Home LV

LV

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

Jauna nedēļa klāt!

Un tā klāt ir ar sauli un siltu laiku! To, protams, izmantojam, dodoties ļoti garās pastaigās pa jau sen zināmām vietiņām. Bērni atgriežas skolā, tāpēc mums atkal grafiki mainījušies. Šoreiz – uz labo pusi. Nodarbības sākas tikai sešos vakarā, kas nozīmē, ka viss pārējais laiks pieder mums vien. Protams, līdz skola atkal neizdomās kā apiet likumus.

Pa ceļam viena dāma iekliedzas: „Maskas!” Pasmejamies un soļojam tālāk. Ja ķīnietim maskas svaigā gaisā nav, tā nav problēma. Bet tas teorētiskais krievs gan ir šausmīgi biedējošs. Vietējie turpina staigāt pa laukiem, lasot tikko izspraukušos pieneņu augus. Paspējam pat papiknokot. Vietējie tad min, vai esam krievi vai amerikāņi. Tad nāk un sauc: „Guņa, guņa („meitene” ķīniešu valodā), horosho kushat („labi ēst” krievu valodā)?” Un tad, kad varam uz šo atbildēt, tie viens otram nosaka: „Re, saprata – tātad krievi.”

Otrdienā tiekamies ar direktori. Beidzot tiekam pie pasēm un parunājam arī par līgumu. Jā, šogad Ķīnu pametīsim, lai atsāktu ceļot. Zini, šī ir ļoti ērta, interesanta un forša zeme, un mums noteikti Ķīnas pietrūks, un kā vēl! Bet laiks visiem rit vienādi, un tas tiešām skrien. Tāpēc muļķīgi būtu apstāties un cerēt, ka tas apstāsies līdz ar mums. Nē! Ir jādzīvo tā, ka var just, un jādodas piedzīvojumos!

Direktorei atliek vien noteikt, ka nav jau variantu – pagarinās līgumu, cik vien ilgi varēs. Tagad gan vairs netiek solīts lielais algas pielikums. Zinām, ka citi skolotāji pat par pāris ekstra nedēļām skolā saņēmuši krietnas naudas summas, bet mēs saprotam, ka tagad visiem grūti laiki. Un mums tiešām ir gana, un esam priecīgi te būt, būsim priecīgi atkal doties ceļā!

Palicis nepilns pusgads, bet tik daudz jāizdara! Protams, šajā pavasarīgajā laikā negribas sēdēt pie papīriem un stāvēt rindās bankā vai pastā. Bet izrādās, ka pat pamest Ķīnu arī nav viegli! Jānoslēdz telefons, citādi mūsu sociālie kredītpunkti (kas, kā izrādās, mums ir) ņemas nost, un, nākamajā reizē iebraucot Ķīnā, būtu bargi jāmaksā. Jāsaņem kriminālā izziņa no Ķīnas un jāatceļ daži abonementi šeit. Un, protams, jādomā, kā tos līdzekļus nosūtīt mājās. Uh, darba pilnas rokas. Un jāņem vērā, ka pilsēta kuru katru brīdi var aizslēgties. Direktore saka, ka turpmāk slēgs ciet tikai atsevišķas ēkas, bet tā, kā jau zinām, ir tikai mierināšana.

Skola vēl šomēnes būs tiešsaistē, un direktore nesteidzas to atvērt ātrāk, jo – ja kādam skolēnam šajās iknedēļas testēšanas reizēs atklājas vīruss, tad visi skolotāji iet viesnīcās. Mums par uzturēšanos Maņdžouli viesnīcā nebūtu jāmaksā, jo te dzīvojam, un neesam vainīgi pie esošās situācijas. Bet, ja mēs ceļotu, tad gan karantīnas gadījumā maksātu no sava maciņa, jo mēs būtu tie, kas būtu izvēlējušies ceļot.

Izrādās, ka mūs Maņdžouli valdība jau gribēja likt karantīnas viesnīcā tad, kad iebraucām pilsētiņā arī bez nelaimīgās zvaigznes kodā. Ārzemnieks – tātad bīstams. Bet skola visiem teikuši, ka esam šaušalīgi sarežģīti – sūdzamies visām ārzemju valdībām; ievērojam īpašu diētu; un vispār – tādi cimperlīgi. Un tad nu mūs neviens neesot gribējis ņemt, un tikām atstāti dzīvoklī. He, kā visu var sarunāt.

Šanhaja plāno atvērties vēlākais jūnija vidū. Un tā beigt savu ekstrēmāko „lokdaunu” Ķīnas vēsturē. Lielākā daļa ārzemnieku tikmēr kravā mantas, kamēr citi raksta: „Par spīti palikšu Ķīnā un „slaukšu” kamēr varēšu”.

Ārā laiks ir lielisks. Arča iet T-kreklā un šortos, bet ķīnieši rāda ar pirkstiem un smej – ekstrēmists! Dīvaini – šiem tādas aukstas ziemas, bet tā laikam pie tā vēsuma nav pieraduši un salst arī saulītē. Ir arī pirmais pērkons! Protams – klasiski Maņdžouli – bez lietus. Līst Krievijā un Mongolijā.

Mūsu zambijiešu kolēģis pastāsta, ka Zambijā saka tā: ja pērkona laikā zagsi vai melosi, tevi saspers zibens. Tas notiks arī tad, ja šajā laikā nēsāsi melnas vai sarkanas drēbes. Tik interesanti! Jā, nevaram vien sagaidīt savu Āfrikas tripu!

Tikmēr Ķīna turpina ar savu Nulles politiku. Nāk ziņas no Pekinas, kur ārzemnieki iesaka ģimenēm ar bērniem Ķīnā neatgriezties. Pat bez „lokdauna” pasludināšanas Pekinā viss ciet – skolas, bērnudārzi, restorāni, parki, un testēšana katru dienu, arī bērniem, kas noteikti neveido jaukākās bērnības atmiņas. Ķīna pieturēšoties pie savas politikas līdz 2026. gadam. Bet atkal jāsaka, ka tie ir tikai minējumi.

Arī mūsu amerikāņu kolēģe plāno pamest Ķīnu un doties atpakaļ uz ASV. Četri gadi jau te pavadīti. Direktore gan to vēl nezina, jo parasti pēc gada visi pagarina līgumu uz vēl vismaz sešiem mēnešiem. Viņai noteikti būs šoks.

Bet mēs baudām dienas, kamēr skola vēl ciet. Tikai dažas mācību iestādes atsākušas darbu klātienē. Piknikojam arī uz 28. stāva palodzes, ēdot cūku pupas, ko izdevies atrast. Vienu dienu bija arī svaigi zaļie zirnīši, bet tikpat ātri tie tika izpirkti. Nez, kur vietējie visu to produkciju dabū, jo reāli apkārt ir tikai stepe.

Dodamies garos pārgājienos, apbrīnojot plaukstošos krūmus. Aizejam līdz pat pašai robežai, kur apsargs jau sagaida – „Nē, nē, nedrīkst!” Un paspēj pajautāt, vai mēs no ASV vai no Krievijas. Tā ir robeža, kuru šķērsojām pirms četriem gadiem no Krievijas puses. Tagad paspējam pat kārtīgi nosauļoties. Riteņbraucēji, kas arī vizinās pa tukšajiem lielceļiem, mums māj un rāda īkšķi. Jā, ar kājām šajās saulainajās dienās nostaigājam kārtīgas distances.

Tagad pie robežas esošie veikaliņi izskatās galīgi švaki. Ja pagājušajā gadā tie vēl bija vaļā un kāds ķīnietis tajos arī iegāja, tad tagad viss tukšs, durvis aizsietas ķēdēm. Ir kāds retais apsargs, kas parāda, ka mums būtu jāvelk maska. Sasmejamies. Ēstuves pilnas cilvēkiem – ballējas, ēd, dzer, visi bez maskām. Sporta zāles pilnas, visi vingro bez maskām. Un mēs divi pamestā robežā tie bīstamie. Ka tik neaplipinām kādu taureni ar savu veselo elpu.

Vietējie laista zālīti. Te jau sausums liels, mēs paši to traki labi jūtam. Tie gan atraduši veidu, kā piepelnīties – kamēr lej valdības ūdeni uz augiem, pa ceļam tie nomazgā arī piestājušās mašīnas, kas laistītājiem šo to arī atmet par darbiņu.

Nākammēnes ieradīsies jauns skolotājs, amerikānis. Mūsu amerikāniete plāno doties prom septembrī. Bet direktore par to laikam neskumst. Tā bija mūsu kolēģi izsaukusi uz pārrunām, lai pateiktu, ka nevar turpināt izmaksāt tai lielo algu un meitenei jāizvēlas – vai paturēt algu un skola atlaiž vienu ķīniešu skolotāju, vai tā piekrīt padzīvot ar zemāku algu, vismaz kamēr skola tiešsaistē, jo tad vecāki par nodarbībām tik daudz nemaksā, un skola tik daudz nevar nopelnīt.

Jā, nav noslēpums, ka tiem, kas nāk no angliski runājošām zemēm, algas ir 3-5 tūkstoši eiro mēnesī uz rokas par 20 darba stundām nedēļā (un tie ir tikai sākuma skaitļi). Mums pat pacelt algas gribēja, ja mēs piekristu palikt, jo paši tik daudz nepelnām. Un ir taču izdevīgi ņemt divus „lētākus”, kas izskatās pēc amerikāņiem, nekā algot vienu īstu dārgāk, vai ne?

WhatsApp mums atsakās strādāt, tāpat kā Facebook. Ķīnas Uguns mūris paliek stiprāks, mums arvien grūtāk piekļūt te aizliegtajiem sociālajiem tīkliem un mājaslapām. Latviešu lapas gan nav aizliegtas, jo kurš ķīnietis tad sapratīs mūsu valodiņu.

Baudām arī ēstuvītes, un drīzumā saliksim savu foršo piedzīvojumu pāris videoklipos. Un tagad pēc četriem „lokdauniem” vietējie ir pārsteidzoši jauki – galvenais, lai tikai ienāc tajā kafejnīcā! Un, protams, neviens neaizmirst pajautāt, vai robežas jau vaļā. Arī vakari ir silti, vietējie beidzot uzliek mūziku un arī uzdejo parkos. Daudz retāk tas notiek kā pagājušajā vasarā. Varbūt aizliegts? Griežas karuseļi, uz ielām saliktas rotaļlietas, lai pievilinātu bērnus kādai loterijai. Šķiet, ka vispār tāds „lokdauns” nav bijis. Tāda vasaras sajūta!

Piektdienas rītā gan pilsētas testēšanās ir jau pussešos. Nez, vai nākamajā nedēļā būs piecos. Mēs jau pēc tam gulēt neejam, tāpēc ir nedaudz par agru. Bet jau 5:10 telefonā nāk simtiem ziņas no medicīnas darbiniekiem, ka šie jau gatavi un jāiet lejā. Saņemam savu nākamo uzlīmi, ko vienā lielveikalā arī paprasa. Beidzot.

Tiekamies ar ķīniešu asistenti, lai dotos uz banku un noskaidrotu, vai mūsu bankas karte strādās arī ārzemēs. Jā, mazajā Maņdžouli bankas darbinieki tādas lielas lietas nemāk atbildēt. Tie saka, ka viss atkarīgs no mūsu valsts bankomātiem. Mūsu asistents gan saka, ka nevar tam ticēt. Jābrauc uz Pekinu vai Šanhaju, kur banku darbinieki arī mācēs atbildēt uz tādiem jautājumiem. Iedomājies – atgriezies Latvijā ar karti, kas nestrādā. Jautājam arī, ko darīt, ja karte ārzemēs bloķējas? Neviens atbildi nezina, vien norāda uz kādu četrciparu telefona numuru. Zvaniet, redz. Kāds ir dienas limits naudiņas izņemšanai? Tāda neesot. Skaidrs. Karte tiešām nav variants. Revolut kontā naudiņu pārskatīt ķīnietis nevar. Mēs kā ārzemnieki vispār ar pārskaitījumiem nodarboties nedrīkstam. Tā kā vēl joprojām domājam, kā vispār kādus iekrājumus dabūt ārā no šīs sarežģītās zemes.

Piknikojam pie ezera, šoreiz jau abi šortos. Ķīnieši tad pabaksta viens otram sānos, norādīdami uz mūsu kājām, bet viens arī pienāk klāt un krieviski pasaka: „Krasivo.” Sasmejamies. Jā, skaisti, ka vasara iestājusies arī šajā galā!

Sestdiena ir mūsu garā darba diena – kā no rīta sākam, tā vakarā brīvi. Un vakarā ar ārzemju kolēģiem dodamies ārā. Kad bāriņā ņemam alu, tieku arī pie mākslīgās rozes. Izrādās, nesenais 20. maijs ir ķīniešu Valentīna diena. Tas tāpēc, ka „20. maijs” izrunājas līdzīgi kā „Es tevi mīlu” ķīniešu valodā. Jā, viņiem tas te ir tik ļoti svarīgi! Šos svētkus gan nevar pamanīt, ja ķīniešu valodu nepārzina. Tad, kad ir Sieviešu diena, ielas pilnas ziediem un rotaslietu veikalos milzīgas atlaides. Šoreiz pat nejutām izmaiņas. Bet redz, ka puķe ir! Un izrādās, ka 11. novembris ir Vientuļnieku diena. Svētki tiem, kam nav pārīša. Tad interneta iepirkšanās portālos traki lielas atlaides. Savukārt mūsu korejiešu restorānā īpašnieks ļoti priecīgs par to, ka atkal esam ieradušies. Un četri ārzemnieki visnotaļ piesaista apmeklētāju uzmanību. Kāda meitenīte nāk runāties – jautā, vai esam amerikāņi. Sakām, ka esam ķīnieši (saruna notiek ķīniešu valodā). Tad mazā norāda uz mani un Arču – mums abiem zilas acis. Jā, aizdomīgi. Zambijiešu kolēģis melns. Bet tas saka: „Tas tāpēc, ka daudz šokolādi ēdu”. Meitenīte izstiepj savu roku un pēta – es gan neēdu daudz šokolādes. Es dzeru pienu”.

Svētdienā uzlīst, un tas ir patīkami – apkārt nedēļas laikā palicis tik zaļš! Divatā dodamies pie mūsu ķīniešu kolēģes, kas uz Maņdžouli pārcēlās no dienvidiem. Atbrauca dzīvot te ar vīru. Bet „lokdauna” dēļ (patiesībā, pēdējo četru dēļ), tās vīrs zaudēja darbu un nu strādā blakus pilsētiņā, mājās atbrauc divas reizes mēnesī. Tāpēc arī meitene plāno doties prom. Jā, Maņdžouli vairs nav spīdoša vietiņa. Izrādās arī tas, ka ķīniešu skolotājiem jau laiciņu ieturētas algas, un tās izmaksātas tiks tad, kad tie savāks visu maksu no skolēniem. Jā, nav viegli tagad arī skolai. Ja iebraucām laikā, kad apmācību centrā bija deviņi ārzemnieki un vairāk kā 40 ķīniešu skolotāji, tad palikuši esam mēs četri un 18 ķīnieši. Tomēr arī mūsu kolēģe ar savu daudz zemāko algu atļāvusies 50 tūkstošu vērtu dzīvokli Maņdžouli, un tādu pašu blakus pilsētelē.

Meitene parāda savu papīra tīšanas mākslu, kas palīdz tai piepelnīties, un pamāca spēlēt arī mūzikas instrumentu, kuru nemākam nosaukt. Izrādās, ka ķīniešu tradicionālajās dziesmās netiek spēlēts ceturtais taustiņš, jo – gan jau pamanīji – „4” ir nelaimīgākais cipars pasaulē. Pie milzīgas tējas servīzes stāv krupītis ar monētu mutē. Monētu var pagriezt – to dara tad, kad šķiet, ka kaut kā neveicas. Monētas griešana maina likteni uz labo pusi.

Kopā gatavojam ķīniešu asos ēdienus. Sadeg pat nāsis no visa tā čili gaisā. Smejam, ka dzīvoklī ir tikai viens nazis, tā kā maināmies griešanā. Kā mūsu kolēģe saka – „Tikai jums, ārzemniekiem, desmitiem nažu mājās, mums pietiek ar vienu.” Un tas ir tāds liels un ass nazis.

Ķīnieši „nemarinē” ēdienu eļļā kā mēs, bet gan dārzeņus savā wok pannā viegli pamētā, pielej soju un tad arī iznāk tādi svaigi, nedaudz apcepti ēdieni. Interesanti, ka vārītus rīsus sākumā sajauc ar olas dzeltenumu, tad pannā kopā ar burkāniem un bambusu (citās receptēs citi dārzeņi) apcep un pašās beigās pievieno olas baltumu. Viss tas rīsiem piedod dzeltenu krāsu, un tā asociējoties ar zeltu. „Zelts mums patīk,” saka mūsu ķīniešu kolēģe. Jā, Ķīnu ik dienu atklājam no jauna. Un tā vēl piecus mēnešus!

**

Iepazīsim Ķīnu! Ražošana Ķīnā. „Rūpniecības attīstībai ir pievērsta liela uzmanība kopš komunistiskā režīma parādīšanās. Kopējā rūpniecības produkcija bieži vien ir pieaugusi par vairāk nekā 10 procentiem gadā, un Ķīnas rūpniecības darbaspēks, iespējams, pārsniedz visu citu jaunattīstības valstu kopējo skaitu. Rūpniecība ir apsteigusi visas pārējās nozares ekonomiskās izaugsmes un modernizācijas pakāpes ziņā. Lielākā daļa smagās rūpniecības un produktu, kas tiek uzskatīti par stratēģiski nozīmīgiem, joprojām ir valsts īpašumā, bet arvien lielāka daļa vieglo un uz patērētājiem orientētu ražošanas uzņēmumu ir privāti vai privāti un valsts kopuzņēmumi.

No dažādajām ražošanas nozarēm augstu prioritāti saņēmušas metalurģijas un mašīnbūves nozares. Šīs divas nozares tagad veido apmēram divas piektdaļas no kopējās rūpniecības produkcijas bruto vērtības. Tomēr šajās, tāpat kā lielākajā daļā citās valstij piederošajās rūpniecības jomās, inovācija kopumā ir cietusi no sistēmas, kas ir atalgojusi bruto produkcijas pieaugumu, nevis daudzveidības un kvalitātes attīstību.

Ķīmiskās un naftas rūpniecības iestāžu galvenā nodarbošanās ir ķīmiskā mēslojuma, plastmasas un sintētisko šķiedru ražošanas paplašināšana. Šīs nozares izaugsme ir iecēlusi Ķīnu starp vadošajiem slāpekļa mēslošanas līdzekļu ražotājiem pasaulē. Patēriņa preču nozarē galvenais uzsvars tiek likts uz tekstilizstrādājumiem, apģērbu, apaviem, pārstrādātu pārtiku un rotaļlietām, kas arī veido nozīmīgu Ķīnas eksporta daļu. Tekstilizstrādājumu ražošana, kuras strauji pieaugošo īpatsvaru veido sintētika, joprojām ir nozīmīga, taču mazāka nekā līdz šim.

Pēc 1990. gada industrializācijas tempi paātrinājās un kļuva daudzveidīgi. Ievērojama bija automobiļu, lidmašīnu un kosmosa ražošanas attīstība. Turklāt Ķīna strauji paplašināja elektronikas un programmatūras iekārtu ražošanu, bieži vien sadarbībā ar ārvalstu uzņēmumiem.

Kopumā rūpniecības sadalījums ir palicis nevienmērīgs, neskatoties uz nopietniem centieniem (no 1950. gadu vidus līdz 70. gadu beigām) palielināt ražošanu iekšzemē. Lai gan rūpniecības procentuālais pieaugums iekšzemes provincēs kopumā ievērojami pārsniedza piekrastes zonu pieaugumu, daži piekrastes reģioni joprojām dominē Ķīnas industriālajā ekonomikā. Speciālo ekonomisko zonu izveide piekrastes zonās šo atšķirību tikai palielināja. Tādējādi Šanhaja vien saražo aptuveni 10 procentus no Ķīnas rūpnieciskās produkcijas bruto vērtības, un austrumu piekraste veido aptuveni 60 procentus no valsts ražošanas produkcijas!” Britannica

Devītais maijs mums ir svētki – tā taču Arča dzimšanas diena!

Jā, pēdējā laikā daudz svētku – un vēl paķeram līdzi arī pārējās dienas – jāsvin taču katru brīdi! Šoreiz gan baudām arī silto laiku. Tieši šajā dienā izplaukušas lapiņas kokiem, ezeru apsēduši mazie kukaiņi, kam ūdeni prērijā viegli nav atrast, un vējš arī tāds, ka nes pa gaisu ceļazīmes!

Jau no rīta ierodas mūsu bijusī ķīniešu asistente ar alus kasti un arbūzu. Šis auglis Ķīnā ir „dāvanu auglis”. Bet tieši tas, kas Arčam neēdas. Nu neko – alus gan zudumā neies! Dienu turpinām ar restorāniņiem, un arī nelielu šopingu nākamajam „lokdaunam”. Kas zina, cik drīz tāds pienāks. Ir veikali, kur mūs neielaiž, jo mums nestrādā īstais veselības kods, bet ir tie, kur vienkārši pavicina roku – sak, „ātri skrieniet iekšā, ārzemnieki, kam nekad nekas īsti nav kārtībā”. Ielu tirdziņos mūs gan vienmēr sveicina (krieviski), un aicina iegādāties visu, kas jau nu pieejams. Ir arī tādi, kas no mums bēg. Smejam, ka sanāk tiem uzdurties arī vairākas reizes. Bet neko – jābūt arī tādiem, lai neaizmirstos, ka esam taču ārzemnieki.

Uz ielas mūs sveicina skolēnu vecāki. Nu ja – nodarbības tiešsaistē bieži tagad vēro arī mammas un tēti. Mēs jau gan šos neatpazīstam. Bet ir arī bērnudārznieku vecāki, kas tagad cenšas noorganizēt ar mums privātās nodarbības. Nedaudz riskanti, jo līgumā rakstīts, ka bez skolas starpniecības nekādus papildus darbus nedrīkstam uzņemties. Bet vecāki mums tāpat sūta video ar bērniem, kas, redz, pēc mūsu nodarbībām noilgojušies. Drīz arī uzzinām, ka tāpat skola atsāks mazākos mācīt – plānots jau šajā nogalē, neskatoties uz to, ka direktore vēl ieslodzījumā. Un mēs abi esam vienīgie, kam mazākos atļauts mācīt. Un vēl tās individuālās nodarbības, kas atsākas. Sakām skolai, lai sadala darba pienākumus pa visiem – ja jau mums abiem tiek mazākie, tad lai lielākos dod citiem. Pagājušajā gadā vēl pieņēmām to, ka mums bija zemākā alga un garākās darba stundas, kamēr citiem bija veselas trīs brīvdienas nedēļā. Šoreiz gan gribam ko godīgāku. Jā, un arī nākamais atvaļinājums nav aiz kalniem. Smejam – direktorei uzreiz izsprauksies sirms mats, kad pateiksim, ka atkal plānojam ceļot. „Ziniet… Mēs iesprūdām Tibetā…” – to noteikti no mums negribētu dzirdēt, bet droši vien par šādu teikumu arī neviens vairs nebrīnītos.

Šanhajā tikmēr trakums turpinās. Video rāda, kā cilvēki laužas ārā no daudzdzīvokļu mājām. Nu divus mēnešus aiz aizmetinātām durvīm taču nav normāli dzīvot. Ārzemnieki tikmēr skaita dienas līdz aizbraukšanai. Jā, diskusijas paliek asākas, bet tajā pašā laikā ir daudzi ķīnieši, kas saka – veselība ir svarīgākais. Jap, bads, bankrots un viss pārējais tiek ignorēts. Ir jācīnās ar vīrusu.

Bet ko nu par to. Jāsvin Arča! Pēc pelmeņiem un kūciņas ir nodarbības, bet vakarā var turpināties skaistā diena, par ko lielākais Paldies jāsaka Arča mammai un tētītim – tikai no tik jaukiem cilvēkiem var iznākt šis spēcīgais un tajā pašā laikā maigais vīrs, kas tiešām – brīnumainā kārtā – priecājas par katru dzīves brīdi! Par katru piedzīvojumu, un katru klusāku dienu. Vīrs, kas vienmēr gatavs ļauties tām trakajām idejām, kas sievai galvā. Nedaudz piesardzīgi, bet vienmēr – no sirds!

Arča dzimšanas diena paskrien nemanot. Un, tā kā arī brīva diena nav bijusi sen, viss galvā sajucis. Un tam visam klāt mūs kārtīgi izpūš Maņdžouli trakie vēji. Bet tā pienāk laiks, kad jāsāk kārtot naudas lietas. Otrdienā ar savu ķīniešu asistentu dodamies uz banku, lai mēģinātu kā to naudiņu nosūtīt mājās. Mēs kā ārzemnieki to nevaram darīt. Mums taču pat internetbanka Ķīnā nav – lai ko vispār pasāktu, jāiet uz banku. Savukārt ķīniešiem jau ierobežots tas naudiņas sūtīšanas apjoms. Tā kā eksperimentēsim un skatīsimies, kā viss izdosies. Negribas riskēt izbraukt no Ķīnas, kad visi iekrājumi kartē, kas, iespējams, var „uzkārties”, un to labot nebūtu iespējams, ja nebraucam atpakaļ uz Ķīnu.

Ārā tiešām vēss, bet mēs nezaudējam savus brīvos mirkļus – staigājam arī pa visu lietu, krusu, sniegu, un to pārējo, kas debesīs notiek. Jā, neticas, ka maijs gandrīz pusē, bet ārā tikai plus trīs grādi. Tomēr tāda jau mums tā Mandžūrija.

Atrādāmies ēstuvītēs, kur mūs ielaiž arī bez kodiem. Redz, viens mums ir, bet tagad jārāda veseli divi. Un tā otrā gan nav, jo reģistrācijai nepieciešama ķīniešu ID karte. Un ne visi ķīnieši saprot, ka ārzemniekam var nebūt kāds ķīniešu dokuments. Tie vienkārši dara kā tiem pavēlēts. Aprunājamies ar tiem restorānu īpašniekiem, kas vēl nav bankrotējuši. Tie saka, ka pie „lokdauniem” jau pieraduši. Viss ātri jāatgūst tajās pilsētas atvēršanās dienās. Un atgūt jau vēlas ne tikai tie, bet arī paši vietējie – jābauda, kamēr atkal viss nav ciet!

Mēs gan tagad darām gudri – sataisām smukus iekrājumus nākamajam „lokdaunam”. Būs nūdeles, rīsi, lēcas, pupiņas un viss cits, kas ilgi glabājas skapītī, un arī saldētava pilna labumiem. Pasūtām arī no ķīniešu Aliexpress, kas te saucas Taobao. Jāsāk gan uzmanīties ar paciņu saņemšanu, jo tās tiek atstātas ēkas pirmajā stāvā, savukārt tur pāris reizes kāds zaglēns uzdarbojies. Smieklīgākais, ka puiša bildes no videokamerām saliktas visapkārt paciņām. Un puisis blonds! Zini, cik blondu ķīniešu ir Maņdžouli? Tikai viens tāds pusaudzis redzēts. Brīnāmies, kāpēc neviens par to neko nesaka. Un kāpēc vispār puisis ar tik netipisku izskatu dara tādas muļķības. Katrā ziņā sagatavojušies esam visam. Tā vienmēr šķiet. Bet gan jau Ķīna vēl izspēlēs kādu triku.

Trešdienā direktore beidzot tiek izlaista brīvībā. Jā, trīs nedēļas pagājušas! Bet ārā jau negribas uzturēties – šķiet, ka laikapstākļi galīgi sajukuši – tad sniegs, tad lietusgāze. Pusei pilsētas atkal nav elektrības, bet otrai pusei nebūšot citu dienu. Jā, te arī tā tāda normāla parādība.

Arī Ķīna šo to eksperimentē. Piemēram, Xiamen pilsētā, kas turpat pie Taivānas, sākti gaisa spēku brīdinājumu izmēģinājumi. Sirēnas un lidmašīnas. Zini, tas atkal liek aizdomāties par tiem trim iemesliem, kāpēc tik pamatīgi „lokdauni” Ķīnā.

Nedēļa turpinās. Direktore ārā no viesnīcas, bet vēl nedēļu mājas arests. Smieklīgi, ka saliek tos cilvēkus telpās uz trim nedēļām, testē katru otro dienu, un tad vēl mājās liek sēdēt, it kā tā tas mazinātu risku. Ķīna sāk pārspīlēt ar visu šo padarīšanu. Bet neko – vēl kādu laiciņu to sauksim par mājām.

Tiekamies ar saviem ķīniešu draugiem, baudām vakarus un gardo ķīniešu ēdienu. Tā mums noteikti pietrūks, un kā vēl! Paņemam līdzi savu alu. Tā Ķīnā drīkst darīt. Ir vietas gan, kā, piemēram, barbekjū restorāni, kur savu alu līdzi ierasti neņem. Bet pēc pilsētas slēgšanas visi tāpat priecīgi par katru ienākušo – lai tikai ēd! Protams, uzzinām arī šādas tādas interesantas lietas par ķīniešiem. Tie, piemēram, negrib gulēt teltī, jo tic, ka caurvējā seja paliek šķība. Nu tā – zaudē simetriskumu. Ja daudz pūš vējš no visām pusēm, tad nokarājas viens plakstiņš, vai lūpas paliek nejūtīgas un tad seja zaudē spēju parādīt emocijas. Un tiešām – mūsu kolēģi tam tic no visas sirds. Saka, ka ar to draugiem jau šādi noticis, un tie tā arī nav varējuši atgūt „pareizo” sejas formu. Kad sakām – mēs veselu gadu teltī gulējām, kad ceļojām pa pasauli, un vēl joprojām viss kārtībā – tie atbild, ka ārzemniekam vienkārši citādi gēni.

Vēl kas – izrādās, ka izstiepjot rokas uz abām pusēm, vari redzēt, cik garš esi, jo roku platums ir tieši tava auguma garums. Pārbaudām, un neticam – tā tiešām ir!

Baudām ēdienu un alu. Interesanti, kā parādīt uz pirkstiem, cik aliņus vēlies. Piemēram, uz augšu izstiepts rādītājs nozīmē, ka dzersi līdz kritīsi, nevis „vienu”. Tas nozīmē – „dzeru visu laiku”, ja kāds jautā, cik glāzītes vakarā paspēji nogaršot.

Ceturtdienas vakara ballīte ir ļoti jauka, bet piektdienā agri jāceļas. Redz, pilsētā no sešiem rītā līdz astoņiem visus testē. Un līdz testu rezultātu iznākšanai nedrīkst iet ārā. Tā tagad būs katru piektdienu. Jā, testēšanu Ķīna ievieš kā normu. Mums vienu reizi nedēļā, kamēr citās pilsētās tas jau ir katru otro dienu. Par šo testēšanu nav jāmaksā. Būšot arī testa rezultātu izraksts, un tikai ar to tagad varēs ieiet veikalā, restorānā un citur. Gluži kā Eiropā tie vakcinācijas sertifikāti. Tikai te nekas sevī nav jālaiž iekšā – vien jāatļauj pabakstīt vienam rīkli ar kociņu. Un viss tāpēc, ka Ķīna netiek ar šo jauno variantu galā. Kolēģi smej – kuru katru brīdi var būt nākamais „lokdauns”, tā kā jāsagatavojas.

Un Maņdžouli valdība gribot drīzumā pilnīgi izmainīt ko savā pastāvēšanā. Doma tāda, ka atvērs Krievijas robežu un noslēgs robežu uz Ķīnu. Krievi, protams, ievedīs vīrusu, tāpēc cilvēki no Maņdžouli un uz Maņdžouli tikt gandrīz vai nevarēs. Dzīvos visi mazajā Maņdžouli paradīzē ar krieviem. Interesanta doma. Redzēs, vai tas īstenosies.

Piektdienas rītā ejam testēties astoņos, un liftā, kas atveras, tieši priekšā kombinezonu cilvēks. Izrādās – braucis pēc mums, jo esam pēdējie. Visi kā nākas notestējušies sešos un aizgājuši atpakaļ gulēt. Nu re. Braucam lejā, mums tiek piekodināts nākamnedēļ ierasties uz testu laicīgi. Mūs gaida vēl četri kombinezonu ļaudis, ātri piereģistrējamies, kamēr viens mūs filmē, saņemam kociņu rīklē un līdz desmitiem gaidām. Tad mums asistents saka, ka esam brīvi.

Zinām, ka pases saņemsim otrdien, kad direktore it kā būs ārā. Izrādās gan, ka tā paspējusi izšmaukt no ieslodzījuma, un jau pabijusi skolā, lai organizētu ķīniešu skolotāju sapulci. Jā, mazā pilsētiņā visu ko var sarunāt.

Vēlāk gan izrādās, ka visi citi pēc testēšanās saņēmuši uzlīmes. Tagad, redz, tikai ar tām uzlīmēm, kur rakstīts – esmu testēts – varēs pārvietoties – ieiet veikalā, restorānā. Dīvaini, ka mēs paspējam visu pilsētiņu izstaigāt arī bez tām. Bet tomēr meklējam tos testētājus rokā – varbūt kaut kad arī prasīs parādīt apliecinājumu, ka piektdienā esam notestējušies.

Jā, reāli sanāk, ka katru piektdienu atkal tiek izlemts pilsētiņas liktenis – „lokdauns” vai ne. Mūsu bijusī ķīniešu asistente saka, ka tās vīrs uzreiz steidz uz darbu, kā baumas, ka pilsētiņu slēgs. Jo tad ofisā var strādāt un gulēt. Bet, ja mājās, tad ir tādas profesijas, kur internets nelīdz. Un tā nu šie kopš novembra nedēļām dzīvojuši atsevišķi.

Uzlīmes arī grūti noķert, jo tie „brīvprātīgie testētāji”, kā valdība dēvē kombinezonu cilvēkus, var ierasties laikos, kas jau mums vairs nav izdevīgi. Pēdējā brīvdiena mums bija pirmajā maijā, šis bijis tāds īsts skrējiens. Bet vismaz varam ārā izvēdināt galvu. Zied tie retie, stādītie kociņi, bet vējš ir traks. Pusei pilsētas tad ir, tad nav elektrības. Dažas nodarbības pat tiek atceltas šī iemesla dēļ.

Sestdiena ir pilnā darba diena, bet atrodam laiku pusdienlaikā ieskriet arī pie burjatu vīra, kas gan pats restorāniņā nav. Tomēr visi tur esošie darbinieki mūs sagaida atplestām rokām – jā, mēs tomēr vēl dzīvojam Maņdžouli! Katru ceturto mēnesi paņemam arī biezpienu un krējumu, un paēdam tā „pa latviskam”.

Un varam arī pastāstīt, kādi dati tad Ķīnā. Saka, ka Šanhajā 227 saslimušie un 1869 asimptomātiskie (jeb veselie, kas uzskatīti par slimiem), ir karantīnā, un tādējādi jāapsveic pilsēta ar to, ka atrasti tikai 4 asimptomātiskie ārpus ieslodzījuma vietām. Tas nozīmējot, ka Šanhaja var sākt plānot atvēršanos. Nez gan, cik tālā nākotnē. Pekinā ir 42 saslimušie un 8 asimptomātiksi. Tagad arī šajā pilsētā 12 no 16 apgabaliem regulāri testēs. Bet pilnīgā „lokā” pilsēta neiešot, par spīti baumām. Un tad turpinās saraksti ar citām Ķīnas vietām, kur ir desmitiem asimptomātisko slimnieku. Panika par tiem, kas reāli pat neslimo. Ķīna turpina piegriezt gaisu arī ķīniešiem, kas plāno no valsts izbraukt. Nu burtiski tiek aizliegts izceļot no Ķīnas, ja nav dzīvības un nāves jautājums. Tas, lai stiprinātu „0 tolerances politiku”.

Sestdienas vakaru pavadām ar kaimiņiem, Arča uzmeistarojis kūku no tās saldās maizes, ko mums kaudzēm sadāvināja direktore. Un ir jauks vakars. Iepazīstinām mūsu ārzemniekus ar Eirovīziju, par ko tie dzird pirmo reizi. Un tie ir pārsteigti, kad dzird eiropiešu labo angļu valodu un foršās dziesmas. Jā, mums ir daudz ko parādīt. Un Jāņi vēl tikai priekšā!

Mūsu draugi nesaprot arī to, kāpēc mūsu dzīvoklī vairs nav prusaku. Tos mazie zvēri pilnībā apsēduši, bet pie mums nenāk. Jā, cīnījāmies ilgi, līdz izdzinām tos no istabas. Tīrījām kā trakie, un tagad iesakām to darīt kaimiņiem.

Nākamais rīts jāsāk ar kūkas dalīšanu. Tā tik liela, ka netiekam četri galā. Tad nu gabaliņš ēkas apsargiem, un vēl trīs milzeņi foršākajām ķīniešu kolēģēm. Apsargs kā pateicību pretī dod to uzlīmi, kas apliecina, ka esam testējušies, savukārt kolēģes vien nebeidz priecāties.

Aiznesam bārbekjū vietai atpakaļ metāla iesmus, ko vienmēr pataupām, bet tur pretī jauna viesmīle un sabīstas – apgriežas un skrien uz virtuvi, saukdama: „Krievi!” Atnāk pavārs, kuru zinām, paņem iesmiņus un aiziet. Jā, ir arī tā.

Bet ne visi no mums baidās. Ejam lielās pastaigās. Satiekam gan skolēnus, gan pārdevējus. Mūs jau reti ar kuru var sajaukt, vai ne? Ķīnieši atkal zāles laukos kaut ko lasa. Šoreiz viens ierunājas krieviski: „Ko krieviem te vajag?” Un tas nav tā rupji domāts, tā vienkārši ķīnieši runā. Runā kā māk. Un tad jau varam beidzot aprunāties un pajautāt, ko šie lasa. Izrādās – pienenes! Tie izmanto pieneņu saknes tējām. Ārstējot rīkles un krūšu slimības. Protams, tie neaizmirst paprasīt arī mums, no kurienes esam un vai strādājam te kravas pārvadājumos ar Krieviju. Ķīnieši pastāsta, ka krievi vairs neizmanto augus ārstniecībai, un arī akmeņi tiem vairs neinteresējot. Kamēr ķīniešiem viss tas vēl „darbojas”. Vīrs parāda kaklā pakarinātu dzintaru un vēl pāris krāsainus akmeņus. Un vēl piemetina, ka šim ir veikaliņš, lai ejam tur iepirkties. Ja būšot vēl viens „lokdauns”, tad gan būšot „pi***c”.

Ne visi ķīnieši lasa pienenes. Citi lasa zālītes, ko nepazīstam, un īsti arī nesaprotam to atbildi. Pajautāt to, ko šie dara, mākam, bet saprast atbildi gan ne.

Uznāk mazs lietutiņš, un dedzinātā zāle uzreiz zaļo. Jā, paspējuši vietējie te arī uzdarboties. Pavingrojam uz tām parkos uzstādītajām vingrojumu mašīnām un ieejam sen neapmeklētās ēstuvītēs, kur, par brīnumu, tieši mums nevienu kodu un uzlīmi neprasa, kamēr ķīniešus pārbauda kārtīgi. Jā, domājam, ka mūs jau pazīst. Vietējie svētdienā svin jau no paša rīta. Jūtams, ka nāk vasara. Tad galdi un krēsli tiek izlikti uz ietvēm un katrā ēstuvē parādās izlejamais alus. Kā būs šogad? Ķīna pat lielo Āzijas futbola čempionātu, kam nākamgad būtu jābūt šeit, atcēlusi vīrusa dēļ. Jā, diez vai, ka te paliks labāk. Bet neko – tāpat mums Ķīnā tik ļoti patīk!

Un visbeidzot vēlos pateikt paldies visiem, kas vēl interesējas par grāmatiņām. Prieks, patiesībā, arī par to, ka grāmatiņas tik reti tiek pārdotas tālāk – tās tiešām vairs nevar atrast. Tas ir jauki, ka daļa mūsu pasaules tomēr palikusi lasītāja plauktiņā. Drīz vēlreiz pastāstīsim, kas tad vēl ir pieejams! Paldies, foršie!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par enerģiju Ķīnā. „Hidroelektriskais potenciāls. Ķīnas plašais upju tīkls un kalnains reljefs sniedz plašu potenciālu hidroelektrostacijām. Lielākā daļa no kopējās hidroelektrostaciju jaudas atrodas dienvidrietumos, kur ogļu piegāde ir neliela, bet pieprasījums pēc enerģijas strauji aug. Potenciāls ziemeļaustrumos ir diezgan mazs; tomēr tieši te tika uzbūvētas pirmās hidroelektrostacijas (ko paveica japāņi). Ievērojamo sezonālo nokrišņu daudzuma svārstību rezultātā upju caurplūdumam ziemas periodā ir tendence samazināties, liekot daudzām elektrostacijām strādāt ar mazāku jaudu nekā parasti, savukārt vasarā nereti traucē plūdi.

Ķīnā enerģijas ražošana ir strauji augusi kopš 1980. gada, taču tā joprojām ievērojami atpaliek no pieprasījuma. Daļēji tas ir tāpēc, ka enerģijas cenas ilgu laiku bija tik zemas, ka nozarēm bija maz iespēju taupīt. Tomēr pieprasījums arvien biežāk pārsniedz piedāvājumu. Turklāt bieži vien ir bijis nepieciešams pārvadāt degvielu (jo īpaši ogles) lielos attālumos no ražošanas vietām līdz patērētājiem. Ogles nodrošina apmēram divas trešdaļas no Ķīnas enerģijas patēriņa, lai gan to īpatsvars lēnām samazinās. Naftas ražošana, kas strauji pieauga no ārkārtīgi zemās bāzes 1960. gadu sākumā, kopš 1980. gada palielinās pakāpeniski. Dabasgāzes ražošana joprojām veido tikai nelielu daļu no kopējās enerģijas ražošanas (lai gan pieaug).

Kopš 1980. gada Ķīnas elektroenerģijas ražošanas jauda ir dramatiski palielinājusies, un arī vietējam patēriņam atvēlētā daļa ir ievērojami pieaugusi. Apmēram četras piektdaļas no visas saražotās elektroenerģijas tiek iegūtas termoelektrostacijās, bet gandrīz visa pārējā – hidroelektrostacijās; tikai neliela daļa ir no kodolenerģijas – no rūpnīcām, kas atrodas netālu no Šanhajas un Guandžou.” Britannica

Jauna nedēļa, jauni piedzīvojumi Ķīnā!

Ar pirmdienu sākas trakais grafiks, aiz loga spīd saulīte, iesildot dienas līdz pat padsmit grādiem! Oho, laiks tikt ārā! Tomēr neizskatās tik cerīgi. Skolēniem, kam būtu no karantīnas viesnīcas jāiznāk pēc četrām dienām, teikts, ka ieslodzījums paildzināts vēl par nedēļu. Protams, redzams, cik tie nelaimīgi, tāpēc nav vērts sarunu par to turpināt. Ķīnas valdība vienkārši nesaprot, cik gan ļoti tā pārspīlē ar visu šo. Lai gan – varbūt tie saprot, un tā nebūt nav akla muļķība, kā mums liekas.

Kas Pekinā? No piektā maija visiem iedzīvotājiem jāsāk regulāra testēšanās – nepieciešams septiņu dienu svaigs tests, lai ieietu jebkādā publiskā vietā vai – lai lietotu sabiedrisko transportu. Sporta pasākumos, koncertos un citās kolektīvās aktivitātēs nepieciešams 48 stundu svaigs tests. Minēts, ka citas Ķīnas metropoles jau „normalizējušas” testēšanos – piemēram, Šenženā regulāra testēšanās nepieciešama visiem – 48 stundu tests (dažreiz 72 stundu tests), lai izmantotu sabiedrisko transportu vai apmeklētu jebkuru publisku vietu. Redz, pierādījies, ka vakcinācija un izsekošanas kodi neglābj no vīrusa izplatīšanas, tāpēc tagad jāmaina pieeja – būšot testi. Un tas esot „jānormalizē”, lai vispār būtu kāda iespēja Ķīnu kā valsti nākotnē atvērt. Smieklīgi, ka daži lēš – Ķīnas robežas atvērsies ap 2025. gadu. Ar šādu politiku? Diezin vai. Varbūt tad, kad no ekonomiskās krīzes vairs citas izejas nebūs.

Tikmēr ārzemnieki nevar sagaidīt, kad varēs pamest Ķīnu. Protams, ir arī tādi, kas mēģina tikt atpakaļ jau no tā laika, kad sākās vīruss un robežas tika slēgtas. Amerikāņiem un kanādiešiem ir īpaši grūti tikt Ķīnā. Nepieciešamas speciālas atļaujas, un tagad jau vēl Ķīnas vakcīnas apliecinājums. Neviena cita neder, starp citu. Arī mūsu kolēģi sāk domāt par došanos prom. Maņdžouli galīgi nav pievilcīga vieta ar regulāru mājas arestu, slēgtām robežām un bankrotējušām izklaides vietām. Bet skolai jau nebūs viegli uz šejieni ārzemniekus dabūt. Viens amerikānis it kā ir ceļā – viņa ķīniešu sieva ir no Maņdžouli, tāpēc pāris domā pārcelties no Ķīnas dienvidiem uz šejieni. Mūsu zambijiešu kolēģis pāri zina (smieklīgi – tie sapazinās lidostā, kad to lidojums tika atcelts). Un nu Semijs piedāvājis amerikānim darbu. Tas it kā piekritis, tāpēc nu direktore katru dienu jautā, vai tas nevar parakstīt līgumu – nu tā, jau laicīgi. Jā, kurpe spiež daudziem.

Kad beigsies šī lokdaunu parodija? Nezinām. Testa nav jau četras dienas – kopš manas vārda dienas. Testē tikai mūsu ēkā mītošos brīvprātīgos medicīnas darbiniekus, kas iet testēt citas ēkas pilsētiņā. Mums atliek vien gaidīt. Skaitām, ka testēja mūs tieši nedēļu, un tagad – varbūt nedēļu bez testa. Un tad pēdējais un ārā?

Tikmēr Ķīna arvien nāk klajā ar jauniem noteikumiem. Tagad visiem, kas publicē ko WeChat aplikācijā (kas ir ķīniešu FaceBook, WhatsApp, Instagram, un viss pārējais kopā), uzreiz automātiski uzrādās, kur cilvēks atrodas – gribi vai negribi. Tas tāpēc, lai izvairītos no nepatiesām ziņām. Ķīniešu likumsargi tad uzreiz iet un soda tos, kas izplata nepatiesu informāciju. Bet tas, kas ir patiesi, gan netiek slēpts Ķīnas robežās – piemēram, stāsts par veselu čupu kombinezonu cilvēkiem, kas atlaisti viena nesmuka iemesla dēļ. Redz, tie iet pa mājām pārbaudīt, vai visi iekšā, un tad tos testē. Vienā mājā atraduši večuku. Tantuks nav kustējies, šie vienkārši ielikuši cilvēku līķa maisā un nesuši uz auto, lai vestu uz morgu. Bet tad vecenīte sakustējusies. Laikam gulējusi saldā miegā. Nu ko – visa kombinezonu komanda atlaista. Vecenīte nogādāta uz slimnīcu, kur pārbaudīta – viss kārtībā – ne kovida, ne citu slimību. Tātad laba mācība – neguliet ciešā miegā pandēmijas laikā – var pamosties tad, kad ber virsū trīs saujas smilšu!

Te cilvēkā ielaista arī pirmā Omikrona vakcīna. Nu re – katram variantam savs glābiņš! Tik nez, kā tās visas ķermenī varēs sadzīvot.

Pajautājam latvietim, ar kuru ielidojām Ķīnā reizē, kā šim iet Šanhajā. Tas saka, ka jau sešas nedēļas sēž iekšā, ir grūtāk ar ēdienu, bet izskatās, ka vēl pāris tādas ieslodzījuma nedēļas priekšā. Tomēr, kā jau „savējais”, puisis nosaka – nu nav jau tik traki! Ķīnieši ir paklausīgi, neviens neko daudz neprotestē. Jā, iedomājies – ja šīs masas sāktu sacelties pret valdību, tad gan būtu trakums! (Piebilde ķīniešiem, kas mums atgādina par ierakstiem sociālajos tīklos – tie ir tikai fantāzijas lidojumi, nekas vairāk). Un latviešu puisim esot OK – izdzīvos. Nu ja – mums jau arī jāatgādina, ka pat ar blakus esošo ķīnieti dzīvojam divās dažādās realitātēs. Lai arī ieslēgti jau bez divām dienām mēnesi, mēs tāpat strādājam, tāpat atrodam, par ko priecāties, un tāpat ķeram svaigo gaisu – ja ne pastaigās, tad meditējot uz palodzes. Ir forši, ir laiks sakārtot domas un saplānot solīti uz priekšu!

Vakarus pavadām ar kolēģiem sarunās. Izglābjam pat vienu ķīniešu kaimiņu. Tam nez kāpēc trīs dienas jau durvis puspavērtas, ejam skatīties, vai nav pašnāvību izdarījis. Dzīvoklis izrādās tukšs. Mūsu zambijiešu kolēģis izdomā, kā atrast kaimiņu lielajā daudzdzīvokļu mājas čatā, un tur tam pajautā – kāpēc tā dzīvoklis vaļā. Izrādās, kaimiņš jau ilgu laiku nav Maņdžouli, bet tā draugs (laikam no šīs pašas ēkas) nesen aizgājis uz tā dzīvokli paņemt datoru. Un tad laikam aizmirsis aizvērt durvis! Smejam – jāsaka, ka visas mantas jau starp stāva kaimiņiem sadalītas. Bet, protams, tā nav. Aizveram tā durvis, beidzot apzinoties, ka kaimiņam viss kārtībā.

Direktorei atkal nav ko darīt, un tad tā vēro nodarbības tiešsaistē. Mums nekad nesaka, kā izdevies. Bet ķīniešu skolotāji gan iespringst. Ko mēs? Darbojamies, kā nu mākam.

Un tā pienāk ceturtdiena, piektais maijs. Šī ir mūsu ceturtā kāzu gadadiena. Forši atskatīties atpakaļ uz šo raibo četrgadi! Medusmēnesis ieildzis, un droši vien nekad arī nebeigsies! Piedzīvots tik daudz skaistuma, tik daudz neparastu brīžu, un tas viss pārkaisīts ar dubultu prieka un smieklu devu, arī tagad! Vai mums vajag restorāna vakariņas, vai svētku pikniku pie ezera? Nē, viss, ko vajag, mums jau ir! Priekā – par mīlestību!

Maņdžouli jauni saslimušie klāt nenāk. Kopā 46. Spriežam – cik ātri pilsētiņu atvērs? Pagājušajā reizē esot diezgan raiti viss atvēries, jo biznesiņu īpašnieki sūdzējušies. Un – kā reiz – pēc mūsu mazajiem svētkiem nākamajā rītā pusseptiņos jāiet testēties. Protams, tās agrās stundas nav mums vēl „iegājušās”, turklāt testētāji vienmēr arī pakavē. Bet tā ir zīme – kaut kas mainīsies. Un tad, ja esi jauks pret kombinezonu cilvēkiem (un vispār – pret visiem, dzīviem un nedzīviem), arī pretī saņemsi to pašu. Šie mums nosaka – „Sen neredzēti!” un kociņu rīklē liek tik maigi kā nevienam. Jauki! Redz, ka vienkāršs sveiciens un pateikšanās par to nepatīkamo testu tāpat atstāj ko labu. Un mēs taču, galu galā, esam šajā pasaulē, lai atstātu ko labāku, kā tas bijis pirms mums.

Saņemam ziņas, ka grafiki mainījušies – nākamā brīvdiena būs tikai nākamo svētdien. Tagad jāatstrādā kaut kādi jūnija svētki. Tā jau ir – it kā saka, ka mums ir brīvdienas gan ziemā, gan vasarā, bet vienmēr jau tās stundas jāatstrādā, tā kā nekas te par brīvu nepienākas. Tomēr darbs mums patīk un padodas, tā kā nav traki! Un te skolās tā maksas sistēma citāda. Nav tā, ka samaksā par mēnesi, un tad pats vainīgs, ja neesi ieradies. Nē. Par katru skolēna nokavēto nodarbību naudiņa tiek vecākiem atgriezta. Tāpēc skola ir tik ļoti ieinteresēta atstrādāt – lai tikai būtu līdzekļi.

Pagaidām viss iet pēc līguma – noteiktās stundas pārkāptas netiek, viena brīvdiena nedēļā mums teorētiski ir. Amerikānietes līgums gan citāds – tur tai rakstīts, ka divas brīvas dienas nedēļā. Bet nu katram jau pašam jācīnās par savu taisnību. Drīz beigsies ieslodzījuma laiks, un tad arī mēs iesim parunāt par to, kā ar skolu darbosimies tālāk. Cik ilgi paliksim? Kas notiks ar līgumā ierakstītajiem ceļa izdevumiem, ko apmaksā pēc līguma izpildīšanas? Un kā tad, galu galā, mēs tās juaņas varam paņemt līdzi? Ir vēl daudz lietu, kas jāatrisina. Un tam vajadzīgs savs laiciņš.

Un tā pienāk septītais maijs. Ielās redzam netipiski daudz cilvēku. Uzrakstām ķīniešu asistentei jautājumu – kad ārā var iet? Valdība teikusi – no pusnakts. Nu re – tā arī nezinātu, ja nepajautātu! Ko darām? Protams, steidzam ārā! Sajūta tāda, ka „lokdauna” nemaz nebūtu bijis. Auto pilnas ielas, cilvēki bauda saulīti. Arī kafejnīcas vaļā. Ja iepriekšējā reizē tas aizņēma savu laiciņu, tad tagad – viss atvēries vienā mirklī! Protams, ne skolas, jo tās vienmēr pēdējās.

Ārā gan izlaisti nav visi. Piemēram, tajā viesnīcā, kur atrodas direktore, atklāts kāds saslimušais, un visiem „ieslodzījuma termiņš” pagarināts vēl par nedēļu. Smejam – mums jau kā vienmēr no visiem iespējamajiem gadījumiem tas labākais!

Saulīte iesilda dienu, ezers atkusis, putni dzied. Tikko no ieslodzījuma izlaistie ķīnieši dara savas dīvainās lietas – ņem ārā zāles pušķīšus, kas nupat ieguvuši savu sulīgo krāsu, un lasa maisiņā. Nez, vai pārstādīs? Ir tie, kas vienkārši izdzirdot mūziku sāk dejot. Pie lielveikala rinda, jo ielaiž tikai pa pāris cilvēkiem telpās, bet tirdziņi? Tie ņirb! Kāds izsaucas – „O, russki!” Jā, atkal šos jāpieradina pie domas, ka esam pilsētā. Sen neredzēti mūsu Maņdžouli ļaudis – no janvāra!

Apejam ap ezeru, izstaigājam nomaļākas ieliņas un vienkārši baudām dienu. Nu re – tagad var sākties īstā vasara! Protams, vēl ļoti daudz neskaidrību, bet kas gan par tām tagad domā!

Smieklīgi, ka kolēģi tā arī nezinātu, ka var iet ārā no dzīvokļa, ja mēs tiem neuzrakstītu. To gan paši izdarām tikai pēcpusdienā, jo telefonā nav internets, un te uz ielas tā vienkārši noķert to nevar.

Vietējie šauj salūtu, suņiem beidzot nav uzvilktas maskas. Ar lentēm apvilktas pāris viesnīcas – tur laikam tie ar to pagarināto termiņu. Un, jo vairāk staigājam, jo vairāk tādu viesnīcu atklājam. Jā, tiešām daudzi vēl sēž iekšā. Žēl skatīties uz bankrotējušiem veikaliņiem un kafejnīcām – pēc katra „lokdauna” tādu, protams, vairāk. Ir tādi, kas uzreiz izliek lielas zīmes: „Atlaides!” Un sevišķi gaļai. Protams, aizdomīgi. Mums jau ķīnieši pamācīja – uzreiz pēc „lokdauna” neiet uz restorāniem – pirmais tiek izpārdots vecais un saldētais. Katrā ziņā pastaigu laiks ir sācies! Un sākusies vasara! Šī gan tiešām būs pēdējā vasara Maņdžouli. Kad direktore iznāks no karantīnas, tad arī sapratīsim, cik ilgi vēl Ķīnā paliksim.

Svētdiena arī ir mūsu darba diena. Daži skolēni gan pilnīgi „uzsprāgst”, kad tiem jāmācās arī vienīgajā brīvdienā, un tās nodarbības tad tiek atceltas. Jā – šeit galvenais, lai skolēni un vecāki laimīgi. Jo nav jau valodu skola obligāts prieks. Tomēr vairākas nodarbības ir, savu brīvības baudīšanu atceļam uz nākamo nedēļu.

Un šodien, galu galā, jānoslēdz ar Māmiņdienas svinībām! Vēlamies teikt vismīļāko Paldies mūsu māmiņām – jums, mīļās, par to, ka esat! Mūsu mammas vienmēr mūs atbalstījušas, lai cik trakas idejas mums galvā! Tās vienmēr mūs lutina – atbraucot, aizbraucot, un katru mirkli starp šiem abiem! Tā mīlestības enerģija, ko jūtam ik dienu – gan trakos piedzīvojumos, gan darba solī – mūs ceļ spārnos! Paldies mūsu mīļajām mammām – mums viss ir izdevies tāpēc, ka jūs mums esat tik foršas! Mīlam jūs!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz par Ķīnas minerāliem. „Ķīnas svarīgākie derīgo izrakteņu resursi ir ogļūdeņraži, no kuriem visvairāk ir ogles. Lai gan atradnes ir plaši izkaisītas (daļa ogļu ir atrodama katrā provincē), lielākā daļa no kopējām vietām atrodas valsts ziemeļu daļā. Pēc valdības ierosinājuma visā Ķīnā ir izveidots simtiem mazu, vietēji pārvaldītu raktuvju, lai nodrošinātu vienmērīgāku ogļu sadali un mazinātu slodzi uz valsts neatbilstošo transporta tīklu.

Ķīnas sauszemes naftas resursi galvenokārt atrodas ziemeļaustrumos. Ķīna noslēdza līgumu ar Rietumu naftas kompānijām, lai kopīgi izpētītu un attīstītu naftas atradnes Ķīnas jūrā, Dzeltenajā jūrā, Tonkinas līcī un Bo Hai. Valsts patērē lielāko daļu savas naftas ieguves un importa, bet eksportē daļu jēlnaftas un naftas produktu.

Ķīnas dabasgāzes rezervju patiesais apjoms nav zināms. Dzelzsrūdas rezerves arī ir plašas un atrodamas lielākajā daļā provinču. Izņemot niķeli, hromu un kobaltu, Ķīna ir labi apgādāta ar dzelzs sakausējumiem un mangānu. Ir zināms, ka volframa rezerves ir arī diezgan lielas. Vara resursi ir mēreni, un kvalitatīva rūda ir tikai dažās atradnēs. Ir pieejams svins un cinks, un tiek uzskatīts, ka boksīta resursi ir daudz. Ķīnas antimona rezerves ir lielākās pasaulē. Alvas resursi ir daudz, un ir diezgan bagātīgas zelta atradnes. Vairākos apgabalos ir nozīmīgas fosfātu iežu atradnes. Ķīnai ir arī lieli fluorīta (fluoršpata), ģipša, azbesta un cementa resursi. Turklāt Ķīna ražo diezgan plašu nemetālisko minerālu klāstu. Viens no svarīgākajiem ir sāls.” Britannica

Un esam brīvībā!

Patiesībā, jau trešdienas vakarā veram vaļā durvis (pāris stundas pirms pusnakts, kad to varam darīt oficiāli). Un klāt uzreiz kāds ķīniešu opis prasīt šķiltavas, jo tam neesot, ar ko aizkūpināt cigareti. „Vecīt – tu pat nezini, ar ko tu riskē”, smejam. Bet neko, ātri vien pienāk ceturtdienas rīts, un skrienam ārā! Brīvība! Kā pastāvīgi cietumnieki, tik bieži varam svinēt brīvību!

Jā, sajūta atkal kā mājās. Mums tik daudz to māju! Beidzot satiekam sen neredzētos restorānu opīšus un pārdevējus, kas smaidīgi mūs sagaida: cik sen neredzēti! Apejam ap ezeru, kas jau sācis kust, un izejam pa sen iestaigātajām ieliņām. Nu nekāda vaina Maņdžouli – ja vien var izbraukt katrus trīs mēnešus uz trim mēnešiem. Atkal interesanti, atkal šis tas pamainījies.

Ķīnā gan mainīsies daudz kas. 75% aptaujāto ārzemnieku Šanhajā plāno pilsētu pamest, tiklīdz tā atvērsies. Pat, ja tie nodzīvojuši Ķīnā savus gadus desmit! Tiek paredzēts algu pieaugums ārzemju angļu valodas skolotājiem, jo būs lielāks pieprasījums. Daudzi ārzemnieki gan plāno „pārbīdīties” uz citām Āzijas zemēm, kas nozīmē – tur atkal skolotāju netrūks. Ko mēs? Jātiek skaidrībā ar to, cik ilgi vēlamies palikt Ķīnā, kur vēlamies doties tālāk. Ieslodzījums, patiesībā, bija pat ļoti vērtīgs. Bija laiks pasēdēt un padomāt. Tagad ir pat idejas par to, kādus darbiņus var darīt tiešsaistē, un kas atļautu ceļot. Soli pa solītim – esam uzkāpuši uz kādas interesantas takas. Redzēs, kā ies!

Ceturtdienas vakarā svinam! Pie mums ierodas kolēģi, runājam par šo un to, un sevišķi jau par to nākotnes plāniem. Afrikāņu kolēģis ar skolu pagarinājis līgumu uz gadu (ar piemaksu, protams). Bet, redz, tumšākas ādas krāsas ļaudīm Ķīnā tāpat nav tik viegli atrast darbavietu, jo te – ļoti atklāti – visi ir rasisti. Savukārt Maņdžouli labi – ja negribas nekur izbraukt, nekāda vaina. Mazā pilsētiņā daudz var iekrāt, cenas zemas, par dzīvošanu nav jāuztraucas. Arī amerikāņu meitenei te labi. Mūsu kolēģiem īsti neinteresē ceļošana, tāpēc Maņdžouli ir ideāla vieta – nav svarīgi, vai Šanhaja vai Pekina, vai sala vai kalni. Ja ārā neej, tad galvenais, lai istabā ērti! Mums grūtāk, jo Maņdžouli ir tālu no visa. Viens variants – jūnija beigās, kad beidzas arī līgums, mainīt skolu. Bet tas nozīmē – vēl gads Ķīnā. Tomēr nākamgad mums 33. jubileja, un tas tāds ļoti zīmīgs cipars, ko plānojam pavadīt citā zemē. Tāpēc jādomā, ko darīt ar Maņdžouli.

Un tad jau nākamajā dienā beidzot arī tiekamies ar kolēģiem un direktori. Protams, kā jau visās iepriekšējās darba vietās, ir grūti pateikt, ka plānojam doties prom. Un grūti tai otrai pusei pieņemt mūsu lēmumu. Direktore sāk stāstīt, ka vislabākais variants ir palikt Ķīnā, sūtīt naudiņu mājās uz savu valsti. Pieminam gan, ka tā sūtīšana nemaz nav tik vienkārša, vēl joprojām ar to cīnāmies. Turklāt Ķīna esot „droša”, forša, un visādi citādi visizdevīgākā vieta pasaulē. Tie, kuri cenšas uz šejieni kā nokļūt, esot tādā kā limbo – tad atcelti avioreisi, tad jauni noteikumi, tad astronomiskas maksas. Un tā arī ir. Bet nu vēl gadu Maņdžouli sevi arī neredzam. Mums piedāvā smuku algas pielikumu. Sakām, ka padomāsim, uz cik mēnešiem mēs varam vēl uzkavēties. Vismaz tagad direktorei ir nojausma, ka jāsāk domāt par ārzemju skolotājiem. Nav jau tik viegli tādu atrast šajā nekurienē. Bet dāma stāsta, ka tagad lielas pārmaiņas. Un, ja arī iepriekš tā ļoti centās dabūt ārzemju skolotājus, tad tagad – ja nebūs, nebūs. Nāksies bērniem mācīties pie ķīniešiem. Jo, redz, visā apkārtējā reģionā, kas ir Latvijas lielumā, skolās vairs ārzemju skolotājus neatrast. Jā, ārzemnieks te ir retums, tas tiesa. Un vecākiem līdz ar to neesot nemaz citu variantu, kā sūtīt bērnus skolā pie skolotājiem, kādi nu pieejami. Ja senāk vecāki varēja starp skolām izvēlēties, tad tagad tikai trīs apmācību centri vien palikuši. Un ārzemnieki tikai mēs.

Skola mainīs arī mācīšanas stilu. Lai saņemtu licenci no valdības, tai jāpārkvalificējas kā mākslas skolai, kur māksla tiek apgūta angliski. Līdz ar to tagad nodarbības būšot vairāk kā teātris, ne kā eksāmenu satura apgūšana. Ar šādu pieeju varot strādāt visas dienas nedēļā, mums četriem ārzemniekiem vienu iedos brīvu. Ķīniešiem brīvdienas jāpagaida līdz jūlijam. Bet direktore cer, ka valdība nāks pie prāta un pēc vēlēšanām novembrī sapratīs, ko sadarījuši, un ļaus tiem apmācību centriem tālāk darboties normāli. Tā nesen bijis arī Korejā. Aizlieguši bērniem ārpusstundu aktivitātes, bet tad vecāki paslepus algojuši privātskolotājus, kas bijis lielāks stress un lielāki naudas izdevumi. Nu nevar izskaust to ekstra mācīšanos. Ja te skolas eksāmens nosaka visu nākotni, tad nav variantu – bērni centīsies būt labāki viens par otru, un to var panākt, mācoties vakaros un brīvdienās. Vienīgais risinājums valdībai būtu nolaist to eksāmenu latiņu, bet tad atkal trūktu darbinieku rūpnīcās un laukos. Tādā kutelīgā situācijā ir Ķīna.

Par vīrusu? Jā, arī par to sākot runāt. Šie drastiski mēri esot jāatlaiž. Bet tikai pēc vēlēšanām, tikai pēc novembra. Nu nevar Ķīna viena pati palikt slēgta, kamēr pārējā pasaule veras vaļā. Vēl jau nevar just tās sekas, bet drīz ekonomiskā krīze būs klāt. Turklāt cīņa pret iesnām ar badu? Direktore stāsta, ka Šanhajā no vīrusa nomiruši seši cilvēki, Maņdžouli neviens. Bet mazajā Maņdžouli pašnāvību lokdauna laikā izdarījuši pieci. Pieci izlēkuši pa logu! Un tas ir kas traģisks. Cilvēkiem nav darba, nav algas, nav ēdiena. Protams, katram jāsaprot – ja ir dzīvība, tad arī ēdienu varēs atrast. Bet nu katrs dzīvojam citādā prāta pasaulē, un daži vienkārši neredz risinājumu šim visam. Visa šī vīrusa padarīšana ir vienkārši absurds. Bet neko – katra dzīves situācija ko māca.

Direktore saka, ka diemžēl nevar mainīt ne Ķīnas pieeju vīrusa ziņā, ne putinu un visu, ko tas sadarījis Eiropā. Bet Ķīnā ir ziņas, ka čalim nauda beigusies, tā kā arī karš drīz jābeidz. Un labākais taču palikt Ķīnā, un vislabākais – Maņdžouli. Visiem mēs patīkot, tāpēc nedrīkstam tā vienkārši doties prom.

Jā, nu grūti vienmēr teikt atvadas. Vēl gadu Ķīnā nē, bet varbūt kādus pāris mēnešus pieliksim. Nāksim pretī direktorei – lai tā domā un rīkojas.

Ķīniešu skolotāji paliek sapulcē, ar dažiem izrunājam jaunās nodarbības. Eh, atkal mazuļi un turklāt ar visiem vecākiem. Sāksies dejošanas un dziedāšanas laiks. Pasniedzam dāvaniņas tiem, kas mums ļoti palīdzēja visā ceļošanas trakumā, un dodamies ielās.

Maņdžouli palēnām nāk pavasaris, spīd saulīte. Vietējie atkal mūs sauc par krieviem, daži izvelk telefonus un filmē. Jā, kā kolēģi teica, mēs pirmajā dienā nostaigājām vairāk kā tie pēdējā mēneša laikā. Nu re – tāpēc, ka ārzemnieks sēž istabā, to redzēt retums! Bet tagad jau esam atpakaļ, un atkal varam izstaigāt visas ieliņas, un atgādināt Maņdžouli ķīniešiem, ka vēl esam te.

Bet pārsteigumi jau ik uz stūra, vai ne? Novadām piektdienas vakara nodarbības tiešsaistē, parunājam ar kolēģiem un laiks iet gulēt. Tad pie durvīm klauvē. Vēls taču! Amerikāniete. Saka, lai paskatāmies telefonā. Nē, tas nekad nav nekas labs. Mūsu kolēģi jau zina, ka vēlu vakarā vairs nepārbaudām telefonu, un tāpēc mūs izglābj, klauvējot pie durvīm. Izrādās – pilsētā baumo, ka vīruss. Un cilvēki arī pusnaktī iepērkas kā traki. Mazie veikaliņi vēl nav aizvērušies, lai arī citās dienās tie jau laiciņu slēgti. Ielas tiešām izskatās „apokaliptiskas” – takšiem ķīnieši ceļo pa pilsētu, lai atrastu veikalu, kas vēl vaļā. Un tur? Protams, viss izpārdots! Jā, pēc pieredzes visi jau zina, ka tagad sāksies trakums. Bet kaut kā negribam noticēt – tikko izgājām no izolācijas, tikai vakar! Vai tiešām atkal būsim ieslodzīti savā 28. stāvā? Vai tiešām? Kopš novembra tas ir jau ceturtais „lokdauns” Maņdžouli! Sešu mēnešu laikā!

Labi, vēl tikai baumas. Tāpat sapērkam rezerves – to, kas jau nu ir pieejams. Ūdens, pupiņas, nūdeles, tofu, alus. Izdzīvosim. Aizejam uz vēl pāris mazajām bodītēm. Un ar katru tas „lokdauns” šķiet patiesāks. Vienkārši viss izpārdots! Tad pa ielām sākt braukāt policijas auto un skaļrunī ko saka. Laikam visus dzen mājās. Un drīz arī likumsargi ierodas veikalos un vienkārši visus izdzen ārā, ja tie arī nav paspējuši nopirkt vajadzīgo. Atnāk ziņa, ka mūsu bērnudārza aktivitātes nedēļas nogalē atceltas. Skaidrs, ka šis ir tikai sākums.

Sestdienā nodarbības tiešsaistē pusdeviņos, bet jau pirms astoņiem pie durvīm klauvē – visiem jāiet testēties, protams. Nu neko – sistēma jau zināma. Šodien uzsnidzis arī sniedziņš, un varbūt tas vīruss vienkārši piederas pie ziemas. Tomēr mazajā Maņdžouli tik bieži? Varbūt tā Krievijas sliktā karma atrāpojusi pāri robežai…

Pēc testa nodarbības tā arī nevar sākt, jo izrādās, ka vīruss atrasts skolā, un pusei no mūsu skolēniem jākrāmē mantas un jāpārvācas uz karantīnas viesnīcu. Jap – atklāts viens saslimušais septītajā klasē, un visiem tā klasesbiedriem, un pārējiem, kam ar skolēnu nodarbības bijušas vienā stāvā, nu divas nedēļas jāpavada karantīnas viesnīcā, kur tos visus testēs. Protams, līdzi nāk vecāki un skolotāji, un skolotāju kontaktpersonas – kas ir vīri, sievas, bērni. Pagaidām trīs apslimušie. Un tā sākās arī tas piecu nedēļu ilgais „lokdauns” novembrī.

Nodarbības tiek pārceltas uz pēcpusdienu. Visa pilsēta notestēta, tagad tikai atliek gaidīt ciparus. Atkal esam ieslodzīti – tikai ne savā dzīvoklī, bet daudzdzīvokļu ēkā. Pilnīga Ķīna, ne?

Novadām nodarbības, sazvanāmies ar draugiem no Latvijas un Austrālijas. Jā, šķiet visur vīrusu sāk piemirst, tikai ne Ķīnā. Vakarā rādās, ka četri saslimušie (tas nozīmē – viens nācis klāt). Un arī direktore ielikta viesnīcā uz divām nedēļām, jo tās meita iet skolā, kurā vīruss atklāts. Nu reāli – puse pilsētas dzīvo pa viesnīcām. Par to, vai jāmaksā par tām viesnīcām, vēl būs jāpajautā. Līdz šim vienmēr bijis jāmaksā, vismaz mums.

Tikmēr ziņās rāda, ka Šanhajā 95 gadus vecs tantuks no karantīnas jau veselas trīs reizes izlauzies. Vienkārši atmūķējis visas durvis, un bēg prom. Un tad kombinezonu cilvēki šo ķer un ved atpakaļ. Mums gan neizlauzties, jo kombinezonu cilvēki sargā durvis. Un tā nu atkal dzīvojam ar saviem ķīniešiem. Viens kaimiņš no Pekinas nāk runāties – meklē brīvās dāmas, un amerikānietei piedāvā arī uz istabiņu aiziet. Tikmēr afrikāņu kolēģis pastāsta, kā šim iepriekšējā „lokdaunā” gājis. Visā lielajā daudzdzīvokļu ēkā ir kopējais grupas čats – lai zinātu, kas kā notiek, kad jātestējas utt. Bet tur sākuši aprunāt mūsu kolēģi (nu, tas rasisms atkal), un aizgājis pat līdz draudiem viņa dzīvībai. Iesaistījusies arī policija. Jā, nu nepatīk ķīniešiem tumšāka ādas krāsa.

Ārā uzspīd saulīte, izkausē sniegu. Tāpat jau vēl mīnus četri grādi. Bet neko – iznāksim no mājas, un būs jau vasara! Saule aust ļoti agri, un tas arī padara vieglāku to celšanos testēšanai. Tik tā testēšana arvien agrāka un agrāka. Pirmdienā jau pusseptiņos visiem jābūt lejā. Smieklīgi, ka jābrauc no tā 28. stāva. Daudzi atsakās ar mums kāpt vienā liftā, citi uzdrošinās un vienkārši aizspiež muti, degunu, un neelpo visu ceļu. Iedomājies – veseli četri ārzemnieki tādā mazā telpā! Bet vīruss jau skolā. Tagad visiem, kas bijuši tajā mācību iestādē, jāiet karantīnā. Skatāmies pa logu, kā busiem ved iespējami sasirgušos uz karantīnas viesnīcām. Katru dienu vairāk. Un, protams, ģimenēm. Jo ja bērns karantīnā, arī vecākiem jāiet – tāpēc, ka kontaktpersonas. Mūsu bijušie kolēģi stāsta, ka šo draugi, kas palikuši Šanhajā, jau vairākas dienas dzīvo vien no olām un tomātiem – vienīgais, kas palicis. Nu jā, tāds labs iemesls uzsākt gavēni.

Vēlāk ziņās parādās, ka kombinezonu cilvēku nākuši klajā ar „smago lokdaunu”, kas nozīmē, ka iedzīvotāji tiek ieslēgti „kārtīgi”. Ja ir privātmāja, tai apkārt liek metāla žogu, ko aizmetina – nu tā, lai nav iespēja tikt ārā. Savukārt dzīvokļiem – ja durvis veras vaļā uz ārpusi, tad tām priekšā tiek pielikti stieņi un durvis reāli aizskrūvētas no ārpuses. Cilvēki satraucas – kā ar ugunsdrošību? Ja ugunsgrēks, tad jālec ārā no nez kura stāva, vai – ja mājā – tad vienkārši viss, jāpieņem liktenis. Jā, nu nav mums tas sliktākais variants. Bet tāpat – kuram gan patīk būt ieslēgtam trešdaļu no gada? Dzīve taču tikai viena, tāpēc pietiks strādāt, laiks ceļot! (Nu ne uzreiz, bet drīzumā).

Laikapstākļi mums forši – ārā mīnus viens, sniegputenis. Un uz ko tādu tik forši skatīties! Protams, foršāk iziet ārā, bet izdodas arī kādu puplaukstas lieluma sniega pārslu noķert, atverot logu.

Testēšanas laiki mainās. Tad pusseptiņos, tad pusastoņos, visbeidzot pusdeviņos. Neko, pielāgojamies. Ķīniešu skolotāji stāsta, kā to radi un draugi, kas mēģinājuši atgriezties apkārtējos ciemos, vai arī Hailarā (divu stundu braucienā no Maņdžouli), par savu karantīnas viesnīcu maksā. Un krietni lielu summu – 25 eiro dienā, kas Ķīnā ir diezgan sālīti.

Kas vēl notiek Ķīnā? Pekina satraucas, jo baumo, ka tūliņ būs tāds pats lokdauns kā Šanhajā. Un tas reāli ir kas traks. Mazajā Maņdžouli, lai arī ilgi jāsēž iekšā, ir nedaudz vienkāršāk. Mums ir izdevies „atkost”, kā pasūtīt dārzeņus. Mūsu zambijiešu draugam vienmēr ir kādi kontakti – tas saglabājis veikalu pārdevēju telefonu numurus, un nu tie šim var piegādāt ēdinu. Jā, ir daži privileģētie, kas tomēr var būt ārā. Protams, piegāde pavisam citāda kā ierasti. Kad saņemam viena veikala īpašnieka numuru, tas tad iet pa veikalu un fotografē, kas pieejams. Tad sataisa mums paciņu, mēs norēķināmies caur internetu, un tad atliek vien maisu saņemt mūsu ēkas pirmajā stāvā. Tas tur ir kombinezonu cilvēku ielenkumā. Pats veikala vīrs jau nekur iekšā netiek.

Maņdžouli kopumā tagad ir 26 saslimušie, bet visas pilsētiņas viesnīcas ir pilnas ar to sasirgušo kontaktiem. Pilnīgi visas! Un viesnīcu īpašnieki sūdzas par to, ka valdība jau tā vienkārši liek uzņemt „bīstamos” ļaudis, kam par uzturēšanos viesnīcā tomēr nav jāmaksā. Bet tā jau ir – ķīniešiem nekas nepieder, arī māja ne. Kādā dienā valdība var atnākt un teikt – nu tagad pie tevis paliks vēl pāris cilvēki. Cik labi, ka no ārzemnieka visi baidās. Mūsu dzīvokļos neviens negribētu uzturēties. Tomēr mūsu ēkā viss septītais stāvs tagad atveltīts brīvprātīgajiem mediķiem, kas iet visus katru rītu testēt. Nu ēkas iedzīvotāji satraukušies, ka šie mūs aplipinās. Jo, redz, ja kādam ēkā atklāj vīrusu, tad visiem jādodas uz viesnīcu. Tur divas nedēļas, un pēc tam vēl divas nedēļas mājas arests. Īsta šausmu filma. Direktore pašreiz ir šādā situācijā.

izdomāts gan, ka tiem mediķiem atļauts lietot tikai vienu liftu, mūsu ēkas iedzīvotājiem – otru. Tātad visi braucam dažādos liftos. Nez, vai tas kā situāciju glābs.

Tikmēr direktore saka, ka skolēni visdrīzāk mācības klātienē atkal varēs piedzīvot tikai septembrī. Jā, iedomājies šo bērnību – kociņš rīklē un degunā, maska, aiz kuras nevar paelpot, kombinezonu cilvēki, ēdiena trūkums, no rīta līdz vakaram mācības datorā, nekādu draugu… Bēdīgi vienkārši.

Visi maina grafikus, bērniem viesnīcās ar internetu problēmas. Bet tas turpināsies ilgi. Iedomājies – tad, kad bija 3 saslimušie, lokdauns ilga nedēļu. Ar 26 noteikti būs savs mēnesis.

Atkal testējamies, jau sesto reizi. Runājot ar kolēģiem atklājas, ka tikai man telefonā nāk ziņas no valdības ar šādu tekstu: „Nacionālā drošība nav tikai mana un tava atbildība, bet visu iedzīvotāju atbildība. Nacionālās intereses ir svarīgākas par katru Ķīnas svēto kalnu… Ir strikti aizliegts izplatīt informāciju sociālajos tīklos.” Jā, varbūt jāsāk uztraukties? Bet it kā jau netiek stāstīts nekas tāds, kas nav patiesība. Vai patiesība ir nacionālais noslēpums?

Mūsu telefona numurs jau reģistrēts ļoti daudzās vietās – vienmēr pārvietojoties tas jāuzrāda. Saņemam arī zvanus. Dažreiz tie ir kādi viltvārži, kā vēlāk stāsta ķīniešu asistents. Bet pat tie padodas, kad saprot – nu nerunājam tik labi ķīniski. Kad Arča sāk angliski skaidrot, ka nebūs mums sakarīgas sarunas par apdrošināšanu, zvanītājs tad atrod manu numuru. Un tad, kad atkal atbilde ir angliski, atliek šim vien nopūsties. Jā, ārzemnieks.

Mūsu stāvā nomainījusies atkritumu kaste – no zaļās uz sarkano. Tātad viss, kas tiek mests ārā tagad, skaitās bīstams. Nu ja – visa pilsēta superbīstama. Ķīniešu skolotāji arvien vairāk tiek pārvesti uz viesnīcām, tāpēc, ka to ēkās atklājas kāds saslimušais. Mēs turpinām testēties. Smejam, ka ir ķīniete, kas savu suni ved uz pirmo stāvu – un pūdelim arī maska uzvilkta. Neredzējām, vai tas arī tiek testēts. Bet kāpēc tad ņemt līdzi suni uz to kociņu operāciju?

Un tā pienāk 29. aprīlis. Mana vārda diena. Sēžu un domāju – esmu uz 28. stāva palodzes. Skatos uz pilsētu, kas pilnībā pamirusi. Ķīnā. Kārtējā lokdaunā. Un viss tāpat ir pasakaini!

Vārda dienas šajā zemē nesvin, un arī citi ārzemnieki par tām nezina. Bet paldies liels jums, mīļie, kas nekad neaizmirst pateikt ko jauku un skaistu! Šodien – priekā!

Sestdienas rītā nav testa! Bet ko tur daudz priecāties – pusdeviņos sākas nodarbības. Un esam saņēmuši arī tālāko nedēļu grafikus. Atkal sākas „aizņemtā” sezona. Redz, online nodarbības ir lētākas, un, lai skola savilktu galus kopā, ārzemniekiem tagad būs vairāk nodarbību. Vai iebilst? Nekas neiet pāri līgumā ierakstītajām stundām. Protams, sagatavošanās nodarbībām tur gan nav minēta – tātad tas brīvajā laikā. Labi gan, ka visa šī pusgada laikā esam sataisījuši ap 250 prezentācijām, un nu nav daudz nekas jāgatavo.

Skolēni saka, ka pēc piecām dienām tos izlaiž no viesnīcas. Bet tik ātri jau tas nebeigsies – daži ķīniešu skolotāji viesnīcā ielikti tikai vakar. Protams, bērniem to pārdzīvot ir grūtāk. Daži pat apraudas, kad tiem pajautā, kā tie jūtas. Ir traki. Tāpēc mēģinām savas nodarbības padarīt tādas košas un jautras, un tas arī mums vienmēr liek justies pozitīvi uzlādētiem (nu „pozitīvi” tādā labā nozīmē).

Sestdiena paiet darbā, bet svētdienu varam pavadīt uz palodzes. „Ejam ārā” savā veidā. Palodze pietiekami plata, lai netrīcētu kājas, ir tikai tukšajos dzīvokļos. Bet mums jau tās atslēgas „netīšām” izvīlējās – negribējās zaudēt piekļuvi mūsu lielajai palodzei, uz kuras var sēdēt izstieptām kājām. Skatāmies dažus minējumus par to kāpēc Ķīnā tik traks „lokdauns”. Viens variants, par kuru arī mēs bijām iedomājušies – prezidents vienkārši nevar atkāpties un atzīt, ka tā „Nulles tolerances politika” nestrādā. Bet tas taču apkaunotu lielo vīru. Un – ja jau viņam nav taisnība šajā – varbūt tas vēl kur kļūdījies? Cilvēki varētu sākt apšaubīt lielo autoritāti. Un tad gan būtu sarežģījumi. Otrs minējums – prezidents soda Šanhaju – valsts lielāko, varenāko, arī modernāko un „rietumnieciskāko” Ķīnas pilsētu. Un, ja tas pierāda, ka var kontrolēt Šanhaju, tas nozīmē, ka vīra vara ir bezgalīga. Un visbeidzot – šis minējums ir pat ļoti reāls, bet pavisam satraucošs. It kā varētu būt, ka Ķīna gatavojas karam ar Taivānu. Jau sen prezidents solīja, ka atgriezīs Taivānu Ķīnas pārvaldībā, un tam jānotiek šajā desmitgadē. Lielie „lokdauni” lieliski pārbauda, kā ekstrēmos kara apstākļos notiks ēdiena piegāde, kādā kārtībā ir infrastruktūra, kāda organizācija utt.utjp. Protams, stāstām, ļoti vispārīgi, bet par Ķīnu runā. Varbūt ne Latvijā, bet pasaulē gan.

Par ko runā Ķīnā? Par Šanhaju, par Pekinu. Skatāmies, ka arī Dandonga un Yantai – pilsētiņas, no kurām braucām uz Maņdžoli – skaitās „sliktajā” zonā. Jā, tagad vietas Ķīnā slēdzas viena pēc otras. Nez, vai vispār te varēs vēl ceļot. Skatīsimies. Taču interesanti vienmēr!

**

Iepazīsim Ķīnu! Un nu atkal atgriezīsimies pie Ķīnas. Šoreiz par Ķīnas resursiem. „Ķīna ir apveltīta ar derīgo izrakteņu resursiem, un vairāk nekā trīs desmiti derīgo izrakteņu ir pierādījuši, ka tie ir ekonomiski nozīmīgi. Valstij ir bagāts kopējais enerģijas potenciāls, taču lielākā daļa no tā vēl jāattīsta. Turklāt enerģijas ģeogrāfiskā sadalījuma dēļ lielākā daļa šo resursu atrodas tālu no to galvenajiem rūpnieciskajiem lietotājiem. Ziemeļaustrumi ir bagāti ar oglēm un naftu, Ziemeļķīnas centrālajā daļā ir daudz ogļu, bet dienvidrietumos ir liels hidroelektrostacijas potenciāls. Tomēr rūpnieciski attīstītajos reģionos ap Guandžou un zemākajā Jandzi reģionā ap Šanhaju ir pārāk maz enerģijas, kamēr trūkst rūpniecības netālu no galvenajiem enerģijas resursu apgabaliem. Tādējādi, lai gan enerģijas ražošana ir strauji paplašinājusies, tā joprojām ir mazāka par pieprasījumu, un Ķīna arvien vairāk iepērk ārvalstu naftu un dabasgāzi.

Kalnrūpniecība veido nelielu daļu no Ķīnas IKP, un tajā ir nodarbināts neliels skaits valsts darbaspēka. Vairākas problēmas ir parādījušās arī saistībā ar derīgo izrakteņu ieguvi. Viena no bažām ir tāda, ka jaunu rezervju atrašana ir mazāka par valsts ilgtermiņa attīstības vajadzībām. Turklāt lielākajā daļā kalnrūpniecības darbību produktivitāte ir bijusi zema nepareizas pārvaldības un novecojušu iekārtu izmantošanas dēļ. Turklāt vidi negatīvi ietekmējuši gan milzīgie atkritumu un citu kalnrūpniecības gružu uzkrājumi, kas palikuši milzīgos zemes gabalos, gan lielais ieguves darbu rezultātā radušos piesārņoto notekūdeņu daudzums, kas aizsērējis upes un laukus.” Britannica

Svētdienas vakarā „pamodušies” Maņdžouli veselības ļaudis.

Mums zvana, tad atsūta ziņu, ka divas reizes dienā nepieciešams ziņot par savu ķermeņa temperatūru. Atbildam, ka tad, kad pēdējo reizi mūs pārbaudīja, bija normas robežās, bet mums jau mājās termometra nav. Ar to arī saruna beidzas. Kad nāks tie testētāji? Tie ierodas pirmdienas rītā. Kombinezonu cilvēkiem it kā būtu jāierodas ceturtajā karantīnas dienā, bet pirmdienu mēs skaitām jau kā piekto dienu. Katrā ziņā nu ir iespēja pamodināt kaimiņus, un tie mums nodod ūdeni un rīsus. Testētājiem nododam miskasti, lai iznes. Nākamā testēšanas reize it kā septītajā dienā.

Maņdžouli laiks ir jauks, skolēni dodas uz skolu, bet mūsu apmācību centrs tomēr nolēmis palikt tiešsaistē, jo nekādi nav varējuši saplānot darbu bez mums – ieslodzītajiem. Tā ir – veselam jāsēž karantīnā, slimam slimnīcā. Un tam laimīgajam, kas Ķīnā skaitās „normāls, bet potenciāls”, tad jāgaida, kad viss aizies.

Dienas, patiesībā, skrien ātri. Beidzot ir laiks ar visiem sazvanīties, ir laiks mēģināt piedzīt kompensāciju visām aviolīnijām, kuru atcelto lidojumu dēļ daudz zaudējām. Ļoti daudzi no mūsu ķīniešu un ārzemju draugiem Ķīnā sēž karantīnā, tāpat kā mēs. Un visi cer, ka beidzot Ķīna sāks grozīt to Nulles Tolerances politiku. Drīz jau arī iesnas aizliegs. Bet tas tomēr ļoti iedragā šīs varenās valsts ekonomiku. Paši gan zinām – cik grūti atteikties no tā, ko visiem esi solījis. „Ķīna bez vīrusa”! Un tagad? Šanhajā atvērti angāri, kur salikti pat 50 tūkstoši cilvēku, jo tiem atklāts vīruss. Ja tas būtu kas smags, tad tāpat ārsti nespētu visus izglābt no elpas trūkuma, bet labi, ka tā ir tā vieglā saslimšana. Tomēr nu visiem tiem tūkstošiem jādzīvo kopā, nu gluži kā cietumā. Izdomāts tāds risinājums – var samaksāt noteiktu naudas summu, un tad slimot savā dzīvoklī. Nez, kāpēc tad tā nevar darīt visi… Bet nu tā testēšanās taču ienes labu naudiņu – iedomājies, katram jātaisa testi ik pēc pāris dienām. Mēs arī šajā ceļojumā 200 eiro vien testos atstājām (viens maksā 5 eiro).

Tikmēr veselības tante atkal raksta un jautā par temperatūru. Atgādinām, ka mums to termometru nav. Iesaka nopirkt. Nu jā – bet durvis tad mums atveras tikai ik pēc četrām dienām! Neko, galvenais ziņot tad par fizisko stāvokli – kā jūtamies. Labi, varam jau tajās formalitātēs palīdzēt, ja tik ļoti vajag.

Sākam arī rēķināt. Tad, kad beigsies mūsu mājas arests, būs palikuši tikai divi mēneši līdz līguma beigām, trīs mēneši līdz beigsies vīza. Ko tālāk? Jārunā ar skolu, jādomā, ko paši vēlamies. Viens jau skaidrs – izzināt pasauli! Bet no kuras daļas sākt? Vai turpināt ar Ķīnu? Vai doties ekstrēmākos piedzīvojumos, ja jau šajā lielvalstī krīzes laikā esam ne tikai izdzīvojuši, bet krietni uzdzīvojuši? Dzīve noteikti parādīs pareizo ceļu!

Laikapstākļi Maņdžouli mainās – tad saulīte, tad krusa, un pat sniedziņš uzsnieg! Jā, naktī vēl joprojām mīnus desmit grādi, dienā plus trīs, plus seši. Testētāji ierodas arī trešdienā, dienu ātrāk kā paredzēts. Un skaidrs, ka tie neies pēc tā grafika, kādu solījuši. Tie paši saka – „Nezinām, kad nāksim. Kad liek iet, tad ejam.” Bet ko mums ar ēdienu un ūdeni? Saka, lai kolēģi katru rītu noliek mūsu pasūtīto paciņu pie durvīm, un, ja testētāji neatnāk durvis atvērt, tad lai šie ņem atpakaļ līdz nākamajam rītam. Nu tas jau tiešām nav loģiski. Bet Ķīna un loģika bieži ir divas dažādas lietas. Šie pat aizmirst mums durvis aizlīmēt un kolēģi vien atsūta foto ar norautu papīra lapeli. Palūdzam, lai vismaz tie uzlīmē atpakaļ, jo citādi ķīnieši vēl sagribēs mūsu izolācijas dienas no jauna skaitīt. Tādi pavirši tie testētāji dažreiz.

Par loģiku runājot? Šanhaja cīnās ar vīrusu – ir cilvēki, kas nav ēduši jau nedēļu, jo tagad taču veikali ciet, viss apstājies. Bet ziņās publicē, ka Omikrons nav tikai viegla saaukstēšanās. Nu reāli rada tādu paniku! Vai vispār kaut kad veselais saprāts Ķīnā atgriezīsies, nav ne jausmas.

Daži no mūsu draugiem stāsta, ka to dzīvesvietās (visapkārt pasaulei) vīruss gan aizmirsies, tagad runā tikai par karu. Mēs jau vienmēr dzīvojam nedaudz citādā pasaulē. Te par karu klusums, ir tikai vīruss. Un, tā kā ziņas nelasām, TV neskatāmies, tad zinām vien tik, cik dzirdam no savējiem. Un ar to arī pietiek.

Palikusi nedēļa līdz brīvībai, šajā nedēļas nogalē atsākas bērnudārznieku apmācības. Un tas jau nu jāuzņemas amerikānietei, jo mūsu zambijiešu kolēģi ādas krāsas dēļ neņem darbā ar mazākajiem. Jap, par to, ka ķīnieši ir rasisti, jau esam stāstījuši. Bet šie jau arī daudz nenoliedz. Svarīgi, kādā krāsā āda, acis, mati, un vispār – vai izskaties kā „pieklājas”. Kad skolai trūka darbinieku, tika intervēti daudzi. Bet, piemēram, tie, kuri izskatījās pēc indiešiem (kaut arī dzimuši Lielbritānijā), uzreiz tika atraidīti, jo, redz, Ķīnā tajā laikā bija Delta vīruss, un to ķīnieši asociēja ar Indiju un indiešiem. Skolas vadība teica, ka tas atbaidītu bērnu vecākus. Vai maz vērts par kaut ko brīnīties? Droši vien ne. Vienkārši skatāmies, kā lietas iet savu ceļu, un paši izvēlamies labāko taku.

Ceturtdiena ir tā diena, kad varam atzīmēt nedēļu ieslodzījumā. Patiesībā, pagāja ļoti ātri. Un mums jau īsti nav par ko pārdzīvot – Šanhajā gan traki iet. Visi ielikti karantīnā. Vai nu milzīgos angāros, kur vieta ir sasirgušajiem, vai mājās, kur var palikt veselie. Ārā iet nedrīkst, ēdinu pasūtīt ir neiespējami. Ķīnas ziņās klejo video no izmisušajiem ķīniešiem. Tie no balkoniem kliedz, ka ir izsalkuši, nav ēduši jau nedēļu. Vai tad tā jānovērš problēma? „Glābjot” cilvēkus no vīrusa, Ķīnas valdība tos vienkārši nomērdē badā. Kāda ģimene notestējās negatīvi, varēja palikt mājās. Bet tad desmit minūtes vēlāk ieradās policists un teica vecākiem un meitiņai, ka viņiem jāiet uz kopīgo angāru, jo šie esot saslimuši. Protams, ķīnieši protestējuši – testa rezultāti negatīvi – bet policists ko? „Jūs esat slimi, jo es tā teicu”. Un ģimene aizvesta uz angāru. Un tas viss ir iemūžināts video, jo, kā kaut kas nav kārtībā, ķīnieši jau vienmēr filmē.

Katrā ziņā Šanhajā ir krīze. Un droši vien daudz kas, kas Ķīnā notiek, nemaz netiek līdz mums, un kur nu vēl ārpus valsts robežām. Katrā ziņā atkal Ķīna pārsteidz. Vēl nedēļa dzīvoklī, un tad jau redzēsim, kāds mums šeit būs turpinājums!

Piektdienas rītā atkal klauvē kombinezonu cilvēki. Nopietni? Katru otro dienu? Protams, neesam īsti gatavi. Jāmodina kaimiņi, pie kā, izrādās, ir tikai mūsu pasūtītās Lieldienu olas. Kur dārzeņi? Sākam pētīt, ka tos ķīniešu aplikācijā esam nopirkuši nepareizi – dārzeņi jāizņem veikalā, turklāt ne Maņdžouli, bet Hailarā! Opā, tā iet, ka aplikācijā viss ķīniešu valodā. Nu neko, par kļūdām jāmaksā, bet nebankrotēsim.

Saņemam kociņu rīklē un degunā, un izliekam miskasti aiz durvīm. Zinām, ka kaut kādā brīdī tie atkal ieradīsies, lai aizlīmētu mūsu durvis. Varbūt paņems arī mūsu miskasti, ko šoreiz tie līdz lielajai atkritumu kastei negribēja nest. Jā, testētāji mainās, un tad arī visa sistēma cita. Bet vairs jau nav ilgi mums ar tiem jāsadzīvo. Dienas skrien tik ātri!

Patiesībā, krietni nosmejamies, kad runājam pa telefonu ar ārzemju un latviešu draugiem. Sevišķi, kad sniedzam kādus ieteikumus par apmaiņas projektiem – mēs taču izbraucām pirms septiņiem gadiem, un kopš tā brīža, šķiet, laiks mums ir apstājies! Dzīve ir tik ļoti mainījusies, ka esam kaut kā izkāpuši no tā laika ritējuma un vienkārši tikpat „svaigi” piedzīvojam tās dažādās dzīves, ko sniedz ceļošana!

Veselības tante atkal raksta un jautā – vai nopirkām termometru. Sakām, ka termometrs, tāpat kā dārzeņi, palika Hailarā. Vismaz dabūjam atpakaļ naudiņu par to nepareizo sūtījumu. Bet laikam jau neliksies mierā, kamēr nebūsim to termometru nopirkuši.

Miskasti iznes kaimiņi, jo testētāji nav pat ieradušies, lai aizlīmētu mūsu durvis. Izskatās, ka esam gājuši ārā, bet neko – par to, protams, var pastrīdēties, ja tie izdomās mūsu arestu pagarināt.

Telefonā saņemam arī ziņu no valdības par kaut kādu nacionālo drošību, par ko visiem jārūpējas. Jā, pēdējā laikā sanāk par Ķīnu un to, kā tie izdomājuši cīnīties ar vīrusu, parunāt vairāk. Ārpus Ķīnas maz zināms par to, kas te notiek. Mums pieeja patiesībai ir nedaudz lielāka, un tā patiesība dažreiz nav tik patīkama kā gribētos. Bet vai tad tā ir nacionālās drošības apdraudēšana? Mēs jau vienkārši neslēpjam to, kas reāli notiek.

Nedēļas nogalē jāsvin Lieldienas. Tās Ķīnā nesvin. Bet ķīnieši jau vienmēr atrod iemeslu, lai izšautu salūtu. Tas tiek šauts gandrīz katru dienu. Skaļi, nedaudz traucē nodarbībām, bet neko – lai jau priecājas tie, kas nav ieslodzīti! Nekad nevar zināt, kad atkal valdība izdomās sacelt trauksmi. Olas mums ir, krāsojam kurkumā, bet nesanāk jau kā gribētos. Būtu interesanti pastāstīt kolēģiem par latviešu Lieldienu tradīcijām, bet nevar jau – visi domā, ka esam no Jaunzēlandes. Un tur jau Lieldienas vien kristīgie svētki. Latviešu aizraujošās tradīcijas citur pasaulē ir liels brīnums.

Svētdienā gaidām testētājus – ja jau katru otro dienu, tad jau vajadzētu būt. Bet tie neierodas. Laikam nedēļas nogalē nestrādā. Rakstām un vaicājam tai veselības tantei, kas pieprasa temperatūru, pēc kādas sistēmas tad testētāji nāk. Šī atkal atsaka, ka dažādi departamenti, un nosauc dienas, kas rakstītas oficiālajās lapās. Tomēr nenāk jau mūs testēt tad, kad rakstīts. Nekas nenotiek pēc papīriem un pēc loģikas. Nu neko, vismaz zināms, ka nākamajā nedēļā tiksim ārā.

Kas notiek Šanhajā? Ķīnieši rāda, kā viņiem ar ēdienu. Ja tie pasūta ūdeni un tualetes papīru, no veikala atnāk ziņa: diemžēl jūsu pasūtītais nav noliktavā, to aizstāsim ar kivi augļiem un maizi. Jap, tik ļoti līdzvērtīgas lietas! Veikali tukši, cilvēki izsalkuši. Vārds „Šanhaja” jau tiek apsmiets – tas tagad vietējo vidū pataisīts par īpašības vārdu: Šanhajiska pieeja nozīmē to, ka problēmas risinājums ir sliktāks kā pati problēma. Un tas ir izveidots arī kā darbības vārds ar nozīmi – „likt cilvēkus karantīnā”. Tikmēr Moderna – tā pati kompānija, kas pirms vīrusa ilgi bija mēģinājusi ieiet medicīnas tirgū, bet tai veiksmīgi nekad tas nebija izdevies, nu veido vakcīnu pret saaukstēšanos. Re, varēs potēties, cik uziet! Jāskatās gan, ko ķīnieši par to teiks, bet informācija par „superīgo iespēju” klejo apkārt.

Pirmdiena, mūsu pēdējā nedēļa karantīnā. Uzzinām, ka nedēļas nogalē jāsāk mācīt bērnudārznieki. Un tikai mums abiem, jo mūsu kolēģi nederot – viens pārāk tumšs, otrs pārāk kautrīgs. Neatnāk mūsu testētāji, līdz ar to nevaram atvērt dzīvokļa durvis un saņemt savus pasūtītos dārzeņus. Neko – ar rīsiem un nūdelēm arī tās pāris dienas var izdzīvot. Nu galīgi nav trakākā situācija! Bet kas vakarā? Kolēģi nofotografē mūsu durvis – sensors noņemts, uzlīme pāri durvīm tā arī nav pārlīmēta kopš pēdējās testēšanas reizes, kad to noņēma. Klau, tad taču nevar izsekot, vai ejam ārā vai ne! Zinām, ka kameras ir pie lifta, bet gaitenī? Ne taču! Laikam jau nevar tā ļoti atklāti – tāpēc teiksim, ka, iespējams, atvērām durvis, un iespējams, ka saņēmām dārzeņus. Mūsu kolēģis gan tikai trešajā dienā iedomājās pavaicāt, vai tos ielikt ledusskapī, tāpēc šis tas sabojājies.

Rakstām ķīniešu asistentam, kas savukārt jautā policijai – vai varam iet ārā no ieslodzījuma? Pavisam dīvaini. Testētāji neierodas arī otrdienas rītā. Tā mēs vispār bez saviem dārzeņiem būtu palikuši. Vai tie mūs aizmirsuši, vai skaita dienas citādi – nav ne jausmas.

Skola mums arī paziņo, ka nodarbības šonedēļ visu nedēļu, bez brīvdienām. Un mums abiem, protams, vairāk, jo bērnudārzs nāk klāt (kuru, protams, iespējams, nemaz mācīt nedrīkst). Nu kā šajā zemē var būt garlaicīgi?

Tikmēr Šanhaja prognozē vēl pāris nedēļas karantīnas. Zini, ja varētu tev parādīt tos video, ko izmisuši cilvēki liek savos sociālajos tīklos, lai parādītu, ka kaut kas ar to „cīņu pret vīrusu” nav tīrs – mati saceltos stāvus! Jā, ja priekšā izvēle – iesnas vai bads – izvēle nav grūta, bet tāda Ķīnā netiek dota.

Nez, kā ārzemniekam te būs dzīvot. Tagad daudzās vietās ārzemnieks vairs slimnīcā nedrīkst ieiet. Kāda darbinieku atbilde? Jaunā valsts likumdošana paredz, ka ārzemnieku slimnīcā var ielaist tikai ar „svaigu testu”, jo tas, kas izskatās citādi kā ķīnietis, taču ir ekstra – ekstra bīstams. Ārzemnieks, redz.

Cīņā ar aviokompānijām par kompensācijām arī viegli neiet. Tālrunī vienkārši pasaka: angliski nerunājam, un nomet klausuli. Skaidrs, ka tas nabaga ķīniešu asistents mums būs ļoti vajadzīgs arī turpmāk.

Kolēģi iet pēc ceturtās potes (vai piektās?). Kurš jau vairs skaita. Bet ārā lēnām iestājas pavasaris. Kā reiz – tad, kad jāiet ārā no ieslodzījuma, sola plus 18 grādus! Jā, šajās ziemīgajās vietās pavasara skaistumu patiešām var novērtēt!

Un tā pienāk trešdiena. Deviņi. Neviena testētāja nav. Jau rakstām ķīniešu asistentam – iesim ārā tāpat, ja arī šie būs mūs aizmirsuši. Asistents savukārt jautā policijai, kad tad tas mūsu „termiņš” ir – bet tie vien nosaka, ka tas atkarīgs no tiem veselības darbiniekiem. Pēdējā dienā, redz, vajadzēšot katram četrus testus taisīt. Vienā testēšanas reizē divus kociņus degunā, divus rīklē. Tas šķiet neloģiski, bet nu tā taču Ķīna.

Pusdeviņi. Desmit. Un kāds klauvē pie durvīm. Ir! Ir testētāji! Smejam, ka tie gan izskatās dīvaini – viens kombinezonā, tad ir dāma ar ķiveri galvā, kas izskatās pēc ēdienu piegādātājas, un ir vēl viena – laikam kaimiņiene, kam vienkārši interesanti. Dabūjam kociņu degunā un rīklē tikai pa vienai reizei. Tomēr, kad jautājam, vai tas ir pēdējais tests, atbilde ir apstiprinoša. Un mums saka, ka ārā varēsim iet rīt no rīta. Nu re – pēdējā ieslodzījuma diena! Nespējam noticēt! Kolēģi, ar kuriem strādāts visu šo laiku, sejā nav redzēti kopš pirmā pilsētas „lokdauna” novembrī – veselus sešus mēnešus! Sāksies jauns posms mūsu Maņdžouli piedzīvojumā!

**

Iepazīsim Ķīnu!  Šoreiz gan iepazīsim sevi pašu! Vai atklātam būt ir labi? Varbūt ne vienmēr. Bet šoreiz – atklāti atbildēsim uz tiem jautājumiem, kurus dzirdam visbiežāk. Uz tiem jautājumiem, uz kuriem nevar atbildēt ne vienā vārdā, ne vienā teikumā, bet garākām atbildēm reti kad laika. Varbūt esi tos mums jautājis vienu vai vairākas reizes, varbūt tikai nodomājis – un te nu ir īstais laiks tev atbildēt!

Tu droši vari teikt – es nepiekrītu. Jo tie nav mūsu ieteikumi vai pamācība, kā katram būtu jādzīvo, bet gan vienkārši mūsu stāsts. Katrs taču pavisam citādi izdzīvo šo brīnumaino dienu!

  1. Kāpēc neēdat gaļu? Vai tiešām negribas?

Šis ir pilnīgi saprotams jautājums. Arī mūsu galvā tas bija pirmais, kad izdzirdējām, ka kāds no mūsu satiktajiem neēd gaļu. Tas likās muļķīgi, bez gaļas taču nevar dzīvot! Ko vispār tad ēst? Bet šis tas ir mainījies.

Pirmais – beidzām diskriminēt. Beidzām šķirot cilvēkus krāsās, tautās, kastās, profesijās, reliģiskajā piederībā un visās citās sabiedrības izveidotajās kategorijās. Un neizpalika arī citas dzīvās būtnes. Viens dzīvnieks ēdams, cits ne, bet tas ēdamais nav ēdams, ja kādreiz bijis mājdzīvnieks? Tas vairs nešķiet loģiski. Jā, skaidrs par ķīnieti – tas ēd visu, kas kustas – visu bez izņēmuma. Kāpurs, kaķis, ēzelis, cūka, govs, kamielis. Ja var ielikt mutē un sakošļāt, tad der. Nekāda liela šķirošana. Un arī mēs vairs nešķirojam. Skorpions, zivs, suns, zirgs, vista, cūka utt.utjp. Vienkārši izvēlamies pretējo – nevis ēst, bet neēst.

Otrais – iepriekš nekad nebijām salikuši tos abus galus kopā – no „izejvielas” līdz šķīvim. Vienkārši negribējās zināt, un īsti par to pat neiedomājamies. Bet, kad viss piedzīvojumu klāsts pasauli parāda plašāk, arī no šī neizbēgt – kā tad mēs tiekam pie sava ēdiena? Ja par to negribas domāt, tad laikam nav īstais. Kāds slavens vīrs (tie slavenie vārdi gan nav tik svarīgi) teica: ja lopkautuvēm būtu stikla sienas, mēs visi būtu veģetārieši. Droši vien ne visi. Bet daudz vairāk gan.

Trešais – tas nāk jau krietnu laiciņu vēlāk, kad rodas pavisam citāds pasaules redzējums. Kas ir augstākais, kas cilvēkam ir? Pajautā sev – kas tev ir dārgākais? Pats dārgākais? Tu teiksi – ģimene, bērni, mans mazdārziņš. Padomā vēlreiz. Kas ir tas, par ko tu parasti nepiedomā, bet bez kā tev nebūtu ne ģimenes, ne bērnu, ne mazdārziņa? Tā ir tava dzīvība. Tava dzīvība reāli ir vienīgais, kas tev pieder. Kas tev ļauj piedzīvot visu uz šīs skaistās Zemeslodes. Tā ir tava dzīvība. Varbūt tas vēl nav tavā prātā, bet ķermenim taču ir pašsaglabāšanās instinkts. Kad karsts – tu atrauj roku. Kad briesmas, tu skrien ātrāk par pašu pasaules rekordistu. Tas ir iekšā tevī, un ne tikai. Tas ir iekšā katrā dzīvajā būtnē, un arī dzīvnieks ir tāda ir.

Mēs taču katrs vēlamies pabūt šeit nedaudz ilgāk. Un dzīvība ir vērtīgākais ne tikai mums, bet katram, ko saucam par dzīvu būtni. Un tad, ja atkrīti krēslā un padomā par to nedaudz vairāk – par to, ko katrs izjūt savā pēdējā stundiņā – nemaz negribas tās bailes un to stresu, kas bijis citam, likt sevī iekšā.

To varbūt grūtāk „sagremot”, bet tas nu kļuvis par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc gaļu vairs nesaucam par gaļu, bet gan par dzīvnieku. Lai dzīvo taču! Ja jau varu dzīvot tajā pašā laikā ļaujot dzīvot citam – kas var būt vēl foršāk?

Un pēc šī visa varam teikt atklāti, pavisam godīgi – nē, tiešām negribas. Gotiņā vairs neredzam liellopu, tāpat kā sunī neredzam šašliku, vienkārši nav iespējams pat iedomāties to kā ēdienu. Nav tā – gribas, bet neēdam. Vienkārši pati doma par to jau šķiet dīvaina.

Un, dārgo lasītāj, apstājies pie nosodījuma. Mēs nenosodām. Ne kādu tāpēc, ka tas kaut ko ēd, ne kādu tāpēc, ka tas ko neēd. Un ir muļķīgi nosodīt kādu, kam ir cita ēdienkarte kā pašam, vai ne? Šī ir vienkārši mūsu izpratne par uzturu. Un tas ir iemesls tam, kāpēc neēdam dzīvās būtnes.

Kā esam izdzīvojuši bez tā jau četrus gadus? Gluži vienkārši – mūsu ķermenim nevis dzīvnieks ir vajadzīgs, bet gan uzturvielas. Cilvēkam ir vajadzīgas dažādas uzturvielas. Un, ja arī senāk ziemeļos grūti bija atrast visu nepieciešamo, un tāpēc ēdienkartē vienmēr parādījās kartupelis ar cūku, tad skaidrs, ka tas laiks ir pagājis. Visas pasaules garšas atrodamas vienā veikalā. Un nemaz tik tālu nav jāiet – tepat taču internets. Miljoniem cilvēku ir pierādījuši, ka dzīvot un uzdzīvot, ne tikai izdzīvot var arī bez visa tā, ko mums māca par „pareizu” no bērna kājas.

  1. Kad jums būs bērni?

Te saprotams, ka jautājums izriet no jautātāja „laimes formulas” – „Nu kad beidzot būsiet laimīgi?” Redzi, katrs savu dzīvi bagātina nedaudz citādi. Gluži kā indietis savu ēdienu bagātina ar čili, bet latvietis ar sāli un pipariem. Un abiem garšo!

Ne visiem pasaules laime ir stabils darbs, liela māja, laba mašīna, daudz veselīgu bērnu, mazdārziņš, paēdis vīrs un smuka sieva. Tagad, kad pasaules dažādās kultūras ir tā sajaukušās, kad zināšanas ir tik viegli pieejamas kā nekad agrāk, un pieredzēt iespējams brīnumu ik uz stūra – šī „laimes formula” ir dažādojusies, tā ir mainījusies. Un nav tā visiem viena! Viens bagātina savu dzīvi ar kāpšanu pa karjeras kāpnēm, kamēr cits visdziļāko dzīves pieredzi gūst, sēžot alā un meditējot. Kāds rod prieku lielā ģimenē un kopīgajā solī, cits aizraujas ar dejošanu, mūziku, mākslu. Ir daudz un dažādu ideju par „ideālu” – par to, ko katram vajag. „Jums taču vajag nostabilizēties, vajag māju, vajag ģimeni, vienam novājēt, vienam pieņemties svarā, ēst citādi, gulēt citādi, un dzīvot tā, kā rakstīts „Pareizas dzīves grāmatā””. Pag, bet tādas grāmatas taču nav, vai ne? Tāpēc muļķīgi cerēt, ka kādam būtu jāpiepilda tava ideja par laimīgu dzīvi. Vislabākais jautājums, ko varētu uzdot šī vietā: „Vai jūs esat laimīgi?”

  1. Kad jūs iekārtosieties, kad apstāsieties?

Kas ir ar tiem piedzīvojumu meklētājiem – vai viņiem nekad nepietiek?

Tad izlasījām: „Tu nevari būt piedzīvojumu meklētājs, kad esi nelaimīgs. Piedzīvojumiem tevī ir vajadzīga smalka laime. Tad var atstāt zināmo. Tu esi tik laimīgs, ka nebaidies no nezināmā. Un laime tev ir kļuvusi tik dziļa parādība, ka tu zini – lai kur tu būtu, tu būsi laimīgs. Ar pozitīvo prātu tu zini, ka Elles nav, un, lai kur tu atrastos, būs Debesis. Tu vari pārvietoties nezināmajā, jo tagad tu zini, ka Debesis virzās ar tevi. Tu esi dzirdējis, ka nokļūsi Debesīs vai Ellē. Tās ir muļķības. Neviens neiekļūst Debesīs, neviens nenonāk Ellē. Tu pats nes sev līdzi savu Elli un Debesis, un, lai kur tu nokļūtu, tu tur ieej ar savu Elli vai Debesīm. (…)

Tu pieķeries savai nelaimei. Tā ir zināma. Tu ar to esi tik pazīstams, esi ar to saistīts, un labāk taču ir palikt pie zināmā posta nekā pie nezināmā. Tu vismaz esi pieradis, un zini šīs Elles izgājienus. Tu esi izveidojis noteiktus aizsardzības mehānismus, bruņas sev apkārt, lai būtu pasargāts no šī posta. Nezināms posts radīs jaunus aizsardzības mehānismus. Vienmēr ir labāk būt kopā ar zināmo postu nekā ar nezināmo postu. Ar laimi ir gluži otrādi. Ar laimi cilvēks vēlas pāriet uz nezināmo laimi, jo zināmā kļūst garlaicīga. Tev nekad nav garlaicīgi ar zināmo postu; tu to izbaudi. Paskatieties uz cilvēkiem, kas runā par savām ciešanām: viņi to izbauda. Ar laimi tev kļūst garlaicīgi. Tu vari pārvietoties nezināmajā. Nezināmais ir pievilcīgs!”

Kad pēkšņi grāmatā atšķīrās šīs lapaspuses, šķita, ka labāk jau laikam izskaidrot nevarēs. Tāpēc visu laiku gribas kaut ko jaunu pieredzēt, izdzīvot, atklāt. Tas ir ne tikai „normāli”, bet turklāt lieliski un lietderīgi, un arī izskaidrojami!

Protams, esam lauzījuši galvas, lai saprastu, kas ir tas, kas neļauj apstāties. Bet tad – kāpēc gan būtu jāapstājas? Ja visu dzīvi ēd ābolus, un dzīves beigās uzej banānu, un saproti, ka tas taču ir tavs mīļākais auglis, vai tad nebūs „škrobe”? Gluži kā Gredzenu Pavēlniekā mazais Frodo pēc sava lielā varoņdarba vienkārši nevarēja atgriezties tajā realitātē, no kuras citi mazie hobiti nebija izgājuši. Tas nav iespējams. Kad redzēts tik daudz, sajusts tas, ko vārdos neaprakstīt, kad pasaule šķiet kā atvērta grāmata – to nav iespējams aizvērt! Varbūt šis stāsts nav katram, bet tas ir mūsējais.

  1. Vai nav apnicis ceļot? Neesat noguruši?

Sākumā jāpasaka, ko tad īsti nozīmē „ceļot”. Vienādības zīmi var likt ar „atklāt, iepazīt, izdzīvot, iemīlēt”. Un vai kas tāds maz var apnikt? Ceļošana nav pārvietošanās no vienas vietas uz otru, nē. To, kas ir īsta ceļošana, esam izjutuši, un tas ir mainījis mūsu pasauli. Tas ir mainījis it visu, ko un kā redzam, ko un kad jūtam. Kā domājam, kā rīkojamies. Un tici – no tā nevar nogurt! Nogurt var no nekā nedarīšanas. No tā gan var nogurt! Bet tu taču zini – jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt! Jo vairāk esi dabā, jo vairāk enerģijas tā tev sniedz! Jo vairāk esi uz viena viļņa ar pasauli, jo vairāk gribi sērfot!

Ir modusies tā zinātkāre, ko ieslodzīt vairs nav iespējams – tā dzen uz priekšu, un nav laika ne slimot, ne bēdāties, ne dusmoties, nav laika tam visam! Nav laika nogurt! Viss, kam ir laiks, ir prieks, līdzjūtība, mīlestība pret šo dzīvi. Varbūt skan saldi, bet ja varētu – mēs iedotu šo saldumu sajust arī tev. Tas ir īsts!

Redzi, mēs visi varam teikt, ka zinām, kas ir mīlestība, bet vai mēs zinām pašu mīlestību? Ir tik daudz aprakstīts par to, kas ir līdzjūtība, kas ir pieticība, pateicība, kas ir izpratne, draudzība, kas ir atvērtība. Bet par to zināt nav tas pats, kas zināt to. Un, kad sajusta visa šī dažādo situāciju piedāvātā dzīves maģija, to gribas izjust arvien vairāk un arvien dziļāk. Un tas nevis nogurdina, bet uzlādē!

Tici – mēs negribētu būt citā vietā, citā laikā, vai citādu dzīvi. Šis mirklis ir vienīgais patiesais, un līdz ar to visskaistākais no visiem! Šis ir burvīgs prāta stāvoklis, mēs jūtamies veseli miesā un garā, tik labi kā nekad agrāk! Un to pazaudēt negribas.

  1. Vai esat vakcinējušies?

Smejam, ka Ķīnā ar šādu jautājumu reti esam saskārušies, lai gan tieši „vakcīnu laiku” esam pavadījuši šeit. Par ko tādu kā „anti-vakseriem” un „vakseriem” vispār pirmoreiz izdzirdējām, kad tas jau vairs nebija aktuāli. Jap, atkal tā mūsu citādā pasaule.

Jāsaka, ka vairs jau nav jēgas diskutēt par to, ka vakcīna nepasargā no vīrusa – arī vakcinēts cilvēks slimo. Nav jēgas diskutēt par to, ka vakcīnām ir dažādas blaknes. Mēs paši neesam ne „par vakcīnām”, un neejam ielās ar sertifikātu (kādu, protams, Ķīnā nemaz nav) un nebāžam to sejā katram, kas izdarījis citu izvēli, ne esam „pret vakcīnām”, paskaties – mūsu pošu pase ir pilna!

„Par” un „pret” vispār ir tādi neforši vārdi, kas liecina par ļoti spēcīgu viedokli, un ļoti spēcīgs viedoklis var novest pie visādām nepatikšanām. Nesaprotami šķiet, kad par šo strīdas pat ģimenes – kad strīdi ir par politiku, reliģiju, par vakcīnu… Tas mums liekas absurds! Tad, kad attiecības noliktas maliņā, jo TV tantes un onkuļi ir svarīgāki, tad, kad cilvēks pazaudē to īpašību, kas viņu par tādu padara – cilvēcību – tad taču jāatsakās arī no titula.

Kā ir Ķīnā? Bieži pirms ieiešanas restorānā vai veikalā, vai vilciena stacijā ir jāuzrāda kodiņš. Bet tas nav vakcinācijas apliecinājums, bet gan izsekošanas kods – tas parāda, kur esi bijis pēdējās 14 dienās. Ja nāc no zonas, kur bijuši daudzi apslimušie, jāuzrāda negatīvs testa rezultāts. Doma skaidra – visi, bez izņēmuma, testējas un parāda savu kustēšanās vēsturi. Jā, Ķīna nedaudz pārspīlē ar tām bīstamības zonām – ja seši saslimušie miljonu lielā pilsētā, tad tā taču ir bīstama. Bet šī atšķirīgā sistēma ir daudz skaidrāka par to, kas ir daudzviet Eiropā. Vispār gan jāsaka – pašlaik pasaulē notiekošais kopumā liek paraustīt plecus.

  1. Kur ņemam naudu ceļošanai?

Jap, kā gandrīz visi iepriekšējie, arī šis jautājums bija mūsu prātā, kad satikām citus ceļotājus, pirms paši bijām devušies pasaulē. Kur ņemt tos miljonus?

Paši sākām ar darbiņu Latvijā. Un ne tādu, kur skaitījām tūkstošus, nē! Mēs gan nekad nebijām lielie tērētāji – vienmēr pieturējāmies pie „ņemsim lētāko”. Protams, tad arī bijām studenti, un tajā laikā tas arī bija loģisks variants. Un tad, pēc studiju beigšanas, radās foršais plāns ceļot ar autostopiem. Šoreiz gan nedaudz tālāk par Baltijas valstīm. Uzreiz uz ASV!

Un zini? Ja mēs kārtīgi būtu parēķinājuši un visu izstudējuši, mēs vienkārši saprastu, ka tāda ceļošana nav mums pa kabatai, ir pārlieku bīstama, un nevar izdoties. Labi, ka nerēķinājām! Un aizsākās mūsu pasaules ceļojums, kas kopš tā laimīgā 2015. gada tā arī nav beidzies, un cerams, ka nekad arī nebeigsies!

Tad gan, protams, bija kā bija – atļauties daudz nevarējām, gulējām teltī, ceļojām ar autostopiem. Bet tieši tā arī vajadzēja! Šis bija pirmais, kas salauza mūsu priekšstatus par pasauli, par cilvēkiem, par sevi pašu. Šis ceļojums ne tikai pavēra acis, bet atrāva sirdi, lai kausiem tajā ielietu pasaules prieku! Ir grūti vārdiem aprakstīt to, ko beidzot sākām sajust. Mēs sākām apjaust, kas tad īsti ir dzīve!

Un tālāk? Atgriezāmies Latvijā pēc 17 mēnešu ilga ceļa. Bez naudas līdzekļiem, bet bagātāki kā jebkad agrāk. Finansiāli gan vajadzēja atsperties, un ņēmām ātrāko variantu – aizbraucām uz Angliju. Darba pieredze ārzemēs atkal mums ļāva pārkāpt sevi, atklāt vēl nezināmo. Cik gan daudz šajā dzīvē ko iepazīt! Pēc pusgada Anglijā atgriezāmies dzimtenē, lai svinētu kāzas. Domājām – ar to vienu ceļojumu taču bija gana. Bet zini? Te jātaisa atkāpe un jāpāriet uz trešo un ceturto jautājumu. Apstāties vienkārši nebija iespējams.

Mēs cēlām somas plecos un devāmies cauri Krievijai uz Austrāliju. Nu jau iekrāts bija vairāk, varējām samaksāt par visām vīzām, un arī par transportlīdzekļiem tur, kur autostopus vienkārši nesaprata. Un zini? Pa ceļam izdomājām, ka strādāsim Jaunzēlandē. Pasaule piekrita mūsu plānam, un pavēra mums durvis. Gads Jaunzēlandē, un atkal maciņi pilni.

Pēc Jaunzēlandes atgriezāmies Latvijā, bet nu jau pasaule bija mainījusies. Skaidrs – plaša ceļošana vairs nebija iespējama, un tāpēc vislabāk atkal apstāties un iekrāt. Bet tad, kad puse pasaules iepazīta, gribas jaunu izaicinājumu! Kāpēc nedoties uz pašu kovida dzimteni?

Nekas jau nebija tik saulaini. Par savām vēlmēm nācās krietni pacīnīties. Bet te nu mēs esam! Ķīnā kā angļu valodas skolotāji! Un ar katru tādu neticamo stāstu šķiet, ka vairs jau nekas nav neiespējams!

Kā redzi – naudiņu neplūcam no kokiem, no tiem nāk kas vērtīgāks. Savus līdzekļus nopelnām, un nekad daudz netērējamies. Izvērtējam, ko pirkt. Saprotam, kāda katrai lietai ir īstā vērtība. Ja vienas un tās pašas nūdeles vienā ēstuvē varam iegādāties par 5 eiro, kamēr blakus esošajā par 50 centiem, protams, izvēlēsimies pēdējo. Jā, ir lietas, kur vērts ieguldīt vairāk, bet ar zīmoliem uz apģērba mūs nekādi neizdosies izbrīnīt. Sevišķi ar tām lietām, ko cilvēks iegādājas, lai saņemtu uzslavu no citiem. Mums nav īre, ko maksāt, nav auto, kurā jālej degviela. Tā naudiņa jau pazūd mazās ikdienas lietās, kuras mums ir nedaudz citādas.

Mēs esam satikuši ceļotājus, kas pasaulē dodas bez līdzekļiem. Jā – tieši tā. Bez nekā. Un to var tikai apbrīnot. Jo tieši šāds ceļš aizved vistuvāk patiesībai. Un, ja pasaule piespēlēs ko tādu, šķiet, būsim gatavi! Komforts nav tas, ko meklējam. Mēs meklējam piedzīvojumus, un tie arī vienmēr mūs atrod! Viss ir iespējams, vajag tikai saprast, kā tu vēlies šai dzīvei atdoties, un tad jau aizies!

  1. Kādi ir mūsu tālākie plāni?

Jau zini, ka tagad plānot kaut ko ir grūti, pat neiespējami. Drīz beigsies līgums ar skolu Maņdžouli. Vēl pēc laiciņa beigsies mūsu darba vīza. Ir šādas tādas idejas par to, ko darīt tālāk, bet tās pagaidām šķiet tik ekstrēmas, ka laikam jau padalīsimies tad, kad būsim visam pussolīti tuvāk. Bet pagaidām – nedzīvosim tur, kur mūsu vēl nav! Mēs esam te, esam veseli, laimīgi, un pilni enerģijas! Un esam patiešām pateicīgi tev, dārgo lasītāj, ka iegriezies šajā pasaules burvībā kopā ar mums!

Šīs atbildes ir pilnīgas, pabeigtas. Un tev, dārgo lasītāj, protams, tās uz šiem jautājumiem var būt pilnīgi citas! Galu galā – šie nav ieteikumi tev, bet gan mūsu atbildes uz mums bieži uzdotajiem jautājumiem! Protams, esam atvērti arī citiem, kurus, iespējams, esam palaiduši garām. Galvenais, ko varētu pieminēt – atceries, ka visi – gan mēs, gan tu, gan tavs blakusesošas – mēs visi esam cilvēki. Un cik cilvēku, tik dažādas dzīves! Bet katram jau tā tikai viena, tāpēc izdzīvosim šo brīnišķīgo ikdienu ar atvērtu prātu un mīlestību sirdī!

Lidmašīna piezemējas, saņemam somas.

Un tad… Un tad sākas jautrība. Skaidrs, ka jātēlo maksimāli pamuļķīši. Pirmās pārbaudes? Prasa divus testus. Nu tad jau sākums skaidrs – jau esam izgāzušies. Bet nedrīkst teikt, ka testa nav. Parādām to aplikāciju, kurā mums tests nav pieejams, un sakām, ka tur ir otrais – lai paši meklē. Pārbaudītāji tad sāk meklēt testu un padodas – nu nevar atrast. Un, ja jau ķīnieši nevar atrast, kā gan mums tas būtu iespējams? Bet mēs sakām – ir tur. Labi, tiekam “ savākti” un aizvesti pie testētāja. Taisām nākamo testu, protams. To nekad nevar būt par daudz. Mūsu pases paņem, līdz būšot testa rezultāti. Vai viss būs tik vienkārši? Nu ne taču. Mūs noliek blakus kādai krievu dāmai, un prasa, vai esam kopā. Nē, visi ārzemnieki nav kopā. Tās krieviski runājošais ķīniešu dzīvesbiedrs jautā, kur mūsu otrais tests – ķīniešiem vajagot. Sākam stāstīt, ka aplikācijā, kurai nevaram piekļūt. Un tad atliek vien zvanīt ķīniešu asistentam un dot telefonu apsargiem, kas sāk satraukties – mēs tikai ar vienu testu! Sarunas ir garas, mūsu aplikāciju mēģina visādi atlauzt. Process ir milzonīgi garš – skaidrojamies par visiem testiem, par vietām un lietām. Un tad tiem sāk nepatikt Yantai. Prasa, kur mēs dzīvojām. Mēs šo sarakstiņā redzam dažus reģionus Yantai, kas vēl skaitās “ bīstami”. Un salīdzinām ar to, kur ir viesnīca. It kā nesakrīt ar to, kur viesnīca, un tas nozīmē, ka varam rādīt, kur dzīvojām. Sakām, ka no viesnīcas neizgājām ārā – vien testu taisīt. Un viens darbinieks tad saka otram – skaties, viņi nedzīvoja nevienā no sarakstā minētajiem „bīstamajiem” apgabaliem. Bet ko otrs? Izmet, ka mums maska nepareizā (vajag taču to zilo bez caurumiņiem), un mums taču nav divu testu.

Turpinās sazvanīšanās divas stundas un tad asistents telefonā saka – mūs atdos Maņdžouli, bet mums jāiet karantīnā, jo trūkst viena testa. Nopietni? Tas piektais datums ir tiks svarīgs, ka bez tā vienkārši nevar? Plus, nav jau grūti piezvanīt lidostai un paprasīt par ārzemnieku – te tik reti tādu atrast! Noteikti mūsu testus ātri uzietu! Bet nē, uz Maņdžouli pēdējais buss iet piecos – mums atdod pases, iesēdina taksī un nosūta taksi uz autoostu. „Bīstamie un vīrusainie”, redz, tagad var braukt ar busu.

Ieejam autoostā, parādām kodus, testu, un saņemam biļetes. Jā, protams, atceļam arī nodarbības. Un beidzot pie tantes nopērkam roltonu. Jā, nebijām sagatavojušies – vien tagad varam ieturēt brokastis. Citi vietējie, kas nāk autoostā, priecājas, ka ārzemnieks ēd „viņu” ēdienu. Vietējie te mums ir vairāk saprotami, kā citur Ķīnā, jo te tomēr dzīvojam – gan pie valodas esam pieraduši, gan pie izturēšanās. Viss forši!

Autobuss gandrīz pilns, un tā nu sākam savu ceļu uz Maņdžouli pāri stepēm, kas vēl dzeltenas. Tepat atkal jurtas, govis, zirgi, kamieļi un nekuriene. Brīdinājumi par ugunsdrošību daudz. Jo, ja te kas aizdegas, tad traģēdija liela. Bet tagad jau traģēdija esam mēs – divi ārzemnieki, kas visu ceļu nobraukuši ar vienu testu (teorētiski gan, varam uzrādīt vismaz 25 šo 70 dienu laikā taisītos). Pie mums pienāk konduktore un palīdz piereģistrēties Maņdžouli veselības kodam. Uzreiz tas uzrādās zaļš, bet nu tik vienkārši jau tas nebūs. Tagad Maņdžouli valdībai jālemj par mūsu likteni un skolas interesēs mums palīdzēt tos pārliecināt par mūsu veselību.

Un tā sasniedzam Maņdžouli robežu. Uz robežas autobusu aptur, un tad, kad divi pārbaudītāji nāk iekšā, tiek norādīts tikai uz mums. Tikai mums pārbauda kodus un tikai mums, protams, prasa testus. Un, protams, prasa arī otru, ar vienu nepietiek. Nepietiek arī ar to, ka esam veikuši vienu tikko Hailarā, un vienu pirms izlidošanas.

Labi, ko darīt? Iedodam šiem aplikāciju, lai meklē mūsu testus, bet nevienam tas neizdodas, protams, un šoferis mums palūdz atstāt busu. Tas saprotams – visi pasažieri gaida, un tagad vēl sabijušies – ar kādiem briesmoņiem tie tikko braukuši. Mums tiek doti divi varianti – vai nu uzrādām divus testus, vai mūs ved taisīt testu Maņdžouli un liek karantīnas viesnīcā līdz rezultāti gatavi. Un pēc tam ieslēdz dzīvoklī. Līdz testu rezultātiem, ko taisījām pirms izlidošanas, jāgaida divas stundas. Bet nu karantīnas viesnīcā negribas! Skaidrs – jāsāk sazvanīšanās ar skolu, ar tiem testētājiem, kas vispār mūsu datus varētu būt nepareizi ievadījuši. Jādomā, kas tagad mūs aizvedīs līdz Maņdžouli, jo esam savu 20 km attālumā, un kur vispār dabūsim pārtiku, ja policija nevar vien sagaidīt, kad mūs varēs ieslēgt dzīvoklī. Tici man, tās vēl nav beigas.

Esam uz Maņdžouli robežas. Autobuss aizbraucis, skola sazvanās ar policistiem. Izskaidro to, ka gaidīsim tos testa rezultātus līdz desmitiem vakarā. Mums atļauj uzturēties mazā mājelē, kur iekšā nāk visi tie, kas vēlas iebraukt vai izbraukt no Maņdžouli – rāda testus un kodus. Protams, policisti vēl prasa, no kurienes esam. Izglābj tas, ka maza pilsētiņa – mūsu skolu zina visi, un tie nomierinās. Mācām tur jau pusotru gadu. Neesam tik indīgi. Tikai daļēji indīgi.

Ko mēs? Spaidām telefonu, lai kā atrastu testa rezultātus. Divu stundu laikā pat izdodas atrast tajā neskaidrajā aplikācijā īsto pieeju testiem, bet pēdējais punkts, pēdējā poga – „rezultātu saņemšana” – vienkārši nestrādā, jo pases datus nepieņem. Tikai ķīniešu ID derīgs.

Zvana arī skola – atsūta bildes ar mūsu dzīvokļiem – tie abi aizlīmēti ar karantīnas plāksnēm. Bet mēs taču vēl neesam iekšā! Tās plāksnes varēšot atlīmēt, ieiet dzīvoklī, un palūgt kolēģiem, lai mūs atkal aizlīmē. Un nākamajā dienā uzliks pie durvīm pīkstuli, kas paziņos, ja mēģināsim durvis atvērt. Nāks testētāji katras pārdienas, un tad – ja kolēģi noķers īsto brīdi, varēs mums piegādāt ēdienu un ūdeni. Pirms iebraukšanas pilsētā varēsim ieiet vienā veikalā (ja kāds būs vaļā ap pusnakti). Esam sašutuši – kāpēc jāiet karantīnā? Divas nedēļas pavadījām Dandongā, lai dabūtu to kodu „tīru”. Un liek karantīnā tikai tāpēc, ka nav divu testu, kas pat reāli ir veikti? Mūsu ķīniešu asistents mēģina runāt ar policiju, bet policijas atbilde ir šāda – ja kaut kas nepatīk, tie vienkārši anulēs mūsu vīzu un varēsim doties prom no Ķīnas. Jā, tas gan nav profesionāli.

Direktore atsūta mums pakaļ savu brāli, kas ir skolas vietnieces vīrs (jap, ģimenes bizness). Tikai vīrs atbrauc pārlieku ātri. Mēs tajā sistēmā gribēdami savus rezultātus no šīs dienas testa lidostā nevaram dabūt – rāda, ka vēl apstrādā. Bet lidostā jau tā sistēma bija uzkārusies. Mūsu pases datus nevadījām paši, bet gan nodevām to atbildību darbiniekiem. Kas nerunā ne vārda angliski! Kāda ir iespēja, ka tie neievadīja datus pareizi, vai ka sistēma tā arī neatjēdzās? Milzīga! Tagad gan atliek samierināties ar esošo situāciju. Vienkārši jāatceras, ka esam Ķīnā. Un te nu mums nekāda teikšana. Esam darījuši visu iespējamo no savas puses, lai viss izdotos. Bet Ķīna ir Ķīna.

Desmitos mūsu rezultātu nav, apsargi sāk prasīt, kur tie ir. Tie mūsu pasi padevuši visiem apkārtējiem, un tāpat nav izskaitļojuši, no kurienes mēs esam. Zvanām asistentam, lai nosauktu lidostas testētāju kompānijas numuru. Tad nu asistents tiem zvana, lai noskaidrotu, ka rezultātiem jābūt desmitos vai pusvienpadsmitos. Robežsargi paliek nepacietīgi. Testu rezultātu nav. Ai, viss velti – jābrauc uz to viesnīcas karantīnu un jāsaka direktores brālim, lai brauc mājās. Nē, asistents saka, ka zvanīs vēlreiz, un teiks, ka ārkārtas situācija. Labi, Yantai lidosta tad zvana uz laboratoriju, un steidzina tos ar rezultātiem. Mūs steidzina robežsargi, mēs spaidām aplikāciju, lai vēl un vēlreiz saņemtu ziņu, ka rezultātus apstrādā. Šoferis gaida.

Tādā spriedzē pulkstenis tikšķ, līdz pienāk pusvienpadsmit. Policija saka, ka tiem darbalaiks beidzies, mēs varam palikt te un gaidīt rezultātus. Bet ja tie neatnāk? Mēs te salsim visu nakti, lai rītā mūs ieliktu karantīnas viesnīcā? Un, ja rezultātus saņemam, kam mēs tos rādīsim? Ņemam somas, esam gatavi doties uz viesnīcas karantīnu. Bet tad zvana asistents – mūsu dati nepareizi ievadīti, tāpēc nevaram piekļūt rezultātiem! Laboratorija atsūtījusi rezultātus asistentam, tos spiežam pie robežsargu lodziņa. Ir! Mums ir rezultāti! Pēdējā sekundē!

Tagad esam priecīgi, pat nav svarīgi, ka jāiet karantīnā. Esam brīvi uz šo vakaru! Pasakāmies asistentam – bez viņas mēs noteikti rezultātus nedabūtu! Ja ko var saukt par „mindblowing” (vai latviski tas būtu – prātu spridzinošu?) pieredzi, tad tādu esam pieredzējuši. Pirms kāpjam auto, policisti izdomā mums paprasīt izsekošanas kodu. Nopietni? Vēl vajag kaut kur piekasīties?

Atvainojamies direktores brālim, un dodamies uz Maņdžouli. Sajūta tik nereāla! Tā, it kā mēs sapņotu. Tik ilgi esam bijusi prom, un tik grūti bija atgriezties. Bet, protams, jūtamies kā atgriežoties mājās. Gribas tās puķes aplaistīt, gribas uzzīmēt šo to uz sienas, un gribas satikt mūsu Maņdžouli ģimenīti.

Un pirmais pieturas punkts ir veikals. Zinām tādu, kas vaļā visas 24 stundas, un arī šī diena nav izņēmums. Mūs tur zina, bet šoreiz nepērkam pāris lietiņas, bet reāli no ledusskapja krāmējam ārā visus dārzeņus, ņemam kalnu ar nūdelēm, kaudzi ar tofu, divas kastes alus, litriem ūdeni. Un, protams, tantei rodas jautājums – „kāpēc?” Tā uzvelk masku un sāk prasīt, vai vēl strādājam skolā. Jā, strādājam. Vai mašīnā mūsu boss? Jap, ir boss. Īstenībā, bosa brālis, kas nelaimīgs gaida, kad piekrāmēsim tā mašīnu pilnu. Tante pēc pirkumu apmaksas prasa mums uzrādīt kodiņus. Protams, kad pirmoreiz mazajā veikaliņā atstāti 50 eiro, viss liekas aizdomīgs. Kodi mums ir, tā kā par to nav jāsatraucas. Ja kādu reizi notestēsimies „pozitīvi”, tad tante būs mūsu kontaktpersona, un visi cilvēki, kas kopš tā brīža būs iegājuši veikaliņā, tiks likti karantīnā kopā ar to ģimenēm. Tā ir Ķīna.

Tiekam nogādāti savā daudzdzīvokļu ēkā, kuras gaitenī ieiet nevaram – no parkinga iet lifts taisni uz mūsu dzīvokļiem, kas abi aizlīmēti ar lapelēm – „karantīna”. Sakrāmējam pārtikas maisiņus liftā un nokļūstam mājās. Uzreiz pieklauvējam pie savu kolēģu durvīm, visi samīļojamies – nu zināms taču, ka tā visa vīrusa padarīšana ir Ķīnas trakums, ne mūsējais. Iedodam šiem mazus suvenīrus no Dandongas, kas ražoti Ziemeļkorejā. Un tad līmējam tās aizlīmētās durvis vaļā. Tas mums atļauts – tikai to papīra strēli nedrīkst pārplēst. Protams, vislabākais ir foto pie aizzīmogotām durvīm, kurās pat neesam iekšā. Mūsu stāva kaimiņiem gan jau trauma – tad amerikāniete karantīnā, tad mēs abi. Tāda bīstama ēka.

Kolēģi palīdz pārnest mums mantas – jo iekārtojuši abus dzīvokļus esam tā, ka vienā guļam un otrā gatavojam. Paņemam matraci, aiznesam krēslus, savācam tīrās drēbes. Jāiztiek bez veļasmašīnas, jo tā strādā tikai guļamistabā. Mēs paliksim mūsu „virtuves” dzīvoklī.

Uz grīdas vien pāris mazi prusaki atstiepušies. Ķīnā gan tādu netrūkst. Bet žēl augus – viena puķīte pārvērtusies par kaltētas zāles pušķīti, divas mēģināsim „atkačāt”. Reāli Maņdžouli ir tik sauss! Ja atstājām pusi no 18 litru ūdens pudeles, tā visa izžuvusi!!! Iedomājies? 2% mitrums gaisā. Jā, tāpēc te ir sausa āda, sausi mati, tas ir jūtams. Bet tagad tas ir tik ļoti redzams! Daudzi šeit lieto gaisa mitrinātājus, bet mēs neesam tādu iegādājušies. Izlīdzamies ar eļļām un krēmiem.

Padalāmies piedzīvojumos ar kolēģiem, un tie atzīst, ka tiem nav tik traki vēl gājis. Jā, šis ir bijis viens liels piedzīvojums, bet par katru jāpriecājas. Zini, cik daudz pacietības un izpratnes tā esam ieguvuši? Tā vietā, lai dusmotos, un audzētu sirmos matus, mēģinām saprast katru situāciju no visām pusēm. Lai gan dažreiz iet grūtāk – Tu neticēsi, bet mēs saprotam arī šo visu. Tikai neatzīstam.

Labi, tad kolēģi mūs gatavi „līmēt ciet”. Nav jau izvēles. Kopīgi aizlīmējam dzīvokli, no kura izņēmām visas mantas. Tur neviens nepaliek, bet tāpat dzīvoklis „indīgs”, jo tur ir indīgo cilvēku mantas. Un tā ievācamies savā otrajā dzīvoklī. Nometam somas un izpūšam. Viss, šodien viss ir beidzies. Ir jau pusviens naktī, atveram aliņu. Neticas, ka esam atpakaļ! Forši, te ir ļoti forši! Mūsu dzīvokļi ir smuki un mājīgi. Mūsu skola ir kā ģimene. Bet nekad nedrīkst tā iedzīvoties vienā vietā. Jo iedomājies – par tik daudzām vietām mēs varam teikt tieši šādi: tā ir mūsu mīļākā. Tāda bija arī Jaunzēlande, tāda ir Latvija, un tāda ir Ķīna. Un tādas vēl nāks un nāks!

Nākamajā dienā jānāk testētājiem, viņu nav. Varam gulēt, cik gribam, jo nekādas aktivitātes jau nebūs. Ne ārā iet, vien uz palodzes sēdēt. Ķīniešu kolēģi visi priecīgi, ka esam atpakaļ – sveic ar atgriešanos. Bet tad šokējas, ka mūs ielikuši karantīnā. Jā, redz, ķīnieši ar zvaigzni kodā var neiet karantīnu, bet mēs esam citādi, un ar to jāsamierinās. Interesantākais, ka ziņas tik ātri izplatās. Pat skaistumkopšanas salona dāma uzraksta jautājumu – esi atpakaļ, kad nāksi ciemos? Mēs iebraucām pusnaktī! Kā to gan varēja pamanīt?

Zinām, ka mūsu direktorei ir te vara, un tagad viss ir viņas ziņā. Skola veras vaļā pirmdienā. Būs pāris nodarbības internetā, bet pārsvarā klātienē. Ja nebūs darba, nebūs algas, bet par neko jau te nemaksājam. Ķīnieši vispār ļoti saprotoši (ja runa nav par vīrusu). Mūsu asistents tik priecīgs visu laiku telefonā – nekas, ka jārunā ar simtiem policistu un robežsargu, galvenais, ka esam atpakaļ! Jā, arī skola nevienu pārmetumu nevelta – apsveic, ka esam atgriezušies, un vēl atvainojas, ka Ķīnā grūti laiki tagad. Ja ne vīruss, tad Ķīna taču ir Paradīze!

Ko no rīta? Kārtojam māju, krāmējam mantas, un tad pamanām… Klau – nav pases. Mūsu pases taču paņēma tie Maņdžouli robežas sargi. Nēsāja no vietas uz vietu, nesaprazdami, no kuras valsts nākam, un tad? Un tad tie sāka spiest uz to, ka mums jādodas prom, un, kad saņēmām rezultātus, vienkārši aizsūtīja mājās. Un mēs bijām tik priecīgi, ka aizmirsām par pasēm! Bet bez pasēm taču nekādi! Rakstām asistentam, tas zvana policijai. Kāda atbilde? „Šie neatrada jūsu dokumentus”. Nu kā – neatrada? Vai tā vispār var būt atbilde? Tad jau nav jēgas nekādā karantīnā sēdēt – varam krāmēt mantas un doties uz Latviju. Bez pasēm Ķīnā nekādi – tās atvēruši esam tūkstošiem reižu! Labi, šī atkal ir trauksme. Mēģinām izskaidrot, cik nopietna situācija. Vīruss ir pavisam citā līmenī! Asistents atbild, ka mēģinās vēlreiz. Kā – „mēģinās vēlreiz?” Vai tad varēja samierināties ar vienu atbildi – „mēs neatradām”? Saprotam, ka tā nav mūsu skolas vaina, bet nu pases ir viena svarīga lieta, ka skola vēl grib mūs redzēt! Aprakstām vīrus, kas vakar strādāja, un stāstām, kur tie nēsāja mūsu pases. Jā, pēc laiciņa saņemam ziņu, ka atradušās. Nu gan – Maņdžouli valdība ir „super”. Nevienā citā provincē mūs nelika karantīnā. Mēs pat ceļojām ar to dumo zvaigzni izsekošanas kodā. Un pietika ar vienu testu. Bet te? Te ir kaut kas unikāls. Jau zinām, ka Iekšējā Mongolija ir citāda, bet nu šis izraisa nedaudz vairāk emociju kā ierasti. Esam vienā sarežģītā valstī vienā no tās sarežģītākajiem reģioniem.

Diena paiet ātri, Arča vada nodarbības no tualetes. Smejam – cita tualete! Šoreiz māju tualetes fons! Bet nu vismaz varam būt tik skaļi, cik neieciešams, jo tualetei ir arī durvis. Un ir visas mantas, ko bērniem parādīt, ir tāfeles, ir rakstāmie. Kolēģi pēc nodarbībām nāk aprunāties ar mums aiz durvīm. Jā, lielas pārmaiņas nākamajās nedēļās. Skola ar skolotājiem, kas karantīnā. Direktore sola darīt visu iespējamo, bet mēs esam ārzemnieki. Mēs savukārt sūtām visus testus un skaidrojam ceļu, kas noiets – ir taču jābūt kur loģikai! Protams, telefonā tik daudzas reizes uzrakstām „valdība” un dažreiz ko nejauku, ka varbūt sāks arī lasīt mūsu ziņas. Nu bet tad atkal būs jautri, un varēsim Tev pastāstīt. Tagad pie mūsu durvīm uzlikts sensors, kas pateiks, ja būsim tās virinājuši. Protams, arī tā pārlīmētā lapiņa stāv. Testētāji mūs aizmirsuši notestēt pirmajā dienā. Un viss. Tagad skatīsimies, kas notiks tālāk.

Sestdienā šoreiz nodarbības, jo skola maina grafikus. Par to, cik tas legāli, daudz nevar runāt. Mūsu testētāji nav ieradušies, un nav jau zināms, kad tiem vispār sagribēsies iebāzt mums kociņu degunā (diemžēl Maņdžouli to baksta gan degunā, gan rīklē). Dienas ir saulainas, bet skatāmies, ka tieši pēc divām nedēļām, kad būsim ārā no šīs dīvainās karantīnas, būs atnācis pavasaris ar plus 17 grādiem. Būsim palaiduši garām ziemas beigas. Pagaidām viss labi – gatavojam veselīgas maltītes, uzsākam darbiņus, kas iekavējušies, un gaidām, vai skola varēs mūs dabūt no dzīvokļa ārā ātrāk.

Svētdienas rītā gan arī neviena nav. Ceram, ka šie nav aizmirsuši vismaz to karantīnas laika atskaiti uzsākt. Tikmēr Šanhajā iet traki. Tūkstoši saslimušo dienā, pilsēta nezina, kā to izkontrolēt. Bet vienīgais, ko tie reāli var darīt – atlaist stingros mērus nedaudz, jo cilvēki sāk sūdzēties, ka pret viņiem izturas kā pret dzīvniekiem. Saliek sporta zālēs, liek tur dzīvot divas nedēļas, kamēr testē, testē, testē. Kāda dāma, kam izrādījies pozitīvs tests, vispār šokā. Šie neļāvuši sievietei karantīnā līdzi ņemt sunīti, bet atstāt nav bijis kam. Sieviete palaidusi sunīti vaļā, cerot, ka divas nedēļas kāds to klaiņojošo zvēriņu pabaros, un pēc tam viņa sunīti atradīs. Ir traki, ja tevi ņem ciet kā ieslodzīto uz ielas, un nav kur citur zvēriņu likt – vienkārši jāpaļaujas uz citiem. Bet, kad sieviete aizvesta, medicīnas darbinieks – tas pats kombinezonu cilvēks – sunīti nosit ar lāpstu. Tas viss novērošanas kamerās uzfilmēts un publicēts ziņās. Iedomājies? Ķīna + vīruss = beigusies smadzeņu darbība. Ja cilvēks zaudē savu cilvēcību, tad tas nedrīkstētu paturēt „cilvēka” titulu, un pret to arī attiecīgi būtu jāizturas citādāk.

Kāda atšķirība starp karantīnu un lokdaunu? Lokdaunā pilsēta ciet, ārā nevar iet, bet var pārvietoties pa savu stāvu. Veikali ciet, taču ir tā vietējā „sabiedrība”, kas piegādā ēdienu. Lielas izvēles nav, bet šo to var pasūtīt, un tad tie mēģina atvest pieejamo. Tas ilgst vismaz mēnesi. Savukārt karantīnā durvis aizlīmētas, nevar iziet no dzīvokļa. Tad ēdienu var dabūt tikai brīdī, kad nāk testētāji vērt vaļā durvis. Tie, protams, ēdienu nepiegādā, bet jācer, ka noteiktajā brīdī mājās ir kaimiņš, kas tevis pasūtīto ēdienu paglabājis. Un tas tad var nolikt paciņu pie durvīm, kas atvērtas uz minūti. Nezinām vēl, kā ar miskasti. Ēdam daudz dārzeņu, un mizas glabāt negribas. Bet šis process ilgst 14 dienas.

**

Iepazīsim Ķīnu!  Te – kopsavilkums par mūsu ceļojumu!

Šis bijis viens varens 72 dienu ilgs pārbrauciens. Patiesībā, tam vīrusam ir arī pozitīvā puse – kamēr bijām prom, Maņdžouli lokdaunā iegāja veselas divas reizes, tāpēc skola pārgāja uz mācībām tiešsaistē, kas deva mums šo iespēju tik ilgi ceļot!

Interesantākais, ka atvaļinājuma sākumā mums kārtīgi nācās pacīnīties par vīzas pagarināšanu, un labi, ka nepadevāmies! Jo tad vēl vienu ziemu būtu sēdējuši mazajā ciemā uz Krievijas robežas un sapņojuši par Ķīnas neticami skaistajiem kalniem un plašajām pludmalēm. Bet nu? Saņēmām vīzu, cēlām plecos divas somas, no kuru satura tāpat visu neizmantojām, un devāmies šīs milzīgās zemes izpētē. Mūsu maršruts? Harbin – Xiamen – Quanzhou – Kunming – Stone Forest – Jiuxiang – Dali – Lijiang – Shangri–La – Haikou – Yanoda – Sanya – Baoting – Nanwan – Wanning – Wenchang – Harbin – Shenyang – Dalian – Dandong – Yantai – Qingdao – Hailar – Mazhouli. Kopā 19 725 kilometri. Protams, neskaitot pārvietošanos pašā pilsētā ar sabiedrisko transportu un ar braucējiem. Jāsaka, ka Ķīnā esam redzējuši krietni daudz. Neviens skolotājs mūsu skolā nav Ķīnu tā iepazinis kā mēs, un droši vien to var teikt arī par lielāko daļu ķīniešiem. Forši tādā lielā zemē – ir plaši tuksneši, sulīgi džungļi, sniegoti kalni, palmu nosētas pludmales, seni tempļi, un vēl, un vēl! Ķīnā taču nekad nebūs garlaicīgi! Jā, un par to parūpējas arī paši ķīnieši!

Ceļā apbrīnojām ne tikai dabu, bet arī ķīniešu viesmīlību, atklātību, un kopumā – mūsu pieredzi ar viņiem, kas – lai kāda arī bijusi – gala beigās vienmēr ir forša. Tieši ķīnieši mums ir iemācījuši būt pacietīgākiem un saprotošākiem. Un, šķiet, arī vienkāršākiem. Tas, kas iepriekš likās „par daudz”, tagad ir pilnīgi normāli. Auto brauc pa gājēju ietvi? Visi salīdīsim, nav jāuzraucas. Kāds apsēžas blakus un sāk lasīt latviskās ziņas, ko sūtām ģimenei? Nekas, nav jāapvainojas – zinātkāre un pat ziņkārība taču nav nekas slikts. Mēs ļoti labi saprotam, un uz katra soļa jūtam, ka esam te ārzemnieki. Nu neesam mēs tādi kā vietējie, un tāpēc viņiem interesanti! Nekad neviens pret mums nav vērsies ar naidu, nepatiku vai agresiju. Jā, ir gadījies, kad mums skrien pretī, saukdami: rādiet testus, rādiet testus, citādi ejiet prom! Neko – parādi to savu testu, un ķīnietis atplaukst smaidā. Valdība ārzemniekus un ārzemes katru dienu pataisa par Elli, kas aplenkusi Debešķīgo Ķīnas valstību. Un, ja to vienkārši saprot, tad top skaidrs, ka pats ķīnietis vienkārši tiek „iezobēts”, un tas nebūt nenozīmē, ka viņš dabīgi kaut kādā veidā būtu slikts. Un valdība „ar putniem” ir ne tikai Ķīnā, ne tikai Krievijā un Venecuēlā, bet arī mūsu attīstītajā Eiropā, pat tuvāk kā varētu šķist. Bet tāpēc to nav pat vērts pieminēt. Mēs visi, ar divām rokām un kājām, un tie, kas vēl savu cilvēcību nav pārdevuši, izmetuši vai aizmirsuši, galu galā esam cilvēki. Un, ja mēs ejam pie otra ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi – tici, tas siltums būs visapkārt, vienmēr!

Šajā ceļā redzējām patiešām daudz, vien beigās nācās padzīvot vienā vietā ilgāku laiku, jo tur jau atkal tā „Nulles tolerances politika” iejaucās. Bet arī ar to jāsamierinās. Kad Dandongā uz Ziemeļkorejas robežas palikām veselas divas nedēļas, tā mums kļuva par vienu no Ķīnas ģimenēm, vienu no vietām, kuru varam saukt par mājām. Un tādu mums pasaulē netrūkst!

Ceļojums ir izdevies. Lai arī ceļojuma kulminācija ir 14 dienu karantīna, esam priecīgi par pilnīgi visu. Varbūt lasot Tev šķiet, ka raksts pārliets ar cukura glazūru, lai nejustu rūgtumu, bet tā nav. Kad atskatāmies – vai nu prieks, vai vienkārši smiekli par visiem atgadījumiem – ne kripatiņas nožēlas vai dusmu! Ķīna nav viegli ceļot. Tā bija pirms vīrusa, un tagad jau nu simtreiz grūtāk. Bet kas tad dzīve ir bez izaicinājumiem? Ja spēj pārvarēt savas ķermeņa un prāta barjeras ik dienu, ir tikai jāpasakās tām situācijām, kas dod tādu iespēju!

Tici – Ķīna ir skaista un interesanta zeme. Kā jau katrā vietā, arī te ir sava „rozīnīte”, ar ko jāsamierinās (sevišķi mums, kam rozīnes negaršo), bet visa pārējā maģija visapkārt mums arvien atgādina, cik gan labi, ka iebraucām kovida dzimtenē kovida laikā. Kas gan var būt vēl aizraujošāk!

Vai mēs tiešām pametam Dandongu?

Pēc deviņiem atceltiem lidojumiem gluži neticas. Bet arī otrdienā neatnāk ziņa par atceltu lidojumu. Kāpēc no Dandongas ārā tikt tik grūti? Redzi, tā ir neliela pilsētele (tikai 2 miljoni iedzīvotāju, kas Ķīnā ir ciems). Lidojumi notiek tikai uz vienu pilsētu pāri Dzeltenajai jūrai. Un tie lidojumi ir tik reti, ka nākamais paredzēts tikai 19. aprīlī. 19! Pilsētas austrumos atrodas Ziemeļkoreja. Pilsētas ziemeļos atrodas province, kas ir visvairāk vīrusa skartā Ķīnā. Tur iebraukt būtu kā labprātīgi doties cietumā. No mums uz austrumiem ir tās pilsētiņas, kuras jau apskatījām – Shenyang un Dalian – bet tajās arī vīruss. Un, ja mēs tur iebrauktu, atkal tiktu pie tās zvaigznes kodā, kas nozīmē vienu – karantīna. Savukārt dienvidos ir jūra. Un tā nu esam iesprūduši. Tikai piektdien mums gan pazuda tā nelaimīgā zvaigzne, bet tikai šī ir tā diena, kad reāli varējām kādu lidojumu noķert. Bet vēl tāpat neticas – lidmašīna ir tā vieta, kur varēs sākt ticēt tam, ka kustamies!

No rīta sakrāmējam somas, viesnīcas darbinieki arī netic, ka vācamies ārā. Protams, vēl jau daudz laika aiziet visu kompensāciju izcīnīšanai. Redz, mums to otro lidojumu atceļ, uz trešo, kas ved uz ziemeļiem, mēs līdz ar to netiekam. Bet atcelšanas maksa ir 100 eiro. Un tā aviokompānija, kas mūsu vidējo posmu pārrāvusi, negrib uzņemties atbildību. Būs labi daudz jāzvana un jāraksta tad, kad būsim galā. Cīnīsimies! Tagad aviokompānijas savus lidojumus var mainīt, kā grib, bet tie lidotāju politiku nemaina – paliek visas atcelšanas un lidojumu pārcelšanas maksas, lai arī klients pie nekā nav vainīgs!

Ejam pēdējā pastaigā. Tagad dienā staigājam ap 25 km, un tas šķiet tīrais nieks. Būsim riktīgi kājas izvingrinājuši – Maņdžouli tad varēs atpūsties, jo tur jau arī nekuriene apkārt. Skola gan nav sajūsmā par mūsu lidojumu, jo, redz, izsekošanas kodā atkal parādīsies daudzas pilsētas, caur kurām mums jābrauc. Tās gan visas ir „zema riska” zonā. Bet tāpēc, ka esam ārzemnieki – mēs taču ekstra, ekstra, ekstra bīstami esam – viss, kas par daudz, ir skāde. Un, ja vietējais ar visu zvaigzni bieži vien izsprūk bez karantīnas, tad ārzemnieks, kas vienkārši braucis pa „bezvīrusa” zonām, tiek uzskatīts par indīgu vienkārši tāpēc, ka valdība saka – viss ļaunums nāk no tiem, kas izskatās citādi!

Jā, Ķīnas ziņas ir smieklīgas – vīruss te nāk tikai no ārzemēm (lai gan no tām 98% to atved paši ķīnieši). Deltu gan oficiāli atveda krievi, savukārt omikronu polis. Un tad vēl tās paciņas no ārzemēm! Vīruss ir konstatēts banānos un apģērbā, kas nācis no Dienvidkorejas. Kas vispār izdomāja testēt ko tādu?!

Mēs savus testus arī dabūjam. Tas gan nekad nav vienkārši. Aizejam pie viena lodziņa, kur nosūta uz nākamo, tad tas atpakaļ uz pirmo. Pēcāk aizsūta uz slimnīcu, tad uz otro stāvu, tad uz kreiso pusi, kas ir nepareizā, un visbeidzot uz laboratoriju. Nu tā – lai visa slimnīca izstaigāta. Bet, salīdzinot ar lidojumu atrašanu, vēl ir viegli! Tā kā mums palicis tikai viens solītis – tas, kam šodien būtu jānotiek, domājam tālāk braukt ar vilcienu uz pilsētiņu, no kurienes var aizlidot uz ziemeļiem. Bet no rīta redzam, ka tur vēl 12 saslimušie, kas nozīmē – tas vairs nav variants. Mazajā sešu miljonu pilsētiņā 12 ir „zīmogs”.

Ķīniešus gan arī tas vīruss vairs nesatrauc, bet tas, ko valdība ar tiem tagad var izdarīt „vīrusa vārdā”. Šanhajā vecāki šokēti par to, ka tad, ja to bērns notestējas pozitīvs, to vienkārši noņem uz divām nedēļām! Pavisam mazu ieliek bērnu centrā, no kura nāk video ar raudošiem mazuļiem, kuri reāli atšķirti no vecākiem, kas tajā laikā viņiem taču ir vienīgais, kas zināms!

Bet ne ķīnieši ir slikti vai kādā veidā vainojami pie tā, ka tiem nepatīk ārzemnieks. Protams – ja valdība saka, ka ārzemnieks ir sliktais, un tev noņems bērnu, ja būsi ar kādu ārzemnieku kontaktējies – tad jau skaidra bilde, kā tas viss veidojas! Un valdība, šķiet, visā pasaulē ir tāds kā vīruss. Runājam ar saviem krievu draugiem. Daži saka, ka mēģina izvairīties no atgriešanās Krievijā visiem spēkiem. Viņu draugi arestēti par to, ka nav piekrituši valdībai. Redz, visi telefoni – e-pasti, ziņas, sociālie tīkli – tiek pārbaudīti. Un, ja atrasts kas pretrunā notiekošajam Ukrainā – tad aiz restēm. Vienkārši, ne? Cik gan liela vara tagad ir tai mazajai saujiņai cilvēku „augšgalā” pār visiem, kas vienkārši vēlas izdzīvot šo skaisto dzīvi!

Dandongā ir pavasaris, cilvēki iet un fotografē plaukstošos ziedus. Ar mums visādi mēģina aprunāties opīši, bet nu nekādi nesaprotam, un tie padodas. Ir ķīnieši jauki, ja tie redz – mēs te dzīvojam. Tad esam „savējie”. Bet pavisam drīz tas mainīsies. Tad, kad atnāk īsziņa no aviokompānijas par to, ka varam „apgreidot” savas vietas uz biznesa klasi, skaidrs – lidojums tomēr notiek!

Esam priecīgi atvadoties no Dandongas. Un priecīgi, ka te esam bijuši. Šī vietiņa ir tiešām īpaša – ne tikai ar tās interesanto kaimiņu, bet ar tik jaukajiem cilvēkiem. Tā ir mazāk tūristiskās vietās – tās ātri kļūst par mājām! Bet nu – liekam somas plecos un dodamies uz busu. Ar somām staigāt ir kā ar plakātu: „es tikko ierados, lai visus aplipinātu!” Pat mazajā Maņdžouli, kur dzīvojam jau pusotru gadu, ar somām plecos mūs izdzina no kafejnīcas, jo neatpazina – „somas = bīstams”! Un kas notiek busā? No sākuma jāparāda viens kods, tad otrs, tad tests. Tad šoferis zvana kādam un prasa, vai tas vispār var vest ārzemniekus. Jap – tāda ir situācija Ķīnā. Arī direktore uzraksta, ka viss ir palicis maksimāli traki – un cer, ka atgriezīsimies ātrāk. Nu, mēs jau mēģinām. Vietējie gan brīnās, ka gribam tikt uz lidostu. Tas nedaudz satrauc, bet lidojumam jābūt. Tas vienkārši nedrīkst nenotikt!

Autobuss mūs nogādā līdz pilsētas jaunajai daļai, kur jau bijām bijuši, un no turienes ņemam Didi braucēju uz lidostu 12 km attālumā. Ir jāuzbrauc uz lielceļa, no kura nobraucot sagaida strīpa ar kombinezonu cilvēkiem. Godīgi – izskatās kā tajās apokalipses filmās. Mašīnas stājas, iet skaidroties – kāpēc tie vispār pārvietojas šādos „bīstamos” apstākļos. Mēs esam laimīgi – mūsu skaistie izsekošanas kodi, kas rāda, ka esam bijuši tikai Dandongā, ļauj mums braukt tālāk bez skaidrošanās. Esam „savā” teritorijā.

Pie lidostas ir daudz mašīnu, un tā ir laba zīme. Līdz pat ieiešanai ēkā neticam, ka tiešām lidosim. Bet tiešām – lidosim! Šoreiz pilnīgi visi darbinieki – pat tie, kas kafejnīcā pārdod riekstiņus – staigā kombinezonos – ne mazākais ādas pleķītis atsegts. Šoreiz nemaz nav tik viegli reģistrēties lidojumam – visi aizpilda formas, bet kas tajās rakstīts? Nezinām – mums tikai nodiktē – kur vārds, kur pases dati, kur paraksti.

Un esam iekšā! Tas vienīgais lidojums trīs nedēļu laikā, uz kuru ieradušies daudzi, tiešām notiek! Vai atkal mums izdevies izspraukties caur to adatas aci? Vismaz pirmajā posmā? Ierodas lidmašīna, un mēs esam gatavi tajā iekāpt. Smejam – ja šis izrādīsies sapnis, un mēs pamodīsimies Dandongas istabiņā – būsim nelaimīgi.

Bet tas jau tikai tā – laimīgi esam vienmēr, un šobrīd it īpaši! Lidostā ievērojām vien vienu vīru – tādu, kam arī nocenoto mandarīnu maisiņš rokās, gluži kā mums. Un izrādās – vēlāk jāsēž tam blakus. Lidmašīna ir pilna. Bet ko vīrs? Protams, nav laimīgs, ka plecu pie pleca ar ārzemniekiem. Tas prasa stjuartēm, vai var apmainīt vietu, jo negrib sēdēt ar mums – „Paskaties, tie taču ārzemnieki!” Nevaram nepakomentēt. – Mēs jums nepatīkam? – Nē, kāpēc? – Kaut ko jau saprotam ķīniski. – Vai, nē, man vienkārši veselības problēmas. – Mēs sapratām, ka ārzemnieka vaina. – Atvainojiet. – Nekas, nekas. Mēs Ķīnā dzīvojam. Strādājam. – Jūs esat no Dandongas?  – Nē, no Maņdžouli. Zini tādu? – Jā, zinu. Par ko strādājat? – Mācām angļu valodu. – O, man ir astoņus gadus veca meita, viņai ļoti patīk angļu valoda! Kādu vecumu jūs mācāt? – No pirmās līdz devītajai klasei.

Tad sākas fotogrāfiju rādīšana. Starp citu, saruna notiek ķīniešu valodā. Tik daudz jau mākam.

– Vai Dandongā strādājāt? – Jā, mēs strādājam online. – O, mana meita arī mācās online. Varbūt jūs varat būt viņas skolotāji? – Jā, varam sarunāt. – Jums ir WeChat? – Ir, varam apmainīties kontaktiem. – Es pats dzīvoju Dandongā, kad atkal būsiet tur, es jūs ielūdzu ciemos!

Un tā ir ar ķīniešiem. Tie ir iebiedēti, un tas ir muļķīgi no valdības puses (ceram, ka šis netiks uztverts par pārāk nopietnu apvainojumu, ja kāds lasa). Bet realitātē – ir jāsaprot, no kurienes tās bailes nāk, un jāparāda, kāda ir patiesība. Un paskaties – tik jauki sanāk! Opis mums uzdāvina mandarīnus, un atvadāmies ar fotogrāfijām. Starp citu, pirmo reizi lidmašīnā teica, ka no loga aizliegts fotografēt, citādi tiks sākts kriminālprocess. Jā – no loga taču to Ziemeļkoreju var redzēt!

Nolaižamies Yantai. Pilsētiņā, kura mums tagad arī jāvēro – kā viss tas vīruss attīstīsies. Kad jāiet cauri pārbaudēm, esam kā karaļi – tik labs kods! Ir citi, kuriem jāiet pildīt anketas par to, kāpēc tie tik daudz ceļojuši. Bet mēs? Viena pilsēta izsekošanas kodā parādās, un viss. Visiem gan uzreiz tiek bāzts kociņš rīklē. Jā, tests jātaisa pirms ierašanās un pēc nolaišanās. Nu zini – ja jau banāniem vīruss, tad jau visur var dabūt.

Ejam ārā no lidostas un meklējam busu uz pilsētas centru, kas ir stundas brauciena attālumā. Mums saka, ka busi ir, bet ārzemnieki biļetes nevar iegādāties, jo viss elektroniski, un nepieciešams ķīniešu ID. Iedomājies, cik „sālīti” skan stundu ilgs brauciens taksī, kur nu vēl pa īstam! Bet ir cilvēki, kas gatavi palīdzēt, un ņem mūsu telefonu, lai reģistrētu mūs kā ķīniešus. Smieklīgākais, ka der mūsu pases numuri, tikai vārdi ne. Sistēmā prasa mūsu ķīniešu vārdus. Un tādi jau mums piešķirti!

Sēžamies busā, kuru pirms pilsētas atkal aptur kombinezonu komanda. Mēs nesaprotam, par ko visi runā, bet beigās no pieciem pasažieriem trīs tiek notestēti (uzmini, kuri divi ne). Kāpēc? Tāpēc, ka – ja kādam atklāsies vīruss – tāpat visus ieliks karantīnā.

Trīs vīri izkāpj pie vilcienu stacijas, bet mēs abi rādām šoferim kartē viesnīcu, ko esam rezervējuši. Jā, arī viesnīcu atrast nav viegli. Bet šī piekrita mūs uzņemt pēc tā, kad aizsūtījām izsekošanas kodu, veselības kodu, zīmogus par to, ka esam Ķīnā bijuši ilgi, testa rezultātus un vīzu. Nu tā, pavisam nedaudz. Un kā karaļi atkal vienīgie braucam busā, kura šoferis ar kādu sazvanās sakot, ka drīz būs – viņam tikai divi ārzemnieki līdz viesnīcai jāaizved. Cilvēki ir jauki te, tici!

Esam pie ļoti augstas ēkas, kuras 33. stāvā ir viesnīca. Bet, lai ēkā ieietu, jāuzrāda veselības kods. Un tas nav izsekošanas kods. Veselības kods vienkārši maina krāsu, ja izsekošanas kodā atklājas kāda nelaba vieta, vai tas, ja esi bijis kontaktā ar kādu, kas, iespējams, bijis kontaktā ar kādu saslimušo. Labāk arī nebūt kontaktā ar kādu, kas bijis kontaktā kādam, kas bijis kontaktā ar saslimušo. Bet katrā provincē cits kods. Kā tādam pieteikties? Noskenē lidostā pieejamo kodu, tad ievadi pases datus, adresi, un nofotografē pasi, un sevi ar savu pasi. Un tad gaidi, kad atnāks kods. Mums jāpagaida.

Bet tiekam pie jaukas istabiņas, kas, patiesībā, ir kā studio dzīvoklis. Un ir lētāk! Maksājam zem desmit eiro (patiesībā, juaņas vērība kāpusi, tāpēc vairs nevaram tā rēķināt kā iepriekš). Un tad ejam nelielā pastaigā. Pat tumsā saprotam, ka esam ļoti modernā pilsētā. Uz krustojumiem pie gājēju pārejām parādās video ar cilvēkiem, kuri šķērsojuši ielu pie sarkanās gaismas. Un to sejas ir pievilktas tuvumā – tā, lai tiešām var redzēt, kurš tas bija. Te gan jau tie sociālie kredītpunkti arī skaitās. Bet kas mums? Vienīgais, kas interesē – kā kustēties tālāk, lai nokļūtu Maņdžouli!

Viena diena Yantai. Kā to iepazīt? Protams, izbraukājot visas slimnīcas apkārtnē! Aviokompānija saka, ka lidojums uz ziemeļiem nākamajā dienā vēl nav atcelts. Tātad vajag testu. Ejam uz tuvāko slimnīcu, kas uzrādās kartē. Tā gan izskatās aizdomīgi mierīga – skaidrs, ka te testus netaisa. Labi, nākamā desmit minūšu gājiena attālumā. Tur redzami kombinezonu cilvēki – tātad strādā ar „superbīstamajiem” cilvēkiem. Bet, kad ieejam slimnīcā, mums pasaka, ka te testus netaisa. Un norāda uz info plāksni, kur sarakstā uzrādītas trīs vietas. Tad, protams, jāatšifrē ķīniešu simboli, lai tos latīņu burtiem ierakstītu meklētājā. Šo to jau esam samācījušies.

Labi, slimnīca tālu, dodamies ar taksi. Nokļūstam milzīgā kompleksā, kur uzreiz pārbauda mūsu kodus. Starp citu, tajā izsekojošajā šī pilsēta vēl nerādās. Vai tāpēc, ka esam atslēguši visus internetus, atrašanās vietu un mobilos datus? Nez, mēģināsim paspēlēties ar šo sistēmu.

Bet arī te testus netaisot, mūs nosūta citur, atkal krietnu gabaliņu tālāk. Atkal ņemam braucēju, tas mūs nogādā kādā pamestā ēkā, kur durvīm pat ķēde aizvilkta priekšā. Vai šī varētu būt īstā vieta? Nu skaidrs, ka ciet! Ejam uz piekto slimnīcas ēku šodien, netālu no šīs. Tur atkal ar savu jautājumu – kur uztaisīt testu? Mums saka, ka jāatgriežas vietā, no kuras tikko aizgājām. Bet tā taču slēgta! Labi, tad jāatgriežas tajā lielajā slimnīcā, no kuras mūs te atsūtīja. Nē, tā neies cauri. Darbinieki sāk zvanīt uz visādiem numuriem, līdz beidzot noskaidrojas, ka tajā mazajā, slēgtajā vietā pusdienlaiks. Un pusdienlaiks Ķīnā svēta lieta – viss kā apokalipsē. Durvis aizbloķētas, ne cilvēka uz ielām. Visi ēd taču! Jā, maltītes te ir viena svarīga padarīšana!

Bet mums tagad jāgaida pusotra stunda. Labi, ka jūra tepat blakus, ejam apbrīnot lielos viļņus, kas ārā nes krāsainus gliemežvākus. Te jau peldēšanās nekāda, bet vienmēr forši pie ūdens, ja tā nav Indija.

Laicīgi atgriežamies slēgtajā ēkā, kur pāris minūtes pirms pusdiviem jau saradies krietns bariņš cilvēku. Tie skenē pie sienām salīmētus kodus un aizpilda veidlapas telefonā. Mums palīdz kāds jauns puisis – šķiet, ka darbinieks, vien bez speciālā tērpa. Bet drīz jau arī tas tērps parādās – tas pats puisis aiziet uz kādu telpu un atgriežas pēc pāris minūtēm pārģērbies kombinezonā. Tagad sāksies testēšana – tā bīstamā daļa.

Saņemam kociņu rīklē. Kas tad vairs skaita – reāli katru dienu, vai katru otro mums tāds process. Valdībai tāda naudiņa ripo no cilvēkiem, kas spiesti maksāt par šīm muļķīgajām aktivitātēm. Bet neko, Ķīnā likumus neapiet. Vien tie dažreiz tik ekstrēmi un tik muļķīgi! Starp citu, tas likums par bērnu atdalīšanu no vecākiem, par kuru runājām vakar, ar šo dienu atcelts. Redz, beidzot sapratuši, ka cilvēktiesību pārkāpums. Ķīnā likumi tiek pieņemti tikpat ātri, cik atcelti. Un kādi tik te tie nav bijuši!

Labi, tests veikts, šoreiz rezultāti elektroniski – pašiem esot jādrukā. Tad nu dodamies uz pilsētas centru, no kura esam diezgan tālu. Diemžēl ar autobusiem visu vienas dienas laikā nepaspēt, tāpēc nākas patērēties, ņemot Didi braucējus. Bet Ķīnā jau summas arī nav lielas – par 15 kilometriem divi eiro no katra.

Yantai krastmala ir skaista, ir arī pāris cilvēku grupiņas, bet visi tie interesantākie apskates objekti slēgti, protams. Gan vīna muzejs, par kuru jau bijām sapriecājušies, jo biļetes cenā iekļautas pat divas vīna pudeles, gan tas slavenais Yantai kalns ar bāku. Mēs jau riktīgi ar tiem apsargiem jokojam. Tie vienmēr sāk māt, kad tiem tuvojamies – nu tā, lai pateiktu, ka vieta slēgta. Bet mēs smaidām un mājam pretī – tā, it kā būtu nodomājuši, ka mūs sveicina. Un tad smejam par apsargiem, skatoties, kā tie mēģina izdomāt citas roku kustības, kas ārzemniekam būtu skaidras – „nu slēgts viss taču”! Vaļā ir gājēju ielas, kurās atrodas dārgi vīna veikali. Tās cenas izbrīna – simtiem eiro par vīnu? Vai paši ķīnieši to var atļauties?

Protams, visur pārbauda kodus, kas mums ir labi. Vien tas jaunās provinces veselības kods mūs vēl nav pieņēmis, un tāpēc jāceļo ar Dandongas kodiem un jāskaidro, ka nesen tikai iebraucām pilsētā. Bet mūs saprot. Dažreiz jau sanāk arī ieiet vietās, kuras apsargi aizmirsuši. Vienmēr jau sargāti tikai galvenie vārti. Vietējie pārdod no jūras saķertus zvērus – gan jūraszvaigznes, gan milzīgus gliemežvākus. Ar tādiem mūs no valsts noteikti neizlaistu.

Atklājam arī Yantai alus brūvētavu. Jā, te ne tikai vīns, bet arī alus. Vispār viss šis reģions tāds alkoholisks. Tepat blakus veikaliņš, kur pārdod izlejamo alu, un dāmas jau skrien mums pretī, lai tikai mēs ieietu notestēt to pārdoto. Testēšana te bezmaksas, un dāmas uzstāj arī uz „īpašo” Yantai alu – 15 grādu stipru! Sākumā tās pajautā, vai mums nav jābrauc pie stūres, un tad jau sākas testēšana. Pirms nodarbībām esam tīri iesiluši, bet tādu alu nu noteikti nevar saukt par alu!

Apstaigājam vēl pāris vietiņas, izlaižot tās, kurās jāmaksā, jo nav vairs tik daudz laika. Arī lielākajam kalnam nevaram veltīt pārgājienu, jo jāatgriežas tālajā malā. Tepat pie mūsu 34. stāva istabiņas atrodas musulmaņu ēstuvīte – ēdiens tikai no Ķīnas ziemeļrietumiem, nekas no ārzemēm – vismaz tā pasniegts. Un forši, ka te viss vienmēr svaigs – nūdelēm tūliņ tiek izmīcīta mīkla un tās ar rokām „izvilktas”. Katru reizi pārliecināmies, cik gan Ķīnā forši, lēti, gardi un veselīgi!

Nodarbības vadīt grūtāk, jo tualete atkal ar tām durvīm, kuras par īstām durvīm nosaukt nevar. Bet neko – šis ceļojums mums iemācījis tik daudz! Ķīna ir aizraujoša – te nekad nevar būt garlaicīgi!

Bet mūs gaida Maņdžouli. Tas Ķīnas gals, uz kuru aizlidot ir gandrīz neiespējami. Tas gals, uz kuru mēs mēģinām tik atpakaļ jau krietnu laiciņu, kamēr skola skaita dienas, līdz varēs atvērties. Un viss atkarīgs no tiem 50% ārzemnieku, kas esam mēs.

Sarežģīti? Pēc Ķīnas laikam jau nekas nebūs sarežģīti. Nu tad sāksim! Ceturtdienas rīts, mūs modina saulīte, kas paceļas no jūras. Skati no 34. stāva ir vienreizīgi! Paskatāmies savus izsekošanas kodus – tur Yantai pilsēta vēl neparādās – vai varēsim izbraukt sveikā cauri?

Pirms sešiem esam gatavi doties uz dzelzceļa staciju ar Didi braucēju. Ierodamies, stacija ciet. Vēlreiz pārskatām biļetes – it kā nekas nav atcelts, un stacija īstā. Tad atnāk sms. Līdz šim šīs ziņas nekad nav bijušas labas. Pirms ziņas atvēršanas jau sākam domāt – kā nokļūt uz Tsingtao (Qingdao ķīniešu valodā) pilsētiņu 200 km attālumā, no kuras lidojums. Buss? Braucējs? Vēl no rīta sazinājāmies ar aviokompāniju, un tie teica, ka lidojums nav atcelts. Smieklīgi gan, ka esam tiem rakstījuši tik bieži, ka šie sāk palikt neiecietīgi – “Kas jums par problēmu… Atkal?” Jā, bet nu pēc visiem tiem atceltajiem braucieniem, nav jau vairs uzticība ne aviokompānijām, ne vilcienu biļetēm, nekam. Un Ķīnā nav kā Eiropā, kad pasažieris var saņemt kompensāciju. Te par cilvēktiesībām, protams, tik daudz nerunā. Sms rakstīs, ka vilciena brauciens notiek. Izrādās, stacija vien atveras nedaudz vēlāk. Fū, tik tālu nu esam.

Drīz ierodas darbinieki, sarodas vairāk cilvēku, visi lielos pūļos cenšas iespraukties stacijā. Mums šīs provinces veselības koda nav, jo, lai to dabūtu, ir jāuzrāda izsekošanas kods. Un to negribam darīt, jo maksimāli mēģinām izvairīties no sava koda “sabojāšanas”. Ir daži, kurus aptur, bet mēs tā ļoti ātri pavicinām nepareizo kodu, un tiekam cauri. Uzrādām pases, izejam cauri skenerim. Labi, esam stacijā! Nu re – soli pa solītim.

Pienāk vilciens, sēdvietas katram citā vagonā, jo esam tikuši pie pēdējām biļetēm. Izslēgts internets, mobilie dati – mēs nedrīkstam tajos izsekošanas kodos dabūt daudz pilsētu! Bet jātiek no stacijas ārā. Nu jau grupējas kombinezonu cilvēki. Un tad atkal jārāda tas veselības kods, kas mums nav. Skatāmies, kā citi ķīnieši, kam arī nav šīs provinces koda, tiek apturēti. Bet svarīgi ievērot, kurš no darbiniekiem skatās tā kārtīgi, kurš atkal nepievērš visam tik lielu uzmanību. Un, ja mums blakus esošo kungu aptur, mēs tiekam cauri, jo mūsu kodam aci uzmet cits kombinezonu cilvēks. Fū, izpūšam un skrienam prom. Un tad jātiek metro, kas stundas braucienā nogādātu uz lidostu.

Pie metro ieejas gan netiekam cauri ar savu kodu. Mums liek skenēt visus citus un reģistrē mūs pilsētā. Kas notiek, kad tas izdarīts? Nāk sms no valdības par to, ka mums jātaisa testi, citādi mūs sodīs. Uz tām īsziņām jāatbild, citādi var nelabi sanākt. Atrakstām, ka testus esam veikuši katru dienu, viss kārtībā. Šiem vajagot telefonisku apstiprinājumu. Nerunājam ķīniešu valodā, iedodam savu WeChat (tāda ķīniešu aplikācija, līdzīga kā WhatsApp, bet ar daudz, daudz vairāk funkcijām). Gaidām ziņu tur.

Tikmēr piebrauc metro, kas iet tikai reizi divdesmit minūtēs. Un tagad laiks ir svarīgs. Ir pusotra stunda līdz teorētiskajai izlidošanai. Tad Arča izsaucas – eu, sūdīgi! Ir tāda mājaslapa Flightradar24, kur parādās visi lidojumi, un pēkšķi tā saka, ka esam ceļā uz nepareizo lidostu. Nevar būt! Atkal rakstām aviokompānijas atbalsta grupai, bet tie apstiprina, ka mēs braucam uz pareizo. Pie reizes pajautājam, vai lidojums notiek. Notiek. Arī piekto reizi saņemam apstiprinājumu.

Kad kāpjam ārā no metro, atkal mūs visur piereģistrē. Skaidrs, ka tagad izsekošanas kodā parādīsies visas pilsētas, kas vajadzīgas, un kas ne. Bet nu esam lidostā. Un uz paziņojumu dēļa mūsu lidojums ir. Tāpat jau grūti noticēt, ka lidosim, bet tā izskatās!

Ejam nodot bagāžu. Mūs izretina tā, lai būtu viena metra distance, lai arī tūliņ pie biļešu lodziņa iesim kopā. Dažreiz tie noteikumi liekas ne tikai absurdi, bet vienkārši kāda apreibuša cilvēka murgi. Bet neko – nododam pases, mums prasa testu. Labi, esam saņēmuši rezultātus no tā, kuru taisījām vakar. Bet tad? Tad mums saka – jābūt vēl vienam. No aizvakardienas. Nēēē! Sākam skaidrot, ka aizvakar testu taisījām lidostā, kad nolaidāmies Yantai. Un tad mums iedeva instrukciju ķīniešu valodā, kur meklēt testu rezultātus. Tiem nevaram piekļūt, jo nesaprotam neko no tās aplikācijas. Un, galu galā, ja tests būtu pozitīvs, mēs taču sen jau būtu atrasti! Protams, loģika te nestrādā. Kad runa par vīrusu, šķiet, ķīnieši vienkārši paliek akli un kurli, un kā roboti atkārto, ko kādā valdības papīrā izlasījuši. Vajag testu. Rādām vienu, kas taisīts pirms lidojuma, ceturtajā aprīlī. Ir tests 4. un 6. aprīlī, bet tie taču neder – vajag piekto aprīli! Vai tiešām mums Ķīna tos izaicinājumus speciāli velta? Bet nedrīkst padoties – kā atiesim no check-in lodziņa, tā viss būs zudis. Mēs esam tikuši tik tālu! Lidojumu nav visu nākamo nedēļu!

Skaidrojamies, sākam spaidīt sev nesaprotamo aplikāciju, un vienkārši neejam prom. Protams, tantei jāsauc palīgi. Tā aprunājas ar kolēģiem un atļauj mums nodot somu, ar norunu, ka iesim lidostas pirmajā stāvā taisīt testu. Labi. Biļeti saņemsim, kad atnāksim ar pierādījumu, ka tas uztaisīts.

Vēl jau laiks ir, ejam uz pirmo stāvu. Tur sameklējam īstos vārtus, un atklājas, ka testēšanas vieta ir ārpus lidostas. Atkal visas pārbaudes no jauna būs jāiet. Nostājamies rindā pie telts. Tur stāv pāris cilvēki. Parādīti trīs kodi – pirmais ir maksāšanai, otrais reģistrācijai, trešais – rezultātu saņemšanai. Labi, noskenējam pirmo kodu un nomaksājam testu (tā ir reāli cilvēku “slaukšana” – godīgi. Ja tests jātaisa katru dienu, un tāpat netic, ka esam veseli, to taču nekā citādi kā par apzagšanu nevar nosaukt). Otrais ir reģistrēšanās kods. Bet tas uzkāries! Un neiet telefonā ne mums, ne ķīniešiem! Mēģinām visādi, pat darbinieki ņem mūsu telefonu un skenē. Nekas nesanāk. Viss, mēs taču nelidosim! Bet padoties nedrīkst, atgādinām viens otram. Skenējam to nelaimīgo kodu, mums saka – uzkārusies sistēma. Bet lidojums taču šodien un bez šī testa mūs lidmašīnā nelaidīs! Arī vietējie sāk protestēt, tad darbinieki sāk fotografēt viņu dokumentus un testēt bez reģistrēšanas. Bet tas jau tikai ķīniešiem. Ar ārzemniekiem visi ir tik ļoti piesardzīgi, ka tad, ja šo visu neuztvertu ar humoru, varētu noticēt, ka esam indīgākās būtnes pasaulē. Sākam skaidrot, ka nevaram mēs lidot, mums vajag to testu!

Tad pēkšņi atveras reģistrācijas logs telefonā, bet pēc visu datu ievadīšanas, sistēma atkal uzkaras. Mēģinām vienu, otru, piecpadsmito un trīsdesmito reizi, un tad vienkārši spiežam pie lodziņa savas pases ar lūgumu tās nofočēt un mūsu datus ievadīt tad, kad sistēma atjēgsies. Mums nav laika! Visi ķīnieši aizgājuši, esam palikuši divatā ar kombinezonu cilvēkiem. Un tie negribīgi piekrīt.

Testu uztaisām un jautājam, lai iedod kādu pierādījumu, ka esam to veikuši. Maksājums derēšot. Testa rezultāti būs tikai desmitos vakarā. Ar to simt punkti būs problēmas.

Jātiek iekšā lidostā, atkal visi kodi, kuros atkal tiekam reģistrēti. Yantai jau parādās mūsu izsekošanas kodā. Stulbi. Skrienam atpakaļ pie reģistrēšanās lodziņa, izstāvam rindu. Mums priekšā cilvēki, kas arī lido uz Hailrau, un kas arī tikko taisījuši testu pirmajā stāvā. Tātad neesam vienīgie. Un uz to varēs kaut kā paspiest.

Tante gan tik ātri biļetes nedod. Atkal sāk runāt kaut ko runāt par testiem, liekam tulkotāju telefonā. Nu viss taču izdarīts, kas vēl?! Izrādās, uz biļetes jāparakstās, ka brīvprātīgi pakļausimies Hailaras valdībai un darīsim visu, ko tie saka. Mums izvēles nav, piekrītam. Dāma uz biļetes uzraksta – ir tikai viens tests.

Izejam pārējās pārbaudes, skenerus, fotografējamies utt. Ķīnā vienkārši nav iespējams pazust. Te ir tāda kontrole! Nez, vai jūs, ķīnieši, arī mūsu ierakstus lasāt? Tad zināt, mēs par visu šo ceļu galīgi neesam priecīgi. Bet visu to, ko vēl varētu pateikt, paturam pie sevis. Nav vērts lamāties.

Lidosta ir pustukša, veikaliņi ciet. Tajā vienīgajā, kas atvērts, jāgaida mežonīgās rindās, jo ielaiž cilvēkus pa vienam, lai arī tūliņ visi sēdēs plecu pie pleca. Visi potēti, testēti neskaitāmas reizes, bet nē – kaut kāds saspringums taču tajā pandēmijā jāizraisa.

Atgriežamies pie Yantai valdības, kas mums raksta sms un prasa visus testus. Bet tiem beigās pietiek ar fotogrāfiju no lidostas – dodamies uz Hailaru, tūliņ būsim viņu problēma.

Un tad jākāpj lidmašīnā. Visi kā cilvēki noskenē biļetes, bet mūs, protams, aptur. Pirmā dāma, kas norāda uz lidmašīnām, negrib mūs laist pie biļešu pārbaudītājiem. Vienkārši ignorējam to, un spraucamies garām – tā ir mūsu lidmašīna, nesūti mūs citur! Bet biļešu pārbaudītāji paskatās uz biļeti – uzrakstīts, ka tikai viens tests. Un tad šie sāk skaidrot, ka Hailara prasa divus testus. Zinām! Atkal stāstām, ka tad, kad izbraucām no Dandongas, uztaisījām testu. Ielidojām Yantai piektajā aprīlī, uztaisījām testu lidostā, pie kura nevaram piekļūt. Tad uztaisījām paši testu Yantai sestajā aprīlī. Un tikko, septītajā aprīlī, uztaisījām testu šeit lidostā. Bet rezultātu nav. OK – tad divi testi un viens rezultāts? Jā, ja gribi, tā var teikt, lai tikai mēs tiktu lidmašīnā.

Un mēs tiekam. Vienkārši šķiet, ka visi iespējamie šķēršļi, kas vārēja būt, ir mūsu ceļā. Bet jautrākais jau tikai priekšā! Pirms pacelšanās uzrakstām ķīniešu asistentam šo testu stāstu un paceļamies gaisā pilnā lidmašīnā, kur, protams, nekādas distances vairs nav svarīgas. Ķīna taču. Un tagad jautrība var sākties!

**

Iepazīsim Ķīnu!  Yantai vispirms piesaistīja tūristu uzmanību ar Penglai paviljonu Penglai pilsētā, aptuveni 65 kilometrus uz rietumiem no pašas pilsētiņas centra. Penglai atrodas skaisti tempļi uz klintīm, kas saistīti ar vairākām ķīniešu leģendām. Ar laiku tūristi no Penglai iepazina arī Yantai. Lai gan pēc vispārējās popularitātes ārzemju tūristu vidū Yantai nevar salīdzināt ar Qingdao, Yantai arī piedāvā daudz gleznainu ainavu.

Šī pilsēta agrāk tika saukta par “Chefoo” pēc salas, kas atrodas netālu no tās. Bet pašreizējais pilsētas nosaukums Yantai nozīmē “Kūpošais tornis” (yan – dūmi, tai – tornis). Ming dinastijas laikā Yantai bija neliels zvejnieku ciems. Tad nu jau mūsdienu Yantai kalnā tika iekurti ugunskuri no vilku izkārnījumiem, lai brīdinātu zvejas flotes par pirātu tuvošanos, tāpēc pilsētai tāds nosaukums.
Tagad Yantai ir Ķīnas vīna ražošanas šūpulis, kur atrodas lielākā vīna ražošanas bāze visā Āzijā. Starptautiski atzītais vīna zīmols Changyu, kas ražots Yantai, ir izvirzījis Yantai uz pasaules vīna skatuves.
Šī pilsēta arī ieguva zināmu slavu kā vieta sarunām starp britiem un ķīniešiem, kuru rezultātā tika pieņemta Chefoo konvencija (1876), kas atvēra jaunas līguma ostas tirdzniecībai. Britu un daudzu citu rietumu valstu ienākšana 19. gadsimta beigās pārvērta kādreizējo ciemu par rosīgu tirdzniecības ostu. Tad, pēc sakāves Otrajā opija karā, Qing valdība nodeva Yantai britiem. Tāpēc te redzama arī rietumu arhitektūra.

Pašreizējais Yantai iedzīvotāju skaits ir 2 689 000, kas ir par 3,07% vairāk nekā 2021. gadā.
Izmantojot tās ģeogrāfisko atrašanās vietu Ķīnas piekrastē, netālu no ieejas Bohai līcī, Yantai ir kļuvusi par ļoti nozīmīgu ostu Ķīnā un par vienu no visstraujāk augošajām pilsētām Šaņdunas provincē, divas citas ir Qingdao un Weihai, arī piekrastes pilsētas.

Sestdiena ir brīnišķīga!

Šķiet, atnācis pavasaris – ārā plus piecpadsmit, kamēr mūsu tālajā Maņdžouli tie paši mīnus 10 naktī. Sākam dienu ar vilciena staciju, kur atkal saņemam naudiņu par atceltajām biļetēm. Kas gan zina, kā uz to Maņdžouli tiksim. Tad ejam pastaigā gar upi. Laivas vēl joprojām neiet. Gribējām doties arī ārpus pilsētiņas uz kalniem, bet viesnīcas meitenes palīdz sazvanīt visus apskates objektus – tie esot slēgti. Dīvaini gan, ka, pirms paziņošanas, ka tie ciet, tiek noprasīts, no kurienes esam, cik ilgi dzīvojam Ķīnā, un tikai tad pateikts – starp citu, tāpat pieņemt nevaram.

Atrodam arī ziemeļkorejiešus! Ēstuvītē visi runā citā mēlē, izskatās nedaudz citādi kā mūsu ķīnieši. Smieklīgākais – kad Arča izdomā tulkotājā uzlikt „paldies” korejiešu valodā, un to pirms aiziešanas pateikt, visi burtiski sastingst. Ko tu teici? Gamsa haeyo. Oo, tu runā korejiešu valodā? Tie jau tāpat ļoti jauki – vienmēr pajautā, no kurienes nākam, aicina sēsties pie sava galda.

Kad ziemeļkorejiešu veikaliņā iegādājamies pāris suvenīrus kolēģiem, rādās, ka esam norēķinājušies ar pašu Koreju! Mūsu iecerētais brauciens uz vienu no pasaules noslēgtākajām valstīm gan atceļas, jo tūres neesot apstiprinātas. Nu neko – tāpat kā tiksim, tikai ne tik ātri kā gribējās.

Sestdienu pavadām ļoti garā pastaigā. Sākam ar kalnu, kurā atrodas arī zvēru dārzs. Protams, dzīvnieki neizskatās ne laimīgi, ne veselīgi. Ķīna nav tā labākā valsts zvēriem. Kazas piesietas tik īsos striķīšos, ka tās apgulties nevar, zaķi saulē, šķiet, izcepušies – ir gan ādas slimības, gan plastmasas atkritumu kaudze apkārt.

Soļojam uz skatu torni. Šķiet, ka ejam uz kādu koncertu – tik daudz cilvēku! Un visi tie izdomājuši kāpt kalnā! „Ārzemnieks” vārdu dzirdam ļoti bieži. Sasmejamies – varbūt šo vajadzēja pieņemt kā mūsu ķīniešu vārdu? Vai uzdrukāt uz krekliņa? Arča brīnās, ka mazākie, kas vēl skolā neiet, jau zina „ārzemnieks”. Tie droši vien pat visas krāsas un skaitļus nezina, bet par ārzemnieku mūs māk nosaukt.

Šoreiz ļaujamies kalna takām – iesim, kur tas nezināmais ceļš vedīs! Ja sākumā nesaprotam, kāpēc saimnieki savus suņukus nes, un tie, mēli pārkāruši, gandrīz pusmiruši, vēlāk top skaidrs. Labs gabaliņš jāstaigā! Un sanāk aizmaldīties diezgan tālu no Dandongas, kuru apņem pakalni. Augšup un lejup iet gan jaunākie, gan vecākie. Iet vīri ar žaketēm un tantuki kleitās. Iet bērni, kam visaizraujošākā ceļa daļa esam mēs – pilnīgā bērnu aplenkumā noejam krietnu laiciņu. Tad tie saņemas un pajautā, vai zinām ķīniski. Pēc pāris jautājumiem, tie priecīgi sasmejas un aizskrien.

Vakaru noslēdzam alus bāriņā, kur ķīnieši nāk klāt, saskandina, dāvina uzkodas. Un, protams, neaizmirst atkārtot, cik Ķīna forša un cik ķīnieši ir draudzīgi. Un tā arī ir, to noliegt nevar. Reti kur esam jutušies tik jauki – te nekad vietējais nav vērsies pie mums ar dusmām vai agresiju, par spīti tam, ka ziņās ārzemnieks ir kā ļaunais un bīstamais. Ķīnietī ir nelielas bailes, kuras bieži vien pārspēj interese. Tas nāk pie mums ar savu zinātkāri, grib ko pajautāt, pastāstīt, tikai īsti nav pārliecināts, kā. Un pašā Ķīnā ir tik droši kā nekur citur. Pie tā gan nevajadzētu pierast, bet šeit varam pat nesatraukties, ja telefons kur aizmirsies, vai ja jāiet ārā nakts tumšākajā stundā. Katrai vietiņai ir sava skaistā un sava bēdīgā puse, bet Ķīnā kaut kā to skaistumu jūtam daudz vairāk!

Svētdienā pamostamies pie jaunām ziņām. Dandongā divi saslimušie? Nē! Tas vienkārši nav iespējams! Mēs taču bēgām no tām zvaigznēm, palikām te, drošajā vietā, lai varētu atgriezties trakajā Maņdžouli, kur uz ārzemnieku ar zvaigzni izsekošanas kodā skatās kā uz spitālīgo, bet nē! Vai tiešām tiksim pie vēl vienas zvaigznes?

Skola atsūta jaunos valdības noteikumus iebraukšanai Maņdžouli. Tiem, kas nāk no „bīstamajām” zonām, ir centralizēta karantīna un testi katru otro dienu. Tie, kas nāk no vietām ar jauniem saslimušajiem, jāsēž mājās 14 dienas un jātaisa testi, protams. Un pagaidām Dandonga parādās tajā pēdējā sarakstā. Bet ir tikai svētdiena. Kas notiks nedēļas laikā, nav paredzams. Sliktākais variants, protams, zināms. Bet nu tāpat jau negribētos tam ticēt.

Tad mums saka, ka jābrauc ar vilcienu – tā, lai nepamestu vilciena staciju. Izpētām visus variantus – tas vienkārši nav iespējams! Mums būtu jāapstājas visās lielākajās pilsētās, kas rādās sliktajos sarakstos. Bet lidot ir riskanti, jo tad mums jāiet ārā no vilciena stacijas un jānokļūst lidostā. Un tas uzrādīsies izsekošanas kodā. Reāli viss šķiet arvien neizdarāmāks. Skola veras vaļā pēc nedēļas. Ja nebūsim atpakaļ, tie noteikti nebūs laimīgi. Tāpēc atliek vien riskēt. Nākamā nedēļa būs viena traka padarīšana.

Bet šodien? Saulaino dienu dodamies pavadīt pastaigā, protams. Sākam ar korejiešu ēstuvītēm, kur vienmēr var atrast ko tādu, kas vēl nav mēģināts, un turpinām skrējienu gar upi. Tad, kad tālāk no centra esam, vietējos pamatīgi pārsteidzam. Citi māj, citi vienkārši atver muti, un to arī neaizver, izsekojot mums ar skatienu. Redzams, ka arī te kūlu dedzina. Bet tā jau tāda riskanta lieta šajā vējā un sausumā. Vietējie opīši savākušies bariņa un spēlē šķību orķestri parka stūrī, cits atkal izpeldas tajā pašā upē pretim Ziemeļkorejas novērojumu tornim.

Vakarā ieskatāmies „jaunajos skaitļos”, un tur no mūsu Dandogas slimnieku skaits pazudis. Oho! Uzelpojam! Dīvaini, vai tā bijusi kļūda? Jāskatās vien, ko Maņdžouli darīs. Ja tie izdomās mūs likt karantīnā pat bez zvaigznītes mūsu kodā, nāksies protestēt. Tikmēr Shenyanga, šīs provinces galvaspilsēta, tiek ielikta sarkanajā sarakstā, kas ir vissliktākais no visiem. Mūsu lidojums, kas paredzēts sestdien, vēl notiek, bet visi vilcieni uz turieni atcelti. Jāmācās būs teleportēties. Jaunu nedēļu atkal sākam ar kalniem, un nespējam vien nobrīnīties, ka tik daudz cilvēku bauda šīs saulainās dienas, arī teorētiskajā darba laikā! Un tie ņem tās pašas garās gājēju takas, un iet arī tur, kur mēs vairs tālāk neiedrošināmies, jo bailes kalnos apmaldīties. Daži, mūs ieraudzījuši, lien krūmos, lai izvairītos no tā mūsu izelpotā gaisa. Bet ko darīt, ja mēs arī krūmos gribam apskatīt no turienes redzamo panorāmu? Tad jābēg prom. To, ka esam ārzemnieki, mums atgādina ik uz soļa. Bet nu jau gandrīz divas nedēļas pagājušas. Drīz jau arī visi būs mūs redzējuši un apraduši ar mums. Cik paši te ilgi būsim? Vispār nav ne jausmas. Kā jau esam secinājuši – Ķīnā plānot kaut ko ir neiespējami. Vienkārši jādzīvo un jāpriecājas par to, ka tagad taču viss ir labi!

Priecājamies arī bāriņā. Un smieklīgi tie ķīnieši – vienmēr iereibuši nāk draudzēties. Viens visu laiku grib saskandināt, otrs nebeidz atkārtot: laipni lūgti Ķīnā, trešais filmē. Bet bāriņa saimnieks mūs jau zina un tad visiem vīriem liek mums atvainoties. Tā nu divi atnāk, angliski salasījušies pāris frāzes, un saka, cik ļoti žēl, ka viņu kolēģi tā uzvedas, lai piedodam tiem. Protams, mums ta nekas! Vienmēr forši ar ķīniešiem draudzēties, bet saimnieks tik ar pirkstiem komandē, kur šiem jāiet un kas jāsaka. Tā nu tiekam arī pie atvainošanās.

Dandonga ir jauka, te jau atnācis pavasaris. Putni dzied, vietējie uzdzīvo, bet pēc pāris dienām mums jāsāk mācīt klātienē. Nez, vai tas būs iespējams! Katrā ziņā piedzīvojumu te nav trūcis!

Un tādi nāk tikai klāt. Trešdiena ir apmākusies, šķiet, ka esam vienīgie, kas lielajā viesnīcā palikuši. Un tad tajā bezmaksas brokastu bufetē mūs gaida – jo esam tie, kuri jāapkalpo, un tad var vākties nost. Pie viesnīcas galvenajām durvīm beidzot uzstādīts galdiņš ar kodu zīmēm, termometru un pierakstīšanās lapām. Skaidrs, ka lielās kontroles tagad tikai sāksies.

Bet ir vēl viens kalns, kurā veselas divas reizes netikām, jo nevarējām atrast tam pieeju. Tā nu pa visu aizdomīgi mākoņaino dienu dodamies uz to kalnu. Šoreiz apejam tam riņķī, un tad uzejam kādu taciņu, kas iet caur ķīniešu nabagākajām mājelēm. Un, ja taciņa ved tikai augšup, tad skaidrs, ka esam to īsto atraduši.

Interesantas tās nolaistās mājeles pilsētas nomalē. Tik daudz dažādas dzīves ir ķīniešiem. No turīgākajiem, kas nezina, kā izrādīties, līdz tiem, kas aizvilkuši logus ar plēvi un vāra kukurūzu pagalmā starp atkritumiem.

Soļojam kalnā, un izrādās – kapsēta. Jā, ķīnieši savus aizgājušos glabā pakalnos, uzliek akmeni un pāris mākslīgos ziedus. Taču ne viss kalns ar kapiņiem. Ir arī klintis un takas kalnam apkārt, no kurienes atkal redzama panorāma uz visām pilsētas pusēm. Ir milzīgas rūpnīcas, lauki un pakalni. Ir Dandongas krāsainās mājas un upe. Un, protams, arī Ziemeļkoreja pārredzama. Interesanti, ka arī vietās, kur, šķiet, mēs vienīgie varējām izdomāt uzkāpt, tāpat atrodas kāds ķīnietis, kas arī apbrīno savu pilsētiņu no augšas. Skati ir superīgi, un sēžam līdz vējš tā kārtīgi nosaldē. Tad laiks doties tajās „pēdējās reizēs” – atvadīties no visām mūsu pavārtantēm un vakarā arī no alus čaļa. Šonedēļ jātiek uz Maņdžouli.

Vienā no retajiem izlejamā alus bāriņiem cilvēki ir vienmēr. Un, kad tie iereibuši, vienmēr gribas draudzēties. Tad arī angļu valoda nāk prātā. Ķīnieši nekad neaizmirst pastāstīt, cik draudzīgi ir, cik to valsts ir droša. Mūsu alus vīrs saka – neesot priecīgs, ka mums jādodas prom, bet vienmēr gaidīs mūs atpakaļ.

Tiem, kas veļas lejā no otrā stāva, jāpiepalīdz. Daži pavisam veci pārsteigumā iepleš acis: „O, ārzemju draugi! Esiet sveicināti!” Bāriņā visi ierodas ar savām uzkodām. Pat jēlu gaļu, ko turpat uzcep īpašās gaļas gatavošanas mašīnās. Tādas bāra saimnieks visiem nodrošina. Nāc ar savu pārtiku – cep, vāri, ēd, uzdzer manu aliņu.

Protams, sākas arī sacensība par mūsu uzmanību. Kāds vīrs, kam dzimšanas diena, visiem spēkiem mūs mēģina dabūt otrajā stāvā pie sava milzīgā galda draugu lokā – jāsaskandina taču ar visiem! Piekrītam vīra uzaicinājumam – vienmēr ar ķīniešiem interesanti iepazīties. Visi kaut ko vēlas pastāstīt un parādīt. Bet tad, kad atgriežamies lejā pie sava galdiņa, kur atstājām gan jakas, gan somu, mūs sagaida pārsteigums – nav vienas jakas un somas! Apzagti pasaules drošākajā valstī?

Prasām saimniekam, kur palikuši tie pirmie runātīgie vīri, kas ar mums uzņēma pārdesmit bildes. Tas skatās video ierakstus (visur taču kameras), un atrodam vainīgo – viens vienkārši paņēmis mūsu somu. Nav jau gan ko daudz satraukties, jo tā taču Ķīna – novērošanas kameras ir visur!

Saimnieks izsauc policistus, un tie parāda savas pilsētas novērošanas kameras, aicina atpazīt vīru un vietas, kur tas gājis. Bet tad top skaidrs, ka ir ļoti daudz „melnie punkti”, kuri nav novērošanas kameru nosegti. Un, lai arī sākumā var redzēt, kur vīrs gājis, vēlāk tas pazūd – visu ceļu neizsekot. Saimnieks mierina, sakot, ka vīri no Dandongas. Nepazudīs jau.

Ko mēs? Sarakstām uz lapiņas, kas bijis somā. Nekas īpašs, vien tās banku kartes. Protams, no tām jau neko nedabūt ārā, sevišķi no Ķīnas kartes – uzreiz atrastu vainīgo. Pārējie ir nieki – cepure, lietussargs, pustukša sejas masku paka, kas dāvanā saņemta pirms pusotra gada.

Tomēr prātā ienāk ideja – jāizdrukā vīru foto, kas mūsu telefonā, ar tekstu virsū – lai tie, kas šos pazīst, ziņo! Šis plāns pat varētu nostrādāt – vīriem pašiem neērti paliks. Bet tas gan nav jāīsteno. No rīta mūsu alus čalis raksta, ka somu vīrs atgriezis, neko neesot aizticis. Jā, nekas nav aiztikts, bet paņēmies tāpēc, ka pietrūka ārzemnieka uzmanības – aizgājām pie cita ķīnieša apsveikt to svētkos, redz.

Tomēr viena vīra izgājieni nekādā ziņā nemaina mūsu domas par ķīniešiem. Un nākamā diena to arvien pierāda. Ja kādi nevaram atrast pieeju upei (ja aizmaldāmies pa nestaigātām ielām), mums pilnīgi pakaļ skrien ķīnietis saukdams virzienus, kur mums izdosies iziet. Visus gardumus mums vienmēr mēģina pagatavot nu tā – tik īpaši, cik iespējams. Un visi zināmie kā viens saka, ka nebūs priecīgi, ja dosimies prom. Ķīniešu tantes iemāca īpašo Dandongas bumbu deju (vietējie tā interesanti vingro ar tenisa bumbiņām, iesietām gumijās). Mums palīdz patulkot, sazvanīt, atrast un pierast pie visa neparastā.

Esam sakalkulējuši, kad taisīt testus (ar vienu vairs neizbraukt), sameklējuši auto (jo arī autoostā saka, ka nav busu, ne tikai vilcieni atcelti), un sarēķinājuši, kā jābrauc, lai mūsu izsekošanas kodos nepievienotos neviena cita vieta kā šī foršā Dandonga. Piedzīvojumi ir un būs!

Un ātrāk nekā domājām! Piektdiena, pirmais aprīlis. It kā varēto jokot, bet pajoko pati Ķīna. Lidojumam jābūt rītvakar, ir jau sarunāts auto, kas mūs nogādā līdz lidostai. Tagad jātaisa divi testi – viens šajā rītā, otrs nākamajā. Un tad visam būtu jābūt kārtībā. Un šodien taču pazudusi arī tā mūsu nelaimīgā zvaigzne! Jautājam viens otram – eu, kur gribi ieiet? Tagad taču vairs neesam „slimie” – visur varam tikt iekšā, un tiksim sagaidīti atvērtām rokām!

Atvērtām rokām mūs vienmēr sagaida arī mūsu brokastu „komanda” – dāma un onkulis, kuriem reāli jāparūpējas par mums vien. Un tie satraucas, ja kādu dienu paguļam ilgāk un neatnākam pēc pelmeņiem. Tie paliek arvien runātīgāki – stāsta, ka nav svarīgi, ja nesaprotam to valodu – Ķīnas ziemeļos cilvēki nesaprotot dienvidos mītošos un otrādi! Smejam – divu nedēļu laikā mums te jau mājas un forša ķīniešu ģimenīte apkārt.

Slimnīca zināma, viss jau izpētīts. Varam tiem iedot šajā pilsētā jau taisītu testu, lai tie neapmaldās mūsu „sarežģītajos” pases datos. Viss iet raiti, diena ir skaista. Ejam arī savā pēdējā kāpienā pa kalniem – barojam zvērus un priecājamies, ka ķīnieši neaizmirst izsaukties: Re, ārzemju draugi! Bet tad sāk nākt ziņas. Un to beigās nav rakstīts: April! April!

Pirmā? Skola pēkšņi izdomā paziņot, ka nedēļas nogalē būs nodarbības, savukārt pirmdiena un otrdiena brīvas, jo valsts svētki. Bet kā gan mēs varam novadīt stundas, ja tajā laikā lidojam? Mums prasa vēlreiz atsūtīt lidojuma detaļas, ko jau bijām darījuši vairākas reizes. Bet tad – nemaz vairs nav jāuztraucas – mūsu lidojums atcelts! Aviokompānija, izrādās, vakar atsūtījusi sms, bet telefons to izdomājis noignorēt un neuzrādīt kā jaunu ziņu. Nu re – nodarbības būs, bet tests uztaisīts veltīgi, jādomā jauns rīcības plāns..

Skola iesaka lidot tajās brīvajās dienās. Bet ko mēs? Jo ātrāk, jo labāk! Domājam veidus un skatāmies pilsētas. Lidojumu nav ne uz Harbinu, ne Hailaru, ne Maņdžouli, ne Hohhotu – uz nevienu no pilsētām, kuras mums pa ceļam. Turklāt lidojumi, tāpat kā vilcienu braucieni, vienkārši parādās, lai drīz atkal tiktu atcelti. Bet tad prātā ienāk Baotou – Iekšējās Mongolijas lielākā pilsēta. Un izrādās, ka lidojumi uz turieni tiešām ir! Tikai tie ļoti agri no rīta.

Apsēžamies parkā uz soliņa un sākam saraksti ar šoferi, sakot, ka mūsu vakara lidojums atcelts, bet ir tāds, kas iet nākamajā rītā – tas nozīmē, ka izbraukt vajadzētu naktī. Šoferis piekrīt, un tad atliek nopirkt lidojumu no šīs provinces galvaspilsētas (kas ir sarkanajā zonā) uz Iekšējās Mongolijas lielāko pilsētu, kas ir „labajā” sarakstā. Tur mums arī draugi, kas priecīgi satikties – jau aicina uz vecāku mājām un barbekjū. Bet jānoskaidro – vai tur mūs negribētu likt karantīnā? Jautājam vienam, otram, neviens nezina. Pētām oficiālos sarakstus, un tur nav precizēts, vai tie, kas lido no „indīgajām zonām”, automātiski tiek izolēti, vai tur tomēr pieņem, ka dzīvojis cilvēks citur, vien lidojis no kādas „nepareizās” zonas? Tad vēlreiz sakontaktējamies ar šoferi (mums palīdz Didi lietotnes komanda), bet beigās, šķiet, pārāk daudz tramdīts, šoferis atsakās braukt – šim būšot jāiet karantīnā, ja tas būs pabijis tajā nelaimīgajā Shenyang. Opā! Lidojums ir, bet šofera nav? Mēģinām braucēju dabūt vēlreiz, atkal no sākuma par to samaksājot (naudiņu atgriež nedēļas laikā, ja šoferis atteicies braukt). Bet arī nākamais šoferis atsakās, jo lidosta ir taču tik „bīstamā” pilsētā! Un ko mums darīt? Pusdienojam pie korejiešiem, ejam pastaigā gar upi, bet pa ceļam meklējam informāciju par to, kas mūs varētu sagaidīt, un kā vispār varētu nokļūt uz lidostu. Skaidrs, ka vienkārši nebūs. Kāpēc gan visu jāpadara tik sarežģītu? Ķīna taču!

Līdz pat nodarbībām sēžam un lauzām galvu – jāstrādā šodien līdz astoņiem vakarā, lidojums rīt astoņos rītā, bet trīs stundu brauciens līdz lidostai ir neiespējams! Ja aprakstītu visus pārdomātos variantus, aizietu vēl vismaz divas lapaspuses, bet īsumā – pārceļam lidojumu uz pirmdienu. Tas mums izmaksā papildus 50 eiro, bet dod dienu laika apdomāt, kā vispār kustēties tālāk? Laikam jau alus čalis būs piebūris mūsu palikšanu Dandongā. Bet skola drīz atveras, un par to mums liek zināt. Tā nu paliekam ar tādu apmulsumu. Nezinām, kas notiks tālāk. Vai jāiet kājām? Vienkārši esam iesprūduši.

Vakarā aizejam atvadīties no alus čaļa ar meloni, un tas mums pretī uzdāvina divus termosus. Nu tik jauki! Bet tā jau prom no bāriņa netikt – uzreiz klāt steidz opis, kas mūs te jau redzējis. Tam rokās 150 eiro vērta baidžu pudele. Atteikties vispār nav iespējams – rokās tiek iespiesta glāze un pamācīts, kā tādus dārgus dzērienus jādzer. Un tad ir īsta tējas ceremonija, ko arī, protams, pareizi jādzer. Opis daudz runā (caur tulkotāju), un stāsta, ka nav nejaušu tikšanos un dzīve mūs savedusi kopā. Satiekas austrumi ar rietumiem, satiekas draugi, kam esot paredzēts tikties. Vakars ir tiešām mīļš, bet kaut kad jau mums no Dandongas būs jāatvadās!

Tomēr nākamais rīts nes jaunus izaicinājumus. Atnāk paziņojums, ka mūsu lidojums pārcelts uz svētdienas rītu, kad mums nodarbības. Viss vienkārši, šķiet, neiespējams. Mēģinām dabūt atpakaļ samaksāto naudu, arī to papildus, ko piemaksājām, lai mūsu lidojumu no sestdienas pārbīda uz pirmdienu. „Telefona rindās” jāstāv bezgalīgi, beigās jāmēģina citi numuri, bet to pārcelšanas maksu atpakaļ nedabūjam. Labi, jāskatās, kā vispār tikt no Dandongas ārā – varbūt no šejienes ir lidojumi? Ir, bet tikai uz „sliktajām” vietām, uz vienu – precīzāk. Nē, šīs provinces galvaspilsēta ir vienīgais variants. Pārskatām citus lidojumus, pārskatām piezemējušās lidmašīnas, visas vīrusa skartās vietas, rakstām, zvanām, kārtojam, bet nu reāli nekas neiet tā, kā vajadzētu. Šķiet, ka direktorei būs sirmi mati – visi kā cilvēki atgriežas, izsēž karantīnu, bet mēs? Esam vairāk kā tūkstoš kilometru attālumā vietā, no kurienes nekas nekust. Un smejam, cik interesanti Ķīnā!

Kāpēc mums jālido atpakaļ uz Maņdžouli? Tāpēc, ka tur, tajā tālajā galā, skola drīz ver vaļā durvis, un no nodarbībām tiešsaistē jāpāriet uz nodarbībām klātienē. Bet 50% ārzemju skolotāju (tie esam mēs), ir vairāk kā tūkstoš kilometru attālumā no skolas. Un esam vīrusa ielenkumā – Ķīnas pilsētas iet lokdaunos, Šanhajā cilvēki reāli tiek turēti nemēbelētās ēkās gluži kā cietumos, kur tiem jāiztur 14 dienu karantīna un nemitīga testēšana. Nu nevar Ķīna tikt pāri tam, ka vīruss ir uz palikšanu. Nulles tolerances politika netikšot mainīta. Arī tad, ja lielākā daļa no visiem sasirgušajiem vispār ir bez simptomiem! Tātad – pilsētas ciet, provinces ciet. Lidojumi tiek pārcelti, lai beigās tiktu atcelti. Autoostas, vilcienu stacijas slēgtas. Un pa vidu visam mēs.

Ir tas viens lidojums svētdienā, par kuru esam samaksājuši krietnu summu. Un tad nu atliek skolai jautāt, vai derēs, ja vienkārši atstrādājam savas nokavētās nodarbības citā laikā? Jāizmanto taču tas, ka kāda lidmašīna vēl iet! Visiem bailes jautāt direktorei, bet tas tiek izdarīts, un atļauju saņemam. Jā, viņa noteikti nav laimīga. Mums atļauj neierasties uz rīta nodarbībām tiešsaistē, lai tajā laikā mēs būtu debesīs. Skrienam lejā pie viesnīcas pieņemšanas meitenēm jautāt, lai tās runā šoferus. Visu laiku esam mēģinājuši runāt paši, jo tā ir lētāk, bet tagad – vairs variantu nav. Bet kas notiek? Vienkārši neviens divu miljonu pilsētā negrib braukt uz šīs provinces galvaspilsētu, no kuras tās lidmašīnas lido! Tāpēc, ka būšot jāiet karantīnā. Un tiem pat solītā naudiņa vairs neinteresē!

Rakstām skolai, ka nodarbībās tomēr būsim, jo vienkārši nav šoferu. Atceļam lidojumu, jo nevaram tikt uz lidostu. Un kas notiek tālāk? Uz istabiņu zvana pieņemšanas dāmas un saka, ka viens šoferis brauks, tikai tam laicīgi jāuztaisa kovida tests. Nekas, tas var negatavoties braucienam, jo tāda nebūs. Viss tikko tika atcelts.

Pirmdienā vispār, šķiet, valstī viss apstājies. Tā ir svētku diena, un neviena lidojuma, nekur! Dīvaini – vai nu visi izpirkti, vai vienkārši apturēti, lai cilvēki beigtu pārvietoties un to bezsimptomu nenosakāmo vīrusu beigtu izplatīt. Bet pirmdiena un otrdiena reāli ir mūsu pēdējās brīvās dienas!

Tikmēr skatāmies, ka tas mūsu sestdienas lidojums, ko mainījām uz pirmdienu (kas tika pārcelts uz svētdienu un tikko atcelts), ir nolaidies Bautou. Mēs būtu tur, ja būtu šoferis, kas mūs aizgādātu uz trīs stundu brauciena attālumā esošo lidostu (uz turieni ne ar vilcienu, ne busu).

Skolotāji nodarbībās jautā, vai tad mēs nestrādāsim svētdienā. Ziņas izplatās ātri. Bet strādāsim, kur tad paliksim. Šķiet, Dandonga tiešām mums kā mājas – vienkārši netiekam prom, nu nekādi! Vismaz ar skolēniem vienmēr interesanti. Kad vecākajiem tiek prasīts, kas tie uz vienu dienu gribētu kļūt, kāds atbild: Amerikas prezidents. Tāpēc, ka „Amerika vienmēr kurina naidu, pārdod ieročus, nevēlas mieru. Gribu būt prezidents, lai beidzot visu mainītu – lai pasaule būtu laimīgāka.” Ķīnā gan par pasauli pavisam cita izpratne, jo tas, ko ķīnieši „drīkst un nedrīkst” zināt, tiek kārtīgi kontrolēts. Smejam – labākā dāvana mūsu kolēģiem būtu tas VPN, kas slēpj interneta lietotāja īsto atrašanās vietu. Tad tie varētu piekļūt gan Google, gan YouTube, un paskatīties uz visu no dažādām pusēm. Bet mums tagad vajadzīgs tāds VPN, kas parāda, ka esam Ķīnā. Jo, ja no šejienes izbrauksim, dažas vērtīgas aplikācijas mūsu telefonā var arī nestrādāt.

Katrā ziņā turpinām ar tiem lidojumiem. Nav variantu kā vien lidot no Dandongas. Jā, tie ir reti lidojumi uz vietām, no kurienes tālāk ar vēl vienu papildus lidojumu netikt. Bet jādomā ārpus kastes. Gribam uz ziemeļiem? Varbūt lidot uz dienvidiem, lai no turienes atkal varētu sasniegt pašus ziemeļus? Jo no šīs vietas, kur esam, nekas vienkārši nekust. Jā – tas ir mūsu sestdienas vakars – vienkārši kā ēdienkartē izskatām visus iespējamos lidojumus no visurienes uz visurieni. Un nopērkam trīs. No mūsu pilsēteles mazās lidostas uz citu pilsētiņu. Tad no tās uz vēl vienu, lai pēcāk lidotu uz ziemeļiem un kāptu vilcienā uz Maņdžouli. Pēc laikiem viss it kā labi. Divas dienas pa transportiem, pāris jaunas vietas mūsu izsekošanas kodos. Ja kādā no tām parādās vīruss, mēs savos kodos dabūjam zvaigzni, un tad viss šis divu nedēļu gaidīšanas laiks drošajā Dandongā ir veltīgs. Ja kādu no lidojumiem atceļ, tad jāmaksā atcelšanas nauda par pārējiem. Notikt var viss. Pat sapņos rādās, kā braucam uz lidostu, bet to nekad arī nesasniedzam. Ja vien mums nebūtu jāatgriežas skolā, viss būtu vienkāršāk – ceļotu ar tām zvaigznēm, sēdētu karantīnās. Bet mums jābūt „tīriem” – nedrīkst iebraukt nevienā vietā, kur ir vīruss, citādi vēl divas nedēļas būs jāpavada ieslodzījumā, bet skola taču to nevar atļauties!

Svētdienas rītā ejam uz bezmaksas brokastīm, kur mūs sagaida mūsu viesnīcas draugi, no kuriem jau bijām atvadījušies. Smieklīgākais – kad tulkotājā sākam rakstīt: „Mūsu lidojums”… jau automātiski parādās teikuma beigas: „tika atcelts, mēs vēl paliksim Dandongā”. Šķiet – tas jau kā hobijs – pirkt biļetes un tad mēģināt dabūt maksimāli daudz naudiņas atpakaļ. No visiem atvadāmies: „Ballīte!” Un tad atgriežamies, lai teiktu: „Lidojums atcelts.” Tad atkal: „Mūsu pēdējā diena – ballīte!” Un vēlreiz: „Paliekam, lidojums atcelts.”

Svētdienas rītā novadām nodarbības un dodamies pastaigā gar upi. Sākušās divas svētku dienas, pilsētā ļoti daudz cilvēku. Daudz vairāk vietējo dejo, dzied, spēlē tradicionālos instrumentus. Daži vairs netic mūsu teiktajam: „Mēs nedzīvojam Dandongā”, kad atsakām kādam no piedāvātajiem abonementiem. Nu ja – mēs te katru dienu pusi pilsētas apstaigājam. Kā tad nedzīvojam – esam jau savējie! Un kā jau savējie – saņemam pavisam ierastu ziņu telefonā – lidojums atcelts. Otrais no trim. Tātad tiekam ārā no Dandongas, bet tālāk no tās nākamās pilsēteles vairs ne. Un tad netiekam uz to trešo lidojumu uz ziemeļiem. Un tas tāpēc, ka vienā pieturas punktā (kur dzīvo astoņi miljoni) parādījušies veseli divi saslimušie. Šāda, lūk, ir nulles tolerance. Rakstām aviokompānijai, ka tiem jāatgriež arī nauda par to trešo lidojumu, ko viņu dēļ nokavēsim. Mēs reāli ar šo lidojumu „šopingu” daudz zaudējam. Un diskusijas vairs nevar būt. Sistēmā taču parādās, ka mēs katru dienu pērkam lidojumus, lai kā tiktu ārā no Dandongas. Labi, pēc garākas sarakstes tie apsola piezvanīt pēc trim stundām. Bet nepaiet ne desmit minūtes, kad atnāk nākamais paziņojums – mūsu trešais lidojums arī atcelts. Nu re – nebūs jācīnās par kompensāciju. Smieties vai ne, bet esam kā melnajā caurumā.

Vēl gan ir tas pirmais lidojums. Rakstām atbalsta komandai, un tie saka, ka tas vēl notiek. „Vēl notiek” ir laba ziņa, bet ir tikai svētdiena. Līdz otrdienas vakaram, kad mums reāli jālido, ir ļoti, ļoti daudz laika – sevišķi zemē, kur notikt var viss. Ķīnieši šo visu pandēmiju ir padarījuši tiešām dramatisku. Bet nu esam te, un ar to jādzīvo. Ja Ķīnā kaut kas ir vienkārši, tad tas vēl ir tikai sākums.

Esam iegādājušies vēl citus trīs lidojumus. Šoreiz uz citām vietām, citos laikos. Un arī tad, kad notiek nodarbības. Bet skola jau vienkārši saka – nedomājiet par nodarbībām, tieciet atpakaļ! Svētdienas vakarā pēc kārtējā biļešu šopinga aizejam uz krastmalu, lai atklātu izgaismotus tiltus uz Ziemeļkoreju, kur tie iestiepjas mistiskajā tumsā, un daudzus dejotājus, bumbotājus un visus citus ķīniešu aktīvistus, kas, tāpat kā no rīta, arī vakarā bauda krāšņo krastmalu un svētku dienas.

Pirmdienai būtu jābūt mūsu pēdējai dienai Dandongā. Iesākas tā saulaini ar ļoti garu pastaigu, arī pa kalniem. Gribējām jau pabraukt kaut kur tālāk, jo ap šo pilsēteli ir daudz ainavisko parku un upju rezervātu, bet viesnīcas darbinieki, kā vienmēr, piezvana un pajautā tiem tūristu centriem, vai maz kas vaļā. Un tā, protams, nav. Tāpēc priecājamies par to, kas pieejams!

Tikmēr Ķīnā nāk jaunas ziņas – pēkšņi sacelta ceturtā līmeņa trauksme mēra dēļ. Tas tagad atklāts žurkām. Nemaz nerunāsim par to h. pylori baktēriju, ar ko te inficēti apmēram 589 miljoni cilvēki. H. pylori ir baktērija, kas var izraisīt kuņģa čūlas un gastrītu, bet tikai 20% inficēto ir simptomi, kas dedzinošas sāpes vēderā, neplānots svara zudums u.c. Un jā – populārais vīruss arī. Šanhajā tagad visiem jāiet antivielu un „parastais” tests, kamēr citur vīruss tad uzpeld, tad pazūd. Bet pie tās Nulles tolerances Ķīnai tāpat grūti. Kamēr sasirgušie šķauda un cīnās ar iesnām (lielākoties pat tādu nav), biznesiņi ver ciet durvis, cilvēki no pierobežām pārvācas uz lielpilsētām, jo robežas te, šķiet, mūžīgi būs slēgtas. Arī Maņdžouli neiet spīdoši. Krievu tūristu tiem tiešām neredzēt.

Bet Dandongā pavasaris! Plaukst koki, mazie ziediņi iepriecina ar savām balti rozā krāsām. Skaitām, cik reizes vietējie mūs nosauks par ārzemniekiem (neieskaitot tos, kas atkārtojas, un tos, kas iet vienā bariņā – jo tur kā viens, tā visi padod tālāk). Sešu kilometru kalnu pārgājienā „ārzemnieks!” dzirdam 33 reizes, bet šķiet, ka bijis ir arī trakāk.

Tad apstājamies klusākā vietiņā. Un, protams, jāieskatās arī telefonā, lai zinātu, kas mūs sagaida tālāk. Arča saka – viss, te mēs vairs nemeditēsim. Pirms pāris dienām šajā pašā vietā izlasījām ziņu, ka mūsu lidojums uz Hailaru atcelts. Un atkal – otrais posms no mūsu trim lidojumiem atcelts. Gluži kā vakar. Atkal tas otrais! Šoreiz gan nenāk ziņas par trešo lidojumu, kas nozīmē – par to būs jācīnās. Jo, ja paši atceļam lidojumu, ir jāmaksā atcelšanas maksa (~100 eiro). Un ātri jāpārbauda, vai tas pirmais lido. Zvana laikā aģents saka, ka viss notiek. Atnāk pat ziņa, kā jātaisa 48 stundu tests. Skaidrs, ka tas jātaisa laicīgi, jo aviokompānija jau vienmēr var izdomāt izlidot ātrāk. Tas jau bija noticis.

Labi, ejam uz slimnīcu – viss jau zināms. „Meitenes – atnācām taisīt vēl vienu testu, atkal ir lidojums! It kā.” He, smejam – šodien mums pat cena samazināta kā pastāvīgajiem klientiem! (Patiesībā, vienkārši testēšanās cena brīvdienās zemāka). Labi, kociņš rīklē. Testus pārstājām skaitīt pie piecdesmitā.

Un tad? Klasiskais vakars – jāsēž pie telefona, jāmēģina dabūt atpakaļ nauda par atceltajiem lidojumiem un arī par tiem, uz kuriem nevaram tikt, jo kāds ir atcelts. Un tad jāpērk nākamie. Iedomājamies, kā izskatās tiem lidojumu aģentiem – divi ārzemnieki pērk biļetes katru dienu – tad uz ziemeļiem, tad dienvidiem, tad rietumiem – avio, vilcienus, visu! Vai tiem maz skaidrs, kur viņi grib nokļūt? Skaidrs ir tikai viens – jāsāk kustēt!

**

Iepazīsim Ķīnu! Nedaudz par Liaoningas provinci! Šī ir piekrastes province Ķīnas ziemeļaustrumos, kas ir mazākā, vistālāk uz dienvidiem esošā un apdzīvotākā province reģionā. Ar tās galvaspilsētu Shenyang, tā atrodas Dzeltenās jūras ziemeļu krastā un ir Ķīnas Tautas Republikas vistālāk uz ziemeļiem esošā piekrastes province.

Vēsturiski šie bija vārti starp Ķīnu un Mandžūriju. Mūsdienu Liaoningas province tika izveidota 1907. gadā kā Fengtianas province, un 1929. gadā tā tika pārdēvēta par Liaoningu. Liaoninga ķīniešu valodā ir pazīstama arī kā “zelta trīsstūris”, ņemot vērā tās formu un stratēģisko atrašanās vietu.

Liaoninga bija viena no pirmajām Ķīnas provincēm, kas tika industrializēta, vispirms Japānas okupācijas laikā un vairāk 1950. un 1960. gados. Piemēram, Anšaņas pilsētā atrodas viens no lielākajiem dzelzs un tērauda kompleksiem Ķīnā. Pēdējos gados šī agrīnā koncentrēšanās uz smago rūpniecību provincē ir kļuvusi gluži kā pienākums, jo daudzi lielie valsts uzņēmumi ir piedzīvojuši ekonomiskas grūtības. Atzīstot īpašās grūtības, ar kurām saskaras Liaoninga un citas provinces Ķīnas ziemeļaustrumos to smagās rūpniecības mantojuma dēļ, Ķīnas centrālā valdība nesen uzsākusi kampaņu “Atdzīvināt ziemeļaustrumus”.

Otrais mēģinājums pamest Dalianu.

Atkal ceļamies pirms pieciem, somas jau sakrāmētas, pieņemšanas meitenes brīdinātas, ka dosimies prom agri. Šķiet, ka metro tie paši apsargi, kas iepriekš – smej, ka mēģinām bēgt vēl vienu reizi. Divi metro un esam vilcienu stacijā. Tur tests derīgs, apkārt ļoti daudz kombinezonu cilvēku. Skaidrs, būs lielas pārbaudes.

Pie biļetēm tiekam. Un šoreiz esam izvēlējušies vietu, kur vēl nav vīrusa, šajā pašā provincē. Patiesībā, mēs nekad nebūtu iedomājušies par šādu vietu, bet tagad – kad situācija tā izvērtusies, ir iespēja pabūt ne tikai uz Tibetas sliekšņa, bet arī pie Ziemeļkorejas vārtiem. Jau dzīvojam vietā, kur satiekas krievu, mongoļu un ķīniešu kultūras, bet nu – korejiešu un ķīniešu mikss! Varētu būt tiešām interesanti! Palasām par ārzemnieku pieredzi šajā pilsētā, un tie saka, ka vietējie paši uzskata Dandong par bīstamu, un arī taksisti pilsētā ārzemniekam var pajautāt, vai tam šeit nav bailes. Bet jau zinām, ka tas, no kā ķīnieši baidās visvairāk šajos laikos, ir pats ārzemnieks. Skolām esot grūti atrast ārzemju skolotājus. Ja sākumā ārzemnieks sapriecājas, ka dabūjis darbu Ķīnā, tad, atverot karti, atsakās no darba piedāvājuma, jo esot pārāk tuvu Ziemeļkorejai. Bet mums tieši interesē! Rakstīts gan, ka Ķīnas pusē reti kurš bijis pāri upei Ziemeļkorejā, un vietējie nemaz nesaprot, kāpēc gan kāds gribētu to vietu izzināt, ja jau Ķīnā ir viss. (Par to, ka Ķīna ir Zelta zeme, vietējos nemitīgi pārliecina mediji, kas ir ļoti cenzēti te, protams).

Katrā ziņā līdz Dandong vēl jātiek. Un tad sākas piedzīvojumi. Sākumā jāieiet stacijā. Biļetes Ķīnā tiek pārdotas ārpus tās. Tur jāparāda veselības kods, tad izsekošanas kods un pases. Te jau gan par mūsu zvaigznēm nevienam nevajadzētu sūdzēties, jo visi, kas tagad Dalianā, skaitās riska zonā, un ir „marķēti”. Katru ļoti cītīgi gan pārbauda, un arī mēs tiekam cauri. Otrā pārbaude – temperatūras mērīšana. Visi iet garām aparātam, bet mūs pasauc maliņā un pieliek termometra pistoli katram atsevišķi. Ārzemnieks – tas taču bīstamais. Jāpiemin, ka Ķīnas ziņās stāsta, cik grūti viņiem ar „importēto” vīrusu, bet realitātē statistika, kas pieejama, skaidri parāda, ka vīruss ir „lokāls” un ir tikai pāris saslimušo, kas iebraukuši no ārzemēm. Neticēsim TV.

Tālāk pārbauda pases, biļetes. Tad jāizlaiž somas cauri skenerim, un, protams, jāpadzeras no ūdens pudelēm. Dažreiz pārbaudītāji tās liek pie īpašiem aparātiem, citās reizēs tiem vienkāršāk paskatīties, vai paši esam gatavi dzert to šķidrumu, ko pārvadājam.

Pēc krietna pārbaužu laiciņa klāt vilciens, sēžamies savās vietās. Vagoni gandrīz tukši. Nu ja – vīrusa laikā jau neceļo. Pat daži mūsu ķīniešu draugi saka: „Neiesakām braukt uz Shenyang tagad – to pārņēmis vīruss. Te nav droši – sevišķi, ja vēl joprojām esat ārzemnieki.” Jā, ārzemnieki tad tiešām vēl esam un visdrīzāk arī paliksim.

305 km ātrvilcienā un esam klāt. Un nekas, protams, nav tik vienkārši, kā cerējām. Jā, bija zināms, ka nebūs viegli, bet nu šoreiz ir tā pavisam kārtīgi. Ejam no stacijas ārā ar visiem, bet tad mūs aptur policisti, liek parādīt izsekošanas kodu un nosūta uz atsevišķu telpu. Tādi, kas mums seko, ir daudzi. Telpā savi divdesmit kombinezonu cilvēki, kas reģistrē atnākušos. Bet neviens angliski nerunā un šoreiz pat nav ieinteresēti mums kā izlīdzēt. Viens negrib runāt tulkotājā, cits izmisīgi plāta rokas, nākamais raksta uz papīrīša, cerot, ka vismaz lasīt mākam. Bet nekā. No viena caur otru pie trešā, un beigās sāk fotografēt mūsu pases, testus, kodus, un tad saka – jātaisa tests. Bet kā – mums taču ir svaigākais iespējamais! Nē, tāpat vajag testu, un to taisa tepat blakus telpā. Un testa rezultāti jāgaida karantīnas viesnīcā – nekāda staigāšana pa pilsētu! Opā. Jautājam, cik ilgi tas var ievilties, jo mums taču nodarbības vakarā. Saka, ka rezultāti būs pēcpusdienā. Jā, mēs nepaspēsim ievākties savā rezervētajā istabiņā! Ko darīt?

Labi, soli pa solītim. Stājamies garajā rindā taisīt testu, apsargi brīdina aiz mums esošos, lai ievēro distanci: „Neredzi – tie taču ārzemnieki”. Tikmēr saņemam zvanu, un klausulē runā angliski. Vēloties pastāstīt par noteikumiem, kas jāievēro, lai ieietu šajā divu miljonu iedzīvotāju pilsētā. No sākuma mums pajautā, vai esam bijuši Shenyang? Esam. Vai esam bijuši Dalianā? Esam. Kuros apgabalos bijām? Ne bīstamajos. Kuri tie ir? Nu kā – tie, kuri nav bīstami, zinām, ka neesam bīstami. Nosauciet precīzi! Nemākam lasīt. Mums vajag zināt apgabalus!

Labi, skrienam pie vienas no meitenēm, kas fotografēja mūsu dokumentus, un tai dodam klausuli. „Skaidrs”. Jā – skaidrs jau ir tikai viņiem. Tad mums paskaidro, ka par to karantīnas laiku viesnīcā vēl būs jāmaksā! Kāpēc jāmaksā, ja tur nepaliekam? Tādi noteikumi. Protams, nekā forša tur nav, tagad atliek domāt, kāds varētu būt risinājums. Karantīnas viesnīca, par kuru jāmaksā, testu rezultāti, kas atnāk tieši nodarbību laikā. Un mēs taču no vienas istabas nevaram strādāt!

Labi, pie lodziņiem piereģistrē mūsu pases. Sākumā grib, lai rādām tikai caur stikliņu, bet beigās arī paņem savos cimdos – nevar taču saprast, kurš ir vārds un kura valsts. Tad turpat iebāž kociņu rīklē. Viss, atgriežamies pie reģistrēšanās. Tur ir arī vārtiņi – izejam ārā svaigā gaisā, bet vietējie steidz mūs saukt atpakaļ. Nedrīkst! Un visi sasmejas – „baltais” mēģinājis izbēgt. Tad stāvam un gaidām, ķīniešu grupiņas pamazām tiek aizvestas. Par mums neviens neliekas ne zinis. Tad saņemam to pašu telefona zvanu, kur mums prasa, vai testu izdarījām. Jā. Labi, tagad esot jāatgriežas pie reģistrācijas. Esam te! Iedodam klausuli tad vienam, tad otram. Angliski runājošā sieviete telefonā skaidro, ka neviens mums nekā nesaka, jo nezina, kā ar mums komunicēt. Nu re – vienkārši ignorē. Beigās parādām čeku par testa apmaksu, un tad kāds vīrs gatavs mūs aizvest līdz viesnīcai. Protams, pirms tam tas pārjautā – vai mēs zinām, kas notiek? Jā, saprotam. Apmēram.

Un vienkārši kājām ejam pa pilsētas nomali līdz kādai viesnīcai. He, tie būtu jāpamāca, kā reāli rīkoties ar „potenciālo vīrusu” – tad, kad ieradāmies Ķīnā, uzreiz tikām sasēdināti busā, un nekāda kontakta ar apkārtējo vidi uz divām nedēļām! Bet nu – vienkārši ieejam viesnīcā, kur mūs piereģistrē. Jāmaksā 12 eiro, un prasām – vai varēsim te arī palikt pēc rezultātu saņemšanas? Jā! Opā, cik dīvaina karantīnas viesnīca. Nekādu spectērpu – viss kā parastā vietā. Vienkārši iečekošanās hotelī. Un, ja jau jāmaksā, tad palikt arī var! Atceļam to otru pierezervēto vietu un ejam uz istabiņu. Neko – smuka, liela istaba. Šķiet, ka viss kārtībā! Līdz, protams, te neuzrodas kāds ar vīrusu, kas, cerams, nenotks.

Un tā gaidām rezultātus. Skola prasa, kas notiek. Jā, arī šajā provincē sākas nepatikšanas. Dalianā jau skaitļi uzlēkuši pāri simtam, kas nozīmē – šīs noteikti bija pēdējās dienas, kad varējām izbraukt. Bet trakākais, ka Iekšējā Mongolija mūs noteikti gribēs likt karantīnā. Par viesnīcu pašam jāmaksā, tāpēc karantīnu vislabāk tad pavadīt dzīvoklī. Līdz tam gan vēl kaut kā jātiek. Skola meklē risinājumus. Maņdžouli vēl ciet.

Nodarbībām otru istabiņu nedabūjam, Arča strādā no tualetes. Jā, bijušas visekstrēmākās vietas stundām. Neko, skolēni jau gaida ko interesantu. Bet tad tieši pirms nodarbībām sākas kaut kāda trauksme. Atslēdzas elektrība, visā stāvā signalizācija. Aiz durvīm kāds skraida. Trakākais – kad mēs atveram durvis, viss sāk pīkstēt tā, it kā kāds ieslodzītais bēgtu no notikumu vietas. Vai tas ko nozīmē? Atliek vien gaidīt, kamēr kāds atnāks un visu paskaidros, bet nekas nenotiek. Pēc trim minūtēm ieslēdzas elektrība un skaņas pazūd. Bet tas atkārtojas vēl divas reizes nodarbību laikā. Un nav laika noskaidrot, kas te ir – ugunsgrēks, saslimušie, Ziemeļkoreja vai Krievija – nav ne jausmas. Jāstrādā! Bet tad kāds sāk klauvēties pie durvīm. Un neatlaidīgi! Tāpēc jāatvainojas skolēniem un jāiziet no nodarbības, lai noskaidrotu, kas par vainu! Aiz durvīm apkopēja saka – laiks doties. Un pat angliski! Ātri jāsaka, ka nav iespējams nekur doties tagad, jo vadām nodarbības, un viesnīcas darbinieki, galu galā, mums atļāva te palikt visu nakti. Par to laiks būs parunāt desmit minūšu starpbrīdī. Viss. Durvis ciet, atpakaļ pie bērniem. Tie neko nenojauš – skolotājs atgriezies, varam strādāt!

Starpbrīdī uzmeklējam apkopēju un paskaidrojam – nekur neiesim, istabiņa nebūs jādezinficē. Labi, viss tai esot skaidrs. Mums gan skaidrības maz, vien kāds nodarbības laikā zvanījis. Bet laika noskaidrot neko nav, jānostrādā līdz astoņiem. „Pa ceļam” uzraksta skola – uz Maņdžouli laikam nevarēs iebraukt, jo tur vēl kāds vīruss parādījies. Turklāt mūs visdrīzāk liktu karantīnā – katram reģionam citi noteikumi. Redz, tur testi nepierāda, ka esi drošs. Tikai izolācija. Un tas ir dīvaini – kā Arča saka – būtu vienkārši visu Ķīnu uz divām nedēļām salikuši mājās un miers. Restarts. Zinātu, kam kas ir, kas nav, kas potenciāls varētu sanākt. Bet nē, katrā vietā cita sistēma, un desmitiem reižu jāpierāda, ka esi vesels, arī būdams ārzemnieks.

Tik ātri laikam viss neatrisināsies, un sanāk arī patērēties, bet – redzi – ja jāizvēlas divus mēnešus pavadīt dzīvokļa ieslodzījumā vai ceļot apkārt un maksāt par dzīvesvietu, protams, izvēlamies pēdējo. Arī ķīniešu skolotāji atzīst, ka ir nelaimīgi un piekusuši. Bet tiem izvēles nav. Mājas arests no janvāra…

Un tad, kad nodarbības beidzas, skaidrs – varam iet pēc testu rezultātiem. Ja neviens līdz šim mūs vēl nav nekur aizrāvis, tad esam „droši”. Nobraucam no septītā stāva uz pieņemšanu, kur neviena kombinezonu cilvēka nav, bet mūs negrib laist ārā – saka, ka karantīna. Skaidrojam, ka rezultātiem jāiet pakaļ, un arī pusdienvakariņas vajadzētu. Dzirdējuši to, ka rezultāti gatavi, šie uzreiz mūs grib izrakstīt no viesnīcas, bet sakām, ka paliksim. Protams, esam vienīgie, kas brīvprātīgi vēlas palikt karantīnas viesnīcā pēc testu saņemšanas. Tagad mums vienkārši jāaiziet pēc tām lapelēm. Labi – ārā atļauts būt līdz desmitiem, kad te visu slēdz. Darbinieki laipni norāda vietas un virzienus, un soļojam uz slimnīcu.

Pāris soļus no mūsu apmešanās vietas parādās ļoti skaisti izgaismots parks. Nu gluži kā svētkos! Laikam jau tādi ir, ja jau esam izbēguši no iespējama ieslodzījuma un izturējuši pirmo pārbaudi. Te šķiet pat siltāks kā Dalianā, jo nav tā trakā vēja. Vietējie staigā bez maksām, vispār tādi mierīgi. Un maz viņu. Tikai divi miljoni pilsētā, kas Ķīnā skaitās lauki.

Atrodam astoto slimnīcas ēku, kur sagaida meitene – ne tikai bez spectērpa, bet arī bez maskas! Un paskats pavisam cits. Vai korejiete? Paprasa, kad testu taisījām, tad jāuzrāda maksāšanas laiks. Ja pēc 11:30, tad varbūt testi nebūs gatavi. Bet mums maksāšanas laiks 11:29. Jā, minūti pirms nākamās grupas. Pases, čeki, un saņemam negatīvos testa rezultātus! Priecīgi dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Viss līdz šim izdevies lieliski! Ar nelieliem piedzīvojumiem, bet tas taču piederas pie lietas!

Tad ieejam ēstuvītē, kur par mums pat īsti nebrīnās. Kamēr opis gatavo veģetāros pelmeņus, ienāk vēl divi vietējie. Skatās uz mums un sarunājas – krievi atnākuši. Tad pienāk pie mūsu galdiņa un prasa, vai dzersim. Nē, nedzersim. Un neesam krievi. No kurienes? No Latvijas. Latvija, Latvija, Latvija…. Stāv divi onkuļi kājās mums blakus, skatās, kā ēdam riekstiņus, un mēģina saprast, kur tas ir. Atnāk mūsu trīs pelmeņu šķīvji, un tad opapi pārjautā, vai visu spēsim apēst. Jā, apēdīsim. Šie apsēžas pie blakus galdiņa, atver baidžu, salej pilnas glāzes un uzkož tofu. Kaut ko jau jautā, bet nesaprotam. Ilgi tie mūs pēta un aprunā, un beigās, kad ceļamies, spiež rokās cigaretes. Nē, arī nesmēķējam. Šie nobrīnās, atvadās, un noskatās, kā dodamies atpakaļ uz karantīnas viesnīcu. Droši vien pārsteigums.

Un tā atgriežamies istabiņā, kur aiz sienas kāds cītīgi šķauda. Protams, nav patīkama sajūta te būt, bet citu variantu vienkārši nebija. Turklāt kāds vēl nodarbojas ar celtniecības darbiem. Nekāda jau gulēšana, bet jāiztur nakts un tad jāsaprot, kas notiek tālāk.

Šodien jau automātiski sešos esam augšā, taisāmies un dodamies ielās. Jā, tiekam izlaisti, un esam brīvi. Vismaz uz šo laiku, kas vienmēr var negaidīti aprauties. Soļojam uz rezervēto viesnīcu, bet tur mums jau no attāluma sāk māt – nē, nē, nenāciet, nevaram pieņemt! Jā, jau zinām, ka tās pases tagad vīrusa laikā nevienam nepatīk. Arī no viesnīcu mājaslapas kompensāciju vairs nesaņemam, jo tie atgādina, ka bija brīdinājuši mūs – lētākajām vietiņām ārzemniekus vairs nav atļauts uzņemt. Bet tāpat – jāmēģina taču! Lēnām noskaidrojot situāciju, arī šīs viesnīcas darbinieki atmaigst un ļoti atvainojas, iesaka mums doties uz policiju noskaidrot, kur mums atļauts palikt. Bet neko, internetā atrodam citu naktsmītni, kur daudz ārzemnieku atsauksmju, un dodamies uz turieni. Tur mūs jau gaida ar izdrukātu lapeli, vaicājot, vai mūsu rezervācija, un ar to pietiek. Pat testus un kodus neprasa! Bet droši vien pilsētā zināms, ka te var iebraukt tikai tādi riktīgi pārbaudītie. Katrā ziņā iztikām bez liekiem tēriņiem!

Viesnīca ir liela, tikai te atļauts smēķēt, tāpēc istabas ļoti ož, bet neko – ar to Ķīnā jāsamierinās. Nodarbības Arčam iesaka vadīt viesnīcas restorānā, bet, tur aizejot, mums saka – darba laiks līdz pieciem, un palikt ilgāk nav ļauts. Skaidrs, ka atkal tualetē stundas. Bet līdz tam vēl laika daudz. Dodamies apskatīt Dandongu!

Jā, esam vieni ārzemnieki, un uz mums atkal atskatās. Bet neko – tagad esam drošie. Sasniedzam krastmalu, kur vietējie, gluži kā citur, nodarbojas ar taiči, vingro, dejo, dzied. Un pāri upei redzama Ziemeļkoreja. Pavisam tuvu! Tepat ir divi tilti. Pirmais ir Draudzības tilts – viena no retajām piekļuves vietām Ziemeļkorejai. Tas arī tika bombardēts Korejas kara laikā, taču tika restaurēts. Un turpat blakus ir slavenais Salauztais tilts (Broken Bridge). Tur jāmaksā ieejas maksa un jārāda kodi. Apsargs pat sasmejas par mūsējiem – jā, neesam „labākie” viesi. Bet tā kā šajos laikos apmeklētāju maz, pieņem mūs ar to testu. Un kāpjam uz tilta. Salauztais tilts savulaik stiepās pāri Yalu upei, savienojot Dandongu Ķīnā un Sinuiju Ziemeļkorejā. Korejas kara laikā to bombardēja ASV, un no tilta palikusi tikai Ķīnas puse. 1993. gadā tilts tika pārvērsts par tūristu apskates objektu un vēsturisku kara pieminekli. Pa tiltu var staigāt un novērtēt bombardēšanas un šāviņu radītos bojājumus.

Korejas karš bija starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, kad pēc Otrā pasaules kara vienotā Koreja sadalījās divās pusēs. Ķīna ar Padomju Savienības palīdzību cīnījās par Ziemeļkoreju. Apvienoto Nāciju Organizācija ar ASV priekšgalā cīnījās par dienvidiem. No 1950. gada novembra līdz 1951. gada februārim amerikāņu lidmašīnas bombardēja Yalu upes Draudzības tiltu un Salauzto tiltu, kā arī citus tiltus, kas savienoja abas valstis pār Yalu upi. Bombardēšana bija mēģinājums pārtraukt Ķīnas palīdzības nodrošināšanu Korejai, daļa no lielākas stratēģiskās bombardēšanas kampaņas. Apkārt ir daudz pieminekļu, arī Mao Anina, Mao Dzeduna dēla, tēls – šis slavenais vīrs šķērsoja Salauzto tiltu, lai pievienotos Korejas karam 1950. gada oktobrī. Salauztais tilts ir pirmais tilts, kas jebkad uzcelts pār Yalu upi. Tas tika būvēts no 1909. gada augusta līdz 1911. gada oktobrim. Tas ir dzelzs tilts – 944,2 metrus garš un 11 metrus plats ar 12 arkām. Te neesam vienīgie gājēji. Ir vēl kāds pāris, kas pajautā, vai esam krievi (tā domā visa pilsēta). Par Latviju tie tikai nobrīnās.

Pastaiga interesanta. Dīvaini būt tik tuvu Ziemeļkorejai – kā ar roku sasniedzama! Bet visas lielās ēkas upes otrā krastā ir puspabeigtas, nevienu cilvēku, nekādu kustību nevar redzēt. Noteikti tiem nav ļauts būt tik tuvu robežai. Vien putni pārlido pār upi, bet tie jau nav pasauli sadalījuši sētām. Atšķirība starp Ķīnas un Ziemeļkorejas pusi ir manāma, gluži kā Maņdžouli Krievijas un Ķīnas pusēm. Ķīna attīstās, kamēr tās kaimiņi guļ.

Tepat pār Draudzības tiltu ienāk kravas vilciens no Ziemeļkorejas. Šīs abas zemes jau baigās draudzenes. Skatāmies, ka upe un tās krasti nekādi nav apsargāti. Jā, ķīnietis jau uz Ziemeļkoreju nebēgtu, bet kā otrā pusē? Tie gan jau tik tālu nemaz netiek, lai gan pusmiljons iedzīvotāju dzīvo tepat krastmalā. It kā.

Turpinām ceļu gar upes krastu Ķīnas pusē. Dažiem iebraucējiem ne tikai Ziemeļkoreja, bet arī mēs esam apskates objekti. Krastā salikti statīvu binokļi, lai var salīdzināt, cik, galu galā, šajā pusē ir labi. Viegli gan mums nav, tāpēc, ka te īsti karte negrib strādāt, arī ar mūsu VPN. Google tik tālu nav aizsniegusies. Tomēr uzejam ezeru un pāris darbīgas ielas. Atklājas gan, ka vēl viena no interesantākajām apskates vietām – Korejas kara memoriālais muzejs, kas apmeklētājiem sniedz iespēju gūt jaunu ieskatu Korejas konfliktā no Ķīnas viedokļa – ir slēgta. 1993. gadā, lai godinātu Korejas konflikta 40. gadadienu, kas ķīniešiem asociējas ar centieniem pretoties ASV agresijai un palīdzības sniegšanu Korejai, šis muzejs tika izveidots. Tāpēc, lai demonstrētu lidmašīnas, tankus un citus kaujas laikā izmantotos militāros piederumus. Un arī abu tā laika galveno vīru statujas. Bet neko – jāiztiek šoreiz bez tā. Tad nu dodamies uz kādu parku, no kuries redzama gan upe, gan abas valstis no augšas. Te ir arī neliels zvēru parks, bet žēl tos makakus plastmasas kalnos. Vienam no mērkaķiem viss vēders ar košļājamo gumiju salipis, un tas mēģina sevi „salabot”. Ķīnā zvēriem nav zelta dzīve. Forši gan tie vecie ķīnieši – viens pat paņēmis kādu antīku radio, uz kura uzgriezis Pekinas operu un pilnā balsī dzied. Pekinas opera ir pavisam citāda kā mums ierastā. Tāda spalga, pavisam neparasta.

Diena pavadīta tādā nelielā skrējienā, un daudz kas apskatīts. Interesanti, ka te nav rindu pie vīrusa testētājiem – daži ar saviem kociņiem bezdarbībā sākuši vingrot. Domājam, ka Ķīnā gan būtu baigi grūti „neuzrauties”, ja reāli ir tas vīruss. Tādas pārbaudes, tāda testēšana. Kontroles sistēma te ir neaprakstāma.

Avīzes izliktas aiz stikliem uz tādiem kā ziņojumu dēļiem, un tad vietējie pulcējas, lai visu izlasītu. Nav nekas jāpērk! Apkārt korejiešu ēstuvītes – citas garšas, cits pasniegšanas veids. Ir daudz kara pieminekļu. Atkal pavisam cita aura vietai. Katrā Ķīnas pusē, kur esam bijuši, jūtamies kā citā zemē! Un tas ir tik forši!

Savukārt ziņas no Maņdžouli – visi palaisti ārā. Tas nozīmē, ka teorētiski varam atgriezties. Ar mūsu „sabojāto” kodu nekādas lielas ceļošanas vairs. Pat tad, ja gribam pa ceļam kur piestāt, mūs liek karantīnā. It kā Iekšējā Mongolijā citi noteikumi, un no „vidējas bīstamības zonām” der arī tests ,un nav jāiet karantīna. Bet par to pārliecināsies tie, kas pirmie tur iebrauks. Jau rīt zināsim, kā plānot savas tālākās gaitas. Bet pagaidām – pēdējā darba diena šonedēļ un Ziemeļkorejas slieksnis!

Lielais Ķīnas mūris? Jā, jau trešo reizi! Ceļamies, ārā sasnidzis sniegs. Arī martā te ir nedaudz vēsi. Viesnīcas pieņemšanas meitenēm pajautājam, vai mūsu kārotais apskates objekts šodien vaļā, un tās sazvana vietu, sakot, ka divi ārzemnieki (divas staigājošas bumbas) grib ierasties. Prasa 48 stundu testu, kas mums līdz pusdienlaikam vēl ir. Brokastojam korejiešu restorānā, kur ēdieni ir vienkārši neaprakstāmi gardi. Jā, atkal pārliecināmies, ka austrumu virtuve mūsu garšas kārpiņām ir vismīļākā. Šoreiz pat tiekam pie siera un arī aļģēm, kas korejiešu virtuvē ir gandrīz vai neatņemama sastāvdaļa. Dažas aļģes mums garšo, bet citas nekādi nevaram norīt.

Šodien brīvdiena, tāpēc ir laiks Lielajam Ķīnas mūrim – tā pašam galējam austrumu posmam, kas kā reiz ir 15 km no pilsētiņas! Smejam – ja mēs sekotu Google Maps, tad būtu visas divas stundas uz kaut kādu vietu braukuši, bet ķīniešu kartes parāda precīzāk. Pa ceļam līdz busam skatāmies, kā arī zemajās temperatūrās vietējie uz ielām salikuši spoguļus un krēslus, un piedāvā frizierpakalpojumus garāmgājējiem. Te taču viss ir normāli.

Tā nu pieturā gaidām savu busu, pirms tam veikalā samainījuši naudiņu, jo ne visos busos, kā izrādās, mūsu telefons var samaksāt. Dažreiz biļeti var nopirkt tikai ar ķīniešu ID. Bet tāpat buss nenāk. Pajautājam dažiem piestājušajiem busu šoferiem, vai tie zina, kādu busu mums jāgaida, bet atbildi protams, nesaprotam. Sākam pārbaudīt visus sarakstā esošos, salīdzinot ķīniešu simbolus savā telefonā un uz dēļa. Nesakrīt. Tad vietējie sāk interesēties, uz kurieni vēlamies nokļūt. Beigās tie saka, mūsu buss te nepiestāj. Tik tālu saprotam, bet to, kur jāiet, gan ne. Ķīnieši sāk rakstīt telefonā – domā, ja nesaprotam, ko tie saka, tad izlasīt mācēsim. Bet nu tā tas nestrādā. Tomēr beigās izzīlējam, ka jāiet uz autoostu pretim Lielā Līdera Mao statujai. Nav ne jausmas, kur tas ir, bet sekojam norādēm – taisni un pa kreisi.

Brīnumainā kārtā arī paveras busu stacija. Tajā jārāda kodi. Tas nav labi. Turklāt mūsu tests vairs nav 48 stundu, bet gan 49 stundu vecs, kas teorētiski varētu neskaitīties. Autoostas kodu pārbaudītājiem jautājam, vai te ir buss, kas ved uz mūri, bet tie tikai par kodiem runā. Labi, rādām tos nelaimīgos kodus, velkam āra testus, piereģistrējamies lapelēs un tiekam uz kasēm. Viss kartībā. Pie kasēm mums saka, ka nav vajadzīgs starppilsētu buss – mūsējais esot pāri ielai. Nu re – visa tā reģistrēšanās veltīga. Vien parādīsimies kādos papildus dokumentos.

Ejam pāri ielai, tur autobusu jūra. Vienam no šoferiem pajautājam, vai tas zina īsto busu, un tas nosaka – balts buss no vietas pretī dzelzceļa stacijai. Labi, dodamies tālāk. Atgriežamies pie tās baisās dzelzceļa stacijas, kur pavisam nesen mūs ielika karantīnā. Tur stāv arī milzīga Mao statuja. Te vispār tie pieminekļi uz katra stūra, un visi tik dīvaini. Bet beidzot! Beidzot atrodam savu busu, kas kā reiz izbrauc pēc piecām minūtēm. Un tas iet tikai reizi divās stundās!

Autobusā mūs izrunā vietējie, bet nesaprotam, ko tie vēlas. Vien to jautājumu, vai esam krievi, varam atbildēt. Te reāli katras desmit minūtes dzirdam: redzi, krievi arī. Vai tā izskatāmies, vai vienkārši tas automātiski pieņemts, nav ne jausmas.

Brauciens ilgst pusstundu. Un braucam gar upi, kuras otrā krastā Ziemeļkoreja. Interesanti tas, ka, ja šajā pusē ir dzeloņdrāts, otrā tās nav. Un otrādi. Vai tiešām abas valstis vienojušās, ka pietiks tikai ar vienas puses aizsardzību?

Tikmēr gribam tev pastāstīt par to, kā Ķīnas ziņās stāsta par Krievijas – Ukrainas karu. Vispār jau varētu gari un plaši stāstīt par to, ka Ķīnā visa informācija ir ļoti sagrozīta un vietējiem nav piekļuves citiem informācijas resursiem. Reāli valsts vara kontrolē to, ko vietējie domā. Un – saproti – tas ir katrs trešais Zemes iedzīvotājs! Ķīna ir milzīga vara. Un Ķīna ir Krievijas un Ziemeļkorejas draudzene. Pirms tālākā jāpabrīdina – dārgais lasītāj – mēs esam tik neitrāli, cik vien vari iedomāties. Neesam nosliekušies par vai pret kādu reliģiju, politiku, seksuālo orientāciju, filozofiju utt.utjp. Un neviena bilde, neviens raksts reāli neparāda nekādu mūsu nostāju (!!!) Bildes un raksti ir vienkārši tas, ko redzam un ko dzirdam. Tās nav mūsu domas! Tas ir tas, kas te notiek, un viss. Tas, ka esam uz Ziemeļkorejas robežas, nenozīmē, ka tagad kaut kādā veidā atbalstām Ziemeļkorejas pārvaldes sistēmu. Ja esam templī, tas nenozīmē, ka esam budisti. Tas tāds ievads kādam, kam varētu rasties šaubas.

Un tagad esam gatavi ziņām, ko saņem ķīnieši. Nesen viens no galvenajiem Ķīnas ziņnešiem bija Doņeckā un Luganskā. Jāpiemin, ka visi Ķīnas ziņneši ziņo vienādi – te ir smaga cenzūra, un nav tāda par vai pret. Ir tā, kā valdība saka. Šoreiz džeks iebrauca Luganskā un rādīja ķīniešiem, kas „reāli” notiek. Šis ķīnietis gan, protams, tika ievests ar konvoju no Krievijas puses, un tas bija viens no retajiem, kam šāda privilēģija tika piešķirta. Loģiski, ka šādā gadījumā tas nerunās pret Krieviju. Ziņās gan netiek slēpts, kā rietumnieki uztver situāciju, bet vairāk paskaidrots viss ir no tās „otras puses”. Un tad nu reportieris stāsta un filmē, ka Luganskā nav neviena krieva – visi ir „savējie” militāristi no Luganskas, kam pretī ir ukraiņi. Tiek stāstīts, ka Luganska un Doņecka ir neatkarīgas teritorijas (netiek minēts, ka nekur tas netiek atzīts), un tiem ir arī savi karogi. Bet, redz, šajās teritorijās ukraiņi tomēr uzspiežot savu – pie skolām un valsts iestādēm esot arī ukraiņu zīmes un karogi. Cik dīvaini esot, ka no ukraiņu puses šīs teritorijas negrib atzīt kā neatkarīgas. Un tā – caur šādām „mazām” ziņām, tādiem izteicieniem, vietējiem ķīniešiem tiek ielikta „galvenā doma” par to, kas tad īsti notiek. Pamazām tiek zobmēts tas, ka ukraiņi ir sliktie. Jāatgādina, ka ir parādīts, ko domā Eiropa, bet uzsvars likts uz to, kas nofilmēts un uzzināts, un ko Ķīnas valdība atzīst.

Reportieris rāda mājas abos Krievijas okupētajos apgabalos stāstot, kā Ukraina un „vietējie” te cīnījās, un kā cieta tad, kad ukraiņi ēkas bombardēja. Ne vārda par krieviem. Ne reizi. To, kam tagad tic ķīnieši, nezinām. Bet zinām, ka Ķīna ir forša vieta. Pat neskatoties uz visu to, kas piedzīvots. Katra diena mums atgādina par to, ka te ir lieliski. Un neviens mums nemaksā par to, lai mēs kaut ko tādu teiktu.

Skatāmies ne tikai ziņas, bet arī domājam, ko darīt ar Maņdžouli. Mūsu vakardienas plāns bija doties turp jau rītdien. Reāli ar vilcienu līdz Hailarai, kas ir divu stundu brauciena attālumā no mūsu Ķīnas mājām, un tad skatītes, kā sanāk. Bet skola raksta – tikai nebrauciet uz Hailaru! Tur kontroles esot ne pa jokam, turklāt ārzemniekam tas būs desmitkārši. Mums iesaka braukt uz Harbinu un lidot. Bet lieta tā, ka mums tie kodi slikti! Vienīgais iespējamais ceļošanas veids – ar vilcieniem, ne reizi neizejot no stacijas. Aizbraukt uz Shenyang (šīs provinces galvaspilsētu), tad, neejot ārā no stacijas, iekāpt nākamajā vilcienā uz Harbinu un tad, neizejot no stacijas, uz Maņdžouli. Bet tas ir 24 stundu ceļš, kas nozīmē – esam nokavējuši. Mēs to varam darīt tikai nākamnedēļ. Vilcieni uz Maņdžouli iet tikai vakaros, kad mums ir nodarbības, savukārt nevienā pilsētā iziet ārā nevaram, jo tad mūs uz 14 dienām „ietupina”. Viss ir sarežģīti. Un viss būs sarežģīti. Smejam, ka 50/50 – pa nedēļu viss var palikt „atvieglots” vai arī sliktāks, ka kāda no mūsu kodos ierakstītajām pilsētām pārmaina krāsu. Katrā ziņā par šo stāsts garš un detalizēts, bet beigu beigās saņemam no direktores atļauju palikt te vēl nedēļu, lai varētu mēģināt sasniegt Maņdžouli, ne reizi neizejot no vilciena stacijas, bet pārsēsties trīs reizes. Vai tas būs iespējams? Nav ne jausmas. Bet riskanti visnotaļ. Stresiņš mūs gaida, berzējot rokas.

Bet līdz tam? Sasniedzam Tīģeru Lielo mūri, kas nosaukts pēc te esošā kalna. Šis ir atjaunots Lielā Ķīnas mūra posms, kura garums ir 1250 metri. Tas tika uzcelts 1469. gadā, un to uzskata par Ming dinastijas laikā celto pašu austrumu galu, un tā taču ir. Turklāt tas atrodas pie Yalu upes, pretim Ziemeļkorejas Yuce salai.

Izkāpjam no busa, bet visi vārti, visas kases ciet. Kā tas var būt? Mūsu pieņemšanas meitene taču zvanīja! Staigājam apkārt, domājam, un tad aizejam uz citu pusi, kur atklājas ieeja. Mūsu tests 50 stundu vecs, bet iziet cauri. Izsekošanas kodu pat nerādām, jo tie prasa citu – to veselības kodu. Ideāli! Un esam iekšā! Mūris sākas tepat un stiepjas pāri klintij. Kāpiens ir ļoti stāvs, gluži tāpat kā tajā posmā, kuru redzējām Pekinā. Jā, esam bijuši veselos trīs Lielā Ķīnas mūra posmos! Viens no tiem bija neatjaunots, reāli no tā vien smilšu kalniņš bija palicis pāri. Redz, vietējie senāk ņēma ķieģeļus no mūra, lai celtu sev mājas. Un neatjaunotās mūra daļas tad palikušas, kādas nu ir. Bet šī, gluži kā Pekinā, ir sataisīta smuki, un var labi pastaigāt pa šo nozīmīgo sienu, kas glāba ķīniešus no „mežonīgajām” ciltīm. Mūris aizved līdz pat klints augšai, un no turienes Ziemeļkoreja ir tik tuvu, ka var redzēt arī pašus militāros vīrus savos posteņos! Pašā augstākajā mūra daļā ir binoklis uz statīva, un samaksājot var vērot vietējo korejiešu dzīvi. Puiši strādā laukā, bet apkārt staigā militārie vīri ar ieročiem. Drīzāk izskatās pēc kādas koncentrācijas nometnes. Lidināt dronus aizliegts, liela kamera vēro, kāmēs vērojam Ziemeļkoreju. Nekas spīdošs. Šajā pusē dārzi, mājas, augstceltnes, tajā pusē lauki, pāris apsargāti vietējie un zemu jumtu mājeles. Interesanti, neparasti. Un gribas uz to Ziemeļkoreju. Noteikti neizlaidīsim savos pasaules ceļos.

Kalnos sniegs, Arča māj korejiešu apsargiem. Tad, kad noejam pie pašas Ziemeļkorejas salas, sagaida policijas auto. It kā varētu aiziet līdz upei tur, kur tie neskatās, bet negribas riskēt. Arča gan smej – iedomājies, varējām uztaisīt mazajam ziemeļkorejiešu ciemam stāstu vakaru – divi „krievi” pie sētas bija pienākuši. Bet Ķīnas pusē tas varētu izskatīties citādāk – divi ārzemnieki (kas jau pats par sevi ir slikts vārds) ar divām (!!!) zvaigznēm savos izsekošanas kodos, bez derīga testa veica nelegālas aktivitātes. Labāk iztiekam bez tā visa.

Lielā Ķīnas mūra piedzīvojums šoreiz bijis visspilgtākais no trim, un esam gatvi doties uz pilsētu, kur atkal krastmalā vērojam to nereālo atšķirību starp abām pusēm – vienā augstceltnes, otrā plaši lauki, vīri ar ieročiem, un pāris strādnieciņi, kas droši vien gribētu būt upes otrā krastā. Lai gan – kas zina – ja cilvēku „skalo” ar kādu informāciju, tas tai sāk ticēt. Ķīniešiem Ķīna ir Paradīze, varbūt korejiešiem Ziemeļkoreja?

Šodien „košanas diena” – vietējie jau svinības sākuši no agra rīta. Savukārt mēs vakaru noslēdzam ar pastaigu gar upi. Kā apsēžamies, aizbaidām vietējos atpūtniekus. Un tie tikai izmet: tie krievi… Un mēs, latvieši, tad paliksim šajā foršajā vietā vēl nedēļu, un tad mēģināsim tikt atpakaļ, lai vēl pēdējos trīs mēnešus pavadītu Maņdžouli. Kas tālāk? Tik aizraujoši, ka paši nevaram vien sagaidīt!

Un tā pienāk svētdiena, kad skaidrs – šī bija pēdējā iespēja tikt uz Maņdžouli šonedēļ. Skatāmies, ka Harbina vispār ielikta „sarkanajā” zonā, kas nozīmē, to mums izsekošanas kodos tiešām nevajadzētu. Bet, kā ies, redzēsim nākamajā nogalē. Šodien ceļamies, uzzinām, ka visu laiku brokastis bijušas iekļautas istabiņas cenā, bet tās, protams, tagad nogulētas, un tad var doties uz korejiešu restorānu, kur mums sadod visādus rīkus, mērces, pat cukuru un etiķi – lai paši visu sajaucam tā, kā tīk, un tas mūs mulsina. Jā, tāda virtuve!

Tad domājam, ko šodien varētu apgūt. Blakus Yalu upes rezervāts, kura ainaviskā zona stiepjas 210 km garumā, sākoties no šīs pilsētiņas. Shuifeng rezervāts, kas ir lielākais rezervāts Ziemeļķīnā ar provinces lielāko ezeru, atrodas pusotras stundas brauciena attālumā. Ir arī Fenghuan kalns, kas esot viens no tiem svētajiem Ķīnas kalniem (te, šķiet, katrs otrais ir svēts). Bet ko darīt, ja nav vairs tā testa? Autoostā netiksim un tas nozīmē, ka neviena no šīm interesantajām vietiņām mums nav pieejama. Taisīt testu? Nē, neraustīsim kaķi aiz ūsām. Pietiekami mūsu DNS ķīnieši savākuši. Nedosim tiem vēl vienu lieku.

Tā nu soļojam uz Andongas Seno ielu. Patiesībā, Dandonga senāk tika saukt apar Andongu, kad apgabalu dibināja Qing dinastija 1876. gadā.  Lasām, ka ieliņā saglabājušās ēkas no senajiem laikiem. Tās vecās ēkas Ķīnā jau ļoti skaistas. Bet vienmēr kārtīgi pasargātas. Jau redzam – jārāda izsekošanas kods. Nu neko – riskējam. Apsargs uzreiz parāda mums izeju. Bet tad izvelkam testus – nu šajā pilsētā taču taisīti! Labi, tas ātri mūs mudina skriet tālāk. Un tā nu atrodamies noslēgtā pelēku ķieģeļu ēku kompleksā, kur apkārt mazie restorāniņi gatavo korejiešu un ķīniešu delikateses. Ir smuki, bet skaidrs, ka tie gaidījuši vairāk apmeklētāju.

Sasniedzam krastmalu, un šoreiz aizejam līdz Ķīnas pusē esošai Mēness salai. Tā atkal esam soli tuvāk Ziemeļkorejai. Smieklīgi jau, ka viss krasts ar tiem binokļiem noklāts, savukārt gudrāki vietējie paņēmuši savus binokļus, un tad nu visi vērojam, ko dara ziemeļkorejieši. Tie, ko redzam, staigā uniformās ar ieročiem. Ā, nē – vēl viens opis sporta tērpā skrēja. Jā, ēkas jau tajā pusē ir. Bet šķiet, ka visas pamestas. Ir aktivitāte, bet tikai militārā. Ķīnas un Ziemeļkorejas puses atšķiras drastiski. Smieklīgi ir mūsu vecākei ķīnieši, kas ziņkārīgi staigā ap binokļiem, un vienkārši liek savu galvu klāt mūsējai, līdz reāli atļaujam tiem paskatīties pa to binokli, par kuru jāmaksā eiro piecās minūtēs. Un tad šie vīlušies – nekādu spožumu jau ieraudzīt nevar. Jautā, no kurienes esam, bet valsti nezina. Un tad iet savās gaitās.

Šajā saulainajā dienā tiešām var redzēt daudz vairāk tūristu. Un arī vietējie aktīvi dzied karaoki, muzicē (daži akordeonisti uzspēlē krievu meldiņus), dejo, lidina pūķus un vingro. Visa Ķīnas puse pilnīgi skan priekā! Bet no Ziemeļkorejas dzirdama dūkoņa – dūmi jau nāk no vienas rūpnīcas. Kaut kas tur notiek, bet nu pie pašas robežas jau retais var atrasties.

Turpinām pastaigu gar krastmalu, klausīdamies, kā vietējie sauc: Paskaties, krievi! Esam vienīgie ārzemnieki te. Nez, kāpēc šī tautība mums vienkārši tiek piešķirta. Ir vietas, kur novietotas Ķīnas policijas laivas, un tur fotografēt nedrīkst. Protams, tas būtu muļķīgi, jo neviena fotogrāfija nav to nepatikšanu vērta. Bet ir arī tūristu laivas, kas gan tagad diemžēl nekursējot. Citās reizēs tās aizvedot līdz pat pašam Ziemeļkorejas krastam, kur, protams, izkāpt nedrīkst.

Ir dažas vecas zvejnieku laivas, un pat tām saules baterijas uz jumtiem uzstādītas. Ir dīvainie pieminekļi. Viens no tiem ir zāģis ar uzrakstu: zāģē, vai tiec sazāģēts.

Šodien saradušies suvenīru tirgotāji, un ir tie, kas piedāvā iegādāties Ziemeļkorejas naudiņu (mākslīgu gan – tādu, kādu mums neļāva uz Latviju pa pastu sūtīt), un arī piespraudītes ar Ziemeļkorejas līderu sejām. Jā, paņemam tās piespraudītes – interesanti taču! Smejam, ka tantuks mūs pasauc malā un slepus no maisiņa izvelk vēl kādu nozīmīti – šķiet, ka ziemeļkorejietis uz Ķīniešu karoga. Bet to, redz, izlikt uz paklājiņa nedrīkst – var nepatikšanas sanākt. Tomēr vairs jau neko nepaņemam, un domājam – vajadzēja kaulēties, bet mums jau kaut kā tas nav asinīs. Dažreiz jā, bet tad, kad redzams – šiem ļaudīm tā liekā juaņa noderēs, iedodam ar. Veikals bez mums nabagāks nepaliks, bet tas ielu pārdevējs priecājas par katru nopelnīto kapeiku.

Noslēdzam vakaru tad, kad satumst un visi sāk vērt vaļā baidžu pudeles restorānos. Lai arī apkārt vīruss un citas krīzes, Ķīnā vienmēr tāda ballītes sajūta. Nez, varbūt tas vienkārši mūsu prātos, jo var jau simtiem dažādas realitātes blakus esoši cilvēki izdzīvot. Bet par to, kāda mūsu galvā, ir prieks!

Sākas pēdējā nedēļa ārpus Maņdžouli. Varbūt, protams. Skatāmies, ka ceļš atpakaļ paliek arvien sarežģītāks. No Harbinas vilcieni atcelti – tāpēc, ka tā tagad sliktajā zonā. Pamazām tiek atcelti pat vilcieni līdz šīs provinces galvaspilsētai, kas ir vienīgais mūsu glābiņš kā pārvietoties. Neko nevar paredzēt. Un ne tikai katrai provincei citi noteikumi, bet arī katrai mazajai pilsētelei, tāpēc atliek vien nojaust, kāds trakums mūs gaida nedēļas nogalē. Bet tas arī būs pēdējais.

Šodien ar busu dodamies uz jauno Dandongas apgabalu. Te daudzām Ķīnas pilsētām piebūvētas jaunās zonas, jo iedzīvotāju skaits jau tāpat aug. Interesantākais te ir „Jaunais draudzības tilts” pāri upei uz Ziemeļkoreju. Uz tilta gan tāpat neuzkāpt – viss nožogots un vēl apsargi uzlikti. Kad ejam apskatīt tos žogus, uzreiz satraucam likumsargus, un tad vien atliek atkāpties un paskaidrot – mēs tikai paskatīties. Un skatāmies arī caur binokļiem, kas nosēti krastmalā. Otrā pusē redzami tikai militārie vīri, kas sargā tukšu robežu. Nekāda kustība, izņemot retu vilcienu un vienu laivu, pagaidām nenotiek.

Atgriežamies 15 km attālajā vecajā Dandongas daļā un aizstaigājam gar krastmalu uz otru pusi. Pavisam tuvu ir Ziemeļkorejas salas, un tur sabūvētas mazas mājeles – šķiet, ne līdz galam pabeigtas. Kamēr tepat slejas milzīgas augstceltnes. Jā, tie binokļi laikam, lai vietējiem atgādinātu, cik Ķīnā ir labi, kamēr citiem, redz, nekā nav.

Diena ir forša, tie, kas mūs neuzskata par krievu tūristiem (ko nebeidzam dzirdēt katru pusstundu vai pat biežāk), jau priecājas mūs atkal ieraudzīt savos veikaliņos. Bet tikmēr apkārtējais pamazām slēdzas ciet. Jāsāk plānot kārtējā bēgšana. Vakarā apsēžamies un domājam. Labi – vilcieni vairs nav variants. Tātad jālido. Bet jāaizkļūst līdz Shenyang lidostai, pilsētā nepavadot vairāk kā četras stundas, lai nedabūtu savos izsekošanas kodos vēl vienu zvaigzni. Bet neviens no mūsu iespējamajiem lidojumiem nesakrīt ar mūsu iespējamo iebraukšanu Shenyang no šīs pilsētiņas. Darīsim gudrāk – ar vilcienu aizbrauksim līdz pilsētas robežai (kas vēl skaitās pie cita apgabala), un no turienes ņemsim braucēju uz lidostu tieši divas stundas pirms izlidošanas. Tad mūsu izsekošanas kodiem vajadzētu būt OK. Viena zvaigzne būs pazudusi, sestdienā tad ceļosim ar vienu palikušo. Maņdžouli var ielidot tikai no Iekšējās Mongolijas galvaspilsētas. Bet no šejienes līdz turienei grūti tikt. Sanāk, ka mēs lidostā pārsēšanās laikā gaidītu vairāk kā četras stundas. Un tas nozīmē, ka saņemtu atkal to slikto zvaigzni pie koda (arī Iekšējās Mongolijas galvaspilsēta ir „sarkanajā zonā”). Vienīgais – varam lidot no Shenyang uz Hailaru, kas ir divu stundu braucienā no Maņdžouli. Bet tur būs jāiziet no lidostas, un tas nozīmē – mūs var ielikt karantīnā uz divām nedēļām. Ir sarežģīti. Direktores meita tikko atgriezusies ar vienu zvaigzni kodā. Bet viņa tomēr ir ķīniete. Un tas ir pavisam citādi, kā būt ārzemniekam. Kā jau esam stāstījuši, mūs diskriminē uz visām pusēm. Bet nevar jau tā – par kaut ko priecāties, par kaut ko nē. Vienkārši pieņemam, kā ir. Pret mums vienmēr izturēsies citādi – nedaudz baidīsies, bet algas arī lielākas. Beigās līdzsvars!

Vakarā atkal jaunumi. Tādi te bieži. Izrādās, valsts skolas no aprīļa plāno paildzināt nodarbības vecākajām klasēm – tām no sestās līdz devītajai. Mācīsies bērni līdz astoņiem vakarā. Kas nozīmē – mums atkal puse skolēnu pazūd. Brīvdienās tos mācīt ir aizliegums, bet – reāli – kaut ko jau skolai būs jāizdomā, lai spētu eksistēt. Ķīnas valdība apmācības centrus tiešām nolēmusi likvidēt.

Tikmēr Maņdžouli atgriezusies amerikāniete. Tā pa taisno ielidojusi no Šanhajas (kas arī skaitās „bīstamā zona”). Šoreiz visu detaļās stāstīt laikam nevarēs, bet īsumā – meitene no sākuma palaista vaļā, pie ielidošanas vien tests bijis jāuztaisa. Taču tad policija sākusi meiteni meklēt – „visiem” ar „sabojātu” kodu divas nedēļas jāsēž karantīnas viesnīcā. Protams, tas neattiecas uz ķīniešiem, vai ne? Varam pateikt, ka tur nu sākas paslēpes.

Ko mēs? Sapņos jau rādās visi tie kodi, robežas, iespējamās karantīnas. Reāli pēc Ķīnas varēsim būt profesionāli „izbēgšanas plāna” gatavotāji. Gluži kā noziedznieki bēguļojam un nemitīgi pierādām, ka esam veseli. Bet arī ar to nepietiek, tāpēc, ka esam taču ārzemnieki. Jā, Ķīna devusi mums labas dzīves prasmes.

No rīta rakstām ķīniešu asistentam jautājumu – vai tad mēs varam ar to zvaigzni braukt atpakaļ šonedēļ, un kurš variants labāks – tas lidojums uz Maņdžouli vai blakus pilsētiņu? Ko mums saka? Nebrauciet. Tikai ne tagad. Jā, skaidrs, ka skola nevar atļauties mūs pazaudēt uz divām karantīnas nedēļām. Mums ir jāsagaida laiks, kamēr mūsu kodos nebūs tās zvaigznes. Un tā ir nākamā trešdiena. Tad būs pagājušas divas nedēļas kopš būsim pametuši Dalianu, kur tagad vīruss. Smejies vai nē, bet divas nedēļas ir tik ļoti ilgs laiks! Mums jākrusto ne tikai roku, bet arī kāju pirksti par to, lai nekas nenotiktu šajā Ziemeļkorejas galā. Paredzēt neko nav iespējams. Dienas laikā viss var apgāzties kājām gaisā. Bet nav jau ko pārdzīvot – vienmēr darām visu, ko varam, un tad vien atliek plūst kopā ar straumi un to izbaudīt!

Ar savu jauno plānu palikt Dandongā kā karantīnas pilsētā, kur esam brīvībā, dodamies ielās. Sākumā vilciena stacijā saņemam atpakaļ naudiņu par biļetēm, ko atceļam, lai atkal pirktu citas. Esam atraduši vairākus kalnus un saulainās dienas vislabāk izbaudīt foršā pastaigā starp ķīniešiem, kas vienmēr mūs pārsteidz. Tie trenē rīkli mums neiedomājamos veidos, izdomā visneparastākos priekšnesumus. Arvien, arī pēc pusotra gada te, apstājamies un sasmejamies – ķīnieši taču tik forši! Ja dosimies prom, Ķīnas noteikti pietrūks, bet atpakaļ te netikt savus gadus desmit vismaz.

Mazā divu miljonu pilsētele ir diezgan viegli apgūstama, un saprotam, ka drīz arī nebūs mums te ko darīt, jo esam pieraduši tā iet – cik efektīvi vien iespējams. Bet nu atliks lēnā solī baudīt dienas un vērot situāciju. Skola atveras aprīlī. Kaut kā jau uz to Maņdžouli jātiek.

Kāda burvīga diena! Viena no divām zvaigznēm mūsu izsekošanas kodā izdzisusi. Tad, kad pazudīs arī otra, „būsim veseli”, un varēsim doties atpakaļ uz Maņdžouli. Smieklīgi, ka Ķīnā var „saslimt” ar atpakaļejošu datumu. Un tā nu atliek turpināt ar Dandongu! Šodien atklājam, ka te, patiesībā, ir ļoti daudz pakalnu, un katrā no tiem var arī uzrāpties. Vēl neizstaigātie kalni gan nav tik tūristiskos apgabalos, tāpēc sanāk nedaudz pabaidīt vietējos. Viens opis pat karaoki pārtrauc dziedāt, neticēdams, kas tam iet garām. Daži uzreiz kabatā meklē maskas, bet esam pie tā jau pieraduši. Ja katru dienu saka: „ārzemnieks ir slikts, tikai tas arī atnes vīrusu”, kā tad var nebaidīties. No templīša kalna virsotnē paveras skats uz vēl diviem pakalniem – tos pievarējām pēdējo divu dienu laikā. Bet izrādās, ka šie trīs nav vienīgie! Ejam tālāk, un tas, kas kartē uzrādās kā parks, ir vesela klints! Stāva, jā. Ne tik droša kā gribētos. Bet pēc tā trakā ķēžu kāpiena Hainanas salā, vairs nekas neliekas pārāk ekstrēms.

Šodien gan laikapstākļi pavisam viltīgi. Ir vēss, vējš. Diena iesilst vien līdz plus pieciem grādiem. Te pavasara iestāšanās vēl kādu laiciņu jāpagaida. Nemaz neticas, ka šis ir pēdējais pavasaris Ķīnas ziemeļos! Patīk jau mums te. Bet arī dienvidi patīk. Patīk Ķīnā, un patīk ārpus tās. Smieklīgi domāt par to patikšanu. Nu ko darīt, ja viss patīk? Laiks rādīs. Pagaidām sākam iemīlēt Dandongu. Foršākajās ēstuvītēs viesmīļi jau skrien pretī, saukdami: Hello! Jūs taču no Latvijas bijāt, vai ne? Citi atkal stāsta sanākušajiem, cik reizes un kurās dienās te bijām ienākuši. Pārējie filmē. Šodien pat pamanām vienu ārzemnieku. Tumšs puisis, bet nevar jau pateikt, no kurienes. Ķīnietis toč nē. Tātad neesam vienīgie! Esam gan izstaigājuši pilsētiņu krustu šķērsu, un sākam vietējos „pieradināt” pie domas, ka kādu laiciņu te vēl uzkavēsimies.

Klāt ceturtdiena. Mūsu reģions no 11. vietas vīrusa ziņā „pārcēlies” uz trešo. Neesam sajūsmā. Sāk parādīties arī citas vietas provincē, kur atklājušies saslimušie. No Dandongas vēl patālu. Bet kas lai zina, kas pa divām nedēļām var notikt. Trīs reiz pār plecu un pie koka – nākamā sestdiena ir pēdējais variants, mūsu pirmais un pēdējais vilciens uz Maņdžouli.

Bet tikmēr – turpinām ar pilsētiņu! Šodien viss tādā vieglā miglā. Dīvaini, ka upē līmenis tik ļoti svārstās. Kuģi vēl pāri peld, bet tad, kad ūdens gandrīz nav, Ziemeļkoreja šķiet kā ar roku sasniedzama. Un vēl foršāk saņemt ziņu no latviešu ceļotāja Arvīda, kas arī stāvējis uz Ķīnas – Ziemeļkorejas Draudzības tilta. Vīrs mums iesaka aizbraukt uz Ziemeļkoreju ar tūri – oho! Izpētām to, kā mūsu tautietis ticis iekšā vienā no pasaules slēgtākajām zemēm, un tas šķiet pat iespējams! Cik gan ātri tādu pozitīvu satraukumu var sajust – jā, ir izdarāms! Ja jau esam Ziemeļkorejai tik tuvu, būtu dīvaini neizmantot šādu izdevību! „Ieliekam” vienu no saviem jaunajiem tuvākajiem mērķiem Kosmosa plauktiņā – tagad tikai jāseko līdzi iespējām, kas noteikti uzradīsies!

Gar upi dodamies krietnu gabaliņu līdz tiem kalniem, kurus vakar redzējām no pēdējā pievarētā. Atklājas, ka viens kalns nožogots, bet ir vēl citi pie horizonta. Jā, jau esam ārpus pilsētas centra un vietējie ne tikai atskatās, bet pārtrauc lauku darbus, atver mutes un seko mums ar acīm – nav iespējams, ka šāds te ieradies! Ejam gar mazdārziņiem līdz sasniedzam kādu ēku. Tik daudz izlasīt mākam – pansionāts. Sasmejamies, ka jau „parastais” ķīnietis mūs redz kā staigājošu indi, kur nu vēl pansionāta ļaudis! Tie gan jau mums arī izkapti plecā pamana. Un tad nodomā – izrādās, ka Tā nāk baltā krāsā, nevis melnā!

Ejam garām arī pansionāta nožogojumam – ja būs privātīpašums, pēc kāda tas viss izskatās, atvainosimies un dosimies atpakaļ. Bet neviens pakaļ neskrien. Labi. Tad nu turpinām ceļu, līdz sasniedzam kapsētu. Jā, nu kā reiz ceļa turpinājums. Un tad sākas taka kalnā, kam sekojam. Patiesībā, Ķīnā neesam bieži kapsētas redzējuši. Bet tās, kurās sanāk ieiet, atrodas pakalnos, kapiņi rotāti mākslīgajiem ziediem. Nav tāda īpaša atsevišķa sētiņa katram. Vien akmens un ziedi, un nākamais turpat blakus. Taka beidzas pie sētas kalna viducī. Bet redzams, ka vietējie izstaigājuši arī tādu mazu celiņu kalnā augšup. Neko – dodamies! Nav kalns ne tūristiem, ne īsti kāpienam domāts, bet tas arī tas skaistākais – pašā galā tāds miers un klusums. Pat lapsiņa aizskrien, tikko no vistas spalvu kaudzes aizbiedēta. Klintis, pakalni, upe, Ziemeļkoreja. Tāda jauka diena. Smejam – vēl astoņas priekšā. Vēl astoņi pakalni jāatrod!

Šodien tiekam ielaisti arī veikalā. Neprasa izsekošanas kodu, lai arī pie sienas tā attēls. Bet veikalā tikai pārliecināmies, ka izdevīgāk gardumus pirkt pie ielu tirgonīša. Vietējie arī sāk ar mums aprast. Esam pilsētu izstaigājuši, un dažas ielas, protams, biežāk kā citas. Un tur tad ķīnieši vairs nebrīnās, bet uzsauc, un neaizmirst pajautāt, no kurienes esam, un ko te darām. Un mēs? Mēs baudām Dandongu, kamēr tā sanācis. Un ceram, ka no šejienes reiz tiksim arī līdz pašai Ziemeļkorejai!

Tā pienāk piektdiena, galīgi lietaina diena, un kalni izpaliek. Izpaliek arī mūsu plānotais brauciens uz Maņdžouli ar vilcienu, jo biļetes atceltas. Jautājam tiem, kas Maņdžouli – kā tur viss notiek? Izrādās, amerikāņu kolēģe tomēr ielikta karantīnā, bet ļoti veiksmīgā kārtā savā dzīvoklī. Jautājam – kāpēc ārzemnieki ar zvaigzni kodā tiek izolēti, bet ķīnieši ne? Tas neesot tāpēc, ka ārzemnieki. Bet kā tad ar citiem, kas atgriezušies Maņdžouli ar to nelaimīgo zvaigzni? Atbildes nav. Jā, esam citādāki, un ar to jāsamierinās. Bet jāmeklē arī alternatīvas ceļam. Viens variants – doties uzreiz ceturtdienā, kad no koda tai zvaigznei vajadzētu pazust. Bet izdevīgākie lidojumi ir sestdienā. Tomēr kas zina, kas pa divām dienām var notikt. Katrā ziņā nekas nav skaidrs un skaidrāks nekas arī nepaliks. Jādara tā kā līdz šim – jādzīvo un jāskatās, kur tad tie ceļi īsti aizvedīs!

**

Iepazīsim Ķīnu! Dandong, lielākā Ķīnas pierobežas pilsēta Yalu upes krastā, atrodas uz Ķīnas un Ziemeļkorejas robežas, Lielā Ķīnas mūra austrumu galā, un tiek datēta ar Qin dinastijas pirmsākumiem (221. g. p.m.ē.) Pilsētas stratēģiskā atrašanās vieta padara to par galveno ostas pilsētu un tirdzniecības ceļu Ziemeļkorejai. Saskaņā ar diezgan veciem datiem (2010. gada) Dandongā dzīvo 2,45 miljoni iedzīvotāju.

Šī ir ideāla vieta tiem, kuri vēlas sajust Ziemeļkorejas dzīvesveidu. Daudzi ziemeļkorejieši ikdienā veic darījumus visā pilsētā, gandrīz uz katra stūra var atrast pārdevējus, kas tirgo Korejas pastmarkas un citus propagandas materiālus.

Pilsētas apmeklētājiem ir ne tikai iespēja aplūkot Ziemeļkoreju pāri upei, bet arī nogaršot Ziemeļkorejas ēdienus kā, piemēram, ļoti asas saldskābās delikateses ar savvaļas kalnu dārzeņiem. Jā, Dandonga galvenokārt slavena pateicoties tās unikālajam kaimiņam Ziemeļkorejai. Dandong ir tūrisma un tirdzniecības vārti korejiešiem un ķīniešiem. 500 metrus pāri Yalu upei (korejiešu valodā Amnok upei) atrodas Sinuiju pilsēta, kurā dzīvo 400 000 ziemeļkorejiešu. Dandongā savukārt mīt han ķīnieši, mandžūrieši un arī paši ziemeļkorejieši.

Ķīnas piedzīvojumi turpinās!

Mūsu viesnīcā ar autobusiem tiek ievesti cilvēki – tie visi iet karantīnā tāpēc, ka saskārušies ar kādu no tiem saslimušajiem. Ja no rīta rādījās, ka vīruss ir astoņiem, tagad zināms, ka četri ir patiešām apstiprināti. Bet no tiem četriem izriet pāris simti „iespējamie” slimnieki, kam tagad divas nedēļas jāsēž viesnīcā. Iedomājies – kolēģis ar vīrusu, un tad tev un taviem radiem jāiet „ieslodzījumā”… Neko. Mēs vadām nodarbības no necilās viesnīciņas blakus. Ik pa laikam kāds pie durvīm pieklauvē un pabļaustās, bet to veiksmīgi ignorējam. Pēc nodarbībām redzami kombinezonu cilvēki, kas ir pārsteigti sastapt „baltu” seju tik netālu no visa epicentra.

Bijām teikuši, ka istabiņas izmantosim līdz astoņiem vakarā – nodarbību beigām. Tomēr, tā kā Harbinas vietā monēta mums parādījusi dienvidus, arī vilcienu laiki mainījušies. Mums tas ir pusdivos naktī. Tā nu paņemam aliņu, lai kaut kā atzīmētu skaisto Sieviešu dienu, un „pa kluso” paliekam istabiņā līdz pusnaktij (elektronisko karti mums teica atstāt istabiņā, tāpēc tā varam – neviens nepieskata). Tad ņemam somas un dodamies uz vilciena staciju. Jā, pašlaik no Maņdžouli attālināmies, bet kas lai zina, cik ilgi tiem būs „lokdauns”. Redz, šoreiz saslimušie ir paši pilsēteles iedzīvotāji, ne iebraucēji, un neviens nesaprot, no kurienes vīruss parādījies. Testēt visus pārtraukuši šodien, pēc sešām reizēm.

Mums jautrība turpinās! Vilciena stacijā šoreiz liek pašiem padzerties no termosiem (parasti tos vienkārši pieliek pie gudra aparāta, lai pārliecinātos, ka iekšā ir ūdens, bet var jau arī likt pašam dzert savu līdzpaņemto „indi”). Nakts vilcienā, kas šoreiz pavisam piepildīts. Vēl joprojām apbrīnojam vietējos par to pacietību un mieru. Nav svarīgi, vai blakus kāds skaļi čāpstina, griež nagus, kas lido uz visām pusēm, skaļi skatās porno. Tas viss piederas pie lietas – vienkārši esi sabiedrības daļa, nav par ko dusmoties vai stresot!

Piecas stundas miega visneparastākajās pozās, un esam Dalian, 356 km no Shenyang. Pie izejas gaida kombinezonu cilvēki. Redzam, ka visi rāda ceļošanas vēstures kodu. Nu atliek krustot pirkstus un cerēt, ka nekādās karantīnās mūs neliks. Izliekamies, ka neko nesaprotam, un nerādām to izsekošanas kodu, bet citu. Tas gan neiet cauri, mums prasa pārbraucienu vēsturi. Labi, netiekam izlaisti cauri, protams, bet gan nosūtīti pie atsevišķiem vīriem, kas dažus nelaimīgos piereģistrē. Redzam, ka ķīnieši rāda testus. Tā nu darām arī mēs. Bet čalis, kas ir diezgan jauniņš, pēta mūsu kodu un nesaprot, kāpēc mēs rādām testu, ja mūsu ceļošanas sarakstā neparādās neviena bīstamā zona. Redzi, Sanja jau oficiāli nav sliktajos sarakstos, tikai dažas pašvaldības to sadomājušas. Tā puisis vienkārši nosaka: „Ejiet!” Un, ja kāds saka: ejiet – tad vienkārši jāiet, un tik ātri, cik iespējams. Esam tikuši cauri sveikā! Droši vien tos, kurus reģistrē, pēcāk arī sazvana, un tiem atkal liek testēties. Tā jau ir bijis. Bet šoreiz mūs nebūs tik viegli atrast. Lieliski!

Un izejam Dalian. Oho! Pavisam citāda sajūta! Pavisam citāda vieta! Augstceltnes, tinušās miglas mākoņos, un tramvaji braukā pa ielām. Atkal esam kādā pavisam neparastā Ķīnas pusē. Bet nu steidzam uz rezervēto viesnīcu. Sākumā viss labi, bet tad viesnīcas boss izdomā, ka tomēr nevaram palikt, jo viesnīcai nav atļaujas izguldīt ārzemniekus. Un jau zinām, kā šādā situācijā rīkoties. Rakstām Trip mājaslapas komandai (kurā rezervējam viesnīcas). Kā nekā – viņu lapā teikts, ka visas viesnīcas uzņem ārzemniekus, ja to aprakstā nav minēts citādi. Trip komanda tad sazvana viesnīcu un aprunājas. Tad vēršas pie mums, sakot, ka tā ir viņu kļūda. Redz, līdz ar vīrusa izplatību, daudzas viesnīcas vairs ārzemniekus uzņemt nevar. Tāpēc tie mums piesakās atrast jaunu vietu un, protams, izmaksāt kompensāciju. Labi, pēc piecām minūtēm Trip komanda atsūta mums viesnīcas istabiņu, kur varam palikt, bet par 40 eiro. Sakām, ka tas mums daudz par dārgu. Tie mūs mierina – cenu starpība būs mūsu kompensācija. Tātad – pasūtījām viesnīcu par desmit eiro, to saņemam atpakaļ, jo te palikt nevaram, un klāt nāk kompensācija 30 eiro apmērā. Jā, esam priecīgi. Mums gan kompensācija nāk ne bankas kartē, bet gan tajā mājaslapā – saucās Trip naudiņās. To var tērēt tikai citām viesnīcām. Taču viesnīcā, ko šie mums piedāvā, nepieņem Trip naudiņas. Tāpēc rīkojamies gudri – rezervējam citu lētu viesnīciņu, kas šīs Trip monētiņas pieņem, un sanāk, ka paši par savu palikšanu Dalian vispār neko nebūsim iztērējuši.

Un nākamā viesnīca tiešām pieņem ārzemniekus, un šoreiz arī tas tests noder. Jā, šī ir pēdējā diena, kad tas derīgs (48 stundas kopš kociņa rīklē). Un tad jau jāskatās, kā mums izdosies pārvietoties tālāk.

Dodamies Dalian izpētē. Pirmais, ko sasniedzam, ir viens no neskaitāmajiem laukumiem. Dalian ir pilsēta ar lielu skaitu laukumu, līdz šim visvairāk Ķīnā. Pa vidu zaļš, vietējie baro baložus, apkārt slejas daudzdzīvokļu ēkas. Dalianas arhitektūrai ir starptautisks stils. Šeit ir Eiropas kupolveida ēkas, krievu ēkas, baroka arhitektūra, bizantiešu arhitektūra, japāņu villu ēkas un tradicionālās ķīniešu ēkas. Te tiešām ir ļoti skaisti! Tepat tuvumā ir Krievu iela. 1890. gados krievi Dalianā izveidoja savu mazo impēriju un atstāja dažus arhitektūras brīnumus. Jā, arī te pārdod matrjoškas, krievu šokolādi un šņabi. Bet mūsu Maņdžouli Dalianas ieliņa nestāv līdzās. Vietējiem gan interesanti – tiem šķiet, ka ieraudzījuši pašus krievus. Iet garām un izmet: „Re, krievi!” Un mēs pretī: „Neesam gan”, un tas, protams visus samulsina vēl vairāk.

Pilsētas parki ir jauki, un interesanti vērot arī to, ko tad vietējie dara šeit! Dejo, muzicē, spēlē galda spēles un vienkārši vēro citus. Un visbeidzot dodamies uz „Dalian Venēciju”. Skaidrs, ka tā ir ļoti populāra vieta, jo pat metro, kas uz turieni ved, nu jau tiek izmantotas piecas valodas – ķīniešu, angļu, japāņu, korejiešu un krievu. Smejam – jo tuvāk pludmalei, jo vairāk sākam saprast sacīto. Lasām, ka te labi izbraukt ar gondolām, kas izlaivo starp vairāk nekā 200 Eiropas stila ēkām, radot apmeklētājiem Venēcijas atmosfēru. Taču šajos krīzes laikos pat ūdens no kanāliem izlaists, nekādas gondolas. Jā, ir pavisam citāda stila ēkas, senāk bijuši bāri, restorāni, bet nu viss slēgts. Krastmala ir skaista, klaigā kaiju bari. Taisnu līnijā pa karti velkot no Dalianas, var sasniegt pāri līcim esošo Pjongjangu – Ziemeļkorejas galvaspilsētu. Tur arī reiz būsim, bet ne tik drīz.

Pelmeņu muzejs slēgts, bet pa lodziņu iespējams paskatīties, ka te salikti eksemplāri (protams, plastmasas) no tādām zemēm kā Japāna, Vācija, Ukraina, Ķīna, Koreja un citām. Un tepat pelmeņu ēstuvē nogaršojam vietējo veģetāros brīnumus. Jā, ķīnieši māk gatavot. Dažreiz gan „jāatkož”, kam kurš trauciņš domāts, kamēr vietējie apbrīno ārzemnieka nepraktiskumu, un viss aiziet!

Un tad jau laiks nodarbībām. Arčam pat tiek piešķirta darbinieku istabiņa pirmajā stāvā. Smejam – tās durvis izskatās uz tādu kā būceni, un gan jau viesnīcā paliekošajiem interesanti – no nekurienes nāk visādas dīvainas skaņas, saucieni un smiekli. Katrā ziņā priecājamies, ka ceļš mūs atvedis uz Dalian. Nekad jau nevar zināt, kā tas izvērtīsies, bet pagaidām – labi taču!

Ceturtdienas rīts paredzēts pilsēteles apskatei. Šoreiz dodamies uz krastmalu. Sākumā sasniedzam zvejnieku piestātni, kas ir ļoti izplatītas Eiropas valstīs. Patiesībā – Dalian jau nav gluži senā Ķīnas pilsēta, bet tāda ļoti moderna, eiropeiska pat varētu teikt. Te var apskatīt gan senas zvejas laivas, gan modernas jahtas. Ir daudz zvejnieku, kas saķēruši visādas dīvainas zivteles, arī jūras ežus, kas mēģina sadurstīt to ļaundari ar savām adatām. Ir rīts, neliela dūmaka. Dodamies ceļā. No šīs piestātnes līdz pat pilsētas slavenākajam laukumam ir ap 16 km gājiens gar krastmalu. Un tas šodien jāpaveic!

Tā kā Daliana ir populāra piekrastes tūristu pilsēta ar vairāk kā tūkstoš kilometru garu krasta līniju, te netrūkst piekrastes braukšanas un gājēju ceļu, un no tiem Binhai ceļš, kura kopējais garums ir 40 kilometri, esot skaistākais. Koka gājēju taka ir aptuveni 21 kilometra garumā, no tās nenoejam vien pašu „asti”, jo nedaudz aptrūkstas laika. Bet pastaiga ir tiešām pasakaina! Pa pakalniem augšup un lejup, caur dažādiem tematiskajiem parkiem. Izvēlamies gan tos, kas bez maksas, jo ir jau arī ar naudiņām apliktā Okeāna pasaule, Putnu parks, Zoo un vēl dauzi citi. Apkārt lidinās putniņi, patiešām pavasarīga diena! No zvēru dārza vai tāpat – bet pa mežiem pastaigājas arī briedis! Pa ceļam saliktas zīmes, ka vingrošana ir veselīga, un ka tas jādara regulāri. Stāstīts, kā muskuļus saglabāt jaunus, kādi vingrinājumi cik bieži jādara. Nu ja – gājiens pa pakalniem ir tāds labs sportiņš! Pat apmaldāmies uz dažiem tiltiem, pa kuriem var pāriet pat krietnu gabaliņu pa līci. Tik daudz taku!

Un tā nokļūstam līdz Dalian Xinghai laukumam, kas ir ne tikai lielākais laukums Āzijā, bet arī visā pasaulē! Tā platība ir 1,760,000 kvadrātmetru. Jā, Pekinas Tiananmenas laukums nestāv līdzās! Xinghai laukums atrodas pie jūras, un no tā paveras lieliski skati gan uz augstceltnēm fonā, gan uz krastmalu. Vietējie augstu gaisā lidina pūķus, ainavu padarot vēl brīnišķīgāku. Milzīgā strūklaka parka centrā, kas visdrīzāk tiek iedarbināta vasaras sezonā, tagad – gluži kā mazā Ķīnas Venēcija – ir tukša.

Diena ir skaista, bet nevar jau tā atslābt. Apkārt sāk parādīties arvien jaunas „vīrusa vietas”, tāpēc sekojam līdzi notiekošajam. Vilcieni uz Maņdžouli atsāk kursēt nākamās nedēļas trešdienā. Bet līdz tam? Skatīsimies, kādi pārsteigumi mūs vēl sagaida.

Piektdienā pārsteigums – darbiņš sākas jau no rīta, tāpēc nekur arī nepaspējam iziet. Bet laiks gan ļoti jauks, var just, ka nāk pavasaris. Nez, kā Maņdžouli. Ar nepacietību gaidām svētdienu, kad no mūsu ceļošanas vēstures izzudīs Sanja. Un tad jau visam vajadzētu būt labi.

Pārsteidz gan mūs ne tikai skola, bet arī iesnas. Un šķaudīšana. Un zini, kāda ir tā vienīgā doma galvā? Vai tik tas nav tas modernais vīruss. Par to vispār neko nezinām – vienīgais – tas paralizē pilnīgi visu, sevišķi Ķīnā. Pirmo reizi arī kārtīgāk palasām, kā tad var zināt – ir vai nav? Izrādās, ar vīrusu slimo tikai piecas dienas, bet Ķīnā jau ieslēdz uz visām trim nedēļām. Daži slimo viegli, daži bez simptomiem. Bet ir tie ar iesnām un šķaudīšanu. Šķiet, ka arī temperatūra. Tikko kā bijām teikuši – mēs neslimojam – parādās viss šis. Un tad atliek vien iedomāties – divi ārzemnieki pilsētā, kur nav neviena saslimušā, atved kovidu no tālās Sanjas. Izbraukuši cauri Harbinai, Shenyang (abās tagad vīruss, Harbina vispār aizslēgta un atzīmēta kā bīstamā zona). Izstaigājuši parkus, takas, ēkas, laukumus. Īsti „supersprederi”. Tie, kuru viesnīca pārvērsta par karantīnas viesnīcu pavisam nesen. Bet tajā pašā laikā – testu taisām katru ceturto dienu. Nebūtu taču loģiski saslimt! Un nav jau tā, ka sasirgām dienvidos, bet ziemeļos, kur pie nelaimīgā Maģiskā pakalniņa kārtīgi nosalām, tad vilcienā izcepāmies, negulējām un pēcāk vējā nostaigājām savus 20 km. Loģiski it kā. Bet vai eksistē vēl citas slimības bez kovida? Turklāt nekad tādas ekstrēmas aktivitātes mums nav kaitējušas. Uzzinām, ka daudzās valstīs ir tādi testi, ko vari veikt pats mājas apstākļos. Ķīnā par tādiem sāk tikai runāt. Te nevar nopirkt arī elementāras lietas kā aktīvo ogli un lētus vitamīnus. Jā, Ķīna ir sarežģītāka. Un kā reiz piektdienas vakarā klauvē pie durvīm viesnīcas meitenes. Jātaisa tests. Kāpēc? Pēdējais mums no citas pilsētas, bet katrā pilsētā vajag tādu, kas taisīts uz vietas. Tās tikai tagad attapušās.

Vari iedomāties, ka esam jau izplānojuši būt visās lielākajās ziņās – gan jau foto un klāt teksts: ja kāds redzējis šos ārzemniekus, tam jāizolējas. Mēs noteikti paralizētu pilnīgi visu. Ārzemnieks ar vīrusu! Krāmējam somas un dodamies taisīt testu. Somas krāmējam tāpēc, ka nu šoreiz droši vien „sapakos”. Neizslēdzam gan domu, ka – lai arī par vīrusu runā visu laiku – jābūt tiešām neveiksmīgam, lai Ķīnā tādu dabūtu. Viens saslimušais uz pusmiljonu Sanjā? Desmit uz astoņiem miljoniem Shenyang?

Sestdienā ierodamies slimnīcā, ārā pamatīgi gāž. Katrā vietā tik citāda sistēma! Te jāpiereģistrējas elektroniski, jāaizpilda visādas formas ķīniešu valodā, bet ir pat ārzemnieks, kas izlīdz. Jāpiemin, ka tās testēšanās vietas vienmēr ir ārā, zem telts jumtiņiem, pa kuriem iekšā gāžas ūdens straumes. Atnāk kāds darbinieks, kas palīdz mums ar papīriem, paņem pases un telefonu, lai norēķinātos slimnīcā. Mums līdzi neļauj iet. Nesaprotam, kā tam izdevies norēķināties bez pirkstu nospieduma (jo parasti to prasa pie maksājumiem), bet atnāk atpakaļ tas ar čeku 50 eiro vērtībā. Kas tad nu? Kur tādas summas? Sākam protestēt – vienmēr visur piecītis par testu, bet nu mums saka – jūs esat īpaši. Nē, neesam gan! Mēs taču Ķīnā strādājam! Neesam izbraukuši pusotru gadu! Ā, nu re – viss skaidrs. Puisis atvainojas. Pievienojis mums tūristu nodokli, lai gan tagad jau esam „vietējie”. Redzi, Daliana, tāpat kā Sanja, ir pilsēta, kur no 51 valsts tūristi var iebraukt bez vīzas. Un tad ārzemnieku jau iemācījušies „apčakarēt”.

Saņemam atpakaļ naudiņu, un uztaisām testu. Kad jāizvēlas starp degunu un rīkli, ņemam pēdējo protams. Un tad sešas stundas jāgaida rezultāti. Jā, ja slimosim – tad neviens cits jau mums vīrusu „neuzdāvināja” kā paši vietējie. Bet slaveni gan būsim. Skola noteikti liks to slēpt, jo vecāki negribēs mācīties pie tādiem, kas slimojuši. Ir bijuši gadījumi Ķīnā, kad ārzemnieku atlaiž, ja tas saslimst. Te pasaules vīruss ir kā lāsts. Vai mums tiešām šoreiz nelaimēsies?

Viss ir vienkārši …. Nelabā vietā. Tikko vienā no lielajām Ķīnas pilsētām kādā izstāžu centrā atklāts cilvēks, kas „iezadzies” tajā ar sarkanu kodu – tas liecina, ka šis bijis kontaktā ar kādu saslimušo. Jā, ķīnieši jau savējo kodus pavirši pārbauda. Ārzemnieks jau ir tas sliktais, kas jātestē un jābauda ik uz soļa. Video rādīts, kā policisti ar žogiem rokās mēģina lielajā kompleksā visus cilvēkus apturēt, lai tie nebēg ārā. Centrs ar pāris tūkstošiem cilvēku slēgts, kamēr katrs neiztestējas. Jā, panika. Bet tā ir Ķīna. Mēs tikmēr skatāmies uz viesnīcas darbiniecēm un nodomājam – jūs pat nezināt, ka pavisam drīz jūs ieliks divu nedēļu karantīnā…

Testa rezultāti parasti gatavi sešu stundu laikā. Bet atnāk pēc divām. Negatīvi! Fū, tāds atvieglojums! Mēs neko neesam paralizējuši! Slaveni nebūsim! Nu jā, šīs bijušas dažas stresainas dieniņas. Skaidrs, ka tagad paliksim Dalian līdz nākamajam testam, kas būs jātaisa ceļam atpakaļ uz Maņdžouli.

Nākamajā dienā esam sveiki un veseli. Un tiešām – veseli beidzot. Trīs dienu saaukstēšanās tieši testēšanās laikā nedaudz radīja saspringumu, bet ar to jau esam iemācījušies sadzīvot. Arī lietus vairs nelīst – dodamies pastaigā! Šoreiz sasniedzam vienu no pilsētas kalniem, kas nav aplikts ar naudiņām, un dodamies augšup un lejup pa kalnu takām. Tad, kad apstājamies krustcelēs, mūs angliski uzrunā vietējais, mēģinot mums paradīt īsto ceļu, lai gan kalnā viņam pašam kā vietējam esot viegli apmaldīties. Dalianā vietējie ik pa laiciņam nāk ar mums angliski parunāt, un tas ir jauki. Jūtams, ka citos gados te bijuši tūristi.

Kāpiens ir skaists, un tīrā pastaiga salīdzinot ar tām trakajām klintīm, kur Ķīnā pabūts. Viss gan tinies vieglā dūmakā, un nevar jau tālu saskatīt. Atgriežamies arī pasaules lielākajā pilsētas laukumā. Tur gar krastmalu salikti karuseļi, vietējie steidz piedāvāt dažādas tūres. Ir svētdiena, visi izklaidējas. Bet cik ilgi tās izklaides būs, nekad nav zināms. Jo ziņas ir šokējošas – blakus provincē vienas nakts laikā plus tūkstotis saslimušo. Un Ķīnā tā ir īsta katastrofa. Iedomājies, ka jau viens slimnieks var ietekmēt pilsētiņas „drošības statusu”, kur nu vēl tūkstotis! Un nav jau arī tik tālu no mums. Bet braukt prom vēl nevaram, jo Maņdžouli ciet. Turklāt ziņās parādās, ka tur atkal nācis klāt viens. Un viens uz 300 tūkstošiem iedzīvotāju nozīmē kārtējā paralīze. To, kad pilsēta atvērsies, mūsu kolēģi vēl tikai min. Nākamnedēļ, aiznākamo… Žēl jau mazās pilsēteles. Daudzi plāno izbraukt, citi, kas bijuši prom, nemaz netaisās atgriezties, arī daži mūsu draugi. Pieredzam tādu kā Maņdžouli norietu. Un ne no vīrusa tur vietējiem bail. Bet no valdības lēmumiem, kas ietekmē viņu dzīvi.

Savukārt mēs domājam – nav jau jēga sēdēt istabā un tāpat vien mācīt. Vai nu jāsēž Maņdžouli, kur mums dzīvošana apmaksāta, vai arī jākustas un kaut kas vēl jāizpēta! Arī Dalianas draugi pārsteigti – tur un tur, un tur esam bijuši. Jā, ja pētām, tad pētām tā riktīgi! Sekosim līdzi notiekošajam. Kopumā šīs brīvdienas izvērtušās ilgākas kā plānots, un tas ir daudz, daudz foršāk kā sēdēt ieslodzījumā Maņdžouli. Turklāt tik daudz no Ķīnas esam redzējuši! Vienīgais, ka pietrūkst Šanhajas un Tibetas. Un tad jau jādod laiks citām pasaules valstīm!

Maņdžouli ciet, Ķīnā vīruss vienkārši bomba. Ja no rīta izvēlamies savu nākamo galamērķi, tad pēcpusdienā tur jau vīruss. Un tas lieliem soļiem nāk mums tuvāk. Ko darīt? Nezinām. Skaidrs gan, ka šajā nedēļas nogalē jātiek tuvāk Maņdžouli. Ceļot varētu vēl ilgi, bet vienkārši nav palikušas vietas, kur to varētu darīt. Interesantā Rietumķīna, bet ne laikā, kad kuru katru minūti skola var pateikt: veramies vaļā, brauciet atpakaļ! Tā nu šo dienu vēl atstājam Dalianai un dodamies uz Dalianas Ekonomisko zonu 25 km attālumā no centra. Tas gan nav mūsu sākotnējais plāns, bet vietā, kuru bijām ieplānojuši, vienkārši notiek remontdarbi. Tādi ir pusē pilsētas. Traucamies garām Dalianas ostai, kas ir viena no lielākajām valstī. Reiz tā bija arī viena no pasaules darbīgākajām ostām, bet nu – jaunāko datu nav, vīruss visu diezgan sajaucis. Skaties – pat paciņas no Latvijas vairs saņemt nevaram, jo tajās taču vīruss.

Katrā ziņā Daliana ir atkal cita Ķīna. Te nav trako moču un velosipēdu, jo tie vienkārši aizliegti. Ir auto, kā skaits katru gadu, protams, palielinās, bet pagaidām vēl neesot pārslodze pilsētai. Ir metro, tramvaju sistēma otrā vecākā Ķīnā.

Nokļūstam attālā vietā, bet īstas atšķirības jau nav. Vien jaunās augstceltnes, kas paredzētas iedzīvotāju skaita pieaugumam. Lai gan tagad jau nedaudz smieklīgi – bija tā „viena bērna politika”, kas izvērsās tā, ka nav jauno, kuri spētu uzturēt vecākos, tāpēc Ķīnā atkal tas uzsvars tiek likts uz lielākām ģimenēm.

Atrodam kārtējo kalnu, kur mūs izpūš piekrastes pilsētas negaidīti spēcīgie vēji, un apskatām tos dīvainos Ķīnas pieminekļus. Tādi ir visur, bet nu vienmēr tik dīvaini. Tad dodamies vadīt nodarbības. Mūs sabiedē cilvēku rindas, kas līdz metro stacijai stiepjas pusotra kilometra garumā. Vai „lokdauns”? Vai karantīna? Trauksme? Kas noticis? Vienīgais, ko viens otram sakām: Jābēg! Ātri metro, un neskatoties atpakaļ uz viesnīcu. Pēdējie gadi bijuši kā īsta virtuālās realitātes spēle, kurā esam galvenie varoņi.

Kad skolēnus redzēsim klātienē, kas lai zina. Mūsu Dalianas draugi jau atraduši darbiņu mums te. Bet – ja izvēlēsimies palikt Ķīnā – noteikti gribēsim dienvidus. Tomēr tā palikšana ir 50-50. Varbūt laiks paceļot, jo šķiet, ka pasaule vairs nav paredzama. Plānot jēgas nav, bet pieredzēt visu, kas vēl pieejams – gan. Un, protams, izbaudīt katru dienu tā, lai nebūtu jāatskatās un jādomā, ka varēja labāk. Labāk arī tagad vienkārši nav iespējams!

Pārsteigums! No rīta parādās jaunākās ziņas – Dalianā 17 sirgstošie. Nu ko – skaidra lieta, ka jāpārceļas. Mēs jau esam tādā vīrusu midzenī – apkārt cipari tūkstošos, kamēr rietumos nekā. Tā ir, kad 95% no Ķīnas iedzīvotājiem mīt austrumu krastā. Bet šodien kaut kur doties par vēlu. Tāpēc veltām savu pēdējo Dalianas dienu kalniem, protams. Šķiet, būsim visos uzkāpuši.

Ārā saulīte, bet tas viltīgais vējš ātri var sasaldēt. Lieliski laikapstākļi vīrusiem. Ņemam metro un sasniedzam vienu no Dalianas kalnu parkiem. Tie ne pārāk tūristiskie gan nolaisti – kalnu nogāzēs esošie kapu pieminekļi galīgi aizmirsti, plastmasa visās malās, nožogojumi sabrukuši, zvēru barotavas sakritušas. Bet ir jau tie mazie kustoņi redzami – vāveres un krāsaini putni.  Jāpiemin, ka ne visur kalniem var piekļūt – dažreiz apsargi dzen prom, sakot, ka no citas puses. Un ir busi, kur elektroniskās kartītes nestrādā, un tad savukārt jāmeklē skaidrā naudiņa. Ja tādas nav, satraucas gan šoferis, gan apkārtējie pasažieri. Katru dienu jau kaut kāds mazs izaicinājums.

Atrodam kalnu arī krastmalā, no kurienes paveras tas bezgalīgais tilts. Smuka pilsētiņa, un vasarā noteikti ļoti apmeklēta. Bet kas tad tagad par tūrismu. Pasaulē tāda krīzīte. Arī Ķīnā tas jūtams, vairākās vietās.

Vietējie garāmejot izmet: „Ārzemnieki, noteikti krievi,” un ne vienu reizi vien. Bet mēs domājam, ko darīt tālāk? Šie reģioni paliek arvien „sarkanāki”, bet uz Maņdžouli vilcieni šajā nedēļā nav pieejami. Direktore paziņo, ka arī nākamajā nedēļā nodarbības būs internetā, kas nozīmē – vēl varam pabraukāt! Protams, tādi trakie – kurš vispār kustas tagad? Bet nav jau izvēles – jābēg! Aizdomājamies pat par rietumu uiguriem. Uh, cik tas būtu interesanti! Šķiet, ka labākas izvēles nemaz nevarētu būt! Bet nošokējamies par viesnīcu cenām. Ļoti augstas. Jā, tur tā kontrole ir pavisam citā līmenī, un ārzemnieku uzņemt var retais. Bet šajā provincē īpašu atļauju ceļošanai nevajag, nav tā kā Tibetā. Ieliekam uigurus pie sava Tibetas un Šanhajas sarakstiņa. Kur tagad? Noteikti, ka tikai uz priekšu! Par to, kur nokļūsim, uzzināsim pavisam drīz!

Pirmais mēģinājums pamest Dalianu? Neveiksmīgs. Bet sāksim no sākuma. Otrdienas vakarā pētām variantus. Ir dažas „baltās” provinces, kur nav neviena saslimušā, bet tur atkal tie trakie noteikumi – ja mūsu izsekošanas kodā pēkšņi parādās zvaigznīte (tāda, kas saka – esam bijuši riska zonās), mūs uzreiz liek karantīnā. Tas tad atkrīt. Jo par karantīnas viesnīcu jau pašam jāmaksā. Ir provinces, kur esam bijuši, citur atkal pēkšņi uzliesmojis vīruss. Nākamais variants – doties uz riska zonām. Ja paliekam reģionos, kur saslimušie ir, bet ne tieši tajās konkrētajās pilsētās, visam vajadzētu būt OK. Tikai jāskatās, vai apskates objekti vaļā, jo nav jau jēga lidot pāri pusei Ķīnas, ja viss aizvērts. Un tad ir variants pa solītim doties atpakaļ uz „mūsu galu” cauri pilsētiņām, ko pat nezinājām. Smejam – domājām, ka mazi ciemi, bet iedzīvotāju skaits katrā no tām mērāms miljonos! Beigās gan atrodam pavisam ko interesantu. Šajā pašā provincē ir pilsētiņa pie pašas Ziemeļkorejas vārtiem – kaimiņvalsts pāri upei! Skaitās Ķīnas „bīstamākā” pilsēta, kur tāpat visi baidītos no mums, jo esam ārzemnieki. Eu, lieliska doma! Iepazīt kaut daļiņu no Ziemeļkorejas? Laižam! Un tālāk par lidojumiem izdomāsim!

Ceļamies pirms sešiem, krāmējam somas, izrakstāmies no viesnīcas. Esam gatvi braucienam, testu nevajadzētu, jo telefonā vēl nerādās neviens ekstra saslimušais, un šie reģioni nav atzīmēti kā „bīstamie”. Metro gandrīz stundu ilgajā braucienā tomēr atklājam, ka mūsu izsekošanas kodā baigie nelabumi. Ne tikai viena, bet veselas divas zvaigznītes! Un tās ir pie pēdējām pilsētām – Shenyang un Dalianas! Ak, nē! Kas noticis? Tūliņ arī pie biļešu kasēm prasa 24 stundu svaigu testu. Protams, tāda mums nav – pēdējais taisīts pirms trim dienām. Izrādās, tagad visiem, kas pamet Dalianu, jāuzrāda šāds tests. Sāksies piedzīvojumi!

Testu taisīt varam, bet doties uz jauno pilsētu vairs laika nav, jo mums taču vakarā nodarbības. Izpūšam. Nebūs tik viegli kā cerēts. Tagad viss tikai sāksies! Turklāt atraksta no viesnīcas, kuru bijām rezervējuši „otrā galā”. Tur ārzemniekus nepieņem. Izrādās – Ķīnā viesnīcas pieņem divu veidu dokumentus – ķīniešu ID kartes un pases. Un pases lielākoties ir tikai ārzemniekiem. Kad sākas krīze, valdība viesnīcām aizliedz uzņemt visus, kam pases. Tā lūk. Protams, saņemam kompensāciju, un mums tiek piedāvāta cita viesnīca, uz pusi dārgāka. Bet vēl jau pameklēsim tās lētākās. Vismaz varianti vēl ir. Gan jau ne visur pases būs nobloķētas.

Nobloķēta gan šodien ir mums blakus esošā province, kurā mīt 24 miljoni iedzīvotāju. Tur ārā var iet tikai ar policijas atļauju – īsta katastrofa. Ziņās teikts, ka salīdzinoši ar citām zemēm, Ķīnā uz milzīgā iedzīvotāju skaita saslimušo nav daudz, bet šī ir lielākā vīrusa izplatība kopš tas parādījās. Tāpēc tiek domāti risinājumi. Viens no tiem – (beidzot) tos, kuriem ir tikai viegli simptomi, neliks slimnīcā. Ļaus izārstēt iesnas mājās. Tomēr lielākā daļa blakus provinces veselības aizsardzības un slimību novēršanas un apkarošanas darbinieki atlaisti vai iesēdināti cietumā par to, ka tā visu palaiduši.

Kas Dalianā? Metro piebāzti tā, ka visi noteikti apmainās ar visiem iespējamajiem baciļiem, nekāda krīze vēl nav jūtama. Bet jau zinām, ka Ķīnā viss mainās pa stundām. Atgriežamies viesnīcā, kur jau palikām, un paskaidrojam situāciju. Dāmas saprot, iedod mums to pašu istabiņu, kas nu ļoti glīti atkal sakārtota. Smejam – tas kā izmēģinājuma skrējiens – zinām, cik laika viss aizņems, kā braukt, kur iet, kā rīkoties. Rīt būsim gatavi īstajai bēgšanai.

Un kas jādara, tas jādara – atkal tests. Tad, kad aizejam uz to pašu vietu, kur jau testējāmies, šoreiz viss tik vienkārši! Telefons un mūsu dati jau reģistrēti, atnāk kombinezona cilvēks, saspaida visādas pogas, un viss – jāparāda iegūtie kodi pie īstā lodziņa un jāsaņem kociņš rīklē. Ir jau nedaudz satraukums – ja nu iepriekšējā reizē vienkārši neparādījās tas vīruss un šoreiz kaut kur izlien ārā? Bet kā jau būs, tā būs. Krustojam pirkstus un dodamies pastaigā.

Šoreiz pilsēta tāda citāda – ļoti, ļoti daudzās vietās ir kilometrīgas rindas un kombinezonu cilvēku grupas. Laikam notiek masveida testēšana, par kuru mēs nezinām. Un tas visus skaitļus padarīs vēl trakākus. Daudzi arī šķauda un klepo vējainā laika dēļ. Nu skatīsimies. Jāiztur līdz rītdienai!

Tagad apstaigājam parkus un Botāniskos dārzus. Smejam – ja parkā ieeja no divām pusēm, tad vienā liek uzvilkt masku, otrā nav kontrolētāja. Nu tāda puspadarīta lieta. Uzejam īsti eiropeiskas ielas – pat neliekas, ka esam Ķīnā, un atrodam vēl trīs kalnus. Varbūt vienkārši netikām projām tāpēc, ka šie kalnu nebija pievarēti? Interesanti, ka pat attālākajā pakalnā atradīsies kāds, kas vingro, spēlē galda spēles vai dzied. Kāds opaps staidzina suni un pilnā rīklē dzied operu, un tik skaisti! Jā, Ķīnas parki ir skaistākie parki pasaulē – nevis tāpēc, ka izskatās tie kaut kā īpaši, bet tāpēc, ka vietējie tos izrotā savām interesantajām aktivitātēm – viss dzīvs, enerģisks, draudzīgs, priecīgs. Forši taču!

Skola atraksta ziņu, sakot, ka redzējuši televīzijā Dalianu – te esot deviņi saslimušie. Mēs sakām, ka nu jau daudz vairāk. Ko darīsim – tie vēlas zināt. Mēs jau arī gribam to zināt. Esam kā problēmskolotāji – būsim pabijuši visās Ķīnas malās, savākuši visas zvaigznes, un vēl mēģināsim atgriezties Maņdžuli, kas pārcietusi trīs lokdaunus pāris mēnešu laikā. Jā, un tagad mums plānā Ziemeļkorejas robeža vēl. Skolai ir ko satraukties.

Bet mums gan šodien vairs nav par ko. Saņemam negatīvus testa rezultātus (vīrusa nav), un tad jau nu varam doties mācīt bērnus un plānot nākamo bēgšanas mēģinājumu.

**

Iepazīsim Ķīnu! Daliana – Ķīnas “Ziemeļu pērle” un vasaras kūrorts – Ķīnā tiek saukta arī par “futbola pilsētu” un “modes pilsētu”. Dalian ir ļoti populāra vietējo tūristu un ārvalstu viesu vidū, īpaši japāņiem, dienvidkorejiešiem un krieviem. 2007. gadā šī bija viena no trim pilsētām, kas tika nosaukta par “Ķīnas labāko tūrisma pilsētu”, kopā ar Hangdžou un Čengdu, ko atzina Nacionālā tūrisma pārvalde un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules Tūrisma organizācija.

Daļaņa ir pilsēta, kurā ļoti fano par futbolu. Kopš 1994. gada Dalianas komanda astoņas reizes izcīnījusi pirmo vietu Ķīnā. Dalian ir arī slavena modes pilsēta. Ir teiciens: “Jāēd Guandžou, jāizklaidējas Šanhajā, un jāģērbjas Dalianā”. Daliānā katru septembri notiek Starptautiskais Dalianas modes festivāls.

Dalianas krasta līnija ir vairāk kā tūkstoš kilometri! Skaistās ainavas katru gadu šai vietai piesaista daudz apmeklētāju. Ceļotāji galvenokārt apmeklē Dalianu, jo tā piedāvā skaisto jūru, pludmales, muzejus un tādu internacionālu atmosfēru. Šī nav kā Pekina vai Xian vai citas vēsturiskas pilsētas. Šī ir moderna un krāšņa pilsēta.

Atā, Haikou, atā, Hainana, un atā, vasara!

Esam gatavi ziemeļiem. Jau vairāk kā mēnesi baudām skaisto Ķīnu. Kaut kad jau jāatgriežas. Bet tāpat pierādījies, ka arī ceļojot var strādāt! Labs mēģinājums!

Pēdējo reizi apstaigājam mazās tirgus ieliņas un pasmaidām siltajai saulītei. Tad gan laiks vilkt garās bikses un zābakus, un tādā neierastā paskatā doties uz vilciena staciju, kas gan tepat netālu. Atkal kodi, biļetes, skeneri, un esam vilcienā, kas vienas pieturas braucienā nogādā mūs lidostā. Un tur izrādās, ka mūsu kodi neder. Prasa vēl kaut ko. Labi, tests ir. Bet nu – vajag vēl vienu! Vēl vienu? Mums taču pavisam svaigs! Kā mēs reāli to varam tagad izdarīt?

Ķīna mums sagādā pārsteigumus ik mirkli. Lidostā mūs nelaiž, rāda ar pirkstiem uz kādu vietu. Tur kombinezonu cilvēkiem jāieskaidro, ka nav mums divu testu, lai tie pasaka – ko tagad darīt? Beigās mums atļauj taisīt testu uz vietas. Uz lapiņas jāuzraksta datums, vārds un uzvārds, un jāatver mute. Viss. Lapiņa ir apliecinājums, ka tests izdarīts. Rezultāti iznāks tad, kad būsim gaisā.

Lidostā tagad tiekam. Ir pietiekami daudz papīru un kodu. Nododam somas, tur jāpagaida, kamēr tās iziet cauri pārbaudēm. Un tad tiekam pie biļetes. Tad cauri vārtiem. Šoreiz nedrīkst vest ne tikai šķiltavas, sērkociņus un visas bīstamās lietas, bet arī duriānu un džekfrūtu.

Kāpjam lidmašīnā. Sākumā jāpietur Xiamen – tieši tajā pilsētā, kur ielidojām no Harbinas mūsu brīvdienu sākumā. Un tagad tas pats ceļš atpakaļ.

Lidmašīnā saka, ka tad, ja sāp kakls, ir caureja vai pazūd garšas un smaržas sajūta, jāziņo stjuartiem. Tas jādara arī tad, ja gadījies kontaktēties ar ārzemnieku pēdējo 21 dienu laikā. Varbūt tāpēc no mums visi baidās?

Pēc pirmās lidojuma daļas pirmo reizi jākāpj ārā no lidmašīnas. Parasti tā tikai piestāja un “apmainīja” pasažierus. Bet šoreiz Xiamen lidostā jākāpj ārā visiem. Drošības apsvērumu dēļ. Starp citu, tiek nosauktas kādas pārdesmit vietas – ja tajās būts pēdējo 14 dienu laikā,arī pie ielidošanas jātaisa tests. Un tajās nosauktajās vietās ir arī Sanja.

Labi, ņemam mantas un izkāpjam Xiamen, kas, gluži kā pirms mēneša, tādā lietainā dūmakā. Tagad testus neprasa, jo nepliekam, bet dodamies transfērā.

Līdz nākamajam lidojumam laiciņš jāgaida. Un tajā atnāk mūsu testa rezultāti. Negatīvi, protams. Tas 30 dienu laikā ir mūsu 8.tests. Bet nav jau pēdējais noteikti.

Jaunumi tādi, ka Sanjā ir vēl divi saslimušie (kas nozīmē, ka perfektā laikā aizbēgām), savukārt Maņdžouli klāt vēl viens. Esot no skolas, kas nozīmē – varētu izvērsties par kārtējo traģēdiju. Vilcieni apturēti, viss ciet. Neticami. Pat nezinām, ko tālāk darīt. Palikt Harbinā? Paceļot pa ziemeļiem, ja jau laiks atļauj? Kolēģi, kas nepacietīgi prasa, kad būsim atpakaļ, lai varētu nosvinēt neseno dzimšanas dienu, tā arī ilgi gaidīs.

Un esam atpakaļ tajā pašā lidmašīnā, ar tiem pašiem cilvēkiem blakus. Protams, ir arī “jaunie”. Un tie, kas dodas uz Harbinu, ir daudz gaišāki un garāki kā mazie “salinieki”. Starp citu, stjuarti pat angliski runā!

Mazā tante mums blakus smieklīga. Tā no mums nebaidās, bet tāpat nēsā divas maskas. Un škaudot abas novelk.

Būs nolidots krietns gabaliņš – pirmais lidojums…. km un otrais…. km. Vesela desmitā daļa no Zemeslodes!

Un tad nāk arī maltītes. Protams, nekā veģetāra, bet noņemam garneles no nūdelēm, un var ēst. Tomēr aviokompānijas darbinieki tik jauki, ka sadod mums vēl pāris uzkodu pakas – tā, lai nebūtu tukšs vēders. Un tad smejam – kad esam kārtīgi sagatavojušies garam pārbraucienam ar kaudzi ēdiena, tas nāk un nāk klāt. Tagad pilna soma visādiem labumiem! Un tas tāpat ar tualetes papīru. Paņēmām no mājām līdzi vienu rulli, braucam atpakaļ ar četriem. Nu viss taču noderēs!

Tante mums blakus pat čībiņas sagatavojusi, pārvelk lidmašīnā, lai ērtāka gulēšana. Jāatpūšas ir, jo nekad nevar zināt, kas sagaidīs galā.

Lidmašīna nolaižas, vietējie sāk skaļi atraugāties. Laiks doties! Nu šie sāk pamanīt, ka lidojuši ar ārzemnieku. Un tas vēl šortos! Arčam jautā, vai tas brīvdienās atbraucis, un paskaidro, ka ārā auksti te. Arča atsaka, ka viss kārtībā, viss zināms. Un jaka taču ir. Un tad vietējie atkal sačukstas – iedomājies – ārzemnieks, un vēl runā ķīniski!

Protams, Arča kā zvaigzne – visi lidostas darbinieki atskatās uz čali šortos, kas ieradies – 12°C. Un aukstums ir jūtams.

Tad sākas pārbaudes. Parādām savu pirmo kodu – jau Harbinas ir. Ok, tas der. Tālāk jārāda izsekošanas kods, kas parāda, kur pēdējās 14 dienās būts. Viss tur smuki, viss zaļš, nekādas zvaigznītes, bet tāpat mūs aptur, jo parādās tā nelaimīgā Sanja! Un tā ir daudziem saliniekiem. Visi pilda kaut kādas formas, mēs nekā nesaprotam. Mums kāds darbinieks cenšas palīdzēt, bet pārāk ātri runā. Beigās jau tiekam skaidribat, un tad arī tiekam pie angliski runājoša vīra. Tas atkal visu pārbauda un jautā pēc viesnīcas. Mums tāda nav, jo nezinām vispār, ko tālāk darīsim. Tas prasa, vai varam rezervēt. Nu labi – atcelsim tāpat. Tad šis pieraksta viesnīcas adresi un aicina mūs līdzi. Nu, vai vēl viens tests?

Pa ceļam mums atļauj paņemt nododamo bagāžu. Pajautājam, vai vēl trešo testu šo divu dienu laikā jātaisa? Nē, skatīsies, vai ar pasēm viss kārtībā. Labi. Izrādās, ka jauns darbinieks, tāpēc vecākajiem jāpaprasa, vai var tādus “indīgos” ar 2020.iebraukšanas gadu laist iekšā. Un tie saka, ka tas taču sen!

Viss, tiekam ārā no lidostas. Beidzot! Beigās skatās pavisam citu kodu, par kuru pat nenojautām.

Apsēžamies uz soliņiem. Ir silti. Gluži pretēji siltajai Kunmingai, kur lidosta bija ledaina. Bet ko darīt tālāk? Vai lidosta naktī vaļā? Vai paliekam Harbinā vai laižam kur citur?

Ne pirmo reizi metam monētu. Mums atnākusi ziņa no skolas, ka uz Maņdžouli netikt. Skaidrs. Hailara ir tuvu, bet tur ir garlaicīgi, jo mazajā pilsētelē viss izpētīts. Un, lai uz turieni no Harbinas tiktu, jātaisa tests. Atkal. Var palikt Harbinā – šī ir liela pilsēta, atrastos, ko darīt. Bet var jau arī kur citur izbraukt. Kur neesam vēl bijuši! Sēžam un domājam, pētām krāsas, kādās atzīmētas provinces, skatāmies “bīstamos” reģionus un visu citu. Protams, cenas un laikus transportiem. Ir jau pusdivi naktī. Un uz monētas pusēm beidzot uzliekam Habinu un Shenyang, kur neesam bijuši. Uzkrīt Shenyang. Laižam! Viss jādara ātri, lai tests vēl derīgs. Un mūsu plānā cita province!

Vilciens ir pēc pusotras stundas, līdz stacijai 40km. Ja nepaspēsim, būs jānakšņo ārā. Kasēs saka, ka buss izbrauks tūliņ, bet iekāpjot izrādās, ka vēl pēc 15 minūtēm. Pirms tam, protams, vēl izskrienam visus busus, kas te piestājuši, un savu atrodam pēdējo.

Mums gan palaimējas, ka nakts, un buss brauc daudz ātrāk. Tad sākas maratons līdz stacijai ar veselu baru ķīniešiem. Visiem jāpaspēj nopirkt biļetes. Ārā tās temperatūras ir jūtamas. Viss otrādi – ārā auksti, iekšā silti. Pa ceļam vēl kāds bomzītis neaizmirst mūs nosaukt par krieviem un parādīt, kur ieeja stacijā. Te atkal kombinezonu cilvēki un kodi. Steidzinām tos sakot, ka mums vēl biļetes jānopērk! Un tādi kā mēs ir daudzi. Darbinieki safočē mūsu pases un kodus, un skrienam pirkt biļetes. Bomzītis arī iekļuvis stacijā sauc – dzeriet šņabi! Pie kasēm esam pirmie, tantei rādās sarkanais brīdinājums, ka biļetes tiek pirktas par tuvu izbraukšanas laikam (22 minūtes pirms vilciena iziešanas laika). Bet tās dabūjam. Tad atkal jāpierāda, ka esam Ķīnā no 2020.gada un varam steigt uz platformu. Uh, šie ir tik ļoti atšķirīgi ķīnieši! Jopcik! Tagad tiešām var just, cik citādā pasaulē dzīvojam! Visiem kaste alus līdzi, ka Arča pat nosaka – varbūt mūsu nākamajā galamērķī alkohola liegums? Bet nevar būt, tā taču Ķīna. Smēķēt visi sāk jau stacijā, jo nevar sagaidīt, kad atvēries durvis uz peronu. Vilciens lēns, lēts, noplucis, visi priecājas redzēt mūs – krievus. Tā ir ziemeļos.

Arī konduktors atnāk, smaidīgs paprasa, vai saprotam ķīniski un tad palielās ar savām zināšanām: “Zdravstvuite!” Vēlāk uz rīta pusi vairāk cilvēku, un viens mūs arī modina, lai ejam prom no viņa vietas. Nākas gulēt mazākā. Smieklīgi, ka vilciena tualetē virs izlietnes ķīniskā zīme: “Ūdens nav dzerams” angliski iztulkota: “Piemērots dzeršanai”. Nekad nedrīkst ticēt angliskajam tulkojumam Ķīnā! Tas pats vīrs no rīta turpat uz krēsla noskujas, jo laiks kāpt ārā. Esam ieradušies Shenyang – Liaoning provinces galvaspilsētā apmēram 550km no Harbinas. Esam soļa attālumā no Ziemeļkorejas!

Apkārt atkal brūnie lauki, jo zaļums jau te atgriežas tikai vasarā. Un arī mēs esam brūni, vismaz salīdzinot ar bālajiem vietējiem. Te gan mūs tik ļoti nepēta, jo pieņem, ka esam lielās kaimiņvalsts iedzīvotāji. Brīnumainā kārtā arī par visiem kodiem un testiem šoreiz visiem vienalga. Pat pabrīnāmies – vai tad no vienas provinces uz otru pārbraucot nav kādi šausmīgie ierobežojumi? Bet varbūt tieši „mūsu galā” – šajā sasalumā – visiem vienkārši palicis vienalga?

Pie metro stacijas iespējams noskenēt kodu un tur aizpildīt visu informāciju, lai atkal būtu šīs provinces izsekošanas rīks. Bet darbinieki mūs mudina ātrāk doties tālāk un nekavēties – vēlāk to kodu dabūsim. Labi, un to arī dabūjam paši par sevi, kas uzreiz visu atrisina. Lieliski!

Patiesībā, jūtamies kā atgriežoties mājās. Sasalis, miers apkārt. Cilvēki vienkārši. Ziemeļķīna ir tik ļoti atšķirīga no dienvidiem! Pilnīgi cita atmosfēra. Bet, ja jautā – kas labāk patīk – nevar tā īsti atbildēt. Nepatīk vienā vietā. Tās pārmaiņas sajust ir fantastiski!

Metro zīmes vēsta, ka te nedrīkst ne tikai skaļi klausīties mūziku un ēst, bet arī diedelēt un urinēt. Labi. Redzam arī divus bomzīšus, kas sildās stacijā. Nokļūstam līdz viesnīcai, un te nu beidzot sākas tās īstās pārbaudes. Pases dati, vīza, mūsu pirmais Ķīnas zīmogs. Tests, tad otrs tests un visbeidzot menedžeris, kas pasaka, vai tiešām viss kārtībā. Jā, varam palikt. Kas tikmēr notiek Manņdžouli? Vairs nav trīs, bet četri saslimušie. Tas nozīmējot, ka pilsētiņa vismaz divas nedēļas būs ciet. Vismaz tagad kolēģi tā saka. Tā vienkārši ir Ķīna.

Mēs esam nolēmuši apskatīt šo interesanto pilsētu. Te ir daudz, daudz lētāk kā Hainanas salā, jo nav tik tūristiska vieta. Ja tur visi apskates objekti bija aplikti ar desmit++ eiro, tad te zem piecīša. Ķīnā gan gandrīz vienmēr par apskates objektiem tiek prasīta naudiņa.

Ārā ir mīnus astoņi grādi no rīta, bet diena iesilst līdz plus četriem grādiem. Apkārt redzami daudz garāki ķīniešu puiši, garāki kā Arča. Vairs neizceļamies. Ir jau reizes, kad vietējie atnāk un dziļi ielūkojas mūsu gaišajās acīs, un pajautā: no Krievijas? Nē, no Latvijas. Pirmo reizi iemācāmies, kā pareizi pateikt savu zemi. Ķīniski tā ir „Latouveija”. Visu laiku likām uzsvaru uz sākuma zilbi, bet – ja liek uz pēdējo, un pavelk to nedaudz uzaugšu – vietējie pat saprot, par ko runa.

Ejam uz busu pieturu. Arča smej – tās vietas, uz kurām dodamies mēs, vienmēr tik grūti sasniedzamas. Vienmēr visretākie busi, visilgākie braucieni, vissarežģītākie ceļi. Pēc 40 minūšu gaidīšanas pieturā, kad piestājuši jau kādi 40 mums nevajadzīgie busi, skatāmies, cik izmaksātu brauciens ar auto. Un tas ir arī sauciens autobusam. Buss mūs pusotras stundas braucienā nogādā uz

Qipanshan ainavisko apgabalu. Visu gleznaino apgabalu veido Qipanshan kalns, Huishan kalns, Dayangshan kalns un Xiuhu ezers, kas pazīstami arī kā „Trīs kalni un viens ezers”. Šī definēta kā Nacionālā 4A līmeņa tūrisma ainaviskā vieta tās dabiskās ainavas un vēsturisko apskates objetu dēļ. Qipanshan ainaviskais apgabals ir daļa no Changbai kalna. Pie ieejas šajā zonā atrodas skulptūra ar šaha galdiņu. Un ķīniešu valodā šī vieta arī nozīmē „Šaha galdiņš” – lai parādītu pasaulei šīs zemes dziļo šaha kultūru.

Šis ir liels un skaists parks. Vietējie brīdina – kājām ilgi milzīgajam ezeram gar malu iet, bet nekas – šodien laika diezgan. Ir jūtams, ka gulētas knapas trīs stundas, bet tā enerģija rodas ejot nevis gulšņājot! Dodamies gar sasalušo ezeru, un tas atgādina novembri, kad iebraucām Ķīnā strādāt pirms pusotra gada. Miers, klusums, sasalums. Ir kāds kalns, kuru, protams, jāpievar, un tur nu klusums beidzas, jo kāpēju ir daudz. Ir pat divi apkopēji, kas kāpelē pa trepēm un vāc aiz iebraucējiem atkritumus. Smieklīgs ir kāds puika, kas iepriecina visus kalna galā uzkāpušos. Tas visus pēdējos pakāpienus skaļā balsī kliedz: „Es nevaru, esmu piekusis!” Gauži raud, bet kāpj. Nu re – tā bērniem Ķīnā. No kalna virsotnes paveras panorāmas skats uz lielo ezeru un pakalniem. Ir neparasta sajūta, patiesi. Pavisam citāda kā pirms šīs nakts siltajā Hainanas salā.

Skatāmies, ka netālu no šī parka ir kāds Maģijas parks, kas piesaistījis visas pasaules uzmanību ar savu magnētisko ceļu un diviem skanošiem kalniem. Redz, te esot tā, ka mašīnas apstādinātas nevis ripo no pakalna lejā, bet gan ripo tajā augšā! Turklāt divi apkārt esošie kalni izdodot dīvainas skaņas, ko katrs gājējs var sadzirdēt. Interesanta vieta. Tā ir vēl pusstundu brauciena attālumā, bet jau pusotru no pilsētas centra esam pievarējuši. Tad jau jāturpina tālāk!

Līdz busam soļojam cauri pamestākajiem ciemiem. Dīvaini – nu gluži kā Sibīrijas līdzenumos. Saprotam, ka pietura, kas kartē atzīmēta, ir vien vecs šķūnītis, un busi te diezin vai brauks. Bet iedomājies – Didī braucēji gan atrodas. Un par mazām naudiņām nogādā mūs līdz brīnumu parkam. Bet te nu bija! Arča saka, ka jau domājis – pārāk viegli mums šī diena gājusi. Šoreiz parkā ir ieejas maksa un saraksts ar vietām, no kurām cilvēkus neielaist. Un sarakstā parādās tā nelaimīgā Sanja, kas mums ir izsekošanas kodā. Un mūsu nepilnu diennakti vecais tests, redz, neder, jo Hainana – lai arī vēl nav riska zonā – esot „novērojumu zonā”, par kādu nemaz nezinājām. Un testu vajagot no šīs provinces, no tās neder. Bet tas taču nav loģiski! Piektdienā tests, sestdienā tests, un svētdienā tāpat nekur netikt, jo nav īstajā vietā taisīti? Mēs varam pa Shenyang ielām staigāt, ja esam tik bīstami? Bet tanti jau nepārliecināsi, jo tā tikai seko valdības instrukcijām.

OK, buss pusotru stundu atpakaļ uz pilsētu. Kā aizveram acis, redzam sapni, uzreiz. Neko – tāds ātrs „restarts” līdz nokļūstam gājēju ielā. Tur dzīvība tāda, it kā nebūtu vīrusa krīzes. Interesanti, ka ķīniešiem ēdiens ir tik svarīgs, ka – ja tie atklājuši kādu īpaši labu vietiņu – tie stundām stāvēs rindās, lai dabūtu vienu bulciņu, lai arī blakus desmitiem vietas pārdot tieši tādu pašu (nu varbūt bez tās nelielās rozīnītes, ko tie meklē tajā noteiktajā vietā).

Noslēdzam vakaru ar mūsu šīsdienas ēdienreizi kādā musulmaņu ēstuvītēm. Tādu te daudz, un tās vienmēr baigi foršās. Tikmēr kolēģi katrs pastāsta savu nelaimīgo stāstu mums čatā. Viena, kura bija izbraukuši no Maņdžouli tajā laikā, kad bija „otrais lokdauns”, tika ieslodzīta mammas mājā Hailarā (pilsētiņa divu stundu brauciena attālumā no Maņdžouli). Labi, pagāja tās nedēļas, Maņdžouli atvērās, meiteni izlaida ārā, tā atgriezās Maņdžouli, un iedomājies – atkal viss slēgts. Citi kolēģi šajās brīvdienās trīs dienas bijuši ārā. Mēs ceļojam jau 38. dienu un nevienu no tām neesam pavadījuši vienkārši tā – nekā. Protams, trakums. Bet nu viss notiekošais ir īsts piedzīvojums. Priekā! Par tiem!

Nākamajā dienā atkal sākas darbiņš. Bet, tā kā beidzot tā trakā darba sezona beigusies, strādājam tikai no četriem vakarā. Un līdz tam tik daudz laika! Ārā spīd saulīte. Nu gluži kā Maņdžouli ziemā – apmākusies diena ir retums. Dodamies uz lielāko upmalas parku Shenyang pilsētā, kur esot gan muzikālā strūklaka, gan pludmale, bērzu audzes un iepirkšanās centrs. No tā visa redzam gan tikai brūnus kokus un zāli, kas mēģina atmosties no ziemas un gaida pavasara iestāšanos. Bet ir mierīgi. Sajūta ir tāda pavisam citāda kā dienvidos.

Pēcāk vēlamies doties uz svarīgāko budistu templi pilsētā, kas tika būvēts jau Tang dinastijas laikā (618.-907.gadā), lai pārliecinātos, kas mums ar tiem izsekošanas kodiem. Redz, vakar brīnumu parkā netikām, jo mūsu ceļojumu vēsturē parādās Sanja. Ja netiksim arī templī, tad tests ir neizbēgams, ja gribam te apskatīt imperatoru pilis, kas stāv līdzās Aizliegtajai pilsētai Pekinā.

Templis gan ciet, tomēr pati tempļa apkārtne ir pavisam neparasta. Katrus desmit metrus sēž zīlnieki, kas tad ar kārtīm, tad ar vēl citādiem rīkiem zīlē nākotni, un cilvēki tiešām arī izmanto šos pakalpojumus. Puse no pareģiem gan izskatās traki, bet Ķīnā tā tāda liela lieta. Vietējie bieži iet pie nākotnes zīlniekiem, laimes piesaucējiem un citiem brīnumcilvēkiem.

Tempļa apkaimē ir arī daži pa īstam traki ļaudis, un viss tāds paplucis izskatās. Nepateikt, ka 8 miljonu lielpilsēta – drīzāk kāds ķīniešu geto. Bet arī tādos interesanti. Mēģina mums visādus reliģiskos rīkus pārdot, tomēr nav pārāk uzmācīgi. Bet, tā kā templis ciet, nolemjam – taisīsim to testu. Pirmo reizi arī labprātīgi. Vienkārši tāpēc, lai reāli varētu to papīru parādīt tiem, kas nav apmierināti ar līdz šim astoņiem taisītajiem testiem.

Ar busu nokļūstam pirmajā slimnīcā. Te jau stājamies rindā, bet kombinezonu cilvēks sparīgi sāk kratīt galvu. Tas nozīmē, ka viņam ārzemnieki nepatīk. Mēs jau ejam ar tādu jautājumu: „Mums rīt lidojums, vajag testu”. Tāpēc, ka tad šie nebaidās, ka ārzemnieks arī testējas. Bet tad izrādās, ka šajā slimnīcā ārzemnieku datus nevar reģistrēt. Labi. Pajautājam vīram, vai tajā nākamajā slimnīcā, kas karē uzrādās, varam taisīt testu? Tas saka, ka varam.

Dodamies. Pa ceļam atrodam vēl vienu testēšanas vietu, un arī nostājamies rindās, līdz mūs izdzen. Nevar piereģistrēt cilvēku bez ķīniešu ID. Ok, pēc 15 minūtēm esam arī tajā nākamajā, ko mums ieteica kombinezonu cilvēks. Bet arī tur izrādās – ārzemniekus nepieņem. Mēs jau smejam par tiem rakstiem „ārzemnieks Ķīnā” – „tu esi bijis Ķīnā ilgi, ja pats sevi sāc uzskatīt par ārzemnieku, nevis citus sev apkārt”. Un tā arī ir. Mēs sevi saucam par ārzemniekiem, ja senāk tādi mums bija citi. Tas Ķīnā tiešām jūtams. Pie slimnīcas interesanta lapele. Tur sarakstīti reģioni un pilsētas, kuras atrodas „bīstamajās zonās” – un tiem, kas pabijuši kādā no minētajām, vajag vismaz testu, ja ne ko vairāk. Harbina sarakstā parādās, bet tā nav mūsu izsekošanas kodā, jo tur pabijām mazāk kā četras stundas. Savukārt Hainanas salas un Sanjas sarakstā nav. Dīvaini. Bet labi, turpinām slimnīcu medības. Mums atkal iesaka citu, uz ko šoreiz jau braucam ar auto, jo tā ir tālu, un tuvojas nodarbību laiks. Ja tajā nevarēs testēties, viss. Nevajag ar.

Slimnīca liela. Jau saprotam, arī savu laiciņu tas aizņems. Nostājamies rindā, līdz tiekam pie lodziņa, kur iedodam pases. Un līdzi, protams, arī testus, lai ķīniešiem vieglāk saprast, kurš tad ir mūsu vārds, un kādi pases dati bijuši nepieciešami citiem testētājiem. Rindu paralizējam. Vietējie pat pārtrauc sarunas, lai paskatītos uz to vainīgo, kas aizkavē tiem laiku. Bet neko – tiekam pie savām čeku lapiņām. Tests te maksā 5 eiro, nedaudz dārgāk kā Maņdžouli. Un tad stājamies otrā rindā. Pārsteidzošā kārtā šoreiz tikai „divi posmi”. Un tad jau esam pie lodziņa, no kura izstiepjas roka un iebāž mums kociņu rīklē. Devīto reizi ceļojuma laikā (vai desmito?). Protams, vēl jāskenē visi kodiņi visās vajadzīgajās vietās, bet tur mums palīdz apsargi. Un laiks doties uz nodarbībām. Pa ceļam paskatāmies, kas ar to Sanju. Zini? Tā tiešām no sarakstiem pazudusi, jo laikam „novērojumi” rāda, ka droša. Skaidrs, ja tests vairs nebūs vajadzīgs tajā brīnumu parkā. Bet neko – būs ko parādīt tiem, kam nekad nepietiek.

Arču šoreiz „ieliek” viesnīcas restorānā. Tur daudz cilvēku, apkārt rosība. Bet ir vieta, kur parunāt ar bērniem. Ķīniešu skolotāji izskatās gluži nelaimīgi. Tie saka, ka vispār šajās brīvdienās nav iets ārā – kā viens „loks” beidzas, nākamais klāt. Un šie esot asimptomātiskie gadījumi, kad nemaz neesot testētais slims juties. Nez, kāpēc tad testējās. Bet šodien klāt nācis vēl viens, tā kā tik ātri tas nebeigsies. Un tas nozīmē – varam paskatīties, kur vēl aizskriet. Nodarbības no četriem vispār liekas tāds atvieglojums! Ja sākumā, kad parādījās tās septiņas grupas dienā, likās traģēdija. Bet pēc 12 dienā, septiņas jau ir nieks. Varam ceļot! Situācija gan katru dienu mainās. Kā kāds slimnieks reģionā, tā jābēg. Jau smejam – pēc Ķīnas vairs nekas neliksies sarežģīti. Tik lieliskai skolai ejam cauri!

Un turpinot par to lielisko skolu… Neticēsi! Bet sāksim. Sāksim ar to, ka jāsaņem tests no slimnīcas pēc nodarbībām. Labi, slimnīca zināma, bet tur jau iekšā nelaiž, jo mūsu izsekošanas kodā parādās Sanja, kurā vispār saslimušie vairs klāt nav nākuši. Bet tāpat – reāli slimnīcā ar „nesmuku” kodu netikt. Slimot aizliegts šajos gados, bet nekas – mēs paklausīgi – neslimosim. Pēc skaidrojuma, ka vajag testu, apsargs parāda divus aparātus, kuros var noskenēt piešķirtos kodus, un jāiznāk testa lapiņai. Nopīkstinot kodu pirmajā, aparāts uzkaras. Viss, vairs neiet. Paliek melns ekrāns, neko izdarīt ar to vairs nevar. Un neticami – bet tāpat notiek arī ar otro. Un šo pat nav jāsacer – viss notiek kā romantiskā komēdijas tipa šausmenē. Jā, arī apsargs nesaprot – tikko simtiem cilvēku nāca un ņēma ārā testus, bet nē – atnāk „baltais” un salauž abus aparātus. Protams, neliels uztraukums – vai tas tāpēc, ka testos varētu būt kas tāds, kas nevienam nepatiktu? Bet nē – trešais aparāts, kas ir citā ēkas pusē, izdrukā lapiņas ar negatīviem rezultātiem. Nu re – vismaz ir mums vēl viens pierādījums, ka esam veseli. Tikai ceļš līdz tam gan bijis traks. Vai tiešām tās ir kādas zīmes?

Nākamajā dienā ceļamies piecos, lai paspētu uz pirmo busu, kas ved uz 30 km attālo brīnumu parku. Metro līdz autoostai tik agri neiet, jāņem Didī braucējs. Un tā ātri nokļūstam līdz busiem, kas nupat sāk kustēt, un kāds vīrs mums parāda uz to pieturu, kur jāgaida mums. Ir 6.20, busam būtu jāiziet, bet nekā nav. Jau atkal domājām, ka velti tik agri cēlāmies, bet drīz pienāk vēl trīs ķīniešu vīri, kas ir laba zīme. Bet par tām zīmēm runājot… Viens vīrietis pēkšņi saļimst. Un tā kārtīgi atsit pakausi uz betona. Protams, steidzam klāt – kas noticis? Vīrs raustās, paliek sarkans, rokas krampjos. Ko darīt?! Neviena apkārt nav, vīrs jāpagriež uz sāniem – vienīgi to saprotam. Jānoņem maska, jāpaskatās, vai elpo. Pārējiem diviem ķīniešiem rādām, lai taču zvana „ātrajiem” – mēs tad nevaram! Viens vienaldzīgi noskatās uz visu, otrs aizskrien pie autoostas darbiniekiem, no kuriem neviens tā arī neatnāk. Bet tas vismaz sazvana ātro palīdzību, kas kā nav tā nav. Tā trijatā sēžam pie kritušā vīra, kas ik pa laikam raustās krampjos un mēģina ievilkt elpu. Vienā brīdī tas atsēžas, kaut ko sāk murmināt. Ķīnietis, kas ar mums, mēģina saprast, ko tas otrs saka, bet laikam neizdodas. Vīrs atguļas. Un tad pienāk mūsu autobuss. Izskatās, ka ar kritušo vīru būs labāk, bet nevar jau tā iet projām pirms ātrā palīdzība nav ieradusies. Vai tiešām mums uz to brīnumu ieleju nevajadzētu braukt? Trešais ķīnietis gan piesakās palikt, lai kāpjam busā. Labi, iekāpjam, samaksājam. Šoferis prasa, kas noticis, bet mēs jau paskaidrot nemākam. Un tad atkal sākas – guļošais vīrs atkal sāk raustīties, izskrienam no busa, Arča mēģina palīdzēt ķīnietim padūšīgo vīru atkal apvelt uz sāniem. Šoferis arī iznāk no busa, vienaldzīgi noskatās un sāk bakstīt mūs – jāizbrauc taču. Šķiet, ka šim tāds mirstošs vīrs vienaldzīgs. Ķīnietis, kas palīdz, mēģina atrast ko slimā vīrieša makā un kabatās – varbūt ir kādas zāles vai kas, bet nekā. Nezinām, ko darīt, bet tad arī klāt ātrā palīdzība. Mēs kāpjam busā, ar ātrajiem runāt paliek tas, kas to reāli var izdarīt.

Dieniņa sākusies visnotaļ interesanti, lai neteiktu vairāk. Un skaidrs, ka tas ir tikai sākums.

Buss līdz parkam brauc pusotru stundu. Un tad nokļūstam Maģiskā Slidkalniņa Ainaviskajā zonā. Tas atklāts 1990. gadā, un tajā laikā piesaistījis visas pasaules uzmanību. 80 metru garā un 15 metru platā ceļa josla ir unikāla ar to, ka tajā gravitācija „nestrādā”. No kalniņa lejā tik grūti, kamēr augšup auto un velosipēdi paši uzripojot. Protams, ka interesanti – ja jau par to raksta visās mājaslapās, un šim kalniņam pat vesels atpūtas komplekss apkārt uzcelts. Tiek teikts, ka viss notiek kādu magnētisko lauku iedarbības rezultātā, citi savukārt saka, ka ilūzija. Šajā apgabalā ir vēl divi brīnumi – kalns, pie kura pieejot, varot sadzirdēt dobjas skaņas no pazemes, savukārt no otra kalna nākot skaņas, kas atgādina āmura sišanu pret cietu virsmu.

Labi, ejam parkā. Tur, izrādās, esam ieradušies pusstundu par agru. Un tantes nemaz neļauj iekšā pasēdēt – jāgaida ārā, vējā un aukstumā. Smejam – mēs jau to Sanjas „lāstu” tāpat esam te atnesuši. Tā nu staigājam apkārt, līdz tiek ieslēgti skaļruņi, kuros dzirdama informācija par „bīstamajām” zonām, no kurām cilvēkus te neielaiž. Un Sanja tā pamatīgi griežas ausīs. Bet neko – esam taču daudz kam cauri izgājuši, lai te nokļūtu!

Skatāmies – darbinieki sanāk kopā, kaut ko sāk dziedāt, tad visi sasit kopā plaukstas. Nu re – mēs viņiem vēl pirms darba uzsākšanas rituāla ieskrējām kompleksā. Varbūt kaut kādu auru sabojājām.

Tad nu pienāk laiks, kad tantes iznāk ārā un pie sava sarakstu staba prasa mums uzrādīt ceļojumu vēsturi, lai to salīdzinātu ar vietām, kuras ir „nelabās”. Kā atveram aplikāciju, pirmais, ko dzirdam – „Par daudz”. Tie vienkārši saka, ka apmeklēto vietu ir par daudz, lai vispār skatītos. Nē, tā tas cauri neies. Mēs pat paši atzīstamies – jā, ir tā nelaimīgā Sanja iekšā. Tas darbiniekus satrauc, un šie sāk sarunāties savā starpā, sauc citus. Un tad galvenā atnāk un pasaka „Shutdown”. Kāds vēl „shutdown”, nekā nebija! Stāstām, ka ieradāmies te pirms divām dienām, un paši parka darbinieki teica, ka vajag testu, un tad tiksim iekšā. Testu taisījām tieši jums, mīlīši! Tad nu sarunas, sapulces, spriedumi, un beigās darbinieki sāk fotografēt mūsu testus, liek parakstīt garas lapas ķīniešu simboliem, ka apzināmies Ķīnas likumus utt. Nu tā, it kā kādu noziedznieku laistu pastaigāties ar solījumu atgriezties. Ar biļetēm arī kaut kas noiet griezi – laikam ne tas izdrukājas. Biļetes mums atņem, tad liek gaidīt, lai beigās saprastu, ka mainīt neko nevar, un vienkārši iesūtītu mūs parkā. Esam pirmie apmeklētāji. Nez, kā viss izvērtīsies.

Parkā, protams, vairākas apskates vietas. arī Tīģeru parks, par ko sasmejamies. Harbinas Tīģeru parkā esam mēģinājuši ieiet veselas trīs reizes, un nevienu no tām tas nav izdevies. Varbūt mums ar tīģeriem tās enerģijas nesakrīt?

Katrā ziņā nevienu papildus biļeti nepērkam, vien uz to maģisko pakalniņu. Busiņu šoferi saka, ka jāiet veseli trīs kilometri, bet neko – soļojam. Protams, nemaz tik tālu nav. Pats komplekss izskatās diezgan pamests, ir zosu un tītaru aploks, kurā atrodas arī viens emu – nez, vai tīģeru maltīte? Ir pāris fotostūri, kur jāmaksā atsevišķa samaksa. Ir templis, kas slēgts, ir stikla tilts, pa kuru var noiet, bet mēs atrodam arī to pakalniņu. Sākumā sasmejamies – nu jā, ne tas, ko gaidījām. Maza asfaltēta strēle, pa kuru augšup un lejup var braukt ar riteni – tie novietoti turpat izmantošanai. Labi, ņemam riteņus. Sākumā nesaprotam, kas te tāds brīnumains. Bet vēlāk – paejot no tās asfaltētās strēles gabaliņu tālāk, redzam, ka tiešām tāda ilūzija – it kā braucam no kalna lejā un jāminas, bet augšup pakalniņā ritenis pats viegli uzripo. Šķiet gan, ka pa vidu ir tāda bedrīte, un viss apkārtējais ceļš un arī uzliktā starpjosla to visu padara neparastu. Ir interesanti. Vai bija to vērts, nevar saprast. Bet nav tā, ka metam ar roku un ejam prom. Forša pieredze! Vairākas reizes nofilmējamies un pabraukājam, un tad laiks doties tālāk. Pie kalniem nemaz netiekam.

Tad arī sāk sarasties ķīniešu grupas. Kā reiz ir autobuss, sēžamies tajā un dodamies uz pilsētu. Šoferis pirmo reizi nelaiž busā tos, kam nav sejas masku. Bet ir jau daudzi, kam veselas pakas līdzi, un tie arī padalās. Daži busā nogriež arī nagus. Tas te normāli. Direktore telefoniski apsveic Sieviešu dienā un atgādina, kā svinējām pagājušajā gadā. Jā, visiem kopā bija jautri. Bet arī tagad par jautrību nav jāsūdzas!

Pusdienlaikā esam pilsētas centrā, ātri izskrienam gājēju ielas līdz nokļūstam pie imperatora pils. Jau esam sagatavojuši testus, bet te pie ieejas parādām ne izsekošanas kodu, bet gan veselības kodu, kas ir citāds – tur neuzrādās ceļojumu vēsture. Un tas mums zaļš, tāpat kā viss cits. Un šie nemaz nepaprasa to otru, varam iet pilī. Nu re – tas tests tikai kalniņam būs noderējis!

Pats pils komplekss ir skaists, nedaudz patukšs tā vārdam. Mukdenas pils jeb Shenyang imperiālā pils (Shenyang senāk tika dēvēta par Mukdenas pilsētu) ir vienīgā pastāvošā imperatora pils Ķīnā ārpus Aizliegtās pilsētas Pekinā. Tā tika uzcelta 1625. gadā, kad pie varas bija Nurhachi. Mukdenas pili 1636. gadā pabeidza viņa dēls Abahai. Nurhači un Abahai bija Qing dinastijas (1644–1911) dibinātāji. Mukdenas pils, kuras platība ir vairāk nekā 60 000 kvadrātmetru, ir viena divpadsmitā daļa no Pekinas Aizliegtās pilsētas izmēra. Šī pils sastāv no vairāk nekā 300 istabām, kas veidotas ap 20 pagalmiem.

Mukdenas pilī atrodas daudzas senas relikvijas, izstādīti daudzi mākslas darbi – gleznas, kaligrāfija, keramika, skulptūras un lakas izstrādājumi. Brīnāmies, kā tādos laikos tik skaistus darbus varēja radīt! Pils sienās daudz atklāts par agrīno Qing dinastiju, un ir tiešām daudz interesanta, ko uzzināt no angliskajiem aprakstiem. UNESCO šo vietu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā 2004. gadā kā Aizliegtās pilsētas paplašinājumu, un tagad tā ir vispopulārākā apskates vieta šajā pilsētā.

Pils bija galvenā dinastijas imperatora pils līdz 1644. gadam, kad Qing pārcēla savu galvaspilsētu uz Pekinu. Šo lielo izmaiņu rezultātā Pekinas Aizliegtā pilsēta kļuva par galveno imperatora pili Mukdenas pils vietā. Tomēr tas nenozīmēja, ka Mukdenas pils vairs nebija aktīva. Tā tika uzskatīta par Qing otrās galvaspilsētas vietu (1636-1912). Katru gadu pēc tam imperatori regulāri atgriezās Mukdenas pilī, lai kādu laiku te padzīvotu. Imperatori brauca šeit arī tāpēc, lai veiktu visādus rituālus. Te ir arī ziedojumu stabs, uz kura tika likti graudi kraukļiem – svētajiem putniem – lai pateiktos dieviņiem. Tika piekopts šamanisms, kā jau maņču tradīcijās pieņemts. Skatāmies gan, ka daudzas skaistās vietas ķīnieši varēja vairāk atjaunot. 20. gadsimta 20. gados Mukdenas pils tika pārveidota par muzeju, kļūstot par vienu no agrākajiem muzejiem Ķīnā.

Ir ļoti daudz, ko uzzinām, bet visu vēsturi te droši vien neaprakstīsim. Taču prieks par redzēto. Bet tad… Saņemam zvanu. Ja zvana kāds no Shenyang, tas nozīme nepatikšanas. Sākumā jau domājam ignorēt, tomēr tad pārzvanām. Protams, pretī ķīniski, un nekā nesaprotam. Telefons tiek padots no rokas rokā, līdz beidzot angliski runājošs čalis mums saka: jums jāizvācas no istabiņas. Kādas istabiņas? „Jūsu istabiņas. Uz mūsu hoteli nāk valdība. Jums jābrauc atpakaļ tik ātri, cik iespējams”. „Nevaram būt atpakaļ tagad, esam tālu”. „Shenyang vairs nav droša, jums jābūt atpakaļ”. Ko nozīmē – Shenyang nav droša? Kas ar valdību? Kāpēc mūs liek ārā no viesnīcas? Ko darīt ar nodarbībām?

Apsēžamies kādā ēstuvītē, lai pirmo reizi paēstu – diena tāda saspringta, pat nav sanācis laika. Paskatāmies jaunos vīrusa sarakstus… Un… Astoņi Shenyang! Uh, astoņi uz astoņiem miljoniem, kas te dzīvo, arī ir liela traģēdija pie „Nulles politikas” šajā zemē. Skaidrs ir viens. Mēs te palikt nevaram.

Atgriežamies viesnīcā, kur jau tiek jauktas ārā durvis, liktas apkārt metāla stalažas. Esam visa epicentrā. Iedomājies, ko tā brīnumu slidkalniņa darbinieki tagad domā? Ieslēdzam telefonā tulkotāju, un darbinieki paskaidro – valdība šo viesnīcu tagad izmantos kā karantīnas hoteli – visiem, kas kontaktējušies ar tiem nelaimīgajiem astoņiem cilvēkiem. Un mums jāizvācas, tiks piešķirta jauna viesnīca citā pilsētas malā. Mēs sakām, ka negribam vairs palikt Shenyang – ja jau te vīruss, tad jābēg prom. Tomēr mums vēl nodarbības jāvada līdz astoņiem vakarā. Un ko darbinieki? Tie gatavi mums iedot divas istabiņas bez maksas līdz tiem astoņiem, un atgriezt naudiņu par viesnīcu, kas samaksāta šai dienai. Lieliski! Nu, vismaz tas ir lieliski.

Neko – krāmējam mantas, un dodamies tepat uz blakus esošu ēku, kur ir necilākas istabiņas. Te laikam paliek tikai vietējie, jo mums nemaz nerādījās, ka iespējams nakšņot kaut kur arī par zemākām naudiņām kā 10 eiro. Viesnīcas darbinieki piemetina – piecos ieradīsies karantīnas komanda, bet nevajag uztraukties – mūs tas neskaršot. Labi.

Līdz nodarbībām palikusi stunda. Ejam pēdējo loku ap pilsētu domādami – ko lai dara? Maņdžouli atpakaļ netikt. Varam doties uz Hailaru, kas ir tuvākais ciems mūsu ciemam. Bet tur nav ko darīt. Nedēļu sēdēt viesnīcā? Sākumā domājam par Harbinu. Tur būtu „drošāk”, jo šie tikko no vīrusa tikuši vaļā, ir „labajos sarakstos”. Bet atkal – kas notiks ar mums? Mūsu izsekošanas kodos nu parādās ne tikai nelaimīgā Sanja, bet arī Shenyang, kur jauns „uzliesmojums”. Vispār esam kā staigājošas bumbas. Tas jau tā bija ar Čengdu ceļojumu vasarā. Tad, kad tur bija seši saslimušie, viss bija OK. Bet, kad pārbraucām uz citu provinci un kodā parādījās Čengdu, no mums bēga kā no spitālīgajiem. Un tas ir kaut kas tāds, ko droši vien varam sagaidīt Harbinā pašlaik.

Mums ir tests, kas derīgs līdz rītdienas diviem, ir jākustas. Varam jau arī palikt un cerēt, ka astoņi cilvēki uz astoņiem miljoniem neko neizmainīs. Bet tad mēs nožēlotu, ja tomēr nebūtu neko darījuši, un notiktu sliktākais. Vēl ir pludmales pilsēta Dalian, sešus stundu brauciena attālumā no šīs. Tā pati province, tikai tur vēl tas vīruss nav atnācis. Vismaz pagaidām. Tā kā monēta mūs atveda uz šejieni, atkal to izmantojam, un tā saka – nē, tuvāk Ķīnas mājām ne, jābrauc tālāk. Smejam – kad tad starp izvēli – viegli un droši vai piedzīvojumi – esam izvēlējušies pirmo?

**

Iepazīsim Ķīnu! Shenyang, kas atrodas Liaoninas provinces centrālajā daļā, ir Liaoninas provinces galvaspilsēta, kas slavena ar smagās rūpniecības iekārtu ražošanu. Tā ir lielākā pilsēta Ķīnas ziemeļaustrumos, kā arī politiskais, ekonomiskais un kultūras centrs. Tā ir arī nozīmīga industriālā bāze un arī vēsturiska pilsēta. Šeit, galu galā, dzima senajā Qing dinastija! Tieši šajā pilsētā japāņi 1905. gadā Mukdenas kaujas laikā sakāva Krievijas armiju.

Shenyang ir pazīstama arī ar to, ka tā bija mandžūru Qing dinastijas dzimtene, kas īsi kalpoja par Qing galvaspilsētu mandžūru iekarošanas sākuma dienās. Pēc tam, kad mandžūru galvaspilsēta pārcēlās uz Pekinu, Shenyang kļuva par sava veida sekundāro galvaspilsētu. Nu šī ir mājvieta dažām no Ķīnas vislabāk saglabātajām imperatora pilīm un kapenēm.

Pārsteigumu pilna diena!

Pamostamies – saules nav. Ak, nē, kā tad tā? Bijām plānojuši skaistu dienu pludmalē, jo vakardien tik jauki spīdēja saulīte! Bet šodien? Šodien nekādu pludmales prieku. Un prieki nav arī tad, kad atnāk ziņa no skolas – mēs turpināsim „trako” grafiku, tāpēc ka bērniem mācības valsts skolā atsākas tikai 7. martā vīrusa dēļ. Skaidrs, ka mūsu ceļošanas plāni arī pajūk. Nespējam vien samierināties ar skolas lēmumu – Arča jau nodarbībās netīšām šo to latviski izsper. Tik ļoti kūp galva! Nav jau viegli mācīt divpadsmit klases dienā, katrai sagatavot individuālu spēli ievadā par tēmām, ko tie mācījušies, tad paskaidrot gramatiku (no pirmās līdz astotajai klasei), tad kopā darīt uzdevumus, un vēl nobeigt nodarbību ar spēli, un ceļā nepazaudēt smaidu, prieku un enerģiju. Un vēl sagatavot 12 prezentācijas nākamajai dienai. Bet skola vien nosaka – tas tāpēc, lai nākamajās brīvdienās būtu vieglāk (reāli kādas brīvdienas – vienkārši pirms un pēc tām jāstrādā dubulta slodze, tātad viss atstrādāts). Atbildam, ka mūsu jau tāpat nākamajās brīvdienās nebūs. Līgums beidzas jūnijā, Maņdžouli vairs negribam. Lēmums tāds nozīmīgs – vai nu uz krietnu laiku (saviem gadiem desmit labākajā gadījumā) jāpamet Ķīna, vai jādzīvo te vēl vismaz gadu.

Bet nevar jau plānot. Skatoties uz to, kas notiek Eiropā, atkaras žoklis. Šie pēdējie gadi tiešām bijuši tādi, kādus pat šausmu romānu autors nevarētu apcerēt. Sākās ar vīrusu un turpinās ar karu 2022. gadā? Tici mums, arī mēs nespējam noticēt. Un tas, ja publicējam attēlu ar krievu restorānu Ķīnā, tas nebūt nenozīmē, ka tagad kaut kādā veidā atbalstām to, kas pasaulē notiek! Un domājam, ka Tu, dārgo lasītāj, to saproti. Pārsteigums bija arī tas, ka tādu attēlu var interpretēt mums pat neiedomājamā veidā. Ja foto ir templis, tas nenozīmē, ka atbalstām vai noliedzam kādu reliģiju; ja attēlā Tiananmen laukums, tas nenozīmē, ka tā paužam savu viedokli par toreizējiem notikumiem Ķīnā.

Ko Ķīna saka par šo situāciju (ziņās, kas pieejamas Ķīnā)? Tie saka, ka atbalsta abas puses – gan Eiropu, gan Krieviju, un ir par to, lai ātrāk konflikts atrisinātos. Un tie piebilst, ka ir zeme, kas nekad nav iekarojusi citu. (Te gan neviens nepiemin tibetiešus, uigurus, mongoļus un citas minoritātes un to dzīvi Ķīnā).

Katrā ziņā mainām plānus, mainām viesnīcu, un pērkam biļetes. Pēdējā nedēļa uz salas, un tad jau atgriezīsimies savos sasalušajos ziemeļos. Šajā dienā gan nekur tālāk laika vairs izbraukt nav, jo tādās reizēs jāceļas krietni agrāk. Tāpēc diena ir pavisam nesteidzīga. Patiesībā – pirmā tāda diena visu šo trīsdesmit laikā, kad neskrienam un nepārvaram milzīgas distances, lai ko jaunu apgūtu. Mēs vienkārši atpūšamies, izstaigājot Sanjas rosīgās ielas. Vietējie upē zvejo, un izmanto tie pavisam dīvainus rīkus – pārgrieztā plastmasas pudelē ieliek kādu pulveri un tad iemet to ūdenī. Pēc laiciņa pudelē iepeld zivtele, un šie tad to plastmasu ar visu jūras zvēru izvelk ārā. Ir bomzīši, kas rakājas pa miskastēm, tajā pašā laikā uzdziedot. Ir notriekts putniņš, kas atgādina – viss vērtīgākais, kas ir gan zvēram, gan cilvēkam, ir viņa dzīvība. Bez tās nebūtu nekas – ne ģimene, ne māja, ne auto, ne mazdārziņš. Un zvēram tikai to arī vajag, tikai dzīvību. Neko tas vairāk neprasa. Bet cilvēkam ar visu mantu kaudzi ir kā ir.

Ķīnieši gan tādi nesteidzīgi, vismaz vecie. Pludmalē arī opaps uzceļ smilšu pili. Cits izgāzis savu brūno vēderu, bet tiem jau spalvas neaug. Un tāpēc arī par Arča spalvaino punci visi vienmēr brīnās. Kā no meža!

Interesanti, ka katrs līcis šajā salā tik citādāks! Vienā tās milzīgās medūzas, citā dzidri zils ūdens, te atkal tumši dūmakains. Vietējie izklaidējas uz ūdens močiem, bet dziedāt nevar. Pludmales zīmes vēsta, ka te aizliegts dziedāt karaoki no mobilā telefona. Ielas šajā salā gan tā kā Indijā – piespļaudītas sarkaniem pleķiem – tas no zelējamās tabakas. Bet kam gan tas te traucē. Vietējiem pat tāds interesants teiciens atvadoties – tie saka: „Ej lēnu!”, kas nozīmē – „izbaudi savu dienu!” To saka katrs veikala pārdevējs, katrs restorāna saimnieks. Un vienkārši uz ielas sastaptie.

Tā nu arī izbaudām.

Smejam, ka nekad nebūtu iedomājušies, ka ēdīsim kartupeļi pankūkas ar kociņiem, mērcējot tās sojā. Bet ko tad mēs – vietējie te ēd arī medūzas. Neticējām. Bet tad, kad mums uzdeva šādu jautājumu, pārjautājām kolēģiem, aizsūtot to milzīgo medūzas bildi. Ko šie? „Izskatās garšīga, kā pagatavojāt?” Un tiešām ir arī medūzu ēdieni. Ķīnā tāds teiciens: „Ēdam visu, kam četras kājas, izņemot galdu”. Un ēd viņi visu, kam arī kāju nav.

Apstaigājam arī naksnīgo pilsētiņu. Viena no mūsu jaukajām lasītājām sacīja, ka tie „koku” hoteļi smuki tumsā. Bet tagad gan šis tas mainījies. Tie pustukši, viss komplekss liekas tāds nedzīvs. Un tikai viens no kokiem mirdz krāsainās gaismās. Bet izgaismotie tilti ir skaisti, un tāda dzīvība apkārt! Vietējie dzied, dejo, vingro, masējas. Jā, šķiet, ka Sanjā nav tādu pirmdienu, otrdienu, piektdienu. Te vienkārši katra diena kā brīvdiena!

Mūsu pēdējā brīvdiena šajā salā! Nākamās jāstrādā, un tad jau Maņdžouli. No rīta dodamies uz autoostu, lai brauktu uz to kalnu, kur pagājušajā nogalē nepaspējām. Lai ieietu autoostā, vajadzīgs kods, un mēs telefonā visu esam dabūjuši. Un tad smieklīgi, ka ārzemniekam ir, bet vietējiem (ķīniešu tūristiem) jāsēž un jāreģistrējas sistēmā. Tad, kad kods noskenēts īstajā aparātā, uzrādās pases kodi un izmerās ķermeņa temperatūra. Un, ja viss ok, durtiņas atveras un var ieiet autoostā. Tā lūk. Ar temperatūru vispār pārvietoties vairs nedrīkst. Slimošana aizliegta Ķīnā. Un bez telefona taču nekādi. Starp citu, pēc statistikas (kas gan ir tie lielākie meli), ķīnieši esot visatkarīgākie no telefona. Bet nav brīnums – tos taču tā pieradina pie šīs ierīces, ka te taču reāli bez tās nevar.

Uzlec saulīte un saprotam – šī ir īstā pludmales diena. Tik skaisti! Bet laikam jau nebūs mums tāda, jo esam izvēlējušies kalnu, un tas aizņems visu dienu. Mūsu jaunie ārzemju draugi arī sauc satikties bārā, bet ar tiem vēl paspēsim. Tagad jāceļo!

Autobusa vietā mūs gaida auto, jo te – ja maz braukt gribētāju – nemaz autobusu nedarbina. Visus saliek septiņvietīgā auto, un aiziet! Un tas nozīmē, ka ceļš būs raits, bez pieturām!

Ar mums ceļo opīši, kas runā pavisam citā mēlē. Jā, braucam uz kādu ciemu iekšā salā. Garām palmu plantācijām un mango kokiem. Skaista te daba! Bet domājam – ja tagad ir ziema un ārā plus 30, vasarā būtu traki, un tad arī lietus sezona.

Sasniedzam pirmo lielo pieturu, kur visi kāpj ārā. Bet šoferis saka, ka mūs vēl vedīs. Esam samaksājuši līdz parkam. Un līdz tam vēl krietns gabaliņš. Gluži kā privātais brauciens sanāk.

Bet beigās “busa” apstāšanās vieta tāpat izrādās 4 km no parka ieejas kalnos. Nu jopcik! Jau zinām, ka kalnā būs labi daudz jāsoļo, tāpēc vēl papildus 8 km neliekas forši. Bet neko darīt – sākam iet. Tad pamanām, ka ir mazs busiņš, kas pabrauc pretējā virzienā. Laikam “shuttle”, un tā arī ir. To ceļā pārķeram. Iekšā tajā divi ķīniešu onkuļi, kas uzsāk sarunu. Izstāstām, no kurienes esam, cik ilgi Ķīnā, kā ceļojam utt.(vietējo mēlē). Un šie zina mūsu valsti un ir priecīgi par to, ka pat saprotam un mākam atbildēt!

Kopā sasniedzam parka ieeju. Mūs līdz turienei pavada opīši, palīdz arī biļetes iegādāties. Esam nokļuvuši Qi Xian Ling (kas nozīmē “Septiņas fejas”) aizsargājamā nacionālajā parkā. Šo statusu vietai 1998. gadā piešķīra Valsts padome un Valsts mežsaimniecības pārvalde. Qi Xian Ling ir unikāla teritorija, kurā atrodas termālie avoti un augstas virsotnes.

Qi Xian Ling karsto avotu meža parks ir viens no nedaudzajiem labi saglabājušamies senajiem lietus mežiem Hainanas salā, un šajā ziņā arī Ķīnā. Parks, kurā mīt vairāk nekā 1000 dažādu augu un 500 dzīvnieku sugas, visvairāk ceļotājus aizrauj ar smailajām, pirkstiem līdzīgām granīta virsotnēm, kas pazīstamas kā Septiņas fejas un kuras ir vairāk nekā 2300 metrus augstas. Lasām, ka šī kalna pievarēšana ir vienkārša – priekšā vien 3770 pakāpieni. No busa gan kalns izskatās ļoti augsts, bet neko – esam ierēķinājuši, ka pastaigai aizies 3 stundas. Pēcpusdienā būsim atpakaļ Sanjā, un varēsim doties vēl vienā divu stundu braucienā uz Mērkaķu salu.

Uzsākam kāpienu pa skaistiem džungļiem, koku saknes apvijušas akmeņus neiedomājamos veidos. Ūdenskritumu nav, jo tur vajag lietus sezonu. Toties vēl dzirdami putni, jo nav jau vietējo baru. Esam ieradušies ar agrāko busu. Ir gan tādi, kas ieradušies savos privātajos auto, un tie arī kāpj uzvalkos un kleitās. Bet interesanti, ka arī paši vecākie nebaidās no to pakāpienu skaita, tāpēc nav pat jēgas sūdzēties par to, ka stāvāks, kā domājām, un grūti tādā karstumā. Protams, ka tāpat ir vērts!

Bet trakākais atklājas kalna virsotnē. Patiesībā, esam gala platformā, kur pulcējas agrākie kāpēji, un lidina dronus, kuru skaņa dažreiz nav foršākā šādos putnu mežos. Un skatāmies augšā – reāli visa skaistā ieleja paveras no pašas klints augšas, līdz kurai vēl jātiek. Bet nav trepju! Gar klinti novilktas ķēdes – drosmīgākajiem iespēja pieredzēt to, pēc kā tie ieradušies. Lasījām, ka visu kāpienu var veikt iešļūcenēs, bet vai tad kāds angļu raksts minēja klinti?

Neko – ir jau tikai divi varianti – kāpt vai nekāpt. Un, ja jau esam te, nevar neuzkāpt. Jau pašā sākumā gan liekas – neko negribu; vajadzēja pludmalē palikt; atgādina Laosas nedrošos kalnus; tas taču ir bīstami; un, galu galā – bailes no augstuma!

Bet mūsu kāpienu vietējie apbrīno. Tie, kas arī ir procesā – (ir divas ķēdes), tikai mudina nesteigties un izbaudīt, neaizmirstot piebilst, ka esam malači. Arčam ceļā nokrīt čība, vietējie sasmejas, bet viens kāpelētājs to pārtver un pat atnes Arčam! Patiesībā, tie ķīniešu puiši kā mazi mērkaķēni tik veiksmīgi pievar baiso klinti! Bet izrādās, ka tas nav viss! Pēc garā kāpiena parādās vēl ķēdes – var tikt vēl augstāk! Un pašā virsotnē ir trīs vīri, kas arī mūs sveic ar labiem vārdiem, viens otram pačukstot – iedomājies – ārzemnieki! Jā, viņiem varbūt liekamies tādi traki tūristi, kas īsti nesaprot, ko dara, vienkārši seko norādījumiem. Gluži kā mums izskatās ķīnieši ārzemēs. Mums uzreiz tiek piedāvāta cigarete, bet nesmēķējam. Arča saka, ka vairs nesūdzēsies par to pakāpienu ceļu, ja tiksim lejā veseli. Par to vēl negribas domāt.

Skati augšā brīnišķīgi! Protams, nav platforma, bet klints pīķis, un jāuzmanās, kur spert kāju. Drīz sanāk vesela vīru čupiņa, un tie arī ļoti priecājas, ka tikuši kalnā. Dalās ar cigaretēm, un vienam mugursomā pat vārītas olas līdzi, kas arī nu iet pa riņķi. Tad vīri izritina plakātu un fotografējas ar dronu. Laikam kāda komanda. Mēs savukārt piesienam Latvijas karoga lentīti pie barjeras ap klinti. Ja kādreiz te kāds latvietis uzrāpsies, vai varbūt paši mēs, būs forši!

Pēc skatu izbaudīšanas (nedaudz trīcošām kājām gan), jāuzsāk ceļš lejup. Uhh, ir baisi. Bet tad, kad būts tik augstu, vairs neliekas tik traki, kad dodamies tuvāk zemei, tuvāk drošībai.

Arī uz platformas tiekam sagaidīti kā varoņi. Jap, arī ārzemnieks var to paveikt!

Dodamies lejā no kalna, tikmēr saradušies vairāk kāpēju, tie pat prasa, vai tikām augšā. Jā, mēs to izdarījām! Bet redz, ka tie zina, kas viņus sagaida galā, mums gan tas bija pārsteigums. Šis gan ir tāds tīri draudzīgs kalns – vietējie sveicina, fotografējas, filmējas ar mums. Tikai viena tante aizspiež muti, ejot mums – indīgajiem – garām.

Lejā iet ir labāk. Un tad vien jājūt līdzi tiem augšup kāpējiem. Grūti iedomāties, ka to gabalu pievarējām, turklāt tieši paredzētajās trīs stundās! Un lietus nelīst (parasti kalnos tā mums gadās)! Dzied putni, apkārt lido taureņi, ir arī lidojošas ķirzaciņas! Vietējie uzreiz mūs mudina tās noķert. Tiem gan tikai noķert, aptaustīt, apēst… Domājam par mazo bodīšu pārdevējiem, kam šī distance jāpievar katru dienu – redz, katrus pārsimt metrus ir veikaliņš. Šodienai gan pietiks, esam atpakaļ pie parka ieejas.

Šodien paredzēts ātri aizskriet atpakaļ uz Sanju un no turienes vēl divas stundas pavadīt ceļā, lai sasniegtu Mērkaķu salu. To gan redzēsim tikai nākamajā rītā, bet agri būsim gatavi.

Pie ieejas mūs sauc : “Latvieši!” izrādās, abi opīši dodas lejā no kalna tajā pašā laikā. Tie prasa, vai bijām pašā augšā. Bijām gan. Tad tie prasa, cik mums gadu. Viss busiņš ieinteresēts. 32. “O, malači”, mums saka. Opīšiem 72, un kāpiens izrādījies par grūtu – sāpot celis. Tie māk pastāstīt, ka tad, kad tiem bijis 20, šie mācījušies krievu valodu Pekinas universitātē. Bet atceras tikai pāris teikumus. Vairāk gan tiem interesē, vai esam paēduši. Jā, ķīniešiem ēšana ir tik svarīga lieta! Redz, līdz Sanjai savas divas stundas, un nevar izsalcis braukt. Viena tante pat no busa kāpj ārā, sakot, ka laikam ies ēst, jo vēders nav gatavs braucienam. Smieklīgi viņi. Bet ēd svaigu pārtiku, vingro, kāpj kalnos, iedzer baidžu, un tik labi izskatās, wow! Novecot noteikti gribam “pa ķīniskam”.

Pa ceļam busā sarunas par to, kur paēst. Un visi neēdušie tiek izlaisti 200 m no nākamā busa pieturas. Izrādās, līdz tam vesela pusotra stunda jāgaida! Jā, mūsu kāpšanas plāns labs, bet busus nekādi izmainīt nevaram.

Ēstuve dārga, izvēlamies veikaliņu, kur nedaudz traks pusis aplej mums roltonu un tad pievienojas sarunā. Vietējiem gan te dīvains akcents un grūti saprasties, ja tie ātri runā. Bet šo to jau izdodas pārrunāt.

Autobusa pieturā (patiesībā, tiekam ielūgti pasēdēt tajā mazajā busiņā, ar kuru nobraucām no kalna) atkal tiekamies ar opīšiem, bet busa kā nav tā nav. Iet viens prom, otrs, bet tie neesot uz Sanju. Mēs gan jau sen būtu aizbraukuši kaut uz Sanjas lidostu un no turienes paņēmuši kādu transportu. Bet opīši un citi, kas par mums nolēmuši parūpēties, neļauj pieņemt “nepareizo lēmumu” – jāgaida buss, kas pa taisno iet, kur nav jāpārsēžas!

Un tad, kad arī pēc divām stundām sakām – viss, braucam ar citu busu uz citu pilsētu, ierodas tas mūsējais. Arča atzīmē – ja mēs būtu iekāpuši tajā busā, noteikti atbrauktu īstais. Tā vienmēr notiek. Gandrīz vienmēr.

Pie stūres tante, kas arī ar visu nokavēšanos labāk uzpīpē, paskatās TikToku un tad dodas ceļā. Tā ar opīšiem kāpjam busā un dodamies uz Sanju. Protams, jāpačakarējas ar elektroniskajām biļetēm telefonā, bet, kad aizkavējam braucienu vēl ilgāk, braucēji sāk protestēt, un tante saka, ka vēlāk atrisināsim. Smejam par tiem “drošības noteikumiem” – tante “šaujamo” termometru pat neieslēdz, bet, kad šķauda, novelk masku. Nu tā, lai pēc tam sava slimība nav jāelpo. Tā brauc ātri un šķiet, ka paspēsim uz to nākamo busu vakarā. Opīšiem gan ceļojums – divas stundas turp, divas atpakaļ. Un vien lai saprastu, ka kāpiens nav šiem pa spēkam!

Ceļi ir līkumaini, tantei tas netraucē apdzīt visus, kas pagadās pa ceļam. Bet tai jau tāpat izdodas iebraukt pilsētā tikai paredzētajā laikā. Mums telefonā tik nāk tās sms par testiem – redz, ja maini pilsētu, uzreiz kaut kāds pierādījums par veselību vajadzīgs. Bet gan pagaidīs.

Aizejam līdz viesnīcai, kur noglabājām mantas, un atkal uz autoostu. Smejam, ka viesnīcā mums solīja vērtīgo glabāt aiz atslēgas, bet turpat viss gaitenī. Nekas, Ķīna taču droša. To mums teica arī dīvainais roltonu čalis – Ķīna taču drošākā pasaulē!

Visas mantas tiešām ir, un autoostā nopērkam biļetes uz salu. Bet tad atklājas, ka nav tā, kā solīja mums vakar tante informācijas centrā. Buss nebrauc divas, bet gan četras (!) stundas! Opā, kā tas var būt? Tikai 90 km un tāds laiks? Tik “vjetnamiski” sastrēgumi! Vai mums vērts braukt atpakaļ uz Sanju vai turpināt pa vakariem pēc nodarbībām pārvietoties pa salas austrumu daļu līdz Haikou, lai lidotu? Nav ne jausmas pagaidām. Jātiek līdz galam un vispār jāuzzina, vai ārzemnieks var palikt mūsu pasūtītajā viesnīcā! Atkal tie piedzīvojumi var sākties!

Autobusa brauciens gan neizradās tik traks, jo, tā kā busā tikai trīs cilvēki, šoferis personīgi apvaicājas, kur nu kurš vēlas nokļūt. Un tā vietā, lai brauktu uz paredzēto galapunktu, vīrs iztaisa „mazu” tūri cauri vietām, kur mums visiem vajag, un tad kopējais ceļš aizņem nedaudz virs divām stundām. Lieliski! Esam tik priecīgi! Vēl atliks laiks sagatavoties nodarbībām un izlemt par tālāko.

Atrodam viesnīcu, šoreiz pat tīri ok. Smejam, ka mūs brīdina – piektais stāvs bez lifta. Jā, tikko no kalna – kas tad piektais stāvs! Bet nākamajā rītā gan cita runāšana. Toties viesnīca ir piecu soļu attālumā no tās Mērkaķu salas. Lieliski! Bet saprotam vienu – liela jēga uz Sanju atpakaļ nav braukt. Lielākais „zaudējums” būtu skaistās pludmales un foršie draugi, kurus vēl gribētos satikt. Būtu jau Sanjā arī vieglāk, jo zināmas viesnīcas, kur mācīt var (tur arī pat pabrīdinājām, ka atgriezīsimies), zināmi transporti, visa sistēma. Bet ceļojam jau tāpēc, lai redzētu un piedzīvotu vairāk. Un tad nu nolemjam doties tālāk pa austrumu krastu. Šī salas puse tomēr nav tik zināma. Neliels piedzīvojums katru dienu pirms nodarbībām noderēs!

Nākamajā rītā ceļamies agri, un jau ar parka atvēršanās laiku ķīnieši veido rindas. Mēs iestājamies vienā no tām, lai pēc pāris minūtēm atklātu, ka ķīnieši vienkārši gaida „savējos” no busa, un mēs varam iet tiem garām pīkstināt savas biļetes. Un tā drīz sēžamies pacēlājā. Tas izrādās garākais jūras trošu ceļš, kura garums ir 2138 metri, un tas iet ar ātrumu 6 metri sekundē. Skati ir pasakaini. Un nu arī redzam pilsētiņu no augšas. Kartē tā izskatās pēc vienas ielas ciema, bet realitātē – tāda milzene! Jā, tā jau ir – Ķīnas ciems ir mūsu lielpilsēta.

Tā sasniedzam pašu salu. Šis ir vienīgais tropu salas tipa dabas rezervāts makakiem – valsts aizsargājamajam dzīvniekam Ķīnā. Sala izceļas ar daudzām īpašām vietām, piemēram, to pašu funikulieri, kokosriekstu palmām, smilšu pludmali, daudzkrāsainiem koraļļu rifiem un unikāliem zvejas plostiem, kā arī pērtiķiem. Apkārt dzied putni un sauc makaki. 1965. gadā uzceltajā dabas rezervātā šobrīd ir vairāk nekā 1500 pērtiķu, kopā piecas saimes, un katrā no tām savs pērtiķu vadonis. Mērkaķēni brīvi rotaļājas apkārt. Zīmes vēsta, ka tos nedrīkst barot, protams, nedrīkst apkārt staigāt ar plastmasas maisiņiem. Vispār neko rokās labāk neturēt, jo no tā ātri var nākties atvadīties. Šādos mērkaķu rezervātos esam bijuši, un ir forši dzīvnieciņus redzēt to dabīgajā vidē bez restēm. Te gan ir viens „Mērkaķu cietums”, kas arī tā aprakstīts, un viens nosodītais iekšā. Laikam kaut ko sastrādājis. Ir arī dzīvnieku cirks, kas jau pašā sākumā atgādina, ka esam pret šo. Atnes četrus suņus, iespiestus jūrascūciņas būrī, tie izdara trikus, un tad nāk mērkaķi, kuriem ķēdē auss un ķepa, lai tad, kad dresētājs tos parausta, sāp pa īstam. Nesmuki.

Ir atsevišķi būri cilvēkiem, kas vēlas padzerties vai iestiprināties, jo atklāti to darīt nedrīkst. Tur gan ļauts ieiet tikai tiem, kas pērk ūdeni vai uzkodas parkā.

Mēs cirka vietā vienkārši vērojam mērkaķu spēles. Viens arī palēkā pa mums pa galvām! Vietējie savukārt apjautājas, no kurienes nākam. Tad, kad sakām – dzīvojam Ķīnas ziemeļos, tie netic – nu nē – „tavs deguns saka, ka dzimis esi vairāk Ķīnas vidienē”. Vai tiešām izskatāmies pēc ķīniešiem? Nākas paskaidrot, ka neesam vietējie, bet iebraucēji. Jā, arī tā gadās.

Sala ir liela, bet izrādās, ka no Mērkaķu rezervāta izejot, atpakaļ uz funikulieri nelaiž. Tāpēc nākas vien rītu pavadīt tikai mērkaķu sabiedrībā. Pirms pusdienlaika gan esam gatavi doties ar superātro pacēlāju atpakaļ. No augšas redzam zivju audzētavas un pludmales. Un uz tām tad arī dodamies.

Ūdens te nav tik tīrs, bet interesanti tajā redzēt burbuļojam karstos avotus. Tādu šajā vulkāniskajā salā ļoti daudz. Tālāk gan visādas trubas savilktas tām zivju fermām. Palmu audzes, protams, pasakainas. Bet te nav peldēšanās zona. Vietējie sanākuši padancot, padziedāt un paspēlēt mūzikas instrumentus.

Izstaigājam tirgu, kur pārdot interesantos augļus. Daži gan tik dārgi, ka nospriežam – citai reizei. Tad iepazīstam salas šo pusi – ir lētāk kā Sanjā. Bet tad atkal problēmas ar to testu. Viesnīca izdomājusi, ka noteikumi taču tādi – lai paliktu viesnīcā, jāuzrāda 24 stundu svaigs tests. Nopietni? Vai tagad pirms katras viesnīcas vēl tests būs jātaisa? Tas taču kaut kas absurds! Skaidrojam, ka Hainanas valdība jau ar mums sazinājusies, un parādām testus, ko taisījām līdz šim. Ok, tie sazvanās ar kaut kādu savu valdību – mūsu testi derēs. Skaidrs, ka tagad katrā viesnīcā ar šo būs jāiet cauri.

Toties tiekam pie vienas bezmaksas istabas nodarbībām. Jā, aiz loga lielie traktori rok angāru, bet ko darīt – jāsamierinās ar fona trokšņiem. Tikmēr saņemam ziņas no mūsu draugiem visapkārt pasaulei ar jautājumu, vai ar mums viss kārtībā. Cik jauki, ka mūs tā atceras! Jā, situācija Ukrainā šokē visus. Ķīnā gan parādās divējādas ziņas. Ir tie ķīnieš,i kas reāli ņirgājas: „Kas tad tas par karu, ukraiņu meitenes – bēdziet pie mums!” Un Ukrainā dzīvojošie ķīnieši to nosoda. Jā, ķīnieši ir dažādi, tāpat kā cilvēki visur pasaulē.

Un atkal jauna vieta? Pagājusi mūsu pirmā darba diena. Nedaudz paguļam, un jau pašā rītā dodamies stundu ilgā busa braucienā, kas ved prom no Mērkaķu salas uz autoostu un vilciena staciju. Esam atraduši vēl pāris skaistas vietiņas austrumu krastā. Tad gan uzzinām, ka autobusi uz mūsu nākamo iecerēto galamērķi neiet, savukārt ar vilcienu jābrauc garām, un tad jāmeklē autobuss atpakaļ. Jā, uz salas nav tik viegli kā iekšzemē, jo te tā transportu sistēma nav tik attīstīta. Tas liek pielāgoties, jo laika nav tik daudz. Katru dienu tomēr divos jābūt gatavam vadīt nodarbības.

Neko – atrodam, ka arī vilciena nākamajā pieturvietā ir skaisti parki, un arī kalns! Atliek atvadīties no botāniskajiem dārziem un jūras, tāpat kā atvadījāmies no mūsu jaunajiem ārzemju draugiem, kas tagad mūs gaida dažādās Ķīnas malās. Nu – lai arī priecājāmies, ka tas trakais bija mūsu pēdējais kalns līdz pametam Maņdžouli, jāpievar vēl kāds taču!

Sēžamies vilcienā, pirms kura visus steidzina – ātrāk, ātrā, nevajag pasi reģistrēt! Jau aizdomas, ka tas kaut kā ne tā izvērtīsies. Vilciens brauc ar 250 km/h. Nākamo pilsēteli sasniedzam ātri, lai arī ar busu (kura, kā atklājas, nav) vēl divas stundas būtu jāpavada ceļā. Jau bijām patraukušies garām tādiem skaistiem kalniem, un nu fonā vēl viens – aicina mūs – lielos kāpējus. Protams, pie izejas mūsu biļetes parādās nederīgas, jo tās nebija piereģistrētas pie iekāpšanas. Jauna mācība – neklausīt apsargus, kas steidzina ārzemniekus. Jā, tiekam cauri viegli, jo vienkārši izliekamies, ka nekā nesaprotam. Bet tāpat – ko jaunu atkal iemācījāmies.

Pilsētele nav tik tūristiska. Un vietējiem esam kā makaks, izbēdzis no rezervāta. Tie pavada mūs ik uz soļa, kaut ko piedāvājot. Un – ja atsakām – tad vienkārši pēta – šitādi arī ceļo! Jā, ķīniešu tūristu nav mazums, bet ārzemnieku gan nav tik viegli satikt. Būtu interesanti aizbraukt uz pilsētu Ķīnā, kur par mums nebrīnītos. Droši vien tā būtu Šanhaja, ar kuru mums nekādi nesanāk.

Nokļūstam viesnīcā, kas ir tīri ok – cenas, attālinoties no Sanjas – samazinās. Var redzēt, ka apjukušie darbinieki īsti nezina, ko ar ārzemnieku darīt, bet neko – vēl nekādus testus neprasa. Un divi zaļie kodi mums ir. Turklāt tie atļauj arī „aizņemties” vēl vienu istabu bez maksas – uz tām mācību stundām.

Bet nu – jāsteidz uz kalnu! Tas ir tepat netālu, 5km gājiena un 184 metru kāpiena attālumā. Jā, jāatzīst, ka kājas sāp. Bet neko tur padarīt. Kā teiciens vēsta – ar ko saslimi, ar to jāārstējas, un tāpēc nākas visus muskulīšus pakustināt vēlreiz. Bet šoreiz gan pusi no kalna ved augšā busiņš, tāpēc ir vieglāk. Smejam, ka daži vietējie vienkārši atsakās tajā sēdēt ar mums – indīgie ārzemnieki taču! Mēs jau saprotam, ko tie saka, atliek vien pasmieties.

Pašu kalna virsotni sasniedzam kājām, un paveras skaisti skati uz ieleju. Tik daudz dārzu! Pati sala tik zaļa un kalnaina! Apkārt putniņi un kukainīši – tieši tā foršā dzīvība, kas nav ziemeļos! Tie gan arī mūs kārtīgi sakoduši, bet tas piederas pie lietas. Pakalnos sacelti tempļi, kas te stāv jau no Tang un Song dinastijām. Daudzi mākslinieki šo kalnu aprakstījuši dzejā un attēlojuši gleznās. Jā, ir patiesi skaisti!

Pēc kāpiena dodamies tos 5 km atpakaļ uz viesnīcu. Šoreiz ne ar busu, bet kājām, lai iepazītu pilsēteli. Izvēlamies mazākās ieliņas, kur uz mums atskatās arī visas trīs reizes. Izspļauj savu zelējamo tabaku un uzsauc: „Eu, ārzemnieks!” Ļoti daudzi jautā, no kurienes esam, bet Latviju zina retais. Pilsētele tiešām citāda – vēl haotiskāka, vēl īstāka. Ārpus tūristu iecienītām vietām ir interesanti!

Un dažreiz pat neticas, ka šī nav brīvdiena, bet gan darba diena. No rīta esam paspējuši pievarēt dažus simtus kilometru, atraduši piemērotu vietu darbam, uzkāpuši kalnā, izpētījuši apkārtni, un vēl jāatceras, ka sešu stundu laikā jātiekas ar aptuveni 250 skolēniem! Tieši tādas dienas ir tās skaistākās – piesātinātas; tādas, ka var just – mēs patiešām dzīvojam!

Internets ir vareni bīstama lieta. Ir tikai viens no mums, kas pārskata Facebook, un tas nav tas, kurš publicē bildes un raksta dienasgrāmatu. Tāpēc dažreiz īsti neesam informēti par pasaulē notiekošo – nu tā, ar nelielu aizkavēšanos gan. Bet pārsteigums, ka tas attēls, ar kuru vēlējāmies parādīt Sanjas krievisko pusi, parādījās putina atbalstītāja profilā. Izdzēsām foto, protams. Bet nespējam vien nobrīnīties, kā kaut ko var tik ļoti izraut no konteksta! Kā internetā var tik vienkārši sagrozīt lietas! Jā, mēs diezgan atklāti rakstām, un arī bildēs ir vienkārši tas, ko redzam, nevis kaut kāda slēptā doma. Bet te nu bija – pēkšņi var kļūt par politisko šausmu spēļu varoni. Būsim prātīgāki, atklātāk runāsim tikai savā mājaslapā, jo FaceBook nav labākā vieta patiesām sarunām. Kas tik te „nedzīvo”!

Bet neko – turpinām iepazīt Hainanas salu. No rīta sēžamies busā un nokļūstam vilciena stacijā. Pabrauksim vēl gabaliņu uz priekšu. Klāt pienāk ķīnietis un pasaka: „Tu esi skaista.” Nu re, kaut ko angliski jau zina! Ātrvilciens, nepilna stunda, un esam klāt. Šoreiz palielā pilsētā, kur atkal viss citādi. Vietējie kā papagaiļi – šķiet, ka vispār klusuma nav. Tie runā, pat nedomādami, vai tos klausās, vai ne – vienkārši izdod skaņu, lai tā būtu. Apkārt braukā tuk-tuki gluži kā Indijā. Un tās sarkani piespļaudītās ielas.

Nometam somas viesnīcā, kur sanāk neliela aizķeršanās ar reģistrāciju, jo viens no hoteļiem, kā izrādās, mūs nav „izčekojis” no istabiņas, un parādās, ka atrodamies tur. Tāpēc darbinieki nevar mūs piereģistrēt te. Bet galvenais, ka tā nav iepriekšējā, bet vēl senāka viesnīca. Katrā ziņā viss atrisinās, piezvanot tās konkrētās viesnīcas saimniekam. Vienmēr tie telefona numuri svarīgi!

Te gan mums saka, ka brīvu istabiņu mācīšanai nav, bet nospriežam, ka vēlāk uzradīsies. Tā taču bijis visās viesnīcās.

Šajā pilsētā ir daži parki, bet tie atkal atrodas stundas brauciena attālumā. Tāpēc izvēlamies tuvākās vietas, kas arī ir bez maksas. Viena no tām ir krastmala, kur plaša smilšu strēle atdala palmas no jūras. Peldēties gan nav atļauts. Vietējie dzied karaoki un dejo – gluži kā citās vietās. Arī raksta smiltīs garus ķīniešu dzejoļus. Apstaigājam parkus un atklājam arī tādus, kur sastādītas dažādākās palmas, kas uz salas pieejamas. Oho, tik daudz dažādu veidu! Un arī kokosrieksti krīt no debesīm – viens turpat mums pie kājām. Būtu uz galvas, tad tiem 250 skolēniem nebūtu skolotāja šodien. Apkārt skraida ķirzaciņas, kamēr pie ēku sienām plakāti ar nosvītrotu sikspārni. Tā ir visapkārt Ķīnai. Sikspārņi vairs nav mīlēti zvēri.

Ja sākumā diena ir vēsa, tad vēlāk iesilst tā pamatīgi. Un ir tik sutīgs! Cik dīvaini būs atgriezties mīnus 12 grādos. Bet vajadzētu mūsu puķītes aplaistīt. Ceram, ka būs izdzīvojušas.

Stunda līdz nodarbībām, esam atpakaļ. Pirmo reizi gan ir tā, ka viesnīcas saimnieks neļauj pat gaitenī sēdēt, lai novadītu nodarbības. Uh, kāds vecis! Prasa pilnu istabiņas cenu – un tas nozīmē, ka brīvas istabas ir! Tagad sākas interesantākais. Kā mācīt abiem vienā istabā? Katru dienu kāds mazs izaicinājums, pēc kura braucām.

Un mēs domājām, ka esam visu saplānojuši! Sāksim gan ar to, ka 92% no apmācību centriem Ķīnā aizvērušies kopš augusta jaunajām izglītības reformām. Iedomājies – kas tik šeit nenotiek! No ārzemēm paciņas arī vairs nepievedīs klāt. Jāiziet „skaista” procedūra, lai kaut ko no ārpasaules varētu saņemt. Tāpēc, mīļie, nesūtiet mums, lūdzu, vairs neko. Klāt netiksim. Bet kā vakar beidzas mūsu mācīšana? Arča izkāpj pa logu un māca aiz tā, uz tādas kā platformas, ko par balkonu nekādi nenosaukt. Abiem mums jābūt klusākiem, lai otru nevarētu dzirdēt. Bet tā arī izdodas! Smieklīgi bērniem – skolotājam fonā visādas stalažas.

Nākamajā dienā esam augšā piecos, mūsu plāns – ar agrāko busu tikt līdz agrākajam vilcienam, tad līdz viesnīcai un vulkānu parkam. Tas viss jāpaspēj līdz diviem dienā. Bet, protams, plāni tādi plāni Ķīnā. Autobusa pieturā gaidām stundu, un tikai tad atbrauc autobuss, turklāt cits numurs, kādu esam gaidījuši. Bet viens ķīniešu opaps mums palīdz noorientēties. Tomēr buss līdz stacijai brauc ilgi, ceļā paiet vesela stunda, un arī vilcienā kāpjam vien pirms deviņiem. Mums nepārdod tuvāko biļeti, jo stacijā jābūt ļoti laicīgi – Ķīnā desmit minūtes pirms brauciena pie biļetes vairs netikt. Un, lai arī vilciens traucas uz 249 km/h, skaidrs, ka jāmaina plāni. Vulkāns rītdienai. Rīt arī jātaisa tests, lai sestdienas rītā varētu lidot uz Harbinu, un tad no turienes ņemt nakts vilcienu uz Maņdžouli. Ceļojums jānoslēdz pavisam drīz.

Pievaram savus 100 km ar vilcienu, un ierodamies Haikou. Jau otro reizi. Arča prasa – vai te vispār saule ir? Jā, Sanja tik saulaina, bet te vienmēr apmācies. Taču tā esot – salas ziemeļos ziemā lietus, kamēr dienvidos var baudīt pludmales priekus.

Ņemam busu uz viesnīcu. Ja iepriekš Haikou apskatījām vecpilsētu un pludmali, tad nu esam izvēlējušies palikt jaunajā pilsētas daļā. Tas arī tuvāk vulkānam. Bet uz viesnīcu buss vēl pusotru stundu iet! Jā, ceļš ir pamatīgs, un nu top skaidrs, ka vulkānu tiešām mums nebūtu izdevies šodien iepazīt.

Pa ceļam gan arī saulīte izspraucas caur mākoņiem. Taču pilsētas jaunajā daļā viss vēl ceļas, un pat pati pludmale kilometru kilometriem slēgta. No autobusa pieturas līdz viesnīcai vēl divdesmit minūtes kājām. Jā, tik liela ir Haikou pilsēta – salas galvaspilsēta.

Iečekojamies viesnīcā, un atkal nolemjam prasīt par papildus istabu nodarbībām vēlāk. Dodamies uz apkārtējiem parkiem, jo pludmale taču slēgta. Jā, apkārt nav tāda rosība kā tajā vietā, kur pilsēta aizsākās. Ir mierīgāk. Atrodam pat skaistu mitrāju, kas izveidojies gar upi. Tur arī pāris vietējie salīduši katrs savā krūmājā – dzied, spēlē dažādus mūzikas instrumentus un zvejo. Stundu ejot cauri šai sutīgajai džungļu paradīzītei pat tīri karsti arī mākoņainajā Haikou.

Atgriežamies hotelī pirms nodarbībām. Atklājas, ka nestrādā wifi, un tas ļoti visu sarežģī, jo telefonā internets nez, kāpēc, dažreiz vienkārši nesadarbojas. Visu gan ar nelieliem pārpratumiem izdodas salabot. Arčam nodarbības noliktavā, kur katrs darbinieks izdomā pienākt klāt un pateikt – Hello! Bērniem pārsteigums, protams. Bet tas nav tas trakākais. Sanjā atklāts vīruss – kā reiz tad, kad izdomājām negriezties atpakaļ! Honkongā vispār esot 55 tūkstoši vienā dienā. Un tālākais ceļš varētu palikt arvien sarežģītāks. Mums gan pačukstēja, ka arī nākamajā nedēļā nodarbības būs internetā. Un varbūt to pačukstēja tieši tālākā iemesla dēļ?

Pārsteigums! Mūsu sestdienas lidojums uz Harbinu atcelts „kompānijas iemeslu dēļ”. Sazvanīt aviokompāniju nevar. Labi, kompensāciju gan dabūsim. Bet kā tagad tikt atpakaļ? Lidmašīna bija perfektā laikā – sestdienā septiņas stundas lidmašīnā, tad pēc trim stundām vilciens uz Maņdžouli, kas nozīmē, ka mūsu „izsekošanas kodā” Harbina neuzrādās, jo būtu bijuši tur mazāk par četrām stundām. Un tas būtu lieliski, jo Harbinā arvien vairāk tas vīruss. Liktu vēl karantīnā sēdēt! Turklāt mūsu tests, ko mēs taisītu piektdienas rītā, būtu derīgs līdz iebraukšanai Maņdžouli svētdienas rītā. Bet tagad? Atkal sākas šie Ķīnas trakumi!

Vispār trakums! Ko darīt? Arča sazvana aviokompānijas anglisko līniju, kur neviens angliski nerunā. Labi, Arča ķīniski nosauc savus pases datus un izskaidro, ka lidojums atcelts, un tas mums ļoti plānus izjauc. Tikai tad, kad pretī sāk runāt ķīniešu vīrs, jāatsaka: „Es ķīniski nesaprotu”. Protams, opis samulsis. Arča jautā, vai tad šis, galu galā, nav angļu numurs? To gan Arča atkal prasa ķīniski, kas atkal opim liek domāt – šitie jokojas. Runāt runā, bet sacīto nesaprot. Jā, beigās gan ar savu skolas ķīniešu asistenta palīdzību dabūjam aviokompānijas čatu, kur visu noskaidrojam rakstiski Izrādās, aviokompānija atcēlusi visus lidojumus, ne tikai to uz Harbinu. Kā tā? Neko čatotājs nezinot, vien nodotas instrukcijas no augšas. Un nekādas kompensācijas neizmaksās, vien atdos naudu par biļeti. Nē, tā neder! Mums taču papildus viesnīca, papildus tests, un vēl biļetes, kas jāpērk pēdējā brīdī – lētāk jau nekas nepaliek! Mūsu sūdzība tiek iesniegta, gaidīsim. Vēl jau gaidām arī atskaiti no citas aviokompānijas. Katrā ziņā cīnīties par savām tiesībām ir vērts – bieži atmaksājas.

Bet neparastās lietas tikai sākas. Drīz ķīniešu draudzene pačukst, ka piektdienā visas nodarbības atceltas. Jautājam ķīniešu asistentam, kuram mūs par to domāts informēt. Jā,  ārzemnieku vienmēr atstāj kā pēdējo, bet nu nebūtu jau smuki gaidīt līdz pēdējam brīdim. Tā arī izspiežam ziņu par to, ka bērniem rīt jāiet uz savu valsts skolu kārtot un tīrīt klases, lai tie pirmdienā varētu ierasties uz nodarbībām. Labi, tātad rīt būs vairāk laika vulkānam, būs laiks taisīt testu un nu laiks meklēt arī jaunu lidojumu! Un, protams, nedaudz pasvinēt!

Tepat pie viesnīcas ir maza ēstuve, kur atrodas arī kāds angliski runājošs puisis. Tas palīdz mums izvēlēties veģetāro salas specialitāti. Nu re – esam tad beidzot tikuši pie kā tradicionāla. Apkārt vietējie bauda vakaru, un forši tas, ka tie neņem telefonu pie galda. Dažreiz telefona spaidīšana sākas vien pašās beigās, kad visi pārāk apreibuši no sarunām.

Un turpinām plānot. „Mūsu galā” tuvākais lidojums ir uz Harbinu, kur saslimuši astoņi cilvēki. Taču tā vēl neskaitās bīstamā zona. Tikmēr Sanjā ir viens, un reģions iezīmēts dzeltenā krāsā (balta ir vislabākā, sarkanā ir „bīstamā”). Protams, viss var mainīties dienas laikā, tāpēc ātri jātiek uz Maņdžouli, jo iesprūst kaut kur vairs nav laika, jāatgriežas skolā! Tā nu pērkam lidojumu, kas vēl maksā zem 100 eiro vienam par septiņu stundu lidojumu. Lidmašīna gan pa ceļam „piestāj” kādā citā pilsētiņā. Bet fakts tas, ka vairs uz vilcienu nepaspējam, un tas nozīmē, ka atkal Harbinā būs jātaisa tests. Un tur tas ir ļoti garš process. Iepriekš visi testējās, lai izbrauktu brīvdienās. Bet nu? Astoņi saslimušie noteikti visiem liks to testu taisīt.

Ejam gulēt ar tādu nelielu skaidrību, bet pamodina mūs ziņa, kas visu apgriež kājām gaisā. Maņdžouli atkal (!) vīruss! Jau trešo reizi četru mēnešu laikā. Divi saslimušie, viss atkal aizvērts, atkal visu pilsētu testē. Un tā būs ciet, kamēr sapratīs, cik vīruss tālu izplatījies. Nu jopcik! Tas nozīmē, ka nodarbības klātienē nebūs vēl savas divas nedēļas. Un nedaudz sasmejamies par to, ka tieši vakar domājām – ja direktore kaut ko muļķīgu atkal sadomās (kā dziedāšanu, fotosesiju sporta tērpos vai nelegālas apmācības dzīvokļos, būs jāaizsūta viņai vīruss. Redz, kā dzīve noklausās). Bet lidojumu uz Harbinu atcelt nevaram, jo tas būtu ļoti dārgi. Un tur arī ilgi nevajadzētu palikt, jo no astoņiem saslimušajiem var ziepes sanākt. Uh, tāda neliela dilemma. Neko Ķīnā nav iespējams plānot, neko!

Ar tādu nelielu neizpratni dodamies uz vulkāniem, kas atrodas piecpadsmit kilometru attālumā. Vulkānu parkā gan kā reiz ieradušās vairākas skolēnu grupas, un tie ir šaušalīgi skaļi. Un, protams, katram jāizsaucas: „Ārzemnieks! Hello! Skaties, ārzemnieks!” Un miera jau mums nav. Fotografē mūs ne tikai pieaugušie ar saviem telefoniem, bet nu arī sīkie ar pulksteņiem. Jā, ķīniešu bērni nēsā pulksteņus ar izsekošanas un fotografēšanas funkciju.

Bet pats parks ir ļoti interesants. Te vairākas izstādes gan ķīniski, gan angliski stāsta par Ķīnas dabu un vulkāniem. Uzzinām ļoti daudz pārsteidzošu lietu. Piemēram to, ka pasaulē ir 120 ģeoparki 33 valstīs, un 33 no šiem parkiem atrodas Ķīnā. Tagad esam nokļuvuši tādā, kas izveidots 2004. gadā, kad UNESCO atvēra šādu parku izvērtēšanu. Tā nu Haikou ģeoparks tika atzīts par Globālo Ģeoparku, un nu tiek vērtēts katrus četrus gadus. Šajā parkā atrodas vairāki vulkāni. Starp citu, par aktīvu vulkānu dēvē tādu, kas ir izvirdis pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā. Un te nu ir tādi, kas izvirduši 1719. un 1721. gadā; 1668. un 1702. gadā; bet lielākais vulkāns, kurā kāpjam, pēdējo reizi izvirdis pirms 8000 gadu. Tātad tie visi tiek pieskaitīti pie aktīviem vulkāniem.

Vulkānu josla Hainanas salā sastāv no 39 dažāda tipa vulkāniem. Bet augstākais ir tas, kurā nu soļojam augšā – 222.8 metri v.j.l. Fengluling krāteris jau no 1996. gada esot kopts un pasargāts. Krātera dziļums ir 69 metri. Pats krāteru parks ir 186 kvadrātkilometru platībā.

Lasām arī par zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem. Zemestrīce tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām dabas katastrofām. Katru gadu uz Zemeslodes notiek aptuveni 5 miljoni zemestrīču, no kurām apmēram 1% cilvēks arī jūt. Savukārt 100 zemestrīces, ko cilvēks var just, pārvēršas par īstu postu. Ķīnā notiek apmēram 30 zemestrīču katru gadu 5 baļļu stiprumā vai vairāk. Par vulkāniem gan teikts tas, ka tie palīdz cilvēkam, izplešot zemes platību, no zemes dzīlēm iznesot dārgakmeņus un radot skaistas ainavas, kas veicina tūrismu. Tomēr arī vulkāna izvirdums, protams, tiek saukts, par vienu no astoņām dabas katastrofām uz Zemes. Ķīnā, salīdzinot ar citām zemēm, vulkānu skaits ir neliels, bet te ir gan aktīvi, gan dusošie vulkāni.

Izejam pat testu, kas beigās parādās uz izstādes sienas. Jā, esam kārtīgi visu izlasījuši un varam atbildēt uz visiem jautājumiem!

Vulkāna krātera malā ir brīnumskaisti. Nolaižamies arī lejā. Viss vulkāns izskatās kā džungļu paradīze, jo apaudzis zaļi zaļš, bet kas tik te par vulkānu aktivitāti kādreiz nav bijusi! Izveidojušās arī vulkāniskās alas, kas tagad izgaismotas krāsainām gaismiņām. Ir dīķi, kuros salaistas pārmērīgi daudz zivis, un viens rupucis, kas arī cīnās par kādu gardumu no apmeklētāja. Zied puķes un aug augļu koki. Arī džekfrūti te ir! Zīmes saka, ka džekrūts ir smagākais auglis pasaulē, parasti no 5 līdz 20 kilogramiem. To sauc par tropisko augļu karalieni (jā, dāmu). Tas satur ogļhidrātus, proteīnu, aminoskābes, vitamīnus un minerālvielas, kas cilvēkam tik ļoti nepieciešamas, un tāpēc vietējie to ļoti slavē. Saka, ka tas pat uzlabo či (katra iekšējo enerģiju), un palīdz nodzīvot garu dzīvi.

Vulkāniskajā apgabalā cilvēki dzīvojuši jau sen. Un tad tie no lavas atstātajiem akmeņiem „paņēma” savā ciemā dieviņu. Respektīvi – lavas veidojumu, kas līdzinājās kādai figūrai, vietējie lika pie ciema vārtiem, un sauca to par „Ciema Dievu. Tad tie cēla mazu templi no vulkāniskajiem akmeņiem un turēja dieviņu tajā. Pēc daoistu ceremonijas šis akmens dieviņš ieguva dvēseli, un tad kļuva par ciema sargātāju.

Apskatām visus dārzus, izstaigājam lavas laukus un laiks doties uz viesnīcu pēc mantām, lai pārbrauktu uz citu, tuvāk dzelzceļa stacijai, no kurienes tad nākamajā dienā ar vilcienu tiksim līdz lidostai. Buss brauc pusotru stundu šajā milzīgajā pilsētā. Un tad vēl kāds gabaliņš kājām. Un visbeidzot nokļūstam viesnīcā, kur ārzemniekus nepieņem. Nu taču! Šoreiz paši atsakāmies atcelt rezervāciju. Viesnīcas īpašnieks taču redz – ārzemnieka vārds. Kāpēc tad pats apstiprina? Galu galā, braucam cauri visai Haikou, lai te paliktu, bet nekā. Rakstām rezervēšanas mājaslapas atbalsta komandai, tie piezvana viesnīcas saimniekam, un tad atzīst, ka tā ir viņu kļūda (jo to mājaslapā teikts, ka visas tur pieejamās viesnīcas pieņem ārzemniekus). Bet, tā kā tā nav, tie mums izmaksā kompensāciju viesnīcas numuriņa apmērā, kas ir apmēram 10 eiro. Labi, ātri atrodam citu viesnīcu, kur vienīgi mūsu pases nemāk ieskenēt. Bet ar to tiekam galā vēlāk. Un tad taču jātaisa tests!

Slimnīcā izraisām paniku (nekas, pie tā esam pieraduši). Mums prasa: „Tas vispār ir normāli?” (par mūsu kodiem). Bet beigās visa ārstu komanda pasaka, ka šajā vietā ārzemnieki testus nevar taisīt, un nosūta mūs uz citu slimnīcu. Ok, aizsoļojam līdz nākamajai slimnīcai, tur viss pat tīri vienkārši. Nu – salīdzinot ar citām vietām vismaz. Vienā lodziņā mūs reģistrē (cik labi, ka ir citi testi, ko parādīt dāmai, lai tā saprot, kādus datus tad īsti vadīt iekšā), un nākamajā lodziņā iebāž kociņu rīklē. Ja mēs būtu Maņdžouli, uz vietas esot saņemtu to kociņu biežāk kā ceļojot.

Nu re – laiks brokastu-pusdienām! Te vienmēr pajautā, no kurienes esam. Un, ja nav pasaules lielvalstis, tad jau reti kurš zina. Bet tagad arī pajautā, vai karš ietekmē mūsu valsti.

Izstaigājam parkus, kur vietējie paņēmuši arī deju nodarbības, un pat priecājas, ka skatāmies. Apstaigājam gājēju ieliņas, kur ķīnieši pārdod tepat plūktos augļus un pudelēs lej svaigu baidžu. Atpūšamies mitrājā, kur pie „zvejot aizliegts” zīmes rindā sastājušies makšķernieki. Vardēm pat kurkstēt bail – lai tik tās neuzķer! Arī mēs saņemam nedalītu uzmanību. Bet ir jauki – silts vakars, saulriets, apkārt dzīvība. Mūsu pēdējā diena šajā skaistajā salā!

Vakarā jādodas pakaļ testiem. Viena dāma teica, ka būs sešos, otra, ka desmitos. Un reāli testa rezultāti gatavi deviņos. Tos var saņemt, noskenējot iedoto kodu vienā no automātiem slimnīcas teritorijā. Viss. Iepriekšējā mācība – testus arī jānofotografē.

Un diena noslēgusies. Skatīsimies, kādi brīnumi mūs sagaida ziemeļos!

**

Iepazīsim Ķīnu! Hainana ir Ķīnas vistālāk uz dienvidiem esošā province un arī mazākā zemes platības ziņā. Gadsimtiem ilgi Hainana bija daļa no Guandunas provinces, bet 1988. gadā šis resursiem bagātais tropiskais reģions kļuva par atsevišķu provinci. Tās platība (izņemot strīdīgos salu apgabalus) ir 34 300 kvadrātkilometri un iedzīvotāju skaits – aptuveni 10 miljoni.
Hainanā iedzīvotāji pārsvarā apdzīvo lauku apvidus, un tie ir koncentrēti ziemeļaustrumu zemienē. Tomēr kopš 90. gadu beigām urbanizācija ir bijusi strauja. Lielākā daļa iedzīvotāju provincē ir hanu ķīnieši, bet aptuveni viena sestā daļa ir etniskās minoritātes.

Līdz 20. gadsimta beigām Hainanas ekonomika pārsvarā bija lauksaimniecība, un lauksaimniecības produkti veidoja lielāko daļu salas eksporta. Tomēr Hainanas paaugstināšana līdz provinces līmeņa statusam noteica salu arī kā Ķīnas lielāko speciālo ekonomisko zonu, lai paātrinātu salas bagātīgo resursu attīstību. 2007. gadā provinces rūpniecības produkcijas apjoms pirmo reizi pārspēja lauksaimniecību (vērtības ziņā).

Un tā dzīvība! Starp citu, Hainanas gibons (Nomascus hainanus) ir visvairāk apdraudētais primāts pasaulē, un to ir palikušas tikai 4 grupas, kurās ir ne vairāk kā 30 indivīdi! 2006. gadā te tika atrasta kāda iepriekš pazudusi suga – austrumu melncekulainais gibons. Hainanas gibons ir endēmisks Ķīnas Hainanas salai un dzīvo plašos, neskartos zemienes lietus mežos.

Hainana ir slavena arī ar savu ēdienu. Izņemot kokosriekstu, kas ir provinces izcilākais elements, te visi steidz baudīt tos burvīgos tropu augļus!

Un ne tikai tas. Hainanā ir vairāk nekā 60 minerālu rezerves. Dzelzs, ko pirmo reizi ieguva japāņi, okupējot salu Ķīnas un Japānas kara laikā (1937. –1945. gadā), ir viens no vissvarīgākajiem.

Reģions, no kura aizbēgām, ielikts „sliktajā sarakstā”.

Jā, ja būtu noriskējuši un palikuši izpētīt tās skaistās kalnu ainavas Yunnan provincē, mēs tiktu ieslodzīti. Protams, arī mūsu Ķīnas mājas Maņdžouli ir tajā „bīstamajā zonā”. Bet ko mēs – visam pa vidiņu, uz košas, zaļas salas. Un galvenais – brīvībā.

Sestdienas rītā mostamies divas stundas pirms gaiļiem un tā nokļūstam līdz vilciena stacijai, lai dotos uz 300 km attālo Sanju. Arī ātrvilciens, bet šoreiz daudz pieturu pa vidam, tāpēc tik ātri neiet. Esam klāt pēc divām stundām un brīnāmies, ka te ir krietni siltāk, turklāt nelīst – lai arī laika prognoze teica ko citu.

Nokļūstam līdz lētajai viesnīcai. Jā, visa sala tāda tūristu iemīļota, tāpēc tagad par lētām naudiņām nekāds luksuss. Visām istabiņām tualetes durvis izlauztas, bet vismaz nav caurspīdīgas. Bet ko tur ar viesnīcu – te jau tikai kādas sešas stundas dienā paguļam. Un arī tagad skrienam uz autoostu. Salas vidienē ir viens no retajiem neskartajiem Ķīnas lietus mežiem. Nav jau daudz anglisko norādījumu, bet ceram, ka autoostā mums palīdzēs. Bet tur – priekšā dusmīga tante, kas nesaprot, ka vienam telefonā var būt tas zaļais kods, otram ne, jo kaut kādi valdības vīri visu „sačakarējuši”, bet neko – mēs vienkārši nopīkstinām to vienu zaļo kodu divas reizes skenerī, lai abi tiktu mazajā stacijā, un atstājam kontroles tanti kaut ko bļaujam. Lielās stacijās tā neizietu cauri, bet tur arī saprot, ka ārzemniekam var nebūt visi tie kodi, čipi, izsekošanas kaklasaites, kas ķīniešiem.

Pie kasēm gan izrādās, ka autobuss uz mūsu kalnu iet tikai pusdienlaikā. Un tas jau ir par vēlu. Atpakaļ no turienes netiksim. Te nav tā transportu sistēma tik attīstīta kā Ķīnas sauszemes daļā. Nopērkam biļeti uz citu vietu – uz vēl kādu lietus mežu, kas piesaista tūristus ar zaļzaļām ielejām, ūdenskritumiem, termālajiem avotiem, puķēm, putniem un visu pārējo tropu skaistumu. Mums par pārsteigumu arī šis autobuss, lai arī tikai 35 km distanci, brauc veselas divas stundas. Jau saprotam, ka tā salas vidiene jāatstāj kādai citai iespējamai salas apmeklējuma reizei. Šī ir pēdējā nogale, kad varam ko tālāku apgūt, lai arī uz šīs salas tik ļoti daudz ko redzēt! Bet drīz jau arī mūsu ziemeļos mūs vajadzēs. Vismaz uz tiem atlikušajiem četriem mēnešiem. Patiesībā neticas, ka pusotrs gads paskrējis tik ātri. Bet no Ķīnas esam mācījušies tik daudz! Tik neatsverama ir šī pieredze! Uh, un kas to lai zina, kā tālāk!

Bet nu – nokļūstam pie tā populārā lietus meža. Jau ar busu brauciens ir pasakains – pinkaini zaļi kalni, kuru savijušos kokos karājas milzīgie augļu karaļi džekfrūti. Nezinu, vai tādus pazīsti, bet šie ir ļoti gardi – cilvēka rumpja lieluma augļi, ko atverot var sadalīt pa tādām kā sēkliņām, ap kurām ir dzeltens augļa apvalks. Un tā garša! viens no mūsu mīļākajiem augļiem. Otrs ir palmu auglis, kuram pat vārdu nezinām. To atradām Taizemē. Un mangustīns, protams.

Turpat izdzeram kokosriekstu, kā sula esot ļoti vērtīga. Un dodamies parkā. Šis gan ir padārgs priekš visa tā, ko te iespējams apskatīt – veseli 20 eiro. Bet tagad jau esam vairāk kā tūristi, ne kā ceļotāji. Atļaujamies maksāt par dabas skaistumu, ko mēģina cilvēks ar summu aplikt. Bet tas tā laika robežu dēļ. Droši vien šī ir arī pēdējā „tūristiskā tūre”. Būs jāatgriežas pie ceļošanas!

Mežs gan tiešām ir īsta pasaka – un tā ir tā dzīvība, kas tik ļoti pietrūkst ziemeļos! Apkārt dzied putni, skan mums nezināmi kukaiņi, čab lapas, no soļa pamūk čūskulēni. Visapkārt viss ņirb, bet ne katrs parka apmeklētājs spēj to pamanīt. Džungļos savas lapas divu cilvēku augumā izpleš palmas, arī puķes apžilbina ar savu košumu – bet nevaram saprast, vai sastādītas, vai tiešām džungļos tādas dabīgi aug? Apbrīnojam ūdenskritumus, pabarojam būros saķertos papagaiļus, un arī kārtīgi pasvīstam. Te tik sutīgs! Patiesībā, arī viesnīcu istabiņās segas un spilveni visu laiku tādi mitri. Izmazgātās zeķes līdz galam arī neizžūst. Bet kāda vaina. Esam taču uz salas!

Pievakarē esam atpakaļ pilsētā un dodamies uz krastmalu. Ir vietas, kas slēgtas tiem „parastajiem” apmeklētajiem, kas nepērk helikoptera braucienus, un neizīrē jahtas. Bet pludmale pilna. Reti kurš peldas, un arī mēs vēl neesam gatavi, bet tā tikai pirmā diena! Tirdziņi Sanjā ir bagātīgi, un nebūt nav dārgāki kā citur. Un te pat saprot, ka sakām – gaļu neēdam. „Skaidrs, veģetārieši”. Oho, tā Ķīnā vēl nebija bijis. Lai arī populāra vieta, nevienu ārzemnieku šodien neredzam (bet kilometri mūsu kontā ir patīkami daudz). Bet atrodam savu „alus čali”! Tas ir vīrs, kas brūvē izlejamo alu – nu tādu labu, nevis ķīniešu alusūdeni, ko šie lieto kā uzdzeramo savam stiprajam baidžu (rīsu šņabim). Mūsu Maņdžouli alus čalis mūs pameta, jo robežpilsētiņai ir grūti laiku, un visi no tās pamazām bēg. Nav tūrisma, nav ienākumu. Bet te? Nevajag tos ārzemniekus bez vīzas – viss notiek arī ar tiem ķīniešu tūristiem! Esam foršā vietiņā, un izbaudīsim tos „vjetnamiskos” džungļus, cik jau nu ilgi varēsim, līdz mūs atkal sauks ziemeļu stepes.

Nākamais rīts sākas ar lietavām. Kaut kā vienmēr izdodas izvēlēties nepareizu apģērbu – ja pirmajā dienā lietus mežā nākas kārtīgi pasvīst, tad šodien šortos kārtīgi sasalstam. Bet neko – ceļā! Sanjā apskates objekti ir ļoti augstās cenās. Nekad neesam maksājuši 15 eiro par ieeju templī vai 20 eiro par parastu parku. Bet, tā kā šī ir tik tūristiska vieta (te gan visi ķīniešu tūristi, nevienu „balto” vēl joprojām neesam redzējuši), vietējie „salinieki” sapratuši, ka jāpelna, kamēr var.

Ar busu dodamies uz Haitangas līci. Tā ir visvairāk uz austrumiem esošā pludmale, un atvērusies visnesenāk salīdzinājumā ar citām. Līdz tai gan arī paiet sava pusotra stunda autobusā. Smidzina lietus, ir pavēss, bet ūdens kā vannā! Peldēties gribētos, bet tad mūs sabiedē krastā izskalotās medūzas, kas ir savu četru plaukstu lielumā. Uh, nezinām, vai bīstamas. Taizemes pludmalēs bija brīdinājuma zīmes par „box” medūzām, kuru dzēliens var arī izraisīt šoku, bet te – „peldēties aizliegts” zīmes gan angliski, gan krieviski. Noejam septiņus kilometrus gar krasta līniju, un pa ceļam tādu milzu medūzu ir daudz. Mēģinām tās dabūt ūdenī, bet skaidrs, ka dzīvīte tām jau beigusies. Žēl skatīties arī to plastmasas daudzumu krastā un līcī. Cilvēks vēl nav iemācījies sadzīvot ar dabu, jo vienkārši nesaprot, ka ir daļa no tās, nevis kaut kas pārāks.

Te ir arī vairākas slēgtās pludmales, kas nožogotas tiem maksātspējīgajiem ķīniešiem dārgajās pludmales viesnīcās. Mums arī sanāk tādā iemaldīties. Vjetnamā reiz izlikāmies, ka esam šo viesnīcu klienti, lai izmantotu saules gultas un baseinu, bet nu nekā – viss taču ciet, peldēties aizliegts, lai sauļotos – par aukstu. Tepat ir arī Wuzhihou sala, kas esot labākais niršanas punkts Ķīnā – var redzēt visus ūdens zvērus pavisam tuvu. Bet līdz tai arī savi 20 eiro par laivu, tāpēc izlaižam. Neesam arī nirēji. Tāpat atsakāmies no pāris dārziem un parkiem, un dodamies uz nākamo – Yalonga līci, kas atzīts par „labāko līci Ķīnā”. Tas stiepjas vairāk kā 7 km garumā un tiek salīdzināts ar „Ķīnas Havajām”. Ar busiem esam „piešāvušies” pārvietoties. Sākumā, protams, bija nesaprašanās – prasām šoferim, cik maksā biļete, tas smej, un pēcāk dusmojas, ka nesaprotam – sākumā taču jānoskenē kods, tad pie izkāpšanas tas jānoskenē atkal, un no kartes tiek novilkta tieši tik daudz naudiņa, cik esi nobraucis. Jā, telefons un kodi. Un tajā pašā laikā pusdienās pieredzam „Ķīnas ierasto” – bērns grib kakāt, un tad mamma to izved vienkārši turpat, ēstuves priekšā zālītē, un pēc tam savāc visu padarīto ar salvetēm un iemet miskastē – nu gluži kā sunītim. Tā ir regulāra „parādība”.

Sasniedzam skaisto līci. Pa ceļam papriecājamies par koši zaļajiem rīsu laukiem un opapiem, kas tur iebriduši līdz celim, un arī par auto bez numura zīmēm. Nesaprotam, kā tā var pārvietoties. Bet tajā pašā laikā – strādājam lielā skolā, kur par vairāk kā pusi no skolotājiem netiek maksāti nodokļi. Nesaprotam, kā tas viss var funkcionēt tik kontrolētā vidē.

Yalong pludmale ir tiešām skaista, un pilna ķīniešiem! Ūdens ir tik dzidrs! Var braukāties ar laivām, snorkelēt, sauļoties, baudīt saķertos jūras zvērus, bet laikapstākļi visus attur no šīm aktivitātēm. Tagad taču fotografēšanās laiks.

Telefonā nāk ziņas par to, ka mums būtu jāziņo vietējai pašvaldībai par mūsu ierašanos un jātaisa testi. Nu ja – tagad taču no Iekšējās Mongolijas atbraukuši. Bet – kā jau teicām – kas gan tās īsziņas lasa. Ja būtu steidzami, ķīnieši mūs atrastu, tāpat kā Haikou. Tagad vien atliek gaidīt.

Tikmēr skolas direktore saka, ka Maņdžouli vēl ciet, uz turieni netikt. Mēs jau krustojam pirktus un ceram, ka vēl kādu „ekstra” nedēļu varēsim pabraukt apkārt. Būs beidzies saspringtais grafiks, un tad reāli varētu izpētīt apkārtni. Kad mūsu ziemeļu pilsētiņa atvērsies, tad gan būs jālido. Un jātestējas vairākas reizes, protams.

Nākamajām dienām esam sarunājuši to vienu papildus nodarbību vadīšanai, bez maksas. Skolas vietnieks gan sākumā nedaudz ačgārni visu satulko – saka, ka maksāsim par istabiņu, ja nu kāds to izdomās rezervēt. Nē, nemaksāsim gan! Vienkārši pārcelsimies uz citu – te ir veseli septiņi stāvi ar tādām pašvakām istabiņām, gan mums abiem atradīsies vietiņa!

Nakts ar odiem, un esam gatavi nākamajai darba nedēļai, kamēr ceļojam! Un tik forši – šādi noteikti varētu visu laiku!

Sākam pēdējo trako darba cēlienu! Un tas nozīmē, ka jāceļas agri, lai pirms darba uzsākšanas var paspēt apgūt šo pludmales kūrortu! Laikapstākļi gan neiepriecina – ārā līst un ir knapi padsmit grādu – nekādu pludmales prieku. Bet kāpjam busā un pievaram visas distances par spīti visam. Smieklīgi, ka vietējie vienmēr sapriecājas, kad ierauga – mums arī telefonā skenējamā busu karte. Nu nākas tiem ārzemniekiem ātri pielāgoties, ne?

Nokļūstam Luhuitou ainaviskajā zonā, kas sastāv no piecām virsotnēm, no kurām augstākā ir 181 metru virs jūras līmeņa. Parku no trim pusēm ieskauj jūra, bet pārējo pusi Sanjas pilsētas centrs. Šī tiek slavēta kā labākā vieta Sanijā, no kuras paveras panorāmas skats gan uz pilsētu, gan jūru. Sanjā gan viss aplikts ar kārtīgām naudiņām, un arī parks nav bez maksas, bet tie skati, kas paveras no augšas gan pasakaini! Jā, pludmales taču lēnām pārvēršas par bagāto dzīvesvietām. Apkārt lidinās helikopteri, tiek veidotas mākslīgās salas jaunām luksus viesnīcām. Ko mēs? Nedaudz „nesaprotam” jautājumus, uz kuriem jāatbild pie parka ieiešanas (piemēram, „no kurienes nākam?” No Sanjas. Nevar taču teikt „Maņdžouli” – visi likumsargi kājās tiktu sacelti), un soļojam pa kalnu augšā un lejā, nedaudz samirkuši, bet priecīgi par to, ka te tik zaļi tie meži visapkārt! Ķīniešu grupas ierodas desmitos. Šķiet, ka tas ir tas „īstais ķīniešu laiks”, jo tie vienmēr visur bariem plūst iekšā tieši šajā stundā.

Sanāk iemaldīties nabagāko ķīniešu lauku sētās, ieskatīties noslēgtās kuģu piestātnēs un papriecāties arī par šo mirkstošo dienu.

Mūsu Maņdžouli vēl joprojām ciet, ziņās parādās, ka vīrusu daži saķēruši no ielas kaķēna. Kaķēns testēts, un šim nekas nav uzrādījies. Teikts, ka dzīvnieki vispār ar moderno vīrusu saslimt nevar. Taču tā spalvās esot atrasts kovids, un nu visiem piekodināts nepalīdzēt uz ielas atstātiem zvēriem. Tas gan stulbi.

Sasniedzam arī vairākus skaistus parkus, kuru dīķos atspoguļojas glaunās Sanjas ēkas – dažas pat koku veidolā! Un, lai arī lasām, ka te nav pat miljons iedzīvotāju, šķiet, ka ir savi divi un vairāk. Te ķīniešu tūristu pārpārēm, un tūristu busi aizņem ielas ik brīdi. Bet vietējie „salinieki” kā ierasti – dzied karaoki upmalā, spēlē kārtis, vingro uz parkos uzstādītajiem trenažieriem. Smieklīgi, ka tie pamanās ikkatrā dīvainākajā stūrī pamasēt sev kājas un muguru – tad kāju uzceļ uz kāda stieņa autobusa pieturā, tad rīvējas pret luksoforiem. Arī dziedāt tiem ļoti patīk. Viens vīrs mums kādu pusstundu soļo aizmugurē un pilnā balsī dzied serenādes. Kāda vaina – dzīve taču skaista!

Darba diena paiet raiti, esam tikuši pie divām istabām. Viesnīcā gan neķer mums tik labi to telefona internetu, bet tāpat pavisam cita mācīšana tad, kad pirms un pēc nodarbībām ik dienu var apgūt ko jaunu no šīs trakās pasaules daļas!

Šodien maģiskais datums, vismaz Latvijā, vai ne? Ķīnā gan lasīt sāk ar gadu, un iet uz īsāko, tā kā nekā maģiska. Lai gan – maģija jau ir katrā dienā! Turklāt visu nakti lijis, bet brīnumainā kārtā uzspīd saulīte! Vai tiešām beidzot ar to T-kreklu varēs staigāt? Skola gan grib, lai esam atpakaļ pirms nākamās nedēļas sākuma. Daudz jau viņi grib, jo, kamēr Maņdžouli ciet, pie biļetēm jau nevar tikt. Rīt atvēršoties veikali, un tikai tad redzēsim, kas notiks ar lidostu un vilciena staciju. Skola klātienē gan vēl savu nedēļu nebūs.

Šodien dodamies 20 km pārbraucienā uz kādu statuju, ko dēvē par „Zemes galu”. Redzi, senos laikos Hainanas sala bija ļoti grūti sasniedzama, un tā kļuva par trimdas vietu ierēdņiem, kuri bija nodevuši dinastiju valdniekus. Cilvēki, kas šeit ieradās, juta, ka no salas nav ceļa ārā, tāpēc radās teiciens: „Tie patiešām ir Zemes gals”. Turklāt izsūtītie ierēdņi un zinātnieki šeit ierodoties atstāja aiz sevis pēdas, grebjot dzejoļus uz akmeņiem, kas stāvēja jūras krastā. Un „Zemes gals” ir viens tāds izgrebts akmens. Tas kļuvis par Sanjas tūrisma simbolu. Žēl gan uzzināt, ka šis akmens arī apvilkts ar žogu un uzlikta desmit eiro ieejas maksa. Nokļūstam pie tā veselu stundu braucot ar busu, lai saprastu, ka nav vērts. Nu neko, ātra plānu maiņa!

Pabraucam ar busu nedaudz atpakaļ, tuvāk pilsētas centram, un noejam pie jūras. Tik skaista diena šodien! Un priecājas daudzi, lai gan peldas tikai viens opaps. Parkos sanākuši tik daudz dejotāju, dziedātāju un citu atpūtnieku! Notiek tādi pasākumi kā īstā festivālā, te jebkurš gaidīts pievienoties dejas solī! Pat ķīniešu tūristi filmē notiekošo, jo tas šķiet kas īpašs – vietējie svin dzīvi!

Basām kājām staigāt ir vienreizīgi, un tieši tāpēc vasara ir tik forša! Drīz gan aujam apavus un dodamies dziļāk salā uz pāris zaļiem parkiem un mitrājiem. Tā kā šī sala vairāk līdzinās Vjetnamai kā iekšzemes Ķīnai, te var redzēt arī bomzīšus, cilvēkus bez ekstremitātēm, kas braukā apkārt ratiņos un lūdz ziedojumus, pamestus suņukus. Ir arī plikpauraini ķīnieši un pat viens ar ūsām! Tādus skatus citur reti redzēt. Uz ceļiem saliktas avāriju brīdinājuma zīmes, bet nu tā – pa īstam – ar visām asiņainajām fotogrāfijām. Laikam lai tiešām saprot, ka jābrauc prātīgi. Te gan daudzi braukā ar dārgākajiem auto, un tie tad arī nesas tā, it kā ielās nebūtu simtiem moču un neparedzamu kājāmgājēju. Bet arī avāriju var redzēt katru dienu.

Vietējiem ir arī savs akcentiņš, pie kura mums grūti pierast. Bet dabasskati Sanjā tik skaisti! Apkārt dažnedažādas palmas, dīķi, kuros interesanti izaudzēti koki. Puķes, putni, taureņi. Vietējie katrā parkā spēlē saksofonu, bungas, uzdzied… Gluži kā koncerts ik uz stūra! Viss sāk izkrāsoties vasaras krāsās, un mums vēl četras dienas palikušas, lai to izbaudītu!

Šodien nobraukti savi 50 km, noieti arī savi divi desmiti. Un arī nodarbības iet raiti. Nu re – maģija arī te!

Naktīs līst, pa dienu pierimst, lai varam staigāt. Lieliski! Pirmais gan, kas jāatrisina – interneta problēma. Redz, ne vienmēr var paļauties uz viesnīcas netu, tāpēc, lai strādātu, tam jābūt telefonā. No salona uz salonu, kamēr atrodam īsto, kas visu var paskaidrot. Jā, tās telefonu kartes un iestādes te simtiem. Bet ķīnieši ļoti atsaucīgi – vienmēr parāda, kur tad īsti mums ko meklēt. Tas gan aizņem savu stundu, un tikai tad varam soļot kalnos. Jā, atradām pat vietu, kur vēl ieejas maksu neprasa! Ārā gan bez lietus laba temperatūra, un Arča vien noelšas – es nevaru izturēt! Jā, šeit ir mitrumiņš gaisā, tāpēc nākas pasvīst. Nez, kā būtu saulainā laikā! Un tad, kad kalnam tikai pusceļš, atkal jānopūšas. Bet – tie skati taču tā vērti!

Vietējie tik dažādi – vieni mums garām ejot ņem ārā masku no kabatas, citi atkal sveicina un mēģina parādīt, kur jāiet, lai arī soļojam pareizajā virzienā. Zīmes gan vienmēr maldinošas, un arī tagad, pēc divu kilometru kāpiena kalnā, izrādās, ka tā galā solītais templis nav templis, bet gan ierasts atpūtas laukums, kur vietējie atvelk elpu pēc sportiska kāpiena, lai ietu lejā un turpinātu ikdienas darbus. Pa ceļam satiekam arī draudzīgu kaķi bez mājām – tas pat paspēj pagulēt klēpī. Savukārt tos visapkārt aprakstītos mērkaķus un čūskas gan neredzam. Varbūt tāpēc, ka tāda „satiksme” kalnā?

Katru dienu pamēģinām jaunu ēstuvīti, un mūs jau sāk atpazīt. Vēl joprojām nevienu ārzemnieku neesam redzējuši. Nu jā – brīvdienas kādu laiku jau beigušās, vien mēs te turpinām iepazīt apkārtni. Atkal parki un interesantās ēkas, kas izveidotas koku formā. Izrādās – viesnīcas! Jā, viesnīcas uz katra stūra – tās noteikti gaida daudz vairāk ļaužu.

Parkos vietējie vingro, un dažreiz viens otru pabaksta: „Re – krievi!” un tad atliek noteikt: neesam gan, kamēr vietējie apmulst, ka sapratām.

Pēc nodarbībām var redzēt, kā mainās pilsētiņa. Šķiet te, tāpat kā Maņdžouli, katru dienu svētki – vietējie sēž pie pilniem galdiem alus un gardumu, skaistumkopšanas saloni vaļā, lai sakrāsotu gan meitenes, gan zēnus pirms kārtējās ballītes. Mēs atpūšamies, lai vairāk paballētos nākamajā dienā.

Arča sagādājis nelielu pārsteigumu – no rīta jākrāmē mantas un jādodas uz citu viesnīcu, tādu labāku laikam. Tur gan mums saka, ka jāgaida līdz diviem, un atliek vien izsaukties: mums jau divos nodarbības! Noteikti jādabū istabiņa ātrāk! Onkulis nomierina, ka pusdivos būs. OK, nu ko tur vairs. Soļojam uz līci, kas tepat netālu. Tas kā reiz bija šīsdienas plānā. Ūdens ir superīgs – tik dzidri zils! Un te pat medūzas nav izskalotas krastā! Peldēties drīkst trīs ūdens baseinos, kas norobežoti ar bojām – tur arī glābēji pieskata. Bet peldas jau tikai vecāki ķīniešu opīši, turklāt tieši tur, kur nedrīkst. Nu ja – tie jau nav tūristi, neviens glābējs nebūs nepieciešams.

Smiltiņās gan arī nevar pabaudīt krastmalu, jo tās mazās mušiņas kā vampīri mēģina izsūkt asinis, kur vien tiek klāt. Diena nav saulaina, bet nelīst. Palmu audzes apkārt ir burvīgas, redzam pt vienu „balto”!

Un šī taču galu galā ir tik īpaša diena! Jāsaka, ka brīnumi notiek! Un brīnumains ir bijis katrs solis, kas sperts līdz šim! Lai arī ne visi uz taisnas takas, tie visi atveduši līdz šai brīnišķīgajai dienai, kad atkal varu pateikt vislielāko paldies mīļajai mammai un tētim par to, ka šodien varu svinēt! Dažreiz jāsmejas, kad priekšā jautājums – cik gadu? Opā, pat jāpiedomā! Nē, nevis tāpēc, ka Ķīnā biezpiena nav, bet gan tāpēc, ka laiku jau kādu laiku neskaitu (beidzot es patiešām saprotu to teicienu par tiem laimīgajiem!)! Neticas, ka jau divdesmit otrais gads un trīsdesmit otrais cipars pasē. Un tas nenes ne skumjas par to, ka kas nebūtu izdarīts (jo kur nu vēl vairāk!), un tas nenes bailes no nākošā, jo skaidrs, ka būt var tikai skaistāk!

Un paldies Tev, dārgo lasītāj, paldies, ka ceļo līdzi šajā pasaku pasaulē, un esi daļa no mana brīnumainā stāsta!

Mūsu stāsts šodien turpinās ar vietējo tirdziņiem, duriānsaldējumu (pēc kura saprotam, ka duriāns ir auglis tāds kā Indija – vai mīli vai nevari ciest), un paziņojumu telefonā – „jūs esat bijis Shangsi provincē, jūsu kods būs dzeltens, līdz neuztaisīsiet testu.” Bet zini, kad tur bijām? Tad, kad ielidojām Ķīnā 2020.gada novembrī, un tur „atsēdējām” savu karantīnu. Tik ilgi tie dati glabājas. Protams, visi kodi mums zaļi, bet nu drošības pēc taču tāpat mums uzraksta – „zinām, kur esat bijuši, nekas, ka pirms pusotra gada”.

Tūristiskajā piekrastē ir daudz skaistu bāru. Parasti tie Dienvidaustrumāzijas zemēs tik lēti pie krasta, turklāt tūliņ var lēkt arī ūdenī. Bet ne Ķīnā. Te, gluži kā attīstītajās zemēs, piekraste ir aplikta tādām naudiņām, ka skaidrs – nav vērts iemainīt vienu maltīti pret necilāku viesnīcu kādai ceļojuma dienai. Turpat ir arī kaulaini suņuki, kas atgādina – to naudiņu, ko tērējam lieki, vienmēr var kādam labākam mērķim noziedot.

Krieviski ir visas zīmes. Smieklīgākais, ka angļu valoda nemaz nav tik populāra kā krievu – arī ēdienkartes rakstītas tikai ķīniešu un krievu valodās. Ir arī krievu restorāni „Naša Rossija”, un „vjo po domashnamu” (kaut kā tā). Aizstaigājam ne tikai līdz jūras, bet arī līdz upes krastam, un apskatām bagāto jahtas. Ķīniešu tantuki skrien klāt, lai nofotografētos. Re – kā, uztrāpījuši jubilāram!

Pie istabiņas tiekam desmit minūtes pirms nodarbībām. Tepat gaitenī dāmas jau malko vīnu, bet mēs steidzam strādāt! Istabiņa jau skaista – ir balkons, visi slēdži uz sensora. Bet šoreiz tualete nav caurspīdīga – tā vienkārši ir bez durvīm. Jo „krutāka” viesnīca, jo mazāk sienu – Ķīnā noteikti. Un arī gaismu sensori nestrādā, ko nākas atklāt vakarā, kad skolēni vairs nevar saskatīt skolotāju. Bet neko – viss piederas pie lietas!

Šī ir patiešām īpaša diena. Un patiess prieks, ka mūsu dzīves ceļš ir iedvesmojis daudzus. Un licis apdomāt, vai tā pasaule tiešām ir tik greiza, kā varētu šķist? Šī dzīve ir brīnišķīga, un tas, ka esam šeit un spējam izjust to visu pasaules bagātību, ir kas neatsverams, kas neiemaināms, kas brīnišķīgs! Svinēsim šo dienu un svinēsim šo dzīvi! Mēs taču esam pasakā!

Un nosvinam kārtīgi. Netālu no viesnīcas pamanām jauku bāriņu, kur vietējie dzied karaoki. Tur ir arī „baltais” bārmenis un vēl viens „baltais” sēž pie letes. Domājam – nu iesim pie tiem bariņā vai vienkārši pavadīsim vakaru divatā? Beigās jau aizejam, un vakars izvēršas ļoti jauks. Bārmenis ir čehu vīrs savos sešdesmit. Tas Ķīnā dzīvo jau desmit gadus, un vīram te patīk. Tas gan valodu tā arī nav apguvis, bet saka, ka iztikt arī bez tās var. Vienīgi Čehiju vairs nevar apmeklēt, jo – kā izbrauc no Ķīnas – tā automātiski tiek atcelta gan darba vīza, gan rezidence, ko tas te saņēmis. Un iebraukt Ķīnā ir nereāli grūti. Tas iepazīstina mūs ar teicienu: „Nevis tu izvēlies Ķīnu, bet Ķīna izvēlas tevi” – un tā laikam ir. Te būt ir kas neparasti interesants.

Ir arī britu opis savos septiņdesmit ++. Tas nezina, kur ir Latvija, bet visādi citādi ir ļoti runātīgs. Tas Ķīnā ir tikpat ilgi, cik mēs. Britam Hainana patīk, bet te ir citādi – arī tas saka, ka vietējie var arī „pačakarēt”, ne kā „cit”ā Ķīnā. Ķīnas sauszemē „baltais” jau kā mazais dieviņš, bet uz salas – naudas maisiņš. Brits apprecējis arī ķīniešu dāmu, kas ir visforšākā visā kompānijā. Un tā nu piecatā baudām sarunas līdz diviem naktī, un tad jau jāmeklē, kur paēst un jādodas gulēt, lai sagaidītu pēdējo trakā grafika dienu.

Un saule! Oho, beidzot pienāk tā diena, kad ir saulains! Mēs gan nosauļojuši sejas esam tajos Shangri-La augstumos arī pie visiem mīnus 14. Laika ziņās vispār visu nākamo nedēļu sola labu un siltu laiku. Tieši tad, kad jādodas prom! Bet zini – kad prātā ir kāda iecere, tā tikai „jāpalaiž kosmosā”, un viss aizies! Un tā Maņdžouli atklājas vēl divi vīrusa gadījumi, kas nozīmē, ka skola nākamnedēļ tiešām nevērsies vaļā. Lai arī skolas saimniecības daļa mudina visus iepirkt pārtikas krājumus, direktore saka, ka nav jau tik traki – saslimušie neesot bijuši tuvu kontaktā ar citiem.

Direktore par visu varu mēģina mūs dabūt uz Maņdžouli, bet – ja jau vilcieni neiet, kā tad tur tikt? Vienīgais variants lidot uz to pašu Harbinu un tur ziemeļos gaidīt Maņdžouli atvēršanos. Bet ja jau nodarbības ir tiešsaistē, kāda starpība, vai mācām no pludmales vai no ledus skulptūrām? Smejam – jāraksta ziņa, ka mums šausmīgi bail ceļot. Hainanas sala droša, bet ziemeļos šur tur parādās pa vīrusam. Un direktore tam piekrīt – varam palikt salā vēl nedēļu! Oho, ideāli! Turklāt nākamnedēļ bērni atgriežas skolā (tur gan arī tiem nodarbības būs pie datora), un tas nozīmē, ka strādāsim tikai vakaros. Un tas savukārt nozīmē, ka daudz vairāk varēsim pabraukt apkārt! Perfekti!

Un tā nu baudām savu perfekto dienu pludmalē, kur beidzot spīd saulīte. Un laiks jau arī pēdējam trakajam darba cēlienam. Un tad jāskatās, kā viss izvērtīsies. Jautri ir vienmēr!

**

Iepazīsim Ķīnu! Sanja ir kļuvusi par iecienītu pludmales brīvdienu galamērķi. To uzskata par Ķīnas Havaju salām. Sanja ir nozīmīga politiskā, ekonomiskā, kultūras un ārējās tirdzniecības osta Ķīnas Hainanas dienvidu daļā, kā arī slavena piekrastes tūristu pilsēta tropiskām ainavām un neparastām vietējām paražām.

Sanjas reģionam ir sena cilvēces attīstības vēsture. Te tika atklātas Akmens laikmeta relikvijas. Sanjas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 450 000. Pašas salas platība ir aptuveni 33 000 kvadrātkilometri, un gara jo gara krasta līnija.

Tu neticēsi…

Mēs pat paši bieži nespējam noticēt, kas vispār notiek! Ir Valentīndiena. Ierodamies lidostā. Te esam laicīgi pateicoties tām tantēm, kas gatavas testus izsniegt ātrāk. Nododam bagāžu. Pirms tad mums pārbauda testu – vai vispār var pieņemt to mūsu somu. Ejam uz skeneriem. Pirms tam atkal pārbauda pases, un vēlreiz to testu – nu vai tiešām šitie ir droši. Zinām, ka nesen Hainanas sala prasīja veselus divus testus – vienu 48 stundu vecu, otru 24 stundu ietvaros. Mums ir pavisam svaigi cepts – no rīta. Bet ar to pietiek, jo mūsu izsekošanas kodā vēl neparādās neviena zvaigzne, neviens „sliktais” apgabals. Tas, no kura tikko aizbēgām, vēl nav sarakstos.

Kas tālāk? Neko, gaidām savu lidojumu – ir pat 15 minūtes laika pirms iekāpšanas. Ievērojam, ka visi jau laicīgi iet darbiniekiem kaut ko rādīt. Gan jau pārliecinās, vai tas tests derīgs. Un tad ir mūsu kārta. Visus sauc kāpt lidaparātā, izvelkam pases, biļetes, un…. Un kur ir testi? Velkam ārā vienu, otru, trešo… Viens no Maņdžouli, nākamais no Harbinas, tad no Xiamenas, arī no Shangri-La… Bet kur tad ir tas, ko taisījām pirms pāris stundām? Kur tas? Raujam vaļā somas, visas kabatas, visas maliņas, pārbaudām krēslus, kur sēdējām. Nu nav tā testa! Nav! Darbinieki sāk nervozēt, visi jau lidmašīnā, bet mēs cilājam mantas un nesaprotam – tikko taču visiem rādījām! Tie prasa parādīt kodus, visi mums zaļi. Ir arī maksāšanas čeki, kas pierāda, ka testus esam taisījuši. Un līdz šim taču rādījām tos divas reizes jau! Izkūpējuši gaisā!

Viss, na*ig (parasti nelamājamies, bet šoreiz nav vārdu, lai aprakstītu to, kas notiek). Paliksim te, nopirksim biļetes uz Maņdžouli, un pietiks „čakarēties”. Kas par daudz, tas par daudz. Noriebies tas vīruss un tā „0 tolerances politika”.

Darbinieki sameklē kaut kādu lapeli, kur uzrakstīts – tie pārmeklēs lidostu, bet – ja neatradīs mūsu testus – mēs piekrītam taisīt jaunus. Kur? Šeit? Kā tos testus tagad vispār varēs atrast? Noteikti pie pasu džeka, kurš apskatīja un neatdeva. Pat neizsekojām līdzi!

Bet mums tiek atļauts kāpt lidmašīnā. Visi taču gaida!

Vov, nu stresiņš pamatīgs, un dusmas uz visu pasauli. Cik tos testus var taisīt!

Apsēžamies vietās un vienkārši pārlidojam tos 960 km klusējot. Kas vēl mūs sagaida!

Nolaižamies Haikou, Hainanas salā. Haikou ir ostas pilsēta un Ķīnas salas provinces Hainanas galvaspilsēta, tā atrodas salas ziemeļu piekrastē ar skatu pret sauszemi pāri Qiongzhou šaurumam.

Pirmās sajūtas? Oho, mitrs gaiss! Forši! Tajos augstumos vienmēr tik sauss, ka āda pilnīgi izslāpusi pēc mitruma. Nedaudz smidzina, ir silts. Pusnaktī 17 grādi! Un lidostā visas tualetes ir poda izskatā, ne caurumi grīdā! Būs kas pavisam citādāks. Ja tiksim ielaisti, protams.

Neko – ejam gaidīt somas, tikmēr pētām, ko visi rāda pie izejas. Jā, tie ir testi. Uh, pat rakstot atkal jānopūšas. Atnāk arī darba grafiks. Nu beidzot! Protams, viss citādāks kā iepriekš, tāds, kam neesam gatavi. Jā, arī tas tagad.

Esam gatavi pārbaudēm. Šis ceļojums vispār ir viena liela pārbaude. Ķīnieši gan ir laipni. Paprasa visus kodus, kas mums ir, un tad pienāk tas brīdis parādīt testus. Izvelkam čeku, ka par testu samaksāts, un lapeli, ka testiem jāierodas pakaļ. Viss, nekā vairs nav. Mums prasa – vai tad rezultāti neiznāca? Sakām, ka iznāca, bet „foršais” pasu onkulis testus paturēja. Un tad parādām parakstīto lapiņu no iepriekšējās lidostas darbiniekiem – ka piekrītam jaunam testam. Tikmēr laiks iet, līdz pusnaktij pāris minūtes. Un tieši līdz pusnaktij arī varam atcelt viesnīcu bez maksas. Parasti jau tik vēlu nekur nedotos, gulētu lidostā, tomēr nav informācijas, ka tā būtu vaļā, tāpēc kaut kur jāmeklē naktsmājas. Autobuss līdz pilsētas centram, kas ir 20 km attālumā no lidostas, gan nokavēts. Varbūt mums tagad vēl slimnīcā būs jāgaida tie rezultāti? Kā Anhujas provincē, kur mūs ielika karantīnā pāris stundas, līdz rezultāti bija gatavi.

Tiekam aicināti līdzi, un izrādās – turpat ārā pie lidostas ir kombinezonu cilvēki, un neesam arī vienīgie, kam uz vietas jātestējas. Protams, telefonā visas dīvainās formas nestrādā, bet darbinieki kaut kā citādi māk mūs piereģistrēt. Un tad? Tad tiekam palaisti brīvībā! Protams, rezultātus paši nesaņemsim, un ar to jāsadzīvo. Tiem, kuriem tos vajadzēs, neko nespēsim uzrādīt, lai gan viss taču tikko bija rokās.

Ir pusviens, viesnīca nav atcelta. Tātad jāmeklē braucējs. Pasūtām Didī, bet lidosta ir diezgan liels labirints, un pa telefonu ķīniski neizdodas saprasties – kur tas auto mūs gaida! Izskrienam visus stāvus, augšā, lejā, pa eskalatoriem, liftiem, un šoferi neatrodam. Atsakām braucienu. Ok, bet viss taču labi – mēs esam Hainanā!

Ņemam tepat lidostas taksi, un dodamies pilsētā. Taksists saguris, nesas kā vējš, bet vienalga. Pēc šīm dienām esam vienkārši piekusuši. Protams, enerģija atgriezīsies, bet ir tāda neliela pauze – jānoskaņojas nākamajām dienām.

Ierodamies centrā. Vai viegli atrast viesnīcu? Durvis ciet tai, kura it kā mūsējā, bet tad izdodas noķert vienu pārīti, parādīt tam adresi, un šie saka, lai sekojam viņiem. Tie uz to pašu hoteli, kas izrādās kādas citas ēkas trešajā stāvā. Ir jau viens naktī. Un izrādās – „mīlestības” viesnīca, kā reiz Valentīndienas izskaņā. Te ņem numuriņus arī uz stundām. Ķīniešu pārītim viegli, bet mēs ar savām somām galīgi neizskatāmies pēc mīlas prieku baudītājiem. Tādi nedaudz „izbesījušies” ārzemnieki. Parādām testus, pases, parādām valsti, no kuras nākam (kartē). Vīzu, Ķīnas zīmogu (svarīgi, ka te ieradāmies jau 2020. gadā). Un… Neprasa testus! Fū, varam izpūst. Vismaz uz brītiņu. Jāpiemin, ka šo viesnīcu nebija viegli atrast – Trip (rezervācijas lapas) komanda bieži zvanīja un teica, ka mūsu rezervētās viesnīcas prasa testa lapeles. Bet nu?

Apguļamies apaļā gultā, virs kuras ir sirsniņveida spogulis. Ir caurspīdīgā tualete bez durvīm – tikai aizkariņi. Tepat var iegādāties visas mīlas rotaļlietas – lielākas, mazākas, vibrējošas, pornofilmas, un vēl nezin ko. Interesanti, bet mēs atkrītam gultā un nekustīgi noguļam pāris stundas līdz laiks meklēt jaunu viesnīcu un beidzot arī gatavoties nodarbībām.

Rītā atnāk ziņa no mūsu ķīniešu draudzenes: „Laine, kur esi? Jums ātri jānopērk alus!” Sasmejamies par šādu ziņu. Kāpēc alus? „Maņdžouli ir pieci „gadījumi” – ejam lokdaunā!” Woooooow! Kas notiek?! Šo ziņu apstiprina mūsu kolēģis Semijs. Tas vakardien atgriezies Maņdžouli, šo sagaidījuši skolas darbinieki, sakot – „nekur neej –  pa taisno uz dzīvokli – sākam lokdaunu!” Pirms sešām nedēļām mēs tikām ārā no piecu nedēļu ieslodzījuma, un mūsu draugs nu tajā atgriežas. Jau pirmais kociņš nāsī bijis. Nav vārdu. Vienīgais – jāpriecājas, ka vīzu nokārtojām. Citādi būtu izlidināti no valsts.

Katrā ziņā, ir rīts, un mēs vēl neesam aizvesti ieslodzījumā – skaidrs, ka mūsu kārtējais tests bijis negatīvs. Un esam drošībā! Esam uz salas, ļoti tālu prom no Maņdžouli, pat zemāk pasaules kartē par Vjetnamas galvaspilsētu Hanoju. Nez, cik ilgi Maņdžouli būs ciet? Arī mūsu foršais šoferītis Dāvejs raksta, ka labāk mums palikt „drošībā”. Visi vilcieni, busi, lidaparāti uz Maņdžouli atcelti. Vīrusu ienesuši kādi tūristi no citas provinces. Un tagad taču tikai sāksies trakums. Mūsu šoferītis saka, ka tas drīz pametīs mazo pilsēteli. Ar šo „slēgāšanos” – ciet un vaļā, un ciet, iet kā nu iet tiem mazajiem biznesiņiem.

Mums nav ko sūdzēties – esam mēs laimīgi. Pierezervējam nākamo hoteli, kurā jāpaliek līdz sestdienai, lai varētu novadīt nodarbības. Drīz zvana no Trip atbalsta komandas – viesnīca nav kvalificēta ārzemnieku uzņemšanai. Mums atmaksā naudiņu un iedod kompensāciju 10 eiro vērtībā. Nu re – mēs varētu pelnīt vienkārši rezervējot viesnīcas un cerot, ka viņi nevar mūs uzņemt. Kompensācija tāpēc, ka Trip mājaslapā rakstīts – visas viesnīcas domātas arī ārzemniekiem. Bet redz, pa mānīšanos jāmaksā.

Pierezervējam citu. Jāatzīst, ka šī sala ir ļoti tūristiska, un tas nozīmē augstākas cenas. Šis ir (vismaz bija) populārs tūrisma galamērķis tāpēc, ka tie, kas gribēja Ķīnu iepazīt bez liekām klapatām ar vīzu, uz salu varēja atlidot bez tās un palikt uz 30 dienām (cilvēki no 59 valstīm). Bet nu jau kovida laiki, kur nu vairs. Taču cenas tāpat augstākas, kamēr mēs sāksim taupīt. Kas zina, cik ilgi vēl būsim ceļā. Zināms gan, ka nodarbības skolā tik ātri neatgriezīsies, ja jau Maņdžouli atkal trakums. Paņemam viesnīcu, kas tuvu centram, bet ir pieņemamā cenā. Un tā ir ar caurumu grīdā. Bet neko – izdzīvosim. Smejam, ka Arčam uzreiz aizcietējums – organisms nav gatavs tupēšanas pārbaudījumam.

Nomainām viesnīcas. Arī nākamajā, mums par laimi, nekādus testus neprasa. Labi, ka mūsu izsekošanas kodā vairs Maņdžouli neuzrādās (uzrādās vietas, kas apmeklētas pēdējo 14 dienu laikā)! Tad gan būtu trakums! Pieņemšana tante vien zvana viesnīcas saimniekam, lai pārliecinātos, ka varam te palikt. Tas saka, ka var. Nu ja – daudzi šajā necilajā vietiņā nav ar mieru gulēt. Vannasistabas durvīs caurums, istabas piesmēķētas. Nav vairs mūsu luksuss par desmit eiro. Jāatceras, kā bija, kad ceļojām uz budžeta, un priecājāmies par katru iespēju gulēt horizontāli ar jumtu virs galvas.

Tad sākam gatavoties nodarbībām. Paiet krietns laiciņš, turklāt jāatkož, kā visu darīt no telefona, jo mūsu datoriem nav tādas jaudas, lai visas ķīniešu programmas pavilktu. Tomēr izejam arī pilsētā. Un tad šķiet, ka esam atgriezušies Vjetnamā. Oho! Ielas trakas – grumbuļainas, bedrainas, nesaprotamas, un vēl moču pārpilnas. Tie braucēji uz dienvidiem arvien pārgalvīgāki! Nu tīrā Vjetnama! Vietējie te par ārzemnieku nebrīnās, un tie arī maskas nevalkā, viss normāli!

Pirmais, kur nokļūstam ir gaļas un zivju tirgus. Tādā ieliņā iemaldāmies. Šaura, sasmakusi, pārdevēji bļaustās, un vietējie mēģina to visu izbraukt ar močiem. Īsts haosiņš! Nepavisam nav mūsu ierastā, kārtīgā Ķīna! Gājēju iela gan skaista. Tur ir arī policisti, kas liek uzrādīt kodus. Man kods nestrādā, jo jau sen pārliecinājāmies, ka, iebraucot Ķīnā, kāds gudrs kungs manus pases datus ievadījis nepareizi sistēmā, tāpēc puse no valsts kodiem man nestrādā. Bet nu nekas. Pagaidām iziet cauri ar to, ka „ārzemniekam jau šito kodu nav” (lai gan vienam no mums taču ir gan).

Apskatām franču koloniālo mantojumu, paklausāmies ķīniešu muzikantus, nogaršojam biezeņus, kas te populāri – ķirbju, kartupeļu, pupiņu, rīsu… izstaigājam sulīgos parkus un sasniedzam krastmalu, kur ūdenī spoguļojas pilsētas augstceltnes, kas drīz iededzas nakts krāsainajās gaismās. Vietējie bauda vakaru dārgākos krastmalas bāriņos, bet mēs baudām pastaigu. Šīs dienas bijušas labs pārbadījums. Šķiet, ka ar Ķīnu tiksim galā – tāds nesavaldīgs ērzelis mums viņa. Bet nu laiks darba dienām. Un tad jau skatīsimies, kas notiks tālāk. Te taču ne dienu uz priekšu nevar paredzēt!

Un tā – sākas! Viņi taču reģistrēti Maņdžouli! Ak, nē! Vīruss ir atbraucis!

Sākam agru rītu. Jāmāca ir no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, bet – ja ceļas agri – tad daudz var paspēt. Un tā esam augšā, dodamies uz templi. „Piecu kungu templis”, kas pazīstams arī kā „Piecu ierēdņu templis” ir piemiņas svētnīca piecām Tang un Song dinastiju trimdas amatpersonām. Šo dinastiju laikā Hainana tika uztverta kā nomaļa impērijas daļa un tika izmantota kā apkaunoto galma ierēdņu izraidīšanas vieta. Visas piecas templī pieminētās amatpersonas saskārās ar šādu likteni parasti pēc zaudējuma cīņā par varu imperatora galmā.

Patiesībā, ierodamies pirms astoņiem, un templis vēl ciet, bet precīzi astoņos tas arī atveras. Izejam cauri skeneriem, nopērkam biļetes, un līdz ar lapu slaucītājiem esam pirmie apmeklētāji. Viss mierīgs, izstāžu zālēs iedegas ugunis. Viss gan ķīniešu valodā. Vien retā zīme ir angliski, bet tad arī saprotam, ka šie pieci uz salu izraidītie vīri devuši daudz laba šīs salas attīstībā – ieveduši zināšanas no Ķīnas cietzemes, un tad arī reģions sācis attīstīties. Vīru mācekļi tiem arī tad cēla memoriālu un nu iespējams izlasīt (tiem, kas runā simbolu valodā), kādas mācības šeit aizsākās. Memoriāla parkā atrodas arī templis, kurā sēž bronzas Buda. Rakstīts, ka japāņi kara laikā šo vēlējušies aizvest uz savu zemi, bet sakauti to atstāja ceļā, un ar laiku statuja tik atgriezta Hainanas salā. Kompleksa dīķīšos peld rupuči un krāsainas zivteles, dzied dīvaini putni. Jā, šī ir tā tropu vieta, kas tik ļoti iepriecina tāpēc, ka viss dzīvais apkārt! Nav sasalusī ziema! Vien mitrums ietekmējis arī tās izstāžu zāles un tempļu sienu zīmējumus – viss padzisis, neviens necenšas atjaunot.

Drīz ierodas arī pirmās tūres, un mums laiks doties atpakaļ uz hoteli. Pa ceļam atrodam vēl lētākas ēstuves, kur pat par 40 centiem var saņemt savu milzīgo zupu, un nu jau tiešām esam gatavi nodarbībām. Viesnīcas pieņemšanā laipnā sieviete bez maksas gatava atvēlēt vienu istabiņu, kur nekam nepieskaramies – vien vadām stundas. Tā pat bez maksas izmazgā mūsu drēbes, par ko nopērkam tantei cepumus. Nodarbības tik raiti neiet, jo no telefona nav tik ērti tās vadīt, kā no lielā ekrāna. Turklāt visu laiku kaut kas fonā mēģina mūs sazvanīt. Kad paceļam klausuli – ķīnieši, protams. Sakām, ka nesaprotam. Mums kaut ko pajautā, uz ko sakām: jā, un tad saruna beidzas. Bet atnāk angliska ziņa – vai ieradāties Hainanas salā no Iekšējās Mongolijas? Nē, no Yunnan provinces. Vai varat uzrādīt visus lidojumu numurus? Varam. Sākam ar pārbraucienu no Maņdžouli uz Harbinu, tad uz Xiamen, Quanzhou, Kunmingu un visbeidzot šo vietu. Arī ķīniešu asistents piestrādā – ir sazvanījis Hainanas policiju un nu māk paskaidrot – šie no mums grib testus. Vienu šodien, vēl vienu rīt. Kādus vēl testus?! Mēs taču Maņdžouli jau trīs nedēļas neesam bijuši! Nē, bet sistēma tā saka. Vai sistēma gadījumā nesaka arī to, ka esam no Eiropas, kur vispār tie „gadījumi” ir simtiem katru dienu, un pa divām un trim reizēm? Varbūt mums vispār vajadzētu testēties divreiz dienā drošības labad? Aizsūtām visus testus, kas līdz šim veikti – un tie ir veseli seši divdesmit dienu laikā. Nu tā it kā mums tests būtu tāds hobijs – katru trešo dienu iet pēc kociņa. Pēdējie divi gan ir tādi – vienam čeks, otram lidostas pieraksts (ka ir izdarīti). Nu tad gaidām, ko teiks.

Un tikmēr vadām nodarbības. Pēcpusdienā jau esam piešāvušies, un viss aiziet. Ķīniešu asistents mūsu sešus testus, kas taisīti 20 dienu laikā, nosūtījis Haikou birojam. Tie piekrituši tam, ka tagad tikai vienu testu viņu pilsētā veiksim. Bet katru dienu jāmēra temperatūra divas reizes, un tad jāsūta atskaite. Sakām, lai raksta 36.6 visur, kur vajag. Tas taču tikai tāpēc, ka esam reģistrēti pilsētā, kur ir pieci saslimušie uz 300 tūkstošiem! Vai nav nedaudz rasisms? Mums gan uzreiz saka – nē, nē, ne tāpēc, ka ārzemnieki. Bet tāpēc, ka ārzemnieki, kas reģistrēti Maņdžouli. Tas kā dubultlāsts. Jā, Maņdžouli ir arī „lielajās” Ķīnas ziņās. Sak` nabaga ziemeļi, lokdauns jau otro reizi trīs mēnešu laikā. Tur noteikti pusi no epidēmijas kontrolētājiem atlaidīs. Ja ne cietumā saliks.

Bet ar to nepietiek. Kad esam tikuši galā ar vienu Haikou darbinieku, parādās cits, kas arī māk šo to angliski uzrakstīt, prasa, kur paliekam, un sāk ar saviem testiem. Eu, veči – saskaņojiet! Ja tagad katrs, kas uzies informāciju par to, ka esam te, sāks mums kaut ko ķīniski prasīt papildus tām 12 nodarbībām dienā, mums par aliņš vairs nepalīdzēs. Katrā ziņā Maņdžouli pat tagad sagādā mums nelielas nepatikšanas. Bet ko darīt – tā ir Ķīna. Pirmais darbs nākamajā dienā? Ja šodien templis, rīt slimnīca. Nu tas 40++ tests taču jāuztaisa.

Taču savu pirmo darba dienu noslēdzam ar vakariņām „karstā katla” vietā. Te tas tiešām populārs, un šķiet, ka vietējie katru vakaru to vien dara kā sanāk kopā, lai vārītu gaļu un dārzeņus tajā īpašajā bļodā. Un tieši ap pusnakti ir arī visvairāk ļaužu. Patīk mums tas „vejtnamiskais” – visu nakti viss vaļā. Dažreiz smieklīgi, ka tiem vietējiem mocis kā pie dibena pielipis. Tie ar savu divriteņu zirgu pārvietojas it visur, arī tur, kur pat gājējs knapi izspraucas.

Nākamajā rītā jāceļas agri, lai laicīgi varētu to testu uztaisīt. Zināms, cik tā sistēma sarežģīta, bet desmitos jābūt atpakaļ uz nodarbībām. Ārā lietavas bijušas visu nakti, un arī pa dienu gāž kā no spaiņiem. Bet tas jau padara šo vietiņu tik sulīgi zaļu!

Dodamies uz tepat netālu esošo slimnīcu. Tur mums pasaka, ka īstā testēšanas vieta pēc 200 metriem. Ejam tālāk, ielās mežonīgi sastrēgumi. Tā ir, ka tie tūkstoši moču sāk braukt nedaudz lēnāk. Pēc tiem 200, arī 300 un 400 metriem slimnīcu neatrodam, dodamies atpakaļ uz pirmo prasīt, lai parāda kartē. It kā jau varētu šaut uz kādu lielāku, bet redzams, ka ielas sastrēgušas, braukt nevar. Jātiek kaut kur ar kājām, un pietiekami tuvu, lai paspētu atpakaļ.

Atgriežamies pie tantes, tā parāda kartē īsto vietu, kas vispār nav uz priekšu, bet šķērsielā pa labi, un sava kilometra attālumā. Nu ja – vietējie jau pieņem, ka mēs noorientēsimies.

Slimnīcā negrib mani laist, jo man nav šīs pilsētas zaļā koda. Un tas tāpēc, ka kāds valdības vīrs manus pases datus piereģistrējis nepareizi. Redz, ir daži kodi, kur tos neprasa, bet šim kodam mani īstie pases dati neder. Un tad nu atkal sākas skaidrošana, pierādīšana, ka reāli nav tā dumā koda, bet tāpat vajag iekļūt slimnīcas kompleksā. Nez, kā te sirgstošos bez telefona apkalpotu.

Bet jau zinājām – viegli nebūs. Tomēr slimnīcā tiekam, dodamies pie apsarga ar jautājumu, kur veikt testu. Tas nosūta uz kādu vietu, kur jau kociņš tiek bāzts rīklē (jesss, vismaz rīklē tikai). Skaidrs, ka nav īstā, jo pirms tam vēl jāpiereģistrējas un jāsamaksā par testu. Prasām citam apsargam, kur ir tā vieta, ar kuru sākt, un tas, protams, norāda uz citu telpu. Šoreiz ir īstā. Izstāvam rindas, sakām, ka vajag testu, un uzreiz mums prasa, vai nejūtamies slimi. Nē, jūtamies veseli, tikai tie ķīniešu vietējās valdības ļaudis gan neveseli. OK, reģistrācija gatava, dati pārbaudīti, tad atkal izlaboti; jāmeklē, kur maksāt. Šoreiz izrādās, ka maksāšanas kods uz lapiņas jau uzdrukāts. Noskenē kodu, samaksā, un dodies atpakaļ pie testētājiem. Šoreiz nav rindu, apsēžamies, tante knapi skar rīkli. Nu jauki. Šķiet, ka pirmo reizi redz ārzemnieku.

Skrienam atpakaļ, un tieši uz nodarbībām arī esam klāt. Šodien jau ir labāk, esam apraduši ar darbu telefonā. Smieklīgi vien tiem pašiem skolotājiem. Mūsu asistente ielikta „karantīnas viesnīcā” tāpēc, ka tās vīrs esot nonācis kontaktā ar kādu no „vīrusainajiem” Maņžouli. Tagad divas nedēļas no istabiņas nevar iziet. Cita atkal aizbraukusi mammu apciemot uz blakus ciemu 2.5 stundu vilciena brauciena attālumā. Bet meitene taču no Maņdžouli – protams, mammas dzīvoklis, visa ģimene, ielikta „karantīnā” – durvis pārvilktas ar lentu, ārā nekādi iziet. Tā te cīnās ar vīrusu. Mums arī mieru neliek Haikou epidemiologi – nevar sagaidīt testu rezultātus. Tie gatavi ap četriem, bet mēs jau nevaram aizskriet tiem pakaļ stundu laikā, tāpēc vīriem jāpaciešas līdz vakaram.

Pusdienlaikā izmetam loku ap mirkstošajiem parkiem. Jā, Haikou apkārtnē ir arī izbijuši vulkāni un ciemi, kas uz tiem celti, bet tiem gan laika nebūs. Plānojam doties uz salas dienvidiem – uz lietusmežiem un etnisko grupu mājvietām. Bet tad jau redzēs, cik ļoti ķīnieši gribēs mūs ierobežot tāpēc, ka esam kaut kur reģistrēti.

Vakarā saņemam rezultātus. Tie, protams, negatīvi. Septītais tests šo divdesmit dienu laikā paveikts, nosūtīts trakajiem ķīniešiem. Jācer, ka liksies mierā. Tā pienāk arī pēdējā diena Haikou. Temperatūras ir plus 25 grādi, bet apmācies un līst, tāpēc nevarētu teikt, ka ir karsti. Bet mitrums gan gaisā jūtams. Un jāsaka, ka pat patīkami pēc tiem sausajiem ziemeļiem. Rīts atkal brīvs, var doties pilsētiņas izpētē. Izdodas apgūt tuvākos parkus un krastmalu – te satek vairākas upes, ūdens ir pārpārēm – gan zemē, gan no gaisa! Vietējie rīta agrumā arī te aktīvi vingro, dejo, nodarbojas ar taiči, dejo, dzied. Parki Ķīnā ir superīgi – ko tik te nevar ieraudzīt! Ķīnieši priecājas arī par to, ka „baltais” māk pasūtīt ēdienu šo valodiņā. Un pat atbildes dažreiz saprot, arī daudzus jautājumus (kas vienmēr ir par to, no kurienes nākam, kur pašlaik dzīvojam, cik ilgi esam Ķīnā, un vai te strādājam). Piektdienas nodarbības kā jau piektdienā – var just, ka tūliņ nogale, turklāt mums tas nozīmē jaunu vietu apgūšanu! Vairs neesam mazajā, nomaļajā Maņdžouli! Tā kā drīz Tev atkal parādīsim ko jaunu!

**

Iepazīsim Ķīnu! Hainana ir mazākā un vistālāk uz dienvidiem esošā Ķīnas Tautas Republikas province. Provinces galvaspilsēta ir Haikou. Hainana ir Ķīnas salas province un valsts galējais dienvidu punkts. Tas ir pazīstams ar savu tropisko klimatu, pludmales kūrortiem, mežiem un kalniem. Šī ir arī “Save the Turtles” („Glāb bruņurupučus”) saglabāšanas vieta. Hainana atrodas Dienvidķīnas jūrā — tepat pie Dienvidaustrumāzijas jūras bioloģiskās daudzveidības koraļļu trīsstūra — un reiz šī bija jūras bruņurupuču audzēšanas vieta. Atverot vismaz piecas starptautiskas jahtu ostas, tostarp Serenity Marina un Shimei Bay, Hainana ir kļuvusi arī par pasaules līmeņa jahtu galamērķi.

Sasniedzam Dali.

Dali ir Bai cilvēku dzimtene. „Bai” burtiski nozīmē “balts”. Šī etniskā grupa augstu vērtē balto krāsu. Viņi dod priekšroku baltām drēbēm un dekorācijām. Dali senajā pilsētas daļā var apskatīt Bai tradicionālo arhitektūru un tipiskos apģērbus. Dali ir Dali Bai autonomās prefektūras galvaspilsēta Yunnan provinces ziemeļrietumos. Lasām, ka šī pilsēta ir gandrīz katra ceļotāja sapnis: vēsturiski bagātā Dali vecpilsēta izrāda izsmalcinātus paviljonus un bruģētas ielas ar tradicionālajām Bai mājām un skaistiem iekšpagalmiem. Šī ir populāra medusmēneša pavadīšanas vieta – gan Erhai ezers, gan Cangshan kalns ir romantiskas dabas vietas, ķīniešu pāru iecienītas.  Dali apkārtnē atrodas vairāki ciemi, un īpašs ir Xizhou, kur notiek rīta tirdziņi un pulcējas vietējie rokdarbnieki. Nedaudz tālāk atrodas Shaxi senā pilsēta, kur var atrast Senā tējas zirgu ceļa pēdējo tirgu!

Smieklīgi bija domāt, ka būs maza pilsētiņa, ka tā kartē izskatās. Bet atbraukuši saprotam, ka tā nebūt nav. No vilciena stacijas līdz vecpilsētai vien ir 20 km, ko nobraucam ar Didi šoferi, jo autobusi vairs vienpadsmitos vakarā neiet. Viesnīciņa atrodas pavisam mazā ieliņā, un šoreiz ir tāda necila – ar visu caurumu grīdā tualetes poda ietā, un arī auksta. Jā, priecājamies par tām ziemas drēbēm. Vismaz ir sildošā sega, kas strādā uz elektrības. Un tā tad naktī palīdz nenosalt.

Septiņos rītā aiz loga modina gailis. Dušā karstais ūdens, vien pati duša ir tā neregulējamā – kad no augšas ūdens krīt virsū. Un tas dušas gals Arčam līdz zodam. Ir mazāki cilvēciņi šajā provincē. Bet nav laika viesnīcai – jāiet ielās! Jau pirmais skats ir pasakains – balto māju pilsētiņu sargā augsti kalni, kuru galotnes vēl sniegā, kamēr no otras puses to apskauj milzīgs ezers. Mēs sākam savu piedzīvojumu ar braucienu uz blakus ciemu Xizhou 20 km attālumā. Tas bija tas Zirgu tējas ceļa posms, kur saglabājušās ēkas no pašas Ming dinastijas. Un arī tējas kultūra. Viss mazais ciems ir balts ar pelēkiem jumtiem, un šķiet, ka tie vienkārši pielāgojušies kalniem, kas pelēki ar sniega cepurēm stāv tepat blakus.

Ceļš līdz mūsu galamērķim ir pavisam šaurs, te braukā ne tikai busi un auto, bet arī tuk-tuki un zirģeļi. Esam „īstajā” Ķīnā! Kad ierodamies, šķiet, ka pats ciems vēl guļ, un pat kodu pārbaudītāji vēl nav ieradušies posteņos. Bet, ieejot dziļāk, atrodam gan rokdarbniekus, gan tradicionālo Bai ļaužu ēdienu gatavotājus. Mums tūliņ tiek „uzpītas” nūdeles un uzcepta maize. Vietējie nemaz nebrīnās par ārzemnieku, un tas liek saprast, ka neesam te vienīgie. Jā, Dali ir tiešām populāra tūrisma vieta, un nav brīnums – šie dabas skati ir apburoši!

Vietu tējas ceremonijai, kas sastāv no trīs dažādu tēju baudīšanas, neatrodam, bet sadraudzējamies ar pāris suņiem, kas karo par teritoriju. Smejam – cilvēks tomēr tālu no zvēra nav ticis – arī tas taču par teritoriju gatavs dzīvību atdot. Ir ļoti daudz mazu rokdarbnieku, ir arī lielāki veikaliņi. Bet, lai arī kā mums gribētos palīdzēt, mēs nevaram apkrauties ar mantām, jo zinām, ka ceļā jāņem tikai nepieciešamākais. Bet vienmēr iesakām un arī paši tā darām – pērkam gan ēdienu, gan citas nepieciešamās lietiņas no mazajiem tirgotājiem. Lielveikals bez mums izdzīvos, bet mazajam pārdevējam tāds prieks un tomēr ieguvums no katra interesenta! Turklāt te batikotos audumus dāmas pārdod par piecīti – tikpat, cik daži restorāni savus ēdienus. Tiem pēdējiem gan iet labāk, jo Ķīnā ēdiens ir kas īpašs, un vispār jau bez tā nekā, vai ne?

Nonākam arī rīta tirgū, kur sanākuši tādi vietējo pūļi! Atrodam vēl iepriekš neredzētus augļus (jā, paši nobrīnāmies – vēl joprojām ir tādi, kurus nekad iepriekš neesam redzējuši!), te tirgo svaigi ceptu maizīti, tofu, tējas, ko vietējie turpat mutē pakošļā, lai noteiktu garšu un kvalitāti, un arī garšvielas. Dāmas staigā tradicionālajās krāsainajās cepurēs, vīri kūpina pīpes un piedāvā tuk-tuku braucienus. Yuan dinastijas laikā šajā apkaimē apmetās daudzi musulmaņi un tie arī palikuši. Dali pilsētiņā redzam arī mošeju. Tā gan tāpat apskates objektu kartēs nosaukta par templi.

Dali ir negaidīti liela, un atkal ar tiem busiem iet kā iet. Kad viens saka – izbrauks pēc 20 minūtēm, mēs ejam pastaigā, lai atgrieztos īstajā laikā. Bet, kad esam arī desmit minūtes ātrāk kā nepieciešams, izrādās – šis jau aizbraucis. Nākamais samāna laiku un izbrauc 15 minūtes vēlāk. Vispār tie busi tik neizdevīgi šajos mazajos ciemos! Nokļuvuši atpakaļ Dali gan ņemam Didī, lai dotos uz kalnu. Mums ir tikai viena diena šai pasakainajai vietai! Šoferītis gan saka – pacēlājs uz kalnu nestrādā. Dīvaini, bet pajautājam, kur mēs varētu pastaigāt pa to kalnu kaut nedaudz arī bez pacēlāja. Tā nu iemācāmies mainīt savu galamērķi aplikācijā un dodamies uz citu vietu, šofera ieteikto. Lielajos kalnos pie Dali var tikt augšā pa trim ceļiem. Kājām gan tas aizņem vairāk kā trīs stundas, bet ir trīs pacēlāji, kas iet pat visus četrus tūkstošus metru augstumā! Pagaidām esam 2 000 m v.j.l., bet tāpat augstāk gribas.

Izrādās, ka viens funikulieris tomēr darbojas. Tas atrodas vienā kalna pusē, un paredzēts, ka, ar to uzbraucot līdz 2500 metru augstumam, var noiet savus 12 km līdz otram funikulierim, pa ceļam apskatot gan kanjonus, gan tempļus, gan ezerus. Prasām pacēlāja kasēs, vai ir iespējams braukt augšā ar šo pacēlāju, bet lejā ar to otru 12 km attālumā? Kasiere saka, ka nevar. Arī pie pacēlāja vīri mums saka, ka otrs nestrādā. Nu labi, nāksies soļot 12 km turp un atpakaļ. Gan paspēsim arī to.

Tā nu laižam augšā kalnos ar atvērtā tipa pacēlāju. Pamanām, ka kalns gluži kā kapsēta – tik daudz kapakmeņu ar ziediem! Redzam arī kādu drosmīgu ģimeni, kas kāpj kalnā ar diviem maziem bērniem. Un priekšā vēl tāds traks ceļš!

Tā, kur nokļūstam, protams, tā nav tā augstākā virsotne, bet tāda, no kurienes var redzēt gan milzīgo ezeru, gan Dali pilsētiņu no augšas. Te atrodas templīši, ūdenskritumi, un viss sniegā! Ķīniešiem sniegs ir lielākie prieki – tie šļūc, kur nu var nošļūkt, un taisa mazus sniegavīrus. Ik pa laiciņam ir kontrolpunkti, kur ārzemniekam jāpierakstās. Un tur redzam, ka pierakstījušies vēl daži „baltie” – no ASV, Francijas un Meksikas. Bet tāpat jau saņemam savus: „Hello!” Jā, kontrolpunktos jāparakstās arī par to, ka nenēsājam šķiltavas. Tās un arī sērkociņus visiem ņem nost. Tas lai nededzinātu mežus.

Tagad gan viss slapjš, bet kalns un kanjoni šajā mitrumā arī ir iespaidīgi. Zīmēs teikts, ka šis kalns veidojies veselus 1.6 miljardus gadu! No kalniem gan lejā krīt akmeņi, un bieži ir zīmes, ka ceļš jāiet raiti, lai nekas neuzkrīt uz galvas. Mēs gan gaidījām pamatīgu kāpelēšanu, bet viss akmeņiem saliktais celiņš ir taisnā līnijā gar kalna malu. Viegli! Izrādās, ka te dzīvo arī leopardi un lāči, bet nevienu no tiem neredzam.

Pēc ilgāka gājiena nespējam samierināties, ka tas viens funikulieris nestrādā, un sākam pārjautāt vietējiem – vai tiešām tā ir? Kāds opis saka, ka ne taču – varam iet visu taku un atkaļ nenākt – tiksim ar to otru zemē. Dīvaini – Didi braucējs teica, ka kalna vienā galā tas pacēlājs nestrādā; to teica arī „mūsu funikuliera” kasiere un darbinieki, kas mūs sēdināja krēslos. Bet te nu ir kāds sirms opis, kas saka, ka viss darbojas. Kam ticēt?

Ejam raitā solī, domādami par to garo ceļu atpakaļ, bet turpinām arī jautāt (ķīniski, starp citu). Daži vietējie saka, ka tie tiešām griežas atpakaļ un neriskē doties uz it kā slēgto pacēlāju. Tomēr ir citi, kas apgalvo – tam jāstrādā. Un tad beigās noriskējam ar. Sliktākajā gadījumā pāris stundas ar kājām būs jāiet no kalna lejā. Iesim skaļiem soļiem, lai lācis un leopards mūs neizdomātu pārsteigt.

Bet zini? Tā jau ir gadījies, kad trīs saka nē, viens saka: „jā”, un tam pēdējam ir taisnība. Pacēlājs strādā, un pēc kārtīgas pāris stundu pastaigas sniegotajos kalnos varam arī doties lejā. Smejam, ka šoreiz ir slēgtais pacēlājs, un te nu var sabāzt arī sešus cilvēkus kabīnē. Bet rakstīts tā – ierobežojums ir 6 cilvēki jeb 240 kg. Arča viens ir veseli simts, tā kā bīstami tiem citiem ar mums sēsties kopā.

Diena ir tik skaista, bet vēl tikai pusē! Atsakām taksistiem, kas kalna pakājē sagaida nosalušos staigātājus. Jau zinām, ka internetā braucēju pasūtīt var par eiro, un tā tiekam arī uz tā lielā ezera malu, kas ir īsta fotogrāfu paradīze. Dali vispār skaitās Medusmēneša pilsēta un to apšaubīt nevar – tāds skaistums apkārt, ka var iemīlēties arī tad, ja nav otra blakus – vienkārši šajā dabā, kas ir visskaistākais, kas vien var būt!

Redzam vairākus kāziniekus, citi ķīniešu pāri izīrējuši stiklotās istabiņas tupat ezera krastā un uzņem foto no turienes. Bet mēs? Mēs izvēlamies mazāk mītas taciņas gar vietējo dārziņiem un brīnāmies par tām zemeņu un lociņu plantācijām! Jā, te viss ir svaigs, nācis tikko no dārza! Un visur ir arī kartupeļi – te tirgo pat kartupeļu pankūkas. Vai nav forši?

Kad satumsis, esam atpakaļ pilsētiņā, un iegrimstam Dali senākajās ieliņās. Un tās nu ir tik dzīvas! Bet šī ir arī viena no skaistākajām līdz šim redzētajām senajām pilsētiņām. Tāds spožums, tāda dzīvība! Ir viss gan ģimenēm, gan „vientuļajiem vilkiem” – arī ķīniešu meitenes dejo bāru logos, lai pievilinātu apmeklētājus. Mēs kārtīgi izstaigājam skaisti izgaismotās ieliņas un iestiprināmies vienā no piepildītākajām ēstuvēm. Jā, Ķīnā jāseko ķīniešiem – tie zina, kur ir lēti, ērti un garšīgi. Mēs gan esam nedaudz citādi – uz galda nespļaujam, šķīvjus izēdam, un telefonā neskatāmies katras piecas minūtes.

Katrā ziņā viss forši. Izejam no viesnīcas astoņos un atgriežamies desmitos. Dienas ir tik piepildītas!

Īsts skrējiens! Ceļamies ar gaili 7.10 (tas kavē desmit minūtes), un laižam uz templi. Šodien jātiek arī tālāk. Mums ir tik maz laika palicis Yunnan, jo pirmdien sākas nodarbības online, un tad jābūt siltā vietā, lai mēs varētu tās vadīt no āra. Redz, vienā telpā abi kopā nevaram, jo esam šaušalīgi skaļi. No pludmales nodarbības vadīja arī mūsu draugs Mareks Taizemē. Mēs ar’ mēģināsim. Kas zina – varbūt nākotnē tikai tā!

Esam pieredzējuši istabiņu nākamajā pilsētiņā, bet tad zvana no rezervēšanas portāla, lai pateiktu, ka viesnīca nestrādā. Mums atdod samaksātos 9€ un vēl bonusu 7€ apmērā. Tā taču varētu pelnīt!
Nokļūstam tempļu kompleksā, kas nav pārlieku tālu no viesnīcas. Templis vaļā jau pirms deviņiem, bet esam gandrīz vieni, jo ķīnieši ceļas vēlu un nāk uz pusdienlaiku.

Tā nu esam Chongsheng templī, kas ir vairāk kā 1800 gadu vecs. Pirmais, kas mūs sagaida, ir trīs pagodas, no kurām augstākā ir 69,13 m. Šīs trīs pagodas tika uzceltas pirms 1800 gadiem. Tas ir Dali pilsētas vēstures simbols un budisma attīstības ieraksts šajā apgabalā. Kā norāda nosaukums, Trīs pagodas ir izgatavotas no trim senām neatkarīgām pagodām, kas veido simetrisku trīsstūri. Tas Ķīnā ir kas unikāls. Vienā no tām tika atrastas daudzas Budas skulptūras, kas izgatavotas no zelta, sudraba, koka un kristāla; arī budistu lasījumi un vairāk nekā 600 dažādas ārstnieciskas sastāvdaļas, kurām bija nozīmīga loma Dali pilsētas senās vēstures skaidrošanā. Trīs pagodas ir pārdzīvojušas vairākas smagas zemestrīces. Vietējā valdība joprojām pieliek lielas pūles, lai šīs celtnes nostiprinātu un nodrošinātu šī arhitektūras dārguma saglabāšanu. Kādas ķīnietes rīta rosme ir skriešana ap vienu no pagodām.

Pats tempļu komplekss ir milzīgs – Arča izmet, ka lielākais līdz šim redzētais. Viens no tādiem noteikti. Tempļi atrodas vairākos stāvos, septiņās pakāpēs. Mēs pusstundu no pagodām soļojam, un tikai tad sasniedzam to pirmo templi. Prieks, ka esam agri, jo paspējam gan paklausīties mūku dziedāšanu, gan apbrīnot tempļus bez skaļajiem tūristiem. Arī karogi rīta agrumā vēl plīvo, bet nolaisti, kad dodamies prom. Pie viena no tempļiem ir arī liela veģetāriešu ēstuve (tādas bieži var meklēt pie budistu svētvietām). Bet tā gan vaļā no pusdivpadsmitiem, kad mums jau jāsteidz uz staciju.
Mūs sveicina mūks, un tad to apspriež ar saviem garabrāļiem. Bet mēs atvadāmies no kompleksa. Nereāli skaisti! Un tik lieliski, ka varējām izbaudīt šo brīnumaini svēto tempļu rindu kalnu ielenkumā bez rosīgo ķīniešu čīkstošajiem sajūsmas spiedzieniem.  Ņemam tuk-tuku, lai steigtu uz viesnīcu. Vilciena stacija 20 km attālumā, būs saspringti. Tuk-tuks gan mūs mēģina apmānīt, bet mēs tam parādām Didi braucēju cenas, kas ir 1€, un esam gatavi vecajam vīram arī nedaudz piemaksāt, lai palīdzētu, bet nu ne tūristu cenas. Un laba gribēdami nedaudz “ieberžamies”. Opis nemāk lasīt karti un sajauc ceļus. Samaksājam šim mazāk, protams, bet tad sākas skriešanas maratons caur vecpilsētu. Paķeram somas, atdodam atslēgu jaukajiem ķīniešiem pieņemšanā, samīļojam pa ceļam satiktu franču buldogu un ņemam braucēju uz staciju. Lai arī gribējām doties ar busu, laika nav, jau atkal! Distances mūs ir pārsteigušas nesagatavotus. Bet ok – nemaksājam jau vairāk par 5€ par 40 minūšu braucienu. Ceļojot “uz budžeta” mēs izvēlētos busu, bet tad, kad laika nav, jātērē nauda.

Viss norit soli pa solītim, tieši perfektos laikos – taksists mūs izlaiž sastrēgumā, līdz pašai stacijai tiekam paši nedaudz paskrienot. Biļetes esam iegādājušies internetā ar visu milzīgo uzcenojumu. Dīvaini, ka Ķīna negrib atvieglot rindu sistēmu – pie kasēm biļetes maksā 3€ lētāk. Daudzi gan nav gatavi gaidīt rindās, vai pērk biļeti pēdējā brīdī, un tad arī piemaksā. Gluži kā mēs tagad.
Kontrolei parādām izsekošanas kodus, pasu pārbaudītājiem zīmogu, ka Ķīnā esam jau no 2020.gada, somu skeneru vietā iedodam šiem ūdeni, lai tie atkal pieliek pie īpašajiem aparātiem, kas pasaka, vai tiešām ūdens, un vai nav kāds bīstams šķidrums, un skrienam uz biļešu pārbaudi. Ieskenējam pases, izejam cauri vārtiem uz platformu, kur atrodam sava vagona apstāšanās vietu. Un viss – pienāk vilciens, sēžamies vagonā. Viss sekundi sekundē! Jā, Ķīnas stacijās jārēķinās ar neskaitāmajām pārbaudēm, līdz ar to arī vairāk laiku.

Traucamies ar ātrvilcienu garām tiem zaļzaļajiem dārziņiem sniegoto kalnu fonā. Neesam paspējuši par brokastis atrast, būs jāpagaida līdz vakariņām. Bet būsim Lijiang.
Lijiang (Lidzjanā) galvenokārt dzīvo Naxi cilvēki. Tie skaitās noslēpumaina etniskā grupa, kas slavena ar savu unikālo Dongba reliģiju un piktogrammu rakstīšanas sistēmu.
Lijiang atrodas Yunnan provinces ziemeļrietumu daļā, aptuveni 2418 m v.j.l. Tās ikoniskā vecpilsēta, kas ierakstīta UNESCO Pasaules mantojumā, ir viena no četrām vislabāk saglabājušamies senajām pilsētām Ķīnā! Un ne tikai vecpilsēta, arī svētais Nefrīta Pūķa Sniega kalns un citi dabas brīnumi pieejami šajā apkārtnē. Arī pie Lugu ezera dzīvojošo Mosuo cilvēku unikālā matriarhālā kultūra, noslēpumainā Dongba kultūra un Naxi etniskā kultūra ir palīdzējušas Lijiang izvirzīties tūrisma priekšgalā.

Bet vai te būs tik vienkārši? Tā kā mūsu viesnīcu atcēla, mēģinām atrast citu. Bet tie atkal prasa testus, kuru mums nav (ja tests vecāks par 48h, tas reāli neskaitās). Bet kāpēc gan taisīt testus tik bieži? Pirms lidojuma – ok – bet ne jau pirms katras viesnīcas rezervācijas! Palīdz gan ķīniešu asistenti, gan atbalsta komanda tai rezervācijas platformai.

Pēdējā minūtē pirms izkāpšanas parādās viesnīca, kas pieņem ārzemniekus, ja tie Ķīnā bijuši ilgi un ja pie izsekošanas koda neparādās zvaigznīte (ka būts tuvu “bīstamiem” reģioniem). Un tie nu esam mēs. Iepriekšējā ceļojumā mums bija tā zvaigznīte un tā bija liela problēma. Tagad? Jūtamies kā kodu karaļi – viss zaļš.

No stacijas atkal gandrīz stunda jāpavada ceļā, tāpēc ņemam braucēju. Didi šoferis ļoti priecīgs, smaida, saka “Nī hau” visu laiku. Bet neko vairāk. Tas mūs nogādā līdz autoostai, kur jau laicīgi iegādājamies busa biļetes tālāk – parīt uz Shangri-La, Tibetas priekšpilsētu. Šīs is pēdējās četras dienas Yunnan provincē, bet jāskrien, lai visu kaut nedaudz apgūtu!
Un tad laižam uz Lijiang vecpilsētu. Ar braucēju izskatās, ka nevienā stūrī testu neprasa, lai gan viesnīcas saka, ka vecpilsētā bez 48 stundu testa netikt. Vai tad tiešām visi vietējie tagad testus katru trešo dienu taisa?

Paejamies dziļāk, un tiešām ir kontrole. Bet testu jau vajag tikai ārzemniekiem. Toties tas zīmogs pasē, kas parāda, ka te esam jau krietnu laiciņu, palīdz. Ir arī tests, ko taisījām lidojumam uz šejieni. Un ar to arī aiziet.

Bet neaiziet ar viesnīcas meklējumu. Lijiang vecpilsētas ieliņas ir mazas, šauras, nesaprotamas. Karte nav precīza – pat ķīniešu aplikācijās. Klauvējamies pie visām durvīm, līdz kāda meitene palīdz un aizved mūs uz viesnīcu. Tur neviena nav, visas istabiņas ar mantām un tukšām alus bundžām. Neizskatās, ka tie mūs gaida. Meitene palīdz ar zvanīšanu, sazināmies gan ar Trip, kur rezervējam istabiņas, gan ar saimniekiem. Tad ierodas viens ķīnietis, un drīz seko sieviete, abi saka – viesnīca pilna. Bet kāpēc tad rezervāciju apstiprināja? Tā bija gadījies Vjetnamā un Indijā, bet nu Ķīnā jau par savām tiesībām var pacīnīties.

Mūs aizved uz citu viesnīcu, un tur prasa, lai atceļam savu rezervāciju. Varam palikt istabiņā pa 25€. Nē, paldies. Desmit ir maksimums. Neatceļam rezervāciju, vienkārši dodamies meklējumos un atstājam klientu servisam nodarbi. Palīdz Bookings, kas der ārzemniekiem. Tas gan strādā tikai populārākajos tūrisma galamērķos, citur lētāk izmantot Ķīnā aktuālas telefona aplikācijas.
Maldāmies vecpilsētā. Ieliņas šauras, mājas no koka, skaistas, pavisam citādi kā Dali! Bet te ir arī savs haosiņš, un atgādina mums trako Fezas vecpilsētu Marokā. Tur pat GPS sajuka prātā, tāpat kā tagad mēs. Ir skaisti, bet laiks iet un saprotam, ka rīt agrāk jāceļas un vēlāk jāiet gulēt, lai visu paspētu rīt, mūsu pēdējā dienā te.

Esam īsti soļotāji. Vecpilsēta ir skaista, tūristu daudz, vēl “balto” neredzam. Visiem, šķiet, te ir suņuks, un tas ir jauki. Sanāk arī iziet no vecpilsētas, un te kontroles nav. Redz, ja nelaidīs iekšā, zināsim, no kuras puses neko nepārbauda.

Bet viesnīcu kā nevaram tā nevaram atrast. Beigās, pēc stundas gājiena, izrādās, ka adrese nepareizā. Kā tad citādi. Atkal jāatgriežas vecpilsētā, šoreiz pa citu ceļu. Un te neprasa testus, bet pasi, un visus mūsu datus tad piereģistrē. Viss, tagad caur vārtiņiem varam iziet, parādot sejas atpazīšanas ierīcei savu vaigu bez maskas. Ideāli.

Turpinām maldīties ielās, satiekam suņus, ķīniešus, un redzam pat divas ārzemnieces. Pagājušas divas stundas kopš ierašanās Lijiang, bet nevaram saprast, kā atrast hoteli. Beigās zvanām viesnīcai, tie paprasa, vai mums ir WeChat, un tur atsūta īsto adresi. Īsto. Jā, tagad varam atrast viesnīcu šajā seno ielu labirintā. Protams, arī ar īstajām norādēm sanāk apmaldīties, bet jau tuvu galamērķim vietējie māk norādīt uz īsto vietu.

Beidzot nometam somas un samaksājam iereibušajai meitenei par istabiņu. Skaidrs, ka ar vienu nakti te nepietiks, reģistrējam nākamo. Bet! Bet netīšām sajaucam viesnīcu, un rezervējam istabu nevis šajā, kur paliekam, bet kaut kādā līdzīgā (visi izskatās vienādi un nosaukumi arī neko diži neatšķiras). Uzreiz atceļam, bet, tā kā ņemam lētākās istabas, atcelšana nav bez maksas. Tomēr atbalsta komanda vienmēr palīdz, tāpēc rakstām tiem – var taču redzēt, ka rezervētā istabiņa uzreiz atcelta – nu kļūda taču! Tie saka, ka no sākuma hotelim jāpiekrīt, ka mums nav jāmaksā soda nauda. Bet hotelis Ķīnā – tie angliski neesot varējuši atbalsta komandai atbildēt, vienkārši nometuši klausuli. Jā, tā arī Ķīnā notiek. Tikmēr vēl jātiek galā arī ar istabiņu, kuru mums neiedeva, lai arī par to bijām jau samaksājuši. Katrā ziņā stāsts ir garāks, kā tagad stāstīsim, bet beigas mūsu stāstiem vienmēr ir laimīgas, gluži kā pasakā.

Viss ar hoteļiem nokārtojas, un dodamies vecpilsētas izpētē, jo neko citu tik vēlu vairs apskatīt nevaram. Smejam, ka aukstajās telpās esam krietni sasaluši un arī plus 7 grādos ģērbjamies tieši tāpat kā Harbinā mīnus 20.

Lijiang vecpilsēta pilna ķīniešu tūristiem. Vislabāk iet ēstuvēm un fotostudijām, kas vietējos turpat sakrāso, saģērbj tradicionālajās drānās un safočē pilsētiņas skaistākajās vietās. Ko mēs? Izpētām visu, ko var. Smejam, ka vecpilsētā pat publiskās tualetes mums par “advancētu” – viss regulējas ar rokas pieskārienu tur, kur vajag, un kur nevajag. Ir vēsa pastaiga, bet vakars ir jauks. Atgriežamies viesnīcā pirms desmitiem un samīļojam tur piesietos suņukus. Tiem Arča botas ir kā narkotika – visu pasauli var sajust vienā elpas vilcienā!

Un tā – ātri jāizguļas, lai varētu piecelties divas stundas pirms gaiļiem un izpētītu visu, ko nesteidzīgi varētu aptvert nedēļas laikā!

Jāsasniedz ledāju parks 35 km attālumā. Ceļamies pēc pieciem, lai jau septiņos būtu pieturā un sagaidītu busu kopā ar citiem braucējiem, kas visi gan ķīnieši. Pilsētiņa jau modusies, un vecākie izvilkuši arī savas rokas garuma pīpes, ko turpat klepojot kūpina. Pirms iekāpšanas busā tiek prasīti divi kodi, un abi mums ir. Divi eiro, un esam ceļā uz vēl vienu pasaku pasauli. Pa ceļam ir kontrolpunkts, kur iekāpj policists un visus uzfilmē. Nākamajā kontrolpunktā pārprasa ceļojumu kodu – tas, kas parāda, kurās vietās pēdējo 14 dienu laikā esam uzturējušies. Jā, ja citiem tajā ir viena vai divas pieturvietas, mums ir četras rindiņas ķīniešu simboliem, un tas nedaudz nošokē tos pārbaudītājus. Beigās tie paprasa pases, izkāpj no busa, un atgriežas ar jautājumu – kur tad īsti mēs dzīvojam? Izdzirdējuši, ka braucām no Maņdžouli, kas reāli ir pāri visai Ķīnai, nobrīnās ne tikai tie, bet arī busa pasažieri. Bet mēs varam turpināt ceļu.

Nākamajā kontrolpunktā iekāpj tie, kam jāmaksā par biļetēm – ieej parkā desmit eiro, un iekļauti gandrīz visas dabas takas, tikai par funikulieriem jāmaksā atsevišķi. Tā nu nokļūstam pie tām pacēlāju kasēm. Ir trīs funikulieri – viens ved uz ledāju vairāk kā 4000 metru augstumā, divi citi uz kalnu pļavām. Mums kasēs saka, ka te var iegādāties tikai to braucienu uz ledāju, pārējos varēs nopirkt pie paša pacēlāja. Labi. Tepat tiek izīrētas arī siltās ziemas jakas tiem, kas nav sagatavojušies, pārdevēji tirgo saulesbrilles un cimdus. Bet lielākoties visi steidz pirkt skābekļa balonus pa piecīti. Jā, brīdinājuma zīmes vēsta, ka šādā augstumā var palikt slikti. Un mēs, muļķīši, arī vienu tādu balonu iegādājamies, domājot, ka varbūt apkritīsim tādos augstumos. Bet realitātē tā jau nav pirmā reize 4 000 m.v.j.l. Tos pieredzējām Meksikas Popokatepetlā – vienā no skaistākajiem vulkāniem, kādi pievarēti. Katrā ziņā esam ar biļeti kabatā, un jāpērk arī papildus busiņa brauciens, lai tas aizvizinātu tos 5 km augšā kalnos.

Mēs esam ieradušies vēl pirms parka atvēršanās laika, bet jau tagad rindās stāv busi, gatavi pāris tūkstošiem apmeklētāju. Un jau tagad neesam vienīgie!

Busi pilni, dodamies kalnos. Sasniedzam pacēlāju, kāpjam tajā ar kādu ķīniešu pāri, kas angliski māk pajautāt, no kurienes esam, un arī to, vai kādreiz sniegu un pērtiķus esam redzējuši. Tie pastāsta, ka sniegs būs viņu pirmā pieredze, un tie paši tagad jūtās kā būtu sniegainajā Eiropā.

Kabelī ir arī informācija angliski – stāsta, ka šis ir augstākais dubultais pacēlājs pasaulē. Mēs gan nesaprotam, ko nozīmē „dubultais”. Teikts, ka paša kalna virsotne ir 5560 m.v.j.l., bet mēs nokļūsim tajā, kas ir ap 4600 metriem v.j.l. 43% no kalna ir apaudzis mežiem un augiem, tāpēc šo dēvē arī par ārstniecisko augu paradīzi. Šis ir arī vienīgais ledājs Ķīnā, kuru iespējams sasniegt ar funikulieri.

Protams, nav pat jāskaidro, ka brauciens ir pasakains, un tāda pat nereāla sajūta būt tik augstu! Kalns sastāv no 13 virsotnēm, un ir 5A tūrisma vieta (augstāk vērtētā) Ķīnā. Izkāpjam virsotnē, kas tinusies mākoņos. Jā, atpakaļ Maņdžouli ziema! Vietējie steidz likt pie lūpām skābekļa balonus (daži to dara caur masku, un to gan smieklīgi vērot ne tikai mums, bet arī vietējiem), bet mēs saprotam, ka mūsu organisms laikam pieradis pie nepārtrauktas adaptēšanās – reāli nekāda vaina! Slēgti ir staigāšanas ceļi, tā kā paliek viens tāds pleķītis, no kura izbaudīt skatus. Bet tie tagad nekādi – viss miglā! Forši gan skatīties uz ķīniešiem, kas pirmo reizi satiek sniegu – tie šļūc no mazākā sniega valnīša, brīnās, ka reāli var paslīdēt, un salst nost. Jā, te arī, protams, var izīrēt tradicionālos Naxi tautas tērpus un maksāt par fotosesiju. Ir tādi, kas puspliki gatavi stāvēt salā, lai tikai pēcāk būtu laba bilde. Trakuļi!

Pēc stundas gaidīšanas domājam doties lejā, bet labi, ka minstināmies, jo mākoņi pēc laiciņa izklīst un beidzot izdodas pieredzēt to virsotņu varenumu! Arī koka taciņas ķīniešu darbinieki notīrījuši, un var arī pakāpties augstāk kalnā. Protams, piekūstam ātrāk, bet neko – jārūdās! Ne pirmais, ne pēdējais kalns! Apkārt lidinās daži resni putni, ķīnieši savus gaisa balonus met pāri nožogojumam sniegā. Žēl dabas. Bet šķiet, ka daži bez tiem baloniem atstieptu pekas. Atrodas arī smēķētāji pie visām aizlieguma zīmēm.

Redzam vēl četras ārzemnieces, bet vietējie tāpat mūs gan uzrunā, gan nāk ar mums fotografēties. Pēc divu stundu pastaigas dodamies lejā no kalna. Patiesībā, esam kārtīgi apžilbuši. Bet tāpat funikuliera braucienu izbaudām kā patīkamāko karuseli. Reibinoši skaisti!

Sēžamies busā, kam mums būtu jānogādā uz vairākiem ezeriem. Tas gan, protams, pabrauc tālāk, kur iespējams samaksāt vairāk par mazo busiņu, lai izbraukātu ezeru ieleju. Skatāmies, ka tie ir vien pāris kilometri, un papildus vairs neko nevēlamies maksāt. Ejam kājām. Un tad taču redzams arī tik daudz vairāk! Ezeru ieleja ir pasakaina – tā ir ļoti zilu ūdenstilpņu kopa, kas veidojusies no upes, tekošas cauri Nefrīta Pūķa Sniega kalnam. Un upe nāk no kalniem, tā ir svēta, tāpēc vietējie saka – šis ir „mīlestības ūdens”. Bet mīlestības jau maz. Piesieti jaki, kas gluži vai asarām acīs (to pat var pamanīt) gaida kārtējo ķīnieti, kas tiks sēdināts tiem mugurā, lai nofotografētos. Ir tā pati nelaimīgā plastmasa. Jā, nu ir Ķīna un ķīnieši pretrunīgi. Bet pret dzīvniekiem tūrismā esam pilnībā visur un vienmēr. Bez tām fotogrāfijām ar zvēriem taču var iztikt.

Ejam gar upi, ūdenskritumiem un skatu platformām. Diena ir brīnumaina, un skati pat nedaudz mūs atgriež Jaunzēlandē. Tie kalni, tie ūdeņi! Šī ir pasakaina vieta. Ja mēs dzīvotu te, tad varbūt pat varētu arī visu gadu atrast ko jaunu darīt.

Laiks doties tālāk. Gribam sasniegt vienu no pļavām. Ir tāda, kas neskarta jau simtiem gadu, ir tāda, kur var vērot vietējos Naxi ļaudis ganām savus zvērus. Bet izrādās, ka nevaram tomēr pie funikuliera iegādāties biļetes – jābrauc atpakaļ uz parka ieeju, un tad tās jāpērk no kasēm, kur mums sākumā šo procedūru atteica. Nedaudz dumi, jo pazaudējam krietnu laiciņu, un, nokļuvuši lejā no kalniem, saprotam, ka laika atgriezties vairs nebūs. Pļavas paliek kādai citai reizei. Kas zina – ja nu reiz Yunnan provincē atgriezīsimies, tad šī būs vietiņa, ko vajadzētu vēlreiz ieraudzīt.

Dodamies atpakaļ. Ķīniešu busa šoferim palūdzam mūs izlaist kādā parkā. Un dažiem ķīniešiem iepatīkamies tāpēc, ka mēģinām ar tiem sarunāties viņu mēlē. Visiem autobusā tiek prasīti kodi un visādas anketas, bet mēs tie „labiņie” – šoreiz pat esam „drošie” ārzemnieki.

Nokļūstam vēl vienā parkā – Heilongtan parks ir 40 hektāru liels un te mīt dažādi krāsaini putneļi un zivis ezeros. Te ir gan templīši, gan atpūtas vietas. Bet galvenokārt tas zināms tāpēc, ka skati no šejienes ir vienreizīgi – templīšu fonā parādās tas pats kalns, kurā šodien pabijām, un tas atspoguļojas arī ezerā, kuru izraibina oranžas, baltas un zeltainas zivteles. Zini? Yunnan province katru dienu pierāda, ka Paradīze ir tepat, uz Zemes!

Un to parāda arī mūsu nākamā diena! Ceļamies agri, izelpojam to nopirkto skābekļa balonu, kas neietu cauri skenerim autoostā, un uzsākam rīta gājienu uz braucamo. Pa ceļam ieejam kādā ēstuvītē. Te vietēji gatavo jau no pussešiem rītā. Smieklīgi sanāk ar vienu nūdeļu onkuli. Tas ķīniski nerunā (tikai savā dialektā, ko nesaprotam), un mēs arī nerunājam. Un tā mums ir ļoti gara saruna par to, ka gaļu neēdam, un par visādiem ēdieniem, ko viņš mums var uzgatavot. Beigās saņemam nūdeles ar gaļu. Nu tā gadās, kad divi tādi satikās.

Autoostā esam laicīgi, un drīz arī uzsākam braucienu uz Shangri-La. Shangri-La, kas robežojas ar Tibetu, ir mājvieta lielākajai daļai Yunnan tibetiešu etniskās piederības ļaudīm. Shangri-la – pilsētas nosaukums patiesībā ir tibetiešu vārds, kas nozīmē ‘svētuma un miera zeme’.

Te var apbrīnot Tibetas budistu tempļus, un satikt pašus tibetiešus, kas tērpušies tradicionālās drēbēs, kā arī izjust tibetiešu dzīvesveidu. Shangri-La ir viena no labākajām vietām, kur izbaudīt Tibetas kultūru, nesaņemot nepieciešamo Tibetas ceļošanas atļauju. Šī pilsētiņa atrodas aptuveni 3450 m augstumā v.j.l., kur svētie Meili kalni paceļas līdz pat 6740 metriem v.j. l. Ieteikts sagatavojieties augstuma slimībai un veltīt pāris dienas, lai aklimatizētos, bet tāda laika mums nav.

Shangri-La, kas bauda “Zudušās paradīzes” reputāciju, šī ir vieta, kas bagāta dabas resursiem un arī neskartām vēsturiskām relikvijām. Iekāpjot šajā pasaku zemē, apmeklētāju pārsteigs spoguļezeri, tīrās pļavas, mitrāji ar ziedošiem ziediem, un aizas ar trakojošām krācēm, arī savvaļas putni un zvēri, un mūku dziedāšana… Vai tiešām vēl viena paradīze?

Internetā rakstīts, ka jābrauc trīs ar pusi stundas. Gribas jau pagulēt, bet tā trauma no Laosas un Indonēzijas busiem, kas nesas kā traki F1 braucēji, nav pārgājusi. Šķiet, ka šoferis noguris, un pārāk bieži piever acis. Viņam jau tāpat actiņas šauras, un tas izskatās vēl bīstamāk! Mūsu vietas ir tieši aiz šofera, un tad ik pa laiciņam var pačaukstināt maisiņus, aplaudēt – tā, lai uzturētu to možu.

Braucam cauri kalniem un tuneļiem, ir tiešām skaisti apkārt! Ierodamies Shangri-La ātrāk kā paredzēts, vai nu tāpēc, ka tie, kas veidoja aprakstus, nepieredzēja jauno lielceļu, vai vienkārši tāpēc, ka uz veļa bijām vienīgie. Katrā ziņā esam klāt!

Vietējie te atkal izskatās citādi. Vēl mazāki, vēl tumšāki, un visi tērpušies ļoti košās, interesantās drānās. Ejam pa ieliņām, ko klāj ledus un sniegs. Jā, esam atgriezušies ziemā!

Šoreiz nav jāmaldās, lai atrastu viesnīciņu – drīz esam klāt, un mūs sagaida tante, kas arī runā tikai savā mēlē. Jā, te mūsu ķīniešu valodas zināšanas neder. Protams, vēl ārzemnieks ar savu dīvaino pasi, kas tiešām, tiešām, tiešām nav ķīniešu ID karte. Un vēl ar savu dzīvesvietu, kas ir Maņdžouli, par kuru te neviens neko nezina. Paiet pusstunda un dokumenti sarakstīti. Tiekam pie koka istabiņas ar skaistiem grebumiem. Nav caurspīdīgā tualete, bet nav arī sildītājs. Skaidrs, ka šī būs auksta nakts. Mums saka, ka siltais ūdens ir uz vakaru. Skaidrs – nekādas rīta dušas!

Jau aprakstos lasījām, ka šī vietiņa nav tik tūristiska – te neatrast rietumnieku ēstuves un tādas ērtības kā apkuri vai tualetes podu. Bet mums tāds ir! Teikts arī cienīt vietējo kultūru – te ir pavisam cita Ķīna! Jā, vietējie tērpjas pavisam neparasti, un arī vecākās tantītes (ap 90, 100 gadiem) kūpina pīpes. Kas neredzēts! Bet neesam tādi tūristi, kas skries ar savu kameru un iemūžinās tos, kuri to nevēlas. Fotogrāfija nav tik svarīga kā tā pieredze, ko reāli iegūstam.

Nu ko – laiks testēties! Rīt lidojam uz dienvidiem, uz patiešām siltu vietu. Un tad atkal vajag testu. Pajautājam viesnīcas tantei, kur tādu var izdarīt – protams, pieminot, ka tas lidojumam, lai šī nesabīstas. Un soļojam uz slimnīcu.

Sākumā piestājam pie kāda opapa, kas gatavo pusdienas. Beidzot iespēja pagaršot ko no Tibetas! Un tādus ēdienus vēl nebijām redzējuši. Sastāvdaļas, protams, zināmas, bet salikums te citāds. Un opis priecīgs, ka ēdam vairāk, kā tas iecerējis.

Interesanti, ka Ķīnā vienmēr ir atsevišķa vieta, kur testē iespējami vīrusainos. Un tā mums norāda virzienus un stāvam pie apsarga, tad piereģistrējamies un dodamies uz testēšanas lodziņu. Tur priekšā ķīnieši, kas kliedz, kad degunā bāž kociņu. Jā, te tests degunā. Un drīz arī uzzinām, kāpēc šiem tik grūti iet. Arča pirmo reizi tik dziļi degunā ko sajūt – man tā bija arī Maņdžouli. Kociņš iziet pie mēles sākuma. Jā, nu tā pa īstam. Ārzemniekus gan testē arī rīklē, tā kā mēs saņemam „pilnu komplektu”. Un tad dodamies uz klosteri.

Starp neskaitāmajām Shangri-La gleznainajām vietām redzam Songzanlin klosteri. 1679. gadā celtais klosteris ir ne tikai lielākais Tibetas budistu klosteris Yunnam, bet arī vissvarīgākais klosteris Ķīnas dienvidrietumos. Klosteris ir kā pils komplekss, un pilns ar dārgumiem. Ir daudz zelta Budas figūru, zelta lampas, tibetiešu raksti, sudraba kvēpināmie katli… Tās visas ir brīnišķīgas kolekcijas, kas uzkrātas no katras dinastijas.

Sēžamies busā, kur iekšā jau vecās dāmas savos kostīmos. Šķiet, ka puse pilsētiņas staigā šajos īpašajos tērpos. Tās arī runā mums nesaprotamā mēlē. Buss mūs aizved uz templi, un tad „izmet” pie kontroles, kas mūs pavada līdz īstajai ieejai. Samaksājam par biļeti un nesaprotam, vai tiešām šajā lielajā kompleksā tālāk kājām? Bet nē – mūs līdz klosterim nogādā busiņš. Un – wow – tas ir kas iespaidīgs! Klosteris ir milzīgs, un tas tiešām ir tik ļoti skaists! Neticam savām acīm – Tibeta ir pavērusies!

Dodamies pa stāvām kāpnēm uz pirmajiem tempļiem. „Bez cepures, bez saulesbrillēm, bez kameras”, visur vēsta zīmes. Un tās zīmes par fotografēšanu tomēr cienām – sevišķi vietās, kas citiem svētas. Tūristu te maz, un neviena „baltā”, protams. Bet pūļiem vietējo tibetiešu, kas izceļas ar savām krāsainajām drānām. Tie metas ceļos katrā lūgšanu zālē. Tajās atrodas milzīgas Budas statujas un ļoti daudz krāsainu karogu, apsietu ap lielajām tempļa kolonnām. Tik koši! Ja vien mēs spētu to Tev parādīt! Bet droši vien arī bildes nevarētu izteikt to brīnumaino atmosfēru! Šī ir viena no skaistākajām tempļu pieredzēm – krāsainie lūdzēji, mūku dziesmas, plīvojošie tibetiešu karodziņi un zeltainie tempļa jumti, ko aplido ķērcoši kraukļi. Un tad, kad uznāk sniegputenis, liekas, ka esam aizlidojuši citā realitātē. Mēs neesam te, mēs esam vienoti ar visu visapkārt. Tā ir fantastiska sajūta!

Ir vietas, kur dāmām iet aizliegts, bet Arča „iečeko” – nekā tik īpaša, tādas kā noliktavas. Templīšos ir daudz ziedojumu dieviņiem. Ne tikai ūdens un augļi, bet arī Shangri-La vīns! Oho! Pamanījām gan vienu – ziemeļos, mūsu reģionā, vietējie ir daudz lielāki dzērāji. Tur alkohols ir neatņemama brokastu, pusdienu, vakariņu un arī naksniņu sastāvdaļa. Te gan alkoholu tik daudz nelieto, vismaz Yunnan provincē. Pie visām skulptūrām vietējie salikuši naudiņas kalnus. Kādā zīmējumā parādīts Karmas ritenis. Ir četri posmi – Debesis, tad tempļa dzīve, Zemes dzīve un Elle. Nu re – tie, kas tempļos, ir tuvāk Debesīm – lielāka iespēja nokļūt tur. Ellē cilvēkus ēd vilki, cilvēki tiek plēsti uz pusēm un visādi citādi mocīti.

Pēc tempļu kompleksa ejam apskatīt ciemu. Iedomājies – viss šis komplekss, par kuru jāmaksā naudiņa, ir reāli apdzīvots. Un ciems ir diezgan haotisks, pat apmaldāmies. Ir ļoti daudz malkas šķūnīšu – skaidrs, ka jāsildās.

Tad sekojam vietējiem kalnā. Atklājam vēl vienu templi un pagodu. Tur ganās kaulainas gotiņas un rukši. Tos gan jau pēcāk apēd, lai gan budistiem taču vajadzētu būt veģetāriešiem. Te ir daudz jaku gaļas restorānu. Daudz vairāk maizes, mazāk nūdeles. Pa ceļam ir vairāki svētceļotāji, kādus redzējām arī Indijā. Tie visā augumā nometas uz zemes, pieliek rokas pie pieres lūgšanā, un tad ceļas kājās un atkārto procesu no vietas, kur tie aizskāra ar rokām zemi. Reāli tas nozīmē, ka tie visu ceļu noklāj ar savu augumu. Indijā vīri gan to darīja tūkstošiem (!) kilometru garumā, bet te vietējie to dara tikai ap tempļu kompleksu, kas ir ap pusotru kilometru gara distance. Un tiem ir arī matracīši – nemaz nevajag gulēt uz ceļa. Vienīgais, ka zeķes kājās – nevar šādu procesu ar apaviem veikt.

Lai arī sākumā domājam apiet tempļu kompleksu, beigās saprotam, ka laiks nesanāks – jo tepat ir arī ezers un mitrājs, ko vajadzētu apskatīt. Un tad jāatgriežas viesnīcā un jāparunā ar Bauskas bibliotēku Zoomā – par ceļojumiem vienmēr taču tik forši pastāstīt!

Tā mēs vienīgie visā cilvēku masā eja pret pulksteņa rādītāja virzienu. Te vispār viss notiek tikai Pa! Katrā templītī, katrā vietiņā ir jāiet tikai pulksteņa radītāja virzienā! Bet mēs kā pret straumi – esam jau nedaudz atšķirīgi. Arī ezeram apkārt soļojam virzienā, kuru neviens cits nav izvēlējies. Nu nekas. Galvenais, lai tie testa rezultāti ir tādi, kādus gaidām – ceram, ka tā dziļā izmeklēšana nebūs neko atradusi. Trīsreiz pār plecu un pie koka.

Uzkāpjam pie pagodas pakalnā, pameditējam, pasveicinām vietējās dāmas un pavērojam zirģeļus, jakus un pīles mitrājā. Un tad laiks doties atpakaļ. Viesnīciņa gan ir īsts ledusskapis. Patiesībā – ledusskapī nav tik auksti. Izpūšot redzam savu elpu, bet nu kaut kā jau jāizdzīvo būs. Labi, ka ir tās elektriskās segas! Forši parunājam Zoomā ar mūsu Bauskas draugiem – paldies visiem klausītājiem!

Un tad dodamies vecpilsētā. Shangri-La vecpilsētu sauc par Dukezong vecpilsētu, kas ir lielākā un vislabāk saglabājusies Tibetas dzīvojamo ēku grupa Ķīnā. Turklāt ārā putina, ir tik skaisti! Vecpilsēta pilnīgi atšķirīga no tās, ko redzējām Dali un Lijiang – te viss no koka, skaistiem grebumiem un tibetiešu karodziņiem. Bet ļoti, ļoti tukšs. Šķiet, ka visi sabijušies no sala. Ir dažas vietiņas, kur sēž pāris vietējie un ēd no karstā katla. Sasildīties jau vajag. Kartē atliktais siera veikals nestrādā, jāiet pēc testa rezultātiem.

Paši atšifrējam, kur tādus dabūt, un no vietējiem noskatāmies, kā rīkoties ar automātisko aparātu – kas jaskenē, kādas pogas jāspiež. Un, protams – arī trīsdesmitais vai četrdesmitais tests negatīvs. Nu ko – turpināsim ceļot! Arča jau izmet – ja būtu pozitīvs, neviens mums te neļautu spiest pogas – mēs uzreiz tiktu „apcietināti” un ieslodzīti.

Atgriežamies vecpilsētā, kur mums ir arī viesnīca. Jāmeklē vakariņas. Visi tibetiešu restorāniņi, kas pa dienu bija vaļā, nu aizvēruši durvis, bet atdodam vietiņu, kur ir mūsu mīļie veģetārie pelmeņi. Smejam – tie reklamē, ka pelmeņi no Ķīnas ziemeļaustrumiem. Sakām, ka mēs taču tur dzīvojam! Un te nu arī zina Maņdžouli, jo tie taču Maņdžouli pelmeņi!

Priekšā ekstrēmā nakts – kā gulēt teltī! Velkam cepures, vējjakas, un esam gatavi sagaidīt arī nākamo skaisto dienu uz Tibetas sliekšņa. Un nākamajā naktī lidojums uz džungļiem, pludmalēm un lietusmežiem. Ķīna – tāds piedzīvojums!

Sniegputenis un jaki! Jā, tie skati ir ko vērti! Bet sāksim no sākuma.
Nakts, protams, auksta. Smieklīgākais, ka tad, kad esam nolikušies uz auss, pie loga sāk klauvēt pieņemšanas tante. Jā, no ārpuses. Arča apenēs visā salā aiziet līdz viesnīcas durvīm – izrādās, tante ar vēl desmit tantēm izgājušas iedzert un aizslēgušas viesnīcu, atslēgu pazaudējušas. Un tagad viens puskails ārzemnieks ir lielais glābējs.

Atnāk arī ziņa no skolas: “Kā jums iet?” Tādas ziņas vienmēr liecina par kaut kādām pārmaiņām. Sākām, lai ķeras pie lietas. Jaunumi tādi – sāksim nelegāli strādāt ne pirmdien, bet trešdien. Tas tāpēc, ka pirmdiena un otrdiena ķīniešiem kaut kādi svētki, un būšot daudz sūdzību, ja bērniem būs jāmācās. Mums jau sūdzības patīk – valdība uzreiz atceļ nodarbības, kas nemaz pēc likuma skolēnu brīvdienās nedrīkst tikt organizētas. Dumākais, ka tie grib mums citās dienās iedod papildus stundas. Tas gan būtu par daudz.

Izguļamies (ar cepuri galvā), un atstājam somas viesnīcā. Šodien plānā bija doties uz kādu nacionālo parku. Bet Shangri-La nav tik tūristiska, līdz ar to arī grūtāk ar transportu. Un tad, kad saprotam – ir tikai viens buss uz parku, un tas izbrauc deviņos rītā, atpakaļ trijos dienā – ir riskanti. Mums šodien lidojums, tāpēc izvēlamies drošāku variantu un tuvāku parku.
Izejam ielās. Snieg. Naktī bija – 14 grādi. Jā, ekstrēmi. Un mums logs ar spraugām uz āru, un apkures nav. Ielas sasnigušas, ārā daudz policijas auto. Arča vien izmet – cerams, ka nav kāds slikts vēstnesis. Neesam skatījušies, kuri reģioni tagad skaitās bīstamie. Bet skaidrs, ka Shangri-La ir par vēsu, lai te iesprūstu. Bet policisti droši vien patrulē ielās, jo ir ļoti slidens.

Ar braucēju dodamies uz pāris kilometru attālu parku, paši nezinām īsti, ko tur apskatīt. Bildēs parādīta prērija, gluži kā Maņdžouli. Bet šoferis arī nesaprot, kāpēc tur vēlamies nokļūt. Smejam – kā vienmēr kaut kas neierasts.

Traucam garām jakiem, zirgiem un gotiņām, kas ganās sasnigušajos laukos. Nekādi zālāji – viss apmācies un sniegā! Arī kalni fonā knapi redzami – viss ieputināts. Ko mēs? Gluži kā mūsu attālajā Maņdžouli, par kuru neviens nezina, vienkārši aizbraucam kaut kur – nezin, kur – un atpakaļ soļojam kājām, lai vienkārši pavērotu dabu un to, kā cilvēki dzīvo ārpus pilsētas.

Un te nu uzejam vienu svētvietu. Mašīnas rindās stājas, lai varētu tajā palūgties! Procedūra tāda – izkāpj onkulis ar grozu. Tajā visādas lietas. Pie pagodas (drīzāk kā tempļa) ir krāsniņa, kur tad opis iemet augļus, ieber kādas garšvielas no maisiņa, ielej ūdeni no nopirktās ūdens pudeles, un tad tajā aizdedzina vīraka kokus. Ar šiem kokiem tad tas pulksteņa rādītāja virzienā iet apkārt pagodai un palūdzas. Tad kārta nākamajam.

Soļojam uz pilsētu. Apsveicināmies ar visiem zvēriem, un kārtīgi izmērcējam kājas. Šķiet, ka tas tāds konstants pēdu stāvoklis – slapjas.

Nokļūstam atpakaļ vecpilsētā, un nu laiks ir tai. Te ir daudz ēstuvīšu, kur pārsvarā pārdod jaka gaļas ēdienus un jaka piena tēju. Ir dažādi roku darinājumi, suvenīri. Un ir tik daudz suņuku! Visi ar mums nāk sasveicināties. Ķīnieši kaut kā no tiem baidās. Vienam opim siksniņā ir maza aitiņa un arī to viņš ved pastaigā pa visu vecpilsētu.

Vecpilsēta izrādās pavisam interesanta! Arī te pakalnā uzcelts milzīgs tempļu komplekss, kur gan atkal foto nav atļauts. Te mūki sveicina, redzam arī vienu “balto”. Pie tempļa ir milzīgs budistu ritenis, ko var iegriezt. Bet tur vajag astoņus vīrus iekustināšanai. Arčam piepalīdz vien divi, un nekas nesanāk. Ir lūdzēji, kas staigā milzīgajam ritenim apkārt. Un jāiet 108 reizes (budisma svētais skaitlis, saistīts ar aktīvākajām čakrām un skaitļu proporcijām kosmosā), bet viegli jau sajaukt to skaitu. Tāpēc soļotājiem ir tāds mazs aparātiņš, kurr piespiest pogu un saskaitīt, ik apļi noieti.
Un skati no augšas ir vareni. Tāda ieleja! Tantuki krāsainajās drānās krīt mūkiem pie kājām un lūdzas, bet mēs, atkal ieguvuši to burvīgo Tibetas noskaņu, dodamies lejā no kalna. Jā, ir reizes, kad aizelšamies ātrāk. Bet tā jau šādā augstumā var gadīties.

Vecpilsētā atrodam arī mākslas galeriju. Pirms tās stāstīts, ka Dienvidu Zīda ceļš sāka veidoties jau 2.gs. p.m.ē., un tāpēc ir vecāks par Ziemeļu Zīda ceļu kādus 400 gadus. Dienvidu Zīda ceļš atvēra galveno starptautisko tirdzniecības ceļu no Diemvidāzijas caur Tuvajiem Austrumiem uz Eiropu, attīstot globālo ekonomiku un bagātīgu kulturālo apmaiņu. Kā centrālais punkts Austrumu – Tibetas Zirgu Zīda ceļā un svarīgs apmaiņas posms (tējai, zīdam, izšuvumiem un citiem roku darinājumiem) Shangri-La plauka un ziedēja daudzus gadus. Bet attīstoties modernajām tehnoloģijām, reiz bagātie Ziemeļu un Dienvidu Zīda ceļi tiek aizmirsti. Jā, patiesi, Shangri-La nemaz nav cilvēku pārpilna, bet te ir tik neticami roku darinājumi! Arī mākslas galeriju izveidojusi meitene, kas rokām darina gleznas, liekot zīda diedziņu pie diedziņa. Fotografēt nav atļauts (kā lielākajā daļā Shangri-La apskates vietu), bet tie mākslas darbi ir kas vēl neredzēts! Un tā ir īsta māksla, nevis melns kvadrāts uz balta fona, kas parāda mākslinieka “putnus”. Te redzams, cik gan daudz darba un mīlestības šajā skaistumā ieguldīts! Kā tik reālus attēlus var izveidot – tas ir neticami! Ja vien šo visu varētu kā tiem bagātajiem mākslas darbu kolekcionāriem piedāvāt! Pasaules ceļos esam redzējuši patiesi daudz brīnumainu rokdarbnieku… Cik ļoti gribētos tos atbalstīt! Tādi darbiņi maksā ap 28 tūkstošiem juaņu, kas ir ap 3,5 tūkstošiem eiro.

Papriecājušies par vecpilsētu, dodamies uz pašas pilsētas centru, kur pastaigājam pa galveno parku. Tur griežas karuseļi, pusaizsalušajā ezerā plunčājas pīles. Te rakstīts arī par jaku. Jaks ir unikāla liellopu suga Tibetas plato Ķīnā. Šis zīdītājs ir vienīgais pasaulē, kas dzīvo tādos augstumos, tas bieži apdzīvo alpu pļavas, kur cilvēks reti sper kāju. Un, tā kā jaks daudz palīdzējis tibetiešiem lauksaimniecībā un transportā, tas tiek saukts par “plato laivu”.

Pastaiga jauka, esam sasildījušies, laiks atgriezties viesnīcā pēc mantām. Ejam kājām, priecājoties par tiem daudzajiem templīšiem, kas izrotā kalnu muguras. Tie ir visur!

Hotelī mūs sagaida tante, atļauj mums piebeigt iepriekš nopirkto aliņu, ko lidostā nevarētu ienest. Arča saka – gribu nosalt, jo tad nebūs jāsvīst. Un tad arī pasalstam, lai jakas nebūtu jāstūķē somā. Vērojam tanti, kas reāli katras istabiņas veļu šajā aukstumā mazgā ar rokām. Nu tik nepateicīgs darbs! Iedomājies – restorānā cilvēki par vienu maltīti mierīgi atstāj 10€, un tikpat maksā par viesnīcu, kur tērē elektrību, ūdeni, un kur vēl veļu pēc tiem jāmazgā. Trakums! Visizdevīgākās taču ir ēstuves un fotostudijas, sevišķi Ķīnā. Smieklīgi, ka tante atkal sevi izslēdz ārā no viesnīcas – tā aiziet ar veļas bļodu un aizcērtas durvis. Atkal Arča glābējs.

Pirms lidojuma aizejam iestiprināties. Smejam, ka vietējie mierīgi spļauj uz grīdas to, kas tiem nepatīk. Bet tad laiks lidojumam. Aizbraucam uz mazo lidostu, ieejam iekšā pat bez somu pārbaudēm. Un atklājam, ka uz ziņojumu dēļa mūsu lidojums neparādās. Kur tas ir? Jautājam apsargiem, kas noticis ar Kunmingas lidojumu (mums savienotais reiss – Kunminga – Sanya). Šie skatās, pēta lidojuma numurus, un visi atklājam, ka lidmašīna aizlidojusi vienos. Un mēs esam lidostā… No kuras mūs neviens lidaparāts vairs aizlidināt prom nevarēs…

Lidmašīna izlidojusi astoņas stundas agrāk kā plānots? Kā tas vispār var notikt? Var taču pārcelt lidojumu vēlāk, nevis astoņas stundas agrāk!

Sāku smieties. Arča saķer galvu un saka – dārga mācība. Lidojums mūs aizvestu uz Kunmingu, un no turienes nākamais uz Ķīnas salu Hainan. Jāatceļ nākamais lidojums! Bet, tā kā darām to tik vēlu no 1000 juaņām atpakaļ saņemam vien 250. Jāpiemin, ka juaņās tas, protams, izskatās iespaidīgāk. Bet kopumā par abiem lidojumiem pazaudēti 315 eiro. Labā ziņa, ka nebūs viss tas ūdens jāizdzer pirms lidojuma – mums trīs pudeles līdzi.

Bet ko darīt tālāk? No kurienes tikt uz salu pirms darba sākšanas? Varbūt tāpēc dzīve mums piespēlēja vēl divas brīvas dienas?

Ir vēl divi lidojumi no mazās lidostas, tie iet uz Čengdu un Guanžou. Pirmais mums ļoti patīk, otrajā neesam bijuši, bet tur “bīstamā zona”. Un lidojumi ļoti dārgi pēdējā brīdī.
Skaidrs, ka tā nevarēs. Varbūt mēģinām noķert busu uz Kunmingu? Vai var atcelt lidojuma atcelšanu? To nevar. Bet varbūt ir kāds cits lidaparāts no Yunnanas galvaspilsētas?
Ņemam braucēju un dodamies uz autoostu. Arča ieskatās savā telefonā. Ir sms, kas atnākusi vakar – lidojums pārcelts agrāk. Bet kurš tad īsziņas Ķīnā lasa. Tās vienmēr ir ķīniešu valodā un vienmēr par to, ka tiksim sodīti, ja neievērosim vīrusa novēršanas pasākumus. Bet laikam pirms lidojuma vērts visu pārbaudīt.

Brauciena laikā tibetiešu dāma saka: starp citu, autoosta ciet, busu šodien vairs nav. Kā tā? Ir tikai septiņi! Visi aizbraucam uz autoostu un pārliecināmies, ka agrākie busi sāk kursēt astoņos rītā. Un tad jau vairs nav jēgas skriet. Mums taču tas tests vairs nebūs derīgs! Pa velti tā degunu kanāla padziļināšana!
Tante ļoti grib palīdzēt, aizvizināt mūs līdz vecpilsētai, atrast viesnīcu, pat aizvest līdz Lijiang (par attiecīgu samaksu). Tā tiešām sēž un tulko telefonā visu, ko vēlas pateikt. Bet nomierinām dāmu – esam lieli un pieredzējuši, tiksim galā paši. Arī Ķīnā, arī mazajā, sasalušajā tibetiešu ciemā.
Atrodam viesnīcu, piereģistrējamies, samaksājam (internetā). Tepat pie autoostas. Bet tad pie tās durvīm atklājas, ka viesnīca ciet. Rakstām rezervācijas lapas atbalsta komandai, saņemam naudiņu atpakaļ. Pierezervēja citu. Pirmo reizi tādu, kam nav ārzemnieku atsauksmes. Parasti šādas viesnīcas ārzemju viesus nepieņem. Bet vai mums ko zaudēt? Varam paeksperimentēt šajā vakarā.
Un mūs sagaida jauki ķīnieši, maza meitiņa, kas mācās angļu valodu, un tad jau aiziet. Ir pat svaigi testi, ko uzrādīt.

Un tad sākas labs darba vakars. Arča sazvanās ar aviokompānijām (divām dažādām, jo divi lidojumi) pa vairākām reizēm. Detaļās būs gari stāstīt. Bet nosmejam kārtīgi – sakāmais tāds, ka bijām kalnos un nebija telefonā zonas. Sms nesaņēmām. Starp citu, Arčam pat epastā bija atnākusi ziņa. Bet kas tad ceļojot to pārbauda. Tātad – bijām kalnos, nevarējām zināt par pārcelto lidojumu, un fiziski uz to nepaspētu. Ok, naudiņu par pirmo dabūjam atpakaļ. 200€ kabatā. Otra aviokompānija, kas mums atgriezusi 250 juaņas, saka, ka nevar pilnu samaksu atgriezt, jo tiem nav tādas sadarbības ar iepriekšējo aviokompāniju. Bet bagāžas naudiņu gan saņēmam atpakaļ.
Zvanām atkal tai pirmajai, dēļ kuras nokavējām visu pasākumu. Tā saka, ka otru lidojumu nevar apmaksāt, jo tā nav aviokompānijas vaina, bet gan laikapstākļi noteica to lidojumu izmaiņu. Kādi laikapstākļi! No rīta putināja, vakarā spīdēja saule! Protams, nezinām, kas notiek “pilotu lietās”, bet Arča tāpat cenšas – “mēs reāli pazaudējām iespēju nokļūt uz Hainanu. Mums sākas darbs, kuru droši vien tagad pazaudēsim… Esmu izmisis! Nav busu, varat pārbaudīt, ka no Shangri-La nekas vairs neiet!” Jā, viss tiek pārbaudīts, bet tāpat esot laikapstākļi, un neko nevar darīt. Beigās Arča paprasa laikapstākļu atskaiti, lai saprastu, uz kāda pamata tika pārcelts lidojums. Ok, tagad jāgaida – kas aviokompānijai būs vieglāk – sataisīt atskaiti vai ieskaitīt naudiņu.

Bet ko nu? Ko tagad darīt? Ir divas dienas laika. Mums testu Kunmingā tik ātri neuztaisīt. No šejienes līdz turienei ar busiem vispār ir savas septiņas/astoņas stundas! Un lidojumi pēdējā brīdī ir dārgi! Uhh, ko tu mums, Pasaulīt, mēģini pateikt? Ok, pagulēsim uz šo.

Un te ir arī siltāk gulēt! Nav veco koka ēku, nav spraugu logos! Silta duša, kur izmazgājam slapjās zeķes un masku, ko tad var pabāzt zem elektriskās segas, lai žūst naktī!

Nu ko… Kalni vai pludmale? Kalni.

Tests vai ne tests? Ne tests.

Lētāk vai dārgāk? Lētāk.

Paliekam Yunnan? Paliekam!

Varbūt ar to Hainan salu kā ar Šanhaju – nu nav lemts pagaidām?

Ceļamies ar savām kalnu saulītē apdegušajām sejām un kājām maisiņos, un dodamies uz autoostu. Izrādās, biļetes uz Lijiang ir tikai 8.30. Un tas nozīmē, ka nepaspējam uz agrāko vilcienu no Lijiang uz Kunmingu. Un tas nozīmē, ka savā nākamajā vietā būsim naktī. Nu neko, ceļa diena!
Arča iegādājas biļetes, un uz nepareizo staciju. Tad atkal sarakste ar atbalsta komandu, un atkal viss atrisinās. Smejam – Arču noteikti zina tie operatori. Jau vakar pēc piektā zvana teica: “Mēs jūs atceramies, zinām jūsu “lietu” “. Bet nu? Sēžam busā, mēģinām nenosalt (domājot par Manzhouli, kur vismaz iekštelpās šajā salā ir silti) un domājam, kur ceļš mūs aizvedīs tālāk…

Autobusā 3 grādi, traucamies garām kalniem. Un iebraucam Lijiang pirms divpadsmitiem, un tad paliek trīs stundas līdz vilcienam uz Kunmingu. 200km pievarēti, vēl ap 500 līdz Kunmingai. Pēkšņi parādās info, ka pieejamas stāvvietas vilcienā, kas ir 12:15! Oho! Mēs varētu paspēt! Bet ko darīt, ja biļetes jau nopirktas?

Jādodas uz staciju mēģināt tās samainīt uz ātrākām. Nekas, ka trīsarpus stundas kājās. Vismaz varētu ātrāk būt galamērķī, kas reāli ir gandrīz 1000km attālumā. Jā esam izvēlējušies doties uz kalniem pludmaļu vietā.

Aizskrienam uz vilciena staciju, tur priekšā rindas. Katrs iestājamies savā. Vietējie arī tā dara. Sasniedzam kases un tad sākas apmulsums. Jā, mēs ar savu tulkotāju un aacu sarežģīto lūgumu – apmainīt sēdvietas uz stāvvietām ātrāk, turklāt uz citu staciju (jo no rīta nepareizo, protams, gadījās nopirkt). Apstādinām visu rindu, paralizējam. Arī otra nekust, jo tur desmit dāmas reizē pērk biļetes. Vilciens pēc 20min (Ķīnā tas nozīmē “tūliņ”, jo pirms iekāpšanas ir garas jo garas procedūras), turklāt kases atrodas citā vietā kā stacija. Ir nesaprašanās, atnāk citi darbinieki ar tulkotājiem, līdz beigās piemaksājam 3 eiro un saņemam biļetes. Arča smej – gan jau pārējie mūs ienīst, un domā: “nost ar ārzemniekiem!” Bet neko – paši esam paspējuši. Gandrīz.
Skrienam uz pārbaudēm, jau zināms, kur kurus kodus radīt. Arča nedaudz “iesprūst” ar vīraka kokiem, kas nepatīk skeneru tantēm. Bet drīz arī liekam pases īstajos aparātos un ejam uz vilcienu. Viss, esam ceļā uz Kunmingu! Necerēti lieliski! Tagad tā pati biļetes maiņa būs jāveic Kunmingas stacijā. Bet līdz tai vilciens mūs ved 3,5 stundas ar ātrumu 123 km/h – 197 km/h.

Stāvam pie tualetēm, kuras apkopēji un apsargi pārbauda ik pēc 15 min. Ķīnieši gan neizvēlas sēdošo podu, bet gan caurumu grīdā. Kā pavadīt laiku? Ir saulespuķu sēkliņas (bez cukura nebija tik viegli atrast), un tad arī nav maska jāvelk. Stāv daudzi, un redzams, ka vairāki grib aprunāties, tikai kautrējas. Tie atnāk tuvāk, parunā ko angliski, un aizskrien. Jautri jau ar ķīniešiem.
Vismaz nav, kā Indijā, kad kāds cīnās par vietu pie mūsu kājām.

Tā sasniedzam Kunmingas dienvidu staciju. Oho, tā ir kā lidosta, bet vismaz trīs reizes lielāka kā Latvijā! Maldāmies pamatīgi, jo neder mums automātiskās biļešu kases – vajag cilvēku, kas būtu gatavs samainīt mums nopirktās biļetes. Pēc 20 minūšu braukāšanas pa lidostas (tpfu – nē – gigantiskas autoostas) stāviem atrodam “cilvēku kases”, un tad arī tādu, kas paredzēta tieši biļešu apmaiņai. Izdodas! Mēs esam vilcienā, kad dodas uz Puzhehei jau tagad, piecos vakarā – nevajag gaidīt līdz deviņiem!

Vilciens traucas ar 245 km/h, un ārā beidzot siltāk – visi 20 grādi! Ierodamies vilciena stacijā, no turienes jāņem buss uz pirmo pilsēteli. Tas gan nav galapunkts, bet pašu ainavisko parku sasniegsim tikai rīt. Ar 950 km šodien pietiks.

Vilciena stacijā smieklīgi – atkal cits kods, tāpēc nākas nedaudz “pačakarēties”, bet tiekam ielaisti. Jūtams, ka te nav tik tūrisks. Kad iesēžamies busā, mūsu gals uzreiz “karantīna” – vietējie negrib tuvu sēdēt. Bet vecie opapi, kas uzdrīkstas, tad arī nepakautrējas ar pirkstu bakstīt mūsu telefonā (jā mums pār plecu), un smiet, kā angliski izskatās viņu pilsētiņas nosaukums. Citi atkal rāda uz Arču un brīnās, kāds liels.

Nakti pavadīsim viesnīcā. Jo mazāk tūristiska vieta, jo lētāk var atrast viesnīcas, un tās ir arī labas. Skaidrs, ka esam pirmie ārzemnieki – te pat nesaprot, ka viņiem vajadzētu visu ko pārbaudīt – vienkārši tiekam pie istabas, un smukas. Noskaidrojam visu par busiem rīt no rīta, un ejam ātrā, vēlā pastaigā. Jā, esam citplanētieši. Jaunieši pasaka : hello, un bēg prom. Vecākie vispār nesaprot, kas mēs tādi, un kur tādā paskatā radāmies. Ēstuvītē saņemam gan aliņu, gan asas nūdeles pa nepilniem trim eiro kopā. Un mums vēl piedāvā sasildīties pie plītiņas. Neviens jau neticētu, ka no rīta bijām Shangri-La un gulējām – 14 grādos bez apkures. Te liekas silti. Parunājam ar saimniekiem, tie saka, ka dabas parks, kuru vēlamies redzēt, ir ciet – vismaz daļa no tā. Pandēmija, redz. Uhh, jācer vien, ka tiešām nenožēlosim savu lēmumu palikt te, un kaut ko arī redzēsim!
Priekšā divas dienas, un tad trīs darba dienas, kur neko nepaspēsim kā tikai mācīt. Iepazīsim Yunnan, nu tā – no visām pusēm!

Panika! Divi saslimušie 49 miljonu provincē? Esam nokļuvuši vienā no neskaitāmiem autonomajiem reģioniem Yunnan, un – varbūt neticēsi – bet tieši tajā, kur tieši mūsu iebraukšanas laikā ziņās tiek uzrādīti divi jauni saslimšanas gadījumi. Nu kā reiz! Jā, bet tās ir ziņas angliski. Varbūt par tiem diviem ķīnieši zināja jau agrāk? Varbūt tāpēc dabas parki slēgti?

Mūsu pieredze rāda, ka tā nav laba zīme. Maņdžouli atklāja trīs cilvēkus, un mēs piecas nedēļas nevarējām no savas daudzdzīvokļu ēkas iziet. Dzīve mācīs, kamēr iemācīs. Mums ir jābēg!

Skatāmies vilcienus atpakaļ uz Kunmingu. Agrākais deviņos rītā. Un, ja tikko bija pārsimt biļešu, palikušas desmit. Droši vien visi ķīnieši pieredzējuši ieslodzījumu. Un nu visi bēg kā trakie. Arī mēs.

Iegādājamies biļetes. Vai nav skaisti atbraukt 323 kilometrus no Kunmingas uz Puzhehei, lai pagulētu, un braukt atpakaļ? Turklāt tagad šis reģions uzradīsies mūsu ceļojumu vēsturē – tas iezīmējas, ja būts vietā ilgāk par 4 stundām. Un mēs te būsim savas 12. Vienkārši nav vārdu!

Turklāt pēkšņi arī citas provinces paziņojušas par simtiem jaunu gadījumu. Pēkšņi! Šķiet, ka valdības džeki iedzer un tad iedur ar pirkstu kartē – publicējam ziņas, ka šeit būs 101 jauns “gadījums”, “Nē, ko tu! ‘Davaj’, maucam uz visiem 150? Paskatīsimies, cik interesanti izvērtīsies! Turklāt kāda testu naudiņa nāks klāt!”

Sapnī rādās, ka sēžam busā, kuru ceļā aptur policijas karavāna un neļauj aizbraukt. Cik gan viegli bija ceļot iepriekš!

Mums nav variantu, kā vien lidot prom no Yunnan. Šī province ļoti ilgi bija” sarkanajā zonā “, un, tikko izņemta, jau atkal iet to pašu ceļu. Nu nepatīk lielajai Ķīnai tie etniskie ļaudis. Tikmēr Šanhajā pāris dienu laikā trakums beidzies. Tur tagad var braukt, bet no šejienes daudz lētāk uz Hainan salu.

Trakākais gan, ka arī aviobiļetes pazūd sekunžu laikā. Un mums taču vēl tests jātaisa!

Katrā ziņā tāda Valentīna diena vēl nebūs bijusi. Jāsāk soli pa solītim. Pirmais – tikt ārā no Puzhehei, otrais – tikt iekšā Kunmingā. Tad tests, rezultāti, biļetes, lidojums. Kā viss izvērtīsies?

Pirmais solis. Pieceļamies – angliskās ziņas nav vēl atjaunotas. Bet mūsu veselības kodā vēl nav tās zvaigznes, kas saka – “šis bija vienā reģionā ar tiem diviem saslimušajiem” (reģions 31,409.12 kvadrātmetru izmērā). Iesmērējam degunā sen nelietoto Virogēlu un smejam – ka tik tagad testā neatrod kaut kādu meža priežu paveidu.

Žēl atvadīties no kalniem, tos pat īsti neskarot.

Puzhehei ainaviskais apgabals atrodas Wenshan Zhuang un Miao minoritāšu autonomajā prefektūrā. Tā tipiska karsta ainava gleznainā apgabalā (“karsts” ir topogrāfija, kas veidojas no iežu – kaļķakmens, dolomīta un ģipša – šķīšanas. To raksturo pazemes drenāžas sistēmas ar alām.)

Te ir daudz skaistu ūdens baseinu un zaļu kalnu, kas ir ļoti līdzīgi un, kā saka, pat skaistāki par tiem, kas atrodas Guilinā. Guilina un Yangshuo ir vienas no mūsu mīļākajām vietām Ķīnā, un tāpēc arī izvēlējāmies šo!

Puzhehei Yi valodā (kādā te runā) nozīmē “dīķis, kas pilns ar zivīm un garnelēm”. 165 kvadrātkilometru lielu ainavisko apgabalu lielākoties veido kaļķakmens virsotņu kopas, karsta alas un dabiski ezeri. Bet tie tad paliks… Nākamajai reizei?

Atraduši visu, ko skatīties, pierezervējuši viesnīcas, atraduši transportus uz nākamajām vietām provincē. Un viss jāatstāj, un jābēg.

Uz staciju braucam ar Didi šoferi, tas rācijā stāsta kolēģiem, kā ved ārzemniekus. Nu ja – atkal ļaunie. Noteikti šoferim tagad būs jātestējas un jāiet karantīnā. Stacijā mūs ielaiž, jo kodi vēl derīgi. Un esam vilcienā.

Gar logu traucas tie skaistie pakalni, ko paspējam iemūžināt. Vilcienā dāmas vēl joprojām baidās no tualetes poda – atver durtiņas, salecas, un meklē citu tualeti, kur ir caurums grīdā. Tur taču vieglāk nostāvēt, vai ne? Turklāt ūdens ar kāju jārauj nost, nevis pogas jāmeklē.

Interesanti, ka vilcienā skrūves atzīmētas ar sarkanu svītriņu – pāri skrūvei un nedaudz maliņā – tā, lai redzētu, vai skrūve grozījusies. Tā viegli pārbaudīt.

Braucam ar 245 km/h cauri kalnu tuneļiem. Biļešu kontrole neaizmirst pārliecināties, kurā gadā iebraucām Ķīnā. Nez, kā būtu, ja būtu nesens datums.

Jau domājām, ka pārāk ērti un viegli ceļot. Nu kaut kādu rozīnīti jau vajag.

Otrais solis – Kunminga. Iebraucam stacijā, izejam pārbaudes. Vēl nekāda neforša zvaigzne neuzrādās. Uzreiz metro, un dodamies uz slimnīcu.

Tas ir arī nākamais solis. Pie slimnīcas ieejas pajautājam, kur uztaisīt testu. Mūs nosūta uz īsto vietu. Tur redzam rindas, bet zinām, ka nekas te nav vienā vietā – tāpēc prasām apsargam, ar ko jāsāk. Tas mūs nosūta ēkas otrā pusē. Tur mūs atsūta atpakaļ. Izstāvam rindu un pajautājam, kad būs rezultāti

Tagad ir 11, rezultāti būšot četros! Super! Tikai izrādās, ka šie lodziņi ir tikai tiem, kas piereģistrējušies, un tas jādara ēkas otrā pusē. Tantei, kas mūs neparedzi nosūtīja, atkal prasām padomu, un tā šoreiz izdomā aizvest uz īsto vietu, ko paši neatrastu. Priekšā omīte, kurai nav internets telefonā, tāpēc tā nevar nomaksāt par procedūrām. Arča kaut kā cenšas palīdzēt, un beigās izdodas omei visu sakārtot, un tad mūsu kārta. Protams, Latvija – un tad jautājumi. Kas tā par zemi, un kādas tautības skatāmies. Laikam jau daudz latviešu te neceļo, tomēr zinām, ka Ķīna mūsu tautiešiem nav sveša.

Atgriežamies pie testēšanas lodziņiem ēkas priekšpusē, izstāvam rindu. Mums prasa, vai esam samaksājuši. Te nevar? Nopietni? Mūs pavada uz ēkas otru pusi, uz citu vietu – tā maksāšanai. Tur vesela čupa ārzemnieku. Bet lielajās pilsētās tie nav draudzīgi. Esam vienkārši svešinieki.

Izstāvam rindu, samaksājam par testu. Rindā stāvot nopērkam biļetes – ja jau rezultāti tik laicīgi, šodien varam jau lidot!

Priecīgi skrienam uz to pašu rindu stāvēt trešo reizi. Nu ir daudz vairāk cilvēku. Izrādās – lodziņi aizvērušies – pusdienlaiks. O, nē! Vai tagad būs tā, ka tie, kas paspēja dabūt kociņu rīklē, saņems rezultātus četros, bet pārējie naktī? Ko darīt?

Tāda Ķīnā sistēma – katrs solis citā vietā. Reģistrācija vienā, maksāšana citā, pudelīte ar šķidrumu tiek saņemta vietā, kas 5 min gājienā no abām iepriekšējām, un tad ir testēšanas vieta. Un visas zīmes simbolos.

Rindas sāk kustēt pēc pusstundas. Atkal esam pie lodziņiem, kur jau citi darbinieki. Parādām papīrus, kas šoreiz der, un jautājam – vai vēl joprojām saņemsim testa rezultātus šodien četros? Nē.

Opā, ko darīt? Mēģināt samainīt lidojumu uz rītdienu? Tā pati aviokompānija, kuru jau palaidām garām.

Rezultāti septiņos. Hmm… Mūsu lidojums ir pirms deviņiem, varbūt pat varētu paspēt – ja labi paskriesim. Protams, līdz lidostai arī jātiek. Un Kunminga nav maza. Bet mēģināsim.

Laiks doties pilsētā. Ārā karsti, mums visas piecas jakas rokās. Esam īsti tanki. Izejam caur Puķu un Zivju tirgum un apsēžamies pie musulmaņu onkuļa ēstuvītē, kur reiz solījām atgriezties. Redz, solījumi piepildās paši. Tas mūs atceras, sagatavo pelmeņus. Sēžam vienīgajā brīvajā vietā uz soliņa pie ielas, un esam īsta reklāma. Visi, kas ar bērniem iet garām, uzreiz tos baksta, lai tie mūs angliski pasveicina.

Ielas pilnas, ķīniešiem kaut kādas brīvdienas. Ir arī ziedu tirgotāji – te lielajās pilsētās Valentīna dienu arī jaunieši atzīmē. Mēs dodamies uz templi. Yuantong templis jeb “Visu lietu izpratnes templis” ir viens no vecākajiem budistu tempļiem Kunmingā. Tas būvēts Tang dinastijas laikā (618-907) un pārbūvēts Yuan valdīšanas laikā (1276-1368), un celts, pamatojoties uz tradicionālā Ķīnas budistu tempļu modeļa. Ir smuki, tāds mierīgs apkārt. Smejam, ka visām akmens figūriņām galvas nopulētas, jo lūdzēji te vienmēr paglauda pūķu, suņu un citu zvēru statujas, un tad ar tām pašām rokām uzreiz skar savu galvu. Tas laikam, lai saņemtu spēku un veselību, un ko nu vēl no katra kontaktētā tēla.

Tad atnāk sms no aviokompānijas. Ķīniski. Tulkotājā teikts, ka mums jābūt gataviem izlidot ātrāk. Ko?! Kas ar tām ķīniešu lidmašīnām, vai visām vajag ātrāk?? Un kāpēc? Mums tikai septiņos testa rezultāti, un tad pusstundas brauciens līdz lidostai… Jau tā “aiz matiem”. Skatīsimies, kas notiks.

Tikmēr vēl laika daudz, dodamies uz pilsētas skaistākos parku (vismaz aprakstos). Un tad saprotam, ka tā arī varētu būt – tas ir tik pilns! Cilvēks pie cilvēka, knapi soli paspert. Protams, visiem tiek baudīti kodi, mums vienīgajiem arī temperatūra. Bet par distanci jāpasmej. Tāpat kā pasaule pasmējās par mūsu plānu doties uz kalniem. Laikam jau tā vienkārši bija mācība – jālasa sms.

Uz slimnīcu dodamies jau laicīgi. Pa ceļam pasēžam mierīgākā parkā un sameklējam viesnīcu, tādu īsti budžetīgu. Rīt varēsim visu kārtīgāk izdomāt.

Un tad nākamais solis. Testa rezultātu saņemšana. Dodamies uz slimnīcu jau piecos. Jā, viena tante teica, ka rezultāti būs četros, nākamā, ka piecos, pēdējā, ka septiņos. Bet vidējā uzrakstīja to laiku uz lapiņas. Un tad atliek vien izlikties, ka tas ir vienīgais, ko sapratām. Ieejam slimnīcas teritorijā, paprasām apsargam, kur doties. Tas mūs aizved uz automātiskajām rezultātu saņemšanas mašīnām, kur jānoskenē izsniegtais kods. Neviena rezultāta, protams, nav. Apsargs nodomā, ka automāts nestrādā, un nosūta mūs uz citu vietu. Tur mums ilgi un dikti visu skaidro ķīniski, un mūsu tulkotājs, kas atteicis strādāt, nepalīdz. Aizsūta uz kādu ēku. Tā ir slimnīca. Patiesībā, slimnīcas enerģijas tiešām var just. Te dažreiz nepatīkamāk kā skaistā kapsētā. Nez, kāpēc. Bet tiešām – slimnīcā vienmēr ir tāda nepatīkama sajūta. Te jautājam vienam, otram, trešajam darbiniekam, līdz tiekam nosūtīti līdz kārtējiem automātiem. Nekā, rezultātu nav.

Aizejam pie māsiņām un apsarga, un sakām, ka nav rezultātu, bet lidojums jau pirms deviņiem. Tie mūs beidzot nosūta uz pašu laboratoriju. Uhh, tur radām nelielu paniku. Jā, mums ir lapele, kur viena no ķīniešu dāmām uzrakstījusi “p.m. 17:00”. Protams, viņa nezināja, cik ilgi mums aizņems visu četru posmu veikšana tam testam. Bet šī lapele ir glābējs. Laboratorijas darbinieki ņem rācijas, runā ar kaut ko par ārzemniekiem, kam pateikts nepareizs testu izņemšanas laiks. Mums tad skaidro, ka pēc testa nodošanas parasti jāgaida sešas stundas, nu nevar tagad tā, kā sagribas. Bet parādām lidojuma laiku un sakām, ka orientējāmies uz to, kas mums tika uzrakstīts. Jā, varbūt pēc šī visa slimnīcas komandai būs tāda laba apmācība – neko ārzemniekiem nesolīt. Bet reāli – šķiet visa sanākusī lidostas komanda tagad ņem mūsu paraugus bez rindas un saka, lai pēc stundas esam atpakaļ. Kā karaļi.

Visiem pasakāmies un ārpus slimnīcas noliekam somas kādā alus būvētavā, kur vietējie mūsu dziru taisa gan no piena, gan riekstiem. Un tad laiks saņemt rezultātus – 50 minūtes pirms iecerētā laika. Un laiks sēsties metro agrāk kā domāts.

Un tad paliek tas pēdējais solis – skatīsimies, vai lidmašīna ir izdomājusi lidot ātrāk? Vai Hainan sala pieņems mūsu testu, ja pavisam nesen bija vajadzīgi divi – viens 48 h tests, otrs 24 h tests? Vai vispār paspēsim sagatavoties nodarbībām, kas sākas trešdienas rītā?

Uh, Valentīndiena! Tāda, kā nekad!

**

Iepazīsim Ķīnu! „Yunnan (Juņanņa) ir kalnaina province, kas atrodas Ķīnas centrālajā rietumu stūrī. Šīs provinces platība ir aptuveni 390 000 km, nedaudz lielāka par Vāciju un nedaudz mazāka par Kaliforniju.

Yunnan austrumos dzīvo lielākā daļa provinces iedzīvotāju, dienvidos ir tropu paradīze, rietumos ir Tibeta un augsti kalni, savukārt Yunnan ziemeļos ir daļa no Juņanņas-Guidžou plato.

Tā kā liela daļa provinces atrodas subtropu augstienes vai mitru tropu zonās, Yunnan parasti ir maigs klimats ar patīkamiem laikapstākļiem. Tas ir piemērots, lai apmeklētu lielāko daļu Yunnan visu gadu.

Turklāt te pašlaik ir 13 lidostas, un vēl trīs lidostas tiek būvētas. Šī ir province ar otro lielāko lidostu skaitu pēc Xian.

Būdams viens no pirmajiem tējas ražošanas reģioniem, Yunnan bija svarīga Senā tējas zirgu ceļa tirdzniecības tīkla daļa, ko dažreiz dēvē arī par Dienvidu zīda ceļu.

Pirms apmēram tūkstoš gadiem Tējas zirgu ceļš no Yunnan veda uz Tibetu, šķērsojot tropiskās reģiona daļas, kur un tālāk uz Nepālu, Mjanmu (Birmu) un Indiju.

Un ne tikai tēja… Pateicoties maigajam klimatam un neaizmirstamajam reljefam, sākot no sniegotiem kalniem līdz sulīgiem tropu lietus mežiem, Yunnan tiek slavēta kā “savvaļas sēņu valstība”. Yunnan atrodas vairāk kā 800 šķirņu ēdamo sēņu!”

Sasniedzam Dali.

Dali ir Bai cilvēku dzimtene. „Bai” burtiski nozīmē “balts”. Šī etniskā grupa augstu vērtē balto krāsu. Viņi dod priekšroku baltām drēbēm un dekorācijām. Dali senajā pilsētas daļā var apskatīt Bai tradicionālo arhitektūru un tipiskos apģērbus. Dali ir Dali Bai autonomās prefektūras galvaspilsēta Yunnan provinces ziemeļrietumos. Lasām, ka šī pilsēta ir gandrīz katra ceļotāja sapnis: vēsturiski bagātā Dali vecpilsēta izrāda izsmalcinātus paviljonus un bruģētas ielas ar tradicionālajām Bai mājām un skaistiem iekšpagalmiem. Šī ir populāra medusmēneša pavadīšanas vieta – gan Erhai ezers, gan Cangshan kalns ir romantiskas dabas vietas, ķīniešu pāru iecienītas.  Dali apkārtnē atrodas vairāki ciemi, un īpašs ir Xizhou, kur notiek rīta tirdziņi un pulcējas vietējie rokdarbnieki. Nedaudz tālāk atrodas Shaxi senā pilsēta, kur var atrast Senā tējas zirgu ceļa pēdējo tirgu!

Smieklīgi bija domāt, ka būs maza pilsētiņa, ka tā kartē izskatās. Bet atbraukuši saprotam, ka tā nebūt nav. No vilciena stacijas līdz vecpilsētai vien ir 20 km, ko nobraucam ar Didi šoferi, jo autobusi vairs vienpadsmitos vakarā neiet. Viesnīciņa atrodas pavisam mazā ieliņā, un šoreiz ir tāda necila – ar visu caurumu grīdā tualetes poda ietā, un arī auksta. Jā, priecājamies par tām ziemas drēbēm. Vismaz ir sildošā sega, kas strādā uz elektrības. Un tā tad naktī palīdz nenosalt.

Septiņos rītā aiz loga modina gailis. Dušā karstais ūdens, vien pati duša ir tā neregulējamā – kad no augšas ūdens krīt virsū. Un tas dušas gals Arčam līdz zodam. Ir mazāki cilvēciņi šajā provincē. Bet nav laika viesnīcai – jāiet ielās! Jau pirmais skats ir pasakains – balto māju pilsētiņu sargā augsti kalni, kuru galotnes vēl sniegā, kamēr no otras puses to apskauj milzīgs ezers. Mēs sākam savu piedzīvojumu ar braucienu uz blakus ciemu Xizhou 20 km attālumā. Tas bija tas Zirgu tējas ceļa posms, kur saglabājušās ēkas no pašas Ming dinastijas. Un arī tējas kultūra. Viss mazais ciems ir balts ar pelēkiem jumtiem, un šķiet, ka tie vienkārši pielāgojušies kalniem, kas pelēki ar sniega cepurēm stāv tepat blakus.

Ceļš līdz mūsu galamērķim ir pavisam šaurs, te braukā ne tikai busi un auto, bet arī tuk-tuki un zirģeļi. Esam „īstajā” Ķīnā! Kad ierodamies, šķiet, ka pats ciems vēl guļ, un pat kodu pārbaudītāji vēl nav ieradušies posteņos. Bet, ieejot dziļāk, atrodam gan rokdarbniekus, gan tradicionālo Bai ļaužu ēdienu gatavotājus. Mums tūliņ tiek „uzpītas” nūdeles un uzcepta maize. Vietējie nemaz nebrīnās par ārzemnieku, un tas liek saprast, ka neesam te vienīgie. Jā, Dali ir tiešām populāra tūrisma vieta, un nav brīnums – šie dabas skati ir apburoši!

Vietu tējas ceremonijai, kas sastāv no trīs dažādu tēju baudīšanas, neatrodam, bet sadraudzējamies ar pāris suņiem, kas karo par teritoriju. Smejam – cilvēks tomēr tālu no zvēra nav ticis – arī tas taču par teritoriju gatavs dzīvību atdot. Ir ļoti daudz mazu rokdarbnieku, ir arī lielāki veikaliņi. Bet, lai arī kā mums gribētos palīdzēt, mēs nevaram apkrauties ar mantām, jo zinām, ka ceļā jāņem tikai nepieciešamākais. Bet vienmēr iesakām un arī paši tā darām – pērkam gan ēdienu, gan citas nepieciešamās lietiņas no mazajiem tirgotājiem. Lielveikals bez mums izdzīvos, bet mazajam pārdevējam tāds prieks un tomēr ieguvums no katra interesenta! Turklāt te batikotos audumus dāmas pārdod par piecīti – tikpat, cik daži restorāni savus ēdienus. Tiem pēdējiem gan iet labāk, jo Ķīnā ēdiens ir kas īpašs, un vispār jau bez tā nekā, vai ne?

Nonākam arī rīta tirgū, kur sanākuši tādi vietējo pūļi! Atrodam vēl iepriekš neredzētus augļus (jā, paši nobrīnāmies – vēl joprojām ir tādi, kurus nekad iepriekš neesam redzējuši!), te tirgo svaigi ceptu maizīti, tofu, tējas, ko vietējie turpat mutē pakošļā, lai noteiktu garšu un kvalitāti, un arī garšvielas. Dāmas staigā tradicionālajās krāsainajās cepurēs, vīri kūpina pīpes un piedāvā tuk-tuku braucienus. Yuan dinastijas laikā šajā apkaimē apmetās daudzi musulmaņi un tie arī palikuši. Dali pilsētiņā redzam arī mošeju. Tā gan tāpat apskates objektu kartēs nosaukta par templi.

Dali ir negaidīti liela, un atkal ar tiem busiem iet kā iet. Kad viens saka – izbrauks pēc 20 minūtēm, mēs ejam pastaigā, lai atgrieztos īstajā laikā. Bet, kad esam arī desmit minūtes ātrāk kā nepieciešams, izrādās – šis jau aizbraucis. Nākamais samāna laiku un izbrauc 15 minūtes vēlāk. Vispār tie busi tik neizdevīgi šajos mazajos ciemos! Nokļuvuši atpakaļ Dali gan ņemam Didī, lai dotos uz kalnu. Mums ir tikai viena diena šai pasakainajai vietai! Šoferītis gan saka – pacēlājs uz kalnu nestrādā. Dīvaini, bet pajautājam, kur mēs varētu pastaigāt pa to kalnu kaut nedaudz arī bez pacēlāja. Tā nu iemācāmies mainīt savu galamērķi aplikācijā un dodamies uz citu vietu, šofera ieteikto. Lielajos kalnos pie Dali var tikt augšā pa trim ceļiem. Kājām gan tas aizņem vairāk kā trīs stundas, bet ir trīs pacēlāji, kas iet pat visus četrus tūkstošus metru augstumā! Pagaidām esam 2 000 m v.j.l., bet tāpat augstāk gribas.

Izrādās, ka viens funikulieris tomēr darbojas. Tas atrodas vienā kalna pusē, un paredzēts, ka, ar to uzbraucot līdz 2500 metru augstumam, var noiet savus 12 km līdz otram funikulierim, pa ceļam apskatot gan kanjonus, gan tempļus, gan ezerus. Prasām pacēlāja kasēs, vai ir iespējams braukt augšā ar šo pacēlāju, bet lejā ar to otru 12 km attālumā? Kasiere saka, ka nevar. Arī pie pacēlāja vīri mums saka, ka otrs nestrādā. Nu labi, nāksies soļot 12 km turp un atpakaļ. Gan paspēsim arī to.

Tā nu laižam augšā kalnos ar atvērtā tipa pacēlāju. Pamanām, ka kalns gluži kā kapsēta – tik daudz kapakmeņu ar ziediem! Redzam arī kādu drosmīgu ģimeni, kas kāpj kalnā ar diviem maziem bērniem. Un priekšā vēl tāds traks ceļš!

Tā, kur nokļūstam, protams, tā nav tā augstākā virsotne, bet tāda, no kurienes var redzēt gan milzīgo ezeru, gan Dali pilsētiņu no augšas. Te atrodas templīši, ūdenskritumi, un viss sniegā! Ķīniešiem sniegs ir lielākie prieki – tie šļūc, kur nu var nošļūkt, un taisa mazus sniegavīrus. Ik pa laiciņam ir kontrolpunkti, kur ārzemniekam jāpierakstās. Un tur redzam, ka pierakstījušies vēl daži „baltie” – no ASV, Francijas un Meksikas. Bet tāpat jau saņemam savus: „Hello!” Jā, kontrolpunktos jāparakstās arī par to, ka nenēsājam šķiltavas. Tās un arī sērkociņus visiem ņem nost. Tas lai nededzinātu mežus.

Tagad gan viss slapjš, bet kalns un kanjoni šajā mitrumā arī ir iespaidīgi. Zīmēs teikts, ka šis kalns veidojies veselus 1.6 miljardus gadu! No kalniem gan lejā krīt akmeņi, un bieži ir zīmes, ka ceļš jāiet raiti, lai nekas neuzkrīt uz galvas. Mēs gan gaidījām pamatīgu kāpelēšanu, bet viss akmeņiem saliktais celiņš ir taisnā līnijā gar kalna malu. Viegli! Izrādās, ka te dzīvo arī leopardi un lāči, bet nevienu no tiem neredzam.

Pēc ilgāka gājiena nespējam samierināties, ka tas viens funikulieris nestrādā, un sākam pārjautāt vietējiem – vai tiešām tā ir? Kāds opis saka, ka ne taču – varam iet visu taku un atkaļ nenākt – tiksim ar to otru zemē. Dīvaini – Didi braucējs teica, ka kalna vienā galā tas pacēlājs nestrādā; to teica arī „mūsu funikuliera” kasiere un darbinieki, kas mūs sēdināja krēslos. Bet te nu ir kāds sirms opis, kas saka, ka viss darbojas. Kam ticēt?

Ejam raitā solī, domādami par to garo ceļu atpakaļ, bet turpinām arī jautāt (ķīniski, starp citu). Daži vietējie saka, ka tie tiešām griežas atpakaļ un neriskē doties uz it kā slēgto pacēlāju. Tomēr ir citi, kas apgalvo – tam jāstrādā. Un tad beigās noriskējam ar. Sliktākajā gadījumā pāris stundas ar kājām būs jāiet no kalna lejā. Iesim skaļiem soļiem, lai lācis un leopards mūs neizdomātu pārsteigt.

Bet zini? Tā jau ir gadījies, kad trīs saka nē, viens saka: „jā”, un tam pēdējam ir taisnība. Pacēlājs strādā, un pēc kārtīgas pāris stundu pastaigas sniegotajos kalnos varam arī doties lejā. Smejam, ka šoreiz ir slēgtais pacēlājs, un te nu var sabāzt arī sešus cilvēkus kabīnē. Bet rakstīts tā – ierobežojums ir 6 cilvēki jeb 240 kg. Arča viens ir veseli simts, tā kā bīstami tiem citiem ar mums sēsties kopā.

Diena ir tik skaista, bet vēl tikai pusē! Atsakām taksistiem, kas kalna pakājē sagaida nosalušos staigātājus. Jau zinām, ka internetā braucēju pasūtīt var par eiro, un tā tiekam arī uz tā lielā ezera malu, kas ir īsta fotogrāfu paradīze. Dali vispār skaitās Medusmēneša pilsēta un to apšaubīt nevar – tāds skaistums apkārt, ka var iemīlēties arī tad, ja nav otra blakus – vienkārši šajā dabā, kas ir visskaistākais, kas vien var būt!

Redzam vairākus kāziniekus, citi ķīniešu pāri izīrējuši stiklotās istabiņas tupat ezera krastā un uzņem foto no turienes. Bet mēs? Mēs izvēlamies mazāk mītas taciņas gar vietējo dārziņiem un brīnāmies par tām zemeņu un lociņu plantācijām! Jā, te viss ir svaigs, nācis tikko no dārza! Un visur ir arī kartupeļi – te tirgo pat kartupeļu pankūkas. Vai nav forši?

Kad satumsis, esam atpakaļ pilsētiņā, un iegrimstam Dali senākajās ieliņās. Un tās nu ir tik dzīvas! Bet šī ir arī viena no skaistākajām līdz šim redzētajām senajām pilsētiņām. Tāds spožums, tāda dzīvība! Ir viss gan ģimenēm, gan „vientuļajiem vilkiem” – arī ķīniešu meitenes dejo bāru logos, lai pievilinātu apmeklētājus. Mēs kārtīgi izstaigājam skaisti izgaismotās ieliņas un iestiprināmies vienā no piepildītākajām ēstuvēm. Jā, Ķīnā jāseko ķīniešiem – tie zina, kur ir lēti, ērti un garšīgi. Mēs gan esam nedaudz citādi – uz galda nespļaujam, šķīvjus izēdam, un telefonā neskatāmies katras piecas minūtes.

Katrā ziņā viss forši. Izejam no viesnīcas astoņos un atgriežamies desmitos. Dienas ir tik piepildītas!

Īsts skrējiens! Ceļamies ar gaili 7.10 (tas kavē desmit minūtes), un laižam uz templi. Šodien jātiek arī tālāk. Mums ir tik maz laika palicis Yunnan, jo pirmdien sākas nodarbības online, un tad jābūt siltā vietā, lai mēs varētu tās vadīt no āra. Redz, vienā telpā abi kopā nevaram, jo esam šaušalīgi skaļi. No pludmales nodarbības vadīja arī mūsu draugs Mareks Taizemē. Mēs ar’ mēģināsim. Kas zina – varbūt nākotnē tikai tā!

Esam pieredzējuši istabiņu nākamajā pilsētiņā, bet tad zvana no rezervēšanas portāla, lai pateiktu, ka viesnīca nestrādā. Mums atdod samaksātos 9€ un vēl bonusu 7€ apmērā. Tā taču varētu pelnīt!
Nokļūstam tempļu kompleksā, kas nav pārlieku tālu no viesnīcas. Templis vaļā jau pirms deviņiem, bet esam gandrīz vieni, jo ķīnieši ceļas vēlu un nāk uz pusdienlaiku.

Tā nu esam Chongsheng templī, kas ir vairāk kā 1800 gadu vecs. Pirmais, kas mūs sagaida, ir trīs pagodas, no kurām augstākā ir 69,13 m. Šīs trīs pagodas tika uzceltas pirms 1800 gadiem. Tas ir Dali pilsētas vēstures simbols un budisma attīstības ieraksts šajā apgabalā. Kā norāda nosaukums, Trīs pagodas ir izgatavotas no trim senām neatkarīgām pagodām, kas veido simetrisku trīsstūri. Tas Ķīnā ir kas unikāls. Vienā no tām tika atrastas daudzas Budas skulptūras, kas izgatavotas no zelta, sudraba, koka un kristāla; arī budistu lasījumi un vairāk nekā 600 dažādas ārstnieciskas sastāvdaļas, kurām bija nozīmīga loma Dali pilsētas senās vēstures skaidrošanā. Trīs pagodas ir pārdzīvojušas vairākas smagas zemestrīces. Vietējā valdība joprojām pieliek lielas pūles, lai šīs celtnes nostiprinātu un nodrošinātu šī arhitektūras dārguma saglabāšanu. Kādas ķīnietes rīta rosme ir skriešana ap vienu no pagodām.

Pats tempļu komplekss ir milzīgs – Arča izmet, ka lielākais līdz šim redzētais. Viens no tādiem noteikti. Tempļi atrodas vairākos stāvos, septiņās pakāpēs. Mēs pusstundu no pagodām soļojam, un tikai tad sasniedzam to pirmo templi. Prieks, ka esam agri, jo paspējam gan paklausīties mūku dziedāšanu, gan apbrīnot tempļus bez skaļajiem tūristiem. Arī karogi rīta agrumā vēl plīvo, bet nolaisti, kad dodamies prom. Pie viena no tempļiem ir arī liela veģetāriešu ēstuve (tādas bieži var meklēt pie budistu svētvietām). Bet tā gan vaļā no pusdivpadsmitiem, kad mums jau jāsteidz uz staciju.
Mūs sveicina mūks, un tad to apspriež ar saviem garabrāļiem. Bet mēs atvadāmies no kompleksa. Nereāli skaisti! Un tik lieliski, ka varējām izbaudīt šo brīnumaini svēto tempļu rindu kalnu ielenkumā bez rosīgo ķīniešu čīkstošajiem sajūsmas spiedzieniem.  Ņemam tuk-tuku, lai steigtu uz viesnīcu. Vilciena stacija 20 km attālumā, būs saspringti. Tuk-tuks gan mūs mēģina apmānīt, bet mēs tam parādām Didi braucēju cenas, kas ir 1€, un esam gatavi vecajam vīram arī nedaudz piemaksāt, lai palīdzētu, bet nu ne tūristu cenas. Un laba gribēdami nedaudz “ieberžamies”. Opis nemāk lasīt karti un sajauc ceļus. Samaksājam šim mazāk, protams, bet tad sākas skriešanas maratons caur vecpilsētu. Paķeram somas, atdodam atslēgu jaukajiem ķīniešiem pieņemšanā, samīļojam pa ceļam satiktu franču buldogu un ņemam braucēju uz staciju. Lai arī gribējām doties ar busu, laika nav, jau atkal! Distances mūs ir pārsteigušas nesagatavotus. Bet ok – nemaksājam jau vairāk par 5€ par 40 minūšu braucienu. Ceļojot “uz budžeta” mēs izvēlētos busu, bet tad, kad laika nav, jātērē nauda.

Viss norit soli pa solītim, tieši perfektos laikos – taksists mūs izlaiž sastrēgumā, līdz pašai stacijai tiekam paši nedaudz paskrienot. Biļetes esam iegādājušies internetā ar visu milzīgo uzcenojumu. Dīvaini, ka Ķīna negrib atvieglot rindu sistēmu – pie kasēm biļetes maksā 3€ lētāk. Daudzi gan nav gatavi gaidīt rindās, vai pērk biļeti pēdējā brīdī, un tad arī piemaksā. Gluži kā mēs tagad.
Kontrolei parādām izsekošanas kodus, pasu pārbaudītājiem zīmogu, ka Ķīnā esam jau no 2020.gada, somu skeneru vietā iedodam šiem ūdeni, lai tie atkal pieliek pie īpašajiem aparātiem, kas pasaka, vai tiešām ūdens, un vai nav kāds bīstams šķidrums, un skrienam uz biļešu pārbaudi. Ieskenējam pases, izejam cauri vārtiem uz platformu, kur atrodam sava vagona apstāšanās vietu. Un viss – pienāk vilciens, sēžamies vagonā. Viss sekundi sekundē! Jā, Ķīnas stacijās jārēķinās ar neskaitāmajām pārbaudēm, līdz ar to arī vairāk laiku.

Traucamies ar ātrvilcienu garām tiem zaļzaļajiem dārziņiem sniegoto kalnu fonā. Neesam paspējuši par brokastis atrast, būs jāpagaida līdz vakariņām. Bet būsim Lijiang.
Lijiang (Lidzjanā) galvenokārt dzīvo Naxi cilvēki. Tie skaitās noslēpumaina etniskā grupa, kas slavena ar savu unikālo Dongba reliģiju un piktogrammu rakstīšanas sistēmu.
Lijiang atrodas Yunnan provinces ziemeļrietumu daļā, aptuveni 2418 m v.j.l. Tās ikoniskā vecpilsēta, kas ierakstīta UNESCO Pasaules mantojumā, ir viena no četrām vislabāk saglabājušamies senajām pilsētām Ķīnā! Un ne tikai vecpilsēta, arī svētais Nefrīta Pūķa Sniega kalns un citi dabas brīnumi pieejami šajā apkārtnē. Arī pie Lugu ezera dzīvojošo Mosuo cilvēku unikālā matriarhālā kultūra, noslēpumainā Dongba kultūra un Naxi etniskā kultūra ir palīdzējušas Lijiang izvirzīties tūrisma priekšgalā.

Bet vai te būs tik vienkārši? Tā kā mūsu viesnīcu atcēla, mēģinām atrast citu. Bet tie atkal prasa testus, kuru mums nav (ja tests vecāks par 48h, tas reāli neskaitās). Bet kāpēc gan taisīt testus tik bieži? Pirms lidojuma – ok – bet ne jau pirms katras viesnīcas rezervācijas! Palīdz gan ķīniešu asistenti, gan atbalsta komanda tai rezervācijas platformai.

Pēdējā minūtē pirms izkāpšanas parādās viesnīca, kas pieņem ārzemniekus, ja tie Ķīnā bijuši ilgi un ja pie izsekošanas koda neparādās zvaigznīte (ka būts tuvu “bīstamiem” reģioniem). Un tie nu esam mēs. Iepriekšējā ceļojumā mums bija tā zvaigznīte un tā bija liela problēma. Tagad? Jūtamies kā kodu karaļi – viss zaļš.

No stacijas atkal gandrīz stunda jāpavada ceļā, tāpēc ņemam braucēju. Didi šoferis ļoti priecīgs, smaida, saka “Nī hau” visu laiku. Bet neko vairāk. Tas mūs nogādā līdz autoostai, kur jau laicīgi iegādājamies busa biļetes tālāk – parīt uz Shangri-La, Tibetas priekšpilsētu. Šīs is pēdējās četras dienas Yunnan provincē, bet jāskrien, lai visu kaut nedaudz apgūtu!
Un tad laižam uz Lijiang vecpilsētu. Ar braucēju izskatās, ka nevienā stūrī testu neprasa, lai gan viesnīcas saka, ka vecpilsētā bez 48 stundu testa netikt. Vai tad tiešām visi vietējie tagad testus katru trešo dienu taisa?

Paejamies dziļāk, un tiešām ir kontrole. Bet testu jau vajag tikai ārzemniekiem. Toties tas zīmogs pasē, kas parāda, ka te esam jau krietnu laiciņu, palīdz. Ir arī tests, ko taisījām lidojumam uz šejieni. Un ar to arī aiziet.

Bet neaiziet ar viesnīcas meklējumu. Lijiang vecpilsētas ieliņas ir mazas, šauras, nesaprotamas. Karte nav precīza – pat ķīniešu aplikācijās. Klauvējamies pie visām durvīm, līdz kāda meitene palīdz un aizved mūs uz viesnīcu. Tur neviena nav, visas istabiņas ar mantām un tukšām alus bundžām. Neizskatās, ka tie mūs gaida. Meitene palīdz ar zvanīšanu, sazināmies gan ar Trip, kur rezervējam istabiņas, gan ar saimniekiem. Tad ierodas viens ķīnietis, un drīz seko sieviete, abi saka – viesnīca pilna. Bet kāpēc tad rezervāciju apstiprināja? Tā bija gadījies Vjetnamā un Indijā, bet nu Ķīnā jau par savām tiesībām var pacīnīties.

Mūs aizved uz citu viesnīcu, un tur prasa, lai atceļam savu rezervāciju. Varam palikt istabiņā pa 25€. Nē, paldies. Desmit ir maksimums. Neatceļam rezervāciju, vienkārši dodamies meklējumos un atstājam klientu servisam nodarbi. Palīdz Bookings, kas der ārzemniekiem. Tas gan strādā tikai populārākajos tūrisma galamērķos, citur lētāk izmantot Ķīnā aktuālas telefona aplikācijas.
Maldāmies vecpilsētā. Ieliņas šauras, mājas no koka, skaistas, pavisam citādi kā Dali! Bet te ir arī savs haosiņš, un atgādina mums trako Fezas vecpilsētu Marokā. Tur pat GPS sajuka prātā, tāpat kā tagad mēs. Ir skaisti, bet laiks iet un saprotam, ka rīt agrāk jāceļas un vēlāk jāiet gulēt, lai visu paspētu rīt, mūsu pēdējā dienā te.

Esam īsti soļotāji. Vecpilsēta ir skaista, tūristu daudz, vēl “balto” neredzam. Visiem, šķiet, te ir suņuks, un tas ir jauki. Sanāk arī iziet no vecpilsētas, un te kontroles nav. Redz, ja nelaidīs iekšā, zināsim, no kuras puses neko nepārbauda.

Bet viesnīcu kā nevaram tā nevaram atrast. Beigās, pēc stundas gājiena, izrādās, ka adrese nepareizā. Kā tad citādi. Atkal jāatgriežas vecpilsētā, šoreiz pa citu ceļu. Un te neprasa testus, bet pasi, un visus mūsu datus tad piereģistrē. Viss, tagad caur vārtiņiem varam iziet, parādot sejas atpazīšanas ierīcei savu vaigu bez maskas. Ideāli.

Turpinām maldīties ielās, satiekam suņus, ķīniešus, un redzam pat divas ārzemnieces. Pagājušas divas stundas kopš ierašanās Lijiang, bet nevaram saprast, kā atrast hoteli. Beigās zvanām viesnīcai, tie paprasa, vai mums ir WeChat, un tur atsūta īsto adresi. Īsto. Jā, tagad varam atrast viesnīcu šajā seno ielu labirintā. Protams, arī ar īstajām norādēm sanāk apmaldīties, bet jau tuvu galamērķim vietējie māk norādīt uz īsto vietu.

Beidzot nometam somas un samaksājam iereibušajai meitenei par istabiņu. Skaidrs, ka ar vienu nakti te nepietiks, reģistrējam nākamo. Bet! Bet netīšām sajaucam viesnīcu, un rezervējam istabu nevis šajā, kur paliekam, bet kaut kādā līdzīgā (visi izskatās vienādi un nosaukumi arī neko diži neatšķiras). Uzreiz atceļam, bet, tā kā ņemam lētākās istabas, atcelšana nav bez maksas. Tomēr atbalsta komanda vienmēr palīdz, tāpēc rakstām tiem – var taču redzēt, ka rezervētā istabiņa uzreiz atcelta – nu kļūda taču! Tie saka, ka no sākuma hotelim jāpiekrīt, ka mums nav jāmaksā soda nauda. Bet hotelis Ķīnā – tie angliski neesot varējuši atbalsta komandai atbildēt, vienkārši nometuši klausuli. Jā, tā arī Ķīnā notiek. Tikmēr vēl jātiek galā arī ar istabiņu, kuru mums neiedeva, lai arī par to bijām jau samaksājuši. Katrā ziņā stāsts ir garāks, kā tagad stāstīsim, bet beigas mūsu stāstiem vienmēr ir laimīgas, gluži kā pasakā.

Viss ar hoteļiem nokārtojas, un dodamies vecpilsētas izpētē, jo neko citu tik vēlu vairs apskatīt nevaram. Smejam, ka aukstajās telpās esam krietni sasaluši un arī plus 7 grādos ģērbjamies tieši tāpat kā Harbinā mīnus 20.

Lijiang vecpilsēta pilna ķīniešu tūristiem. Vislabāk iet ēstuvēm un fotostudijām, kas vietējos turpat sakrāso, saģērbj tradicionālajās drānās un safočē pilsētiņas skaistākajās vietās. Ko mēs? Izpētām visu, ko var. Smejam, ka vecpilsētā pat publiskās tualetes mums par “advancētu” – viss regulējas ar rokas pieskārienu tur, kur vajag, un kur nevajag. Ir vēsa pastaiga, bet vakars ir jauks. Atgriežamies viesnīcā pirms desmitiem un samīļojam tur piesietos suņukus. Tiem Arča botas ir kā narkotika – visu pasauli var sajust vienā elpas vilcienā!

Un tā – ātri jāizguļas, lai varētu piecelties divas stundas pirms gaiļiem un izpētītu visu, ko nesteidzīgi varētu aptvert nedēļas laikā!

Jāsasniedz ledāju parks 35 km attālumā. Ceļamies pēc pieciem, lai jau septiņos būtu pieturā un sagaidītu busu kopā ar citiem braucējiem, kas visi gan ķīnieši. Pilsētiņa jau modusies, un vecākie izvilkuši arī savas rokas garuma pīpes, ko turpat klepojot kūpina. Pirms iekāpšanas busā tiek prasīti divi kodi, un abi mums ir. Divi eiro, un esam ceļā uz vēl vienu pasaku pasauli. Pa ceļam ir kontrolpunkts, kur iekāpj policists un visus uzfilmē. Nākamajā kontrolpunktā pārprasa ceļojumu kodu – tas, kas parāda, kurās vietās pēdējo 14 dienu laikā esam uzturējušies. Jā, ja citiem tajā ir viena vai divas pieturvietas, mums ir četras rindiņas ķīniešu simboliem, un tas nedaudz nošokē tos pārbaudītājus. Beigās tie paprasa pases, izkāpj no busa, un atgriežas ar jautājumu – kur tad īsti mēs dzīvojam? Izdzirdējuši, ka braucām no Maņdžouli, kas reāli ir pāri visai Ķīnai, nobrīnās ne tikai tie, bet arī busa pasažieri. Bet mēs varam turpināt ceļu.

Nākamajā kontrolpunktā iekāpj tie, kam jāmaksā par biļetēm – ieej parkā desmit eiro, un iekļauti gandrīz visas dabas takas, tikai par funikulieriem jāmaksā atsevišķi. Tā nu nokļūstam pie tām pacēlāju kasēm. Ir trīs funikulieri – viens ved uz ledāju vairāk kā 4000 metru augstumā, divi citi uz kalnu pļavām. Mums kasēs saka, ka te var iegādāties tikai to braucienu uz ledāju, pārējos varēs nopirkt pie paša pacēlāja. Labi. Tepat tiek izīrētas arī siltās ziemas jakas tiem, kas nav sagatavojušies, pārdevēji tirgo saulesbrilles un cimdus. Bet lielākoties visi steidz pirkt skābekļa balonus pa piecīti. Jā, brīdinājuma zīmes vēsta, ka šādā augstumā var palikt slikti. Un mēs, muļķīši, arī vienu tādu balonu iegādājamies, domājot, ka varbūt apkritīsim tādos augstumos. Bet realitātē tā jau nav pirmā reize 4 000 m.v.j.l. Tos pieredzējām Meksikas Popokatepetlā – vienā no skaistākajiem vulkāniem, kādi pievarēti. Katrā ziņā esam ar biļeti kabatā, un jāpērk arī papildus busiņa brauciens, lai tas aizvizinātu tos 5 km augšā kalnos.

Mēs esam ieradušies vēl pirms parka atvēršanās laika, bet jau tagad rindās stāv busi, gatavi pāris tūkstošiem apmeklētāju. Un jau tagad neesam vienīgie!

Busi pilni, dodamies kalnos. Sasniedzam pacēlāju, kāpjam tajā ar kādu ķīniešu pāri, kas angliski māk pajautāt, no kurienes esam, un arī to, vai kādreiz sniegu un pērtiķus esam redzējuši. Tie pastāsta, ka sniegs būs viņu pirmā pieredze, un tie paši tagad jūtās kā būtu sniegainajā Eiropā.

Kabelī ir arī informācija angliski – stāsta, ka šis ir augstākais dubultais pacēlājs pasaulē. Mēs gan nesaprotam, ko nozīmē „dubultais”. Teikts, ka paša kalna virsotne ir 5560 m.v.j.l., bet mēs nokļūsim tajā, kas ir ap 4600 metriem v.j.l. 43% no kalna ir apaudzis mežiem un augiem, tāpēc šo dēvē arī par ārstniecisko augu paradīzi. Šis ir arī vienīgais ledājs Ķīnā, kuru iespējams sasniegt ar funikulieri.

Protams, nav pat jāskaidro, ka brauciens ir pasakains, un tāda pat nereāla sajūta būt tik augstu! Kalns sastāv no 13 virsotnēm, un ir 5A tūrisma vieta (augstāk vērtētā) Ķīnā. Izkāpjam virsotnē, kas tinusies mākoņos. Jā, atpakaļ Maņdžouli ziema! Vietējie steidz likt pie lūpām skābekļa balonus (daži to dara caur masku, un to gan smieklīgi vērot ne tikai mums, bet arī vietējiem), bet mēs saprotam, ka mūsu organisms laikam pieradis pie nepārtrauktas adaptēšanās – reāli nekāda vaina! Slēgti ir staigāšanas ceļi, tā kā paliek viens tāds pleķītis, no kura izbaudīt skatus. Bet tie tagad nekādi – viss miglā! Forši gan skatīties uz ķīniešiem, kas pirmo reizi satiek sniegu – tie šļūc no mazākā sniega valnīša, brīnās, ka reāli var paslīdēt, un salst nost. Jā, te arī, protams, var izīrēt tradicionālos Naxi tautas tērpus un maksāt par fotosesiju. Ir tādi, kas puspliki gatavi stāvēt salā, lai tikai pēcāk būtu laba bilde. Trakuļi!

Pēc stundas gaidīšanas domājam doties lejā, bet labi, ka minstināmies, jo mākoņi pēc laiciņa izklīst un beidzot izdodas pieredzēt to virsotņu varenumu! Arī koka taciņas ķīniešu darbinieki notīrījuši, un var arī pakāpties augstāk kalnā. Protams, piekūstam ātrāk, bet neko – jārūdās! Ne pirmais, ne pēdējais kalns! Apkārt lidinās daži resni putni, ķīnieši savus gaisa balonus met pāri nožogojumam sniegā. Žēl dabas. Bet šķiet, ka daži bez tiem baloniem atstieptu pekas. Atrodas arī smēķētāji pie visām aizlieguma zīmēm.

Redzam vēl četras ārzemnieces, bet vietējie tāpat mūs gan uzrunā, gan nāk ar mums fotografēties. Pēc divu stundu pastaigas dodamies lejā no kalna. Patiesībā, esam kārtīgi apžilbuši. Bet tāpat funikuliera braucienu izbaudām kā patīkamāko karuseli. Reibinoši skaisti!

Sēžamies busā, kam mums būtu jānogādā uz vairākiem ezeriem. Tas gan, protams, pabrauc tālāk, kur iespējams samaksāt vairāk par mazo busiņu, lai izbraukātu ezeru ieleju. Skatāmies, ka tie ir vien pāris kilometri, un papildus vairs neko nevēlamies maksāt. Ejam kājām. Un tad taču redzams arī tik daudz vairāk! Ezeru ieleja ir pasakaina – tā ir ļoti zilu ūdenstilpņu kopa, kas veidojusies no upes, tekošas cauri Nefrīta Pūķa Sniega kalnam. Un upe nāk no kalniem, tā ir svēta, tāpēc vietējie saka – šis ir „mīlestības ūdens”. Bet mīlestības jau maz. Piesieti jaki, kas gluži vai asarām acīs (to pat var pamanīt) gaida kārtējo ķīnieti, kas tiks sēdināts tiem mugurā, lai nofotografētos. Ir tā pati nelaimīgā plastmasa. Jā, nu ir Ķīna un ķīnieši pretrunīgi. Bet pret dzīvniekiem tūrismā esam pilnībā visur un vienmēr. Bez tām fotogrāfijām ar zvēriem taču var iztikt.

Ejam gar upi, ūdenskritumiem un skatu platformām. Diena ir brīnumaina, un skati pat nedaudz mūs atgriež Jaunzēlandē. Tie kalni, tie ūdeņi! Šī ir pasakaina vieta. Ja mēs dzīvotu te, tad varbūt pat varētu arī visu gadu atrast ko jaunu darīt.

Laiks doties tālāk. Gribam sasniegt vienu no pļavām. Ir tāda, kas neskarta jau simtiem gadu, ir tāda, kur var vērot vietējos Naxi ļaudis ganām savus zvērus. Bet izrādās, ka nevaram tomēr pie funikuliera iegādāties biļetes – jābrauc atpakaļ uz parka ieeju, un tad tās jāpērk no kasēm, kur mums sākumā šo procedūru atteica. Nedaudz dumi, jo pazaudējam krietnu laiciņu, un, nokļuvuši lejā no kalniem, saprotam, ka laika atgriezties vairs nebūs. Pļavas paliek kādai citai reizei. Kas zina – ja nu reiz Yunnan provincē atgriezīsimies, tad šī būs vietiņa, ko vajadzētu vēlreiz ieraudzīt.

Dodamies atpakaļ. Ķīniešu busa šoferim palūdzam mūs izlaist kādā parkā. Un dažiem ķīniešiem iepatīkamies tāpēc, ka mēģinām ar tiem sarunāties viņu mēlē. Visiem autobusā tiek prasīti kodi un visādas anketas, bet mēs tie „labiņie” – šoreiz pat esam „drošie” ārzemnieki.

Nokļūstam vēl vienā parkā – Heilongtan parks ir 40 hektāru liels un te mīt dažādi krāsaini putneļi un zivis ezeros. Te ir gan templīši, gan atpūtas vietas. Bet galvenokārt tas zināms tāpēc, ka skati no šejienes ir vienreizīgi – templīšu fonā parādās tas pats kalns, kurā šodien pabijām, un tas atspoguļojas arī ezerā, kuru izraibina oranžas, baltas un zeltainas zivteles. Zini? Yunnan province katru dienu pierāda, ka Paradīze ir tepat, uz Zemes!

Un to parāda arī mūsu nākamā diena! Ceļamies agri, izelpojam to nopirkto skābekļa balonu, kas neietu cauri skenerim autoostā, un uzsākam rīta gājienu uz braucamo. Pa ceļam ieejam kādā ēstuvītē. Te vietēji gatavo jau no pussešiem rītā. Smieklīgi sanāk ar vienu nūdeļu onkuli. Tas ķīniski nerunā (tikai savā dialektā, ko nesaprotam), un mēs arī nerunājam. Un tā mums ir ļoti gara saruna par to, ka gaļu neēdam, un par visādiem ēdieniem, ko viņš mums var uzgatavot. Beigās saņemam nūdeles ar gaļu. Nu tā gadās, kad divi tādi satikās.

Autoostā esam laicīgi, un drīz arī uzsākam braucienu uz Shangri-La. Shangri-La, kas robežojas ar Tibetu, ir mājvieta lielākajai daļai Yunnan tibetiešu etniskās piederības ļaudīm. Shangri-la – pilsētas nosaukums patiesībā ir tibetiešu vārds, kas nozīmē ‘svētuma un miera zeme’.

Te var apbrīnot Tibetas budistu tempļus, un satikt pašus tibetiešus, kas tērpušies tradicionālās drēbēs, kā arī izjust tibetiešu dzīvesveidu. Shangri-La ir viena no labākajām vietām, kur izbaudīt Tibetas kultūru, nesaņemot nepieciešamo Tibetas ceļošanas atļauju. Šī pilsētiņa atrodas aptuveni 3450 m augstumā v.j.l., kur svētie Meili kalni paceļas līdz pat 6740 metriem v.j. l. Ieteikts sagatavojieties augstuma slimībai un veltīt pāris dienas, lai aklimatizētos, bet tāda laika mums nav.

Shangri-La, kas bauda “Zudušās paradīzes” reputāciju, šī ir vieta, kas bagāta dabas resursiem un arī neskartām vēsturiskām relikvijām. Iekāpjot šajā pasaku zemē, apmeklētāju pārsteigs spoguļezeri, tīrās pļavas, mitrāji ar ziedošiem ziediem, un aizas ar trakojošām krācēm, arī savvaļas putni un zvēri, un mūku dziedāšana… Vai tiešām vēl viena paradīze?

Internetā rakstīts, ka jābrauc trīs ar pusi stundas. Gribas jau pagulēt, bet tā trauma no Laosas un Indonēzijas busiem, kas nesas kā traki F1 braucēji, nav pārgājusi. Šķiet, ka šoferis noguris, un pārāk bieži piever acis. Viņam jau tāpat actiņas šauras, un tas izskatās vēl bīstamāk! Mūsu vietas ir tieši aiz šofera, un tad ik pa laiciņam var pačaukstināt maisiņus, aplaudēt – tā, lai uzturētu to možu.

Braucam cauri kalniem un tuneļiem, ir tiešām skaisti apkārt! Ierodamies Shangri-La ātrāk kā paredzēts, vai nu tāpēc, ka tie, kas veidoja aprakstus, nepieredzēja jauno lielceļu, vai vienkārši tāpēc, ka uz veļa bijām vienīgie. Katrā ziņā esam klāt!

Vietējie te atkal izskatās citādi. Vēl mazāki, vēl tumšāki, un visi tērpušies ļoti košās, interesantās drānās. Ejam pa ieliņām, ko klāj ledus un sniegs. Jā, esam atgriezušies ziemā!

Šoreiz nav jāmaldās, lai atrastu viesnīciņu – drīz esam klāt, un mūs sagaida tante, kas arī runā tikai savā mēlē. Jā, te mūsu ķīniešu valodas zināšanas neder. Protams, vēl ārzemnieks ar savu dīvaino pasi, kas tiešām, tiešām, tiešām nav ķīniešu ID karte. Un vēl ar savu dzīvesvietu, kas ir Maņdžouli, par kuru te neviens neko nezina. Paiet pusstunda un dokumenti sarakstīti. Tiekam pie koka istabiņas ar skaistiem grebumiem. Nav caurspīdīgā tualete, bet nav arī sildītājs. Skaidrs, ka šī būs auksta nakts. Mums saka, ka siltais ūdens ir uz vakaru. Skaidrs – nekādas rīta dušas!

Jau aprakstos lasījām, ka šī vietiņa nav tik tūristiska – te neatrast rietumnieku ēstuves un tādas ērtības kā apkuri vai tualetes podu. Bet mums tāds ir! Teikts arī cienīt vietējo kultūru – te ir pavisam cita Ķīna! Jā, vietējie tērpjas pavisam neparasti, un arī vecākās tantītes (ap 90, 100 gadiem) kūpina pīpes. Kas neredzēts! Bet neesam tādi tūristi, kas skries ar savu kameru un iemūžinās tos, kuri to nevēlas. Fotogrāfija nav tik svarīga kā tā pieredze, ko reāli iegūstam.

Nu ko – laiks testēties! Rīt lidojam uz dienvidiem, uz patiešām siltu vietu. Un tad atkal vajag testu. Pajautājam viesnīcas tantei, kur tādu var izdarīt – protams, pieminot, ka tas lidojumam, lai šī nesabīstas. Un soļojam uz slimnīcu.

Sākumā piestājam pie kāda opapa, kas gatavo pusdienas. Beidzot iespēja pagaršot ko no Tibetas! Un tādus ēdienus vēl nebijām redzējuši. Sastāvdaļas, protams, zināmas, bet salikums te citāds. Un opis priecīgs, ka ēdam vairāk, kā tas iecerējis.

Interesanti, ka Ķīnā vienmēr ir atsevišķa vieta, kur testē iespējami vīrusainos. Un tā mums norāda virzienus un stāvam pie apsarga, tad piereģistrējamies un dodamies uz testēšanas lodziņu. Tur priekšā ķīnieši, kas kliedz, kad degunā bāž kociņu. Jā, te tests degunā. Un drīz arī uzzinām, kāpēc šiem tik grūti iet. Arča pirmo reizi tik dziļi degunā ko sajūt – man tā bija arī Maņdžouli. Kociņš iziet pie mēles sākuma. Jā, nu tā pa īstam. Ārzemniekus gan testē arī rīklē, tā kā mēs saņemam „pilnu komplektu”. Un tad dodamies uz klosteri.

Starp neskaitāmajām Shangri-La gleznainajām vietām redzam Songzanlin klosteri. 1679. gadā celtais klosteris ir ne tikai lielākais Tibetas budistu klosteris Yunnam, bet arī vissvarīgākais klosteris Ķīnas dienvidrietumos. Klosteris ir kā pils komplekss, un pilns ar dārgumiem. Ir daudz zelta Budas figūru, zelta lampas, tibetiešu raksti, sudraba kvēpināmie katli… Tās visas ir brīnišķīgas kolekcijas, kas uzkrātas no katras dinastijas.

Sēžamies busā, kur iekšā jau vecās dāmas savos kostīmos. Šķiet, ka puse pilsētiņas staigā šajos īpašajos tērpos. Tās arī runā mums nesaprotamā mēlē. Buss mūs aizved uz templi, un tad „izmet” pie kontroles, kas mūs pavada līdz īstajai ieejai. Samaksājam par biļeti un nesaprotam, vai tiešām šajā lielajā kompleksā tālāk kājām? Bet nē – mūs līdz klosterim nogādā busiņš. Un – wow – tas ir kas iespaidīgs! Klosteris ir milzīgs, un tas tiešām ir tik ļoti skaists! Neticam savām acīm – Tibeta ir pavērusies!

Dodamies pa stāvām kāpnēm uz pirmajiem tempļiem. „Bez cepures, bez saulesbrillēm, bez kameras”, visur vēsta zīmes. Un tās zīmes par fotografēšanu tomēr cienām – sevišķi vietās, kas citiem svētas. Tūristu te maz, un neviena „baltā”, protams. Bet pūļiem vietējo tibetiešu, kas izceļas ar savām krāsainajām drānām. Tie metas ceļos katrā lūgšanu zālē. Tajās atrodas milzīgas Budas statujas un ļoti daudz krāsainu karogu, apsietu ap lielajām tempļa kolonnām. Tik koši! Ja vien mēs spētu to Tev parādīt! Bet droši vien arī bildes nevarētu izteikt to brīnumaino atmosfēru! Šī ir viena no skaistākajām tempļu pieredzēm – krāsainie lūdzēji, mūku dziesmas, plīvojošie tibetiešu karodziņi un zeltainie tempļa jumti, ko aplido ķērcoši kraukļi. Un tad, kad uznāk sniegputenis, liekas, ka esam aizlidojuši citā realitātē. Mēs neesam te, mēs esam vienoti ar visu visapkārt. Tā ir fantastiska sajūta!

Ir vietas, kur dāmām iet aizliegts, bet Arča „iečeko” – nekā tik īpaša, tādas kā noliktavas. Templīšos ir daudz ziedojumu dieviņiem. Ne tikai ūdens un augļi, bet arī Shangri-La vīns! Oho! Pamanījām gan vienu – ziemeļos, mūsu reģionā, vietējie ir daudz lielāki dzērāji. Tur alkohols ir neatņemama brokastu, pusdienu, vakariņu un arī naksniņu sastāvdaļa. Te gan alkoholu tik daudz nelieto, vismaz Yunnan provincē. Pie visām skulptūrām vietējie salikuši naudiņas kalnus. Kādā zīmējumā parādīts Karmas ritenis. Ir četri posmi – Debesis, tad tempļa dzīve, Zemes dzīve un Elle. Nu re – tie, kas tempļos, ir tuvāk Debesīm – lielāka iespēja nokļūt tur. Ellē cilvēkus ēd vilki, cilvēki tiek plēsti uz pusēm un visādi citādi mocīti.

Pēc tempļu kompleksa ejam apskatīt ciemu. Iedomājies – viss šis komplekss, par kuru jāmaksā naudiņa, ir reāli apdzīvots. Un ciems ir diezgan haotisks, pat apmaldāmies. Ir ļoti daudz malkas šķūnīšu – skaidrs, ka jāsildās.

Tad sekojam vietējiem kalnā. Atklājam vēl vienu templi un pagodu. Tur ganās kaulainas gotiņas un rukši. Tos gan jau pēcāk apēd, lai gan budistiem taču vajadzētu būt veģetāriešiem. Te ir daudz jaku gaļas restorānu. Daudz vairāk maizes, mazāk nūdeles. Pa ceļam ir vairāki svētceļotāji, kādus redzējām arī Indijā. Tie visā augumā nometas uz zemes, pieliek rokas pie pieres lūgšanā, un tad ceļas kājās un atkārto procesu no vietas, kur tie aizskāra ar rokām zemi. Reāli tas nozīmē, ka tie visu ceļu noklāj ar savu augumu. Indijā vīri gan to darīja tūkstošiem (!) kilometru garumā, bet te vietējie to dara tikai ap tempļu kompleksu, kas ir ap pusotru kilometru gara distance. Un tiem ir arī matracīši – nemaz nevajag gulēt uz ceļa. Vienīgais, ka zeķes kājās – nevar šādu procesu ar apaviem veikt.

Lai arī sākumā domājam apiet tempļu kompleksu, beigās saprotam, ka laiks nesanāks – jo tepat ir arī ezers un mitrājs, ko vajadzētu apskatīt. Un tad jāatgriežas viesnīcā un jāparunā ar Bauskas bibliotēku Zoomā – par ceļojumiem vienmēr taču tik forši pastāstīt!

Tā mēs vienīgie visā cilvēku masā eja pret pulksteņa rādītāja virzienu. Te vispār viss notiek tikai Pa! Katrā templītī, katrā vietiņā ir jāiet tikai pulksteņa radītāja virzienā! Bet mēs kā pret straumi – esam jau nedaudz atšķirīgi. Arī ezeram apkārt soļojam virzienā, kuru neviens cits nav izvēlējies. Nu nekas. Galvenais, lai tie testa rezultāti ir tādi, kādus gaidām – ceram, ka tā dziļā izmeklēšana nebūs neko atradusi. Trīsreiz pār plecu un pie koka.

Uzkāpjam pie pagodas pakalnā, pameditējam, pasveicinām vietējās dāmas un pavērojam zirģeļus, jakus un pīles mitrājā. Un tad laiks doties atpakaļ. Viesnīciņa gan ir īsts ledusskapis. Patiesībā – ledusskapī nav tik auksti. Izpūšot redzam savu elpu, bet nu kaut kā jau jāizdzīvo būs. Labi, ka ir tās elektriskās segas! Forši parunājam Zoomā ar mūsu Bauskas draugiem – paldies visiem klausītājiem!

Un tad dodamies vecpilsētā. Shangri-La vecpilsētu sauc par Dukezong vecpilsētu, kas ir lielākā un vislabāk saglabājusies Tibetas dzīvojamo ēku grupa Ķīnā. Turklāt ārā putina, ir tik skaisti! Vecpilsēta pilnīgi atšķirīga no tās, ko redzējām Dali un Lijiang – te viss no koka, skaistiem grebumiem un tibetiešu karodziņiem. Bet ļoti, ļoti tukšs. Šķiet, ka visi sabijušies no sala. Ir dažas vietiņas, kur sēž pāris vietējie un ēd no karstā katla. Sasildīties jau vajag. Kartē atliktais siera veikals nestrādā, jāiet pēc testa rezultātiem.

Paši atšifrējam, kur tādus dabūt, un no vietējiem noskatāmies, kā rīkoties ar automātisko aparātu – kas jaskenē, kādas pogas jāspiež. Un, protams – arī trīsdesmitais vai četrdesmitais tests negatīvs. Nu ko – turpināsim ceļot! Arča jau izmet – ja būtu pozitīvs, neviens mums te neļautu spiest pogas – mēs uzreiz tiktu „apcietināti” un ieslodzīti.

Atgriežamies vecpilsētā, kur mums ir arī viesnīca. Jāmeklē vakariņas. Visi tibetiešu restorāniņi, kas pa dienu bija vaļā, nu aizvēruši durvis, bet atdodam vietiņu, kur ir mūsu mīļie veģetārie pelmeņi. Smejam – tie reklamē, ka pelmeņi no Ķīnas ziemeļaustrumiem. Sakām, ka mēs taču tur dzīvojam! Un te nu arī zina Maņdžouli, jo tie taču Maņdžouli pelmeņi!

Priekšā ekstrēmā nakts – kā gulēt teltī! Velkam cepures, vējjakas, un esam gatavi sagaidīt arī nākamo skaisto dienu uz Tibetas sliekšņa. Un nākamajā naktī lidojums uz džungļiem, pludmalēm un lietusmežiem. Ķīna – tāds piedzīvojums!

Sniegputenis un jaki! Jā, tie skati ir ko vērti! Bet sāksim no sākuma.
Nakts, protams, auksta. Smieklīgākais, ka tad, kad esam nolikušies uz auss, pie loga sāk klauvēt pieņemšanas tante. Jā, no ārpuses. Arča apenēs visā salā aiziet līdz viesnīcas durvīm – izrādās, tante ar vēl desmit tantēm izgājušas iedzert un aizslēgušas viesnīcu, atslēgu pazaudējušas. Un tagad viens puskails ārzemnieks ir lielais glābējs.

Atnāk arī ziņa no skolas: “Kā jums iet?” Tādas ziņas vienmēr liecina par kaut kādām pārmaiņām. Sākām, lai ķeras pie lietas. Jaunumi tādi – sāksim nelegāli strādāt ne pirmdien, bet trešdien. Tas tāpēc, ka pirmdiena un otrdiena ķīniešiem kaut kādi svētki, un būšot daudz sūdzību, ja bērniem būs jāmācās. Mums jau sūdzības patīk – valdība uzreiz atceļ nodarbības, kas nemaz pēc likuma skolēnu brīvdienās nedrīkst tikt organizētas. Dumākais, ka tie grib mums citās dienās iedod papildus stundas. Tas gan būtu par daudz.

Izguļamies (ar cepuri galvā), un atstājam somas viesnīcā. Šodien plānā bija doties uz kādu nacionālo parku. Bet Shangri-La nav tik tūristiska, līdz ar to arī grūtāk ar transportu. Un tad, kad saprotam – ir tikai viens buss uz parku, un tas izbrauc deviņos rītā, atpakaļ trijos dienā – ir riskanti. Mums šodien lidojums, tāpēc izvēlamies drošāku variantu un tuvāku parku.
Izejam ielās. Snieg. Naktī bija – 14 grādi. Jā, ekstrēmi. Un mums logs ar spraugām uz āru, un apkures nav. Ielas sasnigušas, ārā daudz policijas auto. Arča vien izmet – cerams, ka nav kāds slikts vēstnesis. Neesam skatījušies, kuri reģioni tagad skaitās bīstamie. Bet skaidrs, ka Shangri-La ir par vēsu, lai te iesprūstu. Bet policisti droši vien patrulē ielās, jo ir ļoti slidens.

Ar braucēju dodamies uz pāris kilometru attālu parku, paši nezinām īsti, ko tur apskatīt. Bildēs parādīta prērija, gluži kā Maņdžouli. Bet šoferis arī nesaprot, kāpēc tur vēlamies nokļūt. Smejam – kā vienmēr kaut kas neierasts.

Traucam garām jakiem, zirgiem un gotiņām, kas ganās sasnigušajos laukos. Nekādi zālāji – viss apmācies un sniegā! Arī kalni fonā knapi redzami – viss ieputināts. Ko mēs? Gluži kā mūsu attālajā Maņdžouli, par kuru neviens nezina, vienkārši aizbraucam kaut kur – nezin, kur – un atpakaļ soļojam kājām, lai vienkārši pavērotu dabu un to, kā cilvēki dzīvo ārpus pilsētas.

Un te nu uzejam vienu svētvietu. Mašīnas rindās stājas, lai varētu tajā palūgties! Procedūra tāda – izkāpj onkulis ar grozu. Tajā visādas lietas. Pie pagodas (drīzāk kā tempļa) ir krāsniņa, kur tad opis iemet augļus, ieber kādas garšvielas no maisiņa, ielej ūdeni no nopirktās ūdens pudeles, un tad tajā aizdedzina vīraka kokus. Ar šiem kokiem tad tas pulksteņa rādītāja virzienā iet apkārt pagodai un palūdzas. Tad kārta nākamajam.

Soļojam uz pilsētu. Apsveicināmies ar visiem zvēriem, un kārtīgi izmērcējam kājas. Šķiet, ka tas tāds konstants pēdu stāvoklis – slapjas.

Nokļūstam atpakaļ vecpilsētā, un nu laiks ir tai. Te ir daudz ēstuvīšu, kur pārsvarā pārdod jaka gaļas ēdienus un jaka piena tēju. Ir dažādi roku darinājumi, suvenīri. Un ir tik daudz suņuku! Visi ar mums nāk sasveicināties. Ķīnieši kaut kā no tiem baidās. Vienam opim siksniņā ir maza aitiņa un arī to viņš ved pastaigā pa visu vecpilsētu.

Vecpilsēta izrādās pavisam interesanta! Arī te pakalnā uzcelts milzīgs tempļu komplekss, kur gan atkal foto nav atļauts. Te mūki sveicina, redzam arī vienu “balto”. Pie tempļa ir milzīgs budistu ritenis, ko var iegriezt. Bet tur vajag astoņus vīrus iekustināšanai. Arčam piepalīdz vien divi, un nekas nesanāk. Ir lūdzēji, kas staigā milzīgajam ritenim apkārt. Un jāiet 108 reizes (budisma svētais skaitlis, saistīts ar aktīvākajām čakrām un skaitļu proporcijām kosmosā), bet viegli jau sajaukt to skaitu. Tāpēc soļotājiem ir tāds mazs aparātiņš, kurr piespiest pogu un saskaitīt, ik apļi noieti.
Un skati no augšas ir vareni. Tāda ieleja! Tantuki krāsainajās drānās krīt mūkiem pie kājām un lūdzas, bet mēs, atkal ieguvuši to burvīgo Tibetas noskaņu, dodamies lejā no kalna. Jā, ir reizes, kad aizelšamies ātrāk. Bet tā jau šādā augstumā var gadīties.

Vecpilsētā atrodam arī mākslas galeriju. Pirms tās stāstīts, ka Dienvidu Zīda ceļš sāka veidoties jau 2.gs. p.m.ē., un tāpēc ir vecāks par Ziemeļu Zīda ceļu kādus 400 gadus. Dienvidu Zīda ceļš atvēra galveno starptautisko tirdzniecības ceļu no Diemvidāzijas caur Tuvajiem Austrumiem uz Eiropu, attīstot globālo ekonomiku un bagātīgu kulturālo apmaiņu. Kā centrālais punkts Austrumu – Tibetas Zirgu Zīda ceļā un svarīgs apmaiņas posms (tējai, zīdam, izšuvumiem un citiem roku darinājumiem) Shangri-La plauka un ziedēja daudzus gadus. Bet attīstoties modernajām tehnoloģijām, reiz bagātie Ziemeļu un Dienvidu Zīda ceļi tiek aizmirsti. Jā, patiesi, Shangri-La nemaz nav cilvēku pārpilna, bet te ir tik neticami roku darinājumi! Arī mākslas galeriju izveidojusi meitene, kas rokām darina gleznas, liekot zīda diedziņu pie diedziņa. Fotografēt nav atļauts (kā lielākajā daļā Shangri-La apskates vietu), bet tie mākslas darbi ir kas vēl neredzēts! Un tā ir īsta māksla, nevis melns kvadrāts uz balta fona, kas parāda mākslinieka “putnus”. Te redzams, cik gan daudz darba un mīlestības šajā skaistumā ieguldīts! Kā tik reālus attēlus var izveidot – tas ir neticami! Ja vien šo visu varētu kā tiem bagātajiem mākslas darbu kolekcionāriem piedāvāt! Pasaules ceļos esam redzējuši patiesi daudz brīnumainu rokdarbnieku… Cik ļoti gribētos tos atbalstīt! Tādi darbiņi maksā ap 28 tūkstošiem juaņu, kas ir ap 3,5 tūkstošiem eiro.

Papriecājušies par vecpilsētu, dodamies uz pašas pilsētas centru, kur pastaigājam pa galveno parku. Tur griežas karuseļi, pusaizsalušajā ezerā plunčājas pīles. Te rakstīts arī par jaku. Jaks ir unikāla liellopu suga Tibetas plato Ķīnā. Šis zīdītājs ir vienīgais pasaulē, kas dzīvo tādos augstumos, tas bieži apdzīvo alpu pļavas, kur cilvēks reti sper kāju. Un, tā kā jaks daudz palīdzējis tibetiešiem lauksaimniecībā un transportā, tas tiek saukts par “plato laivu”.

Pastaiga jauka, esam sasildījušies, laiks atgriezties viesnīcā pēc mantām. Ejam kājām, priecājoties par tiem daudzajiem templīšiem, kas izrotā kalnu muguras. Tie ir visur!

Hotelī mūs sagaida tante, atļauj mums piebeigt iepriekš nopirkto aliņu, ko lidostā nevarētu ienest. Arča saka – gribu nosalt, jo tad nebūs jāsvīst. Un tad arī pasalstam, lai jakas nebūtu jāstūķē somā. Vērojam tanti, kas reāli katras istabiņas veļu šajā aukstumā mazgā ar rokām. Nu tik nepateicīgs darbs! Iedomājies – restorānā cilvēki par vienu maltīti mierīgi atstāj 10€, un tikpat maksā par viesnīcu, kur tērē elektrību, ūdeni, un kur vēl veļu pēc tiem jāmazgā. Trakums! Visizdevīgākās taču ir ēstuves un fotostudijas, sevišķi Ķīnā. Smieklīgi, ka tante atkal sevi izslēdz ārā no viesnīcas – tā aiziet ar veļas bļodu un aizcērtas durvis. Atkal Arča glābējs.

Pirms lidojuma aizejam iestiprināties. Smejam, ka vietējie mierīgi spļauj uz grīdas to, kas tiem nepatīk. Bet tad laiks lidojumam. Aizbraucam uz mazo lidostu, ieejam iekšā pat bez somu pārbaudēm. Un atklājam, ka uz ziņojumu dēļa mūsu lidojums neparādās. Kur tas ir? Jautājam apsargiem, kas noticis ar Kunmingas lidojumu (mums savienotais reiss – Kunminga – Sanya). Šie skatās, pēta lidojuma numurus, un visi atklājam, ka lidmašīna aizlidojusi vienos. Un mēs esam lidostā… No kuras mūs neviens lidaparāts vairs aizlidināt prom nevarēs…

Lidmašīna izlidojusi astoņas stundas agrāk kā plānots? Kā tas vispār var notikt? Var taču pārcelt lidojumu vēlāk, nevis astoņas stundas agrāk!

Sāku smieties. Arča saķer galvu un saka – dārga mācība. Lidojums mūs aizvestu uz Kunmingu, un no turienes nākamais uz Ķīnas salu Hainan. Jāatceļ nākamais lidojums! Bet, tā kā darām to tik vēlu no 1000 juaņām atpakaļ saņemam vien 250. Jāpiemin, ka juaņās tas, protams, izskatās iespaidīgāk. Bet kopumā par abiem lidojumiem pazaudēti 315 eiro. Labā ziņa, ka nebūs viss tas ūdens jāizdzer pirms lidojuma – mums trīs pudeles līdzi.

Bet ko darīt tālāk? No kurienes tikt uz salu pirms darba sākšanas? Varbūt tāpēc dzīve mums piespēlēja vēl divas brīvas dienas?

Ir vēl divi lidojumi no mazās lidostas, tie iet uz Čengdu un Guanžou. Pirmais mums ļoti patīk, otrajā neesam bijuši, bet tur “bīstamā zona”. Un lidojumi ļoti dārgi pēdējā brīdī.
Skaidrs, ka tā nevarēs. Varbūt mēģinām noķert busu uz Kunmingu? Vai var atcelt lidojuma atcelšanu? To nevar. Bet varbūt ir kāds cits lidaparāts no Yunnanas galvaspilsētas?
Ņemam braucēju un dodamies uz autoostu. Arča ieskatās savā telefonā. Ir sms, kas atnākusi vakar – lidojums pārcelts agrāk. Bet kurš tad īsziņas Ķīnā lasa. Tās vienmēr ir ķīniešu valodā un vienmēr par to, ka tiksim sodīti, ja neievērosim vīrusa novēršanas pasākumus. Bet laikam pirms lidojuma vērts visu pārbaudīt.

Brauciena laikā tibetiešu dāma saka: starp citu, autoosta ciet, busu šodien vairs nav. Kā tā? Ir tikai septiņi! Visi aizbraucam uz autoostu un pārliecināmies, ka agrākie busi sāk kursēt astoņos rītā. Un tad jau vairs nav jēgas skriet. Mums taču tas tests vairs nebūs derīgs! Pa velti tā degunu kanāla padziļināšana!
Tante ļoti grib palīdzēt, aizvizināt mūs līdz vecpilsētai, atrast viesnīcu, pat aizvest līdz Lijiang (par attiecīgu samaksu). Tā tiešām sēž un tulko telefonā visu, ko vēlas pateikt. Bet nomierinām dāmu – esam lieli un pieredzējuši, tiksim galā paši. Arī Ķīnā, arī mazajā, sasalušajā tibetiešu ciemā.
Atrodam viesnīcu, piereģistrējamies, samaksājam (internetā). Tepat pie autoostas. Bet tad pie tās durvīm atklājas, ka viesnīca ciet. Rakstām rezervācijas lapas atbalsta komandai, saņemam naudiņu atpakaļ. Pierezervēja citu. Pirmo reizi tādu, kam nav ārzemnieku atsauksmes. Parasti šādas viesnīcas ārzemju viesus nepieņem. Bet vai mums ko zaudēt? Varam paeksperimentēt šajā vakarā.
Un mūs sagaida jauki ķīnieši, maza meitiņa, kas mācās angļu valodu, un tad jau aiziet. Ir pat svaigi testi, ko uzrādīt.

Un tad sākas labs darba vakars. Arča sazvanās ar aviokompānijām (divām dažādām, jo divi lidojumi) pa vairākām reizēm. Detaļās būs gari stāstīt. Bet nosmejam kārtīgi – sakāmais tāds, ka bijām kalnos un nebija telefonā zonas. Sms nesaņēmām. Starp citu, Arčam pat epastā bija atnākusi ziņa. Bet kas tad ceļojot to pārbauda. Tātad – bijām kalnos, nevarējām zināt par pārcelto lidojumu, un fiziski uz to nepaspētu. Ok, naudiņu par pirmo dabūjam atpakaļ. 200€ kabatā. Otra aviokompānija, kas mums atgriezusi 250 juaņas, saka, ka nevar pilnu samaksu atgriezt, jo tiem nav tādas sadarbības ar iepriekšējo aviokompāniju. Bet bagāžas naudiņu gan saņēmam atpakaļ.
Zvanām atkal tai pirmajai, dēļ kuras nokavējām visu pasākumu. Tā saka, ka otru lidojumu nevar apmaksāt, jo tā nav aviokompānijas vaina, bet gan laikapstākļi noteica to lidojumu izmaiņu. Kādi laikapstākļi! No rīta putināja, vakarā spīdēja saule! Protams, nezinām, kas notiek “pilotu lietās”, bet Arča tāpat cenšas – “mēs reāli pazaudējām iespēju nokļūt uz Hainanu. Mums sākas darbs, kuru droši vien tagad pazaudēsim… Esmu izmisis! Nav busu, varat pārbaudīt, ka no Shangri-La nekas vairs neiet!” Jā, viss tiek pārbaudīts, bet tāpat esot laikapstākļi, un neko nevar darīt. Beigās Arča paprasa laikapstākļu atskaiti, lai saprastu, uz kāda pamata tika pārcelts lidojums. Ok, tagad jāgaida – kas aviokompānijai būs vieglāk – sataisīt atskaiti vai ieskaitīt naudiņu.

Bet ko nu? Ko tagad darīt? Ir divas dienas laika. Mums testu Kunmingā tik ātri neuztaisīt. No šejienes līdz turienei ar busiem vispār ir savas septiņas/astoņas stundas! Un lidojumi pēdējā brīdī ir dārgi! Uhh, ko tu mums, Pasaulīt, mēģini pateikt? Ok, pagulēsim uz šo.

Un te ir arī siltāk gulēt! Nav veco koka ēku, nav spraugu logos! Silta duša, kur izmazgājam slapjās zeķes un masku, ko tad var pabāzt zem elektriskās segas, lai žūst naktī!

Nu ko… Kalni vai pludmale? Kalni.

Tests vai ne tests? Ne tests.

Lētāk vai dārgāk? Lētāk.

Paliekam Yunnan? Paliekam!

Varbūt ar to Hainan salu kā ar Šanhaju – nu nav lemts pagaidām?

Ceļamies ar savām kalnu saulītē apdegušajām sejām un kājām maisiņos, un dodamies uz autoostu. Izrādās, biļetes uz Lijiang ir tikai 8.30. Un tas nozīmē, ka nepaspējam uz agrāko vilcienu no Lijiang uz Kunmingu. Un tas nozīmē, ka savā nākamajā vietā būsim naktī. Nu neko, ceļa diena!
Arča iegādājas biļetes, un uz nepareizo staciju. Tad atkal sarakste ar atbalsta komandu, un atkal viss atrisinās. Smejam – Arču noteikti zina tie operatori. Jau vakar pēc piektā zvana teica: “Mēs jūs atceramies, zinām jūsu “lietu” “. Bet nu? Sēžam busā, mēģinām nenosalt (domājot par Manzhouli, kur vismaz iekštelpās šajā salā ir silti) un domājam, kur ceļš mūs aizvedīs tālāk…

Autobusā 3 grādi, traucamies garām kalniem. Un iebraucam Lijiang pirms divpadsmitiem, un tad paliek trīs stundas līdz vilcienam uz Kunmingu. 200km pievarēti, vēl ap 500 līdz Kunmingai. Pēkšņi parādās info, ka pieejamas stāvvietas vilcienā, kas ir 12:15! Oho! Mēs varētu paspēt! Bet ko darīt, ja biļetes jau nopirktas?

Jādodas uz staciju mēģināt tās samainīt uz ātrākām. Nekas, ka trīsarpus stundas kājās. Vismaz varētu ātrāk būt galamērķī, kas reāli ir gandrīz 1000km attālumā. Jā esam izvēlējušies doties uz kalniem pludmaļu vietā.

Aizskrienam uz vilciena staciju, tur priekšā rindas. Katrs iestājamies savā. Vietējie arī tā dara. Sasniedzam kases un tad sākas apmulsums. Jā, mēs ar savu tulkotāju un aacu sarežģīto lūgumu – apmainīt sēdvietas uz stāvvietām ātrāk, turklāt uz citu staciju (jo no rīta nepareizo, protams, gadījās nopirkt). Apstādinām visu rindu, paralizējam. Arī otra nekust, jo tur desmit dāmas reizē pērk biļetes. Vilciens pēc 20min (Ķīnā tas nozīmē “tūliņ”, jo pirms iekāpšanas ir garas jo garas procedūras), turklāt kases atrodas citā vietā kā stacija. Ir nesaprašanās, atnāk citi darbinieki ar tulkotājiem, līdz beigās piemaksājam 3 eiro un saņemam biļetes. Arča smej – gan jau pārējie mūs ienīst, un domā: “nost ar ārzemniekiem!” Bet neko – paši esam paspējuši. Gandrīz.
Skrienam uz pārbaudēm, jau zināms, kur kurus kodus radīt. Arča nedaudz “iesprūst” ar vīraka kokiem, kas nepatīk skeneru tantēm. Bet drīz arī liekam pases īstajos aparātos un ejam uz vilcienu. Viss, esam ceļā uz Kunmingu! Necerēti lieliski! Tagad tā pati biļetes maiņa būs jāveic Kunmingas stacijā. Bet līdz tai vilciens mūs ved 3,5 stundas ar ātrumu 123 km/h – 197 km/h.

Stāvam pie tualetēm, kuras apkopēji un apsargi pārbauda ik pēc 15 min. Ķīnieši gan neizvēlas sēdošo podu, bet gan caurumu grīdā. Kā pavadīt laiku? Ir saulespuķu sēkliņas (bez cukura nebija tik viegli atrast), un tad arī nav maska jāvelk. Stāv daudzi, un redzams, ka vairāki grib aprunāties, tikai kautrējas. Tie atnāk tuvāk, parunā ko angliski, un aizskrien. Jautri jau ar ķīniešiem.
Vismaz nav, kā Indijā, kad kāds cīnās par vietu pie mūsu kājām.

Tā sasniedzam Kunmingas dienvidu staciju. Oho, tā ir kā lidosta, bet vismaz trīs reizes lielāka kā Latvijā! Maldāmies pamatīgi, jo neder mums automātiskās biļešu kases – vajag cilvēku, kas būtu gatavs samainīt mums nopirktās biļetes. Pēc 20 minūšu braukāšanas pa lidostas (tpfu – nē – gigantiskas autoostas) stāviem atrodam “cilvēku kases”, un tad arī tādu, kas paredzēta tieši biļešu apmaiņai. Izdodas! Mēs esam vilcienā, kad dodas uz Puzhehei jau tagad, piecos vakarā – nevajag gaidīt līdz deviņiem!

Vilciens traucas ar 245 km/h, un ārā beidzot siltāk – visi 20 grādi! Ierodamies vilciena stacijā, no turienes jāņem buss uz pirmo pilsēteli. Tas gan nav galapunkts, bet pašu ainavisko parku sasniegsim tikai rīt. Ar 950 km šodien pietiks.

Vilciena stacijā smieklīgi – atkal cits kods, tāpēc nākas nedaudz “pačakarēties”, bet tiekam ielaisti. Jūtams, ka te nav tik tūrisks. Kad iesēžamies busā, mūsu gals uzreiz “karantīna” – vietējie negrib tuvu sēdēt. Bet vecie opapi, kas uzdrīkstas, tad arī nepakautrējas ar pirkstu bakstīt mūsu telefonā (jā mums pār plecu), un smiet, kā angliski izskatās viņu pilsētiņas nosaukums. Citi atkal rāda uz Arču un brīnās, kāds liels.

Nakti pavadīsim viesnīcā. Jo mazāk tūristiska vieta, jo lētāk var atrast viesnīcas, un tās ir arī labas. Skaidrs, ka esam pirmie ārzemnieki – te pat nesaprot, ka viņiem vajadzētu visu ko pārbaudīt – vienkārši tiekam pie istabas, un smukas. Noskaidrojam visu par busiem rīt no rīta, un ejam ātrā, vēlā pastaigā. Jā, esam citplanētieši. Jaunieši pasaka : hello, un bēg prom. Vecākie vispār nesaprot, kas mēs tādi, un kur tādā paskatā radāmies. Ēstuvītē saņemam gan aliņu, gan asas nūdeles pa nepilniem trim eiro kopā. Un mums vēl piedāvā sasildīties pie plītiņas. Neviens jau neticētu, ka no rīta bijām Shangri-La un gulējām – 14 grādos bez apkures. Te liekas silti. Parunājam ar saimniekiem, tie saka, ka dabas parks, kuru vēlamies redzēt, ir ciet – vismaz daļa no tā. Pandēmija, redz. Uhh, jācer vien, ka tiešām nenožēlosim savu lēmumu palikt te, un kaut ko arī redzēsim!
Priekšā divas dienas, un tad trīs darba dienas, kur neko nepaspēsim kā tikai mācīt. Iepazīsim Yunnan, nu tā – no visām pusēm!

Panika! Divi saslimušie 49 miljonu provincē? Esam nokļuvuši vienā no neskaitāmiem autonomajiem reģioniem Yunnan, un – varbūt neticēsi – bet tieši tajā, kur tieši mūsu iebraukšanas laikā ziņās tiek uzrādīti divi jauni saslimšanas gadījumi. Nu kā reiz! Jā, bet tās ir ziņas angliski. Varbūt par tiem diviem ķīnieši zināja jau agrāk? Varbūt tāpēc dabas parki slēgti?

Mūsu pieredze rāda, ka tā nav laba zīme. Maņdžouli atklāja trīs cilvēkus, un mēs piecas nedēļas nevarējām no savas daudzdzīvokļu ēkas iziet. Dzīve mācīs, kamēr iemācīs. Mums ir jābēg!

Skatāmies vilcienus atpakaļ uz Kunmingu. Agrākais deviņos rītā. Un, ja tikko bija pārsimt biļešu, palikušas desmit. Droši vien visi ķīnieši pieredzējuši ieslodzījumu. Un nu visi bēg kā trakie. Arī mēs.

Iegādājamies biļetes. Vai nav skaisti atbraukt 323 kilometrus no Kunmingas uz Puzhehei, lai pagulētu, un braukt atpakaļ? Turklāt tagad šis reģions uzradīsies mūsu ceļojumu vēsturē – tas iezīmējas, ja būts vietā ilgāk par 4 stundām. Un mēs te būsim savas 12. Vienkārši nav vārdu!

Turklāt pēkšņi arī citas provinces paziņojušas par simtiem jaunu gadījumu. Pēkšņi! Šķiet, ka valdības džeki iedzer un tad iedur ar pirkstu kartē – publicējam ziņas, ka šeit būs 101 jauns “gadījums”, “Nē, ko tu! ‘Davaj’, maucam uz visiem 150? Paskatīsimies, cik interesanti izvērtīsies! Turklāt kāda testu naudiņa nāks klāt!”

Sapnī rādās, ka sēžam busā, kuru ceļā aptur policijas karavāna un neļauj aizbraukt. Cik gan viegli bija ceļot iepriekš!

Mums nav variantu, kā vien lidot prom no Yunnan. Šī province ļoti ilgi bija” sarkanajā zonā “, un, tikko izņemta, jau atkal iet to pašu ceļu. Nu nepatīk lielajai Ķīnai tie etniskie ļaudis. Tikmēr Šanhajā pāris dienu laikā trakums beidzies. Tur tagad var braukt, bet no šejienes daudz lētāk uz Hainan salu.

Trakākais gan, ka arī aviobiļetes pazūd sekunžu laikā. Un mums taču vēl tests jātaisa!

Katrā ziņā tāda Valentīna diena vēl nebūs bijusi. Jāsāk soli pa solītim. Pirmais – tikt ārā no Puzhehei, otrais – tikt iekšā Kunmingā. Tad tests, rezultāti, biļetes, lidojums. Kā viss izvērtīsies?

Pirmais solis. Pieceļamies – angliskās ziņas nav vēl atjaunotas. Bet mūsu veselības kodā vēl nav tās zvaigznes, kas saka – “šis bija vienā reģionā ar tiem diviem saslimušajiem” (reģions 31,409.12 kvadrātmetru izmērā). Iesmērējam degunā sen nelietoto Virogēlu un smejam – ka tik tagad testā neatrod kaut kādu meža priežu paveidu.

Žēl atvadīties no kalniem, tos pat īsti neskarot.

Puzhehei ainaviskais apgabals atrodas Wenshan Zhuang un Miao minoritāšu autonomajā prefektūrā. Tā tipiska karsta ainava gleznainā apgabalā (“karsts” ir topogrāfija, kas veidojas no iežu – kaļķakmens, dolomīta un ģipša – šķīšanas. To raksturo pazemes drenāžas sistēmas ar alām.)

Te ir daudz skaistu ūdens baseinu un zaļu kalnu, kas ir ļoti līdzīgi un, kā saka, pat skaistāki par tiem, kas atrodas Guilinā. Guilina un Yangshuo ir vienas no mūsu mīļākajām vietām Ķīnā, un tāpēc arī izvēlējāmies šo!

Puzhehei Yi valodā (kādā te runā) nozīmē “dīķis, kas pilns ar zivīm un garnelēm”. 165 kvadrātkilometru lielu ainavisko apgabalu lielākoties veido kaļķakmens virsotņu kopas, karsta alas un dabiski ezeri. Bet tie tad paliks… Nākamajai reizei?

Atraduši visu, ko skatīties, pierezervējuši viesnīcas, atraduši transportus uz nākamajām vietām provincē. Un viss jāatstāj, un jābēg.

Uz staciju braucam ar Didi šoferi, tas rācijā stāsta kolēģiem, kā ved ārzemniekus. Nu ja – atkal ļaunie. Noteikti šoferim tagad būs jātestējas un jāiet karantīnā. Stacijā mūs ielaiž, jo kodi vēl derīgi. Un esam vilcienā.

Gar logu traucas tie skaistie pakalni, ko paspējam iemūžināt. Vilcienā dāmas vēl joprojām baidās no tualetes poda – atver durtiņas, salecas, un meklē citu tualeti, kur ir caurums grīdā. Tur taču vieglāk nostāvēt, vai ne? Turklāt ūdens ar kāju jārauj nost, nevis pogas jāmeklē.

Interesanti, ka vilcienā skrūves atzīmētas ar sarkanu svītriņu – pāri skrūvei un nedaudz maliņā – tā, lai redzētu, vai skrūve grozījusies. Tā viegli pārbaudīt.

Braucam ar 245 km/h cauri kalnu tuneļiem. Biļešu kontrole neaizmirst pārliecināties, kurā gadā iebraucām Ķīnā. Nez, kā būtu, ja būtu nesens datums.

Jau domājām, ka pārāk ērti un viegli ceļot. Nu kaut kādu rozīnīti jau vajag.

Otrais solis – Kunminga. Iebraucam stacijā, izejam pārbaudes. Vēl nekāda neforša zvaigzne neuzrādās. Uzreiz metro, un dodamies uz slimnīcu.

Tas ir arī nākamais solis. Pie slimnīcas ieejas pajautājam, kur uztaisīt testu. Mūs nosūta uz īsto vietu. Tur redzam rindas, bet zinām, ka nekas te nav vienā vietā – tāpēc prasām apsargam, ar ko jāsāk. Tas mūs nosūta ēkas otrā pusē. Tur mūs atsūta atpakaļ. Izstāvam rindu un pajautājam, kad būs rezultāti

Tagad ir 11, rezultāti būšot četros! Super! Tikai izrādās, ka šie lodziņi ir tikai tiem, kas piereģistrējušies, un tas jādara ēkas otrā pusē. Tantei, kas mūs neparedzi nosūtīja, atkal prasām padomu, un tā šoreiz izdomā aizvest uz īsto vietu, ko paši neatrastu. Priekšā omīte, kurai nav internets telefonā, tāpēc tā nevar nomaksāt par procedūrām. Arča kaut kā cenšas palīdzēt, un beigās izdodas omei visu sakārtot, un tad mūsu kārta. Protams, Latvija – un tad jautājumi. Kas tā par zemi, un kādas tautības skatāmies. Laikam jau daudz latviešu te neceļo, tomēr zinām, ka Ķīna mūsu tautiešiem nav sveša.

Atgriežamies pie testēšanas lodziņiem ēkas priekšpusē, izstāvam rindu. Mums prasa, vai esam samaksājuši. Te nevar? Nopietni? Mūs pavada uz ēkas otru pusi, uz citu vietu – tā maksāšanai. Tur vesela čupa ārzemnieku. Bet lielajās pilsētās tie nav draudzīgi. Esam vienkārši svešinieki.

Izstāvam rindu, samaksājam par testu. Rindā stāvot nopērkam biļetes – ja jau rezultāti tik laicīgi, šodien varam jau lidot!

Priecīgi skrienam uz to pašu rindu stāvēt trešo reizi. Nu ir daudz vairāk cilvēku. Izrādās – lodziņi aizvērušies – pusdienlaiks. O, nē! Vai tagad būs tā, ka tie, kas paspēja dabūt kociņu rīklē, saņems rezultātus četros, bet pārējie naktī? Ko darīt?

Tāda Ķīnā sistēma – katrs solis citā vietā. Reģistrācija vienā, maksāšana citā, pudelīte ar šķidrumu tiek saņemta vietā, kas 5 min gājienā no abām iepriekšējām, un tad ir testēšanas vieta. Un visas zīmes simbolos.

Rindas sāk kustēt pēc pusstundas. Atkal esam pie lodziņiem, kur jau citi darbinieki. Parādām papīrus, kas šoreiz der, un jautājam – vai vēl joprojām saņemsim testa rezultātus šodien četros? Nē.

Opā, ko darīt? Mēģināt samainīt lidojumu uz rītdienu? Tā pati aviokompānija, kuru jau palaidām garām.

Rezultāti septiņos. Hmm… Mūsu lidojums ir pirms deviņiem, varbūt pat varētu paspēt – ja labi paskriesim. Protams, līdz lidostai arī jātiek. Un Kunminga nav maza. Bet mēģināsim.

Laiks doties pilsētā. Ārā karsti, mums visas piecas jakas rokās. Esam īsti tanki. Izejam caur Puķu un Zivju tirgum un apsēžamies pie musulmaņu onkuļa ēstuvītē, kur reiz solījām atgriezties. Redz, solījumi piepildās paši. Tas mūs atceras, sagatavo pelmeņus. Sēžam vienīgajā brīvajā vietā uz soliņa pie ielas, un esam īsta reklāma. Visi, kas ar bērniem iet garām, uzreiz tos baksta, lai tie mūs angliski pasveicina.

Ielas pilnas, ķīniešiem kaut kādas brīvdienas. Ir arī ziedu tirgotāji – te lielajās pilsētās Valentīna dienu arī jaunieši atzīmē. Mēs dodamies uz templi. Yuantong templis jeb “Visu lietu izpratnes templis” ir viens no vecākajiem budistu tempļiem Kunmingā. Tas būvēts Tang dinastijas laikā (618-907) un pārbūvēts Yuan valdīšanas laikā (1276-1368), un celts, pamatojoties uz tradicionālā Ķīnas budistu tempļu modeļa. Ir smuki, tāds mierīgs apkārt. Smejam, ka visām akmens figūriņām galvas nopulētas, jo lūdzēji te vienmēr paglauda pūķu, suņu un citu zvēru statujas, un tad ar tām pašām rokām uzreiz skar savu galvu. Tas laikam, lai saņemtu spēku un veselību, un ko nu vēl no katra kontaktētā tēla.

Tad atnāk sms no aviokompānijas. Ķīniski. Tulkotājā teikts, ka mums jābūt gataviem izlidot ātrāk. Ko?! Kas ar tām ķīniešu lidmašīnām, vai visām vajag ātrāk?? Un kāpēc? Mums tikai septiņos testa rezultāti, un tad pusstundas brauciens līdz lidostai… Jau tā “aiz matiem”. Skatīsimies, kas notiks.

Tikmēr vēl laika daudz, dodamies uz pilsētas skaistākos parku (vismaz aprakstos). Un tad saprotam, ka tā arī varētu būt – tas ir tik pilns! Cilvēks pie cilvēka, knapi soli paspert. Protams, visiem tiek baudīti kodi, mums vienīgajiem arī temperatūra. Bet par distanci jāpasmej. Tāpat kā pasaule pasmējās par mūsu plānu doties uz kalniem. Laikam jau tā vienkārši bija mācība – jālasa sms.

Uz slimnīcu dodamies jau laicīgi. Pa ceļam pasēžam mierīgākā parkā un sameklējam viesnīcu, tādu īsti budžetīgu. Rīt varēsim visu kārtīgāk izdomāt.

Un tad nākamais solis. Testa rezultātu saņemšana. Dodamies uz slimnīcu jau piecos. Jā, viena tante teica, ka rezultāti būs četros, nākamā, ka piecos, pēdējā, ka septiņos. Bet vidējā uzrakstīja to laiku uz lapiņas. Un tad atliek vien izlikties, ka tas ir vienīgais, ko sapratām. Ieejam slimnīcas teritorijā, paprasām apsargam, kur doties. Tas mūs aizved uz automātiskajām rezultātu saņemšanas mašīnām, kur jānoskenē izsniegtais kods. Neviena rezultāta, protams, nav. Apsargs nodomā, ka automāts nestrādā, un nosūta mūs uz citu vietu. Tur mums ilgi un dikti visu skaidro ķīniski, un mūsu tulkotājs, kas atteicis strādāt, nepalīdz. Aizsūta uz kādu ēku. Tā ir slimnīca. Patiesībā, slimnīcas enerģijas tiešām var just. Te dažreiz nepatīkamāk kā skaistā kapsētā. Nez, kāpēc. Bet tiešām – slimnīcā vienmēr ir tāda nepatīkama sajūta. Te jautājam vienam, otram, trešajam darbiniekam, līdz tiekam nosūtīti līdz kārtējiem automātiem. Nekā, rezultātu nav.

Aizejam pie māsiņām un apsarga, un sakām, ka nav rezultātu, bet lidojums jau pirms deviņiem. Tie mūs beidzot nosūta uz pašu laboratoriju. Uhh, tur radām nelielu paniku. Jā, mums ir lapele, kur viena no ķīniešu dāmām uzrakstījusi “p.m. 17:00”. Protams, viņa nezināja, cik ilgi mums aizņems visu četru posmu veikšana tam testam. Bet šī lapele ir glābējs. Laboratorijas darbinieki ņem rācijas, runā ar kaut ko par ārzemniekiem, kam pateikts nepareizs testu izņemšanas laiks. Mums tad skaidro, ka pēc testa nodošanas parasti jāgaida sešas stundas, nu nevar tagad tā, kā sagribas. Bet parādām lidojuma laiku un sakām, ka orientējāmies uz to, kas mums tika uzrakstīts. Jā, varbūt pēc šī visa slimnīcas komandai būs tāda laba apmācība – neko ārzemniekiem nesolīt. Bet reāli – šķiet visa sanākusī lidostas komanda tagad ņem mūsu paraugus bez rindas un saka, lai pēc stundas esam atpakaļ. Kā karaļi.

Visiem pasakāmies un ārpus slimnīcas noliekam somas kādā alus būvētavā, kur vietējie mūsu dziru taisa gan no piena, gan riekstiem. Un tad laiks saņemt rezultātus – 50 minūtes pirms iecerētā laika. Un laiks sēsties metro agrāk kā domāts.

Un tad paliek tas pēdējais solis – skatīsimies, vai lidmašīna ir izdomājusi lidot ātrāk? Vai Hainan sala pieņems mūsu testu, ja pavisam nesen bija vajadzīgi divi – viens 48 h tests, otrs 24 h tests? Vai vispār paspēsim sagatavoties nodarbībām, kas sākas trešdienas rītā?

Uh, Valentīndiena! Tāda, kā nekad!

**

Iepazīsim Ķīnu! „Yunnan (Juņanņa) ir kalnaina province, kas atrodas Ķīnas centrālajā rietumu stūrī. Šīs provinces platība ir aptuveni 390 000 km, nedaudz lielāka par Vāciju un nedaudz mazāka par Kaliforniju.

Yunnan austrumos dzīvo lielākā daļa provinces iedzīvotāju, dienvidos ir tropu paradīze, rietumos ir Tibeta un augsti kalni, savukārt Yunnan ziemeļos ir daļa no Juņanņas-Guidžou plato.

Tā kā liela daļa provinces atrodas subtropu augstienes vai mitru tropu zonās, Yunnan parasti ir maigs klimats ar patīkamiem laikapstākļiem. Tas ir piemērots, lai apmeklētu lielāko daļu Yunnan visu gadu.

Turklāt te pašlaik ir 13 lidostas, un vēl trīs lidostas tiek būvētas. Šī ir province ar otro lielāko lidostu skaitu pēc Xian.

Būdams viens no pirmajiem tējas ražošanas reģioniem, Yunnan bija svarīga Senā tējas zirgu ceļa tirdzniecības tīkla daļa, ko dažreiz dēvē arī par Dienvidu zīda ceļu.

Pirms apmēram tūkstoš gadiem Tējas zirgu ceļš no Yunnan veda uz Tibetu, šķērsojot tropiskās reģiona daļas, kur un tālāk uz Nepālu, Mjanmu (Birmu) un Indiju.

Un ne tikai tēja… Pateicoties maigajam klimatam un neaizmirstamajam reljefam, sākot no sniegotiem kalniem līdz sulīgiem tropu lietus mežiem, Yunnan tiek slavēta kā “savvaļas sēņu valstība”. Yunnan atrodas vairāk kā 800 šķirņu ēdamo sēņu!”

Un sākam jaunu piedzīvojumu!

Smieklīgi izskatās, kad viens “baltais” pirms lidojuma novelk slapjos zābakus, maisiņus, nomaina zeķes un paņem jaunus plastmasas maisiņus un atkal uzvelk slapjos zābakus. Jā, droši vien Eiropā mūs par trakajiem noturētu, bet te viss skaidrs – kājām taču jābūt sausām!

Par mums jau tāpat pabrīnās dīvainā paskata ķīnieši. Esam vienīgie ārzemnieki. Nez, kur reāli visi ir palikuši?

Tiekam lidmašīnā, kur paziņo – lai balansētu lidaparāta līdzsvaru, katram jāsēž norādītajā vietā. Lidmašīna pustukša, bet atkal ir tā, ka pusceļā nolaižamies uz pusstundu, lai “apmainītu” pusi no retajiem pasažieriem. Atkal visus nofilmē gan pirms pacelšanās, gan lidojuma laikā. Par to pirms tam paziņo – tas drošībai. Ķīnā tā dara. Te interesanti – vilcienā tik strikti mantas skatās, ka noņem mums pat roku dezinfekcijas līdzekli, ar ko pārlidojām pusvalsti. Lidaparātā atkal filmē. Tajā pašā laikā policijai, piemēram, nav šaujamieroču, tikai sitamie steki. Tā lūk.

Pieturā redzam, ka te somas nemētā, kā citur redzēts. Bet varbūt tas tāpēc, ka skatāmies. Bet ķīnieši jau ir civilizētāki kā “civilizētajās valstīs” – vairākās jomās.

Lai arī lidojam piecas stundas uz rietumiem, laika zona nemainās. Tā viena visā lielajā Ķīnas teritorijā. Un tā vienos naktī sasniedzam Kunmingu – Yunnanas provinces galvaspilsētu 1900 m augstumā v.j.l. Esam kalnos!

Brīnumainā kārtā arī te mums neprasa nekādus testus, vien uzreiz piereģistrējamies Kunmingas veselības kodam. Pirmo reizi uzlikts arī “vakcinēts/nevakcinēts” zīmogs. Nez, kā ar to ies.

Bet nu viens naktī, somas saņemtas, jāmeklē, kur gulēt. Izrādās, ka lidosta ir ļoti auksta, bet vismaz vaļā visu nakti, ne kā dažās vietās, kur nācās krietni pasvīst, meklējot kādu alternatīvu, kad lidostu tomēr slēdza.

Sākumā apguļamies tur, kur visi, kas gaida rītu. Ir vēsi. Bet vēl dīvaināk redzēt apkopējus, kas guļ turpat aiz lidostas stikla sienas ārā! Un ir tikai plus 4 grādi! Trakums!

Ar visām ziemas drēbēm neizdodas aizmigt, jo salst, tāpēc jau uz rīta pusi meklējam citus variantus. Lidosta gan pilna, cilvēki guļ uz grīdas. Bet ir VIP lauciņš, kur pazuduši kontrolētāji. Jā, tā nu ielavāmies slēgtajā zonā, kur nevienam uz brīdi nav jāatskaitās, un uz divām stundām atlūztam uz mīkstajiem izlaižamajiem krēsliem. Nu re, cik labi! Un neviens arī nemodina – nav ko ārzemnieku traucēt.

Pienāk rīts, pirms astoņiem paliek gaišs, dodamies uz metro. Jāparāda vien tikko iegūtie kodi, un nokļūstam Kunmingas centrā. Viesnīcai ilgi jāčakarējas, lai mūs piereģistrētu, bet neko – jau saprotam, ka esam sarežģīti. Vismaz jau rīta agrumā mums piešķir istabiņu, tur ar matu fēnu izžāvējam apavus un dodamies pilsētā!

Diena no plus 4 iesilst līdz padsmit grādiem.

Pirmo redzam Zelta templi, pazīstamu arī kā Tongvas templi, kas ir lielākais vara templis Ķīnā. Aiz Zelta tempļa atrodas trīs stāvus augsts zvanu tornis, kas tika uzcelts 1984. gadā, lai tur novietotu lielu, 580 gadus vecu vara zvanu, kas ir trīsarpus metrus augsts un sver veselas 14 tonnas.

Tempļa kompleksā cilvēku ir pārpārēm – šķiet, ka visa pilsēta tieši šodien izdomājuši doties atpūtā! Nespējam noticēt!

Diena iesilst, kāpelējot pa trepēm atkal tās biezās drēbes liekas. Bet esam pārliecināti – labāk karsti nekā auksti. Abi nav patīkami, bet pirmo var kaut kā pārdzīvot.

Te pat mums tik ļoti nebrīnās – vien daži pasveicina angliski. Tempļa komplekss ir milzīgs, ietver puķu un augu dārzus, funikulieri, tempļus, izstādes, ēdiena paviljonus un rokdarbnieku vietiņas. Negaidīti patīkami izvēršas pats Kunmingas sākums! Vietējie nāk lūgties, pat maksā 50 centus, lai trīs reizes pazvanītu zvanu, piekārtu tajā zvanu tornī (mazāku gan). Jā, dienvidos budisms un taoisms daudz vairāk jūtams kā ziemeļos. Pie mums jau ar ir tempļi, bet te tie ir tik dzīvīgi!

Plānojam izpētīt arī Kunmingas Botānisko dārzu, kam ir 60 gadu vēsture. Tā kopējā platība 44 hektāru. Tur var iepazīt Yunnan ziedus, garšaugus un kokus, kā arī retus un apdraudētus augus. Bet šoreiz gan Google mūs pamatīgi apmāna – jā, precīzas Ķīnā ir tikai Ķīnas kartes. Ārzemju aplikācijas ir tik neprecīzas, ka kļūdās arī par 20 km. Pie Botāniskā dārza netiekam, bet pa ceļam pamanījām, ka arī kāds augu expo ir populāra pietura vietējo vidū. Patiesībā, Kunminga šķiet tāda ļoti uz dabu vērsta – visur plakāti par to, ka daba jāsargā, ka jādzīvo harmonijā. Tas ir jauki.

Vietējos te grūtāk saprast tā dialekta dēļ. Arī izskatās tie daudz tumšāki un mazāki. Te diemžēl pamanām arī ielas sunīti. Mums kabatā tikai “putnu maize”, kā saucam drūpošas, pavecas maizes, uz kā ceļa laikā bieži uzduramies. Sunītis to neēd, bet galīgi kaulains, ar vienu actiņu. Nu nevaram tos dzīvniekus ceļošanas laikā aizmirst. Skaidrs, ka būs atkal gardumi kabatās. Ķīnā gan reti tādus nelaimes bērnus var redzēt, nav kā Indijā. Bet tāpat. Un tas liek apzināties, cik gan mums daudz ir dots, un cik daudz varam dalīties.

Pēc tempļa kompleksa saprotam, ka vietējie šodien kā traki uz to – ejam 20 minūtes prom no apskates vietas, bet mašīnu rindas nebeidzas. Jā, varbūt šodien kāda īpaša diena? Bet katra diena taču ir īpaša!

Tā nokļūstam Expo Dārzā. Tas ir gluži kā Botāniskais dārzs, tikai te ik pa laikam notiek arī starptautiskas izstādes. Šoreiz sākam ar dārziem no katras provinces. Atrodam arī Iekšējās Mongolijas dārzu ar visām jurtām un, protams, bez palmām. Dārzi ir skaisti, cilvēku milzum daudz. Daži pabaidās un uzvelk masku, kad ejam garām, citi tikai izsauc: ē, ārzemnieks! Tad atklājas, ka dārzs ir lielāks, kā bijām domājuši. Noskrējušies, bet apguvuši labi ja desmito daļu teritorijas. Visam gan nav laika, bet nokļūstam arī līdz koncertu vietai. Tur viens dejo uz zobeniem, cits spēlē mums nezināmu instrumentu, cits uzsit bungas. Ir drosmīgākie, kas pienāk klāt un paprasa Arčam, cik tas garš. Jā, nu vietējie te Arčam līdz padusēm.

Liekas, ka Kunmingā nekādas krīzes. Pulcēšanās ne pa jokam, un vēl trakāk ir tad, kad jātiek busā. Divi opapi, kas knapi paiet var, gandrīz izdomā sakauties par vietu. Jā, buss līdz augšai pilns. Bet no mums nebēg kā no mēra, vien ik  pa laikam papēta, uzņem kādu foto vai video. Gari un balti. Nav citu tūristu. Nez, kur tie palikuši.

Vienu gan beigās ieraugām Kunmingas vecpilsētā, kur atrodas arī ziedu un putnu tirgus. Tas kopš 1983. gada ir kļuvis par plašu publisku atpūtas, iepirkšanās un tirdzniecības vietu. Te tiešām var atrast visu veidu veikalus un stendus, īpaši tos, kuros ir ziedi un rokdarbi. Bēdīgākais, protams, redzēt tos pašus putnus, zivis, un ne tikai. Visu dienu būros tiek turēti kaķi un suņi, vardes nokrāsotas dažādās krāsās, lai tikai atrastu kādu pircēju. Bruņurupuči dzīvi vienkārši samesti čupā, daudzas zivteles jau planē mirušas. Tādi ir dzīvnieku tirgi Āzijā. Vispār nevienu “civilu” dzīvnieku tirgu nevaram iedomāties.

Tirgū atrodamas arī senlietas – monētas, nefrīta izstrādājumi, rotaslietas, porcelāns, keramikas izstrādājumi, akmens grebumi un marmora izstrādājumi. Jā, īstā vieta, kur izbaudīt Yunnan virtuvi un iegādāties suvenīrus. Puķes arī smukas, bet zvērus žēl.

Sēžamies busā un steidzam uz pēdējo pieturvietu – kādu templi, kas izrādās ciet, jo, protams, atkal greiza info. Bet nekas – vēl jau Kunmingai laiks būs! Atgriežamies rosīgajās vecpilsētas ieliņās un atklājam arī veģetārās ēstuvītes. Ir arī forša musulmaņu ēstuve, kur priecājas, ka kādu vārdu varam izspiest ķīniski. Šie savukārt angliski māk paprasīt: „Vai jūs arī esat islams?” Nē, neesam, bet tāpat jau varam ēst sēņu pelmeņus. Smejam, ka veikalā gan mūsu ķīniešu valodu vairs nesaprot. Bet neko – kopumā Kunminga mums ļoti iepatikusies. Un jau nojautām, ka tā būs.

Kunminga ir milzīga. Ar busu jābrauc vairākas stundas, lai šķērsotu pilsētu. Paliekam pašā centrā, un tad nu stundu laižam uz krastmalu.

Tur ir Yunnan Nationalities Village jeb Yunnan Etniskais ciems, kur var iepazīt Yunnan provinces 25 etnisko grupu arhitektūras stilus, reliģiskos uzskatus un to paražas.

Yunnan ir pazīstama ar savu etnisko daudzveidību. Tā ir mājvieta 25 no oficiālajām 55 Ķīnas etniskajām minoritātēm. Šeit ir vislielākā ķīniešu etnisko minoritāšu koncentrācija un vairāk nekā sešdesmit valodas un dialekti!

Un etniskais ciems ir tiešām interesants, te ne tikai piecas stundas, bet visu dienu vērts pavadīt! Palielajā kompleksā notiek gan deju un dziesmu šovi, dažādas mazās tautas demonstrē savus tradicionālos mūzikas instrumentus. Meitenes māk nopūst melodiju ar koka lapiņu, savukārt kāds cits vīrs palielās ar savu flautu, kas kalpo gan kā mūzikas internets, gan kā pīpe, ko tas pakūpina spēles beigās. Komplekss sastāv no vairākiem ciemiem, kur apskatām, cik dažādi vietējie te dzīvo, kā izskatās, kā iekārto savu mājeli. Ir vietējie ēdieni, kas mums ļoti patīk, jo tik daudz kartupeļu. Paņemam riteni, uz kura sēž divi, un tā apbraukājam visu kompleksu. Paspējam uz tērpu parādi, izrādēm un nespējam noticēt, cik gan daudz dažādu tradīciju var sastapt vienā vietā! Vienīgais, kas nav forši – ziloņu izjādes un šovi. Dzīvniekiem nav jābūt cilvēka izklaides objektam.

Un ko tik te neredzam – pat ķīnieti ar bārdu! Knaps gan tas ķīnietis, jo reāli visi te ir dažādu citu etnisko piederību ļaudis. Par mums vietējie pabrīnās, bet veselu vienu “balto” arī te atrodam. Pēc piecām stundām dodamies uz ezermalu, lai ar funikulieri brauktu augšā Western Hill, kas ir liels meža parks – dabas ainavas un kultūras relikvijas. Tas atrodas blakus Dianchi ezeram.

Apmēram 300 kvadrātkilometru lielais Dianchi ezers jeb Dian ezers ir lielākais saldūdens ezers Juņanņas provincē un sestais lielākais ezers Ķīnā. Ar gleznainām ainavām un atrašanās vietu Yungui plato ezeru sauc par “Plato pērli”. Diemžēl ezers ir ļoti piesārņots. Lai gan cilvēki centās ezeru glābt, pūliņi lielākoties bijuši nesekmīgi.

Ezers ir pusmēness formas, apmēram 39 kilometrus garš un 13 kilometrus platums tā platākajā vietā. Tās dabiskos krastus veido kalni no visām četrām pusēm. Vairāk nekā divdesmit upes „baro” ezeru, kura krasta līnija ir 163,2 kilometri.

Kalnos vēsturiskās vietas ieskauj klusi un mierīgi meži. Dragon Gate ir meža parka galvenā pieturvieta. No turienes var vērot panorāmas skatu uz ezeru un Kunmingas pilsētu. Savukārt par pašiem vārtiem ir sens teiciens – ieejot Pūķa vārtos, cilvēks kļūst slavens un veiksmīgs. Nu paskatīsimies.

Sākumā gan jātiek galā ar lielajiem cilvēku pūļiem – visi, šķiet, sanākuši tieši tad, kad mēs. Un palikušas tikai divas stundas līdz apskates objekti slēgti. Ar funikulieri esam pārbraukuši pāri ezera “kājai” un kalnā augšā, veselu pusstundu! Pa ceļam pat pamanām kādu klinšu kāpēju!

Bet tad izrādās, ka tas nav viss! Jāpērk biļete uz tiem galvenajiem vārtiem, un tad arī busiņš un vēl viens funikulieris. Vismaz tā mums skaidro darbinieki. Nu ko, noticam. Bet uz to otru funikieri ir tāādas rindas! Neko, jāstāv. Cilvēkiem ir laiks pabrīnīties. Un mums ir laiks pasmieties par to distancēšanos.  Un zini ko? Nu gluži kā pasūtīts sākas lietus. Jau pusstundu virzāmies rindā, bet vēl neredzam beigas. Skaidrs, ka nedrīkst tā laiku pazaudēt. Lai arī darbinieki domāja – funikulieris uz augšu un busiņš lejā no kalna virsotnes līdz vietai, kur esam, mēs daram citādi. Ņemam busu, ko dara retais, un dodamies pēdējo gabalu kalnā. Vismaz mums tā liekas. Tikai vēlāk atklājam, kāpēc visi tā nedara. Buss ved tikai nelielu gabaliņu – lielākais tāpat jāpievar kājām. Tikmēr funikulieris ved uz pašu virsotni, kas mums tāpat tad jāsasniedz.

Sākam kāpt. Jā, šajos augstumos v.j.l. kārtīgi var aizelsties. No sākuma, kad nebijām pārliecinājušies, cik Kunminga augstos kalnos, jau sabijāmies, ka galīgi vairs neturam. Nē, izrādās, tā ir visiem. Mēs taču visus ķīniešus arī apsteidzam, bet uzsist uz pleca gribam tiem astoņdesmit, deviņdesmit gadus vecajiem, kas arī kāpj!

Lietus, par laimi, pierimst. Un tad vienā brīdī sākas īsts “sasprūdums” – jā, tie ir tie vārti. Izrādās – tāda šaura, ļoti gara ala klintī, kas aizved līdz vairākiem templīšiem, kas atrodas uz mazas klints malas, no kurienes paveras brīnumaini skati. Bet tie pūļi! Uhhh! Esam saspiesti tajā alā kādu pusstundu, kamēr visa masa palēnām virzās pa alu uz leju, lai izietu īstajā vietā un sasniegtu tos laimīgos vārtus. Ir tikai vienvirziena ceļš, protams, viss ar zīmēm un apsargiem kārtīgi saorganizēts. Pieskaramies visam, kam ķīnieši – viņi jau zina, kur to laimīti saņemt, vai ne? Vienīgi Budam un visiem citiem dieviņiem neklanāmies. Bet ir forši. Kunminga būtu perfekta dzīvesvieta! Lai gan – mums jau visa pasaule kā mājas.

Smejam, ka ala noved lejā līdz busiņam, un atkal tas kāpiens jāuzsāk vēlreiz – lai tiktu līdz funikulierim un to izmantotu lejupceļā. Arča izmet – mēs jau vienmēr kaut kā pret straumi. Neko – pakāpelējam pamatīgi, un tad arī izbaudām atvērtā pacēlāja braucienu pāri koku galotnēm. Šis parks ir tik skaists! Un tagad, kad pacēlāji uz augšu mums skrien garām, vietējie ir arī drosmīgāki – katrs otrais uzsauc “Hello!” Nu ja – tagad pasaki un aizbrauc – nav jājūtas neērti pie tā ārzemnieka. Starp citu, redzam vēl vienu “balto”.

Un tad esam lejā līdz tam kalna viducim, kur aizveda pirmais brauciens. To otro posmu negribam braukt ar padārgo funikulieri, bet uz busiem rindas pusotrs kilometrs. Ķīnā gan viss operatīvi un viens pēc otra drīz brauc busi pēc pasažieriem. Bet neko – mēs ar kājām soļojam lejā. Pēc kāpiena ceļš lejā ir foršs! Smejam – kā ejam ķīniešiem garām, ik pa laikam kāds sāk runāt angliski. Maģija – vajadzētu tikai rēķinu piestādīt.

Un vakars klāt. Dodamies uz Vecpilsētu, tur, kur viesnīca. Lai arī Kunmingā vēl tik daudz, ko redzēt, esam apskatījuši galveno no galvenā, un laiks doties dabā!

“Ārzemnieks!” opim izkrīt nūdele no mutes un tas steidz mūs apturēt pie ieejas. Jā, jau rīta agrumā laižam prom no Kunmingas uz Jiuxiang Scenic, ko sauc arī par Karsta alu muzeju. Tā ir simtiem kaļķakmens alu kopa, kas veido lielāko šādu kompleksu Ķīnā. Tas atrodas apmēram 40 kilometrus no Akmens meža. Gan Jiuxian Scenic Area, gan Akmens mežs ir kaļķakmens veidojumu ainavas. Ir teiciens, ka “Kunmingā cilvēki var novērtēt akmeņu mežu virs zemes un kaļķakmens alas pazemē”. Uz pazemi gan, šķiet, brauc retais ārzemnieks. Vismaz ar busu. Saskrien vairāki darbinieki, jo mēs jau nesaprotam, ko tie saka, un nemākam atbildēt uz jautājumiem. Ir viens pacietīgāks, kas to pašu ķīniešu jautājumu atkārto lēnāk līdz” uzķeram” kādu vārdu no vīra sacītā. Tāpat jau jārada pases, izsekošanas kods, veselības kods, telefona numurs. Un jāizmēra temperatūra. Apsargi rācijā paziņo kasēm, ka tūliņ ārzemnieks ieradīsies pirkt biļeti. Un tad jau biļete rokā, mūs aizved līdz pareizajam busam, kur katrs iesēžamies citā vietā, lai somas arī varētu salikt. Smieklīgi, ka kāds ķīniešu opaps ļoti grib apsēsties man blakus, bet tad, kad Arča jau sāk pārkārtoties, tas aiziet uz busa beigām – tad jau nav jēga mēģināt.

Brauciens ilgst stundu, un tad esam sasnieguši pirmo pilsēteli ārpus Kunmingas. Noplukusi, te dzīvo tās etniskās grupas – mazi tantuki un onkulīši, kas runā citā mēlē. Bet tas nav galapunkts. No šīs savukārt ņemam citu busiņu (internetā var atrast braucamo ieteikumus). Tad gan sākas ceļš pa nolaistiem ceļiem. Tādiem bedrainiem, nedaudz atgādina Latvijas ceļus ne tik populāros ceļa posmos. Ir arī vietējie, kam, nez kāpēc, ir karsti, un tie atver autobusa logu. Ārā lietavas, ko jau laika ziņās radīja. Jā, nekāda atpūta, bet īsts piedzīvojums. Savelkam savas ziemas drēbes un pēc vēl stundas brauciena sasniedzam ainavisko parku. Tepat ir viesnīca, kur paliek daudzi ķīnieši. Mums arī tiek iedota istabiņa, pat pases neprasa. Jā, tūristiskās vietās ir tik daudz vieglāk! Ķīnas ziemeļi mums ir īsts izaicinājums.

Istaba ir brīnišķīga, bet jāmaksā arī savi 15 eiro, kas Ķīnā jau ir padārgi. Bet tepat soļa attālumā ir dabas parks. Mēs gan paši sevi salamājam par to, ka bijām domājuši – viesnīcas ēstuve būs vienīgā šajā nekurienē, un atļāvām sevi tur apčakarēt. Bet jāatceras taču, ka tur, kur ir ķīnieši, ir ēdiens! Pat dziļākajā alā ķīnietis ceps maizītes. Jā, virtuve šajā reģionā mums ļoti patīk. Nav tik daudz gaļas kā ziemeļos.

Un tā dodamies iekšā parkā. Tas ir liels un tiešām iespaidīgs. Tās alas, tie kanjoni! Biļetes cenā, kas ir 7€, iekļauts arī laivas brauciens dziļajā ielejā. Tad skaists gājiens cauri milzīgiem alu kambariem, ko vietējie te krāsaini izgaismojuši. Pasakaini, tiešām.

Ķīniešu ir padaudz, bet lielākā daļa ierodas vēlāk, uz pēcpusdienu, kad esam jau visu skaistumu uzņēmuši. Tad arī lietus, protams, pierimst. Mēs gan nedomājām, ka tik ātri tiksim cauri – paliek laiks arī UNESCO ierakstītajam Akmens mežam. Lasām tā – ģeologi apgalvo, ka Akmens mežs ir tipisks karstu (īpašu kaļķakmens veidojumu) topogrāfijas piemērs. Apmēram pirms 270 miljoniem gadu — Paleozoja laikmeta periodā — šis reģions bija plaša jūra. Laika gaitā litosfēras kustības pakāpeniski izraisīja ūdeņu atkāpšanos un kaļķakmens pieaugumu. Pastāvīgās erozijas dēļ apgabals attīstījās tā, kā to var redzēt pašreiz. Slavenais “mežs” gan nav tik tuvu. Kalns jau ar to transportu ir kā ir.

Jāņem tas viens buss līdz pusceļam un tad jāmaina cits uz citu kalnu galu. Arī laika nav tik daudz, cik mēs gribētu, bet mēģinām. Kāpjam zināmā busā un dodamies nezināmo transportu meklējumos. Buss gan kust tik lēni un gaida tik ilgi, ka šķiet – nepaspēsim. Šoferim vienā rokā termoss, starp pirkstiem cigarete, ar otru tas stūrē. Tikmēr mazie, interesantā paskata “ķīnieši” skaļi bļaustās.

Sasniedzam to pilsētiņu, kur jau iepriekš bijām, un kur būtu jāmaina autobuss uz otru parku. Bet izrādās, ka busā pulkstenis bijis nepareizs, un palikušas tikai divas stundas līdz parka slēgšanai! Mums gan to parka darba laiku palīdz noskaidrot policijas darbinieki, bet tad tie arī pasaka, ka šodien nepaspēsim. Uhh, tāda braukāšana, un viss pa velti? Bet neko jau vairs nevar darīt. Šodien būs krietnas septiņas stundas pa transportiem.

Bet, ja jau esam ieradušies, jāizpēta pilsēta. Tā izrādās paliela, un nemaz nav tā kājām izstaigājama. Atkal busiņš un laižam uz vienu templi. Vismaz viena vieta jāredz!

Un tas ir Yanquan templis Yiliang apgabalā. “Yanquan apgabals ir pazīstams ar “Deviņu pūķu mūri” – tas ieņem 3. vietu starp tāda veida tempļiem Ķīnā; un Shuyu avotu, kas nodēvēts par “Pirmo avotu Yunnan”; kā arī Wanfo klinti – Fengšui labāko vietu Yunnan provincē.” Templis atrodas Akmens un Strautu kalnā – nosaukums dots tieši daudzo avotiņu dēļ. Un jau no 1300tajiem gadiem te celtas pielūgsmes vietiņas, un tagad te nāk vietējie – gan taoisti, gan budisti vienkopus. Pa ceļam uz tempļu kompleksu mūs gan pārsteidz krusa. Jā, šodien laikapstākļi ir ekstrēmi. Bet vismaz nav mīnusu! Arča vien nopūšas – kāpēc tie ķīniešiem tempļi kalnos jāceļ. Jā, pēdējās dienās kāpelējam ne pa jokam! Bet interesanti, ka mums priekšā kāpj divi opīši ar cigaretēm zobos. Uzkāpj, nopīpē, nometas ceļos, palūdza, un iet mājās. Mēs gan izstaigājam vairāk, un tad arī laiks atgriezties pusotru stundu brauciena attālajā parkā, kur ir mūsu viesnīca. Te gan sameklējam lētāku ēdienu, un vietējie ir ļoti draudzīgi un priecīgi, ka pērkam no viņiem kaudzi Kartupeļu. Tie noprasa – cik cilvēkiem? He, mēs divi vien. Te forši, ka uz oglēm tiek cepti kartupeļi – nu gluži kā ugunskurā. Un tad tie apbērti ar kārtīgu piparu devu. Te ir ass ēdiens, un vietējie smej, ka mums arī nav iebildumu pret asumiņu. Turpat pie ielu ēdienu gatavotājiem ir arī vīri, kas uzvelk tik milzīgu pīpi, kādu vēl nebijām redzējuši. Jā, te jau pīpē visu ko.

Dodamies uz autoostu, kur kasieri nesaprot, kāpēc mēs atkal gribam doties tajā garajā, neērtajā ceļā. Jā, nebijām sapratuši, ka mūsu izvēlētais variants nebūs prātīgs, un tāpēc tagad jāpabraukājas. Bet viss pieder pie lietas – vakarā atgriežamies viesnīcā, un bāžam apavos fēnu. Jāgatavojas rītdienas pārbraucieniem!

Laižam! Šodien jātiek uz Akmens mežu un arī uz Dali pilsētiņu 3 stundu braucienā no Kunmingas. Jā, ar ierobežotu laiku ir tāda skriešana, bet tik daudz šajā provincē ko apskatīt! Nav brīnums, ka šo sauc par skaistāko Ķīnas provinci, tā patiešām ir! Ķīnā var atrast visu – senās pilsētas, apbrīnojamus arhitektūras darbus, metropoles, neparastas tradīcijas bet galvenokārt – tādu dabu!

Un Yunnan ir tieši dabas mīļotāju paradīze! Busi gan mūs neklausa, stāv vairāk kā brauc, bet mums ir plāns, kas jāizpilda. 40 minūšu vietā braucam pusotru stundu. Tas nav labs sākums. Šoferis norunā ar pasažieriem visu ceļu, protams, neaizmirstot aprunāt arī mūs. Ko saka, nezinām, bet vārds “ārzemnieks” un visu uz mums pavērstie skatieni daudz ko pasaka priekšā. Te publiski apspriest “lietas” ik ok. Kāds pasaka, lai uzvelkam masku, bet atliek norādīt uz apkārtējiem – nevienam to nav. Un kāpēc gan mums būtu “jāapgriež” sev skābeklis? Mēs testējamies krietni biežāk kā vietējie – Ķīnā jau toč pārliecinās, vai ārzemnieks ir vesels vai ne. Nedaudz diskriminācijas, bet ir ok – tas te uz visiem galiem, un lielā mērā mēs esam ieguvēji.
Vienīgais, kur neesam ieguvēji – tas ir laiks. Saprotam, ka nevaram atļauties braukt ar vēl vienu busu, jo jau šodien mums jābūt Kunmingas otrā galā, kamēr mēs esam kalnos pretējā virzienā. Tad nu meklējam braucējus. Ir veci opapi, kas pa 10€ piedāvā izvizināt līdz tam akmens mežam ar savu mocīti, bet tas jau ar iet lēnām. Būtu forši, bet atrodas arī lētāks Didi braucējs. Atkal dumi, ka pazaudējuši esam veselu dienu, neaprēķinot distances, neapskatot visus pārvietošanās veidus. Bet neko – vairs jau nav jēgas pārdzīvot. Līdz šim katru ceļa dienu esam ko jaunu piedzīvojuši, un tas ir galvenais. Ķīna ir burvīga!

Sasniedzam Akmens mežu. Biļešu kasieres atļauj mums somas atstāt kādā istabiņā. Un dodamies. Akmens mežā reti kāds koks, bet akmeņu kalni gan! Tie radās, kad te guļošais kaļķakmens tika bojāts un saplaisāja, tad vertikālās plaisas to sadalīja. Ūdens tecēja klintīs gar šīm plaisām, un radās izolētas akmens kolonnas un stabi, padziļinot un paplašinot plaisas. Un tā nu šie stabi veido Akmens mežu. Pastaigu takas ir garas un interesantas. Un forši, ka ir arī informācija angliski! Izrādās, ka melnbaltais akmens savu nokrāsu dabūjis tā – baltākās svītras veido akmens ar lielāku kaļķa sastāvu, savukārt melnajā vairāk dolomīta. Un dolomīts ir noturīgāks pret lietu, kamēr kaļķis izskalojas un veido tādas kā kabatiņas. Tāpēc akmens sienas izskatās kā sūklītis. Daži akmens bluķi sagāzušies zemestrīču rezultātā. Te redzami arī milzīgi caurumi akmeņos. Izrādās, senāk viss bija zem ūdens, un tad tos lielos akmens “logus” izskaloja upes. Veģetācija no seniem laikiem bija izzudusi, bet tā, kas te redzama, ir dabīgi veidojusies, bez cilvēka pirksta, un tas nozīmē, ka tā ir visdabīgākā šim reģionam. Šādi akmens meži pasaulē ir populāri četrās vietās – Madagaskarā, Malaizijā, Papua Jaungvinejā un te. Ir tiešām aizraujoši te būt, ložņāt caur akmens sienām un paskatīties uz tām arī no augšas! To dara arī daudzi ķīnieši, un tie visi vienmēr neaizmirst arī izsaukties – ārzemnieks! Ārzemnieki, kur jūs visi esat?? Nesaprotami, bet te tiešām esam liels brīnums.
Laikapstākļi šodien ir pasakaini – spīd saulīte, plus 15 grādi. Bet priekšā atkal īsts transportu haoss.
Jā, te nav tik viegli pārvietoties, un arī interneta ieteikumi nestrādā. Daudz izpalīdz paši darbinieki, ar ko pat ķīniski izdodas parunāt. Noskaidrojam, ka no šīs vietas vispār publiskais transports neiet, un nākas soļot, meklējot lielāku ceļu. Mums pa 20€ piedāvā pasūtīt īpašu taksi, kas mūs aizgādātu uz Kunmingu, bet nolemjam pataupīt naudiņu un doties lētāku braucamo meklējumos. Soļojam ar visām somām kā tad, kad ceļojām tā – pa īstam. Tagad daudz lieku drēbju, jo esam nolēmuši doties uz augstumiem. Jā, nav viegli izvēlēties starp apskates vietām šajā provincē, bet – ja jau ziemas apģērbs līdzi – brauksim kalnos, līdz pašam Tibetas slieksnim.

Pa ceļam uzejam augļu tirgotājus, kas mūs neapmāna, jo citi arī iepērk gardumus, un skatās, kādu cenu pārdevējs sauks tūristam. No ananasu tirgotāja saņemam trīs ananasus pa eiro, un vīrs tos vēl notīra un sagriež! Par tādu pašu naudiņu nopērkam arī maisu mandarīniem. Un tad noķeram arī Didi šoferīti, kas par eiro mūs nogādā autoostā.

Izrādās, ka tā gan nav īstā autoosta, vietējie mums norāda uz citu, un tad nu mazajā ciemā kā divi citplanētieši soļojam un biedējam vietējos. Dumais vīruss. Tagad jau daudzi no “baltā” arī pabaidās. Skaidrs, ka nekad ceļot nevarēs kā senāk. Bet nu kaut kā jau mēģināsim!
Arī īstais buss atrasts, dodamies uz Kunmingu kopā ar mazajiem, tumšajiem tautiešiem, lai kāptu vilcienā uz savu nākamo galamērķi. Pēc autobusa metro, pēc trim dažādiem metro braucieniem – vilciena stacija. Smejam, ka metro vienmēr pārbauda visus šķidrumus, un, kad sakombinējam ūdeni ar visādiem vitamīniem, vietējie netic, ka nav šņabis vai kaut kas bīstams. Tad osta un skenē kārtīgi. Savukārt vilciena stacijā rindas un biļetes. Un visbeidzot – vilciens, kas kavējas gandrīz stundu. Jā, viss šodien notiek vēlāk kā plānots, bet neko – arī tas pieder pie pieredzes!

Vilcienā uz Dali ir neskaitāmi daudz ļaužu – gluži kā svētkos, lai arī tie jau beigušies. Neko, plūstam milzīgajā cilvēku jūrā, saņemam savas vietas un atvadāmies no Kunmigas. Zinām, ka esam izvēlējušies pareizo virzienu. Uz kalniem un kanjoniem!

**

Iepazīsim Ķīnu! „Kunminga, Junaņas provinces galvaspilsēta ar 6,6 miljoniem iedzīvotāju, ir pazīstama kā “Mūžīgā pavasara pilsēta” tās patīkamā klimata un visu gadu ziedošo ziedu dēļ. Ar vairāk nekā 2400 gadu vēsturi, tā bija vārti uz slaveno Zīda ceļu, kas veicināja tirdzniecību ar Tibetu, Sičuaņu, Mjanmu, Indiju un citām valstīm. Pilsēta atrodas kalnu ielejā, tā bija stratēģiski svarīgs punkts dažādām impērijām un karaļvalstīm. Otrā pasaules kara laikā tā bija stratēģiska sabiedroto pilsēta un piegādes bāze. Kunmingā ir ļoti laba gaisa kvalitāte. Tās gaisa kvalitātes indekss (AQI) parasti ir aptuveni 38, līdz ar to Kunminga ir viena no piecām lielākajām Ķīnas provinču galvaspilsētām ar vismazāko gaisa piesārņojumu. Junaņā dzīvo 25 no 55 oficiālajām Ķīnas minoritātēm, tāpēc te ir milzīga kultūru daudzveidība.

Un laiks doties tālāk!

Sasildījušies, pagulējuši, no rīta esam gatavi ceļam. Šoreiz sagaida nelaimīgs viesnīcas apsargs – tik agri jāceļas un jāpārbauda, vai viss kārtībā ar istabiņu. Skatāmies, ka Heilongjang reģionā atklājas arvien jauni saslimšanas gadījumi. Jā, jātiek prom, kamēr nekas nav aizslēdzies. Tikai trakākais – ja tagad reģionu ieliks sliktā sarakstā, tas ietekmēs visus mūsu turpmākos ceļus, jo veselas 14 dienas uzrādīsies, ka esam te bijuši. Un tas nav labi. Bet tā strādā tie izsekošanas kodi.

Esam pat izvēlējušies drošāko reisu. Līdz nākamajai pieturvietai 3140 km un sešu stundu lidojums ar pieturu kādā no pilsētiņām pa ceļam. Bija izvēle starp diviem lidojumiem, un paņēmām to, kas piestāj pilsētā ar mazāk saslimšanas gadījumiem. Jā, tieši tik sīki viss jāizplāno.

Apsargs no mums atvadās. Interesanti, ka šajā viesnīcā pirmoreiz mums prasīja ne mūsu īstos, bet gan mūsu ķīniešu vārdus. Jā, tādi mums ir. Nez, ko ar tiem šie darīs. Apsargs gan paprasa pāris juaņas par zobu birstēm – laikam apmulsis rīta agrumā. Parasti Ķīnā tās ir iekļautas istabiņas cenā. Un pati istabiņa ap desmit eiro. Esam iemācījušies lietot Ķīnas aplikācijas lētākajiem variantiem.

Un tā laiks atvadīties no Harbinas. Ledus festivāls bija super – aizmirsām pieminēt, ka ledus klučos atradām pat sasalušas zivis! Un, lai arī sākumā domājām, ka sūtīsim ziemas drēbes atpakaļ uz Maņdžouli ar kurjeru (kas Ķīnā lēti un ātri), nolemjam tās paturēt, jo arī dienvidu kalnos tāpat būšot tikai ap 5 grādiem. Jā, un te vēl ziņās visu laiku par Lietuvu runā tikpat daudz, cik par Olimpiskajām spēlēm. Tas laikam tāpēc, ka mūsu kaimiņi atvēruši Taivānas vēstniecību. Un tas Ķīnai tiešām neaptīk.

Nokļūstam 40 km attālajā lidostā – šoreiz ar Didī braucēju, kas izmaksā ap 10 eiro. Un tur nu mūs aptur pie durvīm un prasa tos pašus kodus, kuru mums nav! Ko tagad darīt – vai tad lidostā arī nelaidīs? Pases skenerī neiet cauri, ja tās nav reģistrētas tam dīvainajam kodam. Tik sarežģīti! Vai Ķīnā vispār ir kāds „legāls cilvēks” bez telefona un WeChat aplikācijas?

Bet lielākais atklājums ir tad, kad lidostas darbiniece mums parāda, kā šo kodu iegūt. Jā, nedaudz jāsamāna dati, jāieliek nepareizas adreses un tad jāapstiprina, ka nemelojam un esam gatavi stāties likuma priekšā par nepareizi teikto, bet tiekam pie koda! Mēs tiekam pie koda lidostā! Skaidrs, ka nākamajās reizēs Harbinā būs vieglāk.

50 eiro biļetes cenā iekļauta arī 20 kg bagāža, bet mums ja nekā nav – vien viena lielā mugursoma, pilna drēbēm, un otra ar datoru un pāris skolas kladēm, jo domājam strādāt no dienvidiem. Turpat pie bagāžas nodošanas ziņojumi vēsta, ka aizliegts pārvadāt „dīvainas formas” dzīvniekus, kā, piemēram, „bruņurupučus, ķirzakas, un citus”. Kaķus un suņus var – bet tikai ar atļaujām. Un tas ir vienīgais veids, kā dzīvnieku saimnieki var pārvietoties ar spalvainajiem draugiem, jo tos vilcienā un autobusā nevar ņemt. Vien privātajā auto. Bet Ķīnā tās distances ir tik milzīgas, ka tas būtu izaicinājums.

Pirms rokas somu pārbaudes prasa testus, un tas arī viss. Viegli tiekam cauri un tad arī gaidām iekāpšanu. Lidostā vienmēr pieejams arī karstais ūdens, vietējie jau sagatavojuši roltonu pirms lidojuma. Lidostā esam vienīgie ārzemnieki, un kārtīgi arī izstaigājamies. Smejam – nu tā, lai vairāk kontaktpersonas.

Un tad kāpjam lidmašīnā. Beidzot stjuarti nav pārvērtušies par kombinezonu cilvēkiem, bet reāli nēsā tikai maskas un caurspīdīgās brilles. Jā, arī cimdiņus. Tad paguļam, tad paēdam (ir arī bezmaksas maltīte – rīsi, kāposti un vista, ko atstājam maliņā). Ir tēja un kafija, sulas. Bet pirmo reizi nav alkohola. Dīvaini – ziemeļos tas tik ļoti populārs visās vietās!

Un lidojam. Pēc trim stundām piestājam kādā vietā, ātri vien nomainās puse lidmašīnas satura, un vēl trīs stundas. Un esam Xiamen! Kad jākāpj ārā no lidmašīnas, tik sirreāla sajūta – silti! Kā Arča saka – neticami, ka var bez cepures!

Ātri izejam cauri pārbaudēm. Testus vairs neprasa, tikai dažus no izsekošanas kodiem. Un tie mums visi tagad ir. Un tad – un tad izejam no lidostas! Neticami! Apkārt zaļš, palmas.. Dzied putni! Lai cik skaista un saulaina mums tā ziema, šis siltums ir tik daudz dzīvīgāks! Tik burvīgi!

Neņemam taksi, meklējam busus. Jā, ir grūtāk, atkal ir tas vietējo akcentiņš, bet drīz traucamies iekšā pilsētā. Apkārt daudzdzīvokļu ēkas, bet nu jau zaļumos un ziedos. Tieši tik burvīgi ir atrasties dienvidos! Smejam, ka mēs esam tie „trakie” – ja daudzi saka, ka tagad aukstais laiks pilsētā, jo „tikai +15 grādi”, tad mums ir – oho – no -15 uz +15?  Esam ārā ar krekliņiem, kamēr citi mēteļos! Atceramies, ka pirms pāris gadiem šādu šoku piedzīvojām no Hošiminas iebraucot Hanojā (Vjetnamā). Bet tad – no plus 30 uz plus 15. Kas tagad mums liekas karstums, tad bija īsta ziema. Jā, cik interesanti!

Pilsētiņa jau tagad liekas skaista, bet mēs soļojam uz viesnīcu, kas nemaksā pat 10 eiro. Vien pāris vietējie pabaidās, bet ir dadzi, kas nestaigā maskās, un šķiet, ka tie daudz vairāk pieraduši pie ārzemnieka. Mēs pat pirmajās minūtēs pāris „baltos” ieraugām! Jā, šī ir ārzemnieku iemīļota vieta. Senāk, kad vēl ārzemnieki Ķīnā varēja kā strādāt nelegāli, ar tūristu vīzu, Xiamen bija ideāla vietiņa. Tad, lai tūristu vīzu atjaunotu, ārzemnieki devās uz Taivānu, kas tepat blakus. Pasēdēja pāris stundas (it kā izbrauca no valsts), un atkal iebrauca Ķīnā. Taga jau tā nevar, bet ārzemnieki tāpat te palikuši.

Saņemam istabiņu bez logiem, bet ļoti glītu. Un caurspīdīgajai tualetei pat ir aizkariņi. Te tas Ķīnas fetišs – caurspīdīgas tualetes. Pieņemšanā puisis runā angliski un pat pasaka – kodus nevajag – ja jau tikām Xiamen, tad jau esam droši. Pirmo vakaru pavadām izstaigājot gājēju ielu, kur lielākoties notiek liela iepirkšanās, un krastmalu, kas ir desmit minūšu gājiena attālumā. Burvīga vietiņa. Mēs jau mīlam Xiamen!

Viesnīciņā pa deviņiem eiro ir labi. Pat sildītāju pa nakti ieslēdzam! Vien gultas nedaudz čīkst, un – ja Arča grozās – tad jāmostas augšā. Bet tas palīdz piecelties ātrāk. Jau sešos rītā esam gatavi piedzīvojumiem! Un te saulīte aust ātrāk. Vien apmācies – līst lietus, un plus 10 grādi, Nav patīkami, bet nevar pat salīdzināt ar to sasalumu ziemeļos.

Dodamies uz Gulangyu salu, kas ierakstīta UNESCO un Ķīnā atzīta kā AAAAA apskates vieta (vislabākā). “China National Geographic Magazine” šī sala izvēlēta piecu skaistāko pilsētas rajonu topā; tā pazīstama arī kā “Jūras dārzs”. Te ir daudz neskartu ēku Ķīnas un ārvalstu arhitektūras stilos. Salas iedzīvotājiem patīk mūzika, un bieži te var dzirdēt klavierspēli. Bet nekas nav tik viegli. Jau bijām redzējuši prāmi, bet šoreiz mums ar to liedz braukt. Jādodas uz „tūristu prāmjiem”, kuri, protams, dārgāki, bet kur tā „drošības kontrole” esot lielāka. No sākuma gribas visam atmest ar roku, jo līdz tam otram prāmim distance liela, atkal tā čakarēšanās, autobusi neiet, un vispār – slapji. Bet tad saņemamies un atceramies – mēs taču ceļojam, un ceļošana ir tieši tāda – ar visiem sarežģījumiem – lai atkal un atkal patestētu savu pacietību un savu radošumu lielajā Ķīnas dzīvē.

Arī pabrokastojuši vēl neesam, jo nevaram vēl pieņemt, ka Xiamen ir uz pusi dārgāka kā mūsu visas ziemeļu pilsētas. Jā, tāpat jau salīdzinoši lēti ar Latvijas cenām, bet tāpat. Arī samaksāt varam, tomēr vienmēr izsveram, vai cena ir pieņemama pirkumam. Un – ja zināms, ka var arī lētāk – tad taču tā varēšana jāatrod!

Beigās arī nokļūstam līdz tūristu prāmim. No šī termināla iet arī kuģi uz Taivānu, kas tepat rokas stiepiena attālumā, ir prāmji uz sauszemi (esam uz salas), un tad uz to otru saliņu. Jārāda tests (kas, par laimi, vēl derīgs – te skatās tās 48 stundas), prasa kodiņus, kas šajā provincē ir tik ļoti saprotami! Te tiešām ārzemniekam ir tik vieglāk – tikai tāpēc, ka ārzemnieks te nav retums kā ziemeļos. Te pat biļešu kasēs daži var izspiest pāris vārdus angliski!

Un tā sēžamies prāmī uz salu. Ārā līst, bet mēs uz klāja izbaudām braucienu. Un tad – neticam savām acīm – delfīni! Oho! Tie lec ārā no ūdens un atkal pazūd. Un tepat netālu! Par to pat nenojautām! Nu re – arī lietainajā diena pavērsās uz saulaino pusi!

Pē pusstundas brauciena nokļūstam uz saliņas un tur dodamies īstā pārgājienā. Šo mazāko salu iespējams izstaigāt ar kājām. Ir vairāki muzeji, ir vairāk dabas parku. Ir ieejas maksas, bet par desmit eiro saņemam komplekso biļeti un varam ieiet it visur. Un skaistākais noteikti ir Saulrieta kalns, no kurienes pati Xiamen paveras no augšas! Brīnumskaisti! Turklāt lietus pāriet un debesis noskaidrojas – un tieši laikā!

Ir daudzi apsargi, bet neviens kāpējiem neaizrāda par to, ka masku nav. Vien dažreiz pie biļešu pārbaudes saka, ka neder auduma maskas – vajag zilās, kas „tiešām pasargā”. Bet, tiklīdz sākas kāpiens, visi, protams, tiek no maskām vaļā – jāelpo taču! Pēc kalna dodamies uz skaistiem dārziem, krastmalu, pāris muzejiem, kas mūs gan reti aizrauj, un apbrīnojam senās ķīniešu mājeles. Sala ir tiešām brīnišķīga! Un ūdens jūrā nepavisam nav auksts! Lai arī Xiamen tagad skaitās ziema, ūdens ir siltāks kā Jaunzēlandes vasarā!

Pēc salas apskates atkal kāpjam prāmī. Piecas stundas paskrējušas nemanot! Arī soļu skaitītājs beidzot laimīgs!

Drīz dodamies uz Xiamen universitāti, ko atzīst par skaistāko Ķīnā. Jā, viss komplekss ir skaists – pauguru un ziedu ielenkumā. Un turpat ir arī templis – viena no budistu svētajām vietām Fudzjanas dienvidos. Atkal skaists templis, un tik daudzi ķīnieši te nāk ko lūgt! Jā, Ķīna gan ir valsts bez reliģijas, un tikai sešas vispār ir atzītas. Bet budisms tomēr te ir sastopams, un tie tempļi jau ir brīnumskaisti!

Pēc tempļa apmeklējuma dodamies uz Hulishan cietoksni – celtu Qing dinastijas laikā. Ir liels, ar daudz dažādiem lielgabaliem, kas te tika izvietoti laikā, kad Ķīna karoja ar Japānu. Šī jau arī ir vieta, kur pludmales mīnēja, lai te neviens krastā nevarētu piestāt. Bet, lai arī teikts, ka var just šajā pilsētiņā militāro klātbūtni – tā nebūt nav. Šis cietoksnis ir vienīgā vieta, kur varētu par ko tādu aizdomāties. Pakistāna – tur varēja just militāro klātbūtni!

Gar burvīgo pludmali dodamies uz kādu no Xiamen apgabaliem, kur vakarā jābūt mazai ballītei. Krastmalā cilvēki atpūšas. Lielākoties tie ir iebraukušie ķīniešu atpūtnieki. Ir rokdarbnieki, kas savus darbiņus izliek dēļu gājēju ceļa malās. Ir gardu ēdienu pārdevēji. Un beidzot ir lētāk! Redzam pat vienu peldētāju un vēl trīs ārzemniekus! Zini, Ķīnā tiešām ārzemnieks kļuvis par tādu kā retu sugu. Vispār ceļotājs kā tāds, jo visi sabiedēti ar „pasaules galu” = jauno vīrusu.

Redzam, ka te katra vietiņa ir paredzēta milzīgu masu „kontrolēšanai”. Arī Ledus festivālā mūs – pāris cilvēkus – sagaidīja desmit biļešu kontrolieri un padsmit informācijas darbinieki. Te tāpat – uz prāmja darbojas neskaitāmi cilvēki, bet nav jau vairs to apmeklētāju baru. Žēl tos, kas uzturēja sevi ar tūrismu.  Sevišķi rokdarbniekus. Tagad tāda bēdīga situācija. Lai arī Ķīnā jau tāpat vairāk to cilvēku un kustības kā citās zemēs. Varbūt vēl Meksikā labi, jo tie ceļotājiem pat testus neprasa, kur nu vēl kaut kādu vakcīnu. Forši saprast, ka krīze lielā mērā ir arī izvēle.

Arī „ballīšu rajoniņš’” pieklusis. Tāpat mazajās, šaurajās ieliņās ir veikaliņš pie veikaliņa – vietējie pārdod īpašus, tepat rokām gatavotus saldumus, dažādas tējas, jūras veltes, augļu kokteiļus, suvenīrus un ko tik vēl ne! Jā, šīs ieliņas domātas tūristiem, kas īsā laikā vēlas izbaudīt maksimāli daudz tradicionālā! Tā kā mēs neēdam 90% no piedāvātā un neko nesamu pirkt nevēlamies, visu vien izstaigājam un papriecājamies par spožajiem skatiem.

Un viss, mūsu diena noslēdzas septiņos vakarā, kad satumsis un paliek vēsāk. Jāsāk plānot tālākais ceļš. Ziņās rāda, ka Hangzhou vīruss pārņem citas provinces. Vēl ne „mūsējās”. Bet reāli – plānot uz priekšu nevar. Mēs jau cenšamies iegādāties lidojumu vismaz divas dienas iepriekš. Bet cenas daudz nemainās. Vien tā gatavība – ātri jātaisa testi, ātri vienmēr jābūt rezerves plānam (un ne tikai vienam). Katrā ziņā Jauno gadu gan vēl vēlamies pavadīt Xiamen!

No rīta atklājas, ka paspējām pat nedaudz iedegt tajā īsajā brīdī saulītes. Bet šodien gan apmācies, dodamies uz Botānisko dārzu. Jau no paša rīta mūs viesnīcā sveic: Laimīgu Jauno gadu! Jā, šī ir īsta jaungada sajūta! Izrādās, ka arī metro braucieni šodien bez maksas, un tāpat ir arī visos apskates objektos! Tā nu tiekam botāniskajā dārzā bez maksas! Un to izmanto ļoti daudzi. Wanshi Botanical Gardens jeb Xiamen Botāniskie Dārzi faktiski sastāv no vairākiem kopā apvienotiem dārziem. Te var ieraudzīt augus un kokus, kas sastopami gan vietējā mērogā, gan visā pasaulē. Ir rožu dārzi un vesels lietus mežs, ir palmu, bambusu dārzi un ir arī kaktusu dārzi, kur kaktusi ir trīs Arču augumā. Tik liels ir šis komplekss, ka pat apmaldāmies mazajās kalnu taciņās, kuras neizvēlas visi gājēji! Arī Botāniskajā dārzā ir trenažieri, un ir arī ārzemnieki – vienu pamanām sarakstos, otrs pajautā mums pēc foto.

Ķīniešu ir daudz, bet tikai mums apsargs prasa uzvilkt maskas – nekas, ka citiem nav. Nu ja – tā jau ir, ka pilsētā izlikti plakāti ar bildēm, ka slims ārzemnieks šķauda un nav uzvilcis masku, kamēr ķīniešu mamma mēģina no šķīstošajām siekalām pasargāt savu meitiņu. Jā, nu ārzemnieks te ir nedaudz noziedznieks. Daži vietējie pabaidās un, mums garām ejot, ātri kabatā meklē masku, citi atkal priecīgi nāk klāt un mēģina kaut kā aprunāties. Žēl gan, ka pēc tiem skaistajā parkā arī paliek atkritumu kaudzīte. Bet tur jau darbs neskaitāmajiem apkopējiem.

Pēc parka dodamies uz krastmalu un izīrējam velo, lai pabrauktu kādu gabaliņu pa Huandao apvedceļu, kas ir Xiamen starptautiskā maratona galvenā trase un pazīstama kā pasaulē skaistākā maratona trase. Mums no sākuma prasa tūristu cenu par braucienu, bet esam turpat blakus ķīniešiem, kas pat savu zemo cenu nokaulējuši, un šo to jau ķīniski saprotam. Neko – tantei arī mums jādod atlaide. Tā nu kārtīgi izvizināmies un dodamies atpakaļ uz „savu” krastmalu. Lielākajā salas veikalā atrodam pat vienu sieru! Oho – siers no Īrijas ir sasniedzis šo pasaules daļu! Protams, dārgs, bet zini – reizi trīs mēnešos jau var!

Pa ceļam pamanām suņu sviestmaižu vietas, līdz atrodam arī kādu lētāku ēstuvīti. Beidzot! Telefonā atnāk ziņa no Xiamen valdības – tie vēl laimīgu Jaungadu un aicina cilvēkus nepulcēties. Bet mēs jau zinām – šajā reģionā tikai Xiamen organizē salūtu, un tad arī savs miljons cilvēku būs kopā, lai to izbaudītu. Bet visnegaidītākais tas, ka pēkšņi debesīs salēkušas lidojumu cenas, bet pat lieku dienu nevaram uzturēties vietā, kur viss apskatīts, jo nav tik daudz mums to brīvo dienu. Kamēr mūsu ārzemju kolēģi pat no mājas nav izgājuši savos sasniegtajos galamērķos, mēs tomēr negribam pazaudēt laiku. Jāpārplāno gan izlidošanas laiki, gan tālākais ceļš. Atkal, jau kādu piekto reizi. Skaidrs, ka pēc Xiamen būs vēl kāda pieturvieta, un tad palidosim „gabaliņu” uz rietumiem.

Bet šodien taču svinam! Pēdējais janvāris un pirmais februāris šeit taču lieli svētki! Ko mēs? Dodamies uz salas centru, prom no tūristiskās piekrastes, lai lētāk pavakariņotu. Ārā gan gāž kā no spaiņiem, bet vismaz beidzot atrodam kārtīgas ķīniešu ēstuvītes, kuru smaidīgie saimnieki nemaz nevēlas mūs „apčakarēt” – „jā, esam vaļā, nāc iekšā!” Mēs kā reiz piesētam kādā mazā ēstuvītē, kur pats saimnieks svin kopā ar savu ģimeni. Vienam gan jāgatavo, un tas tad gatavo arī mums. Jā, sak`, pats savā restorānā ēdu un vēl „pa ceļam” no ārzemniekiem varu ko nopelnīt! Un ģimene tiešām jauka – sevišķi vecpaps nāk ar mums runāties. Tam žēl, ka mēs tagad dosimies prom, un nav taču kur svinēt – tas visu laiku vēlas, lai pievienojamies ģimenei pie apaļā galda, kura vidū vārās gaļas. Mēs gan pēc maltītes un ģimenes suņuka izmīlēšanas dodamies prom. „Laimīgu Jauno gadu!” Mums novēl.

Atgriežamies piekrastē, un tur viesnīciņā darbinieki paši sarīkojuši mazu ballīti. Visi, kas hostelī paliek, ir laipni aicināti izmēģināt roku pelmeņu taisīšanā. Mēs pievienojamies. Pelmeņus netaisām, bet sarunas gan uzsākam. Protams, esam vienīgie ārzemnieki, un ķīnieši uzreiz pašķiras, dod mums galvenās vietas – mēs taču viesi! Un te ir daži, kas zina angliski. Viena ir arī angļu valodas skolotāja, bet tāpat jau tā valodiņa ir, kāda nu ir. Tomēr vakars izvēršas pavisam negaidīts!

Visi pie galda sasēdušie pastāsta, no kuras vietas tie ir, padalās ar ceļojumu plāniem. Ja sākumā tie kautrīgi, tad vēlāk atraisās – mēs tiem uz galda uzliekam savas alus pudeles. Un tad jau „aiziet”! Viens pasūta vēl alu, cits veģetārās uzkodas, lai visi varētu ēst. Tad katrs pa riņķi pie galda dzied. Un mēs arī zinām vienu ķīniešu dziesmu, tā ka uzstājamies ar! Uzrodas arī kāda sešgadīga meitenīte, kas mums ir lielākais draugs visu vakaru. Ir kāda dāma, kas māk pareģot nākotni. Vienīgi no mūsu rokām tā neparko nevēlas neko lasīt. Ķīnieši mums paskaidro – šajā valstī ir tie, kam ir „spējas” un viņa esot viena no tādām. He, interesanti – pie galda notiek arī nākotnes konsultācijas. Vakars tik ātri taču nevar beigties. Lai gan hostelī ienāk arī policija, lai palūkotos, vai nekādas pulcēšanās te nenotiek, tiem neinteresē mūsu „mazā” kompānija. Vien hosteļa iemītnieki iet gulēt un tad mēs nezinām, kur lai ballīti turpina. Bet viesnīcas darbinieki ir tik atsaucīgi, ka atver mums pat blakus esošo kafejnīcu (kas droši vien pieder šim pašam kompleksam), un tad pārvācamies uz turieni. Tiek papildināts alus, vēl pasūtītas uzkodas. Smieklīgi gan, ka pēc alus jādodas uz veikaliņu (vienu no retajiem, kas nav ciet), un tad sākas īsts sprints – jo Ķīnā pieņemts, ka par maksāšanu jācīnās. To pieredzam arvien biežāk. Protams, uzsaucam arī mēs, un tad ķīnieši ir ļoti priecīgi. Tie mums atgādina – jāēd, lai nepiedzertos. Ir puisis, kas divus gadus ceļo pakārt Ķīnai, ir biznesmenis, kas neko īsti pateikt nemāk, bet ar prieku saskandina, ir pareģotāja, ir čalis, kas iekārto akvārijus (mācījies daudz par augiem un dabu – speciāli ierīko zivtiņām jauni dzīves vidi). Ir dziedātājs, ir vēl daži, kas īsti nemāk izpaust savu stāstu. Nosēžam līdz diviem naktī, bet jau deviņos esam augšā, lai turpinātu svētkus!

Šodien plānojam doties uz blakus pilsētu Quanzhou, uz kuru ved vilciens. Atkal līst, bet neko darīt. Priecājamies, ka visas ziemas drēbes vēl līdzi! Ar metro, kas vēl joprojām bez maksas, nokļūstam vilcienu stacijā. Smejam – traki būtu, ja mūs uz to pilsētu palaistu, bet atpakaļ Xiamen negribētu ielaist. Ķīnā jau viss iespējams. Parādām apsargiem izsekošanas kodus un veselības kodus. Tie divi dažādi. Viens parāda, kurās vietās būts pēdējo 14 dienu laikā, otrs – vienkārši krāsa, kas nomainās, ja esi bijis tuvumā saslimušajam. Ir vispārīgais kods un ir katras pilsētas īpašais kods. Tā pēdējā mums nav, bet vispārējo esam dabūjuši. Pēc kodu procedūras atklājas, ka biļete taču bija jānopērk! Tā nu ejam atkal āra no stacijas uz biļešu kasēm, kas atrodas citā vietā. Tur mums pasaka – šī ir nepareizā stacija. Nu jopcik! Izrādās, ar metro jābrauc vesela stunda, lai nokļūtu līdz mums vajadzīgajai! Šķērsojam visu salu un beidzot atklājam, cik gan milzīga tā ir!

Šoreiz uzreiz dodamies uz kasēm. Arī internetā, protams, biļetes var nopirkt, bet tur jāmaksā 3 eiro pa virsu katram. Un tas taču ir daudz, ja pati biļete ir vien 2 eiro vērta. Tad atkal kodi un esam īstajā stacijā, īstajā vilcienā. 20 minūtes braucam 100 km ar ātrumu 204 km/h. Un sasniedzam galamērķi. Jā, te nu gan sākas epopeja ar braucējiem. Izrādās – tāpēc, ka Jaungads, visi prasa uzcenojumu braucieniem. Xiamen tās ir pāris juaņas, bet te mūs kārtīgi mēģina „pačakarēt”. Mēs gan mākam tikt ar ķīniešiem galā. Un tā nokļūtam Kaiyuan templī, lielākajā budistu templī Fudzjaņā, kam ir vairāk nekā 1300 gadu sena vēsture. Īpašākās vietas templī ir Zhenguo tornis un Renshou tornis. Tas ir augstākais akmens torņu pāris Ķīnā. Tie ir izturējuši 8 balles stipras zemestrīces un daudzu taifūnu pārbaudi! Un ir tiešām skaisti! Turklāt Kīnā pieņemts Jaungada dienā iet uz templi pēc svētības (tiem, kas to piekopj), un te nu arī cilvēku ne mazums. Paspējam „aizskriet” arī līdz Quanzhou Qingjing templim, kas patiesībā ir mošeja – turklāt senākā pastāvošā islāma ēka Ķīnā, kas tika veidota Ziemeļu Song dinastijas laikā (A.D. 1009). Nez, kāpēc vietējie to sauc par templi. Laikam viņiem tiešām islams tik ļoti nepatīk. Nu re – Jauns gads un to esam sākuši ar divām svētvietām. Smejam – vai tad tagad visi grēki atlaisti?

Skaidrs gan viens – ceļš aizņēmis daudz vairāk laika kā plānots. Un tad nu tādā nelielā steigā jādodas atpakaļ uz Xiamen, lai paspētu uz salūtu. Xiamen mūs arī ielaiž. Bez testiem, bez liekiem strīdiem. Patiesībā, Xiamen ir ļoti „draudzīga” ārzemniekiem. Ir īpašie tūristu lodziņi, pie kuriem mums jāiet, bet tur pat angliski iztulkots viss, kas jāuzrāda.

Viegli transportus atrast nav, bet sasniedzam to salas malu, kur plānots salūts. Iedomājies – puse Latvijas sanākusi skatīties šo skaistumu pa visu lietu un vēju. Salūts sākas astoņos vakarā un ir pusstundu ilgs. Un, lai arī puiši viesnīcas pieņemšanā teica, ka šī būs vienīgā vieta, kur tāds notiks, turpat pāri līcim ir vēl viena uguņošana – šķiet pat sinhrona ar šo, kam esam tuvumā. Un tā ir tiešām skaista – pirmo reizi redzam, ka reāli salūtā var izšaut dzīvniekus (kad no krāsainajām gaismiņām iznāk dzīvnieka attēls)!!! Un tā – laimīgu Jauno Tīģera gadu!

No salūta vietas līdz viesnīcai ir 13 kilometri, bet te nu, protams, nav viegli ar šādiem pūļiem. Braucēju gaidīšanas laiks ir stunda, ir šoferi, kas vienkārši piedāvā aizvest par astronomiskām summām. Bet mēs neko – mierīgi pastaigājam, līdz atrodam pieturu, un ar diviem busiem nokļūstam atpakaļ. Busi gan nav bez maksas, un jāmaksā ir 7 centi par braucienu. Bet to var izdarīt tikai ar īpašu autobusa kartīti. Daži šoferi ir ļoti atsaucīgi – tie sabļauj vietējos, lai palīdz mums telefonā atrast īsto vietu, kur to kartīti pieslēgt. Bet, kad neizdodas, atļauj vizināties par brīvu. Šodien esam satikuši daudzus, kas mūs mēģinājuši apmānīt, bet vēl vairāk tādus, kas palīdzējuši orientēties šajā trakulīgajā svētku laikā. Svinam! Un ceļojam!

Trešdiena ir tā diena, kad atvadāmies no Xiamen un dodamies uz Quanzhou, jo no turienes lidojums. Ja mēs nebūtu papētījuši, vienkārši lidotu no Xiamen, bet cenas uzlēca līdz simt eiro. No blakus pilsētiņas tajā pašā laikā pa 40 eiro tas piecu stundu lidojums. Un tā taču liela atšķirība, ja lidojam divatā!

Atkal bezmaksas metro, atkal vilciena stacija – šoreiz jau zinām, kuri vilcieni no kurienes iet. Laižam cauri salai un sasniedzam nākamo pilsētiņu. Šodien ir testēšanās diena. Šķiet, ka kovida testu drīz būsim katrā Ķīnas provincē izdarījuši. Un tagad jau sistēma skaidra. Viesnīcā pajautājam, kur slimnīca – bet, lai nesabīstas – piemetinām, ka tas lidojumam. Un tad jau ķīniešu kartē atrodam, kādi busi līdz turienei iet, un tad sekojam cilvēkiem. Mums norāda uz kādu ēku, kur parādām savu iztulkoto teikumu: „rīt lidojums, vajag testu”, un tie mūs nosūta līdz testēšanai paredzētai vietai. Tur atkal kodi un paskaidrojums, ka neesam slimi, vienkārši ievērojam lidostas noteikumus. Jāaizpilda anketas, un tur gan jāpaskatās, kā vietējie to dara. Pats darbinieks grib mums atķeksēt lapiņās, ka „jūtamies slikti, esam bijuši kontaktā ar saslimušo utt.”, kamēr vietējie tur visur ķeksē „nē”. Visam jāseko līdzi! Un tad pases dati. Izpalīdz iepriekšējie testi, kur ķīniski jau parādīts, kā mūs sauc, cik veci esam, un viss pārējais. OK, pēc tam kociņš rīklē. Priecājamies, ka nav kā mūsu trakajā reģionā – nekad degunu neaizmirst. Un tad pēdējais – jānoskaidro, cikos rezultāti gatavi un kur tos paņemt. Ar tulkotāju viss noskaidrojas ātri. Nu re! Turklāt šajā provincē ārzemnieks nav tāds retums, tāpēc arī vietējie neskrien prom, nesaķer galvu, kad kāds „baltais” izdomā testēties. Viss kārtībā!

Te gan viesnīciņu bija grūtāk atrast, jo šī pati par sevi nav tik tūristiska pilsēta. Bet ķīniešu asistenti Maņdžouli izpalīdz arī svētkos.

Bet nu laiks kalnam! Qingyuan kalns ir slavena taoistu svētvieta. Yuan dinastijā to sauca par “Pirmo Penglai nemirstīgo kalnu Fudzjaņā”. Qingyuan kalnā atrodas lielākā Laozi akmens statuja Ķīnā. Turklāt no Qingyuan kalna virsotnes var baudīt panorāmas skatu uz Quanzhou. Kā atrodam visus tos brīnumus, ko apskatīt? Internets, protams! Vienkārši sameklējam, ko katrā pilsētiņā vērts redzēt. Ceļojot pa Amerikām un Eiropu, izlīdzējāmies ar infocentriem, bet te nekādu info ķīnieši nespēj dot angļu valodā, tāpēc internets ir liels palīgs. Ne visas pilsētiņas gan aprakstītas, jo ne visu ceļotāji apzinājuši, bet Quanzhou zināms, ko redzēt!

Un tā nu dodamies uz kalnu. Ārā smidzina, zinām, ka divos sāksies lietavas un turpināsies arī nākamās dienas. Tā kā jābūt ašiem. Samaksājam 9 eiro ieeju katrs un dodamies uz busu, kuram būtu jāuzved lielajā kalnu grēdā. Bet zini ko? Busi iet tikai katru otro stundu! Opā! Lai arī no apakšas kalns liekas milzīgs, jau saprotam, ka vienīgā iespēja ir tajā kāpt pašiem. Neesam jau vienīgie kāpēji, bet lielākoties ķīnieši atbraukuši saviem auto.

Un tad nu kāpjam un kāpjam, un kāpjam. Jā, kāpšana slapjos kalnos nav tas patīkamākais, bet soļu skaitītājs telefonā gan ir sajūsmā. Un skati, lai arī nedaudz „mākoņaini”, protams, ir visu pūļu vērti! Kā nekā šī ir 5A nacionālā līmeņa apskates vieta un Ķīnas kulturālais dārgums. Kopā šī brīnumu zona aizņem 62 kvadrātkilometrus. Te atrodas vairāki desmiti akmens skulptūru, kas saglabājušās no Ming un Qing dinastijām. Apskatām gan milzīgus akmeņus, gan panorāmas skatus uz pilsētu, gan kokus, kas saknēm apņēmuši kalnu taciņas. Un tas, ko dzirdam: „ārzemnieks!” Jā, to dzirdam ļoti bieži, un tāpēc pabrīnāmies – vai tad tiešām nebūs vieta, kur par mums nebrīnīsies? Daži vecāki pamudina bērnus ar mums aprunāties. Ir viena ģimene, kur tēvs bērnus aptur, sakot – „viņi nerunā angliski, viņi taču krievi”. Nez, kurš no mums ir tik traki „krievisks”?

Kāpelējam vairākas stundas, līdz sasniedzam pašu virsotni. Protams, sasvīduši, slapji – lietussargs visu nespēj apsegt. Nu neko – viss piederas pie lietas. Arī lietus.

Pēc pāris stundām dodamies lejā no kalna un uz viesnīcu. Var just, ka ir staigāts, un arī ziemas zābaki parādījuši savas caurās vietas. Bet nu beidzot tiekam pie istabiņas ar fēnu, kuru bāžam zābakos, cerot, ka elektrības rēķins neaizies debesīs. Un tad jau laiks testa rezultātiem. Zināmi busi, zināms, kur lapeles saņemt. Šoreiz arī autobusa šoferis izrādās tāds ļoti runātīgs. Esam vienīgie pasažieri, tāpēc šis prasa – uz kurieni laižam. Tas gan mūsu karti nesaprot, bet, kad dzird atbildi, ka zinām, kāds ir viņa maršruts ķīniešu valodā, tas nospriež, ka laiks uzsist klaču. Protams, pusi un vairāk no teiktā nesaprotam, bet mākam atbildēt, kas ir mūsu dzimtene, kur Ķīnā dzīvojam un cik ilgi, un ka esam precējušies. Opis mums vēl daudz laimes un priecīgs izlaiž mūsu pieturā. Jā, bez ķīniešu atsaucības būtu grūtāk, bet te taču ir tā – ja vien kaut ko prasi, vietējie saliks galvas kopā un izdomās, kā tikt galā ar to ārzemnieku. Viss ir forši!

Līst visu nakti, nākamajā rītā un arī visu dienu. Ielas pludo. Bet šī ir mūsu pēdējā diena Fujian provincē, jo astoņos piecu stundu lidojums uz Yunnan. Tā kā pāris plastmasas maisiņi kājās, kājas zābakos, kas drīz peļķēs kārtīgi izmērcējas, un aiziet!

Sākam pastaigu pa pludojošo Quanzhou. Ir skaisti parki, kur pabarojam zivis un putnus. Tie gan laikam “rīsēdāji”, jo par mūsu maizi nav sajūsmā. Bet šis ir lielisks laiks tādai izklaidei – esam tikai mēs un daba. Cerams tikai, ka kamerās parkā neparādījs, ka ārzemnieks “piemēslo” apkārtni ar savu maizi.

Jūtams, ka svētki – vismaz puse no iestādēm, restorāniem, veikaliņiem nestrādā. Bet retais arī grib iet ārā tādās lietavās. Cik labi, ka vakar tajā kalnā uzkāpām!

Nokļūstam Rietumu ielā, kas simbolizē Quanzhou labklājību, tūkstošiem gadu klusībā piedzīvojusi šīs pilsētas pārmaiņas. Šis skaitās vispilnīgākais senais kvartāls pilsētā. Saka, ka, pastaigājoties šeit, radīsies sajūta, ka kāja sperta Tang un Song dinastiju rosīgajā pilsētā.

Jā, mazā, senā ieliņa ir smuka, galvenokārt te var ieraudzīt dažnedažādas ēstuvītes, kas piedāvā tradicionālo provinces ēdienu. Protams, pamēģinām visu ko, un priecājamies, ka arī tepat pašā senajā pilsētas sirdī viss ir tik lēti! Zupu, piemēram, nopērkam par pusotru eiro, un knapi tiekam ar to galā! Ir tie, kas gardumus gatavo rokām, un interesanti paskatīties, kā viss notiek. Katru reizi kāds jaunums!

Šodien vairāk braukājam ar busu, un šoferiem arī runājamais. Tie vienmēr paslavē par ķīniešu valodas zināšanām, lai arī knapas jau tāpat. Būtu dzīvojuši lielākā pilsētā, būtu skolā jau apguvuši valodu, bet paša spēkiem ir kā ir. Te gan atkal vietējiem ir akcents, tāpēc grūtāk saprast, bet šo to izzīlēt varam. Galvenais jautājums – vai jūs ārzemnieki?

Tā nokļūstam līdz Zhongshan ielai, kas ir slavenākā iela Quanzhou. Tā ir vienīgā un vislabāk saglabājusies rindu arkādes ēku komerciālā iela Ķīnā. Un ir tiešām smuki – ielas garumā sakarinātas dažādas, skaistas laternas un spoži veikaliņi beidzot ver vaļā durvis, lai sagaidītu modušos tūristus.

Lietus pierimst, atkal laiks parkiem. Tur gan bēdīgākais redzēt plastmasu peldam dīķos. Jā, plastmasa ir viens varens izgudrojums, bet lielākā daļa cilvēces tai vienkārši nav gatava. Jāsāk jau ar izglītošanu, un tad var izsniegt produktus, saiņotus plastmasā. Un turpat piemēslotajā upē ir arī peldētāji. Nu neko – pie baktērijām pieraduši. Templis, laukumi un esam atpakaļ viesnīcā pēc somām. Te visu laiku smej, ka Arčam jāpiesarga galva – tad stenderē, tad bārā, kur glāzes sakarinātas. Jā, Ķīnas dienvidos cilvēki īsāki kā pie mums Maņdžouli. Un esam busā uz lidostu. Šodien jāpievar 2045 km. Dīvainā kārtā lidostā pārbaude ir ļoti minimāla – gandrīz kā pirms pandēmijas. Vajag tikai vienu kodu, kam knapi uzmet aci, un viss. Nododam somas, izejam pārbaudi. Pat testus neprasa. Pie mūsu lidmašīnas vārtiem sēž pavisam cita paskata ķīnieši, un runā arī tie citādi. Jā, Yunnan būs pavisam neparasta pieredze – Ķīnas skaistākā daļa!

**

Iepazīsim Ķīnu! „Kalnaina, tūristiska piekrastes pilsēta ar diezgan jūtamu militāro klātbūtni. Liela daļa militāro spēku frontes līnijā pret Taivānu izvietoti šajā apgabalā. Xiamen reiz dzīvoja Koxinga, slavens 17. gadsimta pirāts, kurš cīnījās pret Maču dinastiju, savukārt 90. gados šeit notika kontrabandas un bordeļu skandāls 6 miljardu ASV dolāru vērtībā.

Xiamen skaistās, vecās ēkas, kas lielākoties datētas ar 20. gadsimta 20. un 30. gadiem, ir labi saglabājušās. Par pilsētu tika rakstīts: “Xiamenā ir cēlākās mājas, grandiozākās villas, vissmalkākie mūri un dārzi… Tai bija Ķīnas bagātākās pilsētas reputācija, un laimīgākie cilvēki.”

Xiamen atrodas uz salas pie Fudzjanas krasta netālu no Taivānas. Tā ir diezgan liela pilsēta un osta, ar aptuveni 3,8 miljoniem cilvēku, 4,3 miljoniem tās apkārtējā apgabalā. Xiamen apgabals sastāv no Xiamen salas, Gulangju salas un četriem piekrastes rajoniem – Haicang, Jimei, Ton’an un Xiang’an.

Agrāk pazīstama kā Amoy, Xiamen 1841. gada opija karā iesaistīja briti, un tā bija Ķīnas un Taivānas karadarbības vieta. Ilgu laiku tās pludmales bija nokaisītas mīnām un barjerām, lai novērstu militāro jūras spēku piestāšanu. Denga Xiaopinga vadībā Xiamen tika izvēlēta kā viena no vietām, kur eksperimentēt ar brīvā tirgus reformām. Viena no pirmajām Ķīnas speciālajām ekonomiskajām zonām (SEZ), ko 1980. gados uzsāka Deng Xiaoping ekonomiskās reformas, tika izveidota tieši šeit 1979. līdz ar SEZ Šeņdžeņā, Zhuhai un Shantou. Deviņdesmitajos gados Xiamen uzplauka, bet kļuva par ēnainu shēmu un korupcijas perēkli”. Tomēr kopš tā laika daudz mainījies, un nu gan ķīnieši, gan ārzemnieki šo sauc par vienu no skaistākajām pilsētām Ķīnā!

Savukārt Quanzhou atrodas Fudzjanas provinces dienvidaustrumos, vien 20 minūšu vilciena brauciena attālumā no Xiamen, taču tā nav tik tūristiska, līdz ar to te iespējams atbilkt elpu no pūļiem. Quanzhou ir vienīgais Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītais Jūras zīda ceļa sākumpunkts, un Marko Polo to savulaik uzskatīja par “plaukstošāko pilsētu pasaulē”. Lai gan agrākā pilsētas slava ir zudusi, tā joprojām ir saglabājusi autentiskās Fudzjaņas kultūras paražas.

Quanzhou ir dažādu kultūru sastapšanās vieta, un tai ir ne tikai spēcīgas reģionālās kultūras iezīmes, bet arī 1000 gadu aizjūras transporta vēsture, šī pilsēta aptver kultūras no visas pasaules!

Šī ir arī visslavenākā aizjūras ķīniešu dzimtā pilsēta – vairāk nekā 760 000 Honkongas un Makao tautiešu ir no Quanzhou, savukārt Taivānā 44,8% haņu tautības ķīniešu (apmēram 9 miljoni) ir no Quanzhou. Cilvēki no šīs pilsētiņas mīt 129 valstīs un reģionos visā pasaulē! Arī vairāk nekā 2,5 miljoni atgriezušies aizjūras ķīniešu dzīvo tieši Quanzhou.

Uz kurieni laižam?

Pirmdienā vēl nekur. Atdodam ēkas apsargam piena pakas, ko mums atstājis Semijs. Te gan tas piens nebojājas, un nemaz nav jātur ledusskapī. Un tāpēc negribas lietot kaut ko tādu, kam nevar ticēt. Tikmēr mūsu restorānu īpašnieki gatavo mums gardumus – it kā labu gribēdami vienmēr iedod ko papildus, bet tad, kad izrādās gaļa – jāpriecājas ēkas apsargam.

Pa sasalušajām ūdens tilpnēm braukājas auto, kam aizmugurē iesietas ragaviņas – tie vizina bērnus, kas sajūsmā spiedz.

Atnāk arī tās trakākās ziņas. Policija, protams, vīzu nav sagatavojuši. Un tā nebūs arī otrdienā vai trešdienā. Izrādās, šiem vajag kaut kādu īpašu uzlīmi vīzai, ko vairs Maņdžouli netaisa. Tā nāk no reģiona galvaspilsētas, kas ir tūkstošiem kilometru attālumā. Cik ilgi nāks? To neviens nezina. Esot ceļā. Bet pases mums atpakaļ nedabūt tagad – nevar tā vienkārši paņemt un doties bez vīzas. Vairs jau ne. Vienīgais, ko atliek darīt – gaidīt. Reāli neko citu pasākt nevar. Bez pasēm pārvietoties Ķīnā nav iespējams, jo it visur tās prasa pie biļešu iegādes. Un pat Maņdžouli ir vietas, kur bez pasēm netikt. Esam uz tādas lielas pauzes. Bet ar domu – nu gan jau notiek tā, kā tam jānotiek.

Otrdienā nevienam nemaz nejautājam par pasēm. Skaidrs, ka jāgaida. Mums saka, ka parasti septiņas līdz desmit dienas paiet uzlīmei ceļā. Iedomājies – jau mēnesi te taisām vīzu. Un, ja tā dīvainā uzlīme, kas tagad nāk no Hohhotas, neatnāk šonedēļ, tad skaidrs, ka neceļosim. Ķīniešiem Jaunais gads ir milzīgi svētki. Milzīgi! Un neviens nestrādā. Jau tagad ielas ņirb no cilvēkiem – visi iepērkas, rotā mājas, pagalmus, dedzina īpašos papīrus aizgājušajiem. Mēs ejam pastaigās pa tām retajām vietām, kur vēl neesam bijuši. Pilsētas nomalē atrodam dažas pamestas ēkas, ko kāds pat angliski izdomājis aprakstīt. Bet neko – plašumi, sniegoti pakalni, sals un nekurienes vidus. Ir Maņdžouli savi plusi, bet ir arī savi mīnusi. Un tagad jau jūtam tos pēdējos vairāk. Nekur no pilsēteles izkustēt nevar, bet viss jau apgūts. Atliek vien iestāstīt sev – ja jau Maņdžouli tā ir pēdējā ziema, tad izbaudīsim to kārtīgi, arī tepat ir labi! Galu galā – nekur citur pasaulē, pat ne citviet Ķīnā tādu salūtu nav iespējams pieredzēt! Jau tagad – nedēļu pirms Jaunā gada, vietējie nepārtraukti sāk šaut, kad vien satumst. Drīz tas turpināsies cauru diennakti. Jā, Ķīnas lielajās pilsētās tāda salūtu šaušana ir aizliegta – tas notiek tikai valdības organizētos pasākumos. Bet te? Kas vien tiek pie kā sprāgstoša, to arī izmanto!

Otrdienas vakars ir skaists, tāda svētku sajūta. Patiesībā liekas, ka Jaunais gads tikai nāk. Jau sākam dzīvot „pa ķīniskam”!

Un tad trešdiena. Skaista tā diena, un – kā jau Ķīnā – nes jaunus pārsteigumus. Zvana ķīniešu asistents – esam tikuši pie vīzas! Nu re – tad, kad jau esam samierinājušies ar savu palikšanu Maņdžouli, dzīve piespēlē jaunu izdevību! Protams, tas nozīmē – ceļosim! Mums gan piezvana pusvienpadsmitos, kas nozīmē – par vēlu taisīt testu, lai rezultātus dabūtu šodien (tagad tests jātaisa visu laiku, ja vien vēlies kustēties). Tā nu nesteidzīgi sākam atkal gatavoties ceļojumam, pa īstam nopērkam biļetes, pierezervējam viesnīcu. Pirmais pieturas punkts ir tā tuvākā lielā pilsēta Harbina 11 stundu brauciena attālumā. Un tikai no turienes varēsim skatīties, kur tālāk lidot. Plāns ir, bet Ķīnā viss mainās pa stundām. Tikko ziņās Ķīnas rietumu autonomais reģions. Tur divi uiguri, kas vispār ne ar vienu nav kontaktējušies (nemaz nerunājot par to, ka no provinces tie nemaz izbraukt nevar), potēti, un tāpat izraisījuši īstu Omicrona epidēmiju. Nu traks tas vīruss. Kas saistībā ar Olimpiskajām spēlēm? Jā, uz Pekinu parasts mirstīgais nebrauc. Jāuzrāda daudzi testi, jāpamato sava iebraukšana pilsētā utt. Protams, tiem, kas ielido no ārzemēm, ir simtreiz grūtāk. Bet, lai mēs vai kāds ķīnietis tiktu uz šīm spēlēm, jebkurā gadījumā jāsēž 2 nedēļu karantīna kādā no Pekinas īpašajām viesnīcām, un tikai tad var iet uz sacensībām. Vai tas ir tā vērts?

Katrā ziņā pēcpusdienā dodamies pēc pasēm, atvadāmies no kaķiem, kuru istabas atslēgas nododam vienam no ķīniešiem, un saņemam pases. Hehē – izrādās, vīza piešķirta līdz augustam. Nu re – direktore laikam saprot, ka šādā veidā esam diezgan „iesprūduši”. Ja neatrodam citu darbu vai nepagarinām līgumu ar skolu, no valsts „izlidojam” dienas laikā. Nekāda Ķīnas apceļošana nesanāks. Ir sarežģīta šī zeme. Tagad tāda dilemma – palikt vēl gadu citā skolā, pagarināt līgumu, lai dabūtu nedaudz vairāk laika šeit, vai vienkārši šaut uz tām valstīm, kas nav galīgi „saspiedušās” šī pandēmijas rezultātā – par to būs jāpadomā.

Atvēries ir lielais salūtu tirgus, bet vēl vairāk cilvēku kā tajā, pulcējas pie slimnīcas. Jā, garas rindas. Mediķiem tagad jāsaprot – tādi valdības noteikumi – pieprasa 24 stundu testu katras provinces šķērsošanai. Tātad – visam jānotiek ātri, lēti, efektīvi. Tests te maksā 4 eiro, un, ja veikts līdz pusdienlaikam, tad rezultāti ir sešos vakarā. Citādi tos var saņemt nākamās dienas rītā.

Ārā, protams, sanāk labi pasalt, bet te jau tās rindas ātri kustas uz priekšu. Arī piecdesmit cilvēku rinda ātri vien tiek iztestēta. Mums ļoti palīdz apsargs, kas laiž testēšanās vietā pa bariņiem. Tas paņem mūsu pases un aiznes visai rindai pa priekšu – pie reģistrācijas lodziņiem. Nu tā – lai jau sāk atšifrēt mūsu datus. Tāpat jau paralizējam rindu uz laiciņu, bet tiekam arī pie sava 30+ kociņa gan rīklē, gan degunā (te uzreiz dubultā testē). Bet šoreiz tik maigi, ka šķiet – nemaz negrib atrast vīrusu. Iedomājies, kas tas būtu par trakumu, ja vēl ko tādu atrastu Maņdžouli, atkal! Uh!

Un nu gatavojamies. Jau ceturtdienā sākas mūsu „lidojums”! Trešdienas naktī gan pagulēt nevar, jo mūsu augšstāva kaimiņi, protams, uzrīko skaļu ballīti līdz astoņiem rītā. Nakts vidū pārvācamies uz vienu no darba dzīvokļiem, kuru atslēgas esam izvīlējuši. Smieklīgi būtu, ja kāds skolas darbinieks ierastos agri un mūs tur atrastu guļot. Bet tā nenotiek.

Jau sešos rītā pirms saullēkta nabadzīgākie ķīnieši skalda ledu no ielām, lai varētu sākties lielā rosība. Jāsāk jau laicīgi svinēt! Bet mēs dodamies pēc testu rezultātiem. Atkal mulsinošās pases, bet atkal saņemam tos negatīvos datus un varam krāmēt somas. Smieklīgi, ka svētku laikā taksisti paceļ cenas – uz pusi! Daži drosmīgākie par braucienu prasa trīskāršu summu kā ierasti, bet mēs jau mākam arī no auto izkāpt.

Gatavojamies ceļam – vissarežģītāk ar to apģērbu, kad jābrauc no mīnus trīsdesmit uz plus trīsdesmit grādiem. Bet kaut ko jau saštukosim. Nedaudz žēl kaķu – vēl četros ķīniešu asistents nav atnācis tos pabarot. Protams, pa vienu dienu nekas traks nenotiks, bet kaķiem tagad tāda vientuļā dzīve. Arī amerikāniete par tiem aizmirsusi – pat nepajautā, kā tiem iet, un kad mēs vispār taisāmies doties ceļā.

Piecos atstājam savu namiņu, un dodamies uz vilcienu staciju. Ceļojums var sākties! Pa ceļam gribam iestiprināties, bet – tā kā svētki – daudzi restorāniņi aizvērti, un arī tie, kur mūs zina. Citos no „baltā” ar somu plecos ļoti pabaidās un reāli dzen ārā. Smieklīgi tie ķīnieši.

Vilciena stacijā galvenais, ko vēlas zināt – cik ilgi esam Ķīnā. Tas ir vienīgais, kas biedē vietējos – ja nu esam „svaigais” vīrusa gadījums. Bet – kā apsargi beigās saka – „vjo normaljno” un tiekam pie sēdvietām. Vilciens ir patukšs, mūsu 12 stundu ilgais un 970 km garais ceļš var sākties! Pārdevēji piedāvā aliņu, apsargs cītīgi griež nagus. Daži sačukstas: „Tie angļi vai krievi?” Varam pat izgulēties. Zinām gan – ja mēs mācētu ar vilciena darbiniekiem sarunāties, tie ļoti priecīgi būtu uzzināt it visu par mums, bet nu nekā. Jāiztiek ar skatīšanos vien.

Naktī izguļamies pat labāk kā mūsu namiņā pie skaļajiem dzērājkaimiņiem, un septiņos rītā esam Harbinā. Te prasa testus, kas vēl ir derīgi, un tad vien jāieskaidro, ka mums nav Harbinas pilsētas „izsekošanas koda” – te katrai pilsētai citāds, un ne visiem der ārzemnieka pase. Gudrākie darbinieki to saprot. Arī autobusa šoferis, kas mūs aizvizina līdz rezervētajai viesnīcai. Esam paņēmuši tādu, kur jau iepriekš palikām – viss zināms – te ārzemniekus pieņem. Protams, tāpat jau tie šokā – eu, ārzemnieks atnācis! Saskrien, izpēta visu info, bet beigās tiekam arī pie savas istabiņas, arī astoņos no rīta. Bet neko – nometam somas un skrienam uz slimnīcu. Jātaisa nākamais tests, lai rezultāti būtu laicīgi un mēs varētu jau nākamajā dienā lidot uz dienvidiem. Vēl gan nezinām, vai tas Ledus festivāls, kas mūs Harbinā interesē visvairāk, tagad ir pieejams, jo visos aprakstos saka, ka distancēšanās nolūkos apmeklētāju skaitu ierobežo, un nav zināms, vai vispār uz vietas biļetes tāpat vien var iegādāties. Tāpēc arī lidojums tālāk mumsvēl nav. Nekas nav skaidrs. Skaidrs vien tas, ka testu jātaisa.

Zinām arī slimnīcu, kur vasarā taisījām testu, lai tiktu atpakaļ uz Maņžouli. Tests – tāda ierasta lieta. Bet šoreiz izrādās, ka tajā vietā testē tikai pa desmit cilvēkiem reizē, kas nozīmē, ka katram nedod atsevišķu lapeli – vien atnāk ziņa, ka esi vesels. Palūdzam darbiniekiem palīdzību – kur tad veikt testu, lai rezultātus dabūtu jau šodien? Tie iesaka gan vietu, gan mēģina to sazvanīt, bet visas līnijas aizņemtas. Tomēr jauki un izpalīdzīgi.

Nu ko – gribam ņemt autobusu un doties uz to nākamo slimnīcu, bet te nu šoferi paliek cimperlīgi un nelaiž mūs autobusā bez Harbinas koda. Rādām tiem citus, rādām testus un pases, bet nekā. Jā, tā arī ir gadījies. Daži nesaprot, ka ārzemniekam ne viss ir tā kā ķīnietim. Un tāpēc taču bīstams.

Neko – ņemam Didī braucēju. Mums jau telefonā pietiekami ķīniešu aplikāciju, lai saprastu, kā katrā situācijā rīkoties. Nokļūstam citā slimnīcā un tur tiešām varam rezultātus dabūt jau šodien. Sākumā pirms testa katram jāsaņem numuriņš aiz slimnīcas ēkas. Un tad mēs nošokējamies. Ja domājām, ka Maņdžouli rindas ir garas, tad te! Oho, nu savi cilvēki simts, ja ne vairāk! Nākas krietni pasalt Harbinas ziemā, bet tā arī gadās. Saņemam numuriņus un tad arī tests. Pases nedaudz visu apstādina, bet te liekas, ka ārzemnieks ir biežāks viesis kā Maņdžouli. Un kociņš tikai rīklē!

Pēc procedūras, kas beigusies pusdienlaikā, steidzam uz Ledus un Sniega festivālu. Šoreiz tikai mēģināt iegādāties biļetes, jo labākais laiks, kad pašā festivālā ieiet, ir pirms saulrieta – tad iespējams vērot milzīgās skulptūras gan dienas gaismā, gan nakts izgaismojumā. Vēlamies vien pārliecināties, vai šodien tur tiksim un vai varam pirkt lidojuma biļetes.

Un viss izdodas! Pati milzīgā sala upē, kur festivāls notiek, ir diezgan tukša, un tas ir saprotams – tagad puse Ķīnas provinču ir „sarkanajā zonā”, kas nozīmē – cilvēkiem, no turienes izbraucot, jāsēž 2 nedēļu karantīnā. Un kam gan tāds laiks! Tāpēc uz festivālu tiek retais, lai arī citus gadus tas vienkārši bijis izpārdots.

Biļetes iegādājamies un dodamies atpakaļ uz Harbinas centru. Šoreiz uz Zhaolinm parku, kur, atšķirībā no pārējām divām vietām, kurās notiek festivāls un tiek iekasēta salīdzinoši augsta ieejas maksa (20 eiro), ieeja ir bez maksas. Te ledus skulptūras galvenokārt veido koledžas studenti vai jaunie ledus skulptūru entuziasti. Tiek izstādītas vairāk nekā 300 smalkas ledus skulptūras, tostarp iekšēji izgaismotas ledus laternas, maģiskas figūras un bērnu iemīļoti dzīvnieki. Te nu atkal gan sastopamies ar savām grūtībām – apsargs negrib mūs laist iekšā, jo nav īstā koda! Ir četri citi, negatīvs tests, bet nu nekādi nevaram uzrādīt to, ko tas vēlas. Bet šoreiz nepadodamies. Mums ir laiks, un tas jāizmanto. Vīrs zvana citiem apsargiem, kas apstiprina – mūs ielaist nevar. Bet tad uzrodas kāda dāma ar mapīti, kur pierakstās tie, kuriem koda nav. Bet dāmai nav pildspalvas. Ko mēs? Izvelkam no somas pildspalvu un pierakstāmies, ātri vien paskrienam garām apsargam, un esam nozuduši. Nu re – kaut kad kaut kā kaut kas jau izdodas. Skulptūras ir skaistas, tiešām smalki izgrebtas. Un vietiņa ir pasakaina!

Pēc tās turpinām pastaigu krastmalā, kur notiek dažādas aktivitātes uz sasalušās upes – kvadracikli velk bērnus piepūšamajos riņķos, citi slido, ir pat suņu pajūgi. Mēs galvenokārt meklējam tos peldētājus, kuri ziemā cērt āliņģus un par kuriem visur aprakstīts. Bet to vietā atrodam tikai laimīgu pūķa lidinātāju, kas lidina savu dārgumu augstu debesīs un priecīgi dzied, atrodam dažus, kas vēlas nofotografēt mūs, nevis skaistās sniega figūras, kas izliktas krastmalā, un pat pingponga spēlētājus, kurus -15 grādu sals nebiedē.

Un tad atgriežamies pie lielā festivāla. Tas, patiesībā ir lielākais visā pasaulē! 38. Harbinas ledus un sniega festivāls tika atklāts 2021. gada 25. decembrī un ilgs aptuveni 2 mēnešus līdz 2022. gada 28. februārim. Ziemā Harbinā iestājas tumšs ap plkst. 16. Labākais laiks, lai ieietu ledus pasaulē, ir ap pulksten 15.00, lai novērtētu caurspīdīgās un mirdzošās ledus skulptūras dienas laikā, kam drīz seko žilbinošās krāsas un gaismas efekti naktī. Ledus pasaulē ieteicams pavadīt ne vairāk kā 4 stundas, jo ir ļoti auksts, īpaši pēc saulrieta. Te iespējams ne tikai apskatīt skulptūras, bet arī izbaudīt ledus slidkalniņus, slidot, iet ledus labirintus, braukt ar sniega velosipēdu.

Kāpēc tiek svinēts Harbinas Starptautiskais ledus un sniega festivāls? Astoņdesmitajos gados pēc tam, kad pēc Kultūras revolūcijas turpinājās Harbinas tradicionālais ledus laternu šovs, tas kļuva slavens visā pasaulē. Toreiz Harbinas Propagandas nodaļa, uzņemot Honkongas, Makao un Taivānas tautiešus, kuri ieradās Harbinā baudīt ledus laternas, atklāja, ka apmeklētāji ne tikai mīl ledus laternas, bet arī interesējas par ledus un sniega izstādēm un aktivitātēm. Tā radās Harbinas Starptautiskā ledus un sniega festivāla koncepcija. Pirmais Harbinas Starptautiskais Ledus un Sniega festivāls notika 1985. gadā.

Sākumā strādnieki iegūst materiālus – ledus klučus no Songhua upes. Pēc tam ledus bloki tiek transportēti uz norises vietu un stiķēti kopā. Mākslinieki izmanto instrumentus – lāpstas un zāģus, lai grieztu, pulētu un veidotu ledus skulptūras, kuras beidzot tiek prezentētas apmeklētājiem. Apmēram 3–4 nedēļu laikā Harbina tiek pārveidota par ziemas brīnumzemi.

Cik liels ir šis festivāls? Izmantotā ledus daudzums ir vairāk nekā 200 000 kubikmetru (80 Olimpiskie baseini). Tā kā parasts kravas auto vienā reizē pārvadā 4–7 kubikmetrus ledus kluču, te pārvadāšanai tiek izmantoti 30 000 līdz 50 000 automobiļu braucienu.

Un ir tiešām pasakaini! Ienirstam ledus pasaulē uz trim stundām – izbadām skulptūras un ziemas priekus. Sevišķi skaisti ir saulrietā un tad, kad tikko iededzas krāsainas gaismiņas. Cilvēku ir maz, tāpēc šķiet, ka visa ledus pasaule tiem dažiem ārzemniekiem (redzam vēl trīs!). Protams, pēc saulrieta arī sāk salt, un tad jāsteidz atpakaļ. Mums gan testa rezultāti tikai desmitos pieejami, bet nu neko – līdz tam sasildīsimies! Ārā gan nekur vairs nav spēka iet, bet pastāstīt tev par mūsu piedzīvojumiem gan!

Iegādājamies lidojumu uz dienvidiem. Ziņās parādās, ka Hangzhou – pilsētiņā, kura bija otrā mūsu sarakstā, parādījies viens saslimušais. No tiem pārdesmit miljoniem. Un tas nozīmē, ka pilsēta „sliktajā sarakstā”. Skaidrs, ka plāni manīsies pa minūtēm. Bet nu zinām, ka jau sešos dosimies uz lidostu, uz savu nākamo galamērķi!

**

Iepazīsim Ķīnu! Harbina ir Heilongjiang reģiona galvaspilsēta. Pats reģions ir 53 000 km2 liels (gandrīz Latvijas lielumā), un pilsētā mīt 4 miljoni, kamēr visā reģionā 10 miljoni iedzīvotāju. Šī ir Ķīnas province, kas atrodas visvairāk uz ziemeļiem, tomēr Maņdžouli ir vairāk uz ziemeļiem kā Harbina, tāpēc Harbinā ir siltāk. Šī pilsētiņa ir īsts mikss – senāk mazs zvejnieku ciems pie upes, vēlāk īsta metropole. Un tas pateicoties krieviem, kas te iebrauca būvēt Transsibīrijas dzelzceļa austrumu kāju no Vladivostokas līdz toreizējai ostai Arturs, kas nu saukta par Dalian pilsētiņu. Tad te sāka dzīvot krievi, un 1920. gados iebrauca arī simtiem tūkstoši ebreju, galvenokārt no Krievijas, kur tie bēga no apspiešanas. Reiz šī bija lielākā ebreju pilsēta Austrumāzijā un te esošajā ebreju kapsētā apglabāti pat Izraēlas bijušā premjera radinieki, un citi ebreju sabiedrībā nozīmīgi ļaudis. Ebreji te cēla skolas, baznīcas, bankas. Un arī krievi darīja to pašu. Harbina spēlēja arī nozīmīgu lomu japāņu – krievu kara laikā, un kļuva par bāzes pilsētu, Mandžūrijas galveno iekšzemes un starptautisko transporta centru. Un nu – šī ir mūsu pirmā lielā pietura tālākajam ceļam!

Sākas mūsu trakās nedēļas.

Divas tagad, divas pēc trīs nedēļu ilgā atvaļinājuma. Jāstrādā no diviem līdz gandrīz deviņiem. It kā neliekas daudz, bet tad, kad tās ir kontaktstundas, cita runa. Bet neko – atvaļinājuma sajūta mierina. Kaimiņu tusētāji ir atgriezušies. Mūsu stāvā ir vairāki dzīvokļi, ko izīrējušas ķīniešu grupiņas vienkārši kā vietas, kur sanākt kopā, uzspēlēt kārtis un padzert baidžu. Temperatūras naktī turas ap mīnus 30, dienās „iesilst” līdz -18. Un tā nu darbojamies. Mūsu reģionā palikuši tikai pieci slimnieki, tā kā drīz būsim zaļajā sarakstā. Lai arī tagad var izbraukt, tad varbūt pat testus neprasīs.

Reizi nedēļā ejam uz tirgu, no kura pārnesam mājās lielus dārzeņu maisus. Ir vieni tirgotāji, pie kuriem ejam regulāri – tiem nekad nav iebildumu, ka „balts”, ka bez maskas, tie nemānās, vienmēr ir laipni; un tirgotāju ģimenīte pat mūsu mazo Ziemassvētku dāvaniņu uzkarinājuši sava stendiņa priekšā. Smieklīgi ir tad, ka vienmēr kāds opis piebaksta un pasaka Arčam, ka liels un stiprs, ka var visu panest. Mūsu ēkā jau zināms, ka tie, kas brauc uz 28. stāvu, ir valodu skolas skolotāji. Bērni nāk klāt un aprunājas – angliski jau šo to māk ar. Kaimiņu ballētāji atgriezušies ne tikai blakus dzīvokļos, bet arī dzīvoklī virs mums, un tad naktī ir gan kautiņi, gan visādas orģijas. Nekādas lielās skaņas izolācijas jau nav. Neko – pagaidām vēl esam pacietīgi. Pacietīgi gaidām arī ziņu no policijas, kas būs atklājusi, ka nav mums kriminālās vēstures, un varēsim iet uz vīzu biroju.

Pēc otrdienas nodarbībām samīļojam to vienu mājās atstāto kaķi, par kuru tagad rūpējas Semijs, un tad visi trijatā vienkārši pavadām vakaru kopā. Semijs daudz stāsta par savu valsti Zambiju, un tas arvien mums rada vēlmi doties uz Āfriku – nu tik citāda pasaule!

Zambija ir kristiešu valsts ar diezgan interesantām māņticībām un diezgan stingriem likumiem, tajā paša laikā tā ir patālu no modernās dzīves. Piemēram, ja kāds zambijietis atgriežas no darba ārzemēs un tam kabatā ir krietna summiņa, vietējie vienmēr saka, ka tas pārdevis savu dvēseli velnam. Dzimumattiecības pirms laulībām nav atļautas, un – ja par kaut ko tādu kāds uzzina – tad pāris tiek publiski kaunināts. Un tiek teikts, ka šī kaunināšana uz cilvēku ķermeņiem atstāj šajā dzīvē neredzamas rētas, ko visi varēs redzēt Debesīs (ja tur vispār ielaidīs par tādiem grēkiem).

Ķīna Āfrikā tagad pamatīgi iegulda, un tas jau mums bija zināms. Ķīniešu arī Zambijā ir daudz. Bet pie tiem neviens negrib strādāt, jo ķīniešu darba devēji izmanto afrikāņus ne pa jokam – nostrādina, nemaksā, izturas slikti. Pagājušajā gadā Zambijas parāds Ķīnai bija tik liels, ka Ķīna grasījās pārņemt visas valsts elektroenerģiju. Un teica – pāris stundas dienā Zambijai elektrības nebūs, jo tā taču vajadzīga Ķīnai. Pagājušajā gadā notika tautas sacelšanās, un nu jaunais prezidents situāciju kā izglāba – Ķīna nedabūja Zambijas elektrību, bet vietējie saprata, kāds tad ir tas „draugs” no austrumiem. Jā, Ķīna ir liela pasaules vara, un tā ir noskatījusi Āfriku. Zambijā pat sākuši ražot Ķīnas alu Tsingtao, jo tas tik ļoti populārs ķīniešu vidū, un tur arvien vairāk ķīniešu pārceļas. Un tie taču dzer katru dienu.

Bet Ķīnā pie ķīniešiem ir labi. Semijs saka, ka darbu afrikāņiem, protams, grūtāk atrast, jo ķīnieši ir traki rasisti. Bet visu meklē eiropiešu angļu valodas skolotājus, tā kā mums nebūšot grūti. Maņdžouli šī noteikti ir pēdējā ziema.

Un tā pavadām laiku mācībās. Smejam, ka bērni Ķīnā tiešām pieradināti pie kārtīgas disciplīnas – arī internetā tad, kad mazie lasa, tie ceļas kājās. Klasē kājās lasīt ceļas visi (tad, kad skolotājs izsauc). Ir dienas, kad arī uz stundiņu uzsnieg, un tas ir tiešām skaisti. Rets jau mums tas sniegs, bet saulīte vienmēr ļauj uzsākt arī visaukstāko ziemas dienu ar smaidu. Un arī tas smieklīgais ķīnietis katru dienu ar ko pārsteidz.

Mūsu kolēģis saka, ka ķīniešos viņam vislabāk patīk trīs lietas – pirmā no tām ir pieklājība. Salīdzinot ar zambijiešiem, ķīnieši esot ļoti pieklājīgi, protams, vienmēr arī ziņkārīgi, bet tas tiem netraucē ar savu bērna prieku izzināt tikko sastapto ārzemnieku. Zinot ķīniešu valodu gan esot citādāk – tad neesi nekas īpašs, un ķīnietis mācēs pateikt arī ko rupjāku. Tāpēc Semijs saka, ka dažreiz tas vēlētos, lai šo to arī nesaprastu. Bet tad, ja esi ārzemnieks, būsi laipni gaidīts (vismaz pirms pandēmijas. Tagad klāt nākušas arī bailes). Otrā lieta, kas mūsu kolēģim patīk ķīniešos – tie nekad nepārstāj mācīties. Lai cik gadu opis varētu savā kontā skaitīt, tas vienmēr izmēģinās ko jaunu, ja vien būs iespēja. Nekad nav atrunas – esmu par vecu, nevaru. Ķīniešiem tā mācīšanās ir asinīs – visu laiku jāpilnveidojas. Jā, droši vien lielajās pilsētās ar visu rietumniecisko dzīvesveidu daudz kas mainās. Bet kopumā – ķīnietim galva ir uz pleciem. Un trešais – izpalīdzība. To mēs arī esam pieredzējuši. Ja ķīnietim jābrauc uz savām kāzām, bet pa ceļam apmaldījies ārzemnieks, tas taču ārzemnieku nogādās savā vietā, un tad atvainosies līgavai, ka licis tai gaidīt. Semijs Ķīnā dažādās vietās pavadījis četrus gadus, un vienmēr ķīnietis parādījis sevi no labākās puses. Jā, mums te tiešam patīk. Varbūt grūti saprast tos ķīniešus, ko redzam ārpus Ķīnas, bet tad, kad sāc apjaust to īsto vidi, to stāsta sākumu, tad viss šķiet tīri loģisks. Katrā ziņā Ķīna nepavisam nav tāda, kādu to bijām iedomājušies. Un par to pārliecinājāmies kā tūristi te iebraucot pirms četriem gadiem, un arī šodien.

Nedēļas beigās mums paziņo, ka dokumentu kārtošana ieilgs, jo – tā kā mūsu vīzai termiņš vēl nespiež – neviens to negrib uzskatīt par prioritāti, un velk gumiju. Sakām, ka tad jau mums nav citu iespēju, kā doties ceļojumā bez vīzas pagarinājuma un mēģināt atgriezties īstajā datumā. Mūsu asistents piekrīt. Bet tūliņ atnāk ziņas no direktores. Tā saka, ka tas ir bīstams lēmums, jo – ja nebūsim atpakaļ laikā (kaut kur šajā slēgšanās laikā taču var arī gadīties iesprūst), tad mūs uzreiz deportēšot. Mūsu priekšniece tagad solās nokārtot visu tā, lai mūsu vīza tiktu pagarināta pirms atvaļinājuma sākuma. Hmm.. Parasti tas ilgst divas nedēļas kopš pases nodošanas (ko vēl neesam izdarījuši, jo nav gatavi citi papīri), bet tagad – pāris dienās mums sola visu sagatavot? Jā, direktorei ir savi „gali” un savas iespējas. Bet nu cik varena viņa izrādīsies, tad jau drīz manīsim. Būtu jau labi braukt prom ar drošības sajūtu – ja iesprūstam, tāpat taču darbs internetā. Bet var nākties arī braukt bez tās vīzas (termiņš ir 7. februāris). Katrā ziņā paši nezinām, kā būs, un ticam, ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek!

Kad ejam uz tirgu ar somām, vietējie neaizmist pajautāt: ti domoi? Nē, vēl jau ne, nosmejam. Mūsu pases vēl ceturtdienā nevienam nav vajadzīgas, tāpēc atkal pabrīdinām – brauksim arī bez vīzām. Un tad viss sāk „bīdīties” – ceturtdienas vakarā mums paziņo, ka nākamajā dienā divos tās jāiesniedz. Bet piektdienā pusdienlaikā paziņo, ka mums jāatrod aizvietotājs mūsu nokavētajām klasēm. Protams, kāds nu vēl aizvietotājs – sakām, lai pārceļ uz citu dienu, jo mūsu divi kolēģi jau tā darbā līdz ausīm. Semijs atsakās, Kenijai, kas tagad Šanhajā, nemaz neprasām.

Un tā divos tiekam sagaidīti, dodamies ar kādu ķīniešu dāmu, kas atbildīga par dokumentu kārtošanu, uz divām dažādām ēkām. Vienā tiekam atstāti gaitenī – vienkārši jāgaida, kad viss būs gatavs. Un smieklīgākais, ka visi, kas iet garām, apsargiem neaizmirst pajautāt – vai krievi? Viens ķīnietis pat pienāk klāt un skaidrā krievu valodā jautā, vai Jekaterina, un ko mēs te gaidām. Jā, pašu Jekaterinu arī beigās ieraugām. Kaut kur jau krievi ir paslēpušies. Tikmēr apsargi izsniedz maskas visiem, kas atnāk bez tām. Tāpat notiek arī tirgū – vietējie sabīstas, ka kāds tik droši bez maskas staigā pilsētiņā, kur visi pa piecpadsmit reizēm iztestēti, un tad vienmēr laipni grūž jaunu masku rokās.

Pa divām stundām esam tikuši galā ar papīriem, nokavētās nodarbībās jāatstrādā nākamajā nedēļā, kas tad solās būt vēl trakāka. Bet pienāk šīs nedēļas beigas. Un tas taču jānosvin! Kopā ar Semiju un vienu no ķīniešu kolēģēm dodamies uz barbekjū restorānu, kur pārdod arī izlejamo alu. Smejam, ka ķīnieši pieraduši pie sava „alus-ūdens” un no tāda īsta alus galīgi reibst. Vakars ir jauks, runājam par ceļojumu plāniem. Tagad gan jāseko līdzi, kādi katrai provincei noteikumi. Semijs jau sestdienā lido prom, atstāj mums kaķi. Tam grūti nācās ar testu – slimnīcā darbinieki mainās, un dažreiz, ieraugot ārzemnieku, tie samulst un vienkārši saka, ka te ārzemnieks testu nevar taisīt. Tad atliek parādīt kādu no tiem neskaitāmajiem testiem, kas ēkā jau veikti, un darbinieki sāk meklēt risinājumu. Jā, jāmācās nolasīt pases dati.

Sestdiena klāt, jātiekas ar mūsu bijušo ķīniešu asistentu. Ballīte! Sākumā gan ejam garā pastaigā. Nedēļas nogales ir tās, kad beidzot ir laiks izbaudīt svaigo gaisu. Mīnus 20 grādos gan ir grūtāk, bet divas stundas arī der. Soļojam uz baznīcu pilsētiņas nomalē un apbrīnojam tos skaistos saulrietus. Maņdžouli debesis vienmēr tik skaidras, un tās krāsas ir vienkārši neaprakstāmas! Redzam gan saullēktus no sava 28. stāva, gan saulrietu uz pakalna. Skaista ir šī vietiņa, un arī Maņdžoli ir kļuvusi par vienu no mūsu pārdesmit mājām dažādajās pasaules malās.

Vakarā tiekamies ar divām kolēģēm vienā no to mīļākajām hotpota vietām. Restorāns uztaisīts vairākos stāvos, un sastāv no istabiņām, no kurām vienā tad tiekamies. Tīna ir nopirkusi pati savu alu. Ķīnā tā drīkst – nāc uz restorānu ar savu alkoholu. Galvenais – lai ir kādi ienākumi arī pašam restorānam. Darbinieki sākumā negrib alu likt ledusskapī, jo nav pirkts uz vietas, bet mūsu kolēģe māk šos salamāt, un viss notiek. Mums tāda forša, nedaudz traka kolēģe. Smejam, ka it kā esam viena vecuma, bet Ziemeļķīnā uzskata, ka bērns jau piedzimst viena gada vecumā, tāpēc viņai it kā par vienu vairāk kā mums. Vēl interesantāk mūsu dāmām uzzināt, ka mums katru gadu dzimšanas diena ir vienā un tajā pašā datumā. Ka svinam to datumu, kurā piedzimām, nevis skaitām dienas no Jaunā gada sākuma. „Tik vienkārši!” dāmas ir pārsteigtas. Jā, ja pagājušajā gadā Tīnai dzimšanas diena bija 1. maijā, tad šogad 20. aprīlī. Viss atkarīgs no Jaunā gada sākuma, kas mainās atkarībā no mēness. Pārsteigtas meitenes ir arī tad, kad uzzina, ka ne visās valstīs ir WeChat un mēs lietojam ko tādu kā WhatsApp. Par Facebook gan visi zina.

Mūsu kolēģei nepatīk arī restorāna mērces, tāpēc tā noskrien turpat uz veikalu. Nedaudz pasūdzas par vienu no to pasūtītajiem gaļas ēdieniem, un vietā tiek atnesta cits. Jāpiemin, ka mūsu kolēģi saka – pēc lokdauna vienmēr jānogaida kāds laiciņš, jo pirmajās nedēļās tiek pārdots viss vecais, un tikai pēc tam ir droši iet uz ēstuvēm. Jā, dīvaini, ka ķīnieši tik daudz ēd, bet tāpat tik tievi! Dzer viņi arī šaušalīgi daudz, bet no šī alus jau nereibst. Tāpēc tas bieži lietots kā uzdzeramais stiprajai dzirai. Jāpiemin, ka alus vienmēr tiek dzerts istabas temperatūrā – mēs vienīgie lūdzam to nedaudz atdzesēt.

Uzzinām, ka jāmaina ceļojumu plāni. No vakardienas Šanhajā aizliegts iebraukt, jo tur jaunais vīruss. Jā, lidojumu no Harbinas uz Šanhaju var iegādāties par 13 eiro (lai arī jālido 2,5 stundas). Bet nu diemžēl mūsu plāns jāatceļ. Tagad jau nevar zināt, kur vispār droši lidot, bet neko – kustēsim jau tāpat! Mūsu kolēģi šajā laikā paliek Maņdžouli, jo Ķīniešu Jaungada svinības ļoti svarīgi pavadīt ar ģimeni. Arī mūs aicina ciemos, bet mēs tiešām gribam beidzot pieredzēt īstu festivālu kaut kur siltākā vietiņā. Dažiem ir bailes ceļot vīrusa dēļ. Mūsu kolēģes saka, ka ķīnieši un ārzemnieki vīrusu saprot ļoti dažādi. Ķīnieši domā, ka tad, ja saslimsi, pēc pāris gadiem droši vien arī atstiepsi pekas, jo vīruss paliekot ķermenī un tikai pēc ilga laika kaut kā izpaužas. Ārzemniekiem savukārt neesot bailes. Potējas ne visi, bet arī mūsu „drošie” kolēģi vīrusu saķēruši. Tāpēc potēšanai nepievērš tādu uzmanību kā testiem un visām tām karantīnām.

Turklāt mūsu kolēģiem nepatīk ceļot uz dienvidiem, jo ziemeļos cilvēki esot foršāki, patiesāki. Nav tā, ka smaida sejā un pēc tam aprunā. Ja kaut kas nepatīk, tad tā arī pasaka. Dienvidos esot citādi. Bet mēs jau lielu atšķirību neredzam, pret mums vienmēr jauki. Paši kolēģi te savā starpā nemaz netiekas. Drīzāk tie tā kā pa pārīšiem sadalījušies. Ir skolotāji ar ģimenēm, kas tiešām ārā neiet, citi atkal nevar sadalīt pienākumus. Savā starpā nedraudzējas „vecākie” skolas skolotāji, kas te strādājuši ilgāk par 7 gadiem, un „jaunākie” skolotāji, kas te strādā ap trim gadiem. Pirmajiem algas ir ap 800, 900 eiro mēnesī, kamēr jaunajiem uz pusi mazāk. Nodokļi netiek maksāti, tāpēc, ka algas jau tā esot mazas – neesot jēgas. Nesaprotam, kā tas viss iziet cauri. Esam pārsteigti uzzinot, ka gandrīz visi skolotāji ir vecumā līdz 40 gadiem – daži mums šķita daudz vecāki. Ķīnā saka, ka līdz 40 ir jaunība, nākamos 20 gadus ir pusmūžs, un tad jau sākas vecums. Bet katrā skolotājā jau iekšā ir bērns. Direktore sevišķi pieteikusi mācīties no Arča. Kad ķīnieši prasījuši, kāpēc – „tāpēc, ka viņā iekšā patiešām dzīvo bērns”.

Ķīniešu kolēģes saka, ka tagad, kad palikuši tikai 4 ārzemnieki, ir foršāk. Nav nekādas saspīlētas attiecības, viegli saprast, kurš kuru klasi var mācīt. Mums abiem tiek bērnudārzs (kuru nelegāli plāno atvērt pēc brīvdienām), jo citiem nevar dot – mūsu amerikāņu kolēģe ir pārāk kautrīga, bet no zambijiešu puiša bērni un to vecāki baidīšoties, „jo viņš ir tik melns”. Uzzinām, ka mūsu kanādietis Braiens nemaz nebija mīlēts. Tas vienmēr kā mēģinājis no skolas izspiest naudiņu. Pat tad, kad tā draudzene sataisījusi burgeru, ko kopā saturējis zobu bakstāmais, un mūsu draugs to norijis, tie mēģinājuši piedzīt naudiņu no skolas. Nez, kādā sakarā. Zinām, ka tas pieteica direktorei, ka ies prom, ja tā nepataisīs viņu par menedžeri. Bet neko – tas plāns izdevās. Un tad puisim kabatā katru mēnesi ieripoja nedaudz virs 3 tūkstošiem eiro.

Mums prasa, ko parasti darām vakaros pēc nodarbībām. Mēs parasti ejam ārā skatīties zvaigznes. Tik skaisti tie skati šajā mazajā pilsētiņā! Mūsu kolēģe gan saka – tās vīrs 5 stundas spēlē datorspēles, tāpēc tai neesot ko darīt. Bet ārā par aukstu, lai izbaudītu. Jā, ir ar tām tehnoloģijām biežāk posts kā labums. Interesanti būtu padzīvot bez visa šī. Tā patiesāk.

Vakaru pavadām interesantās sarunās, un domājam, ka tiešām dīvaini, ka ķīnieši un ārzemnieki nekad tā nav tikušies iepriekš. Ķīnieši tiešām par ārpasauli zina ļoti maz, un arī pašu Ķīnu mēs esam redzējuši vairāk kā tie. Bet cita domāšana – viņiem ir labi, kā ir, un tad viss notiek! Ko tur daudz pārjautāt, ko tur daudz pētīt!

Svētdienā ārā ir krietni aukstāk, bet tāpat taču svaigo gaisu vajag! Ejam uz ezera, praktizējam atmugurisko staigāšanu, kas ķīniešu vidū ir tik populārā lieta, un tad dodamies uz tirdziņu. Nav īsti skaidrs, kad būs mūsu vīzas, policisti vien noteikuši – cik ātri vien iespējams. Jā, jāiztukšo ledusskapis, ja piecas nedēļas būsim prom, bet Arčam nogalēs šad tad uznāk kulinārijas iedvesma. Jaunajās vietiņas, kur ieejam, nekad neaizmirst pajautāt, cik ilgi esam Kīnā, un kad dosimies atpakaļ uz Krieviju. Mūsu pelmeņu cepēji vienmēr priecājas mūs redzēt, un tad, kad pamana – esam nopirkuši papriku, tie mūsu maisiņu ar savu papriku piepilda līdz augšai – dāvanā. Tad, kad gribam „piemest” pie pirkuma par to dāvaniņu, šie steidz atgriezt naudiņu. Nu jauki tie ķīnieši. Kāds opis mūs uz ielas uzrunā un sāk stāstīt, ka krievu valodu aizmirsis, vajag papraktizēt. Uzzinājis, ka strādājam skolā, tas padalās ar savu „darbiņu” – vīrs pelna ar bitkoiniem. Tos esot iegādājies pirms desmit gadiem, kad kriptovalūta bija lēta un neviens tai neticēja. Tagad šis par nopelnīto nopircis auto, sakārtojis dzīvi. Nu re – darbojas tas viss! Tā draugi savas valūtas daļas pārdeva tad, kad bija guvuši nelielu peļņu, bet – ja tā nebūtu noticis – šie skaitītu miljonus. Vīrs nosaka – jāskatās tālu taču, nevis tikai soli uz priekšu!

Pieskatām mums atstāto kaķi, gatavojamies pēdējai trakajai nedēļai. Tā gan arī notiek nelegāli, jo brīvdienās mācīt nedrīkst. Pagājušajā nedēļā veselas sešas reizes valdībai zvanīja vecāki un nosūdzēja to, ka nodarbības notiek. Bet mūsu direktore jau ir drosmīga. Tā saka, ka jāturpina. Ķīniešu skolotājiem nodarbības turpināsies arī tad, kad mēs būsim brīvdienās. Līdz laikam, kad visus pieķers tā kārtīgi. Smejam, ka ķīnieši apmācīti – ja sūti kādu nelegālu ziņu, nekad neraksti. Vienmēr ziņa jāierunā, jo ierunāto nevar pārsūtīt nevienam valdības loceklim, un pēc laika to arī noklausīties vairs nevar. Un skolotājiem pašiem personīgi bērni jāaicina uz nodarbībām – nevis tāpēc, ka skolai vajag, bet tāpēc, redz, ka skolotāji paši vēlas šīs brīvdienas pavadīt ar skolēniem.

Kaimiņi ballējas, bet mēs sākam pēdējo darba nedēļu. Ārā paliek vēsāk, bet ceram kaut kur arī aizlidot.

Pēdējā pirmdiena palido, esam vieni ar mūsu dzērājkaimiņiem un kaķi. Temperatūras krītas, arī pa dienu ir mīnus 25, naktī par desmit grādiem vēsāk. Paiet otrdiena, pienāk trešdiena, un vēl joprojām gaidām savu vīzu, lai arī jau sestdienā gribējām doties prom. Uzzinām Ķīnas jaunos standartus – ja ceļo ar vilcienu, dodoties no vienas provinces uz citu – gadījumā, ja šķērso kādu „bīstamo zonu”, tāpat jāsēž karantīnā. Reāli – ja gribi no vienas „drošas” pilsētas tikt uz citu „bezvīrusu” vietu, bet ceļā ir kāda sarkana zona, tad tāpat esi nedrošs. Skaidrs, ka būs daudz jālido.

Solītajā ceturtdienā vīzu nav. Mums saka, ka jāgaida nākamā diena. Tikmēr Ķīna papildina savus „noteikumus”. Lielajās pilsētās visiem, kas saņem pasta sūtījumus no ārzemēm, veselības kods automātiski pārmainās uz oranžo, un jātaisa tests. Citādi tie ārzemnieki taču ar tām paciņām vīrusu izplata.

Piektdienā gaidām ziņas. Bet tā ir arī mūsu pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma. Izvīlējam atslēgas no darba dzīvokļiem, kuri mums pavisam drīz tiks „atņemti” – nu tā, lai vismaz saullēktu var aiziet paskatīties (mūsu pusē saulīte riet). Un pastaigājam pa tirgu, kas tagad pilns ar ķīniešu Jaungada lietiņām – sarkaniem plakātiem, uzrakstiem, tīģera attēliem. Un, protams, arī zivs attēliem – zivis te simbolizē pārticību. Viss sarkans!

Dažas klases atceltas, jo vecāki pasūdzējušies par to, ka nodarbības notiek. Bet lielākā daļa jau tāpat jānovada. Kaķis šķiet mīlīgāks – laikam jūt, ka drīz paliks pavisam viens, kāds atnāks uz 5 min vien trauciņu piepildīt. Vēlāk gan viss pagriežas nedaudz citādāk.

Sākas pēdējās nodarbības, pēdējā diena. Esam priecīgi, visi jau brīvdienu sajūtās. Bet tad atnāk ziņa – mūsu vīza nav gatava. Policisti nevarot vienu papīru nokārtot. Skola esot centusies, runājuši ar pašiem galvenajiem, bet nekā. Un tas nozīmē, ka visa mūsu gatavošanās sestdienas braucienam pa velti. Prasām, ko nu darīt? Jāgaida pirmdiena. Mums saka, ka otrdiena ir vēlākais, kad vīzu dabūsim. Bet kam tad vispār tagad ticēt? Jāiet pašiem pie policistiem, un jāpieprasa, lai šie ātrāk darbojas. Nav jau daudz ārzemnieku, ar ko tiem būtu jāņemas tagad.

Nodarbības beidzas, svinam! Bet tad ierodas ķīniešu meitene, kas līdz šim pieskatījusi vienu no Kenijas kaķiem – to, kam purniņš sabraukts. Meitene kaķi atgriež dzīvoklī. Laikam nav sadzīvojis ar tās mājas zvēriem. Otrs kaķis uzreiz šķiet laimīgāks, un mazais cietušais kaķis priecājas būt mājās – ēd un nāk samīļoties. Nez, kā šim tur pie ķīniešiem gājis. Un nez, kāpēc kaķis atgriezts. Amerikāniete gan daudz par kaķiem neinteresējas – paši uzrakstām, ka viss ir labi, un ka vēl kādu laiciņu varēsim nu jau par abiem parūpēties.

Ar abiem ārzemju kolēģiem sazvanāmies pēc nodarbībām – Semijs atrodas pašos valsts dienvidos, ārā plus 30, neviena saslimušā reģionā. Viss notiek! Savukārt Kenija visas abas nedēļas no mājas Šanhajas pierobežā nav izgājusi. Nekur nesteidzoties. Jā, mēs vienmēr pārliecināmies par to, ka esam kā traki uz kā jauna izpētīšanu un mājās nevaram nosēdēt. Tikmēr citi nekad nesteidzas. Šanhaja gan tagad tādā kutelīgā situācijā. Redz, atkal netiksim uz turieni. Jo, ja iebraucam Šanhajā, no tās ārā netiekam bez 2 nedēļu ieslodzījuma. Tagad ceļošana būs pavisam sarežģīta, bet būs! Tikai vīza jāsagaida!

Nosvinam uzvaru pār trako darba sezonu korejiešu restorānā, kur saimnieks mūs vienmēr pacienā ar visādām gardām dāvanām. Pieēdamies ne pa jokam, par to samaksādami desmit eiro, un vēl dzeramnaudu neaizmirstam atstāt. Tas Ķīnā ir kas nepieņemts un bieži nesaprasts, bet izskaidrojam – tāpēc, ka šis restorāniņš taču viens no labākajiem pilsētā!

Un tā nedēļas nogalē nesteidzīgi darām to, ko bija paredzēts paveikt nelielā steigā. Tīrām visus piecus dzīvokļus, kas drīz jānodod, mīļojam kaķus, palēnām krāmējam mantas un priecājamies par saulainajām ziemas dienām. Tad, kad tikai aši jāaizskrien līdz veikalam, Arča nemaz nepārvelk šortus, un tas ļoti uzjautrina apkārtējos – zābakos, jakā, cepurē un šortos. Ir jau vēl arī tie, kas ar rokām aizspiež masku – nu tā, lai tikai neieelpotu vienu gaisu ar mums. Bet tā jau ir – tagad tiem, kas būs kontaktā ar ārzemnieku, arī kodiņš mainīs krāsu. Plānots ieviest, bet pagaidām nav saprotams, kā to izkontrolēs.

Katrā ziņā nākamās dienas parādīs, kāds ceļš ejams. Bet ceļojums būs!

**

Iepazīsim Ķīnu! Un nu nedaudz par lauksaimniecību. „Topogrāfisko un klimatisko īpašību dēļ audzēšanai piemērotā platība ir Ķīnā ir salīdzinoši neliela: tikai aptuveni 10 procenti no valsts kopējās zemes platības. No tās nedaudz vairāk nekā puse ir neapūdeņota, bet pārējā daļa ir sadalīta aptuveni vienādās daļās starp rīsu laukiem un apūdeņotām platībām. Turklāt augsnes kvalitāte kultivētajos reģionos visā valstī ir atšķirīga, un vides problēmas, piemēram, plūdi, sausums un erozija, daudzos apgabalos rada nopietnus draudus. Tomēr apmēram divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo laukos, un līdz 20. gadsimta 80. gadiem liela daļa no viņiem izdzīvoja tieši no lauksaimniecības. Kopš tā laika daudzi tika mudināti pamest laukus un nodarboties ar citām aktivitātēm, piemēram, amatniecību, tirdzniecību, darbu rūpnīcā un transportu; un līdz 80. gadu vidum lauksaimniecība bija samazinājusies gandrīz uz pusi. Lai gan lauksaimniecības tehnikas izmantošana ir pieaugusi, lielākoties ķīniešu zemnieki ir atkarīgi no vienkāršiem, nemehanizētiem lauksaimniecības instrumentiem.

Rietumķīnai, kurā ietilpst Tibeta, Sjiņdzjana un Cjiņhai, lauksaimnieciskā nozīme ir maza, izņemot oāzes lauksaimniecības un liellopu audzēšanas apgabalus. Rīsu audzēšana, kas Ķīnas vissvarīgākais augs, dominē dienvidu provincēs, no kurām daudzas dod divas ražas gadā. Savukārt Ziemeļķīnā vislielākā nozīme ir kviešiem; centrālajās provincēs tiek audzēti abi. Ziemeļaustrumu un dažās centrālajās provincēs ražo arī ievērojamu daudzumu miežu. Lielākā daļa sojas ražas tiek iegūta no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, un kukurūza tiek audzēta Ķīnas centrā un ziemeļos. Tēja galvenokārt nāk no dienvidaustrumu kalnainajiem apgabaliem. Kokvilnu plaši audzē Ķīnas centrālajās provincēs, kamēr tabaka nāk no valsts centra un dienvidu daļām. Citas svarīgas kultūras ir kartupeļi, cukurbietes un eļļas augu sēklas.

Lopkopība ir otra svarīgākā lauksaimnieciskās ražošanas sastāvdaļa. Ķīna ir pasaulē vadošā cūku, vistu un olu ražotāja, un tai ir arī lieli aitu un liellopu ganāmpulki. Kopš 1970. gadu vidus lielāks uzsvars ir likts uz lopkopības produkcijas palielināšanu.

Mežsaimniecība un makšķerēšana. Ķīnas pieejamo mežu iznīcināšana ilgākā laika periodā padevās enerģiskai mežu atjaunošanas programmai, kas gan ir izrādījusies nepietiekama; mežu resursi joprojām ir diezgan niecīgi. Galvenie meži atrodas Qin kalnos un centrālajās kalnu grēdās, kā arī Sičuaņas un Junaņas augstienēs. Tā kā meži augstu kalnos nav pieejami, tie netiek plaši apstrādāti, un liela daļa valsts kokmateriālu nāk no zemāk esošiem reģioniem.

Ķīnai ir senas okeāna un saldūdens zvejas un akvakultūras tradīcijas, un tā ir pasaulē vadošā ražotāja abās kategorijās. Lielākā daļa nozvejas tiek iegūta no Klusā okeāna zvejniecības, un gandrīz visa pārējā daļa tiek iegūta no iekšzemes saldūdens avotiem. Zivju audzēšana dīķos vienmēr ir bijusi svarīga, un tā ir arvien vairāk uzsvērta, lai papildinātu piekrastes un iekšzemes zvejniecību, ko apdraud pārzveja, un nodrošinātu vērtīgas eksporta preces, piemēram, garneles.

Un atkal esam ārā!

Šoreiz pat nereģistrējamies ne izejot, ne ienākot ēkā. Vienkārši tāpēc, ka ārzemnieki – esam iemācījušies to izmantot. Un pilsētiņa sāk atdzīvoties – auto uz ielām tik daudz, ka atkal jāuzmanās, gājēji steidz iekšā atvērtajos veikaliņos, kas savukārt krāmē plauktos preces. Viss atgriežas ierastajā ritmā. Vēl jau gan tikai puse no pilsētiņas vaļā, bet tos, kurus sākumā solīja turēt ieslodzījumā līdz Jaunajam gadam, nu arī laidīs ārā ātrāk. Super! Maņdžouli drīz būs „zema riska” zonā, un tas nozīmē, ka varēsim ceļot!

Vietējie ir tik priecīgi, ka šauj salūtu, daži sava veikaliņa durvis burtiski atrauj, noplēšot žalūzijas un aizsargvārtus, lai tikai ātrāk sāktu šo to pārdot. Daudzi gan paspējuši nobankrotēt, arī daži no mūsu ķīniešu draugiem. Bet tagad tiem biznesiņiem grūti laiki. Labi laiki ir suņiem, kas apkārt joņo tā, it kā pirmo reizi būtu izjutuši tādu brīvību. Protams, daži ķīnieši atkal no mums pabaidās un bēg uz visām pusēm, kad ejam garām. Bet arī ar to kādu laiciņu būs jāsamierinās.

Izdalām dažas Ziemassvētku dāvaniņas tiem, kas brīvībā, un atkal baudām skaisto dienu. Ilgi gan nevar, jo ārā tiešām auksts – dienā ap mīnus 22, naktī par desmit grādiem vēsāk. Vadām nodarbības, aiz loga nepārtraukti tiek šauts salūts. Mums skolotāji paskaidro – tas tāpēc, ka vietējie svin Maņdžouli atvēršanos. Tūliņ viss būs kārtībā – gluži kā senāk (nu tikai ne tā, kā pirms pandēmijas). Arī mēs pēc nodarbībām steidzam ārā. Kombinezonu cilvēki pie katras ēkas mainās, un šoreiz tie nesaprot, kāpēc ārzemnieks, un kāpēc tik vēlu jāiet ārā. Skaidrojam, ka tikai pastaigā (un nepieminam, ka jau vienu reizi bijām izgājuši). Pāris telefona zvani, un esam brīvībā. Tiek piekodināts ierasties atpakaļ pirms desmitiem vakarā, jo tad braucot policijas ekipāžas. Laikam tik vēlu vairs staigāt nedrīkst.

Bet arī vakarā atnāk ziņa, ka Maņdžouli tagad ir „zema riska” zonā, lielveikali atvērsies jau otrdienā. Harbinā (pilsētā, kur piedāvāja samaksu tiem, kas atnāks pie ārsta un izrādīsies slimi ar vīrusu) tagad sācies pasaules lielākais ledus skulptūru festivāls. Brauksim! Mūsu zambiešu kolēģis Maņdžouli plāno pamest jau šonedēļ, jo tā vīza beidzas pirms Jaunā gada, un tad par katru nokavēto dienu jāmaksā 60 eiro sods. Semijs vīzu nevar taisīt Maņdžouli – par to jau iepriekš rakstījām. Te afrikāņiem vairs nepalīdz iepriekšējās pieredzes dēļ (viens bija spiegs, cits pārbēga pāri robežai uz Krieviju). Mūsu kolēģim tad jālido pāri visai valstij uz dienvidiem, kur vīzu tam izsniegs. Bet tas jādara ātri.

Otrdiena ir vēl dzīvīgāka! Sagaidām saullēktu ar meditāciju un dodamies Maņdžouli! Šķiet, ka atvērušās dažas brokastu vietas, arī lielveikali vaļā, bet tajos netiekam, jo tādās rindās neesam gatavi stāvēt. Salūtu neviens vēl nepārdod, bet ir veikaliņi, kas tikko veras vaļā, un tad tie salikuši uz ielas salūtu kastes. Tās tiek izšautas astoņos vakarā, kad veikals oficiāli atvēries. Pusstundu ilga uguņošana vienam veikalam. Iedomājies, kas te notiek Jaunajā gadā? Salūtu vislabāk pieredzēt Maņdžouli, jo citur tas aizliegts gaisa piesārņojuma vai bīstamības dēļ. Bet te? Te viss notiek – Ķīnas pamestie ziemeļi.

Uz ezera pilns cilvēkiem, mēs gan atgriežamies arī pēc deviņiem vakarā. Jo tie ir tie mirkļi, kad atkal atklājam, ka arī šī mazā Maņdžouli ir jauka. Noguļamies uz sasalušā ezera un vērojam zvaigznes. Iedomājies – esam „pielipuši” pie šīs planētas, kas griežas, kamēr apkārt redzama pilnīga bezgalība, no kuras mēs pat kripatiņu nezinām. Un mēs vēl domājam, ka problēma ir tad, ja nestrādā internets, vai ja kāds kaut ko ne tā pateicis. Tā nav! Iedomājies – Zeme griežas tieši tā, kā tai jāgriežas, saulīte mūs sasilda, Visums ļauj mums izbaudīt to īso mirkli, kas mums šeit dots – viss notiek! Par to taču jāpriecājas un jābeidz pārdzīvot par niekiem!

Beidzot atvērusies arī pelmeņu iela, un tur visi mūs sagaida kā sen neredzētus draugus. Katru rītu staigājam ap kādu pusotru stundu, līdz viss sasalis, un tikpat ilgi guļam uz sasalušā ezera vakaros. Ir auksti, bet tagad tik ļoti novērtējam arī šo sasalušo gaisu!

Atklājam, ka mūsu vīza beidzas 7. februārī, kas ir tieši atvaļinājuma vidus. Pieprasām skolai to pagarināt laicīgi. Viņiem gan būtu izdevīgi teikt, ka tas nav iespējams, jo tad mēs no Maņdžouli izbraukt nevarētu – nekāda riska. Bet vēl vienus milzīgos ķīniešu svētkus šajā nomaļajā vietiņā nevēlamies pavadīt. Interesanti, ka esam atklājuši – mums, izrādās, uz Ķīnu arī ar visiem sarežģījumiem bijis viegli tikt. Kenija, piemēram, pusgadu gatavojusi dokumentus, mūsu otrs kolēģis vēl ilgāk. Palikšanai Ķīnā cilvēki gatavojas milzīgu laika posmu, mēs pa mēnesi dabūjām darba vīzu un visu dokumentāciju. Likās sarežģīti, bet tagad saprotam – mēs taču atkal bijām tik veiksmīgi, cik vien varētu būt.

Trešdienas rīta pārgājienā atklājam, ka restorāniem atļauts gatavot līdzņemšanai. Nu tad nu ejam uz savu mīļāko pelmeņu vietu, pasūtām pietiekami daudz gardumu un ejam parkā -23 grādu salā uz soliņa blakus ķīniešu onkulim, kas turpat dauza pātagu (tas tāds ķīniešu sportiņš). Protams, neparasts pikniks, un tā liekas visiem, bet atgādina ceļošanu! Tad tiekamies ar Keniju un parādām tai tirgus ieliņas, kas atvērtas. Turpat tiek grauzdētas saulespuķu sēkliņas un valrieksti, mīcīti pelmeņi un kūpināti saldie kartupeļi. Viss pamazām sāk atdzīvoties. Paguļam uz ezera un tad laiks gatavoties nodarbībām. Un arī vakarā ejam ārā. Šoreiz gan nedaudz bailes, jo no rīta mūs piereģistrēja sarakstiņā (dienā taču tikai vienu reizi drīkst iziet ārā). Bet naktī mums neprasa pierakstīties. Viss jau atkarīgs no tiem, kas sēž pie ēkas durvīm – daži kombinezonu cilvēki ir piesardzīgāki (vieni pat paprasa dzīvokļa numurus – no viena tikai viens cilvēks var iet ārā- bet mēs katrs saucam savu), citi savukārt laiž mūs tālāk bez liekām raizēm.

Nākamajā dienā var pamanīt, ka atveras skaistumkopšanas saloni – tikai „pa kluso” – tie ielaiž klientus attaisot lielos vārtus, un tad tos atkal aizver. Kaut kā jau tie ķīnieši iemanījušies apiet likumus. Arī valdība atnāk mūs apsveikt ar Jaungadu – Kenija, Semijs un mēs abi kā viens cilvēks saņemam trīs paciņas ar končām. Klāt lapiņa ar pateicību par to, ka sēžam iekšā un novēlējums būt pacietīgiem, kamēr viss atvērsies.

Temperatūras ir zemas, sasalst ūsas, skropstas, uzacis.

Jautājam direktorei, kas notiek Jaunajā gadā – vai ir kāda vieta atvērusies, vai pilsētā kas notiek. Viņa jau vislabāk zina. Bet vēl kāds fakts, ko piemirsām – ķīnieši jau mūsu jautājumus neuzskata kā jautājumus, bet gan kā pieprasījumu. Un nu mums saka, lai nākam uz direktores vīra viesnīcu un mums tur būs pavārs, kas gatavos ēst – varēsim ballēt, cik uziet. Bet tad atkal jautājam – vai tas nebūs par daudz prasīts gan no viņas, gan no pavāra mūsu četru dēļ tagad „čakarēties”? Nē, esot taču Jaungads. Bet arī pavāram taču gribas pasvinēt! Nu neko, tiek domāti dažādi risinājumi, beigās mums atraksta mūsu ķīniešu asistents – direktore tam likusi mūs aizvest vakariņās. Nosmejam kārtīgi – tagad galvenais uzdevums izklaidēt ārzemniekus.

Vēlāk direktore izdomā vēl ko – tomēr aicināšot visus ķīniešus bez izņēmuma – visa skola viņas vīra viesnīcā tad, kad socializēšanās nav atļauta. Ļoti daudzi gan atsaka, bet ir tie, kas vienkārši nedrīkst direktorei teikt „nē” – un tā ir visa vadības un saimniecības daļa. Tie tad piesaka visus ģimenes locekļus. Direktore savukārt sola arī saunu (kas viņas vīra viesnīcā ir galvenā atrakcija), un kārtīgu ballīti. Nu re – un tas viss sākas no viena jautājuma – vai Maņdžouli kaut kur var nosvinēt Jaungadu? Tik forši mums te Ķīnā!

Pienāk pēdējā Vecgada diena. Un pienāk arī labās ziņas – par atvaļinājumu. Tas sākas 22. janvārī un ilgst 3 nedēļas. Bet skola saka, ka varam nesteigties atpakaļ. Tā kā nodarbības ir onlainā, mēs varam mācīt no jebkuras Ķīnas daļas. Esam sajūsmā. Tagad tikai jāatrisina vīzas jautājums (tā mums beidzas 7. februārī).

Vēlāk mūsu kolēģis māk pastāstīt vairāk – būs ap 11 nodarbībām dienā, 25 minūtes katra, un tā četras nedēļas. Bet par to vēl nav jādomā. Ir taču Vecgada diena! No rīta soļojam pēc salūta. Smejam par Semiju – tas saka, ka pirmo reizi mūžā iet pār sasalušu ūdeni. Jā, pirmā ziema, bet ezers aizsalis jau krietnu laiciņu. Mēs jau esam tādi, kam patīk ārā, kamēr citi šādā aukstumā tomēr pavada laiku gluži kā lokdaunā – iekšā, siltumā. Mūsu draugs slidinās pa ezeru, paguļam un pavērojam debesis. Skaists šis ziemas miers. Tomēr tad, kad apkārt vairāk dzīvības, arī pašam vairāk enerģijas.

Pagājušajā gadā bija liels salūtu tirgus, bet tagad ir tikai pāris vietiņas, kur salūts tiek pārdots, un tāpēc cenas augstākas. Mēs četratā sametam vienai lielais kastei, katrs pa 12 eiro. Un tad jau jānovada nodarbības un jāsāk ballēties.

Bērni jau paši angļu valodas stundu klausās no svinību vietām, un arī aiz loga nepārtraukti tiek šautas krāsainās gaismiņas. Ķīniešiem gan šī nav tik īpaša diena – vien skaitlis kalendārā mainās. Tad, kad mainās debess spīdekļu novietojums, tad taču jāsvin. Salūtu ķīnieši paspēj izšaut līdz desmitiem vakarā, pusnaktī esam gandrīz vienīgie. Bet līdz tam vēl jātiek.

Pēc nodarbībām mūs jau gaida šoferis, kas nogādā mūs direktores vīra viesnīcā. Tur saklāti vairāki apaļie galdi, pie kuriem sēž skolas darbinieki ar ģimenēm. Ir atnācis vien retais skolotājs, pārsvarā tā ir vadība un saimniecības daļa. Sēžam pie galda ar direktori un dažu skolotāju vīriem. Un sākas „ganbei” – tas ir tad, kad katrs pieceļas kājās, izsaka tostu un ar visiem saskandina (glāzīte jāmēģina likt zemāk kā tam, ar ko saskandina, protams), un tad tā jāiztukšo līdz galam. Grūtāk iet tiem, kas dzer baidžu (rīsu šņabi). Tie ļoti ātri vairs neturas kājās. Un tad, kad saskandināts ar visiem pie sava galdiņa, skolas darbinieki pa vienam vai pa pāriem nāk pie direktores, lai pateiktu pāris vārdus un saskandinātu. Un tad direktore pati iet ap visiem galdiem (mums četriem ārzemniekiem arī jānāk līdzi). Beidzot iepazīstamies ar direktores vīru, kas šķiet tāds nedaudz apmaldījies (bet tas tā laikam ir ar tiem bagātajiem un varenajiem). Iepazīstamies ar „komandu”, kas mums sadabūja pārtiku un alu tad, kad pilsēta bija ciet. Tiekam pie mazām dāvaniņām. Un ballīte beidzas pirms vienpadsmitiem. Jā, te nav tādas Jaungada svinības. Daži dzērušākie vīri mūs mēģina pierunāt salūta kasti šaut gaisā jau tagad, bet nē – jāgaida taču pusnakts! Direktore arī grib redzēt salūtu, bet līdz ezeram tās pāris minūtes slinkums iet. Un mūsu uzaicinājums atkal tiek uzskatīts par pienākumu – tā sēžas pie stūres (jā, visi ir ļoti iereibuši), un brīnumainā kārtā līdz ezeram tiekam veseli un bez pārpratumiem ar policiju. Un tad noskaitām tās pēdējās sekundes un – Jaungads sācies!!! Tev, dārgo lasītāj, novēlam šo gadu pavadīt tā, lai var just! Priecājies, smejies, ļaujies piedzīvojumiem, saki Jā! Lai skaisti!

Direktore sēžas auto, lai dotos mājām, savukārt mēs turpat uz ezera satiekam pāri, kura kāzās bijām pirms pāris mēnešiem. Un šie gatavi pievienoties mūsu dzīvokļa ballītei. Mēs gan mājās ejam pirmie, Rita un Dēmons sagribējuši bārbekjū. Tie gan negaidīti ierodas ar visām uzkodām, tās paņēmuši līdzi. Un trim alus kastēm. Nu neko – laiks svinēt! Mūsu ķīniešu pāris gan daudz nedzer, bet – tā kā svinības ar ārzemniekiem – ķīniešu puisis nolēmis tā kārtīgāk padzert. Tā būšot trešā reize šajā gadā. Uh, un tas ķīniešu „gan bei!” Mūsu draugs pievemj divas istabas un visu gaiteni, nepaspēj novilkt bikses, kad jāiet uz tualeti, un mums nākas viņu noguldīt vienā no darba istabām. Pāris paliek gulēt, ballīte beigusies piecos. Esam augšā pēc divpadsmitiem – mūsu draugi jau mājās. Sazvanāmies, tie atvainojas un saka, ka būs mums pakaļ četros – jāturpina taču!

Sestdiena, pirmais janvāris, ir tā diena, kad restorāni beidzot var atvērties, un tad taču nevar nesvinēt! Mūsu kolēģi ir piekusuši. Lai arī Kenija īsti nedzer, Semijs vienmēr jūtas noguris. Nez, vai mums tā mūsu diēta vai kas, bet enerģija ir vienmēr. Tā nu tiekamies ar mūsu ķīniešu draugiem jau hotpotā. Beidzot to izbaudām ar ķīniešiem, kas māk paskaidrot, kas tad katra no tām trīsdesmit bezmaksas mērcēm ir. Bez maksas pieejami arī augļi un uzkodas – paēst var vēl nepasūtot ēdienu. Bet mūsu draugi pasūta tā, ka neticam – nevar taču to visu pievarēt! Bet kā jau zinām, ķīnieši ēd daudz un pamatīgi. Un arī ar visiem trīsdesmit šķīvjiem tiekam galā.

Pirmais Jaunā gada vakars ir izdevies. Uzzinām arī daudz jauna par ķīniešu kultūru. Piemēram, to, ka ķīniešu vārdiem ir ļoti dziļa doma apakšā. Katram vārds, kas sastāv no diviem vai trim simboliem, reāli kaut ko nozīmē – piemēram, ķīniešu puisim tas ir nosvērtība un bagātība. Ir cilvēki, kuru profesija ir dot bērniem vārdus – tie lasa daudz senos ķīniešu dzejas un prozas darbus, un zina dziļāku simbolu nozīmi. Bieži vien vecāki izvēlas šādu pakalpojumu bērna vārda meklēšanā. Ir reizes, kad bērniem vārds jau ierakstīts ģimenes kokā – redz, izdomāti ir gan vārdi bērniem, gan mazbērniem, gan mazmazbērniem – tad tikai jāgaida, kad piedzims. Un bieži vecāki gaida bērna divu gadu vecumu, un tikai tad tam dod vārdu – saistībā ar to, kādu raksturiņu bērns parāda, kādas mantiņas tam vairāk interesē. Līdz divu gadu vecumam bērns tiek vienkārši saukts par zīdaini, bērniņu vai kādā no mammas mīļākajiem ēdieniem, piemēram, par zemeni.

Starp citu, tie paši vārdu devēji bieži var noņemt arī neveiksmi vai pārvērst to veiksmē. Tad jāiet pie tiem un jāizpilda visas viņu instrukcijas – piemēram, jānopērk kāda konkrēta lieta un tad jāliek zem spilvena mēneša garumā.

Runājam par horoskopiem – tam ķīnieši īpaši nepievērš uzmanību. Kad jautājam par dzimšanas dienām, arī smieklīgi – mūsu draugiem katru gadu jārēķina, kad tāda ir. Jo, piemēram, Rebeikai (ķīniešu meitenei), dzimšanas diena ir 16 dienas pēc Jaunā gada iestāšanās. Un, tā kā šogad Jaunais gads ir pirmajā februārī, tad viņas dzimšanas diena šogad ir 16. februārī. Bet katru gadu jau tas mainās, atkarībā no debess spīdekļu novietojuma. Redz, Rietumu jeb Gregora kalendārs, kas ir sācis dominēt mūsdienu pasaulē, ir balstīts uz saules jeb tropisko gadu, un katrs gads ir laika posms no viena pavasara ekvinokcijas līdz nākamajai, kas ir aptuveni 365,2422 dienas. Tikmēr Mēness kalendārs izmanto mēnesi, lai atzīmētu laika ritējumu, pilnībā ignorējot sauli un gadalaikus. Šajā sistēmā galvenais laika ritējums ir Mēness mēnesis, kas mēra laiku starp iepriekšējo un nākamo Jauno mēnesi (29,5 dienas). Islāma kalendārs ir Mēness kalendārs, savukārt ķīniešu kalendārs, pretēji plaši izplatītam maldīgam priekšstatam un mulsinošajam nosaukumam “Mēness Jaunais gads”, nav. Tā vietā ķīniešu kalendārs, kas arī ir kļuvis par pamatu citiem kalendāriem visā Āzijā, ir lunisolārais kalendārs, kas izmanto Mēness kalendāru un Saules kalendāru kopā, lai tuvinātos tropiskajam gadam. Tā kā starp 365 Saules gada dienām un 354 Mēness gada dienām ir 11 dienu atšķirība, Ķīnas Mēness kalendārs ik pēc trim gadiem pievieno garo mēnesi, lai kompensētu šo atšķirību. Ķīniešu Jaunais gads ir saistīts ar pavasara atnākšanu un stādīšanas sezonas sākumu, kad viss šķiet jauns un atdzimis, tāpēc Jaunā gada pirmā diena parasti ir pirmā Jaunā mēness diena, kas ir vistuvāk pavasara sākumam. Saskaņā ar Gregora kalendāru tas parasti ir laikā no 21. janvāra līdz 20. februārim.

Nākamais gads būs Tīģera gads, un tiem, kas dzimuši šajā gadā, visu gadu jānēsā sarkana krāsa zem virsdrēbēm – apakšveļā un zeķēs. Skaidrs, ka pēc četriem gadiem būs jāiegādājas daudz sarkanu lietiņu. Katrā ziņā šie ir milzīgi svētki, un nevaram vien sagaidīt laiku, kad tos varēsim nosvinēt kādā siltā, tālā Ķīnas pusē.

Mūsu draugs šodien iedzēris vien glāzi alus, bet tāpat drošības pēc pasūta šoferi. Te tas vienkārši – samaksā divus eiro, un kompānija atsūta šoferi, kas nogādā mājās tevi ar tavu auto, ja sanācis iedzert. Lielākās pilsētās tā ir telefona aplikācija, bet Maņdžouli ir tikai viena kompānija, kas ar to nodarbojas, un uz 300 tūkstošiem cilvēku ar to ir pietiekami.

Un tā nu sākas jaunais cēliens!

Svētdienā beidzot atveras iekštelpu tirgus, bet iekšā tajā tiek laisti tikai pāris cilvēki vienā reizē. Nolemjam nogaidīt. Diena ir saulaina, kā jau vienmēr. Dažos restorāniņos ieejam, lai atdotu mazas novēlotās Ziemassvētku dāvaniņas, un pretī saņemam tad augļus, tad gāzētus dzērienus (ko gan nelietojam). Bet ir jauki – Maņdžouli vietējie jau ir kā mūsu mazā ģimenīte. Bet zinām – apstāties un iekārtoties ir tas pats, kas atteikties no tām visām bagātībām, ko piedāvā ceļš. Lai cik ērti, nav jēgas krāt lietas vai cilvēkus – nekas šajā dzīvē mums nepieder – tikai sava pieredze, un tas, kā mēs varam savu dzīvību izjust. Un tas ir galvenais!

Sākam jau plānot tālāko ceļu, vēl tikai trīs nedēļas un somas plecos! Bet neesam pirmie, kas gatavi doties. Lai arī jau tagad esam nosacīti brīvi, mums nodarbības vadīt ceļā būtu grūtāk, jo vienā viesnīcas numuriņā tas nav iespējams – esam par skaļu. Savukārt Kenija prom dodas jau sestdienā. Viņai Šanhajā ir draugi, kas strādā skolā. Un, kamēr tie darbā, viņa varēs nodarbības vadīt no dzīvokļa. Un vēl jau mūsu pases! Brīvdienas līdz februāra beigām (reāli, savas nodarbības mēs varētu vadīt pludmalē), bet vīza beidzas 7. februārī. Valdība negrib sadarboties, slimnīca, kur jāveic kārtējā veselības pārbaude, ir tukša, jo visi darbinieki palīdz tikt galā ar tiem pāris vīrusa slimniekiem, skola nezina, ko darīt. Nevaram saprast, kā rīkoties. Būtu interesanti iesprūst kaut kur vīzas dēļ, bet ķīnieši noteikti par to nebūtu sajūsmā. Tuvojas trakais grafiks, kad nodarbības ir no 2 dienā līdz astoņiem vakarā. Saspringts laiks, lai saprastu, kur un kā doties. Daudzas pilsētas Ķīniešu Jaunā gada laikā būs stingrāki ierobežojumi. Tas gan izpaudīsies tajā, ka vajadzēs biežāk testēties. Esam gatavi deguna traumai. Smejam par mūsu bijušo kolēģi, kura apmācību centrs Šanhajā slēdzas. Tas pārvācas uz Šenženu. Bet smieklīgākais, ka noķeram Džordanu brīdī, kad tam jākāpj lidmašīnā. Un viņu nelaiž, tāpēc, ka nav kovida testa. Biļete pazaudēta, puisis dusmīgs. Bet ko darīt – tagad testi ir galvenie.

Saspringtāks laiks – to var just. Tad nestrādā internets, tad salūzt dators. Bet tā ir iespēja pamēģināt strādāt caur telefonu. Jā, ir daudz vienkāršāk, šķiet nākotnē ņemsim telefonu uz pludmali un tā pelnīsim savu iztiku.

Trešdienā sāk risināties arī vīzas jautājums. Slimnīca mums atveras (jā, tiešām, esam vienīgie ārzemnieki un vispār vienīgie klienti tur). Esam sagatavojuši fotogrāfijas, kas ir pavisam viegli. Vien jāaiziet uz to pašu fotosalonu un pat nav jāfotografējas. Jāparāda iepriekšējo fotogrāfiju aploksnīte, uz kuras ir numurs. Un tad opis atrod mūsu vecos foto savā arhīvā. Smejam – tie paši džemperi mugurā, nekas nav mainījies.

Tā nu slimnīcā sākam kārtējās pārbaudes. Nu re – katru pusgadu pārliecināmies, ka viss kārtībā. Katru reizi ņem asinsanalīzes, kur nosaka asinsgrupu un tad pēta visas iespējamās slimības. Tad urīnanalīzes, un laiks mērīties un svērties – dažreiz uz svariem mudina kāpt ar visiem zābakiem – šie nav tie būtiskie dati. Pēc pirmā acu uzmetiena ārsts var pateikt, vai viss kārtībā. Tad jāiet uz plaušu rentgenu, kur ārsts mūs speciāli gaida, un tad tas dodas uz citu slimnīcu. Pēcāk asinsspiediens, sirdsdarbība, redzes pārbaude un iekšējo orgānu ultrasonogrāfija. Viss labi, atkal esam veseli. Astoņi testi galā. Pusi no testu izmaksām sedz skola – no mums 50 eiro. Un tikai tad mums pasaka, ka rezultāti tiks izsniegti tikai pēc kovida testu uzrādīšanas. Šie aizmirsuši, ka tagad taču tie testi tik svarīgi. Nu neko – mūsu jaunais asistents nav laimīgs, bet jādodas uz citu slimnīcu. Šī ir ekskluzīvi ārzemniekiem, bet nu – parastā. Un tur priekšā ap kilometru gara rinda. Visi testējas, jo, lai izbrauktu uz citu provinci, jāuzrāda 48 stundu testa rezultāti. Bet mūsu asistents zina citu testēšanas vietu, nedaudz tālāk, bet tur tiešām cilvēku uz pusi mazāk. Samazināta arī testēšanas maksa – uz četriem eiro. Tajā attālākajā punktā gan mūs tik laipni nesagaida, jo te ar ārzemnieka datiem neviens nav saskāries, bet tiekam pie sava nez kura testa – kociņš gan rīklē, gan degunā, un tad varam doties mājās, lai gatavotos nodarbībām. Visas procedūras aizņēmušas divas stundas, kas ir diezgan īss laiks.

Kenija gatavojas lidojumam, kurš viņai šķiet pavisam izdevīgs, kamēr mēs esam atraduši biļetes uz Šanhaju par pusi no tās cenas, ko maksā viņa un citi. Jā, ir starpība, vai biļetes meklējam ķīniešu lapās, kur viss tikai viņu simboliem, vai Ķīnas ārzemniekiem domātajās. Cenu starpība ir mērāma desmitos (!) eiro!

Bet nu galvenais ir vīza. Semijs no valdības ir dabūjis mēneša pagarinājumu savas vīzas taisīšanai (ko viņš var darīt tikai Ķīnas otrā galā). Tas nozīmē, viņam ir dots mēnesis, lai uz turieni aizlidotu un visu nokārtotu. Ceram, ka arī mēs ar saviem papīriem tiksim galā nedēļas laikā.

Pēdējā nedēļa, kad skolēniem skola un eksāmenu laiks. Pēcāk tie vienkārši vairāk mācīsies angļu valodu un visas papildus nodarbības, ko tie dara. Šķiet, ka katrs no skolēniem iet arī mūzikas skolā, katrs māk spēlēt kādu instrumentu. Ir mākslinieki, ir sportisti. Nav neviens tāds, kam skola būtu vienīgā nodarbe. Un interesantākais, ka paši skolēni saka, ka viņiem nepatīk jaunā izglītības politika, kad mācības aizliegtas nedēļas nogalēs un brīvdienās. Redz, viņiem neinteresē, ka slogs mazāks, tagad nevarēšot iekļūt labākajās izglītības iestādēs. Jā, te bērni tiešām ar tām mācībām traki. Bet nu uz tādu iedzīvotāju daudzumu un tādu konkurenci, katram jāparūpējas par savām zināšanām – aug gudra nācija augšā.

Un tā pienāk piektdiena, kad atvadāmies no Kenijas, kas savus divus kaķus atstājusi vienam no ķīniešu kolēģiem, kamēr pati dzīvosies Šanhajā. Viens kaķis gan izdomā, ka nesadzīvos ar citiem zvēriem, un to nākas vest atpakaļ. Mūsu uzdevums tad pabarot kaķi vienreiz dienā līdz paši aizbrauksim, un tad to darīs ķīnieši. Vakaru pavadām korejiešu ēstuvītē, kur saimnieks mūs sagaida kā labākos draugus. Un ir tās ēstuvītes, kur četri cilvēki var pārēsties par 10 eiro vien. Atvadāmies no Kenijas, un nedēļas nogale var sākties. To gan jāsāk ar kārtīgu gatavošanos trakajai nedēļai, kas priekšā.

Sestdienas vakaru baudām ārā, bet svētdienas rītā mūs gaida zvans – jābrauc uz policiju. Tur sāksim kārtot vīzu. Mūs sagaida ķīniešu dāma, kas parasti deleģēta tikt galā ar ārzemnieku papīriem. Bet tā gan angliski nerunā. Mums atliek vien nodot tai pases un fotogrāfijas, un tad stundu gaidīt, kamēr tā ar policistiem aizpilda visus dokumentus. Tikmēr skatāmies policijas ēkā visus simbolus, ko varam atpazīt. Jā, ķīniešu valoda ar tiem pāris tūkstošiem simbolu nav vienkārša, bet vismaz gramatika ir viegla. Tikai atmiņa jātrenē.

Kad policisti tikuši galā ar formām, mums tiek teikts – jāgaida zvans. Un tad, kad viss šis būs gatavs, tad varēsim nodot savas pases vīzas birojam. Ļoti ceram, ka līdz brīvdienām to visu izdosies izdarīt.

Ar kājām dodamies atpakaļ uz pilsētiņu, un beidzot arī ieejam pie mūsu burjata, kas Maņdžouli atvēris mongoļu ēstuvi. Tas priecīgs mūs redzēt, bet saka, ka situācija Maņdžouli pasliktinās. Cilvēki masveidā izbrauc, jo šī pilsētiņa jau vienmēr dzīvojusi uz tiem krievu tūristiem. Tad Jaunais gads bijis lieli svētki, visu laiku apkārt bijusi dzīvība. Tad cilvēku nav, darba nav, visi pārvācas. Arī Ķīnas dienvidu tūrisma pērles pamazām apliek tukšas. Mums tas nozīmē lētāku iespēju tās apmeklēt. Vīrs saka, ka pasaulē tagad ekonomiskā krīze, un viss trakākais tikai priekšā. Nu tā jau ir ar visiem šiem ierobežojumiem. Nu ne vīruss tam visam ir „apakšā”. Restorāna saimniekam visa šī brutālā slēgšanās liekas pilnīgi absurda – jāmācās cilvēcei ar to vīrusu sadzīvot. Bet nez, kad tā atklāsme notiks. Ķīnieši jau ļoti paklausīgi – kā valdība saka, tā jādara. Vīram visu laiku zvanījuši par poti – ka jāiet un jādara. Bet tam bijusi operācija, un – ja ir dokumenti, kas to pierāda – liek mierā. Jā, arī mums daudz par to neuzbāžas.

Runājam par to, kā ir citās zemēs. Un, kad vīrs atceras, ka mēs no Latvijas, ne no Krievijas, tas sasmejas – „uij, mēs te par Maņdžouli runājam, bet jums jau Latvijā tāpat visi izbraukuši”. Tā gan ir. Vīrs saka – ja būtu jaunāks, tas arī izbrauktu no Maņdžouli, bet nu jau ar visām veselības problēmām grūti. Skaidrs gan viens, ka Ķīna robežas savus pāris nākamos gadus neatvērs. Un uz šo nomaļo vietiņu reti kurš tūrists brauc. Šis dažreiz ir kā pieturas punkts ķīniešu tūristiem, bet reāli lielākajai Ķīnas zemes robežai priekšā grūti laiki. Mums atliek priecāties, ka paši esam ļoti labā situācijā, un priecājamies arī par to, ka drīz varēsim atsākt ceļošanu! Kamēr mums tas skaistais laiks dots, jāizpēta šī zeme un šī dzīve, cik vien iespējams!

**

Iepazīsim Ķīnu! Un parunāsim par ekonomisko politiku. „Pirmajā piecgades plānā (1953.–1957.) tika uzsvērta strauja rūpniecības attīstība, daļēji uz citu tautsaimniecības nozaru rēķina. Lielākā daļa valsts investīciju tika novirzīta rūpniecības sektoram, savukārt lauksaimniecība, ar ko nodarbojās vairāk nekā četras piektdaļas no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, bija spiesta paļauties uz saviem niecīgajiem kapitāla resursiem. Rūpniecībā pirmā prioritāte tika piešķirta dzelzs un tērauda, ​​elektroenerģijas, ogļu, smagās inženierijas, celtniecības materiālu un pamata ķīmisko vielu jomām; saskaņā ar padomju praksi mērķis bija būvēt lielas, izsmalcinātas un ļoti kapitālietilpīgas ražotnes. Liela daļa jauno rūpnīcu tika uzcelta ar padomju tehnisko un finansiālo palīdzību, un smagā rūpniecība strauji attīstījās.

Kad 1958. gadā tika uzsākts otrais piecgades plāns, kas līdzinājās tā priekšgājējam, tika paziņota Lielā lēciena politika. Lauksaimniecībā tas ietvēra komūnu veidošanu, privāto zemes gabalu likvidēšanu un produkcijas palielināšanu, izmantojot ciešāku sadarbību un lielāku fizisko piepūli. Rūpniecībā bija jāturpinās lielo rūpnīcu celtniecībai, taču to bija jāpapildina ar centieniem attīstīt mazo rūpniecību, izmantojot lielu skaitu mazu, vienkāršu, uz vietas būvētu un uz vietas vadītu rūpnīcu. Sekoja iespaidīgs lauksaimnieciskās ražošanas kritums. Tikmēr nepārdomātā piemājas ražošanas virzība nedeva vēlamos rezultātus, bet gan lielu daudzumu dārgi ražotu nestandarta preču. Šīs grūtības saasinājās, kad tika atsaukta padomju palīdzība un tehniķi. Līdz 1960. gada beigām valsts saskārās ar pirmās kārtas ekonomisko krīzi.

Varas iestādes uz to reaģēja. Tika atjaunoti privātie zemes gabali, tika samazināts komūnu lielums, un ražošanas komandām tika piešķirta lielāka neatkarība. Notika arī bezdarbnieku masveida pārvietošana uz laukiem, un uz laiku tika samazinātas rūpnieciskās investīcijas, lai atbrīvotu resursus lauksaimniecības ražošanai. Lauksaimniecības situācija nekavējoties uzlabojās, un līdz 1963. gadam daži resursi tika novirzīti kapitālpreču nozarei.

Lielā proletāriešu kultūras revolūcija sākās 1966. gadā, taču, atšķirībā no Lielā lēciena, tai nebija skaidras ekonomiskās filozofijas. Tomēr rūpniecisko ražošanu smagi ietekmēja sekojošā apjukuma un nesaskaņu desmitgade, kas arī atstāja sarežģītu mantojumu Ķīnas ekonomikai. Rūpniecībā tika iesaldētas algas un atceltas prēmijas. Tika paredzēts nodarbināt vairāk strādnieku, nekā nepieciešams, lai pārvarētu bezdarbu, un nekad neatlaist darbiniekus, kas pieņemti darbā –un šī darbība būtībā likvidēja stimulu smagi strādāt.

Lauku ekonomiskā reforma, kas tika uzsākta pēc Mao Dzeduna, sākās ar ievērojamu lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu 1979. gadā. Līdz 1981. gadam uzsvars tika pārcelts uz kolektīvi apstrādātu lauku sadalīšanu zemē, kas tika nodota darbam privātajām ģimenēm. Tajā laikā tika palielināts privāto zemes gabalu (faktiski privātpersonu īpašumā esošās zemes) lielums un atcelta lielākā daļa ierobežojumu lauksaimniecības produkcijas realizācijai brīvajos tirgos. 1984. gadā tika veicināti daudz ilgāka termiņa līgumi par zemi (parasti uz 15 gadiem vai ilgāk). 1985. gadā valdība paziņoja, ka lauksaimniecībā atcels plānveida iepirkumu sistēmu ar valsts piešķirtajām ražošanas kvotām. Zemniekus, kuri bija pārtraukuši apstrādāt zemi, mudināja meklēt privātu darbu laukos vai mazpilsētās. Tomēr viņi nesaņēma atļauju pārcelties uz lielākajām pilsētām.

Pilsētu ekonomiskās reformas pamatvirzieni bija Ķīnas pilnīgāka integrācija starptautiskajā ekonomikā; uzņēmumu atbildība par savu peļņu un zaudējumiem; samazināt valsts lomu resursu piešķiršanas virzīšanā; novirzīt investīcijas no metalurģijas un mašīnbūves nozarēm uz vieglo un augsto tehnoloģiju nozari, vienlaikus saglabājot uzsvaru uz enerģētikas, transporta un sakaru vājo vietu stiprināšanu; materiālo stimulu radīšana, lai mudinātu cilvēkus strādāt vairāk; cenu struktūras racionalizēšana; un indivīdu ievietošana darbā, katram no kā paredzēta specializēta apmācība. Vienlaikus valsts ļāva attīstīties privātajam sektoram un ļāva tam konkurēt ar valsts firmām vairākās apkalpojošās jomās un arvien vairāk arī plašākās jomās kā, piemēram, būvniecībā.

Tika ieviesti vairāki pasākumi, lai stimulētu uzņēmumu vadītājus palielināt savu uzņēmumu efektivitāti. Uzņēmumos tika nostiprināta vadības autoritāte, atjaunotas prēmijas, kurām ļāva pieaugt. Vadītājiem tika piešķirtas arī pastiprinātas tiesības darbiniekus pieņemt darbā, atlaist un paaugstināt amatā. Līdz ar centrālās valdības samazināšanu, uzņēmumiem tika dota atļauja pirkt un pārdot pārpalikuma preces uz brīvā tirgus pamata. Valsts plāns tika izmantots arī tam, lai novirzītu dažus resursus vieglās rūpniecības sektoram.

Tā kā ekonomiskajā sistēmā tika iestrādātas plašas subsīdijas, cenu reforma kļuva par ārkārtīgi jutīgu jautājumu. Bailes no inflācijas bija kā ierobežojums cenu reformai. Tomēr fakts, ka produktus, kas saražoti, pārsniedzot plānā paredzētos apjomus, varēja pārdot par brīvā tirgus cenām, radīja divu līmeņu cenu sistēmu, kas tika paredzēta, lai ekonomiku atradinātu no administratīvi fiksētajām cenām.

Centieni izveidot brīvāku darba tirgu, lai panāktu lielāku efektivitāti, radīja savu stresu. Tāpat kā cenu reformas gadījumā, manipulējot ar sistēmu, kas ļāva daudziem iedzīvotājiem dzīvot ērtāk, pastāvēja savi sarežģījumi. Pārmaiņas šajā jutīgajā jomā noritēja lēni.

1978. gadā tika pieņemts lēmums atļaut tiešās ārvalstu investīcijas vairākās mazās valsts piekrastes “speciālajās ekonomiskajās zonās”. Šīs zonas vēlāk tika palielinātas līdz 14 piekrastes pilsētām un trim piekrastes reģioniem. Visas šīs vietas nodrošināja labvēlīgu nodokļu režīmu un citas priekšrocības ārvalstu investoram. Likumi par līgumiem, patentiem un citiem jautājumiem, kas skar ārvalstu uzņēmumus, tika pieņemti arī tāpēc, lai piesaistītu starptautisko kapitālu Ķīnas attīstībai. Tomēr Ķīnas ekonomikas lielā mērā birokrātiskais raksturs radīja problēmas ārvalstu uzņēmumiem, kas vēlējās darboties Ķīnas vidē, un Ķīnai pakāpeniski bija jāpievieno papildu stimuli ārvalstu kapitāla piesaistei.

Izmaiņas Ķīnas ekonomiskajā domāšanā un stratēģijā kopš 1978. gada ir bijušas milzīgas. Šajā periodā bija ievērojamas ekonomikas svārstības starp uzsvaru uz tirgu orientētām reformām un atgriešanos pie daļējas paļaušanās uz centralizētu plānošanu.”

Britannica

Klāt pirmdiena, bet sešos rītā atklājas, ka tests nav jātaisa.

Tagad laikam katru otro dienu. Pie ēkas durvīm tiek piesprausta lapiņa – no ēkas var iziet, bet tad zaļais kodiņš pārvērtīšoties par sarkano. Labi, vēl nogaidīsim. Atklāti vien pieci jauni saslimšanas gadījumi.

Direktore atsūta ziņu, ka valdībai šodien kaut kādi svētki, tie interviju pārcēluši uz rītdienu. Jā, ārā dzirdama mūzika, redzami cilvēki – kaut kas jau notiek, tikai mēs neko vēl nezinām.

Nākamajā dienā arī no paša rīta uzzinām, ka testa nav. Mums to vajadzēšot tikai katru trešo dienu. Ok, bet kad tad pilsēta vērsies vaļā? Turklāt mums ķīniešu draugi pačukst, ka direktore šādu traku grafiku ieplānojusi līdz 22. janvārim. Daudzi gan protestējuši. Mums, protams, neviens neko nesaka – tad jau redzēs, kā viss sanāks. Vīruss parādījies arī mūsu blakus pilsētelē, savukārt Ķīnas dienvidos – pirmais Omicrons (vai pareizs nosaukums?). Lai arī Maņdžouli saslimušo skaits vairs nav tik traki augsts, izolētajiem trīs nedēļas vēl jāpavada speciāli izolētajās viesnīcās un slimnīcās. Daži skolotāji šajā laikā vienkārši iesniedz atlūgumu. Neliela krīzīte, bet viss, kas sākas, arī beidzas, vai ne?

Mūsu jaunais ķīniešu asistents beidzot izdomā mūs pievienot mūsu ēkas kopīgajā grupā, kur ir visa informācija par testiem, par ēdienu iegādi. Jā, mūsu jaunais asistents ir nedaudz slinks, un tāpēc mēs par visu uzzinām pēdējā brīdī. Redz, direktore savā skolā darbā pieņēmusi daudzus ģimenes locekļus, un tad tiem arī tagad uzdevums parūpēties par ārzemniekiem bez maksas. Un – ja jau par to nemaksā – mūs dažreiz aizmirst par šo to painformēt. Bet tagad paši redzam, kad testi jātaisa, kad ne – un arī trešdienā tāda nav!

Kolēģi smej, ka lielākoties gan tajā mūsu ēkas grupā visi pērk un pārdod. Un ko tieši? Alu un cigaretes. Šķiet, ka tas ir vienīgais, pēc kā ir pieprasījums. Daudzi pirms krīzes sapirkuši veselus kalnus cigaretēm un alkohola – tā, lai ar uzcenojumu „lokdaunā” var piepelnīties!

Mums taču beidzot ir arī tā „intervija”. Pirmajā stāvā sagaida lielā videokamera un vēl trīs čaļi, kas filmē ar telefoniem to, kā mums valdība (pat ar savu tulku) dāvanā sniedz augļu maisiņus (iekšā āboli, mandarīni, roltoni un pāris desas, pie kā tiek mūsu zambijiešu kolēģis). Neko gan tie nejautā, vien pasaka paldies, ka paliekam iekšā, tā palīdzot pārvarēt epidēmiju pilsētiņā. Beigās domājam, varbūt tie gaidīja no mums kādu runu? Bet ar to sejas masku nekādi nemākam izteikties. Vien pateikt paldies. Jā, protams, forši, ka par ārzemnieku neaizmirst. Vien jāpierod pie izsekošanas. Citādi – nekāda vaina.

Tuvojas skolēnu brīvdienas, un tas nozīmē, ka arī mums būs atvaļinājums. Ceram, ka varēsim pārvietoties tajā laikā! Cik labi, ka viss šis slēgšanās pasākums nav februārī! Valdība gan piesola samaksu tiem, kas neceļos Ķīniešu Jaunā gada laikā. Nez, vai tie solījumi piepildās. Bet pēc šitādas sēdēšanas iekšā nav iespējams mums aizliegt pārvietoties.

Piektdiena, atkal testa nav. Cik dīvaini, kad viss atkal atgriežas ierastajās sliedēs. Pēdējo divu dienu laikā nulle saslimušo, un jau 100 izveseļojušies. Varbūt tiešām varēsim šaut Jaungada salūtu uz ezera?

Mums reizi nedēļā pajautā, ko vēlamies iegādāties. Interesanti, ka nav pieejams tofu un svaigas sēnes. Bet gurķi, kāposti, tomāti vienmēr atrodas. Veikali jau vaļā, bet tur pagaidām var ieiet tikai izredzētie. Daži ēkas iemītnieki sūdzas par to, ka mūsu nams nav pilnībā apkurināts. Jā, var just, ka mīnus trīsdesmit grādos vairs nevar ar T-kreklu iekštelpās staigāt. Bet mēs jau tie trakie – tāpat kārtīgi vēdinām telpas – nu tā, lai var just, cik ārā grādu. Ja nevar tikt pastaigā, tad vismaz svaigam gaisam visu laiku kaut kā jāpiekļūst taču.

Beigušies visi tāfeles marķieri, skola saka, ka pilsētiņā tādi vairs nav pieejami. Kaut kā neticas. Bet tāpat – mums piedāvā atvest papīru – un tad visu, ko vēlamies zīmēt un rakstīt – tad uz A4 lapām. Atsakāmies – tā būtu tāda izšķērdība! Iztiksim bez zīmēšanas!

Mums par brīnumu, tests nav jātaisa ne piektdien, ne sestdien. Tikmēr Ķīnas dienvidi cīnās ar jauno vīrusa gadījumu. Tiek teikts, ka vecās potes vairs nepasargā, jāiet uz trešo. Nez, cik ilgi un cik daudz vajadzēs durties. Bet smieklīgākais, ka to nabaga poli, kas no Honkongas ieveda jauno vīrusa veidu, publicē visās ziņās. Tā, lai visi zina, kā vīrs izskatās. Interesanti, kā tas situācijai palīdzēs. Un tā nu nedēļas nogale pirms svētkiem. Arī svētdiena nav testa. Apstiprinās tas, ka mums trakais darba grafiks būs līdz pat 22. janvārim. Tātad tikai nākamās nedēļas beigās „būsim pusē”. Vismaz mums nav jāstrādā nedēļas nogalēs kā ķīniešu skolotājiem. Jā, ja kāds skolēns nav varējis apmeklēt nodarbību darba dienā, tie tiek pie savas nodarbības nedēļas nogalē. Kas, protams, pēc likuma ir nelegāli. Bet te nevienam, brīnumainā kārtā, likumi īsti neinteresē. Jā, pat Ķīnā. Jautājam ķīniešu kolēģiem, vai tie svin Ziemassvētkus vai Jauno gadu. Nē, tie svin tikai Ķīniešu Jaungadu, kas šogad iekrīt 1. februārī. Skaidrs. Mēs gan joprojām gaidām to izlaišanu no ieslodzījuma.

Pienāk pirmdiena, atkal testa nav. Neviens nedod ziņu par trakā grafika turpinājumu. Neko – darbojamies. Vērojam pilnmēnesi un gaidām to brīdi, kad dienas atkal paliks garākas.

Pajautājam skolai, kad tad šis trakais grafiks beigsies, un tad tie atbild – bet jūs tāpat tikai pa vakariem strādājat. Mēs šokā – nez, cik laika tiek aizvadīts septiņu prezentāciju gatavošanai dienā? Par to neviens neiedomājas. Ir skolas, kur ir vairāk „ofisa stundu” un mazāk mācīšanas stundu, bet tur tiek nodrošināti stundu plāni – kas stundā jādara soli pa solītim. Jā, mums nav ofisa stundu, bet katrai no septiņām nodarbībām dienā pavadām savas 40 minūtes gatavojoties (tas ir vēl ap piecām stundām) – atrodot metodes, kā iemācīt konkrēto mācību saturu, un gatavojot pārskatāmu prezentāciju, rakstot atbildes uz uzdevumiem utt. utjp. Jā, nu izrādās, ka tā ir mūsu pašu atbildība mūsu brīvajā laikā. Interesanti, cik apmierināti visi būtu, ja mēs vienkārši nodarbību sāktu tādi – kā baltas lapas. Esam tikai četri ārzemnieki un visi atsakāmies no papildus piedāvātajām nodarbībām, jo, šķiet, neviens īsti nesaprot, cik tas viss aizņem laika! Un tas vēl nav trakākais grafiks! Skola izdomājusi slodzi janvārī dubultot. Direktore saka, ka mūs izlaidīs no ieslodzījuma 31. decembrī (pēc piecu nedēļu sēdēšanas iekšā), un tad visu pārrunāsim. Jā, pārrunāsim gan. Galu galā – neesam jau nebeidzamas enerģijas mašīnas. Un mūsu līgums jau sen nedarbojas tā kā paredzēts. Bet prieks atcerēties, ka februārī atvaļinājums un tad jau pēdējie četri darba mēneši. Nez, kā ceļošana varētu izdoties tālāk, bet nekas taču nav neiespējams!

Otrdienā ir Ziemas saulgrieži. Mīļie, šo laiku vēlam jums visiem pavadīt ar to prieka dzirksti dvēselē, kas spēj parādīt skaistumu ikvienā dzīves brīdī! Būsim pieticīgi, pacietīgi, saprotoši un mīloši! Nomainīsim to „filtru”, kurā sakrājušies grūtāki brīži, uz jaunu, baltu un tīru – caur kuru pasaule izskatās tieši tik brīnišķīga, cik tā ir! Atcerēsimies, cik gan daudz mums pieder, kamēr cits priecājas par ūdens lāsi no lietus mākoņa! Priecāsimies par to, ka varam redzēt skaisto, varam sajust labo, varam pateikt jauko – un dalīsimies ar to! Iespējams, šis ir tas laiks, kad beidzot varam apstāties no lielā skrējiena un pateikties par to, ka mēs, galu galā, esam šeit! Un šo pateicību paņemsim līdzi ikvienā nākamajā dienā!

Saulgriežu vakaru nosvinam divatā pie iedegtas eglītes. Kā reiz direktore atsūta bezmaksas dārzeņu maisiņus. Smejam, ka vienmēr trīs – četriem ārzemniekiem – mēs divi kā viens cilvēks. Jā, dārzeņi beigušies, bet ēdiena piegādātājs nez, kāpēc, šonedēļ netiek veikalā, tāpēc esot jāgaida līdz sestdienai. Tad būšot tā – vai nu tiksim ārā, vai atradīs citu, kas aizies uz veikalu. Stāvam pie ledusskapja, kurā divas kāpostgalvas un trīs gurķi un nosmejam – arī no šī kaut ko taču varam uzmeistarot! Un nemaz nevajag tos 12 ēdienus uz svētku galda – galvenais būt kopā, būs veseliem un laimīgiem!

Tikmēr Ķīnā jaunais vīrusa gadījums, mēneša laikā vairāk kā 1000 saslimušo. Nez, kā tā ceļošana izvērtīsies. Bet esam gatavi izaicinājumiem! Trešdienas vakarā tiek paziņots, ka ceturtdienas rītā 5:30 mums būs tests. Tas tāpēc, ka tieši mūsu ēka būšot pirmā, kurus laidīs ārā pilsētā. Ja nākamajās divās dienās nevienam nebūs pozitīva testa rezultāta, būsim brīvībā! Daži ķīniešu skolotāji ieslodzījumā paliks līdz pat janvārim, jo ja to ēku apkārtnē vai pašā ēkā ir saslimušie, nevienu ārā netaisās laist. Neticami, bet gandrīz mēnesis iekšā! Temperatūras gan nokritušās uz mīnus 30 un zemāk naktī, tāpēc garās pastaigas nesanāktu. Bet doma par brīvību gan ir patīkama.

Tā nu ļoti agri saņemam kociņu rīklē un esam gatavi kārtējai darba dienai.

Arī piektdienā ir tests. Šoreiz gan to kociņu bāž tik dziļi un skrubē gluži kā tualeti, ka kaklā ieplēš ādu un sāk asiņot. Bet tā tās lietas darās. Īsti neesam gulējuši ar – mūsu kaimiņi lokdaunā to vien dara kā ballējas. Ķīnieši vispār tādi dzīves svinētāji, ka dažreiz bail. Bet ir piektdiena – diena, kad mums būtu jātiek ārā. Tāpat jau droši vien ne mēs, bet suņu saimnieki būs tie laimīgākie. No rīta ziņu nav, arī pusdienlaikā ķīniešu asistents saka, ka valdība neko nav izziņojusi. Mēs esam starta gatavībā. Iztīrām dzīvokli, sagatavojam vakariņas, kas šoreiz gan ir tīri no tā, kas palicis, un gaidām. Diemžēl arī divos ziņu nav. Saprotam, ka tik ātri brīvi nebūsim. Pusstundu pirms nodarbībām direktore atsūta ziņu, ka mūsu ēkas pirmajā stāvā mūs gaida Ziemassvētku paciņa. Ātri nobraucam lejā, saņemam savas dāvanas, un skrienam uz nodarbībām – sadalīsim vēlāk.

Ķīnā Ziemassvētkus nesvin, bērni īsti nezina, kas tas ir, bet dažas vecākās klases mūs arī apsveic, un tas ir jauki. Pēc nodarbībām visi sanāk kopā un skatāmies – direktore atsūtījusi trīs maisus ar augļiem un trīs ar dārzeņiem. Domāts jau katram dzīvoklim, bet mēs taču sadalām pa četriem – lai kā arī liekas, ka esam viens cilvēks, ēdam uz diviem. Ir arī divas kastes alus un divas vīna pudeles. Katrs izvēlas savējo, un vakars var sākties. Mēs gan paredzējuši kopīgo vakaru esam sestdienā, jo ārzemnieki svin Pirmos Ziemassvētkus, bet mēs Ziemassvētku vakaru. Stāstam kolēģiem par bluķa vilkšanu, par eglītes ciršanu un citām izdarībām. Mums jau tā zemīte tik interesanta ar tautas tradīcijām! Ķīnieši gan arī svin Ziemas saulgriežus. Tajos pieņemts ēst pelmeņus, jo cilvēki tic, ka tiem, kas ēd pelmeņus, nesalst ausis. Nācis tas no seniem laikiem, kad tika gatavi asi pelmeņi (auss formā), lai sasildītos aukstā laikā. Interesanti. Savukārt Ziemassvētkos veselībai visi viens otram dāvina ābolus. Ķīnieši daudz svētkus svin, vērojot sauli un mēnesi. Reliģisko svētku te praktiski nav. Zambijiešu kolēģis un amerikāniete gan svin Ziemassvētkus. Un šoreiz to darīsim kopā. Bet Ziemassvētku vakars ir laiks, kad sazvanāmies ar saviem mīļajiem. Lai arī cik kilometru mēs viens no otra nebūtu, distance taču mīlestības enerģijai nav nekas. Un šajā informācijas tehnoloģiju laikmetā viens otram pavisam tuvu!

Un tā pienāk Ziemassvētku diena. Mūs apsveic ķīniešu skolotāji, sakot, ka tie nezina, kāpēc valdība mūs nelaiž ārā. Neko – jāsamierinās un jādzīvo tālāk. Kaut kad taču tam pienāks gals. Ko darām? Pasēžam uz savas palodzes, vērodami, kā ielās braukā arvien vairāk auto, un tad izstaigājam katru lielās ēkas stāvu. Mūsu soļu skaitītājs galīgi bezdarbībā, tāpēc taču jāpastaigā! Katrs stāvs ir citāds, daži pat izlīmēti ar tapetēm un izskatās ļoti mājīgi. Dažos pat ielikti dīvāni gaiteņos – tas smēķētājiem. Ir vairāki viesnīcu stāvi, bet 17. – tas, kur jābūt alus veikalam – vispār noslēgts. Nokļūstam līdz pirmajam stāvam, un sajūta tuvāk patiesībai – tuvāk zemei. Mēs jau mēnesi kā putni ligzdā virs pilsētas. Maisiņā mums mazas dāvaniņas ēkas apsargiem, bet tie kaut kur klaiņo. Iedodam diviem kombinezonu cilvēkiem šo to arī. Svētki taču!

Un soļojam atpakaļ uz 28. stāvu. Īstenībā, tā kā katru dienu arī pavingrojam, kāpiens ir viegls. Sarēķinām mēnesī iztērēto – protams, šādi var vairāk ietaupīt. Tikai laiks skrien uz priekšu – krādams naudu, laiku jau neiekrāsi. Jādzīvo tā, lai var just, ka ir dzīvots!

Smejam par ķīniešu ziņām, kur parādās smieklīgs klipiņš par to, kā Salatēvam ietu Ķīnā – tas atbrauc ar briedi, policisti bridi konfiscē, jo aizsargāts dzīvnieks. Salatētis vilcienā netiek, jo viņam nav QR kodiņš telefonā. Un tad visi saprot, ka vecītis taču ieradies no citas valsts – jāsēž 14+7 dienu karantīnā un jātaisa testi. Pārsmejamies kārtīgi – to visi, kas Ķīnā, ļoti labi saprot. Tad nāk arī foto ar ķīniešu „angliskajām” dāvanām. Viena no tām – iesaiņojuma papīrs, uz kura nepareizi uzdrukāts vārds „Santa”- „Satan” (sātans). Ķīna ir forša, ja neesi pret visu šeit notiekošo, bet vari pavērot to no maliņas, tad prāts priecīgs ir visu laiku!

Nosvinam ar kolēģiem – mēs tiem esam sarūpējuši mazas dāvaniņas un arī paši tiekam pie maziem nieciņiem. Ir jauki. Stāstām par pantiņu skaitīšanu Salatētim, kas ārzemniekiem arī ir pārsteigums. Bet tie dalās ar interesantām tradīcijām, ko piekopj viņu zemēs. Visinteresantāk jau, protams, paklausīties zambijiešu kolēģi. Uh, Āfrika būs neparasti interesants piedzīvojums! Semijs ir dzimis piecu bērnu ģimenē, bet interesantākais, ka jaunākie nedrīkst precēties, kamēr nav apprecējušies vecāki – visi pēc kārtas. Bērnus gan visi var taisīt tādā secībā kā vēlas. Mūsu kolēģim gan visi radi ārzemēs, vien vecāki palikuši Zambijā.

Katrā ziņā vakars ir izdevies – dejojam, dziedam, ēdam katra pagatavoto maltīti un baidām savu lokdaunu. Nekāda vaira – esam taču siltumā, paēduši, priecīgi.

No rīta telefonā atnāk ziņa no direktores – jūsu ēka ir pirmā pilsētā, kuru „atbrīvos”. Vai tiešām pienākuši tā diena?? Ārā var iet tikai viens no vienas „mājsaimniecības”, bet mums jau dzīvokļi divi. Tā nu pēc kārtīgas Ziemassvētku ballītes ar kolēģiem ceļamies un velkam visas biezās drēbes. Mēģināsim tikt ārā. Pat neticas! Nobraucam uz pirmo stāvu un sasmejamies – esam pat aizmirsuši kā iet ārā. Telefonā nav interneta, lai noskenētu kodus (jo mēs jau visu laiku pie Wifi), nav līdzi pases, pat atslēga dzīvoklī aizmirsusies (durvis jau mākam uzlauzt). Paši pārsteigti par to, cik „negatavi” esam ārpasaulei, dodamies atpakaļ uz dzīvokli un vēlreiz sagatavojamies. Kā vispār ir – tur ārpasaulē?

Atkal esam gatavi iet ārā, bet kombinezonu cilvēki aptur – jāskenē kods. tagad to varam izdarīt, bet daži kodi mūsu telefonā nestrādā, jo nav ķīniešu ID. Ieraudzījuši to informāciju, ko no mums prasa aplikācija telefonā, kombinezonu cilvēki vien izpūš – eh, pārāk daudz, skrieniet tālāk. Un tad… Tad mēs atveram durvis un beidzot esam ārā!!! Tik smieklīgi, ka tādu prieku var izraisīt vien iziešana ārā! Atņem cilvēkam to, kas viņam visdārgākais (brīvība, pat nenojaušot, mums visiem ir kaut kas bez kā vienkārši nevar), un tad to atdod un skaties – kā cilvēks mainījies!

Aizsūtām bildi direktorei un tā visai skolai pārsūta mūsu priecīgās sejas, kas šajā mīnus 25 grādu sasalumā steidz uz aizsalušā ezera izbaudīt ziemu. Interesanti, ka 99% ēkām durvis aizlīmētas ar valdības zīmogiem – tā, lai skaidrs, ka neviens durvis nav virinājis. Ir daži mazie veikaliņi, pie kā nelielas rindas veido pāris cilvēki. Vai tā Padomju Savienībā stāvēja pēc ēdiena? Mums gan prātā viens – staigāt! Atdzīvināsim to soļu skaitītāju! Sākumā gan noguļamies uz sasalušā ezera un vienkārši priecājamies būt tik tuvu zemei. Dīvaini, bet pēc mēneša mūsu 28. stāva ligzdiņā sajūta pie zemes ir pavisam neparasta. Patīkami neparasta. Tā liek saprast, ka lai arī skati no tādiem augstumiem ir vienreizīgi, tuvāk zemei ir daudz patīkamāk.

Atrodam savus īpašos ledus gabaliņus – divus skaistus, ko uzgājām pirms pilsētas slēgšanas un atstājām vien sev zināmā vietiņā. Un tur nu tie ir. Neskati, gaidījuši mūs. Pie ēkām saceltas zilas teltis – tās ir vietas, kur iet testēties tie, kam nav tāda pirmā stāva gaiteņa kā mūsu lielajai ēkai. Tirdziņi ir nožogoti, bet var manīt, ka pāris tirgotāji savu preci padod pāri lielajai sētai tie dažiem pircējiem, kas tos kaut kādā veidā sasaukuši. Visi lielie veikali ir ciet, mēs ejam mazākā, kur mūs jau zina. Tie gan arī prasa to kodu, kura mums nav, bet beigās piever acis – mēs taču „savējie”. Zods pielīp pie vējjakas rāvējslēdzēja, Arča ūsās karājas lāstekas. Ir auksti. Mūs filmē tie retie ķīnieši – gan jau domā, ka šaušalīgi bīstamajam ārzemniekam pēdējam bija jātiek ārā, ne pirmajam. Visi mūsu kolēģi, visi skolas menedžeri un pati direktore vēl ieslodzījumā. Dažiem arī Jaungads būs jāsagaida tajā pašā vienīgajā telpā, kur atļauts uzturēties. Ir vietējie, kas mums kaut ko jautā – vai nu par veikaliem, kuri atvērti, vai par to, no kuras ēkas nākam tādi smaidīgi, kā tikko miljonu vinnējuši.

Patiesībā – mums jau dzīve kā viens liels laimests! Ķīnā 80% apmācību centri aizvērušies jauno likumu dēļ, bet mēs vēl strādājam. Pilsēta lokdaunā, mēs soļojam. Jo priecīgāks par dzīvi esi, jo priecīgāk tā smaidīs Tev pretim!

Noskatāmies savu Ekstrasensu Cīņu sezonu, priecājamies par uzvarētāju. Priecājamies par dārzeņiem, ko izdevās atrast. Un arī vakarā izejam ārā. Protams, kombinezonu cilvēki nomainījušies, bet nu jau nekādu problēmu – esmu ārzemnieks, neko nesaprotu. Tikai vēlāk atklājas, ka ārā var iet tikai vienu reizi dienā. Mēs gan domājam to „nezināt” arī turpmāk. Ir tik skaisti vērot zvaigznes, tik skaisti ieelpot to sasalušo gaisu, tik forši staigāt! Eh, forši viss taču!

**

Iepazīsim Ķīnu! Ķīnas ekonomika. „Neskatoties uz Ķīnas lielumu, tās resursu bagātību un faktu, ka aptuveni viena piektā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo šīs zemes robežās, Ķīnas loma pasaules ekonomikā līdz pat 20. gadsimta beigām bija salīdzinoši neliela. Tomēr kopš 1970. gadu beigām Ķīna ir ievērojami palielinājusi savu mijiedarbību ar starptautisko ekonomiku, un tā ir kļuvusi par dominējošu figūru pasaules tirdzniecībā. Gan Ķīnas ārējā tirdzniecība, gan tās nacionālais kopprodukts (NKP) ir piedzīvojuši ilgstošu un strauju izaugsmi, jo īpaši kopš ārzemju īpašumā esošas firmas sāka izmantot Ķīnu kā eksporta platformu tur ražotajām precēm.

Tādējādi Ķīnas ekonomika kopš 1970. gadu beigām ir bijusi pārejas stāvoklī, jo valsts ir attālinājusies no padomju tipa ekonomikas sistēmas. Lauksaimniecība ir dekolektivizēta, privātais sektors, kas nav saistīts ar lauksaimniecību, ir strauji audzis, un valdības prioritātes ir novirzījušās uz vieglo un augsto tehnoloģiju, nevis smago rūpniecību. Tomēr ir šķēršļi, kas joprojām ierobežoja izaugsmi. Pieejamā enerģija nav bijusi pietiekama, lai darbinātu visu valstī uzstādīto rūpniecisko jaudu, transporta sistēma ir palikusi nepietiekama, lai pārvietotu pietiekamu daudzumu tādu kritiski svarīgu preču kā ogles, un sakaru sistēma nav spējusi apmierināt centralizētās plānveida ekonomikas vajadzības Ķīnas lielumam un sarežģītībai.

Ķīna ir pasaulē lielākā rīsu ražotāja un ir viens no galvenajiem kviešu, kukurūzas, tabakas, sojas pupiņu, zemesriekstu un kokvilnas avotiem. Valsts ir viena no pasaulē lielākajām vairāku rūpniecisko un minerālproduktu ražotājām, tostarp kokvilnas auduma, volframa un antimona, ražotājām. Tā ir nozīmīga kokvilnas dzijas, ogļu, jēlnaftas un vairāku citu produktu ražotāja. Tās derīgo izrakteņu krājumi, iespējams, ir vieni no bagātākajiem pasaulē, taču ir tikai daļēji attīstīti. Ķīna ir ieguvusi dažas ļoti sarežģītas ražošanas iekārtas, izmantojot ārvalstu investīcijas un kopuzņēmumus ar ārvalstu partneriem. Daudzu tās nozaru tehnoloģiskais līmenis un kvalitātes standarti ir strauji uzlabojušies.

Joprojām bažas rada darbaspēks un cenu sistēma. Nepietiekama nodarbinātība ir izplatīta gan pilsētās, gan laukos, un pastāv lielas bažas par graujošām sekām, ko varētu izraisīt plaši izplatītais bezdarbs. Atsevišķu galveno preču, īpaši rūpniecības izejvielu un galveno rūpniecības produktu cenas joprojām nosaka valsts, lai gan šo valsts kontrolē esošo preču īpatsvars turpina samazināties. Liels izņēmums ir enerģētika, ko valdība turpina regulēt. Ķīnas pieaugošais kontakts ar starptautisko ekonomiku un pieaugošā tirgus spēku izmantošana, lai regulētu iekšzemes preču sadali, ir saasinājusi šo problēmu. Gadu gaitā cenu struktūrā tika iestrādātas lielas subsīdijas, un šīs subsīdijas ievērojami pieauga no 1970. gadu beigām līdz 90. gadu sākumam, kad subsīdijas sāka likvidēt. Nozīmīgs faktors bija Ķīnas uzņemšana Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) 2001. gadā, kas ietvēra nosacījumus par turpmāku ekonomikas liberalizāciju un valdības „deregulāciju”.

Ķīna ir bijusi sociālistiska valsts kopš 1949. gada, un gandrīz visu šo laiku valdībai ir bijusi dominējoša loma ekonomikā. Piemēram, rūpniecības sektorā valstij jau ilgu laiku piederēja gandrīz visi uzņēmumi, kas ražo Ķīnas ražošanas produkciju. Valdības kontrolētās kopējās rūpnieciskās jaudas īpatsvars ir pakāpeniski samazinājies, lai gan smagās rūpniecības nozares pārsvarā ir palikušas valsts īpašumā. Pilsētu sektorā valdība ir noteikusi galveno preču cenas, noteikusi investīciju fondu līmeni un vispārējo sadalījumu, noteikusi lielākajiem uzņēmumiem un filiālēm mērķus, piešķīrusi energoresursus, noteikusi algu līmeni un nodarbinātības mērķus, pārvaldījusi vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības tīklus. Tiek kontrolēta arī finanšu politika un banku sistēma. 50. gadu sākumā ārējās tirdzniecības sistēma kļuva par valdības monopolu. Laukos no 1950. gadu vidus valdība noteica augkopības modeļus, noteica cenu līmeni un noteica izlaides mērķus visām galvenajām kultūrām.

Līdz 21. gadsimta sākumam liela daļa no iepriekšminētās sistēmas bija pārmaiņu procesā, jo tika samazināta centrālās valdības loma ekonomikas vadībā un pieauga gan privātās iniciatīvas, gan tirgus spēku loma. Neskatoties uz to, valdībai joprojām bija dominējoša loma pilsētu ekonomikā, un tās politika tādos jautājumos kā lauksaimniecības iepirkums joprojām būtiski ietekmēja lauku sektora darbības rezultātus.

Ķīnas komunistiskā partija patur tiesības pieņemt plašus lēmumus par ekonomiskajām prioritātēm un politikām, bet valsts padomes vadītais valdības aparāts uzņemas lielāko ekonomikas vadīšanas nastu. Arī Valsts Plānošanas komisija un Finanšu ministrija rūpējas par praktiski visas ekonomikas funkcionēšanu.

Ķīnā ir trīs saimnieciskās darbības veidi: tie, ko nosaka obligātā plānošana; tie, kas tiek veikti saskaņā ar indikatīvo plānošanu (kurā netieši tiek īstenota centrālā ekonomisko rezultātu plānošana); un tie, kurus regulē tirgus spēki. Otrā un trešā kategorija ir augusi uz pirmās rēķina, bet valsts nozīmes preces un gandrīz visa vērienīgā būvniecība palikusi zem obligātās plānošanas sistēmas.

Ekonomisko projektu operatīvā uzraudzība galvenokārt ir uzticēta provinču, pašvaldību un apgabalu valdībām. Turklāt paši uzņēmumi iegūst lielāku neatkarību dažādās darbības jomās. Tādējādi kopumā Ķīnas industriālā sistēma satur sarežģītu attiecību sajaukumu. Kopumā Valsts padome īsteno samērā stingru kontroli pār resursiem, kas tiek uzskatīti par ļoti svarīgiem visas ekonomikas darbībai. Mazāk svarīgi sistēmas aspekti tiek nodoti zemākiem līmeņiem detalizētu lēmumu pieņemšanai un pārvaldībai.” Britannica

Pienāk pirmdiena, mūsu 21. tests.

Mūsu ķīniešu asistente no rīta zvana – steidzīgi jādodas uz ēkas pirmo stāvu, lai iztestētos. Tagad testi notiek katrā ēkā tās iedzīvotājiem. Bet esam ārzemnieki un kombinezonu cilvēki, protams, nesaprot, kā ar mums tikt galā. Tiekam nosūtīti atpakaļ uz istabām – jāgaida, kad tie izdomās, kā reģistrēt mūsu pases. Tie tiek skaidrībā stundas laikā. Un tad jau atkal saņemam kociņu nāsī.

Saņemam arī darba grafiku un mutes paliek vaļā – katru dienu septiņas nodarbības, un katrai nodarbībai jāgatavo PPT. Redz, tā kā nekādas skaidrības ar janvāri nav, tad skola mēģina saspiest visas abu mēnešu nodarbības decembrī. Tā kā sākam no rīta gatavot PPT (kam obligāti jābūt aizraujošai, jo internetā bērniem grūtāk mācīties), tā beidzam deviņos vakarā, kad novadītas visas nodarbības. Solās būt saspringts mēnesis.

Maņdžouli parādās Ķīnas ziņās – lielākā robežpilsēta „lokdaunā”. Atrasti jau 19 saslimušie, trīs bez simptomiem. Nu re, tad jau viss tikai sākas! Pagaidām „uzlikta” tāda kā pauze – neviens nekur nevar iet, neko nevar nopirkt. Šīs nedēļas laikā jābūt lielākai skaidrībai. Bet viens gan zināms – skolas onlainā paliks līdz pat Jaunajam gadam. Mūsu kolēģi nepavisam nav priecīgi par situāciju. Vienam vispār dzīvoklī pazudis ūdens – to var atrast tikai tajos papildus piešķirtajos dzīvokļos. Tas saka, ka grib prom. Ne tikai no Maņdžouli, bet arī no Ķīnas. Bet vislabākais, ko tagad darīt – vienkārši baudīt. Jā, izklausās dīvaini, bet realitātē – ārā lieli mīnusi, ilgi staigāt tāpat nevarētu. Mazāk restorānu, vairāk varēsim ietaupīt. Un mums, galu galā, ir darbs, alga nemainās. Par mums tiešām parūpējas ķīniešu asistenti – nekad neaizmirst pajautāt, ko vajag (lai gan tagad neko nevar piegādāt), kā jūtamies, kā uzlabot mums omu. Jā, katru dienu novērtējam to, ka esam Ķīnā.

Otrdienas rīts. Guļam, pie durvīm klauvē. Vai mūs vedīs prom? Vēl nav deviņi! Nē, priekšā kolēģi – saka, ka tos pamodinājis ēkas apsargs. Jāiet uz testu. Atkal?! Mazgājam zobus un dodamies uz ēkas pirmo stāvu, kur nu jau citas trīs kombinezonu meitenes. Tās saka, ka par agru. Bet kāpēc tad apsargs tik cītīgi visus modināja? Tas vienkārši rūpējas par to, lai mēs neko nenokavētu. Ok, jauki.

Skatāmies pa logu – šodien skaisti snieg, bet nav jau to, kas baudītu ziemas priekus. No 28. stāva redzams, ka uz katra ielas stūra ir policijas auto – tie pieskata, lai neviens nebūtu ārā.

Pēc stundas zvana telefons – mūsu ķīniešu asistente saka, ka jāiet lejā testēties. Un tur mūs gaidīšot skolas darbinieks, jo skola mums nopirkusi ēdienu. Oho, forši!

Saņemam degunā kociņu – mūsu 21. tests. Un saņemam arī divus lielus maisus no skolas. Vienā – lielās tāfeles un flomāsteri, ar kuriem uz tām nedrīkst rakstīt. Otrā maisā trīs pakas cepumiem un padsmit alus bundžas. Nosmejam kārtīgi – skola tiešām saprot, kas nepieciešams šādā laikā.

Skatīsimies, kas notiks tālāk!

Ziņās Maņdžouli tagad galvenā tēma. Rakstīts, ka caur Maņdžouli vairāk kā 3 tūkstoši Eiropas – Ķīnas vilcienu šķērsojuši septembrī, sasniedzot gada plānu divus mēnešus ātrāk. Bet tas jau tagad nav galvenais – ir taču vīruss! Sekojam līdzi skaitļiem.

Tikmēr gatavojam visas septiņas prezentācijas dienā, bet datoriem paliek grūtāk. Direktore tikmēr saka, ka ļoti svarīgi, kāda ir nodarbību kvalitāte, jo vecāki internetā mūs vēro. Bet ko padarīt – atstājuši tie mūs ar sliktiem datoriem pie slikta interneta – pašiem jāsamierinās.

Jautājam skolas darbiniekam, kur šis ņēmis alu, ka viss ciet un tas atbild, ka alus bijis viņējais. Laikam direktore vienkārši nodevusi instrukcijas – aiznes ārzemniekiem visu, kas tev mājās. Nav forši. Tas gan par alu nepārdzīvo – cigaretes beigušās. Bet drīz arī parādās paziņojums, ka trīs lielākie Maņdžouli lielveikali ir gatavi tiešsaistes iepirkšanās bumam. Tad beigu beigās sanāk, ka iepirkties nevarēja vien divas dienas. Ķīnā viss notiek operatīvi.

Vakarā parādās info, ka klāt nākuši divi saslimušie un kopā kopš epidēmijas sākuma Maņdžouli ir 28. Tiek publicēts arī saraksts, kurās ēkās tie atklāti. Tās tiks slēgtas uz mēnesi. Mūsu ēka sarakstā nav, krustojam pirkstus, cerot, ka tā tas arī paliks. Direktore gan uz laiciņu paliks iesprostota.

Vakarā svaigas pastaigas vietā kārtīgi saģērbjamies un sēžam uz 28. stāva palodzes. Vienā no piešķirtajiem dzīvokļiem tā ir diezgan plata – pat kājas var izstiept. Un ir skaisti. Uz katra krustojuma mirgo policijas ekipāžas, pilsēta mierīga. Un arī mēs savu devu svaigā gaisa saņemam.

Trešdiena. Atkal pie durvīm klauvē pirms deviņiem. Vai šoreiz tikai jātaisās vai jau jāiet? Jāiet. Braucam uz ēkas pirmo stāvu un esam gatavi savam 22. testam. Šoreiz redzam, ka dažiem mūsu ēkas iedzīvotājiem kodiņš nomainījies uz oranžu. Jā, esam taču „bīstamajā zonā”, bet mums tie vēl zaļi. Tantēm šoreiz pajautājam, cik vēl rītus tiksimies, un tās saka, ka nezina – droši vien tikmēr, kamēr saslimušo skaits nepaliks nemainīgs. Skaidrs, ka tagad tā būs rīta rutīna – kociņš nāsī. Ir rīti, kad tas ir resns – nu tāds, kas domāts rīkles testam, un to dziļi nevar iebāzt. Šorīt ir tievais kociņš, ko var dabūt pavisam dziļi, bet nu ārsts runā angliski un ir pat tīri jauks un process nav tik sāpīgs.

Un tad atliek vien gatavoties nākamajām nodarbībām. Tikmēr parādās dati no vakardienas. Plus 91 saslimušais. Jā, nu nebūs ātri šis garām. Direktore gan saka, ka šī ir „vieglā” krīze, jo lielākoties saslimušie ir asimptomātiski vai ar vieglām iesnām. Nu re – un tā visa dēļ tagad tāds tracis. Bet neko, Delta ir atnākusi arī līdz Maņdžouli, un ar to jāsadzīvo. Turklāt direktore atkal atsūta mums ēdienu – šoreiz četrus maisus ar dārzeņiem. Smejam – mums ledusskapis tukšāks nepaliek. Turklāt ir pavārs, kas zina, ko īsti gatavot, lai pietiktu ilgākam laikam. Arča gan, skrienot pakaļ pārtikai uz pirmo stāvu, ieslēdz papildus piešķirtajā darba dzīvoklī atslēgu. Un tur paliek gan dators, gan stundu plāni. Skolai neliels stresiņš, bet situāciju glābj zambijiešu kolēģis. Tas ņem kredītkarti un ar to ātri vien durvis atver. Ko skola par to saka? Ļoti vienkārši: „Redziet, mācība – kad ejat ārā no mājas, aizslēdziet savas durvis, ne tikai tās aizcērtiet- tik nedroši slēdži”.

Algas diena klāt, bet algu nesaņemt tāpēc, ka grāmatvede ielikta karantīnā. Karantīnā liek visus, kas pēdējo divu nedēļu laikā bijuši kontaktā ar kādu, kam tagad tests izrādījies pozitīvs. Iedomājies – cik daudz ieslodzīto! Saslimušie tiek izolēti slimnīcās, bet kontaktpersonas dzīvokļos, no kuriem nedrīkst iziet pat uz kārtējo testēšanu. Un tas uz divām nedēļām. Arī mūsu kolēģim Semijam zvana skola un brīdina – ātri pasūti internetā ēdienu uz nākamajām divām nedēļām, jo pēdējā nodarbībā, ko tas mācīja, bija meitene, kas bija kontaktā ar kādu citu meiteni, kam tagad tests pozitīvs. Tātad arī kontaktpersonas kontaktpersonas (smieklīgi, bet jā), ir jāizolē! Tomēr to vēlāk atceļ nez kāda iemesla dēļ. Vien nodomājam – ja mēs esam kontaktpersonas kontaktpersonas kontaktpersonas (meitenes, kas mācījās ar saslimušo skolotāja kolēģi) – vai mūs arī izolētu?

Ļoti daudziem skolotājiem ēkas ciet – ja kaut viens daudzdzīvokļu ēkā „pozitīvs”, visu ēku ieliek pilnīgā „lokā” – nedrīkst atvērt pat durvis uz divām nedēļām. Mēs (trīs reiz pār plecu, trīs reiz pie koka) vēl joprojām varam pārvietoties savas ēkas stāvos.

Nodarbības nav tik spīdošas, jo visi lieto internetu, tas tagad lēnāks. Ir reizes, kad pazūd skaņa vai attēls, bet ar to skolai jārēķinās. Strādājam kā nu varam. Bet telefonā tikmēr nāk paziņojumi no Maņdžouli valdības – visiem katru rītu astoņos jāiet testēties. Ja tas netiks darīts, tiks uzsākts kriminālprocess, jo netestētie var izplatīt vīrusu. Ok, mēs jau paklausīgi.

Un tā pienāk ceturtdiena. Sapnī rādās, ka, atverot dzīvokļa durvis, priekšā kombinezonu cilvēki, bet šoreiz tie tīra ausis un piedāvā apmainīt gultasveļu. Bet tas ir tikai sapnis, ko pārtrauc klauvējiens pie durvīm – jāiet testēties. Un vēl nav pusdeviņi!

Biksnes, krekliņš, čības, pases, un esam liftā. Atkal angliski runājošais ārsts iebāž tievo kociņu degunā. Dažreiz tas trāpa kaut kur aiz acs, un tad nedaudz sāp, bet jāmācās pierast. Esam gatavi šai krīzei – nevar taču bez interesantiem pavērsieniem. Vien alus beidzies. Protams, to tagad nevar dabūt, jo cilvēkiem nav ko ēst, nav medicīnas (ir grupas, kur tās var pasūtīt, bet jāgaida). Tikmēr mēs kā karaļi – kaut kā vienmēr visam esam gatavi, vēl tikai to bišķiņu pilnai laimei. Un tā atkal gatavojamies nodarbībām, gan rītā, gan vakarā sēžam uz balkona, lai dabūtu pietiekami daudz mīnus 20 grādu svaigo gaisu, un vadām stundas.

Pamanām, ka šoreiz uz ielām daudz vairāk auto. Jā, tās ēkas, kas ir „drošās”, droši vien kaut kad arī atvērsies. Mēs gan par to visdrīzāk uzzināsim pēdējie. Atrodas arī alus – izrādās, mūsu ēkas 17. stāvā ir veikaliņš. Tikai tā saimnieks nez kāpēc netiek tajā iekšā. Nu neko – pagaidīsim, gan uzradīsies risinājums. Nodarbību laikā zvana ķīniešu asistente – jāskrien lejā (no 28. stāva tas nav tik ātri) uz pirmo, lai pieņemtu pretī ūdeni, ko esam pasūtījuši. Piecu litru pudele maksā eiro. Mēs jau vienmēr ņēmām ūdeni no ūdens onkuļa, kas par eiro piegādā visus 18 litrus, bet tas tagad nestrādā. Un, ja nodarbība pārtrūks, neko darīt. Redzams, ka citi ēkas iedzīvotāji pasūtījuši ēdienu. Piegādes notiek, tikai ar nelielu aizkavēšanos.

Vakarā skolas grupā atnāk attēli, kā tad tiek izolēti tie, kam karantīna (kas bijuši saskarē ar kādu saslimušo). Vienkārši pār durvīm pārlīmē lapu ar visādiem simboliem. Ja durvis atveras, lapas strēle pārplīst un karantīna jāsāk no jauna. Nez, kā šie cilvēki dabū savu ēdienu un ūdeni, ja divas nedēļas nevar atvērt mājas durvis?

Piektdiena, un atkal tests. Šoreiz pie durvīm klauvē vien deviņos. Nez, kā tie klauvētāji zina, kad jāiet. Dažreiz tie ir mūsu stāva ķīnieši, kas klauvē pie durvīm, dažreiz ēkas apsargs. Pēcāk saņemam ziņu, ka mūs gaida sešas kastes alus. Traki ar mums – nesūdzamies, nebēdājamies, tikai šo to pilnai laimei. Un tad nu pēc nodarbībām nosvinam šo trako nedēļu. Mūsu kolēģi arī priecājas, ka esam tik pozitīvi (nu ne jau tā „pozitīvi”). Jo būtu jau grūti pārciest pilsētas slēgšanos un milzīgo darba slodzi, ja visu laiku priekšā būtu drūmas sejas. Runājam daudz par Ķīnu, un visi nonākam pie kopīga secinājuma – ķīnieši ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem pasaulē. Tie, kas Ķīnā ilgāk dzīvojuši, to noteikti sapratīs. Mēs arī ievērojam – kad ceļojām Ķīnā pirmo reizi, ķīnieši likās traki – haotiski, uzbāzīgi, nesaprotami. Bet tagad – šķiet izpalīdzīgākie cilvēki! Ja kaut kas gadījies, vai kas nepieciešams, tie vienmēr izdarīs visu, lai kā sniegtu palīdzību. Dažreiz šķiet pat dīvaini – ja pēc kā jautājam, un tas nav piepildāms, var taču pateikt „nē”! Bet tie vienkārši klusē tikmēr, kamēr būs mūsu jautājumam atraduši risinājumu. Jā, ziņās rāda trakāko Ķīnas pusi, bet realitātē – te tiešām ir ļoti forši, un mēs visi smejam, ka cilvēki nesaprot mūsu teicienu: „Cik labi, ka esam Ķīnā!”, bet tā tiešām ir!

Baudām vakaru līdz atnāk ziņa no direktores – ēkas pirmajā stāvā mūs gaida ēdiens. Tā atkal sapirkusi dārzeņus, ko kopīgi sadalām. Jā, šādi dāvinājumi reiz pa reizei, un mēs to ledusskapi par aizvērt nevaram! Saprotam, ka citiem krīze un pilsētā brīvprātīgie iet pa mājām un pienes ēdienu, un mēs arī to labprāt darītu, ja mūs nesargātu kā zelta gabalu (skola nevar atļauties pazaudēt ārzemnieku), bet – tā kā neko nevaram darīt – atliek priecāties, ka ir tā kā ir – jo ir labi! Jau sen teicām – patiesībā pozitīvais pievelk pozitīvo – un, ja prātā un sirdī būs laime un mīlestība, tad taču pašā ellē būs labi!

Sestdiena – mūsu brīvdiena. Aprit nedēļa, kopš katru dienu saņemam koku nāsī. Šoreiz pavisam dziļi. Ārsti mainās, un tad vien jācer, ka gadīsies kāds jauks, bet ne vienmēr tā ir. Saslimušo skaits dienā pieaudzis par 91, kopā jau 256. Nu neko – skaidrs, ka testēsimies arī visu nākamo nedēļu. Mūsu deguna ceļi būs īsti lielceļi. Iztīrām māju un uzstādām eglīti, lai tāda svētku sajūta. To mums atdeva mūsu kanādiešu draugs, kad pārvācās. Nez, vai pašos Ziemassvētkos varēsim iziet ārā. Ziņās parādās, ka Harbina (mūsu tuvāka lielā pilsēta 11 stundu brauciena attālumā) uzsākusi akciju. Ja cilvēks iet pie ārsta un viņa tests uzrādās pozitīvs, tas saņem 10 tūkstošus juaņu (apmēram 1200 eiro). Redz, Harbina ir liela, un to nevar pavisam aizslēgt un izkontrolēt kā Maņdžlouli, tāpēc cilvēki tiek šādi motivēti paši ierasties uz testiem. Šis Ķīnā ir kas jauns. Vēlāk atkal zvana direktore – šoreiz piegādāts piens, maize un olas – tikai par to jāmaksā. Mēs gan neesam sajūsmā, jo maizi un pienu vispār nelietojam, bet olas labi ja reizi nedēļā pa kādai. Direktore paskaidro, ka viņas vīrs vien uz mirkli bijis veikalā un tad šie izvēlējušies produktus, ko ārzemnieks parasti ēd – un amerikāņu kolēģe tieši to arī bija sūtījusi. Un, tā kā pilsētā krīze, viss baigās cenās (no mums abiem 30 eiro par diviem maisiem ar olām, pāris piena pakām un maizes kalnu). Lūdzam nākamo reizi pajautāt pirms šādiem pirkumiem – jo mēs jau tādi citādi ārzemnieki, kas par dārzeņiem priecājas, ne par pienu.

Svētdienā neviens nenāk klauvēt pie durvīm, bet esam augšā un paši dodamies meklēt testētājus. Jā, nekas nav mainījies – jātestējas tāpat ir. Sazvanām mūsu kolēģus, kas arī vēlāk ierodas pēc kociņa nāsī. Katru reizi mainās datu reģistrētāji un ārsti, un tad tiem problēmas sagādā mūsu pases. Bet mēs jau mākam paskaidrot, kur ko rakstīt. Un tad tests, un mūsu rīta palodze. Šoreiz no 29. stāva izkāries kāds vīrs un saka – nav droši tā kā darām. Sakām, lai tas neuztraucas. Un ķīnietis uzsauc – „eu, draugs – man tev kaut kas ir!” un izmet pa logu uzkodu paciņu – plūmes medū. He, nu forši tie ķīnieši!

Vēlāk pie durvīm klauvē kombinezonu cilvēki un kārtīgi sabiedē. Vai vedīs prom? Aizlīmēs durvis? Klauvējam pie zambijiešu kolēģa durvīm, kas saprot valodu. Izrādās – tikai iedzīvotāju reģistrācija. Nu nedaudz vēlu, ne? Darbinieki gan ierauga mūsu pases un ar to pietiek – pārāk nesaprotami, lai kaut ko pierakstītu. Tie gan saka, ka tagad esot vīrusa pīķis, un gaidāms, ka saslimšanas ies uz leju. Nu neko – gaidīsim labās ziņas!

Pirmdiena, mūs neviens nesauc, bet ejam paši. Šoreiz pat reģistrācijas galdiņš noņemts, bet testēšana notiek. Atkal kociņš nāsī, un diena var sākties. Šoreiz gan abiem izdevies atslēgu aizmirst dzīvoklī, bet ar kolēģu bankas karti durvis atvērt ir pavisam viegli. Mūsu kolēģis vispār atslēgu pazaudējis, tāpēc vienmēr, kad iziet, vienkārši atstāj dzīvokļa durvis vaļā.

Un tā var sākties gatavošanās nodarbībām. Statistikā parādās, ka vakardien 28 jauni saslimšanas gadījumi, kopā tagad 358. Arča jau domā, ka šī būs pēdējā ieslodzījuma nedēļa, bet droši vien, ka ievilksies līdz Ziemassvētkiem. Tikmēr Heilongjang provincē (tur, kur tā Harbina) piedāvā jau 20,000 juaņu tiem, kas paši aizies pie ārsta un izrādīsies slimnieki. Vai tas tiešām epidēmijas kontrolei vai dīvainai statistikai – nav ne jausmas.

Otrdiena, atkal tests. Šī ir desmitā testēšanas reize pēc kārtas. Mainīta gan kociņa bāšanas vieta – šoreiz rīklē. Interesanti – ja degunā nevar atrast, meklē citur? Cerams, ka to trešo vēl neizdomās bakstīt. Izrādās, ka tas varētu būt saistībā ar veselības un slimību kontroles biroja direktora atlaišanu. Tas atlaists tāpēc, ka neesot efektīvi savaldījis vīrusu. Un, par spīti tam, ka pīķis esot bijis, saslimšanas gadījumi tāpat turpina augt.

Mūsu zambijiešu kolēģim telefons zvana bieži, un šoreiz jautā, vai mums roku dezinfekcijas līdzekļi ir pietiekami. Tas smej – nez, kur visi viņa numur dabū. Trakākais, ka puisim vīza beidzas šajā mēnesī, un jātiek prom (jo Maņdžouli vīzu afrikāņiem nepagarina). Bet tagad tikt no Maņdžouli ārā ir gandrīz neiespējami.

Direktore vēro nodarbības, darbi turpinās. Dienas ir tiešām piepildītas.

Trešdiena – pie durvīm klauvē pēc septiņiem. Atkal kociņš rīklē – nu re, cik labi, ka atlaida to galveno pandēmijas regulētāju – vismaz cilvēcīgāk palicis. Vēlāk gan uzzinām, ka testēšanas laiks pārcelts uz sešiem – tāpēc arī bijām pēdējie, kurus gaidīja astoņi kombinezonu cilvēki. Skaidrs, ka dienas sāksies agrāk. Arī valdība zvana – lai jautātu, vai iztestējāmies. Nu protams – kur tad paliksim. Mūsu ķīniešu asistents saka, ka jātestējas obligāti, citādi nāks policisti, un viņi nebūs draudzīgi. Bet mēs jau paklausīgi – ja Ķīnā kaut ko vajag darīt (saprāta robežās, kas nekādā veidā neietekmē mūsu gribu, prātu vai veselību), tad to arī darām.

Savukārt pēcpusdienā zvana direktore. Valdība nākšot uz mūsu ēku dāvināt mums ēdienu. Notiks fotografēšanās un mums jābūt ļoti priecīgiem un pateicīgiem. Un nemaz nevajagot saukt pārējos – ar mums abiem pietikšot. Vēlāk gan tie pārējie tāpat vajadzīgi un arī par visu „dāvinājumu” jāmaksā. Tas reāli ir tas, ko paši pasūtījām. Mūsu afrikāņu kolēģis gan saņem divus sūtījumus – puisim valodas dēļ ir daudz kontaktu. Un tas valdības darbinieks, kas atbildīgs par visiem Maņdžouli ārzemniekiem, piegādā arī alu. Smejam – visu iespējams dabūt, ja vien ir vēlme.

Atkal nodarbības tiek vērotas, atkal visa diena piepildīta. Un vēl jāceļas pirms saullēkta!

Smieklīgi gan iziet tajā ceturtdienas rītā. Esam lejā pusseptiņos, bet mums saka – šodien nevajag, testēsimies rīt. Tātad pēc 11 testēšanas reizēm ir arī pauzīte. Vai tiešām viss arī beigsies? Domājams, ka vēl kādu nedēļu vai divas būsim „ieslodzījumā”, bet nu jācer uz Ziemassvētkiem iziet no ēkas.

Ceturtdiena ir mums ļoti nozīmīga diena. Šodien iznāk mūsu sestā grāmatiņa – „Iegriez pasauli! Pirmspēdējais kontinents”. Mūsu mīļie palīgi Latvijā izvadā grāmatiņas pa vairumtirgotāju bāzēm, un tad jau arī mums iespējams ieraudzīt savu garadarbu. Jā, ir daudz interesantu stāstu, kas pierakstīti visās tajās lapās – un iedomājies, cik gan pati dzīve ir interesanta?

Nosvinam ar mūsu zambijiešu kolēģi. Smejam, ka tam visgrūtākais darbs – puisis nevar strādāt ar videokameru, jo jāslēpj seja. Tas tāpēc, ka nav darba vīzas. Kā tik te līkumiem tie likumi apieti! Uzzinām arī to, ka visi savas algas saņēmuši – vien mēs ne. Protams, vairs nevar uzsvērt to, ka kaut ko zinām par citiem, jo tiem par izrunāšanos no nākamās algas tiek ņemts nost (tā jau bijis). Tā nu esam uzstājīgāki.

Piektdiena, un atkal kociņš rīklē. Dīvaini, ka daži to dabū degunā, bet mēs atveram muti tik plaši, ka nav iespējams to ielikt nekur citur. Mūsu trīsdesmitais kovida tests! Tikmēr jaunākais ziņās – komunistu partijas locekļiem ģimenē jābūt vismaz trim bērniem, citādi partijā nedrīkst strādāt. Visi skolas skolotāji smej – nez, vai šos tur istabā un gaida, kamēr uztaisīs nepietiekamo skaitu? Ir tie likumi dīvaini Ķīnā, bet pagaidām mums nekādu pretenziju.

Arī sestdienā ir tests. Trakākais, ka tagad jāceļas sešos. Bet gan pieradīsim – vismaz dienas garākas. Mēs gan esam ar „kavētājiem”, un – ja esam divatā – tad ķīniešu onkuļi vienmēr arī uzdrošinās sākt sarunu. Šoreiz uzzinājuši, ka – jā, precēts pāris – tikai parāda īkšķi. Ir jau dīvaini viņiem redzēt gaišu meiteni un džeku, kuram ar šortiem sakurinātajās istabās nesalst. Vērojam saullēktu, temperatūras jūtami kritušās. Bet ir jauki, apzinoties, ka nākamo ziemu esam savā „vēlmju sarakstā” atvēlējuši siltākai zemei.

Nedēļas nogalē pārkārtojam savus divus dzīvokļus. Tā kā skola iedevusi atslēgas vēl no trim, kur strādājam, „aizņemamies” pāris skaistākas mēbeles. Un vienā no saviem dzīvokļiem ieliekam divas divguļamās gultas smejot, ka tagad kā pašam Ķīnas valdniekam – visa istaba kā liela gulta. Otru iekārtojam tā, lai prieks. Vakarā vēl atrodam Ziemassvētku lampiņas un sakarinām visās istabās. Viss, esam gatavi svētkiem! Izglābjam arī pāris augus no istabām, kur neviens neiet.

Svētdienā atkal tests – sanāk, ka izlaista bija vien viena diena. Atnāk ziņa, ka vakardien saslimušo skaits pieaudzis par desmit, kopā šo divu nedēļu laikā 532 saslimušie reģionā (ne tikai vienā Maņdžouli). Vēlāk, filmu vakarā ar kolēģiem, saņemam ziņu no direktores – nākamajā dienā valdība gribot ar mums – trim legālajiem ārzemniekiem – interviju par to, cik laba ir Ķīnas valdība, cik ļoti palīdz cilvēkiem, sevišķi ārzemniekiem. Mums jāsaka, ka likās – par mums visi aizmirsuši, bet tad Ķīnas valdība nāca ar savu palīdzīgo roku – sagādāja mums ēdienu, izturējās laipni. Jāsaka, ka tad, ja mēs būtu citā zemē, mēs noteikti tik labi nejustos. Un nevajagot pieminēt, ka valdība ir pārāk strikta ar ierobežojumiem – vien jābūt ļoti priecīgiem un pateicīgiem. Nu kā tad citādāk! Neviens tik daudz pārsteigumu mums vēl nebija sagādājis!

**

Iepazīsim Ķīnu! Šoreiz – demogrāfiskās tendences. „Populācijas pieaugums

Vēstures ieraksti liecina, ka jau 800 gadu p.m.ē., Džou dinastijas sākuma posmā, Ķīnu apdzīvoja jau aptuveni 13,7 miljoni cilvēku! Līdz pēdējiem Sji Hanu dinastijas gadiem, apmēram 2. mūsu ēras gadsimtā, tika veikti salīdzinoši precīzi un pilnīgi iedzīvotāju reģistri, un kopējais iedzīvotāju skaits bija 59,6 miljoni. Šī pirmā Ķīnas tautas skaitīšana bija paredzēta galvenokārt kā sagatavošanās solis ceļā uz nodokļa iekasēšanu. Daudziem cilvēkiem, apzinoties, ka tautas skaitīšana var nākt par sliktu, izdevās no tās izvairīties, un tāpēc gadsimtiem ilgi visi turpmākie iedzīvotāju skaitļi nebija uzticami. 1712. gadā Qing imperators paziņoja, ka iedzīvotāju skaita pieaugums netiks aplikts ar nodokli; iedzīvotāju skaitļi pēc tam pakāpeniski kļuva precīzāki.

Ziemeļu Song dinastijas vēlākajos gados, 12. gadsimta sākumā, kad Ķīna jau bija savas ekonomiskās un kultūras attīstības ziedu laikos, kopējais iedzīvotāju skaits sāka pārsniegt 100 miljonus. Vēlāk nepārtraukti plaša mēroga iebrukumi no ziemeļiem samazināja valsts iedzīvotāju skaitu. Kad valsts apvienošanās atgriezās līdz ar Mingu dinastijas parādīšanos, skaitīšana sākumā tika veikta stingri. Ķīnas iedzīvotāju skaits saskaņā ar 1381. gadā veikto reģistrāciju bija diezgan tuvu tam, kas tika reģistrēts mūsu ēras 2. gadsimtā.

Kopš 15. gadsimta iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieauga, to gan pārtrauca kari un dabas katastrofas 17. gadsimta vidū, kā arī iekšējās nesaskaņas un ārvalstu iebrukumi, kas notika pirms komunistiskās varas 1949. gadā. 18. gadsimtā Ķīna baudīja ilgstošu miera un labklājības periodu, ko raksturo nepārtraukta teritoriālā paplašināšanās un iedzīvotāju skaita pieaugums. 1762. gadā Ķīnā dzīvoja vairāk nekā 200 miljoni iedzīvotāju, un līdz 1834. gadam šis iedzīvotāju skaits bija dubultojies. Jāpiebilst, ka tajā laikā apstrādājamās zemes apjoms vienlaikus nepalielinājās, un no tā brīža pieaugoša problēma kļuva zemes pieprasījums.

Pēc 1949. gada medicīniskā aprūpe ievērojami uzlabojās, epidēmijas tika kontrolētas, un nākamajām paaudzēm kļuva arvien labāka veselība. Uzlabojās arī sabiedrības higiēna, kā rezultātā mirstība samazinājās, pieauga iedzīvotāju skaits. Ķīnas iedzīvotāju skaits 1980. gadu sākumā sasniedza 1 miljardu, bet 21. gadsimta sākumā tas pārsniedza 1,3 miljardus.

Pastāvīgi augošais iedzīvotāju skaits ir bijusi liela valdības problēma. 1955.–1958. gadā, valstij cīnoties par pietiekamu pārtikas piegādi, varas iestādes sponsorēja lielu dzimstības kontroles pasākumu. Otrs iedzīvotāju kontroles mēģinājums sākās 1962. gadā, kad galvenās iniciatīvas bija programmas, kas veicināja vēlīnās laulības un kontracepcijas līdzekļu lietošanu. Kultūras revolūcijas uzliesmojums 1966. gadā pārtrauca šo otro ģimenes plānošanas gājienu, bet 1970. gadā tika uzsākta trešā – daudz stingrāka programma. Šoreiz tika noteiktas vēlīnās laulības un ģimenes lieluma ierobežojumi, un tas vainagojās panākumiem 1979. gadā ar „viena bērna politiku”.

Arī iepriekš iedzīvotāju skaits dažādi tika kontrolēts. To īpaši ietekmēja Ķīnas līdera Mao Dzeduna 1958.–1960. gada ekonomiskā programma „Lielais lēciens”. „Lielā lēciena” politika izraisīja milzīgu badu Ķīnā, mirstības līmenis pārsniedza dzimstību, un 1960. gadā kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās. Līdz 1963. gadam valsts atguvās no bada, un, lai gan otrā dzimstības kontroles kampaņa jau bija sākusies, strauji augošais dzimstības līmenis nodrošināja ikgadējo iedzīvotāju skaita pieauguma tempu par vairāk nekā 3 procentiem, kas ir augstākais kopš 1949. gada.

Taču kopš 1970. gada, kad tika uzsākta trešā ģimenes plānošanas programma, valsts centieni ir bijuši daudz efektīvāki. Ķīnas iedzīvotāju skaita pieauguma temps tagad ir viens no zemākajiem jaunattīstības valstīs, lai gan, tā kā tās iedzīvotāju skaits ir tik milzīgs, ikgadējais iedzīvotāju skaita pieaugums joprojām ir ievērojams. Apmēram sestā daļa iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem.

Iedzīvotāju sadalījums. Ķīnas „sarežģītie” dabas apstākļi ir radījuši nevienmērīgu iedzīvotāju sadalījumu. Iedzīvotāju blīvums ir pārsteidzoši atšķirīgs, un lielākais kontrasts ir starp Ķīnas austrumu pusi un rietumu un ziemeļrietumu zemēm. Īpaši augsts iedzīvotāju blīvums ir Jandzi deltā, Pērļu upes deltā un Čendu līdzenumā Sičuaņas baseina rietumos. Turpretim izolētie, plašie rietumu un pierobežas reģioni, kas ir daudz lielāki nekā jebkura Eiropas valsts, ir mazapdzīvoti. Plašas neapdzīvotas teritorijas ietver ārkārtīgi augsto Tibetas ziemeļu daļu, Siņdzjanas smilšainos tuksnešus un kalnus.

1950. gados valdība arvien vairāk apzinājās pierobežas reģionu nozīmi un ierosināja bijušo militārpersonu un jauno intelektuāļu apmešanos tajos. Tika izbūvēti jauni dzelzceļi un lielceļi, lai šķērsotu tuksnesi, un tas ir veicinājis iedzīvotāju skaita pieaugumu un vairāku mazu kalnrūpniecības un rūpniecības pilsētu attīstību.

Iekšējā migrācija. Lielas iedzīvotāju kustība ir bijusi atkārtota tēma visā Ķīnas vēsturē. Parasti daži postoši notikumi, piemēram, bads vai politisks apvērsums, tukšo jau intensīvi apstrādātos apgabalus. Zemnieku sacelšanās Sičuaņā 1640. gados izraisīja iedzīvotāju skaita samazināšanos; trīs gadsimtus vēlāk Taipingas sacelšanās izraisīja vēl vienu liela mēroga iedzīvotāju skaita samazināšanos. Daudzus cilvēkus nogalināja pretinieku armijas, un izdzīvojušie cieta no bada. Vēlāk pamestās lauksaimniecības zemes atkal tika pārņemtas.

Nozīmīgākā iekšējā iedzīvotāju kustība mūsdienu Ķīnas vēsturē bija hanu kustība uz Mandžūriju (tagad zināma kā ziemeļaustrumi) – vietu, kur atrodamies mēs. Pat pirms Qing (Mandžūrijas) dinastijas nodibināšanas 1644. gadā mandžūru karavīri bija uzsākuši reidus Ziemeļķīnā un sagūstījuši hanu strādniekus, kuriem pēc tam bija jāapmetas Mandžūrijā. Imperatora atkāpšanās 1668. gadā slēdza apgabalu turpmākai hanu migrācijai, taču šis aizliegums nekad netika efektīvi īstenots. Līdz 1850. gadam hani Mandžūrijā bija kļuvuši par dominējošo rasi. Aizliegums vēlāk tika daļēji atcelts, tāpēc, ka mandžūru valdniekus vajāja nemieri pašā Ķīnā, un arī Krievijas impērija nepārtraukti mēģināja iebrukt mazapdzīvotajā un tādējādi vāji aizsargātajā Mandžūrijā. Aizliegums han ķīniešiem apmesties Maņdžūrijā beidzot tika atcelts 1878. gadā, bet apmetne tika veidota tikai pēc 1900. gada.

Cilvēku pieplūdums Mandžūrijā bija īpaši izteikts pēc 1923. gada, un nākamie zemnieki ātri apstrādāja plašu zālāju platību. Apmēram divas trešdaļas imigrantu ieceļoja Mandžūrijā pa jūru, bet viena trešdaļa ieradās pa sauszemi. Tā kā reģiona ziemas laikapstākļi bija bargi, migrācija agrīnā stadijā bija ļoti sezonāla, parasti sākas februārī un turpinājās līdz pavasarim. Pēc rudens ražas novākšanas liela daļa lauksaimnieku atgriezās dienvidos. Mandžūrijai attīstoties par Ķīnas galveno industriālo reģionu, te izveidojās lieli pilsētu centri un mainījās migrācijas raksturs. Kustība galvenokārt kļuva par starpreģionāla mēroga kustību no laukiem uz pilsētu.

Pēc 1949. gada jaunās valdības centieni veicināt plānveida migrāciju iekšzemes un pierobežas reģionos deva ievērojamus rezultātus. Lai gan kopējais cilvēku skaits, kas iesaistīti šādās migrācijās, nav zināms, ir aprēķināts, ka līdz 1980. gadam no vienas ceturtās līdz vienai trešdaļai iedzīvotāju tādos reģionos un provincēs kā Iekšējā Mongolija, Sjiņdzjana, Heilundzjana un Cjinhaja bija nesenie iedzīvotāji (tie, kas migrējuši). Piemēram, migrācija ir palielinājusi han ķīniešu īpatsvaru Siņdzjanā līdz aptuveni divām piektdaļām no iedzīvotāju kopējā skaita (kas ir turkiku izcelsmes musulmaņi). Centieni kontrolēt lielo pilsētu izaugsmi noveda pie tā, ka, pēc Lielā lēciena neveiksmes, laukos apmetās apmēram 20 miljoni pilsētnieku un gandrīz tikpat daudz jauniešu, kas bija izglītoti pilsētās desmitgadē pēc 1968. gada. Tomēr lielākā daļa no tiem pēc tam atgriezās pilsētās kā “zemnieku jaunieši”.

Septiņdesmito gadu beigās sāktās ekonomiskās reformas ir izraisījušas migrācijas paisuma vilni gan no laukiem uz pilsētu, gan no rietumiem uz austrumiem, mainot iepriekšējo trīs gadu desmitu tendences. Tas ir vēl vairāk saasinājis valsts nevienmērīgo iedzīvotāju sadalījumu, radot milzīgu pieplūdumu austrumu provinču pilsētu teritorijās un vēl vairāk samazinot iedzīvotāju skaitu rietumu reģionos.” Britannica

Sākas otrā novembra puse.

Ārā palicis aukstāks, bet tas mūs nebiedē, jo dzīvojam ar apziņu – pēdējā ziema taču jāizbauda! Nākamos gadus ceram šos mēnešus pavadīt pie palmām. Galvenais apzināties, ka tas ir iespējams, un viss pats aizies! Tikmēr Ķīnā turpinās vīrusa apkarošana – tiek piedāvāts 100 tūkstošu juaņas tam, kas varēs atklāt kādu pavedienu jaunajam vilnim – kurš un kā atvedis vīrusa jauno (pēdējo) variantu uz Ķīnu. Iepriekš ķīnieši bija uzgājuši, kā tas viss sanācis, bet nu īsti nav skaidrs, un tā taču Ķīnā nevar būt. Atklāts arī pirmais ar vīrusu inficētais Olimpiādes dalībnieks (ārzemnieks, protams).

Mums tiek jautāts arī par mistiskajiem sprādzieniem Ķīnā, kad nedēļas laikā desmit dažādās vietās notikušas eksplozijas tad skolā, tad viesnīcā vai vienkārši sasprāgusi smagā mašīna. Katrā nelaimē ap 4 mirušie un vairāki ievainotie. Jā, tā ir taisnība, bet Ķīna par to nerunā. Saka, ka viens bijis tehnisks negadījums, cits – neuzmanība. Bet ārzemju ziņas gan par to domā, turklāt visam pāri Afganistānas jaunā „valdība” pieteikusi karu Ķīnai. Vai tas varētu būt ar šo situāciju saistīts? Nezinām. Esam tālu no Ķīnas lielajām pilsētām un arī tālu no musulmaņu ekstrēmistiem. Skatīsimies, kā tas viss turpināsies.

Pirmdienā Arča tiek pie ķīniešu vārda. Redz, tāpat kā ķīnieši saņem angļu vārdus, tā ārzemniekiem ķīnieši piešķir ķīniešu vārdus. Un kāda meitene, kas pēc profesijas ir ķīniešu valodas skolotājs ārzemniekiem, saliek kopā īstās zilbes – Dū Ī Sjong. Dū – tāpēc, ka ķīniešu vārds sākas ar Arča uzvārda pirmo burtu un tad no 400 „D” zilbēm Arča izvēlas Dū (protams, saskaņojot ar skolotāju, vai ir labskanīgi un pieņemami), kas nozīmē Mākslinieciskais. Un, tā kā Arča vārds beidzas ar burtiem „urs”, un latīniski „ursus” ir „lācis”, tad pārējās divas zilbes tiek izvēlētas, lai sanāktu Lācis ķīniešu valodā. Arča ir Mākslinieciskais Lācis. Jāpiemin, ka vārdus netulko, bet katram ķīnietim tie simboli paši par sevi kaut ko nozīmē – tad Skaistā Dieviete, tad Veiksmīgais Pavasaris, tad Mākslinieciskais Lācis utt.

Šoreiz muita apturējusi mūsu paciņu no Latvijas. Un Ķīnā jau nekas nav viegli. Tad jāaizpilda lapas ķīniešu valodā (ko, protams, izdara mūsu asistents), tad jāskaidro muitai, cik paciņa vērta, lai gan viss tai jau virsū. Redz, ķīnieši jau īsti nesaprot eiro un īsti nemāk angliski izlasīt, kas tajā paciņā iekšā, tāpēc pieprasa ķīnisko tulkojumu.

Vēlāk arī es tieku pie vārda – Pan Lī Ning, kas nozīmē menedžēt, loģika un tajā pašā laika miers un rāmums. Nu re – esam tuvāk ķīniskajam. Smieklīgākais, ka tikmēr skolēni Arčam iedevuši vārdu. Tie jautājuši skolotājiem, vai Arčam ir vai nav ķīniešu vārds, un nosaukuši to par Laimīgo Riekstu.

Ārā paliek vēsāks, no Krievijas šad tad pāris sniega pārsliņas atnāk arī līdz mums. Runājam ar kolēģiem, kas pārcēlušies uz Šanhaju. Tie priecājas, ka beidzot tik daudz ko darīt – viens mācās cīņas mākslas, cits mācās ķīniešu skolā – jā, lielajās pilsētās tik daudzos veidos var savu prātu un ķermeni izklaidēt! Līdz ar to gan nevarot tik daudz ietaupīt, turklāt tur arī nodokļi jāmaksā. Bet Šanhajā arī tie, kas nenāk no angliski runājošām zemēm, pelna divas reizes vairāk kā mēs. Esam šokā. Jā, lai kā arī cerējām izbeigt līgumu ātrāk, laikam jau līdz vasarai būs jānoturas. Kaut kā neērti pamest skolu tādā grūtā brīdī. Un nav jau te slikti – tikai maz no visas tās Ķīnas bagātības var pieredzēt. Vairāk mongoļu mieru, plašumus..

Un tajā mongoļu mierā un klusumā izdodas tomēr ko interesantu arī pasākt. Viena no tādām lietām ir ķīniešu ēdienu gatavošanas nodarbība. Tā kā direktores vīram pieder viesnīca, kurā atrodas arī restorāns, mums ir tā iespēja izvēlēties ēdienu, kura gatavošanas procesu vēlamies uzzināt, un tad iet pie paša pavāra skatīties procesu. Bijām gan domājuši, ka mums visu rādīs tā kārtīgi un ar tulkotāja palīdzību arī paskaidros, kas notiek. Bet ieejam virtuvē un saprotam, ka pavāriem pilnas rokas darba pat pirms restorāna atvēršanās. Protams, varbūt Latvijas sanitārajām normām tas viss neatbilst, bet šajā restorānā ēdieni ir pasakaini gardi. Vairāki pavāri skraida riņķī ar katliem, bet mums ātri tiek parādīts, kādas tad mūsu izvēlētajam tofu ēdienam ir sastāvdaļas, kā viss griezts un kādos traukos gatavots. Jā, saprotam, ka tas nebūs mājās gatavojamais ēdiens. Viss gatavots uz lielas uguns milzīgā pannā, un fritēts eļļā, pievienojot visādas interesantas garšvielas, kas mums pēcāk uzrakstītas uz lapiņas – lai kāds pārtulko. Visu procesu mums saka filmēt, lai vēlāk kāds, kam vairāk laika, var paskaidrot, kas īsti notiek. Tikmēr blakus telpā skolas darbinieki gatavo pusdienas bērniem. Jā, te darba pilnas rokas ir visiem, un atnāk vēl divi ārzemnieki ar savām kamerām. Bet visi ir ļoti jauki, un beigās tiekam arī pie sava ēdiena bez maksas. Jauna pieredze!

Nedēļas beigās savukārt pilnmēness, piedalāmies meditācijā internetā (attālināti tagad taču visu var izdarīt), un Ķīnā redzams arī ilgākais daļējais mēness aptumsums 600 gadu laikā. Jā, Latvijai šis prieks iet garām, bet Ķīnā esam gatavi ieraudzīt to brīnumu. Tomēr tieši tad, kad kaut kas brīnumains jāierauga, mums tie laikapstākļi kā likums „nedarbojas”. Kā likums vienmēr, kad esam kādā īpaša vietā vai īpašā brīdī laikapstākļi to visu padara nedaudz izaicinošāku, un arī šoreiz – parasti vienmēr saulainajā Maņdžouli ir savilkušies mākoņi. Ne snieg, nekā – tikai mēnesi aizsedz. Kā Indijas gudrie saka, ar šo jauno fāzi, kad Zeme (ziemeļu puslode) aizgriežas no Saules, sāksies tāds mierīgāks laiks. Cilvēki var ieslīgt tādā kā rutīnā, letarģijā. Bet to var izlabot, ja katrs mēģina kādi pacelt savu enerģiju – ir jādzīvo! Pēdējā dieniņa atnāks visiem, bet visas pārējās līdz tai pēdējai jāpavada tik intensīvi, tik dzīvi, cik iespējams!

Un izskatās, ka viss patiešām būs daudz dzīvelīgāks. Blakus pilsētiņa atvērusi bērnudārzu, un, apejot likum,u saka, ka bērnus tie nemāca, bet ar tiem rotaļājas angliski. Un arī mums pirmdienā jāiet uz Jauno skolu, kur ierasti bija apmācības mazākajiem. Laikam viss palēnām nāks atpakaļ. Nez, kā ar valdību. Skolā, kur pašlaik mācām, tikai viena klase ir cītīgi novērota – valdība caur kamerām skatās, kas tur notiek. Šajā klasē mācu tikai es. Vien vienu reizi ķīniešu skolotājs piemirst, ka mūsu afrikāņu kolēģis tajā klasē atrasties nedrīkst (jo viņam nav darba vīzas), un tad bērniem jāiztiek bez iepriekš paredzētās ārzemju skolotāja nodarbības.

Direktore katram ārzemniekam dāvina vīna pudeli, mūsu izlejamā alus čalis saka, ka mainīs pilsētu un alus vairs nav. Maņdžouli tomēr uzsnieg sniedziņš un tad, kad mēness aptumsums beidzies, debesis noskaidrojas. Skaisti jau, kad ir auksts un maza sniega kārtiņa sedz mājas. Tas Maņdžouli ir liels reums.

Nedēļas nogalē atkal sākam mācības mūsu ēkā. Mazie neesot varējuši sagaidīt, kad atkal varēs savus skolotājus redzēt. Tikmēr Ķīnā cilvēkiem nodota pirmā ieelpojamā vakcīna no kompānijas, kas kopā izgatavojusi 16 vakcīnas 13 slimībām, ieskaitot Ebolu un meningītu. „Šīm vakcīnām nav tik drastisku blakus parādību kā potēm”, tā raksta ziņās. Jā, varbūt Ķīnai var vairāk uzticēties, ņemot vērā to, ka kompānijas, kas piedāvā savas vakcīnas Eiropā, ir diezgan „sasmērējušās” – piemēram, Moderna nekad iepriekš nebija nevienu vakcīnu ieviesusi tirgū un tiesās maksājusi vairākus miljardus par kaitējumu, ko šīs kompānijas zāles jau reiz nodarījušas cilvēkiem. Jonson&Jonson vakcīnu ražotāji zaudējuši septiņās tiesās no 1995. līdz 2019. gadam. Pfizer un Astra Zeneca ir zaudējuši vairāk nekā desmit tiesās. Un, papētot visus šos papīrus (ko mēs tiešām arī darām), dīvaini šķiet tas, ka tādām kompānijām vispār ļauts kaut ko tirgū pārdot. Un neviens par to nerunā, kamēr tiesu spriedumi publiski pieejami internetā. Par Ķīnu – viss, protams, lasāms tikai simbolos, bet līdz šim pierādījies, ka pašlaik atrodamies daudz civilizētākā un pat dīvaini demokrātiskākā vietā kā tā pati attīstītā Eiropa.

Sestdienas pēcpusdienas ir mūsu garo pastaigu dienas. Un šoreiz tik skaisti uzsnieg! Ejam ap Maņdžouli industriālajiem rajoniņiem, kur ķīnieši atplestām mutēm stāv un nesaprot, kā „baltais” te gadījies. Jā, ārzemnieku Maņdžouli tiešām reti var sastapt. Tad, kad šeit bijām desmit skolotāji, daži gan pamanījās atstāt arī sliktu iespaidu. Piemēram, kad Maņdžouli beidzot pameta mūsu kolēģis Liams, viņa kaimiņi blakus dzīvoklī nopirka salūtu, un no priekiem šāva to gaisā. Tiešām – to mums stāstīja direktore. bet puisim bija alkohola un narkotiku problēmas, un tas bija īsts nekārtību cēlājs. Skolotājs.

Un tā sākas pēdējā novembra nedēļa. Pirmdienā sanāksme notiek Jaunajā skolā. Izrādās, direktore nolīgusi mūzikas skolotāju, kam mums jāmāca dziedāt kārtējai skolas reklāmai. Smieklīgākais, ka tai jāmāca angļu dziesmas, ko pati skolotāja nemaz nezina. Un mācīšana kā jau Ķīnā – vienkārši uzliek dziesmu ar lirikām pārdesmit reižu – lūdzu, iegaumējiet. Protams, ķīniešu skolotājiem puse no vārdiem ir jauni un nezināmi, un nav iespējams iemācīties. Mums tiek dots laiks līdz trešdienai – jāiemācās divas dziesmas.

Tikmēr Ķīnā tiek paziņots, ka kovida vilnis garām, viss atgriežas normālajās sliedēs. Mēs gan vispār nekādu vilni nejutām. Striktāki vien paliek tie noteikumi VPN izmantošanai – tam brīnumam, ar kura palīdzību var piekļūt Ķīnā bloķētajām mājaslapām kā, piemēram, Google. Starptautiskajām kompānijām kā Loreal taču vajag šādu VPN, lai varētu kā to biznesu bīdīt tālāk. Tām VPN lietošana tiek atļauta, bet ar traki stingriem nosacījumiem. Kamēr pašiem VPN piedāvātājiem – VPN kompānijām – Ķīnā jāmaksā pārdesmit tūkstošu sods, un var ielikt arī cietumā. Ķīnieši pie ārpasaules lai nemaz nedomā tikt.

Pirmdienas vakarā atkal tiekamies ar kolēģiem un iepazīstam arī to otrās pusītes. Lai arī neviens īsti nerunā angliski, ir forši – ejam uz vietiņām, kas nekad nebija iekritušas acī, un mācāmies ķīniešu kultūru. Smieklīgākais, ka atraugāties un čāpstināt ir pilnīgi normāli – gan puišiem, gan meitenēm – bet mēs jau pie tā esam pieraduši. Mūsu pirmdienas vakarā satiktie draugi paši nāk no Ķīnas dienvidiem, bet te viņiem patīkot daudz labāk, jo nav visu laiku jāsvīst. Jā, tajās īpaši sutīgajās vietās ir tā grūtāk – visu laiku esi lipīgs un sviedri tek acīs. Te ir arī lētāka dzīvošana. Puiša vecāki pārcēlušies uz Maņdžouli, lai „bīdītu biznesu” ar krieviem, protams. Bet tas bizness interesants – tie ved zeltu un dzintaru no Ķīnas dienvidiem un tad pārdod to Maņdžouli. Kā tas ir iespējams? Ķīnas dzintars esot lētāks, un tam esot pieprasījums. Ķīnā laikam viss atrodams.

Ir arī tādi neērti mirkļi vakariņās – īpaši tad, kad šie sāk runāt par darbu un algām. Mums jau tās pavisam augstas, tāpēc ātri jāmaina tēma. Un vēl brīnāmies par to, cik ķīnietis daudz var apēst! Mūsu draugi pasūta tik daudz ēdina, cik latviešiem divu ģimeņu ballītē, bet tāpat – ar visu tiekam galā, kas šķiet neticami. Tik maziņi viņi te, bet tik daudz ēd! Izrādās, ka ķīnieši saka – ja vīrs pēc kāzām kļūst apaļāks, tad tas ir laimīgs, un otrādi.

Pienāk trešdiena, atkal jāiet dziedāt. Tagad gan pati iešana uz skolu ir izaicinoša, jo temperatūras nokrītas līdz mīnus 21 no rīta. Tā nu trešdienas rītā atkal dziedam, izrādās tāpēc, ka direktore grib iet uz ierakstu studiju un reāli uztaisīt skolas dziesmu albumu. Jā, tā ir, kad nav ko darīt. Un nolīgtā mūzikas speciāliste jau neko daudz nevar iemācīt – vien atskaņot direktores izvēlētās dziesmas pa piecpadsmit reizēm un likt dziedāt līdzi. Ķīniešiem ir grūtāk, bet šiem tad piešķir arī dziesmu mandarīnu valodā. Mums četriem būs jādzied angliski. Tā ir Ķīnā – vienkārši kaut kas neparasts notiek, un pašam jāspēj tam visam pielāgoties ar prieku.

Un arī šos mīnusus mācāmies izbaudīt. Ezers sasalis, uzkritis viegls sniedziņš. Saimnieks izved pastaigā suni, kas vārtās pa sniegu, un tad arī pats saimnieks noveļas uz ledus un sāk vārtīties. Te taču vienmēr tik forši skati!

Ceturtdienā ir Pateicības diena, ko mēs gan nesvinam. Bet Maņdžouli kluba apsargs, ko satikām tajā vienā ballītē, gan raksta – šodien taču svētki, jānāk svinēt! Atsakām, jo darbi sāk krāties kaudzītē. Skola atradusi nelegālu veidu, kā mācīt bērnus arī sestdienā. Tie saka, ka būs „lasīšanas klase”, bet realitātē iesim tiem mācīt valodu. Ja nāk valdība, tad pieņemšana ziņošot, un visiem bērniem jāsēž pie galdiņiem un jālasa – nekādas spēles, nekādas mācīšanās. Ja šis izies cauri, tad noteikti slodze palielināsies. Bet tāda jau tikai tā sākuma doma – Ķīnā viss mainās pa minūtēm. Piektdienā sestdienas „lasīšanas” klases tiek atceltas, jo uz skolu 100% nākšot valdība, un tas pārāk riskanti. Tad paliek tikai mācības mūsu ēkā. Piektdienā pēc nodarbībām ar ārzemju kolēģiem un mūsu ķīniešu draudzeni aizejam uz barbekjū un izbaudām vakaru, jo jāpasvin – puse no nodarbībām sestdienā atceltas. Bet tad atnāk arī pati sestdiena.

No rīta esam gatavi mācīt bērnus, bet tiek paziņots – Maņdžouli vilcienu stacijā atklāti trīs saslimšanas gadījumi. Kā? Kas to lai zina. Un trīs uz 200 tūkstošiem iedzīvotāju ir milzonīgi daudz. Sākas neliela panika – skolas slēgtas, mums visas nodarbības nedēļas nogalē atceltas, nākamajā nedēļā atgriežamies pie darba tiešsaistē. Maņdžouli valdība visiem liek testēties – gaidām laiku, kad tas jādara mums. Bet šīs obligātās testēšanās ir bezmaksas. Citās reizēs jāmaksā 8 eiro. Tieši pirms gada šajā laikā pilsēta pilnīgi aizslēdzās astoņu saslimšanas gadījumu dēļ. Un, protams, cilvēki nedaudz satraucas – veikali un tirdziņi atstājuši atvērtu tikai vienu ieeju, pie kuras stāv apsargi un pārbauda tos zaļos izsekošanas kodus, kas parāda, vai esi bijis tuvu vilciena stacijai vai ne. Un iepirkšanās ne pa jokam – visi tiešām gatavi „lokdaunam”, lai arī tā laikā taču var iepirkties tiešsaistē, kas Ķīnā ir ļoti ērti. Bet arī mums ķīniešu asistenti iesaka iepirkt rezerves nākamajām divām nedēļām. Šo to sapērkam un ejam staigāt pa skaisto sasalušo ezeru, priecādamies par šo situāciju. Ideāli – ne jādzied, ne uz skolu jāiet! Taisām sniega eņģeļus, uzņemam silto saulīti un vienkārši smaidām par to, ka – lai kas arī būtu – mums vienmēr forši!

Tajā pašā laikā gan mūsu bijušajam kolēģim Šanhajā valodu skola paziņojusi par bankrotu. Jā, valodu skolas tagad ne pa jokam tiek kontrolētas. Interesants laiks. Tādā jāmācās pielāgoties un mīlēt situāciju, lai kāda tā būtu! Un tad arī visas iespējas pašas iekrīt klēpī!

Drīz mūsu ēkā parādās cilvēki maskās, kas prasa visiem zaļos kodus – ēkā vairs nevar ieiet neviens, kas te nedzīvo. Mūsu kolēģi, kas mīl ilgi gulēt, pilsētā vairs nevar atrast ne tofu, ne nūdeles – tirdziņi ciet, veikalos viss izpārdots. Restorāni slēgti, un tas droši vien pāris nedēļas tā arī paliks. Ielas tuvāk vakaram sāk izskatīties kā apokalipsē, bet Arča tāpat bez maskas nevienu reto gājēju nebiedē – tas taču krievs, un viņi maskas nevalkā. Ko gan ārzemnieks varētu darīt vakarā uz ielas tad, kad citi gatavojas krīzei? Protams, meklē alu! Neko, baudām sestdienas vakaru, kad atnāk ziņa – svētdienas rītā jābūt skolā. Protams, neesam laimīgi – kāpēc gan tieši tagad jāpulcējas, ja visu var izdarīt tiešsaistē? Nolemjam pirmo dienu visa gada laikā nedaudz „aizgulēties”- vienmēr esam bijuši tie kārtīgie, ka šoreiz vienkārši varam to atļauties.

Protams, svētdienas rītā nepārtraukti zvana telefons – esam jau 20 minūtes nokavējuši. Mierīgi taisāmies un dodamies uz skolu. Tikai šoreiz mūsu daudzdzīvokļu ēkas pirmajā stāvā mūs aptur kombinezonu cilvēki un izskaidro – ja tagad aizejam, atpakaļ varēsim atnākt vien vienu reizi – katram tikai viens mirklis, lai izietu ārā, jo pēcāk ārā nelaidīs. Tas tāpēc, ka visai pilsētai obligāti jātestējas, un – kamēr rezultāti nebūs zināmi – visi paliks iekšā. Smejam – pēdējais brīdis, lai ietu uz skolu.

Skolā, protams, nekas nenotiek – ķīniešu skolotāji spriež par tālāko plānu, bet mums ar visu kavēšanos vēl stunda vienkārši tāpat jāgaida. To izmantojam, lai priecātos par skaisto sniedziņu, kas uzsnieg. Tiešām skaists šis ziemas sākums – ne pārāk auksti (pārāk auksti ir tad, kad zem -30), un pat snieg, kas Maņdžouli ir retums! Daudzi izbauda pēdējo pastaigu pa sasalušo ezeru. Arča palīdz skolas darbiniekiem izšķūrēt sasniegušo sniega kārtiņu, un tad jau ķīniešu skolotājiem sapulce beigusies – varam uzzināt, kas tad īsti notiek.

Izrādās – tie trīs saslimušie ir dzelzceļa darbinieki – tie, kuri strādā ar vagoniem, kas nāk no Krievijas. Tātad – vīruss atnācis no ārzemēm – kā tad citādi. Šie testēti, bet vēl jau jātestē viņu ģimenes! Valdība nu visiem Maņdžouli iedzīvotājiem liek testēties 3-4 reizes, lai atrastu visus iespējamos slimniekus. Tuvākās divas dienas pilsēta būs ciet, bet tālāko redzēs tad, kad būs zināms saslimušo skaits. Mums atkal tiek jautāts par vakcīnām – vai gribam, bet pārējiem atgādināts, ka tāda vajadzīga katru pusgadu. Testēšana gan notiek bez izņēmuma, jo galu galā arī dzelzceļa darbinieki ar visu poti slimo.

Tad paskaidrots, ka Maņdžouli iebraukt un izbraukt no pilsētas nevarēs mēnesi. Par to, vai veikali un restorāni varēs atvērties, būs zināms pēc visu iztestēšanas. Galvenais, lai neatklāj nevienu slimnieku mūsu ēkā, jo tad gan ārā vairs netiksim un pie durvīm tiks pielikts sensors – lai kontrolētu to, ka neviens tiešām savu dzīvokli nepamet. Nodarbības tiešsaistē, grafiki mainījušies. Katru dienu tagad jāsāk darboties jau desmitos, lai sagatavotos nodarbībām, bet neko – viss notiek no mājas. Mūsu kolēģi ir nedaudz satraukti, bet mēs smejam – jebkuras pārmaiņas šķiet tik aizraujošas un interesantas! Tieši pirms gada nu tieši šajā laikā notika pilnīgi tas pats – tikai tad mēs nebijām Maņdžouli, bet gan palikām blakus pilsētiņā un strādājām no turienes. Kā direktore saka – ziemā tā notiek. Nu ja – tā ir ar tiem vīrusiem, kam ziema patīk.

Mūsu ēkā mums visiem tiek piešķirti papildus dzīvokļi darbam – tur ienesti jaudīgāki datori. Bet pēc nelielās sapulces dodamies testēties. Ķīniešu skolotāji jau to paspējuši izdarīt, paliek mēs četri ārzemnieki. Visā pilsētā atvērtas vairākas testēšanas vietas, jo visam taču jānotiek ātri un efektīvi. Piebraucam pie milzīgas rindas, kas gan pārsteidzošā kārtā uz priekšu iet ļoti ātri. Mums tiek atgādināts, ka šajā laikā bieži jāskatās telefonā – ziņas nāks katru stundu. Nu testēšana notiek pa 10 cilvēku grupām. Ja kādā grupā atklāsies slimnieks, tad visi desmit tiks testēti atkal. Nav tik individuāla pieeja, bet tas tāpēc, lai ietaupītu laiku. Un šoreiz gan to kociņu degunā iebāž tik dziļi, ka tā gals iznāk mēles aizmugurē. Nopietni. Bet neko – deguns iztīrīts. Smieklīgi gan, ka tas nekad arī nebeigsies – vīruss pārveidosies, mainīsies, vakcīnas nederēs (jau neder) tā jaunākajiem paveidiem. Piekrītam kolēģiem, kas saka – vienīgais risinājums ir iemācīties ar to sadzīvot. Bet kamēr pasaule to sapratīs, noteikti paies kādi pāris gadi. Mūsu ārzemju kolēģi iepriekš nebija tā testēti – Kenija, piemēram, Šanhajā vispār netika pārbaudīta – pirmais tests tai bija tikai augustā, kad bija jāpārceļas uz Maņdžouli. Bet nu Iekšējai Mongolijai likumi tādi, kādi nu tie ir. Tagad galvenais, lai mūsu ēku neaizslēdz – tad jau viss notiek!

Garajās rindās neredzam nevienu citu ārzemnieku. Vai nu tādu Maņdžouli vairs nav, vai arī tie izvēlējušies citu testēšanas vietu. Mūsu kolēģi nelaimīgi, ka tik ilgi gulējuši un nav iepirkuši visu nepieciešamo, bet atrodam kādu mazu stūra veikaliņu, kura saimnieks priecīgs atver savas durvis, lai tie varētu iegādāties ūdeni un olas. Un tālāk atliek vien gaidīt rezultātus! Kāds interesants laiks!

**

Iepazīsim Ķīnu! Reliģija Ķīnā. „Ķīna ir viens no lielākajiem pasaules reliģiskās domas un prakses centriem. Tā ir īpaši pazīstama kā konfūcisma un daoisma (taoisma) reliģiofilozofisko skolu dzimtene — uzskatu sistēmas, kas gadsimtiem ilgi veidoja Ķīnas sabiedrības un pārvaldības pamatu. Budisms tika ievests Ķīnā, jau 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, un tika atzīts par to līdz mūsu ēras 1. gadsimtam. Valsts kļuva par inkubatoru daudzām lielajām mūsdienu budistu sektām, tostarp dzenam (čanam) un Pure Land, un, līdz ar tā paplašinājumu Tibetā, kļuva par Tibetas budisma avotu. Turklāt Ķīnā attīstījās simtiem animistu – tautas reliģiju; tostarp kustība, kas izraisīja Taipingas sacelšanos 19. gadsimta vidū.

Politisko un sociālo sacelšanos Ķīnā 20. gadsimta pirmajā pusē ietekmēja konfūcisms, daoisms un (ārpus Tibetas) budisms, līdz ar to šo reliģiju piekopšana tika ievērojami vājināta. Kopš 1949. gada valsts oficiāli kļuva ateistiska, lai gan joprojām tika atļautas valsts uzraudzītas reliģiskās prakses. Tomēr dažas reliģijas tika vajātas, jo īpaši Tibetas budisms pēc tam, kad Ķīna 1959. gadā pārņēma militāru kontroli pār Tibetu. Ķīnas valdība pakāpeniski ir atvieglojusi daudzus savus agrākos ierobežojumus attiecībā uz reliģiskajām institūcijām un praksēm, taču tā joprojām ierobežo tos, kurus tā uzskata par draudu sociālajai un politiskajai kārtībai (piemēram, garīgo vingrinājumu disciplīnai, ko sauc par Faluņgun vai Faluņ Dafa).

Apmēram puse Ķīnas iedzīvotāju apgalvo, ka viņi nav reliģiozi. Dažādu vietējo tautas reliģiju piekritēji, kopā aptuveni viena piektā daļa no visiem iedzīvotājiem, veido lielāko „reliģisko” grupu. Daudzi ķīnieši, kas tiek identificēti kā tautas reliģiju piekritēji, arī pieņem citu reliģiju aspektus un rituālus. Ne-hanu minoritāšu pārstāvji veido lielāko daļu no tiem, kas seko budismam un islāmam. Kristieši ir neliela, bet nozīmīga un augoša minoritāte.”

Un parunāsim arī par ķīniešu apdzīvotajiem apgabaliem.

„Lauku teritorijas. Lielāko daļu Ķīnas lauku veido ciemi, izņemot kalnaino un pauguraino reljefu, kur šāda sablīvēšanās nav iespējama. Šādu lauku apmetņu veidošanās ir saistīta ne tikai ar iedzīvotāju skaita pieaugumu un seno vēsturisko fonu, bet arī ar ūdensapgādi (piemēram, dziļurbumu urbšanas praksi) un aizsardzību (sevišķi agrāk pret bandītu uzbrukumiem).

Ziemeļķīnas līdzenumā ciemi ir izvietoti diezgan vienmērīgi, un tos savā starpā savieno gājēju celiņi un pajūgu celiņi. Mājas tiek būvētas cieši kopā un pārsvarā būvētas no saulē kaltētiem ķieģeļiem vai zemes. Daudzas no šādām apmetnēm ir ieskautas ar mūriem.

Ķīnas centrālās un dienvidu lauku ainavās dominē rīsu lauki. Jandzi upes deltā ir gandrīz visa veida cilvēku apmetnes, sākot no viensētas līdz diezgan lielai tirgus pilsētai. Ciemi uz dienvidiem parasti atrodas 1,6–3 km attālumā viens no otra, un kopš 1980. gadiem daudzi no tiem ir kļuvuši par mazpilsētām. Ciemi Ķīnas centrālajā daļā ir lielāki nekā Ziemeļķīnas ciemi; daudziem ir daži veikali, kas apkalpo ne tikai ciema iedzīvotājus, bet arī tuvumā esošos viensētu iedzīvotājus.

Alu mājokļi ir vēl viena Ķīnas lauku ainavas raksturīgā iezīme. Tie ir izplatīti Loesa plato un jo īpaši Šansi ziemeļos, Šansi rietumos un Gansu dienvidaustrumos. Alu mājoklim ir tā priekšrocība, ka tas ir dabiski izolēts, padarot to vēsāku vasarā un siltāku ziemā.” Jā, Ķīnā cilvēki tiešām dzīvo arī alās.

„Ekonomiskās reformas, kas Ķīnā tika uzsāktas 1970. gadu beigās, būtiski ietekmēja lauku apmetnes. Lauksaimniecības produktivitāte uzlabojās, un tas radīja milzīgu darbaspēka pārpalikumu. Daudzi no šiem lauku strādniekiem devās uz pilsētām, lai meklētu darbu rūpnīcā, bet liela daļa palika, un iesaistījās augošā lauku rūpnieciskās ražošanas sistēmā. Un šie ļaudis, kas tad nodarbojās ar vieglo ražošanu gan iekšzemes, gan eksporta tirgiem, palīdzēja tūkstošiem ciemu pārveidot par daļēji urbanizētām pilsētām un paaugstināja dzīves līmeni miljoniem zemnieku. Tādējādi jaunās pilsētas kalpoja kā saikne starp lielpilsētu un laukiem, un kļuva par nozīmīgu faktoru strauji augošajā lauku ekonomikā.”

„Urbanizācija un industrializācija Ķīnā bieži ir bijušas cieši saistītas. Pirmais lielais urbanizācijas stimuls sākās 1950. gadu vidū, valdībai pastiprinot centienus pārvērst Ķīnu par industriālu lielvalsti. Pilsētu izaugsme paātrinājās vēl straujāk sākot ar 80. gadu vidu līdz ar Ķīnas ienākšanu globālajā ekonomikā. Tādējādi mūsdienu ražošanas nozaru un sakaru straujā attīstība Ķīnā radīja dramatiskas izmaiņas pilsētas ainavā. Ap ražošanas un kalnrūpniecības centriem ir uzceltas daudzas jaunas pilsētas. Ķīnas attālākajos apgabalos dzelzceļa un automaģistrāļu pirmā parādīšanās veicināja dažu pilnīgi jaunu pilsētu strauju izaugsmi. Piemēram, Iekšējās Mongolijas lielākā pilsēta Baotou, kas agrāk bija drūma pierobežas pilsēta, kurā dzīvoja tirgotāji, amatnieki un imigrantu zemnieki, ir kļuvusi par vienu no valsts lielākajiem tērauda centriem.

Vairāk nekā puse Ķīnas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, salīdzinot ar mazāk nekā vienu ceturto daļu 1975. gadā. Lai gan pilsētu un lauku proporcija ir salīdzinoši zema salīdzinājumā ar augsti attīstītām valstīm, tā pārstāv milzīgu cilvēku skaitu. Aptuveni četros desmitos pilsētu iedzīvotāju skaits pārsniedz 1 000 000, bet vairākos citos desmitos iedzīvotāju skaits ir no 500 000 līdz 1 000 000. Ķīnas iedzīvotāji visvairāk apdzīvo austrumu piekrastes provinces, mazāk, bet joprojām ievērojami – centrālās provinces, un ievērojami mazāk rietumu reģionus.” Encyclopædia Britannica, Inc.

ĶĪNA 2021

Mūsu pirmais ceļojums. 64 valstis, 5 kontinenti, 17 mēneši.

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"