LV

Vēl joprojām nespējam noticēt!

Šī patiešām ir Ķīna, kuru pametām pirms pusgada vien. Un atgriežamies tik ļoti citādā pasaulē!

Pekinas lidostā kāpjam salīdzinoši nelielā lidaparātā, kuru pavada trīs darbinieki uz skrejceļa baltiem cimdiem mājot. Tā te pieņemts. Nu jau esam kopā ar Maņdžouli ļaudīm un mūs uzrunā krieviski: “Jūs no Krievijas? No Ukrainas?” Atbildam ķīniski, ka no Eiropas. Ķīnieši sarunu turpina krieviski, mēs ķīniski. Kā nekā atkal jābūt “jaunzēlandiešiem” – tiem, kam angļu valoda dzimtā. Un, protams, to visu ķīniešiem jāiemūžina video. Nu re – būsim slaveni vēl pirms nolaišanās!

Lidināmies pāri mūsu skaistajai stepei, pāri ezeriem un upēm, un tam pašam piektajam lielākajam Ķīnas Hulun ezeram. Jā, tas ir Maņdžouli!

Direktore prom, mūs sagaida ķīniešu kolēģi – tādi paši smaidīgi. No Pekinas plus 30 grādiem atgriežamies Maņdžouli padsmitniekā, un traucamies iekšā zeltainajās gaismās, kuras gluži kā svētkos tiek iedegtas katru vakaru.

Deviņi vakarā, tiekam nodoti citam vīram – tas mūs uzved uz 28. stāvu, uz tiem pašiem diviem dzīvoklīšiem, kuros tikām ieslēgti savas deviņas reizes. Atgriežamies kā mājās! Mūsu Ķīnas mājās!

Pirmais vakars, jāskrien tikties ar jaunajiem ārzemju kolēģiem! Nu skolā būsim pieci ārzemnieki – mēs divi, mūsu amerikāņu kolēģis un vēl divi jaunie – puisis no Zimbabves un meitene no Zambijas. Priecīgi mūs redzēt ne tikai mūsu kolēģi, bet arī bāriņu īpašnieki, darbinieki un visi pārējie, kas zina, ka esam atgriezušies, pirms mūs redzējuši! Dziesmu nakts karaokes mājā KTV līdz rītam un aiziet! Nākamajā dienā nākamā ballīte, un tā līdz visi satikti, visi samīļoti, visiem Skrīveru saldumi izdalīti.

Mēs tikai aizvakar atgriezāmies, bet šķiet – nekur neesam bijuši. Vien Ķīna ir pamainījusies. Nekādu testu, nekādu kodu. Varam ieiet veikalā bez liekiem apliecinājumiem, ka esam veseli! Turklāt… Tik daudz ārzemnieku! Precīzāk – kaimiņzemes ļaudis! Veikalā, uz ielām, restorānos, bāros… Robeža ir vaļā! Līdz ar to mēs gan arī tagad oficiāli esam krievu tautības – mūs uzrunā, piedāvā ekskursijas un dažādas preces, un pat neiedomājas, ka mēs varētu nākt no kādas citas puses. Kolēģi saka – garš, bez matiem un bārda – nu taču izskatās pēc Krievzemes vīra!

Katrā ziņā šī solās būt pavisam citāda vasara, pavisam citāda pieredze. Gaidi, es Tev pastāstīšu, kāda tad ir šī Ķīna!

Nu ko, esam ieradušies Ķīnā!

Un tādā, ko grūti atpazīt. No mums nebaidās, nebēg, nāk fotografēties bez maskām un pat pieskaras bez cimdiem! Esam sasnieguši Tianjin (latviski – Tjaņdzjiņā), kas ir viena no četrām Ķīnas tiešās pārvaldes pašvaldībām – tas ir ĶTR augstākais izmantotais klasifikācijas līmenis pilsētām. Tas nozīmē, ka Tjaņdzjiņa vienlaikus ir pilsēta un province pati par sevi. Tātad vēl viena mūsu kontā!  Te dzīvo apmēram 15 miljoni cilvēku – pārsvarā hanu ķīnieši, 3% no minoritātēm sastāda mandžūri, mongoļi, korejieši.

Tjaņdzjiņa sāka uzplaukt pēc Ķīnas Lielā kanāla būvniecības 6. un 7. gadsimtā. Burtiski “Tianjin” nozīmē “Debesu Cietoksnis” – viens saka, ka nosaukums cēlies no kādas cīņas, cits – no dzejnieka vārdiem.

Daudzas ārzemju varas gājušas cauri Tjaņdzjiņas apgabalam – gan japāņi, gan franču, vācieši, krievi, itāļi, beļģi un citi. Tie šeit būvēja arī savas mājas, raksturīgas noteiktajai valstij, un daudzas no tām pilsētā saglabājušās. Laikā no 2000. līdz 2004. gadam lielākā daļa veco māju tika nojauktas, lai atbrīvotu vietu jauniem moderniem pilsētas kvartāliem, tomēr ne viss tika zaudēts.

Pirms 90. gadiem Ķīnā bija tikai divas metro sistēmas, viena Pekinā (atvērta 1969. gadā) un viena Tjaņdzjiņā (atvērta 1984. gadā). Mūsdienās Tjandzjiņas metro ir viens no garākajiem Ķīnā ar 6 līnijām un 159 stacijām.

Palikšana Tjaņdzjiņā, tāpat kā Ķīnā vienmēr interesanta. Pirmo nakti pavadām pie kāda mājās, jo tā lētāk, bet vienmēr jau pārsteigumi – tad prusaki, tad ķīniešu tantes, kas iemūžina katru mūsu teikto zilbi un tad vēl cep un pīpē tā, lai nevar pagulēt. Toties atstājam ģimenei savus vecos koferus, ko nomainām uz jaunajiem, lidostas darbinieku izsniegtajiem (kā kompensāciju mūsu nedaudz salauztajiem lidojuma laikā), un mainām savu pagaidu dzīvesvietu uz ko labāku.

Nometuši somas atceramies ķīniešu gardo virtuvi kādā no pārpildītajiem restorāniņiem. Protams, lieliski! Un tad sasniedzam Tjaņdzjiņas panorāmas ratu, kas paceļas pāri rosīgam tiltam pār Hai upi. Brauciens tādā ilgst apmēram 30 minūtes un maksā desmit eiro. Par desmit eiro šeit var palikt viesnīcā vai izbaudīt sešus izlejamā alus kausus. Būtībā Ķīna ir savas trīs reizes lētāka kā Latvija. Pie cenām dzimtenē pierast vienmēr visgrūtāk.

Tjaņdzjiņas ielas patukšas, bet šoreiz ne kovida dēļ. Ir diezgan karsts, esam iemesti vasarā īsti nesagatavojušies tādai.

Sasniedzam pilsētas vecākas ielas, kas gan katrā Ķīnas pilsētā atjaunotas un smukas – krāsainām ķīniešu laternām rotāti veikali, uzkodu bāri pāris tempļi. Smieklīgākais ir uzraksts pie kādas kafejnīcas: “Paliec bagāts, tad būsi laimīgs”.

Foršākā pilsētā ir Porcelāna māja, ko sastāda vairāk nekā 5000 seno vāžu, 4000 šķīvju un 400 miljonu porcelāna fragmentu un dabisko kristālu. 2003. gadā mākslas kolekcionārs Džans Lianži nopirka 100 gadus vecu franču savrupmāju, un nākamo četru gadu laikā to atjaunoja un iekārtoja, lai  vēlāk tā kļūtu par galveno apskates objektu Tjiaņdziņā. Arī tajā, protams, neiztikt bez dažādām mazām dievībām, pie kurām vietējie kalniem liek naudiņu un cigaretes.

Dienu noslēdzam ar tūri pa Piecām Lielajām avēnijām, ko vietējie dēvē arī par “Pasaules ēku izstādi”, jo šeit atrodas vairāk nekā 230 dažādu stilu ēku – gan britu, gan franču, itāļu, vācu un spāņu. Mums jau tas eiropeiskais smukāks Eiropā, bet ķīniešiem kas tāds ļoti patīk.

Smejam, ka tad, kad apsēžamies parkā vērot, kā jaunieši mēģina uztaisīt smukus foto, vecākie mēģina fotografēties tā, lai esam tiem fonā. Un patiešām uzkrītoši, vēl ar pirkstu norādot uz savu vērtīgo fona modeli neparastajā izskatā.

Tjaņdzjiņa ir jauka, bet ne tik pievilcīga kā citas pilsētiņas, kur esam bijuši. Tomēr nu varam teikt, ka no 31 Ķīnas provinces esam bijuši jau 22. Un pamazām sākam pierast pie šīs “jaunās Ķīnas” – bez kontroles, bez maskām, bez problēmām. Neparasti, patiesi.

Kāpēc atkal Ķīna?

Vai kādreiz ir bijis tā, ka tev atsakās sēdēt blakus lidmašīnā, vilcienā, autobusā, jo domā, ka esi “indīgs”? Mums – jā. Vai bijis tā, ka atsakās ar tevi kāpt vienā liftā? Protams. Vai kāds sācis raudāt bailēs, tevi ieraugot? Jap, arī tā gadījies. Un tieši šeit, Ķīnā. Bet varbūt nu būs citādi?

Kovids tika atcelts, tiklīdz mēs pametām Ķīnu 2023. gada novembrī. Līdz ar to visas karantīnas, lokdauni, testēšanas. Atpakaļ tādā pasaulē mēs droši vien neatgrieztos, bet tagad ir (vismaz jābūt) citādi.

Arī Ķīnā neplānojām palikt veselus divus gadus. Iebraucot mūs “pierunāja” palikt uz pusotru ar algas pielikumu. Pēc tā pusotra atkal prom nevarējām tikt. Bet, kad beidzot teicām: “Pietiek, Ziemassvētki mums būs Latvijā!” direktore jautāja, vai gadījumā kādreiz plānojam atgriezties. Nu jā – kādreiz jā. Tas “kādreiz” tika pataisīts par līguma pagarinājumu, algas pielikumu un mūsu solījumu atgriezties, cik jau nu ātri spēsim.

Jā, skolai varētu būt pārsteigums, ka svaigajā, Latvijā nomainītajā pasē, parādījušies vēl astoņi zīmogi, un nebūt ne no Latvijas. Savukārt mums interesanti ceļot ar veselām divām pasēm – viena svaigā, otra tā, kurā vīza iekšā. Izrādās, tas strādā!

Arī pati Ķīna sākusi “strādāt”. Lai arī plānā bija gads Āfrikā, to nomainām pret iespēju pabūt vēl vienu gadu Ķīnā, apmeklēt tās 10 provinces no 31, kuras vēl neapguvām, sevišķi Tibetu un Kailaša kalnu (krustojam pirkstus, lai izdotos!) Atgriežamies arī pie saules, lai arī Latvijā tagad sākas tas skaistākais laiks; un atgriežamies pie foršajiem ķīniešu ēdieniem. Un foršajām cenām!

Kāds ir mūsu ceļš? Uz Ķīnu biļetes mums burtiski tika pasniegtas uz paplātes. Vienu dienu iemetot aci lidojumos un pavisam neko neplānojot, pa 300 eiro varēja iegādāties lidojumu uz pašu Pekinu, ar tikai vienu pārsēšanās reizi, Stambulā. Maijā šis pats lidojums maksāja jau divus tūkstošus eiro.

Kas vajadzīgs, iebraucot Ķīnā? It kā kovida tests, bet der tas pats paša veiktais. Un tā rezultātus jāapliecina veselības deklarācijas formā. Tas arī viss. Tas šķiet tik aizdomīgi vienkārši.

Vienkārši Stambulas lidostā neiet pašiem ķīniešiem. It kā “nejauša” pārbaude, bet reāli pēc biļešu un vīzu uzrādīšanas, visi ķīnieši tiek saukti maliņā uz īpaši dziļo somu pārbaudi – no tām viss izkrāmēts, datori atvērti, cilvēki apčamdīti. Tikmēr visi “baltie” var ilgo procedūru izlaist. Nu re… Pretējais mūs sagaida Ķīnā.

Lidmašīna uz Ķīnu ir milzīga, lidojums 9 stundu ilgs. Un šoreiz nelidojam tikai ar mūsu austrumu draugiem – ir tik daudz dažādu tautību! Šī būs pavisam cita Ķīna. Un tā arī ir.

Lai arī lidmašīnā saka – lidostā būs jāvelk maskas, paklausa labi ja desmit no desmitiem pasažieru. Nekādu spectērpu, nekādu kodu. Tas liekas kas neticams. Muitnieki nezvana skolai un nejautā, kāpēc esam te, bet gan vai Latvijā runā angliski, ka braucam te mācīt viņu bērnus.

Vien dažas formas jāizpilda un patiesi esam Ķīnā! Mēs esam atgriezušies! Tik neticami! Viss gan ir saprotams, un saprotamāks kā jebkad tas bijis. Esam pārsteigti. Ja iepriekš tas, ka ir viegli, nozīmē tikai to, ka viss vēl tikai priekšā, šoreiz tā nebūt nav!

Vienīgais – mūsu čemodāni pie mums atgriežas nedaudz traumēti – viens saplēstu rokturi, otrs bez ritentiņa. Ko ķīnieši? Tūliņ pako ārā jaunus – tāda mūsu kompensācija.

Tagad ar visiem četriem lielajiem koferiem, no kuriem divi, protams, tukši, dodamies uz Tianjin. Pilsētiņu 140 km attālumā no Pekinas. Kāpēc? Jā, jālido taču uz Maņdžouli, bet nu šajā dienā vairs nepaspējam, nākamajā lidojumi dārgi, tāpēc jāskatās vēlāk. Un tas dod laiku apskatīt vietas, kas ierakstītas “jāredz” sarakstiņā. Vēl viena province klāt jau pirmajā dienā!

Ārā plus 30 grādi. Bet patīkamākais, ka par mums nebrīnās. No mums nebēg. Pat palīdz ar biļetēm un somām. Neparasti, ka vilciena biļetes atkal var nopirkt stacijā, ne atsevišķā ēkā, uzrādot pāris veselību apliecinošus kodus. Es nepazīstu šo Ķīnu. Bet nu esam gatavi iepazīt Tianjin – iegriezīsim to pavisam jauno Ķīnu kopā!