Home Apvienotie Arābu Emirāti 567. – 568.diena

Apvienotie Arābu Emirāti 567. – 568.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

TAIZEME 569. – 639. DIENA

Un tā sākas iekāpšana.

Esam ar vairākiem arābiem un pakistāņiem. Neviena tūrista, protams. Lidojums ir trīs stundu ilgs, un saņemam arī maltīti, jo tik ātri nebija iespējams iegādāties lēto aviolīniju biļetes, kam nav nekādu citu ekstru. Smejam gan, ka te viss notiek „Pakistānas stilā” – kad trauki tiek savākti, tie vienkārši ar skaļu blīkšķi tiek iztukšoti kādā kastē turpat guļošajiem pie auss. Neko tādu citos lidojumus nebijām redzējuši.

Un tā.. Ielaidīs vai neielaidīs mūs tajā Dubajā? Pie pasu lodziņiem sēž vīri baltos paltrakos. Tie protams, Latviju nezina, tāpēc nākas sabļaustīties, lai uzzinātu, vai mēs vispār varam iekļūt AAE bez vīzas. Bet pārbaude ir ātra un drīz arī saņemam somas. Te vīrusu vēl nepārbauda. Par to jau nebūtu ko satraukties, bet, tā kā Arča „tieši laikā” apsaldējies, viss izskatās tumšās krāsās.

Saņemam somas, un jāiet uz izeju. Brīnāmies, ka tik maz kontroles. Un tikai pie pašas izejas stāv vīrs ar videokameru, kas nosaka ķermeņa temperatūru. Mēs tiekam palaisti tālāk. Viss. Negaidīti vienkārši! Ir četri naktī, un šajā lidostā, par laimi, ir arī vieta, kur nedaudz pievērt acis.

Pēc divām stundām miega noskaidrojam, ka somas atstāšana lidostā izmaksā 10 eiro, un to lielāko arī tad nododam, lai vieglāk būtu pilsētu apgūt. Šodien ceram iegādāties biļetes tālāk, jo Dubaja nebūtu izdevīgākā vieta, kur iesprūst. Usama gan saka, ka viņa draugs šeit varētu mums palīdzēt atrast istabu par 15 eiro diennaktī. Jā, cenas arī te kritušās, jo nav jau tūristu, visi cenšas nopelnīt. Tomēr mēs esam iecerējuši doties maksimāli tuvu Latvijai – uz Armēniju.

Atstājuši somu kāpjam metro. Tas ir ātrākais veids, kā apgūt pilsētu. Sākumā izkāpjam nomalē, lai ieturētu lētākas brokastis. Protams, lai arī domājam, ka visam jābūt astronomiskās cenās, ātri vien atrodam kafūzi, kur viss ir no 1-2 eiro. Lieliski! Un tie skati, kas ir visapkārt, mūs protams, nebeidz pārsteigt. Tās milzīgās ēkas! Ielas gan šķiet tukšas, daži auto, daži vietējie, no kuriem viens uzreiz nāk klāt un piedāvā iegādāties telefonu – viltotu vai zagtu, nezinām, bet atstājam vīru bez darījuma.

Kājām aizejam līdz Dubajas Rāmim, kas ir liels rāmis, kuru no īstā leņķa fotografējot var visai pilsētai „aplikt” apkārt. Bet te atklājam – viss iet. Pie rāmja īsti pieejas nav, un tur esošais parks slēgts. Nu ja – Dubaja jau tāpat kā visa pasaule palēnām slēdzas ciet. Saņemam ziņas arī no Pakistānas – tur pa vienu dienu vīrusa gadījumu skaits dubultojies, un nu tūristiem aizliegts doties uz ziemeļiem, visas pilsētas slēgtas. Tā jau būtu – mēs tur iesprūstu ne tikai valstī, bet istabā..

Kāpjam metro un braucam uz Dubajas vecpilsētu. Metro apstājas pašā lielveikalā, un tas ir pasaules lielākais lielveikals, kura platība salīdzināma ar 50 futbola laukumiem. Protams – vietējiem nav ne dabas, kur izbraukt, ne ballīšu, tāpēc atliek iepirkšanās. Te atrodas arī akvārijs un ledus halle. Te var gan pārnakšņot, gan pavakariņot. Reāli šajā vietā iekšā ir it viss, bet nu puse no tā slēgta, vien daži veikali vaļā. Mūs pārsteidz mūsu lielās kaimiņzemes ļaudis. Liekas, ka tie nemaz nenojauš par vīrusu, jo tik daudzi te ar ģimenēm atbraukuši atpūsties, un tad viens otram pārsteigti stāsta, ka puse no pilsētas ciet.

Nu beidzot pienācis laiks, kad varam sazināties ar mīļajiem. Mums interneta nav, un diemžēl ar nevienu no trim bankas kartēm paši nevaram norēķināties internetā, jo viss mūsdienās sasaistīts ar telefonu. No Dubajas lidojumi tiek atcelti, un tā ir vēl četras valstis, kas mums pastāv kā variants. Viens variants ir Anglija, bet it kā negribētos lidot uz tādu vietu, kur vīrusu dabūt ir ļoti liela iespējamība. Zinām, ka uz Latviju tiek organizēts reiss no Turcijas, bet uz turieni no Dubajas lidojumi atcelti. Varam palikt Dubajā, bet te būtu dārgi dzīvot ilgāku laiku.. Jo nezinām, vai pēc divām nedēļā šis trakums norims vai ne. Un tad – Armēnija vai Turcija. Armēnijas kaimiņi jau noslēgti, bet bijām lasījuši, ka šī zeme vēl pieņem ārzemniekus. Un tā būtu vistuvāk Latvijai, un pietekami lēta, lai nogaidītu. Bet nu, atvēruši kārtējos atjaunotos rakstus, lasām, ka lielākā daļa ārzemnieku valstī vairs netiek ielaisti – tiek apskatīta ceļojumu vēsture un pēc tās izspriests, vai laist iekšā valstī vai ne. Mūs ceļojumu vēsture ir diezgan ekstrēma, tāpēc nesaprotam – vai riskēt vai ne. Ja netiekam ielaisti, ko tad? Veselu stundu spriežam un domājam visādus variantus, rēķinam izmaksas. Tas vīruss visu pasauli sagriezis kājā gaisā!

Mamma ir milzīgs palīgs. Viņa uzņemas piezvanīt Armēnijas konsulātam, kas saka, ka atbildes atradīs. Nu atliek gaidīt izšķirošo ziņu. Tikmēr apstaigājam to lielveikalu, kur acis priecējam pie strūklakas, un izejam arī turpat ārā, kur atrodas pasaules lielākais tornis Burj Khalifa 828 metru augstumā. Kopš 2009. gada tas ir augstākais pasaulē. Šai ēkai ir 160 stāvi, un tai pieder vairāki pasaules rekordi – arī lielākais stāvu skaits pasaulē, augstākais apdzīvotais stāvs, augstākais lifta brauciens utt. Ēkā iekšā atrodas 900 glauni dzīvokļi, tur ir arī ofiss un viesnīca. Jā, arhitektūra te ir tiešām iespaidīga!

Ceļu turpinām ar metro uz Dubajas jūras krastu, kur arī mūs pārsteidz visi tie arhitektūras brīnumi, ko bijām redzējuši filmās. No metro loga redzam arī to „septiņu zvaigžņu viesnīcu”. Buras formas viesnīca atrodas uz cilvēku izveidotas salas, tāpēc tā nemaz katram mirstīgajam nav sasniedzama. Interesanti gan, ka patiesībā šī viesnīca nav oficiāli paziņota kā septiņzvaigžņu viesnīca – kā saka, tā ir tāda Dubajas leģenda, kas vienkārši izgājusi nedaudz no rāmjiem. Kad 1999. gadā viesnīca atvērās, tajā palika kāds britu ceļojumu rakstnieks, kas bija tik pārsteigts par lielisko apkalpošanu, ka nodēvēja šo vietu par „septiņzvaigžņu viesnīcu”, un tā arī tas palika. Un arābi to turpina, sakot, ka viņiem ir pasaules ekskluzīvākā viesnīca. Tomēr pasaulē nav vienotas viesnīcu vērtēšanas sistēmas – kas vienā zemē var būt piecas zvaigznes, citā būs varbūt trīs. Bet kopumā – pasaulē ir tikai 5 zvaigžņu vērtēšanas sistēma, tāpēc arī šis skaitās piecu zvaigžņu hotelis.

Un tā atgriežamies pie pusdienām un paņemam līdzi arī pāris te tradicionālos falafelu kebabus, cerot, ka drīz lidosim uz Armēniju. Lidostā beidzot ir internets. Mamma atstājusi ziņu, ka Armēnijā uz robežas tiek pārbaudīts valstu saraksts, kurās ceļotājs pēdējās 14 dienās atradies. Un mūsu apceļotās valstis esot OK. Bet nu – jāpērk biļetes. Jau zinām, ka to iespējams izdarīt arī lidostā, bet mums tiek piedāvātas tikai tādas, kas kopā izmaksātu vienu tūkstoti. Tas ir daudz par daudz. Zvanām mammai un mēģinām paši kaut ko atrast. Bet lidostā tikmēr īsts haoss. Puse no sarakstā esošajām lidmašīnām atceltas, cilvēki pulcējas. Krievi netiek mājās, daži raud. Nu ko darīt – pasaule slēdzas ciet. Mums saka, ka no 20. marta visi lidojumi no Krievijas uz Armēniju atcelti. Tāpēc vienīgais variants nokļūt tur laicīgi. Bet kas notiek? Stundu ilgā sarežģītā lidojumu meklēšanā un pielāgošanā atklājas, ka pilnīgi viss ir izpirkts. Ja arī biļetes var iegādāties pēc 20. marta, tad darbinieki saka, ka tās jau tagad ir atceltas, internetā nav jēgas meklēt glābiņu. Pēc stundu ilgas meklēšanas, skraidīšanas, domāšanas, rēķināšanas – vienīgais variants ir Taizeme. Un uz to arī izdodas nopirkt biļetes. Lai arī ir dažas lētākas, pērkam tās, kur par pārsēšanos citā zemē nav jāsatraucas, un par mums parūpējas viena – filipīniešu aviokompānija. Nu atliek cerēt, ka nekas nemainīsies. Lai gan smieklīgi – viss mainās pa stundām.

Un tā – vēl viena nakts lidostā. Esam nesteidzīgi, jo zināms, ka lidojums vien septiņos vakarā. Un šoreiz arī esam atraduši mīkstos solus, uz kuriem var atgulties visā garumā, tāpēc nakts ir pat jauka. No rīta atbildam visiem, kas ar mums sazinājušies – protams, tagad tāds neskaidrs laiks – kur paliksim un kur vispār tiksim, un, galu galā, cik ilgi tas viss turpināsies?

Atrodamies ielidošanas zālē, un nu jau dzirdam apsardzes darbiniekus klāstām sagaidītājiem – tagad Dubajā iebraucēji jāgaida ilgāk, jo notiek individuālās pārbaudes, ne tikai temperatūras mērīšana. Arī siekalu pārbaude un vēl citas lietas. Parādās paziņojums, ka no šodienas arī Dubaja slēdz ieeju ārzemniekiem – ielidot AAE var tikai šīs valsts piederīgie. Jā, tā jau Usama teica – mēs te visam mēģinām izspraukties cauri. Nu gluži kā filmās, kad nospiesta kāda poga kapenēs, un tad nu visas durvis veras ciet, bet galvenie varoņi, protams, pa to šķirbiņu pēdējā brīdī izspraucas. Redzēsim, vai sanāks.

Izlidošanas zālē mūsu lidojums uz dēļa vēl parādās. Bet tur, pajautājot kādai darbiniecei, vai tas dēlis ir precīzs, tā saka, ka sistēmā mūsu lidojums neparādās, un tas liek satraukties. Viens variants – tas esot atcelts, otrs – sistēma vēl nav atjaunota. Filipīnu aviolīnijas mājaslapā arī mūsu lidojums vairs nerādās. Un tad atliek vien nopūsties. Vai tiešām jāpaliek Dubajā? Ziņās parādās saraksti ar tām valstīm, kas vēl atļauj iebraukt ārzemniekiem, un tās ir Singapūra, Anglija, Brazīlija, dažas mazās arābu valstis un pāris valstis Āfrikā. Uh, nu izvēle nekāda. Tomēr darbiniece saka, ka 4 stundas pirms lidojuma viss būs skaidrs. Un mums nekas cits neatliek kā vien gaidīt.

Nogaidām vēl stundu un pārliecināmies pie kādas citas darbinieces. Tā saka, ka mūsu reiss visdrīzāk notiks, jo šī ir pēdējā diena, kad filipīniešu aviolīnijas lido. Un vispār – arī Dubajas lidosta drīz vēršoties ciet. Šīs reāli ir pašas pēdējās dienas.

Atbilde mūs apmierina, un priecīgi dodamies pēdējā izbraucienā ar metro. Ārā plus 34 grādi, bet tāpat jau jāstaigā smuki apģērbtam. Dubaja pēc Pakistānas liekas pārlieku tīra un kārtīga. Te pat papīra gabaliņu uz ielām nevar atrast. Vien ir kāda specifiska iezīme – ir noteiktas vietas, kur saujām izmētātas vizītkartes ar masāžas piedāvājumiem, kur iespējams saņemt „pilnu komplektu”. Lidostā arī tualetēs tie apkopēji kā traki. Arča smejas, ka nevar pat kabīnē ieiet, kad viens jau slotu bāž apakšā zem durvīm, lai tikai visu saslaucītu.

Lielveikalā iegādājamies pāris uzkodas garam ceļam, un nobrīnāmies, ka nemaz nav tik dārgi! Patiesībā, pēc Jaunzēlandes visas valstis liekas saprātīgās cenās. Un te cenas var pielīdzināt Anglijas produktiem. Bet tā dzīvošana būtu daudz dārgāka kā Dienvidu Āzijas valstīs, tāpēc mēģināsim tikt uz turieni.

Ierodamies lidostā laicīgi, jo te taču nekad neko nevar zināt. Un tad pienāk e-pasts no aviokompānijas. Bailes jau atvērt, bet tur uzrādās, ka lidojums kavējas 4 stundas. Tātad tas tomēr notiek! Un reģistrēšanās lidojumam jau atvērta, tāpēc arī mēs stājamies tajās nenormālajās rindās, lai nodotu bagāžu. Nesaprotam, kā tas viss lielais bars ietilps vienā lidmašīnā, bet te ir tik daudzi! Protams, ja uz dēļa katrs otrais lidojums parādās atcelts, tad visi mēģina skriet ārā no valsts.

Pēc ilgas jo ilgas gaidīšanas nokļūstam pie reģistrācijas lodziņa. Tur priekšā vīrietis jautā, kāds ir mūsu galamērķis. Sakām, ka Bangkoka. Tas pārsteigts saka, ka tā taču ciet! Tur varot iebraukt tikai tie ārzemnieki, kas spēj uzrādīt medicīnisko sertifikātu kā apliecinājumu, ka ar veselību viss kārtībā! Un ko nu? Vīrietis sasauc kolēģus un iet kaut kam zvanīt. Jā, satraucošs mirklis. Vai lidot tad tikai līdz Filipīnām? Bet tur jau ārzemniekus vairs neņem pretī! Tikmēr mums tiek jautātas arī izlidošanas biļetes. Tādas esam sagatavojuši paši (zināms, ka lielākā daļa valstu pieprasa izlidošanas biļetes, un esam tādas iemācījušies sataisīt), un viss der. Tad vīrietis gan atgriežas ar skaidrojumu, ka Taizemē pagaidām neielaiž vien itāļus. Vai tas tiesa, nezinām, bet nododam somas un saņemam biļetes. Viss, tik tālu esam tikuši. Pilnīga skaidrība par neko jau tāpat šajās dienās nav.

Ir palikušas 6 stundas līdz lidojumam, un it kā varētu doties naksnīgajā Dubajā, bet atkal negribas riskēt – jāseko līdzi informācijai. Un tā nu ejam iekšā pa vārtiem. Te ir daudz krievu, kas dusmīgi stāsta viens otram, cik viss ir nesaprotami. Jā, tagad lidostās viss notiek citādāk šīs dīvainās situācijas dēļ. Bet esam iekšā. Nākamajās divās dienās uzzināsim, kā un kur.. Un ar šādu neziņu tad atvadīsimies no AAE. Cerams..

**

Šo dienu atklājums. AAE ir federācija, kas veidota, apvienojot septiņus emirātus. Te dzīvo apmēram 10 miljoni iedzīvotāju, no kuriem astoņi nemaz nav vietējie, bet gan iebraucēji no citām zemēm. Te ir augsts lasīt-rakstīt prasmes līmenis, un 70% no sievietēm ir arī ieguvušas augstāko izglītību! Apmēram 12 miljoni tūristi apmeklē šo valsti katru gadu, sastādot 10% no IKP. Šī valsts sastāv no 200 dažādām nacionalitātēm, un, lai arī arābu ir oficiālā valoda, te plaši izplatītas ir arī angļu, farsi, hindu un urdu valodas. AAE valda absolūtā monarhija. Katru no septiņiem emirātiem AAE pārvalda atsevišķa karaliskā ģimene, bet Abu Dabi emīrs ir valsts prezidents, kamēr Dubajas emīrs ir valsts premjers. Un šī ir viena no drošākajām pasaules valstīm, ņemot vērā zemo noziedzības līmeni. Te ir arī viens no zemākajiem bezdarba rādītājiem pasaulē.

Interesanti, ka Emirātos atrodas arī Masdar pilsēta – pirmā pasaules pilsēta, kas sevi raksturo kā brīvu no oglekļa, no atkritumiem un automašīnām. AAE ir lielākais Boeing komerciālo pasažieru lidaparātu pircējs, un Emirātu aviolīnija ir vienīgā, kas operē ar visiem Boeing lidaparātu tipiem! AAE nav nevienas upes, bet uz dabīgās salas valsts rietumos atrodas lielākais savvaļas rezervāts Arābu pasaulē. Dubajā atrodas arī pasaulē garākā metro sistēma bez vadītāja – jā, te metro neviens nevada! Tomēr, kā jau arābu zemē, te jāpievērš uzmanība gan apģērbam, gan uzvedībai. Daži par publisku simpātiju izrādīšanu ir saņēmuši arī sodus! Te atrodas arī 4 cilvēku veidotas salas – noteikti esi redzējis tās palmu formas salas kādā no televīzijas raidījumiem! Un te ir lētāks zelts, kā arī plašākas zelta variācijas. Pirms 1930. gada un naftas buma, pērļu audzēšana bija Abu Dabi galvenā industrija. Pārtikā te tiek lietots kamieļu piens. Un var atrast arī kamieļa burgerus. Jā, un šī ir viena no pasaules sausākajām valstīm, bet tehnoloģijas te varenas – rakstīts, ka tie pat spēj palielināt lietu mākoņos!

*

Iztērētie līdzekļi: ~63 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18473 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~20 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4752)

PAKISTĀNA 560. – 566. DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"

"Āzijas brīnumi"