LV

Maņdžouli. Kāpēc jā un kāpēc nē?

Esam Ķīnā. Bet vai zini, kurā vietā tieši? Ķīna ir milzīga, un katra no 31 Ķīnas provinces ir ļoti atšķirīga, patiešām! Mēs esam Iekšējās Mongolijas Autonomajā reģionā, uz robežas ar Krieviju. Šī Ķīnas izmēros “mazā pilsētiņa” ir pazīstama kā lielākā Ķīnas sauszemes osta. Maņžouli iezīmē diezgan unikālu vietiņu Ķīnas kartē. Taču katrai monētai divas puses. Šoreiz gribam tev pastāstīt, kāpēc JĀ un kāpēc NĒ Maņdžouli.

Kāpēc esam iemīlējuši šo vietiņu?

1. Trīs kultūru krustpunktā. Līdz ar to, ka Maņdžouli ir robežpilsētiņa un necik tālu nav ne Krievija, ne Mongolija, pasaules pēckrīzes periodā atgriežas kaimiņu zemes ļaudis. Un tā nu te esam mēs visi – ķīnieši, mongoļi, krievi, un tas retais “cits ārzemnieks”, kas strādā valodu skolā. Ķīnieši no visām Ķīnas maliņām brauc uz šejieni sajust tieši šo kultūru sajaukumu. Te iespējams sajust ne tikai Ķīnu, bet arī Mongoliju caur šeit piedāvātajām virtuvēm, caur pasākumiem – dejām un dziesmām – un, protams, caur saskari ikdienā. Un mums smieklīgi skatīties, kā ķīnieši no citām vietām mēģina apēst mongoļu jogurtu ar kociņiem, un skrien fotografēties pie katra “savvaļas krieva”.

2. Neliela vietiņa, liela sirsniņa. Maņdžouli mīt vien 300 tūkstoši. Patiesībā, tiek lēsts, ka pandēmijas laikā puse no visiem Maņdžouli pameta. Tā kā lielākoties iedzīvotāji šeit pelnīja, sadarbojoties ar krieviem, bet robežas tika noslēgtas, nebija cita risinājuma kā meklēt peļņu citur. Jā, vēl jau pilsētele nav atkopusies no krīzes. Tomēr tieši nelielā vietiņā cilvēki ir daudz jaukāki. Tie pazīst mūs, mēs pazīstam viņus. Ar daudziem esam kļuvuši par labiem draugiem, pat ar visu šķietami nepārvaramo šķībo toņu valodas barjeru. Te ir jauki, un te tiešām jūtamies kā savās Ķīnas mājās.

3. Viszilākās debesis! Laikapstākļus Maņdžouli raksturo kontinentālais klimats – bargas ziemas, siltas vasaras, skaidras debesis gandrīz viscaur gadu. Tas bija pirmais, ko šajā vietiņā iemīlējām. Te ir tik daudz saulainu dienu! Lai arī ziemā temperatūras nokrītas līdz šaušalīgai pakāpei, saulīte sniedz milzīgu enerģiju, un sapratām – labāk auksti un saulaini, nekā “ciešami”, bet tumši. Latvijas ziemu pēc astoņu gadu pauzes pieredzēt bija diezgan grūti. Un atgriezties Maņdžouli ziemā ir patiesi patīkami. Turklāt ziemā ir visskaidrākās debesis, un varam baudīt tādu zvaigžņu bezgalību kā nekur citur! Jā, un dzīvojam 28. stāva dzīvoklī, līdz ar to nekad nenokavējam saullēktus un saulrietus!

Kāpēc mēs te vairs nepaliktu?

1. Tālu no visa, tālu no Ķīnas. Esam pašā nomalē. Jā, soli no Mongolijas un Krievijas, bet daudzu soļu attālumā no īstās Ķīnas. Lai tiktu ārā no šī reti apdzīvotā reģiona, mums divas ar pusi stundas jābrauc ar vilcienu un tad trīs stundas jālido. Un tikai tad varam skatīties, uz kuru pusi tālāk doties. Lai pakustētos, vajadzīgs laiks un līdzekļi. Un sajūta tāda, ka pazaudējam daudz iespēju. Iespēju mācīties ķīniešu skolās, apmeklēt tradicionālos pasākumus, iepazīt “īsto Ķīnu”. Pat paši vietējie atzīst: “Te jau cita tā Ķīna.”

2. Mūsu izskats te neiederas. Jā, vietējie ir draudzīgi, tos dziļāk iepazinām pandēmijas laikā. Lai arī valdības pasniegtās informācijas dēļ no mums pabaidījās kā no vīrusa radītājiem un izplatītājiem, mēs daudziem bijām un arī esam labi draugi. Tomēr nu robežas vaļā, ir citādāk. Bez krievu tautības iebraucējiem Maņdžouli iet grūti, jo tas taču ir galvenais bizness. Bet ko darīt, ja biznesa partneri nav īsti pa gaumei? Arvien biežāk mūs sajauc ar kaimiņiem – tiekam saukti par “Lao maudza” jeb “vecajiem, garajiem matiem,” kā Ķīnā dēvē tikai tos ārzemniekus, kas nāk no Krievijas. Un tas nav labs vārds. Jā, šo nepatiku saprotam, redzot, ka nereti kāds no Krievzemes sadusmojas, jo, redz, ķīnietis ar viņu nemāk sarunāties krieviski. Un tur jau nav smaidi un laipnības, bet gan rokas pa gaisu un lamuvārdu krājums. Un tad arī mums tiek tā noraidošā attieksme: “Neiecietīgais kaimiņš…”

3. Saulains, bet sasalis. Tie paši laikapstākļi ziemā priecē un atbaida. Ir saulaini, ir skaisti. Un, ja jāizvēlas dzīvot ziemā, tad labāk šādā kā Latvijas tumšajā. Tomēr, tā kā izvēles mums bezgalīgas, dodam priekšroku siltākām vietiņām. Tādām, kur uz astoņiem mēnešiem dzīvība neapstājas. Kur dzied putni un sisina kukaiņi, kur smaržo ziedi un plūst upes. Kur visapkārt rosība! Ir forši apstāties un ieklausīties sevī. Un vēl foršāk, kad to iespējams darīt arī tur, kur nekas neapstājas!

Kā jau redzi, te ir mūsu trīs monētas, un katrai monētai tās divas puses. Maņdžouli paliekam līdz maijam. Jau tagad dzirdam lūgumus un aicinājumus dzīvot šeit “vēl nedaudz”, un arī “mūžīgi”. Bet nekas nav mūžīgs, arī Maņdžouli. Un tāpēc baudām šo nelielo vietiņu vēl nepilnu pusgadu, un tad – aidā! – atkal ceļā!

Vai tu tam tici?

Noslēgsim šo ķīniešu sakāmvārdu sēriju ar vēl piecām pērlēm! (3.daļa)

1. “Labākā vieta, kur atrast palīdzīgas plaukstas, ir paša roku galā.” Atceries, ka tu pats esi savas dzīves noteicējs. Tu esi tas, kas sevi aptur un tas pats, kas sevi ceļ spārnos. Tu esi tas, kurš izvēlas taku tajās neskaitāmajās krustcelēs dzīves garumā. Lai arī šķiet, ka ārpasaulei pār mums ir ārkārtīgi liela vara, vislielākā vara ir mums katram pašam. Mēs ne vienmēr spējam ietekmēt to, kas notiek apkārt, bet to, kas notiek mūsos, mēs varam iemācīties pārvaldīt. Un tur nu vajadzīgi esam tikai mēs paši!

2. “Tūkstoš jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli.” Galvenais ir nenobīties no sākuma. Ir jāsāk! Lai cik grūts ceļš priekšā, lai kāds darbs paveicams vai pasākums gaidāms, galvenais ir spert to pirmo soli. Un lai arī cik niecīgs tas varētu būt, tas liks saprast – nu jau esmu tajā visā iekšā! Protams, varbūt labāk ir piecreiz nomērīt pirms nogriezt, bet bez nogriešanas mērīšana ir veltīga!

3. “Neklausieties, ko viņi saka. Ej paskaties!” Šis teiciens aizrāva ar to, ka tas bija pirmais, ko iemācījāmies pirms tiem astoņiem gadiem, aizbraucot uz ASV. Kādus tik stāstus par pasauli nebijām dzirdējuši! Un kādus tik turpinām dzirdēt ik dienas! Informācija, kas tepat apkārt grozās, var būt mums toreiz neaptverami greiza. Bet sapratām – jo tuvāk avotam, jo dzidrāks ūdens. Un tad, kad uz visu paskatījāmies paši, mūsu pasaule apgriezās kājām gaisā. Ar to, kāda tad ir mūsu apgrieztā pasaule, tevi iepazīstinām šajā lapā, dārgo lasītāj!

4. “Vēlies kaut ko pietiekami ilgi, un to nevēlēsies.” Ja tu patiešām kaut ko vēlies, tu taču ej un dari, lai to sasniegtu! Tas sakāmais: “Es gribu iet uz sporta zāli… Es gribu satikties… Bet…” nav īsti patiess. Svarīgākajam laiks atradīsies vienmēr. Nevar taču aizmirst pačurāt, vai ne? Viss sakārtojas pēc prioritātēm! Un, ja neesi sācis darīt, tad jau tā vēlēšanās nav pietiekami spēcīga. Un vien nedaudz ilgāk jāpagaida līdz tā izdzisīs pavisam.

5. “Tas, kurš saka, ka ko nevar izdarīt, nedrīkst pārtraukt to, kurš to dara.” Nu šis ir pavisam acīmredzamais. Vārds “neiespējami” mūsu prātos ir krietni pabalējis kopš pasaule mums parādīja, kas tad ir īsta, aizraujoša, pamācoša, pārsteidzoša dzīve. Pasaule mums parādīja, ka iespējami neiespējamais var kļūt iespējams ar degošu vēlmi un labiem darbiem. To, ka kaut kas nav iespējams, mēs visbiežāk savos prātos esam ielikuši paši. Būtu jāapstājas pie tā, kurš dara neiespējamo, un jāpaskatās uz sevi – savu prātu, saviem vārdiem un saviem darbiem. Mēs katrs veidojam visu šo pasauli. Mēs neesam katrs pats par sevi, bet gan viens vienots veselums. Un arī katra mūsu doma veido to realitāti, kurā atrodamies. Sāksim ar sevi!

Noslēgumā pastāstīsim, kas tad vispār noticis Maņdžouli!

Temperatūras nokritušās uz mīnus 25 grādiem, ārā ir saulains. Mēnesis līdz Ziemassvētkiem; divi līdz atvaļinājumam. Mūsu pēdējam atvaļinājumam Ķīnā!

Skolā vienmēr interesanti, bet jau esam sapratuši, un arī tev paskaidrojuši, ka ne visu varam stāstīt. Pagaidām varam pastāstīt to, ka nevienu gadu šajā salā nebija jāiet uz skolu, jo iepriekš taču bijām ieslēgti un mācījām tiešsaitē. Tagad priekšā neliels izaicinājums. Arī vietējie neaizmirst pabaidīties – atkal ejot garām aiztur elpu vai uzvelk masku. “Tie ļaunie ārzemnieki, kas atveda vīrusu no Krievijas!” Bet notiek arī pretējais. Jo vēsāks, jo biežāk braucam ar busu, un tad vecāki ņem savu bērnu rokas un liek mums klāt – redz, ārzemnieks, īsts brīnums!

Ārzemniekam Ķīnā nekad nebūs garlaicīgi. Un ceru, ka arī šie rakstiņi par Ķīnu tev ļauj ieskatīties šajā neparastajā pasaules pusē nedaudz dziļāk, un nedaudz patiesāk – ārpus politikas, un ārpus stereotipiem. Iegriezīsim pasauli kopā!

Ķīnieši liek aizdomāties. Vai šīs nav īstas pērles? (2.daļa)

1. “Putns dzied nevis tāpēc, ka tam uz ko ir atbilde, bet gan tāpēc, ka tam ir dziesma.” Varbūt ne visiem jautājumiem radīsi risinājumu, varbūt nespēsi palīdzēt lūgumam, bet dalīšanās pati par sevi ir skaista. Dalīšanās ar to, kas tev ir, bagātina visu pasauli. Un atceries, ka katrs no mums ir daļiņa šīs pasaules, līdz ar to daloties arī pats paliec bagātāks!

2. “Ir grūti noķert melnu kaķi tumšā istabā, it īpaši, ja tāda tur nav.” Daudzās situācijās mēs mēģinām saskatīt to, kā gluži vienkārši tur nav. Mēs katrs uz dzīvi raugāmies caur savu filtru – caur to, kā esam mācīti un kādas normas un vērtības mūsos ieliktas. Bet līdz ar to mēs nereti nespējam uz situāciju skatīties skaidrām acīm, pagātnes notikumu neaizmiglotām, un radām pārpratumus lietās un vietās, kur tiem nekad nebūtu jābūt.

3. “Visiem kaķiem garšo zivis, bet tie baidās slapināt ķepas”. Cilvēks sapņo par ekskluzīvu dzīvi – lielu māju un ātru auto, naudas koku pagalmā un slavu ārpus tā. Bieži vien visi šie “sapņi” gan ielikti mūsu prātos caur TV un soctīkliem. Un neviens no tiem nesniedz laimi. Bet, pieturoties teicienam – gribas saņemt, bet negribas (vai bailes) ko darīt .

4. “Labdarība ir nevis kauls, ko tu met sunim, bet kauls, ko tu ar suni dali.” Ir taču atšķirība, vai tu “dalies” ar to, kas tev nav vajadzīgs, vai dalies ar to, ar ko un no kā pats dzīvo. Un, protams, svarīgi arī, kā tu dod, ne tikai tas, ka tu dod. Došana, lai saņemtu ko pretī, nav īsta labdarība. Došana, lai saņemtu uzslavas, nav patiesa. Patiesa tā ir tad, kad dalīšanās ir daļa tevis!

5. “To, no kā nevar izvairīties, laipni sagaidi!” Noteikti esi dzirdējis, ka nav vērts pārdzīvot par to, ko mainīt nevar. Un nav jēgas pārdzīvot arī tad, ja ko mainīt var – vien pārmaiņas jāuzsāk! Arī ķīnieši ir pārliecināti – tādas situācijas, kuras nespējam ietekmēt, ir jāpieņem, jāuzņem, un varbūt pat par tām var arī papriecāties!

6. “Pirmais, kas jādara, ir jāsāk, un otrais – ir jāturpina.” Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Tāpēc jāsāk ar pirmajiem soļiem, nevis ar pārliecinātu runu par to, kas “būtu jādara”. Tas vienkārši ir jādara! Un tad – otrais solis ir nepadoties. Nepadoties prātam, kas saka, ka nav vērts, un nepadoties apkārtējiem, kas saka, ka nav iespējams. Rezultāts rodas tad, kad darām un nepadodamies!

Dārgo lasītāj – teicieni ir oriģināli, vien mūsu domu lidojums nācis no mūsu pasaules pieredzes. Varbūt kādā ķīniešu teicienā saredzi ko citu? Padalies! Bagātināsim viens otru, bagātināsim pasauli!

Ķīniešu gudrības!

Katrai nācijai ir savi sakāmvārdi, ar ko tautas gudrības nodotas no paaudzes paaudzē. Šoreiz – daži no ķīniešu teicieniem! (1.daļa)

笑一笑,十年少

“Priecājies, un kļūsi desmit gadus jaunāks!” Vai tad nav tā, ka priecīgs cilvēks izskatās daudz labāk par jebkuru citu ar rūgtumu sejā?  Vai nav tā, ka prieks sniedz milzīgu enerģijas lādiņu? Jā, iespējams, mums katram ir par ko skumt un par ko satraukties, bet pretī vienai tādai bēdai var atrast desmit lietas, par ko mums būt pateicīgiem, un par ko priecāties!  Ja lasi šo ierakstu, tad esi diezgan privileģēts, salīdzinot ar milzīgu pasaules daļu – tiem, kuriem nav pieeja internetam, elektrībai, vai tiem, kas lasīt nevar! Pasmaidi! Sajūti šo prieka enerģiju, un dalies ar to!

失败乃成功之母

Nedaudz paturpinot iepriekšējo, “Neveiksme ir veiksmes māte”. Ne katru soli izdodas spert taisni un uz taisnas takas, bet visas tās takas mūs ir atvedušas līdz šai pašai dienai. Ja mīli šo brīdi, tad zini – arī visas iepriekšējās ķibeles palīdzējušas nokļūt tev tur, kur pašlaik atrodies. Un tieši tāpēc nav vērts pārdzīvot par to, ka dzīve iemet dažādās situācijās – par veiksmīgāko jāpriecājas, no pārējā jāmācās!

书到用时方恨少

“Nožēlošu mazāk, ja grāmata būs izlasīta”. Šis varētu būt pielīdzināms teicienam – labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto. Kas zina, kur katra parādījusies iespēja var aizvest! Iztēlei var būt robežas, tāpēc nav ko sapņot – jāiet un jādara! Pārsteigumi gaida ik uz soļa! Runājot par grāmatām – vēl joprojām, vēl šonedēļ – pasūti mūsu pēdējo ceļojuma grāmatiņu par 9 eiro un nemaksā par piegādi! Paldies visiem jums, dārgie, par dalīšanos, un paldies par saņemtajām ziņām! Lai skaists šis svētku laiks!!!

***

“Runāšana nepagatavo rīsus.” Ja vēlies ko sasniegt, ir jādara, nevis jāfilozofē par to!

“Ja strādā pietiekami smagi, pat dzelzs stieni var noslīpēt līdz adatai.” Galvenais ir nepadoties! Tie, kas dara, izdarīs! Pat šķietami neiespējamais ar darīšanu kļūst iespējams!

“Labākais laiks koka stādīšanai bija pirms 20 gadiem. Otrs labākais laiks ir šodien.” Kā mēs sakām – labāk vēlu nekā nekad!

“Ceļojums pats ir atlīdzība.” Mēs pārāk bieži un pārāk spēcīgi koncentrējamies uz rezultātu. Laimīgākais ir tas, kurš var izbaudīt katru soli līdz sasniegtajam! Skrienot pakaļ vēlmēm, kas kā Hidras galvas dubultojas, kad viena piebeigta, nevajadzētu palaist garām visus tos mirkļus, ko tad kopumā mēs saucam par dzīvi!

“Neveiksme nav nokrišana, bet gan atteikšanās piecelties.” Ja no bēdīgas situācijas var mācīties, tā nav neveiksme, bet gan 5D mācību grāmata. Nepadodies, mācies, celies un priecājies!!!

Iegriezīsim pasauli kopā!!!

Par grāmatiņām raksti mums FaceBook vai e-pastā iegriezpasauli@inbox.lv!

Ko Ķīna mums iemācījusi?

Ķīna kopumā mūsu pasauli pavērusi nedaudz plašāk, uz apkārtējo skatāmies pavisam citādām acīm kā pirms trim (!!!) šeit pavadītiem gadiem. Jāatzīst gan, ka neesam “Ķīnā Ķīnā”, bet gan Ķīnas Iekšējās Mongolijas Autonomajā reģionā, kas ir nedaudz atšķirīgs, ar savu odziņu. Bet arī šajā pasaules pusē daudz esam apguvuši.

1. Silts ūdens ir risinājums it visam!

Uz kārtējām ārstu pārbaudēm, kas jāveic, lai saņemtu vīzu, ejam ar sāpošu kaklu, jo tas piederas pie ziemas un pie mūsu jau mīnus 20. Ārsti nosaka: “Jums taču jādzer ķīniešu ūdens!” Ķīniešu ūdens? Kas tas par brīnumu un kur to var iegādāties? Jautājam kolēģiem, kas nosmej – tas ir tas siltais ūdens, ko tie dzer no rīta līdz vakaram! Silts ūdens tiek pasniegts pie maltītes, un to dzer gan pirms, gan pēc ēšanas. Tas taču “iekārto” apēsto pareizajās vietās un treknāku ēdienu palīdz kuņģim sagremot. Pat alu, kas ierasti baudīts auksts (Austrālijā – ledaini auksts), ķīnieši dzer istabas temperatūrā un tad vēl nedaudz apdomā – vai tomēr nebūs par vēsu. Kā nekā – mūsu ķermenī ir mūžīgā vasara – silts un mitrs “klimats”, kam arī patīk saņemt siltu, ne karstu un ne stindzinoši aukstu, “degvielu”.

2. Kad iedzer, uzkod!

Nemaz nezinājām Iekšējās Mongolijas “slavu” pirms ar to mūs neiepazīstināja citi šeit strādājošie ārzemnieki. Ķīnā saka – ja vēlies vairāk iedzert, tad Iekšējā Mongolija būs īstā vieta. Te taču laikapstākļi tādi, kādi nu ir, cilvēki temperatūras labāk pārdzīvo, kad priecīgs prāts, kuru nedaudz apdullinājusi stiprāka dzira. Patiesībā, Ķīnā vispār alkohols tiek patērēts diezgan daudz, bet dzēris ķīnietis nekļūst agresīvs – gluži vienkārši pazūd tā minstināšanās, un parādās drosme pieiet klāt ārzemniekam un uzsākt garāku sarunu, kuras beigās, protams, ir fotosesija. Jā, jā, daudziem ķīniešiem arī skaidrs prāts netraucē to visu darīt. Bet noteikums gan visiem viens – kad iedzer, uzkod! Kad Šenženā apsēdāmies bārā pēc karsta skrējiena atveldzēties pie aukstas alus glāzes, pārsteigums ķīniešiem bija ne tikai tas, ka alus jāliek ledusskapī, bet arī tas, ka atteicāmies no ēdienkartē ierakstītajiem ēdieniem. Tika zvanīts restorāna menedžerim, kas runāja angliski, lai tas tad klausulē mums pajautātu, kāpēc mēs neēdam, ja dzeram alu?! Uzkož ķīnieši ļoti daudz. Tik daudz, ka nesaprotam – kur tas viss salien, ja nav jau nemaz tik daudz tā ķīnieša. Bet zelta likums jāievēro – kad iedzer, uzkod!

3. Saule nav mūsu draugs.

Iekšējā Mongolija ir ļoti saulaina. Mēs saulīti mīlam, un arī šīs mīnus 40 grādu ziemas ir patiešām vieglāk baudīt tad, kad katru dienu no debesīm izstarojas šis milzīgais enerģijas lādiņš. Ķīniešiem jau arī ziemā patīk sēdēt parkā un bļitkot uz ezera, pagriežot vaigu saulītei. Bet vasarā gan tie sauli nemīl. Pirmo reizi redzējām ļaudis plus 30 grādos ar cimdiem, cepurēm un tādiem sejas aizsegiem, ka tikai acis spīd ārā. Vienā no ekskursijām mūsu draugs un gids man ar saulessargu pakaļ skrēja, un nevarēja saprast, kā mēs tā – ar šortiem un vēl atrotītām piedurknēm skatāmies saulītē bez cepures un brillēm. Jā, apzināmies, ka nevar tā pilnībā ienirt saulītē, lai cik forši būtu, bet nu ķīniešiem otra galējība – tie, šķiet, pat paniski baidās no saules, un noteikti no tā, ka paliks brūnāki. Tas no senseniem laikiem – kad baltākie bija aristokrāti, tumšākie – strādnieki. Ar saulīti esam arvien piesardzīgāki, bet par ķīniešiem vēl joprojām pasmejam. Un jā – pārsteidzam tos ar šausmu stāstiem par to, ka citās pasaules malās ir tāda lieta kā solārijs, un cilvēki pat maksā par to, lai saņemtu ultravioletos starus!

4. Harmonija ir svarīgāka par konfliktu.

Ķīniešiem ir tāds teiciens: “Nezaudē seju!” Te ir ļoti svarīgi, kādu tevi redz sabiedrība. Un, lai arī kādi velni iekšā spēlētu ķerenes, uz sejas tam nebūtu jāparādās. Saprotams, ka tik lielā nācijā, un tik apdzīvotā zemē ir daudz vairāk jāpiedomā un jāpacīnās par savu vietiņu, bet te tas notiek ļoti foršā veidā. Cilvēki cenšas būt pieklājīgi, nepazaudēt sevi agresīvā strīdā un mierīgu seju iet pretī situācijām, ko šī nedaudz haotiskā un slēgtā Ķīnas pasaule piedāvā. Varbūt teiksi: mākslīgi. Bet zini? Labāk mākslīgi, nekā agresīvi. Nespējām noticēt tam, cik mierīgi ķīnieši reaģē uz tādām lietām kā avārija (arī tās dalībnieki), uz to, ka kāds kaut kur mēģina iespraukties, dabūt to, kas viņam īsti nepienākas, vai iejaucas tur, kur tam nebūtu jāiejaucas. Salaužot otru, sevi taču nesalabot! Protams, nav tā, ka neviens par otru nerunā – nē! Skolotājiem patīk patenkot, tas ir normāli. Bet tās nav tenkas ar ļaunu skatienu, bet vairāk – ar ziņkārību. Un jā, ir arī skaļāki konflikti, protams! Bet salīdzinot ar citām zemēm, un ņemot vērā šīs milzīgās masas – tie ir minimāli! Mēs paši Ķīnā esam palikuši daudz mierīgāki. Pie lielākiem pūļiem, pie bezgalīgiem sastrēgumiem, pie neskaitāmiem pārbaudījumiem… Mierīgāki! Jo cilvēks, lai cik ļoti vēlētos, nekad nav viens, un apkārtējo doma veido arī mūsu katra domas. Būt ķīniešu vidū ir patīkami!

5. Nepārstāj mācīties!

Ķīna mums ir daudz iemācījusi, un par to esam runājuši arī pirms tam. Varbūt šie punkti paskrējuši garām, tāpēc laiks tos pieminēt! To, ka vecākā paaudze šeit mūs fascinē, gan neesam aizmirsuši tev pastāstīt. Sešdesmit gados būt kā astoņdesmitgadīgam ķīnietim būtu diezgan forši! Tagad gan sabiedrība mainās. Arī Ķīnā daudz vairāk runā par neveselīgu pārtiku, tehnoloģijām, kas nevis attīsta, bet gan notrulina jaunos prātus. Par slinkumu, par pateicības un pieticības trūkumu. Bet šajā laikā, kurā atrodamies mēs, milzīgu pārmaiņu priekšā, kur vēl joprojām dzīvo vecākie ar pavisam citu, mums vēl izzināmu redzējumu, un jaunākie, kuru prāts strādā pavisam citā dimensijā, ir ļoti interesanti būt – paskatīties uz visām pusēm. Ķīnā skolēni mācās no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, sākot no pirmās klases. Bet tie neapstājas pie mācībām skolā. Ir pulciņi, dažiem bērniem veseli deviņi papildus pulciņi, kas ietver sportu, mūziku, mākslu un ko tik vēl ne! Liela sabiedrība, liela konkurence. Ir daudz sliktās puses, bet arī daudz labā. Ķīnietis nebeidz mācīties visu mūžu (šajā laikā, kurā atrodamies mēs; varbūt nākotnē tā vairs nevarēs teikt). Pat visvecākie nav zaudējuši interesi apkārt notiekošajā, lai arī tas izskatās kā fantāzijas filmas realizācija tepat uz sliekšņa. Arī mēs mazajā un sasalušajā Maņdžouli neapstājamies. Mazāk kustību kājām, kurām nav kalnu un ieleju, ko izpētīt, bet vairāk kustības prātam, ko nodarbinām ar nu jau internetā miljoniem pieejamajiem apmācību kursiem. Vien visu atcerēties! Bet to noteikti palīdzēs karstais ūdens!

Ķīnas mini piedzīvojums!

Dusmīgs paliek biļešu kasēs sēdošais ķīnietis un turpina neapmierināts bubināt zem deguna: “Re, ar pasēm arī tagad var nopirkt biļetes…” Jā, arī ārzemnieks var braukt vilcienā! Grūti jau saprast ķīnietim tos mūsu datus – kur vārds, kur pases numurs. Smejot atceramies pirmo reizi šajā stacijā. Tad taču vēl nerunājām ķīniski!

Savā brīvajā pirmdienā laižam uz Hailaru 2,5 stundu attālumā. Hailara, agrāk saukta par Hulun, ir pilsēta 200 km no Maņdžouli. Lielāka kā mūsējā. Nedaudz gudrības – Hailaras apgabalu ķīnieši ieņēma mūsu ēras 7. gadsimtā Tanu dinastijas laikā (618.–907.g.), tomēr Ķīnas okupācija bija īslaicīga un ne pārāk efektīva. Mongoļu laikā 13. gadsimtā šeit sāka veidoties mazas apmetnes. Pēc 1644. gada te mītošajām vietējām mongoļu ciltīm Cjinu dinastija piešķīra nosacītu autonomiju, un tad nu par galveno cilšu satikšanās vietu tika atzīta tagadējā Hailara. Pilsētas attīstību stimulēja Ķīnas Austrumu dzelzceļš, ko krievi uzcēla saskaņā ar Ķīnas un Krievijas 1896. gada līgumu. 1901. gadā Hailaru ieņēma Krievijas spēki, 1905. gadā tā tika atvērta kā upes osta tirdzniecībai ar ārzemēm.

1910. gadā Ķīnas valdība atcēla šīs vietas autonomo statusu un izveidoja Ķīnas vietējo administrāciju. Tomēr 1912. gadā vietējie mongoļu iedzīvotāji ar Krievijas pamudinājumu uzsāka virkni sacelšanos, kas lika ķīniešiem atjaunot šajā reģionā zināmu autonomiju. Bet nekas taču nevar būt tik vienkārši! 1919. gadā Ķīnas valdība atkal atcēla šī reģiona autonomiju un iekļāva visu teritoriju blakus esošajā Heilongjiang provincē. Pēc vēl deviņiem gadiem mongoļiem bija sakrājies spēks sacelties pret Ķīnu un pastāvīgo ķīniešu kolonistu un tirgotāju iejaukšanos, un atkal tika panākts autonomā Hulun Buir reģiona statuss, kura neatkarību šoreiz atzina japāņi Mandžūrijā. Savukārt 1947. gadā Hailara tika iekļauta Iekšējās Mongolijas autonomā reģiona teritorijā.

Pilsēta galvenokārt kalpoja kā tirdzniecības centrs. Agrāk šī bija karavānu maršrutu galapunkts – tiem, kas devās no centrālās Mongolijas. Hailara bija arī lielu ikgadējo zirgu gadatirgu vieta. Tagad Hailarā vietējie galvenokārt nodarbojas ar gaļas, ādas un piena produktu tirdzniecību. Nē, arī te siera un biezpiena nav. Tomēr te ir izveidotas rūpnīcas, kas ražo mašīnas, ķīmiskās vielas un papīru. Netālu (apmēram 70 km no pilsētas) tika atklātas arī milzīgas ogļu raktuves. Ar apkuri šajā reģionā problēmu nav. Ziemā jāsēž ar atvērtu logu, jo mājas ir patiešām karstas. Hailara ir izveidojusi arī pārtikas pārstrādes nozari, izmantojot bagātīgos lauksaimniecības un lopkopības produktus. Paldies Britannica par info!

Uz Hailaru esam atbraukuši iepirkt ziemas drēbes, jo temperatūra naktīs nokrītas jau uz mīnus 16 grādiem. Maņdžouli jau arī ir šādām temperatūrām piemērots apģērbs, bet, tā kā mūsu Ķīnas mājvieta ir pārvērtusies par mazo Krieviju, arī cenas visam ir paaugstinājušās. Neiesim jau ar katru kaulēties un stāstīt, ka te dzīvojam un neesam krievu tūristi šopingā. Vieglāk uztaisīt mazu tripu uz Hailaru.

Hailarā, tāpat kā senāk Maņdžouli, zem pilsētas ielām atrodas milzīgs eju labirints, un tas viss noklāts mirdzošiem veikaliem un skaistumkopšanas saloniem. Arī biljarda zālēm! Reāli apakšzemes valstība. Un tādā preces ir tiešām labas un lētas. Kā jau visi iebraucēji, esam pārliecinājušies, ka vietējie vislabāk zina, kāds apģērbs būs piemērots šī reģiona bargajām ziemām. Mums gan nepatīk iepirkšanās kā tāda, un laimīgi atceramies vienu īpaši milzīgu veikalu, kur nu dabūjam pilnīgi visu nepieciešamo un vēl nedaudz pa virsu. Ķīnieši sajūsmā, ka runājam viņu mēlē. Ved pie mums darbiniekus un stāsta viens otram, ka neesam tie sarežģītie apmeklētāji, no kuriem jābaidās.

Lai arī sākumā plānojam apskatīt arī vairākas Hailaras apkārtnē esošas vietas, plānus ātri atceļam zemo temperatūru dēļ. Vietējiem gan tas netraucē – jau pusdienlaikā visvecākie, daži ar spieķīšiem, jau sasildījušies pie baidžu pudelēm. Iekšējā Mongolijā alkohols kā ūdens – arī pirmdienas pusdienlaikā. Nemaz svētkus nevajag! Nākamajā nedēļā gan tādi būs – 11. novembris ir Vientuļnieku diena (jo baigi daudz vieninieku datumā). Un tad visur milzīgas atlaides. Iepirkšanās portālā Taobao cenas krīt jau tagad. Smejam, ka var iegādāties visādus brīnumus par mazām naudiņām – arī lietiņas, kas nosaka, vai viesnīcas numuriņā ir paslēptas kameras, un pildspalvas, kas kopē tekstu, tam vienkārši pārbraucot pāri. Un tad vēl to iztulko, kurā valodā vajag. Vispār Ķīna ir iepirkšanās paradīze. Tikai mums vien divas somas plecos, tāpēc neaizraujamies.

Hailarā esam plānojuši palikt pa nakti. Pamazītēm jau sākam piešauties tam, ka par rakstīto var saņemt arī kādas naudiņas, un dalīšanās ar ceļojumu pieredzi mums sagādājusi bezmaksas viesnīcu. Tā gan klasiski vēl jāatrod un tikpat klasiski istaba ir piesmēķēta. Tas ķīniešiem tāds slikts paradums – smēķē visur un vienmēr, un vienalga, ka nevajadzētu.

Hailarā ārzemnieks ir retums. Atkal uz mums rāda ar pirkstiem. Atkal pasaka: “Hello!” un bēg prom. Smieklīgāk ir restorānā, kad apsēžamies ieturēt svētku vakariņas. Divas dāmas pat nejautājot apsēžas blakus un sāk pozēt – tad ar Arču, tad mani. Zinām, ka daudzi ārzemnieki par ko šādu “uzsprāgtu”, bet esam saprotoši, pasmaidām, un šo visu procesu iemūžinām arī ar savu telefonu. Drīz mums pašiem būs slēptā kameriņa, ar kuras palīdzību varēsim parādīt tev, kā šis viss tiešām notiek!

Istabiņas numurā arī smieklīgi. Iespaidojušies no Taobao piedāvātajiem novērošanas kameru noteicējiem, aizsedzam dažus aizdomīgus caurumus. Tā darām pirmoreiz. Un nepaiet ilgs laiciņš līdz pie durvīm kāds cītīgi klauvē. Divi policisti. No sākuma sarauktām pierēm prasa pases. Pārbauda. Pastāstām, ka jau rīt atgriezīsimies savā Maņdžouli un tiem nav par ko uztraukties. Un viss, vīri laimīgi aiziet. To, kāpēc policisti atnāca, īsti nesaprotam. Varbūt tikām nepareizi piereģistrēti viesnīcas sistēmā? Varbūt tiešām aizklājām kādu nepareizu caurumu viesnīcas istabiņā? Ķīnā garlaicīgi taču nemēdz būt!

No rīta mostamies pie mazas, pūkainas sniega kārtiņas aiz loga. ☃️ Tik skaisti! Tik skaisti redzēt sniegu, kad tāds šajos mīnusos ir retums! Vietējie uzreiz ķērušies pie lāpstām un slotām. Ceļi ir slideni, bet tas nebiedē moto un riteņbraucējus. Te var pārvietoties kā vien vēlies – kaut pliks ar sērfošanas dēli. Maņdžouli gan sniega nav, spīd saulīte, mūs stacijā sveic taksisti: “Drug, poehaļi!”

Un esam atpakaļ. Pirmo gadu skola nesvinēs Helovīnus. Bet tas neliedz svinēt mums. Lai skaista Tev, dārgo lasītāj, šī oktobra pēdējā diena!

Kāpēc Ķīnā nav ārzemnieku?

Ķīnā esam bijuši divas reizes – pirmo 2018. gadā kā tūristi un tad jau no 2020. gada kā skolotāji, plānojot noslēgt savu uzturēšanos šeit 2024. gada maijā. Protams, Ķīnas “Nulles kovida” politika atbaidīja daudzus ārzemniekus, un pat pēc ierobežojumu atcelšanas tie neskrien atpakaļ, un arī neizvēlas ceļot Ķīnā.

Ķīna mums vienmēr bijusi sava veida mistērija. Nekāds populārais tūristu galamērķis ar smukām pludmalēm, lētām, pikantām maltītēm un mēnessgaismas ballītēm. Mēs nezinājām, ko no Ķīnas sagaidīt. Un tikai pēc trim šeit nodzīvotiem gadiem beidzot esam sapratuši, kas tad šim lācītim vēderā.

Jā, mēs šeit jūtamies īpaši. Ārzemnieks te gluži vienkārši nevar palikt nepamanīts pat lielākajās Ķīnas pilsētās kā, piemēram, Pekinā un Šanhajā. Mūs joprojām sveicina, un mums joprojām lūdz pēc foto. Tā tas bija 2018. gadā, pandēmijas laikā, un arī pēc tās. Tāpēc, ka ķīnieši šeit nesastop ārzemnieku.

Bet kāpēc tas tā ir?

1. Vīza

Šis bija pirmais smagais solis, kas bija jāsper. Devāmies uz Ķīnas vēstniecību Latvijā, kur neviens, protams, nerunāja latviski. Bet arī darbinieku angļu valoda mums neļāva viegli sazināties. Tūrisma vīza bija diezgan dārga, un, lai to iegūtu, bija nepieciešama papīru kaudzīte. Nekādi dokumenti bez savas piepūles!

Tomēr kopš 2015. gada jūnija pilsoņi no 51 valsts var pieteikties 72 stundu tranzītvīzai; turklāt, pievienojoties tūrisma aģentūras organizētai tūristu grupai, bez vīzas var apmeklēt Pērļu upes deltas reģionu un Hainanas salu.

Savukārt darba vīza mums bijusi pāris valstīs, no kurām Ķīnas vīza noteikti bija vissarežģītākā. Bet nekas nav neiespējams! Nepieciešams laiks, kripatiņa pacietības un vēlme strādāt tādā eksotiskā valstī kā Ķīna.

2. Valodas barjera

Tik milzīga tauta var iztikt bez angļu valodas, tas problēmu nerada. Tāda rodas vien tūristiem, kas ierodas Ķīnā. Nav jau tā, ka nav pasaulē valstis, kurās angļu valoda nav izplatīta. Lielāko aizķeršanos rada tas, ka Ķīnā nemaz nav tik viegli ko izlasīt un iztulkot, jo te pastāv simbolu valoda. Tagad gan ir lietotnes, kas šos simbolus var pārvērst saprotamos vārdos latviski. Tomēr šis tulkojums bieži var būt neprecīzs un pat diezgan maldinošs. (Piemērs : vilcienā ķīniešu simboliem rakstīts, ka ūdeni dzert nedrīkst; angliski iztulkots – piemērots dzeršanai!)

Tagad, zinot mazliet ķīniešu valodu, mums viss kļuvis vienkārši. Varam lasīt, varam pajautāt, varam orientēties. Nu ir daudz citādāk nekā bija tajā tālajā 2018. gadā, kad Ķīnā tikko ieradāmies bez jebkādas sagatavošanās. Godīgi sakot, toreiz bijām tik ļoti priecīgi pamest Ķīnu. Tagad? Nevaram vien pārstāt apbrīnot šo aizraujošo valsti.

3. Ķīnas Ugunsmūris

Tavi soctīkli te nedarbosies. Ja vien neizmantosi VPN. VPN ir “virtuāls privātais tīkls”, kas slēpj tā lietotāju IP adreses un reālo atrašanās vietu. Jā… Un Ķīnā tas ir aizliegts.

Bet, protams, neviens nenāks un nepārbaudīs tavu telefonu un nevaicās, vai ir tev VPN, vai nav. Ķīnieši saprot, ka ārzemnieki sazinās, izmantojot šeit nepieejamos saitus, tāpēc viņi īsti neliekas ne zinis. Tomēr es nevarētu ieteikt šo VPN Ķīnā dalīt pa labi, pa kreisi… Kas zina, pie kādām nepatikšanām tā var nonākt.

Svarīgākais – ielādē telefonā šo VPN pirms iebraukšanas Ķīnā! Pirmajā reizē mēs par to nezinājām, līdz ar to pirmā diena mūs šokēja — ne Google Maps, ne Google tulkotājs, ne Facebook, ne WhatsApp – nekas nestrādā! Iemesti ķīniešu vidū, kuri nesazinās nevienā citā valodā, kā tikai savējā, pilnīgi noslēgti no ārpasaules! Nevarējām ne lasīt, ne sarunāties, nevarējām orientēties šajā zemē… Maigi izsakoties, tā bija smaga pirmā pieredze.

4.  Lietotnes

Tagad mums ir Ķīnas bankas karte un WeChat aplikācija, ar kuras palīdzību varam iegādāties visu, kas nepieciešams. Mums ir visi ķīniešiem pieejamie rīki. Bet tikko šeit iebraukušam? O, jā, tas ir izaicinājums.

Ne visi bankomāti pieņems tavu ārvalstu debetkarti (mums nav kredītkartes, tāpēc par to neko nevaru teikt). Līdz atradām China Agricultural Bank, gājām cauri visādiem piedzīvojumiem. Un pat ja tev ir skaidra nauda, ne visur tā tiek pieņemta. Ķīna ir superdigitalizēta valsts. Tā ir tik moderna, ka mēs jutāmies kā Akmens laikmeta cilvēki, kas liek attīstītajiem ķīniešiem uzjautrināties.  “Jums nav WeChat? Jūs nezināt, kā pasūtīt Didi?”

Pat dažos no lielākajiem un populārākajiem apskates objektiem nevarēsi atrast kasieri, kam būtu jāizsniedz biļetes. Redzēsi vien svītrkodu, ko skenēt un tad ķīniešu valodā aizpildīt anketu, lai norēķinātos tiešsaistē. Jā, pirmoreiz mēs pat skenēt neko nemācējām, tāpēc bija vien jāizlaiž vairākas vietas. Labākais risinājums – ņem līdzi skaidru naudu, bet vēlāk izmanto bankomātu Ķīnā, jo valūtas maiņas kurss valstī ir daudz labāks nekā ārpusē. Pēc tam saņem ķīniešu SIM karti — izvēlies vienu no lielākajiem pakalpojumu sniedzējiem — China Telecom, China Unicom vai China Mobile. Ņem līdzi pasi un sagatavojies tulkošanas rīku izmantošanai. Un pēc tam izveido WeChat kontu. Izmantojot WeChat, dzīve Ķīnā būs daudz vieglāka!

5. Nepareizi priekšstati

Esam runājuši ar daudziem ceļotājiem visās 88 valstīs, kuras līdz šim esam apmeklējuši. Un tik daudziem ir pavisam nepareizs priekšstats par Ķīnu! Un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki neizvēlas šo kā savu galamērķi. Tici — tev nevajadzētu baidīties no vārdiem “komunisms”, “stingri noteikumi”, “cenzūra” vai “sodi”, ja esi labais stāsta varonis! Zināji, ka Ķīna ir viena no drošākajām valstīm pasaulē? Tik milzīgai tautai gluži vienkārši ir vajadzīga spēcīga vadība! Tu neiekulsies nekādās nepatikšanās, vien sperot kāju pāri Ķīnas robežai! Bet gan priecāsies par savu lēmumu apmeklēt šo skaisto zemi (ar nelielu sagatavošanos iepriekš)!

Kā minēts dažos ziņu rakstos, Dienvidkoreja, Japāna, Vjetnama, Mjanma un ASV bija valstis, no kurām pirms pandēmijas ieradās visvairāk tūristu. Tad vairāk nekā 140 miljoni ārzemnieku apmeklēja Ķīnu ik gadu. Nesenās krīzes laikā tūristu skaits samazinājās līdz 27 miljoniem. Tagad kontinentālajā Ķīnā dzīvo aptuveni 1 miljons imigrantu (no kuriem 50% ir Honkongas, Makao un Taivānas iedzīvotāji).

Nobeigumā varam piekrist daudziem, kas saka, ka Ķīna ir visērtākā valsts pasaulē… Bet ar dažiem izņēmumiem… Ja tu kaut nedaudz runā mandarīnu valodā, ja tev ir ķīniešu SIM, ķīniešu bankas karte un WeChat. Tomēr, ja spersi lielo soli un ieradīsies Ķīnā – zini, ka šī valsts noteikti paliks atmiņā!

Qingdao alus muzejs. Tsingtao alus darītava

Qingdao alus muzejs ir daļa no Tsingtao alus darītavas uzņēmuma. Tsingtao alus darītava, kas dibināta 1903. gadā, bija Ķīnas pirmā alus darīšanas rūpnīca, kas uzbūvēta, izmantojot Eiropas tehnoloģijas. Tagad Ķīnā ir 55 Tsingtao alus darītavas un iesala rūpnīcas.

Pašu muzeja ēku cēluši vācieši. Apskates ceļš vijas cauri dažādām telpām, kur iespējams iepazīt alus darīšanas procesu toreiz un tagad. Arī izmēģināt divus izlejamā alus paraugus un baudīt dzīvās mūzikas priekšnesumu tūres beigās. Pie izejas atrodas milzīgs suvenīru veikals, kurā tiek piedāvātas daudzas interesantas lietas kā, piemēram, smieklīgi T-krekli, ziepes un krēmi no apiņiem, atslēgu piekariņi, pudeļu attaisāmie un daudz kas cits!

Qingdao alus muzeju apmeklējām otro svarīgāko ķīniešu svētku laikā – Rudens vidus festivālā. Un, jā, šī vieta bija pārpildīta. Izkārtnēs bija teikts: var uzņemt 100 apmeklētājus. Bet to bija tūkstošiem.

Muzeju, kas patiesībā ir aktīva alus darītava, tā arī īsti neizbaudījām, tomēr uzņēmām daudz fotogrāfiju ar informācijas plāksnēm, ko tobrīd vienkārši nevarējām izlasīt. Un te nu tā ir! Gandrīz viss, ko var izlasīt Tsingtao alus darītavas izstāžu zālē! Protams, muzeju joprojām vērts apmeklēt, jo tajā iespējams redzēt visus neparastos rīkus un izmēģināt gardu alu!

Kas ir alus?

“Iesals, apiņi un ūdens – tās ir galvenās alus sastāvdaļas. Alus, ko sauc arī par “šķidro maizi”, ir gāzēts un nedaudz alkoholisks dzēriens, ko raudzē ar alus raugu.

Pats alus raugs ir apļveida vai ovālas formas vienšūnu mikroorganisms. Raugs patērē cukurus no iesala un pārvērš tos spirtā un oglekļa dioksīdā. Patiesībā, varētu teikt, ka no rauga ražo alu. Dažāds raugs nosaka dažādas garšas.

Ūdens veido apmēram 90% no alus sastāvdaļām, kam ir liela ietekme uz alus garšu un alus pagatavošanas procesu. Alus darītājiem pieejamais ūdens nosaka alus kvalitāti, un tas ir arī dažādu garšas īpašību rašanās iemesls.

Miežus var izmantot alus darīšanā tikai pēc tam, kad tie pārvērsti iesalā.

Tsingtao alus gatavošanai visas izejvielas tiek importētas no Austrālijas un Kanādas.

Alus pirmsfermentācijas periods parasti ilgst 7 dienas. Tas sadalīts augšējā fermentācijā un apakšējā fermentācijā, atkarībā no rauga stāvokļa fermentācijas šķidrumā.

Raudzēšanas tvertnes atvērtā fermentācija bija izplatīta alus darīšanas agrīnā stadijā, ko sauca par tradicionālu procesu, bet tagad lielākoties tiek izmantota tvertnes slēgtā fermentācija. Tsingtao alum ir gan tradicionālās raudzēšanas tvertnes, gan modernās fermentācijas iekārtas.”

“Rietumu cilvēki senatnē alu uzskatīja par Dieva dzērienu. Tā bija Dieva dāvana. Viņi domāja, ka alum ir pārdabisks spēks, kas liek cilvēkiem justies “patīkami satrauktam, pārsteigtam un priecīgam”. Cilvēkiem, kas dzer alu, piemīt šis spēks.”

Cilvēki, kas snieguši ieguldījumu alus ražošanā

“Luijs Pastērs (1822.-1895.g.), slavenākais 19. gadsimta franču mikrobiologs un ķīmiķis, sniedza izcilu ieguldījumu imunoloģijā, fermentācijā, kristalogrāfijā un mikrobioloģijā. Viņu sauc arī par “mikrobioloģijas tēvu”. Ap 1850. gadu Pastērs atklāja un norādīja, ka raugi ir dzīvi mikroorganismi; 1871. gadā Pastērs izgudroja metodi lāgera rauga kultivēšanai, ļaujot katrai alus darītavai ražot raugus ātrāk un lētāk, kā arī samazināt mikrobu piesārņojuma problēmu, ko izraisa rauga pārstrāde.

Karls fon Linde (1842.-1934.g.), vācu saldēšanas inženieris un kriogēno iekārtu eksperimentētājs, bija saldēšanas zinātnes pamatlicējs. No 1873. līdz 1877. gadam viņš izstrādāja pirmo ledusskapi, kas darbojās pēc amonjaka nepārtrauktas saspiešanas principa. Tas bija īpaši drošs, uzticams, ekonomisks un efektīvs veids, kā pagatavot ledu un atdzesētu šķidrumus.”

Alus vēsturē

“Termins “saldais vīns” attiecas uz vīnu, kas izgatavots no sadīgušu graudu fermentācijas, ko katalizē savvaļas raugs. Arheologi Sjaņā (Xian) atklāja pirms 5000 gadiem taisītus māla traukus, kuros atradās alkoholisko dzērienu paliekas. Dzēriens tika izgatavots no raudzētu graudu maisījuma, piemēram, miežiem un bumbuļaugiem. Tas ir līdzīgs šumeru brūvētajam alum. Var teikt, ka ķīniešu saldais vīns bija pagājušā gadsimta alus.

Glezna “Piecu karaļu atgriešanās dzērumā ” attēlo Tanu dinastijas imperatoru Sjuanzonu, kurš izgāja iedzert un ieturēt maltīti ar četriem draugiem, un pēc piedzeršanās atgriezās mājās. Attēlā imperators Sjuanzons ir ģērbies sarkanā tērpā un jāj uz balta zirga, ko atbalsta viņa pavadoņi.

“Agrīnie pierādījumi alus dzeršanai Ķīnas dienvidos pirms 9000 gadiem” rakstā tika publicēti pētījuma rezultāti, apgalvojot, ka alu sāka lietot jau pirms 9000 gadiem Ķīnas dienvidos. Pētnieki atklāja gan mikrobus, gan raugu, kas saskanēja ar tiem, kas iegūti no alus raudzēšanas, apstiprinot, ka šī vieta bija viena no pirmajām pasaulē, kur dzēra alu.”

Ķīnieši saka tā:

“Alus baudīšanai nav nepieciešama īpaša garšas apdāvinātība, bet vien atvērts dvēseles stāvoklis, interese par alu un vēlme izbaudīt aromātus un garšas.”

“Alus priekus izjūt ar acīm, degunu un aukslējām. Caurspīdīgums ir raksturīgs lielākajai daļai alus, un arī krāsa ir svarīga iezīme. Labam alum bieži ir raksturīgas smalkas, harmoniskas un apetīti veicinošas krāsas.”

“Malkojot alu, jūtams saldums, sāļums, skābums un rūgtums mēles galā, priekšpusē, aizmugurē un mēles pamatnē.”

Mūsdienās

1993. gadā Tsingtao alus darītava ieviesa uzlabotas filtrēšanas iekārtas un automātisko vadību. Vienlaicīgi darbojoties divām filtrēšanas ražošanas līnijām, filtrēšanas ātrums sasniedza 120 tonnas stundā. Turklāt Tsingtao Beer Draft izmantoja 0,45 um aseptiskās membrānas filtrēšanas tehnoloģiju. Raugs un dažādas baktērijas tika izņemtas no alus sterilizācijas ceļā, tādējādi labāk saglabājot alus uzturvērtības un garšu.

Tsingtao alus darītava vienmēr ir pielikusi visas pūles nozares labā, un no mazas rūpnīcas pirms 120 gadiem tā izveidojās par globāli integrētu uzņēmumu, kura bizness nu aptver vairāk nekā 120 valstis un reģionus.

120 gadu ilgā alus etiķešu, alus pudeļu un iepakošanas procesu evolūcijas vēsture parāda  organizācijas attīstību, kvalitāti un Tsingtao patieso garu.

Tsingtao Alus vienmēr ir ievērojis simtgades moto “labi cilvēki gatavo labu alkoholu” un stingras kvalitātes kontroles priekšnoteikums.

Kopš Tsingtao alus darītavas dibināšanas 1903. gadā, tā vienmēr izmantojusi preču zīmi “Tsingtao Beer”, kas nozīmē “tīrs”. Alus etiķetē ir ietverti vācu elementi kā, piemēram, ērglis un lauva.

Pretošanās kara laikā pret Japānu uzņēmums tika pārdēvēts par Dai Nippon Brewery Co., Ltd.

1945. gadā Tsingtao alus darītavu pārņēma valsts valdība. Tsingtao alus darītavai beidzot bija vietējās iezīmes.

Pēc 100. gadadienas Tsingtao alus darītava ir izgājusi plašākā tirgū. 2006. gadā tā atkārtoti uzlaboja vizuālo zīmola dizainu, vienoja anglisko logotipu saturu gan Ķīnā, gan ārzemēs, un panāca vienotu vietējā un starptautiskā zīmola tēlu.”

Nu ko… Tas arī neliels ieskats Ķīnas alus karaļvalstī! Priekā!!!

Cipari ir klāt!

Kā pavadīti vieni no Ķīnas lielākajiem svētkiem? Šis raksts parādās Ķīnā, tas ir pilnībā tulkots no Global Times.

“Pēdējo astoņu dienu Rudens vidus festivāla un Valsts svētku brīvdienu laikā Ķīnā kopumā tika veikts 11,81 miljons ienākošo un izejošo ceļojumu, sasniedzot 85,1% no “pirmspandēmijas” līmeņa (…)” Tiek teikts, ka šos skaitļus gan vēl krietni iespējams uzlabot, jo ceļošanas “atveseļošanos” kavē vairāki faktori, arī lēnā starptautisko lidojumu atsākšana.

“Vidējais ienākošo un izejošo braucienu skaits dienā (!) atvaļinājuma periodā, kas beidzās piektdien, sasniedza 1,47 miljonus, sestdien paziņoja Nacionālā imigrācijas pārvalde. Šis skaitlis ir 2,9 reizes lielāks nekā tajā pašā laika posmā 2022. gadā, taču tas ir tikai 85,1% salīdzinājumā ar to pašu periodu 2019. gadā. Dati tiek uzskatīti par zīmi, ka pārrobežu ceļojumi piedzīvo spēcīgu atveseļošanos, kopš Ķīna 2023. gadā atviegloja COVID-19 ierobežojumus, tomēr šis pieaugums joprojām nobāl, salīdzinājumā ar iekšzemes ceļojumiem.”

Kas tad notika pašas Ķīnas robežās? “Astoņu dienu brīvdienu laikā valstī veikti 826 miljoni iekšzemes tūristu braucienu, kas ir par 71,3% vairāk nekā 2022.gadā un par 4,1% vairāk nekā 2019.gadā, piektdien paziņoja Kultūras un tūrisma ministrija.”

Kad ceļojām savās brīvdienās, minējām, ka vēl joprojām grūti atrast ārzemnieku, arī šajās milzīgajās masās, kas pārvietojas Ķīnas robežās. Daudzi no jums, dārgie, jautā – kāpēc tā? Uz šo jautājumu atbildēsim tuvākajā laikā. Bet arī ķīniešiem ir radušās pāris idejas, kā piesaistīt vairāk ārzemnieku: “Valdība ārvalstu tūristiem var atvieglot digitālos maksājumus un nodrošināt pakalpojumus, lai novērstu valodas barjeras, jo ārzemju tūristu pieplūdums ne tikai stimulēs tūrisma nozari, bet arī palīdzēs veicināt pakalpojumus, tirdzniecību un savstarpējās palīdzības sniegšanu.”

“Svētku laikā tika veikti 12 000 lidojumu uz citām valstīm, Honkongas un Makao īpašajiem administratīvajiem reģioniem un Taivānas salu, kas ir tikai puse no 2019. gada, taču Ķīnas lidojumu izsekošanas platformas Feichangzhun dati ir palielinājušies par 918%, salīdzinot ar 2022. gada datiem.”

Ķīnas tūristu izvēlētie galamērķi Zelta nedēļas periodā joprojām bija Taizeme, Singapūra, Malaizija un Dienvidkoreja. Tālāki starptautiskie galamērķi kā, piemēram, Šveice, Spānija, Turcija, Apvienotā Karaliste un Francija, piedzīvoja visstraujāko tūristu skaita pieaugumu, salīdzinot ar Darba svētku brīvdienām maijā.

Daudzas ceļojumu aģentūras atklāja, ka papildus tradicionālajiem iecienītākajiem galamērķiem Dienvidaustrumāzijā un Eiropā, Saūda Arābija, Turcija, Irāna un Kenija kļuva par pārsteidzoši iecienītiem galamērķiem šajā atvaļinājuma periodā.”

Ķīnieši atklāj, ka Eiropas vīzas saņemšana “ir galvassāpes”, savukārt Kenija jautā tikai pēc e-vīzas. Citiem Dienvidaustrumāzijas valstis likās pārlieku pārpildītas “ar savējiem” šajā brīvdienu laikā. Un, protams, ķīnieši raizējās arī par diskrimināciju un noziedzību ārvalstīs. Jā, tiek teikts, ka ķīnieši gan cietuši, gan gājuši bojā Taizemē iepirkšanās centra apšaudē, arī izkrītot no viesnīcas loga. Taizemē gan saka, ka ķīniešu tūristi tur vienmēr ir gaidīti. Un tur to tiešām ir daudz.

Kopumā šīs brīvdienas bija aizraujošas, un mums – tepat Ķīnā. Šī ir milzīga zeme, kas glabā neskaitāmus vēsturiskus un dabas brīnumus. Protams, pat mūžu šeit pavadot, mēs nespētu apgūt visu. Bet cenšamies, protams.

Nākamie lielākie svētki Ķīnā ir Ķīniešu Jaunais gads, kas ir janvāra beigās/februāra sākumā. Bet līdz tam priekšā bargā Maņdžouli ziema. Tomēr paliksim kopā! Ieskaties, kas tad notiek šajā neparastajā pasaules pusē!

Nu ko – pēdējā!

Šī ir nesteidzīgāka diena, paliekam pilsētā. Ar pārbāztajiem metro sasniedzam Zhongshan parku, kas tiek dēvēts arī par “Ziedu jūru”, jo tajā atrodas vairāki botāniskie dārzi. Nu gan nav ziedu laiks, bet parki Ķīnā ir lieliski – tie vienmēr ir tik dzīvības pilni! Vecākie spēlē mūzikas instrumentus, kamēr citā parka stūrī kāds uzdejo. Ir tie, kas vingro, un tie, kas spēlē galda spēles. Un mēs kopā ar citiem tūristiem, kas visu to ieradušies izbaudīt.

Parkā atrodas vairāk nekā 300 dekoratīvo koku sugu un vairāk nekā 100 000 augu. Te ir arī templis, dīķi, strūklakas, zoo un funikulieris. Arī šeit mūsu draudzene lidina dronu, bet tad parka apsargs paziņo, ka nedrīkst, jo pārāk daudz koku. Drons tajos var ietriekties, sasisties un uzkrist kādam uz galvas.

Neko, laižam uz pludmali! Qindao “peldvieta Nr. 1” kādreiz bija pazīstama kā Āzijas lielākā pludmale. Un ir daudzi, kas peldas, jo šajā Ķīnas pusē vēl joprojām ir pāri divdesmit grādiem, kamēr Maņdžouli temperatūra naktīs jau nokrītas līdz mīnusiem. Pludmale noklāta saules gultām; ir tie, kas uzreiz skrien piedāvāt laivu braucienus, un citi, kas turpat akvārijos salikuši saķertos jūras zvērus. Parādi ar pirkstu, un tas uzreiz likts uz šķīvja.

Diena ir jauka, un arī mūsu nelielās sešu dienu brīvdienas ir izdevušās. Mūsu ķīniešu meitenei Shu nemaz nebija atpakaļceļa biļetes, bet tā ātri vien iegādājas lidojumu mājup, jo bez mums pilsētā palikt nevēlas. Tagad gan nav labs laiks “ātriem” lēmumiem, jo cenas ir paceltas it visam – transportam, viesnīcām, pat dažos restorānos ēdieniem. Bet arī ar visiem ceļojošajiem pūļiem Ķīna tiek galā lieliski. Kā viens buss aizbraucis, nākamais klāt. Kā galdiņi pilni, no noliktavas nesti nākamie. Tāpēc šajā barā nemaz nav tik grūti kā varētu šķist. Pārsteidzošākais mums, ka arī populārajā piekrastes Qingdao ar visu plašo teritoriju, ko esam apguvuši, redzētos ārzemniekus varam saskaitīt uz rokas pirkstiem.

Vakarā laiks atvadīties no Shu, dodamies uz Pekinu. Ātrvilciens mūs līdz turienei aizrauj trīs stundās. Vissarežģītākā ir vāciešu būvētā vilcienu stacija Qingdao, kas galīgi nav piemērota ne ķīniešu pūļiem, ne šīs valsts ierastajai sistēmai, kas ir tīri labi saprotama, kad te pavadīts kāds laiciņš. Tomēr Pekinā esam, un pārsteigums, ka šeit metro uz lidostu pēc desmitiem apstājas. Bet neko – ķīniešu valodā mākam nokaulēt braucienu, kamēr turpat taksista noķertajiem krievu puišiem jāmaksā tik, cik jau nu tas prasa.

Nakts lidostā, un nākamajā dienā pa taisno uz skolu. Brīvdienas nav beigušās – bērniem ir iespēja tās pavadīt valodu skolā. Nespējam noticēt, ka nedēļa tik ātri paskrējusi! Bet arī darba līgums gandrīz jau pusē!!! Vēl tikai viens atvaļinājums, vēl tikai viena salta ziema Maņdžouli.

Paldies, dārgie ceļabiedri, ka esat kopā ar mums!

Kalnu nekad nevar būt par daudz!

Šoreiz jābrauc ar taksi, četriem metro un tad ar busu, lai nokļūtu līdz populārākajam pilsētā. Laošanas kalns ir nacionālais meža parks, kas atrodas Dzeltenās jūras krastā, Qingdao pilsētas austrumos, un tā kopējā platība ir 446 km². Šis ir taoistu kalns ar iespaidīgām kalnu virsotnēm un skaistu piekrastes ainavu, un, protams, taoistu tempļiem. Kalnu apskatīt vēlas daudzi, bet Ķīnā pie pūļiem ātri vien pierod. Ceļš līdz tam gan ir veselas trīs stundas, bet mums iet jautri. Tikmēr Shu pastāsta kā desmit gadus nodzīvojusi Omānā, un kā tur trakai ķīniešu meitenei gājis gan ar peldkostīmu, gan alu. Kā mūsu 48 gadus vecā draudzene saka: “Galvenais ir priecīgs prāts, un tad vienmēr viss būs kārtībā!”

Ar šo priecīgo prātu mēs sasniedzam kalnu. Protams, sanāk vienam otru arī pazaudēt. Bet nosmejas visi par Shu oriģinālo pieeju mūsu atrašanā – tā spraucas visiem garām, sakot: “Eļļa! Eļļa!” un tas Ķīnā ļoti labi strādā, jo ēdienu gatavotāji var būt jebkurā neparastākajā vietā, un neviens nevēlas eļļu uz sava apģērba, līdz ar to pūlis pašķiras, lai dotu dāmai ceļu pie mums, jau ieņēmušiem vietu ķīniešu rindās.

Pat ķīniešu valodā informācija par biļetēm ir diezgan neskaidra, un tikai pašās kalna beigās izrādās, ka neesam samaksājuši par to pašu kalna virsotni, kur plānojām nokļūt, tomēr brauciens gar krastu un milzīgā Lao Tzu statuja templī ir visas dienas vērta. No sešiem ainaviskajiem apgabaliem esam Taiqing Scenic Spot, kas, kā informācijas plāksnes apkārt vēsta, ir pazīstama kā “taoistu svētā zeme”, jo slaveni mūki šeit ir praktizējuši taoismu.

Protams, visjautrāk jau mums iet ar mūsu ķīniešu dāmu. Tad vajag foto pie puķēm, tad pie koka, tad pie trepēm, uz trepēm un aiz trepēm. Bet vispār dienu pavadām vienos smieklos un pa ceļam vēl sataisām biznesa plānu turpmākajiem gadiem. Ķīna ir tik milzīga zeme, un te ir tik daudz iespēju uzrāpties pa jebkādām kāpnēm! Ceļš uz šejieni nebūt nebija viegls, bet tas visnotaļ mums atvēris ne tikai durvis, bet visus logus uz pasauli.

Kalnā redzam vēl divus indiešu tūristus. Jā, ārzemnieks ir retums, vai arī tie visi Šanhajā.  Mūs neaizmirst iemūžināt gan foto, gan video, un Shu saka, ka piekarinās mums cenu zīmi, lai kāds ieguvums arī mums pašiem. Šādi Ķīnā darīja krievu ceļotāju pāris – spēlēja ģitāru un aicināja uz foto, par to no katra ķīnieša prasot vienu eiro. Rindas izveidojās nepamirkšķinot.

Vai Latviju kāds zina? Ne īsti. Bet tad, kad kartē to parādām, izrādās, ka visi zina Lietuvu – mūsu kaimiņvalsti, ar ko Ķīna pārrāvusi saites. Pēc Shu vārdiem, Lietuva visu laiku raustījusi kaķi aiz ūsām, un tad vēl Taivānas vēstniecību atvērusi, kas pielicis punktu abu valstu attiecībām. Un tiešām – tad, kad arī citiem ķīniešiem pieminam Lietuvu, tie uzreiz saprot, par kuru pasaules pusi domāt.

Trīs stundas atpakaļ no kalna, un noslēdzam savu pēdējo vakaru Qingdao.  Ķīniešiem brīvdienas turpinās, mums nākamajā dienā jādodas ceļā, jo skola vērsies vaļā, lai visu šo atvaļinājuma laiku atstrādātu, protams. “Ķīnā nav īstu brīvdienu,” mums teicis mūsu zambijiešu kolēģis, kas nomainījis jau vairākas skolas. Bet arī tās neīstās mums ir patiešām izdevušās!

Turpinām tūri trijatā!

Šodien Qingdao ierodas mūsu ķīniešu draudzene, kuru pirmoreiz satikām manā dzimšanas dienā pirms pusotra gada Ķīnas Hainanas salā. Un ierodas dāma tāpēc, ka dzīvo ne pārāk tālu (Ķīnas apmēros), un visi kopā varam baudīt šo pilsētu svētku laikā!

Tā nu esam līcī, kas ir viena no labākajām dabiskajām ostām Ķīnas ziemeļos.  Osta vienmēr ir atvērta lieliem kuģiem. Qingdao, ļoti klasiski, sākumā bija vien neliels zvejnieku ciems. Līdz ar Beiyang (“Ziemeļu okeāna”) flotes izveidi 1880. gados, Ķīnas valdība apjauta Qingdao stratēģisko nozīmi un izveidoja nelielu jūras spēku staciju un nocietinājumus. 1897. gadā Vācijas valdība nosūtīja spēkus, lai ieņemtu Qingdao; nākamajā gadā tā piespieda Ķīnas valdību maksāt kompensāciju un piešķirt Vācijai 99 gadu nomas līgumu šajā līcī un apkārtējā teritorijā, kā arī dzelzceļa un kalnrūpniecības tiesības Šaņdongas provincē. 1899. gadā Qingdao tika pasludināta par brīvostu, un tika uzstādītas modernas ostas iekārtas; tika izveidota moderna Eiropas stila pilsēta. 1914. gadā, kad Japāna pieteica karu Vācijai, tās galvenais mērķis bija Qingdao ieņemšana. Japāņi turpināja cīnīties par pilsētu līdz 1922. gadam, kad osta tika atdota Ķīnai. Nu Qingdao ir arī viens no Ķīnas galvenajiem jūras zinātnes un tehnoloģiju centriem. Protams, skaistās pludmales un pilsētas arhitektūra padara Qingdao par populāru tūristu galamērķi.

Ar savu ķīniešu dāmu tiekamies viesnīcā, kurā visi esam rezervējuši istabiņas. Viens otru sveicam ar mazām dāvaniņām, un tad dodamies uz pilsētas zīmīgāko laukumu – Ceturtā maija laukumu. Ceturtā maija kustība bija Ķīnas kultūras un antiimperiālisma politiskā kustība, kas izauga no studentu protestiem Pekinā 1919. gada 4. maijā. Studenti pulcējās Tjaņaņmeņas laukumā, lai protestētu pret Ķīnas valdības vājo reakciju pret Parīzes miera konferences saturu. Tur Japānai tika ļauts paturēt teritorijas Šandunas provincē, kuras Vācija tai bija nodevusi pēc Qingdao aplenkuma 1914. gadā. Ceturtā maija kustības spiediena ietekmē Ķīnas delegācija atteicās parakstīt Versaļas līgumu. Kustība uzsvēra nepieciešamību pēc modernizācijas un rietumnieciskuma, lai izveidotu spēcīgu, neatkarīgu Ķīnu. Daudzi intelektuāļi un studenti, kas piedalījās kustībā, kļuva par Ķīnas komunistiskās partijas līderiem un spēlēja nozīmīgu lomu Ķīnas komunistiskajā revolūcijā.

Protams, šajā milzīgajā laukumā cilvēku pārpilns. Bet vēl joprojām mūs ievēro, un arī mūsu draudzene Shu saka – esam kā superzvaigznes. Jā, patiesi, garāmejošie neaizmirst pasveicināt un pajautāt pēc foto. Ārzemnieku Ķīnā joprojām maz. Brauc ciemos un izbaudi šo Sarkanā paklāja sagaidīšanu!

Lielajā pilsētas laukumā mūsu draudzene lidina ne tik sen nopirkto dronu, Ķīnā tas atļauts. Protams, ir vietas, kur nepieciešama īpaša atļauja šādām izklaidēm. Bet ārpus Ķīnas jāskatās, kur tādas lietas vispār var ievest. Taizemē ar šādu spēļmantiņu iebraukt nevarēs.

Lai arī paredzēts šai dienai bija vairāk, saprotam, ka viss ies lēnāk kā plānots. Tāpēc par savu nākamo pieturu izvēlamies Tsingtao Alus muzeju. Vācijas alus uzņēmuma Qingdao filiāle, kas dibināta 1903. gadā, ir Ķīnas pirmā alus darīšanas rūpnīca, kas tika uzbūvēta, izmantojot Eiropas tehnoloģijas. Tā bija Tsingtao alus darītavas uzņēmuma priekštecis. Šobrīd Qingdao pieder 55 alus darīšanas rūpnīcas un iesala rūpnīcas 18 pilsētās un provincēs Ķīnā. Simts gadus vecais Tsingtao alus nu pārdodas arī visapkārt pasaulei!  Qingdao alus muzejs ir rietumnieciskā stilā celta divstāvu sarkana ēka, ko vācieši pabeidza 1903. gadā, un tā ir viena no nedaudzajām tipiskām gotikas stila celtnēm pilsētā. Muzejā var aplūkot vēsturiskos foto, un protams, apgūt alus brūvēšanas procesu gan tad, gan tagad. Muzejā ir daudz informācijas, par to būs atsevišķs raksts! Smieklīgākais gan, ka šīm telpām paredzēts uzņemt apmēram 100 apmeklētāju, bet šodien te ir tūkstošiem. Līdz ar to muzejs nav tik baudāms kā cerējām. Spiešanās vairāk kā mācīšanās. Ir iespēja notestēt alu un iegādāties dažādus produktus, gatavotus no rauga un apiņiem, arī noklausīties koncertu.

Protams, jāatzīst, ka šie pūļi diezgan nogurdina, bet ar to dienu nebeidzam. Steidzam uz Taidongas gājēju ielu, lai nogaršotu visādus vietējos labumus. Un tur nu skatam paveras cilvēku jūra. “Jūs rīt arī gribēsiet staigāt šādos baros?” mums jautā mūsu draudzene. Bet vai ir izvēle? Ja mums brīvdienas tad, kad gandrīz visai Ķīnas tautai, tad jāiet ar tautu! Tiekamies!

Nakts brauciens vilcienā.

Kā vienmēr – ļoti neērts. Desmit stundas sēdošajā vagonā gan nav tik neērtas kā 36, kad izmēģinājām Ķīnas vilcienu no Maņdžouli uz Pekinu. Bet tagad jau esam apraduši ar nelielām ērtībām. Mūs pavada pilnmēness un salūts, šauts no dažādām pusēm. Ķīnieši nāk fotografēties ar iztulkotu teikumu: “Jūs esat pirmie ārzemnieki, ko redzu!” No rīta potītes pazudušas, kājas un plakstiņi smagāki, bet dodamies!

Esam ieradušies Qingdao. Qingdao (dažreiz Tsingtao, bet latviskoti vēl citādi) Ķīnas austrumu Šandunas provincē ir debesskrāpju, parku un pludmaļu ostas pilsēta, kas robežojas ar Dzelteno jūru. Pilsētiņa pazīstama ar savu alu, kas ir vācu okupācijas (1898.-1914.g.) mantojums. Nereti šo sauc par vienu no skaistākajām piekrastes pilsētām Ķīnā.

Qingdao osta ir atvērta 177 ostām visā pasaulē, tādējādi šī ir visplaukstošākā Šaņdunas pilsēta. Tūristi te ierodas izpētīt kultūras relikvijas – baznīcas, vēsturisko vācu arhitektūru, arī dabas ainavas – parkus, peldvietas piekrastes zonās. Un, jā, arī baudīt izlejamo alu. Tsingtao alus “aizgājis” pat līdz veikalu plauktiem Āfrikā!

Un te nu ir tās cilvēku masas. Visapkārt policisti, kas mēģina izkontrolēt gājējus, lai neviens netiktu saspiests. Un ir tikai pieci rītā! Mūsu pirmais galamērķis ir kāds kalns, kuru atklājām Ķīnas TV, un par kuru angliski vēl nerunā. Pat kartē tas īsti nav atzīmēts, meklēšanas darbos palīdzēja ķīniešu kolēģi. Divi metro, buss un neliels pārgājiens – jau septiņos esam gatavi kāpt.

Puķes un hurmas augļu audzes visapkārt. Kalnos izkaisīti lieli akmens bluķi, un, protams, neizpaliek templīši, un arī mūki un mūķenes. Bet interesantākais ir eko – plaukšķinot pie viena no tempļu kompleksiem, atsaucas dzērves! Reāli – kā putnu saucieni!!! Arī toreiz, skatoties ķīniešu TV kanālu, nespējām noticēt, bet nu visu pārbaudām paši – ir īsts! Arī slikti iztulkotās zīmes stāsta, kur jāstāv un kur jāaplaudē. Tam retajam ķīniešu tūristam, kas tik agri ieradies, šķiet, vienalga. Mēs kā mazi bērni stāvam, plaudējam un priecājamies.

Turpat ir arī kāpnes, pa kurām kāpjot, skaņas atgādina ūdens pilienus, ne soļus. Protams, grūti pastāstīt, bet, tāpat kā par Harbinas braucienu , arī par šo brīnumu būs neliels video!

Turpat pievienojas kāds tempļa darbinieks, paskrien pa trepēm ar mums, lai parādītu, ka – jā – tas strādā! Ķīniešu zīmēs vēstīts, ka te nu atkal jāsaklausa “kā skan ūdens – ding dong”. Mums gan neizklausās pēc ding dong, bet gan pēc buļ buļ, bet nu katrā ziņā nav parasti soļi parastā kāpienā.

Pati kalnu grēda arī ir brīnišķīga, un tik forši, ka esam ieradušies tik laicīgi. Deviņos klāt ķīniešu masas, un tad jau vairs nekādus brīnumus nesaklausīt. Tikai spiegšana, kliegšana, un saucieni: Ārzemnieks! Šajā dienā gan redzam veselus trīs.

Atvadāmies no kalna, par kuru ķīniešu fiziķi saka – viss izskaidrojams un viss notiek pēc dabas likumiem – leņķiem, grādiem, skaņas ceļošanas utt. Uz tempļa plāksnēm minētā maģija tiek noliegta. Bet zini – tiešām lieliska vieta. Un, tāpat kā vakardiena, arī šī diena jau pieskaitāma pie lieliskām!

Pie kalna vietējie pārdod visādus labumus no dārza. Katrā reģionā savi augi, ko pat neatpazīstam. Bet mēs dodamies garajā un piepildītajā braucienā uz pilsētas centru – uz Qingdao molu. O, jā, un tur sanākuši daudzi.  Mols tika uzcelts Qingdao aizsākumā, un tad bija militārā piestātne. Pēc rekonstrukcijas 1930. gadu sākumā, tika pievienots divstāvu paviljons tilta galā, un kopš tā laika tas ir kļuvis par nozīmīgu Qingdao apskates objektu. Te nu ir tūristu masas, ar kurām jāplūst kopā. Bet nu jāizbauda taču tas svētku laiks nevis izolēti, bet tā – ar visiem! Ķīnā tomēr šīs masas tiek krietni kontrolētas, un nav tās nepatīkamās sajūtas kā Indijā, piemēram. Neviens nebāzīs roku somā, lai ko nozagtu, neviens nepagrūdīs un neveltīs naidīgu acu skatu. Ir jauki Ķīnā, tiešām.

Apkārt piestātnei uz katra stūra (un pat biežāk) pārdots dažāda veida izlejamais alus – arī zemeņu, melleņu, vīnogu un ābolu alus. Mums gan labāk patīk klasiskais, bez kura šajā dienā nevar taču!

Pirmo dienu paliekam īsti ķīniskā viesnīcā, jo nākamās paredzētas dārgākā vietiņā kopā ar vienu no mūsu ķīniešu draugiem. Tās necilākās gan vienmēr grūti atrast. Kad jautājam palīdzību vecākām ķīniešu kundzītēm, tās mūs aizved pie savas draudzenes un jau sarunājušas naktsmājas. Bet viesnīca jau apmaksāta, pie ķīniešu tantēm nepaliekam. Nepaiet ne stunda meklējumos un esam savā istabiņā. Mazās brīvdienas pusē, vēl trīs piesātinātas dienas priekšā!

Dodamies kalnos!

Pilsēta rīta agrumā nav tik darbīga kā baidījāmies, bet, protams, bez pārpratumiem neiztikt. Lai nokļūtu 77 km attālajā ainaviskajā apgabalā, būtu jāņem buss, bet, protams, tas izdomājis tieši šajā dienā nestrādāt, jo pilnmēness. Ķīnieši stacijā liek galvas kopā, un nosūta mūs uz kādu pieturu. Tur mums apkārt pulcējas gan tie, kas pārzina šeit kursējošos transportlīdzekļus, gan tie, kam vienkārši zinātkāre – ārzemnieks, kas runā ķīniski?! Vietējie pat sastrīdas, kad kāds iesaka mums to, kas, citaprāt, ir greizi. Ir arī taksometru piedāvājums, kas ir variants. Un variants ir mainīt visu kopējo plānu un apmeklēt citas vietas – Shijiazhuang tādu netrūkst. Uzvarētājs ir kāds vecāks vīrs, kas neatlaidīgi atgādina, lai paliekam vietā. Buss atbrauc, apstiprinot – galvenais nepadoties. Ķīnā nekas nekad nebūs vienkārši! Un vēl ko saprotam – vampīri te noteikti nebūtu laimīgi – katra opapa elpā jūtams ķiplociņš.

Dodamies divu stundu braucienā uz Cangyan kalna ainavisko apgabalu. Tas ir nacionālais AAAA tūrisma objekts Ķīnā (5A ir maksimums). Ar 1000 metru augstumu gleznainā apvidus platība ir 180 kvadrātkilometri. Te atrodas zaļojoši meži, ūdenskritumi, kristāldzidri avoti un stāvas klintis. Balti sandalkoki aug blakus kalnu strautiem, un aptuveni 2000 līdz 3000 gadus vecas cipreses uz klintīm. Kalnos sacelti tempļi un paviljoni.

Autobusa šoferis par visiem pasažieriem uzņemas atbildību – izrādās tūre! Mūsuprāt saprātīgās autobusa biļetes cenā iekļauta arī parka ieeja. Pastaigas laiks – sešas stundas. Sākam domāt – ja nu vakarā atkal tādi bari ar ķīniešiem trauksies iekšā pilsētā un mēs iesprūdīsim sastrēgumā, tad nokavēsim vilcienu septiņos, kam mūs jāved uz citu provinci. Tur visas viesnīcas rezervētas, arī lidojums atpakaļ uz Maņdžouli. Ja nokavējam, tad viss pazudis, jo nu visas biļetes izpārdotas nedēļu uz priekšu. Tomēr nekas cits neatliek, kā doties ceļā, par kura ievirzi sākumā pat nenojautām.

Tieši šajā dienā tāpat kā “klasiskie autobusi”, arī funikulieris kalnā augšā neved. Ar nedaudz savainotu pēdu nākas vien kāpt, bet sabraukušie ķīnieši nav necik ātrāki. Un tā nu esam te – kalnā, kas nosaukts par vienu no desmit Shijiazhuang orientieriem. Te esošais Tilta templis ir viens no slavenākajiem – tam ir sena vēsture un unikāla arhitektūra – tas ir viens no trim lielākajiem “karājošamies” tempļiem Ķīnā.

Šī ir kļuvusi par galveno filmēšanas vietu tādām slavenām filmām kā Ceļojums uz rietumiem, Crouching Tiger, Hidden Dragon un Mūmijas trešajai daļai.

Kalnu pastaiga ir vienreizīga, ir tik skaisti!  Diena ir saulaina, ainavas aizrauj elpu, un katrā no desmitiem templīšu mūs sagaida pārdesmit dieviņi. Ķīnieši tiem ziedo tad naudiņu, tad tās pašas Mēness kūkas. Aprunāties ar mums nāk daudzi, jo atkal esam vienīgie ārzemnieki. Pārējie noteikti izvēlējušies populārākus galamērķus. Kāda ķīniešu tante zilumus uz sasistās pēdas nāk sarīvēt ar savu brīnumu ziedi, un tai, protams, pievienojas vēl pāris skatītāju.

Pirmo reizi paša augstākā kalna galotnē esošais templis nav dieviņu mājvieta, bet gan karuseļu atrakciju zāle. Gan griezties, gan ar mašīnītēm te var braukt. Šī ir vienīgā vieta, kur pat tempļu nosētajos pakalnos pārdod alu. Mēs nopērkam desu izsalkušākajiem kucēniem un paši nogaršojam vienu no reģiona specialitātēm – liangpi aukstās nūdeles, ko pasniedz bļodiņās, kam plastmasas maisiņš iekšā. Tas lai nebūtu jāmazgā bļoda pēc katra ēdāja. Plastmasu te lieto pārāk daudz.

Nesteidzoties esam atpakaļ puotru stundu ātrāk kā vajadzīgs, un arī pārējie busa pasažieri ir raitāki kā šoferis nospriedis, tāpēc pilsētu sasniedzam laicīgi. It kā būtu vēl viena maza stunda vecpilsētai, vēl varētu ieskriet kādā templī. Bet, tā kā šoreiz tik daudz atkarīgs no tā nākamā vilcienu brauciena, esam prātīgi un dodamies uz staciju. Un tur arī mūs sagaida pūļi. Nākamais galamērķis noteikti ir daudz populārāks. Un izaicinošāks. Bet esam pārliecināti – arī tur atradīsim brīnumus!

Mūsu mazais pārbrauciens!

Lai tiktu ārā no Maņdžouli, jāsāk ar vilcienu, kas piecos rītā ved uz Hailaru – lielāku kaimiņu pilsēteli, no kuras lētāk lidot. Brīvdienas tagad sākušās, jo pienācis Rudens Vidus festivāls! Protams, kā jau Ķīnā, visas brīvdienas būs jāatstrādā. Tomēr skola mums dāvina pakas ar tām pašām Mēness kūkām, kas ir viens no kaloriju bagātākajiem ēdieniem pasaulē. Pārspēj arī McDonalds brīnumus.

Arī ierodoties Hailarā mūs apdāvina – te ārzemnieks tomēr retums. Nav kā Maņdžouli, kad krievu tūristi izmanto atvērtās robežas ik dienas. Mēs gan neesam iecerējuši doties zālājos un citās “mūsu gala” atrakcijās, tomēr vietējie tāpat priecīgi mūs “pasniegt” kā tūristus pat savam vietējam TV. Opīši nāk aprunāties, stāsta par savu dzīvi; citi aicina uzdziedāt karaoki.

No Hailaras lidojam uz Hebei, vienu no pāris provincēm, kurā vēl neesam bijuši. Lidojums vairāk kā piecu stundu ilgs, jo pa ceļam piestājam Iekšējās Mongolijas galvaspilsētā. Arvien tuvāk siltumam!

Nolaižamies Shijiazhuang (Burtiski “desmit māju ciemam”, kā mums iztulkojuši mūsu ķīniešu kolēģi), kas tagad ar saviem desmit miljoniem ir Hebei provinces galvaspilsēta un arī apdzīvotākā vieta. Šī pilsēta ir salīdzinoši jauna; oficiāli dibināta vien 1939.gadā un 1947.gadā pārdēvēta par Shijiazhuang. Tā kļuva par provinces galvaspilsētu 1968. gadā. Līdz 20. gadsimta sākumam Shijiazhuang bija neliels ciems, bet izauga par vienu no Ķīnas lielākajām pilsētām, kad satiksmei tika atvērts Pekinas-Vuhaņas dzelzceļš, kas šķērso šo teritoriju. Tas ātri veicināja tirdzniecību un mudināja vietējos lauksaimniekus audzēt labību.

Vēlāk pilsēta kļuva par krustojumu vēl vienai jaunai dzelzceļa līnijai, kas pārveidoja to par valsts nozīmes komunikāciju mezglu. Vēlāk Shijiazhuang attīstījās arī par industriālu pilsētu. Dažas nozares, piemēram, sērkociņu ražošana, tabakas apstrāde un stikla ražošana te pastāvēja jau pirms Otrā Pasaules kara. Tikai pēc 1949. gada pilsētas industrializācija uzņēma apgriezienus. Tad iedzīvotāju skaits trīskāršojās, attīstījās tekstilrūpniecība. Dažādu mašīnu ražošanai pieaugot (tostarp lauksaimniecības tehnikai un kalnrūpniecības aprīkojumam), Shijiazhuang kļuva arī par inženierzinātņu bāzi.

Tagad Shijiazhuang vēl joprojām ir tālu no apmeklētākajām Ķīnas pilsētām, tomēr ir tā kļūst arvien skaistāka un tūristiem draudzīgāka. Un te daži ķīnieši runā arī angliski! Vismaz māk pateikt, ka runā ļoti maz.

Ejot ārā no lidostas sagaida šķiltavu pārdevēji. Tā gadās pirmoreiz. Varbūt tas saistīts ar pilsētas tabakas rūpniecību? Visiem lidotājiem “uguns” pirms pacelšanās noņemts, tad jau ātri jāpīpē. Un to ķīnieši dara pat pirms iziešanas no lidostas telpām!

Kāpjam busā uz pilsētas centru 55 km attālumā no lidostas. Ir patīkami silti. Atgriežamies vasarā! Un tad arī sākam saprast šo brīvdienu trakumu. Ķīnas imigrācijas birojs ziņo, ka gaidāmo Zelta nedēļas brīvdienu laikā prognozēti 1.58 miljoni ieceļošanas un izceļošanas braucieni Ķīnā, kas ir par 300% vairāk nekā 2022. gadā, bet sasniedz vien 90% no 2019. gada līmeņa. Uz Taizemi meklējumu skaits (ceļojumi, viesnīcas, tūres) uz šo laiku palielinājies piecas reizes, jo Taizeme ķīniešiem atcēlusi visus ierobežojumus.

Sastrēgums ir milzīgs, ceļš ir lēnāks kā gribētos, sākam svītrot no sava apskatāmo Ķīnas skaistumu sarakstiņa ārā vairāk kā gribētos. Tomēr mēs ceļojam! Un aicinām Tevi ceļot mums līdzi!

Rudens Vidus jau klāt?

Ķīnā tuvojas nozīmīgi svētki. Mēs tuvojamies savām brīvdienām. Jau pēc nedēļas izpētītajām pievienosim vēl vienu jaunu provinci. Bet ko tad šoreiz svinēsim?

Rudens Vidus festivāla datums katru gadu mainās. Šie svētki tiek svinēti 8. Ķīnas kalendāra mēneša 15. dienā, kas šogad ir 29. septembris. Tradicionāli šajā laikā ķīnieši izsaka pateicību Mēnesim un svin bagātīgo ražu.

Rudens Vidus festivāls ir otrs nozīmīgākais festivāls Ķīnā, protams, aiz Ķīniešu Jaunā gada svinībām. Tie ķīnieši, kas strādā tālu no savām dzimtajām pilsētām, dodas atpakaļ uz mājām, un apvienojas ar ģimenēm un radiem. Šī ir otrā un pēdējā iespēja šajā gadā. (Pirmā ir Ķīniešu Jaunajā gadā februārī).

Katru gadu šajā laikā ceļo vairāk kā puse Ķīnas iedzīvotāju. Tiek paredzēts, ka 2023.gadā ceļotāju skaits sasniegs 1 miljardu!!! Protams, lielā kustība ietekmē gan transportu sistēmu, gan viesnīcu un apskates objektu pieprasījumu. Pirmo reizi esam iegādājušies pilnīgi visus transportlīdzekļus no A līdz Z, jo – gluži vienkārši – tie sekunžu laikā tiek izpārdoti. Viesnīcas izmanto iespēju cenas palielināt divas līdz trīs reizes. Bet mēs Maņdžouli tāpat nepaliksim. Tās tomēr ir sešas dienas!

Rudens Vidus festivāla laikā ķīniešiem ir iespēja ne tikai satikt tuviniekus un ceļot, bet arī pielūgt mēnesi. Šī ir diena, kad debesīs būtu jābūt pilnam mēnesim, taču dažreiz tas parādās dienu ātrāk vai dienu vēlāk. Mēness tiek novērots, pielūgts, tam tiek sniegti ziedojumi, un tiek ēstas Mēness kūkas (mums gan tās ne visai iet pie sirds). Mēness kūku “pareizi” jāēd, to dalot ģimenes lokā – visi ēd vienu kūku. Pasaulē lielāko mēness kūku dalīja simtiem tūkstoši cilvēku. Lielākā mēness kūka, kāda jebkad pagatavota, svēra 2496,4 kg un bija 2,57 m diametrā. To Šanhajā, 2013. gada 19. septembrī, trīs dienu laikā pagatavoja 15 profesionāli šefpavāri. To gatavoja no 100 gramiem eļļas, 300 kg cukura, 500 kg miltu, 4000 olu dzeltenumiem un 2300 kg lotosa sēklu pastas. Kopumā Mēness kūkām ir vairāk kā 100 dažādu garšu. Un tās tiek ēstas tikai šajā festivālā. Starp citu, dažreiz šos svētkus arī sauc par Mēness kūku festivālu.

Ginesa rekordu mājaslapā minēts vēl viens rekords, saistībā ar šiem svētkiem: “Lielākā daļa mēness kūku, pārdotas vienā tiešsaistes platformā 24 stundu laikā.” Tiešsaistes mazumtirgotājs Tmall kopā ar citiem mēness kūku tirgotājiem uzstādīja jaunu rekordu, pārdodot 11 075 071 Mēness kūku. Saskaņā ar statistiku, piecas pilsētas, kurās tika pasūtīts visvairāk kūku, ir Šanhaja, Pekina, Šeņdžeņa, Guandžou un Chongqing, un trīs iecienītākie kūku pildījumi bija šokolāde, gaļa un šķiņķis.

Rudens Vidus festivāls ir veselus 3000 gadu sens, un radās kā mēness pielūgsmes ceremonija. Agrākais ieraksts par to atrodams Haņu dinastijas (202.g.p.m.ē. — 220.g.p.m.ē.) grāmatā. Tad tika piekopti tādi rituāli kā dziedāšana un dejošana mēness gaismā, un protams citi, kas turpinājušies līdz mūsdienām, kā, piemēram, laternu izgatavošana un lidināšana.

Senajā Ķīnā šī tika uzskatīta arī par Ķīnas Valentīna dienu, jo ķīniešu mitoloģijā Mēness Dievs ir atbildīgs par mīlestību un laulību. Tas rada mīlestību, sasienot puišus un meitenes ar maģisku zīda diegu, ko “parastie cilvēki” nevarot redzēt. Līdz pat mūsdienām Hunaņas rietumos saglabājusies īpaša paraža, kad pilnmēness laikā meitenes “zog” dārzeņus no savu mīļoto puišu dārza, savukārt zēni tiek aicināti uz meiteņu mājām, lai iedzertu tēju.

Ne tikai Ķīnā svin Rudens Vidus svētkus – tos atzīmē arī citās Āzijas valstīs kā, piemēram, Japānā, Korejās, Taizemē, Vjetnamā, Laosā, Kambodžā, Indonēzijā un Šrilankā. Katrā vietā citi rituāli.

Ķīnā Rudens Vidus festivāls ir iekļauts Ķīnas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Nu ko, drīz atkal ceļojam kopā!

Lai cik ilgs bijis vakars, rītu vienmēr sākam agri.

Otrā diena Harbinā visiem ir “brīvā diena”, kad atļauts darīt visu pēc savām vēlmēm. Un mēs dodamies uz Sibīrijas tīģeru parku, kur iepriekš mēģinājām iekļūt veselas trīs reizes, un visas neveiksmīgi. Kāpēc? Tad nebija kovida testa, tad pārāk garas rindas, lai paspētu līdz parka slēgšanai tās izstāvēt, un visbeidzot mūsu izsekošanas kodā parādījās pārāk daudz “slikto” vietu. Bet nu? Kovida ēra beigusies, dodamies!

Ceļš līdz parkam stundu ilgs, un pamostas skola, prasa par mūsu plāniem. Ķīniešu skolotāji šo dienu velta iepirkšanās maratonam, jo Harbinā viss lētāks kā Maņdžouli, uz kurieni preces nokļūst tieši no šejienes. Bet ir taču arī interneta iepirkšanās milzis Taobao! Mūsu ārzemju kolēģi dienu iesāk lēni un jautā pēc ieteikumiem pilsētas apskatē. Viens no iespaidīgākajiem Harbinā ir 731. vienības muzejs. Otrā pasaules kara laikā Japānas imperatora armija okupēja Mandžūriju un tad iekārtoja savu bāzi Harbinā, lai te izveidotu bioloģisko un ķīmisko ieroču programmu, kas pazīstama kā vienība 731. To vadīja ģenerālis Širo Iši, un programmas ietvaros izmantoja vietējos iedzīvotājus kā dzīvus testa “priekšmetus”. Muzejs ir bez maksas, un tur ir pārpārēm informācijas, kā viss šis pasākums tika organizēts, un kā pēc šādiem eksperimentiem attīstījās mūsdienu medicīna. Protams, ar tādu baisu noti, bet viens no interesantākajiem muzejiem, kādā esam bijuši (un tādus varam skaitīt jau pāris simtos!)

Tomēr muzeji visiem šķiet garlaicīgi, ārzemnieki dodas uz Polāro pasauli, kur iespējams redzēt gan pingvīnus, gan pasaules pirmo klonēto vilku. No šīs atrakcijas gan izvairāmies, jo no zoodārziem kā tādiem esam atteikušies. Zvēri tajos izskatās bēdīgi, izsalkuši, nelaimīgi. Sibīrijas tīģeru parks nav zoodārzs, bet gan rezervāts, kur zvēri tiek aizsargāti un pavairoti. Bet līdz tam jānokļūst.

Harbinā ir metro, bet tas nenoklāj visu pilsētu. Ar autobusiem ir kā ir. Tajos jāskenē īpaša autobusu karte, ko var iegūt ar WeChat aplikāciju, bet reģistrēties biļetei var tikai ar ķīniešu ID karti. Protams, var maksāt arī skaidrā naudā, bet par tādu Ķīnā vispār esam aizmirsuši. Pat bankas kartes, lai skaidru naudiņu izņemtu, mums nav līdzi. Vietējie gan ir izpalīdzīgi – samaksā par mums, un mēs tad tiem atskaitām naudiņu tajā virutālajā pasaulē, kas mums pieejama.

Un esam klāt! Harbinas Sibīrijas tīģeru parks ir pasaulē lielākais Sibīrijas tīģeru rezervāts! Informācijas plāksnē pie biļešu kasēm rakstīts: “Sibīrijas tīģeru parks ir visaptverošs uzņēmums, kas apvieno tīģeru audzēšanu, zinātnisko izpēti, aizsardzību un apskati. Uzņēmuma mērķis ir aizsargāt un veikt zinātniskus pētījumus par Ziemeļaustrumu tīģeri, attīstīt un izmantot tā tūrisma vērtību, lai ar tūrisma ienākumiem atbalstītu aizsardzības un zinātniski pētnieciskā darba attīstību.

Sibīrijas tīģeru parka platība ir 1,44 miljoni kvadrātmetru. 2022. gada beigās Sibīrijas tīģeru skaits šeit sasniedza tūkstoti, un tā parks izpelnījās titulu “Tūkstoš tīģeru parks”. Kopš tā atvēršanas pasaulei 1996. gadā, parks ir piesaistījis gan vietējos, gan ārzemju apmeklētājus, un katru gadu uzņem vairāk nekā 400 000 tūristu.

Parkā var vērot vairāk nekā 300 tīršķirnes ziemeļaustrumu tīģerus, kā arī baltos tīģerus, baltos lauvas, melnos jaguārus, leopardus.” Te jāpiemin, ka – tā kā šis ir rezervāts – zvēri paši izvēlas, kurp doties, un, neskaitot pašu vareno Sibīrijas tīģeri, mēs redzam trīs lauvas, bet ne pārējos te minētos zvērus.

Biļete maksā nedaudz zem 20 eiro, un tad nu tiekam sēdināti restotā busiņā, lai brauktu iekšā parkā ar citiem ķīniešiem. Kur ārzemnieki? Atkal tos nevar redzēt. Busiņš seko citiem, parkā jau iebraukušajiem, un turpina doties pa asfaltētu strēli caur zaļām audzēm, no kurām mūs vēro tīģeri. Tiem gan Harbinas temperatūrā nedaudz karsti.

Sibīrijas tīģeris pagājušā gadsimta 70. gados tika iekļauts pasaules aizsargājamo sugu sarakstā, un ir Ķīnas “pirmās klases valsts aizsargājams dzīvnieks”. Tepat busiņā iespējams piemaksāt vēl 15 eiro par pieciem vistas gabaliņiem, ko tīģeriem caur restēm pasniegt. Tie tad ceļas kājās un ir pavisam tuvu mums. Zvēri ir tik milzīgi!!! Mēs gan netērējamies, bet ķīniešiem patīk tīģerus pabarot, un, protams, to visu iemūžināt. Tik tuvu Sibīrijas tīģerim nekad neesam bijuši un noteikti nekad vairs arī nebūsim. Šis rezervāts ir iespaidīgs!

Pēc brauciena ir pāris platformas, kur var pastaigāt, un par tiem pašiem 15 eiro nopirkt arī dzīvu vistu, kas kopā ar citām spiesta mazā būrītī, lai tūliņ tiktu atdota tepat apkārt klaiņojošam tīģerim. Viss pasākums aizņem apmēram stundu, un, tā kā esam ieradušies pietiekami agri, un laikā, kad nav ne masku, ne kodu, beidzot izdodas šo vietu tiešām izpētīt tā pa īstam.

Līdz nakts vilcienam laika daudz, saņemam ziņu no skolas, ka paredzētas kopīgas pusdienas trijos. Tās gan pēcāk tiek atceltas, jo bez ārzemniekiem neviens nav gatavs pārtraukt iepirkšanās maratonu. Un mums vairāk laika pilsētai!

Jau otro reizi apskatām operas māju un Harbinas tempļus. Diena ir skaista, saulīti baudām lēnās pastaigās, pat nenojaušot, ka Maņdžouli temperatūras nokritušās līdz plus 7 grādiem.

Vakaru noslēdzam bārā, kur pirms diviem gadiem uz karaoki mūs uzaicināja mums nepazīstami ķīnieši. Šoreiz pat drīkstam sēdēt tur, kur citi – ne ārzemniekam izolētā stūrītī. Kā Ķīna mainījusies pēc vīrusa atcelšanas!

Tad telefonā sākam saņemt ziņas no skolas – tie uztraucas, ka neesam vilcienu stacijā laicīgi. Zvana, raksta, atstāj fotogrāfijas ar norādēm, kā orientēties pilsētā un kā atrast īsto platformu… Un līdz vilciena iziešanai vēl divas stundas! Jā, ķīnieši laikam nenojauš, ka esam redzējuši daudz vairāk Ķīnas kā viņi. Un arī daudz vairāk Harbinas!

Protams, uz vilcienu ierodamies tieši laikā, un varam noslēgt vakaru, ar ķīniešiem vagonā spēlējot galda spēles, kārtis un saucot tostus par brīnišķīgo ceļojumu!

Kādi secinājumi? Lai arī Harbinā bijām bijuši, šoreiz izdarījām to mazumiņu, kas vēl bija atlicis. Harbina ir simpātiska pilsēta, un mūsu ķīniešu piedzīvojums ir patiesi izdevies. Vēl labākas ziņas mūs sagaida no rīta – nākamās nedēļu ilgās brīvdienas sākas jau septembra beigās! Jāpērk biļetes!

Skolotāju diena Ķīnā ir 10. septembrī.

Un tie ir lieli svētki, kuros vislielāko prieku, protams, sagādā vismazākie. Puķu kalni, paštaisītas kartiņas, konfektes, piekariņi, un pat mākslīgā naudiņa – lai tikai skolotājs pasmaida! Un mēs priecājamies par mazajiem ķīniešiem, kuros varam iedegt vēlmi pavērties uz pasauli nedaudz plašāk, nedaudz ārpus Ķīnas striktajām robežām.

Skola mums sagādājusi pārsteigumu – Skolotāju dienas beigās visi skolas darbinieki sēžas vilcienā, lai guļošajā klasē dotos uz 12 stundu attālo Harbinu. Harbina ir Heilongjiang provinces – visvairāk uz ziemeļiem esošās provinces Ķīnā – galvaspilsēta. Tur esam bijuši jau pāris reizes, viss vairāk vai mazāk redzēts, bet ceļošana ar ķīniešiem jau pati par sevi ir viens liels piedzīvojums!

Dodamies! Visi vienā vagonā dala kūku un saskandina alus glāzes. Gaismu vagonā izslēdz pēc desmitiem, un tad skolotāji jādzen gulēt, lai netraucētu citus vilcienā braucošos pasažierus, kas šo klasi izvēlējušies, lai tiešām pagulētu. Gulēšana pašiem gan nekāda nesanāk, jo ir ķīnieši, kas krāc skaļāk par cītīgu traktoru kartupeļu laukā.

Nākamajā rītā jau Harbinas stacijā mūs sagaida skolas direktore, kas noorganizējusi autobusu, lai izvadātu visus pa lielo pilsētu. Visiem vienā viesnīcā rezervētas istabiņas, bet iečekošanās vēlāk, tāpēc vien nometam mantas un dodamies uz Harbinas simbolu – svētās Sofijas katedrāli, kas ir tipiska krievu pareizticīgo baznīca, labi zināms pilsētas orientieris. Tagad tas ir pārveidots par muzeju, kurā ir apskatāmas pilsētas arhitektūras fotogrāfijas no pagātnes līdz mūsdienām. Iekšā gan neejam – tas nav tas, kas ķīniešiem interesētu.

Harbina ir ļoti simpātiska pilsēta. Pati province aizņem vairāk nekā 454 000 km2, un tajā dzīvo 31 miljons, no kuriem Harbinas centrā mīt apmēram pieci. Agrāk šis bija neliels zvejnieku ciems, tagad īsta metropole. Un tas pateicoties krieviem, kuri ieradās Ķīnā, lai būvētu Transsibīrijas dzelzceļa austrumu posmu no Vladivostokas līdz Artura ostai, ko tagad sauc par Dalianas pilsētu. Krievi sāka apmesties tagadējās Harbinas apkārtnē, un 20. gadsimta 20. gados ieceļoja arī simtiem tūkstoši ebreju, bēgot no apspiešanas tajā pašā Krievijā. Harbina savulaik bija lielākā ebreju pilsēta Austrumāzijā, šeit esošajā ebreju kapsētā apglabāti pat bijušā Izraēlas premjerministra radinieki un citi ebreju kopienai nozīmīgi cilvēki. Ebreji Harbinā cēla skolas, baznīcas, bankas. To darīja arī krievi. Šai pilsētai bija svarīga loma arī Japānas kara laikā, kad tā bija galvenais Mandžūrijas iekšzemes un starptautiskā transporta centrs.

Bet nu laiks pusdienām! Visi ierodamies lielā restorānā, kur uzklāti divi milzīgi apaļie galdi, pie katra 13 cilvēki. Tad tiek pasūtīti dažādi ēdieni, kuru skaitā ir arī varde, vista ar visu galvu un, protams, dārzeņi, lai arī mēs varētu paēst. Nekādas nūdeles, nekādi rīsi – viss glauni un skaisti – tikai gaļa ar dārzeņiem. Un alus nekur nepazūd. Turklāt, kad direktore (un skolas īpašniece) saka, ka jādzer, tad tiešām ir jādzer. Arī tiem, kas teikuši, ka “šoreiz nē”. Visi ceļas kājās, saskandina. Tiek teikti tosti, pateicības, un saskandināšanas ir labi daudz.

Tad laiks doties uz laivu, kas ved pāri Songhua  upei uz Saules salu, kur notiek pasaules lielākais Sniega un Ledus festivāls. To baudījām 2021. gada ziemā. Šoreiz Saules salā paredzēts apmeklēt zoodārzu, jo muzeji ķīniešiem neinteresē, bet zvēri gan. Visi gan nedaudz noguruši, jo pēc pusdienām un pāris alus pudelēm tie pieraduši pagulēt. Nu tam nav laika.

Saules salā darāmā daudz – ir gan atrakciju parki, gan skulptūru alejas, gan krievu ciems (kur ķīnieši var apbrīnot akas un āra tualetes), gan zoodārzs, uz ko arī ejam. Neviens gan nav ticējis laika prognozēm, tomēr tās piepildās, un mūs pārsteidz pamatīgs negaiss. Labi, ka ir maza nojumīte, kur tad visi 25 skolotāji var saspiesties. Tomēr vēji lietavas ienes arī mājelē, un tad vēl sākas krusa. Kājas izmirkušas, autobusā atstātie lietussargi sausi. Un kāds zoodārzs – viss nokavēts! Stundu jāgaida līdz lietus pāriet, un tikmēr izmirkušie zvēri jau ievesti drošībā.

Nu ko – atpakaļ uz busu! Tas mūs nogādā vienā no nakts tirgiem, kas Ķīnā ir ļoti populāri. No skolas katrs skolotājs saņem 100 juaņas (apmēram 12 eiro), ko tad var tirgū iztērēt dažādiem labumiem. Un mums kā veģetāriešiem šis ir īsts ieguvums, jo visu summu nekādīgi nevaram “apēst” lētajos stendiņos. Ir gan rokām taisītas maizītes, gan bārbekjū, kur uz iesmiem spraustas visādas neparastas lietas. Ir interesanti saldumi, arī duriāna pankūkas, ir augļi, svaigi spiestas sulas un kokteiļi. Respektīvi, gandrīz viss, ko varētu iztēloties. Un arī apģērbs, rotaļlietas un suvenīri. Mēs gan esam ieradušies diezgan agri, un jādodas prom tad, kad sākas īstā dzīvība – kad iedegtas gaismas un sanākušas vietējo ķīniešu masas.

Viesnīcā septiņos vakarā tiekam pie savas istabiņas. Ķīnieši ir pārguruši, neviens nav gatavs ne soli vairs ārā spert. Jā, noskriets un nosmiets daudz. Mēs ņemam zambijiešu kolēģi un dodamies uz Zhongyang ielu, kas tiek saukta par vienu no garākajām gājēju ielām visā Ķīnā. Šajā ielā rindojas krievu maiznīcas, suvenīru veikali un restorāni, no kuriem dažos apstājamies uz vietējā alus glāzi. Tepat ir Staļina parks, kas stiepjas gandrīz divus kilometrus gar Songhua upes dienvidu krastu. Parks tika izveidots 1953. gadā un atspoguļo Ķīnas un Padomju Savienības draudzību. Jā, Ķīnā Staļina vārds netika dzēsts kā citās zemēs, pat Krievijā.

Kā mūsu zambijiešu kolēģis saka: “Nevar izšķiest laiku ar nekā nedarīšanu!” Tā nu mūsu vakars ir skaists, pievienojam padsmit noietajiem vēl pāris kilometrus, vēl pāris spožus mirkļus, lai nākamajā dienā to visu atkārtotu!

Astoņas Ķīnas virtuves (2.daļa).

Sākumā gan par to, kas noticis Maņdžouli. Bērni sākuši iet skolā, līdz ar to mūsu darba laiks atgriežas pie pāris stundām darbadienu vakaros un darbīgajām nogalēm. Ir forši! Te pirmais septembris nav tāda svētku diena kā Latvijā, jo bērni bieži vien atgriežas skolā ātrāk. Arī vasaras brīvlaiks nav visus trīs, bet gan knapus divus mēnešus. Toties lieli svētki, kas tūliņ klāt, ir Skolotāju diena 10. septembrī. Un skola noorganizējusi visiem skolotājiem un skolas darbiniekiem kopīgu braucienu uz Harbinu 12 stundu attālumā. Ar visu skolas vadību būsim piedzīvojumā divas dienas! Viss apmaksāts, vien jāsagatavojas ballītei. Darbinieki jau rēķina, cik daudz alus vajadzēs ņemt vilcienā, lai visiem pietiktu.

Ķīnieši gan ne vienmēr ir priecīgi, kad tos izrauj no ierastā dienas ritma, bet te īsti nevar pateikt “nē” tad, kad boss saka, kā jādara. Ja vien boss teiktu: “Braucam uz Mjanmu,” ķīnietis atteiktu. Redz, te ir teiciens – ja kāds ilgi pazūd un nav atrodams, “laikam Mjanmā”… Sākam aizdomāties – varbūt tomēr pamēģināt arī to trako valsti pievienot savam valstu sarakstiņam jau drīz?

Līdz tam mūs apciemo mūsu ķīniešu draugi no citām Ķīnas pusēm. Vēl joprojām brīnāmies, kā tie pie maltītes svaigus ķiplokus ēd kā mēs rupjmaizi. Izrādās – tāpēc, ka ziemeļos vecāki mācījuši – lai ar gaļu nesaindētos, vienmēr jāpiekož klāt labi daudz ķiploka. Mūsu draugi gan vairs nedzīvo Maņdžouli. No visiem tiem 300 tūkstošiem pilsētiņā palikuši esot vien 50, 000. Dažreiz neticam ķīniešu “datiem”, bet ir jūtams, ka Maņdžouli ar visām atvērtajām robežām nav tāda kā agrāk. Arī busi, kas senāk kursēja katras piecas minūtes, nu iet vien divreiz stundā. Tam visam klāt nāk rudens vēji, kad arī 30 stāvu ēkām nav elektrības. Un mums līdz tam 28. arī kaut kā jātiek. Bet tas netraucē ķīniešiem svinēt Labklājības dieviņa dzimšanas dienu, un šaut salūtu visu vakaru!

Bet nu – turpinām ar Ķīnas virtuvēm!

4. SU (JIANGSU) VIRTUVE (苏菜)

Su virtuve, kas nāk no Jiangsu provinces, un ietver dažu apkārtesošo provinču “mazākās” virtuves, ir pēdējā no četrām (ieskaitot Sičuanas, Lu (Šandongas) un Kantoniešu virtuvi), kas tiek saktas par četrām galvenajām Ķīnas virtuvēm. Galvenais Ķīnas virtuvju astotnieks veidojās, klāt nākot vēl četrām virtuvēm (kas tāpat pastāvēja pirms daudziem gadu simteņiem).

Ar ko īpaša Jiangsu virtuve? Tā populāra ar pavāru naža prasmēm – tie spēj sagriezt zīda tofu tik plānu, lai to varētu izvērt caur adatas aci!

Šajā provincē tiek ēstas dažādas jūras veltes, arī daudz eksotiskākas par zivi un austeri. Province ir pazīstama arī ar savu plašo lauksaimniecības produktu daudzveidību; te ir daudz ezeru un dīķu, tāpēc šajā virtuvē parādās arī lotoss, ūdens kastaņi un bambusa dzinumi. Arī ēdienu pagatavošana ir daudz sarežģītāka kā vienkārši apcepšana wok pannā – ēdienus sautē, vāra uz lēnas uguns, un cenšas saglabāt sastāvdaļu svaigumu un oriģinālās garšas. Izmantots gan cukurs, gan etiķis un arī rīsu vīns.

Daži no populārākajiem ēdieniem: mandarīnu zivis, haizivju spuras, caurspīdīgas krabju čaulas. (Tajā pašā laikā Šanhajas akvārijā parādās informācija, kā tās haizivju spuras uz šķīvja nokļūst. Dzīvai zivij tās nogrieztas, un tad pats zvērs palaists atpakaļ jūrā, lai tur nosaiņotu. Lūk tā. Jādomā līdzi, kas ir garšas kārpiņu pāris minūšu baudas vērts un kas ne.)

5. MIN (FUJIAN) VIRTUVE (闽菜)

Min virtuve nākusi no dienvidaustrumu piekrastes provinces Fujian, arī šeit esam bijuši, un daudz paši notestējuši. Virtuves vēsture aizsākās 5000 gadu senā pagātnē. Šī pazīstama ar eksotisku kalnu un jūras labumu izmantošanu, arī uzsvaru uz ēdienu māksliniecisku sagriešanu un dekorēšanu. Min virtuvē parādās zupas, un viena no populārākajām ir “Mūks lec pāri sienai” (ar domu, ka zupa tik laba, ka pat mūks no sava klostera izbēg uz zupas bļodu). Šī ēdiena pagatavošana gan aizņem dažas dienas, un tiek izmantotas vairākas ļoti dārgas sastāvdaļas kā šitaki sēnes, svaigi bambusa dzinumi, pērļgliemene, jūras gurķi, žāvētas ķemmīšgliemenes, kaltētas zivju sēnes, u.c. Izplatīts teiciens par Fujian virtuves ēdienu ir “不汤不行” (bù tāng bù xíng), kas burtiski nozīmē: “Nav zupas, nav labi” jeb maltīte bez zupas nav laba maltīte. Garšvielu izmantošanā parādās jūras sāls, garneļu mērce, brūnais cukurs, anīss, arī sinepes un šača mērce. Šīs virtuves savdabīgākā gatavošanas metode ir gatavošana ar sarkano rīsu vīnu.

Ko pagaršot? Nu jā, tā Budas zupa ir kas īpašs, tad ir pavasara rullīši (noteikti dzirdēti arī pie mums Latvijā), līčes (auglis) cūkgaļa, Hokkien ceptie rīsi, austeru omlete utt.

6. XIANG (HUNĀŅU) VIRTUVE (湘菜)

Tāpat kā Sičuaņas virtuvē, arī Xiang virtuvē parādās daudz eļļas, sāls, pikanto čili un ķiploku. Sasmalcinātu čili pastu, ko gatavo no etiķa, čili pipariem un sāls, izmanto gandrīz visos ēdienos, lai dabūtu skābeni pikanto garšu. Tiek teikts, ka šī virtuve ir pat asāka kā Sičuaņas. Turklāt tirpinošie Sičuaņas pipari ēdienos var paaugstināt asinsspiedienu, tāpēc pēc ēdienreizēm jādzer kas vēss vai vienkārši jāiet pastaigā (ko ķīnieši, un nu arī mēs, dara gandrīz pēc katras maltītes). Savukārt Xiang virtuvē čili piejauktais etiķis pat pazemina asinsspiedienu, un par asuma baudīšanas sekām var neuztraukties.

Ķīnieši uzskata, ka piparu un citu garšvielu papildu asums (jaņ) līdzsvaro pārmērīgo aukstumu un mitrumu (iņ) (jo šajos reģionos ir sutīgas vasaras un vēsas, mitras ziemas). Etiķis arī ir “jaņ” ēdiens, kas palīdz gremošanai un atdzesē ķermeni karstās dienās.

Gatavošanas īpatnības – ēdieni pēc gatavošanas joprojām ir kraukšķīgi. “Sasistais gurķis” ir populāra uzkoda, kas arī Maņdžouli tiek pasniegta visos restorānos. Paši nu to taisām mājās. Tas ir gurķis ķiplokos un čili, peldināts kārtīgā etiķa dīķī uz šķīvja. Gurķis netiek griezts, bet gan sasists, jo tā tas uzsūcot vairāk etiķi.

Lai uzglabātu dārzeņus un gaļu ziemai vai saglabātu tos karstās vasaras laikā, tradicionāli Xiang virtuvē tiek taisīti marinējumi.

Daži no ēdieniem: Tvaicēta zivs galva ar sasmalcinātu čili, smirdīgais Čangšas tofu, Hunaņas rīsu nūdeles, Dong’an vista, pikanta sālīta pīle utt.

7. HUI (ANHUI) VIRTUVE (徽菜)

Hui virtuve radās salīdzinoši mazajā Anhui provincē, kur kāpām vienos no Ķīnas skaistākajiem kalniem. Te arī pirmajā dienā pirmo reizi nogaršojām spalvaino tofu jeb smirdīgo tofu, kas reāli ir sapelējis tofu. Smaka nebija pārāk traka (duriāns liekas smirdīgāks), arī garšai nebija ne vainas. Tikai tā apziņa un konsistence – ēdam ko pamatīgi pelējušu.

Anhui virtuves vēsturi var datēt ar Song dinastiju (960.–1279. g.) Tā ir pazīstama ar savvaļā atrodamām delikatesēm no kalniem, un daudz dažādām sēnēm. Anhui virtuvē vairāk parādās kartupeļi, ne rīsi, tāpēc arī bijām sajūsmā.

Anhui provincē ēdieni tiek gatavoti vienkārši, izmantojot vairāk eļļas nekā citās virtuvēs. Tiek lietota vietējā rapšu eļļa.

Slaveni Anhui ēdieni: smirdīgās mandarīnu zivis, cepts spalvainais tofu, sautēti bambusa dzinumi, Huanšaņas sautētie baloži utt.

8. ZHE (ZHEJIANG) VIRTUVE (浙菜)

Ķīniešu valodā Zhejiang bieži dēvē par zivju un rīsu zemi. Virtuvē plaši tiek izmantotas dažādas zivis un vēžveidīgie. Un te būs arī daudz vairāk saldu ēdienu.

Zhejian ir viena no bagātākajām Ķīnas provincēm, tāpēc cilvēki te vienmēr gaidījuši izsmalcinātākus ēdienus. Tiek teikts, ka šajā virtuvē maltītes nav ne pārāk eļļainas, ne pārāk asas, ne pārāk skābas, ne pārāk saldas, bet arī ne bezgaršīgas. Ēdiens bieži tiek pasniegts gandrīz neapstrādāts, svaigs, kraukšķīgs un sezonāls.

Lai ēdieni iegūtu labāku garšu, tiek izmantotas dažas garšvielas, piemēram, ingvers, ķiploki, etiķis un Shaoxing dzeltenais vīns.

Daži no populārākajiem ēdieniem: Rietumu ezera zivis etiķa mērcē, ceptas garneles ar Longjing tēju, sautēti bambusa dzinumi, cepti pupiņu rullīši, sagriezta lotosa sakne ar saldo mērci, utt.

Nu ko, dārgie, šīs bija astoņas Ķīnas virtuves. Katrā reģionā sava, un arī katrā virtuvē ir pieļaujamas dažādas variācijas. Ķīnas virtuve ir tik daudzveidīga gan sastāvdaļu, gan garšu ziņā, ka mēs nevaram pielīdzināt tai nevienu citu. Arī ar savu īpašo diētu šeit mēs esam palutinājuši savas garšas kārpiņas kā nekur citur, un iemācījušies daudz ko pagatavot paši. Visneparastākās lietas saliktas kopā; sildīts, mūsuprāt, nesildāmais; cepts un griezts tas, ko nekad iepriekš nebijām redzējuši! Ķīniešu virtuvi turpināsim baudīt vēl nepilnu gadu! Bet jau nākamnedēļ tiekamies Harbinā!

Astoņas Ķīnas virtuves… Un mēs!

Trīs nedēļas kā esam atpakaļ Maņdžouli. Un patiešām priecājamies par pirmo septembri, kad mazie ies skolā, un mēs apmācības varēsim turpināt pēc to nodarbībām vakaros. Kas tad Ķīnā par atvaļinājumu! Tas viss jāatstrādā, protams! Mazajiem skolēniem no astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā enerģijas vajag daudz. To mums sniedz Maņdžouli nebeidzamā saule, ķīnieši, kas vienmēr svin dzīvi, un ķīniešu gardās maltītes.

Tā nu ar septembri esam atpakaļ! Un šoreiz parunāsim par astoņām Ķīnas virtuvēm (1.daļa).

Jāsāk ar to, ka ķīniešu virtuve ir ārkārtīgi daudzveidīga, un arī bez piena produktiem (un mūsu gadījumā – pat bez zvēriem) ikviens var atrast savu mīļāko maltīti tieši šeit! Katrā reģionā, un pat katrā pilsētā ir noteiktajai vietai raksturīgi ēdieni, bet šīs astoņas virtuves atzītas par labākajām no labākajām, kas Ķīnā ir.

1. SIČUAŅAS VIRTUVE (川菜)

Sičuaņas provinces (tur, kur atrodas mūsu mīļākā pilsēta Čengdu) virtuve ir bagāta ar eļļu, sāli un garšvielām — īpaši pikantiem čili un stindzinošajiem Sičuaņas pipariem, kas tirpina mēli. Vai nogaršoji tos kādā no mūsu stāstu vakariem?

Sičuaņas virtuve zināma tajā izmantoto garšvielu daudzveidības dēļ. Visbiežāk lietotās garšvielas sastāv no fenheļa, melnajiem pipariem, anīsa sēklām, kanēļa un krustnagliņām; čili un Sičuaņas pipariem arī, protams. Stāstījām draugiem tur, ka pie mums populārākie ir sāls un pipari. Un dilles, kā te nav. Kad pavisam nesen ēdām Sičuaņas hotpotu, secinājām, ka bez asuma kādu pusgadu iztiksim. Ekstrēms!

Populārākie ēdieni: Kung pao vista; Mapo tofu; Wontons čili eļļā; Sičuaņas hotpots (karstais katls); Dan dan nūdeles, un vēl!

2. LU (ŠANDONGAS) VIRTUVE (鲁菜)

Šī virtuve nāk no Ķīnas ziemeļaustrumu piekrastes, turpat, kur taisīts arī populārākais ķīniešu alus Tsingtao. Tiek uzskatīts, ka liela daļa gatavošanas mākslas radusies tieši no šīs virtuves, jo Šandonga bija viens no pirmajiem civilizētajiem reģioniem Ķīnā. Šīs virtuves gatavošanas tradīcijas tika ieviestas galmos, tāpēc Lu virtuve pazīstama ar savu sarežģītību, arī augstu ēdiena kvalitāti. Interesanti, ka Šandongas pavāri cenšas saglabāt galveno sastāvdaļu oriģinālo griezumu, krāsu un garšu, parasti izmantots salīdzinoši maz garšvielu. Pagatavo visu “bao” maisīšanas metodē – kad gaļa un dārzeņi mētāti wok pannā uz lielas, karstas liesmas. Šādi apgrauzdēts vien ēdiena ārējais slānis, tajā eļļa praktiski nenokļūst.

Populārākie ēdieni: Trīs pērļu zupa; Ķemmīšgliemenes ar Bok Choy kāpostu; Saldskābā karpa. Parasti ēstas kviešu nūdeles un tvaicēta maize, arī putras, kas pagatavotas no auzām, prosas un miežiem.

3. KANTONIEŠU VIRTUVE (粤菜)

Šī ir vispopulārākā ķīniešu virtuve ārpus Ķīnas, jo daudzi no agrākajiem ķīniešu imigrantiem ārzemēs nonāca tieši no reģiona ap Pērļu upes deltu – Guandunas provinces, Honkongas un Makao.

Šī virtuve lepojas ar īpaši svaigu sastāvdaļu izmantošanu. Garšas? Maigas, dabiskas un nedaudz saldas. Viena no mūsu labākajām draudzenēm dzimusi šajā reģionā. Viņa teica – “Ēdam visu, kam četras kājas, izņemot galdu.” Un uz jautājumu, kā tad garšā atšķiras balodis, žurka, kāmītis, suns… tā noteica: “Nekā, viss taču ir bārbekjū!” Viņa, starp citu, padalījās arī ar vairākām medūzu pagatavošanas receptēm, kad jokojot tai aizsūtījām izskalotu medūzu attēlus, jautājot, vai šis arī ēdams. Jā, un šajā virtuvē iekļauti arī mūsu mājdzīvnieki – kaķi un suņi – arī čūskas, sienāži un citi lēkātāji un līdēji.

Atšķirībā no citām Ķīnas virtuvēm, piemēram, Sičuaņas virtuves, kur ēdiens tiek gatavots dažnedažādās garšvielās un eļļā, šeit pavāra mērķis ir izcelt dārzeņu, augu, augļu un gaļas sākotnējo garšu. Parasti garšvielas izmantotas maz; tās, kas parādās, ir koriandra lapas, anīss, melnie pipari un ingvers. Cepšana maisot un tvaicēšana ir divas visizplatītākās gatavošanas metodes.

Populārākie ēdieni: Kantonas ceptā zoss; Rīsi māla podiņā; Rīsu – nūdeļu (arī olu) rullīši; Kantonas sojas mērces Chow Mein (ceptās nūdeles); Sāls un piparu garneles; un vēl tik daudzi!

Šīs ir trīs, mūsuprāt, populārākās virtuves, un katru no tām esam baudījuši to oriģinālajā rašanās vietā. Vai arī Tev ir izdevies sajust kādu no šīm garšām? Mums tuvākā ir tā otrā, kas atnākusi arī līdz Maņdžouli, lai gan te, protams, arī ir savi īpašie ēdieni. Par nākamajām piecām virtuvēm parunāsim nākamnedēļ!

Ko vēl varam piebilst? Sākumā, protams, sveicam visus ar pirmo septembri, jaunu mācību gadu, jaunu sezonu! Lai skaisti! Mums skolēni ir parādījuši visādus interesantus rīkus – piemēram, tādu kā pildspalvu, kas kopē rindiņas tekstā – gan drukātā, gan rakstītā. Pārbrauc ar tādu aparātiņu pa tekstu, un tad ar to pašu pa “svaigu” lapu. Rindiņa pārkopēta! Vai tas strādā arī ar parakstiem? Noskaidrosim, kad šādu rīku iegādāsimies paši!

Vēl viens no jaunumiem – mūsu Butānas gids cītīgi aicina atsaukties ceļotgribētājus – SDF (ilgtspējīgas attīstības maksa, kas obligāti jāmaksā, katru dienu uzturoties šajā zemē), samazināta no 200 ASV dolāriem uz 100! Tā kā ir krietni lētāk nekā mums pavisam nesen… Savukārt mūsu skola meklē angļu valodas skolotājus. Tie vienmēr ir šādos meklējumos! Tāpēc vēlreiz varam pieminēt – 25 darba stundas nedēļā, apmaksāta dzīvošana un lidmašīnas biļete, un arī smuka alga. Varbūt Tevi interesē?

Turpināsim baudīt neparasto Ķīnu kopā! Tiekamies pavisam drīz!

Divi lidojumi un mājās!

Protams, viss sākas ar nakti karstā lidostā, un tad ar visām pārbaudēm, kuras gan nesalīdzināt ar kovida ēru. Rīta agrumā piezemējamies savā Iekšējā Mongolijā, tās galvaspilsētā Hohhotā. Jau šodien jālido tālāk, līdz pilsētas centram nebraucam, bet brokastis dodamies ieturēt netālu no lidostas – mazā ciemā, kas saaudzis ar pilsētu.

[Šo rindkopu jūtīgiem izlaist!] Acīmredzami esam pirmie ārzemnieki, kas restorānā spēruši kāju, bērni spiedz, saimnieks uzsauc papildus maltīti, pavārīte citiem ēdājiem paziņo, ka mēs, redz, tikai dārzeņus ņemam. Norēķināmies par brokastīm, ārā kāds traki kliedz. Kopā ar restorāna saimniekiem izejam no ēstuves – tālumā viens vīrs virvē noķēris kaucošu suni, bāž to otra ķīnieša turētā maisā iekšā. Abi pārbijušos dzīvībiņu stiepj savas ēkas pagalmā aiz žoga, tiem seko divas ķīniešu dāmas un visu filmē – cerams, ka video nodos attiecīgajām iestādēm. Tālumā dzirdami suņa kaucieni – vai nu nosit vakariņām, vai prieka pēc. Varbūt salauž kājas un atstāj sāpēs kur nomirt. Tūkstoš reižu pierādījies, ka zvēriem Ķīnā ir bēdīga dzīve. Ne visi ķīnieši ir tādi. Bet tādi ir. Labi, ka ir arī tādi likumi, kurus neraksta cilvēks, un kurus nav iespējams apiet. Tāpat tas viss vien nepaliks. Bet ļoti žēl suņa, un žēl, ka tas ir pirmais, kā mūs sagaida mūsu Iekšējā Mongolija.

Līdz lidojumam jāgaida pāris stundas, ārā silts, bet līst, avioreisi viens pēc otra tiek pārcelti. Mūsējais brīnumainā kārtā ir viens no retajiem, kas notiek! Jau šovakar Maņdžouli! Šis 20 dienu ceļojums bijis patiešām piesātināts. Un redzēts tik daudz! Galu galā, katra diena nebija jāsāk ar slimnīcas apmeklējumu un katrs vakars jānoslēdz ar kovida testa rezultātu medībām. Tomēr arī cilvēku pūļi nesalīdzināmi lielāki. Tā ir, ka visai Ķīnai vienā laikā vasaras brīvdienas. Cenas augstākas, rindas garākas, biļetes grūtāk iegūstamas. Bet tomēr ir izdevies! Ķīnā palikušas vien sešas “vieglās” provinces, un tad Tibeta, Makao un Taivāna. Un varēsim teikt, ka kāja sperta it visās maliņās! Līdz nākamajam atvaļinājumam jāgaida pusgads, pēc kura tad arī ceļojumu plāns gatavs!

Lidostas apkopējs mūs fočē gar stūri, bet drīz jau kāpjam savā lidaparātā, lai drīz sasniegtu stepi. Maņdžouli atgriezties ir forši, tāpat kā forši ir doties ceļā! Te tūrisma sezona nebūt nav beigusies – apkārt krievi, mongoļi un ķīnieši no visām Ķīnas pusēm. Nu ko – ceru, ka šajās trīs nedēļās arī tev radās lielāks priekšstats gan par Mongoliju, gan par Ķīnas neparasto provinci Tibetas plato, gan megapilsētu Čongčingu. Turpmāk tiekamies tepat, mūsu mazajā Maņdžouli!

Čongčinga nav tikai pilsēta; tā ir arī viena no četrām Ķīnas tieši kontrolētajām pašvaldībām.

Tādas ir arī Pekina, Šanhaja un Tjaņdzjiņa. Un visās nu esam bijuši! Šīm pilsētām ir tādas administratīvas privilēģijas, kas līdzīgas provincēm. Turklāt Čongčinga ir “megapilsēta” – viena no pasaules lielākajām. Centrā un tās apkārtējos apgabalos mīt ap 30 miljoniem iedzīvotāju. Šai pilsētai bija izšķiroša loma Otrā pasaules kara laikā kā Ķīnas kara galvaspilsētai. Tad tā kalpoja kā politisks, ekonomisks un kultūras centrs. Bet nu šis ir galvenais ražošanas un rūpniecības centrs, kas pazīstams ar automobiļiem, motocikliem un elektroniku. Čingčinga ir arī galvenais “spēlētājs” Ķīnas attīstības stratēģijā “Go West”. Interesanta pilsēta, un arī viena no tādām, par kurām var teikt – ir patīkami būt pilsētā! Lai arī lielā un cilvēku pilnā, bet tiešām foršā!

Šī ir arī mūsu pēdējā diena Čongčingā. Sākam ar brokastīm, smejot par ķīniešiem. Žēlīgi skatos, kā opītis pidžammā ēd rīsus ar tofu pa pāris centiem. Bet tad šis paņem un sāk pīpēt. Nu baigais! Turpat durvis, bet nē, smēķēšu iekšā. Turpat cits opis nopērk puslitru šņabja klāt savām brokastīm. Nu re, gluži kā Maņdžouli!

Karstāko dienas daļu dodamies pavadīt muzejā. “Trīs aizu muzejā” iespējams apskatīt antīkos porcelāna traukus, gleznas un kaligrāfiju, ieskatīties kara laikā un šīs pilsētas attīstībā. Bezmaksas muzejs ik gadu piesaista aptuveni 1,70 miljonus apmeklētāju. Muzejs šoreiz kā muzejs, nav nekas izcils, turklāt lielākā daļa informācijas ir ķīniešu valodā. Interesantākās no zālēm četru stāvu ēkā ir tās par porcelānu, statujām, par seno naudiņu un dažādajām tautām Ķīnā.

Svarīgs šajā reģionā ir porcelāns – balta, saķepusi masa, kas sastāv no augstvērtīga māla un kvarca smiltīm; to jādedzina 1200° – 1400° C temperatūrā. Un Ķīna taču ir porcelāna dzimtene! Porcelāns parādījās Šang dinastijas sākumā (apm.17. gs. p.m.ē.-11. gs. p.m.ē.) Ming un Qing dinastiju laikā porcelāna rūpniecība piedzīvoja nepieredzētu slavu. Kā angliskās info plāksnes vēsta, porcelāns ir viena no visaugstāk novērtētajām un krāšņākajām ķīniešu kultūras relikvijām.

Ir izstāde par to, kā naudiņa Ķīnā attīstījusies līdz tai, ko lietojam šodien. Senajā Ķīnā kā maksāšanas rīku izmantoja dabīgos gliemežvākus. Vēlāk parādījās dažādas metāla monētas. Senākās bija apaļas monētas ar kvadrātveida caurumu vidū, kuras izmantoja līdz pat Qing dinastijai. Ķīnas (un arī visas pasaules) pirmā papīra naudiņa radās Song dinastijā. 1948. gada decembrī tika izveidota Ķīnas Tautas banka, un tika izdots Renminbi (RMB), simbolizējot pavisam jaunu ēru Ķīnas valūtai.

Un tad ir interesantās skulptūras. Kā muzejā rakstīts, skulptūra ir viena no senākajām vizuālās mākslas praksēm. Hanu dinastijā (206.g.pmē.-220.g.pmē.), kad Ķīnas sabiedrība sasniedza augstu stabilitātes un labklājības līmeni, māksla un kultūra uzplauka, un skulptūra sasniedza jaunu popularitātes virsotni. Tendence rīkot dārgas bēru ceremonijas pastiprināja skulptūru veidošanu.

Vairākas izstādes, diemžēl, varam vien izskriet cauri, jo tulks nav pacenties. Daži arī pie ķīniešu rakstiem aizmiguši. Turklāt uz līdzpaņemtiem spilveniem! Arča izmet: “Es zinu, ka garlaicīgi, bet nu ne jau spilvenu ņemt līdzi!” Mēs fotografējam izstādītos mākslasdarbus, vietējie fočē mūs. Ekskursijas vada arī desmitgadīgi bērni, kas priecē – būs īsti eksperti, kad izaugs! Daži tajā pašā laikā spēlējas ar muzeja eksponātiem. Dažās valstīs par ko tādu arī arestētu.

Dienu turpinām ar skaistākajām pilsētas ēkām, pastaigu pa lietoto mantu tirgu, un nobeidzam ar kuģu piestātni, kur var izvizināties gan pāris minūtes, gan doties ilgākā pāris dienu braucienā pa Jandzi. Redzam, kā Jandze un Jialing upes saplūst kopā – viena brūna, otra zila. Un tajās aizpeld lielie kruīza kuģi. Jā, reiz arī mēs ņemsim šādu luksusa braucienu, bet vēl ne. Savu skaisto dienu un skaisto tūri nobeidzam ar hotpotu.

Arī Čongčingas hotpots ir slavens, un hotpota vietu daudz. Protams, četrdesmit grādos ēst karstu zupu liekas neprāts, bet viss notiek kondicionētās telpās un var atveldzēties ar aukstu aliņu. Iekāpjam kādas ēkas liftā, kur mūs pārķer divas darbinieces un aizved nevis uz mūsu iecerēto restorānu, bet uz savējo. Arī hotpots, arī pilns – tātad būs labi. Skats uz tiltu pāri upei, vienkārši pasaka! Neēdam gaļu, bet piedāvātie dārzeņi mums ir īsts brīnums. Nav mūsu Maņdžouli kartupeļi, burkāni un salāti. Nemākam pat nosaukt, to, ko ēdām! Ne ta kartupeļi, ne ta melones.. Domājām – sēnes, bet nu sēnēm citādām jābūt. Tā nu maģiskos dārzeņus mērcējam šaušalīgi asajos piparos, un pēcāk nejūtam ne muti, ne lūpas, ne zodu. Ir asi. Ar slaveno Čongčingas asumu arī nobeidzam savu dienu, savu tūri. Dodamies nakšņot lidostā, lai četros iečekotos un drīz kāptu lidmašīnā. Grūti noticēt, ka viss šis beidzies. Un viss tik lieliski izdevies! Mūsu pirmā tūre Ķīnā pēckovida ērā, un ir forši!

Čongčingai apkārt tik daudz ko redzēt!

Te ir Pazemes pilsēta – plašs tuneļu un bumbu patversmju tīkls, kas uzcelts Otrā pasaules kara laikā, ko vēl joprojām iespējams apskatīt. Ir Spoku pilsēta – tempļu, svētnīcu un statuju komplekss, kas veltīts pēcnāves dzīvei un ķīniešu mitoloģijai. Arī karstie avoti atpūtai un ārstniecībai. Bet visas šīs burvīgās vietiņas prasa vairākas dienas, un to mums vairs nav. Nākas doties uz to, kas sasniedzams, un šoreiz – vecpilsēta.

Tomēr dienu sākam ar mēģinājumu atgūt pazaudēto vilciena naudiņu. Desmit eiro Latvijas izteiksmē vairs nav daudz, bet Ķīnā tā ir vesela diennakts viesnīcā. Protams, vilciena stacijā viss mūsu dēļ nedaudz apstājas, bet pēc sarunām mums iesaka atgriezties Wulongā, jo tikai tur varēs atgriezt zaudēto. Jā, braukt turp un atpakaļ uz pārsimt kilometru attālu pilsētu, kur kompensācija pat nesegs ceļa izdevumus? Turpinām cīnīties tiešsaitē, kur biļeti iegādājāmies. Kādam tomēr par šo visu jābūt atbildīgam. Ķīnā par savu taisnību ir jācīnās, tas ir pierādījies vairākas reizes.

Laiks Ci Qi Kou vecpilsētai, kas ir tuvākā senā pilsēta Čongčingai. Ielas ir izklātas tējas namiņiem un uzkodu veikaliem, kur var nobaudīt autentisku ēdienu un izjust tējas kultūru. Turklāt solītās nedēļu ilgās lietavas kā izgaisušas! Temperatūra gan lēkusi debesīs, ir plus 39 grādi, 80% mitrums gaisā. Nu reāli pirts. Arčam krekls uzreiz paliek slapjš, un tādiem mitriem un pilošiem apkārt jāstaigā. Bet – ja esi Ķīnā – šāda vecpilsēta vismaz reizi ir jāpieredz. Tās ir fantastiskas! Ja nevari atrast tradicionālo ēdienu lielpilsētas ielās, tas būs te. Rokām darināti gardumi, suvenīri, mākslas darbi, koncerti. Tradicionālie tērpi, rīki un izklaide. Mūsu ķīniešu draugs Fēnikss no Čengdu gan reiz stāstīja – no vecajām pilsētiņām vietējiem prasīts aiziet (ar kompensācijām), lai ieliņas varētu atjaunot un padarīt par tūrisma vietām. Tajā pašā laikā – vecās ēkas nav pazudušas, bet brīnišķīgi restaurētas, un mēģināts saglabāt to visu autentisko ēdienā, mākslā, mūzikā un citādi saglabāt to kultūru, kas lielpilsētā jau vairs nav redzama.

Pēc vēsturiskajiem ierakstiem, Ciqikou tika uzcelta imperatora Zhenzong valdīšanas laikā (ap 998.–1004.g.). Tā ieguva ievērību Mingu dinastijas laikā kā īsta tirdzniecības osta, no kurienes preces tika pārvadātas gan pa sauszemi, gan ūdeni. Sasniedzot kulmināciju Qing dinastijas beigās, pilsēta tika aprakstīta šādi: “Tūkstoš cilvēku sveic viens otru dienā … Desmit tūkstoši lampu šeit mirgo naktī…”

Pati Čongčinga gadu gaitā ir piedzīvojusi milzīgas pārmaiņas, kamēr Ciqikou palikusi kā “vecās Čongčingas” simbols. Čongčinga tagad ir rosīga un moderna pilsēta, taču Ciqikou joprojām atgādina par to, kā šeit izskatījās pirms gadsimtiem. Ciqikou kļuva par aizsargājamu kultūras vietu 1998. gadā, lai gan tās vēsture aizsākās vairāk nekā 1000 gadu senā pagātnē. Nosaukums Ciqikou 磁器口 burtiski nozīmē “Porcelāna osta”, kas pilsētai tika piešķirts Ming un Qing dinastiju laikā, jo tās ražoja porcelānu, kas kļuva par galveno pilsētas nozari un tās galveno eksportu.  Pilsētas pašā plaukumā te bija vairāk nekā 70 porcelāna rūpnīcas!

Pēc Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas un it īpaši Otrā pasaules kara laikā, Čongčinga kalpoja kā Ķīnas kara laika galvaspilsēta, un tad Longyin (tagad Ciqikou) pilsētele sāka plaukt. Ne tikai ar porcelāna ražošanu un eksportu, bet arī kā lauksaimniecības produktu izplatīšanas centrs dažādām provincēm un apgabaliem gar Jialing upi. Turīgie tirgotāji sāka atvērt filiāles, pilsētele sāka paplašināties, ražojot kokvilnu, apģērbu, pārdodot sāli un cukuru. Bet porcelāns joprojām bija Longyin pilsētas galvenais bizness, un tieši tad cilvēki sāka dēvēt šo vietu par Ciqikou jeb Porcelāna ostu.

Kad Ciqikou jeb Longyin pilsēta bija visveiksmīgākā, šeit atradās vairāk nekā 100 tējas namiņu. Tējas namiņi tradicionāli kalpoja ne tikai kā atpūtas vietas, bet arī kā uzņēmējdarbības veikšanas telpas. Lielākajās tējnīcās, no kurām dažas palikušas, notika arī Sičuaņas operas izrādes, kuras joprojām te var izbaudīt.

Uzkāpjam arī 1500 gadus senajā Baolun templī, kas kā ķīniešu arhitektūras brīnums uzcelts, neizmantojot nevienu naglu. Templī mūs sāk izsekot jaunieši. Dzirdam, kā aiz muguras tie praktizē: “Tu esi skaista, drīkst palūgt foto?” Mēs smejot ātri laižam prom. Jaunieši pēc laiciņa mūs gan panāk, visu ceļu skrējuši līdzi. Un tad, protams, atbildam uz jautājumu, no kurienes esam, un ļaujam tiem uztaisīt visas tiem nepieciešamās fotogrāfijas.

Ārā pirts, beidzam savu tūri piecos, lai vakaru pavadītu viesnīcā. Nākamā ir mūsu pēdējā diena pilsētā, pēdējā smukā ceļojuma diena. Neticas, ka pirms nepilnām divām nedēļām bijām Mongolijā, pirms nepilniem trim mēnešiem Latvijā, un pirms sešiem Indijā. Piesātināts laiks, un viss vēl tikai sākas! Skaidrs, ka esam gatavi it visam, un pat iespējami neiespējamais tomēr ir iespējams!

Dodamies uz dabas brīnumiem, ārā klasiski līst.

Ejam no viesnīcas ārā ar cerību, ka nacionālajā parkā varēs iegādāties stingrus lietusmēteļus un lietussargus. Kā speram kāju ārā no viesnīcas kompleksa, lietus nedaudz pierimst. Humm… Labas ziņas. Piecas minūtes līdz metro, lai atklātu, ka šajā rīta stundā tas slēgts. Bet tad! Tad no debesīm kāds izgāž spaini ūdens, un ne tikai vienu! Cilvēki skrien pie restēm, kas aizvilktas pār metro ieeju, un lamā apsargu – vai tad cilvēcīgi skatīties, kā citi kļūst cauri slapji tikai tāpēc, ka “nedrīkst” metro vārtus desmit minūtes ātrāk atvērt? Haosiņš, spiešanās pie restēm un lamāšanās turpinās, līdz apsargs vairs nevar atrast iemeslu atteikšanai, un tiekam stacijā. Visi piloši dodas lejā pa garajiem eskalatoriem. Starp citu, daudzviet teikts, ka Čongčinga lepojas ar pasaulē garāko eskalatoru sistēmu. Šis plašais eskalatoru tīkls savieno dažādus pilsētas līmeņus, atvieglojot iedzīvotājiem navigāciju kalnainajā reljefā… Jāpačukst, ka neesam arī redzējuši nevienu citu pilsētu, kur tik daudz eskalatoru gluži vienkārši nestrādā.

Šodien uz Wulongu! Wulonga pateicoties savām satriecošajām dabas ainavām ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Protams, divu stundu ilgajā pārbraucienā vilcienā pieejamas tikai stāvvietas. Labi, ka tādas ir! Un vēl labāk ir tad, kad izbraucam cauri diviem gariem jo gariem kalnu tuneļiem, un parādās saule! Jā, pat blakus esošās kalnu ielejās laikapstākļi ir tik atšķirīgi! Un šodien saule patiesi mums nepieciešama!

Vilciena brauciens pats par sevi, protams, ir smieklīgs. Stāvam savā stūrī pie tualetes līdz atnāk pie mums opis un man pie kājām nomet pusgrauztu gurķi. Un viņam pie savas sēdvietas ir miskaste! Arča liek opim gurķi savākt. Tas apmulsis paņem to un aiziet apsēsties. Pārsmejamies – varbūt šis kādu vudū rituālu gribēja veikt, un tagad domā: “Nu vajadzēja man to gurķi mazākos gabaliņos mest, lai nepamana”… Tad nāk bērni. Viens pajautā kur tualete, kas acīmredzami ar lielu zīmi ir tieši mums blakus, un tad pasakās par norādēm. Tūliņ nāk nākamais un uzdod šo jautājumu angliski. Pēc savām darīšanām paklanās un pasakās. Gan jau vagonā pa riņķi iet info: “Pie tualetēm stāv divi ārzemnieki, vari papraktizēt savu angļu valodu!”

No vilciena busā, no busa iekšā informācijas centrā. Čongčingas Wulong Karsts ir dabas Paradīze un pasaulslavenu filmu, piemēram, “Transformers: Age of Extinction”, uzņemšanas vieta. Šis karsta ainaviskais apgabals sastāv no 4 galvenajām tūrisma vietām, no kurām dienas laikā iespējams apskatīt divas. UNESCO šo nosauca par pasaules dabas mantojumu 2007. gadā.

Wulonga sastāv no aizām, dabiskiem tiltiem, alām un pazemes straumēm. Katra no trim karsta sistēmām, kas atrodas dažādās vietās vairāku kilometru attālumā viena no otras, veido iespaidīgu ainavu. (Kā jau iepriekš esam rakstījuši, karsts jeb karstiskais reljefs ir topogrāfijas veids, kas veidojies laikapstākļu ietekmē, kad izšķīdināts kaļķakmens, dolomīts un ģipsis. Šiem reljefiem raksturīga pazemes drenāžas sistēma ar dziļām alām.) Kad šo vietu salīdzina ar Akmens mežu (varbūt atceries no mūsu ceļojuma pirms gada) un citām Ķīnas pusēm, teikts, ka šī tomēr ir salīdzinoši tālu no cilvēka darbības ietekmes. Tāpēc Wulong karsts saglabā karsta zemes formu sākotnējās iezīmes, kas ir iznīcinātas citur.

Esam parkā, apkārt skaļruņos ķīniešu valodā ziņots: “Rindas uz liftu ir 2 stundas, kājām ceļš veicams 30 minūtēs”, un visi iet stāvēt pie tā lifta, kas ved lejā no klints. Pusstundas gājienā ne reizi nav jākāpj augšā, ceļš tikai lejup! Bet, protams, ir sutīgs, ķīniešu tūrists nav tāds superstaigātājs. Uz pakāpieniem gaida vīri ar nestuvēm, ko daži arī izmanto. Jā, tiem vajag, lai šos nones no kalna lejā! Un tur lejā tad paveras skats uz tiltiem.

“Trīs dabiskie tilti” Wulong karsta nacionālajā ģeoloģijas parkā ir rets ģeoloģiskais brīnums. To vidējais augstums pārsniedz 200 metrus! Tādējādi tie veido lielāko dabisko tiltu kopu Āzijā! Dabiskie tilti attīstījās tektoniskā pacēluma un pazemes ūdens erozijas dēļ. Dažas zemes daļas pacēlās, veidojot tiltus, bet citas sabruka, veidojot karsta bedres.

Pirmais, ko redzam, ir Tianlongas tilts – viens no agrākajiem dabiskajiem tiltiem. Tilta augstums ir 235m, biezums 150m, platums 147m, un vidējais arkas augstums 96m. Tas, ko acīm ieraugām, ir kas neticams. Tik daudz pasaules esam apbraukuši, un vēl joprojām ir šīs ainavas, kas aizrauj elpu! Tik daudz skaistuma apkārt! Tepat vietējie tiek palidināti gaisa balonos, mēs kāpjam, kur nu var uzkāpt, un klusībā vērojam ķīniešu rosību šajā brīnumzemē.

Katram tiltam viena stunda, soļojam uz nākamo. Ķīniešaprāt, Qinglong tilts izskatās kā karpa ar plaši atvērtu muti. Tas pēc leģendas, kurā teikts, ka Dzeltenās upes (Huanghes) karpas var pārvērsties par pūķiem, ja tās lec pāri Pūķa vārtiem. Qinglong tilts ir aptuveni 350 metru augsts, 150 metrus plats.

Pēdējais, Heilongas tilts, pārņem dziļu un garu eju, kas tiek saukta par melnu pūķi, kas līkumo pa šo ceļu. Un, izejot zem tilta otrā pusē, klintī paveras gorillas seja – redzamas milzīgas acis, mute, ausis – tas esot šo trīs tiltu sargātājs. Heilongas tilts ir 223m augsts, 107m biezs un 193m plats. Tā platums un vidējais arkas pieaugums ieņem pirmo vietu pasaulē, savukārt tā augstums un biezums ieņem trešo.

Trīs dabisko tiltu ainaviskais apgabals bija uzņemšanas vieta 2014. gada Holivudas grāvējam “Transformers 4: Age of Extinction”. Bet ne tikai tas piesaista apmeklētājus, protams. Te atrodamas arī 1,058 augu sugas, arī Ķīnas pirmās un otrās klases aizsargājamie augi. Te mīt arī 326 dzīvnieku sugas, kuru skaitā ir tas ķīniešu tik ļoti medītais pengalīns! Protams, arī šajā parkā ir zīmes par dabas aizsardzību, par augu un zvēru nozīmi šajā pasaulē, par mūsu vienotību. Un turpat ķīnietis izmet savu plastmasas pudeli. Kamēr miskastes ir visapkārt. Fui ķīniešiem, ļoti bieži.

Trīs stundas vienam ainaviskajam apgabalam, vēl trīs līdz vilcienam. Un vēl viens ainaviskais apgabals priekšā! Uzkāpjam citā kalnā, lai tiktu uz citu busiņu, un dodamies uz Longshuxia plaisu, kas ir pasaules dabas mantojums un Ķīnas nacionālais ģeoloģiskais parks. Dēļu celiņš gar klints malu ieved iekšā lielā akmens plaisā, kas apvīta veciem kokiem, avotu un ūdenskritumu ieskauta. Zīmes vēsta, ka Longshuixia Fissure (Longshuixia plaisas) ainaviskais apgabals ir dziļa griezuma kanjona karsta zemes forma, kas izveidojusies pirms 140 miljoniem gadu. Arī šo vietu apvij daudzas leģendas, bet vēl aizraujošāks ir pats gājiens pat zem milzīga ūdenskrituma! Šo dabas skaistumu un tā sniegtās sajūtas grūti aprakstīt. Bet ir laiks šo brīnumu sajust. Ir laiks to iemūžināt gan attēlos, gan atmiņā. Wulongu mēs patiešām nekad nespēsim aizmirst!

Pirms pametam parku, no vecākajiem un klibākajiem nopērkam augļus, pat tādus banānus, kas garšo pēc plūmēm. Atkal džungļi, atkal visādi brīnumi te aug! Ar busiņu dodamies prom no ainaviskā apgabala, steidzam uz vilciena staciju. Ceļš gan nav īss, un skaidrs, ka varam izvēlēties vien pēdējo pieejamo vilcienu, septiņos vakarā. Līdz tam apstaigājam arī pašu Wulongu, kur, šķiet, vietējie ar ārzemnieku bieži nesaskaras.

Un tad sākas… Tāpat kā no rīta mūsu gājienā līdz metro, arī tagad šķiet, ka kāds debesīs vienkārši piegrieza ūdens krānu, lai mēs spētu sausi pārskriet no vietas uz vietu, un izpētīt arī šo dabas brīnumu. Bet tagad taču viss beidzies, ūdens var atgriezties! Sākas negaiss, esam stacijā un vērojam, kā debesis plīst pušu, tās šķeļ zibens, kam tūliņ seko pērkons. Tepat mūs uzrunā kāds ārzemnieks, pirmais šodien satiktais. Ungārs, Ķīnā studē četrus mēnešus. Pēdējo ceļojumu pa valsti tas tagad bauda ar lietuviešu meiteni un krievu puisi. Aprunājamies par viņu iespaidiem un pastāstām šo to, ko jaunieši nav dzirdējuši. Savukārt tie mūs atkal apvieno ar ārpasauli, caur telefonu padaloties ar savu VPN, kas strādā. Tāpēc arī esam atpakaļ!

Ir forši, bet vilciens kā nenāk tā nenāk. Sākumā atcelts uz divām stundām, vēlāk “bezgalīgi”, kā parādās uz informācijas dēļa. Stacijā sākas neliels haoss. Darbinieki saka, ka, iespējams, tas nemaz neatbrauks. Visi piecatā skrienam uz autoostu, kas izrādās slēgta. Taksisti piedāvā braucienus, un nav jau tik dārgi četrām stundām, bet jāmēģina līdz pilsētai tikt kaut kā taupīgāk. Atgriežamies stacijā, pie kuras veidojas kilometrīgas rindas – trīs busi braukšot pakaļ šiem pārsimt cilvēkiem, ko vilciens nepaņēma. Jāgaida ārā, lietū, bet arī tagad vairs nav tik traki. Trakākais, ka mums nu jābūt tādiem, kādi mums patiešām nepatīk – nekaunīgiem, pārējos neredzošiem. Mēs nevaram tagad stāties rindas beigās, kas šajos trīs busos nebūt nesalīdīs. Piecatā esam uzkrītošāki, bet ejam rindas sākumā. Pamazītēm spraucamies iekšā, kamēr darbinieki tumšajā, slapjajā laikā iet apkārt un kliedz, lai cilvēki veido rindas, nevis stumjas visur iekšā kā mēs. “Nekā nesaprotam”. Atklājas, ka tad, kad ķīnietis nokļūst tādā situācijā, kas tam ļoti nepatīk, tas pat angliski sāk runāt. Saka, ka mums jāiet tos kilometrus garajai rindai aizmugurē, jo visi te gaidījuši ilgu laiku, lai tiktu pie busa. Mūsu jaunie ārzemju draugi atzīst – visās mūsu zemēs mēs pa degunu sen būtu dabūjuši, bet te ķīnietim nākas vien paciest spītīgo citplanētieti. Cik daudz mēs esam pacietuši ķīniešus, tagad viņu kārta! Mums ir jābūt nedaudz bezkaunīgākiem, lai vispār kaut kur tiktu!

Un tiekam pirmajā busā. Jā, varbūt apkārtējie nav īsti apmierināti, bet ir situācijas, kad par sevi jāpacīnās nedaudz “netīrākām” metodēm. Un te nu mēs esam. Braucam uz pilsētu ar kaimiņvalstu jauniešiem, kas, kā izrādās, pat paliek tajā pašā viesnīcā, kur mēs. Tie mūs “pieslēguši” pasaulei, un visa šī diena liekas gluži kā pakārtota tieši mums – lai viss izvērstos vislabākajā iespējamajā veidā.

Pēc trīsarpus stundu brauciena esam pilsētā, un jaunieši ātri atvadās, skrien meklēt sabiedrisko transportu, kas pēc pusnakts vairs nekursē. Tas gan bija ātri! Nu neko, varbūt tie bija “nolikti” mums ceļā ar kādu domu. Tāpat kā lietus, kas pieklusa mums svarīgākajos mirkļos. Diena, protams, fantastiska – ar dabas brīnumiem, ar savu rozīnīti, saviem piedzīvojumiem un labiem smiekliem. Atkal varam teikt, ka esam kripatiņu gudrāki un kripatiņu laimīgāki.

Kalnu pilsētā jāiet kalnos!

Solītais lietus nav atnācis, ārā plus 37 grādi ēnā, 86% mitrums. Zini, tā ir pirts, lai neteiktu vairāk. Kondicionieri te ietaisīti arī liftā; turklāt, kad vietējie sēž āra kafenēs, pie katra galdiņa ir uzlikts milzīgs aparāts, kas pūš aukstu gaisu. Jā, ārā. Jā, ir izaicinājums. Tomēr visām mazajām dzīvībiņām šis laiks tik ļoti patīk! Tādi milzīgi, krāsaini taureņi un gigantiskas vaboles lido riņķī. Ir “Korejas odi”, kā mēs tos saucam. Neesam eksperti, bet sapratuši gan, ka katrā pasaules malā odi ir citādi. Un šie ir melnbalti, pirms asins “aizņemšanās” tie paceļ ne tikai vienu, bet abas aizmugurējās kājiņas, un ir tik ātri, ka tad, kad pacel roku, oda vairs nav. Pirmoreiz ar šiem saskāries Dienvidkorejā, un arī tur izdzīvojām šausmu naktis. Labi, tagad viesnīca ar slēgtu logu un kondicionieri. Pa dienu odus varam arī pabarot.

Visapkārt pārdod kartupeļus. Arča ir īpaši laimīgs par savu mīļāko ēdienu – kartupeļu pankūkām. Bet te latvietim jābūt gatavam – arī tajās ielikts čili. Dīvaini, ka tik milzīgā pilsētā ārzemnieks nevar iegādāties autobusa karti – nepieciešams ķīniešu ID. Var izlīdzēties ar skaidro naudu, bet tādu no sākuma jādabū. Tomēr arī bez tādas ķīnieši ir superizpalīdzīgi. Šoferis pat aptur autobusu, lai personīgi paprasītu visiem pasažieriem, vai var mūsu naudiņu samainīt. Un uzrodas tie, kas mūsu telefonā mēģina dabūt īstās aplikācijas, bet velti – vien nosaka, ka mums jādod kādas rekomendācijas valdībai. Uh, tādu mums daudz.

Pēc ilga brauciena nokļūstam Nanshan kalnos, kuros, par pārsteigumu, nekādas norādes. Maldāmies pakalnos, Arča pat atrod dīķi, kur nopeldēties. Smejam, ka tepat ir arī ķīnieši, bet tie jau peldēt nemāk. Opis ap vidukli apsējis visas četras plastmasas pudeles, lai nenoslīktu. Tāpēc tie vienmēr uztraucas, kad ejam ūdenī bez peldriņķa – jā, neparasti, bet tas raksturīgi ķīniešiem. Peldēšana nav to “lieta”, lai gan olimpiādē labākie nirēji ir tieši ķīnieši.

Nanshan parks ir augstākā vieta vecajā pilsētas teritorijā. Neesam vieni, arī daži vietējie 40 grādu temperatūrā izvēlējušies pastaigu kalnos. Ir skaisti skati uz pilsētu, botāniskais dārzs ir vien tās pašas palmas, taureņi un vaboles priecē acis. Ir vecās pilsētas ēkas, un smaidīgi vietējie. Drēbes varam izžņaugt, vienīgais glābiņš ir pārbraucieni busos un metro, kur ir spēcīgs kondicionieris. Esam priecīgi par to, ka ceļojot mūsu organisms pie šīm krasajām temperatūras maiņām pieradis – nekas, ka no 40 uz 20, un kaklā pūš salts vējš. Vismaz var atgūties!

Visdīvainākais mums – vēl joprojām esam kā mērkaķēns, izbēdzis no zoo. Mūs filmē, fotografē. Nu labi, Arča ir novilcis kreklu, jo vienkārši tā var neatstiept pekas, bet tāpat – ārzemnieku nevienu šodien neredzam. Un varu teikt, ka mūsu ceļi ir ilgi, gari, plaši – nav iespējams nesaskrieties!

Pēc kalna dodamies uz Huangjueping Grafiti ielu, kas, nu jau pēc tikai Ķīnā atļautajām mājaslapām, pie kā varam piekļūt, skaitās lielākā grafiti māksla Ķīnā un pasaulē. Mākslas iela stiepjas 1,25 km garumā, un te ne tikai viss apzīmēts, bet var arī nopirkt otiņas un uzzīmēt ko pats – daudzi ķīnieši šādu iespēju izmanto.

Smejam, ka autobusā uz šo interesanto vietu mūs apspriež meitenes – mēģina kā uzrunāt. Visi, kas nerunā angliski savā starpā, ķīniešiem, šķiet, ir krievi. Tās pat izkāpj pieturā, kurā metienēm nevajag (kā vēlāk izrādās ) un mūs izseko, līdz saņemas pastāstīt, ka ir 8. klases skolnieces, kas pirmo reizi savā mūža redz ārzemnieku… Jā, arī šajā metropolē. Un tad vēlas ar mums foto, turklāt sajūsmā spiedz par to, ka pasakām “jā”, uz jautājumu, vai varam aiziet uz mākslas ielu kopā.

Diena ir piesātināta, pilsēta ir skaista!  Protams, arī Čongčinga saskaras ar “lielas pilsētas problēmām” – gaisa un ūdens piesārņojumu, un nepilnīgu atkritumu apsaimniekošanu. Pilsētai izplešoties, vietējās kopienas tiek pārvietotas, līdz ar to notiek izmaiņas to tradicionālajā dzīvesveidā. Tomēr šī ir progresīva un patīkama pilsēta. Turklāt apkārt tik daudz ko apskatīt! Jau rīt dodamies uz kanjoniem!

Internets nestrādā.

VPN komanda raksta, ka Ķīna īpaši sākusi bloķēt saturu no ārzemēm. Pie saviem soctīkliem netiekam, bet vismaz tiekam uz priekšu! Lidmašīna nedaudz kavējas, bet drīz jau esam lidojumā uz Chongqing, īstu mega pilsētu. Un tur mūs pārsteidz temperatūras – pustrīs naktī, plus 28 grādi. Un sutīgs. Jā, esam atpakaļ savos džungļos!

Šoreiz gan tie ir pilsētas džungļi. Čongčingas pilsēta ir viena no visstraujāk augošajām Ķīnas pilsētām, ko senāk pārvaldījuši daudzi imperatori. Nu pilsētā dzīvo veseli 17 miljoni, skaits katru gadu pieaug, jo šī ir visu ceļu satikšanās vieta. Čongčinga atrodas Jandzi upes un Jialingas upes krustpunktā, un šis apgabals ir slavens ar savām dabiskajām ainavām un kalnaino reljefu. Šo sauc arī par Ķīnas miglas galvaspilsētu, jo migla un mākoņains laiks ir ļoti izplatīts Sičuaņas baseinā.

Saullēktu sagaidām lidostā, un tad dodamies ielās. Jā! Ir atkal tie kukaiņi, kas pieskandina visu pilsētu – nav kā mūsu Maņdžouli ķīniešiem – jāķer sienāži, jāliek mazos būros, lai dzied pie veikala, tā piesaistot apmeklētājus. Ir silts, sutīgs. Ielas nedaudz haotiskākas, jāskatās zem kājām. Vecās ēkas un modernās augstceltnes… Smaidīgi ķīnieši, kuru akcentu mēs atkal galīgi nesaprotam. Jā, ir tik forši! Sasmejos – ja bieži dzirdēts “man viss besī”, tad es varu teikt: “kā man viss patīk!” Patiešām! Qinghai bija brīnišķīga, un arī te ir tik ļoti forši!

Vienīgais, kas ieskādē, ir tas VPN. Tagad redzams, cik ļoti atkarīgi esam no Google un tajā esošās informācijas par vietām un lietām. Tagad jādomā, kā vispār ar kādu sazināties, kad WhatsApp nestrādā. Esam nedaudz atslēgti no ārpasaules, lai vairāk pieslēgtos Ķīnai. Jā, nekāda telefona, vairāk īstuma!

Vietējā ēstuvītē ķīnieši pārsteigti, ka mākam lietot kociņus un tomēr neesam krievi. Arča bārda par mums rada tādu, ķīniešaprāt, nepārprotamu tēlu. Arī nedaudz ass ir ļoti ass. Esam tajā “gardajā” Ķīnas pusē!

Nometam somas hoteļa pieņemšanā un ar metro 15 stāvu mājas augstumā dodamies pilsētā. Čongčinga uzcelta uz pakalniem, un tiek arī dēvēta par Kalnu pilsētu. Šī ir vienīgā pašvaldība Ķīnas rietumos (kas pati par sevi skaitās vesela patstāvīga vienība – kā province) un ļoti populārs tūrisma galamērķis. Saskaņā ar Pasaules ceļojumu un tūrisma padomes datiem, Čongčinga ir visstraujāk augošā tūrisma pilsēta pasaulē.

Pirmo sasniedzam Jiefangbei, kas ir pats pilsētas centrs ar gājēju ielu, kuras viducī ir Tautas atbrīvošanas piemineklis. Iela ir izklāta debesskrāpjiem un iepirkšanās centriem. Tādas gājēju ielas ir katrā lielajā Ķīnas pilsētā. Interesantāka Hongya ala, agrāk pazīstama kā Hongya vārti, kas izveidoti 2006. gadā. Tā ir vienpadsmit stāvu ēka ar 46 000 kvadrātmetru platību, kas uzcelta gar krastmalas klinti blakus Jandzi upei. Skati šeit liek apstāties ilgāk. Wow!

Tepat var baudīt arī tradicionālos ēdienus, iegādāties suvenīrus vai, gluži vienkārši, iztīrīt ausis. “Ārstēšanas metode” kas pazīstama kā caier vai ausu tīrīšana, ir tradicionāla prasme, kas radusies no senās Ķīnas ļaudīm. Pēdējos gados tā atkal ir kļuvusi populāra. Caier salonos parasti strādā ļaudis, kuri ir apmācīti dažādu instrumentu izmantošanā, lai stimulētu auss kanāla iekšpusi un ārpusi, un iztīrītu ausi tā – “pa īstam”. Arča arī nedaudz satraucies instrumentu priekšā, bet beigās forši. Šādi ausu tīrītāji staigā arī pa Indijas ielām. Bet te tā nedaudz civilāk.

Vēl viena no lietām, ko darīt vecpilsētā – izstaigāt ēdienu ielu. Un tā ir arī tā piepildītākā. Forši, ka šajā lielpilsētā paēst var pavisam lēti – par savām maltītēm nemaksājam vairāk par pusotru eiro! Arī Jandzi upes trošu ceļš, kas ir īpašs transportlīdzeklis vietējiem iedzīvotājiem, lai šķērsotu Jandzi upi, ir pilns cilvēkiem. Trošu vagoniņš tiek darbināts kopš 1980. gadiem, un tā kopējais garums ir aptuveni 1,166 metri. Šo atstājam kādai iespējamai citai reizei. Cilvēku pie tā un ielās tik daudz, ka soli nevar paspert.

Cik labi, ka pilsētā var pārvietoties arī ar metro. Smejam, ka – ja kāds saspiestajā pūlī ierauga spalvaino Arča roku, uzreiz atskatās, kuram tad tā pieder, jo ķīnietim nevar būt! Izmantojam arī Didī jeb ķīniešu taksi, tomēr sarunāties galīgi nesanāk. Taksists vien izmet: “Ķīnieši ir tik nabadzīgi, nav mums naudas!” Pēc šīs pilsētas gan tā neizskatās. Čongčinga ir strauji augoša Ķīnas pilsēta, turklāt Čongčingas universitāte padara šo vēl slavenāku vietējo iedzīvotāju vidū. Daudzi šo dēvē par attīstītāko pilsētu valstī. Nu ko – pirms soļa mājup, iepazīsim šo Ķīnas daļu!

Qinghai province ir nosaukta pēc Qinghai ezera.

Šis ir lielākais iekšzemes un sālsūdens ezers Ķīnā, kas zināms arī kā “Zaļais ezers” un “Zilā jūra”, jo senajā Ķīnā starp šīm divām krāsām nebija daudz atšķirības runā. Vārds “Qing” gluži vienkārši aptver abus toņus. Šis ezers tiek saukts par vienu no četrām Ķīnas jūrām jeb ūdens ķermenim, kas metaforiski veidoja senās Ķīnas robežas. Pārējās jūras bija Austrumķīnas jūra, Dienvidķīnas jūra un Baikāla ezers. Senāk taču Ķīnas nosaukums bija Sihai. “Si” ķīniešu valodā ir “četri”, bet “hai” ir “jūra”. Šī ezera krastos dzīvojuši mongoļi, manču, han ķīnieši, tibetieši. Ne vienmēr tie darījuši ezeram laba ar savām aktivitātēm, bet te nu tas ir… Ezers, ko Qinghai provincē vienkārši nevar neredzēt!

Pēc sāls ezera pārbrauciena pieveram acis uz četrām stundām un atkal esam busā. Mums saka, ka nemaz tik raits brauciens nebūs. Tā kā naktī lijis, iespējams, ka ceļā jāpavada piecas trīs stundu vietā. Skaidrs, ka atkal atkrīt pāris iecerētas vietas pilsētā, bet neko – atliek vien ļauties ceļam un Ķīnai. Jau zināms, ka būs tā, kā jau nu pasaulei iecerēts.

Un ceļš ir tiešām maģisks! Tikko izbraucam no pilsētas divstāvīgā autobusa pašā priekšā, uzreiz kā kinoteātrī paveras visskaistākās kalnu ielejas, upes un dzelteni rapšu lauki, kuriem apkārt ik pa laiciņam ganās gotiņas un zirdziņi, kam gan tās ribas redzamas. Ir tibetiešu dāmas garajām, tumšajām bizēm savu mazo mājeļu pagalmos. Bet ceļu ieņēmuši ķīnieši – tuvāk ezeram katrus pārdesmit metrus ir “mājējķīnietis”, kura galvenais uzdevums māt ar roku visiem, lai kustas ātrāk un neveido sastrēgumus. Ir tik daudz auto!

Daži līdz pašam ezeram ceļu veic, metoties plakaniski uz zemes un ar savu ķermeni noklājot visu ceļa gabalu ar seju uz leju (angliski “prostrate”). Pieceļas un atkal metas zemē uz vēdera no vietas, kuras iepriekš skārušas rokas. Kā nekā Tibetas budistu svētceļniekiem šis ir svēts ezers. No četriem pārējie trīs atrodas Tibetā. Saskaņā ar tibetiešu folkloras nostāstiem, svētceļniekiem ezeram apkārt jāapiet tieši Kazas gadā.

Ezers dziļākajā vietā sasniedz gandrīz 29 m, un augstieņu dēļ ierasti ir ļoti vēss. Taču apmeklētājus tas priecē visu gadu. Ezera ainava krasi mainās atkarībā no gadalaikiem. Apkārtējie kalni un mitrāji pavasarī kļūst koši zaļi, no tālienes atgriežas gājputni. Vasarā un rudenī Qinghai ezera krastos plešas desmitiem tūkstošu hektāru rapšu ziedu.  Ziemā ezera virsmu klāj sniegs un ledus, padarot apkārtni klusu un mierīgu.

Qinghai ezeru baro 23 upes un strautiņi, no kuriem lielākā daļa ir sezonāli. 80% no kopējā pieplūduma nodrošina pieci pastāvīgi kanāli.

Qinghai ezera mitrājs ir viens no septiņiem pasaules lielākajiem mitrājiem, 1992. gadā atzīts par starptautiski nozīmīgu. Šī ir arī īsta migrējošo putnu paradīze! Katru gadu oktobra beigās Qingai ezerā pulcējas vairāk nekā 100 tūkstoši gājputnu!

Bet šodien te pulcējas tikpat daudz cilvēku. Autobuss mūs atvedis šeit uz trim stundām, pēcāk jāsāk trīs stundu ilgais ceļš atpakaļ. Labi, ka tomēr tās piecas nebija jābrauc! Pa ceļam gan saprotam – visi šie ķīniešu bari pārvietojas ne tikai Qinghai provincē, bet arī visā Ķīnā. Un mums visiem atvaļinājums beidzas vienā un tajā pašā dienā. Biļetes pazūd ātrāk kā gribētos un nav tādos laikos, kā vajadzētu, bet saņemamies un saplānojam arī šī pasaku stāsta noslēgumu. Līdz ceturtdienai ceļā, pēc tam atgriežamies savā stepē.

Parka zīmes vēsta – “nekāpiet pāri nožogojumiem, ievērojiet kārtību”, un mēs kopā ar visiem ķīniešiem lecam pāri žogiem un “nogriežam” rindas, jo šajā laikā par sevi ir jācīnās. Jāmaksā 13 eiro, lai piekļūtu ezeram un visām tā krastos izveidotajām atrakcijām. Mēs, kā ierasti, ejam pret pūli, bet izdodas – neviens tam retajam ārzemniekam neskrien virsū. Šodien pie ezera ir vēl viena ārzemnieku ģimene, šķiet, no Itālijas.

Pieejam pie svētā Qinghai. Tas ir tiešām ir visdažādākajos toņos! Brūns? Zaļš? Zils? Viss kopā? Ķīniešiem ir vairāk krāsu valodā kā mūsējā. Skolēni uz jautājumu par mīļāko krāsu bieži atbild: “Varavīksnes krāsa”, un tāda patiešām te ir! Ezers ir patīkami silts, palūdzam tam pāris akmeņus mūsu kolekcijai.  Tibetiešu tantes pie ezera sēd ar saviem lielajiem, skaistajiem, baltajiem jakiem. Tiem degunā milzīgs riņķis, lai nekustas, un tūrists var uztaisīt bildi zvēra mugurā. Jaki neizskatās laimīgi, un to līkie deguni ir pavisam bēdīgi. Var vien teikt, ka par šādu rīcību tantes arī budisms neglābs.

Tepat ir arī tibetiešu mantras. Un, protams, “Om Mani Padme Hum”, ko mums bija jāskaita Butānā, un ļoti bieži. Tibetas budismā tiek uzskatīts, ka šīs mantras skaitīšana var novērst slimības, bailes no nāves, palielināt dzīves ilgumu un palielināt arī bagātību. Protams, to skaitot, ir jākoncentrējas – prātam un ķermenim jābūt vienotam. Pat ķīniešu zīmēs šeit tā rakstīts.

Kamēr soļojam apkārt visam, kam nu var apsoļot, citi gar ezeru minas ar velo. Ezers, patiesībā, ir populārā, profesionālā velobrauciena Tour of Qinghai Lake norises vieta – šīs sacensības notiek katru gadu jūlijā Tour de France laikā. Lielais augstums virs jūras līmeņa, kas sākas ar aptuveni 3200 m.v.j.l. ezera krastā, gan apgrūtina pārvietošanos, bet šie dabasskati ir to pūļu vērti! Arī mums šis pagaidām ir lielākais augstums Qinghai provincē.

Ķīnieši atkal nāk ar mums runāties, kamēr citi visu sarunu filmē. Dažreiz grūti ieturēt maltīti – apgriezies, pretī kamera. Aizgriezies uz otru pusi, tur telefons tiek piebāzts pie sejas. Bet nu pie tā jau esam pieraduši. Mūsu nākamais galamērķis gan būs pavisam moderns, varbūt tur izpaliks šī Sarkanā paklāja slava?

Trīs stundas paiet nemanot, ezers ir brīnumains, arī par spīti tiem mežonīgajiem pūļiem un haotiskajiem un skaļajiem ezera apmeklētājiem. Iespējams, ka nesezonā varētu vairāk gūt to svētumu, to mieru – to, pie kā budisti metas uz vēdera. Lai sajustu ko īpašu, ir nedaudz jāapstājas, bet te nu nekādi. Tomēr šī ir lieliska vieta mūsu Qinghai tūres noslēgumam. Nekad nebijām par šo provinci daudz dzirdējuši. Jā, ķīnieši to zina, bet ārzemnieks taču nebrauks uz šo, ja apkārt tik daudzas citas! Tomēr velti! Qinghai izrādījusies par vienu no brīnišķīgākajām, patiesi! Lai arī plānojām te pavadīt vairāk laika, mūs ceļā ierauj biļetes, kas koriģē virzienu, uz kuru varam doties, lai vieglāk būtu atgriezties skolā. Nu ko – vēl viena province, un pavisam pretēja mūsu Qinghai!

Lielākais un augstākais plato uz zemes – tas ir Tibetas plato.

Šodien turp dodamies mēs. Cilvēku darbības gandrīz neietekmēts, tāpēc īsta Paradīze augiem un zvēriem, vismaz tiem, kas var izdzīvot šajā vidē. Vidējā temperatūra te svārstās no mīnus deviņiem līdz plus četriem grādiem. Dažreiz, tāpat kā pie mums Maņdžouli, ir zem mīnus 40.

Četros ceļamies, jau laicīgi esam vilciena stacijā, atgriežamies mājās tieši pirms pusnakts. Jā, desmit stundas ceļā, bet par brīnumiem taču jāpacīnās! Uz Chaka Sāls ezeru iet pat vilciens. Par to uzzinām, kartē atklājot, ka pie mazā ezera ir sliedes. Bet kā par to zināja visi šie ķīniešu bari? Arča izmet: “Kad neesmu izgulējies, ķīnieši mani kaitina.” Jā, nav vairs tāda tolerance. Bet vismaz “pa ķīniskam” jau mākam visām rindām iet garām apmulsušām sejām, atvērtām pasēm un nesaprašanā jautāt, kas jādara, lai arī viss jau sen zināms.

Vesels vilciens brauc uz Chaka ezeru, piecu stundu ilgais pārbrauciens ir bez pieturām. Vienkārši no galvaspilsētas uz plato. Mums daži lūdz samainīties  ar vietām, jo nav blakus draugiem. Tiekam pie sliktākām, bet nu zinām, cik bieži ķīnieši ar mums mainījušies. Blakus vīram gāzējas vēders, pagulēt grūti, bet tie, kuri ieņem mums sākotnēji piešķirtās vietas, pēcāk nāk ar augļiem un tos mums dāvina. Nu ir taču visi forši. Tikai jāpierod.

Steidzam garām lielākajam Ķīnas iekšzemes ezeram, pēc kura Qinghai province nosaukta. Uz to mūs vedīs autobuss rītdien. Bet nu aiz loga skats tāpat nav patīkamākais. Ārā līst, un pamatīgi. Vai tiešām vienmēr, kad brīnumi priekšā, mums tāds lāsts? Tas seko jau no 2016.gada Maču Pikču – dabas maģija laikā, kad debesis un zeme mirkst.

Izkāpjam no vilciena un smejam – arī apģērbs nepareizais. Nosalsim, salīsim. Vismaz odi vairs netraucēs gulēt – būsim tā iztukšoti, ka nejutīsim. Rindas ir mežonīgas, bet Ķīna ir gatava tūrisma sezonai, un viss notiek operatīvi. Samaksājam ieejas maksu un ejam skatīties brīnumu, kamēr vietējiem brīnums atkal esam mēs paši. Šī province patiesi nav tik zināma, kā tai pienāktos!

Sākumā kāpjam parka vilcieniņā, kas ieved iekšā pie ledus lauka. Oho! Ne velti Chaka sālsezers Ķīnā dēvēts par “Debesu spoguli”! Tādos sāls laukos bijām Bolīvijā — Salar de Uyuni, pasaulē lielākajā sāls līdzenumā. Redz, Ķīnā arī tāds atrodas! “Chaka” tibetiešu valodā nozīmē sāls ezers, un bagātīgie sāls resursi ir iemesls šim nosaukumam. Šī ir arī pirmā pārtikas sāls ražošanas bāze Ķīnā.  Čakas ezera augstums ir 3059 m, tas aizņem 105 kvadrātkilometrus platību, un veido vienkārši neticami ainavu. Šis tiek slavēts kā viens no skaistākajiem sāls ezeriem Ķīnā, kā arī iekļauts 50 populārāko fotografēšanas vietu sarakstā Ķīnā.

Un iedomājies? Lietus pierimst, izkāpjam no vagoniņa, apsaukdami informācijas centra tanti, kas teikusi – 15 km jābrauc. Labi ja pieci! Bet neko, viss jau apmaksāts, jāsāk ienirt šajā brīnumā! Lai sāls laukus, kas nu mūs ieskauj, skartu, kājās jāvelk pa eiro īrēti zābaciņi, lai nesabojātu nevis sevi, bet gan vidi, kā rakstīts. Tie, kas nopietni atbraukuši pēc foto, jau zinājuši, ka zābaciņi būs sarkani, un pieskaņojuši tērpus. Un šī tiešām ir foto Paradīze! Vēl, vēl vienu, un vēl vienu attēlu! Te ir tik ļoti skaisti!

Bet kā tad vispār Tibetas plato tik lielā augstumā atrodas sāls ezers? Qinghai Tibetas plato senāk bija daļa no okeāna. Pēc ilgstošas zemes garozas kustības, zeme pacēlās, izveidojot šo augstāko plato. Rezultātā jūras ūdens dažās zemās vietās palika, un radās vairāki sālsezeri un dīķi. Chaka sālsezers ir viens no tiem. Sāls šajā ezerā ir gandrīz bezgalīgs, jo lietus no apkārtējiem kalniem to atnes arvien vairāk.

Te ierīkotas vairākas platformas un fotografēšanās zonas, bet visskaistāk jau vienkārši sāls laukā! Pasmeļam to plaukstās, pieliekam pie mēles. Jā, ir īsts! Uzspīd saulīte, un redzams, ka šī ir vieta, kur zeme satiekas ar debesīm. Vai var būt skaistāk? Tepat ir arī milzīgas skulptūras, taisītas no sāls, un arī Tibetas budisma svētvietas, protams. Tās izkaisītas visā plato.

Pa sālsezeru jāstaigā prātīgi, jo tajā atrodas pat alas. Infodēļi vēsta, ka “karsta ala” ir sālsezera “avota acs”, ko veido pazemes avota ūdens. Tā ir galvenā sāls ezera dabiskās papildināšanās metode. Krāsa acīmredzami atšķiras no “normālās” zonas krāsas uz ezera virsmas. Sāls slānis, kas ieskauj sāls ezera “karsta alu”, ir salīdzinoši plāns, un no šīm alām jāizvairās, metot pat 3 metru lielu loku. Sāls laukā atrodas arī elektrības stabi, kas tika uzcelti 1970. gados, lai sāls ieguvei nodrošinātu nepieciešamo elektroenerģiju. Te ir arī Chaka sāls fabrikas centrs 80. gadu industriālajā stilā, bet nu, protams, ir jaunas rūpnīcas.

Te kursē vilcieni, busiņi un arī gājēji – visi vienā mazā sliežu strēlē, kas iestiepjas sāls laukos. Tie, savukārt, atduras pret kalniem, kuros uzsēdušies lietus mākoņi. Bet nu esam priecīgi par saulīti. Laikapstākļi Chakas sālsezerā ierasti ir ļoti sausi. Pat ezermalā gada vidējais relatīvais mitrums ir 45% – 50%. Dienas un nakts temperatūra ir ļoti atšķirīga, un ziemā ir ļoti auksts. UV starojums ir spēcīgs visu gadu. Lai arī sākumā pasmējām par tiem, kas vilcienā vēl lietavu laikā smērēja pamatīgu pretapdeguma krēma kārtu, vēlāk saprotam – tie gudrie ķīnieši. Mēs atkal esam par pāris toņiem tumšāki.

Sāls laukos pavadām piecas stundas līdz tam vienīgajam vilcienam, kas dodas piecas stundas atpakaļ uz pilsētu. Rīt jāatgriežas pusceļā uz citu ezeru. Saspringts grafiks? Ir kā ir, kad atvaļinājums vien trīs nedēļas! Bet paskaties – nu tāda dabas burvība! Nespējam noticēt, ka nevienu ārzemnieka seju šajās lielajās masās šodien neredzējām. Vilcienā mums arvien nāk klāt, un interesantākais no jautājumiem: “Vai jūs esat krievi vai ārzemnieki?” uz ko atbildam, ka ķīnieši.

Paņemam vilcienā piedāvāto Tibetas plato alu “no 3500 metru augstuma”, kā virsū tam rakstīts, un baudām skatus aiz loga. Neticami! Un vēl varavīksne kā milzīgs stabs paceļas taisni debesīs! Vai dieviņš dzīvo šajā provincē? Qinghai ir īsts brīnums, un šīs dienas ir bijušas patiesi pasakainas!

Šausmu naktis turpinās.

Istaba maza, šaušalīgi karsta, nav ne ventilatora, kur nu kondicionieris. Bet pie atvērta loga iekšā lido odi. Pieskaitām pāris negulētajām vēl vienu nakti. Un tādas būs vēl, jo tūrisma sezonā viesnīcām cenas augšā, jāmēģina kā taupīt. Salūtu vietējie, gluži kā mūsu Maņdžouli, šauj jau pirms sešiem. Un tad sāk dziedāt putni, laiks doties transportu meklējumos.

Tiekam sūtīti no vienas autoostas uz otru, arī no paša rīta atklājas, ka tāpat attopamies nepareizajā. Bet pareizajā saka, ka busu uz mūsu nacionālo parku nav. Ķīnā vienmēr jābūt uzstājīgam, līdz nelaimīgās informācijas centra tantes sāk domāt, līdz kurienei mums īsti braukt, lai būtu tuvāk parkam un kā pārvietoties tālāk. Labi, nopērkam biļeti uz pilsētiņu, kas tāpat šķiet aizdomīgi citā virzienā, kā nepieciešams, bet kustēsim. Šajā atvaļinājumā mēģināsim pievienot vēl vienu provinci, tāpēc katru dienu sākam savus piedzīvojumus ap sešiem un atpakaļ pēc astoņiem. Lai piesātināti.

Autoostā tualetes var atzīmēt kā vienas no briesmīgākajām kādas pieredzētas Ķīnā. Provinces galvaspilsētas galvenajā (!) autoostā ierīkota tāda kā rene, kurā nav ūdens, un visi vienkārši nokārtojas tādā. Apkārt lido mušas, tā smaka ir vienkārši neaprakstāma. (Mēģināju aprakstīt, bet tad rakstam jāliek vecuma ierobežojums. Izdzēsu.). Katrā ziņā pabriesmīgi.

Bet esam ceļā uz Kanbulas nacionālo meža parku, kas ir milzīga ainaviska teritorija ar satriecošām dabas ainavām – mežiem, dziļiem kanjoniem, smaragda upēm, kā arī krāsainiem iežiem. Parkā ir 18 virsotnes, kas katra atgādina ko neparastu – tad pilis, tad pagodas, tad cilvēku figūras. Nu ko, dodamies!

Jau izbraucot no Xiningas, Qinghai provinces galvaspilsētas, apkārt parādās lieli kalni. Jā, katra Ķīnas province tik atšķirīga, kā sava valsts! Šajā provincē Tibetas augstienē iespējams iepazīt spēcīgas tibetiešu un mongoļu kultūras tradīcijas. Qinghai Ķīnā ir ceturtā lielākā platības ziņā un te ir trešais mazākais iedzīvotāju skaits. Tibetieši veido piekto daļu no Qinghai iedzīvotājiem, un Hui veido aptuveni sesto daļu. Savukārt nacionālās minoritātes – veselus 45,5% no visiem iedzīvotājiem.

Ķīnā jābūt uzstājīgam. Un jāatceras, ka ne vienmēr visi sapratīs, kur vēlies doties, un kā labāk turp nokļūt. Tāpēc neuzticamies informācijas centra tantei, bet gan savai galvai un kartei. Aizkuļamies uz pilsēteli tuvāk nacionālajam parkam, uz kuru sabiedriskais transports it kā neiet, bet iet, un te atkal jāmeklē kāds iespējami neiespējams transports. Tad izrādās, ka uz mūsu parku brauc vēl kāds ķīnietis. Tam sākumā sekojam un vēlāk uzrunājam. Izrādās, tālākais ceļš tikai taksī.

Labi, ka te ir lēti, un pēdējos 20 km līdz parka ieejai nobraucam par trim eiro kopā. Bet tur atkal pārsteigums – papildus parka ieejai par parka autobusu jāmaksā 30 eiro no cilvēka, jo ceļš parkā ved veselus 40 km. Taksists uzreiz piedāvā mūs izvizināt par 40 eiro kopā. Nu protams, tā arī darām. Un cik labi gan! Dīvaini, ka tik pasakainas vietas ir tik grūti sasniedzamas!

Kanbulas nacionālais meža parks, kas atrodas Qinghai-Tibetas plato un Loesas plato krustojumā, ir 152 kvadrātkilometru platībā, un tā augstums ir no 2100 līdz 4000 metriem. Mūsu augstākais punkts šodien ir 2950 metri – to rāda šoferīša gudrais auto. Kanbula ir AAAA ainaviskā zona. Mežā paslēpti budistu klosteri un sieviešu klosteri, turklāt ir daudz tibetiešu ciemu, kas ļauj īsi ieskatīties vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Te tie audzē dažādus graudus, kukurūzu un daudz kartupeļu. Nu graudus tie izklājuši uz mazajiem ceļiem žāvēties un auto vienkārši jābrauc tiem pāri.

Pirmā pietura ir Lijiaxia rezervuārs, kas šobrīd ir pasaulē lielākā divrindu turbīnu hidroelektrostacija un trešā līmeņa (lieluma ziņā) hidroelektrostacija Dzeltenās upes augštecē. Tā apvieno ainavisko skaistumu ar apūdeņošanas un plūdu kontroles funkciju. Jā, protams, un tā iespaidīgā Dzeltenā upe!

Kanbulas nacionālais meža parks ir īpaši nozīmīga vieta arī floras un faunas daudzveidības dēļ. Te atrodamas 800 augu sugas, apkārt lidinās daudzi reti putni un mežos mīt tādi zvēri kā brieži, murkšķi, aitas, vāveres. Tik daudz gotiņu te kalnos!

Kanbula ir viena no vietām, kur attīstījās Tibetas budisms. 11. gadsimtā trīs augsta ranga Tibetas budisma mūki ieradās Kanbulā sakarā ar izmirstošo kustību Tibetā, lai nodotu šeit Tibetas budismu tālāk un tas turpinātu izplatīties. Tagad Kanbulā līdzās pastāv pat dažādas Tibetas budisma sektas.

Temperatūra Kanbulā ir zemāka nekā pilsētas rajonā, gada vidējā ir aptuveni 2°C. Ziemā snieg, parks ir slēgts. Tomēr šodien saulīte labi cepina. Apstājamies vairākos skatpunktos, un viens ir pavisam mulsinošs. Koka trepītes ievijas mežā, un iet tikai uz leju, mēs tām sekojam… Ejam, ejam, ejam… Šoferis, nez kāpēc, nav brīdinājis, ka tik ilgs gājiens lejā pa kalnu. Un katrs pakāpiens atgādina, ka arī augšā būs jātiek. Lejā atklājas klinšu ieleja, brīnumaini. Šis parks ir īsta pasaka! Un nemaz ne tik zināms!

Protams, kāpiens augšā šajos augstumos arī ir īsts izaicinājums – karsti, un vēl nav tik daudz gaisa, cik gribētos. Bet smieklīgākais, ka pēc tā šoferītis mūs noved lejā no kalna un mēs nesaprašanā – tikko te bijām – nokāpām un uzkāpām atpakaļ! Un tas nespēj noticēt – stundas laikā? Domājis, ka vienkārši kaut kur krūmos sēdējām un lapas skaitījām. Protams, ir lietas, kas pazūd mūsu visu ķīniešu valodā – opim jau arī cita. Un tad mēs katrs ar savu dīvaino akcentu nemākam visu saprast. Bet brauciens ir tiešām foršs.

Un arī atpakaļ uz pilsētu tiekam. Jāsaka, ka nacionālais parks ir fantastisks, tam var veltīt visu dienu. Bet to, kā citi ārzemnieki uz turieni var tikt bez dārgas tūres, nav skaidrs. Mēs tiešām daudz jautājām, daudz nepiekritām un darījām “pa savam” un beigās iznāca vislabākais iespējamais.  Vēl trīs dienas šajā provincē, vēl trīs milzīgi brīnumi priekšā!

Qinhgai reģions Ķīnā ir viens no visretāk apdzīvotajiem apgabaliem pasaulē.

Vidējais augstums šeit ir 3000 metri virs jūras līmeņa, un sasniedz pat 7 kilometrus! Kas nozīmē – aukstas ziemas un īsas, vēsas vasaras, spēcīgus vējus un pat smilšu vētras. Tāpēc šajā lielajā 720 tūkstoš kvadrātkilometru teritorijā dzīvo mazāk kā 6 miljoni, puse no tiem provinces galvaspilsētā.

Par spīti tam, ka šī province nav bijusi diezgan pievilcīga laikapstākļu ziņā, tā bijis mērķis daudzām impērijām, arī Tuyuhuniem, kas šeit valdīja no 3. līdz pat 7. gadsimtam. Tie bija ļaudis, kas apvienoja iekšējās Āzijas daļas. Arī Zīda ceļa dienvidu daļa attīstījās pateicoties viņiem.

Tibetieši gan nāca cīnīties ar Tuyuan dinastiju, jo tie kontrolēja diezgan nozīmīgus tirdzniecības ceļus. Un tā impērija sabruka. Reģionā ienāca tibetieši, ķīnieši, un arī mongoļi pārņēma šo vietu. Kādu laiku Qinhai pati par sevi arī bija valsts – Khoshut Khanate – mongoļu karaļvalsts, kas ilga līdz 1717. gadam. Vēlāk Qinhai bija zem Qing dinastijas. Nu, protams, šī ir daļa no ĶTR.

Provinces galvaspilsēta Xining, pateicoties tās vēsturei, ir islāma un budisma centrs. Veselas 37 nacionalitātes dzīvo Xining, tikai puse ir han ķīnieši.

Bet līdz Xiningai vēl jātiek. Vilcienā, lai arī guļošajā vagonā, nakts ir negulēta, jo atrodamies tieši pie vietas, kur savienojas vagoni, jeb tās, kur visi pīpē. Nu gluži kā gulēt smēķētavā. Neskaitot to, turpat ir tualete, kur notiek brīnumu lietas. Un tad visu rītu, kad izdodas pievērt acis, ķīnieši sāk tīrīt rīkles. Tici man, tur vajag “iekšas”, lai visu to uztvertu pozitīvi.

Tā sasniedzam savu jauno provinci. Izkāpjot no vilciena uzreiz redzam visas tās dažādās sejas – tad ķīnietis, tad ķīniešu musulmanis, tad tibetietis. Un mēs. Laikam arī te “balto” nebūs pārpārēm. Vismaz foršas tās musulmaņu ēstuves – nūdeles uzreiz tiek rokām izmīcītas, klāt pasniegtas gardas augu tējas. Pilsēta ir milzīga, arī distances ne pa jokam. Viesnīcā mūs reģistrē ilgāk kā plānots un saprotam, šodien nepaspēsim apskriet visu iecerēto. Galvenais jau ir Kumbum jeb Taer klosteris, kas ir viens no sešiem Gelupa novirziena svētajiem klosteriem tibetiešu budismā. Celts pirms 430 gadiem, nu Kumbum ir mājas vairāk kā 650 mūkiem, tas ir viens no lielākajiem klosteriem Tibetas plato. Slavens ar skulptūrām un pat tādām, kas izgrieztas no jaka sviesta!

Pirms paša klostera mūs pārsteidz tie bari, kas uz turieni dodas. Jā, ceļot Ķīnā atvaļinājuma laikā ir traki, maigi teikts. Pat nezinām, kā atpakaļ uz savu stepi tiksim, bet te nu mēs esam, kalnos. Pusotru stundu busā stāvam, iespiedušies starp tūristiem un vietējiem, kas puķēm un vīrakiem rokās dodas uz mūsu klosteri.

Protams, tas ir to vērts. Tibetiešiem ļoti svētais templis ir Ķīnas nacionālais 5A (augstākais) tūrisma objekts. Cienām visur saliktās zīmes un nefotografējam tur, kur aizliegts. Un aizliegts ir tajās vietās, kur žoklis atkaras. Tādas statujas, tādas krāsas, tāda atmosfēra! Ne tikai ieskats šajā budisma novirzienā, bet arī tibetiešu mākslā un kultūrā. Vīrs, Tsongkhapa, kas klosteri uzbūvēja, dzimis no sandalkoka, Lielā brīnumu koka, un studēja budismu Tibetā. Tagad lielais komplekss 143 hektāru platībā sastāv no vairāk kā 10 tūkstošiem ēku un tajā atrodas vairāk kā 100 tūkstoši kulturālo relikviju. Protams, neaizmirsīsim tās jaka sviesta statujas. Milzīgas, vesela istaba ar tādām! Lai uztaisītu šādas skulptūras, mūkiem jāmērc savas rokas ledainā ūdenī, pat ziemā. Māksla nākusi no Tibetas, kur senāk lielajām lamām pasniegts sviests, izgrebts puķītes formā. Māksla attīstījusies līdz šim acīm neticamajam līmenim.

Te iespējams veikt dažādus rituālus, noziedot, lai mūki padzied mantras, un arī paskatīties, kā tie debatē – tas ir viens no mūku ikdienas uzdevumiem, lai pārbaudītu savas zināšanas budismā. Kamēr pārējie sēž pusaplī, runātājs ir vidū un tad tas tiek iztaujāts. Vidū esošais nedrīkst jautāt pretī, tikai atbildēt. Šo pasākumu gan nepieredzam, bet pavērojām tādu Butānā.

Redzam, kā mūki dieviņiem ziedo šņabi, to lejot tādā īpašā traukā no divām pudelēm reizē. Citi priecājas par mums un, protams, nāk pēc tām ilgi kārotajām fotogrāfijām. Smejam, ka mūsu Butānas gids Pema būtu lepns – pēc viņa vienmēr apejam stupām apkārt tās trīs reizes; visu budisma tempļos darām kā mācīti.

Notiek arī brīnums. Ejam ārā no klostera kompleksa, mums pretī veras vietējie, atvērtām mutēm un kamerām rokās. Izrādās – mums aiz muguras uz mākoņa maliņas parādījusies mazītiņa varavīksne. Ir tie, kas uzreiz krīt ceļos, ir tie, kas velk ārā ne tikai telefonu, bet arī divas līdzpaņemtās kameras. Tas tiešām ir brīnums. Tālumā ir lietus mākoņi. Skaidrs, ka tas mēģina mūs panākt no Mongolijas.

Dodamies atpakaļ uz pilsētu, un nokļūstam Dongguan mošejā, kas ir lielākā šajā provincē hanu un tibetiešu stilā celta. Arča izsaucas – “tiešām ķīniska!” Šajā varam ieiet, bet veikti rekonstrukcijas darbi, tāpēc izvēlamies apskatīties visu no āra. Tā tika uzbūvēta 1913. gadā. Un, protams, apkārt tai musulmaņu tirdziņš ar sakarinātiem beigtiem zvēriem. Halal. Ir opīši, kas lūdz naudiņu, un advancētākajiem kaklā uzkarināts arī QR kods – ja nav skaidras naudiņas, kas Ķīnā vispār retums, tad vari noziedot elektroniski.

Ielās ārzemnieku nav, divus redzam savā viesnīcā. Bet ir daudz kartupeļu! Ar mums fotografējas daudzi, bet lielo pilsētu grūti apgūt. Didī braucēji ir ļoti lēti, pat izdevīgāki kā sabiedriskais transports, bet autoostās mums saka, ka visas biļetes uz visām apkārtējām vietām visur izpārdotas. Jā, ar taksi var braukāties pilsētā, bet ne pārdesmit kilometrus. Tad nu jāzīlē, ko vispār apskatīt tad, kad ķīnieši ieņēmuši visas vietas.

Mongolijas piedzīvojums bijis patiešām piesātināts.

Nedēļas laikā esam apguvuši tik daudz! Daudzi ārzemnieki Mongolijā pavada arī pāris mēnešus, bet tie ir patiešām nesteidzīgi. Kamēr vienu vietu var apmeklēt dienas laikā, mēs tās pašas dienas laikā varam piecas. Protams, esam raiti, esam moži un priecājamies arī tad, ja ir karsti, ja kājas piekusušas, un, ja priekšā viss tas pats un vēl vairāk!

Turklāt tagad garš ceļš. Uz robežu 656 km un 15 stundas, uz Ķīnas Iekšējās Mongolijas galvaspilsētu 320 km un septiņas stundas, savukārt līdz nākamās provinces galvaspilsētai Xining 1333 km un 22 stundas. Pirmā brauciena biļeti esam iegādājušies par mazākajām iespējamajām naudiņām, kas ir 6 eiro. Bet mums dieviņš priekšā nolicis konduktori, kas priecīga parunāt ar ārzemniekiem un visās izpārdotajās vietās atrod tādas, kur abi pat varam izvilkt gultas un pagulēt! Tā it kā būtu maksājuši tos 25 eiro par guļvietām!

Vagonā gan visi mokās, jo termometrs rāda 35 grādus. Gaiss no āra nenāk iekšā, visiem pieres un muguras slapjas. Bet mēs priecājamies par gultasvietām! Mongoļu konduktore pat pasniedz man segu un spilvenu, uz kā uzlikt galvu. Nu tik jauki, tik ekskluzīvi! Tā saka, ka rīt pa dienu 55 grādi, bet varbūt sajaukusi par desmit grādiem. Bet kas zina – saulītē tiešām liekas kā Ellē, svilina ne pa jokam.

Mongoļi ir nedaudz mežonīgāki kā ķīnieši. Vagonā ir arī policija, un tā arī aizved vienu nedaudz agresīvu, iereibušu mongoļu vīru, kas visu laiku bļaustās. Redz, Ķīnā var alkoholu vilcienā lietot, un to arī pārdot. Var arī smēķēt visur, kur pagadās. Bet te nekā – viss aizliegts, jo laikam ir iemesls.

Mostamies ar saullēktu, kas garām skrienošās pļavas izraibina siltajām sarkanīgajām krāsām. Nu skaisti te. Tik daudz vēl ko apgūt! Tik tuvu reālajam! Eiropā jau grūti tagad to autentiskumu atrast, tūristi ir visur, un visur bijuši. Interesantas paliek tūristu nemītās taciņas. Lai arī Mongolijā daudz apmeklētāju, tie arī zīlē, ko vispār var apgūt no šīs zemes, jo viss vēl grūti pieejams, prasa savu laiku un iedvesmu.

Robežu pārsteidzošā kārtā sasniedzam ātrāk kā iecerēts, un pavīd cerība paspēt uz dienas vilcienu, lai nav jānīkst uz stacijas robežā līdz pusnaktij. Naudas maiņas punkts vaļā, skrienam! Bet pa ceļam pamanām. Buss uz Hohhotu? “Pa taisno”? Tā bez apstāšanās robežpilsētiņā? Izcili! Paldies tev, kas skatam nolika šo transportlīdzekli priekšā! Kāpjam tajā un tagad tikai pārbaudes! Skaidrs, ka Iekšējās Mongolijas galvaspilsētu sasniegsim šodien!

Mongolijas pusē esam vieni no ātrākajiem. Ļoti ilgi gaidām citus mongoļus un ķīniešus. Mums tikai aci uzmet, un ieliek zīmogu par valsts pamešanu. Apgrieztā situācijā esam uz Ķīnas robežas. Autobusa darbinieki mūs piereģistrē kā mongoļus, kas sagādā pirmo pārbaudījumu. Cik labi, ka zinām ķīniešu valodu tieši šādām situācijām! Cik labi, ka telefonā visi rīki, lai noskenētu kodus, un saprašana, kā to visu aizpildīt! Un tad pasu kontrole. Ja strādājam Ķīnā, pēkšņi vajag darba atļaujas kartes, ne tikai vīzu. Tās, kad izbraucām uz Latviju, skolai pieprasījām. Negribēja dot, atļāva uztaisīt foto. Ļoooti negribīgi. Un tagad, tikai pateicoties šim foto tiekam atpakaļ Ķīnā. Redz, autonomo reģionu kontrole ir striktāka. Nekas tāds netiks prasīts lielajās pilsētās. Bet mēs esam pie “savējiem”, un zinām viņu niķus.

Autobuss mūs nepacietīgi gaidījis, septiņas stundas ceļā. Cauri tai pašai stepei, kurā arī saliktas dinozauru skulptūras. Redz, te arī tādi atrasti, ne tikai pie kaimiņiem. Reģiona galvaspilsētā ierodamies sešos vakarā. Protams, nedaudz noguruši, bet tomēr Ķīnā! Un, lai arī paši mēs sev neticētu pirms pāris gadiem te iebraucot pirmo reizi, nu varam teikt – te ir tik viegli! Mums visi maksāšanas rīki saprotami, valoda raita, atrodam gan foršāko istabiņu naktij, gan labu alu, gan savu zālēdāju pārtiku. Mūs atkal filmē, atkal priecājas, ka esam šeit. Atkal aprunājas. Un mēs varam sarunāties! Jā, Ķīna ir kļuvusi par mūsu mājām. Ir forši aizbraukt, un forši atgriezties!

Nākamajā rītā ilgs pārbrauciens priekšā. Vilciens brauc garu distanci no pašiem Ķīnas austrumiem, Shenyang pilsētas. Veselu diennakti jau ceļā! Bet brīnumainā kārtā tas nekavējas. Brīnumi gan arī stacijā – viens pajautā pasargāt tā mantas, un pēc tam mēģina par to samaksāt; cits nebeidz dalīties ar komplimentiem, pēdējais piedāvā izmest mūsu tukšās plastmasas glāzītes. Un tad vēl neaizmirst izmest: “Ārzemnieks!”

Stacija gan kā Ķīnā – piepīpēta, tualetes īpaši nejaukas. Te, redz, domā, ka tas caurums grīdā ir higiēniskāks kā pods, bet tad, kad tajā netrāpa un ar apaviem pēc tam jākāpj citu “darīšanās” un sanāk pa visurieni to iznēsāt, nekas.

Laižam! 22 stundu braucienam esam paņēmuši “slīperi” jeb gultu – katrs vienu no trim, kas savietotas gar vagona sienām. Jābrauc ne ar ķīniešiem – ar visādiem, kas runā visādās mēlēs. Jo atkal uz neparasto Ķīnas pusi! No lietavām tuksnesī. No zemienēm uz kalniem. Ārā pat vakarā saule augstu debesīs, jo teorētiski būtu jāmaina laika zona. Bet mēs jau Ķīnā – te visiem būs dzīvot pēc Pekinas laika.

Vietējie atkal pīpē. Visur. Šajā braucienā kādas pāris cigarešu paciņas pasīvi esam “novilkuši”. Visu laiku tie ēd, dzer šņabi. Un arī atraugājas, spļaudās un pukšķina. Skaļi. Nav jau smuki bāzt kameru viņiem sejā, bet esam ieplānojuši tev parādīt it visu pirms Ķīnu pametam. Tikai tam jāgaida 11. novembris jeb Vientuļnieku diena, kad tādai aparatūrai, kas to visu ļautu izdarīt, lielas atlaides. Līdz tam par mūsu piedzīvojumiem pastāstīšu šeit. Tiekamies Qinghai jau rītdien!

Pēdējā diena Mongolijā!

Viesnīca forša, virtuvē iebūvēta jurta. Pie brokastīm mūs uzrunā vīrs no Austrālijas. Tam arī visi prasījuši, kāpēc viņš izvēlējies Mongoliju. Atbildējis – tāpēc, ka grib nevis Bali, nevis Taizemē vai kādā citā tūristu iemīļotā vietā un ērtībās, bet tā – pa īstam – pie cilvēkiem. Grib ēst, ko ēd mongoļi, grib čurāt tur, kur mongoļi. Tādās “grūtākās”, mazāk izpētītās valstīs autentiskāka pieredze.

Un tāda bijusi arī mums. Ne pārāk viegli apgūt Mongoliju bez krietnas naudiņas kabatā, jo ceļi vēl nav izpētīti, ja tādi vispār ir. Bet mums tas ir izdevies – iepazīt dažas no daudzām burvīgām vietām Mongolijā. Ceru, ka arī tev, dārgo lasītāj, radies nedaudz lielāks priekšstats par šo zaļo, plašo zemi ar jurtām, milzīgiem ganāmpulkiem, rīkles dziedātājiem, sieru un kafiju.

Ceļmalā stāvošajiem vienmēr klāt piestāj šoferi nemarķētos auto un piedāvā izvizināt par takša cenām. Un, ja braucējs vietējā aplikācijā, kas ne vienmēr darbojas, jau pasūtīts, vietējie palīdz ar šo sarunāties. Ar vienu tādu šoferīti tiekam nedaudz ārpus pilsētiņas, lai dotos savā pēdējā pārgājienā pa kalniem.  Atkal mēs – nesaprotami “baltie” – izvēlējušies akmeņainākos ceļus ar nesaprotamu galamērķi.  Bet tiekam pie pārgājienu takām. Kartes gan arī neprecīzas un attopamies meža vidū, kur odi ir īpaši sajūsmā par savu neparasto maltīti.

Neparastākais, ka arī šajā – šķietami pamestajā vietā – atrodas pa kādam, kas ēniņā noslēpies un tad kārtīgi sabiedē. Saulīte dedzina, ir pāri plus 30, un šajās pļavās esam labi sadeguši. Tomēr pēc nesenajām lietavām daudzas takas pārvērtušās dubļu upēs. Jāmaina iecerētais virziens.

Un cik labi, ka pasaule tā ieplānojusi! Negaidīti atliekam kartē citu skatpunktu, un no turienes atklājas visa Ulanbatora no putna lidojuma. Tāds skats!

Mūs no kalna drīz nodzen mušiņas, kas salīp uz krekla no abām pusēm, un, protams, ieķeras matos un nebaidās līst uz sejas. Arī mūsu Maņdžouli stepē šis ir īstais kukaiņu laiks.

Uz pilsētu mēģinām noķert busu, bet arī tos – tā, ar minēšanu. Dažreiz nesanāk trāpīt pareizo virzienu, soļu skaitītājs tad priecīgs. Protams, vienmēr kāds piesakās palīdzēt – ja ne mums saprotamā mēlē, tad tāpat. Bet galvaspilsētā jau orientējamies.

Pēdējā dienā paņemam mongoļu saldējumu. Saldējuma būdeles te ir uz katra ielas stūra, dažreiz pa vairākām. Mongolijā saldējums ir tik populāra lieta! Mazāk tūristiskās vietās par 25 centiem, tur, kur vairāk ārzemnieku, tas pats saldējums par 75 centiem. Uzreiz no saldējuma mašīnas iespiests vafelē. Smieklīgi lasīt teoriju par to, ka saldējumu tomēr izgudroja mongoļu jātnieki. Pēc tam tas nokļuva Ķīnā, un visbeidzot Itālijā. Kurš bija pirmais, to zinās tikai tas pirmais.

Līdz vilcienam vēl laiks Mongolijas Nacionālajai mākslas galerijai, kas dibināta 1991. gadā. Galerijā ir savākti un saglabāti vairāk nekā 4000 vizuālās mākslas darbi – gleznas, skulptūras, grebumi, videomāksla, un citi.  Galerijas kolekcijas darbu mērķis ir parādīt Mongolijas mainīgumu. Starp citu – ja jautā – kā visu šo zinām – pie visiem apskates objektiem Mongolijā saliktas informācijas plāksnes. Tā nu lielākoties ārzemnieks var uzzināt ļoti daudz par šo zemi.

Un pēdējā ēdienreizē, protams, “buuz” jeb mongoļu tvaicētie pelmeņi. Tie gan nākuši no Ķīnas “baozi”. Tos īpaši mongoļi mīl sava Jaunā gada svinību laikā, kas parasti iekrīt februārī (nu gluži kā ķīniešu Jaunais gads). “Buuz” tiek sagatavoti iepriekšējās nedēļās un atstāti ārā, lai sasalst; tos ēd kopā ar salātiem un ceptu maizi, uzdzerot sutei tsai (mongoļu tēju) un degvīnu.

Sestdiena, valūtas maiņas punkti ciet. Lai arī gribējām ātri tikt ārā no robežpilsētiņas, lai paspētu uz reto Ķīnas vilcienu, nāksies uzkavēties Mongolijā arī nākamajā dienā. “Welcome to Mongolia”, uzsauc kāds liels, tumšs mongoļu vīrs, un ar rokām izveido sirsniņu. Sasmejamies.

Atā, kafija un siers! Pārējam gan īsti “atā” nevar teikt – Maņdžouli mūs gaida stepe, arī zirdziņi un kamieļi. Tur gaida arī mongoļi. Un arī rīkles dziedātāji. Tur gan negaida tādi kalni un tādi plašumi. Bet tā pati ledainā ziema un saulainās dienas.

Vilcienā sēdvietas nav mums kopā, bet konduktore mēģina kā atrast divas brīvas vietas blakus. Un tad sanāk skraidīt no vietas uz vietu, līdzko kāds iekāpj vilcienā. Tad dāma staigā pa vagonu ar karstā ūdens glāzēm, un šajā neizturami karstajā laikā tad visi sasilda sevi arī no iekšpuses. Atā, Ulanbatora! Dodamies stepē, dodamies tuksnesī, un dodamies uz robežu. Vai tiekamies Ķīnā?

Mostamies ar brīnumainu saullēktu.

Pļavas pārvēršas oranžos toņos, laiks celties un velties uz autobusu. Jurtu kompleksu jau ieņēmuši ķīnieši – mūsu draugi tiešām ārzemēs izskatās tādi skaļi, nekārtīgi un visu laiku ēd roltonu. Nez, Ķīnā tas viss liekas diezgan normāli, bet tagad, paskatoties no malas, ir diezgan traki.

Kāpjam busā, kas vien reizi dienā iet uz galvaspilsētu. Un, protams, visneforšākajās stundās – no desmitiem rītā septiņas stundas pa dienu. Tā, lai vienkārši izniekots laiks. Bet ko nu padarīt. Ceļš ir ilgs, ir laiks padomāt par tālākajiem soļiem.

Te jāuztaisa neliela pauze un jāpasakās jums, dārgie lasītāji, par jautājumiem un par tām zināšanām, ar kurām dalāties!  Mūsu draugs skaidro vairāk par veco mongoļu rakstību. Kad PSRS sabruka, mongoļu līderi vēlējās atjaunot veco rakstību, tomēr tajā, redz, nav visu patskaņu; un tajā nav iespējams formulēt mūsdienu likums un instrukcijas. Tāpēc mongoļi palika pie kirilica.

Savukārt, nedaudz vairāk izskaidrojot mongoļu un tatāru atšķirību: Mongoļi ir Austrumāzijas etniskā grupa, kas galvenokārt dzīvo Mongolijā un kaimiņu reģionos, piemēram, pie mums Iekšējā Mongolijā Ķīnā. Mongoļu tradicionālā reliģija ir tengrisms, kas ietver dabas elementu un senču garu pielūgšanu. Gadsimtu gaitā mongoļi ir pieņēmuši arī citas reliģijas, tostarp budismu un islāmu.

Mongoļi un tatāri ir divas atsevišķas etniskās grupas, kurām katrai ir sava atšķirīgā vēsture, kultūra un valoda. Tatāri ir turkiku (ne turku) valodā runājoša etniskā grupa ar plašāku ģeogrāfisko izplatību. To dzimtene ir Eirāzijas stepe, un tiem ir vēsturiski sakari ar tādiem reģioniem kā mūsdienu Krievija, Ukraina, Kazahstāna un citas Vidusāzijas daļas.

Mongoļu kultūru ir būtiski veidojusi viņu klejotāju pagātne, un arī mūsdienās cilvēki pieturas tradicionālajam dzīvesveidam, kas ietver ganāmpulku, piemēram, zirgu, jaku un aitu ganīšanu. Mongoļu kultūra ir pazīstama arī ar savu īpatnējo rīkles dziedāšanu, tradicionālo apģērbu un Naadam festivālu, par kuriem jau runājām.

Tatāru kultūru, savukārt, ietekmē turku un islāma tradīcijas. Vēsturiski tatāri ir bijuši saistīti gan ar klejotāju ganāmpulku, gan apmetņu veidošanu un lauksaimniecību. Viņu kultūras prakse, apģērbs un virtuve atspoguļo šo ietekmju sajaukumu. Tatāri arī pārsvarā ir musulmaņi, un islāmam ir galvenā loma viņu kultūras un reliģiskajās praksēs.

Termins “mongoļu jūgs”, kas pazīstams arī kā “tatāru jūgs”, attiecas uz mongoļu valdīšanas un dominēšanas periodu dažādos Austrumeiropas un Centrālāzijas reģionos. Tas īpaši attiecas uz Zelta ordas laiku, kas bija mongoļu un turkiku hanāts, ko 13. gadsimtā izveidoja Čingishana mazdēls Batu Khans.

Pēc mongoļu ienākšanas Kijevas apkaimē 13. gadsimtā, Zelta orda nostiprināja savu kontroli pār plašu teritoriju, kas ietvēra mūsdienu Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un daļu Vidusāzijas. Šis mongoļu valdīšanas periods, kas ilga no 13. gadsimta vidus līdz 15. gadsimtam, ir pazīstams kā “mongoļu jūgs”. Mongoļu jūga laikā Zelta orda ievāca nodevas no pakļautajām valstīm, un vietējie valdnieki bieži tika iecelti par vasaļiem, lai pārvaldītu teritorijas mongoļu virskungu vārdā. Mongoļu klātbūtnei un kontrolei bija liela ietekme uz skarto reģionu sociālo, ekonomisko un politisko dzīvi. Lai gan mongoļi atļāva iekarotajām valstīm zināmu autonomiju, tie saglabāja ievērojamu ietekmi un varu pār tām.

Termins “jūgs” šajā kontekstā simbolizē svešu pārvaldību, ko izturēja mongoļu pakļautībā esošās valstis. Laika gaitā mongoļu jūgs tika vājināts, un līdz 15. gadsimta beigām Zelta orda izjuka, izraisot mongoļu pēcteču pieaugumu šo dažādo valstu reģionā.

Daudzi krievi (un citas tautības) tradicionāli ir saistījuši tatārus ar mongoļiem, kas terorizēja Krieviju 16. gadsimtā, taču patiesībā tās ir dažādas grupas. Tatāri bija mongoļu un turku kaimiņi, taču tie bija atšķirīgi.

Nu tā lūk. Atkal esam par kripatiņu gudrāki, bet ko tālāk? Saprotam, ka vienā no brīnumainiem nacionālajiem parkiem netiksim. Lai arī bija doma lēkt no autobusa ārā un meklēt ceļus pašiem, uzzinām, ka Hustai nacionālais parks domāts autobraucējiem. Tas dibināts 1992. gadā, un ir viens no pazīstamākajiem Mongolijas nacionālajiem parkiem. Galvenokārt uz šejieni brauc skatīties te vairāk nekā 200 mītošos Takhi zirgi, kas ir vienīgais īstais pasaulē palikušais savvaļas zirgs.

Laižam arī garām kāpām un neskarsim Gobi tuksnesi – otro lielāko tuksnesi Āzijā. Tas tuvāk Ķīnas robežai, un šajā smilšu kastē iekāpām no Ķīnas pirms gada. Gobi tuksnesis aizņem apmēram 30 procentus no Mongolijas kopējās zemes platības. Turklāt šis tuksnesis tiek uzskatīts arī par lielāko dinozauru fosiliju vietu pasaulē, no kurienes tad vēstures muzejs, kuru apmeklējām, arī ņēma savus eksponātus.

Mūsu ceļā palikušas vēl divas nedēļas. Un zini? Jāizmanto taču tā Ķīnas vīza! Tur gan arī sācies īsts ceļojumu laiks, biļetes izpārdotas nedēļām uz priekšu. Bet tas, kas bija prātā, mūs gaida, un skaidrs, ka, izņemot šo, nākamās trīs naktis pavadīsim vilcienos – piecpadsmit, deviņas, un tad 22 stundas.

Ulanbatorā ierodamies vakarā, steidzam uz staciju iegādāties biļetes nākamajai dienai. Palikušas trīs sēdvietas. Trīs! Hotelī šoreiz elektrība ir, bet pazudis karstais ūdens, jo vietējie maina trubas, jau domājot par ziemu.

Vakars klāt, ko lai pasāk? Nu nevar taču aizbraukt bez Čingishana alus un “buuz” jeb mongoļu pelmeņiem! Ejam ielās. Pie tempļa beigts balodis uzlikts uz fotogrāfijas – laikam kāds nolādēts. Sasniedzam smuku vietējo bāru, kur alus maksā 2 eiro. Vietējie bauda vakaru. Nomainām to uz citu, kurā, protams, klasiski pazūd elektrība. Jau domājam – varbūt tā vienkārši pazūd tur, kur ejam mēs? Trešo reizi galvaspilsētā, trešo reizi bez elektrības.

Ir daudzi bāri – citi dārgāki, citi interesanti iekārtoti. Tur, kur pulcējas vietējie, un kur pārsvarā ārzemnieki. Ārā tiek dziedāta karaoke, gluži kā Ķīnā. Tā te ļoti mīlēta. Visur karaokes mājas! Cenas ir zemākas kā pie mums, bet var jau atrast visu. Mongoļu vidējie mēneša ienākumi ir 600 eiro, bet jau zini, kā tā statistika veidojas.

Katrā ziņā vakars pavadīts jauki, esam gatavi savai pēdējai dienai Mongolijā!

Modina mūs putniņu pāris, kas spēlējas uz jurtas.

Tad arī ceļamies un dodamies izpētīt seno pilsētu Kharkhorinu, kas bija Čingishana Mongolijas impērijas varas centrs un galvaspilsēta, pirms viņa mazdēls Kublai Khans pārcēla savu galmu uz Pekinu. 13. gadsimtā Harakhoruma pilsēta bija viena no lielākajām pilsētām pasaulē! Šo 13. gadsimta pilsētu vēlāk iznīcināja Ming Dinastijas karaspēks, taču joprojām ir saglabājušās dažas relikvijas.

Pilsētiņa ir pavisam neliela, te mīt vien 14 tūkstoši iedzīvotāju, bet tikpat daudz sabraukuši tūristi. Mums viesnīcā skaidro, ka tas tā pēc Nadaam festivāla – no tā laika sākas “īstās brīvdienas” Mongolijā. Nadaam festivāls katru vasaru notiek visās lielākajās Mongolijas pilsētās. Šogad nokavējām, jo vēl bijām Ķīnā pie saviem skolēniem. Nozīmīgākie Naadam sporta pasākumi ietver trīs disciplīnas: loka šaušanu, zirgu skriešanās sacīkstes un mongoļu cīņas . Lai gan tradicionāli šajās spēlēs piedalījās tikai vīrieši, mūsdienās zirgu skriešanās sacīkstēs un loka šaušanā piedalās arī sievietes. Festivālā skan arī tradicionālā mongoļu mūzika un dejas. Vietējiem iedzīvotājiem šis ir viens no gada nozīmīgākajiem sociālajiem un sporta pasākumiem. Mongolijai pieder pat Ginesa pasaules rekords par lielāko cīņas turnīru pasaulē, kurā piedalījās 6002 dalībnieki. To organizēja Mongolijas Nacionālā cīņas federācija, un tas notika Ulanbatorā, laikā no 2011. gada 17. līdz 25. septembrim.

Šai zemei pieder arī četri citi Ginesa pasaules rekordi – te notikušas lielākās kamieļu sacīkstes, kur piedalījās 1108 dalībnieki, 2016. gadā. Te uzcelta lielākā pasaules jurta ar diametru ir 28,81 m, kas ir līdzvērtīgs trīsstāvu mājai, un maksimālo ietilpību 500 cilvēkiem. Mongoļu dejotāja uzstādīja jaunu Ginesa rekordu 2013. gadā Maximus Circus teātrī Budapeštā, Ungārijā, stāvot uz zobiem (!) veselas divas minūtes un 34 sekundes. Un visbeidzot, protams, arī pasaules lielākā zirgu parāde, kur piedalījās 11 125 zirgi un viņu jātnieki. Jaunākais jātnieks bija zēns 2 gadu 8 mēnešu vecumā, savukārt vecākais bija 90gadīgs opis.

Bet nu steidzam uz kādu pieminekli cauri saulainajai stepei. Tādi plašumi, mīkstas, zaļas zāles lauki, kurus izraibina tad gotiņas, tad zirgi un aitas, un, protams, pa retai jurtai ar. Ceļš ir pasakains un arī piemineklis pakalnā ir interesants. Tas ataino trīs impērijas, kas apmetās tuvējās Orhonas upes krastā. Pazīstams arī kā Karaļa piemineklis un Mongoļu štatu piemineklis, tas tika uzcelts 2004. gadā kalnā ar skatu uz pilsētu. Piemineklis sastāv no lielas akmeņu kaudzes (šamaniskiem rituāliem), kas rūpīgi salikts konusa formā. Šī konstrukcija ir uzstādīta uz akmens un betona platformas, un to ieskauj trīs sienas, kas attēlo trīs apļa daļas. Šo sienu ārējās malās ir trīs krāsainas mozaīkas, kas parāda trīs kartes, pa vienai katrai impērijai.

Sākumā pastāvēja Hunnu impērija 209. gadā pirms mūsu ēras. Hunnu impērijai kļūstot stiprākai, ziemeļos to ierobežoja Baikāla ezers, rietumos Tarvagatai kalni, austrumos Korejas sala un dienvidos Lielais Ķīnas mūris. Hunnu impērija vājinājās mūsu ēras 93. gadā iekšējo nesaskaņu dēļ. Sekoja Turkiku impērija, kuras teritorija sasniedza Koreju austrumos, Kaspijas jūru rietumos, Alšas tuksnesi dienvidos un Baikāla ezeru ziemeļos.  Šīs impērijas arheoloģiskie pieminekļi un upurēšanas vietas ir izkaisītas Mongolijas centrālajā daļā. Un visbeidzot, protams, Mongoļu impērija, ko izveidoja

Temujins, iecelts Čingishana statusā. Impērija aptvēra teritoriju vairāk nekā 40 miljonu kvadrātkilometru platībā!

Cilvēki pie pieminekļa divās mazās kaudzītēs met akmeņus un tad iet kaudzītēm riņķī. Nozīmīgākos gadījumos te atstāts degvīns, piens, tēja, rīsi. Ap pieminekli var atrast arī vairākus dzīvnieku galvaskausus.

Noejam no kalna lejā, kur sākas pati slavenā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Orkhon ielejas ganību zeme, kas sevī glabā vairākas arheoloģiskas paliekas, daudzas no kurām datētas ar 6. gadsimtu. Šī ieleja tika nepārtraukti okupēta – te apmetās huņņi, turkiku tautas, uiguri, mongoļi. Tā daudz atklāj par šiem ļaudīm un, protams, nu parāda, kā ielejā dzīvo klejotājciltis. Cauri kalniem līkumos izvijas upe, un ieleju izraibina zirgu un govju ganāmpulki. Te apsēžamies uz ilgāku laiciņu. Ir tik skaisti! Mongolija ir tik skaista!

Virs galvām lidinās milzīgi ērgļi, mēs turpinām gājienu caur pilsētiņas nomali, gar noplukušām mājelēm, krāsainiem jumtiem, un sveicinām vietējos, kas priecīgi smaida. Sasniedzam pilsētas simbolu – Erdene Zuu klosteri. Hani, ienākot šajā teritorijā, izrādīja toleranci pret visām reliģijām, ļaujot gandrīz blakus būvēt mošejas, kristiešu baznīcas un budistu klosterus, tostarp arī šo 16. gadsimta klosteri. Šis ir vecākais izdzīvojušais budistu klosteris Mongolijā.

Erdene Zuu ir arī pirmais budistu klosteris Mongolijā, dibināts 1586. gadā. 1872. gadā klosterī bija jau 62 tempļi, vairāk nekā 500 artefaktu un izmitināti 1500 lamu (mongoļu budistu mūku). Tomēr Erdene Zuu klostera mūki 30. gados Mongolijā piedzīvoja politiskās represijas, līdzīgi kā tempļi visapkārt valstij. 1937. gadā to pilnībā slēdza. Klosteris palika slēgts līdz 1965. gadam, kad to atļāva atkal atvērt kā muzeju, bet ne kā pielūgsmes vietu. Tikai ar komunisma sabrukumu 1990. gadā tika atjaunota reliģijas brīvība un klosteris atkal sāka darboties.

Tepat atrodas Ikh Khuree, kas tika uzcelta pēc senās Indijas Nalandas universitātes parauga. Tas tika atzīts par galveno un svarīgāko reliģisko centru Mongolijā, kas nodrošināja visu valsti ar mācību resursiem visās piecās mazajās budisma zinātnēs. Tempļu komplekss ir tiešām iespaidīgs, un tepat apsēžamies paklausīties mūku skaitītās mantras. Diena ir izdevusies!

Pie tempļu kompleksa sēž mākslinieki un piedāvā uzrakstīt vārdu vecajā mongoļu rakstībā. Ir arī tie, kas glezno mongoļu ikdienas ainiņas. Šādus mākslas darbus arī iegādājamies. Tik skaisti! Bet diena vēl nav beigusies!

Skrienam pāri pakalniem meklēt senas mongoļu pielūgsmes vietas. Kalnos augšā, no kurienes paveras visa mazā pilsētele! Atrodam bruņurupuci, kas ir ilgmūžības simbols mongoļu kultūrā. Un arī akmeni vīrieša mantības formā, kas arī tiek pielūgts.

Dienu noslēdzam, vērojot, kā pie mūsu jurtas tiek slieta vēl viena. Saimniece stāsta, ka ziemā tās apkurinātas ar zvēru izkārnījumiem, jo koks jau te retums. Tomēr visviltīgākais gadalaiks esot pavasaris. Tad bojā iet ļoti daudz lopiņu. Redz, tie domā, ka diena būs silta un iet tālāk ganos, bet pēkšņi uznāk sniegputenis un tie netiek mājās, nosalst. Jā, Mongolija nedaudz līdzinās Austrālijai. Ja tur cilvēks dzīvo vairāk pakārtoti apkārtējiem indīgajiem zvēriem, un nevar teikt: “Esmu kungs šajā pilsētā”, tad Mongolijā tā ir daba, kas tiek vērota, kas tiek pielūgta, un kas nosaka vietējo dzīvi šajā brīnumainajā zemē.

Naktī kārtējais negaiss, no rīta atkal nav elektrības.

Bet tāpat jādodas tālāk! Kā mums vietējie saka, Google nav “apdeitota”, tāpēc kartē minētajiem apskates objektiem, busiem un citām norādēm ne vienmēr var ticēt. Tā nu lecam iekšā pirmajā transportā, un tas arī ved uz Narantuul tirgu – plašu āra tirgu, ko vietējie dēvē par “Melno tirgu”.  Jāsaka – tirgus kā tirgus, atrast te var visādas foršas lietas. Varbūt netipiski citām zemēm – dažādu zvēru ādas un ļoti siltus apģērbus un apavus. Daudzi ārzemnieki šeit iegādājas savu “ziemas aprīkojumu”.

Katrā valstī mēģinām apskatīt gan tirgu, gan kapsētu, gan pilsētu, gan dabu. Te tirgus ir ļoti foršs, sakārtots. Jāatzīst, ka Rīgas tirgus ir tāds diezgan pabaiss – un baisākais ir tas kontingents tajā. Arī Indijā ne visur tirgus ir jauks. Bet Mongolijā gan nekāda vaina!

Pirms garā brauciena izejam pa galvenajām gājēju ielām, kas, kā vēlāk izrādās, pustukšas, jo visi pilsētnieki izbraukuši stepē – kā nekā šis ir brīvdienu mēnesis. Pirms brauciena iestiprināmies ar mongoļu tradicionālajām maltītēm. Ēdienkartē parādās arī raudzēts zirgu piens, ko sauc par “Airag” (Eiropas dienvidos tas, gluži vienkārši, ir govs piens). Airag ir Mongolijas nacionālais dzēriens, ar ko klejotājciltis bieži vien sagaida savu viesi. Un tad, ja tāds piedāvāts, obligāti jāpiekrīt kaut malkam, citādi skaitās nepieklājīgi.

Uz Čingishana impērijas galvaspilsētu ved sabiedriskais transports, bet autoostā, pēc ilgas stāvēšanas rindā, mums saka, ka tāds iet tikai reizi dienā, un pirms trim stundām jau aizripojis.  Nē, nevar pazaudēt veselu dienu! Dāma padomā, un tad “ieliek” mūs kādā busā, kas iziet pēc 15 minūtēm – pa ceļam izmetīšot. Lieliski!

Tā nu sēžamies transportlīdzeklī kopā ar mongoļiem un dodamies cauri stepei. Apkārt tādi plašumi! Zaļi pakalni, pāris retas jurtas un ganāmpulki, ko apmirdz spožā saulīte. Mongoliju, starp citu, bieži sauc par “Zilo debesu zemi”. Klimats šeit ir sauss un bez mākoņiem, līdz ar to bez nokrišņiem (ja neskaita pēdējo dienu negaidītos negaisus). Mongolijā saule spīd līdz pat 250 dienām gadā, taču vasara ilgst tikai dažas nedēļas. Ziema Mongolijā ir gara, un temperatūra nokrītas zem 40 grādiem.

Vietējie iedzīvotāji pat pamet savu tradicionālo klaiņotāja ikdienu un “dzuda” dēļ pārceļas uz pilsētu. “Dzuda” fenomens Mongolijā ir bijis jau ilgu laiku. Tas nozīmē ļoti garu un aukstu ziemu, kurā iet bojā liels skaits ganāmpulku. Sniega bagāta ziema ir problēma dzīvniekiem, kuri tad nespēj aizsniegt zāli. Bet, ja sniega nav un nelīst, nav ūdens.

Ko mongoļi velk tādā trakā ziemā? Tie valkā aitādas mēteļus un apmetņus ar vilnu uz iekšu.  Un, protams, siltas kurpes tiek uzskatītas par vissvarīgāko lietu, lai pārciestu mongoļu bargo ziemu, jo zeme ir daudz aukstāka par gaisa temperatūru. Mongoļu vīrieši parasti valkā ādas apavus, kuru iekšpusē ir suņa āda un ārpusē suņa kažoks.

Bet nu spīd saulīte, apstājamies pēc trīs stundu brauciena. Daži mongoļi uzreiz nāk mērīties ar Arču. Jā, uz laukiem to augums nez, kāpēc, sarūk.  Un tad jau grib draudzēties un piedāvā iedzert. Tāpat kā mazākie mongoļi piedāvā mums vafeles un cepumus. Apkārt ainavas brīnišķīgas. Dzelteni rapša lauki, jurtas, pakalni. Braucam garām pat kādai populārai vietai nekurienes vidū, ko izdodas dziļāk iepazīt tikai tiem, kam savs privātais auto. Tas ir Elsens Tasarkhai – burtiski “izolēts smilšu gabals”. Tā ir smilšu kāpa stepes vidū, neizskaidrojami te uzradusies un palikusi. Tā stiepjas veselus 80 km gar Tarnas upi, un pie kalniem un pļavām šķiet pilnīgi nevietā. Tāpēc arī apmeklētājiem liekas visnotaļ interesanta vieta vizītei. Šo kāpu apdzīvo brieži, vilki, un lapsas.

Bet mēs šaujam tālāk. Apkārt neviena koka – pa ceļam daudziem “tualetes pauze” jātaisa atklātā laukā. Neko darīt, garāmbraucēji ir saprotoši. Tad ierodamies mūsu galapunktā pēc septiņu stundu brauciena. Mongolijā attālumi ir milzīgi, un mēs vēl tikai valsts vidienē! Sākumā gribējām uz tiem pašiem rietumiem, bet nu nav mums piecas dienas ceļam vien!

Ierodamies Kharkhorin, savā šīsdienas galamērķī. Mūs sagaida jurtu saimniece un aizved līdz savam jurtu kompleksam. Te paliek daudzi ārzemnieki – laukos jau nav kur citur, kā tikai jurtā. Šīs jurtas gan ir siltākas, un gultasvietu dala seši vienā namiņā. Šajā naktī vēl esam divatā.

Un tad pie mūsu jurtas pieklauvē meitene, sakot, ka ieradušies muzikanti – iemaksā piecīti un vari klausīties. Kad tad vēl tāda iespēja būs? Blakus jurtā sēž divi vīri, jauns puisis un meitene, visi tradicionālos tērpos un instrumentiem pie rokas. Jurtā sanāk vēl pāris ārzemnieki no Ķīnas, Šveices, Polijas un vēl daži, un tad sākas. Ir instrumentālās dziesmas par zirgiem un kamieļiem, ir rīkles dziedāšana. Rīkles dziedātāji Mongolijā izmanto paņēmienu, lai vienlaikus dziedātu caur rīkli un degunu, radot divas dažādas skaņas. Ir tradicionālās mongoļu dejas, kur izmanto straujas plecu kustības un atdarina jāšanu ar zirgu. Koncerts ir nepārspējams, un rīkles dziedāšana ir vienkārši kas unikāls – tik tuvu, tik patiesi, tik ekskluzīvi! Sēžam atvērtām mutēm, un vēl jautājumus drīkst uzdot! Pajautājam to, kas ienāk prātā – uzzinām, no kā instrumenti taisīti – neparastākais ir no kazu potītēm. Kad zvērs apēsts, tā potītes tiek ievērtas aukliņā un sanāk tāds kā kreļļu grabeklis. Rīkles dziedāšanu, savukārt, nevar iemācīties skolā – tā tiek nodota no paaudzes paaudzē, vīrs mācījies to trīs gadus un tagad jau 43 uzstājas.  Nepārspējami! Mongolija mums ik dienu sagādā brīnumus!

Nakts jurtā ir vēsa.

Tomēr saimnieks gatavs mūsu mazo mājokli iekurināt un ir labāk kā cerēts. Mostamies ar gotiņām, kas tiek dzītas ganos. Laiks doties tālāk! Šodien apkārt staigā tumši mākoņi un skaidrs, ka šajos zālājos negaiss būtu pavisam traks.

Atvadoties no parka, uzkāpjam Bruņurupuča akmenī, kam vakar vien gājām garām. Tepat zīme vēsta, ka kādā cīņā Rietumu Mongolijas khans zaudējis un tad atkāpies līdz pat šejienei. Šeit tas gatavojās bēgt no ienaidnieka atpakaļ uz rietumiem, un paslēpa savus sudraba izstrādājumus viena kamieļa kravas lielumā. Kopš tā laika šo vietu dēvē ne tikai par Bruņurupuču akmeni, bet arī par Sudraba akmeni, tomēr daudzu mēģinājumi atrast dārglietas palikuši neveiksmīgi.

Kā vispār radās Bruņurupuču akmens? Leģenda vēsta, ka izsenis šo zemi mocīja briesmīgs sausums. Savā izmisumā cilvēki vērsās pie cienījama šamaņa, kas veica rituālu, vēršoties pie dabas gariem. Uz viņa lūgšanām tika atbildēts, un no zemes dzīlēm iznira masīvs, apburts bruņurupucis. Bruņurupucim pārvietojoties pa izkaltušo zemi, tā bruņas izcirta zemē dziļas vagas, izceļot ūdeni no slēptiem avotiem un atdzīvinot neauglīgo ainavu.

Pateicīgi par bruņurupuča labvēlību, cilvēki ap to uzcēla skaistu svētnīcu, apņemoties aizsargāt un godināt šo svēto dzīvības un atdzimšanas simbolu. Laika gaitā svētnīca pārvērtās par majestātisko Bruņurupuču klinti, kas ir liecība šai mistiskajai saiknei starp dabu un Mongolijas iedzīvotājiem.

Bet no parka mums arī ārā jātiek. Sākam soļot, ļoti cerot uz kādu busiņu, bet ceļi ir tukši. Un tajos tukšajos ceļos ir retais braucējs, kuru tad mēģinām nostopēt. Un jau otrais auto apstājas!  Iekšā mongoļu vīrs un jauna meitene, kas visu ceļu pūderējas. Ne krieviski vecais, ne angliski jaunais. Nekā.

Pa ceļam aptur policijas ekipāža, jāpūš trubiņā. Mongolis tiek palaists tālāk, un drīz sasniedzam pilsētiņu, no kuras plānojam doties tālāk uz Čingishana statuju kompleksu. Opis gan pajautā divus eiro par braucienu, tomēr tas bijis tā vērts – ātri un ērti!

Pieturā, no kuras iepriekš noķērām minibusiņu, neviena cita virziena “piedāvājumā” nav. Tomēr vietējie pulcējas un liek galvas kopā, lai palīdzētu mums nokļūt pie vienas no Mongolijas ikoniskākajām vietām. Pensionējies iznīcinātāja pilots zina krieviski, un māk nokaulēt taksistus uz desmit eiro par braucienu turp un atpakaļ (50 km). Arī par šādu tūri citādi būtu bargi jāmaksā.

Patiesībā, ielās visi taksisti ir nemarķēti – ej un sazin, kurš tad ir taksis, kurš, savukārt, stūrē savu auto savām vajadzībām. Un tad pusei stūre nepareizajā pusē.

Pa ceļam atkal policija – šoreiz pārbaudot ātrumu. Un tā nu esam pie Čingishana, 50 kilometrus uz austrumiem no Ulanbatoras. Te Čingishans sēž uz sava zirga, vērodams apkārtējo stepi. Izgatavota no nerūsējošā tērauda, iespaidīgā statuja paceļas veselus 40 metrus, un iespējams uzkāpt uz pašas zirga galvas, par to piemaksājot piecīti. Kompleksu sāka celt 2006. gadā un pabeidza 2008. gadā. Tā kopējā platība ir 212 hektāri, tepat atrodas arī neliela Čingishana izstāžu zāle, restorāni, bārs un suvenīru veikali.

Pie kompleksa mūs pārķer tas pats mākslinieks, kas apzīmē ādas, un smejam – tiekamies kā seni draugi. Tas atkārto, ka Ķīnas juaņas pieņem, mēs tam vēlam veiksmi šajā vietā, tālu prom no galvaspilsētas.

Bet laiks taču parunāt par pašu Čingishanu, vai ne? Varbūt tuvākais, kā šo vārdu esi dzirdējis – no dziesmas? Bet nu tad tā… Čingishans galvenokārt zināms ar Mongoļu impērijas izveidošanu — līdz tam laikam lielāko impēriju vēsturē. Viņa teritorijā ietilpa liela daļa no mūsdienu Ķīnas un arī Eiropas!

Čingishans dzima 1158. gadā (dažos avotos 1162. gadā) kā Temujins, kas nozīmē “dzelzs” vai “kalējs”. Goda vārdu “Čingiss Hans” viņš ieguva tikai 1206. gadā, kad tika pasludināts par mongoļu līderi cilšu sanāksmē. Lai gan “hans” ir tradicionāls nosaukums vadoņiem, jo burtiski nozīmē “vadonis” jeb “valdnieks”, vēsturnieki joprojām nav pārliecināti par “Čingiss” izcelsmi. Iespējams, tas nozīmēja “okeānu” vai “taisnību”, taču kontekstā tas parasti tiek tulkots kā “augstākais valdnieks” vai “universālais valdnieks”.

Jau no agras bērnības Čingiss bija spiests cīnīties ar Mongolijas stepes nežēlību. Tatāri saindēja viņa tēvu, kad viņam bija tikai deviņi gadi, un viņa paša cilts vēlāk izraidīja viņa ģimeni un atstāja tā māti, lai tā viena audzinātu savus septiņus bērnus. Čingiss uzauga medībās, meklējot pārtiku, lai izdzīvotu. Pusaudžu gados konkurējošie klani nolaupīja gan viņu, gan viņa jauno sievu, un Čingiss laiku pavadīja kā vergs, pirms pārdroši aizbēga. Neskatoties uz visām šīm grūtībām, līdz 20 gadu vecumam viņš bija pierādījis sevi kā spēcīgu karotāju un vadoni. Mongoļu ciltis nevarēja paciest Čingishana pieaugošo spēku un sāka uzbrukumus. Uzvarot savus ienaidniekus, veidojot alianses un iekarojot citu lojalitāti, vīram tomēr izdevās apvienot vai pakļaut vairākas lielas klejotāju ciltis, savukārt mazākās nonāca viņa pakļautībā, un beidzot viņš apvienoja mongoļus. Līdz 1206. gadam viņš bija veiksmīgi nostiprinājis stepju politikās apvienības zem sava karoga un sāka pievērst uzmanību ārējiem iekarojumiem.

Interesanti, ka nav daudz zināms par šī vīra personīgo dzīvi vai pat par viņa fizisko izskatu. Nav saglabājušies nekādi vīra portreti vai skulptūras, un vēsturnieku rīcībā esošā informācija bieži vien ir pretrunīga vai neuzticama. Vairumā gadījumu viņš ir aprakstīts kā garš un spēcīgs ar plūstošiem matiem un garu, kuplu bārdu.

Interesanti arī tas, Čingishans paaugstināja savus virsniekus pēc prasmēm un pieredzes, nevis pēc šķiras, senčiem vai pat to uzticības valdniekam. Viens slavens piemērs – vīrs gandrīz tika nogalināts pēc tam, kad bulta tika izšauta no viņa zirga apakšas. Tas vēlāk uzrunāja tās cilts ieslodzītos, ar ko nupat bija karojis, un, uzzinājis, kurš ir atbildīgais, Čingishans savu neseno ienaidnieku padarīja par savas armijas virsnieku, kas vēlāk kļuva par vienu no lielākajiem mongoļu lauka komandieriem viņu iekarojumu laikā Āzijā un Eiropā.

Čingishans bieži deva citām karaļvalstīm iespēju miermīlīgi pakļauties mongoļu varai, taču viņš nevilcinājās pavicināt zobenu pret jebkuru, kas pretojās. Lai gan nav iespējams precīzi noteikt, cik cilvēku gāja bojā mongoļu iekarojumu laikā, daudzi vēsturnieki uzskata, ka šis skaitlis ir aptuveni 40 miljoni. Viduslaikos veiktā skaitīšana liecina, ka Ķīnas iedzīvotāju skaits Čingishana dzīves laikā ir samazinājies par desmitiem miljoniem! Zinātnieki lēš, ka vīrs varētu būt nogalinājis arī trīs ceturtdaļas mūsdienu Irānas iedzīvotāju. Kopumā mongoļu uzbrukumi, iespējams, samazināja visu pasaules iedzīvotāju skaitu pat par 11 procentiem.  Līdz brīdim, kad Čingishans nomira 1227. gadā, viņš kontrolēja 13 500 000 km² jeb gandrīz 1/3 Āzijas. Viņa impērija stiepās no Klusā okeāna līdz Vidusjūrai. Tā bija vairāk nekā divas reizes lielāka par aptuveni 6 000 000 km² lielo Grieķijas Aleksandra Lielā impēriju.

Atšķirībā no daudziem imperatoriem, Čingishans pieņēma savu tikko iekaroto teritoriju daudzveidību. Viņš pieņēma likumus, kas pasludināja reliģijas brīvību visiem, un pat piešķīra nodokļu atbrīvojumus lūgšanu vietām. Šai tolerancei bija sava politiskā puse — hans zināja, ka apmierinātie mazāk pretojas. Kamēr pats Čingiss un daudzi citi ievēroja šamanistisko uzskatu sistēmu, kas pielūdza debesu, vēju un kalnu garus, stepju tautas bija daudzveidīga grupa, kurā ietilpa kristieši, budisti, musulmaņi un citi.  Lielais hans bija diezgan ticīgs. Tas savā teltī lūdzās vairākas dienas pirms svarīgām cīņām, un bieži tikās ar dažādiem reliģiskiem vadītājiem, lai apspriestu viņu ticības detaļas.

Bet neviens nezina, kā īsti Čingishans nomira un kur viņš ir apglabāts. No visām Khana dzīves mīklām, iespējams, slavenākā ir saistīta ar to, kā tā beidzās. Tradicionālais stāstījums vēsta, ka viņš nomira 1227. gadā no ievainojumiem, kas gūti, krītot no zirga, taču citos avotos minēta malārija un bultas brūce ceļgalā. Lai arī kā viņš nomira, hans ļoti centās paturēt savu pēdējo atdusas vietu noslēpumā. Saskaņā ar leģendu, tika nogalināti visi, kas piedalījās vīra bēru gājienā. Pēc kapa izveidošanas tam pāri jāja ar zirgiem, lai vietu noslēptu. Daudzi raksti saka, ka Čingishana kaps, visticamāk, atrodas Mongolijas kalnā ar nosaukumu Burkhan Khaldun (netālu no Ķīnas un Krievijas robežas) vai ap to, taču līdz šai dienai tā precīza atrašanās vieta nav zināma.

Interesanti, ka Padomju varas laikā 20. gadsimtā Čingishana vārda pieminēšana tika aizliegta. Cerot izskaust visas mongoļu nacionālisma pēdas, padomju vara mēģināja apspiest Hana piemiņu, svītrojot viņa stāstu no mācību grāmatām un aizliedzot cilvēkiem doties svētceļojumos uz viņa dzimto vietu Khentii. Čingishans “tika atjaunots” Mongolijas vēsturē pēc tam, kad valsts ieguva neatkarību deviņdesmito gadu sākumā.

Kāds ir Čingishana mantojums? Čingishans saviem pēcnācējiem atstāja plašu impēriju, liekot pamatus Juaņu dinastijai (1279.–1368.) un Ķīnas atkalapvienošanai.  Viņš atstāja arī savus spēcīgos gēnus. Vīram bija liels harēms ar skaistākajām sievietēm, kuras viņš varēja notvert vai kā citādi iegūt – apmēram 2000 līdz 3000 sieviešu! Viņa dēli un mazdēli sekoja šim piemēram. Krievijas Zinātņu akadēmijas zinātnieki lēš, ka 2003. gadā Vidusāzijā viņam bija 16 miljoni vīriešu kārtas pēcnācēju.  Mūsdienās aptuveni 1 no 200 cilvēkiem ir Čingishana pēcnācējs. Patiesi, Čingishanam ir visvairāk pēcnācēju kā kādam jebkad ir bijis.

Nu ko, pietiks par Čingishanu! Laižam atpakaļ uz galvaspilsētu! Paldies taksistam, kas izlaiž mūs tādā pieturā, ka sākumā samulstam. Nekādas zīmes, vien daži vietējie stāv. Izrādās – pati pirmā, ir, kur sēdēt. Un tad nākamajā viss buss piepildās līdz augšai.

Viesnīcas šai dienai vairs nav palikušas, jāņem dzīvokļus. Tāds dienā maksā 20 eiro, bet nu neko, piecītis pa virsu. Protams, ir problemātiski, jo mongoļi arī pēdējā brīdī var atteikt, bet izdodas atrast vietiņu sev šai naktij. Bet vēl jau nekāda atpūta! Iestiprināmies vegānajā mongoļu ēstuvē, brīnoties, ka tāda ir, un cik tā populāra vietējo vidū. Visi gaļas pārbagātie ēdieni uztaisīti nedaudz citādi. Un tik forši!

Un dienu noslēdzam ar Zaisan Kalna kompleksu, kur minēts, ka kalnā esošais piemineklis atgādina mongoļu kamīnu, kas simbolizē dzīvību. Uz info plāksnēm rakstīts, ka “šo dzīvi atnesa kritušo padomju varoņu upuris, un Mongolijas neatkarība ir parādā Sarkanās armijas karavīriem, kurus ataino 27 metrus augsta statuja, kas labajā rokā tur uzvaras karogu un kreisajā rokā ložmetēju”. Tepat satiekam krievus no Irkutskas. Tie atbraukuši sanatorijā, kas nedēļu pārim izmaksā 400 eiro. Ēdināšana piecreiz dienā, viesnīca, un, protams, visas medicīniskās procedūras. Neslikti ne?  Krievs vien piebilst, ka tas NATO ir jāizbeidz, pasaule sabruks zem ASV.

Bet nenoslēgsim taču ar to, vai ne? Tik daudz apgūts vien pāris dienās!Ceru, ka arī tevi, dārgo lasītāj, Mongolija ir ieintriģējusi!

Mongolija ir vismazāk blīvi apdzīvotā valsts pasaulē – pēc lieluma 18. (vai 19.), bet tikai nedaudz vairāk kā trīs miljoni šo milzīgo teritoriju apdzīvo!

Un šo teritoriju galvenokārt veido stepes, tuksneši un kalni. Mūsu pirmos iespaidus, savukārt, veido lietavas. Tās bijušas tik spēcīgas, ka līdz pat nākamās dienas pusdienlaikam elektrības nav pusei Mongolijas galvaspilsētas. Mongoļiem gan, šķiet, lietus netraucē. Tie pat par lietussargiem nesatraucas. Opis ar smukām uzvalka kurpēm vienkārši izbrien cauri peļķei, mazie priecājas par šādu atvēsinošu dušu.

Mums jālādē ierīces un jādomā, kā nokļūt tālāk. Informācijas par Mongoliju internetā maz. Un vēl mazāk par to, kā sasniegt skaistākās vietas, neizmantojot tūrfirmas. Tūres te ir astronomiskās cenās. Tā kā Mongolija ne tik sen atvērās ārzemju viesiem, tie laikam vēl joprojām domā, ka visi iebraucēji gatavi atstāt pāris tūkstošus savā ceļojumā. Dienas tūre sākot ar simts dolāriem, jo sabiedrisko transportu, redz, neesot. Auto īre ap 300 dolāriem dienā. Var atrast “izdevīgus variantus” par 100 ASV dolāriem. Vjetnamā rolleris par pieciem…

Dodamies uz pilsētas infocentru pēc padoma. Tur neviens ne angliski, ne krieviski. Ne ķīniski. Labi, vismaz elektrība ir. Esam “pie vadiem”. Atrodam, kur ir naudas maiņas punkts, kur ir sim kartes iegādes vieta, atliekam tās kartē un dodamies uz pilsētas galveno laukumu, kur sabiedriskajām tualetēm ir pat apsildāmie sēdekļi un iespēja izmantot strūklu ar žāvētāju… Nu šis no Japānas, ne?

Sükhbaatar laukums ir Mongolijas galvaspilsētas centrālais laukums, nosaukts par godu mongoļu revolucionārajam varonim Damdinam Sihbatoram pēc viņa nāves 1923. gadā. Laukuma nosaukums tika mainīts uz Čingishana laukumu, bet 2013. gadā atkal pārdēvēts. Par Čingishanu vēl runāsim vairāk, bet īsumā – Mongoļu spēcīgo impēriju dibināja tieši šis vīrs 13. gadsimtā. Pēc viņa nāves tā kļuva par pasaulē lielāko pastāvošo impēriju. Viņš apvienoja dažādas klejotāju ciltis Ziemeļaustrumāzijā, un pēc tam iebruka un iekaroja kaimiņu zemes. Gandrīz lielākā daļa Eirāzijas nonāca Mongoļu impērijas kontrolē!

Tepat laukumā mūs pārtver mākslinieki, kas apglezno ādas. Viens A4 lieluma mākslasdarbs maksā desmit eiro, iespējams, protams, nokaulēt. Bet mēs par ādu maksāt negribam. Atrunājamies ar to, ka kabatā tikai ķīniešu juaņas un meklējam naudas maiņas punktu, bet arī tās mongoļi ar prieku pieņem. Un tad, kad no viena pārdevēja esam tikuši vaļā, pēc kilometra mūs pārtver nākamais, jau sveicinādams ar vārdiem: “Ņemu arī ķīniešu naudiņu!”

Šodien kļūstam par miljonāriem! Samainām 400 eiro un saņemam miljons Mongolijas tugrikus. Ne visur gan maina juaņas, jāiet uz necilākiem valūtas maiņas kursiem. Bet tik izdevīgi! Uz robežas komisija 7 eiro, te nekāda!

Iegādājamies SIM karti, 10 eiro 35 GB, var teikt, ka izdevīgi. Nu re – būs vieglāk noorientēties šajā valstī, kur orientēšanās būs labs izaicinājums. Tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu gar tiem desmitiem korejiešu restorānu. Šķiet, tā vietējo mīļākā virtuve. Un tad, tieši pusstundu pirms izrakstīšanās pusdienlaikā, parādās elektrība. Mēs jau liekam somas plecos un dodamies zīlēt autobusus uz 70 km attālumā esošu nacionālo parku, ko daudzi ceļotāji nosaukuši par skaistāko Mongolijā.

Google rāda, ka ir tāds buss, kas uz parku ved. Daži ieteikumi – tāds ved tikai četros vakarā. Bet ja nu viss izrādās greizi? Mēģinām pa savam. Sākumā “atkožam”, ka sabiedriskajā transportā var norēķināties skaidrā naudā – 10 centi biļete. Busu uz pilsētas robežām ir vairāk kā jebkur minēts, un drīz arī saprotam, kurā kāpt, un cik tālu braukt. Bet beigās, apspriežoties ar vietējiem mongoļu valodā saprotam, ka uz nacionālo parku tiešām nav autobusu. Mums iesaka tikt līdz parka tuvākajai pilsētiņai un mēģināt savu ceļu zīlēt no turienes. Tā arī darām.

Starp citu, brauc te pa to pašu ceļa pusi kā pie mums, bet stūre ļoti bieži automašīnām ir “nepareizajā” jeb labajā pusē. Sabiedriskajā transportā vēl ir ok. Traucamies garām maziem ciemiem, kurus sastāda mazas vienstāvu mājeles krāsainiem jumtiem – tad sarkaniem, tad zaļiem, un, protams, jurtas. Iekāpj autobusā arī daži onkulīši tradicionālās drānās – krāsainos apmetņos, zābakos, cepurē ar liektiem galiem. Ar tiem nokļūstam nākamajā pilsētiņā. Kāds puisis autobusa šoferim pieteicis, lai mūs izlaiž tur, kur varam noķert nākamo transportu, bet priekšā veikals un lopkautuve. Ko darīt? Nāk taksists ar savu piedāvājumu – desmit eiro 25 km brauciens. Nu nē, mēs redzam, kādas cenas ir Mongolijā, un šis nebūs “pa ceļam”. Izdodas nokaulēt uz septiņiem eiro, bet, tā kā mūsu pieturas punkts nemaz nav nākamā pilsētele parka robežās, bet gan pusceļš (kājām noejams 4 stundu laikā), nevaram piekrist. Jautājam palīdzību garāmgājiējiem, kas, tāpat kā iepriekš, ne angliski, ne krieviski.

Neliela atkāpe par to, kāpēc mongoļi izmanto kirilicu. 1940. gados – tad, kad Krievija sarāva saites ar Ķīnu, Mongolija nostājās “Krievijas pusē”. Mongolija gribēja pāriet uz jaunu rakstību, un sākotnēji bija izvēlējušies latīņu burtus, bet Krievija “ieteica” izvēlēties kirilicu. Tagad mongoļi pamazītēm mēģina atgūt savu mongoļu rakstību.

Bet mēs esam strupceļā, rādām vietējiem galamērķi kartē, līdz kāda dāma mūs aizved līdz tam pašam taksistam, kam esam atteikuši. Bet turpat blakus ir minibusiņš. Pārbāzts līdz augšai. Tomēr sieviete ir uzstājīga un šoferis piekrīt mūs paņemt. Desmit vietās sasēžas vairāk nekā divdesmit cilvēki – arī mēs divi un vēl kāda tante, kuru – kāpēc gan arī nepaņemt. Brauciens ir ilgs un ne visai ērts, protams, bet viss ceļš ar trim busiņiem līdz parkam 130 eiro vietā mums izmaksā 1.5 eiro katram.

Esam klāt. Kur nakšņosim? Nezinām. Kā atpakaļ? Nav ne jausmas, tā rītdienas problēma. Kur dabūsim dzeramo ūdeni? Gan kādam paprasīsim. Tomēr esam šajā brīnišķīgajā parkā. Tereljas nacionālā parka Alpu ainavas aizrauj… Parka klinšu veidojumi ir neticami!  Turklāt šeit var sastapt vairāk nekā 250 putnu sugas, un arī savvaļas zvērus – aļņus, brūnos lāčus un mežāžus. Klejotājciltis vēl joprojām ved savus ganāmpulkus uz šiem zālājiem un dzīvo jurtās.

Esam tepat netālu no Bruņurupuču klints, kas ir Terelj nacionālā parka simbols. 24 metrus augstais klints veidojums patiešām atgādina bruņurupuci! Tepat ir jurtu kompleksi. Izkaisīti visā ielejā! Pirmajā mums prasa 35 eiro, bet atzīstas, ka citi, tālāk no slavenā bruņurupuča, varētu būt lētāki. Atrodam tādu ar četrām gulām par 25 eiro. Vietējie vien pārjautā – jūs bez gida? Jā, mēs vieni tādi. Bet redz, ka viss ir iespējams. Varbūt kādu dienu varētu arī uzrakstīt īsu pamācību citiem ceļotājiem. Bet pagaidām visa informācija tikai tev, dārgo lasītāj!

Visapkārt dzīvība – mongoļi, govis, kamieļi, zirgi, Alani (jeb murkšķi). Kājām steidzam uz Ariyabal meditācijas templi, kas tika uzcelts 2004.gadā, pateicoties tā “Dabas enerģijai”. Tas atrodas stāvā kalnā. Stundu ilga taka, tad ceļš, noklāts budisma citātiem, un visbeidzot 108 pakāpieni ved uz šo templi. Ap templi ir novietotas 108 mazas stupas un 108 lūgšanu riteņi. Vietējie skaita to pašu mantru, ko Butānā mums iemācīja, un, kad atkārtojam, tie nespēj vien nopriecāties. Šī vieta ir brīnumaina. Mongolija ir neparasta. Ar saviem pārbaudījumiem, ar saviem trikiem, ar savām “fīčām”, ar savu skaistumu. Mēs esam te. Un Mongolija, šķiet, mūs vienmēr gaidījusi!

Pēc klostera apsēžamies savā jurtā. Forši. Vējains, nakts droši vien būs vēsa. Bet tāda jurta par 25 eiro un četrām gultām ir labs variants, laba pieredze. Šajā kompleksā esam vienīgie viesi. Pārējie izvēlas vietas ar dušu un restorānu. Mums pietiek ar to pašu vienkāršāko. Tikpat vienkārši Arča gandrīz pazaudē bultu, izšaudams no saimnieka loka. Stingrs loks, tālu bulta iet. Vērojam, kā saule pazūd aiz kalniem un iemīlamies šajā dienā. Pavisam nesen sēdāmies lidmašīnā, un nu esam Mongolijas skaistākajā parkā, īstā pasakā. Ceļošana… Tā nav tikai brīvā laika padarīšana. Mums tā ir dzīve!

Brauciens sēdus deviņas stundas, 472 kilometrus.

No Maņdžouli nolidojuši esam jau 1,076 km. Vilciens pilns mongoļiem, kas arī dodas uz Mongolijas galvaspilsētu Ulaanbaatar. Arču piebaksta visas dāmas – sak’, lai palīdz ar somām. Vienai visas deviņas jāuzceļ uz plauktiņa. Bet nu kāda gulēšana. Tad nāk runāties iereibis ķīnietis, tad vagons piepildās tā, ka jau pakausī mongolis elpo.

Dodamies uz Mongoliju. Un, starp citu, mēs nekad neesam bijuši Mongolijā. Daži ir pārliecināti, ka Iekšējā Mongolija ir Mongolija, bet tā nav, vismaz vairs jau ne. Senāk abas Mongolijas – gan Iekšējā (kas tagad ir Ķīnas daļa), gan Ārējā (ko tagad sauc vienkārši par Mongoliju), bija viena teritorija. Bet nu robežas apvilktas žogiem, visiem jāiet cauri vienādām pārbaudēm.

No rīta klasiski uzpūstām potītēm un piepampušām acīm ierodamies pierobežas pilsētiņā. Uzraksti mongoļu kirilicā – izlasīt varam, bet nesaprotam nozīmi. Ķīniešu simboli palīdz vairāk. Jau esam izstudējuši, cik kas maksā, un kā tikt pāri robežai, un sekojam ieteikumiem. Sākumā par eiro ar taksi līdz autoostai. Taksistu var dabūt arī par sešiem un desmit eiro, ja nedzīvo Ķīnā, un cenas nesaproti.

Autobusi pāri robežai sāk kursēt tikai astoņos, vēl stundu izbaudām ķīniešu ēdienus. Nez, kā Mongolijā izies ar veģetāro maltīšu meklējumiem. Drīz autobusa šoferis sāk izkliegt Mongolijas robežpilsētiņas nosaukumu, un tas nozīmē, ka jāskrien uz transportlīdzekli.

Arī šo robežu, gluži kā Ķīnas – Krievijas robežu, nevar šķērsot kājām, ir jābūt braucamajā. Toreiz kā vienīgie latvieši (jeb – kā mūs sauca – “krievi ar dīvainu pasi”) paralizējām visu sistēmu. Pēc līdzbraucēju sejām saprotam, ka šoreiz varētu būt līdzīgi, jo busiņos, kas šķērso robežu, iekšā tikai mongoļi un ķīnieši. Un mēs – tie retie “baltie”.

Busiņš nepārtraukti pīkst. Tā bija Peru kalnos, kad ņēmām lētāko 12 stundu braucienam. Tas visu ceļu nopīkstēja, jo vienkārši pārsniedza ātrumu visos līkumos. Tagad visdrīzāk nebūtu drosmes tādā kāpt brīvprātīgi, zinot, kādi tur šoferi un cik nepiemēroti tie ir ceļiem. Arča aizdomājas: “Mēs pārsniedzam ātrumu vai mūs hipnotizē?”

Sasniedzam Ķīnas robežpunktu, pases tiek pārbaudītas vairākas reizes. Mums iet nedaudz ilgāk, bet pat nelielās ķīniešu valodas zināšanas visu pasākumu krietni atvieglo – mākam pateikt, no kurienes nākam, kāpēc dodamies uz Mongoliju, cik ilgi plānojam te palikt, un to, ka arī atgriezīsimies.Pēcāk seko Mongolijas robeža, kur mongoļiem iet ļoti raiti, savukārt mēs esam iesprūduši ar ķīniešiem. Bet tiešām – vīzu mums nevajag, un jau pēc trīs stundu ilgajām procedūrām varam viens otru apsveikt – mūsu 88. valsts!

Izkāpjam no busiņa līdzenumā, kas stiepjas tik tālu, cik vien var saskatīt. Smiltis. Izdegusi zāle. Jātiek tālāk! Vilcienu stacijā vairs neder ķīniešu valoda. Arī angļu un krievu ne.  Interneta nav, tulkot neko nevaram. Neko – ir taču tā pēdējā – zīmju valoda – ko saprot visā pasaulē. Līdz galvaspilsētai 15 stundas, 656 km. Gultasvieta vilcienā maksā 25 eiro, sēdvieta sešus. Skaidra izvēle. Vēl vienu nakti izcietīsim.

Pārsteidz pati stacija. Ir tualetes podi un smēķēšanas aizlieguma zīmes. Pat ārā! Ķīnieši cigareti no zobiem neizlaiž pat lielveikalos, bet te – pat ārā nedrīkst tur, kur sagribas!Ķīnieši norāda uz mums ar pirkstu: “Ārzemnieki!”, Arča izmet: “Jūs arī tagad Mongolijā esat ārzemnieki!” Un tie sasmejas. Protams, pašā mazajā robežpilsētelē ir vien viena banka, divas viesnīcas, trīs ēstuves un pāris veikaliņi. Un tajos, savukārt, gāzēts ūdens, siers un kafija! Angliski daži mongoļi steidz palīgā kafejnīcās, bet tur bez gaļas neko pagatavot nevar. Nekas, ir taču siera pīne un maize!

Un ir arī ilgais brauciens. Stacijā nav skeneru, nekādas īpašas pārbaudes. Pavisam vienkārši. Vietējie un ķīnieši ceļo ar pārdesmit somām katrs. Bet gulēšana ir pārsteidzoši ērta. Lai arī sēdvietas, tās nav ieradušies aizņemt tie, kam būtu jābūt, un pusnakti varam nogulēt. Kad kādā stacijā ierodas tante, ar ko mums būtu jādala sava vieta, tā vienkārši atrod citu brīvu, un viss brauciens ir kā liela atpūta. Arī vietējie nebūt nav tik ziņkārīgi kā citur. Viss forši!

Pierobežas tuksnešainos līdzenumus nomaina zālāju lauki un pakalni, kurus pa retai reizei izraibina jurtas, ap kurām ganās zirgi. Mongolijā mīt aptuveni 3,3 miljoni cilvēku – tikpat, cik zirgu. Tiek teikts, ka “mongolis bez zirga ir kā putns bez spārniem”. Lasu, ka mongoļu vietējie zirgi ir pēdējie īstie savvaļas zirgi, kas pasaulē palikuši. Tiem ir 66 hromosomas, par vienu vai divām vairāk nekā parastajam zirgam.

Traucamies garām lauku ciemiem, kuros ar sētu apliktas mazas, noplukušas mājeles, un katram pagalmā, protams, jurta.  Dažreiz ne viena vien. Vairāk nekā ceturtā daļa mongoļu ir klejotāji! Turklāt mongoļu klejotāji ir viena no pēdējām klejotāju tautām pasaulē! Cilvēki šeit dzīvo saskaņā ar dabu un pārvieto savus dzīvniekus un mājokļus atbilstoši gadalaikiem.

Jurtām nav zvanu tāpēc, ka viesis tajā drīkst ieiet bez vilcināšanās un tiks sagaidīts ar prieku, cienāts ēdieniem un zirga pienu airagu. Daudzi mongoļi, kas dzīvo pilsētās, jūnijā, jūlijā un augustā joprojām dodas uz sev piederošu jurtu kā vasaras māju. Pie tās tiem ir dārzs.

Beidzot ierodamies Ulaanbaatar. Ulaanbaatar jeb latviski Ulanbatora ir Mongolijas galvaspilsēta. Sākotnēji šis bija klejotāju budistu centrs, bet 18. gadsimtā kļuva par pastāvīgu vietu. Padomju kontrole 20. gadsimtā organizēja “reliģisko tīrīšanu”, tomēr ne viss tika iznīcināts. Palikušas Padomju laika ēkas, muzeji, pāris klosteri. Gandrīz puse no visiem Mongolijas iedzīvotājiem dzīvo galvaspilsētā. Šī, starp citu, oficiāli ir pasaules aukstākā galvaspilsēta. Tās nosaukums nozīmē “sarkanais varonis”. Pirmā viesnīca Mongolijā tika atvērta tieši Ulanbatorā, 1961. gadā. Tā bija arī pirmā sabiedriskā ēka, kurā bija tekošs karstais un aukstais ūdens.

Mēs mantas nometam mazā viesnīciņā un dodamies uz Gandanas klosteri, kas ir viens no svarīgākajiem un iespaidīgākajiem Mongolijas klosteriem. Tas tika uzcelts 1809. gadā, un gadu gaitā vairākkārt pārbūvēts un restaurēts, par laimi neskarts izbēdzis no 1930. gadu “reliģiskās tīrīšanas”. Tā arhitektūra balstīta uz ķīniešu, mongoļu un tibetiešu kultūrām, visiespaidīgākā ir 26,5 metrus augstā Avalokitesvaras zelta statuja. Ir rituāli, kuri mums zināmi, bet ir tādi, kurus redzam pirmo reizi.

Budisms Mongolijā tika ievests no Indijas, tās izcelsmes valsts, pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Šajā klosterī joprojām tiek piedāvāta izglītība. Tepat esošā universitāte lepojas ar saviem absolventiem, kuri ir ievērojami veicinājuši budisma atdzimšanu Mongolijā, Krievijā un Ķīnā.

Ielas galvaspilsētā ir tīras, bet jāskatās zem kājām – aizķerties var aiz jebkura ne īsti tā ielikta ķieģeļa. Arī kaulaini suņuki klejo apkārt. Turklāt mūs pārsteidz pamatīga lietusgāze. Nu tāda, ka veikaliņiem ūdens gāžas iekšā pa griestu spraugām, un ielas pārvēršas ne upēs, bet okeānos! Nogaidām līdz tam, kad varētu teikt: “Negāž tik traki”, un skrienam uz muzeju. Galu galā, atkal tas laiks ierobežots, un ir jāizvēlas starp sausām kājām vai vērtīgi pavadītu dienu.

Vēstures muzejs ir interesants, bet viss vien mongoļu valodā. Smejam – kirilicu izlasīt varam, bet nesaprotam. Arī ar vietējiem ne krieviski, ne angliski. Mongolija latīņu alfabētu pieņēma 20. gadsimta 30. gados. Pēc tam 1941. gadā tas tika aizstāts ar kirilicas alfabētu ar diviem papildu burtiem (ö un ü skaņām), kas nav atrodami krievu valodā.

Muzejā visvairāk mongoļi parāda zvērus, kādi te mitinās pašlaik, un kādi reiz bijuši šajā teritorijā – sevišķi jau dinozauri! To te atrasts milzumdaudz! Un Mongolijā mīt arī sniega leopards un divkupru kamielis. Tāpat kā leopards, arī kamieļi šeit ir apdraudēti. Lielākā šīs sugas populācija ir sastopama tieši Mongolijā. Kamielim ir augsta izturība pret lielu augstumu, aukstumu un sausumu, tāpēc to izmantoja ceļojumiem pa Zīda ceļu. Un viena trešdaļa pasaules sniega leopardu populācijas dzīvo Mongolijā.

Pēc interesantā muzeja gan saprotam, diena jānoslēdz, jo lietus ir pārāk spēcīgs. Pat prom no muzeja telpām netiekam – darbinieku saucieniem taksisti neatbild, tā nu paliekam uz soliņa vienkārši gaidot brīnumu. Un brīnumi jau vienmēr arī notiek. Mūs uzrunā kāds mongolis, kas dabūjis savu auto un nu dodas mājās. Pa ceļam mūs gatavs izvizināt. Auto ūdens līdz pusei, sastrēgumi ne pa jokam. Tomēr tas neesot ierasts Ulaanbaatar. Varbūt vien laba sagaidīšanas ballīte, lietus vīriņ?

Ieskrienam lielveikalā, iegādājamies pāris mongoļu vietējos produktus – sieru un alu. Un atgriežamies viesnīciņā, kur jau otro reizi atslēgta elektrība negaisa dēļ. Arī mēs slapji, bet bez elektrības dušā siltā ūdens nav. Nu neko, Mongolija sākusies ar nelielu izaicinājumu, kā jau pienākas. Gan turpmāk būs vēl interesantāk!

Brīvdienas sākušās!

Protams, pēdējās nedēļas īsta skriešana, jo Ķīnā brīvdienas jānopelna – pirms un pēc tām jāatstrādā tās stundas, kuras ierasti būtu paredzētas trīs brīvajās nedēļās. Smieklīgākais, ka mācības skolēnu brīvdienās vēl joprojām nav atļautas. Kad nāk valdība, slēpjam grāmatas un sākam dziedāt, jo māksla jau ir izklaide. Bet paspējam arī izklaidēties pa īstam. Ierodas bijušie kolēģi no citām Ķīnas malām. Padalās jaunumos – darbavietās, iegādātos īpašumos (kas pēc 70 gadiem, kā paši vietējie atzīst, aiziet atpakaļ valdībai). Mūsu jaunums ir pašbrūvēts alus. Ķīna taču ir labākā vieta eksperimentiem! Tikmēr vietējie biedri mūs aicina Ķīnā “palikt mūžīgi”. Bet kas tad ir mūžīgs!

Arī darbs nav mūžīgs, tāpēc jau ceturtdienas vakarā, tūliņ pēc garām nodarbībām, skrienam uz mazo Maņdžouli lidostu, lai sēstos lidmašīnā. Šoreiz uz Mongoliju! No šī gada vēl divus turpmākos tajā varam iebraukt bez vīzas. Redzēsim, vai tā izrādīsies taisnība. Skola brīdina – katru nedēļu ārzemniekiem jāatskaitās par savām brīvdienu gaitām. Kovids beidzies, bet izsekošana turpinās.

Jau lidmašīnā no Maņdžouli puse nemaz nerunā ķīniski, bet gan mācību programmās aizliegtajā mongoļu valodā. Pirmā pietura ir Hohhota, Ķīnas Iekšējās Mongolijas autonomā reģiona galvaspilsēta. Te dzīvo aptuveni trīs miljoni, bet šī nebūt nav lielākā provinces pilsēta. Tomēr ļoti kulturāli bagāta – te ir lielākais budisma artefaktu skaits provincē; te ķīnieši no visām malām brauc iepazīt Mongoliju, kas ir tepat pāri pļavai. Hohhotā esam bijuši vairākas reizes – savas piecas vai sešas. Bet tāpat izstaigājam skaistās gājēju ielas un apsēžamies mierīgajos tempļos. Vietējie vēl joprojām par mums brīnās – rāda pirkstiem: “Ārzemnieks!” Slepus fotografē, filmē. Neaizmirst pateikt: “Hello!” Vai tiešām esam vienīgie “baltie” arī pēckovida ērā? Liekam likmes – kurš pirmais pamanīs citu ārzemnieku. Un atrodam veselus divus.

Interesanti atskatīties uz pirmo reizi šeit. Cik grūti bija! Kovida laiks, maskas, kodi, testi… Neviena viesnīca mūs nepieņēma – vietējais bordelis, skatoties pār plecu, ielaida atpūsties ledaini aukstā istabiņā ar caurspīdīgu tualeti kā jau vietējiem patīk. Tempļos nelaida bez sertifikātiem, no mums bēga, slēpās. Tagad? Atkal esam tas pats interesantais ārzemnieks.

Vilcienam jāierodas desmitos vakarā un nakts braucienā jāaizved mūs līdz Mongolijas robežai. Šādi pa zemi piecreiz lētāk. Vien nākamajā dienā zināsim, vai ielaidīs mūs jaunajā, mūsu 88. zemē, vai ne. Mongolija ir milzīga. Dažas vietas iespējams sasniegt tikai ar zirgu – “jums jājāj divas diennaktis un būsiet klāt!” Ja piemaksā, četrkājainais pārvietošanās līdzeklis sapratīs instrukcijas angliski. Bet soli pa solītim. Pie robežas sapratīsim, ar kādu khanu tad darīšana. Kļūsti par trešo ceļotāju!

Jau nākamnedēļ ceļā!

Bet kas pašlaik? Skola – kā jau vienmēr – meklē angļu valodas skolotājus. Un, protams, sevišķi no Latvijas. Apsolījām “ielūkoties” savos “resursos”, bet reāli, ko varam darīt – pajautāt Tev, vai vēlies būt angļu valodas skolotājs bezkovida Ķīnā? Vai varbūt zini kādu, kas vēlas šādu interesantu amatu pavisam neparastā zemē?

Skola meklē tādus aktīvos spēkus, kas varētu strādāt ar mazākajiem ķīniešiem – spēlēties, dziedāt, priecāties. Nepieciešams vien bakalaura grāds, turklāt jebkurā jomā. 25 darba stundas nedēļā, alga smuka. Bezmaksas dzīvesvieta, apmaksāti komunālie rēķini. Nodrošināta darba vīza. Ko vēl piebilst? Vēl gadu būsim šeit arī mēs, un latviešu cilvēkam noteikti varēsim palīdzēt!

Tikmēr turpinām baudīt Maņdžouli. Smejam, ka mūsu ārzemju draugi paskaidro – ķīniešiem ir tāda tendence privatizēt ārzemniekus. Redz, ja piekrīti draudzēties ar vienu, tad tajā pašā vakarā ar citu nevajadzētu, jo ķīnietis šajā ziņā ir diezgan privātīpašniecisks (nu ja – nekā citādi privātumā vai privātīpašumā tas izpausties nevar). Tiekamies ar ķīniešiem gan pilsētā, gan mūsu dzīvoklī. Pēc tiem gan vienmēr paliek nedaudz lielāka misenīte kā pēc citiem ārzemniekiem. Bet neko – jāpriecājas par ķīniešu valodas praksi.

Japāņi ķīniešiem vēl joprojām nepatīk. Viens no mūsu draugiem strādā japāņu restorānā, un stāsta, ka nebūt neizbauda to, ka jāmācās arī šis tas japāņu valodā, lai sarunātos ar nu jau šeit ceļojošajiem japāņu tūristiem. Nepatika pret Japānu te ir no kara laikiem – šī, galu galā, bija japāņu okupētā teritorija. Nu neko – ja kāds nesaprot, ka visi ārzemnieki nav vienādi, un nenāk no tepat esošās kaimiņzemes, atliek vien pajautāt – vai tad ķīnietis ir tas pats, kas japānis?

Smieklīgi ir arī tas, kā ķīniešiem ar tiem krieviskajiem nosaukumiem. Redz, viņiem nav viegli izrunāt burtu “r”. Restorānu “Рубль” (“Rubļ”) tie dēvē par “Lubili”, kas mūs diezgan ilgu laiku mulsināja. Bet tagad jau sākam aprast, kad skolēni mums dāvina “lieba” jeb хлеб (hļeb). Valodas te jaucas, un paši ķīnieši, sevišķi šajā laikā, ir no visām valsts malām. Tad gari, tad īsi un melni. Tad var viņus saprast, tad vispār kā no citas planētas.

Maratons ir sācies. Ķīnā jau brīvdienas tāpat nedabūt. Trīs nedēļu ilgais atvaļinājums jāatstrādā. Kā nekā skolēniem sākas brīvlaiks, kas ilgst nepilnus divus mēnešus, bet apmācību centriem tā ir iespēja strādāt divreiz ilgāk – skolēnus satikt divreiz biežāk. Bet skaistākais, kas priekšā – ir tās trīs nedēļas, kuru laikā atkal varēsim apgūt daļiņu no šīs skaistās pasaules malas!

Ķīna un cenzūra?

Jā, ārpasaulei piekļūt ir nedaudz sarežģītāk kā pirms gada. Kā reiz uzduramies rakstam par pasaules desmit cenzētākajām zemēm, un šī ir viena no tām. Liela daļa no šīs kontroles pievērsta tieši žurnālistiem un to sakāmajam. Tos Ķīnā nereti liek aiz restēm – Ķīna, patiesībā, ir pasaulē vadošā šajā ziņā.

Nedaudz vairāk kā piektā daļa pasaules interneta lietotāju atrodas Ķīnā. Un arī tas, protams, ir svarīgi. Šeit bloķētas ir tādas mājaslapas kā Google, YouTube, Facebook, Wikipedia, Netflix, Zoom, WhatsApp, Instagram, LinkedIn, Skype, Dropbox, BBC un ļoti daudzas citas. Tomēr Ķīnu šajā ziņā apsteidz Eritreja un Ziemeļkoreja. Eritreja tālu, bet Ziemeļkoreja ir tepat, vien robežas vēl nav atvērusi. Uz turieni visizdevīgāk doties tieši no Ķīnas, un to arī ceram paspēt.

Eritrejā tikai aptuveni 1% lieto internetu, savukārt Ziemeļkorejā tikai pāris tūkstoši, paši īpašākie, piekļūst smagi cenzētai interneta videi, līdz ar to izkontrolēt informāciju ir vienkārši. Ķīnā šī cenzūra tiek panākta, izmantojot “Lielo ugunsmūri” – sarežģītu cenzoru un tehnoloģisko rīku darbības kopumu, kas bloķē piekļuvi dažādām vietnēm un informācijai. Bet tieši tāpēc Ķīna ir tik interesanta. Cilvēkiem bieži vien nav ne jausmas, kā “strādā” ārpasaule. Un ārzemnieks te ir kas neparasts. Reti kurš ķīnietis saprot, ka ārzemnieki visi nebūt nav vienādi, bet ko tur daudz. Ķīnietim Ķīnā nebūt nav slikti.

Un, protams, kur mūsu ķīnieši, tur arī ballītes. Maņdžouli mums ir “alus čalis”, pie kura iegādājamies vietējo alu, foršāku kā veikalā. Vīrs mūs uzaicina pie sevis mājās, kur pavadījis visus piecdesmit gadus. Koka namiņš tiek restaurēts – tas saka, ka senāk tādos dzīvoja visi, tad jau augstceltņu nebija, kur nu vēl mūsu 30 stāvu māja. Starp citu, vietējiem pašiem vecos namiņus aizliegts restaurēt, to dara valdība – maina jumtus, krāso… Un valdība arī pati visu apmaksā!

Kā jau nojautām, vīrs mūs negaida viens pats, bet ar veselu bariņu ķīniešiem, kas nezina nevienu citu valodu kā savējo. Labi, ka mūsu alus čalis var ko patulkot krieviski. Katram no vīriem Maņdžouli pieder sava kompānija, viens strādā arī muitā. Tas pirms ballītes jau iesildījies ar 1,5 litriem baidžu. Mēs tiekam sagaidīti kā draugi. Kamēr vīri dala austeres, lasi, kazas kaklu un to pašu 50 grādu stipro baidžu, mums pats saimnieks gatavo dārzeņu ēdienus, pieminot – maizi nevajag ēst, vajag dārzeņus un gaļu, un būs labi. Labi ir vīriem, kam gan-bei ir katra otrā teikuma galā. Tas, kā šeit tiek malkoti dzērieni, ir kas mums vēl joprojām neaptverams. Un, kad vīri galīgi apreibuši, baidžu tiek nomainīts uz alu. Vajag atžirgt taču. Divu stundu laikā tie, protams, neturas kājās, bet kādam tas auto jānogādā mājās. Redzi, ir Ķīnā tā nulles tolerance arī pret dzērājšoferiem, bet, tāpat kā ar kovidu, kas pēkšņi pazudis, arī te var tikt uztaisītas atkāpes. Ar velosipēdu gan atļauts braukt. Kad stāstām – pie mums arī ar velo “zem grādiem” nedrīkst – vīri sasmejas: “A jūs vismaz staigāt dzērumā drīkstat?”

Baudām arī sauli, baudām velo pārbraucienus. Tūrisma sezona nu oficiāli sākusies. Cenas atrakcijām ir trīskāršojušās. Ja iepriekš simt matrojšku izklaides parkā varēja ieiet par desmit eiro, nu jāatstāj gandrīz trīsdesmit. Restorānus piepilda krievu viesmīles un krievu pavāri. Ķīnieši no visām valsts malām brauc “satikt” Krieviju un Mongoliju Maņdžouli. Ar nepacietību gaidām atvaļinājuma laiku, kad paši mēģināsim tikt tajā tālajā Mongolijā. “Kāpēc jūs uz turieni? Nabadzīga… Garlaicīga…” mums saka. Un tāpēc gribas ātrāk un vairāk.

Ķīnieši saulgriežos kāpj kalnā, lai saglabātu jaunību.

Un tad šajā dienā tie ap roku sien striķi, ko var atdot pirmajam lielajam lietum vai ūdenskritumam – tā tiks aizskalotas visas slimības un nelaimes. Un, protams, neaizmirsīsim to, ka Maņdžouli sākusies tūrisma sezona! Dienvidos par karstu, ķīnieši bariem brauc uz šejieni. Un arī krievu tautības ļaudis, kuru atvērtā robeža to atļauj. Tagad nemaz nav tik labi būt ārzemniekam, jo mūs regulāri mēģina apmānīt, domājot, ka esam krievu tūristi. Tikai pēc tam, kad paskaidrojam, ka Maņdžouli dzīvojam, un nemaz neesam to kaimiņi, cenas krīt un parādās patiesais, foršais ķīnietis. Diezgan bieži gan nemaz negribas šo “procedūru” atkārtot.

Tomēr ķīnieši neaizmirst ar mums arī paballēt. Savu jauno ķīniešu ģimeni satiekam pavisam nejauši. Ejam atpakaļ no savas pļavas, un mūs, protams, pa ceļam paķer kāds pārītis. Nerunā nekā citādi kā ķīniski. Pasakāmies, apmaināmies kontaktiem. Un tad sākas uzaicinājumi uz aliņu. Biežāk atsakām kā piekrītam, jo zinām, ka šajā Ķīnas provincē ballītes var būt arī par biežu. Tāpat kā salūts, kas sākas septiņos rītā un turpinās katru pusstundu. Vairs jau nav nekas īpašs.

Tomēr drīz arī tiekamies ar pārīti, kas aicina mūs pie āra bārbekjū galda, pie kura jau sēž pāris mongoļi un ķīnieši. Visneparastākais ir mongoļu valkātais T-krekls, uz kura parādās tādi vārdi kā “latviešu valoda”. “O!” nosaka mongoļi – tas viņiem nozīmē “Priekā!”

Mums aizliegts pat iedomāties par sava maciņa izvilkšanu, atliek vien norādīt ar pirkstu, un vēlme uzreiz likta galdā. Desmit eiro iedoti galvenajam māksliniekam uz atvērtās skatuves, lai tas nodzied labāko dziesmu, jo ārzemnieks (kas nav krievs!) izvilcis telefonu un uzslēdzis filmēšanas pogu. Atrodas pat mazas dāvaniņas par to, ka esam ieradušies. Neparasti, un visnotaļ laba ķīniešu valodas prakse.

Atvēries ir Maxims jeb lielākais restorāns Maņdžouli, kurā uzstājas krievu dejotājas un mongoļu “rīkles dziedātāji” – tie, kuri no vienas izelpas veselus divus toņus var dabūt! Priekšnesumi ir bez maksas, vien jāiegādājas kas no ēdienkartes, kura pieejama tikai divās valodās – ķīniešu un krievu. Tagad ārzemnieks, kas nav kaimiņš, ir pavisam neparasta parādība.

Vēl neparastāk ir tad, kad atkal galvā ieliktais plāns īstenojas pats no sevis. Hulun ezers ar 2,339 kvadrātkilometru platību ir piektais lielākais saldūdens ezers Ķīnā. Tas ir arī viens no galvenajiem niedru ieguves avotiem visā valstī. No Maņdžouli līdz ezeram 40 km. Ja sākumā likās, ka ar velo būs nieks, tad došanās stepē mūs pārliecinājusi par pretējo. Tādiem vējiem tik ilgi turēties pretī vēl nevaram, un jāatgūstas vēl no saulgriežu brauciena. Skola solīto auto vairs “aizdot” nevar, bet te nu ir tie paši ķīniešu un mongoļu draugi: “Kad jūs gribētu uz ezeru aizbraukt? Te tāds viens liels netālu ir. Aizvedīsim!”

“No rīta uz turieni, pēcpusdienā atpakaļ” izvēršas par 12 stundu ilgu piedzīvojumu. Jau septiņos mūsu vienīgajā brīvdienā atstātas pārdesmit ziņas – jāceļas augšā un jādodas! Tiekam sagaidīti pie savas daudzdzīvokļu ēkas, sēžamies auto, lai brauktu uz blakus pilsētiņu pie mamutu statujām. Tur sagaidīts vēl viens auto, pilns ar mongoļiem. Pirmā pietura ir kāds interesants veikals (ja to tā varētu nosaukt). Tas paredzēts tieši bārbekjū. Saldētavās uz iesmiem jau sadurtas dažnedažādas gaļas un pāris dārzeņi mums arī. No šī paša “veikala” paņemts, grils, divi galdiņi un vairāki salokāmie krēsli – tos jāatdod atpakaļ pēc pasākuma. Uz uzticēšanās principa.

Nākamā pietura ir dzērienu veikals – “parastais” alus, “dzīvais” alus, baidžu… Skatāmies uz to daudzumu un domājam, cik cilvēkiem tas paredzēts? Dāmas turpat izvelk ceturto cigareti.

Nākamajā pieturā, kur aiziet vēl pāris smēķi, tiek pasūtītas ledus tējas, un brauciens var sākties. Pēc nepilnas stundas esam sasnieguši ezeru, kurā jāmaksā pieci eiro ieeja, bet mums pat neļauj ieminēties par kāda veida “piemešanu”. “Nākamreiz varēsit uzsaukt! Šodien esat ciemiņi!”

Skatam paveras milzīgā “jūra”, kuras krastus bauda atpūtnieki, šajos plus 33 apģērbušies tā, ka neviena vietiņa atsegta. Nu ja – brūnākam palikt kauns!

Ir paredzētas speciālas vietas tādiem, kas ieradušies svinēt. Mongoļu dāmas iekur grilu, sasmērē dārzeņus un gaļas ar eļļu, un ber virsū garšvielas. Atvērts alus: “Gan bei!” Labi, ka tiem ķīniešu aliņiem tikai ap trīs grādiem, un labi, ka izdodas atrunāties no baidžu (stiprās dziras). Tiem, kas no vienas pudeles ir zem galda, Iekšējā Mongolijā klātos grūti. Vai – gluži vienkārši – drošāk mājās.

Brīnišķīga ķīniešu valodas prakse, fantastiska pelde ezerā. Un tad ir mūsu “ķīniešu ģimene”, kas uzsver, ka pieņēmuši mūs savā bariņā – visi deviņi sabraukušie. To vidū ir akupunktūras ārsts un Ķīnas militārais vīrs (kas neaizmirst piebilst, ka Ķīnas armija ir lielākā un labākā pasaulē, kam, protams, labāk piekrist). Ir biznesmenis, matemātikas skolotāja un citi. Un, ja vien kādreiz vēlamies nokļūt pie ezera, mums obligāti esot jāziņo.

Tiekam pamācīti, kā dzert “saldējuma alu” – Hulun ezera saldējumu, kas te taisīts, jāiemērc alū un tad jāgaida, kad pakūst. Alus ar pienu. Smejam – dīvaina kombinācija. Uz ko mums atbild: “Jūs taču kafiju ar pienu dzerat, vai ne? Kāpēc gan alus sliktāks?” Tiekam mācīti ēst tik asus piparus, ka piparus vispār vairs negribas.. Tāpat kā salūtu.

Ir četri auto un tikai divi, kas alkoholu nelieto – meitene stāvoklī un dakteris, kam jābrauc uz vienu adatu sesiju. Pārējie savus darbus pārcēluši mūsu dēļ! Malkotais alus nevienu netraucē. Sešos vakarā sēžamies auto un dodamies uz Maņdžouli. Tur klubā radi, redz, strādājot.

Tiekam aizvesti uz kādu kompleksu, kurā nebijām gājuši, un tur nosēdināti pie galda, kas jau noklāts dzērieniem un uzkodām. 10 eiro ielikts pudelē un pasniegts dziedātājai (tā, nu saprotam, ir tāda ne tik neparasta lieta). Tukšajā zālē, kur esam vieni, sāk spēlēt grupa un ķīniešu dāma sāk dziedāt krievu dziesmas. Mūsu jaunā ģimene uzsauc: “Nē, šitie nav krievi!” un mūzika nomainās uz ķīniešu.

Diena ir bijusi patiesi aizraujoša, svētku sezonu Maņdžouli var just. Nākamās dienas gan jāatsaka visiem pārējiem ķīniešiem, kas katru dienu sadomājuši to pašu bārbekjū baudīt. Nē, dārgie, pamazītēm! Vēl mēnesis, un mums jābūt dzīviem arī savam atvaļinājumam. Gan pilsētas, gan reģiona policija devusi atļauju doties uz Mongoliju. Nu to īsto, Ārējo Mongoliju. Tieši 2023.-2025. gadā vairākām valstīm Mongolija dāvājusi bezvīzu režīmu, arī mums! Nu ko, cerams, ka izdosies! O!

Līksmu šo saulgriežu laiku, dārgie!

Ķīniešu vasaras saulgrieži (夏至 Xiàzhì) attiecas gan uz astronomiskiem ķermeņiem, gan uz tradicionāliem svētkiem, kad arī šeit atzīmēta gada garākā diena. Ierasti ķīnieši svin saulgriežus, piedāvājot Saulei upurus. Ķīnas dienvidu daļā vasaras saulgriežu laikā suņu gaļas un līču (tāds gards auglis) ēšana ir sena tradīcija. Tomēr ne Maņdžouli. Te ķīnieši svin nedaudz citādi, turklāt šogad saulgriežu laikā iekrīt arī Pūķa laivu festivāls. Jau iepriekšējos gadus rakstīju, ka lielākoties šis festivāls saistīts ar Qu Yuan – slavena ķīniešu dzejnieka un ministra – pieminēšanu. Qu Yuan bija patriotisks dzejnieks un trimdā dzīvojošs ierēdnis senās Ķīnas karojošo valstu periodā. Viņš noslīka Miluo upē Ķīnas Mēness kalendāra 5. mēneša 5. dienā – tas ir šodien. Vietējie iedzīvotāji izmisīgi mēģināja glābt Qu Yuan un atgūt viņa ķermeni, bet tiem neizdevās. Lai vīru pieminētu, katru gadu šajā dienā tiek rīkoti dažādi pasākumi.

Tomēr var lasīt, ka Pūķa laivu festivāls tika svinēts jau pirms Qu Yuan nāves. Tas saistīts ar piekto mēnesi (pēc Mēness kalendāra), ko senie cilvēki atzina kā nelaimīgu, jo šajā mēnesī sāk parādīties “pieci indīgie radījumi” (五毒wǔdú) jeb simtkāji, skorpioni, čūskas, krupji un zirnekļi. Un klāt tiem nāk sezonālās svārstības, kā arī dabas katastrofas un slimības. Turklāt piektā mēneša piektā diena tiek uzskatīta par superļaunu, šajā dienā cilvēki uz durvīm karināja vērmeles un kalmes, kas aptur kaitēkļus, kā arī ļaunos garus, protams. Daudzi to dara vēl šodien. Šis bija svarīgs laiks slimību novēršanai un ļauno garu aizbaidīšanai. Tāpēc daudzos avotos parādās informācija, ka Pūķa laivu festivāls sākotnēji tika uzskatīts par tradicionālu medicīnas un veselības festivālu. Cilvēki tad peldējās zāļu novārījumos un galdā lika tieši šim festivālam veltītus ēdienus un dzērienus.

Viens no gardumiem šajos svētkos ir zongzi – lipīgie rīsi ar saldu pildījumu, ietīti lapās un sieti krāsainām auklām. Pēc leģendas rīsu gabaliņi tika mesti upē, lai zivis neapēstu nacionālā varoņa Qu Yuan tur peldošo ķermeni. Veselus divus maisus ar zongziem mums dāvina skola – paši darbinieki salipinājuši. Šajā dienā jādzer arī viens konkrēts alkoholisks dzēriens – realgar, kas, protams, pasargā no visām ļaunajām slimībām.

Daudzviet Ķīnā notiek Pūķa laivu sacīkstes. Vieni saka, ka tās radušās laikā, kad vietējie ar laivām meklēja dzejnieka ķermeni upē, citi – ka laivām šajā dienā brauca jau izsenis, tā pielūdzot Pūķa Dievu un Ūdens Dievu. Šajā laikā cilvēki tīra mājas un pagalmus, pie mājām liek kalmes, kas nes veiksmi ģimenei.

Kā šīs īpašās dienas svinam mēs? Trešdienas vakarā ņemam velo un dodamies uz prēriju. Jā, lai arī ceram tikko par 10 eiro iegādāto telti uzsliet gaismiņā, Maņdžouli vēji domā citādi. Pēc nodarbībām somas mugurā un aiziet! Bet jāminas kalnā augšā, turklāt sejā tāds vējš, ka gāž nost no braucamā. Apstājamies gan pie zirdziņiem, gan pie kamieļiem, gan pie aitiņām, atvadāmies no rietošās saules un pašā pēdējā gaismiņā stumjam velosipēdus kalnā augšā. Īsts sportiņš! Turklāt somās alus un rasols.

Iededzas Maņdžouli, iededzas zvaigznes.  Temperatūra no plus 33 nokrītas uz plus 12, bet šajā naktī nekas netraucē. Esam vieni, esam ar dabu, un atkal sevi uzlādējam laikam, kad dzīvība pierimst, dienas paliek īsākas, bet šeit – par laimi – tikpat saulainas!

Ķīnieša rīta stāsts: “Pamostos svētku rītā un klasiski dodos uz templi, bet tur priekšā miga. Izvelku kameru, lai iemūžinātu lielo notikumu, bet no tās izlien savvaļas krievs! Un šis tāds teritoriāls – pukst, ka kaut kas nepatīk. Labi, lēnām atkāpjos. Tad izrādās, tas sargā savu mātīti. Atklājas, ka abi spēj komunicēt manā mēlē. Tad tie drīz pamet migu, es knapi paspēju nofilmēt šo īpašo brīdi.”

Mūsu rīts? “Pussešos pēc saullēkta meditācijas liekamies uz auss, pēc stundas apkārt sauc ķīnieši. Nespējam noticēt – tie bariem iet uz iepriekš šķietami mums vien zināmo templi. Telts stepes pakalnos tiem, protams, ir pārsteigums. Daži drosmīgākie nāk tuvāk un jau ver telts durtiņas vaļā, lai nofilmētu to, kas iekšā. “Zdravstvuite!” Skaidrs, ka nekādas skaistas atpūtas nebūs – jākrāmējas un jādodas prom, kamēr desmitiem ķīnieši izvilkuši telefonus un arī lielās kameras mūs fotografē un filmē. Tiem, kas interesējas no kurienes esam un uz kurieni ejam, arī atbildam. Tad tie sāk sasaukties: “Ē, šie labi ķīniski saprot!” Kamēr vietējie pakalnos plūc jāņuzāles, mēs stumjam velo lejā no kalna un laižam un Maņdžouli. Šodien taču svētku diena! Baudīsim tos pa ķīniskam! Priekā!

Ķīna un šopings? Protams!

Ja nesen runājām par ēdienu cenām, tad šoreiz par Ķīnas šopinga milzi – Taobao. Ja zini Aliexpress, tad nojaut, kas sekos. Bet te ir vēl lētāk!

Sāksim ar to, ka Taobao pieder pasaulē lielākajai e-komercijas platformai Alibaba, kas saista ražotājus ar uzņēmējiem visā pasaulē. Šis ir populārās platformas Alibaba dibinātāja Džeka Ma otrais uzņēmums, kas darbojas tāpat kā Amazon, taču preču izvēle ir ievērojami lielāka, un visbiežāk tās ir arī daudz lētākas kā jebkur citur pasaulē.

Taobao gluži vienkārši ir šopinga karalis un karaliene. Taobao ir reģistrēts vairāk kā pusmiljards pircēju un pārdevēju, kas veic 50 tūkstošus pirkšanas un pārdošanas aktu minūtē. Taobao ir pārsitis eBay un Amazon kopā, ņemot vērā bruto tirdzniecības apjomu.

Jā, Taobao apgrozība ir arī līdz pat 6 reizēm lielāka nekā Alibaba. Taobao ierindojas 15 pasaules visvairāk apmeklēto vietņu sarakstā. Indijā gan Taobao mobilo lietotni aizliedza 2020. gadā abu valstu sadursmes dēļ. Bet Ķīnā šī vietne plaukst un zeļ. Turklāt tā rada arī milzumdaudz darba vietu! Kopš darbības uzsākšanas Taobao ir izveidojis vairāk nekā 10 miljonus darbavietu Ķīnā! Trīs nozares, kas guvušas vislielāko labumu, ir IT, loģistika un ražošana.

Un, protams, cilvēkiem nu ir kur iepirkties! Turklāt pircēju dzimumu attiecība ir 50/50, jo te var iegādāties visu – sākot no saimniecības precēm, apģērbiem, elektronikas līdz pat zāles pļāvējiem un motocikliem. Nemaz nerunāsim par pavisam neparastām lietām kā Ziemassvētku vecīti vai randiņa biedru. Jā, ir teiciens, ka Taobao var nopirkt visu – pat Dievu un Nelabo. Un arī vardes preparēšanai.

Taobao piedāvā arī Tmall platformu, kur zīmoli izveido savas tirdzniecības vietas, tā piedāvājot “īstas preces”, izvairoties no viltojumiem. Agrāk – lai iepirktos Taobao – bija nepieciešams Ķīnas bankas konts, bet tagad taču ir Alipay.

Laba reklāma, saki? Tiešām ir. Bet nu… Ja labu moci var nopirkt par 250 eiro un smuku T-kreklu par vienu, tad nevar par šo brīnumu nepastāstīt. Ķīnieši gluži vienkārši iet uz veikaliem, pielaiko preces, un tad pasūta tās Taobao. Tāpat ar elektroniku. Un bieži vien iegādātais pienāk ar cenu zīmi, kas paredzēta veikalam. Mums tā ir tik daudz reižu zemāka! 200 eiro vērtu telti nopirkām četras reizes lētāk. Katrā Latvijas iepirkšanās centru veikalā ir kas no Ķīnas. Tikai te to visu var saņemt par mazām naudiņām. Pat Starbucks savus kafijas aparātus sūta no Ķīnas. “Made in China”? Jā, un to var iegādāties Taobao.

Bildēs dažas neparastas un parastas preces no Taobao. Cena? 1 EUR~7,8 CNY

Kas jauns mums? Nopirkām velo. Un tik forši! Aizbraucām līdz Krievijas robežai, lai saprastu, ka viss vaļā, un viss tik ļoti piepildīts cilvēkiem! Mums saka – Ķīnas dienvidos karsti, tāpēc šis ir labākais laiks mūsu ziemeļu plus 33. Vietējiem gan senāk esot labāki laiki bijuši. Mazāk tūrkompāniju, mazāka konkurence. Bet tagad? Vairāk tūrfirmu kā gurķu laukā! Viss notiek! Maņdžouli pilsētiņa tik dzīva! Un pavisam drīz saulgrieži, kas arī Ķīnā netiek aizmirsti! Šodien – priekā!

Mēnesis Ķīnā, mūsu Maņdžouli!

Maņdžouli atrodas tieši pretī Krievijas pilsētai Zabaikaļsk. Grūti nepamanīt, ka tūrisms un uzņēmējdarbība galvenokārt ir vērsti uz krievu tūristiem – veikali, restorāni un vietējie apskates objekti izliek izkārtnes krievu valodā; angļu valoda gandrīz netiek lietota. Tomēr blakus ķīniešu un krievu valodām lasīt var arī mongoļu mēlē. Lai arī laikā, kad ieradāmies Maņdžouli 2020. gadā, sāka aizliegt mācīt priekšmetus mongoļu valodā, un visaptverošs mongoļu valodas apmācības aizliegums plāno stāties spēkā no šī gada 1. septembra, šo valodu vēl joprojām redzam visapkārt, mongoļu kultūra te vēl joprojām ir dzīva!

Kopumā Maņdžoli dzīvo aptuveni 250 000 cilvēku. Un ne tikai mēs un han ķīnieši, bet arī burjati, krievi, mandžūri un mongoļi. Pirms mēs iepazinām Maņdžoli un pirms krievu kopiena kļuva par diezgan lielu tās daļu, šo apvidu lielākoties apdzīvoja mongoļi. Kad Cjiņu jeb Maņču dinastija bija sabrukusi, tie ienāca reģionā. Ķīnieši mēģināja kontrolēt situāciju, taču pastāvīgās pretestības dēļ mongoļi ieguva zināmu autonomiju. Un tā tas ir palicis. 1947. gadā dibinātais Iekšējās Mongolijas autonomais reģions kļuva par pirmo autonomo reģionu Ķīnas zonā. Reģiona platība padara to par trešo lielāko Ķīnas administratīvo apakšvienību, kas iekļauj aptuveni 1 200 000 km2 un 12% no Ķīnas kopējās zemes platības.

Mums tā bija unikāla pieredze nogaršot vietējās uzkodas, kas gatavotas no kamieļu piena, pusnaktī ar mongoļiem dejot ap ugunskuru un aizmigt zem modernas mongoļu jurtas stiklotā jumta. Jurta ir pārnēsājams apļveida mājoklis, kas izgatavots no elastīga rāmja un apjozts ar audumu. Tā tūkstošiem gadu bijusi miteklis cilvēkiem Vidusāzijā, īpaši Mongolijā. Arī tagad mongoļu jurtas izraibina Maņdžouli apkārtni – tās ir celtas kā atpūtas mājiņas tūristiem un arī kā restorāni.

Arī nebeidzamā stepe visapkārt atgādina mums vien filmās redzētos Mongolijas plašumus. Esam pašā Hulunbuiras viducī – zaļā reģionā, ko izrotā simtiem ezeru un šķērso tūkstošiem upju. Maņdžoli, ietīta šajā sulīgi zaļajā zālājā, kas ir vislabāk saglabājusies pļava visā milzīgajā valstī, ir pavisam īpaša vietiņa.

Mūsu burvīgo stepi izrotā krāsaini ziedi, vēji ir tik klusi, ka simtiem uzstādītie ģeneratori pierimuši. Piecpadsmit kilometrus uz mongoļu templi zālājos kājām nav jāpievar, jo vienmēr atrodas kāds, kas vēlas izvizināt ārzemnieku. Maņdžouli sākusies īsta vasara! “Sezona” beidzot klāt! Vien divus mēnešus, bet ir svētki! Vai salūts var apnikt? Neticējām, bet var gan. Ja to šauj vismaz divas reizes dienā, lai neaizmirstos, ka dzīve taču ir košuma pilna, tad to spridzekļu tiešām var būt par daudz! Karojam arī ar VPN, kas karo ar Ķīnas Uguns mūri. Nedaudz sarežģītāk piekļūt ārpasaulei, pat, ja tagad robežas vaļā. Bet te nu esam, un pa kripatiņai turpināsim tev pastāstīt par šo neparasto Ķīnas pusi!

Vai Ķīnā ir lēti?

Tas ir jautājums, ko dzirdam diezgan bieži. Un atbilde ir: “Jā, protams!” Tas komforts jau ir viena no lietām, kas mūs te atvilinājusi atpakaļ. Paši gan esam nosolījušies – vēl tikai gadu, lai nepalaistu visu dzīvi garām, bet tomēr! Šī ir lieliska valsts ārzemniekam, sevišķi tādam, kas pārvalda angļu valodu, un to var padalīt plašāk tiem, kuru valodas zināšanas tas, iespējams, nepārzina.

Jāsaka gan, ka visās pasaules zemēs, protams, var dzīvot gan “pa lēto” (noteiktās robežās), un “pa ekskluzīvo” (bez robežām). Turklāt, ceļojot ar tūrēm, ļoti iespējams, tiec pie dārgākām viesnīcām, ēstuvēm un suvenīru bodēm. Kad Ķīnā sākām, ka te dzīvojam, mums uzreiz piedāvā “vietējo cenu” gan taksisti, gan veikaliņi. Tā kā zināms – ja Ķīna liekas dārga, kāds izmanto apmulsušo iebraucēju.

“Uz papīra” minimālā stundas likme Ķīnā ir apmēram 2€/h, par Latviju jau zini. Šī gada sākumā iznāca ziņojums par to, ka “zemākā” klase (apmēram 50% ķīniešu) nopelna aptuveni 25,520 juaņas (3,325 eiro) gadā jeb ap 277 eiro mēnesī, kamēr augšgals (10% no iedzīvotājiem) pelna aptuveni 14 reizes vairāk – 370 210 juaņas (48,228 eiro) gadā jeb ap 4 tūkstošiem mēnesī. Pandēmija šo nevienlīdzību, protams, pastiprinājusi. Arī mums ir patiesi neparasti noskatīties, kā plecu pie pleca dzīvo tik ļoti bagātie (lai gan to vairāk iespējams pamanīt Šanhajā, ne Maņdžouli) ar nabagajiem. Tad, kad tika izziņots kārtējais “lokdauns”, mēs varējām skriet uz tirgu un maisiem iepirkt pārtiku, bet ko darīt tiem, kas ierasti skaita kapeikas no uz ielas pārdotajām rotaļlietām un citiem nieciņiem? Jā, mēs te tiešām jūtamies privileģēti, bet nevis tā – “re, kā man ir”, bet “cik žēl, ka ir tik ļoti daudzi, kuriem nav!”

Tomēr jāsaka, ka arī Latvija pārsteidz. Un arī “uz abiem galiem” – foršo un ne tik. Šoreiz par cenām runājot – pie tām pierast katru reizi ir grūti. Un to kāpumu var just! Mūsuprāt, cilvēkam tomēr jābūt iespējai apmierināt vismaz tās pašas pamatvajadzības. Ķīnā tualetes ir bez maksas, nevis puseiro vērtībā.  Ķīnā ir pieejams dzeramais ūdens – arī vilcienos un lidostās. Bez maksas. Un, lai arī ir ļoti daudzi, kas nepelna naudas kalnus, tie var atļauties nūdeles un rīsus. Un dārzeņus. Pārtikas cenas Ķīnā ir tiešām saprotami draudzīgas. Foršs atklājums bija tas, ka, ieejot arī ļoti elegantā restorānā, saņemtais rēķins maciņu nebūt nesāpina. Gluži vienkārši Latvijas cenas.

Nemaz nerunāsim par iepirkšanās milzeni Taobao! Par to vairāk nākamajā reizē. Šoreiz bildēs apskati mūsu maltītes. Pieminēšu, ka tās ir veģetārās, gaļēdājam būtu jāpiemaksā. Bet mēs šoreiz bez tā!

*Bildēs cena par visu tur redzamo!

*

Kas tikmēr noticis Maņdžouli? Mūsu plāni par Tibetu un arī par Taivānu izkūpējuši gaisā. Tibetai gluži vienkārši neesam gatavi tērēt gada ceļojumu budžetu, kas nepieciešams, lai turp nokļūtu visas Ķīnas lielajās vasaras brīvdienās. Savukārt Maņdžouli likumsargi paskaidro, ka Taivānas apmeklējuma gadījumā mums būs problēmas ar vīzu (ne visās Ķīnas daļās tā ir, tikai pie mums pierobežā, protams). Skaidrs, ka atliek apgūt tās astoņas provinces, kur vēl nepaspējām iekāpt. Un jau nākamajā mēnesī! Bet līdz tam – Maņdžouli un jaunā Ķīna!

“Russkii! Russki! Eeee! Russkii!… Russkii!”

Jā, Maņdžouli, tāpat kā Iekšējā Mongolija, tāpat kā visa Ķīna nu ir pavisam cita pasaule, un mēs tiem esam pavisam citi citplanētieši. Pagājušas divas nedēļas kopš esam ieradušies tajā pašā pierobežas pilsētiņā. Un neviens vēl nav nācis ar mums fotografēties! Jā, robežas ir vaļā – Ķīnā var iekļūt gan pa gaisu, gan zemi, gan ūdeni – lūdzu! Un arī tā robeža, kas mums ir gājiena attālumā, ir pavisam izmainījusi mūsu ikdienu. Sevišķi nedēļas nogalēs. Neviens pat neiedomājas, ka esam kā citādāki no tiem pārdesmitiem Krievzemes ļaudīm, kas šeit atkal nāk iepirkties un “bīdīt lietas”. Neviens pat neiedomājas, ka mēs varētu būt no kādas citas zemes. Un tāpēc vairs nemaz neesam tik interesanti.

Bet atgriezties ir jauki. Skolēni sagaida ar vārdiem: “Skolotāj, mums tevis pietrūka!”, “Mums ir tā palaimējies!”, kamēr to omītes cītīgi mēģina parādīt savas krievu valodas zināšanas, kuras ļoti skaisti mākam “nesaprast”. Arī ķīniešu skolotāji mūs sagaida kā sen neredzētus draugus. Mūsu “ārzemnieku kontingents” ir pamainījies, nodarbības ir klātienē, turklāt esam “iemesti” ilgi gatavotu teātra izrāžu vidū, bet visam pielāgojamies ļoti ātri, vismaz pagaidām. Bērnu Aizsardzības diena ir svētki, ko katru gadu atzīmē par godu bērniem, katrā pasaules malā citā laikā, bet kopš 1950. gada visbiežāk tieši 1. jūnijā, arī Ķīnā. Un te tas ir liels festivāls. Maņdžouli gan salūtu tāpat neaizmirst izšaut katru dienu.

Lai arī saka, ka Maņdžouli ir tikai divi gadalaiki: “Ziema” un “ziema nāk”, vasara ir jauka. Temperatūra daudz “nelēkā”, un ir iestājušies stabilie plus 20. Turklāt viss ziedos! Šanhajā pieredzēta augstākā temperatūra kopš 1876. gada – 36.1 grāds ēnā. Iepriekšējais rekords bija 35.7.

Mūs sagaida gan veikaliņos, gan ēstuvītēs – nāk apskauties, sniedz dāvanas un bezmaksas maltītes. Nu – kā nekā – mūsu mazās Ķīnas mājas! Un atkal forši, ka viss tik lēts! Cenas ir tas, pie kā katru reizi iegriežoties Latvijā ir jāpierod. Drīz parādīsim, kas ar izmaksām notiek Ķīnā.

Vai vīruss te ir pazudis? Protams, ka ne! Ķīnā slimo miljoni, un tas ziņās netiek aizmirsts. Izsekošanas kodu, karantīnu, “lokdaunu”, testēšanās tāpat vairs nav. Nu re – iepriekš tika teikts, ka vīrusu izslimojušajam beigas tāpat, tagad – “mums vienalga”. Ko “parastie” ķīnieši? Slimo, protams. Sevišķi mazie – pēc divu gadu eksistēšanas (to par dzīvošanu nenosaukt) sterilā vidē. Šķauda, klepo, bet nāk uz skolu. Ārzemnieka priekšā uzvelk masku. Ķīniešu skolotāji savukārt uzvelk masku, baidoties no mazo baciļiem. Ķīna tuvākajā laikā paredz 65 miljonus kovid-inficēto nedēļā.

Arča iet pa ielu, to aptur opaps ar pūdeli pie siksniņas. Izvelk valdības papīru un prasa pasi. Dokuments svarīga lieta te, bet nu gluži uz skolu līdzi nenēsājam. Tad prasa, vai amerikānis. “Nē, no Eiropas.” “Ā, tu tas latvietis!”… Mēs zinām, ka par mums te visu zina. Un zinām, ka arī šos ierakstus izlasīt var ikviens – tie taču publiski! Un atkal jāsaka – sāksim Ķīnas piedzīvojumu! Šoreiz pavisam citādāku, bet ne mazāk interesantu!

Gaidi stāstu katru nedēļu! Iegriezīsim to Ķīnu kopā!

Vēl joprojām nespējam noticēt!

Šī patiešām ir Ķīna, kuru pametām pirms pusgada vien. Un atgriežamies tik ļoti citādā pasaulē!

Pekinas lidostā kāpjam salīdzinoši nelielā lidaparātā, kuru pavada trīs darbinieki uz skrejceļa baltiem cimdiem mājot. Tā te pieņemts. Nu jau esam kopā ar Maņdžouli ļaudīm un mūs uzrunā krieviski: “Jūs no Krievijas? No Ukrainas?” Atbildam ķīniski, ka no Eiropas. Ķīnieši sarunu turpina krieviski, mēs ķīniski. Kā nekā atkal jābūt “jaunzēlandiešiem” – tiem, kam angļu valoda dzimtā. Un, protams, to visu ķīniešiem jāiemūžina video. Nu re – būsim slaveni vēl pirms nolaišanās!

Lidināmies pāri mūsu skaistajai stepei, pāri ezeriem un upēm, un tam pašam piektajam lielākajam Ķīnas Hulun ezeram. Jā, tas ir Maņdžouli!

Direktore prom, mūs sagaida ķīniešu kolēģi – tādi paši smaidīgi. No Pekinas plus 30 grādiem atgriežamies Maņdžouli padsmitniekā, un traucamies iekšā zeltainajās gaismās, kuras gluži kā svētkos tiek iedegtas katru vakaru.

Deviņi vakarā, tiekam nodoti citam vīram – tas mūs uzved uz 28. stāvu, uz tiem pašiem diviem dzīvoklīšiem, kuros tikām ieslēgti savas deviņas reizes. Atgriežamies kā mājās! Mūsu Ķīnas mājās!

Pirmais vakars, jāskrien tikties ar jaunajiem ārzemju kolēģiem! Nu skolā būsim pieci ārzemnieki – mēs divi, mūsu amerikāņu kolēģis un vēl divi jaunie – puisis no Zimbabves un meitene no Zambijas. Priecīgi mūs redzēt ne tikai mūsu kolēģi, bet arī bāriņu īpašnieki, darbinieki un visi pārējie, kas zina, ka esam atgriezušies, pirms mūs redzējuši! Dziesmu nakts karaokes mājā KTV līdz rītam un aiziet! Nākamajā dienā nākamā ballīte, un tā līdz visi satikti, visi samīļoti, visiem Skrīveru saldumi izdalīti.

Mēs tikai aizvakar atgriezāmies, bet šķiet – nekur neesam bijuši. Vien Ķīna ir pamainījusies. Nekādu testu, nekādu kodu. Varam ieiet veikalā bez liekiem apliecinājumiem, ka esam veseli! Turklāt… Tik daudz ārzemnieku! Precīzāk – kaimiņzemes ļaudis! Veikalā, uz ielām, restorānos, bāros… Robeža ir vaļā! Līdz ar to mēs gan arī tagad oficiāli esam krievu tautības – mūs uzrunā, piedāvā ekskursijas un dažādas preces, un pat neiedomājas, ka mēs varētu nākt no kādas citas puses. Kolēģi saka – garš, bez matiem un bārda – nu taču izskatās pēc Krievzemes vīra!

Katrā ziņā šī solās būt pavisam citāda vasara, pavisam citāda pieredze. Gaidi, es Tev pastāstīšu, kāda tad ir šī Ķīna!

Nu ko, esam ieradušies Ķīnā!

Un tādā, ko grūti atpazīt. No mums nebaidās, nebēg, nāk fotografēties bez maskām un pat pieskaras bez cimdiem! Esam sasnieguši Tianjin (latviski – Tjaņdzjiņā), kas ir viena no četrām Ķīnas tiešās pārvaldes pašvaldībām – tas ir ĶTR augstākais izmantotais klasifikācijas līmenis pilsētām. Tas nozīmē, ka Tjaņdzjiņa vienlaikus ir pilsēta un province pati par sevi. Tātad vēl viena mūsu kontā!  Te dzīvo apmēram 15 miljoni cilvēku – pārsvarā hanu ķīnieši, 3% no minoritātēm sastāda mandžūri, mongoļi, korejieši.

Tjaņdzjiņa sāka uzplaukt pēc Ķīnas Lielā kanāla būvniecības 6. un 7. gadsimtā. Burtiski “Tianjin” nozīmē “Debesu Cietoksnis” – viens saka, ka nosaukums cēlies no kādas cīņas, cits – no dzejnieka vārdiem.

Daudzas ārzemju varas gājušas cauri Tjaņdzjiņas apgabalam – gan japāņi, gan franču, vācieši, krievi, itāļi, beļģi un citi. Tie šeit būvēja arī savas mājas, raksturīgas noteiktajai valstij, un daudzas no tām pilsētā saglabājušās. Laikā no 2000. līdz 2004. gadam lielākā daļa veco māju tika nojauktas, lai atbrīvotu vietu jauniem moderniem pilsētas kvartāliem, tomēr ne viss tika zaudēts.

Pirms 90. gadiem Ķīnā bija tikai divas metro sistēmas, viena Pekinā (atvērta 1969. gadā) un viena Tjaņdzjiņā (atvērta 1984. gadā). Mūsdienās Tjandzjiņas metro ir viens no garākajiem Ķīnā ar 6 līnijām un 159 stacijām.

Palikšana Tjaņdzjiņā, tāpat kā Ķīnā vienmēr interesanta. Pirmo nakti pavadām pie kāda mājās, jo tā lētāk, bet vienmēr jau pārsteigumi – tad prusaki, tad ķīniešu tantes, kas iemūžina katru mūsu teikto zilbi un tad vēl cep un pīpē tā, lai nevar pagulēt. Toties atstājam ģimenei savus vecos koferus, ko nomainām uz jaunajiem, lidostas darbinieku izsniegtajiem (kā kompensāciju mūsu nedaudz salauztajiem lidojuma laikā), un mainām savu pagaidu dzīvesvietu uz ko labāku.

Nometuši somas atceramies ķīniešu gardo virtuvi kādā no pārpildītajiem restorāniņiem. Protams, lieliski! Un tad sasniedzam Tjaņdzjiņas panorāmas ratu, kas paceļas pāri rosīgam tiltam pār Hai upi. Brauciens tādā ilgst apmēram 30 minūtes un maksā desmit eiro. Par desmit eiro šeit var palikt viesnīcā vai izbaudīt sešus izlejamā alus kausus. Būtībā Ķīna ir savas trīs reizes lētāka kā Latvija. Pie cenām dzimtenē pierast vienmēr visgrūtāk.

Tjaņdzjiņas ielas patukšas, bet šoreiz ne kovida dēļ. Ir diezgan karsts, esam iemesti vasarā īsti nesagatavojušies tādai.

Sasniedzam pilsētas vecākas ielas, kas gan katrā Ķīnas pilsētā atjaunotas un smukas – krāsainām ķīniešu laternām rotāti veikali, uzkodu bāri pāris tempļi. Smieklīgākais ir uzraksts pie kādas kafejnīcas: “Paliec bagāts, tad būsi laimīgs”.

Foršākā pilsētā ir Porcelāna māja, ko sastāda vairāk nekā 5000 seno vāžu, 4000 šķīvju un 400 miljonu porcelāna fragmentu un dabisko kristālu. 2003. gadā mākslas kolekcionārs Džans Lianži nopirka 100 gadus vecu franču savrupmāju, un nākamo četru gadu laikā to atjaunoja un iekārtoja, lai  vēlāk tā kļūtu par galveno apskates objektu Tjiaņdziņā. Arī tajā, protams, neiztikt bez dažādām mazām dievībām, pie kurām vietējie kalniem liek naudiņu un cigaretes.

Dienu noslēdzam ar tūri pa Piecām Lielajām avēnijām, ko vietējie dēvē arī par “Pasaules ēku izstādi”, jo šeit atrodas vairāk nekā 230 dažādu stilu ēku – gan britu, gan franču, itāļu, vācu un spāņu. Mums jau tas eiropeiskais smukāks Eiropā, bet ķīniešiem kas tāds ļoti patīk.

Smejam, ka tad, kad apsēžamies parkā vērot, kā jaunieši mēģina uztaisīt smukus foto, vecākie mēģina fotografēties tā, lai esam tiem fonā. Un patiešām uzkrītoši, vēl ar pirkstu norādot uz savu vērtīgo fona modeli neparastajā izskatā.

Tjaņdzjiņa ir jauka, bet ne tik pievilcīga kā citas pilsētiņas, kur esam bijuši. Tomēr nu varam teikt, ka no 31 Ķīnas provinces esam bijuši jau 22. Un pamazām sākam pierast pie šīs “jaunās Ķīnas” – bez kontroles, bez maskām, bez problēmām. Neparasti, patiesi.

Kāpēc atkal Ķīna?

Vai kādreiz ir bijis tā, ka tev atsakās sēdēt blakus lidmašīnā, vilcienā, autobusā, jo domā, ka esi “indīgs”? Mums – jā. Vai bijis tā, ka atsakās ar tevi kāpt vienā liftā? Protams. Vai kāds sācis raudāt bailēs, tevi ieraugot? Jap, arī tā gadījies. Un tieši šeit, Ķīnā. Bet varbūt nu būs citādi?

Kovids tika atcelts, tiklīdz mēs pametām Ķīnu 2023. gada novembrī. Līdz ar to visas karantīnas, lokdauni, testēšanas. Atpakaļ tādā pasaulē mēs droši vien neatgrieztos, bet tagad ir (vismaz jābūt) citādi.

Arī Ķīnā neplānojām palikt veselus divus gadus. Iebraucot mūs “pierunāja” palikt uz pusotru ar algas pielikumu. Pēc tā pusotra atkal prom nevarējām tikt. Bet, kad beidzot teicām: “Pietiek, Ziemassvētki mums būs Latvijā!” direktore jautāja, vai gadījumā kādreiz plānojam atgriezties. Nu jā – kādreiz jā. Tas “kādreiz” tika pataisīts par līguma pagarinājumu, algas pielikumu un mūsu solījumu atgriezties, cik jau nu ātri spēsim.

Jā, skolai varētu būt pārsteigums, ka svaigajā, Latvijā nomainītajā pasē, parādījušies vēl astoņi zīmogi, un nebūt ne no Latvijas. Savukārt mums interesanti ceļot ar veselām divām pasēm – viena svaigā, otra tā, kurā vīza iekšā. Izrādās, tas strādā!

Arī pati Ķīna sākusi “strādāt”. Lai arī plānā bija gads Āfrikā, to nomainām pret iespēju pabūt vēl vienu gadu Ķīnā, apmeklēt tās 10 provinces no 31, kuras vēl neapguvām, sevišķi Tibetu un Kailaša kalnu (krustojam pirkstus, lai izdotos!) Atgriežamies arī pie saules, lai arī Latvijā tagad sākas tas skaistākais laiks; un atgriežamies pie foršajiem ķīniešu ēdieniem. Un foršajām cenām!

Kāds ir mūsu ceļš? Uz Ķīnu biļetes mums burtiski tika pasniegtas uz paplātes. Vienu dienu iemetot aci lidojumos un pavisam neko neplānojot, pa 300 eiro varēja iegādāties lidojumu uz pašu Pekinu, ar tikai vienu pārsēšanās reizi, Stambulā. Maijā šis pats lidojums maksāja jau divus tūkstošus eiro.

Kas vajadzīgs, iebraucot Ķīnā? It kā kovida tests, bet der tas pats paša veiktais. Un tā rezultātus jāapliecina veselības deklarācijas formā. Tas arī viss. Tas šķiet tik aizdomīgi vienkārši.

Vienkārši Stambulas lidostā neiet pašiem ķīniešiem. It kā “nejauša” pārbaude, bet reāli pēc biļešu un vīzu uzrādīšanas, visi ķīnieši tiek saukti maliņā uz īpaši dziļo somu pārbaudi – no tām viss izkrāmēts, datori atvērti, cilvēki apčamdīti. Tikmēr visi “baltie” var ilgo procedūru izlaist. Nu re… Pretējais mūs sagaida Ķīnā.

Lidmašīna uz Ķīnu ir milzīga, lidojums 9 stundu ilgs. Un šoreiz nelidojam tikai ar mūsu austrumu draugiem – ir tik daudz dažādu tautību! Šī būs pavisam cita Ķīna. Un tā arī ir.

Lai arī lidmašīnā saka – lidostā būs jāvelk maskas, paklausa labi ja desmit no desmitiem pasažieru. Nekādu spectērpu, nekādu kodu. Tas liekas kas neticams. Muitnieki nezvana skolai un nejautā, kāpēc esam te, bet gan vai Latvijā runā angliski, ka braucam te mācīt viņu bērnus.

Vien dažas formas jāizpilda un patiesi esam Ķīnā! Mēs esam atgriezušies! Tik neticami! Viss gan ir saprotams, un saprotamāks kā jebkad tas bijis. Esam pārsteigti. Ja iepriekš tas, ka ir viegli, nozīmē tikai to, ka viss vēl tikai priekšā, šoreiz tā nebūt nav!

Vienīgais – mūsu čemodāni pie mums atgriežas nedaudz traumēti – viens saplēstu rokturi, otrs bez ritentiņa. Ko ķīnieši? Tūliņ pako ārā jaunus – tāda mūsu kompensācija.

Tagad ar visiem četriem lielajiem koferiem, no kuriem divi, protams, tukši, dodamies uz Tianjin. Pilsētiņu 140 km attālumā no Pekinas. Kāpēc? Jā, jālido taču uz Maņdžouli, bet nu šajā dienā vairs nepaspējam, nākamajā lidojumi dārgi, tāpēc jāskatās vēlāk. Un tas dod laiku apskatīt vietas, kas ierakstītas “jāredz” sarakstiņā. Vēl viena province klāt jau pirmajā dienā!

Ārā plus 30 grādi. Bet patīkamākais, ka par mums nebrīnās. No mums nebēg. Pat palīdz ar biļetēm un somām. Neparasti, ka vilciena biļetes atkal var nopirkt stacijā, ne atsevišķā ēkā, uzrādot pāris veselību apliecinošus kodus. Es nepazīstu šo Ķīnu. Bet nu esam gatavi iepazīt Tianjin – iegriezīsim to pavisam jauno Ķīnu kopā!