ir jābūt īstām sirdslietām, lai par Kvīnstaunas kalniem maksātu tās bagātības. Esam stingri nolēmuši mēģināt ceļot tai ziemā. Tieši tā – ziemā ar stopiem. Vēl jau mums piedzīvojuma gars ir iekšā. Nu tas snaudis krietnu laiciņu un uzņēmis spēkus. Esam arī tām zemajām temperatūrām pielāgojušies. Ja Austrālijā plus divdesmit grādos vilkām vilnas zeķes, tad nu arī tajos piecos varam staigāt ar saviem vienīgajiem džemperiem, kas mums līdzi. Būs aizraujoši!

Tūristu plūsma šajā mēnesī Kvīnstaunā mainās kā laikapstākļi – dažreiz nevar atvilkt elpu, citu reizi vien pāris ienāk atrakciju parkā. Tāpat ir ar Arča virtuvi. Lai arī nopelnīt, protams, izdodas, strādājot pilnu darba laiku mēs noteikti varētu šo summu dubultot. Labi, ka izdodas ar saimnieku sarunāt treilerīti līdz pat pašām jūnija beigām. Kā Konrāds mums saka, viņam patīk atrasties inteliģentu cilvēku sabiedrībā. Nosmejam, vai tie būtu mēs? Jā, pārējie esot tādi, kādi jau nu piekrīt dzīvot auto vai nedaudz nolaistā namiņā. Redz, nesen Konrāds uzņēmis kādu puisi, kas pēc četrām dienām apcietināts. Izrādās, nesen izlaists no cietuma par ātruma pārsniegšanu, bet brīvībā uzreiz mēģinājis apzagt juvelierizstrādājumu veikalu.

Arī visi mūsu kolēģi īrē istabas par dubultu summu, kādu maksājam mēs par savu treilerīti. Bet te mums ir iepaticies – mums vienmēr ir vissiltākā vietiņa – ar mazo sildītāju to vienmēr sasildām tā, ka visur citur liekas par vēsu. Nevienam mājās jau apkures nav! Un, lai sildītājs piesildītu lielu telpu, vajag daudz vairāk laika. Smejam gan, ka mūsu treilerītis uz sekundi parādījās pat ziņās – reportāžā par to, ka mazajā Kvīnstaunā ir pārlieku daudz cilvēku, tūristu, iebraucēju – nepietiek telpas un īres maksa ir astronomiska – burtiski visi ienākumi aiziet īrei. Jau esam izpētījuši, ka citās pilsētās ir daudz lētāk, izņemot pašu lielāko Jaunzēlandes pilsētu, Oklendu, kur atkal viss sadārdzināts.

Smejam arī par suvenīru veikaliņiem, kas te pārdod visādas lietiņas astronomiskās cenās. Jau stāstījām par tradicionālajiem Jaunzēlandes suvenīriem, bet te lielākoties viss ir ievests no Ķīnas – arī tas pats zaļais nefrīts. Ja neesi uzmanīgs, tad var iegrābties kādā pāris centu vērtā plastmasas nieciņā, par ko atdosi pārdesmit dolārus viltīgam pārdevējam. Un tad parunājam arī ar kolēģiem. Nākas dzirdēt to, ka Kvīnstaunā sevišķi nejauki ir ģimenes uzņēmumi. Tie vienmēr cenšas maksāt minimālās algas, lai gan pati dzīvošana šajā vietiņā ir ļoti dārga. Tie māk apiet visus likumus ar līkumu, piekukuļot visus, ko var, un panākt savu. Tiem nekad neinteresē darbinieks, bet gan – kā jau esam pārliecinājušies pirms krietna laiciņa – tikai nauda. Protams, jauki, ka Jaunzēlandē arī tā atvaļinājuma nauda ir diezgan augstāka, un iekrājusies tā ir arī mums. Bet neviens to neizmaksās, ja neprasīsim. Bet mēs jau par sevi mācēsim pastāvēt.

Nenoliegsim arī to, ka ir jau lieli plusi darbam šeit – mūsu angļu valoda tiek kārtīgi likta lietā, mācāmies jaunas lietas pavisam citā vidē un tiekamies ar interesantiem cilvēkiem no visas pasaules. Un arī to Jaunzēlandi katru dienu kaut nedaudz iepazīstam vairāk – gan palasot, gan izpētot, gan dzirdot visu ko jaunu. Un lielās izpētes dienas ir mūsu brīvdienas. Šoreiz dodamies uz Kelvin Heights – tas ir apgabals septiņu kilometru attālumā no mūsu atrašanās vietas. Tas skaitās viens no dārgākajiem piepilsētas rajoniem visā Jaunzēlandē. Kelvin Heigths atrodas uz Kelvin pussalas – mājeles no visām pusēm ezera ielenktas – vien vienā pusē mierīgs līcis, otrā šalkojošais ezers, kas nezinātājam varētu likties pat kā jūra. Tur nokļūstam ar autobusu un divas stundas pavadām mierīgā pastaigā gar ezera krastu. Beidzot redzam to pusi, ko vēl neesam apskatījuši! Patiesi, ezers ir milzīgs – kā nekā 80 kilometru garumā tas ir garākais ezers visā valstī un trešais lielākais arī. Un pastaigu takas te arī daudz – cauri rudenī iekrāsotajiem mežiem gar akmeņaino krastmalu, kur gan ziemā, gan vasarā pūš salti vēji. Un ne tikai daba, arī pašas mājeles te ir ļoti skaistas. Pēc ļoti seniem, 2005. gada datiem, tajā laikā vidējā mājas cena te bija miljons dolāru. Tagad noteikti ļoti daudz vairāk.

Nedēļas nogale ir tiešām silta un saulaina, ir pat piecpadsmit grādi! Tā nu mēs visu brīvo laiku pavadām nesteidzīgās pastaigās. Un ceram arī, ka pēc mēneša šāds laiks mūs palutinās, lai gan gatavojamies tam ļaunākajam – jāstopē būs tāpat.

Interesantas ir arī tās ierīces. Ja mēs tikai domājam un nereti ieminamies par kādām karjeras iespējām Ķīnā, tad telefons jau piedāvā dažādas reklāmas ar darba piedāvājumiem. Smejam, ka mūs tiešām noklausās! Un lai jau noklausās – tās iespējas jau paveras visu laiku! Un tām esam gatavi, tāpat kā nākamajai nedēļai, kas nāk ar lietavām. Ko Kvīnstaunā darīt lietus laikā? Iet uz restorāniem un iekštelpu atrakciju parkiem!

**

Šo dienu atklājums. Nu uzsāksim citu interesantu faktu sēriju. Šoreiz nedaudz vairāk par Jaunzēlandes dārgumiem. Kas īsti šajā valstī ir vērtīgs? Kas vietējiem te ir visnozīmīgākais? Esam šo to papētījuši, un izlasījuši TOP 10 Jaunzēlandes dārgumus. Nu par pirmo – Jaunzēlandes neskarto ekosistēmu. Izrādās, ka šajā valstī ir sastopamas vairāk nekā 70 dažāda veida ekosistēmas! Tās gan lielākoties ir nelielos apgabalos, no cilvēka aktivitātes pasargātās vietās. Šādas mazās ekosistēmu grupas ir aizsargātas, jo tās ir mājas unikālai augu un dzīvnieku valstij. Bet kā tad nākas, ka Jaunzēlandē ir tik daudzveidīga daba? Kā jau mums stāstīja mūsu fjordu brauciena gids, tas viss aizsākās ļoti senā pagātnē. Pirms 250 miljoniem gadu bija liela zemes masa, saukta par superkontinentu. Ar laiku tā turpināja dalīties, līdz atdalījās arī Jaunzēlandes daļa. Un kopš seniem laikiem, kas prātā nemaz nav iedomājami, šī zemes masa bijusi pilnībā izolēta, pilnībā ūdens ieskauta. Pietam, lielu daļu sava mūža tā atradusies zem ūdens virsmas, un tikusi uzstumta augšā vulkānu aktivitātes rezultātā. Paši jaunzēlandieši savu zemi sauc par atsevišķu kontinentu, ne salu virkni okeānā, par ko Jaunzēlande oficiāli tiek uzskatīta tagad. Redz, šī valsts ir daļa no daļēji nogrimušā Zēlandijas kontinenta, kas par kontinentu netiek uzskatīts, jo 94% no tā masas atrodas zem ūdens. Katrā ziņā, turpinot par unikālajām ekosistēmām – augi un dzīvnieki pielāgojās dzīvei uz šīs izolētās salas un, kamēr pēc masveida dinozauru izmiršanas pārējā pasaulē sāka dominēt zīdītāji, Jaunzēlandē vairojās putni un kukaiņi. Lai arī daudzi dzīvnieki šajā zemē ar laiku tika ievesti, šī vēl joprojām ir valsts, kur sastopami visdažādākie nelidojošie putni, dinozauru radinieces ķirzakas, kas izdzīvoja Ledus laikmetu, un tādi augi, kas var izdziedēt ikvienu sāpi. Jaunzēlande noteikti ir ļoti īpaša zeme, un nav brīnums, ka šo par mājām nu sauc neskaitāmi ārzemnieki.

*

Iztērētie līdzekļi: ~254 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7544 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1169 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~5160 eiro)

Noietie km: ~29 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2365)

Šī nedēļa sākas ar lielu vētru.

Naktī pat mūsu treilerītis šūpojas. Bet, kad ieslēdzam gaismu, lai paskatītos, vai tiešām mūs vienkārši nevēlas apgāzt kāds svešais, gultā aši cenšas ielīst liels zirneklis. Tas gan ātri dabū galu, bet smejamies – ja mēs tagad būtu Austrālijā, tad gan būtu liela kliegšana. Tur taču viss indīgs!

Darba nedēļa sākas mierīgi. Atrakciju parkā vēl jāpastrīdas par algu, ko vāciešu dāma nevēlas līdz galam izmaksāt, jo, redz, parkam apmeklētāju maz, bet darbinieki dažreiz paliek ilgāk, lai viens otram palīdzētu iekavētās lietās. Tagad nāk arī dažādi piedāvājumi bezmaksas Zoodārza apmeklējumam, citu Kvīnstaunas parku iepazīšanai bez maksas, bet tur vajag e-pastu no menedžeres, kas ir 22 gadus veca emocionāla vācu meitene, līdz ar to pēc biežākas iztaujāšanas nākas atmest ar roku – te visi tikai par un ap naudu, neko citu nezina. Arī Arča šefpavārs saņem rājienu, ka tik maz ēdienu pārdots. Bet ko darīt pavāram – skriet uz ielas un vilkt cilvēkus aiz rokas iekšā? Dažreiz dīvaini tie Kvīnstaunas iedzīvotāji, sevišķi tie, kuriem pieder kāds bizness, un tāds te ir gandrīz visiem. Daba gan ir tas, kas vēl arvien mūs priecē katru dienu ar citādu ainavu. Kalnu galotnes atkal klāj sniegs.

Laikapstākļi gan ikdienas neparedzami – tad līst, tad spīd saule – un viss mainās ļoti strauji. Dažreiz vētra pat pārrauj elektrību, ko saimnieks ātri vien māk dabūt atpakaļ. Lietus laikā arī cilvēku vairāk gan atrakcijās, gan restorānos, bet darba stundu mums vairāk nepaliek. Spriežam, ka nākamajā pilsētā meklēsim darbiņu ar vairāk stundām, bet mazāk dienām. Te tik ierasta ir sešu stundu darba diena, kad jāstrādā katru dienu, lai saņemtu nedēļas normu. Mēs gan labāk tā pa īstam nostrādājam garas stundas, lai vairāk brīvu dienu, un var izbraukt kaut kur tālāk. Pārējiem gan šīs īsās dienas patīk, jo tad var visu paspēt. Bet tā paspēšana ir vien uz bāru vai kādu ballīti.

Meitenes, kas īrē istabiņu pie tā paša saimnieka, kas mums dod vietiņu treilerī, saka, ka lētāk visu pasūtīt no Christchurch – pilsētas salas ziemeļos, jo pat pārtikas produkti, sasniedzot 37 dolāru vērtību, tiek piegādāti bez maksas, un tie ir lētāki nekā Kvīnstaunas apkaimē. Darbā satiktie tūristi saka, ka ainavas noteikti ir skaistākas Dienvidu salas dienvidos, kur atrodamies mēs, bet cilvēki labsirdīgāki ir pašos ziemeļos. Nemaz ne pēc tik ilga laika šo atšķirību varēsim pateikt arī mēs.

Arča arvien darbā mēģina iemānīt kolēģiem to zupu, ko viņi te neēd, un arī mēs mājās beidzot pie tādas tiekam. Ja kāds no šīs mājas, pie kuras stāv mūsu treileris, izvācas, un atstāj kādas mantas, mēs tiekam pie visām alkohola pudelēm, jo pārējie, kas te dzīvo, vienmēr atsakās. Kāda vaina – Jaunzēlandē esam tikuši pie neskaitāmām bezmaksas lietām – drēbēm, traukiem, somām, un par katru tikai priecājamies. Atpakaļceļā to varēsim izdalīt kādās nabadzīgākās valstīs.

Atrakciju parkā tiek pieņemti arvien jauni darbinieki, jo nu visi zina, ka dosimies prom jau jūnijā. Un tiek meklēti tie smaidīgākie un atraktīvākie – te vairs svešvalodu zināšanas neder – galvenais ir izskats un smaids. Ir daži, kurus plāno atlaist vien tāpēc, ka atrakciju parka saimnieki vairs neredz to dzirkstelīti darbiniekā, kad tas sagaida klientu. Jā, te jābūt labam pārdevējam. Forši gan tas, ka var daudzus interesantus cilvēkus satikt – piemēram, pat padzīvojušu pāri no Austrālijas, kam vecvecāki ir latvieši. Daudziem patīk dzirdēt Latvijas vārdu, kas ir tā tālā, aukstā zeme.

Piektdiena ir mūsu brīvā diena un beidzot tad kāds labums ir strādājot tajā atrakciju parkā. Tieši šonedēļ atrakciju parka darbiniekiem ir iespēja apmeklēt Kivi putnu parku bez maksas, un menedžere ir pierakstījusi visus gribētājus, kas esam mēs ar astoņpadsmitgadīgu kolēģi, un arī Arča tiek bez maksas – vien jāizliekas, ka strādā atrakciju parkā. Rīts gan ir ļoti auksts, ārā ap 0 grādiem, putnu parkā visi tiekamies 9.30. Ir arī citu uzņēmumu darbinieki, kas izdomājuši izmantot šo iespēju, un tā sanākam liela grupa. Sākumā notiek medus degustācija – jau stāstījām par īpašo manuka medu. Tas ir ļoti dārgs, jo ir nepārspējami veselīgs – šo medu pat smērē uz brūcēm, lai tās sadziedētu. Un manuka medum ir arī UMF jeb unikālais mauka faktors, augstākais ir 28. Un šāds medus maksā 1 800 Jaunzēlandiešu dolārus burciņā. Brīnumlīdzeklis.

Sākas mūsu ekskursija. Sākumā nokļūstam pavisam tumšā mājā, kas ir kivi putnu mājvieta. Visi putni, kas atrodas šajā parkā, tiek turēti te tikai tik ilgi, līdz tie ir atveseļojušies no kādiem ievainojumiem vai kamēr tie ir ietiekami patstāvīgi, lai dotos ārpasaulē. Kivi ir nakts putni, tāpēc telpa ir ļoti tumša, kādu laiciņu acīm jāaprod, līdz var redzēt aiz stikla tumši sarkanā gaismā apkārt skrienošu kivi putnu pārīti. Kā mums stāsta, tie ir desmit gadus veci, bet tikai 5 % no visas Jaunzēlandes kivi populācijas sasniedz tādu vecumu dēļ to ienaidniekiem. Redz, Jaunzēlandē ir tikai 3 vietējie dzīvnieki, kas visi ir sikspārņi, bet eiropieši te ieveda vēl daudzus citus, un tie nu kļuvuši kivi putniem par dabīgajiem ienaidniekiem – it sevišķi oposumi, kas savairojušies līdz pat 80 miljoniem (!!!) un suņi – visbiežāk mājas suņi, kas netiek sieti saitītē. Skatāmies, kā lielie kivi putni skraida pa savu teritoriju – tiem sarkanā gaisma esot gluži tikpat kā tumsa. Un tad, kad mums nāk nakts, kivi putnu būrī tiek iedegtas lampas, lai tie domā, ka nu ir diena, un jāiet gulēt. Šādi apmeklētājiem iespējams uzmest aci tiem īpašajiem kivi. Šie ir vienīgie putni ar nāsīm garā knābja galā, un tiem ir otrā labākā oža, tūliņ aiz kondora. Kivi dēj arī lielākās olas attiecībā pret to ķermeņa masu – tas būtu pielīdzināms tam, ja sievietei nāktos piedzemdēt 4 gadus vecu bērnu.

Parks nav liels, mums ir piešķirti audiogidi, kas pie katra būrīša liek uzturēties nedaudz ilgāk. Redzam gan vienīgo alpu papagaili kea, kuri ir palikuši apmēram 5 tūkstoši. Parkā kopā ir 15 apdraudētu putnu sugas, un pārsteidzoši, ka dzīvnieku aktīvisti daudzas no tām ir pat paglābuši no pilnīgas izmiršanas, dzīvnieciņus paturot drošā vidē, līdz tie savairojas un mazuļi ir pietiekami lieli, līdz tiem ir droši būt savvaļā. Ir retākā pasaules pīle, kuras ir palikusās vien 1000, ir subarktiskās nelidojošās pīlītes, papagaiļi un arī pasaules lielākais balodis, kas sapūties sēž uz zara, mēģinādams saglabāt siltumu. Ir ķirzaciņa tuatara, kas uz Zemes ir jau 25 miljonus gadus. Tā atrodama tikai Jaunzēlandē – īstais dinozauru pēctecis, kas izdzīvojis arī Ledus laikmetu. To sirsniņa sitas 10 reizes minūtē un ķirzakas var izturēt pat stundu bez elpošanas, dzīvo 100 līdz 200 gadiem.

Mūsu parka apmeklējums noslēdzas ar nelielu šovu, kur virs galvām no vienas darbinieces uz otru lido papagaiļi un tiek parādīta arī tā dinozauru ķirzaciņa. Bet galvenais, ka visiem tiek pasniegts tas stāsts – atgādināts, cik ļoti mums jāmēģina izvairīties no atkritumu izmešanas dabā – dzīvnieki un putni tos uztver kā barību un tad to pasniedz pat saviem mazuļiem, kas no atkritumiem mirst. Ir jāsaudzē daba – ar mums tai ir grūti, un bez tās arī mums būs pavisam bēdīgi. Tiek piekodināts Jaunzēlandē pieskatīt savus suņus, jo tie bieži vien atrod kivi putnu aliņas un putnus nokož, gluži kā oposumi, kā vilnu pat tiekam mudināti iegādāties. Oposumus mākslīgi audzēt nevar to milzīgā skaita dēļ, un savvaļas oposumi tiek izšauti – no 80 miljoniem palikuši 40 miljoni, kas tāpat ir pārlieku daudz. Un tad tiek paskaidrots, ka visapkārt Jaunzēlandei dabā redzēsim izliktus slazdus, lai noķertu gan žurkas, gan oposumus un zebiekstes viedīgos dzīvniekus, kas ir nelidojošo putu ienaidnieki, tiekam lūgti ziņot, ja kas ar šiem slazdiem nav kārtībā. Jā, var just, ka te vietējie tiešam ļoti uztraucas par saviem putniem, kas ir Jaunzēlandes dārgums.

Oriģinālā ieejas maksa parkā ir 55 Jaunzēlandes dolāri, bet, tā kā šis ir ģimenes uzņēmums, pilnīgi visi līdzekļi iet parka uzturēšanai, atjaunošanai un darbinieku algām. Te strādā tikai tie, kas no sirds vēlas palīdzēt. Un tiešām redzams, ka te strādājošie mīl mazo putnu parku un mīl rūpēties par te esošajiem putniem. Protams, neliekas, ka šāda samaksa ir piemērota redzētajam. Bet naudiņa noteikti iet paredzētajam mērķim. Un jauki, ka arī te, tāpat kā Austrālijā, ir daudz vietu, kas patur dzīvnieciņus tikai uz brīdi, ne kā Zoodārzs, kas tos vienkārši ieliek būrī, lai cilvēks tos varētu iemūžināt.

Jaunajam kolēģim šodien jāstrādā, bet līdz savas maiņas sākumam tas laiku pavada datorsalonā spēlējot spēles. Mēs izstaigājam pāris nepieciešamās vietas un veikalus, apbrīnodami tās sniegotās kalnu galotnes. Jā, ziema ir skaista, bet ir tiešām auksti! Un tā, lai arī šodien bija plānots doties vēl kādā tālākā pārgājienā, to atstājam nākamajai nedēļai. Kvīnstuanā laikapstākļi ir tik mainīgi, ka vēl jau var palikt arī siltāks. Ar gatavu plānu nākamajai nedēļai savu brīvo dienu pavadām siltā treilerītī, kam pat sildītāju nevajag, jo saulīte visu darbu paveic pati.

Nedēļas nogalē atkal vairāk cilvēku, vairāk darba. Interesanti gan satikt igauņus, kas arī te pāris gadus jau dzīvo, un tādus, kas jautā, vai visur Eiropā ir tik nedroši kā Spānijā, kad baros uzbrūk liela auguma tumšādainie vīrieši. Tūristi atkal sāk parādīties vairāk, bet vēl tā īstā sezona nav sākusies. Lai arī uz kalnu galotnēm uzsnigušais sniegs vēl turas, slēpošanas trases vēl ciet. Un mēs kā reiz no tā trakuma ceram aizbēgt. Nu ko – palikušas piecas nedēļas Kvīnstaunā!

**

Šo dienu atklājums. Un tad pēdējoreiz par tiem suvenīriem. Jaunzēlandi noteikti raksturo zaļais akmens, citur saukts par nefrītu, te par ponamu akmeni. Šis akmens ir ļoti svarīgs maoru kultūrā un tiek uzskatīts par īstu dārgakmeni. Senāk maori no tā gatavoja nažus, makšķeres āķus un citus instrumentus. Bet nu šo akmeni kā suvenīru var aizvest mājās kaklarotas vai piekariņa formā. Mājās var aizvest arī dažādu Jaunzēlandes zvēru kakas. Jā, tas izklausās patiešām briesmīgi, bet vietējie ir izdomājuši ļoti interesantu viedu, kā ārzemniekam pārdot šokolādi. Te tiek ražotas šokolādes bumbiņas dažādās formās un pārdotas maisiņos ar uzrakstiem: Kea (vietējā papagaiļa) kakas, Aitu kakas, Kivi putna kakas utt. Tādas šokolādes bumbiņu pakas var atrast gandrīz ikvienā suvenīru veikalā. Un visbeidzot – viss par un ap kivi putnu. Piekariņi, mīkstās mantiņas un T-krekli. Šis putns ir Jaunzēlandes dārgums.

*

Iztērētie līdzekļi: ~258 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7290 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~3991eiro

Noietie km: ~28 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2336)

Mūsu divu dienu atpūta beigusies, jādodas uz darbu.

Nu zinām, ka treilerītī paliksim vēl līdz pirmajam jūnijam, tā kā nu var uzsākt pārējās dienas mierīgi. Tā nu dodamies uz darbu. Ārā spīd saulīte un pilsētiņa ir klusa. Jā, maijs un jūnijs ir tie klusie mēneši, pirms uzsnidzis sniegs. Un beidzot – beidzot esam izlēmuši par savu pēdējo dienu Kvīnstaunā. Un beidzot to arī pasakām saviem priekšniekiem. Tas būs 23. jūnijs. Tā kā Kvīnstauna paliks tikai dārgāka un aukstāka, prātīgi taču doties uz ziemeļiem, kur ir lētāk un siltāk. Vēl viens faktors – cilvēki Kvīnstaunā plūdīs straumēm, mums darba slodze tikai palielināsies, lai gan alga ne. Tad kāpēc gan rauties, ja vēl divus mēnešus var pastrādāt mierīgā garā un tad tajā lielajā trakumā paceļot? Protams, neviens nav priecīgs, uzzinot, ka dodamies prom pirms lielās sezonas. Bet mēs taču nekam neesam piesaistīti.

Tā pirmā darba diena pēc lielās atpūtas paiet pavisam mierīgi, mums pat darbs beidzas ātrāk, jo nav cilvēku – ātrāk viss jāslēdz ciet. Darba stundas nedaudz samazinās, un tas atļaus šajā mazajā, skaistajā pilsētiņā tad paspēt apskatīt visu iespējamo, kamēr vēl esam šeit.

Lai arī nākamajās dienās ir apmācies, noslodze nepalielinās, un mums tas patīk. Ļoti jauki ir mūsu treilerīša saimnieki. Īpaši jaunzēlandiešu vīra dzīvesbiedre taizemiete – tā man sniedz siltu, ļoti dārgu ziemas jaku, sakot, ka tā jaku nopirkusi savam dēlam, kas to atmetis atpakaļ, sakot, ka viņam tāpat par daudz drēbju, un es esmu tā, kas tad jakā var ielīst. Tiešām jauki! Un tā uzsākam savu nedēļu, rēķinot, ka pēc vēl viena nostrādāta mēneša būsim atpelnījuši visu līdz šim ceļā iztērēto, un nākamajā vietiņā tad varēsim veidot tīros iekrājumus gan atpakaļceļam uz Latviju, gan turpmākajiem piedzīvojumiem.

Dažreiz ietaupīt sanāk arī uz autobusiem – nereti gadās tā, ka e-talona aparāts nestrādā, un šoferītis visus aicina izbraukt par brīvu. Ārā ir vēss, bieži arī uzlīst. Daudzi apkārt klepo, bet mēs jau esam sagatavojušies ziemai – savā nelielajā izbraucienā uz fjordiem nopirkām arī medu no vietējās bodītes, un katru dienu dzeram arī kurkumu. Jā, tā te, tāpat kā citviet pasaulē, tiek uzskatīta par īstu brīnumlīdzekli. Jaunzēlandē pat pieejamas kurkuma kapsulas! Bet lētāk taču paņemt to kā garšvielas un iebērt ūdenī – kurkuma attīra organismu, palīdz cīņā ar galvassāpēm un dara vēl daudz brīnumu lietu! Katrā ziņā par sevi parūpējamies, un jau dzīvojam ar to domu, ka slimošanai nav laika!

Bet laiks gan ir Arča lielajai jubilejai. Ja manus 29 sagaidījām Austrālijā, tad Arča 29 pienāk Jaunzēlandē. Dzimšanas dienu sagaidām kopā ar Arča kolēģiem, ejot pa dažādiem bāriem. Kā Arča boss filipīnietis saka, arī viņa dzimtenē pieņems tā, ka jubilārs visiem uzsauc, bet Jaunzēlandē ir otrādi – te visi uzsauc jubilāram. Un tā nu atliek iegriezties vairākos bāriņos pēc kārtas, kuru darbiniekus Arča boss pazīst. Vakara gaitā kovboju bārā jubilārs izjāj arī ar elektrisko bulli. Ar kokteili vēderā pārrodamies savā treilerītī ļoti vēlu. Labi, ka nākamajā dienā darbs sākas pēcpusdienā.

Un tā esam atpakaļ ritmā. Dienas gan joprojām ir mierīgas, visbiežāk uz ielām redzami indieši. Priecājamies, ka tagad viss ir tik kluss, jo darbā neesam vienā skriešanā. Mūsu treilera saimnieks gan saka, ka daudzi sūdzoties par stundu samazināšanu un par to, ka vairs pat īri nevar nomaksāt. Bet mums līdz jūnija beigām tas nedraud, vismaz pagaidām tā šķiet. Un, tā kā nākamā pilsēta, kur plānots palikt, būs daudz lielāka, ticam, ka arī tur ar darbu viss būs kārtībā.

Nedēļas nogalē cilvēku paliek vairāk, bet tāpat vairs nav tas skolēnu brīvdienu trakums. Atrakciju parkā gan daudz vairāk nāk bērni – un vieni paši maksā par dārgajām spēlēm, droši tērējot vairāk nekā simt dolāru. Jā, te bērniem cita izpratne par naudiņu. Un tā pienāk arī pati Māmiņdiena, kad visā pilsētā māmiņām ir daudz dažādas akcijas. Atrakciju parks gan vienmēr domā tikai par naudu un saka – ja arī māmiņām šodien te viss bez maksas, lai par to nemaz neieminamies, ja tās neko nejautā. Vispār Kvīnstaunā daudzi uzņēmi ir ar pilnīgi greizu izpratni par to, kas tad ir svarīgākais – te galvenais ir nauda. Nedēļu noslēdzam arī ar kārtīgu lietusgāzi, kad visi meklē atpūtas iespējas telpās. Bet mēs jau jūtamies diezgan droši katrs savā lauciņā un katrs pārbaudījums ir pa spēkam. Vēl sešas nedēļas Kvīnstaunā un tad, pēc Jāņu svinībām, dosimies prom!

Bučas mūsu mīļajām māmiņām!!!

**

Šo dienu atklājums. Turpināsim par suvenīriem! Ja brauc atpakaļ no Jaunzēlandes, noteikti neaizmirsti par kādu no iezemiešu maoru mākslas darbiem! Jaunzēlandē ir daži apbrīnojami mākslinieki, kas glezno un veido dizainu uz auduma un koka. Tad ir dažādi koka izstrādājumi, kas veidoti no tiem īpašajiem Jaunzēlandes kokiem. Skaistas ir Paua gliemenes čaulas rotaslietas, kas laistās dažādos zaļajos un zilajos toņos. Un šādas rotiņas nebūt nav dārgas, bet burvīgas visnotaļ! Interesanti, ka Jaunzēlandē visās malās redzami arī dažādi amuleti, īpaši akmeņi, un līdz ar skaidrojumiem, kam tad kas paredzēts, var izvēlēties sev piemērotāko. Un neaizmirsīsim par to Gredzenu Pavēlnieku, kas tika filmēts Jaunzēlandē. Te var iegādāties arī Gredzenu Pavēlnieka gredzenu un citas ar šo filmu saistītas lietiņas.

*

Iztērētie līdzekļi: ~190 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~7032 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1355 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~3991eiro)

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2308)

Un tā pienāk mūsu Papīra kāzas, mūsu pirmā kāzu gadadiena!

Šo dienu vēlamies pavadīt kā īpaši, tāpēc esam atļāvušies autobusa un kruīza braucienu uz Jaunzēlandes fjordiem. Piecas stundas jāpavada autobusā, līdz paredzēts nokļūt līdz kruīza kuģim, kas mūs divas stundas vadātu apkārt un tad tas pats ceļš atpakaļ. Jāizbrauc agri, esam sataisījuši līdzi visādas uzkodas, un pusseptiņos stāvam autobusa pieturā. Tur arī piebrauc milzīgs buss ar stiklotu jumtu. Ārā gan vēl pavisam tumšs, bet drīz arī aust saulīte, ko nosedz paliela mākoņu kārta. Bet mums ir lieliskas vietas – pašā priekšā, tā kā varam pārredzēt līkumaino ceļu, kas ved gar Wakatipu ezeru – garāko Jaunzēlandes ezeru, kas stiepjas 87 km garumā. Mūsu šoferis ir lielisks – tas pa ceļam stāsta daudz interesantu lietu, un diena ir sākusies vienreizēji!

Šoferītis kovboja cepurē stāsta, ka šis ezers ir vienreizējs arī ar to, ka katras divdesmit minūtes ūdens tajā paceļas un nolaižas. Tas esot saistībā ar vēju, mēness ietekmi un gravitācijas iedarbību. Zinātnieki gan vēl īsti nav izskaidrojuši, kas tas par fenomenu, bet ir interesanti, kad ūdens līmenis tā mainās, lai arī ūdens daudzums pašā ezerā nesamazinās un nepalielinās.

Braucam garām tai pašai Remarkables kalnu grēdai, pie kuras dzīvojam, un tad uzzinām, ka šī ir viena no divām uz visas planētas, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem. Ziemā tā kļūst par populāru slēpošanas kūrortu.

Ceļš ved līkumu līkumiem, un nebeidzam vien apbrīnot to dabu, kas ir apkārt. Daudz ir lauku un dzīvnieku – sevišķi govis, aitas un brieži. Izrādās, ka Jaunzēlande saražo 64 kg siera un 100 kg sviesta uz katru iedzīvotāju gadā. Un tas ir daudz. Jaunzēlande ir arī 9. lielākā piena eksportētāja pasaulē! Cenas gan pienam un tā izstrādājumiem ir augstas, un paši jaunzēlandieši nezina, kāpēc importētais bieži vien ir lētāks. Bet skaidrs ir tas, ka govis ir visur, ja aitas un brieži ir sastopami tikai Jaunzēlandes Dienvidu salā.

Savukārt aitas Jaunzēlandei ienes apmēram 2 miljardus dolāru gadā. Tās vietējie gan ēd, gan eksportē, gan cērpj, dabūjot to īpašo merino vilnu. Kuks ieveda merino aitas Jaunzēlandē. Tās ir tik īpašas, jo merino vilna ir ļoti smalka un mīksta. Jaunzēlandē ir arī viena slavena aita, kas daudzus gadus bija Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā vilnainākā. Ikviens saimnieks aitu cērpj, kad tai ir 7-8 kg vilnas, bet pirms cirpšanas viena aitiņa no kāda saimnieka aizbēgusi, un tā atrasta, apaugusi ar veseliem 25 kg vilnas. Šis bijis tik īpašs notikums, ka aitiņa pēcāk apcirpta pat televīzijā. Tomēr nu Ginesa rekords pieder kādai Austrālijas aitai, kas uzaudzējusi 44 kg vilnas.

Uzzinām, ka Jaunzēlande ir arī lielākā briežu audzēšanas nācija, te atrodas apmēram 1 miljons briežu. Tie gan savairojušies tā, ka tiek uzskatīti par kaitēkļiem, bet vēl joprojām redzam daudzas briežu fermas. Un tiem ragi ir tik vareni!

Esam vien deviņi visā lielajā busā, brauciens līdz pirmajai pieturas vietai ir ļoti jauks. Vienīgā pilsētele, kas ir starp Kvīnstaunu un fjordiem, ir Te Anau. Esam pabraukuši garām gan sausākajai vietai Jaunzēlandē, kurai nokrišņus bloķē milzīgās apkārt esošās kalnu grēdas. Tomēr salas rietumos vienmēr esot mitrs. Arī Te Anau uzlīst lietutiņš. Kamēr citi tūristi steidz iepirkt pārtikas krājumus, lai nebūtu badā pārējo ceļa daļu, mēs aizejam vēlreiz iestiprināties ezermalā. Pieveikts 2.5 stundu brauciens, vēl tikpat garš ceļš priekšā.

Tad, kad pusstundu garais starpbrīdis beidzies, atgriežamies autobusā. Bet tur šoferis mums saka – Milfordas fjordos ir zemes nogruvums, uz turieni šodien ekskursijas atceltas. Nespējam noticēt – vai tiešām?? Šodien taču tik īpaša diena!

Bet tā tiešām arī ir – visiem tiek piedāvāts apdomāt iespēju par kompensāciju vai mēģinājumu doties uz Milfordas fjordu nākamajā dienā. Sasmejamies – mums vienmēr tā sanāk – tad, kad esam kādā īpašā vietā, vienmēr kas gadās – vētra Lielajā kanjonā, lietavas Maču Pikču, negaiss Iguazu ūdenskritumos un tā vēl joprojām. Bet ko padarīt – laikam tā bija jānotiek. Ar tādu domu dodamies atpakaļ uz Kvīnstaunu.

Pa ceļam šoferis mierina, sakot, ka tā ziemā gadās bieži. Bet, tā kā nu tūrisms ir valsts lielākā industrija, viss tiek sakārtots ļoti ātri un operatīvi, rītdien visam jābūt gatavam. Turpinām klausīties stāstos. Kā mūsu gids saka, senāk lielākā industrija valstī bija lauksaimnieki, un tad tie arī atļāvušies visu ko – dzīvnieki piemēslojuši dzeramo ūdeni, ārdījuši putnu ligzdas. Jā, Jaunzēlande ir mājas tik daudziem nelidojošiem putniem! Bet nu tūrisms piespiedis vietējos būt kārtīgākiem un vairāk rūpēties par dabu. Aprīlī valsts sevi pasludināja par brīvu no plastmasas, līdz 2025. gadam paredzēts Jaunzēlandi saukt par „brīvu no cigaretēm”. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts atjaunojamai enerģijai. Arī veselīgai pārtikai. Patiesībā, tieši Jaunzēlande nu ir izveidojusi arī dzelteno un sarkano kivi augļa šķirni. Noteikti mēģināsim nogaršot! Arī apdraudētie dzīvnieki un kukaiņi nu tiek īpaši pieskatīti, un tos mēģināts atkal pavairot. Tā kā Jaunzēlande tikai progresē!

Un tā divpadsmitos esam atpakaļ savā treilerītī. Bet vai tā var noslēgties mūsu kāzu gadadiena? Nebūt ne! Saliekam visu sagatavoto ledusskapī un dodamies uz Arrowtown – nākamo pilsētiņu, kas tieši rudenī esot jāapskata. Tur, redz, ir ļoti daudz dažādu koku, un rudens to lapas iekrāsojis visdažādākajās krāsās. Un tā arī darām. Drīz esam nākamajā autobusā un staigājam pa pilsētiņas gājēju taciņām, kas vijas gar dzidru jo dzidru upīti. Ir tik jauki! Ir pāris, kas šodien tepat svin kāzas, atgādinot mums par mūsu lielo dienu pirms gada. Ir ļoti daudz ķīniešu, mazi bērni šajā aukstajā laikā skraida ar basām kājām. Arrowtown ir ļoti jauka, koka mājeles atgādina veco laiku filmas, un krāsainais rudens izrotā arī mūsu dienu.

Vakaru noslēdzam bāriņā, lai nākamajā rītā atkal celtos un mēģinātu sasniegt to Milfordas fjordu!

Nākamajā dienā atkal esam gatavi, neviens nav zvanījis, sakot, ka Milfordas brauciens ir atcelts. Un tā atkal esam pieturā pusseptiņos. Šodien ir daudz vēsāks, bet skaidras debesis – vēl zvaigznes mirdz! Drīz atbrauc tas pats šoferītis un saka, ka esam vienīgie, kas izvēlējušies mēģināt vēlreiz. Un mums atkal būs jāklausās viņa joki. Jā, protams, gidiem jau tā runa iestudēta, bet šodien brauciens solās būt ilgāks.

Arī busā ir daudz vairāk braucēju, priekšā vietiņas vairs nav, bet atrodam citu ļoti ērtu, pie busa aizmugurējām durvīm. Un tā atkal sākam uzkrāt to interesanto informāciju! Braucam pāri upei, kas mums tek tepat pie treilerīša, un gids saka, ka zinātnieki atzinuši par 97% tīru- tātad tā ir tīrāka kā dzeramais ūdens pudelēs! Nu re – jāiet pudeles uz upi pildīt!

Šodien uz ceļa arī vairāk busi, laikam jau tāpēc, ka vakardien daudzi savus braucienus atcēluši. Un šodien arī laiks ir skaists, uzspīd pat saulīte! Nevaram vien sagaidīt to Milfordas fjordu, kur kopā atrodas 14 fjordi, no pirmā līdz pēdējam ir 215 km! Braucam garām arī vienīgajam iekšzemes fjordam un otrajam lielākajam Jaunzēlandes ezeram. Lielāka pietura atkal ir tajā pašā Te Anau pilsētiņā, bet mēs jau atkal esam sagatavojušies. Noķeram to pašu ezeru citādākā kadrā un dodamies tālāk. Nu mums saka, ka interneta vairs nebūs – tagad sākas pati nekuriene – tikai daba! 1.2 miljonu hektāru lielais nacionālais parks. Interesanti, ka senāk kanādieši te ieveda arī savus aļņus, bet līdz ar parka plašo laukumu, tos vairs nav iespējams atrast. Tāpēc tiek piedāvāta 100 tūkstošu dolāru liela atlīdzība tam, kas iemūžinās kanādiešu alni šajā nacionālajā parkā. Daudzi esot devušies to meklēt, bet vēl nevienam nav izdevies alni atrast. Tuvākais, kas nofotografēts, ir aļņa pēdu nospiedumi, par kuru patiesumu arī vēl strīdas.

Pa ceļam ir vairāki fotografēšanas pieturas punkti, un te tiešām ir ļoti skaisti. Ezeros atspoguļojas dažādu formu kalni, un ikviens atbraukušais nespēj noticēt ainavai acu priekšā, arī mēs. Jaukais gids turpina savu stāstu, sakot, ka pirms 80 miljoniem gadu Āfrikas, Indijas, Austrālijas, Arktikas un Jaunzēlandes kontinenti atdalījās un pārvietojās, bet tiki Jaunzēlande bija tā, kas nogrima un zem ūdens pavadīja vairākus miljonus gadu. To virs ūdens uzstūma divu tektonisko plātņu kustība. Un līdz ar to, ka Jaunzēlande zem ūdens bija pavadījusi tik milzīgi ilgu laiku, augsne te ir ļoti īpaša. Patiesībā, Zelandia, kā vietējie to dēvē, ir kontinents, un Jaunzēlande, kas ir tā daļa, var tikt saukta par atsevišķu kontinentu. Pasaulē gan tas netiek atzīts, jo 94% no visa kontinenta atrodas zem ūdens.

Un tā sasniedzam nacionālo parku, kur ir arī gājēju takas uz Milfordas fjordu. Bet tās ir tik īpašas, ka ir veselu piecu gadu gaidīšanas saraksts, lai takas vispār varētu iziet, jo apmeklētāju skaits šajā vietā ir ierobežots. Tas ir piecu dienu ilgs ceļš, ko iet 14 tūkstoši cilvēku ik gadu. Izmaksas ir apmēram 1000 Jaunzēlandes dolāru, lai paliktu visās grūti sasniedzamajās būdiņās pa ceļam un kur iegādātos pārtikas krājumus. Protams, iespējams maksāt arī vairākus tūkstošus par to, lai kāds nestu somas un sagādātu maltīti – ir bagātnieki, kas to tā dara.

Esam Jaunzēlandes mitrākajā vietā, otrajā pasaulē aiz Amazones. Te ir tik slapjš, ka uz ceļiem bieži vien krīt koki, jo to saknes vienkārši neturas zemē. Visi koki apauguši sūnām, un apkārt ir tik zaļš! Te atrodas arī 700 dažādu augu, arī kivi putns – vienīgais putns ar nāsīm knābī, lielākais pasaules insekts, kas reāli ir sienāzis zvirbuļa izmērā, te ir arī īpaša sikspārņu suga, kas vairāk staigā kā lido, jo tiem vienkārši nav dabīgo ienaidnieku. Jā, Jaunzēlande ir droša, pilnīgs pretstats Austrālijai. Un tā ir tik skaista!

Pa ceļam piestājam pie kādas upītes, kur atkal var iepildīt savu dzeramā ūdens pudeli. Un te atrodam arī tos pašus kalnu papagaiļus kea, kas plēš ādu nost aitām, kad tiem gribas ēst, un tāpat plēš gumiju nost no auto. Tādi neganti putni, bet arī – tik milzīgi un tik skaisti! Kas tad var vēl vairāk pārsteigt kā pati daba, kā viss dzīvais apkārt?

Un tā arī nokļūstam līdz pašiem fjordiem. Var redzēt, kur vakardien noticis nogruvums. Bet nu tūristu pūļi steidz pie laivām. Te gan nākas atkauties no smilšu mušām. Tās salas rietumu daļā esot tās negantākās. Mazītiņas mušiņas, kas tūliņ salien ausīs, nāsīs un mutē. Leģenda vēsta, ka kāda dieviete, ieraudzījusi šo fjordu krastu, nodomājusi, ka cilvēki to ieraugot, noteikti nekad nevēlēsies doties prom. Tāpēc tā atsūtījusi te smilšu mušiņas, lai šī vieta vienmēr palikti neskarta un neapdzīvota – tās esot rietumu krasta aizsargātājas. Strādnieki, kas rietumu krastā būvēja ceļu, dzēruši pat karotīti degvielas un ierīvējušies ar to, lai no šīm negantniecēm izvairītos. Jā, mušiņas tiešām ir kaitinošas, bet tie skati!

Un tā uzkāpjam uz klāja un ar laivu dodamies līdz pat Tasmānijas jūrai gar ūdenskritumiem un zaļzaļajām kalnu sienām. Viļņi ir lielāki, un laiva arī lēkā, bet griežamies vien uz riņķi, lai aptvertu to skaistumu visapkārt! Tālu apkārt ir ledāji, tiem priekšā fjordi, savukārt tiem priekšā lietus meži. Jaunzēlande, tu esi neaprakstāma!

Saka, ka šie fjordi arī lietus laikā ir īpaši, jo tad te apskatāmi vairāk kā 300 ūdenskritumi. Bet tagad gan saulīte vizuļo ūdenī, un arī roņi, pingvīni un delfīni, kas te mājo, ir paslēpušies. Bet šo dienu mēs noteikti neaizmirsīsim!

Tad pienācis laiks doties atpakaļ. Mēs piestājam pie alpaku fermas, kur dzīvnieciņus var arī pabarot. Dažus tūristus alpakas izdomā apspļaudīt. Gids turpina stāstus, sakot, ka nu vietējie tiešām aizsargā savu dabu un dzīvnieku valsti. Ja 19. gadsimtā Jaunzēlandes krastos tika nogalināti 700 tūkstoši vaļu, tad tagad tie visi ir aizsargāti. Tāpat kā daba. Tikai turīgie var atļauties doties šīs dabas izpētē.

Un tā noslēdzam savu ekskursiju. Pašās beigās šoferītis saka, ka šī ir tēva un dēla kompānija. Viņiem ir tikai viens busiņš, atšķirībā no tām lielajām kompānijām. Un šis vīrs mūsu piedzīvojumu tiešām padarīja jauku – brīnišķīgas divas dienas! Bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka esam viens otram. Pirmo gadu precējušies, desmito gadu kopā. Un vēlamies pateikties visiem, kas šajā īpašajā laikā mums sūtījuši tos sirsnīgos sveicienus – mīļie, esam mīlestības pilni un apņemti! Paldies jums, paldies pasaulei!

**

Šo dienu atklājums. Lai arī tik daudz atklāts šajās divās dienās, paturpināsim par tiem suvenīriem! Ja gribas mājās no Jaunzēlandes aizvest ko gardu, tas noteikti būs vīns un saldumi. Jaunzēlande ir vieta, kur tiešām vīns ir labs. Un populārākie ir Sauvignon Blanc un Pinot Noir vīni. Tad nāk īpašais manuka – īpaša koka – medus, kas izārstējot gandrīz katru slimību. Tas gan arī maksā pārsimt dolārus, tā kā tā būtu ekskluzīva dāvana. Tomēr Jaunzēlandē tiek ražoti arī daudz dažādi interesanti saldumi, tāpēc vērts laiku pavadīt arī pie tiem veikalu plauktiem!

*

Iztērētie līdzekļi: ~397 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~6842 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2636 eiro

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2288)

Un tā sākas jauna nedēļa.

Tā sakas ar manu vārda dienu. Tajā pašā laikā prom no darba iet viens no jaukākajiem kolēģiem. Kamēr citi gaida, kad pabeigšu darbu, lai kopīgi varētu iet atvadu ballītē, vienīgais palīgs ir puisis, no kura šodien atvadāmies. Kamēr vācietes sēž un skatās video telefonā, atrodas arī kāds saprātīgs cilvēks. Lai arī vārda dienu neviens kā tādu te nezina, ballīte tāpat sanāk. Ar kolēģiem atvadāmies no francūža, atrakciju parka vadītāja piešķir arī 200 Jaunzēlandes dolāru vērtus kuponus, tā kā alus visu vakaru bez maksas, un arī Arča pie tā tiek. Nosvinam kārtīgi, lai kārtīgi uzsāktu jaunu darba nedēļu.

Un beidzot paliek arī aukstāks. Kalnus atkal klāj sniega sega, temperatūras naktī ir ap nulli. Tomēr te gaiss ir sauss un, ja ārā spīd saulīte, tad ir pat silti. Beigušās arī tās skolēnu brīvdienas. Kvīnstauna ir pārvērtusies. Vairs nav rosības uz ielām. Pat burgeru ēstuve – tā, pie kuras katru dienu visu diennakti ir kilometru garas rindas, ir tukša. Beidzot! Kā jau atrakciju parka īpašnieki teikuši, maijs ir klusis mēnesis, kad daudzi biznesi arī aizver savas durvis. Tas ir kā starpposms, līdz sāksies trakā ziemas sezona. Tagad vairāk var sastapt indiešu grupas, jo tie brauc tieši maijā, kad viss ir lētāk. Daži bagātākie grib atstāt arī dzeramnaudu.

Ar katru dienu pārliecināmies, cik Kvīnstauna palikusi mierīga. Labi gan, ka te, lai arī daudz ballētāju, visi viens otram ļoti uzticas – pat automašīnas neslēdz ciet, jo neviens pat neiedomājas, kā tad varētu apzagt. Arī mūsu treilerītim joprojām nav atslēgas, tā nu mēs atstājam mantas un datoru iekšā, lai arī kāds varētu tos paņemt. Tādu domu gan palēnām izslēdzam no mūsu prāta.

Beidzot arī atrakciju parka vadītāja nāk runāties par mūsu aizbraukšanu. Tā kā šajā darba vietā ļoti daudz jāapgūst pirms var uzskatīt sevi par pilnvērtīgu komandas dalībnieku, tie nemaz nevēlas pieņemt jaunus darbiniekus. Un arī ar francūža aiziešanu neviens jauns nav pieņemts, mums jāstrādā dubultslodze. Pietam, Jaunzēlandē vēl parādījies likums, ka katru sešu nostrādāto stundu laikā jāņem pusstundu garš neapmaksāts starpbrīdis, tā kā tas vēl paildzina uzturēšanās laiku darba vietā. Bet nu atrakciju parka īpašniece vāciete stāsta, ka Kvīntstauna ir laba vieta, kur pavadīt ziemu, jo citur ziemā viss aizvēries, tikai te tie tūristi brauc. Ziemeļos pilsētas esot daudz mitrākas un visu laiku līst lietus. Mums noteikti nepatikšot braukt uz kādu neglītu, mitru ziemeļu pilsētu saulainās Kvīnstaunas vietā. Mums tie plāni vēl nav līdz galam gatavi, tā kā vēl jau apdomājam, kas un kā sanāks. Treilerītī dzīvot ir izdevīgi un pagaidām vien jācer, ka mums te atļaus palikt arī pēc norunātā datuma, kas ir jau nākamnedēļ.

Nedēļas sākumā tiešām ir ļoti maz cilvēku. 12 stundu laikā atrakciju parkā ienāk vien trīs ģimenes. Tomēr vadība sarūpējusi papildus darbiņus, jākārto dokumenti un jāgatavojas tam trakajam tūristu laikam. Tas pats notiek arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Tomēr Arča restorāns galīgi pieklusis un viņam ir vien četru dienu darba nedēļa. Kvīnstaunu nevar atpazīt.

Bet vietējiem nu pienācis lielo atlaižu laiks. Visiem kruīziem un ekskursijām ir 50% atlaide, ja vien vari nosaukt sevi par Kvīnstaunas iedzīvotāju, kas mēs arī tagad esam. Un tas ir tiešām jauki. Nedēļas nogalē mums taču paliek gadiņš kopš esam precējušies, un tad arī paredzēts kruīza brauciens pa Jaunzēlandes fjordiem. To gan iegādājāmies pirms zinājām par šādiem piedāvājumiem, tāpēc esam pārmaksājuši. Bet tomēr labi zināt, ka kaut kas tāds pastāv.

Tuvojoties nedēļas nogalei arvien vairāk cilvēku atrakciju parkā rezervē bērnu ballītes. Un vadības prasība ir tāda, lai es arī obligāti tur būtu. Viņiem ir tāds noteikums, ka bagāto ģimeņu bērniem atrakcijas jāvada smaidīgākajiem un gaišākajiem darbiniekiem. To, protams, izdomā vien dienu iepriekš, bet tagad var arī šādām pārmaiņām paļauties, kamēr nav lielu plānu. Tie lielie paredzēti nedēļas beigām. Menedžere arī nāk un saka, ka mani apskauž – man ir lielisks vīrs, esam skaists pāris, un vēl kopā apceļojuši pasauli. Ko lai saka? Viss ir iespējams – jābūt vien tam mazajam velniņam uz pleca, kas saka – ir jāuzdrošinās spert soli uz priekšu, pārkāpt visiem aizspriedumiem un bailēm, lai izveidotu savu pasakaino dzīvi. Un katram tas ir iespējams! Un mēs tiešām esam priecīgi, ka esam viens otram. Un tas mūsu ikdienu ir padarījis tik vienreizēju!

Menedžere arvien neatkāpjas un vēlas, lai mēs padzīvojam pie viņas. Protams, tādu variantu vēl neizslēdzam, bet nedēļas beigās vismaz esam savu līgumu ar treilerīša saimnieku pagarinājuši līdz 1. jūnijam. Vīrs ar kārtīgajiem un miermīlīgajiem latviešiem ir apmierināts, līdz ar to mums pagaidām vēl nav jāuztraucas par jaunas dzīvesvietas meklējumiem.

Un tā arī pienāk svētdiena – mūsu kāzu gada jubileja. Kā sākas un beidzas mūsu īpašie piedzīvojumi? Lasi jau nākamās nedēļas dienasgrāmatā! Un kļūsti par trešo ceļotāju!

**

Šo dienu atklājums. Un nu nedaudz par to, ko tad atvest mājās no Jaunzēlandes! Ja runājam par apģērbu, tas noteikti varētu būt All Blacks T-krekls vai džemperis. Kas ir All Blacks? Tā ir Jaunzēlandes regbija komanda, kas pārstāv savu valsti starptautiskās spēlēs. Šī Jaunzēlandes izlase uzvarēja pirmajā Pasaules kausa izcīņā 1987. gadā. Pašlaik All Blacks izlase ieņem pirmo vietu pasaules rangā, tai skaitā tā ir visvairāk pasaules ranga 1. vietā bijusī izlase. Protams, neaizmirsīsim to, ka parasti pirms spēlēm Jaunzēlandes izlases dalībnieki izpilda haka deju, par ko jau rakstījām iepriekš. Un tad ir merino vilna, kas pēdējos gados pasaulē kļuvusi arvien populārāka. Jaunzēlandes merino aitiņu vilna ir viegla, izturīga, silta un smaržīga – ideāla visu veidu apģērbam. Arī mēs esam iegādājušies merino vilnas zeķītes šim draņķīgajam un aukstajam laikam. Ļoti populāra ir arī oposumu vilna, kas ir daudz dārgāka par aitu vilnu. Tā kā izvēle apģērbam te ir milzīga. Un par suvenīriem, ko pārvest no Jaunzēlandes arī turpmāk!

*

Iztērētie līdzekļi: ~355 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~6445 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2636 eiro

Noietie km: ~27 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2273)

Un tā esam nosvinējuši Lieldienas.

Olas gan nekādi sakrāsot neizdevās, bet ar marķieri apzīmēt gan. Interesanti, ka neviens cits te par olu krāsošanu neko nezina. Pat tuvie kaimiņi francūži ne. Arī olu sišanās, ripināšana un šūpošanās visiem liekas sveša. Interesanti – pat nebijām iedomājušies, ka tikai mums tādas interesantas tradīcijas. Te savukārt tiek iepirktas šokolādes oliņas un tās slēptas mājas pagalmā.

Bet nu pienācis laiks izvākties no mūsu istabiņas. Nedēļas sākumā, kā reiz, noskatītā istabiņa tiek atcelta, jo, redz, kāds cits pārītis to esot paņēmis, lai gan rezervēta tā bija mums. Un līdz ar to mainās arī mūsu plāni. Ja bijām iecerējuši Kvīnstaunā palikt līdz jūlija sākumam, tad šo termiņu samazinām par mēnesi. Tāpat paliek aukstāks un nav jēgas tērēt naudu lielajām īres maksām. Kamēr vēl nav pati ziemas kulminācija, mēģināsim atrast kādu siltāku un lētāku vietiņu. Bet līdz tam vēl pāris nedēļas, tāpēc nu dodamies istabiņas meklējumos. Lētākais variants, ko atrodam, ir karavānas. Jā, te tiešām ir tādi, kas izīrē pie savas mājas esošus treilerīšus – un tā īrniekam pašam sava mājele, vien tualete, duša un virtuve jāizmanto tajā saimnieka mājā. Tas ir lētāks variants kā istabas īre, tāpēc ar vienu no karavānu izīrētājiem dodamies apgaitā pa viņa īpašumiem, un beigās uz divām nedēļām aizrunājam sev vienu treileri. Ir jauki – karavānā ir gan elektrība, gan ledusskapis, vien pāris soļi līdz mājai jāiet, lai nomazgātos un ko pagatavotu. Un laba pieredze uz šīm divām nedēļām! Pats saimnieks ir jaunzēlandietis un saka, ka īpašumus Kvīnstaunā sācis iepirkt pirms divdesmit gadiem – tad visi smējušies, ka vīrs izmet naudu, bet nu tas ar saviem 17 īpašumiem un karavānu īri pelna pavisam neslikti. Un tā nu mēs arī esam tikuši pie pagaidu namiņa.

Tad pienāk arī laiks atvadīties no Robinas. Tā jautā, vai Arčam patīk mūsu pagalma vista. Arča atbild, ka viņam patīk visi dzīvnieki. Robina nopūšas un saka, ka tai liekas, ka urugvajietim, kas drīz būs atpakaļ, vista nepatīk. Tā nu esam sapakojuši mantas, ejam to pusotru kilometru un izkrāmējamies savā treilerīti pavisam netālu no ceļa. Esam nedaudz tuvāk Kvīnstaunai, bet tāpat jau ar to autobusu jāpabraukā.

Vienā no šīsnedēļas vakariem bārā atvadāmies arī no latviešu meitenes Madaras, kas palēnām uzsāk mājupceļu. Jā, Kvīnstaunā bāru netrūkst, un daudzi ir tiešām forši – vienā par eiro var izjāt arī ar bulli, bet tos priekus izmanto vairāk iesilušie. Katrā ziņā mums vēl mēnesis, lai izbaudītu Kvīnstaunas ballīšu atmosfēru un burvīgos kalnus. Skaistākā un dārgākā vieta Jaunzēlandē, nu to esam dzirdējuši no neskaitāmiem satiktajiem. Bet viss jau vēl priekšā!

Gari darbadienu vakari un noslēgums krodziņā. Satiekam daudzus interesantus cilvēkus, un iejusties te viegli, apkārt visi jaunieši ar lieliem nākotnes plāniem. Jā, Kvīnstauna ir tāda jauna pilsēta, kur viss tikai priekšā. Un darīt te ir daudz ko. Pirmā nakts treilerī arī ir forša, un mazais sildītājs ātri vien sasilda gaisu. Tā atkal esam savā siltajā vietiņā – vismaz uz divām turamākajām nedēļām mums ir naktsmājas un pat ļoti jaukas, kas, pietam, ļauj arī ietaupīt. Mūsu treilerītim gan nav atslēgas, bet salinieks saka, lai neuztraucamies – viņš savu auto divus gadus nav slēdzis, un nekas nav noticis. Te viens otram ļoti uzticas, un mājā vienmēr arī kāds ir. Nākas arī mums savu uzticēšanās pakāpi paaugstināt.

Arī šajā mājā veiksmīgi izdodas iedarbināt dūmu detektoru, vārot rīsus. Bet saimnieks ar tā taizemiešu sievu ir jauki – tie saka, ka šajā mājā noteikumu nav – varam darīt, ko vēlamies, izmantot visu, kas pieejams, un atpūsties savā namiņā mierīgi, prom no rosības. Arča gan ēdienu paklusītēm bieži ņem mājās no restorāna. Interesanti, ka tad, kad Arča pagatavo zupu darbinieku pusdienās, to dabū ēst vien pats, piebiedrojas vien britu trauku mazgātājs. Pārējie, pat vācieši, siera dārzeņu zupu tā arī nav sapratuši un vēlējušies nogaršot.

Ceturtdienā ir kara atceres diena, kad jaunzēlandieši piemin cīņu ar austrāliešiem. Arī šajā dienā alkohola pārdošana ir ierobežota, bet jau pēcpusdienā visi veikalu plaukti atvērti. Vairāk parunājamies ar Konrādu – mūsu treilera saimnieku – tas pastāsta, ka savu īpašumu biznesu aizsācis pavisam interesanti. Tas izgudrojis aitu gana svilpi – tādu pavisam skaļu. Jā, to, ko vīrs mums demonstrē, vēl nekad iepriekš nebijām redzējuši. Svilpīte esot bijusi liels bums Japānā, kad aitu šova laikā pāris stundu laikā visas svilpītes izpārdotas. Tās lielos daudzumos būtu izdevīgi aizsūtīt izgatavot Ķīnā, bet Konrāds to nedara, jo skaidrs, ka tur nekādi patenti nederētu – ķīnieši visu pārkopētu un drīz Aliekspress jauno izgudrojumu pārdotu visā pasaulē. Un tā ar īpašajām svilpītēm, ko Konrāds dāvina arī mums, tas sapelnījis pietiekami, lai ieguldītu dzīvokļos Kvīnstaunā. Un nu – bagāts vīrs! Dažreiz gan sanācis noiet no ceļa un padarīt kādus publiskos darbus. Viens no tādiem esot bijis zaķu izšaušana. Tā kā Jaunzēlandē daudzi dzīvnieki ir savairojušies pārlieku daudz, tie tiek izšauti. Oposumi, brieži un arī zaķi tiek medīti un nogalināti. Konrāds esot bijis pie grupas cilvēku, kas lidojuši ar helikopteriem un bārstījuši laukos burkānus divas reizes dienā. Trešajā reizē tika bārstīti saindēti burkāni, lai zaķi atstieptu pekas. Tos, kas bija palikuši, vīri izšāva no braukoša busiņa loga. Zaķus te neviens neēdot, tāpēc vienkāršāk visus esot nogalināt.

Mūsu brīvajā dienā dodamies pārgājienā. Redzam dažus arī stopējam, un mašīnas apstājas ļoti ātri. Mēs ejam milzīgu loku ap Hayes ezeru. Rudens arī Jaunzēlandi iekrāsojis dažādās krāsās. Tepat pat atrodam sēnes – liekas, ka dažas no tām varētu būt arī ēdamas, bet te par sēņu lasīšanu vietējie neko nezina. Staigājam daudz, ne visas vietas savienotas ar gājēju ceļiem, nākas mest lielus lokus. Var just, ka kājas atradušas no gariem pārgājieniem. Uznāk arī lietus – tieši tad, kad esam sapirkuši divu nedēļu pārtikas krājumus. Bet kā vienmēr – tās brīvās dienas ir tās skaistākās!

Brīvās dienas gan ne visas mums sakrīt, un nu pienākusi arī pēdējā skolēnu brīvdienu nedēļas nogale. Trakums iet vaļā un lietavas tam piešķir vēl papildus spriedzi – nevienam ārā darīt nav ko, tāpēc visi vai nu ēd vai meklē izklaidi kādā no Kvīnstaunas atrakciju parkiem. Mūsu abu bosi kā uz adatām, bet atrakciju parka galvenajiem jau labi – naudiņa ripo un dienā var nopelnīt vairāk kā 10 tūkstošus Jaunzēlandes dolāru. Bet ko mēs? Ceram, ka šī nedēļa ātrāk paskries un varēsim nedaudz atvilkt elpu.

Un tā ātri vien pienāk un paiet arī svētdiena. Jauna nedēļa klāt! Patiesībā, nu jau jāsvin vārda diena! Smieklīgi, ka te neviens nesaprot, kas tas ir, gluži kā ar to olu krāsošanu un ripināšanu. Bet palēnām ja iepazīstinām tos ārzemniekus arī ar mūsu tradīcijām! Un turpinām iegriezt pasauli!

**

Šo dienu atklājums. Vēl nedaudz par to tradicionālo virtuvi Jaunzēlandē. Sāksim ar kādu dzērienu, kas saucas L&P – kivi par to ir lepni, jo paši šo dzērienu radīja Ziemeļu salā, garšas ziņā tas ir līdzīgs populārajam Sprite. Kas interesants ir tējas koka medus – nedaudz dārgāks par parasto, bet tiek uzskatīts par veselīgāku. Populāri ir saldo kartupeļu ēdieni un, protams, gaļa, īpaši jēra gaļas ēdieni. Tā kā Jaunzēlandē aitu un jēru netrūkst, to gaļa tiek arī eksportēta un kotējas augstu visā pasaulē. No britiem te palikuši tie paši gaļas pīrāgi un arī frī kartupeļi ar zivīm, saukti par „fish&chips”. Atgriežoties pie jūras veltēm, fritētas Whitebait te var atrast visur. Tās ir mazas, sudrabaini baltas nenobriedušas jūras zivtiņas kā jaunās siļķes un brētliņas, ko te bieži vien vāra eļļā. Ir jūras gliemeži, saukti par paua, ko te pagatavo visdažādākajos veidos. Kad gliemeži pagatavoti, to gliemežvāki tiek izmantoti rotaslietu darināšanā.

*

Iztērētie līdzekļi: ~320 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~6090 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1520 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~2636 eiro)

Noietie km: ~44 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2246)

Un kāda tad ir šī nedēļa?

Ir auksti. Kurinām krāsni, lai vismaz mājā būtu jauki, bet mūsu namiņa biedrene Robina plaši ver vaļā logus, kamēr mēs paklusītēm tos aiztaisām, kad tā aizgājusi gulēt. Tāda mums tā spēle. Sākušās arī skolēnu brīvdienas. Jā, nu darba paliek arvien vairāk. Bet vismaz tie apkārtējie skati ir tie, kas priecē ik dienas. Katru rītu kalni pavisam pārvēršas – vienu rītu ap tiem peld mākoņi kā mākslīgi tur uzkarināti, citu kalniem apvijusies zila miglas josta. Tādas krāsas, tādi skati! Šo vietu patiešām nevar neiemīlēt!

Jā, šī ir arī pēdējā nedēļa mūsu namiņā. Bet atraduši vietā nevienu vēl neesam. Padomā ir vairāki, bet ar tiem apskates laikiem grūti saskaņoties, jo mums pašiem arī grafiki reti saskan. Virtuālās realitātes atrakciju parka menedžere piedāvā palikt pie viņas kopējā istabā par 200 Jaunzēlandes dolāriem nedēļā, kas būtu par simtu lētāk kā istabiņā. Bet šis cilvēks īsti nav tas, ar kuru vairāk laika gribētos pavadīt ārpus darba. Vāciete ir ļoti jauna un bieži nemāk valdīt pār savām emocijām, tāpēc par īstu menedžeri viņu grūti nosaukt. Piedāvājums apsverams, bet nezinām, vai tas kopējo situāciju nesarežģītu.

Vakarus, kad darbs mums beidzas kopā, pavadām Arča restorānā un bārā, lai sagaidītu tos pēdējos autobusus. Jā, tuvojas arī Lieldienas, un Jaunzēlandē Lieldienās nav iespējams nopirkt alkoholu! Kāds Arča kolēģis māk stāstīt, ka tā ir visos valsts svētkos. Sevišķi Ziemassvētkos ir traki – atbrauc tūristi atpūsties, bet nav, kur iegādāties stipro dziru. Un tad nu visi zinātāji piepelnās alkoholu, to pārdodot internetā. Dienā vismaz 300 dolāru var sapelnīt! Savukārt tas, kam nevar noticēt Arča kolēģi, ir tas, ka mēs esam nopublicējuši jau četras grāmatas. Jā, šķiet neticami, bet arī piektā ir ceļā!

Katrs rīts ir diezgan vēss. Tomēr Robina spītīgi tur durvis kaķim vaļā. Saprotam, ka tā grib izlaist kaķi ārā, bet pat tas nevēlas iet. Zilā migla un saulstari veido unikālas krāsas kalnos, un mēs atkal esam autobusā ceļā uz darbu. Šonedēļ arī paspējam satikt latviešu puisi Danielu, kas strādā Kvīnstaunas Fergburgerā – tajā, kas atzīts par labāko visā Jaunzēlandē, ja ne visā pasaulē. Un arī tur ir liels cilvēku pieplūdums – nevar nemaz tos burgerus piecept! Daniels tagad dzīvo pilsēteles centrā kādā mājā ar vēl pāris iemītniekiem. Te gan, šķiet, ka katra izīrētā māja ir īsta ballīšu vieta. Mēs meklējam ko mierīgāku. Ir gan biljarda vakars, gan tikšanās ar kolēģiem. Bet jautrākais, ka visi bāri ceturtdienā slēdzas pusnaktī, jo visu piektdienu alkoholu tirgot nevar. Vienīgi Arča bāram Ballaratam – vienīgajam Kvīnstaunā – ir iegādāta speciāla licence alkohola tirdzniecībai. Un par ieiešanu bārā Lielajā piektdienā tur pieprasa biļetes 10 dolāru vērtībā. Cik labi, ka Arčam brīvdiena!

Tā arī nepieredzam to Lielās piektdienas trakumu, jo šo dienu, kas mums ir bīrva, veltām pastaigai pa Kvīnstaunas takām. Upēs traucas ātrlaivas, gaisā lido helikopteri. Parkos cilvēki staigājas ar suņiem, garākās takas, ko staigājam kājām, lielākoties veic velosipēdisti. Laikapstākļi Kvīnstaunā ir diezgan neparedzami. Vienu dienu var spīdēt saule, nākamajā pamatīgi gāzt. Bet tas mainās pat dienas laikā. Viens gan zināms skaidri – Remarkables, kalni, pie kuriem atrodamies, ir vieni no skaistākajiem jebkad redzētajiem!

Nedēļas nogale ir pavisam traka. Papildus skolēnu brīvdienām ir arī Lieldienu steiga. Sestdienā ir arī ļoti daudz dzērušo, kas mēģina atgūt to piektdienas vakaru, kad visos veikalos alkohola plaukti bija norobežoti. Daži puiši pat pamanās aizstumt atrakciju parka gokartu un tad vēl nolaupīt mani, vienkārši paķerot pār plecu. Visu gan izdodas atgriezt. Darba ir daudz. Arī Arča boss satrakojies par to, ka neesot viss kārtībā. Mums gan liekas, ka tie nav īsti menedžeri, kas nevalda pār situāciju, bet ļauj vaļu emocijām. Atrakciju parka galvenie gan ir ļoti priecīgi, jo dienā tie nopelna gandrīz 10 tūkstošus dolāru. Skaisti!

Kvīnstaunā sākam jau atpazīt autobusa šoferus. Un sākam piešauties tam, ko darām, bet, lai cik arī šeit būtu skaisti, gribētos ko nedaudz lētāku un arī to, kas vairāk mums ļautu iepazīt to īsto Jaunzēlandi, ne tūristu paradīzi tās viducī. Nedēļas beigās atrodam mūsu namiņa biedreni viesistabā, sēžam cepurē un kurinām krāsni. Nu re – beidzot arī viņai par aukstu! Lieldienas nosvinam pusnaktī ar vārītām olām, kas apzīmētas ar marķieri, un domājam par tālāko dzīvesvietu. Nez, kā tad izies, bet uz priekšu jau iet!

**

Šo dienu atklājums. Un nu par to īsto tradicionālo ēdienu Jaunzēlandē. Tā kā valstij ir aptuveni 14 000 km gara krasta līnija, nav pārsteigums, ka jūras veltes ir īpaši iecienītas, tajā skaitā arī vēžveidīgie un zivis. Sākumā gan jāpiemin tas tradicionālais maori hangi – dārzeņi ar gaļu gatavoti pazemes krāsnī. Mūsdienās gan šo ēdienu nav tik viegli atrast tā sarežģītās pagatavošanas dēļ, tomēr to var nogaršot īpašos pasākumos un arī apmeklējot maori apdzīvotās vietas. Populāri ir omāri, kas, protams, nebūt nav lēti, bet te skaitās tradicionālie. Lētākas jūras veltes mēs gan ieteiktu nobaudīt Vjetnamā. Kina ir viena tipa jūras ezis, kas jaunzēlandiešiem bijusi delikatese jau gadsimtiem ilgi. Kāds interesants deserts ir Pavlova – putukrējuma un augļu kūka, nosaukta krievu baletdejotājas vārdā. Vēl nevienu no šiem ēdieniem neesam baudījusi. Bet vēl jau laika daudz!

*

Iztērētie līdzekļi: ~135 (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~5770 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro

Noietie km: ~34 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2202)

228. diena

No rīta vakardien iekurinātā krāsns izdzisusi un viss ir sasalis. Palīdzēt var vien karsta kafija. Arča paliek atpūsties, kamēr skrienu uz darbu. Temperatūras krītas. Ar šodienu sākušās arī skolēnu brīvdienas. Visi gaida lielu cilvēku pieplūdumu, bet skaistā laika dēļ bērni paliek ārā un nemaz nenāk spēlēt tās virtuālās realitātes spēles. Vakaros gan vairāk to dzērušo – arī vakardien kāds mēģināja mums nozagt gokartu, to vienkārši aizstumjot no spēļu zāles priekšas. Izrādās, ka citus gadus tās mūsu drifta mašīnas esot zagtas diezgan bieži, bet kā kolēģi nosmej – neviens jau nevēl ļaunu, vienkārši iedzer un sadomā kādu jautru atrakciju. Šodien vairāk arī uzzinu par Kvīnstaunas ziemu. Jaunzēlandē vispār esot vien trīs vietas, ko ziemā klāj sniegs, un šī pilsētele ir viena no tām. Daudzi gan saka, ka te nedzīvotu, ja apkārt nebūtu to skaisto kalnu. Un te ir arī kas tāds kā helikoptera slēpošana – noīrē helikopteri un tas aizved līdz kalna virsotnei, lai vari no tās traukties lejup. Un tad var arī sasniegt tos neiekarotos kalnus. Tas ir tas, kas piesaista daudzus. Un, protams, arī ballītes. Jā, tāda tūristu iecienīta vietiņa. Manas darba dienas beigās uz savu restorānu brauc Arča. Mūsu namiņa biedrenei Robinai gan šodien brīvdiena, un tā atkal tur vaļā durvis no rīta sakurinātajai istabai, lai kaķis varētu brīvi staigāt. Bet nu zināms, ka tādi noteikti nav visi vietējie – darbā satiktais puisis saka, ka viņam aukstums patīk tikai tad, kad istabā ir vismaz trīsdesmit grādi. Tā jau ir – nav jauki, ka salst gan iekšā, gan ārā. Bet nav jau slikta mūsu dāma, vien īpatnēja. Pacienājam viņu arī ar kartupeļu pankūkām, un viņa mums saka, ka tās ir vienreizējas. Sieviete gan vienmēr ir tik laipna, ka īsti nemaz nevar saprast, ko tā patiesībā domā. Katrā ziņā vēl jau mēs tos jaunzēlandiešus jeb kivi iepazīsim!

****

229. diena

No rīta uz darbiņu. Šodien skolēnu brīvdienas var just, bet darbā nojūgusies kase, visi maksājumi jāpieņem skaidrā naudā un tad jāatzīmē uz lapiņas. Protams, daudzi nemaz nav ieinteresēti turpināt savu dienu atrakciju zālē, kad izdzird, ka vēl pilsētā jāiet meklēt bankomātu. Menedžerei gan labi – sevi ieliek grafikā, bet uz darbu neierodas. Nākamnedēļ gan atgriežas paši īpašnieki un tad jau visiem būs jāpacenšas. Redzes, kā tad būs strādāt ar viņiem. Tas gadījās tikai pašā sākumā un pēc tā visa liekas, ka šai vāciešu grupiņai vienīgais, kas ir prātā, ir nauda. Nospļauties par visu pārējo! Kā man beidzas darbs, Arča dodas uz savējo. Tā mums bieži sanāk mainīties – arī agri celties un vēlu iet gulēt. Meklējam jau to vietiņu tuvāk centram un ceram, ka izdosies tādu arī atrast. Mūsu namiņa biedrenei Robinai gan brīvdiena un, tā kā bijām viņu pacienājusi ar kartupeļu pankūkām, viņa šodien taisa mums tradicionālo zivju pīrāgu. Ko gan te par tradicionālu var nosaukt? Jaunzēlande jau tāda pati kā Austrālija – britu iebraucēji ar savu ēdienu, un galvenokārt pīrāgiem. Tā kā gaļu neēdam, tad Robina izdomājusi pasniegt zivju pīrāgu. Interesantus ēdienus var meklēt senajā maori kultūrā – viņi daudz pārtika no jūras veltām, tā kā krasts te no ikvienas valsts vietas ir tuvu. Par tradicionālajiem maoru ēdieniem mēs tev pastāstīsim kādā no mūsu atklājumiem nākamajos ierakstos! Šoreiz gan tiekam pie lutjānzivis – tādu tulkojumu atrodam internetā. Ir jauki. Tad Robinai parādu šādus tādus video par Latviju un viņa ir izbrīnījusies, ka tāda maza zemīte var būt tik interesanta. Protams, jauki, ka mums ir gan meži, gan upes, gan tāda arhitektūra! Un vēl tās pagāniskās tradīcijas! Tā ekonomiskā situācija varētu būt labāka, bet to jau vēl manīsim. Robina saka, ka arī Jaunzēlandē visi vēlas ko labāku un tad jau ceļš ved tikai uz Austrāliju. Tieši iebraucēji dara tā – ierodas Jaunzēlandē, bieži Kvīnstaunā, saņem sponsorētu darba vīzu un nostrādā te pāris gadus līdz saņem pilsonību vai vismaz uzturēšanās atļauju, un tad laiž uz bagāto Austrāliju! Mēs gan par saviem tālākajiem plāniem vēl neesam pārliecināti. Un tā Arčam vēlās vakara stundas restorānā un tad atkal jānoslēdz vakars ar latviešu filmu. Un jāsāk domāt par to nākamo dzīvesvietu, un arī to, uz cik ilgu laiku to ņemsim.

****

230. diena

Šī diena arī ir ļoti darbīga. Šodien mums abiem vēlais vakars, bet Arča darbiņu beidz daudz ātrāk, jo pirms pašas atrakciju parka slēgšanas tajā ienāk vairāki pilnīgi piedzērušies austrālieši savos trīsdesmit, un vēlas paspēlēt bezkrāsas peintbolu, kur krāsas vietā tiek šautas gumijas bumbiņas ar milzīgu gāzes pistoli. Tās lido uz 250 km/h un zilumi ir mazākais, kas paliek. Daudzi ekstrēmisti šādā spēlē dodas bez krekliem un tad ilgi dziedē plēstās un asiņojošās brūces. Bet ko padarīsi – nauda ir nauda, un tas ir vienīgais, kas te visiem interesē – par stundu šādas spēles uzņēmums saņem gandrīz 500 Jaunzēlandes dolāru no četriem spēlētājiem. Neslikti. Pēc stundu ilgas šaudīšanās gan visa arēna arī jāsatīra – grūtākais jau savākt tās mazās gumijas bumbiņas, kas izmētātas pa visu zāli. Arča nāk palīgos un tad iet ātrāk. Jāpriecājas vien, ka par vēlāku palikšanu tiks arī samaksāts. Pēcāk kopā ar indiešu kolēģi dodamies uz restorānu un bāru, kurā strādā Arča. Forši, ka viņam tagad daudzās iestādēs Kvīnstaunā ir darbinieka atlaides – tagad arī mūsu draugi var izmantot šo iespēju un saņemt 50% atlaidi saviem dzērieniem. Lai arī nākamajā rītā agri jāceļas, autobusi vairs neiet tik bieži, tāpēc sēžam siltā vietā, pievienojas arī Arča boss. Jā, jau esam pateikuši, ka prom taisāmies doties ātrāk, kā sākumā sasolījām. Jauki jau, ka neviens mūs prom negrib laist – latvietis ir cītīgs darbinieks, tāpēc mums vienmēr gājis labi. Bet Kvīstauna tomēr nebūs tā vieta, kur kārtīgāk iekrāt. Te ir debešķīgi, bet to atklājuši daudzi, un tāpēc jau tās cenas ir tik augstas. Šoreiz pēdējo autobusu nenokavējam, ierodamies sasalušā mājā un ieturam vēlās vakariņas, ko Arča vienmēr pārnes no restorāna. Pagaidām Kvīnstaunā plānojam nobāzēties uz vēl diviem mēnešiem. Un tāpēc, mīļie, mēs ierakstus publicēsim vēl nedaudz retāk. Bet nu top arī šī ceļojuma grāmata, turpināsim ķert bildes, un neuztraucieties – mēs nepazudīsim!

**

Šo dienu atklājums. Jaunzēlandē dzīvo gigantiskais „weta”- smagākais kukainis pasaulē. Tas ir smagāks nekā zvirbulis un izskatās pēc milzīga prusaka. Dienvidu salā dzīvo arī milzīgi gaļēdāji gliemeži. Toties Oklendā, lielākajā Jaunzēlandes pilsētā, kas atrodas valsts Ziemeļu salā, dzīvo vairāk cilvēku kā visā Dienvidu salā kopā.

*

Iztērētie līdzekļi:

~3 eiro…13.04.

~6 eiro…14.04.

~204 eiro…15.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~5635 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro

Noietie km:

~4…13.04.

~5…14.04.

~3…15.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2168)

225. diena

Šodien ārā īsts negaiss, lietus triecas mājeles milzīgajos stiklos un nesaprotam, kā tad tiksim līdz tam darbam. Arča aizskrien tad, kad nedaudz pierimst, bet es velku lietusmēteli. Protams, tad, kad ārā tāds draņķīgs laiks, nav jau tūristiem ko pasākt, atliek divi varianti – vai nu iet dzert aliņu un ēst gardu maltīti pie Arča vai nākt spēlēt spēles pie manis. Jā, šodien mums abiem traka darba diena. Atrakciju parkā tiek atstāti desmit taizemiešu bērni uz divām stundām. Vienas stundas cena vienam bērnam ir 75 Jaunzēlandes dolāri. Bet kas tad tas bagātajiem tūristiem – galvenais laiku pabaudīt bez mazajiem aktīvistiem, kas mums visu apgriež kājām gaisā. Diena tiešām ir traka, un pat kolēģi, kas te strādā pēdējos trīs mēnešus, saka, ka šādu darba dienu vēl nebija pieredzējuši. Protams, arī naudiņa kasē ripo tā, ka visi mēneša izdevumi nosegti. Kad jāvāc bērnu atstātie ēdieni, miskastē gadās izmest arī 23gadīgās vācu menedžeres aizkosto burgeru. Tā to visu uztver ļoti sāpīgi, bet atsakās no jauna apmaksāta ēdiena un iet vilkt savu burgeru no miskastes ārā, vēl izmetot indiešu darbiniekam, ka viņš taču vācieti netiesās, jo pats nāk no nabadzīgas valsts. Tik bieži liekas, ka tas indietis pacieš par daudz – viņu lamā, viņš ir vainīgs it visās nelaimēs un bieži kļūst arī par izsmieklu. Redz, ar pašu apiesies tā, kā atļausi. Un pagaidām tie atrakciju parka vācieši ir īsti riebekļi. Kad trakā diena beigusies, tiekamies Arča restorānā, kur viņam pirmie aliņi pēc darba ir bezmaksas. Tā nu pasēžam ar Arča kolēģiem, kas ir daudz atvērtāki kā atrakciju parka darbinieki, kas vairāk pārņemti ar tām spēlēm. Viens neieradās uz mūsu mazo pasēdēšanu, jo bija aizspēlējies datorspēli, kas viņam aizņēma 20 (!!!) stundas. Jā, man tā pasaule ir tāla. Rītdien mums ar Arču kopīga brīvdiena, jo izmainījušies grafiki. Un rīt ir arī īpašs vakars – esam sarunājuši latviešu sanākšanu un atraduši pat vēl nesatiktus latviešus Kvīnstaunā! Bet nu, pieliekam izdevumos nedēļas īres maksu un ceram, ka rītdien lietus mūs pasaudzēs.

****

226. diena

Šodien mūsu brīvā diena! Izguļamies, cepam kartupeļus un kurinām kamīnu. Beidzot esam mājeli sasildījuši tā, ka pat kaķis, kam bija aplikta sega, nu guļ uz grīdas izstiepies, un pie stiklotajām durvīm ārpusē nāk sildīties vista. Tā ir arī iespēja izmazgāt un ātri vien izžāvēt visas drēbes. Un, kad viss sažuvis, laiks doties uz kādu pastaigu kalnos. Kaķis gan tieši tad arī izdomā prasīties ārā un apvainojas, ka tam šo iespēju liedzam. Mēs jau zinām, ka tas mēdz pazust, bet nu kaķis pat neļauj sevi vairs paglaudīt.

Dodamies uz autobusu pieturu – brauksim uz Artūra kalnu! Jā, redz, ka Arčam pat savs kalns ir! Autobuss pusstundas laikā mūs nogādā skaistā apkārtnē – visur kalnu virsotnes, kur katrā no tām var arī uzkāpt, un dziļi kanjoni. Tepat pie kājām traucas mutuļojoša upe, kas gan kļuvusi brūna pēc lietavām, un milzīgi, smagi čiekuri, ko nopurinājis vakardienas trakais vējš. No šejienes līdz pilsētai ir pusotras stundas gājiens un nu mums no tā augstākā punkta sanāk iet tik uz leju. Skati, protams, ir debešķīgi. Pamanām arī kalnu kazas, aplokos zirgu un pinkainas aitiņas. Ir daži riteņbraucēji, un tuvāk pilsētiņai parādās arī gājēji. Kvīnstaunā tiešām ir tik daudz skaistuma!

Tā nokļūstam centrā un beidzot Arča nopērk arī telefonu. Telefonu centra darbinieki gan arī kādi nesen darbā pieņemti ārzemnieki un daudz ko paši nezina un nemāk paskaidrot, bet beidzot tad ir aizvietots tas aparāts, kas saplīsa Ķīnā. Redzēs, cik ilgi šim izdosies izdzīvot! Un tad laiks tikties ar mūsu latviešiem. Sākumā satiekam Alfrēdu, kas Jaunzēlandē dzīvo jau septiņus gadus, un tad arī viņa draudzeni Madaru. Alfrēdam Kvīnstauna ir mīļākā vieta, jo te var braukt ar riteni pa tām kalnu trasēm. Madara saka, ka Ziemeļu salā arī bijušas skaistas vietas – pludmales un palmas, bet tur Alfrēdam nav kalnu. Un tie skati, kas Kvīnstaunā sveicina ik rītu, ir tie, kas arvien liek nodomāt, ka šī ir īstā vieta. Latvijā abi pēdējo reizi bijuši pirms gadiem diviem. Protams, jāiekrāj jau tām biļetēm, jo nav jau maza distance. Tomēr, lai arī Latvija vienmēr būs abu sirsniņās, jaunieši saka, ka te atmosfēra nav tik saspringta. Vecumdienās gan abi domā atgriezties. Redzēs, kā sanāks. Mums pievienojas arī Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu un kādu britu kolēģi. Anglis saka, ka nekad vienkopus nav redzējis tik daudz latviešu. Protams, tā kā esam tik maza tauta, mums tas arī ir kas īpašs – satikt savējos. Lielajām nācijām grūti to saprast, bet mums dzirdēt savu valodu un redzēt savu tautu ārzemēs vienmēr ir bijis kas vienreizējs! Vēlāk atnāk Madara – meitene, kas mūs izvizināja pa kalniem ar funikulieri, un Kristaps, kas Kvīnstaunā iebraucis vien nesen. Vakars ir tiešām lielisks – kas to būtu domājis, ka te esam tik daudzi? Pārsteidzoši, ka arī mūsu uztaisītajā latviešu grupiņā parādās arvien jauni latvieši Kvīnstaunā, kas solās pievienoties nākamajā tikšanās reizē!

Daudziem gan nākamajā dienā jāstrādā, tā ballīti daži beidz ātrāk, citi nomaina bāru. Mēs abi vakaru noslēdzam ar slaveno Kvīnstaunas Fergburgeru, kas ir burgeru ēstuve, atzīta par labāko visā valstī, ja ne pat pasaulē. Un tiešām ir gardi – arī bez gaļas! Interesanti, ka turpat garām iet mana menedžere un piedāvā mūs aizvest mājās. Tā Arčam prasa, vai tas zina, ko izdarīju ar viņas burgeru, Arča izliekas neko nezinām. Un tā noslēdzas mūsu vienreizējā diena, lai atkal aizsāktos darbiņi.

****

227. diena

Šodien Arčam brīvdiena, man uz darbu. Līdz pēcpusdienai gan laiku pavadām kopā. Guļam ilgi, taisām ēst un skatāmies filmu par Jaunzēlandi. Te ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt! Žēl gan, ka ziema ir tāds klusais periods, kad īsti ceļot nevar, bet vasaru šajā dārgajā pilsētiņā laikam gan negaidīsim. Tāpēc nāksies kādus lielākus pārgājienus izlaist, bet kalni jau nepazudīs – lai arī mazāk, tie ir arī Ziemeļu salā! Šodien ārā vēsi, drīz sākas skolēnu brīvdienas un var just, ka arī ziemas prieku baudītāju laiks tuvojas. Šodien visu dienu pa mājas pagalmu strādā ainavas veidotāji. Nezinām, vai tādus pasūta namiņa saimnieks vai pašvaldība, bet redzams, ka jaunieši no aģentūras. Arī mums vakar pienāca ziņa, ka nepieciešami ainavas veidotāji – tādi, kas apgriež krūmus. Ja mums nebūtu bijis darbiņš, tad laikam jau mēs paši savu pagalmu varētu kopt! Ainavu veidotāji darbiņu beidz tad, kad dodamies ārā – es uz busu, Arča uz veikalu pēc pēdējiem pirkumiem. Pēc desmit dienām atkal jāpārvācas. Diena šodien jauka, arvien vairāk cilvēku ierodas Kvīnstaunā, bet vēl joprojām visvairāk ir indiešu. Šodien arī nesanāk pateikt priekšniecei, ka jāmeklē būs jauni darbinieki. Te jau darbā pieņem tos, kas solās palikt gadu. Mēs jau solīt mākam, bet tad arī plānu maiņa jāspēj paskaidrot. Bet tam vēl laiks ir. Vēlo vakaru noslēdzam pie latviešu filmas „Cīrulīši”. Ko gan citu darīt – esam sākuši tās latviešu filmas skatīties. Un tādi nu ir mūsu Kvīnstaunas rudens vakari.

**

Šo dienu atklājums. Ak, Jaunzēlande! Neviena vieta valstī nav tālāk kā 130 km no krastmalas, vai nav jauki? Un tikai 5 % no Jaunzēlandes iemītniekiem ir cilvēki, pārējie ir dzīvnieki! Jā, Jaunzēlandi par mājām sauc arī pingvīni – tie te sastopami vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gandrīz trešā daļa no visas valsts teritorijas izveidota par aizsargātu nacionālo parku.

*

Iztērētie līdzekļi:

~312 eiro…10.04.

~187 eiro…11.04.

~49 eiro…12.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~5422 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro

Noietie km:

~3…10.04.

~11…11.04.

~3…12.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2156)

222. diena

Šodien darba diena. Arča uz darbiņu aizsteidzas nedaudz ātrāk un tad laiks doties arī man. Šodien Thrill Zone parkā uzstādītas jaunas atrakcijas, bosi aizbraukuši, un ko tad darīt darbiniekiem? Spēlēt jaunās spēles, protams! Tā nu uz brīdi tiek aizslēgtas pat ārdurvis, lai spēlē var piedalīties visi. Tā kā ārā spīd saulīte, te gan nav daudz apmeklētāju, bet drīz sāksies skolēnu brīvdienas, un tas nozīmē, ka būs daudz darāmā. Darba diena paiet nemanot un tad abi tiekamies. Šodien mums svarīgs randiņš. Ar ko? Redz, Austrālijā ar stopiem braucām cauri tuksnesim un ar kādu vīru apmainījāmies arī e-pastiem. Tā kā ik pa reizei uzrakstām tiem mūsu šoferīšiem, vakardien aizsūtījām ziņu arī Saimonam, pastāstot, ka nu esam Jaunzēlandes pilsētiņā Kvīnstaunā, ka strādājam un te kādu laiciņu paliksim. Un ko gan Saimons atbildēja? To, ka arī viņš ir Kvīnstaunā, atbraucis brīvdienās. Vai nav neticami? Un tā nu tiekamies ar vīru no Darvinas tepat esošā bārā un aprunājam visus jaunumus. Tā pārsteigumu pilnā pasaule! Vēlāk pievienojamies Arča bosam un trauku mazgātājam, kas arī aizgājuši uz kādu aliņu. Vakars ir lielisks, tikai vēlāk atklājas, ka esam nofotografējuši vecu autobusu sarakstu, un vēlākais buss nav pirms vieniem, bet gan nedaudz pēc divpadsmitiem. Vai naktī iet desmit kilometrus kājām? Nē, ir auksti! Tā nu nākas ņemt taksi. Mums izpalīdz ar padomu – taksometriem ir trīs dažādas cenas – tūristu, studentu un vietējo cena. Tā nu gudri pajautājam pēc vietējo cenas un laižam ar indiešu šoferi. Mēs esam nolēmuši maksāt 12 eiro un ne vairāk – vismaz kādu gabaliņu pabrauksim. Aprunājamies ar šoferīti un sakām, lai laiž mūs ārā, kad tā mūsu noteiktā summa sakrājusies. Indietis apstādina auto, mēs samaksājam, un tad puisis saka, ka bez maksas novedīs mūs atlikušo ceļa gabalu. Tas ir tik jauki! Indietis saka, ka šajā pilsētiņā ir tik daudz bezkaunīgu, rupju, piedzērušos tūristu, ka mūs vizināt viņam prieks. Un tā ierodamies mājās galīgi izsalkuši. Mūsu namiņa biedrene jau guļ, bet guļ tā ar vaļā durvīm. Māja kā ledusskapis, arī mūsu istabiņa nav silta, jo sildītājs jau nebija atstāts. Sildām istabu un iedarbinām arī dūmu signalizāciju, piededzinot tostermaizes. Robina ir pamodusies un iemāca mūs dūmus izkliedēt. Jā, tāda mums ir tā kopīgā dzīvošana, bet ko padarīt. Viens saldē māju, otrs naktī gatavo. Bet tāpat diena izdevusies!

****

223. diena

Šodien var pagulēt ilgāk, bet tāpat jau neguļas. Labi gan, ka abi darbiņu sākam reizē, tāpēc vismaz pirmo dienas pusi nesteidzīgi pavadām kopā. Ja mēs būtu pašā Kvīnsaunā, tad gan būtu pavisam labi – nebūtu jārēķina tas autobusa brauciens un vēl varētu kādā kalnā uzkāpt. Bet, kas zina, varbūt pēc tām divām nedēļām kādu istabiņu Kvīnstaunā arī atradīsim. Jau tagad internetā meklējam sev vietiņu, bet visi saimnieki kā viens atbild, ka tie negaidīs mūs tās divas nedēļas, kas mums jau te apmaksātas – noteikti atradīsies, kāds, kurš brīvo istabu paņems uzreiz. Pilsētā ierodamies nedaudz agrāk kā plānots un tad arī mierīgā gaitā apstaigājam ezermalu. Ārā nemaz nav tik silti kā sākumā, bet restorāni padomājuši, kā tās āra terases uzturēt – tur salikuši sildītājus. Vēl joprojām ir daudzi, kas vizinās ar laivām un bauda dzērienus jahtās. Un pat pīlēm ledainajā ūdenī labi! Mēs arī noteikti izbaudīsim kruīza kuģa priekus. Līdz piektajam maijam, savai pirmajai kāzu jubilejai, te noteikti paliksim. Un tad kārtīgi izdzīvosim visu, ko Kvīnstauna piedāvā, un palēnām domāsim par tālāko ceļu. Šodien iegādājamies arī vitamīnus ziemai un, protams, arī savu B12 vitamīnu. Jau zinām, ka medikamenti te ir dārgi, bet ko padarīt. Patiesībā gan, ja rēķina stundas algā, tad jau nav tik traki. Un tad katrs uz darbiņu. Es savā darbavietā uzzinu, ka Thrill Zone darbiniekiem ir tā lieliskā iespēja visus atrakciju parkus Kvīnstaunā apmeklēt bez maksas – tajā skaitā arī Zoodārzu, kur var pabarot kivi putnus, un dažus restorānus un bārus. Bet noteikums tāds, ka menedžerim jānāk līdzi. Kad jautāju kolēģiem, vai tie visus šos priekus jau baudījuši, tie saka, ka, pat gadu te strādājot, bijuši vien uz Zoo no visām 30 vietām, jo slinka menedžere. Nu žēl, protams, bet jau jūtams, ka uzņēmumā nav īpaši laba aura un savstarpējās attiecības. Galvenais ir nauda. Vakarā gan menedžere ļauj atrakciju parka telpās ienākt arī Arčam. Ir kāda vāciete, kas te iepriekš strādājusi un tad arī mēs sešatā pēc zāles slēgšanas apmeklētājiem paspēlējam pāris spēles. Arī pret dzērienu ienešanu atrakciju telpās šoreiz menedžerei nav iebildumu un šķiet, ka šī arī nav bijusi vienīgā reize, kad kolēģi kaut ko tādu sarīko. Bet ilgi jau izbaudīt laiku kopā nesanāk, jo pēdējais autobuss ir nedaudz pēc pusnakts, un vairs nevaram atļauties nokavēt. Šoreiz mājā esam īpaši klusi, lai netraumētu mūsu namiņa biedreni aukstajā istabā. Ir sešas stundas līdz nākamajai darba dienai. Bet jābauda jau tik, cik var! Gan jau kaut kad izgulēsimies!

****

224. diena

Ne tik ilgi gulējuši ceļamies, brokastojam un skrienam uz darbu. Arčam pilsētā jābūt nedaudz vēlāk, bet atkal ilgāk jāstrādā. Tā mums bieži sanāk agri celties un vēlu iet gulēt. Nezinām gan, cik ilgi vēl Kvīnstaunā paliksim – esam izpētījuši istabiņu un viesnīcu cenas citās pilsētās un tas arī mūs nošokē un liek apdomāties – pat zemākās Kvīnstaunas cenas ir uz pusi augstākas kā citur. Un, ja jau minimālā alga visur viena, tad skaidrs, ka citur varēs vairāk iekrāt. Protams, Kvīnstauna ir netverami skaista, bet ziemā jau kalnos nekāpsim un līdz Jaunzēlandes vasarai arī noteikti negaidīsim. Šodien gan ārā vēl silts un saulains, lai arī rītdien atkal brīdina par lietavām, kas nozīmē, ka kalnos snigs. Tagad, kā jau reiz mums kāda veikaliņa pārdevēja teica, ir laiks, kad Kvīnstaunā iebrauc tieši indieši. Nu, kad cenas nav tik augstas kā vasaras un ziemas sezonā. Bet pilsētiņa pati ir visai mierīga. Bieži dzirdam, ka Velingtona ir ļoti skaista un sirdī iekritusi daudziem, tāpēc apspriežam, vai tā varētu būt mūsu nākamā pietura. Kā saulīte noriet, ārā paliek ļoti auksts, naktī ir jau ap nulli grādiem. Un mājā mūsu istabiņa ir vienīgā siltā. Nesaprotam, kā tā mūsu jaunzēlandiete var izturēt tādu salu. Pat kaķis liekas nedaudz nelaimīgs. Šāda ir mūsu kārtējā darba diena un priekšā vēl daudzas. Mums gan vairs nav tik daudz brīvu dienu kopā, tāpēc mēģinām tos staigāšanas plānus iespiest visur, kur pagadās. Un, esot uz vietas, laiks arī tā steidzas! Nemaz neesam pamanījuši, kā paskrējušas jau trīs nedēļas kopš esam Jaunzēlandē! Šādā laika posmā Austrālijā jau visu tuksnesi bijām šķērsojuši! Bet vēl jau Jaunzēlandei laika mums daudz!

**

Šo dienu atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par Jaunzēlandi un sportu. Jaunzēlande bija tā, kas pirmo reizi uzvarēja Regbija Pasaules čempionātā, kas notika 1987. gadā.

Tomēr, lai arī regbijs joprojām ir visskatītākais sporta veids Jaunzēlandē, golfs ir sporta veids, ar kuru visvairāk šeit nodarbojas. Jā, golfa laukumi te redzami visās malās un Kvīnstaunā tie ir kalnu ielenkti! Patiesībā, Jaunzēlandē ir visvairāk golfa laukumu uz vienu iedzīvotāju! Kā arī, Jaunzēlande ir ieguvusi visvairāk olimpisko zelta medaļu uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm!

*

Iztērētie līdzekļi:

~38 eiro…7.04.

~50 eiro…8.04.

~0 eiro…9.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4874 eiro)

Nopelnītie līdzekļi: ~1116 eiro (ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~1116 eiro)

Noietie km:

~3…7.04.

~4…8.04.

~3…9.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2139)

219. diena

Kamēr esmu darbā, Arča izstaigā milzīgu līkumu līdz lētākajam lielveikalam. Jā, nu iepirkts ēdiens visām trim nedēļām. Kas? Kartupeļi, protams! Arča gan atzīst, ka apmaldījies, meklējot īsākos ceļus. Un, tā kā Kvīnstaunas lidosta ir tepat blakus, tā teritorija jau dīvaini nožogota un ne visur iespējams iet. Interesants ir arī bankas apmeklējums. Arčam savu jauno bankas karti izdodas saņemt, bet darbinieki ne pa kam, loģiski, negrib Arčam dot manējo. Ir saprotams, ka bankas karti nedrīkst dot cilvēkam, kas nav kartes īpašnieks. Bet Arča neatkāpjas – „tā taču mana sieva, nekas, ka uzvārdi citi!” Arča uzrāda manu pasi un vēl pasaka, lai bankas darbinieki man piezvana un pārliecinās, ka tiešām karti var dot. Un tā izcīna to savu taisnību! Tikmēr darbā mācos to sarežģīto dokumentācijas kārtošanu, turpat atrakciju zāles vadība strādā pie pēdējiem jauno spēļu uzstādīšanas darbiem. No rīta spožā saulīte ir pārvērtusies īstā lietusgāzē. Un, lai arī pēcpusdienā domājām doties pastaigā uz kanjonu, plānus nākas atcelt, cerot uz skaistāku nākamo dienu. Tā vietā šodien kurinām kamīnu un baudām burvīgu, siltu vakaru pie stiklotās mājas sienas, kas atspoguļo vētrainu izrādi turpat lietū mirkstošajos kokos.

****

220. diena

Šodien mūsu brīvā diena kopā! Noguļam līdz divpadsmitiem, tad pabarojam kaķi un sacepam kartupeļus. Nu lielisks rīts! Bet vēl lieliskāks ir skats ārā pa logu – kalnu galotnēs sniega sega! Tad jau vakar, kad mums te pilsētiņā lija, augšā kalnos krita sniegs! Tikai trijos dienā esam gatavi doties pastaigā, bet tad arī jāmeklē pazudušais kaķis. Labi, ka vista ir atradusies – tā mēģina iesprukt iekšā pa durvīm, bet pēc neizdevušos mēģinājuma tā vienkārši pie durvīm nokārtojas. Jā, vista skaidri izteikusi savas domas. Šodien dodamies uz 8 km attālo Džeka kalnu. Tā kā autobusi uz turieni iet tikai reizi stundā, tad nolemjam iet kājām un atpakaļ tad paņemt braucamo. Ceļš ir pasakains. To, ko ik dienas redzam apkārt, nevarētu veselā grāmatā aprakstīt. Šādus skatus reti kad var redzēt, un noteikti neviena cilvēka veidota būve nestāv klāt kam tādam. Ejam gar dzidri zilu upi cauri kalnu ielejām. Tepat aplokos ganās zinātkāras stirnas, pūkainas aitiņas un raibi buļļi. Protams, mūsu Google aizved mūs pa nepareiziem ceļiem. Sekojot tam norādītajam īsākajam maršrutam nokļūstam kādās privātās teritorijās un būvniecības laukos. Dažviet zīme saka, ka ienākt aizliegts, citur teikts, ka uz robežā ienākušajiem tiks pielietoti šaujamie. Jā, tā tiešām ir rakstīts! Par kādu tad drošību te var runāt, ja jau pat zīmēs skaidri teikts, ka vietējie var turēt ieročus! Protams, atpakaļ negribam iet pa to tālo ceļu, ko esam nogājuši greizi, tāpēc lecam pāri elektriskajiem žogiem veselas trīs reizes. Neviens mūs nesašauj, bet Googla gan mūsu dienu padarījusi krāsaināku. Un tā divu stundu gājienā nokļūstam līdz pasakainai vietai. Tepat lido privātās lidmašīnas, kas nogādā izpletņlēcējus līdz augstāko kalnu galotnēm, no kurām tad tie laižas lejup. Te ir arī zaļzaļi, kalnu apņemti golfa laukumi un bagāto privātmājas ar stiklotām sienām. Te tiešām ir brīnumskaisti un kurš gan negribētu dzīvot šādā vietā!? Atpakaļ noķeram to reto busu, un šoferis šķiet pat pārsteigts, ka tam arī ir kāds pasažieris. Tā nokļūstam atpakaļ un izejam vēl cauri veikalam, turpat miskastēs izmetot iekrājušos atkritumus. Jā, Jaunzēlandē atkritumu izvešana ir dārga. Viens īpašais atkritumu maiss maksā 4 Jaunzēlandes dolārus, un atkritumus mašīnas izved tikai tad, kad tie ir tādā maisā. Protams, tas ir labi, ka te domā par atkritumu samazināšanu un šķirošanu – tās dārdzības dēļ cilvēki ēdiena atliekas izmet dārzā, papīrus dedzina un tikai plastmasu tad liek tajos īpašajos maisos. Bet mēs darām vēl labāk – to, kas neiet dārzā vai kamīnā, izmetam miskastēs pie veikaliem. Un šo dienu atkal noslēdzam pie kamīna, barojot kaķi, gaidot mājās mūsu namiņa biedreni Robinu un apbrīnojot aiz kalniem rietošo sauli. Tik brīnumskaistā vietā mēs esam!

****

221. diena

Brīvdienas beigušās, jāķeras pie darba! Interesanti gan iet tajā Thrill Zone. Šie izdomājuši jaunu sistēmu. Redz, ja neesi darbā un ir brīvdiena, tad jebkurā gadījumā vari tikt izsaukts uz atrakciju parku, ja tur daudz apmeklētāju. Ar šādu sistēmu saskārāmies jau Anglijā. Bet tur par visu to maksā, jo kas tad tā par brīvdienu, ja visu laiku jābūt gatavībā doties uz darbavietu? Tā kā šeit gan nevienam nav jāizpatīk, jo darbu var mainīt kā zeķes, tad tā arī paskaidroju, ka šādi tā sistēma nestrādā. Protams, atrodas kāds cits, kas piekrīt ierasties jebkurā laikā uz izsaukumu. Vai tas kā var iespaidot turpmāko darbu? Diez vai. Bet ar Arču esam vienojušies, ka vairs jau nebūs tā, kā Anglijā, strādājot ar tiem pusaudžiem – mēs vienīgie bijām tie, kurus vienmēr varēja saukt palīgā, jo mēs vienmēr atnācām. Un beigās mūs sāka arī izmantot, jo tā pēkšņā izsaukšana kļuva par pilnīgi skaidru un pašsaprotamu lietu. Tad mūsu mērķis bija strādāt ilgas un garas stundas, bet nu mums tomēr vesels gads priekšā, nav tas īsais termiņš, kad jāiekrāj maksimāli daudz. Tā nu beigās šodien vienam brīvdiena, otram darbiņš. Māja no rīta auksta, mūsu namiņa biedrenei Robinai šīs esot patīkamākās temperatūras – ārā naktī ir tikai viens grāds, bet jau no rīta durvis ir atvērtas kaķim. Nu neko – labi, ka mums istabiņā ir sildītājs. Tā ir arī vienīgā siltā vietiņa mājā. Cerams, ka urugvajieši pārāk nenošokēsies par elektrības rēķinu. Kamēr Arča darbiņā, rakstu grāmatu un mācos ķīniešu valodu, kas nebūt nav viegla. Jā, kāpēc gan laicīgi nesākt, ja jau Ķīna tiešām ir liela iespēju zeme? Lai arī sākumā vakarā bijām paredzējuši doties uz to pašu Thrill Zone un, kamēr bosi prom, paspēlēt visas virtuālās spēles, kolēģi sanākšanu atceļ, jo līdz ar auksto laiku visi sāk slimot. To tad atstājam citai reizei un noslēdzam vakaru ar latviešu vecajām filmām.

**

Šo dienu atklājums. Kvīnstaunas pārsteidzošā daba. Jā, Otago reģionā, kur atrodas Kvīnstauna, ir vairāk nekā 80 vīna darītavas, kur 77% no visa vīna ir tieši Pinot Noir. Kā arī – atrodamies pie Shotover upes. Izrādās, ka tā bija viena no zelta bagātākajām upēm pasaulē zelta drudža ērā deviņpadsmitā gadsimta beigās.

*

Iztērētie līdzekļi:

~60 eiro…4.04.

~24 eiro…5.04.

~20 eiro…6.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4786 eiro)

Noietie km:

~5…4.04.

~10…5.04.

~2…6.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2129)

216. diena

Un tā mūsu pēdējā nakts pie amerikānietēm un pirmā pašiem savā istabiņā. Kad pieceļamies, visi vēl guļ. Iedzeram kafiju un dodamies pie urugvajiešiem, kas mums šodien nodod atslēgas, kamēr paši pamet savu istabiņu uz trim nedēļām, lai sarīkotu pārsteigumu savām ģimenēm Urugvajā, negaidīti atgriežoties. Jāiet vien desmit minūtes un esam tieši pie mājiņas, kur nu paliksim mēs. Robina – sirma sieviete, ar kuru turpmāk dalīsim šo vietiņu, steidzas uz darbu, bet urugvajieši vēl krāmējas. Samaksājam norunāto naudiņu – katru nedēļu tie būs 300 Jaunzēlandes dolāri uz mums abiem par istabiņu. Pavadām pēdējos mirkļus skaistās saunās, bet tad es skrienu uz autobusu.

Šodien ir arī mana pirmā darba diena atrakciju parkā. Esmu ieradusies daudz par agru, kā jau latviešiem pieņemts. Tā nu nopērku arī otru autobusa karti, lai jau mēs abi varam pabraukāt. Visu nakti ārā lijis, bet nu uzspīd saulīte. Saulē jau silti, bet bez tās salst līdz kaulam. Jā, tādu īstu aukstu laiku sen neesam izjutuši. Pagājušo ziemu pavadījām Anglijā un tur jau arī par ziemu to nenosaukt.

Drīz atnāk pats atrakciju parka saimnieks un atver durvis. Vien izmet, ka esmu par ātru. Tas ar kādu strādnieku tupina telpu paplašināšanas darbus, bet es gaidu, kad atnāk vēl divi kolēģi un sāk man stāstīt, kā katra virtuālās realitātes mašīna jāieslēdz, kā jāsaregulē tas 12D kinoteātris, kā jāaizpilda dokumentācija. Ir ļoti daudz ko atcerēties un ļoti daudz uzdevumu vienam par to pašu minimālo algu. Bet tagad jau ir tā klusā sezona un visi sāk gatavoties trakajai ziemai. Jaukākais – lai ieteiktu klientam piemērotāko atrakciju, tās visas jāizmēģina pašam, un tā nu šodien izbraucu gan vieglākā, gan trakākā karuselī 12D kinoteātrī un izspēlēju visas virtuālās realitātes spēles uz elektriskā zirga, kas te ir vienīgais visā Jaunzēlandē. Ko lai saka – kopumā grafika jau tām spēlēm varēja būt labāka, bet nav ko sūdzēties – ir interesanti iepazīt to citu realitāti, kas mani īsti nekad nav aizrāvusi.

Šodien atrakciju parkā daudzi neienāk un tie, kas ienāk, nošokējas par cenām. Jā, lētākais ir seanss 12D kinoteātrī, kas maksā 34 dolārus par trim 4-8 minūšu garām filmiņām. Dārgākais ir bezkrāsas peintbols, kur par stundu jāmaksā 129 dolāri, lai sašautu pretinieku ar gumijas bumbiņām. Bet ir cilvēki, kas nāk un to dara. Tas gan nemainīs manu viedokli, ka skaistākais un interesantākais dzīvē ir pieejams par brīvu. Diena paiet ātri, tagad galvenais visu darāmo atcerēties, jo jādarbojas ar ļoti daudzām mašīnām un trauslām ierīcēm, kā arī maksājumiem, dokumentēšanu un atskaitēm. Tomēr saņemu līgumu un rītdien jau jāstrādā ar pašu priekšnieci.

Un tad pa smalku lietutiņu atpakaļ uz Franktonu – uz mūsu mājiņu. Šoreiz gan ar autobusu, caur veikalu, lai Arčam pagatavotu vakariņas, un tad uz māju, kur jau gaida kaķis un vista. Jā, te mājas pagalmā dzīvo arī savvaļas vista, kas atklīdusi no kaimiņiem. Tie vistu negribot atpakaļ, jo tā vairs nedējot olas. Urugvajieši gan atklāja, ka vista pagājušajā nedēļā veselas 9 olas izdējusi! Kad jautājām, ko tad vista ēd – neviens nezina. Tā vienkārši ir pagalma vista, kas vienmēr mēģina ielavīties mājā.

Tad nu sākas lielā somu izkrāmēšana. Istabiņa ir pasakaina – visa siena ir stiklota, un skats paveras uz ezeru. Saulriets sasilda istabiņu, lai gan naktī solās būt vēsāks. Bet beidzot mums ir sava vietiņa! Drīz mājās pārrodas arī Robina. Pēc sarunas atklājas, ka jaunzēlandiete dzīvojusi visapkārt valstij, bet Kvīnstaunu kā galapunktu izvēlējusies, jo te dzīvot pārvācies viņas pieaugušais dēls. Sieviete strādā, bet īsti nevēlas atklāt, par ko. Tomēr viņa atzīst, ka Kvīnstauna ir ļoti dārga un algas jau tās pašas kā citās pilsētiņas, kur dzīvošana ir uz pusi lētāka. Tāpēc iekrāt citur ir labāk. Bet šī esot viņas mīļākā vietiņa – tik skaisti apkārt! Reti jau var tos īsto jaunzēlandiešus satikt, jo šajā pilsētiņā uzturas tikai tūristi. Robina uztaisa tēju un uz balkona jaukā sarunā saka, ka Austrālija vairāk sliecas uz to amerikāņu kultūru, bet Jaunzēlande esot vairāk kā Lielbritānija. Un tā arī esot tā lielā atšķirība.

Vakars tā arī tiek pavadīts beidzot iekārtojoties savā vietiņā. Nu ko – mums ir gan darbs, gan dzīvesvieta. Nu jāsāk atpelnīt tos Jaunzēlandes izdevumus, un tad arī visu šo mūsu ceļojumu, lai varētu domāt par nākamo!

****

217. diena

Mūsu istabiņa. Un kas gan būtu domājis, ka būs tik auksti? Jā, ārā no rīta ir vien seši grādi. Miedziņš jau zem segu kārtām jauks, bet rītā no gultas ārā līst negribas. Protams, kas jādara, tas jādara – slēdzam mazo sildītāju, vārām karsto ūdeni un mēģinām kā uzturēt to siltumu. Traki, ka apkures nav. Dzīvojamajā istabā ir kamīns, bet durvis uz āru vienmēr nedaudz pavērtas, lai tas kaķis varētu savās darīšanās staigāt. Nez, kā tā nabaga vista pagalmā jūtas.

Katrā ziņā izdzīvojuši jau esam. Paēdam, beidzot ieliekam visu savu kravu mazgāties un saņemam instrukcijas no Robinas – mūsu mājas biedrenes. Viņa uz divām dienām brauc prom un atstāj kaķi mūsu aprūpē. Protams, to pabarosim, bet mājas durvis gan vaļā turētas netiks. Par to vēl būs jāparunā.

Un tā jāsteidzas uz darbu. Arča strādāt sāk vēlāk – mums tie grafiki galīgi nesakrīt, bet viena diena nedēļā mums abiem vienlaicīgi būs brīva un tad arī kāpsim tajos kalnos! Lielākais mērķis ir uzkāpt Remarkables kalnā, kas katru dienu mūs uzlūko. Tas ir vairāk kā 2 tūkstošus metru virs jūras līmeņa, un latvietis Alfrēds tur jau ir bijis. Šajā augstajā kalnā dzīvo arī tie trakie papagaiļi. Jā, Jaunzēlandē mīt kas tāds kā kalnu papagaiļi kea. Lai nenomirtu badā, tie bieži vien dara trakas lietas. Skatījāmies dokumentālo raidījumu par to, kā papagaiļi naktī uzbrūk aitām. Tie uzsēžas tām uz muguras un sākt plūkt ārā spalvu, lai pēc tam pamielotos ar gaļu. Jā, un ko tas nabaga bezpalīdzīgais dzīvnieks var padarīt tādam uz muguras sēdošam papagailim?

Līdz centram brauciens ir 20 minūšu ilgs un drīz arī esmu darba vietā. Šodien jāstrādā ar priekšniekiem, bet pašā iestādē notiek lielas pārvērtības – tiek instalētas vēl divas jaunas virtuālās spēles – viena tāda, kur uz speciālas platformas ar īpašiem apaviem var spēlēt spēli, tai kustoties līdzi – skrienot, lecot utt. Un tās brilles jau iedod īpašo efektu, ka esi citā realitātē. Jā, šodien gan lielākoties ir tīrīšanas darbi un visu sešu stundu laikā ienāk vien divas jauniešu grupiņas. Vienai no tām mani vienkārši „piekabina” – tā, lai lāzeru šaušanā sanāk divas komandas, kur katrā ir divi spēlētāji. Lāzeru cīņa ir kas līdzīgs peintbolam, tikai te tiek šauts ar lāzeriem un dotas dažādas spēles variācijas – tad jābūt precīzākajam, tad labam komandas biedram. Šodien vadītāja aicina noskatīties arī nākamās divas 12D kinofilmas un izspēlēt vēl divas virtuālās realitātes spēles. Laika gaitā tās visas būs jāzina, lai mācētu klientam paskaidrot, kas tad kur notiek un kas jādara. Atklāti sakot, tajā kinoteātrī uz kustīgās platformas ar 3D brillēm ilgi nevarētu nosēdēt – jau pēc divām filmām tā dūša šūpojas tāpat kā krēsli. Virtuālās spēles ir interesantas, bet tur jābūt īstam spēļu cienītājam. Izskatās, ka daži darbinieki ir tiešām sajūsmā par visu notiekošo – būs vēl jaunas atrakcijas! Man virtuālā pasaule nu ir darba vieta, bet nekas, par ko varētu tā sajūsmināties.

Pēc darba aizeju pie Arča. Viesmīlēm jautāju, vai var aprunāties ar jauko pavāru Arču, bet tās uzreiz sūta mani nodot savu CV noteiktā telpā. Saku, ka es te neesmu atnākusi strādāt un tad meitenes vien atvainojas un nosmej – te tik daudzi nākot pieteikties darbā, ka nu šīs nemaz vairs neklausās, ko kāds saka, vien sūta nodot pieteikumus.

Un tad jābrauc uz mājām barot to kaķi un skatīties, vai vista vēl nav atstiepusi pekas šajā aukstumā. Diena gan iesilst līdz 16 grādiem, bet tuvojas ziema. Pamanām, ka arī hosteļiem cenas paliek arvien zemākas. Tagad ir tas laiks, kad kāpelēšanai, alus baudīšanai terasēs un ekstrēmo sportu piekopšanai ir par aukstu, bet vēl nav pietiekami auksts, lai snigtu un iebrauktu ziemas prieku meklētāji. Sniegs gan būšot jūnija sākumā – jā, pavisam apgriezti kā Latvijā. Un tad arī pilsētiņa būšot pilna ar tādiem, kas nes plecos slēpes vai dēli. Jā, Kvīnstauna ir Jaunzēlandes tūrisma galamērķis. Un ne tikai Jaunzēlandes, bet visa tuvākā reģiona slēpošanas galapunkts! Redzēsim, kas par trakumu te notiks.

Un tad arī cauri veikalam un atkal uz istabiņu. Pa dienu saule gaisu sasildījusi, bet vakarā paliek vēsāks. Pagatavotās vakariņas nemaz nav jāliek ledusskapī, jo tādā dzīvojam. Skaidrs, ka pēc tām trim nedēļām jāmeklē silta vietiņa. Un jāmeklē tā laicīgi, jo ziemā viss esot pilns un cenas atkal ļoti pieaug. Robina jau saka, ka tie māju īpašnieki ir alkatīgi. Bet kāpēc gan ne – ja jau ir māja un īrnieki cīnās par savu vietiņu, kāpēc gan neuzlikt augstu cenu un nepadzīvot zaļi? Esam iebraukuši īstā tūrisma paradīzē. Tagad jāsāk gatavoties tai ziemai.

****

218. diena

Vakardienas vakaru noslēdzam pie kamīna, bet mostamies atkal aukstumā. Neko padarīt – jātaisa brokastis un jāgatavojas darba dienai. Šodien abi gandrīz darbu nokavējam ķīniešu tūristu dēļ. Lai arī braucam katrs savā laikā, šoreiz autobuss stāv īpaši ilgi. Redz, ielidojušas vairākas ķīniešu grupas, bet tie tad pa vienam nāk pie šofera un, kā jau nu māk, jautā, vai šis autobuss iet uz Kvīnstainu. Cik maskā biļete? Kā var dabūt lētāku biļeti? Un tad nākamais visu to pašu. Un te jau vietējie tik laipni, ka arī katram paskaidro, ka lētāku biļeti var dabūt iepriekš nopērkot autobusa karti. Šoferis katram atsevišķi skaidro visus virzienus un noteikumus. Eh, ķīnieši! Smieklīgi, kā viens no visiem autobusā cītīgi fotografē zirnekļa uzvītu tīklu pie griestiem stūrī. Jā, lai arī kāds priekšstats par to Ķīnu būtu, patiesībā tur ir ļoti sakārtots un pārsteidzoši moderns, vismaz visā austrumu krastā. Viņiem tur redzēt kādu dzīvu radībiņu lielajās pilsētās arī ir vairāk kā neiespējami.

Abu mūsu darba dienas ir jaukas un, kā par pārsteigumu, arī bosi, lai kādi tie būtu pret citiem, pret mums izturas ļoti labi. Nez, kāds tam iemesls, bet viss ir ļoti forši. Ja ne tas straujiem soļiem nākošais aukstums.

Dienu beidzam abi kopā – desmitos vakarā. Kad atrakciju parkā nav vadības, tad citu darbinieku draugi saņem to lielisko iespēju visu izmēģināt bez maksas. Arča gan atnāk nedaudz par vēlu, bet labās ziņas – spēļu zāles vadība jau pavisam drīz dodas prom uz veselām divām nedēļām, tā kā arī Arča varēs izmēģināt tos virtuālos priekus, ko es baudu katru dienu, par to saņemot algu.

Iegriežamies turpat blakus esošajā barā, kas, patiesībā, ir mūsu sākotnējās dzīvesvietas – X Base hosteļa pirmajā stāvā. Un no hosteļa mums palikusi vesela čupa ar kuponiem, kas sniedz bezmaksas dzērienu. Tādu kuponu hosteļa iemītnieki saņem vienu dienā. Un, tā kā palikām hostelī veselu nedēļu, bet nevienu dienu šādu iespēju neizmantojām, nu esam kārtīgi iekrājuši tos bezmaksas dzērienus!

Šoreiz gan pa vienam un tad uz Franktonu. Arčam nākamā diena brīva, bet man darbs. Un tad būs pienākusi arī mūsu kopīgā brīvā diena – vēl jau tajos kalnos varam kāpt!

**

Šo dienu atklājums. Un nu par cilvēkiem Kvīnstaunā. Kad šajā pilsētiņā tika filmēta Gredzenu Pavēlnieka filma, vairāk nekā 500 cilvēku stājās rindā uz kastingu, cerot dabūt lomu. Jau zināms, ka Kvīnstaunā ir daudz dažādu ekstrēmo sporta veidu un izklaides iespēju. Izrādās, ka vecākais gumijlēcējs Kvīnstaunā bija veselus 94 gadus vecs!

*

Iztērētie līdzekļi:

~214 eiro…1.04.

~60 eiro…2.04.

~3 eiro…3.04.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4682 eiro)

Noietie km:

~4…1.04.

~5…2.04.

~3…3.04.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2112)

213. diena

Mūsu pēdējā nakts hostelī pavadīta labi. Ceļamies, krāmējam somas un dodamies uz pieņemšanu. Tur vēl izmantojam internetu, lai visu nopublicētu, un tad arī atstājam somas un aizejam līdz aģentūrai. Tā mums nu cītīgi sūta darba piedāvājumus. Tur esošos informējam, ka nu esam atraduši darbu un atsaukties varēsim reti, bet šādu iespēju paturam. Tad izdrukājam papildus vīzas un atgriežamies hostelī. Te jau mūs pazīst un neko nesaka, ja vēl aizejam uz virtuvi un iedzeram hosteļa nodrošināto kafiju. Te ir arī TV istaba, kur stāv kaste ar bezmaksas drēbēm. Tās gan jau hostelī vienkārši atrastas un nu izdalītas bez maksas. Tur atrodam sporta tērpu ar labu zīmolu, bet paši esam pazaudējuši datora necaurlaidīgo ūdens somu. Dots pret dotu.

Šodien plānots palikt pie amerikānietēm teltī. Lai arī vakardien viss sarunāts, šodien mūsu draudzene Džastina uz ziņām neatbild. Domājam – varbūt viņa pārdomājusi vai kāds istabas biedrs sācis protestēt. Tomēr mums visiem bankas kontu šodien paredzēts atvērt vienā vietā un vienā laikā, tā ka tāpat jau tiksimies. Un tāpat liekam somas plecos un dodamies uz Franktonu – to pilsētiņu 10 km attālumā no Kvīnstaunas, kur mums ir gan bankas apmeklējums, gan amerikānietes dzīvesvieta, gan nākamā īres istabiņa. Papildinām savu autobusa karti ar krietnu braucienu skaitu un esam ceļā. Šoferītis priecājas, ka kāpjam iekšā ar lielām mugursomām, un jautā, vai plānojam stopēt. Smejam un sakām, ka šoreiz ne, bet nākotnē noteikti. Jā, te stopēšana arī ir ierasta lieta.

Tā sasniedzam kādu pieturu, kur it kā jāpārkāpj nākamajā busā. Jā, te ar vienu biļeti, kas maksā 1.2eiro, var pārbraukt ar vairākiem autobusiem. Un tā nokļūstam pie lielveikala, kas atrodas turpat, kur banka. Tā kā vēl divas stundas līdz bankas vizītei, ieejam veikalā un paņemam tikko ceptu maizīti un dārzeņus pusdienām. Apsēžamies turpat netālu uz soliņa, novelkam apavus, sataisām maizītes un baudām saulaino dienu. Saulītē ir pat karsti! Un forši, ka te viss tas, ko mēs ierasti darām ceļojot, apkārtējiem ir ļoti saprotams. Tie nemaz nebrīnās, ka divi te sataisījušies piknikot. Un tad arī saņemam ziņu no Džastinas, ka viss kārtībā, palikt varam. Un dodamies uz banku.

Bankā esam pirmie, paziņojam amerikānietei, kas kavējas, ka mēs jau sākam. Mūs sagaida jauka sieviete, tai sniedzam pasi, nosaucam gan Latvijas, gan Anglijas nodokļu maksātāja numurus. Latvijā tādu gan nav, bet mūsu personas kodi kalpo arī par nodokļu maksātāju numuriem. Tad uzrādām izziņu no hosteļa par dzīvesvietas apstiprinājumu. Tādu nemaz visas bankas nepieņem. Un smieklīgi, ka bankā esam ar visām somām, kas liecina, ka hostelī jau vairs nepaliekam, bet labi, ka darbiniece tāda saprotoša. Un labi, ka hostelī mums ierakstīja izziņu ar šīsdienas datumu, lai arī tur vairs nepaliekam.

Un tā visi mūsu dokumenti tiek pieņemti, izvēlamies, kādu karti labāk ņemt tik īsam laika periodam – tā, lai par pašu kartes izmantošanu nav jāmaksā. Vispār liekas, ka tā Swedbank karte nav īsti izdevīga. Un tad arī ierodas mūsu draugs Daniels – tas paziņo, ka viņa amerikāņu draudzene, kam arī jātaisa karte un pie kā esam plānojuši palikt, jūtas slikti, un ieradīsies ar aizkavēšanos. Meitene nāk galīgi trīcoša un bāla. Vakardien esot bijusi liela ballīte un šis ir pēcsvētku efekts. Jā, lēti sidri un šņabis virsū – organismam pārsteigums. Džastina vairākas reizes iet ārā no bankas, jo tualete ir pretējā ielas pusē, bet tomēr ar to bankas karti izdodas tikt galā. Un tā nu mums visiem nu ir konts, tagad tikai jāgaida pati karte un pa telefonu jāpieslēdz internetbanka. To varēja darīt arī šodien, bet visi steidzīgi – Arča drīz skrien uz autobusu, lai paspētu atpakaļ uz Kvīnstaunu darbiņā, bet Džastina vēlas aši kāpt atpakaļ gultā. Un tā nu visi esam noslēguši savu bankas apmeklējumu. Vēl viena lieta, kas nokārtota.

Un tad jau trijatā kopā ar latviešu puisi Danielu un Džastinu nokļūstam amerikāņu īrētajā mājā. Arčam jāstrādā līdz desmitiem, tikmēr mans uzdevums ir celt telti. Džastina uzreiz iet gulēt, arī pārējie mājā izskatās tādi nekādi. Mēs ar Danielu aprunājamies, un tad puisis piedāvā mani aizvest uz pilsētas centru, jo pats nu tur pārvācies. Daniels tagad īrē istabiņu kopā ar kādu latīņamerikāni un dzīvo tuvāk darba vietai. Arī man atnāk e-pasts par darbiņiem. Angļu valodas skola atbild, ka no visiem kandidātiem tomēr paņemts tas ar CELTA sertifikātu – starptautiski atzītu angļu valodas prasmju līmeņa apliecināšanas dokumentu. Savukārt ar darba pieteikumu atbalsta darbinieka lomā ir vēl interesantāk – tie aicina no sākuma parakstīt visus papīrus un tikai tad ir gatavi sniegt informāciju par darba vietu, stundām un samaksu. Vai tas nav pārlieku dīvaini? Nu skaidrs, ka palikšu tajā Thrill Zone atrakciju parkā. Mazāk stundu tur, vairāk stundu jaunās grāmatas tapināšanai. Un tad jau nākamajās pilsētiņās varēs meklēt darbus ar vairāk stundām. Šīs darba iespējas tomēr jāizmanto, jo nav jau daudz valstu, kur reāli var saņemt tādu naudu. Lai arī vāciešiem un amerikāņiem tas nav no svara, mums šādu iespēju tomēr gribas maksimāli izmantot.

Piekrītu Daniela piedāvājumam braukt uz centru. Laiks ārā labs, mājā pie amerikānietēm strādāšana maza, tāpēc jāizmanto šī saulainā diena nesteidzīgai pastaigai. Un tā nokļūstam centrā, kamēr Daniels stāsta savus piedzīvojumus laikā, kad tas strādāja par stjuartu. Tas arī saka, ka priecājas par pārvākšanos – pie meitenēm bijis par daudz skaļi, par daudz ballīšu. Puisis tomēr strādā no pieciem rītā līdz diviem dienā, un šādam grafikam tās vēlās izklaides neder. Norunājam, ka nākamajā nedēļā taisīsim to latviešu saietu. Uzņemos visu saorganizēt. Tikai jāsaskaņo tie darba grafiki!

Un ko darīt Kvīnstaunā? Ir taču lieliska taka no pilsētas atpakaļ uz Franktonu, no kurienes tikko atbraucām. Tā ir taka gar Franktonas roku jeb tādu kā līci ezerā, un to arī tad eju. Taka ir apmēram 8 kilometrus gara un vakars ir burvīgs šādai pastaigai. Nedaudz jau pietrūkst to Austrālijas skaļo, krāsaino putnu, bet te ir tik skaista daba! Staigāju līdz pat saule laižas pār kalniem. Un tad laiks veikalam.

Tā kā Arča darbiņā, vakaram nopērku nelielas uzkodas un vienu pudeli sidra. Turpat pie kasēm pārdevējas jautā dokumentus un ilgi pēta pasi, līdz nākas vien paskaidrot, ka jā – drīz trīsdesmit. Ārzemju darbinieces sasmaidās un saka, ka tas taču, labi, ka nevar pateikt! Tad saņemu īsziņu no Džastinas, kas saka, ka viņas dzīvokļa biedri nevēlas, lai guļam teltī. Redz, kaimiņi nesen bija izsaukuši policiju un nu viņu māja tiek īpaši uzmanīta – sevišķi tas, lai tajā nepaliek vairāk cilvēku par paredzēto. Citādi tās ballītes par skaļu un traku. Bet visi esot ar mieru, ka guļam istabā kādā smuki iekārtotā būcenītī. Lieliski!

Kad esmu atpakaļ pie amerikānietēm. Džastina jau augšā un kārto dzīvokli pēc kārtējās ballītes. Es piepalīdzu un visi uzreiz atplaukst smaidā. Un tad arī pārrodas arvien citi dzīvokļa biedri, tiek attaisītas pāris pudeles. Pēc laiciņa eju sagaidīt Arču un tumsiņā atgriežamies pie amerikānietēm. Šīs trīs dienas mums jāpadzīvo tā, kā var, un tad jau varēsim tā, kā patīk!

****

214. diena

Un tik jauki izguļamies! Lai arī meitenes līdz vēlai naktij skatās filmas, mēs esam pietiekami noguruši, lai neko nedzirdētu. Mūs pieceļ modinātājs, kas uzlikts uz desmitiem. Tad augšā ir tikai amerikāņu puisis Fils, kas vakardien aizgāja gulēt pirms mums, un tas saka – cik labi ir pamosties bez paģirām! Jā, īsta ballīšu māja!

Tad mostas arī Džastina un mēs trijatā, atstājot Filu mājās, dodamies uz sestdienas tirdziņu. Tur sanākuši daži vietējie ražotāji, kas taisa ievārījumus, vīnus, gatavo sierus, pārdod visādus roku darinājumus, ziepes un vēl daudz ko citu. Tepat satiekam arī latviešu puisi Alfrēdu, kas apstiprina – nākamajā nedēļā to latviešu sanākšanu vajag!

Pēc tirdziņa atgriežamies lielajā mājā, pabrokastojam un tad arī laiks doties. Arča strādā no diviem dienā, es dodos uz bibliotēku, lai strādātu pie mājaslapas un pie grāmatas. Tie ir darbiņi, kas jādara tā vai tā. Bibliotēka šodien vaļā līdz pieciem vakarā un tad jau jādomā kādas alternatīvas. Amerikāņu mājā gan arī šodien būtu bijis mierīgāks – Džastina ar Danielu brauc kalnos uz vairākām dienām, citas meitenes arī dodas nogales izbraucienā. Vien atliek cerēt, ka kāds būs mājās vakarā, lai mūs ielaistu iekšā.

Bibliotēkā darbi veicas raiti. Ir kāda apslimusi ķīniešu meitene, kas atvainojas pēc katra šķaudiena, un tad arī atnāk kāds puisis ar savu aprīkojumu datorspēlēm. Smieklīgi skatīties, ka tas cītīgi seko līdzi visiem ienaidniekiem, ko spēlē jānošauj. Tā acis un galva tiešam šaudās kā tādam ieinteresētam putnelim. Tepat aiz liga ir sporta laukums, kur vietējie spēlē dažādas sporta spēles. Un šodien skan arī haka – tradicionālā maoru deja ar izkliegtu pavadījumu. To vīri izpilda pirms spēles. Skaļa un ekspresīva.

Piecos bibliotēka tiek slēgta, es dodos uz centru, lai aizietu uz savu turpmāko darba vietu. Tur priekšā divi puiši – francūzis Pauls, kas te strādā divus mēnešus, un indiešu vīrietis, kas te ir jau pusotru gadu. Abi vīri saka, ka tagad ir klusā sezona, reti kad kāds ienāk. Trakums sākšoties ziemā, kā vien uzsnigs pirmais sniegs, un tas būšot ap jūnija sākumu. Parunāju atsevišķi ar katru no puišiem, jo tie, šķiet, nemaz savā starpā tik labi nesadzīvo. Francūzis ir ļoti atklāts. Tas saka, ka pēc mēneša plāno doties prom, bet nevienam to vēl nav teicis. Darbs ir ok, kaulus nelauž, bet nav arī viņa sapņu profesija. Un to visu sliktāku pataisa arī nejaukie bosi un nīgrie kolēģi. Pret mani gan visi ir jauki, tā kā par to vēl nevar spriest. Ar indieti savukārt varam parunāties par pašu Indiju, jo tur jau arī daudz izceļots. Indietis ir no Mumbajas, kur arī esam bijuši. Tas gan Jaunzēlandē ir jau piecus gadus – un tāda jau ir tā tendence, ka tie, kas nāk no nabagākām valstīm, dara visu iespējamo, lai paliktu Jaunzēlandē, kamēr bagātais ārzemnieks vien atbrauc piestrādāt, lai izklaidētos, un drīz dodas prom.

Francūzis ir pārliecināts, ka jau tagad varu sākt spēlēt visas virtuālās spēles, bet indietis saka, lai izbaudu brīvību – drīz varēšu nodoties darbam. Es gan paklausu francūzi un tieku uzsēdināta uz tāda kā zirga, man tiek uzliktas brilles un iedots zobens. Jā, nu esmu bruņinieks, kas jāj uz zirga milzīgā kara laukā, un visapkārt, kur skatos – gan uz sāniem, gan aizmugurē un augšā spēle seko līdzi skatienam. Liekas, ka esmu tur iekšā. Šī gan ir bērnu spēle un netiek uzskatīta par bailīgu, arī grafika nav īsti laba, bet tie zirga lēcieni pāri aizai tāpat uzdzen zosādu, un pašās beigās taisu arī acis ciet – liekas, ka esmu kā sapnī, kur tūliņ arī kritīšu iekšā kādā bezdibenī. Interesanti. Priekšā vēl desmitiem tādu spēļu!

Atvados no puišiem, aizeju uz veikalu sapirkt šo to vakariņām, un dodos kājām atpakaļ uz Franktonu tos pašus astoņus kilometrus pa skaisto dabas taku. Šoreiz pa ceļam arī apsēžos, lai palasītu grāmatu un ilgāk pabaudītu tos skatus. Jānosmej vien, ka šī rīta tirdziņā tūristi gāja gar fotogrāfijām, kurās atainoti kalni, kamēr pilsētā, kad dzīvi kalni ir apkārt, tie tam nemaz nepievērš uzmanību. Jā, dīvaina tā pasaule.

Kad satumst, laiks doties atpakaļ uz amerikāņu dzīvokli. Džastina ar Danielu šodien devušies izbraukumā, un mums jāpaliek ar svešajiem amerikāņu draugiem. Visi gan ir piekrituši mūs vēl divas naktis uzņemt. Bet interesantākais, ka tad, kad ierodos, māja ir pavisam tumša. Kur visi palikuši? Jau no rīta tie sprieda, ka šodien jādodas kaut kur ārpus mājas, deviņos vakarā tie nav atgriezušies. Māja tumša, bet durvis tai ir vaļā. Nu ko – iekšā neviena nav, neliela miskaste. Tā nu viena pati tukšā mājā ķeros pie pēdējiem darbiņiem un vakara uzkodu gatavošanas pavāram. Vakars ir pārsteidzoši mierīgs, un arī naktī pārnākušie ir klusi. Īsta atpūta!

****

215. diena

Nu ko – ceļamies, taisām brokastis un kopā dodamies uz Kvīnstaunu, lai katrs dotos savos ceļos. Arča iet gatavot, es dodos aprunāties ar Thrill Zone atrakciju parka darbiniekiem. Šodien gan tur ir arī priekšniece, kas stingri nosaka – te nevienam nav laika runāt, ir jāstrādā! Jā, ar tādiem kašķīgiem bosiem būs jāsadzīvo. Tad jau redzēs, cik ilgi. Šoreiz jau nav tā, ka esam piesieti.

Un šodien ir lieliska diena, lai dotos pastaigā. Kur? Kvīnstaunas kalnā! Lai arī tur bijām jau kopā ar Arču, mēs neizgājām apkārtceļu, kas ved cauri pasakainam mežam. Nesteidzīga pastaiga ir tieši laikā. Ir burvīgi – lai arī ir svētdiena, mežs ir tik ļoti kluss un mierīgs! Vējš šūpo koku galotnes, zem kājām čaukst čiekuri. Neticami, cik skaisti ir Kvīnstaunā!

Taciņa tāpat aizved uz kalna virsotni, turpat ir soliņš – lieliska vieta kāda indiešu guru grāmatai par pasauli. Šodien gan solīts lietus un drīz arī sarodas lieli lietus mākoņi, spēcīgs vējš nodzen lejā no kalna. Un tad arī atliek vien tā pati taka līdz Franktonai, pilsētiņai 10 km attālumā no Kvīnstaunas. Tāds ierasts gājiens. Šoreiz gan sarēķinu, cik laika aizņem nokļūt līdz katram pieturas punktam, lai varētu sarēķināt, cik ilgu laiku aizņems nokļūšana līdz darbam. Pagaidām mums ir tikai viena autobusa karte, tāpēc plānojam pamainīties ar to staigāšanas – braukšanas grafiku. Gan jau pienāks tā diena, kad nāksies pirkt to otru karti ar, bet vai var nogurt no šiem skatiem?

Ezera krastā jau Franktonā var redzēt ezerā grimstošo sauli, pāri galvai laižas lidmašīnas. Mākoņi netveramās formās pārklāj kalnus. Kvīnstauna ir īsta pasaka!

Veikalā jāiepērk kārtējie gardumi Arčam. Turpat plauktu krāmētājas met ārā nedaudz iebojātus augļus. Žēl, ka tādi labumi nokļūst miskastē. Vai tiešām to visu vienkārši nevarēja nocenot?

Un tāda ir mūsu pēdējā diena pirms pārvākšanās. Jau astoņos no rīta būsim savā istabiņā. Pēc tam gan uz darbu, bet vakars būs mūsu gultiņā istabā pie milzīga loga ar skatu uz ezeru. Nevaram vien sagaidīt!

**

Šo dienu atklājums. Maoru ciltis pirmoreiz atklāja un apmetās Kvīnstaunā laikā, kad tie meklēja pounamu – pusdārgakmeni, kam nu ir liela kultūriskā vērtība. Šis akmens tika rūpīgi apstrādāts un pārvērsts vairākos objektos un rīkos kā, piemēram, zvejas āķos, nažos un dārglietās. Eiropieši Kvīnstaunā ieradās 1850tajos gados, bet, kad zelts tika atklāts Arrovas upē 1862. gadā, sākās trakais zelta drudža laiks, un tad arī šī apkārtne sāka augt un attīstīties.

*

Iztērētie līdzekļi:

~28 eiro…29.03.

~8 eiro…30.03.

~12 eiro…31.03.

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4405 eiro)

Noietie km:

~13…29.03.

~14…30.03.

~17…31.03.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2100)

210. diena

Šī diena iesākas lieliski – ar ziņām par IRD numura saņemšanu. Tātad – mums ir nodokļu maksātāja numurs, nu nepieciešams tikai konts. Interesantākais jau tas, ka šādu numuru bez konta nevar saņemt, bet internetā pieejamajā veidlapā pie pieprasītā konta numura iespējams atzīmēt „es nevēlos sniegt informāciju par savu kontu”, un viss. Likums apiets ar līkumu. Jauka ir arī nakts – beidzot neviens nekrāc. Mums gan atkal jāmaina istabiņas un desmitos esam hosteļa pieņemšanā ar visām somām. Bet tad tiek paziņots, ka kāds nepieredzējis darbinieks mums aizmirsis pateikt, ka atstājis mūs tajā pašā istabā – lai arī tā ir nedaudz dārgāka, tas vienkārši mums iedevis atlaidi. Nu neko – ejam atpakaļ un pakojam somas ārā. Šodien atkal līst.

Arčam jau divpadsmitos sākas darbiņš, man līdz četriem jāgaida atbilde par darbu atrakciju parkā. Tikmēr sāk nākt arī atbildes uz nosūtītajiem CV no citām kompānijām – visi modušies no brīvdienām. Bet nu galvenais uzzināt par to atrakciju parku un tad izskatīt pārējos piedāvājumus, kas nav tik vilinoši. Interesanta lieta ir tā saucamie frīlanceri – tie, kas dažādus darbiņus atrod un dara internetā, frīlanceru portālā – tur, kur reģistrējušies darba devēji. Var darīt visu – sākot no fotogrāfiju iesūtīšanas, datoru programmēšanas, virtuālās asistēšanas un arī blogu rakstīšanas, tekstu rediģēšanas utt. Protams, kā jau katrā portālā, ir jau visādi krāpnieki – saka: „Iesūti man avansu, lai es pārliecinātos, ka darbu tiešām darīsi, un tad, kad pabeidz, avansu saņemsi atpakaļ kopā ar algu”. Bet tā jau tie avansi, tāpat kā algas, atpakaļ neatnāk. Ir arī oficiālie darba devēji, kurus var atpazīt pēc noteiktām pārbaudēm un tā arī šādus variantus meklējam.

Pēcpusdienā atkal sāk nākt jaunas ziņas – tieku uzaicināta uz interviju kā angļu valodas skolotāja, un atnāk pieteikums arī atbalsta darbinieka lomai. Protams, nebūtu viegli mācīt angļu valodu angliski runājošā valstī – bet jebkurš izaicinājums ir jāpieņem, jo tikai tā taču var augt un attīstīties! Atbalsta darbinieks ir kas tāds, ko darījām Anglijā – tas ir psiholoģiski ļoti grūts darbs, bet var strādāt ilgas stundas. Tur jādarbojas ar pusaudžiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi, un nekad nevar zināt, kā diena izvērtīsies. Un visbeidzot pienāk ziņa, ka pirmais atrakciju zāles izmēģinājuma darbiņš ir jau ceturtdien. Nu atliks tikai izvēlēties no visiem variantiem!

Vēl jau diena gara – jāskrien uz lietoto apavu veikalu pēc botām, jo manējās jau izjukušas, bet sandalēs neviens negribēs ņemt uz pārrunām. Un pieprasītas tiek arī melnas bikses, ko jāmeklē rītdien. Tad lielveikals – pilsētā ir divi veikali – viens pašā centrā, kas ir tieši tūristiem paredzēts, un otrs ir nedaudz tālāk, kur arī redzami visi jaunieši, kas pilsētiņā dzīvo un strādā. Pārsvarā visi ir ļoti jauni, tāpat kā hostelī redzamie. Ap 18-20 gadiņiem, atbraukuši uz Jaunzēlandes ekstrēmo sportu un ballīšu galvaspilsētu. Katru dienu hostelī ir kādas attiecību drāmas. Tomēr forši, ka visur visu ko labu var atrast – tā kā dzīvojam hostelī ilgāku laiku, kamēr istabiņās cilvēki regulāri mainās, visi vienmēr kaut ko aiz sevis atstāj, tā kā apģērba kārtas, apavi un pat mugursoma ir mūsu kontā. Ir arī interesanti būt starp tik daudzām tautībām. Lai arī tos pašus jaunzēlandiešus tik labi iepazīt mums vēl nav iespējas, te tomēr iespējams sastapt visu pārējo pasauli!

Un tā ātri vien vakars klāt – sanāk aprunāties gan ar cittautiešiem, gan satikt vietējos ballētājus – katrā ziņa visi ir te, lai izklaidētos. Ja laikapstākļi neļauj atpūsties kalnos, tad jāiet uz ballītēm tepat apkārtējos bāros. Hosteļa darbinieki katru vakaru katram iedala bezmaksas dzēriena kuponu. Mums tādi jau iekrājušies – nu varam veselu vakaru malkot kokteiļus bez maksas. Bet ne šodien. Rīt priekšā svarīga diena!

****

211. diena

Un šodien tad jāiet uz to valodu skolu. Mani sagaida valodas skolas jaunais direktors un pastāsta, ka te valoda tiek mācīta ārzemniekiem – sākot no elementārākā līmeņa līdz pat starptautisku diplomu iegūšanas iespējām. Interesantākais jau uzzināt, cik daudzveidīga te ir pati skolotāju sabiedrība – vien pats direktors ir vietējais. Pārējie gan nāk no angliski runājošām valstīm, tāpēc liekas, ka tas varētu būt īsts izaicinājums. Tomēr skolotājs, kam angļu valoda nav dzimtā valoda, daudz vairāk var izprast to, ko ārzemnieks šajā valodā varētu nesaprast, tāpēc tur ir zināmas priekšrocības. Un arī ceļots ir tik daudz, ka noteikti atrastos, par ko parunāt ar katru no ārzemniekiem. Skatāmies skolas biežāko studentu statistikas lapā – no tām valstīm nav būts tikai Taivānā un Saūda Arābijā – pārejās divdesmit dažādās tautas ir zināmas. Tas taču ir tik jauki! Direktors saka, ka šoreiz gan pozīcijai pieteikušies daudzi, tāpēc galīgais lēmums tiks pieņemts vēlāk. Tiek piedāvātas arī vien 20 stundas nedēļā, bet alga ir 29 Jaunzēlandes dolāri stundā – gandrīz divtik, cik ir minimālā alga valstī. Protams, te skolotāju novērtē, bet vai pārējie nebūs valodas ziņā spēcīgāki – to nevar paredzēt.

Nākamais uzdevums – iegādāties bikses. Mums abiem nepieciešamas melnas bikses darbam, bet lēts te ja nekas nav. Lai gan mēs jau īsti arī nemākam spriest – mums iepirkties nepatīk, un darām to tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Interesantākais, ko uzzinām no kādas veikala pārdevējas – vietējie te jau pamanījuši dažādo tūristu iebraukšanas un izbraukšanas tendences. Visvairāk te esot vāciešu (arī mēs te bieži jūtamies kā Vācijā, jo apkārt vācu valoda vien dzirdama), tad ir ķīnieši un indieši noteiktos laikos. Tagad ir daudz latīņamerikāņu, jo šis ir viņu ceļošanas laiks, indieši brauc vēlāk – tad, kad nav sezona un viss ir lētāks. Ķīnieši ir visu laiku. Savukārt latvieti pārdevējas vienmēr priecājas satikt, jo visbiežāk mēs esam pirmie satiktie latvieši.

Pamodušies ir arī citi darba devēji, un arī aģentūra ļoti intensīvi sāk sūtīt darba piedāvājumus. Protams, tad kad viss jau notiek. Arčam tiek piedāvāts rakt bedres, man tīrīt istabiņas un mums abiem kopt dārzus par aptuveni 20 Jaunzēlandes dolāriem stundā. Protams, tagad jau vairs neko – bet, ja šis viss būtu sācies ātrāk, mēs būtu tikai priecīgi saņemt papildus 100 Jaunzēlandes dolārus dienā katrs. Tomēr nu jau esam sasolījuši savu laiku citiem darba devējiem, tāpēc aģentūrai neatbildam. Izdrukājam visus nepieciešamos dokuments, un, tiklīdz pārstāj lietus, dodamies pastaigā.

Te ir tik daudz pastaigu taku! Ejam tajā, kur nav jākāpj kalnā, lai nesanāktu kārtīgi saslīdēt pēc šīm biežajā lietavām. Ejam gar ezera malu trīs kilometrus uz rietumiem no Kvīnstaunas. Taka ved augšup un lejup pa uzkalniem gar ezera malu un skati ir pasakaini. Ūdens ir tik ļoti dzidri zils un akmeņi ir tik skaisti un interesanti, un jau smejam, ka atkal mums soma būs pilna ar akmeņiem – jau no Austrālijas vedam gan tuksneša akmeņus, gan akmeņus no Baikāla. Šoreiz lasām mazākus.

Un vakarpusē saņemam ziņu no Madaras – latviešu meitenes, ko nesen satikām Kvīnstaunā. Redz, viņa strādā Skyline, kas ir atrakciju firma augstu kalnā. Uz turieni ved funikulieri un pašā kalna galā tad var izbraukt ar tādu kā rodeli, tikai šoreiz tās ir mazas mašīnītes, kas iet pa dažādām trasēm. Un, tā kā Madara tur strādā, viņai ir darbinieka privilēģijas – tā var gan braukt bez maksas, gan paņemt līdzi savus draugus!

Tiekamies ar Madaru sešos un iepazīstamies ar kādu zviedru meiteni, ko Madara arī pasaukusi izbraucienā. Turpat ir Madaras kolēģe un vēl divi briti, kas arī dodas savā bezmaksas braucienā. Brauciens ar funikulieri tūristiem maksā 69 Jaunzēlandes dolārus, savukārt katrs brauciens lejā pa kalnu ar mazo mašīnīti 14 dolārus. Mēs tiekam pie brauciena ar funikulieri lejup un augšup, un vēl pie trim braucieniem ar to mašīnīti! Tas ir kas fantastisks!

Jau funikuliera brauciens ir nedaudz biedējošs – kalns ir pavisam stāvs. Daži līdzi ņem arī velosipēdus – tie ir kalnu braukšanai un ir piemēroti ekstrēmo sportu piekritējiem. Pašās gondolas braukšanas beigās mēs tiekam iesēdināti pacēlājā, ar ko nobraucam pēdējo ceļa gabalu – to, ko lejup brauksim ar mazajām mašīnītēm, jo ne no visa kalna ar tām iespējams nobraukt. Uz trases tiekam apmācīti – ar tādiem braucamajiem vēl nebijā mēģinājuši nekur tikt, Sistēma nedaudz līdzīga kā rodelim, bet šīs mašīnītes ir uz riteņiem un iet lejā pa līkumotu trasi. Ātrumu un bremzes regulē pats ar stūres palīdzību, to pievelkot sev tuvāk vai no sevis attālinot. Un tad arī sacensības var sākties!

Mēs traucamies lejā no kalna un atkal ar pacēlāju braucam augšā. Un tā trīs reizes, līdz esam krietni sasaluši, bet pilni adrenalīna. Tik lieliska diena! Paldies mūsu draudzenei! Madara mums iesaka darbiņus paskatīties arī šeit – kā nekā te iespējams saņemt lieliskas darbinieku atlaides un tomēr vieta kalnā – tādi skati nepārtraukti!

Pēc lieliskās izklaides visi dodamies lejā. Pārējie kompānijā dodas uz bāru, bet mēs uz veikalu. Vēl aliņš bārā nav mūsu kabatai, jo tā jau sanāk diezgan patērēties. Pārējo vēso vakaru pavadām istabiņā. Katru dienu kāds mainās – nu esam ar kādu amerikāņu meiteni, kas citiem tirgo marihuānu, bet vismaz neviens nekrāc! Un tā arī darbojamies. Vēl jau pēdējās naktis hostelī un tad būsim savā vietiņā!

****

212. diena

Un šī diena sākas ar darba pārrunām Thrill Zone atrakciju mājā. Tur ir gan virtuālās realitātes spēles, gan 12 D kino un tādas atrakcijas kā mašīnu braukšana, lāzeru kaujas, peintbols un citas. Daudz darba ir ar dokumentāciju, daudz darba ar atrakciju iegaumēšanu, bet foršākais, ka visu jāiemācās, pašam izmēģinot! Jā, ir jāsēžas kino krēslā, lai noskatītos 80 dažādas 12D filmas un jāiziet 50 virtuālās realitātes spēles, lai tikai klientam ieteiktu labāko. Ir jāiet peintbolā un jābrauc ar mazajām sacensību mašīnām. Lieliski! Komanda sastāv no pieciem ārzemniekiem, lielās atrakciju zāles vadītāji ir pāris – vīrs no Jaunzēlandes un sieviete no Vācijas. Tie ir nepatīkamākie visā kompānijā – šķiet dusmīgi, iedomīgi un skopi. Šeit gan tiek maksāta minimālā alga, ko paceļ no pirmā aprīļa – 17.70 Jaunzēlandes dolāru stundā. Nedēļā visi strādā pa 30-40 stundām. Mani darbā pieņem uzreiz – kā saka, reprezentabla un ar skaļu balsi, kā reiz tādai atrakciju zālei. It kā piekrītu, cerot uz to atbildi valodu skolā. Te gan vadītāji uzreiz skaidri pasaka, ka nevēlas, lai darbinieks darītu darbu pie vēl kāda, bet vēl jau ir laiks atteikties. Lai arī šis viss liekas vilinošs, gribētos jau vairāk tās stundas! Bet no otras puses – arī nopelnīt vēl paspēsim! Lai gan saviem darba devējiem sakām, ka strādāsim te kādu pusgadu, viss jau var mainīties, un plānojam tomēr paceļot arī.

Ar jaunu darbu kabatā hostelī sākam dažus darbiņus. Nu re – jau rītdien viss līdz galam būs noskaidrots. Jaunu nedēļu abi sāksim ar darbu kabatā, bet vēl uzzināsim, kur tieši, un kā ies. Katrā ziņā – Kvīnstaunā darba pārpārēm.

Pēc kārtīgām kartupeļu pusdienām dodamies uz ezermalu, lai sagaidītu saulrietu ar kādu aliņu. Turpat ir ķīniešu grupas, kur sievietes nekautrējas spļaudīties un nāk mums klāt, smaida un fotografē. Nu kā jau ķīnieši. Ir daudz pīļuku, ko ārzemnieki arī pabaro, un ir daudz ūdens atrakciju. Jā, ārā tikai 13 grādi, bet ir arī tādi, kas peldas un brauc ar ūdens velosipēdu. Kad saulīte aiziet aiz kalna, tad paliek pavisam vēsi. Ielās gan ir dzīvība – notiek atvērtie koncerti, tirdziņi, cilvēki atpūšas. Kvīnstaunā katru vakaru ir izklaide! Un šo vietiņu kādu laiciņu sauksim par mājām.

Atgriežamies hostelī pie jauniem istabas biedriem. Ir puisis, kas tualetē aiz sevis nemāk nolaist ūdeni un tam ir jāaizrāda – tas izbrīnījies: „Vai tad nenoslīcināju?” Ir pārītis, kas visu vakaru bučojas. Un mēs, kas pēdējo nakti paliek hostelī. Nākamās trīs dienas atgriezīsimies pie amerikānietēm, lai nedaudz ietaupītu. Kā nekā trīs naktis teltī un 150 dolāri kabatā! Bet jau pirmdien agro no rīta būsim savā vietiņā!

**

Šo dienu atklājums. Un nu vairāk parunāsim par pašu Kvīnstaunu. Kvīnstaunas nosaukums maoru valodā ir Tāhuna, kas nozīmē „Seklais līcis”. Lai gan īsti nav skaidrs par Kvīnstaunas anglisko nosaukumu, tiek pieņemts, ka tas radās ap 1863. gadu, kad kādas publiskas sanākšanas laikā kāds kalnracis izsaucās, ka šī pilsētiņa noteikti ir piemērota karalienei. Jā, šī tiešām ir īpaša vieta. Tā ir tik skaista un te ir tik daudz ko darīt, ka tūristi apkārt ir visu laiku, nemaz nerunājot par svētkiem, kad šeit nav, kur apgriezties. Jā, to droši vien kaut kad arī paši pieredzēsim, ja paliksim te ilgāk.

*

Iztērētie līdzekļi:

~45 eiro…26.03.

~80 eiro…27.03.

~40 eiro…28.03.

*160 eiro lidojums (ko bija piemirsies pieminēt)

(izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4517 eiro)

Noietie km:

~5…26.03.

~15…27.03.

~5…28.03.

(km kopš ceļojuma sākuma: ~2056)

Pēc negulētas nakts klāt ir lietaina diena.

Jā, ārā līst un šodien arī jāmaina istabiņa, jo nebijām pirmie, kas aizņēma vietiņu nākamajai naktij šajā. Bet jau zinām – viss notiek tā, kā tam jānotiek – tāpat jau to istabiņu būtu mainījuši, jo ar skaļo krācēju sadzīvot vairs nevar.

Tā nu no istabiņas jāizrakstās desmitos un līdz diviem gaitenī jāgaida, līdz būs gatava jaunā istaba. Arča aiziet parakstīt līgumu, saprotam, ka mūsu vīzas visās tajās mantās pazudušas – jādrukā vēlreiz. Kad Arča atgriezies, pienācis laiks man iesniegt CV kādā tepat esošā atrakciju mājā. Tur arī pie loga paziņojums, ka tiek meklēti darbinieki. Sieviete iekšā jautā, vai ir kāda pieredze ar bērniem – protams! Un tad vien jāatbild uz jautājumiem par vīzu, kontu un nodokļa maksātāja numuru, un viss. Jāgaida atbilde. Cerības gan lielas. Un vēlāk piezvana vēl kāds no vietas, kur izsūtīts CV. Tas izsūtīts tika tik ļoti daudziem! Otrā klausules galā ir sieviete no kādas dārgas viesnīcas. Tā saka, ka vienīgā pieejamā darba pozīcija ir istabiņu apkopējs. Bet sieviete uzreiz saka, ka darbs ir smags un iesaka kādu laiciņu pameklēt ko izglītībai atbilstošāku. Tomēr, ja nedēļas laikā nekas neparādās, tā būs priecīga darbiņu piedāvāt. Jā, Kvīnstaunā tīrītāju un apkopēju darbu ir ļoooooti daudz. Un smieklīgākais, ka algas tiem bieži ir augstākas, tie nopelna pat vairāk kā pavāri! Bet nu jau vēl skatīsimies – šonedēļ ir mūsu „lietu kārtošanas” termiņa beigas – viss būs skaidrs.

Arčam darbā jābūt vien septiņos vakarā, sākumā tās 40 stundas nedošot, jo jāpiešaujas pie darba. Bet domājams, ka vēlāk viss būs jauki. Un tā arī pavadām dienu savos darbiņos, kas sakrājušies. Lai arī internets ir ļoti slikts, šo to jau paveikt varam. Saucam šo par mūsu „kārtības nedēļu”, lai nākamo varētu sākt ar skaidru prātu un plānu.

Divos ievācamies jaunā istabā, šoreiz ar tualeti iekšā. Pagaidām tur ir tikai meitenes, kas dod cerību šodien pagulēt. Vēlāk dodamies uz bibliotēku, lai izdrukātu tās nozaudētās vīzas un papildus CV, bet izrādās, ka šodien ir kāda svētku diena, un nekas nestrādā. Arī darbā iekārtošanas aģentūra, kas tā arī mūs veiksmīgi aizmirsusi, šodien ir ciet. Jālauž līgums – tūliņ jau būsim pastāvīgos darbos!

Ārā līst, paliek vēsāks. Sākotnēji bija doma doties uz kempingu – tāds, kas atrodas 10 km no pilsētiņas uz citu pusi, maksā 15 Jaunzēlandes dolāru no cilvēka. Un sanāktu ietaupīt, bet laikapstākļi teltij vairs nav īsti labi. Un tad vēl domājām iegādāties velosipēdu, kas izmaksātu ap 60 Jaunzēlandes dolāriem. Bet šodien īsti nekur arī netiekam. Laikam jau jāsāk ar to lietussarga iegādi! Un šāda tad ir mūsu diena.

Šādās pārdomās to noslēdzam. Un vēlamies paziņot arī Tev, dārgo lasītāj, ka mūsu laikā Jaunzēlandē šo dienasgrāmatu vairs nepublicēsim katru dienu, bet gan reizi trīs dienās! Tāpēc mūsu nākamo ierakstiņu gaidi ceturtdien! Tad pastāstīsim, kas noticis turpmākajās trīs dienās! Uz tikšanos pavisam drīz!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz par to „pirmo”! Pasaulē pirmais oficiālais komerciālais gumijas lēciens notika tieši Kvīnstaunā 1988. gadā, kad tika lēkts no Kawaru tilta. Un, turpinot par tām pirmajām lietām un vietām – Sers Edmunds Hilarijs, pirmais vīrs, kas pievarēja Everesta kalnu 1953. gadā, bija jaunzēlandietis. Un arī Ernests Ruterfords, pirmais, kas sadalīja atomu 1919. gadā, arī bija jaunzēlandietis.

*

Iztērētie līdzekļi: ~30 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4192 eiro)

Noietie km: ~3 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2031)

Hostelī kā jau hostelī.

Nekāda īsti gulēšana. Ievācies ir kāds puisis, kas visu nakti cītīgi krāc. Un vai to maz var uzmodināt? Laikam kārtīgi noballējies un vispār nereaģē. Un krāc tas arī tad, kad visi modušies un dodas prom. Jauki tā gulēt visu dienu, kamēr citi sarkanām acīm nodomā – hostelī kā jau hostelī. Prom dodas gan somi, gan brits un amerikāniete. Šodien būsim ar citiem.

Te ir arī televīzijas istaba, kur dodamies pabeigt savu blogu. Fonā tiek rādītas ziņas un beidzot arī redzam tos vietējos jeb maorus – gan citās, mazāk tūristiskās vietās iezemiešus redzēsim dzīvē. Tepat ir kāds „baltais”, kas liekas nedaudz traks, bet ar visādiem jau nākas saskarties.

Pēc brokastīm Arčam jāiet uz vēl kādu restorānu izmēģinājumā, bet tur plānots vien pateikt, ka jau citur darbs paņemts. Un tad sākam tūri pa visādiem veikaliem. Jā, mums ir tikai ceļošanas drēbes, bet darbā jau vajag ko kārtīgāku. Protams, kā jau tūristiem, cenas te ir augstākas, bet internetā atrodamas dažādas tieši šīs pilsētiņas grupas, kur vietējie un iebraucēji ar mantām, drēbēm, transportlīdzekļiem mainās paši savā starpā. Un tā Arča tiek pie jauniem apaviem no kāda amerikāņa, kas nomaina garderobi.

Izstaigājam arī Kvīnstaunas dārzus. Ezera mala, protams, ir vienreizēja, un arī paši dārzi ir kas pasakains – lai arī tuvojas rudens un rozēm jau krīt ziedlapiņas, vēl skaistumu tomēr noķeram. Aizbraucam arī līdz Franktonai ar autobusu un iegādājamies šādas tādas lietas – arī matu dzenamo mašīnīti Arčam. Viena reize pie friziera vai vesela mašīnīte. Starpība liela.

Atgriezušies baudām saulrietu ezermalas parkā. Tas izkrāso dažus kalnus un debesīs karājas pāris mākoņi. Tā kā pasakā! Bet liekas, ka drīz varētu arī sākties lietavas.

Un tad pašā vakarā tiekamies ar vēl kādu latvieti – meiteni Madaru, kas Kvīnstaunā ir jau piecus mēnešus un maijā plāno braukt atpakaļ uz Latviju. Meitene mums pastāsta par savu laiku šeit un sniedz dažus vērtīgus padomus. Tā arī nosēžam ezermalā līdz vēlai naktij. Protams, interesanti satikt „savējos”! Un interesanti, ka ne visi zina, cik patiesībā latviešu ir apkārt. Un Jaunzēlandē to tiešām ir ļoti daudz!

Un tā – atkal nakts ar krācošo puisi un šoreiz arī ar lietavām. Skrienam ņem no balona nost žūstošos apavus un tad jau arī vairs aizmigt skaļajā istabā nevar. Apskatām ziņas – Jaunzēlandē sola plūdus un kalnu noguvumus, kamēr tajā Austrālijas Ziemeļu teritorijā plosās spēcīgie cikloni un cilvēki tiek evakuēti. Īsts trakums! Bet nu jauna nedēļa sākusies. Jau šonedēļ nokārtojam visus dokumentus un jau nākamo pirmdien ievācamies savā istabiņā. Viss notiek!

**

Šīsdienas atklājums. Nu par kivi. Kāpēc tad vietējie neoficiāli tā tiek dēvēti? Tas noteikti nav kivi augļa dēļ. Patiesībā, pats kivi auglis šajā valstī nemaz neauga – tas tika ievests no Ķīnas. Tomēr viss ir par un ap tiem kivi putniem. Kā kāda leģenda vēsta, senās maoru ciltis, kas oriģināli apdzīvoja šo teritoriju, pamanīja, ka kokus, kuros tie dzīvo, ēd nost kukaiņi. Tie aicināja vietējos putnus nākt palīgā. Visi atteicās, bet kivi putns šādam darījumam piekrita un tā kļuva par vietējo draugu.

*

Iztērētie līdzekļi: ~80 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4162 eiro)

Noietie km: ~9 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2028)

Jauna diena Jaunzēlandē!

Iepriekšējā diena noslēdzas jauki – istabiņā pievienojas somu ceļotāji un pastāsta par savu ceļošanas pieredzi. Puiši izbraukuši Jaunzēlandi un arī pastrādājuši. Tie kā daudzi citi atzīst, ka Kvīnstauna ir viena no skaistākajām vietām, kādu tie Jaunzēlandē redzējuši. Somiem gan algas neliekās pārāk pievilcīgas, bet, ja darbiņš ir mazpilsētā, tad ietaupīt varot. Kvīnstaunā gan esot daudz kur naudiņu notērēt. Tam piekrītam – kārdinājumu apkārt ir daudz un, ja te strādā, nekas vairs neliekas pārāk dārgi, tomēr mēs vēl nestrādājam, tāpēc mēģinām pamazām iedzīvoties, netērējot pārāk daudz, lai gan tāpat jau tas hostelis ir dārgs.

Un tā nu paliekam istabiņā ar diviem somiem, britu un amerikānieti, vācieti un vēl vienu puisi. Vāciete saka, ka šī ir viena no klusākajām istabiņām – tikko esot bijusi citā, un tur visi dzer un ballējas. Jā, pagaidām ir paveicies – ārā skan skaļa mūzika, bet viss pārējais ir kārtībā.

Bet labi, ka šajā hostelī ir arī bezmaksas brokastis no astoņiem līdz deviņiem rītā. Tā arī pieceļamies un ejam uz bāru, kur dala rīta brokastu pārslas ar pienu un maizītes ar sviestu un džemu. Tas nepavisam hostelim neizmaksā daudz, bet tomēr kāds bonusiņš ir. Visi gan izskatās saguruši un paģiraini, bet mēs esam gatavi jaunai dienai.

Un pirmais, ko šodien darām – dodamies uz bibliotēku. Internets hostelī ir tik slikts, ka neko īsti ielādēt nevar. Esam dzirdējuši, ka bibliotēkā pieejams kas labāks. Un tur mums nepieciešams arī pārkopēt CV – viens variants tos sūtīt internetā, cits iesniegt papīra formātā. Latviešu puisis Daniels mudināja to darīt – pavāri te esot uz izķeršanu, CV var restorāniem vienkārši izdalīt.

Tā nu nokļūstam bibliotēkā pirms tās atvēršanās laika. Šodien ārā ir aukstāks, bet tāpat esam nolēmuši kāpt tajos kalnos – visu pēc darbiņu padarīšanas. Drīz atveras bibliotēka, visu nopublicējam tajās trīsdesmit minūtēs, kad dots bezmaksas internets, un Arča izdrukā desmit CV. Jā, Jaunzēlandē ar to internetu visur ir problēmas, arī drukāšana nemaz nav tik lēta, bet vēl jau esam pilni entuziasma – tas noteikti atmaksāsies!

Un tad ejam ielās – Kvīnsatuna ir tik tūristiska, ka restorāns ir pie restorāna, un pat mūsu Google Maps negrib tos visus uzrādīt – vienkārši saka, ka tie ir visur. Daudzos pie durvīm piespraustas arī lapeles, vēstot, ka te tiešām darbinieki tiek meklēti. Un tā nu izstaigājam visu mazo pilsētiņu – Arča sadala savus CV gan glaunākās, gan vienkāršākās ēstuvītēs. Daudzi saka, ka CV nodos vadībai, citi uzreiz aprunājas un jautā, ko tad Arča māk sagatavot, kāda ir pieredze, kādas stundas gatavs strādāt. Un vienā no pēdējām vietiņām tiek piedāvāts iegriezties jau nākamajā dienā uz izmēģinājuma tūri. Jā, pavāriem te tiešām ir tik vienkārši atrast darbu!

Tad caur hosteli papusdienot un nolikt mantas, un uz pilsētas iecienītāko kalnu! Jā, te kalni ir visapkārt, bet vieglākais kāpiens ir tepat esošā kalnā, kas aizņem aptuveni divas stundas. Pati pilsētiņa jau arī prasa diezgan daudz pūļu – tā uzcelta uz pakalniem un tad arī sanāk pastaigāt pa diezgan stāvām ielām, lūkojoties citos gājējos, kas arī diezgan mokās. Nedaudz zem tūkstoš metriem virs jūras līmeņa ir kalna virsotne. Ceļš ved cauri priežu mežam, ir izliktas arī dažas informācijas plāksnes, kur var lasīt par pirmajiem ielejas iedzīvotājiem. Tagad gan tie te nav redzami – apkārt vieni tūristi! Jā, sākumā šo ieleju apdzīvoja kādas maoru ciltis, bet tajos 1860tajos gados, līdz ar zelta atklāšanu Jaunzēlandē, šī mierīgā ieleja pārvērtās līdz nepazīšanai. Vienā mirklī te sāka sabraukt cilvēki, celties hostelis pie hosteļa. Un nu – īsta tūrisma pērle, dārgākā un viena no skaistākajām Jaunzēlandes pilsētām!

Līdz kalna augšai tiekam, un esam krietni papūlējušies – nemaz nav tik viegls tas kāpiens! Bet skati ir kas nepārspējams. Šī ir patiešām maģiska vieta!

Un, kamēr esam kalnā, Arču sazvana vēl kāds restorāns un piedāvā uz divām stundām aiziet tur jau šodien. Mums sarunāts tikties arī ar latviešu puisi Alfrēdu. Un tā, pabaudījuši skatus, dodamies lejā no kalna, kas ir daudz vieglāk un ātrāk.

Drīz sazvanāmies un tiekamies ar Alfrēdu. Puisis mums uzrakstīja Jaunzēlandes latviešu grupā. Viņš Jaunzēlandē atrodas jau setiņus gadus, citus latviešus te vēl nav saticis. Alfrēds aizraujas ar riteņbraukšanu pa dažādiem tramplīniem un saka, ka Jaunzēlande tam ir perfekta vieta. Viņš Latvijā pēdējo reizi bijis pirms diviem gadiem, bet atgriezties neplāno – „ko es tur pazaudējis”, Alfrēds prāto. Pagaidām puisis ilgāk uzturas tieši Kvīnstaunā, dzīvo mājā, strādā, apkopjot dārzus un piepalīdzot celtniecības darbos. Ilgi mums parunāt nesanāk, bet vienojamies par kopīgu latviešu tikšanos – kaut kad gan izdosies ko šādu noorganizēt.

Un tā atgriežamies hostelī, papusdienojam, un Arča aizskrien darbos, kamēr pabeidzu blogu un visiem izsūtu CV. Darbi pieejami visdažādākie – no angļu valodas skološanas, kūrortu darbiniekiem, opāla pārdevējiem un atbalsta darbiniekiem. Nez, kas tad būs pirmais, kas atsauksies. Arčam atnākot ir labas ziņas – viņš pieņemts darbā labā restorānā, kur sākumā piedāvā 40 stundu darba nedēļu un 21 Jaunzēlandes dolāru stundā. Arča veiksmīgi izgājis visas gatavošanas pārbaudes un nu ir superpriecīgs – visi izdevumi drīz arī atpelnīsies!

Un tā nu dodamies nosvinēt! Apstaigājam pilsētiņu – visi ballējas. Un tie pārsvarā ir jaunieši, daži knapi sasnieguši 18. Bāri ir pārāk pilni, starp visiem spiesties negribas, tāpēc vienkārši ejam pa naksnīgajām ielām izstaigāt to prieku. Apkārt vieni ballētāji, visvairāk ķīnieši un vācieši. Tā jau Alfrēds teica, ka te tos vietējos redzēt ir neiespējami – tikai ārzemnieki. Toties daba Kvīnstaunā esot visskaistākā. Jā, šī ir pasakaina vieta, un viss arī palēnām sāk nokārtoties!

**

Šīsdienas atklājums. Jaunzēladē, patiesībā – pašā Kvīnstaunā – ir filmēta „Gredzenu pavēlnieks” filma. Daba, un vēlreiz daba. 30% no valsts klāj meži un vēl viena laba lieta – šajā valstī nav čūsku!

*

Iztērētie līdzekļi: ~33 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4082 eiro)

Noietie km: ~12 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2019)

No telts uz hosteli!

Ceļamies divpadsmitos un ieejam viesistabā, kur guļ trīs meitenes. Sākam šo to piekārtot un pakojam arī somas – laikam jau tālāk padzīvosim mierīgi un sakārosim visas lietas. Bija jauks piedzīvojums – pirmās dienas Jaunzēlandē bijis kas vienreizējs!

Tad saņemam pirmo ziņu telefonā – tā ir no mūsu latviešu drauga Aināra. Viņš atsūtījis mums bildi ar Arča apakšbiksēm un uzrakstu „tas uz atgriešanos” –nu re – Arča atstājis savas labākās apenes Sidnejā un nu palikušas tikai vienas.

Laimīgā kārtā atrodas kāda meitene, kas brauc uz pilsētiņas centru un tā tie septiņi kilometri nav jāiet kājām. Esam jau laicīgi paņēmuši lētāko hosteļa istabiņu, kas mums izmaksā 26 Jaunzēlandes dolārus katram. Daudzi gan teikuši, ka tas hostelis ir uz ballītēm tendēts un mēs neizgulēsimies, bet tomēr nu ir arī vietiņa, kur palikt un visu izpētīt. Puisis hostelī, pie kā reģistrējamies, ir pārsteigts, ieraugot divus latviešus. Tas saka, ka esam pirmie te redzētie latvieši un tādus vispār nemaz tik bieži negadās satikt. Puisim esot ģimene Latvijā, bet latviski viņš pats nezina. Tik jauks iesākums!

Ievākties istabiņā gan var tikai divos, tāpēc atstājam somas un ejam pastaigā gar ezeru. Jā, Jaunzēlande un šī pilsētiņa ir kas vienreizējs! Ik uz soļa ir tādi skati, kas arvien aizrauj elpu. Un šoreiz patiešām – aizrauj elpu! Katra fotogrāfija ir vienreizēja. Un ja jau fotogrāfija ir laba, tad iedomājies – kas gan te ir īstenībā! Viss ir debešķīgi! Mēs esam tik skaistā vietā! Un, lai arī tik daudz ceļots, šī vieta mūs pārsteidz.

Apsēžamies parkā pie soliņiem, lai kalnu fonā pagatavotu brokastu maizītes. Tepat ir āri ķīniešu grupiņa, kas ēd augļus un dārzeņus Jā, ķīnieši gatavo labi un ēd veselīgi, bet tās galda manieres ir briesmīgas – šļurpina un atraugājas, pakasot punci. Te vēl kāds „baltais” sarīko brīnumus. Tas aiz sevis reāli atvelk klavieres, tās ezermalā noskaņo un sāk spēlēt. Nezinām, kāpēc viņš neizvēlējās centru, kur ir daudz vairāk cilvēku, kas tam samestu naudiņu atvērtajā čemodānā. Bet te esam mēs un tik daudz ieinteresēti ķīnieši! Smejam, ka tie ir kā mazi mērkaķēni – lien klāt klavierēm, visu vajag pataustīt. Tad tie aptausta čemodānu, sakārto visus noliktos plakātiņus „pareizi” pa viņu prātam. Tad tie, protams, filmē un fotografē, un vēl pabaksta spēlējošo puisi, lai tas pagriežas un iepozē. Un tas piesaista tikai vēl un vēl ķīniešus. Tas viss ir kā liels teātris – mēs skatāmies un smejam – esam kā īstā izrādē. Jā, ja plānojam kādu laiciņu pastrādāt Ķīnā, tad pie kā tāda jāsāk pierast.

Un tad dodamies iegādāties autobusa karti. Tas ir kā e-talons, bet šeit ar vienu karti var pārvietoties vairāki cilvēki. Autobusa karte maksā piecus dolārus, ar to viens brauciens maksā divus dolārus. Biļete bez šādas kartes maksā piecus dolārus, tā kā ar to pārvietoties ir daudz izdevīgāk. Un tā nu dodamies pie kāda tantuka, kas turpat pie galvenās pilsētas pieturas kartes tirgo. Pēc tam atpakaļ uz hosteli. Ja sākumā, nez, kāpēc, sistēma salikusi mūs divās dažādās istabās, tad viss tiek izmainīts tā, lai esam vienā. Istabiņās ir astoņas vietas, mēs gan pagaidām esam četri, bet droši vien vakarā būs vēl daudzi.

Nu varam pastrādāt – rakstām dienasgrāmatu un reģistrējamies arī nodokļu maksātāja numuram. Tur it kā nepieciešams bankas konts, bet var atzīmēt tādu variantu, ka vienkārši nevēlies sniegt par to informāciju. Nu re – varbūt izies cauri! Un tad virtuvē gatavojam pusdienas. Virtuve ir milzīga, bet uz visu lielo hosteli tā ir tikai viena. Parasti visi savus ēdienus liek ledusskapī. Maisiņu aiztaisa un uzliek virsū savu vārdu. Bet redzam, kā dažreiz tas maiss no ledusskapja izveļas, kad cits liek iekšā savējo. Nebūtu forši tādā kopējā vietā turēt olas vai stikla pudeles.

Un tad pienācis vakars, laiks doties apskatīt to istabiņu, kuru atradām internetā. Tādā palikt būtu izdevīgāk – gan lētāka, gan mēs būtu divatā. Uz Fanktonu – to pilsētiņu desmit kilometrus no Kvīnstaunas centra, dodamies ar autobusu. Kā autobusa karte darbojas? Tā jānoliek uz īpaša aprāta pie šoferīša un tam jāpasaka, uz kurieni dodamies, un cik cilvēku esam. Šoferītis visu kontrolē. Un tā esam ceļā. Brauciens ir divdesmit minūšu ilgs.

Iebraukuši Franktonā satiekam kādu no meitenēm no tās mājas, kur divas dienas palikām. Tā saka, ka gatavojas kārtējai ballītei – šodien jaunieši iet uz pilsētu. Jā, tāds grafiks mums ir par traku, bet novēlam veiksmi! Un tā arī dodamies tās istabiņas meklējumos. Esam ieradušies laicīgi, un veicas – arī saimnieki mājās ir ātrāk. Un tā nu satiekam pāri no Urugvajas un kādu padzīvojušu sievieti, laikam jaunzēlandieti. Izrādās, ka pāris uz trim nedēļām brauc uz Urugvaju un tāpēc uz to laiku istabiņu izīrē. Protams – viņiem izdevīgi. Viņi gan saka, ka paši ierasti maksā vairāk nekā 300 dolārus nedēļā, bet, tā kā nu istabiņa ir īstermiņa īrei, tad cenu samazinājuši un tajā iekļauti visi rēķini un arī internets. Istabiņa ir ļoti jauka – gulta, pie sienas milzīgs televizors, liels skapis un visa siena no stikla – skats paveras uz ezeru un kalniem. Jā, ir īstā! Urugvajieši ir ļoti priecīgi uzzināt, ka esam bijuši viņu valstī, savukārt sieviete priecājas, ka mums patīk dzīvnieki – tepat esošais kaķis ar mums aprod ātri, ciemos nogalēs nākot arī draudzīgs milzu rotveilers. Pagalmā dzīvo vista, tiek audzēti ķirbji un tomāti. Viss ir skaisti un mierīgi. Šī noteikti nav ballīšu vieta, un tas mums ļoti patīk. Ja gribēsies izklaidēties – esam vien desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu amerikāņu meitenēm! Tā kā visi ar situāciju apmierināti un šī istabiņa mums dotu laiku atrast ko ilgākai dzīvošanai, arī mēs esam priecīgi. Dzīvot te gan tiekam vien pirmajā aprīlī, bet līdz tam gan kaut ko sadomāsim. Mūsu vienošanās ir mutiska, iemaksājam 200 dolārus, lai jaunieši zinātu, ka tiešām nepārdomāsim. Redz, kā viss pamazām nokārtojas!

Un tā nu atvadāmies, pāris aicina mūs pirms tam vēl kādu reizīti ienākt uz tēju. Bet nu dodamies uz to lēto veikalu, kas atrodas tikai Franktaunā. Gājiens ir pasakains – fonā gulošie kalni ir netverami skaisti, un nespējam vien nopriecāties par šo pasakaino vietu – ir ūdens, ir kalni, ir zaļš un jauki vietējie. Ir ko darīt un ir kur atpūsties. Kas var būt labāks par šo?

No veikala atpakaļ uz busu un uz hosteli. Jā, un tad arī saprotam, kas tad ir īsts ballīšu hostelis – hosteļa pirmajā stāvā esošais bārs ir pilns. Spēlē dīdžejs, līst dzērieni, skan smiekli. Skaidrs, ka būs viena skaļa nakts. Un arī visi mūsu istabiņas biedri ir ballītē – jau zinām, ka tie nebūs klusi atnākot. Bet nu mums vismaz ir jumts virs galvas. Tā kā aģentūra jau otro dienu nekādus darba piedāvājumus nav atsūtījusi, rītdien dosimies meklēt darbu paši – vienkārši dalot CV. Visi kā viens saka, ka darba šajā pilsētiņā netrūkst. Un tas pagaidām ir tas galvenais, par ko mums jāparūpējas.

**

Šīsdienas atklājums. Jaunzēlandē arī brauc pa ceļa kreiso pusi, gluži kā Austrālijā. Un jaunzēlandieši tiešām mīl auto. 2018. gadā tika reģistrēti 3.4 miljoni automašīnu uz 4.8 miljoniem cilvēku. Tas padara Jaunzēlandi par valsti, kur ir augstākais mašīnu skaits pret valsts iedzīvotāju skaitu..

*

Iztērētie līdzekļi: ~60 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~4049 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~2007)

Jauna diena ar mūsu jaunajiem draugiem!

Ceļamies deviņos un ejam mājā, kur viesistabā jau paliek kāda vāciešu meitene un tā pati Džastina, kura rīt gaida savu jauno gultu, lai būtu kur pienācīgi gulēt. Mums tiek piedāvāta kafija, apēdam pa banānam un kopā ar Džastinu dodamies uz banku, lai paskatītos, vai Franktonā – lidostas pilsētiņā – mums bankas kontu var uztaisīt ātrāk kā Kvīnstaunā. Ņemam mašīnu, kas pieder kādam no mājā paliekošajiem, un dodamies uz pāris kilometru attālo banku. Džastina saka, ka droši varam izmantot viņas mājas adresi. Protams, ja būs nepieciešams kāds pierādījums, ka tur paliekam, tad tas nekādi neizdosies, bet mēģināts nav zaudēts. Šī arī ir ANZ banka, un, lai arī mums Kvīnstaunā teica, ka visas tuvākās šīs bankas filiāles neko ātrāk mums piedāvāt nevarēs, te mums saka, ka varam saņemt bankas karti jau 29. martā, kas ir divas nedēļas ātrāk nekā Kvīnstaunā. Un esam tikai 10 km no Kvīnstainas! Ideāli! Te gan arī prasa adreses pierādījumu, bet der tā pati hosteļa izziņa, tāpēc tajā laikā noteikti paņemsim hosteli. Te gan interesantākais, ka nepieņem vīzas kopiju, bet gan saka, ka mums būs jāielogojas datorā un oficiālā mājaslapā jāuzrāda viņiem, ka vīza mums tiešām ir. Varbūt kāds to noviltojis un tāpēc izdomātas šādas piesardzības formas. Kas zina, bet tas viss mums ir izdarāms.

Tā nu priecīgi dodamies atpakaļ. Mājā pamodušies citi. Mūsu draugs Daniels, kurš mūs te uzaicināja palikt, jau piecos no rīta devies darbiņā. Bet nu parunājam ar amerikāņu meitenēm un arī kādu britu meiteni, ko vakardien tā arī nesatikām. Tiekam aicināti gardās brokastīs, bet atsakāmies – mums pašiem iepirkts šis tas brokastīm un banāni arī jau izskatās bēdīgi. Visi apkārt ir tik jauki, esam desmit čalojošu ārzemnieku bariņā. Mēs pabeidzam pāris ierakstus un sākam kārtot visu nepieciešamo dokumentāciju. Bet tad jaunieši nolēmuši – jādodas uz pilsētas centru spēlēt frīzbiju jeb lidojošo šķīvīti. Jā, tādām izklaidēm te ir pat speciāli parki. Nu ko – dodamies! Mēs gan esam nolēmuši – kamēr mūsu draugi spēlēs frīzbiju, mēs iesim hoteļu izpētē. Esam dzirdējuši, ka nedēļas cena var atšķirties no dienas cenas. Un tā nu ar divām mašīnām dodamies uz centru, mēs izkāpjam pie pirmā hosteļa.

Kādas cenas? Vietiņa hostelī ir 210 Jaunzēlandes dolāru nedēļā, ja ņemam namiņu, tad 250 Jaunzēlandes dolāru nedēļā. Izklausās iespaidīgi. Tas ir apmēram tas pats, kas kempingā – apmēram 2 tūkstoši Jaunzēlandes dolāru, kas ir 1200 eiro mēnesī par dzīvošanu. Ja pelni, tad viss ok, bet iesākumam „sālīti”. Sidnejā par tādu naudu mēs varētu paņemt vienistabas dzīvokli. Bet ko nu? Apstaigājam visus hosteļus, un lētākais ir 170 Jaunzēlandes dolāru nedēļā vienam. Tas varētu būt pagaidu variants. Žēl gan, ka no aģentūras tā arī neesam saņēmuši nevienu darba piedāvājumu rītdienai. Un, ja tas neatnāk līdz pieciem vakarā, tad skaidrs, ka rīt nestrādāsim. Bet jāsāk kaut kur arī dzīvot. Izstaigājuši visus lētākos hosteļus un savākuši informāciju, aizejam arī uz citām darbā pieņemšanas aģentūrām. Mums saka, ka var slēgt līgumu ar vairākām reizē, un tas mums dod nedaudz vairāk iespēju. Rīt noteikti ņemsim hosteli un tad arī jāpadala savus CV – kaut kur jau mums tā laimīte sēž, un jau zinām, ka tāpat viss aizies! Te esam tikai otro dienu!

Izmainām Austrālijas dolārus un tad tiekamies ar Džastinu. Viņa saka, ka jauniešiem nekāda spēle nemaz nav sanākusi – nav atradies lidojošo šķīvīšu parka pārzinis, kas tos varētu iedalīt, un tā nu diena noslēgusies, vērojot kā vienas meitenes draugs taisa tetovējumus salonā. Bet automašīnas vairs nevienam nav – tā nu izmantojam Džastinas autobusa karti, lai visi trīs varētu nokļūt atpakaļ 10 km attālajā Franktonā. Zinām, ka autobusa karte mums arī būs jāiegādājas. Un tā nokļūstam veikalā. Šodien jauniešu mājā paredzēta milzīga balle, un mēs esam gatavi piedalīties ar kartupeļu pankūkām. Nopērkam gan kartupeļus, gan alu un dodamies atpakaļ. Ar katru dienu viss paliek arvien skaidrāks, sākam piešauties Jaunzēlandes dzīvei.

Un uzpeld arī kāds jauks piedāvājums. Visu laiku jau skatāmies arī istabiņas īrei. Līdz šim visi piedāvājumi ir sākušies ar 400-450 Jaunzēlandes dolāriem par nedēļu pārim, bet nu kāds atsaucies uz mūsu meklējumiem ar istabiņu par 300 Jaunzēlandes dolāriem nedēļā, kas būtu lētāk gan par kempingu, gan hosteli. Tas būtu 21 Jaunzēlandes dolārs no cilvēka dienā jeb stundas alga. Un tas nebūt nav slikti, ja strādājam astoņas stundas dienā un pārējo var iekrāt. Darba piedāvājumu gan līdz tiem pašiem pieciem, aģentūras darba laika beigām, nesaņemam, bet vismaz ir jau kāds variants palikšanai, ko rīt esam aicināti ar saimnieku apspriest. Katrā ziņā – viss pozitīvi. Tikai uz priekšu! Tā jau ir, ka sākumā nedaudz vairāk tā naudiņa aizies, bet zinām, ka esam cītīgi krājēji un drīz to visu ar lielu uzviju dabūsim atpakaļ!

Vēl tā labā lieta, ka uz tūrisma sezonas beigām tiešām viss paliek lētāks un arī visas tās piedzīvojumu tūres ir pieejamas. Par 20 eiro var doties vairāku stundu kruīza braucienā un par vienu eiro var izbraukt ar motorlaivu. Zinām, ka noteikti ko tādu vēlāk izmantosim. Pašlaik ir tas izzināšanas laiks.

Un tad ir laiks gatavoties arī vakaram. Mēs cepam kartupeļu pankūkas, kamēr meitenes grilē dārzeņus un dažādus gan veģetārus, gan gaļas ēdienus uz āra grila. Sanāk arvien vairāk cilvēku. Smejam, ka šajā kompānijā gan esam vecākie. Ar dažiem gan ir ļoti interesanti parunāt, citi, liekas, tikko no savas mierīgās iedzīves izkāpuši Jaunzēlandē un nu trako. Vakars, protams, ir interesants – to noslēdzam pat šaudoties ar ūdenspistolēm. Jā, kaimiņi gan nav priecīgi un pustrijos naktī sāk sūdzēties. Tomēr labi, ka tie no sākuma brīdina un uzreiz nesauc policiju. Un tā arī noslēdzam savu pēdējo dienu ar jauniešiem. Laiks paņemt kādu hosteli pilsētas centrā, lai sakārtotu tos darba jautājumus!

**

Šīsdienas atklājums. Jaunzēlandes oficiālās valodas ir angļu valoda, Te Reo Māori un Jaunzēlandes zīmju valoda. Jaunzēlande ir viena no vismazāk apdzīvotām valstīm pasaulē! Valsts ir daļa no Klusā okeāna Uguns Apļa valstīm – jā, te ir zemestrīces un aktīvākais vulkāns ir Ruapehu kalns, kas atrodas ziemeļu salas vidū.

*

Iztērētie līdzekļi: ~27 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3989 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1997)

Modinātājs skan jau laicīgi, bet tad, kad ieraugām, ka saulīte vēl nav uzlēkusi, to atslēdzam un guļam tālāk.

Ja tagad mūs modinās likumsargi, tad jau sliktākais būs vien celšanās un došanās tālāk. Modina gan mūs kāds suņuks, kas ar saimnieku izgājis pastaigā, un tad arī ātri lokām telti. Ir jau pusastoņi rītā, bet vēl tumšs. Jaunzēlandē gan vēlu lec saulīte! Lielie kalni vēl ietinušies mākoņu segā, mēs ieelpojam svaigo gaisu – apkārt ir tāds miers!

Pakojamies un dodamies to garo gājienu uz Kvīnstaunu gar ezera malu. Skati ir nepārspējami – esam nokļuvuši paradīzē! Te ir tik skaisti! Arī vietējie atkal pārsteidzoši draudzīgi – liekas, ka katram ir tas pienākums pasveicināt un pajautāt, kā sācies mūsu rīts. Un tas sācies lieliski! Arča vēl atrod uz kāda celma gulošas botas – izskatās pavisam jaunas un kā reiz īstais izmērs! Ko darīt? Likt somā, protams – kā reiz bija nepieciešami tieši šādi apavi ziemai! Vēlāk gan domājam, vai kāds tos izlicis žāvēties tālāk no sava auto? Nu neko – ja jautās, tad atdosim!

Pēc trim kilometriem pabrokastojam, un pēc pusotras stundas gājiena sasniedzam Kvīnstaunu. Jā, ir kalni un lejas, un ar lielajām somām arī jāpapūlas tikt tajās augstienēs. Mūsu plāns ir aiziet uz informācijas centru un uzzināt visu par nodokļa maksātāja numuriem, bankas kontu atvēršanu, kempinga parkiem un apskates objektiem pilsētā. Bet pirms telefonā atzīmētā informācijas centra atrodam migrācijas ofisu un ieejam tur. Kāds francūzis te sācis strādāt nesen, tāpēc nākas saukt vecākos darbiniekus, kas mums sadod dažādas formas nepieciešamas nodokļa maksātāja numura iegūšanai, un saņemam arī darba piedāvājumu žurnālu – tik daudz vakanču! Tagad galvenais ātri dabūt to numuru un bankas kontu, lai var sākt strādāt! Darbinieki saka, ka esam pirmie latvieši, ar ko viņi runājuši, lai gan zinām, ka te ir vismaz četri latvieši, ar ko esam runājuši tikties. Vienkārši esam vienīgie, kas te ienākuši.

Nu informācijas centrs mums vairs nav nepieciešams – dodamies banku meklējumos. Ieejam tuvākajā – darbinieki izskatās tik ļoti pārsteigti, ieraugot divus, nedaudz paspūrušus ceļotājus ar lielām somām uz muguras. „Mēs vēlamies atvērt bankas kontu”. Kāda sieviete laipni paskaidro, ka šī nav tāda banka, kādu esam iedomājušies – kontu atvērt te mēs nevarēsim. Mums iesaka vēl četras bankas, kas atrodas šajā mazajā pilsētiņā. Tā nu dodamies uz tām. Nākamā ir pavisam tuvu. Tur arī mūs sagaida darbinieki pārsteigtām sejām – tie gan nav tik laipni un uzreiz saka, ka kontu varētu atvērt ātrākais pēc trim nedēļām, bet tāpat ļoti šaubīgi, ka tas tiktu atvērts tādiem kā mēs. Uh, šī atbilde mūs nedaudz sabiedē. Otrā banka, kas mums atsaka. Ja nu vispār te to bankas kontu nevaram atvērt? Tad nemaz nevaram šeit uzsākt darbu!

Ejam tālāk pilsētas ielās, bet nevienu no citām bankām neredzam. Apsēžamies kādā parciņā pie ezera un priecājamies par kalniem. Te ir tik skaisti! Mums ir jāmēģina šeit padzīvot! Tepat ir publiskais internets, kas uz vienu telefonu tiek iedots uz nedēļu. Un ar tā palīdzību tad beidzot varam atzīmēt kartē pārējās bankas. Arī divas darbā iekārtošanas aģentūras, kuras apmeklēt mums ieteica migrācijas ofisā. Atrodam trīs lētākos hosteļus un divus karavānu parkus. Šodien daudz jāapstaigā! Kā arī – vakarā tiekamies ar vienu latviešu puisi, kas dzīvo Kvīnstaunā, un diviem latviešu ceļotājiem, ko iepriekš satikām vienā no saviem stātu vakariem Latvijā. Viņi gan nedzīvo pašā pilsētā, bet 55 km no tās, tomēr šodien atbraukuši pastaigāt pa kalniem. Arī mums jaunieši piedāvā pievienoties, tāpat kā vēl viena latviešu meitene, kas mums uzrakstīja ziņu Jaunzēlandes latviešu lapā, tomēr no visa atsakāmies – jāsakārto domas un jāizveido tālākais plāns, un tikai tad izklaide!

Tā nu dodamies uz nākamajā bankām. Vienā mūs sagaida aziātu paskata puisis, kas beidzot dod mums cerību. Tas saka, ka bankas kontu uztaisīt ir iespējams – tam nepieciešama pase, vīzas kopija, mūsu nodokļu maksātāju numuri no valstīm, kurās esam strādājuši – tas nozīmē – no Latvijas un Anglijas, un arī dzīvesvietas adrese. Bet tas pēdējais punkts nemaz nav vienkāršs. Redz, adrese nav vienkārši tāda, kur paliekam. Ir nepieciešams kāds dokuments, kas pierāda, ka šajā adresē paliekam – jānes kāds rēķins angļu valodā uz mūsu vārda. Un tam jābūt no oficiālas firmas. Elektrības, ūdens rēķins. Bet kā gan tas iespējams? Pat ja īrējam istabu, šāds rēķins taču nenāktu uz mūsu vārda. Jā, darbinieks piekrīt, ka tas būs sarežģīti. Un izziņa no hosteļa neder – par šādu variantu mums bija ieminējušies daži te strādājošie latvieši. Bet vismaz šī banka ir devusi mums cerību.

Dodamies uz divām, kas palikušas. Nākamajā mūs sagaida jauks darbinieks, uzreiz pasniedz mums lapeli ar to, kas nepieciešams konta atvēršanai. Un tas ir viss tas pats, kas iepriekšējā bankā. Šis vīrs gan saka, ka Kvīnstaunā ir arī bankas, kas pieņems hosteļa izziņu, un tas ir vieglākais ceļš. Kamēr mēs atrastu piemērotu istabu, izdomātu, kā dabūt kādu rēķinu uz mūsu vārda, paietu ilgs laiks. Bet atliek vien vienu dienu palikt hostelī un palūgt, lai tie uzraksta apstiprinājumu, ka pie šiem paliekam. Šajā bankā tas nav iespējams, bet vēl jau ir tā pēdējā! Un jā, tā ir laimīgā banka. ANZ bankā mums saka, ka vajadzīga vien izziņa no hosteļa un bankas konts rokā! Super! Un ar bankas kontu varam arī saņemt to nodokļu maksātāja numuru! Bet tad tā viena ziņa – tuvākais pieraksts uz bankas konta atvēršanu ir vien 12. aprīlī. Jautājam, kas notiek bankās tuvākajās pilsētās – varbūt varam aizbraukt tur? To mums ieteica darbinieks no iepriekšējās bankas. Bet te mums saka, ka tik ilgi esot jāgaida visur. Nu neko – vismaz zinām, ka bankas konts būs, un ar to arī varam sākt.

Nākamais solis? Aģentūras. Jau no Anglijas atceramies, ka darbā iekārtošanas aģentūras neprasa ne nodokļu maksātāja numuru, ne kontu – var strādāt un tos iesniegt vēlāk. Ātri atrodam pirmo aģentūru, bet tur mums saka, ka sākumā jāpiereģistrējas internetā un tad jānāk pie viņiem. Otro kartē atzīmēto aģentūru nav tik viegli atrast, tomēr beigās nokļūstam mazā birojā, kur mūs sagaida laipna meitene, sakot, ka viss ir iespējams – mums būs jāaizpilda reģistrēšanās lapas un varēsim sākt strādāt. Vienīgais, kas nepieciešams, ir telefona numurs – kaut viens uz abiem. Lieliski! Tā nu dodamies telefona numura meklējumos. Pagaidām viss sāk atrisināties.

Aizejam uz centrā esošu veikaliņu, bet tur SIM karti neatrodam – tomēr redzam, ka šeit cenas ir divreiz augstākas kā 10 km attālajā pilsētelē. Skaidrs, ka pārtika būs jāiet iepirkt atpakaļ uz lidostas veikaliem. SIM karti atrodam kādā telefonu kompānijā, uz ko mums norāda kāda cita informācijas centra darbinieks. Jā, te informācijas centri ir no vienas vietas – Kvīnstauna ir ļoti tūristiska vieta aktīvo sporta veidu mīļotājiem – te var gan kāpt kalnos, gan braukt ar laivām pa ezeru, var lēkt ar izpletni un tik daudz ko citu! Un te mums piedāvā arī bezmaksas alus tūri – pērc dzērienus ar atlaidi un saņem uzkodas un picu bez maksas. Interesanti, bet šodien laika tas arī nebūs variants.

Nopērkam SIM karti, kas ar lētāko tarifu mums izmaksā 15 eiro. Ir nedaudz interneta, kas palīdzēs atrast visu nepieciešamo informāciju. Vismaz tuvākajām dienām, kad jāsakārto tā mūsu iedzīve. Un tad dodamies atpakaļ uz darbā iekārtošanas aģentūru. Tur aizpildām veselu čupu lapām, izlaižot dzīvesvietas adresi, jo tāda reāli mums nav, izlaižot informāciju par kontu un nodokļu maksātāja numuru. Paiet pusstunda, kuras laikā ierodas arī divi austrāliešu ceļotāji. Beigās noskatāmies darba drošības instrukcijas video un aizpildām testu. Nu ko – tagad jāgaida īsziņas. Esam paziņojuši, ka varam strādāt ar parītdienu. Mums saka, ka telefonā dienu iepriekš pirms darba piedāvājuma atnāks īsziņa ar noteikto darbu, laiku, samaksu, un mums atliks vien piekrist vai nepiekrist. Jā, aģentūras nepiedāvā stabilus darbus, bet gan mazus darbiņus tad, kad kāds parādās. Ja kādam vienu dienu vajag kādu, kas iesit sienā naglu, tad tas mums tiks piedāvāts. Labāk nekā nekas! Aģentūras tomēr ir labs sākums. Un minimālā alga te ir desmit eiro stundā. Vismaz sanāktu apmaksāt to hosteli vai kempingu.

Un tad jāiet meklēt tie kempingi. Pa kalniem un lejām nokļūstam pirmajā. Tur mums saka, ka teltsvieta maksā 55 Jaunzēlandes dolārus dienā, kas ir nedaudz virs 30 eiro. Un atlaides netiek piešķirtas tad, ja paliekam ilgāk. Cena ir ļoti augsta. Pārsteidzoši augsta. Nu neko – ir vēl kāds kempings, dodamies uz to. Nākamajā situācija ir vēl trakāka – 65 Jaunzēlandes dolāri dienā. Kā kaut ko tādu vispār var atļauties? Uh, laikam tāpēc tā Kvīnstauna tiek saukta par dārgāko Jaunzēlandes pilsētu. Apsēžamies uz soliņa un domājam – nu ko – hosteļi ir lētāki. Tad jau jāpaliek kādā no tiem. Bet tad kartē atrodas vēl viens karavānu parks. Jākāpj augstu kalnā, lai beigās uzzinātu, ka teltsvietu nav – te iespējams palikt tikai ar savu auto. Jāmaksā 30 Jaunzēlandes dolāri, ja guli pats savā auto. Nu ko – varbūt tad tas ir risinājums. Vienkārši nopērkam auto par kādi tūkstoti un gadu dzīvojam tajā?

Padomu jāprasa latviešiem! Sarunāts tikties pēc pusstundas. Un tā nu atgriežamies pie ezera. Tur satiekam mūsu latviešu draugus Elisu un Aldi. Cik jauki redzēties! Protams, viņi ir pieredzes pilni, un uzzinām tik daudz! Galvenais, kas izmaina mūsu plānus, ir fakts, ka automašīnā tāpat vien gulēt nedrīkst – ir jāmaksā par noteiktu vietu, kur atļauts palikt pa nakti, līdz ar to nemaz nesanāk ietaupīt. Tātad vienīgais reālais variants ir hosteļi. Elisa un Aldis mums stāsta, ka viņi izbraukājuši Jaunzēlandi krustām šķērsām – un vien divas reizes bijis tā, ka tiešām nav naudas. Darbiņus gan atrast ir viegli, un viņi tikai vienu reizi izmantojuši aģentūras palīdzību. Un Kvīnstauna ir viena no skaistākajiem un dārgākajām pilsētām visā Jaunzēlandē. Bet nu ko – mēģināsim izdzīvot! Tagad jaunieši strādā 55 km no Kvīnstaunas lauku apgabalā pie vīnogu audzēm veikalā un ir priecīgi, ka darbiņi, ko viņi ir pieņēmuši, ir viegli, un alga tomēr ir ļoti laba. Jaunieši nevēlas palikt pilsētā, un viņiem patīk mierīgākas vietas, kamēr mums patīk, ka esam kārtīgā pilsētelē. Un piekrītam viņiem – tie saka, ka nevar jau pateikt, kura vieta ir skaistākā, jo katram jau patīk kas cits. Un tā nu pavadām lielisku laiku sarunās un drīz pievienojas arī Daniels – latviešu puisis, ar ko sanāca sarunāties caur Jaunzēlandes latviešu grupu, un arī viņa amerikāņu draudzene Džastina.

Daniels ir tiešām iedvesmojošs. Puisis saka, ka viss ir iespējams – it sevišķi pavāriem ir ļoti liels pieprasījums. Un tagad ir tik lielisks laiks – visi dodas prom, jo Jaunzēlandē vasara beigusies. Tuvojas ziema, kad temperatūra nokrītas līdz mīnus pieciem grādiem. Arī cenas krīt, nepieciešams aizvietot tos darbiniekus, kas dodas atpakaļ uz savām valstīm vai vienkārši uz ziemeļus salu, kur ir siltāks. Mums tiek doti padomi par bankas kontu un nodokļu maksātāja numuru un visu citu. Esam sajūsmā! Pats Daniels strādā par pavāru un tajā pašā laikā mācās par snovborda instruktoru. Un puisis Jaunzēlandē ir jau otro gadu, jo pēc atļautās vīzas termiņa beigām viņu darbā paņēmis restorāns. Tāda iespēja arī pastāv. Pēc šīm sarunām esam tiešām priecīgi un saprotam, ka viss tomēr aizies! Kā nekā šī ir mūsu pirmā diena te un jau tik daudz izdarīts!

Un tad mūsu jaunais draugs aicina palikt mūs pie viņa mājas pagalmā. Izrādās, ka telti nemaz nevar tā celt, kur pagadās, un sods ir 200 Jaunzēlandes dolāru. Mēs jau gan varētu policijai kaut ko sastāstīt, bet kāpēc gan nepiekrist šim brīnišķīgajam piedāvājumam? Un tā – visi dodamies pie Daniela – visi tiek aicināti turpināt sarunas amerikāņu meitenes Džastinas mājā. Daniels tur pats izmanto savu mašīnu. Puisis guļ savā auto mājas pagalmā, kas te ir ierasta prakse, bet visu pārējo izmanto mājā. Iebraucam veikalā, šoreiz mums pat tiek parādīts lētākais lielveikals, kur cenas tiešām ir zemākas kā Austrālijā, un tā sākam ar vīnu un turpinām brīnišķīgās sarunas. Esam mājā, ko kopā īrē vairākas amerikāņu meitenes un divi puiši. Vakara gaitā iepazīstamies ar visiem jauniešiem, kopā pagatavojam vakariņas un telti uzslienam turpat pagalmā. Kas to būtu domājis, ka šis Jaunzēlandes ceļojums izvērtīsies šādi? Katra diena ir jauns pārsteigums!

**

Šīsdienas atklājums. Turpinām par Jaunzēlandi! Jaunzēlandieši tiek saukti arī par kivi, bet ne tā kivi augļa dēļ. Te dzīvo kivi putns – ļoti rets un aizsargājams dzīvnieciņš. Šī bija pirmā lielā tauta, kurai bija vispārējas vēlēšanas. Kopš 1893. gada visiem vīriešiem un sievietēm ir atļauts balsot. Karaliene Elizabete II oficiāli ir Jaunzēlandes karaliene, kuru šajā valstī pārstāv ģenerālgubernators. Un, lai kļūtu par Jaunzēlandes pilsoni, ir jāpieņem zvērests solot lojalitāti karalienei Elizabetei.

*

Iztērētie līdzekļi: ~24 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3962 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1992)

Atā, Austrālija!

Šodien dodamies uz Jaunzēlandi! Mostamies tūliņ pēc Aināra. Līdz lidostai ir 17 km un īsti vēl nezinām, kā tad līdz tai nokļūsim. Aināram ir darbiņš, bet viņš mums saka, ka 90% gadījumā varēs mūs līdz lidostai aizvest savā pusdienlaikā. Nu tik jauki! Deviņos jāgaida ziņa, vai Aināram darbā nav kāda svarīga sapulce, kas visu plānu varētu izmainīt. Deviņos Ainārs atbild, ka viss kārtībā. Tā nu paliek divas stundas līdz sagatavojamies, un tad tiekamies ar Aināru. Ainārs uz darbu brauc ar autobusu, tāpēc nu puisis atbrauc uz māju ar taksometru, lai paņemtu auto un varētu mūs nogādāt lidostā. Un tā uzsākam savu pēdējo braucienu kopā ar mūsu jauno latviešu draugu. Tik jauki, ka visapkārt pasaulei ir tik daudz sirsnīgu cilvēku! Un paldies Aināram par mūsu uzņemšanu – noteikti vēl tiksimies!

Nokļūstam lidostā un ejam reģistrēties, jo šim lidojumam nevar reģistrēties internetā. Lidostas darbinieki šoreiz ir ļoti strikti par to somu svaru, bet mums viss ir gandrīz kārtībā un viens liekais kilograms rokas bagāžā tiek piedots. Interesantāk gan iet tad, kad jāiet cauri skeneriem. Jā, dažās valstīs lidostā nemaz nevar ieiet pirms neesi izgājis cauri skenerim, bet te ir kā ierasti – tiek pārbaudīta vien rokas bagāža, kurā mums līdzi ir arī sautējums pusdienām. Ko lidostas darbinieki saka? Ar sautējumu tālāk nevar, jo tas ir pārāk šķidrs – tādu ēdienu iekšā ienest nedrīkst. Un tā nu mums tiek norādīts uz četriem maziem soliņiem, iespiestiem starp diviem skeneriem un lentēm, pa kurām iet tās rokas bagāžas uz pārbaudi. Tur arī zupveidīgais sautējums jāapēd. Eh, nav viegli – ja šāda maltīte pēc divām stundām būtu kā reiz, tad tagad, ne tik ilgi pēc brokastīm, nākas vienkārši spiest iekšā to ēdienu, kamēr apsargi jauki pajoko, ka varējām jau viņus ar pacienāt. Tikmēr vērojam, kā notiek atlase – daži “baltie” vīrieši tiek nosūtīti cauri speciālam skenerim, citiem vēl rūpīgāk pārbaudītas mantas. Un to vidū esam arī mēs.

Pēc zupas notiesāšanas tiekam paņemti pirmie rindā, jo visas pārējās somas mums kārtībā, un tad vēl kāds darbinieks ar īpašu aparātiņu pārbrauc pāri visām mūsu somām un apģērbam noslēgtā vietā, lai pārliecinātos, ka nu to savu iespējami sprāgstošo šķidrumu, kas patiesībā bija vien vakardienas sautējums, neesam vēl kur paslēpuši. Un tā nu beidzot tiekam cauri pārbaudēm. Pieēdušies ejam cauri lidostai gar veikaliem un restorāniem, līdz vienkārši nometamies krēslos. Jau drīz būsim Jaunzēlandē! Un esam pietiekami iestiprinājušies, lai visu ceļu saldi nogulētu.

Bet tad pusstundu pirms vārtu atvēršanās pie mums pienāk ķīniešu meitene un jautā pēc aptaujas datiem – tiem piekrītam. Aptaujas sastādītāji droši vien nav domājuši par tik plašu ceļojumu, jo katra diena, katra vieta un pat izmaksas tiek lūgts aprakstīt sīkās detaļās. Darām, cik varam, un pašiem prieks redzēt, cik daudz esam apceļojuši un izdarījuši. Un tad pēc pusstundas, kad mums laiks kāpt lidmašīnā, tiekam arī pie grāmatzīmēm. Nu re, jauks nobeigums!

Un tā – atā, Austrālija! Lidojums ir trīs stundu ilgs, un vēl laiks jāpagriež par divām stundām uz priekšu. Izdodas veiksmīgi pacelties, aizmigt un nolaisties. Un tā nu esam Jaunzēlandē!

Aizpildām lapeli par deklarējamām lietām un esam gatavi pasu kontrolei. Nu ko – ielaidīs vai ne? Un tā nu sākam – esam pie kontrolieres, kas pārbauda mūsu pases. Tā jautā, kur iepriekš ceļojām, un, izdzirdot, ka septiņas nedēļas ceļojām Austrālijā nestrādājot, tā uzreiz jautā, vai mums ir pietiekami daudz līdzekļu sevis uzturēšanai. Ir, ir! Mums jautā, ko darījām, un, kad sakām, ka strādājām Anglijā, ar to pietiek. Nākamajā pārbaudē izskata deklarējamo lietu sarakstu – medikamentus nemaz negrib pārbaudīt, bet pajautā par katru lietu, ko esam atzīmējuši. Beigās tālākam pārskatam tiek nosūtīti gliemežvāki, tā nelaimīgā Vjetnamas krokodila galva un telts. Robežsargi ir ļoti jauki –  Austrālijā un Jaunzēlandē tie ir vieni no jaukākajiem satiktajiem. Vispār jau paši briti, kas ir tie oriģinālie iebraucēji, izceļas ar pieklājību, un tas liek justies ļoti mājīgi. Ja sabiedrība apkārt nav nīgra un depresīva, tad arī pašam pat negribot jāpriecājas.

Un arī valsts ir neticami skaista – jau izkāpjot no lidmašīnas acis nevar vien atraut no tiem debešķīgajiem kalniem. Vov! Esam nokļuvuši pasakā! Bet pasaka beidzas līdz ar pārbaudi – krokodila galvu no Vjetnamas atļauj vien nofotografēt. Tai jāsaka “atā”, jo Jaunzēlandes politika ir pret dzīvnieku produktu izmantošanu suvenīros un to pārvadāšanu. Še tev nu bija. Telts arī tiek atņemta lielākai pārbaudei. Bet nekas cits. Apstrādāts koks ir ok, arī mūsu lasītajiem akmeņiem un gliemežvākiem nav pieķēries neviens smilšu graudiņš. Blakus mums kādai sievietei tīra viņas kalnos kāpšanas apavus.

Tad tiekam nosūtīti uz skeneri bez telts. Suvenīrus caur turieni vairs nav jālaiž, jo tie ir pārbaudīti. Desmitreiz mums tiek pajautāts, vai somā nav aizķēries kas ēdams – par katru vienību sods 400 Jaunzēlandes dolāru apmērā. Caur skeneri iet raiti, arī ar pārējām mantām viss kārtībā. Un drīz arī saņemam telti un sakrāmējam somas. Esam iekšā! Esam Jaunzēlandē! Un var teikt, ka pārbaudes Austrālijā bija daudz striktākas, lai arī atļāva mums to krokodilu paturēt. Tur bija daudz vairāk jautājumu – te tomēr liekas, ka cilvēkiem tic uz vārda.

Un tā.. Ko nu? Ir astoņi vakarā, jau tumšs. Esam 10 km no pašas Kvīnstaunas kādā mazā pilsētelē. Lai arī visi teikuši, ka ar telti palikt nekur nevar, mēs jau zinām, ka varam daudz vairāk kā visi. Un tā nu lēnā solī dodamies apskatīt parkus, kamēr arvien atskatāmies uz to fonā gulošo kalnu. Te ir tik skaisti! Līdz pilsētai ir tālu, bet mēs esam nolēmuši iet gar ezera krastu un palikt tur, kur atradīsim piemērotu vietiņu teltij. Un tas ir pavisam drīz – turpat pie ezera ir zaļa teritorija. Lai arī zālīte ir aizdomīgi zaļa, Jaunzēlandē jau nevajadzētu būt tik sausam kā Austrālijā, un te varbūt tā ir dabīgi mīksta.

Tā nu noskatījuši palikšanas vietu dodamies veikala meklējumos. Kartē rādās vien benzīntanki, pie viena apstājamies. Tur pajautājam meitenei virzienus uz veikalu. Izrādās, tas ir atpakaļ pie lidostas, tāpēc sanāk iet īstu līkumu. Bet nu ko – laba pastaiga pēc visām tām bagātīgajām maltītēm pie Aināra! Un tad arī sasniedzam veikalu, vienu tuvāku nekā to, ko mums ieteica vietējie, un ievērojam, ka cenas ir nedaudz augstākas kā Austrālijā, bet atšķirība ir ļoti maza, tāpēc nopērkam visu, kas kārojas un arī pudeli lētā vīna, lai nosvinētu mūsu dienu – esam taču Jaunzēlandē!

Tā nu dodamies atpakaļ uz ezeru, tur uzslienam telti. Telts celšanas aizlieguma zīmes neesam redzējuši, bet alkohola aizliegumu gan – no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā parkā alkoholu lietot nedrīkst. Bet te ir tik tumšs un kluss, ka vienīgais, kas mums sastāda kompāniju, ir kāda maza radībiņa zālē. Jaunzēlandē vismaz vairs nav čūsku! Nu esam droši un drīz arī ceļam telti mēness gaismā – tas visus laukus apspīd kā prožektors. Un priecājamies, ka robežsargi kārtīgi parūpējušies par mūsu telti – tā ir kā izlaizīta – ne smilts graudiņa iekšā! Nu ko – jauns piedzīvojums sācies!

**

Šīsdienas atklājums. Atklājums. Maori ir Jaunzēlandes iezemieši – tie, kas šajā zemē dzīvoja pirms atkal “baltais” ko izdomāja pārņemt. Un maoru valodā Jaunzēlande tiek saukta par Aotearoa, kas nozīmē “Baltā, garā mākoņa zeme”. Kad atnāca “baltais”, Jaunzēlande tika pārvaldīta kā Austrālijas daļa. Bet nu tā ir neatkarīga valsts – viena no trim pasaulē, kam ir divas vienlīdzīgi nozīmīgas himnas “God Save the Queen” un “God Defend New Zealand”

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3938 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1977)

AUSTRĀLIJA 156. – 202.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"