Home LV

LV

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai, gluži kā pirmajā ceļojumā (ar kuru vairāk iespējams iepazīties Facebook.com/pasaule), mēs spētu Tev parādīt, cik Pasaule ir brīnišķīga!

Mūsu Somijas ceļojums!

Mūsu Somijas ceļojums noslēdzies ātrāk kā plānots, bet tas tiešām ir izdevies! Un nu – nedaudz par Somiju! Šajā ziemeļu zemē ieradāmies ar prāmi, un mūs sagaidīja mūsu draugi Ineta un Maksims, kas Somiju par mājām sauc jau septiņus gadus! Tā nu pirmās mūsu dienas bija pat ļoti ērtas, jaukas un interesantas. Uzzinājām patiešām daudz – un ne tikai to, ko raksta ziņās vai māca skolā – bet reālo pieredzi latviešiem pārceļoties uz Somiju. Un paldies mūsu draugiem par to! Jau zinājām, ka šī ir ļoti attīstīta valsts, zinājām, ka te par iedzīvotājiem rūpējas. Un tas mums tika apstiprināts. Paši Helsinki mums likās ļoti nesteidzīgi – varbūt tas ir vienkārši šis dīvainais laiks vai arī rudens iestāšanās – laikapstākļi mūsu ceļā nebija tie patīkamākie. Lietus lija katru dienu!

Somijā dzīvo vien pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju, un tas uz lielo zemes platību neliekas daudz. Jā, no pašiem ziemeļiem uz dienvidiem valsts garums ir vairāk kā tūkstoš kilometru! Bet šoreiz mums bija iespēja iepazīt vien Somijas dienvidu daļu. Lai arī sākotnēji plānojām pabūt arī valsts vidienē, drīz sapratām, ka ceļot ar telti septembrī te būs sarežģīti. Mēs apskatījām Helsinkus, kas ir vistālāk ziemeļos esošā Eiropas galvaspilsēta, ko sauc arī par “Balto ziemeļu pilsētu” tās daudzo no gaiša granīta celto ēku dēļ. Apmeklējām Nuuksio nacionālo parku, kas ir viens no Somijas 40 nacionālajiem parkiem, otrs tuvākais nacionālais parks galvaspilsētai. Tur mūs izbrīnīja tās milzīgās klintis, uz kurām saauguši koki, un plašās sēņu audzes. Un, protams, labiekārtotās koka mājeles, kur bez maksas var palikt un izmantot arī pilno malkas šķūnīti, lai kurinātu ugunskuru! Bijām Turku – valsts vecākajā pilsētā, kas līdz 1812. gadam bija arī Somijas galvaspilsēta. Turku ir arī tradicionālākā viduslaiku pilsēta Somijā. Bijām Turku arhipelāgā, kas ir viens no visražīgākajiem pasaulē: kopumā no Turku līdz pat Ālandu salām ir izkaisītas aptuveni 20 000 salas, lielākoties neskartas, to dabiskajā veidolā. Un bijām arī Poorvoo – Somijas otrajā vecākajā pilsētiņā, kas izslavēta ar tās simpātiskajām koka mājelēm.

Ceļot ar telti bija diezgan viegli, neņemot vērā laikapstākļus, jo Somijā ir kāds foršs likums, kas saucas “Brīvība klīst” – jeb ikviena tiesības uz publisku piekļuvi dabai. Te atļauts lasīt sēnes, ogas, nacionālajos parkos ieeja ir bez maksas, un drīkst arī celt telti, kur vien tīk – vien ārpus apdzīvotām vietām. Jā, tas visu šo situāciju atviegloja! Viesnīcas Somijā ir ļoti dārgas, kamēr cenas veikalos vēl ir pat ļoti pieņemamas – vismaz tiem produktiem, ko uzturā lietojam mēs. Jāatzīst gan, ka alus un stiprie dzērieni ir trīs reizes dārgāki. Tomēr, ja seko līdzi tam, ko īsti pērc, nav viegli – produktu, sastāvdaļas, salātu saturs veikalos ir vien divās valodās – somu un zviedru. Un ej nu izzīlē, kas tajos plauktos stāv. Tomēr Ineta un Maksims mūs iepazīstināja ar tradicionālajiem veģetārajiem ēdieniem, tāpēc Somijas garšas ir izjustas!

Ar stopiem sākumā bija grūti, bet pēdējā diena pierādīja, ka droši vien mēs tomēr tiktu visur, kur vajadzētu. Pie katras valsts jau nedaudz „jāpiešaujas”, un tam vajadzīga vismaz nedēļa. Tieši tas laiks, cik mēs šeit pavadījām.

Pārliecinājāmies, ka cilvēki Somijā ir jauki. Tie gan nav tik atvērti un runātīgi kā valstīs, kurās pabijām ilgāk strādājot, bet kopumā atmosfēra bija pozitīva. Un nav brīnums, ka Somija ANO ziņojumos tiek saukta par vienu no laimīgākajām valstīm pasaulē. Arī šajā īsajā laikā pārliecinājāmies par to, ka valsts ir sakārtota, cilvēki ir apmierināti ar esošo situāciju un par to drošības sajūtu, ko tie gūst, dzīvojot Somijā.

Protams, te vēl ir daudz jo daudz iepazīstamo lietu. Sievu nešanas čempionāts, somu pirts, ziemeļbrieži, Salatētis, nenorietošā saule un ziemeļblāzma? Jā, tas ir tas, ko atstājam nākamajai reizei, ieliekot somā sāļās lakricas paciņu, kas mums atgādinās par mūsu pirmo tālāko soli ārpus mājas šajā dīvainajā laikā.

Dažreiz gan – lai tiktu uz priekšu, jāsper solis atpakaļ. Ķīna ir pamodusies, esam pieņemti darbā, un tiekam aicināti uz turieni. Protams, sākotnēji gan jāsaņem vīza, un tam nepieciešami dokumenti, ko mums iespējams nokārtot tikai Latvijā. Un tā – neliela atelpa.. Un drīz jau zināsim, kas notiks tālāk. Pagaidām peldam pa straumi, ejam tur, kur ceļš mūs ved. Kiitos, Suomi!

Un tā arī atgriežas kaučsērferis.

Sarunas visu vakaru ir patiesi interesantas. Puisis stāsta, kā tad tam bijis pielāgoties Somijai, nākot no pilnīgi citādas valsts. No nekārtības uz sakārtotību, no karstuma uz aukstumu.. Tas saka, ka neparastākā pieredze tam bijusi, pirmo reizi mūžā ieraugot sniegu. Aruns nespējis noticēt acīm – vai tiešām sniegs izskatās šādi? To tiešām var redzēt un sataustīt – pat saskatīt katru sniegpārsliņas lapiņu?

Pēc nelaimes gadījuma ar velo Aruns attapies slimnīcā un sapratis, ka tā ir ekskluzīvākā slimnīca viņa mūžā (protams, Indijā ir citi standarti). Tam interesants licies it viss, tikai ēdiens bijis neliela vilšanās, jo te jau nav tāda garšu un produktu pārbagātība. Lielāko šoku viņam Somijā sagādājis zilais siers. Un arī sēņošana, kad tas bez vietējo palīdzības mežā meklējis labumus pēc internetā atrodamajām bildēm. Redz – izdzīvojis. Jautājam, vai viņš sadraudzējies ar daudziem kaimiņiem. Puisis nosmej un saka – tie taču somi. Kā tas uzsācis sarunu, soms vien īsi atbildējis un turpinājis darīt savus darbus. Tā jau ir tajās ziemeļu zemēs.

Protams, nonākam arī pie vīrusa tēmas, jo mūsu draugs strādā ar šādām lietām un pēta tās zem mikroskopa. Tas saka, ka visa šī padarīšana ir ļoti aizdomīga. Pirmkārt, aparāts, ar ko Covid testi tiek veikti, nav tam paredzēts. Stāstīsim vienkāršiem vārdiem, jo Aruns mums to visu pasniedza traki zinātniski. Vīrs, kurš šo aparātu izgudroja, to bija paredzējis citiem mērķiem – mazu šūnu daļiņu pētīšanai. Tas saņēma Nobela prēmiju par šo ierīci, un tad citus piekodināja šo izgudrojumu nepielietot vīrusu noteikšanai. Un kas notika? Vīrs mistiskā kārtā nomira novembrī, un jau nākamajā mēnesī klāt bija vīruss, ko nu testē ar aparātu, kas tam nav paredzēts. Turklāt šādiem sarežģītiem testiem nepieciešams laiks, vairākas pārbaudes, jo viena reizē nevar noteikt, vai vīruss tiešām ir vai nav. Interesants stāsts no Āfrikas. Kovida testu dīvainības pārbaudīja Tanzānijas prezidents. Tas vairākām laboratorijām pasaulē nosūtīja dažādus šķidrumus – pat šķīdinātu benzīnu un kokakolu – un no katras pasaules malas atnāca citādi rezultāti – daži šajos šķidrumos bija atraduši koronu. Kādi secinājumi? Baisi, ka pasaule ir tik viegli kontrolējama, ka ar informāciju ir tik viegli manipulēt! Katrā ziņā šis sociālais eksperiments ir izdevies, bet kur tas iet – tas gan būs interesanti.

Aruns mums pagatavo indiešu vakariņas, kas beidzot ir ar īsto asumiņu, ko šajā pasaules galā grūti atrast, un tad jau jādodas gulēt. Bet mūs sagaida pavisam interesanta ziņa. Esam gatavi intervijai ar Ķīnas darba devēju piecos no rīta, bet tad mums tiek pateikts, ka šī intervija būs piecas stundas vēlāk. Mūsu desmitos! Tas mūs nedaudz izsit no sliedēm, jo esam jau nopirkuši autobusa biļetes uz Helsinkiem. Kāpēc? Saprotam, ka Somijā laikapstākļi pasliktinās ar katru dienu un tālāk jādodas ātri. Un, lai vairāk redzētu un mazāk izmirktu, autobuss ir ļoti labs risinājums. Somijā ir forša firma (līdzīgi kā Flixbus Eiropā), kas par nelielām naudiņām arī var būt labs pārvietošanās variants. Bet nu – intervija autobusā? Jā, ar to nu nāksies samierināties. Interesantāk taču.

Kaučsērferis no rīta neceļas, lai no mums atvadītos, bet mēs jau septiņos esam gatavi doties. Rītā ir burvīgs saullēkts – rozi violetās debesis aizdomīgi saka, ka lietus nebūs. Bet tam nevar ticēt. Mūsu galamērķis ir Porvoo – Somijas otra vecākā pilsētiņa 48 km no Helsinkiem. Sēžamies busa otrajā stāvā. Tas gan ir pustukšs. Jau Ineta mums teica, ka tagad transporti tādi tukši, jo cilvēki baidās socializēties. Un tās maskas jau arī nepalīdz. Kā Aruns stāsta, šķaudot tās mikropilītes tāpat iziet cauri audumam, un ir pat taisīti eksperimenti, lai par to pārliecinātos. Bet nu kāpēc gan ne – ja tas citiem rada drošības sajūtu.

Līdz Helsinkiem, protams, mūs pavada lietus mākoņi, bet beidzot esam siltumā. Esam izgulējušies un sasiluši. Uhh, Somija ir valsts, kas jābauda vasarā, vai ziemā ar kārtīgu ekipējumu.

Pienāk desmit. Saņemam zvanu no mūsu drauga Ķīnā un viņa ķīniešu priekšnieces, kas mūs gatava uzņemt darbā. Intervija, protams, ir saraustīta. Divstāvīgā autobusa pēdējos sēdekļos mēģinām netraucēt pārējiem ar pārlieku skaļu bļaušanu, tajā pašā laikā mēģinot atbildēt uz visiem jautājumiem, un uzdot savējos. Liekas, ka dāmai patīkam, un tā sāk stāstīt par darba vīzas kārtošanas procesu. Jā, viss jau galvenokārt atkarīgs no tās. Tā kā man ir maģistra grāds izglītībā, vīzas iegūšana ir ļoti iespējama. Arčam iesaka kārtot ģimenes vīzu, ja nu viņa dokumenti cauri neiziet. Bet mēģināts nav zaudēts. Saņemam sarakstiņu ar papīriem, kas skolai nepieciešami, un tas dod skaidrību – Latvijā jāatgriežas, lai uztaisītu medicīnisko izziņu. Un to pašu mākslīgo vīrusa testu.

Nu vien jāgaida, vai Igaunija būs „sarkanajā” sarakstā – ja tā, tad turpināsim ceļot vēl nedēļu un atgriezīsimies Latvijā no citas valsts. Ja tā nebūs ierakstīta bīstamo valstu listē, tad atgriezīsimies caur to, lai sataisītu gala dokumentus un nosūtītu tos Ķīnai. No Ķīnas atbilde būs jāgaida divas nedēļas. Un tās arī noteikti pavadīsim ārzemēs. Ja atbilde būs apstiprinoša – nav ko domāt – būsim tikuši uz savu iecerēto galamērķi! Ja nē – tad vēl desmit varianti padomā! Bet līdz tam vēl laiks.

Tā nu Helsinkos pārsēžamies busā uz Porvoo un pavisam drīz esam klāt. Sarkanas koka mājeles izgrezno upes krastu, un aizmugurē tām paceļas milzīga viduslaiku katedrāle. No pakalna redzama visa vecpilsēta! Šī vietiņa ir patiešām skaista, līdz ar Nuuksio nacionālo parku – viena no mūsu mīļākajām! Un beidzot – beidzot šodien spīd saulīte! Vismaz līdz pēcpusdienai.. Diena ir jauka un nesteidzīga, lai arī pa galvu skraida simtiem pārdomu un iespējamo rīcības variantu. Tomēr vakarā plānojam atgriezties pie Inetas, jo jau svētdienā mēs Somijai teiksim „atā!”

Porvoo saulīti drīz vien nomaina lietus mākoņi, un tad, kad viss apskatīts, jādodas uz Helsinkiem. Vēlreiz atvadāmies no skaistajām mājelēm un stopējam. Jā, uz Helsinku pusi taču viegli tikt, un tā arī ir! Pavisam drīz auto aptur kāda dāma, kas visai labi zina angļu valodu – izrādās – skolotāja. Viņai uzreiz mums ir daudz jautājumu, un tā arī apgalvo, ka esam tai pirmie stopētāji. Dāma stāsta par dzīvi Somijā un jautā mums par Latviju. Patiesībā, jūtam, ka latvieši somiem patīk, un to apstiprina arī Ineta. Ja uz dažām tautībām somi skatās nedaudz šķību aci, tad latvietis tomēr te ir cienīts. Dāma stāsta vairāk arī par Porvoo saldumu fabriku. Jā, te saldumu mīļiem būtu īsta paradīze! Labākais Somijas zefīrs reiz tika saukts par „nēģera buču”, bet tad, kad pirmais vārds zefīra nosaukumā pēkšņi kļuva par aizvainojošu, to noņēma, un palika tikai „buča”. Somiete gan attaisnojas, ka somu valodā „nēģeris” vienmēr bijis normāls vārds un mēs to apstiprinām par latviešu valodu. Bet pasaule mainās, un jāpielāgojas!

Dāma stāsta arī par to, ka Somijā ir ļoti lieli nodokļi. Tomēr viņai patīkot, ka šajā valstī viņa vienmēr var justies droši – policija vai medicīniskā palīdzība nekad neatraidīšot, ja paliksi bez darba, tad būs pieejams bezmaksas ēdiens, dzīvesvietas izmaksas tiks nosegtas un vēl saņemsi minimālos 500 eiro mēnesī. Jā, un nodokļi esot nedaudz zem 30%.. Somija ir attīstīta zeme, un nav brīnums, ka daudzi ārzemnieki izvēlas dzīvot šeit – nu gluži cilvēcisku dzīvi.

Ceļš līdz Helsinkiem paiet raiti un šoreiz saņemam arī kontaktus – dāma lūdz viņai zvanīt, ja nu kas nepieciešams, vai kas gadījies ar naktsmājām. Atvadāmies, un nu jāķer pilsētas buss, lai atkal satiktos ar mūsu latviešu draugiem! Tad gan atklājas, ka telefona aplikācijā, ko ielādējām biļešu iegādei, iespējams iegādāties biļeti tikai vienam cilvēkam. Un alternatīva ir vien īpašie R-kioski, kur pārdod biļetes. Tāds atrodas divu kilometru attālumā, slimnīcā. Protams, tur visiem esam dīvaini mugursomaiņi, kas iemaldījušies nepareizā vietā, bet biļetes saņemam, un drīz vien esam pieturā. Šo dienu laikā esam ievērojuši, ka somiem ļoti patīk franču buldogi. Šķiet – katram trešajam suņu saimniekam ir tieši francis, un arī tāds kopā ar mums gaida autobusu.

Ineta un Maksims ir ļoti viesmīlīgi un lieliski sarunu biedri – vienmēr ir par ko pasmieties un par ko papriecāties! Ineta mums sacep pankūkas un atkal tiekam lutināti! Bet tad atveram mājaslapu, kur uzrādās jaunie valstu saraksti. Un kas tad nu? Igaunija ir dzeltenajā sarakstā, kas nozīmē, ka pēc tās šķērsošanas jāievēro karantīna! Ko darīt? karantīnu atļauties nevaram, jo jākārto dokumenti Ķīnai!

Arī Somiju nav izdevies izpētīt tik dziļi, cik plānojām laikapstākļu dēļ. Te ir ļoti daudz skaistu nacionālo parku, kas labiekārtoti atpūtnieka priekam, te ir daudz skaistu pilsētiņu, saunas, salavecis un ziemeļblāzma, bet tas viss jāatstāj nākamajai reizei. Nu priekšā pārdomas – kur lidot, kā braukt, kā nokārtot tos dokumentus? Saprotam, ka jāsteidzas uz prāmi – tieši tik negaidīti un tieši tik strauji. Un Ineta ar Maksimu mums palīdz īstenot šo plānu, ko jaunie noteikumi un dīvainā situācija pasaulē mums pasniedz. No Helsinkiem uz Tallinu prāmji iet visai bieži un tie ir arī pieņemamās cenās – lētāko braucienu var atrast par 7 eiro!

Tā nu atvadāmies no Somijas šodien. Lai arī neapskatījām tik daudz, cik gribējās, šis laiks šeit bijis patiešām īpašs, un par to lielākoties jāpasakās mūsu draugiem. Paldies Inetai un Maksimam par ievadīšanu Somijas dzīvē – nedēļas laikā esam uzzinājuši patiešām daudz un zinām, ka Somijā noteikti vērts atgriezties!

**

Šo dienu atklājums. Un noslēgsim ar interesantiem faktiem par Somiju! Jaunākajā ANO ziņojumā norādīts, ka Somija tagad ir vislaimīgākā valsts pasaulē. Ziemeļvalstis tāpat parasti ir augšgalā, bet Somija veikusi lielu kāpumu no 5. uz 1. vietu.

Sodi par ātruma pārsniegšanu Somijā tiek aprēķināti no pārkāpēja kopējiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka miljonāriem var draudēt naudas sodi līdz pat 100 000 eiro, ja tie brauc ātrāk par atļauto ātrumu.

Somijā ir arī pavisam dīvaini sporta veidi kā, piemēram, sievu nešanas čempionāts, odu medību sacensības un purva futbols. Starp citu, pirmā balva sievu nešanas čempionātā bija sievas svars alū!

Šī valsts ir ezeriem bagāta un dažkārt to dēvē par “tūkstoš ezeru zemi” – kopumā te ir vairāk kā 180 tūkstoši ezeru!

Jau zināms, ka Ziemeļvalstis patērē daudz kafijas, un tiek teikts, ka vidējais soms gadā patērē pat 12 kilogramus kafijas! Somi dzer arī daudz piena. Te esot vislielākais piena patēriņš pasaulē uz vienu iedzīvotāju gadā!

Te ir arī ļoti daudz smagā metāla mūzikas grupu. Noteikti atceries grupu Lordi, kas Eirovīzijā uzvarēja ar savu dziesmu “Hardrock Halleluja”. No Somijas nāk tādi mākslinieki kā Nightwish, Apocalyptica un HIM.

Interesanti, ka Somijā saunu ir vairāk nekā automašīnu! Pat Burger King ieskrietuvē Helsinkos ir sauna! Un arī daba te ir pasakaina. Ziemas laikā te iespējams redzēt ziemeļblāzmu, kā arī piedzīvot Polāro nakti! Un, protams, ir laiks, kad saule īsti nemaz nenoriet!

*

Iztērētie līdzekļi: ~62 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~194.10 eiro)

Noietie km: ~18 (km kopš ceļojuma sākuma: ~90)

Un tā pienāk laiks doties tālāk.

Arī otrdienas rītā visi devušies darbiņos, mēs krāmejam somas un dodamies uz autobusu. Jā, no Helsinkiem arī nav viegli tikt ārā, turklāt Nuuksion nacionālais parks ir pavisam netālu no pilsētas, līdz ar to ar busu ir viegli tur tikt. Pēc pusstundas gājiena sasniedzam pieturu, bet tur uzzinām, ka pie šoferīša biļeti iegādāties nevar, tāpēc kāpjam vien no busa arā un ejam uz kiosku, kur somiete mums palīdz tikt skaidrībā ar Helsinku apgabala zonām un nepieciešamajām biļetēm. Beigās katrs par braucienu samaksājam 3.30 eiro un jau pēc stundas sasniedzam nacionālo parku. Jā, laikapstākļi gan nav patīkami – ārā līst tad mazāk, tad stiiprā, bet tas mitrums ir visu laiku.

Tomēr pirmais, ko pamanām pie parka takām, ir milzīgāks bekas un baravikas. Uhh, tik grūti paiet garām tām sēņu audzēm! Ineta jau stāstīja, ka paši somi šīs sēnes nemaz tā neēd, tāpēc tām pilni meži. Telefonā jau esam atlikuši punktus, ko parkā vēlamies apskatīt, un pirmais no tiem ir kāda ala milzīgā akmenī. Patiesībā, viss parks ir viens liels akmeņu krāvums, uz kā visādi saauguši dažnedažādi koki. Savukārt skatupunktā iespējams paraudzīties uz diviem no vairākiem tepat esošiem ezeriem. Jā, vasaras laikā te tiešām ir pastaigu paradīze! Nu gan jāpiesargās no slidenajiem akmeņiem. Priecājamies par līdzpaņemtajiem gumijniekim un Vjetnamā pirktajiem biezajiem lietusmēteļiem – bez tiem jau sen būtu līdz kaulam izmirkuši!

Tā izpētām gan parkā ierīkotās bezmaksas atrakcijas, gan skaistās takas, kas katra aizvijas uz citu pusi. Nokļūstam pat līdz ziemeļbriežu dārzam, kas gan strādā tikai pēc pieraksta. Pašu īpašo briedi mus tā arī neizdodas atrast. Pa kalniem un lejām, pa trepēm un peļķēm nokļūstam pie kempinga vietām. Jā, jau esam samierinajušies ar slapju nakti. Visi “ciemi”, kas kartē vismaz pēc tādiem izskatās, izrādās vien privātās villas, kur somi brauc atpūsties vasarā. Tā nu nekāda civilizācija – mežs vien! Parks, protams, ir skaists, un neticamas ir tās koku saknes, kas pilnīgi taisni saaugušas gar klintīm, un zaļzaļās sūnas, kas slēpj sēņu plantācijas, bet vislielākais prieks mums ir ieraugot kādu mājeli, kas paredzēta ugunskura kurināšanai. Beidzot! Nojume! Visa garā 15km gājiena laikā nebija ne soliņa, kur atsēsties, bet nu beidzot varam nomest somas un nedaudz atvilkt elpu. Jā, arī ar somām plecos sen taču nav staigāts.

Interesanti, ka parkā redzējām arī saunas un īpašos atpūtas namiņus – bet tos iespējams atvērt vien pēc savas vietiņas pierezervēšanas. Tomēr šīs ugunskuru nojumītes ar skursteni viducī ir bez maksas, un pat malkas šķūnītis ar veselu krāvumu pagalēm atrodas turpat blakus! Sapriecājamies, ka tomēr varēs telti mēģināt iespiest zem tās mazās nojumītes un salīt tikai pa pusei. Bet līdz pašai pievakarei vēl paejamies apkārt, un tas ir lielisks lēmums. Protams, uzejam slēgtas kafejnīciņas un laivu nomu (visā parka teritorijā nevienu cilvēku neesam satikuši!), bet tad arī pavisam lielisku vietu – milzīgu nojumi, kur salīst varētu pat astoņas teltis! Un turpat arī ugunskura vieta zem jumtiņa un malkas šķūnis! Tāds prieks un tāds atvieglojums – tomēr šodien nesalīsim! Turklāt, no Turku atsaucies ir kaučsērferis – arī nākamās divas dienas par salīšanu nebūs jāuztraucas! Tagad tikai jāskatās, vai naktī ciemos neatnāks lāči, par kuriem arī parkā bija saliktas zīmes, un tad vēl jāizdomā, kā tiksim uz ceļa un kā aizstopēsim. Bet tas jau nākamajai dienai. Šī ir izdevusies!

Naktī ik pa laiciņam nākas izbīlī satrūkties, jo garām tad kāds padipina pa koka grīdu, tad netālu tie paši zari arī lūzt. Bet tā arī sagaidām rītu, tik ļoti priecīgi par sauso nakti. Un kā reiz – ārā saulīte! Vēl stundu uzkavējamies pie bruvīgā ezera, kurā spoguļojas Somijas meži, un tad uzsākam gājienu ārpus parka. Nez, vai izdodsies šodien pievarēt 150 km ar autostopiem un nokļūt Somijas vecākajā pilsētā?

Pēc vakardienas noietajiem kilometriem šodien sāp kājas, bet neko jau – ceļš jāturpina. Pa kalniem un lejām līdz nokļūstam autobusa pieturā. Jā, no parka jau ārā tagad neviens īsti nebrauc, jo vakardien neviens tā arī nebija te bijis. Vien no rīta kāda dāma ar mums drosmīgi uzsāk runāt somiski, kad mākam tai somu valodā atņemt sveicienu. Jā, izskatāmies pēc vietējiem, bet parunāt neko taču nemākam.

Drīz pienāk autobuss un šoferim atkal jautājam, vai par biļeti var norēķināties skaidrā naudā. Šoreiz mežā kiosku, kur biļeti nopirkt taču neatrast. Soms papurina galvu, un saka, ka mums vajadzēja biļeti iegādāties vakardien. Vienīgi vēl aplikācija telefonā varētu būt kā instruments norēķinam. Mēs stostāmies, bet tad vīrs atļauj kāpt mums busā. Īsti nesaprotam, vai bez maksas, bet brauciena laikā to aplikāciju arī ielādējam telefonā. Kad mūsu pietura klāt, šoferis autobusu neaptur, jo vienkārši domā, ka nesaprotam, ko paši darām. Bet tad sakām tam, ka mēģināsim stopēt uz Turku. Soms nosmej, biļeti telefonā nejautā un izlaiž mūs no busa, un tā arī atvadāmies, neiztērējuši tos sešus eiro. Jauki!

Un nu laiks autostopiem. Paejamies gabaliņu, saprotot, ka te īsti nav, kur mašīnām apstāties, jo visapkārt tās stāvās klintis. Bet ko tad padarīt – tāpat jau stopējam. Visās pasaules malās tas mums izdevies. Un te vēl ir Eiropa! Drīz vien piestāj jauna meitene un jautā, uz kurieni mēs. Uzzinājusi, ka neesam vietējie un mēģinām tikt uz Turku, tā izbrīnā iepleš acis. Paved tā mūs vien mazu gabaliņu uz priekšu, uz nobrauktuvi uz lielceļu. Tur mums būtu kāds jānoķer. Tomēr meitene brīdina – Somijā autostpi nav populāra lieta.

Neko – stāvam tāpat. Jā, garām mums brauc vien strādnieki, vecāka gadagājuma ļaudis un vien retais jaunietis. Daži ignorē mūs, citi papurina galvu. Kāds tālbraucējs vien noplāta rokas – pagriezienā tie apstāties nevar. Un tad Arča atklāj arī to, ka pazaudējis savu telefonu. Jā, tas notiek katra ceļojuma laikā. Vai nu autobusā vai pie meitenes, kas pati jau aizbraukusi uz Helsinkiem, vai vēl nez kur – bet telefona nav. Neko, jau gads garām – tāds termiņš ierasti ir Arča ierīcēm.

Drīz sāk arī smidzināt un saprotam, ka jāmeklē cits risinājums. Dodamies nost no ceļa, cerot pabraukt pa mazākiem celiņiem, varbūt pa maziem gabaliņiem tomēr izdosies tikt tālāk. Kājas noberztas, tad karsti tad auskti. Bet ejam. Soļojam gar lielceļu, mēģinot stopēt. Un nespējam vien nobrīniīties, ka somi var būt tik neatsaucīgi! Ejam un ejam, un nesaprotam, ko lai dara. Agros rītos no Helsinkiem uz Turku iet autobusi par 8 eiro, bet jau pēcpusdienā cena dubultojas. Un mazie autobusu pārbraucieni arī izmaksā 3 eiro, tāpēc tos nemaz nav jēgas ņemt. Nesaprotam, ko lai dara, pagājušas jau trīs stundas. Tad, kad jau cerība zudusi, beidzot apstājas kāds pavecāks vīrs. Oho! Kāds prieks! Mēs nosaucam tuvāko pilsētiņu, bet tad paskaidrojam, ka ceram nokļūst uz pašu Turku, un izrādās, ka vīrs brauc pusceļu līdz tai, un aicina mūs līdzi. Vīrs nedaudz zina angliski, jo pirms 50 gadiem dzīvojis Austrālijā. Lielas gan mums tās sarunas nesanāk, bet ir jauki, ka soms zina Latviju, un saka, ka tur ir bijis un viņam ļoti patīk. Latvija un Somija esot arī labākās valstis – tāpēc, ka mums taču nav korona.

Opis mūs izlaiž kādā mazā ciemā, un tad sākas lietusgāze. Skrienam veikalā sasildīties. Mazajās bodītēs izvēle nekāda, vietējie smaida, redzot tūristu. Interesanti gan, ka tik maz cilvēku te zina angļu valodu. Pat jaunie ir nedroši. Somu un zviedru ir valsts valodas un tāpēc uz produktiem viss izlasāms tikai tajās.

Kad apsēžamies uz soliņa pie veikala pusdienot, kāds tantuks atkal mūs uzrnā somiski un neviens nesaprot, kāpēc mēs neatbildam. Bet tad atgriežmaies uz ceļa. Jau domājam, kādus busus meklēt, kur nakšņot un ko darīt. Šodien nojukusi arī kaučsērfinga aplikācija telefonā, kaučsērfinga mājaslapa neiet. Kā tad tiksim pie tām divām solītajām naktīm? Tomēr, kā par brīnumu, pēc stundu ilgas gaidīšanas apstājas auto. Jauna meitene saka, ka brauc uz Turku, un esam tai pirmie stopētāji! Šādi mums ir veicies diezgan bieži!

Meitene saka, ka vīrs tai venmēr atgādinājis – ja kādu ceļmalā redzi, apstājies un pajautā, vai vari palīdzēt. Nu re – paldies vīram! Arī mūsu janā draudzene anglisi nerunā daudz, bet māk stāstīt, ka viņai ļoti patīk Latvija – sevišķi Rīga un Liepāja – tur esot tāda sena aura. Viņai patīkot, ka Latvijā ir daudz tirdziņu, kuros vietējos labumus pārdodot veci tantuki, kamēr Somijā visi iepērkas lielveikalos. Te jau arī redzējām tirdizņus, bet tie visi ļoti dārgi. Meitenei patīk smilšainās pludmales, jo te jau tikai klintis. Tomēr Somija arī ir viena liela un skaista zeme, ko nemaz tā viegli neapbraukt. Un arī meitene atzīst, ka ar stopiem pārvietojas retais – būtībā tādi nav redzēti.

Bet tā nu tiekam līdz Turku. Meitene mūs izlaiž pilsētas centrā un tā nu dodamies “pa taisno” uz bibliotēku, lai noskaidrotu, kas tad īsti ar to kaučsērfingu notiek. Tur datoros majaslapu ir iespējams atvērt, bet mūsu indniešu kaučsērferis tā arī nemaz nav atbildējis. Aizsūtām tam vairākas vēstules ar mūsu kontaktiem, un atrodam puisi arī FaceBook. Tad ejam apstaigāt pilsētiņu. Apskatām vecāko katedrāli Somijā un vairākus muzejus, kur iekšā gan neejam augsto cenu dēļ. Informācijas centrā mums palīdz saprast, kas tad Turku arhipelāgā ir sasniedzams ar busu, savukārt pats lielais tirgus placis tiek restaurēts. Gājēju iela ir jauka un pilsētiņa liekas pavisam moderna. Kā nekā tā reiz nodegusi līdz ar zemi dēļ neuzmanīgas apiešanās ar uguni tā laika koka māju pilsētiņā. Bet nu Turku pārbūvēta pa janam un vēl redzami nepārtraukti uzlabošanas darbi.

Tad atgriežamies bibliotēkā un saprotam – indietis par mums aizmirsis. Tas nav devis ziņu arī septiņos vakarā, un tā nu atmetam ar roku – atkal jātiek pašiem galā. Arča internetā atrod nojumītes, zem kā varētu paslēpties lietus laikā, un tad dodamies uz veikalu un uz busu. Smejam, ka visi kā cilvēki brauc uz mājām, mēs autobusa šoferim rādām kartē nojumīti. Jā, te biļetes var iegādāties autobusā, un viena biļete maksā 3 eiro, tā derīga divām stundām.

Nokļūstam lielā parkā, ārā sāk līt, bet pa visām lietavām aktīvi ir gan tenisisti, gan futbolisti. Un, kā jau nojautām, arī mūsu nojumīte jau aizņemta – tur sēž futbolistu sievas un dalās savos stāstos. Domājam, ka patraucēsim tās nedaudz vēlāk, bet līdz tam pastaigāsimies. Un tā nu uzejam milzīgu noslēgtu loka šaušanas laukumu, pie kura uzcelta pavisam liela nojume – vieta kādām 20 teltīm! Oho! Protams, tas noteikti nav atļauts, un teltīm nav paredzēts, bet tāpat atsēžamies, un gaidām, kas notiks naktī. Astoņos gan iededzas visas kompleksa gaismas.Vai tas tā automātiski? Nezinām. Atliek vien gaidīt. Redzam, ka tepat mūs fimlē gan parastā, gan infrasarkanā kamera. Tomēr šī diena tāpat kā iepriekšējā bijusi izaicinoša, tāpēc ceram vismaz uz mierīgu nakti!

Un, par laimi, nakts arī ir mierīga. Ārā gāž kā ar spaiņiem, bet mēs atkal esam drošībā zem jumtiņa. Un par to patiess prieks. Noguļam līdz pat saullēktam un tad gan taisāmies – ja nu tomēr kāds nāk šaut tās bultas pa visu lietu! Atkal dodamies uz autobusu un uz pilsētas centru. Šoreiz uzzinām, ka Somijā viena centa monētas nelietojot, bet autobusā vispār pieņem tikai no pieciem centiem. Interesanti.

Lidl ir lētākais veikals šeit, un tur arī paņemam brokastis, lai dotos uz Turku arhipelāgu 11 km attālumā. Turku arhipelāgs noteikti ir viens no visražīgākajiem pasaulē: kopumā no Turku līdz pat Ālandu salām ir izkaisītas aptuveni 20 000 salas, visbiežāk tās atrodas neskartā dabiskajā stāvoklī. Un patiesi – tur rīta agrumā mūs uzreiz sagaida zvēri – tad vāveres skraida pa ceļu, tad stirnas mūs netālu novēro. Un beidzot arī uzspīd saulīte! Pagaidām gan tāpat liekas, ka nu nevar taču būt trakāk par Somijas rudeni – cik tad var līt! Arī temperatūras ir pietiekami zemas, lai gribētos uz kādām siltākām zemēm.

Apstaigājam nelielo saliņu, kur esam ieradušies, un atkal pārliecināmies, ka Somijas daba ir tiešām mežonīga – vēji plosa kokus, viļņi sitas krastā, un rets soms ved pastaigā savu suni. Somi nav tik smaidīgi kā briti vai jaunzēlandieši – nu kā jau īsta ziemeļu tauta tie īsti nesaprot nepamatotu sveicienu vai smaidu.

Šodien beidzot atsaucas arī mūsu indniešu kaučsērferis. Tas saka, ka mūsu ziņas neesot saņēmis, bet šodien mūs gatavs savā mājiņā uzņemt. Līdz tam vēl apskatām pašu Turku pili, kas ir vairāk nekā 700 gadus vecs vēstures piemineklis. Tās granīta akmens sienas slēpj sevī Somijas vēstures muzeju. Līdz ar Turku katedrāli šī pils ir viena no vecākajām ēkām Somijā, kas joprojām tiek lietota, saglabājusies kopš viduslaikiem. Pils gan pašlaik tiek renovēta, savukārt paši muzeji šķiet nesamērīgi dārgi.

Dienu noslēdzam ar pilsētas vecās daļas apskati. Jā, ir saglabājies neliels rajoniņš, kur vēl redzamas vecās koka ēkas, kas reiz nodega lielajā pilsētas ugunsgrēkā. Bet tad arī dodamies pie kaučsērfera. Turku ir jauka pilsētiņa, bet Somija kā tāda pašreiz ir diezgan grūti apceļojama. Ārā ir auksts un lietains, cenas ir augstas un telts ir vienīgais risinājums. Tāpēc saprotam, ka kāda pieturvieta būs arī jāizlaiž. Viss tālākais ceļš gan atkarīgs no rītdienas intervijas ar ķīniešiem.

Tā nu sasniedzam Aruna māju. Tā atrodas studentu rajoniņā. Mūsu vecuma puisis pašreiz studē doktorantūrā – šūnu bioloģiju. Tas saka, ka atbraucis uz Somiju bezmaksas izglītības meklējumos. Ja Indijā šādā sfērā izglītība ir ļoti zemā līmenī, tad Eiropā ir lielākas iespējas. Puisis gan vēlējies tikt uz Vāciju, bet, tā kā uz turieni dodas daudzi, konkursu viņš neizturējis. Bezmaksas izglītību piedāvājusi arī Norvēģija, bet tur dzīves dārdzības dēļ nebijis iespējas braukt. Somija savukārt pirms pāris gadiem atcēlusi šo bezmaksas izglītības piedāvājumu – nu tas pieejams tikai eiropiešiem. Bet nu jau Aruns ir doktorantūrā, un par studijām saņem arī samaksu.

Puisis mūs uz pāris stundām pamet, lai dotos pastrādāt, un mēs varam beidzot sasildīties karstā dušā un atvilkt elpu. Nu ko – nākamajās dienās būs skaidrāks tas plāns par to, ko darīt, kurp doties un kur, galu galā, apstāties, lai iekrātu līdzekļus tālākai pasaules iepazīšanai!

**

Šo dienu atklājums. Un nu nedaudz par apmeklētajām vietām!
Helsinki ir vistālāk ziemeļos salīdzīnājumā ar citām kontinentālās Eiropas galvaspilsētām. Tā tiek saukta arī par aukstāko galvaspilsētu. Somijas galvaspilsētā katru gadu ir aptuveni 120 lietainu dienu, ko esam izjutuši arī uz savas ādas. Helsinku iedzīvotāju skaits ir aptuveni 650 tūkstoši cilvēku. Šis skaits kopā ar piepilsētas teritorijām ir 1 231 595. Helsinku pilsētas kopējā platība ir 715 kvadrātkilometri. To bieži dēvē arī par “Balto ziemeļu pilsētu”, jo daudzas tās ēkas ir veidotas no gaiša granīta.
Nuuksio nacionālais parks ir viens no Somijas 40 nacionālajiem parkiem. Parks, kas izveidots 1994. gadā, izplatās mežu un ezeru apgabalā Espo, Kirkkonummi un Vihti. Tas ir otrs tuvākais nacionālais parks galvaspilsētai aiz nesen izveidotā Sipoonkorpi nacionālā parka.
Turku savukārt ir valsts vecākā pilsēta un līdz 1812. gadam bija arī Somijas galvaspilsēta. Turku atrodas apgabalā, kur zviedru vikingu pēcteči piestāja 12. gadsimtā un devās iekarot tagadējo Somiju. Ar astoņu gadsimtu vēsturi Turku šodien ir tradicionālākā viduslaiku pilsēta Somijā. Upe ir pilsētas centrālais punkts, tā izklāta ar vēsturiskām laivām, no kurām dažas ir pārveidotas par restorāniem. Vasarā vietējie iedzīvotāji vakarā pulcējas gar tās krastiem, kas ziemā kļūst par milzu slidotavu.
Jāpiemin kāds foršs likums Somijā, kas mums tiešām patīk. Un tas saucas “Brīvība klīst” – jeb ikviena tiesības uz publisku piekļuvi dabai. Te atļauts lasīt sēnes, ogas, staigāt un celt telti, kur vien tīk – vien ārpus apdzīvotām vietām. Jā, tas visu šo situāciju atvieglo!

*

Iztērētie līdzekļi: ~49.60 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~132.10 eiro)
Noietie km: ~42 (km kopš ceļojuma sākuma: ~72)

Un tā Latvijā paskrējušas jau 99 dienas.

Protams, ātri. Protams, darbīgi. Tomēr, kā jau zinājām vasaras sākumā, savu ceļu turpinām septembrī. Lai arī mūsu sākotnējais plāns bija doties „pa taisno” uz Ķīnu pastrādāt, tur tik viegli šajā trakajā laikā vairs neiekļūt. Un tā – kā gan labāk izmantot laiku – jāceļo! Arī Eiropā mums vēl palikušas astoņas zemes, ko iepazīt. Bet te diemžēl ir „sarkanās” valstis, kur iebraukt varam, bet no kurienes ārā izbraucot 14 dienas zaudējam sēžot uz vietas, „karantīnā”. Un šīs sarkanā saraksta valstis tiek izziņotas katru piektdienu (vismaz Latvijā). Jāpiemin, ka katrai valstij gan šīs „sarkanās valstis” atšķiras. Būtībā, „bīstamās valstis” ir tās, kur uz 100 000 iedzīvotāju ir 16 saslimušie. Un tas ir vien 0.016 % no iedzīvotāju skaita. Un tāds tracis.. Bet, lai arī kā būtu, situāciju mēs izmainīt vai ietekmēt nevaram, tāpēc pielāgojamies!

Piektā septembra rītā ceļamies četros, izvedam suņukus pēdējā pastaigā un esam gatavi doties uz „drošo” zemi Somiju. Jā, uz ziemeļiem. Tur, kur noteikti ir vēsāk. Tur, kur noteikti līs lietus. Bet – kāpēc gan ne? Esam gatavi ikvienam jaunam izaicinājumam!

Somas salikt nu jau varam ātri un zinām, kas lieks, un kas tiešām nepieciešams. Nu atkal liekas, ka pavisam viegls nesamais – somas vēl nav piepildījušās suvenīriem, gliemežvākiem un skaistiem ceļā atrastiem akmeņiem. Mamma mūs nogādā līdz vilciena stacijai, un atkal atvadāmies. Šīs gan nav atvadas uz diviem gadiem, jo Latvija noteikti būs mūsu ceļā, lai sakārtotu nepieciešamos dokumentus katrai nākamajai zemei.

Tā rīta agrumā nokļūstam galvaspilsētā un dodamies uz autobusu. Šoreiz stopēšanu atstāsim Somijai. Tomēr nevaram zināt, kā gan būs – varbūt cilvēki tagad baidās uzņemt svešos savā auto. Tāpēc drošības labad Tallinu sasniedzam ar sabiedrisko autobusu. Lielāko ceļa daļu noguļam, bet tas, par ko vēlreiz pārliecināmies tajos nomoda brīžos, ir tas, ka Igaunija ir tiešām sakopta. Ciemi ir tiešām tīri, mājas izremontētas – daudz „Skandināviskāk”, kā Arča saka.

Sasniedzam Tallinu. Te esam bijuši vairākas reizes, un vēl un vēlreiz izstaigājam skaisto Tallinas vecpilsētu krustu šķērsu. Šoreiz gan esam trāpījuši arī uz „Ironman” skriešanas sacensībām, un daudzi ceļi nožogoti. Pilsētā daudz cilvēku, restorānos varenas atlaides, visi gatavi lielām svinībām. Var redzēt pāris indivīdus ar sejas maskām, bet kopumā – cilvēki priecājas un svin dzīvi, un tas ir forši!

Vakarpusē gan sāk līt lietus, un zinām, ka tas noteikti arī Somijā nebūs retums. Tad arī dodamies uz prāmi, kur alkoholu kastēm steidz mājās pārvest iereibušie somi. Jā, ballīšu atmosfēra ir visapkārt! Prāmis ir milzīgs, vairākiem stāviem, gluži kā Tallink. Esam izvēlējušies vienu no vairākiem prāmjiem, vakarpusē cenas tiem ir zemākas. Un tad arī baudām dzīvās mūzikas koncertus. Jauki!

Un arī pirmās dienas Somijā solās būt ļoti patīkamas. Šoreiz nav tā, ka aizbraucam nekurienē – mūs prāmja galapunktā sagaida latviešu meitene Ineta, kas ar vīru un meitiņu uz Somiju pārvākušies jau pirms sešiem gadiem. Uzzinām ļoti daudz par dzīvi Somijā. Un mūsu jaunie draugi ir sajūsmā. Tie saka, ka somi ir ļoti jauki cilvēki – tie nekad lieki „nestreso”, tomēr ir diezgan punktuāli. Pat skolas atveras tieši astoņos, un agrāk, pirms stundām, nav iespējams skolas telpās pat ieiet un skraidīt apkārt. Darbiņā iet ļoti labi, latviešu cītīgās rokas mākslā un celtniecībā tiek augstu novērtētas. Helsinkos ir ļoti daudz bagātnieku, bet esot interesanti, ka tos tā nemaz nevar pazīt. Tie braukā ar veciem auto, ģērbjas kā ierasti, ne kā pie mums, kad bieži vien ienākumi tiek izrādīti ar lielāku džipu un dārgāku rokas pulksteni. Un interesanti, ka somiem nepatīk ārišķība. Patiess stāsts par kādu igauni, kas sarunājis pie laba bosa interviju. Uz interviju tas devies no drauga aizlienētā poršā – nu tā, lai izskatītos labāk, bet soms, to ieraudzījis, skaidri pateicis: „Ja jau tu esi poršu nopelnījis „melnos” darbiņus darot, kamēr es par priekšnieku strādājot to nevaur atļauties, laikam jau darbs pie manis tev nebūs nepieciešams.”

Protams, te gan vairs neesot tik droši kā senāk, jo daudz ārzemnieku iebraukuši, sevišķi ekonomiskie bēgļi līdz ar tiem, kam tiešām vajag palīdzību. Pilsonību te var saņemt pēc pieciem darba gadiem, bet obligāti jākārto valodas eksāmens, un valoda nav no vieglākajām. Bet, ja esi pilsonis, īsti jau strādāt nevajag – 500 eiro ir minimālais pabalsts, dzīvoklis apmaksāts un pārtika pievesta divas reizes nedēļā no veikaliem, kur produktiem derīguma termiņš iet uz beigām. Protams, tad gan nevar neko iekrāt un aizceļot. Bet te ir viena no retajām valstīm, kur „nabadzīgie” sēž bāros – dzīvesvieta apmaksāta, ēdienu pieved, un tad tie 500 eiro paliek aliņam. Un vietējie netic, ka latvietim, piemēram, tāda diagnoze kā „depresija”, ko pēc diagnostikas arī valsts apmaksā, nepastāv – ja atlaists, tad jādomā, kur atrast nākamo darbiņu, lai nepaliktu bez dzīvesvietas, jo to jau valsts neapmaksā!

Jā, valsts ir ļoti attīstīta, saukta par vienu no laimīgākajām populācijām pasaulē. Esam uzzinājuši ļoti, ļoti daudz, un mēģināsim Tev par to visu pamazām pastāstīt!

Nākamo dienu iesākam ar sātīgām tradicionālajām brokastīm, par ko pasakāmies saviem lieliskajiem draugiem Inetai un Maksimam, un dodamies izbraucienā pa Helsinkiem. Mūsu pirmā pietura ir kāda interesanta vieta, kur vietējiem uzstādīta āra paklāju mazgātava. Jā, te, tāpat kā citās attīstītajās valstīs, tiešām rūpējas par cilvēku. Tik daudz infrastruktūras un labiekārtotu vietu un lietu bez maksas! Katrā ēkā veļas mazgātava, pirts un pat ballīšu telpa, kas mājas iedzīvotājiem pieejama bez samaksas, tikai jāpieraksta savs apmeklējuma laiks!

Vietējie daudz vingro – visur parki, sporta zāles dažādiem sporta viediem. Īpaši populāra esot skrituļošana. Nav brīnums, ka somi tik labi hokejā! Savukārt ar pārtiku ir tā – jāuzmanās no augļiem veikalos. Tie nāk ar lielām ķimikālijām. Tāpēc arī mūsu draugi izvēlas iet uz turku veikaliņiem, kuri šos augļus uz Somiju ieved daudz labākā kvalitātē. Savukārt daudzas latviešu preces iespējams atrast igauņu veikaliņos. Benzīns te ir tikai 20 centu/l dārgāks kā Latvijā, kamēr minimālās algas ir 5x augstākas. Vilcieni arī šajā zemē operē, un tie ir zemie vilcieni, kur nav jāpiepūlas ar iekāpšanu un izkāpšanu no tiem. Somi paši par sevi ir ļoti pacietīgi cilvēki, veikalos nekad nesūdzēsies par rindām, piedos visiem neveiklajiem satiksmes dalībniekiem. Bet mājiņas gan tiem jāceļ uz akmens. Jā, Somija ir tiešam akmeņaina zeme! Kā Maksims māk stāstīt, šīs klintis tiek spridzinātas, lai iegūtu līdzenu pamatu mājas celtniecībai. Kamēr īpašumi, kur ir melnzeme, kas retu reizi atrodama, ir ļoti dārgi. Pat koki te ir pielāgojušies – tie reāli aug uz akmeņiem!

Jā, Somija ir forša zeme, bet te arī jāzina tā somu valoda! Bet mēs kā ekskursanti vienkārši iegrimstam tajā, kas mums izrādīts. Helsinku centrā izstaigājam gan esplanādi, gan tirdziņu, kur pārdotas ogas, augļi un pat īpašās sēnes, ko somi uzskata par delikatesi (izskatās pēc tumšām gailenēm). Ir dažnedažādi suvenīri, sevišķi daudz visādu lietiņu no briežu ragiem. Un Ineta ar vīru mums vienu no šiem suvenīriem uzdāvina – nu tiešām tik mīļi!

Tad dodamies izpētīt pilsētas krāšņās katedrāles līdz uznāk liels lietus mākonis. Jā, laikapstākļi te ir diezgan neparedzami – saule, mākoņi, silts un auksts.. Bet neko – paši atbraucām piedzīvojumā! Un pat mūsu piedzīvojuma sākums ir lielisks! Izbraucam arī parkus, kur pat mūsu draugi nav pabijuši, un, protams, atkal uzzinām daudz jauna. Jā, piemēram, te suņi un kaķi uz ielām nav redzami. Paši vietējie tos nemaz tā brīvi ārā nelaiž – arī kaķi tiek likti pie saitītes. Ir tīras ielas, tīras kāpņutelpas. Pārsteigti esam par cenām lielveikalā – daudzi produkti ir pat lētāki kā Latvijā. Un tas, ko pārtikā lietojam mēs, ir tiešām pieejamās cenās, kas priecē! Vienīgais, ko šeit atļauties nevaram, ir viesnīcas – tās maksā sākot ar 40 eiro, bet tāpēc jau mums līdzi ir telts!

Jā, apkārt redzamas dažādas tautības, arī te strādājošie latvieši. Savukārt, ja Somijā iebrauc no kara valstīm, tad ir lieli pabalsti, vismaz pirmos trīs gadus. Pēcāk gan jāmāk izdzīvot pašam. Tomēr šajā zemē, kur valdība tiešām rūpējas par cilvēku, bešā palikt diez vai iespējams.

Dienu noslēdzam ar sarunām pie vakariņu galda. Mēs tiekam lutināti un iepazīstam Somiju caur reāliem stāstiem! Ineta mums iesaka nesteigties ar došanos tālāk – meitene aicina mūs palikt ilgāk, un tā arī nolemjam šajā jaukajā vietiņā uzkavēties līdz otrdienai. Pirmdienā gan visi dodas darbiņos un mēs paliekam pieskatīt kaķi, sarakstīt blogu un vēlāk arī baudīt dienu apkārtnē, kur dzīvojam – 15 km no Helsinku centra.

Saņemam zvanu arī no mūsu draugiem Ķīnā, kas jau aizrunājuši interviju ar darba devēju. Nu re – nelauzāmies tajās durvīs, un tās pašas pamazām sāk atvērties! Bet pagaidām – Somija. Kamēr visi darbiņā, dodamies pastaigā pa tuvējiem parkiem. Interesanti, ka Somijā uz noteiktu daudzumu māju un cilvēku ir skola. Un tiešām sanāk, ka skola un bērnudārzs ir burtiski ik uz stūra. Arī veikals ir viens pie otra. Stipro alkoholu pārdod atsevišķos veikalos, kas svētdienās ir slēgti. Smejam, ka vīns tur maksā tikpat, cik Latvijā. Vien alus un pavisam stiprie dzērieni ir apmēram uz pusi dārgāki. Savukārt pašā pārtikas veikalā ir tāda lakricas daudzveidība kā nekur citur. Un pat „tik-taks” ir ar lakricas garšu! Vispār veikalos ir plaša izvēle, bet, kā mums tiek teikts, te vienmēr centīsies pārdot vietējā ražojuma preces. Arī aptiekā 99% zāles būs Somijas ražojuma. Te ārsts ir viena prestiža profesija, un tie pelna ap 10 tūkstošiem eiro mēnesī. Bet tieši tāpēc šajā nozarē esot grūti tikt. Tie, kas tiek pieņemti studijās, pārsvarā ir tie, kam jau ģimenē ir ārsti – kāds no malas šo profesiju nemaz netiek tik viegli pielaists mācīties. Esot korumpēta sistēma. Vismaz tā nu dzirdam.

Diena ir saulaina, ik pa laiciņam mums piezvana Ineta, lai pārliecinātos, ka ar mums viss kārtībā. Protams, tagad ir īsta atpūta! Kā „paldies” pagatavojam vakariņas, un vakaru atkal noslēdzam kopā jaukās un interesantās sarunās. Turklāt, Ineta mums sagatavojusi pārsteigumu – mūsu draudzene dabūjusi kodu no ieejas durvīm kādā bunkurā. Jā, Somijā kara bunkuru ir ļoti daudz, un vienā no tādiem ierīkota sporta skola, kur Ineta mācījusies karate. Tiešām aizraujoši nokļūt milzīgā pazemes tunelī, kas izcirsts granītā. Tiek teikts, ka militārā uzbrukuma gadījumā 640 tūkstoši varētu rast patvērumu šajos akmens bunkuros ar nodrošinātu ēdienu un veselības aprūpei nepieciešamajām lietām. Arī šajā bunkurā stāv pilnībā aprīkota ātrās palīdzības mašīna. Tas ir kas tiešām interesants!

Un interesantas ir bijušas mūsu pirmās dienas Somijā kopā ar mūsu jaukajiem draugiem. Bet nu – mēģināsim iepazīt Somijas dienvidus ar telti un autostopiem!

**

Šo dienu atklājums. Un nu atklāsim pašu Somiju! Sāksim ar to pašu galveno. Somijā dzīvo 5,5 miljoni iedzīvotāju – un tas nebūt nav daudz zemē, kuras kopējā platība ir 338, 440 km2! No ziemeļiem uz dienvidiem valsts garums ir līdz pat 1,157 km, kamēr platumā Somija sasniedz pat 542 km. Somijas galvaspilsēta ir Helsinki, pašos valsts dienvidos, un te nu dzīvo 1.5 miljoni. Valsts klimata ziņā ir ļoti dažāda – 2019. gadā zemākā reģistrētā temperatūra bija -39.1oC, kamēr augstākā bija 33,7oC. Somija zināma ar tās attīstīto izglītības sistēmu, kas tiek saukta par vienu no labākajām pasaulē, arī veselības aprūpi. Galvenais valsts eksports ir metāla produkti, mašinērija, koka un papīra produkcija, ķimikālijas, kamēr imports ir izejvielas, enerģija, patēriņa preces (kā automašīnas un tekstilizstrādājumi). Somija ir Apvienoto Nāciju dalībvalsts kopš 1955. gada un ES dalībvalsts kopš 1995. gada. Savu neatkarību no Krievijas un Zviedrijas Somija ieguva 1917. gadā. Somijas oficiālās valodas ir somu (kurā runā apmēram 87% iedzīvotāju) un zviedru (kurā runā apmēram 5% iedzīvotāju). Sāmu valoda ir dzimtā valoda apmēram 2000 iedzīvotājiem, kas galvenokārt cēlušies no Sāmu cilts valsts ziemeļos, Laplandē.

*

Iztērētie līdzekļi: ~82.50 eiro (no kuriem 48.66 ceļš) (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~82.50 eiro)
Noietie km: ~30 (km kopš ceļojuma sākuma: ~30)

TAIZEME 569. – 639.DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"