Home Malaizija 57. – 63.diena; 133. – 135.diena; 557. – 559.diena

Malaizija 57. – 63.diena; 133. – 135.diena; 557. – 559.diena

Hey, hey!

This section is in our mother tongue!

Čau, čau!

Mums prieks, ka esi šeit un interesējies par mūsu piedzīvojumu!

Sadaļā LV publicējam savu dienasgrāmatu latviski, lai Tev parādītu, cik pasaule ir brīnišķīga!

PAKISTĀNA 560. – 566.DIENA

Un tā atvadāmies no Vjetnamas.

Pēdējo reizi dodamies pēc augļiem. Paņemam arī tās „banh mi” tradicionālās vjetnamiešu maizes, un tad uzreiz klāt pienāk kāda krievu dāma un uzrunā mūs tā, it kā būtu dabīgi, ka te visi runā krieviski. Izrādās, tā nesaprot angliski sarakstīto ēdienkarti, un tad grib uzzināt, kas kā garšo un cik maksā. Atbildam dāmai krieviski un atstājam tālāko pārdevēja ziņā.

Atkal krāmējam somas, un jau esam noskaidrojuši, ka uz lidostu iet arī busiņš pa 50 centiem. No viesnīcas izrakstoties pārbauda arī istabu, un tikai tad dabūju atpakaļ savas tiesības, kas atstātas ķīlā. Jā, Vjetnamā visbiežāk pie ierakstīšanās prasa arī pases, bet mēs tās nedodam – svarīgs dokuments taču! Tiesības arī vietējie meklē ilgi – nevar atcerēties, kurā atvilktnē nobāzuši. Bet istaba ir kārtībā, un beigās arī dokuments nav pazaudēts, tāpēc varam doties.

Drīz sasniedzam nelielo lidostu, nosveram somas un paši brīnāmies, ka klāt nākuši pāris suvenīri, bet tās sver tieši tā, kā vajag. Šoreiz lidojumam nav iespējams reģistrēties internetā, bet, lai arī esam gatavi striktākām pārbaudēm, neviens neko īsti nebauda, vien pajautā izlidošanas biļetes, kas mums ir, un drīz arī dodamies uz vārtiem. Šī lidosta gan maza, tāpēc arī pārbaudes kavējas, un beigās ir diezgan neorganizētas. Smejam, ka mazajos lidostas veikaliņos ir pat darbinieks, kas nāk klāt, tiklīdz atrodi interesantu preci, un mēģina to nopārdot.

Lidmašīnai arī vārti mainās, bet tad jau esam gaisā. Atā, Vjetnama! Bija forši, un tiešām ceram te atgriezties!

Lidojumā pieredzam tiešām daudz gaisa bedru, un arī pilots izklausās ko salietojies. Pie nolaišanās Malaizijā pirmo reizi pieredzam arī to, ka vēl viena lidmašīna nolaižas turpat mums blakus. Bet šī taču ir īsta megapole, un lidosta ir milzīga! Kualalumpura ir ja ne attīstītākā, tad noteikti viena no attīstītākajām Āzijas metropolēm, un viena superīga pilsēta! Attopamies, ka te esam jau ceturto reizi!

Šajā lidostā tik daudzi nestaigā ar sejas maskām, tomēr visur ir brīdinājuma zīmes, un jāiziet arī cauri kādai vietai, kur visas pasažieru sejas tiek nofilmētas – nu tā, lai redzētu, kurš izskatās apslimis. Un tad, kad tiek pārbaudītas pases, itāļiem, irāņiem, japāņiem un korejiešiem jāstāv atsevišķā rindā – tiem no valstīm, kuras visvairāk skārusi korona. Protams, ķīniešus no Ķīnas vispār neredzam.

Lidostā spēlē arī muzikanti, prasīdami ziedojumus, kas ir kaut kas neierasts. Arī Grab braucēji, kas reāli te nedrīkst atrasties, jo tikai oficiālajiem taksistiem ir atļauts pārvadāt cilvēkus no lidostas, tomēr izdevies šajā lidostā ielavīties. Un nu tie, gluži kā Centrāltirgū cigaretes, klusi mēģina nopārdot savus braucienus. Tad pērkam biļetes uz busu, viss skaidri zināms. Un atkal Kualalumpura! Pilsēta, kas ceļas acīm redzami. Palmu eļļas un gumijas cimdu ražotājvalsts. Un tajā pašā laikā – tādi džungļi!

Iebraucam centrālajā stacijā un ņemam metro, lai nokļūtu uz hosteli. Visas iepriekšējās reizes bijām palikuši ar kaučsērferiem, bet nu esam nolēmuši samaksāt to nelielo summu, lai padzīvotu pašā Kualalumpuras sirdī. Te nu gan situācija sarežģīta. Hostelī no mums paņem naudiņu, kaut kādu vēl nezināmu rezervācijas maksu un depozītu par atslēgu, un tad saka – drīz būs taksis. Kāpēc taksis? Viesnīca, redz, pilna, tāpēc mūs sūtīs uz citu vietu. Esot tas pats uzņēmums, vien piecu minūšu gājienā no šejienes. Labi, jau vēls, tāpēc nestrīdēsimies. Beigās arī saņemam atpakaļ visu naudu, lai nokārtotu maksas lietas tajā otrajā vietā.

Atbrauc taksists, par kuru, protams, mums nav jāmaksā. Mūs pavada hosteļa darbinieks. Tas saka, ka zina Latviju, jo pats padzīvojis Nīderlandē, bet oriģināli ir no Irākas. Malaizijā tas mācās friziermākslu, lai arī pēc profesijas ir arhitekts. Vīram gan plāni pavisam lieli, bet Eiropā strādāt viņš negribot.

Tā nu ierodamies nākamajā vietā, kur mums prasa lielāku samaksu. Protams, neesam laimīgi. Tā nav mūsu vaina, ka iespējams pierezervēt neeksistējošas istabas, un tad jādomā, kā visu rezervāciju atcelt, jo realitātē par atcelšanu jāmaksā pilna istabas cena. Viss šis ir galīgi nevietā šajā vēlajā vakara stundā. Beigās ņemam to istabu un nolemjam visu pārējo kārtot rīt.

Izejam naksnīgajās ielās. Kādā budistu ēstuvē mūs sagaida pats pavārs, piedāvādams īpašos ēdienus, un atļaujamies foršas vakariņas. Skan mošejas saucieni un virs upes, kas tek cauri centram, tiek laisti dūmi, apspīdēti krāsainām gaismām. Apstaigājam to pašu centrālo Merdekas laukumu, kas noslēgts, un tur saliktas distances norādes – laikam drīz būs kādas sacensības. Vietējie atpūšas. Ir daudz indiešu, malaizieši turpat atsēdušies pie strūklakām. Malaizijā, kā jau vienmēr, ir silts un nedaudz sutīgs, dažreiz uzlīst.

Liekas, esam civilizācijā. Nav vairs moču, viss ir daudz sakārtotāks. Bet, protams, arī dārgās, un to var just uzreiz. Atkal pārliecināmies par to, ka lētākajās ēstuvēs paēst ir lētāk kā reāli kaut ko pirkt veikalā un gatavot. Nakts tirgus veras ciet, un tad arī liekamies uz auss. Divas pilnas dienas šai skaistajai pilsētai!

Un tā nākamajā rītā ceļamies, un esam jau pierezervējuši citu viesnīcu. Tādu, kur it kā arī gultas veļu mainot. Tur arī dodamies un atstājam somas glabāties, jo istabiņā pašā var tikt tikai no diviem dienā. Esam atraduši arī veģetārās ēstuves, kur viss ir tiešām garšīgs un drošs. Un smejam, ka atkal viss civilizēti – visi runā angliski, viss skaidrs un saprotams. Iepriekšējā reizē, kad Malaizijā iebraucām no Ķīnas, te likās tāds haoss. Bet pēc Vjetnamas – atkal kārtība.

Tad jau trešo reizi esam gatavi doties uz Batu alām – alu tempļu kompleksu, kas ir viena no populārākajām hindu dievu pielūgsmes vietām ārpus Indijas. Šīs alas esot apmēram 400 miljonus gadu vecas! Jau zinām, ar ko braukt, un sistēma ir arī attīstījusies, viss kļuvis daudz saprotamāks tūristiem. Vien dīvainā kārtā redzams, ka tam pašam metro logi mēģināti izdauzīt. Nez, varbūt kāds liels protests bijis, jo katrs trešais logs ir tā kārtīgi sadragāts no ārpuses. Divas krievu sievas izdzen Arču no vagona, jo esam iesēdušies vienā no diviem, kas paredzēts tikai dāmām. Jā, te transportā un uz ielām arī bučoties aizliegts, un, protams, aizliegts pārvadāt to pašu smakojošo augli duriānu.

Sasniedzam Batu alas un tos daudzos indiešu tempļus. Jā, atkal notiek rituāli, uguntiņu dedzināšana. Šoreiz neviens gan neskalda tos kokosriekstus uz pusēm. Kas mainījies? Daudz mazāk mērkaķu – liekas, tie vīrusa dēļ arī cietuši. Nu tie sastopami tikai pie pašiem tempļiem, kur daži indieši šos baro ar pienu. Vairs tajā iespaidīgajā alu kambarī nenotiek rekonstrukcija, bet nu viss pabeigts, viss tiešām ir skaists. Vien šajā sutīgajā karstumā tās smakas liekas trīsreiz spēcīgākas, un tas liedz ilgi tempļus apbrīnot. Te, kur iepriekš bijušas arī sikspārņu alas, uz kurām vēl veda daudzas tūres, nu viss sabrucis. Pārmaiņas visur ir redzamas.

Nokļūstam atpakaļ centrā un izstaigājam ķīniešu apgabalu, kur tirgus rosība jau sākusies. Daži pārdevēji ir īsti profesionāļi un pārdos jebko. Vien par Latvijas vārdu visi vēl joprojām brīnās. Redzam zīmes, ka Malaizijā ieviests likums par plastmasas salmiņu aizliegšanu, lai samazinātu piesārņojumu, taču tāpat daudzi tos sprauž savos tikko atvērtajos kokosriekstos.

Nu beidzot pienācis laiks somas nomest viesnīciņā. Un tur pārsteidzošā kārtā maksājam par 3 eiro mazāk kā paredzēts, jo, lai arī Booking.com bija rakstīts par papildus samaksu, te mums neko no tā nepaprasa. Lieliski! Un arī istabiņas ir jaukas, daudz labākas kā iepriekšējās. Nu priecīgi zinām, kur pavadīsim nākamās divas naktis pirms mūsu jaunās, vēl neiepazītās zemes – Pakistānas.

Bet nu jāturpina ar Malaiziju! Sarakstām vietas un lietas, ko vēl neesam apskatījuši, lai gan daudz jau redzēts. Pēcpusdienā gan uznāk tādas lietavas, ka jātaisa divu stundu pauze. Tad, kad lietus beidzies, dodamies pa dzīvajām ielām. Jā, kā vakars, tā vietējie ārā. Nu veras veļā „ielu ēdienu” stendi. Te pulcējas gan vietējie, gan tūristi. Izskatās gluži kā Vjetnamā, tikai bez alus. Te paņemam vien nelielas uzkodas – ceptu duriānu. Duriāns ir īsts Malaizijas simbols, bet svaigā veidā tas ir diezgan dārgs. Vietējie to ēd pat ar gumijas cimdiem, lai pēcāk nebūtu jāberž smakas nost. Cepts auglis ir tieši laikā.

Atkal nokļūstam pie Petronas Dvīņu torņiem, kurus jau trīs reizes esam apmeklējuši. Bet, tā kā vienmēr palikām kaučsērfingā, kas nekad nav pilsētas centrā, tad arī iepriekš Kualalumpuru nebijām redzējuši naktī. Bet nu esam gatavi izslavētam strūklaku šovam. Jā, drīz ieslēdzas gaismiņas un strūklakas, bet pēc pusstundas nekas īsti nenotiek. Tad, kad esam sataisījušies prom, beidzot arī tiek ieslēgta mūzika un sākas patiešām iespaidīga strūklaku deja. Skaisti! Un apkārt strūklaku parkam mirdz augstceltnes, kas katru reizi atbraucot ir arvien vairāk. Te vakaros tiešām ir brīnišķīgi!

Sieviešu dienu noslēdzam ar vakariņām kādā indiešu restorānā. Jā, indiešu ēdiens ārpus Indijas bieži ir gardāks un drošāks kā pašā Indijā.

Nākamajā dienā lasām ziņas, ka koronas vīruss Malaizijā ir jau 100 cilvēkiem, bet tas uz visiem tiem 32 miljoniem nav daudz. Un tad atklājam, ka mūsu lūgums istabiņu mums atstāt arī otro dienu ticis aizmirsts, mums jāizvācas. Jā, smejam, ka tie malaizieši ir pat pārāk relaksēti un pārāk vienaldzīgi – tāpēc arī nekas īsti nenotiek tā, kā vajadzētu. Protams, tik ātri lētāku vietiņu nevaram atrastu un jāmaksā vairāk, bet tad arī ar atlaidēm paliekam skaistā istabā ķīniešu iepirkšanās rajona centrā.

Tūristu ir daudz. Daudzas meičas staigā arī plikiem vēderiem un pārlieku īstiem šortiem, kas galīgi nav piemēroti šai zemei. Tā kultūras nepārzināšana ir liela bēda. Mēs dodamies karstajās Malaizijas ielās – šoreiz uz parkiem. Daudz kas pirmdienā ciet, bet apskatām to, ko vēl neesam redzējuši. Šoreiz tas ir briežu dārzs un botāniskais dārzs. Briežu dārzā ir vien pieci brieži. Domājam – vai nu tie daudz svīst, vai arī Latvijas apstākļos reāli sasaltu. Botāniskais dārzs ir ļoti izglītojošs – tur aprakstīti visi augi un koki, un tiešām mācāmies daudz. Redzam arī varānus, mazās ķirzakas un pāris vāveres. Malaizijā tos savvaļas zvērus var sastapt vairāk kā Vjetnamā, jo tur vietējie tomēr par savvaļu maz rūpējas.

Šie parki ir tiešām lieliska vieta, lai atpūstos no pilsētas rosīgajām ielām, vienīgi tas karstums! Visas drēbes izžņaudzamas! Atgriežoties no garās pastaigas vienkārši ejam lielveikalos, lai kondicionētajā gaisā kaut kā atgūtos. Visu dienu Malaizijā nemaz nav iespējams izturēt ārā, un tāpēc jau visi te rosās vakaros!

Tad laiks gatavot biļetes. Bet vakaru noslēdzam tiekoties ar mūsu pirmo Malaizijas kaučsērferi Zainalu. Jā, šo puisi satiekam jau ceturto reizi! Daudz, protams, runājam par to aktuālo vīrusu. Malaizijā tas ietekmējis daudz. Tāpēc arī paliekam glaunā viesnīcā par mazāk kā desmit eiro. Bet, tā kā Zainals strādā ar īpašumiem, grūti esot īstermiņa īrniekus atrast. Tūrisms noplok, un tie, kas meklē dzīvesvietu, negrib dzīvot tur, kur jau mīt ķīniešu ģimenes. Sevišķi pilsētas pašā centrā dzīvesvietas paliekot tukšas, jo tur ir lielākā ķīniešu populācija. Bet ko nu padarīt. Smieklīgi zemas paliek lidojumu cenas. Jā, mēs savus lidojumus jau esam sapirkuši tad, kad vēl nebija šī krīze. Bet tagad no Malaizijas par 20 eiro var aizlidot uz Dienvidkoreju turp un atpakaļ! Iedomājies, cik tas ir lēti! Zainals gan smej – lai arī ceļot gribētos, jo tagad viss ir kā apstājies, uz Dienvidkoreju nebūtu droši, jo atgriežoties jau uzreiz ieliktu karantīnā.

Aizejam uz foršu ēstuvīti un noslēdzam dienu ar pastaigu pa renovētām ieliņām, kur kārtīgi pastrādājuši ielu mākslinieki. Uznāk lietavas, atvadāmies no Zainala arī ceturto reizi.

Un, galu galā, šodien ir supermēness jeb mēness, kas izskatās 30% lielāks kā ierasti. Šis ir laiks, kad jūtama paaugstināta enerģija un liela diena visiem garīgās prakses piekopējiem, jo debess ķermeņi taču vienmēr ietekmē cilvēka organismu – neatkarīgi no tā, vai zini to, vai ne. Un ar šādu īpašu dienu esam arī noslēguši mazo Malaizijas pauzi. Priekšā kas pavisam neparasts!

**

Šo dienu atklājums. Tā kā par Malaiziju esam jau rakstījuši, nu pastāstīsim par aktuālāko, kas te tiek apspriests. Protams, korona. Nu saslimušo skaits ir 117. Un kāds vīrs aplipinājis veselus divdesmit. Biznesmenis devies vienā no komandējumiem uz Irānu, un atvedis vīrusu uz Malaiziju. Nu skolās īpaši tiek pievērsta uzmanība skolēniem, kas izskatās apslimuši, tiek runāts par to, ka skolēniem tiks mērīta temperatūra, pirms tie ielaisti skolā. Un skolās netiks ielaisti tie, kas pabijuši Ķīnā, Japānā, Dienvidkorejā, Irānā un Itālijā pēdējo divu nedēļu laikā.

Ziņās tiek rakstīts par kādu jaunieti, kas izdarījis pašnāvību, tāpēc, ka to apbizojuši skolas biedri. Un apbižotāji ieradušies arī bērēs un uz ceļiem mirušajam puisim atvainojušies.

Viss pārējais ziņās par politiku. Katrā ziņā pasaule trako. Un, kā jau vienmēr esam teikuši – nekad nevar zināt, kas kā izvērtīsies, tāpēc pasaule jāizpēta, kamēr vēl tā pieejama. Un nu dosimies mērīt temperatūru uz Pakistānu. Priekšā aizraujošs piedzīvojums!

*

Iztērētie līdzekļi: ~90 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~18297 eiro)

Ienākumi kopš ceļojuma sākuma: ~33467 eiro

Noietie km: ~39 (km kopš ceļojuma sākuma: ~4673)

VJETNAMA 539. – 556.DIENA

MALAIZIJA 133. – 135.DIENA

INDONĒZIJA 136. – 155.DIENA

Nu ko – pēdējā diena Malaizijā!

Vismaz šajā reizē. No rīta mostamies, un beidzot arī mūsu mājaslapa strādā. Jāpiemin arī tas, mīļie, ka tiešām priecājamies, ka sekojat mums līdzi ik brīdi – tas tiešām ceļ spārnos! Bet nesatraucieties, ja lapa šad tad neiet – tas reizēm tāpēc, ka mājaslapa tiek pilnveidota un ir dienas, kad arī mēs paši nemaz pie tās netiekam. Bet tagad viss atkal ir ok, varbūt kādu dienu atkal būs pauzīte. Bet tikai uz priekšu! Mēs arvien dalīsimies savos stāstos!

Pabrokastojam, šoreiz lietojot mūsu drauga Bukija roltonus. Smejam, ka puisis vakar stāstīja, ka Malaizijas ražotos roltonus viņš nevar ieēst, tāpēc pasūta ātri pagatavojamās nūdeles no Āfrikas. Jāiemin gan, ka uz paciņas skaidri uzrakstīts, ka tie ātri vārāmie makaroni ir no Indonēzijas, nevis Āfrikas, bet kā nu kuram labāk patīk ticēt.

Kamēr mūsu draugs vēl nav pamodies, mēs izmantojam to iespēju doties uz baseinu starp daudzdzīvokļu ēkām. Tas pieejams tikai šīs ēkas iemītniekiem un viesiem teorētiski būtu jābūt kopā ar namatēvu, bet šoreiz apsarga nav, tā kā mierīgi baudām peldi dzidri zilajā ūdenī šajā karstajā rītā.

Nedaudz arī esam sagatavojušies tai Indonēzijai. Tā ir ļoti tūristiska valsts un arī kaučsērferi beidzot atsaucas. Pat pārlieku daudzi! Mums piedāvā arī dažādas tūres, viena no tām – pavadīt divas dienas uz mazas salas trīs stundu ilgā braucienā ar kuģi no Džakartas par 15 eiro katram. Nemaz nav tik dārgi, ja cenā iekļauti gan prāmji, gan kuģi, gan ēdināšana un šūpuļtīkli gulēšanai. Bet, eh, mums ir tikai trīs nedēļas Indonēzijā pirms ekstrēmā Austrālijas ceļojuma, tāpēc Džakartai veltīsim vismazāko laiku. Liela pilsēta, labs sākumpunkts pirmo iespaidu gūšanai, bet tomēr jāredz taču tie vulkāni, tās rīsu terases un viss cits, kas vēl mums ir diezgan svešs! Pludmales priekus gan jau vēl paspēsim izbaudīt. Tāpat jau jāpeldas būtu ar drēbēm desmit musulmaņu kompānijā.

Ir tādi, kas uzreiz mums piedāvā mācīt angļu valodu, bet tik ilgi arī vienā vietā neuzturēsimies. Jāpiemin, ka tieši Džakartas tuvumā indonēzieši gaida nākamo lielo zemestrīci, tāpēc mēs no turienes ātrāk prom. No kaučsērferiem izvēlamies to, kas visātrāk spēj atbildēt un atsūtīt mums norādes uz savu dzīvesvietu, jo nu vairs nezinām, kā tālāk būs ar to internetu. Džakarta it liela un haotiska, viegli pazust, tāpēc visu gribam skaidri zināt jau laicīgi.

Un tad plkst. 14.00 esam sakrāmējuši somas un gatavi doties uz centru, kur sarunāta tikšanās ar mūsu iepriekšējo kaučsērferi Zainalu – to vīru, kas Kualalumpurā mūs uzņēma divas iepriekšējās reizes. Nu gan viņš savus dzīvokļus izīrējis un pagaidām paliek pie vecākiem, tāpēc mums vietiņa neatradās. Bet vismaz satiksim Zainalu jau trešo reizi Malaizijā. Tas arī ir kas vienreizējs! Tā nu nākas modināt Bukiju, jo tas arī divos dienā vēl guļ. Drīz puisis samiegojies atsaucas aiz durvīm un iznāk ārā atvadīties, sakot, ka ir saguris, jo visu nakti skatījies filmas. Atvadāmies ar apskāvieniem, Bukijs aicina mūs palikt pie viņa arī visas nākamās reizes, kad vien esam Kualalumpurā. Varbūt viņš tiešām vienkārši nav komunikabls un atļauj viesiem palikt un izklaidēties, kā tie paši māk.

Bet tad arī dodamies ceļā. Četrpadsmitajā stāvā (jeb 13A stāvā, kas tā pārsaukts māņticīgo ķīnieši dēļ), kur paliekam, gaitenī kāds izmetis duriānu – to ļoti smirdīgo augli. Un nu jau trešo dienu tas tiešām smird kā elle, to pasakām lejas stāva apsargiem – lai taču nosūta augšup apkopēju. Bet tas nemaz nav tik vienkārši – jāaizpilda veidlapa ar pieteikumu un saviem datiem, jo tāpat vien attīstītajā Kualalumpurā nekas nenotiek. Un tad arī izejam svelmainajās ielās līdz pat superaukstajam metro, un dodamies stundu ilgajā braucienā uz centru.

Metro stacijās, kā ierasti, atrodas arī lūgšanās zāles. Jā, musulmaņu zeme. Tomēr tik ļoti moderna! Kādas tik tām dāmām nav drēbes! Koši tie lakati ar vizuļiem un izšuvumiem! Interesanti gan, ka Kualalumpurā ar likumu ir aizliegta pārmērīga lūpukrāsas lietošana. Jā, to lasām informācijas centra dalītajā bukletā. Tā kā jāizpaužas apģērbā, ne kosmētikā.

Paspējam atdzesēties metro un vēl stunda palikusi līdz randiņam ar Zainalu. Tā nu dodamies noskaidrot, kas ar busiem. Līdz lidostai ir stundas brauciens, ar autobusu tas maksā trīs eiro. Un pēdējais buss iziet pat pusvienos naktī! Tomēr mēs jau uz to lidostu dosimies laicīgi, lai arī lidojums ir tikai pusastoņos no rīta. Interesanti, ka uz lidostu iet arī metro, bet par to jāmaksā vairāk kā desmit eiro – nesaprātīga tā atšķirība. Drīz arī satiekam mūsu draugu Zainalu, kas veselas divas reizes mūs izguldījis savās mājās. Paliekam milzīgajā centrālajā stacijā, no kuras brauc gan busi, gan metro uz visām pilsētas pusēm. Te ir arī ēdienu zāle, kur daži stendiņi pārdod tos lētos indiešu ēdienus un ceptus rīsus vai nūdeles ar olu un dārzeņiem, kas Malaizijā skaitās tradicionālie. Par vienu eiro! Jā, Kualalumpura ir tiešām interesanta – tā ir tik dažāda! No vienas puses, augstumā veramies uz daudzstāvu ēkām ļoti modernā iepirkšanās centrā, tajā pašā laikā maksājot eiro par maltīti ar tādu skatu uz pilsētu. Jā, te var atrast visu – no visglaunākā līdz pat visvienkāršākajam.. Un Kualalumpura tiešām aug ātri. Ļoti interesanti te būtu atgriezties pēc kādiem 20 gadiem.

Savukārt Zainals stāsta, ka nupat nosvinējis Jauno gadu Indonēzijā. Tur viss esot palicis lētāks, jo tūrisms samazinājies lielās vulkānu aktivitātes dēļ. Tas mums ir pozitīvi, tomēr ceram, ka liels vulkāns tagad neizdomās izvirst. Zainals pastāsta, ka Indonēzija ir Malaizijas mazā māsa – tie viens otra valodu saprot, pagājušajā gadā Bali salā no visiem tūristiem 70% bija malaizieši. Jā, tie izvēlas Indonēziju, lai iepirktos un atpūstos, jo tur viss ir lētāks, bet valoda un reliģija tā pati.

Parunājam par mūsu ceļojumu un padalāmies nākotnes plānos. Zainals izmaksā mums pusdienas un arī labu kafiju. Jauka ir šī tikšanās, bet arī tā drīz beidzas. Zainals skrien uz nākamo randiņu, mēs paliekam tepat, pasūtām ēdienu līdzi uz lidostu un tad arī meklējam veikalu, lai iegādātos ūdeni. Tas mazajos kioskos maksā ap eiro, bet lielveikalā 20 centus, un tas viss atrodas šajā mega centrā, vien dažādos stāvos. Un kāpēc gan nepabraukāties pa tiem eskalatoriem, lai ietaupītu? Un tā dodamies uz lidostu, pēc kafijas pat iemiegam, bet tad arī esam atpakaļ jau zināmajā vietā. Jau pazīstams katrs lidostas soliņš un vietas, kur atrodas rozetes. Jā, kamēr Kualalumpura plaukst un attīstās, mēs dodamies uz to aizraujošo un haotisko Indonēziju, lai parādītu jums, ka tur nemaz tik traki nav!

**

Šīsdienas atklājums. Šoreiz nedaudz vairāk par to pilsētu, kur tūliņ ielidosim! Džakarta ne vienmēr bijusi zināma kā Džakarta, tā savu vārdu mainījusi veselas piecas reizes, un tikai 1972. gadā tā ieguva savu tagadējo nosaukumu. Jā, šī ir Indonēzijas galvaspilsēta. Bet interesanti, ka oficiāli tā nemaz nav pilsēta, bet gan province. Līdz ar to tai ir īpašs statuss – province, kas patiesībā ir valsts galvaspilsēta. Jā, sarežģītas tās lietas. Un šī pilsēta lepojas ar to, ka ir 13. apdzīvotākā pilsēta visā pasaulē ar vairāk kā desmit miljoniem iedzīvotāju. Tur noteikti būs lieli sastrēgumi! Pirms Otrā Pasaules kara Indonēzija bija holandiešu kolonija un vēl joprojām valstī palikušas tās senās pēdas, kā, piemēram, holandiešu lielgabali Džakartas vecpilsētā. Un vēl kas – Džakartas iedzīvotāji mīlot iepirkties. Jā, šajā pilsētā iepirkšanās centri ir vaļā visu diennakti un kopumā to skaits ir ap 130!

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro *80 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~3079 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1403)

Tā arī savu kaučsērferi nesatiekam.

Mostamies un skatāmies, mūsu istabiņas aizslēgtās durvis ir vaļā. Dīvaini. Sākumā domājam, ka Bukijs atslēdzis tās, lai paskatītos, vai guļam vai jau esam aizgājuši. Tā gan arī par to nepārliecināmies, jo līdz pat divpadsmitiem puisis neiznāk no savas istabas. Nu dažreiz jau ir neparasti tie kaučsērferi, bet priecājamies, ka tomēr tiekam uzņemti un izguldīti.

Tā nu esam izgulējušies, ārā spīd saulīte. Uztaisām brokastīs sevis pirktos roltonus un olas aizņemamies no namatēva. Pabeidzam pēdējos darbiņus un tad arī atstājam ziņu Bukijam internetā, pasakoties par naktsmājām un informējot, ka vakarā būsim atpakaļ. Cik labi, ka puisis uzticējis mums dzīvokļa rezerves atslēgas! Tā nu dodamies pilsētā.

Ārā plus 34 grādi, līdz metro paspējam pārkarst un tad sasalt aukstajā kondicioniera gaisā, bet tā arī tiekam līdz centram. Tā kā daudz esam jau pilsētā redzējuši, šoreiz dodamies uz bezmaksas muzeju un mākslas galeriju, kas atrodas biznesa centrā. Tā ir četrstāvu ēka, kur pēdējā stāvā atrodas modernās mākslas izstāde. Arča saka, ka arī viņam sanāca šādi mākslas darbi, kad bērnībā vizuālās mākslas stundā uz papīra izlija guaša krāsas. Jā, tie daži otas vilcieni uz kanvām mums liekas nesaprātīgi. Ir dažādas monētu kolekcijas no vairākiem laika periodiem un vairākām valstīm. Ir interaktīvās prezentācijas, tiek parādīts arī valūtas treideru darbs, par kuriem mēs arī reiz izgājām kursus. Parādīts, kā evolucionējusi naudiņa. Jā, šajā muzejā pavadām diezgan daudz laika, un arī te paspējam sasalt. Kad atvadāmies no meitenes reģistratūrā, pasakām, ka 203 pasaules valstu monētu kolekcijā tikai mūsējā un Maķedonijas monēta nav pareiza. Pie Latvijas pielikti lietuviešu liti, bet Maķedonijai vispār monētiņas nav. Bet tad arī padomājam, cik tad paši esam valstis izbraukuši – jau 81 no tām 203. Nez, vai līdz 30 gadiem tās simt valstis salasīsies?

Apsargs atkal pārbauda somas, mēs pasmejam un sakām, ka jau mēģinājām visu paņemt, bet visām vērtslietām bija stikls priekšā. Un tad atkal izejam tajā pirtī. Pāris metri un jau ir par karstu. Jā, vēl joprojām tikai trīs pasaules valstis ir bijušas tik neizturami karstas un tajā pašā laikā sutīgas – Panama, Paragvaja un šī. Dodamies pāri tiltam, un pusizžuvušajā upē pamanām varānu. Jā, te pat pilsētās ir tie lielie zvēri, kokos sēž krāsaini putni un var atrast to džungļu sajūtu. Upē lēkā lielas zivis, novēršot varāna uzmanību no putna, ko domājām, tas tūliņ apēdīs. Tad kāda musulmaņu tante, satinusies savos simt lakatos, jautā mums, kas tur upē peld. Dīvaini, ka vietējie var nezināt, ka te arī tādi zvēri dzīvo. Šie gan nav tie lielākie varāni. Komodo varāni – pasaules lielākās ķirzakas (kas var sasniegt 3 metru garumu un 70 kg svaru) – dzīvo Komodo salā Indonēzijā. Bet, ja pirms tam uz šo salu varēja nokļūt par 10 eiro, no izmaksas palielinātas drastiski – līdz 600 eiro. Un atklāti teikts, ka tas ķīniešu tūristu dēļ – kad ķīnieši ceļo grupās, tie taču neaptver, ka atrodas aizsargātā teritorijā un nevar darīt visu, kas tiem ienāk prātā. Tā nu Komodo sala arī nu ir sasniedzama vien nedaudziem, tāpat kā Galapagu salas Dienvidamerikā.

Tad dodamies uz Petronas Dvīņu torņiem – tur arī esot bezmaksas izstāžu zāle. Žēl, ka nesanāca pievienoties bezmaksas staigāšanas tūrei – tā sākās agri, bet mēs atrodamies vairāk kā stundas braucienā no centra. Vakarā ir arī kaučsērferu tikšanās tepat Kualalumpuras sirdī, bet šeit sēdēšana restorānos ir diezgan dārga un arī to mūsu Bukiju vajadzētu satikt.

Tā nu dodamies uz torņiem, bet pa ceļam ieraugām plakātu, ka veselu stundu pilsētas galvenajā informācijas centrā ir bezmaksas šovs. Un tas sākas pavisam drīz! Tā nu aizejam uz infocentru un vēl paņemam dažādas kartes no dažādām Malaizijas pilsētām, kas varētu kādu reizi arī noderēt. Jā, Malaizijā informācija ir brīvi pieejama un viss ir sakārtots. Kad pirmoreiz te bijām, neko tādu gan nezinājām. Bet nu Malaizija ir visa epicentrā, tā kā te atgriezties nav grūti.

Kopā ar vietējiem skolēniem un dažiem tūristiem tiekam ievesti nelielā zālē un sākas dažādas tradicionālās dejas ar dejotājiem košos tērpos, kas deju pēc dejas uz skatuves nomainās. Jā, Malaizijā taču tik daudz kultūru dzīvo kopā! Ķīnieši, indieši, musulmaņi, iezemieši. Un viss ir ļoti liberāls – lai arī musulmaņu valsts, te šortos staigāt ir pieņemts, jo to dara ķīniešu izcelsmes vietējie. Nez, kā būs Indonēzijā.

Šova vidū uz skatuves tiek aicināti arī brīvprātīgie, lai pamēģinātu ar caurules palīdzību izšaut bultu, tā pārspridzinot balonus. Arča, protams, piesakās. Ar pirmo reizi tam neizdodas trāpīt nevienam balonam, bet otrajā mēģinājumā Arča sašauj divus balonus reizē, līdz ar to nākamajam pretendentam jākāpj vien nost no skatuves – baloni beigušies, bet Arča saņem magnētiņu.

Šovs turpinās, visi dejotāji dažnedažādākajos tērpos kāpj uz skatuves, dejo katrs kā nu māk, un fonogrammā dzied dziesmu par to, ka “Malaizija ir patiešām Āzija”, jo te sastopamas gandrīz visas Āzijas tautības. Un nu tas tiek prezentēts caur dejām un dziesmām. Ir burvīgi!

Tad arī laiks pusdienām. Jau zinām kādu lētāku vietiņu, kur aizejam, un no mums neatstājas kāds astoņdesmitgadīgs indiešu viesmīlis, piedāvājot visu, kas viņiem te ir un kas nav. Beigās, kad tas atnes mums makaronus ar vistu, atgādinām, ka mēs prasījām veģetārās porcijas. Opis apvainojas, bet mēs, protams, savu ēdienu saņemam. Tomēr nākamos “baltos”, kas ir ieinteresēti nelielajā ēstuvē, tas nemaz neapkalpo. Kad pārējie darbinieki sūta opi runāt ar tūristiem, tas atmet ar roku, norāda uz mums un saka, ka viņam jau tāpat klapatu pietiek. Nosmejam un vēl izskaidrojamies par cenām. Malaizijā gan vismaz laipni paskaidro, par ko samaksāts. Nekāda šmaukšanās, bet vēl joprojām esam prātīgi.

Tad arī aizejam uz Petronas torņiem, vēlreiz apstājoties un sajūtot to netveramās būves augstumu. Jā, Kualalumpura ir pārsteidzoša pilsēta. Skaista, interesanta, raiba un daudzveidīga. Te ir vērts būt, te arvien ir vērts atgriezties. Izstāžu zāle gan slēgta renovācijas dēļ, kā mums to paskaidro torņu informācijas centra darbinieks. Viss, ar to pilsētas izpēte beigusies. Lai arī palikuši tempļi, mošejas un vecā pilsētas daļa, ko apskatīt, ir jau vakars. Dosimies pie tā mūsu dīvainā drauga.

Metro atkal atdzesējamies. Kad izkāpjam, ārā arī gaiss palicis vēsāks, tālienē zibeņo, kas arī te ir diezgan ierasta lieta. Kad ienākam dzīvoklī, Bukijam beidzot istabas durvis vaļā, tas sasveicinās un saka, ka visu dienu skatījies filmas. Beidzot varam pajautāt atļauju drēbju mazgāšanai. Tā nu ķeramies arī pie dienasgrāmatas. Drīz Bukijs iznāk no savas istabas, bet tūliņ aizsteidzas ārā no dzīvokļa ko nomurminot. Pēc minūtēm piecām tas uznāk augšā ar kādu savu draugu, iepazīstinot to kā priesteri. Abi puiši pazūd istabā, mēs vien paspējam pajautāt, vai mums gadījumā nevajadzētu atbrīvot viesistabu viņu aktivitātēm, bet viss esot kārtībā.

No Bukija istabas vien dzirdamas skaļākas sarunas un atkārtota Jēzus piesaukšana. Nedaudz jau izklausās pēc sektas un visa šī palikšana izvēršas diezgan dīvaina. Bet šī ir arī mūsu pēdējā nakts pie Bukija. Pēc laiciņa puiši iznāk no istabas, Bukija draugs no mums atvadās un tad arī beidzot noķeram mūsu kaučsērferi uz kādu vārdu. Parunājam par Džakartu, kur, izrādās, Bukijs ir bijis, un par dažām vietām Malaizijā. Bet tad arī puisis steidzas uz savu istabu, aizbildinoties, ka viņam jāpabeidz iesāktie darbi. Nu lūk – nezinām, vai puisis vienkārši nav runātīgs vai arī mūsos ir kāda vaina, bet tāda tad ir mūsu palikšana Kualalumpurā. Rīt pēdējā diena te pirms došanās uz Indonēziju!

**

Šīsdienas atklājums. Ir nepieciešami savi līdzekļi, lai tiktu līdz Āzijai, bet, tiklīdz esi galā, šeit pārvietoties ir pavisam vienkārši un diezgan lēti. Un daļēji tas ir pateicoties AirAsia budžeta aviokompānijai, kuras galvenā mītne atrodas tieši Kualalumpurā. Tā nu no Kualalumpuras var tikt uz vairāk kā 20 Āzijas valstīm par biļeti, kas maksā zem simt eiro. Un ar AirAsia var aizlidot arī līdz Saūda Arābijai, Indijai un Austrālijai. AirAsia ir ieguvusi Skytrax balvu par labāko zemo cenu aviokompāniju astoņus gadus pēc kārtas. Protams, budžeta aviokompānija savos lidojumos nepiedāvās bezmaksas uzkodas un dzērienus, arī lidojumam jāreģistrējas laicīgi, citādi par to būs jāpiemaksā. Bet tomēr – kas tad ir nelielas pūles, lai tomēr tik daudz ietaupītu!

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2989 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1397)

Nu ko – atkal Malaizija!

Sēstamies lidmašīnā uz Kualalumpuru. Tā, par brīnumu, ir pustukša, arī mēs tiekam steidzināti nemeklēt savas vietas lidmašīnas aizmugurē, bet gan sēdēt tuvākā rindā. Vēlāk gan izrādās, ka esam aizņēmuši kādu vjetnamiešu vietas, bet tās nu tiek nosēdinātas citur. Nez, kāpēc tāda vietu jaukšana, bet drīz esam gaisā un ielidojam Kualalumpurā 20 minūtes ātrāk kā paredzēts.

Pie nosēšanās pilots paziņo, ka vietējais laiks ir par stundu priekšā Vjetnamas laikam, kas šķiet nedaudz dīvaini, jo tam būtu jānotiek tādā gadījumā, ja mūsu lidojums būtu uz austrumiem. Pārgriezuši pulksteņus dodamies cauri pasu kontrolēm iekšā valstī. Ceļš no KLIA2 (Kuala Lumpuras starptautiskās lidostas) līdz pilsētas centram sastāda aptuveni pusotru stundu, kuru mēs dalām autobusā ar šķietami visām iespējamām pasaules nacionalitātēm.

Kualalumpurā esam jau trešo reizi un lidostu jau pārzinām, tāpat kā transportlīdzekļus. Esam sazinājušies arī ar Bukiju no Nigērijas, kas mūs jau gaida ierodamies. Un ārā, protams, ir ļoti karsts un sutīgs, temperatūra ir ap 34 grādiem, un, par spīti prognozēm un pilota brīdinājumiem par lietu, debesīs ir vien pāris draudzīgi mākoņi, kas ļauj saulītei aplaimot visu pilsētu.

Pēc stundas brauciena sasniedzam galveno autobusu un metro staciju. Šāds brauciens ar busu izmaksā trīs eiro katram, kamēr metro ir gandrīz divas reizes dārgāks. Nu jau zinām, kur atrast lētākās ēstuves un pabrokastot, bet tā arī līdz savai iemīļotajai indiešu ēstuvei netiekam, jo pa ceļam atrodam kādu lētāku vietiņu, kur saņemam rīsus ar olu, un esam gatavi tālākam ceļam. Metro sistēma jau zināma, viss vienkārši. Kualalumpura tomēr ir attīstītākā pilsēta Dienvidaustrumāziā un viss ir organizēts, labi transportu tīkli, vietējie runā angliski. Esam cilvēkos!

Paspējam gan pārkarst, gan atvēsināties metro, kur kondicionieris temperatūru pazemina par grādiem desmit vismaz. Sasniedzam dzīvokļu ēku kompleksu. Apkārt ceļas arvien jaunas augstceltnes, kamēr tām pa vidu vijas džungļi. Jā, ar katru reizi Malaiziju apmeklējam arvien pieredzējušāki. Ar katru reizi Malaiziju arvien vairāk iemīlam!

Mūsu draugs, protams, vēl nav gatavs mūs uzņemt, lai arī tā jau ierodamies pusstundu vēlāk kā paredzēts. Arī pagājušajā reizē viņš ļoti nesteidzās, tāpēc nu atliek vien sēdēt pie dzīvokļa lejā un gaidīt, kad kāds beidzot uzradīsies.  Mums blakus kāds ķīniešu paskata malaizietis ēd jēlas olas ar maizi – tā jēlo olu ēšana viņiem gan ir diezgan izplatīta. Nez, kā viņi no tās salmonellas baktērijas nebaidās.

Internets mums gan piējams tikai vienā no ēkas stūriem, bet labi, ka tāds vispār ir. Kā Arča paliek sargāt somas, mazi puikas ierauga izdevību mēģināt izspiest ko ēdamu, kamēr lielais milzis palicis nekustīgs. Bet visi pārējie ir ļoti laipni, visi runā angliski un piedāvā palīdzību. Atkal sākas tās pēkšņās lietusgāzes, kas acumirklī arī pāriet. Bet mēs tikai gaidām. Vietējie ar nemaz nepūlas ņemt lietussargus. Tie vienkārši pastāv zem jumtiņa, pagaida piecas minūtes, un lietus beidzies.

Pēc stundas gaidīšanas beidzot ierodas Bukijs un saka, ka kārtojis dzīvokli, jo viņa draugi vakar naktī tikai aizbraukuši, bet līdz pat šim brīdim esot bijis slinkums ko tīrīt. Vien mūsu zvans esot bijis tā motivācija visu „ātri” sakārtot. Bet nu atkal mums laipni tiek ierādīta sava istabiņa, tad Bukijs saka, ka mums noteikti vajag atpūsties, tāpat kā viņam. Puisis aiziet uz savu istabu un tā nu visu atlikušo vakaru viņu neredzam. Arī pagājušajā reizē nigērietis nebija diez ko sociāls.

Noslēdzam dienu ar vakariņām indiešu ēstuvē, kur arī pēc lūguma ēdienam nepievienot zivis, tie neaizmirst pa šķīvi izkaisīt anšovus, kas ir neatņemama ēdiena sastāvdaļa. Un tas arī viss. Tāds garš pārbrauciens, bet tāpat lētāks kā tad, ja pa taisno mēs dotos uz Indonēziju. Nu vēl nākamās divas dienas mums paredzētas karstajai Kualalumpurai!

**

Šīsdienas atklājums. Kualalumpura ir diezgan veca pilsēta, tā pastāv jau kopš 1857. gada. Pilsētu tajā laikā dibināja ķīnieši. Ķīniešu kalnrači ieradās uz šo teritoriju un tad arī radās nepieciešamība netālu dibināt pilsētu. Tomēr, kad valstī ir stipra lietus periodi, pilsētā plūdi ir ierasta lieta, jo tā atrodas pie Gombak un Klang upēm. Vietējie iedzīvotāji te jau ir pieraduši gatavoties plūdiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~12 eiro *140 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~2982 eiro)

Noietie km: ~5 (km kopš ceļojuma sākuma: ~1389)

VJETNAMA 111. – 132.DIENA

MALAIZIJA 57. – 63.DIENA

INDIJA 64. – 95.DIENA

Nu ko, jāsaka ardievas Malaizijai!

Bija patiešām lieliski, patiešām karsti!

Mostamies līdz ar Zainalu, kurš astoņos dodas darbā, tomēr atvadījušies paliekam dzīvoklī līdz pusdienlaikam. Lidojums ir vien astoņos vakarā. Dodamies uz daudzdzīvokļu ēkas jumtu, lai pēdējo reizi izbaudītu peldi baseinā ar skatu uz nebeidzamo automašīnu plūsmu starp palmām. Ārā vien 28 grādi, baseinā mums izdodas pat nosalt. Laikam sākam aprast ar to karstumu. Tikai sutīgais gaiss nedaudz traucē – arī šorti, kas salīmēti ar auduma līmi, jau sen atlipuši.

Indijas vīza šoreiz saņemta internetā, redzēs, kā ies ar tiem zīmogiem, bet visu darīsim laicīgi. Pusdienlaikā dodamies uz metro, lai nokļūtu centrā. Līdz tam pusstundas gājiens, paspējam sakarst, bet tad atkal kārtīgi atdzist aukstajā metro. Arča pa ceļam, ejot gar golfa laukumu, salasa četras golfa bumbiņas. Tādas mums ir arī no ASV. Bezmaksas suvenīrs atmiņām.

Vēl joprojām apbrīnojam vietējos, tērpušos džemperos.

Kualalumpuras stacija mums jau zināma, un laiks arī vēl ir. Dodamies uz Mazo Indiju, kas ir pavisam netālu. Indieši vairākus kvartālus aizņēmuši ar savām interesantajām lietiņām, apģērbu, ēdieniem un, protams, arī svecītēm un salūtu – pavisam drīz lielākie indiešu svētki – Gaismas svētki, kuru laikā būsim pie mūsu draugiem Banglorē. Indiešu rajoniņš ir lētāks, atceramies, ka iepriekšējo reizi te atradām arī alu. Tas gan bija stiprs, 16%! Šodien paēdam indiešu ēdienus vietā, ko atceramies no pagājušās reizes. Indiešu ēdieni ir visizdevīgākie. Jau esam tajās Indijas noskaņās. Paņemam šo to lidostai, jo Indijas pusē mums jāpavada tur visa nakts. Ar nākamo kaučsērferi tiekamies 10 no rīta lidostā, tā kā laika mums gana.

Autobuss līdz lidostai izmaksā trīs eiro katram, kamēr vilciens maksā 12 eiro. Pēc stundas brauciena sasniedzam milzīgo Kualalumpuras lidostu. Lidmašīna sarakstā uzrādās, tā kā viss labi. Tagad atliek vien gaidīt.

Ārā sāk zibeņot, debesis top gaišas ik pēc minūtes. Sākas lietusgāze, bet priecājamies, ka tas viss notiek tagad. Pēc divām stundām, kad mums jālido, viss noteikti būs pārgājis, kā jau Malaizijā ierasts.

Dodamies uz vārtiem nodot somas. Lidojumiem uz Indiju ir atsevišķa rinda somu nodošanai, un te ir gluži kā pašā Indijā. Grupas ar vīriem nesaprotami viens otram ko skaidro, haotiski staigā apkārt, bļaustās un neievēro nekādu rindu kārtību. Mums prasa vīzas, bet bez izlidošanas biļetēm iztiekam, lai gan tās arī jau sagatavotas. Mums gan prasa, vai somā līdzi nav šķiltavas. Tās mums ir, bet neatzīstamies. Ja jau līdz šim ar tām izdevies pārlidot, nekādu skādi taču neizdarīt arī tagad.

Šajā lidostā pirms ieejas nav somu pārbaudes un skeneri. Pareizi, te jau savējos neviens nespridzinās. Un arī pirms vārtiem somu pārbaudes ir pārsteidzoši vieglas. Izdodas ienest pat dažas mērces pie indiešu maizītēm. Šķidrumiem netiek pievērsta īpaša uzmanība. Ierasti sapūšamies ar smaržām un esam gatavi! Jālido uz Indiju!

Paldies, Malaizija, par jau otro skaisto reizi šeit!

Malaizija ir krāšņa, te ir sastopamas gandrīz visas Āzijas kultūras. Un tik apbrīnojama daba – koši džungļi, zilas pludmales un savvaļas dzīve. Indiešu tempļi, ķīniešu festivāli un aborigēnu rituāli. Tas viss ir atrodams Malaizijā! Neaizskartas ekosistēmas, maģiskas ainavas un krāsaina ikdienas dzīve. Vizuļojoši debesskrāpji, roku darinājumu tirdziņi un UNESCO apskates vietas. Un ēdiens, ar ko tik ļoti lepojas malaizieši. Tik daudz ko te izbaudīt! Bet nu – elle un Indija!

Mūsu izlidošanas vārti tiek mainīti. Esam kopā ar indiešu bariņu, vien viens gaišāks vīrs ir šajā lidojumā. Vēl divas reizes tiek pārbaudītas mūsu biļetes, līdz atkal ilgāk jāgaida līdz iekāpšanai lidmašīnā. Kad gaidām, mūs uzrunā kāds indietis. Tas saka, ka brīnās par mums – visiem rokās telefoni, cilvēki rindām sēž un neredz neko citu kā tikai telefona ekrānu, bet mums to rokās nav. Tas tā dīvaini esot. Sakām, ka telefons jau sen pārlieku daudz aizņem cilvēka dzīves. Un tikai retais saprot, ka lielāko dienas daļu nav jāpavada, skatoties ekrānā. Vīrs saka, ka sen neesot bijis Indijā, bet nu viss mainījies. Visi ar tām tehnoloģijām! Un dodas indieši mājās tieši uz šiem svētkiem – gaismas uzvaru pār tumsu. Būs aizraujoši.

Lidmašīnā indiešiem, gluži kā ķīniešiem ir grūti saprast, ka pacelšanās laikā no savas ierīces jāatvadās. Kādu stjuarts pat kārtīgi sabar. Lai gan edzam, ka vismaz puse lidmašīnas savus aparātus neizslēdz. Šajā lidmašīnā gan ir jocīgas zīmes – bezmaksas wi-fi. Kāpēc ko tādu jālīmē lidmašīnā, ja jau telefonam jābūt ieslēgtam lidojuma režīmā, kas neļauj pieslēgties internetam? Tas tikai visus mulsina un izraisa nepieciešamību sniegties pēc ierīces.

Tomēr ar visām ieslēgtajām ierīcēm paceļamies veiksmīgi. Lidojums ir četras stundas ilgs. Šajā laikā izdodas pazaudēt vienu indiešu blakussēdētāju, kas aiziet, atstājis savā vietā vien kurpes, un atgriežas tikai tad, kad lidmašīna nolaižas. Stjuartes, stumdamas savus ratiņus, savaino Arča garās kājas, kas neietilpst mazajā vietā starp sēdekļiem, un tūliņ steidz nest ledu. Protams, lidmašīnā tā jau auksti, Arča no ledus atsakās. Kāds vīrs pašā lidmašīnas priekšā ir nokaitinājis darbiniekus, kas ar viņu runā jau stingrākā tonī. Indietis priekšā ko sludina, tur kādu melnu grāmatu un pa visu lidmašīnu skaidro savu patiesību.

Nolaišanās arī ir veiksmīga. Aiz lidmašīnas durvīm vīrieti sagaida vesels bars apsargu. Tā ir, ka joko lidojumā.

Nu ko, sveika, Indija! Esam pārliecināti, ka šī būs īsta pārsteigumu zeme!

Nu lidostā ik uz stūra stāv apsargi ar ieročiem. Pirms bagāžas saņemšanas ir e-vīzu izsniegšana. Te jāpiemin, ka vīzas taisījām internetā, un tās ir jau apmaksātas un izdrukātas. Atliek vien aizpildīt kādu lapeli un saņemt zīmogus. Bet nekas nav tik vienkārši. Lapelē jāieraksta viesnīcas nosaukums un adrese. Tā kā paliekam pie kaučsērfera, nekā no tā mums nav. Ierakstām lauciņā “Hotel India”, cerot, ka ar to būs gana. Tomēr nekā. Viens pēc otra indieši mums jautā, kas tā par viesnīcu – vajagot īstu.

Interneta lidostā nav bez maksas. Mēģinām kādam tīklam pieslēgties, bet nekas nesanāk, un lidostas darbinieki sāk palikt nepacietīgi, jau pārbauda tos dokumentus, kas viņiem nemaz nav jāredz. Mapītē pie mūsu pašdarinātajām izlidošanas biļetēm ir arī bukleti par islāmu. Tas noteikti situācijai nepalīdzētu.

Beigās izdodas uziet nesen meklētās naktsvietas arī bez interneta, un lapelē ierakstām kādu nosaukumu, kas, liekas, varētu pilsētā arī atrasties. Un nostrādā! Tiekam palaisti tālāk, mūsu pasēs iespiesti zīmogi. Nepareizajā vietā – pie bērnu sadaļas.

Tagad jāiziet rokas somu pārbaude, ar mums aizkavējies vien sludinātājs no lidmašīnas. Izrādās, indiešu ebrejs. Tas jautā, vai esam no ASV. Kad sakām, ka no Latvijas, tas turpina atkārtot :”Ahā, Āfrika!” un tad stāsta, cik ļoti mīl dievu, kāds viņš ir laimīgs ar savu grāmatu, kas laikam ir Bībele indiešu rakstībā, un tā joprojām.

Mūsu soma ir vienīgā, kas vēl brauc pa apli. To saņēmuši, apsargiem pajautājam, vai varam palikt lidostā pa nakti. Lai gan tikko bija jānosauc viesnīcas rezervācija, ceram, ka tā bija tikai formalitāte. Un tā arī ir. Apsargi saka, ka naktī lidostu slēdz. Bet ārpusē ir soliņi, uz kuriem var gulēt.

Nu ko – ārā ir 27 grādi, salikti āra ventilatori. Laiks jāgriež atpakaļ, pēc vietējā laika ir pusnakts. Tepat gaida daži vietējie, varbūt taksisti. Bet mēs ejam uz soliņiem, tālāk no galvenās ieejas. Vienā krēslā guļ arī suņuks.

Nolemjam gulēt uz maiņām. Kā nekā atrodamies ārā un, ja iemigtu mēs abi, visdrīzāk pamostos fotografējošu indiešu pūlī. Jau tagad tiekam paklusītēm iemūžināti. Pat apsargi iznāk ārā, lai paskatītos, kā vietējie uz mūsu darbībām reaģē. Un tad pretējā krēslā pie mums iekāpj klibs suņuks. Ņu kā viņš izdomāja izvēlēties tieši mūs? Noliekam tam gabaliņu indiešu maizes, ko suņuks gan neēd. Apsedzamies ar kapucēm un dvieli, lai nespīd gaišās galvas, un pirmā nakts Indijā var sākties!

**

Šīsdienas atziņa: Ikviens no mums spēj darīt ko labu, un tā ir lieta, ko nekad nevajadzētu pakautrēties darīt.

*

Iztērētie līdzekļi: ~11 eiro *120 eiro lidojums (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1447 eiro)

Noietie km: ~7 (km kopš ceļojuma sākuma: ~751)

Nu ko – pēdējā pilnā diena Malaizijā!

Zainals jau agri devies darbā, bet mēs paguļam ilgāk un nedaudz pievēršamies arī pēdējam Ķīnas video. Šodien jāsaņem Vjetnamas vīza, bet š to jāpaspēj arī apskatīt! Interesanti, ka vakardien mums uzrakstīja kāda malaiziete, kas mūs Kualalumpurā atradusi pēc internetā ievietotajām bildēm. Un viņa vēlas pievienoties mūsu šīsdienas pastaigai. Meitene gan raksta ļoti bieži un uzdod simtiem jautājumu par katru mūsu soli, kas liekas nedaudz aizdomīgi, tomēr tikties piekrītam.

Dzīvoklī sanāk arī neliela nelaimīte. Verot vaļā logu, nokrīt viens no rokturiem. Lai arī Zainals sākumā saka, ka viss kārtībā, vēlāk pieprasa rokturi nopirkt vietā. Labi, ka Arčam visu izdodas salabot. Visiem logiem tie tomēr tādi uz robežas, pat bailes taisīt kādu vaļā.

Dodamies uz centru. Līdz metro ir krietns gabaliņš kājām, un paspējam kārtīgi pārkarst. Tik sutīgs! Ja karstumu vēl var izturēt, tad to, ka vidu laiku visur viss pil, gan ne. Kā reiz biļešu automāts nojūdzas un pie darbiniekiem nākas rakstīt iesniegumu, lai atgriež mums to pusotru eiro. Vismaz tas notiek operatīvi, un esam braucamajā.

Drīz nokļūstam vajadzīgajā gala pieturā. Ir jau plkst. 13.00 – šajā laika mums bija jau jātiekas ar svešo meiteni. Neko padarīt. Jau brīdinājām, ka nezinām, cik ilgi metro iet un interneta jau mums arī nav.

Ar vietējo palīdzību atrodam ceļu uz parku un izrādās, tas atrodas pie tā paša KL torņa, tā kā atkal jākāpj kalnā. Pagājušo reizi gan gaidījām bezmaksas busiņu, bet nu jāsteidzas. Nonākuši kalna virsotnē, sasveicināmies ar tiem pašiem papagaiļiem, kas sargā ieeju Zoodārzā, un dodamies uz parku, kuram, kā tad atklājas, ir veselas četras ieejas. Nu ko, galvenā ir kalna pakājē, tā ka skrienam parkam cauri uz leju. Mūs gan sagaida vilšanās. Pie galvenās ieejas neviena nav. Jau pusdivi.

Esam bijuši divās no četrām parka ieejām un skaidrs, ka nu jau laiks doties izpētīt parku vieniem. Pirms takām saliktas brīdinājuma zīmes par indīgām čūskām, skorpioniem un citām radībām. Esot katra paša atbildība. Šajos džungļos uztaisīti vairāki skatu torņi un tos savienojoši trošu tiltiņi. Teritorija ir diezgan plaša, un priecājamies, ka izdevies nofotografēt parka karti. Tā mēs takās orientējamies, kamēr citi tūristi aiziet pa tām, kam galā strupceļš. Šeit gan ir ļoti sutīgs, krekli ir pilnībā slapji, sviedru lāsītes dedzina acis, un vēl kādi miniatūri odi sēžas uz kājām, atstājot niezošas pumpas. Ceram vien, ka nav kādi denginieki. Krūmos skan signalizācijas kukaiņi – tie, kurus tā nokristījām pēc pārpratuma Belizā. Naktī ejot pastaigā, tur tiešām domājām, ka esam šķērsojuši kādu ar signalizāciju sargātu īpašumu, lai gan vēlāk izrādījās, ka ir tādi kukaiņi, kas tik skaļi māk dziedāt.

Izejam bambusu taku un atrodam palmas daudzdzīvokļu māju augstumā. Nu īsti džungļi pilsētas vidū! Šis Kualalumpuras eko parks ir viens no vecākajiem pastāvošajiem mežu rezervātiem valstī! Bet te ne vien tādi brīnumi atrodami. Malaizijā ir arī Gomantong alas, kur atrodamas svīru dzimtas putnu ligzdas (nezinām, kā šos putniņus sauc latviski), kas lietotas retākajam, godātajam un vislielāko spēku dodošajiem ķīniešu ēdieniem – šo putnu ligzdas zupai. „Swiflets” (kā angliski sauc putniņus) taisa savas ligzdas no savām kaltētām siekalām, tā ir arī zupas galvenā sastāvdaļa. Kad šīs siekalas tiek pievienotas buljonam, tās izšķīst, kļūstot par tādu kā želatīnu. Ir divu veidu ligzdas – baltās un melnās. Baltās ir vērtīgākas, jo taisītas tikai no siekalām. Un kilograms šādu balto siekalu maksā apmēram četrus tūkstošus ASV dolāru.

Bet atgriezīsimies pie mūsu parka! Te ir arī kempinga vietas, bet viss izskatās diezgan pamests. Arī apmeklētāju nav daudz. Drīz uznāk lietus, dodamies ārā no parka pa trešo ieeju. Tur izdodas noķert kādu interneta savienojumu. Uzrakstām meitenei, ka meklējām viņu, bet nevarējām taču zināt, ka parkā ir vairākas ieejas. Pasakām, ka piecos būsim vēstniecībā, un nosūtām adresi.

Tad, sagaidījuši, kamēr lielās lietus lāses pierimst, dodamies uz Petronas dvīņu torņiem. Zainals mums teica, ka starp tiem atrodas kāds templis, kur lēti var iegādāties veģetārus ēdienus. Lai arī liekas kas galīgi neriktīgs, dodamies to templi meklēt. Gājēju pārejas Malaizijā neviens neievēro, arī gājējiem domātie luksofori nestrādā. Tā nu ceļus šeit šķērsojam skrienot.

Protams, starp torņiem nevienam templim vietas nav, bet pašu torņu iekšpusē, kur atrodas gan iepirkšanās centrs, gan visādi biroji, atrodam ēdienu stāvu. Pārsteidzoši, ka šādā vietā ir arī ēdieni zem eiro. Tomēr porcijas nav īpaši lielas, tāpēc dodamies tālāk. Ceļmalās bieži redzamas ēstuvītes, kur pulcējas vietējie. Un tur arī var atrast visu ko garšīgu un lētu. Bieži ir tā, ka jāsamaksā par rīsiem, un tad saņemto rīsu šķīvi pats var papildināt ar jebko no bufetē pieejamā. Pēcāk nāk darbinieks un uz lapiņas saskaita, cik tad būs jāmaksā. Par katru paņemto vienību jāpiemaksā aptuveni 25 centi, neatkarīgi no daudzuma. Tā kā labāk ēst vienus salātus un daudz, nevis maz, bet no visa kā. Salāti te ir ļoti interesanti, arī gurķis ar ananāsu.

Paēdam par pusotru eiro kopā un, kamēr vēl laiks, dodamies apskatīt gan ķīniešu templi, gan mošeju. Pases mums jāsaņem vien piecos, kā rakstīts mums izsniegtajā lapelē. Ķīniešu templī tūrists tālu iet nevar, bet mošeju gan kārtīgi var izstaigāt. Mums atkal tiek piešķirti mētelīši, šoreiz zaļā krāsā. Pašā lūgšanu zālē netiekam, bet vismaz nav neviena, kas mums atkal stāstītu visas tās dīvainās lietas. Jāpiemin, ka iepriekš mums dāvātos islāma bukletiņus atstājam kādas metro pieturas bibliotēkā. Te ir dažas pieturas, kur iespējams atstāt savu veco lasāmvielu, un pretī paņemt citu. Korānu gan atstājam. Palasīsimies. Un no šīs mošejas paņemam bukletiņu par musulmaņu ēšanas stilu. Tur rakstīts, ka cilvēkam nevajadzētu ēst nepieciešamības vai baudas dēļ, bet gan tāpēc, lai uzturētu ķermeni, kas pēc tam varētu pielūgt Allāhu. Bukletā minēts, ka musulmaņi nedrīkst kritizēt ēdienu, tiem nevajadzētu ēst no zelta vai sudraba šķīvjiem, kā arī sēdēt blakus kādam, kas ēd cūkgaļu vai lieto alkoholu un citas neatļautās vielas, jo tā šis musulmanis paužot savu atbalstu aizliegtajām darbībām. Jauki ir tas, ka ēdienu nedrīkstot atstāt šķīvī – tāpēc, ka neesot zināms, kurš gabaliņš tad ir svētīts. Tomēr nez, cik liela daļa no musulmaņiem pie tā visa pieturas.

Tad lēnām dodamies uz vēstniecību. Ir tikai divdesmit minūtes pāri četriem, tā kā vēl ir laiks. Tomēr, nokļuvuši pie iestādes, redzam, ka tās vakara darba laiks ir no diviem līdz pieciem! Nu re – ja būtu atnākuši tikai piecos, kā mums lapiņā rakstīts, savas pases varētu arī nesaņemt!

Ejam iekšā un uzreiz dodamies pie lodziņiem saņemt vīzu. Mums atnes vienu pasi, prasot, vai tad neesam no vienas valsts. Kā tad ne! Dāmai nākas steigties meklēt arī otru pasi. Īsti nav laika šādiem pārpratumiem. Tomēr Arča pase arī atrodas un drīz pārbaudām datus. Viss kārtībā, vīza derīga veselu mēnesi no 10. decembra. Tagad tikai jādomā, vai no Indijas kaimiņvalstīm arī kādu izdosies apmeklēt.

Dodamies prom no vēstniecības puspiecos. Malaiziešu meitenei laikam tomēr nebūs lemts mūs satikt. Atbildi no viņas neesam saņēmuši, un vēl pusstundu negaidīsim.

Izņemam naudiņu bankomātā, lai pietiktu rītdienas braucienam uz lidostu, un nedaudz apmaldāmies remontu slēgtajos ceļos. Bet tad jau esam metro, un atvēsināmies līdz garajam gājienam uz Zainala dzīvokli.

Mūsu draugs ierodas pašā vakarā, un pārmijam arī vēl pāris vārdus par mūsu dažādo pieredzi ceļojumos. Ir jauki, ka Malaizijā izdevies atgriezties pie kāda jau zināma cilvēka. Bet ja rīt – atkal ceļā!

**

Šīsdienas atziņa: Ir lietas, kam vienkārši nav lemts notikt. Un tātad tā tam arī jānotiek!

*

Iztērētie līdzekļi: ~9 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1316 eiro)

Noietie km: ~15 (km kopš ceļojuma sākuma: ~744)

Visu nakti ārā spēcīgi zibeņo.

No rīta Zainals saka, ka tā nav nekāda retā parādība. Un bieži, protams, arī kādu sasper. Tas esot tāpēc, ka vietējie neklausoties brīdinājumus, un arī pa visu lietu spēlē futbolu.

Zainala plāns ir doties šīsdienas ekskursijā jau agri, lai izvairītos no svētdienas atpūtnieku pūļiem. Tomēr septiņos rītā nekādi nesanāk izbraukt, jo knapi tajā laikā vien pieceļamies. Pagatavojam mums visiem brokastis no vakardien pirktajām rīsu nūdelēm, un tikai tad, kad modusies jau puse Kualalumpuras, dodamies ceļā. Zainals pastāsta, ka šeit stāvvietu cenas ir atšķirīgas – jo tuvāk pirmajam stāvam, jo dārgākas. Mūsu draugam mašīna stāv divus stāvus zem pirmā, bet vislētāk mašīnu novietot piecus līmeņus zem pirmā stāva.

Ārā ir karsts, saulē vairāk kā plus 35 grādi. Viss, kas pie sandalēm pielīmēts ar superlīmi, jau sen atlipis. Arī līmei šī temperatūra kopā ar augsto mitruma līmeni ir neizturama. Ar mašīnu traucamies cauri rīta satiksmei. Apkārt arvien tiek celtas augstceltnes, taču, lai arī malaizieši esot pārņemti ar savām ēkām, vēl joprojām džungļu aizņem veselus 60% valsts teritorijas.

Pēc pusstundas brauciena nokļūstam Batu alās. Batu alas ir alu tempļu komplekss, viena no populārākajām hindu dievu pielūgsmes vietām ārpus Indijas. Šīs alas esot apmēram 400 miljonus gadu vecas. Šeit bijām arī pirms diviem gadiem, taču tad notika rekonstrukcijas darbi. Bet tagad viss tik skaisti uztaisīts! Augstās kāpnes, kas ved iekšā kalnu alās, ir sakrāsotas varavīksnes krāsās. Milzīga statuja tās sargā, kamēr augšup un lejup jau staigā cilvēku pūļi – gan tūristi, gan tie, kas templī nāk pielūgt savus dievus. Arī mēs dodamies pa stāvajām kāpnēm uz templi. Te gan jāatceras par piemērotu apģērbu, vai arī vienkārši lakatu, ko apmest ap kājām un pleciem.

Apkārt skraida arī makaku bari. Zīmes vēsta, ka mērkaķus barot nedrīkst, tomēr, samaksājot vietējiem pāris centus, var dabūt sauju riekstu, ko mazajam dzīvniekam pasniegt. No tiem gan arī jāuzmanās, jo ass nags vai zobs ādā var novest pie dažādām slimībām. Mērkaķi, protams, pie cilvēkiem te pieraduši, un nemaz nekautrējas lēkt arī mugurā un raut no rokām ārā plastmasas maisiņus, ko tie asociē ar ēdienu.

Iekšā alās tempļi un indiešu dievu statujas ir atjaunotas, viss tik košās krāsās! Protams, pirms ieiešanas katrā templī jānovelk apavi. Un tad arī var vērot indiešu kolektīvo dziedāšanu, uguns degšanu un citus rituālus. Paskatoties augšup, var redzēt arī debesis, kas spīd pa lielu dabīgo lūku. Arī te ir mērkaķēni, kas ātri vien no tūrista saņem kāroto.

Pēc ilgāka laiciņa pašā galvenajā alā dodamies lejā. Mērkaķēni mūs pavada, jo Arča nemaz nenobīstas tos pacienāt ar sēkliņām, ko esam paņēmuši līdzi. Baroti gan tiek paši mazākie, jo lielie tēviņi var arī sadusmoties par to, ka uzreiz netiek atdoti visi gardumi. Pašā kalna pakājē mūs uzrunā kādas ķīnietes, jautājot pēc foto. Jau domājam, ka atkal būs jāfotografējas, bet tad izrādās, ka meitenes lūdz nofotografēt viņas! Jā, te taču nav kā Ķīnā!

Tepat ir vēl citi tempļi, veltīti dažādiem dieviem. Pirms katra no tiem jānovelk apavi. Indiešu tempļi ir patiešām krāsaini un skaisti! Un tik daudz dievību, ko iepazīt! Atceramies, ka mūsu indiešu draugi teica – viņiem taču tik forši – katrai lietai savs dievs. Ja vajag naudiņu, pielūdz vienu, ja vajag vairāk bērniņus – pielūdz citu. Par visu padomāts! Un vienā no tempļiem redzam īpašo kokosriekstu rituālu. Pirms tempļa ieejas ir novietota kaste, tiek dalīti kokosrieksti. Indieši ņem katrs savu kokosriekstu, to aizdedzina, un sašķeļ pret kastes malu tā, lai kokosrieksta daļas tad iekrīt kastē. Ko līdzīgu esam pieredzējuši Indijā, tikai piemirsies, kam īsti tos kokosriekstus ziedoja.

Staigājam gar tempļiem un dalām sēkliņas arī baložu bariem. Atceramies, kā vasarā pie mums sēkliņas ēda mūsu draugs Hernando no Meksikas. Izrādās, ka ne visās pasaules malās pieejamas saulespuķu sēkliņas ar visu čaulu. Puisis tās bēra mutē un košļāja tāpat. Tikai tad iedomājāmies viņam parādīt, kas tad īsti ar sēkliņām jādara.

Nokļūstam pie Hanumana tempļa – šis indiešu dievs radīja Šrilanku. Tik daudz interesantu stāstu ir par indiešu dieviem – esam lasījuši arī grāmatas. Bet par to visu vairāk pastāstīsim tad, kad būsim Indijā. Un šis tas būs izlasāms arī mūsu Āzijas grāmatā, kas jau decembrī būs grāmatu plauktos.

Zvanot zvaniņus indieši piesaista uzmanību savai precei. Lielāko daļu no tirgus sastāda ziedu vīteņi, ko indieši nes tempļos. Žēl vien tas, ka indiešu dievi nemāca vietējiem nemēslot dabā. Kur indietis iet, tur paliek miskaste.

Pēc Batu alām dodamies uz kādu ciemu pavisam netālu. Zainals ir nolēmis ar mums iziet kādas džungļu takas. Izvēlējies viņš īsāko gājēju ceļu, lai nebūtu pārāk jāmokās šajā karstumā. Un tā drīz nokļūstam kādā stāvlaukumā, ko ieskauj vien džungļi. Zainals novieto auto, tālāk dodamies kājām. Bet necik ilgi pa ceļu neejam, jo Zainals drīz nokāpj upes krastā un sāk brist ūdenī. Jā, izrādās, vesela puse no pastaigas jāpavada brienot pa upi! Labi, ka ūdens ir dzidrs un patīkami vēss.

Ejam cauri džungļiem pa šaurām taciņām, līdz nokļūstam pie milzīgām notekcaurulēm. Jā, arī tām jāiet cauri! Iepinamies lipīgos zirnekļu tīklos, cerot, ka nevienu indīgu nesatiksim. Lai gan te indīgu radībiņu nebūt netrūkst. Uzkalni, lejas, liānas, pie kā pieturēties, kad kāja slīd arvien dziļāk dubļos, un milzīgas koku saknes, kas savijušās tīklos. Un upe. Esam pavisam pārsteigti. Lai arī mazais malaizietis pastaigu laikā ir ļoti lēns, nu tas kāpelē un lēkā pa akmeņiem kā īsts cirka meistars.

Dažreiz no biezās lapotnes un sakritušajiem kokiem uz mums nonāk skudras, kas uzreiz sāk kost, citu reizi jāuzmanās no tiem džungļu augiem, kam ir asi ērkšķi. Atceramies, kā Meksikas džungļos kāds vietējais mūs brīdināja, ka šāda adatiņa, iekļuvusi ādā, virzās arvien dziļāk, līdz nokļūst asinsvadā un tad līdz pašai sirsniņai.

Esam pārliecināti, ka patstāvīgi šādas takas neizstaigātu. Lai arī skaidri zinām, ka esam gatavi ļoti daudz kam un pārvarēt varam arī neiespējamo, šo ceļu vienkārši nevarētu atrast! Jau sen būtu apmaldījušies! Kā nekā liela daļa laika jāpavada brienot pa ūdeni, un tikai reizi pa reizei var redzēt izmītas taciņas, ko par gājēju celiņiem noteikti nenosaukt. Izrādās, ka ir arī vietējie gidi, kas tūristus šajās takās vadā par 20 eiro.

Pēc stundas gājiena sasniedzam skaistus ūdenskritumus. Te iespējams arī nopeldēties, bet, gluži kā Brazīlijā, tūliņ klāt ir arī mazas zivtiņas, kas kož kājās. Zainals saka, ka tās ir tās pašas zivtiņas, ko izmanto SPA procedūrās. Tā kā te viss glaunais kāju SPA par brīvu. Arčam gan viena zivtele pārkož kāju līdz asinīm. Jāuzmanās gan no dēlēm. Arī tās šeit atrodamas. Bet šoreiz tikai Zainals tiek pie dēles – laikam tā sajūt vietējās asinis.

Uzrāpjamies augšā kalnā, līdz redzam tos pašus ūdenskritumus no augšas. Un tad sasniedzam kādu populārāku vietiņu – te ir daudz vietējo, kas nedēļas nogalēs džungļos paliek arī teltīs. Diez kas nav. Bet, ja esi vietējais, tad jau zini, ko sagaidīt no šīs zaļās paradīzes. Vienīgi mums gan nebūtu patīkami atrasties tādā konstantā mitrumā. Sutīgs gaiss, apkārt vien ūdens.

Atpakaļ dodamies jau gar šosejas malu. Arča, tikko izpeldējies, iet ar apenēm, lai tās izžāvētu. Tas, protams, piesaista garāmbraucēju uzmanību – daudzi taurē un sveicina. Bet pastaiga super! Nemaz nevarējām iedomāties, ka atrodamies pavisam plaša lielceļa malā. Bet pastaiga gan ir vienreizēja. Un Zainals ir priecīgs, ka izdevies mums sniegt kaut nelielu ieskatu džungļos. Vismaz Malaizijas džungļos, ko iespējams izbaudīt pavisam tuvu galvaspilsētai.

Atpakaļceļā piestājam pusdienās. Un jautājam mūsu draugam, kā tad var zināt, vai restorāns ir labs. Te tomēr ēstuves ir ik uz stūra – kā tad viņš izvēlas to vienu starp simtiem? Izrādās, ka Zainals meklē vietu, kur ir visvairāk cilvēku. Tieši tas arī liecina par to, ka ēstuve ir laba. Tomēr mēs arvien atturamies no gaļas un zivs ēdieniem. Te ir karsti, visi produkti saulītē un šādā sutoņā ātri bojājas. It sevišķi svaiga gaļa. Vietējo kuņģi arī ir daudz izturīgāki kā mūsējie. Arvien apbrīnojam Zainalu – puisis, tikko līdis pa džungļiem, zemi un barojis mērkaķus, pat nenomazgādams rokas ķeras pie rīsu šķīvja. Jā, te bieži ēd ar rokām, ko mēs neizmēģinām.

Nokļūstam mājās pēcpusdienā, visi diezgan noguruši. Mēs ķeramies pie dienasgrāmatas ierakstiem, bet Zainals dodas uz kādu tikšanos – jāpārdod taču īpašumi! Ārā sāk līt un atkal zibeņo. Šoreiz pavisam tuvu.

Pagatavojam vakariņas un, sagaidījuši Zainalu, atkal iegrimstam sarunās. Diena ir izdevusies!

**

Šīsdienas atziņa: Ja ir tā lieliskā iespēja pabūt pavisam citā vidē kopā ar pavisam citādiem cilvēkiem, tā jāizmanto! Jāizjūt tradicionālās garšas, jābūt kopā ar vietējiem, un jāmetas iekšā piedzīvojumā!

*

Iztērētie līdzekļi: ~4 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1307 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~729)

Kā jau plānots, dienu sākam ar peldi jumta baseinā.

Mūsu draugs devies nelielā pārgājienā ar saviem draugiem jau septiņos rītā. Mēs šo laiku izmantojam mājaslapas pilnveidei un nelielai atpūtai. Lai tiktu uz peldbaseinu, jāizmanto īpaša karte, kas ir tikai dzīvokļu kompleksa iedzīvotājiem. Tomēr mums Zainals arī tādu piešķīris. Uz jumta atrodas arī trenažieru zāle. Lieliska vietiņa, ko lai citu saka!

Ar Zainalu esam sarunājuši tikties vienos dienā, lai dotos uz kādu indiešu templi, kuru apmeklējām arī pirms diviem gadiem. Tikai tad šo templi atjaunoja. Bet Zainala kā nav tā nav, viņš pārrodas tikai pēc diviem, un pēc kārtīgās pastaigas vēlas nedaudz atpūsties. Tā nu atliekam tempļa apmeklējumu uz nākamo dienu, un nospriežam doties uz lielāko Malaizijas iekštelpu krāmu tirgu.

Protams, Zainals mūs turpina iepazīstināt ar Malaiziju. Malaizija ir pasaules lielākā dabīgās gumijas ražotājvalsts. Arī pasaules lielākā gumijas cimdu izplatītāja. Šī valsts ir mājvieta pasaules lielākajai karalisko kobru populācijai, kas ir pasaules garākās indīgās čūskas (tās var sasniegt līdz pat piecarpus metru garumu). Runājam arī par ēdienu. Tas malaiziešiem ir svēts. Un malaizieši vienmēr sacenšas ar saviem kaimiņiem taizemiešiem. Tomēr Zainals ir pārliecināts, ka neviena pasaules nācija viņus nepārspēj. Jāatzīst, ka ēdieni tiešām šeit ir lieliski. To pašu domājām arī pagājušajā valsts apmeklējuma reizē. Un populārākais auglis šeit ir duriāns. Kā Zainals saka, malaizieši no duriāna var uztaisīt jebko, te ir pat duriāna kafija. Ir tādas duriānu kafejnīcas, kur, samaksājot divus eiro, duriāna produktus var ēst, cik uziet. Zainals stāsta, ka tad nākamās trīs dienas čurā duriānu, atraugājies pēc duriāna, un visu citu. Tomēr nu nav īstā sezona. Pašlaik tirgū atrodamais duriāns nāk no Taizemes, un tas neesot tik garšīgs kā vietējais. Šo augli audzē tikai trīs pasaules valstis – Malaizija, Taizeme un Indonēzija. Duriāns ir milzīgs auglis ar ļoti izteiktu smaržu, kas vairumam cilvēku liekas pat nepanesama. Jāatzīstas, mēs bijām gatavi kam daudz trakākam, kad to pagājušo reizi mēģinājām. Lai arī tiek apgalvots, ka pats auglis ir brīnumgards, tas nelikās tik īpašs. Nepatīkamākais šķita pati duriāna konsistence, kas ir kā mīkla, līdz ar to pats auglis arī garšo pēc pelmeņa. Klāt prasījās pat krējums un etiķis! Bet nu katram jau citādas tās garšas kārpiņas. Tomēr interesanti, ka duriānu ir aizliegts pārvadāt gan sabiedriskajā transportā, gan baudīt viesnīcu numuriņos tieši augļa specifiskās un spēcīgās smaržas dēļ, ko izraisa vairākas tā ķīmiskās sastāvdaļas. Arī Malaizijā, gluži kā Singapūrā, arvien varam iemūžināt zīmi: “Nekādu duriānu!” Un neaizmirsīsim Malaizijas palmu plantācijas, no kurām arī nāk tā cilvēka organismam ne tik draudzīgā eļļa. Bet klimats palmu audzēm te ir tiešām piemērots.

Atkal Malaizijas karstumā dodamies uz metro. Sestdienā ar mašīnu neesot prātīgi braukt milzīgo sastrēgumu dēļ. Šodien temperatūra ir sasniegusi plus 33 grādus. Kā Zainals saka, Malaizijā ir tikai divas aukstas nedēļas, kad temperatūra nokrītas uz tiem saldējošajiem plus 18 grādiem. Tad visi ģērbj biezās jakas. Nespējam vien noticēt! Bet tad atceramies, ka, ceļojot Latīņamerikā, arī apradām ar augstajām temperatūrām, sevišķi tik bieži guļot teltī. Kad bija plus divdesmit grādi, arī mēs ģērbām jakas. Bet te arī šajās temperatūrās vietējie staigā kārtīgi saģērbušies.

Nokļūstam tirgū, kas nemaz nav tik liels. Zainals saka, ka neko jau nevar gaidīt no iekštelpu tirgus. Bet ārā tagad tirgoties grūti, jo tuvojas lietus sezona un lietavas ir arvien biežāk. Arī tagad ik pa laiciņam uzlīst un sper zibens. Lielākais prieks tirgū ir par gardo maltīti – atkal gan ēdam indiešu maizes ar dažādām mērcēm, jo tās ir lētākās, bet ir forši! Smejam, ka katrā no lielveikala stāviem ir ēstuves. Malaizieši ēdienu tiešām uztver nopietni. Un, piekrītam Zainalam, ka te tomēr garšas indiešu ēdieniem no tiem, kas pasniegti pašā Indijā, atšķiras. Ir patiešām lieliski.

Dodamies atpakaļ mājās caur iepirkšanās centru. Tas ir liels, tomēr saprotam, ka Malaizija ir viena no tām valstīm, kur izdevīgāk ir ēst ēstuvēs, nevis pašam ko gatavot. Vienīgais, kas sanāk izdevīgāk, ir kartupeļi un nūdeles. Bet dārzeņi ir pārsteidzošās cenās, un Zainals paskaidro, tas tāpēc, ka tie visi ir importēti. Malaizieši ar dārzeņu audzēšanu nenodarbojas, lai gan zeme ir auglīga. Tie koncentrējas uz gaļas produktiem un jūras veltēm. Tāpēc bieži veģetārie ēdieni ir pat dārgāki kā tie, kas ar gaļu.

Sasniedzam Zainala dzīvokli, un, pirms puisis dodas uz biznesa tikšanos, vēl pasēžam un parunājam. Puisis stāsta par savu darbu. Nekad iepriekš viņš nebija strādājis normēto darba laiku ar obligātajām stundām noteiktās dienās. Bet nu kā nekustamā īpašuma aģents darbojas Oyo – jeb AriBnb līdzīgā uzņēmumā, kas no klientiem īrē dzīvokļus, lai tos pārveidotu īrei tūristiem. Respektīvi, ja vēlies izīrēt savu dzīvokli, kompānija maksā tev noteiktu summu reizi mēnesī, kamēr tā tavu dzīvokli izmanto izīrēšanai kādam citam pa dienām. Ja noteiktā laikā dzīvoklis kompānijai nenes peļņu, tad tie pārtrauc līgumu. Ar šādām lietām Zainals nodarbojies daudz. Viņš stāsta, ka vissliktāk ir strādāt pie indiešiem, kas nevēlas izmaksāt algu, bieži vien apšmauc. Tomēr minimālā alga Malaizijā ir tāda pati kā Latvijā. Vien pases malaiziešiem kotējas augstāk kā mūsējās – tas nozīmē, ka ar tām vieglāk ceļot, vīza nepieciešama daudz retāk.

Zainals stāsta, ka Austrālijā gan malaiziešus nemīl, jo tie bieži tur brauc strādāt nelegāli. Gluži kā filipīnieši brauc uz Malaiziju. Tomēr Malaizijā ir milzīga ķīniešu populācija, kuru saknes te atrodamas jau simtiem gadu. Un ķīnieši ir arī tā bagātākā Malaizijas grupa. Tie kaut kā ar naudu māk apieties. Nopelna, iekrāj, investē. Septiņi no desmit celtniecības projektiem ir ķīniešu. Ja arī malaizieši ko sāk darīt, tad tiem galu galā nepietiek zināšanu un kvalifikācijas, tāpēc pašus būvdarbus tie arī uztic ķīniešiem.

Runājam arī par kaučsērfingu. Zainals stāsta savu pieredzi, mēs dalāmies savējā. Kaučsērfings tomēr ir lielisks veids, kā iepazīt vietējo dzīvi, ja nu gadījumā stopēšana izpaliek. Un Āzijā mums tomēr ar tiem stopiem gāja grūtāk. Un vietējais transports ir tik lēts, ka var krietni ietaupīt laiku un pūles. Neesam gan kā krievi – ļoti daudzi mums stāstījuši, kā tad ceļot vispār bez nekādiem līdzekļiem. Tas tiešām ir pārsteidzoši! Tiešām ekstrēmi! Bet Zainalam gan krievu kučsērferi nepatīk, viņš visbiežāk tiem arī atsaka. Visā Malaizijā un Dienvidaustrumāzijā par šīs tautas pārstāvjiem atsauksmes esot sliktas. Lielākoties tāpēc, ka satiktie krievu ceļotāji tiešām visu uztverot ļoti „budžetīgi”. Jā, lai arī kaučsērfings ļauj ietaupīt, galvenā ideja ir abpusēja dalīšanās. Ja namatēvs izlīdz ar istabiņas sniegšanu un pārējām ērtībām, kas nāk līdzi dzīvoklim vai mājai, tad pretī tas sagaida sarunu, varbūt kopīgas maltītes gatavošanu, noteikti kopīgas aktivitātes un atsaucību. Krievu tautības cilvēki visbiežāk atbraucot, nometot mantas, un darot savas lietas. Uzskata, ka ir pieņemti ciemos, un tā tam arī jāpaliek. To esam redzējuši arī paši. Un tajos mirkļos nespējām vien nobrīnīties, bieži neticējām, ka visu var uztvert tik pašsaprotami. Tā tomēr nav! Vienmēr jābūt pateicīgam par katru palīdzīgo roku!

Kā Zainals aizgājis, sacepam veikalā nopirktos kartupeļus gan sev, gan mūsu draugam. Pēc pieredzes, daudziem aziātiem mūsu ceptie kartupeļi nav gājuši pie sirds, bet tad jau redzēs. Vēl trīs dienas Malaizijā, un tad jau atkal tā elle un Indija!

**

Šīsdienas atziņa: Ir jābūt nedaudz trakam. Bet ļoti pieticīgam. Jābūt pārdrošam. Un pateicīgam. Atvērtam. Bet piesardzīgam. Un to visu iemāca ceļš!

*

Iztērētie līdzekļi: ~7 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1303 eiro)

Noietie km: ~6 (km kopš ceļojuma sākuma: ~721)

Ak, Kualalumpura!

“Kuala” burtiski nozīmē “Dubļains”, bet “Lumpur” – “divu upju sateka”. Šī pilsēta savu nosaukumu ieguva pēc tās novietojuma starp Gombak un Klang upēm. Lai gan Kualalumpura ir viena no visstraujāk augošajām pilsētām pasaulē, pilsētas statusu tā ieguva vien 1972. gadā. Līdz ar tropisko lietusmežu klimatu, lieli plūdi ir regulāri musonu sezonā, īpaši pilsētas centrā un citās zemās vietās. Vidējas pilsētas augstums ir 66 m v.j.l. Pagājušajā reizē pirms diviem gadiem trāpījām tieši lietus laikā. Un viss tiešām bija applūdis.

Nu ko – rītu sākam ar peldi baseinā. Bukijam atstājam jau sagatavotas brokastis un ziņu internetā. Šoreiz peldamies arī ar indiešu bērniem. Tie gan ir daudz tumšāki kā indieši, ko iepazinām Indijā iepriekšējo reizi. Šie laikam no dienvidiem, kurus satiksim šajā Indijas braucienā.

E-pastā atnāk arī Āzijas grāmatiņas makets. Pavisam drīz tā būs nopērkama! Būs pabeigta mūsu stopēšanas grāmatu sērija!

Vēlāk satiekam arī Bukiju, kas no istabas iznāk ar draudzeni. Nemaz nepamanījām, kad meitene ieradās – naktī vai tad, kad peldējāmies baseinā. Pārmijam pāris vārdus, malaiziete un nigērietis ir tiešām jauki, tāpēc sarunājam tikties kādu no dienām, kuras vēl šeit pavadīsim. Bukijs piekodina, lai dodam ziņu, kad vien esam Malaizijā.

Šovakar gan izpaliek gan Helovīnu ballīte, gan kaučsērferu tikšanās kādā bārā, jo mums jātiekas ar mūsu nākamo namatēvu astoņos vakarā. Bet esam pārliecināti, ka arī tā būs vienreizēja. Un tā ar auksto metro dodamies uz centru, lai šo to vēl šodien paspētu apskatīt.

Ārā trīsdesmit divi grādi un sutīgs. Naktī bija 27. Jā, pie šiem laikapstākļiem vēl jāpierod. Pie metro izejas kādam garāmgājējam pajautājam virzienu un tas laipni mūs aizved līdz kalnam, kas iet uz KL torni. Uz to esot tikai viens ceļš. Nu jākāpj kalnā, bet mēs gaidām bezmaksas minibusiņu, kas ved līdz virsotnei, jo esam slinki tādā karstumā ar lielajām somām. Kamēr gaidām busiņu, katrs atrodam savu āra ventilatoru (jā arī tādi te ir), pie kā atvēsināties.

Sasniedzam Kualalumpuras KL torni, kas ir viens no augstākajiem torņiem pasaulē un augstākais telekomunikāciju tornis Dienvidaustrumāzijā. No šejienes redzami apbrīnojami skati uz pilsētu, bet pašā tornī ieejas maksa mums ir par augstu. Te gan ir daudz ko darīt – mini Zoodārzs, akvārijs, teātris un eko parks. Satiekam tos pašus papagaiļus, ko pirms diviem gadiem. Tie pirms mazā Zoodārza sveicina apmeklētājus. Nez, vai viņi mūs arī atceras. Ejam garām tualetēm, kur pagājušajā reizē notika matu un drēbju mazgāšana. Tad mūs atrada darbinieki, un teica, ka tualetēs mazgāties nedrīkst.

Kad ārā sāk zibeņot un dārd pērkons, mēs dodamies lejā no kalna. Jauki, ka atkal esam jau zināmā vietā. Šoreiz apskatām arī vietiņu, kur vakarā paredzēta kaučsērferu sanāksme. Restorānā nav tik lēti, kā bija teikts. Un alus bāru neatrodam vispār. Malaizijā alus un citi alkoholiskie dzērieni ir ļoti dārgi, jo malaizieši ir musulmaņi un alkoholu nelieto. Tāpēc ballēties te nebūt nav izdevīgi.

Un šis ir īsts “balto” rajoniņš, kur atrodas visi bāri un hoteļi. Kādā šķērsielā spēlējas arī melnie mērkaķi, kas mazajiem makakiem nepatīk. Vismaz Indijā. Tomēr te, protams, ir dārgāk, tāpēc dodamies uz autoostu, kur atceramies ēstuvītes tās ceturtajā stāvā.

Prieks, ka atkal esam te. Un te tiešām paēst var pat zem eiro. Vien vietējie mēģina mūs apšmaukt. Kaut kā neiet viņiem ar to matemātiku. Bet paēduši esam, ietaupījuši arī. Beidzot atkal nogaršojam to tradicionālo Nassi Lemak – rīsus, gatavotus kokosriekstu sulā ar olu un riekstiem.

Nu varam doties uz galveno laukumu, lai vēl nedaudz pabaudītu pilsētu pirms došanās ārpus tās pie Zainala. Ārā vietām ir lijis. Tas Malaizijas laiks ir tiešām neparedzams. Bet vismaz skaidrs, ka lietusgāzes uznāk un pāriet. Tās vēl nav ilgstošas. Patiesībā, Kualalumpurā ir vidēji 200 lietainu dienu gadā. Bet par zemām temperatūrām te noteikti nav jāsatraucas. Jāpiemin, ka Malaizijā atrodas arī viens no vecākajiem pasaules lietusmežiem. Tas ir 130 miljardus gadu vecs un tajā atrodamas vairāk kā 10 tūkstoš augu sugu, tūkstoš taureņu veido, 140 dzīvnieku sugu, putni, čūskas un visādi kukainīši. Malaizija ir pārbagāta. Un, ja pierasts pie tās smacējošā klimata, tad te tiešām ļoti daudz var izbaudīt.

Gar centrālo mošeju šodien tiek laisti tvaiki un izskatās ļoti skaisti, bet nesaprotam, vai tas ir dekoratīvi, vai vienkārši – lai noslēptu netīrās upes, kas šajā vietā satek.

Apsēžamies galvenā laukuma zālītē un vērojam apkārtni. Tad mums blakus piesēžas kāds indietis (pēc izskata tā spriežam). Bet vīrs saka, ka ir no Šrilankas. Bēglis. Šrilankā tagad esot politiskā krīze. Nez, cik situācija ir patiesa un vai šī ir zīme – kā nekā no Indijas dienvidiem Šrilanka nav tālu, tāpēc domājām braukt arī uz turieni. Vīrs stāsta, ka tagad ir nemieri starp tās valdību un oponentiem, notiek spridzināšanas. Mums viņš parāda kādu lapeli ar apliecinājumu par bēgļa statusu. Protams, nezinām, vai tā ir īsta, vai vīrs vienkārši ko izprintējis no interneta, jo galu galā viņa lūgums mums ir palīdzēt. Stāstām, ka mēs šoreiz nebūsim tie izdevīgākie tūristi, tomēr sniedzam vīram 50 centus. Nav daudz, bet droši vien viņš dienā ne vienīgos šādus saņem.

Caur pazemes iepirkšanās centriem, kas te ir līdzīgi kā Ķīnā, tikai miniatūrā versijā, sasniedzam metro. Malaizijā metro sistēmā nav tik viegli orientēties, bet ar nelieliem pārpratumiem līdz galapunktam tiekam. Vienīgās bezmaksas tualetes te ir metro stacijās. Nav kā Ķīnā, kad vismaz par to nekad nav jāuztraucas. Te tualetēs ir arī tualetes pods, bet papīra vietā blakus podam ir trubiņa ar ūdens padevi. Jā, kā jau musulmaņi, vietējie šeit papīra vietā lieto ūdeni. Un tad arī viss ir sašļakstīts.

Metro galapunktā ierodas mūsu draugs Zainals! Kas to būtu domājis – atkal tiekamies Malaizijā! Apmaināmies interesantiem ceļojumu stāstiem, kamēr dodamies ārpus pilsētas centra ar auto uz Zainala dzīvokli. Pa ceļam piestājam kādā ēstuvītē, un nevaram beigt brīnīties, cik lētas vietiņas zina vietējie. Glauns restorāns, bet visi paēdam par četriem eiro kopā.

Kualalumpurā satiksme ir nebeidzama. Kā nekā te dzīvo deviņi miljoni. Zainalam tas gan liekas mazs skaitlis, salīdzinājumā ar tiem, ko pieredzējis Taizemē vai Ķīnā. Tiekam uzvesti 12B stāvā. Šai ēkai nav ne 13., ne 14. stāva. Redz, skaitlis “13” ir nelaimīgs rietumniekiem, savukārt ciparu “4” vispār nelieto ķīniešu ēkās. Jā, ķīnieši ir visur. Un tik ceļ tās ēkas! Arī Zainalam pieder četri īpašumi un viņš to vien dara kā pērk un pārdod. Aziātiem tā esot ierasta lieta, jo katram dzīvē esot pienākums iegādāties vairākus īpašumus. Interesanti. Bet forši tas, ka Zainalam nav sēdošais darbs. Tikai operē ar saviem dzīvokļiem. Pastāstām, ka latvietim gan ierasts nopirkt vienu īpašumu, drīzāk jau māju, un tad ieguldīt tajā. Šeit tā neesot, tāpēc uz šo krietni var nopelnīt. Ārpus Kualalumpuras vienistabas dzīvoklis maksā 40 tūkstošus eiro. Esam 22 km no centra. Bet foršākais, ka pat visnolaistākajā ēku kompleksā jābūt baseinam. Bez tā vispār iztikt nevarot. Tā kā rītdienu noteikti atkal sāksim ar peldi. Šoreiz gan baseins atrodas uz jumta, kas dāvā pavisam neaizmirstamus skatus!

Esam arī saskaitījuši mūsu apmeklētās valstis – katram 76, abi kopā esam bijuši 74. Mūsu telefona aplikācijā to kopskaits ir 202, tā kā tuvojamies puspasaulei (pēc mūsu skaitļiem). Tikai uz priekšu!

**

Šīsdienas atziņa: Te nu jāpiekrīt – „dzīve ir ceļš, nevis galamērķis”.  Dzīvosim tā, lai katrs no tās mirkļiem būtu īpašs! Jo galā mūs visus tāpat gaida viens.

*

Iztērētie līdzekļi: ~10 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1296 eiro)

Noietie km: ~10 (km kopš ceļojuma sākuma: ~715)

Jauna diena karstajā Malaizijā!

Beidzot izguļamies tiešām labi. Istabiņā, kur paliekam, ir kondicionieris, ko gan nākas paslēgāt – bez tā pagulēt nevar, ar to pēc laiciņa paliek auksti, jo tas nav regulējams. Bet ir forši!

Mūsu kaučsērferis ilgi guļ, jo ir apslimis. Traucēt viņu negribam. Bet nezinām, kā ieslēgt plīti, lai gan mūsu draugs mums sapircis gan roltonus, gan olas vārīšanai. Atstājam Bukijam ziņu internetā un ejam tepat dzīvokļa apkārtnē paēst. Ēstuvītes ir simtiem, viss tur rakstīts gan ķīniešu, gan angļu valodā. Mēs gan esam nolēmuši tiešām neēst gaļu ielas ēstuvēs, tāpēc pasūtām veģetāros ēdienus. Malaizieši gan ir īsti gaļēdāji, tāpēc mūs pārtver izveicīgākais, kas gatavs gaļas vietā nūdelēm pievienot vairāk dārzeņus. Saņemam milzīgas porcijas ar līdz šim visdīvaināko zupu, kādu esam ēduši. Tai klāt tiek pasniegtas skābākas un asākas mērces, un garša ir vienreizēja! Tieši tā – Malaizijas ēdiens ir apburošs! Un, tā kā gaļa klāt nebija, saņemam jaukas atlaides, līdz ar to paēdam par eiro katrs.

Atgriežamies dzīvoklī, cerot, ka Bukijs būs pamodies. Ļoti vēlamies izmazgāt drēbes, dabūt interneta paroli, lai nopublicētos, un, galu galā pajautāt, cik ilgi varam šeit palikt – vēl četras naktis Malaizijā, bet citu kaučsērferi neesam meklējuši. Mūsu jaunais draugs tomēr guļ, tāpēc dodam viņam laiku, atkal uzrakstām ziņu, ka būsim peldbaseinā – lai viņš mums pamāj no balkona, kad pamodies.

Ir jau vienpadsmit, mēs dodamies uz trešo stāvu, kur mūs gaida dzidri zilais baseins. Šoreiz arī apsargs nāk pajautāt, vai te dzīvojam, jo tikai rezidenti drīkst lietot baseinu. Vīram pietiek ar mūsu “jā”, tāpēc varam peldēties un sauļoties augstceltņu ielenkumā.

Bet tad no balkona beidzot māj Bukijs.

Satiekam puisi, kurš izskatās tiešām nomocījies. Esot kāds vīruss. Bukijs atvainojas, ka nevar ar mums pavadīt laiku un piedāvā piezvanīt saviem draugiem, kas mūs varētu izklaidēt. Bet mēs taču esam pašpietiekami, un visu varam izdarīt paši! Mums tiek parādītas veļasmašīnas un gāzes plīts funkcijas. Bet uzzinām arī to, ka Bukijs ļoti bieži uzņem viesus, un jau rītdien ciemos brauc kāda meitene no Vjetnamas. Tātad – jāmeklē kaučsērferis. Nedaudz ar puisi parunājam, tas mums dod pagaršot afrikāņu ēdienu, kas sastāv no govs iekšām un ādas. Izskatās pārāk nepievilcīgi, tāpēc atsakāmies, aizbildinoties, ka mums asi ēdieni neiet pie sirds. Tad sagatavojam rakstus, kas iekavēti, un video. Uzrakstām ziņu vairākiem kaučsērferiem, bet Kualalumpurā glābiņš ir arī viesnīcas – istabiņu pašā centrā var atrast arī par 5€. Daudzi kaučsērferi dzīvo tālu ārpus centra, tāpēc nav jēgas tērēt laiku un naudu šādā braukāšanā – var satikties ar kādu arī tāpat.

Kaučsērfingā atrodam arī daudzus pasākumus Kualalumpurā, tāpēc turpmākās dienas arī saplānojam visu ko. Bet tad mums uzraksta Zainals – puisis, kas uzņēma mūs Kualalumpurā pagājušajā reizē. Un arī šoreiz viņš ir gatavs mūs izguldīt! Vēl nezinām, cik ilgi, bet glābiņš ir!

Nu ko – jādodas uz centru! Būs iespēja apskatīt to naksnīgajās gaismās.

Nokļūstam metro. Jādodas tieši tumšajos padebešos iekšā. Bet brauciens ir veselu stundu, tāpēc ceram, ka viss izlīs un neatnāks uz dzīvokli, kur balkonā izkarinātas tikko mazgātās drēbes. Priecājamies par malaiziešu valodiņu. Nu tiešām izklausās tāda sena cilšu valoda “pumburuburu”. Bet viss ir arī angliski, tāpēc, ka Malaizijā ir ļoti daudzas tautības. Un arī mums orientēties viegli. Metro gan tā temperatūra ir tik zema, ka gribētos uzvilkt jaku, kas nav paņemta līdzi.

Malaizijā dzīvo 32 miljoni cilvēku un Kualalumpura ir lielākā pilsēta, protams. Populārākie ir gaļas ēdieni, rīsi un nūdeles, bet ekstrēmākie ir grauzdētas bites, govs plaušas, tārpi un konservētas olas, ko jau pagaršojām Ķīnā. Bet ar pārējo neriskēsim. Daudz ir zivju ēdienu, bet redzam, ka tās tiek vilktas ārā no netīras upes, tāpēc drošāk ir pieturēties pie augiem.

Drīz sasniedzam centru. Pie metro atkal sēž diedelnieki un cilvēki ar fiziskām nepilnībām. Skumji. Ķīnā viss bija daudz tīrāks, sakoptāks un sakārtotāks. Šeit tiešām ir ļoti ekstrēmi. Un tieši šodien to arī ievērojam. Pagājušajā reizē bijām jau izbraukuši cauri Filipīnām, varbūt tāpēc Malaizija nepavisam nelikās noplukusi.

Pa skaļajām ieliņām, kas pilnas tirgotājiem, nokļūstam līdz pirmajam templim, kas ciet. Saprotam, ka infocentra bukletiņos pieejamā informācija ir nepareiza. Bet tūliņ tam blakus ir indiešu templis, kur, kā ierasts, ar apaviem iekša nedrīkst iet. Lai gan paņemts līdzi lakats, ar ko apsegt kājas, iekšā laidējs to neuzskata par pietiekamu, un ar prieku apsien tempļa lakatu mums ap gurniem, un varam doties iekšā.

Indiešu tempļi ir skaisti, apkārt attēlotās dievības jau zināmas. Atceramies stāstus no Indijas – jau pavisam drīz būsim tur! Daudzi mums jautā, kāpēc vēlamies tur atgriezties, ja jau reiz daudz apskatījām. Eh, kā krievu meitene Šenženā mums teica, Indija ir kā Meksikāņu seriāls. Tad ir tā sajūta “Es tevi mīlu! Nē, es tevi ienīstu! Mīlu! Nē, ienīstu!” Tieši kultūra un senās zināšanas ir tas, kas pievelk. Nē. Nevis hindusims. Noteikti ne virtuve. Vai daba. Tieši daļa dzīvesveida, ajūrvēda, dažādas mācības. Pievelk kā magnēts. Un ja pievelk, tad taču vajag ļauties!

Apskatījuši indiešu templi, ejam saņemt apavus. Tur jau stāv divi „baltie”, kas angliski kurpju izsniedzējam jautā, cik jāmaksā par somu nodošanu un kāpēc ar zeķēm nedrīkst. Tādi dīvaini. Nu kāpēc tā jājautā? Pēc vēl pieciem šādiem jautājumiem vietējas arī sāks prasīt samaksu. Kā arī, ārzemnieki ir tādi nedaudz apvainojoši, kas rada sliktu iespaidu par tūristu. Šādi cilvēki mums tiešām nepatīk. Būtu sēdējuši mājās.

Dodamies uz nākamo templi ,kam, pēc infocentra kartes, jābūt slēgtam. Bet tas ir vaļā, un nu nedaudz atgriežamies ķīniešu kultūrā, kas te ienākusi. Ziedojumi, vīraki un sarkanie kupoli. Jauki.

Un tad dodamies uz nacionālo mošeju. Ceļš ir bedrains, ar atvērtiem kanalizācijas vākiem un visādiem šķēršļiem. Ja neskaties zem kājām, var traki beigties. Līdz mošejai ceļu nav viegli atrast. Tās gājēju ietves tad ir, tad nav. Un vairāk gan to nav, bet policiste atļauj šķērsot lielo tiltu, kamēr mums seko divas ķīniešu tūristes, kas arī vadās pēc kartē atrodamajām takām, lai gan tās dzīvē neeksistē.

Tā nokļūstam mošejā, bet tur apsargs nelaiž mūs iekšā. Tas sūta uz citu ieeju aiz stūra. Savukārt arī nākamās ieejas apsargs mūs aizsūta aiz stūra. Gar skaisto mošeju uztaisīts baseins, bet nu ir bez ūdens, iekšā tajā ir atkritumi. Un liekas, ka zem dažiem tiltiņiem te kāds arī nakšņo. Priekš šādas skaistas būves viss ļoti nolaists.

Sasniedzam īsto ieeju, kur arī jāatstāj apavi un jāapģērbj gari paltraki. Arčam vien tāpēc, ka kājās ir šorti. Apskatām mošeju, un tad mūs uzrunā kāda dāma. Uz vārda šiltītes rakstīts “brīvprātīgā”. Nu ko – paklausīsimies arī par to islāmu. Sieviete stāsta, ka lūgšanas notiek piecas reizes dienā, un pirms katras no tām musulmaņi mazgā seju, kārtīgi izskalodami muti un degumu, mazgā kājas un rokas. Tā vispār ir laba prakse, lai izvairītos no visādām saslimšanām. Tad dāma paskaidro, ko nozīmē visi lūgšanu vārdi un kas tad īsti atrodas lūgšanu zālē. Mums tiek sniegti bukleti un īpaši norādīti Korāna panti, kuri saistās arī ar kristietību. Galvenā ideja tāda, ka patiesībā visuvarenais ir tas Allāhs, un tas esot apliecināts arī Bībelē, tikai ne tieši – jāmeklē tie noteiktie panti.

Liekas, sieviete nospriedusi, ka viņas rokās nu ir divi kristieši, kas jāpievērš citai reliģijai. Uh, tas mums nemaz neiet pie sirds, īpaši reliģiskās tēmas, par kurām nemaz nevajag sākt runāt. Katram ir sava pārliecība, savs “dievs” un “guru”, savs ceļš. Un nav pareizi uzspiest otram savu viedokli, savu ticību. Bet mēs vienkārši paklusējam, tā kā gan kristietības, gan islāma un visu citu reliģisko pārliecību tēmas mums nemaz nav tik pazīstamas. Varbūt ko interesantu pastāstīs.

Tante sniedz mums arvien jaunus bukletus gan angļu, gan krievu valodās. Un skaidro, ka Allāhs ir vienīgais dievs, mēs visi esam viņa vergi, un mūsu pienākums ir sekot Korānā rakstītajam. Sakām, ka šādas grāmatas mums nav. Un brīnumi notiek – tiek sameklēts Korāns angļu valodā. Un piešķirts mums bez maksas. Esam īpaši.

Jau lēnām sākam izlocīties, ka šodienai pietiks, bet tante arvien mūs pārliecina palikt uz vakara lūgšanām. Izjautā, vai tiešām varēsim atnākt citu reizi, kad atrunājamies, un sniedz mums saldumus, lai mēs to pusstundu vēl pagaidītu. Sieviete daudz runā un stāsta, kā šī reliģija glābj tos, kas to piekopj, un, cik jauki būtu, ja mēs paliktu. Un tā bez gala.

Pateicībā par Korānu un saldumiem nolemjam vēl pusstundu palikt, lai redzētu desmit minūšu lūgšanu. Sieviete jau arī ir tiešām jauka, nav pārāk uzstājīga, tāpēc arī šādai sirsnībai grūti atteikt.

Uz brīdi dāma pazūd, lai nomazgātos pirms līgšanas. Mēs tiekam nosēdināti, lai palasītu bukletus. Garām iet daudzi, viens mūs uzrunā, jautādams, no kurienes esam. Kad atbildam, tas saka, ka zinot Jūrmalu un Ventspili. Ohoo! Negaidīti! Malaizietis esot bijis Latvijā pirms gadiem desmit. Bet tad atpakaļ ir arī mūsu brīvprātīgā gide, un nu jau jautā par ceļojumiem. Kad pastāstām par mūsu nākamo pieturvietu un neizdevušos mēģinājumu iegūt Pakistānas vīzu, tā jautā par musulmaņu valsti Indonēziju. Sakām, ka nedaudz baisi, ka tur notiek tādas dabas katastrofas. Bet dāmai ir izskaidrojums. Tas ir Allāha pirksts. Redz, tas tāpēc, ka indonēzieši saka, ka esot pārliecināti musulmaņi, bet tajā pašā laikā pielūdz arī dabas dievības. Un, tā kā tie daudz ziedo jūrai un ūdens dieviem, Allāhs tiem uzsūtīja cunami. Bet tie, kas tajā laikā bija mošejā, izglābās, jo vilnis apgāja mošejai apkārt, to neskarot. Tas esot Allāha brīdinājums.

Indonēzijas problēma esot arī lielais homoseksuāļu un transvestītu skaits. Tur, kur Indonēzijā bija paredzēts praida gājiens, Allāhs nupat bija izrāvis zemi un apgriezis vietu kājām gaisā. Bet turpat esošā musulmaņu māja palikusi neskarta. Sieviete satraucas par Malaiziju. Redz, te arī palielinoties homoseksuāļu skaits. Bet, tā kā tiem lemts ciest no Allāha pirksta, tie apdraud arī pārējos. Nevar jau zināt, kad noteiktajam homoseksuālim jāmirst, un var sagadīties tā, ka tajā brīdi atrodies viņam blakus, un pašam sanāk ciest. Bet tam taču nevajadzētu notikt ar musulmaņiem, vai ne?

Korānā rakstīts, ka neticīgie reiz vēlēsies, ka tomēr savā dzīvē būtu izvēlējušies islāmu.

Katrā ziņā ir baisi dzirdēt kādu stāstām par ko augstāku, kura vergs tas ir. Ar tādu pazemību, ar tādu bijību. Liekas – ja mēs kā iebilstu stāstītajam, varētu tikt arī nolinčoti. Protams, nevaram spriest par šo cilvēku izvēli pielieties tieši islāmam. Un ir jauki, ka tie labprāt ārzemniekus ar savu reliģiju iepazīstina. Tomēr liekas, ka pasaule ir nedaudz plašāka par to grāmatā rakstīto.

Drīz sākas lūgšanas, tiekam nosēdināti lūgšanu telpas malā ar vēl kādu japāņu tūristu. Tas ar savu gidu pavadījis jau vairāk kā trīs stundas. Mums atļauj gan filmēt, gan fotografēt. Lūgšanas nav ilgas, visi krīt ceļos, tad skar grīdu ar pieri, un atkal ceļas kājās. Šādu lūgšanu jau esam redzējuši.

Kā lūgšana beidzas, pie mums pienāk mūsu gide un pie japāņa gids, kas šodien stāstījis viņam. Nu mošejas darbinieks aicina mūs visus izmēģināt lūgšanu tās pašas zāles maliņā. To varot darīt jebkurā valodā, vien jāprasa piedošana un jāsaka kāda svētība. Mēs ar Arču atsakāmies, bet japānim vairs nav ko zaudēt. Viņš te pavadījis jau pārāk daudz laika. Nevaram saprast, vai tiešām vīrs vēlas apgūt islāmu vai vienkārši nemāk atteikt tāpat kā mēs.

Tiek paskaidrots, kā jāliek galva pie zemes, un japānis to dara, kamēr mēs četri viņu vērojam. Tas pietupjas, pieliec galvu, pagaida un atsēžas atpakaļ. Malaizietis mudina japāni šo procesu darīt lēnāk. Japānis atkārto. Beidzot pie grīdas pieliek pieri un degungalu, kā paredzēts, un musulmanis uzreiz izsaucas: “Jā, šādi ir labi!” Bet tad japānis saka: „Es nedzirdu dievu”. Abi musulmaņu gidi mudina to pagaidīt, atbilde atnākšot pati. Sieviete mums pačukst, ka šajā procesā droši var arī raudāt, jo šī lūgšanu poza esot vistuvākā dievam, tas visu redzot un dzirdot.

Pagaidām kamēr japānis beidz lūgties un visi dodamies ārpus zāles. Mūs vēl kāds sacienā ar pīrādziņu, sieviete sniedz vēl divas konfektes un mudina mūs atnākt arī rīt, lai labāk visu iepazītu. Bet šķiet, ka jau tagad ir daudz par daudz. Iemetam ziedojumu kastītē divus eiro un parakstāmies viesu grāmatā. Viss. Ar islāmu pietiks krietnam laiciņam. Tagad vēl Korāns tagad jānēsā līdzi.

Ārā jau tumšs. Tā šodien nepaspējam uz kādu torni, bet vēl jau laiciņš priekšā. Dodamies uz metro, lai brauktu atpakaļ pie Bukija. Protams, ielu šķērsošana ir īsts pārbaudījums, jo te viss ir ļoti nesakārtots, tomēr ar vietējo palīdzību izdodas atrast arī gājēju ceļus uz metro. Vakarā cilvēku ir daudz. No metro stacijas dzirdam pēdējo saucienu uz nakts lūgšanām.

Nokļūstam dzīvoklī, bet mūsu draugs vēl joprojām guļ.

**

Šīsdienas atziņa: Lai pierādītu savu taisnību, nebūt nevajag apgalvot, ka citiem tādas nav.

*

Iztērētie līdzekļi: ~8 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1286 eiro)

Noietie km: ~8 (km kopš ceļojuma sākuma: ~705)

Esam Kualalumpurā!

Gulējuši neesam, bet drīz jau nolaišanās. Ķīnieši sāk mosties un  krēpoties. Nolaišanās ir veiksmīga, kāds nokliedzas “aleluja”, mūsu draugi uzreiz lec kājās, lai rautu somas ārā no skapīšiem. Bet tas viss jau bija sagaidāms. Tomēr nu – esam Malaizijā! Te jau esam bijuši iepriekšējā ceļa laikā, kad apmeklējām daudz vairāk vietiņu kā šoreiz. Bet nu tikai Malaizijas galvaspilsēta, jo nākamais lidojums ir jau pēc nedēļas. Šajā pieturvietā galvenais uzdevums ir uztaisīt tālākās vīzas. Un tāpēc uzreiz jādodas uz vēstniecībām.

Lidostā pārbaudes izejam veiksmīgi, neviens mums nav prasījis ne vīzu, ne izlidošanas biļeti. Un te jau malaizieši sagaida ar taksistu piedāvājumiem, bet pēc trakās Ķīnas liekas pat tādi kautrīgi savos jautājumos un piedāvājumos. Angliski te runā. Tikai tās zīmes ir smieklīgas. Malaizija ir īsts tautu sajaukums, līdz ar to arī angļu valoda te ieviesta no dažādām tautām dažādos izrunas un rakstības veidos.

Lidosta no centra ir ļoti tālu, vilciens maksā veselus desmit eiro, bet mēs meklējam lētāko variantu, un atrodam autobusu par 3€. Kualalumpura ir liela, un lielākā daļa līdzekļu aizies transportā, bet vismaz kaučsērferi esam atraduši.

Brauciens līdz centram ir ilgs, jo satiksme te ir mežonīga. Bet jūtamies superīgi – esam atgriezušies vietā, ko zinām, un kas atstājusi siltas atmiņas. Un civilizācija!

Nokļuvuši centrālajā stacijā pēc pusotras stundas brauciena, meklējam, kur noglabāt bagāžu, lai varētu pārvietoties nedaudz ātrāk. Šī stacija labi zināma, te pārlaidām vienu nakti uz grīdas pagājušajā ceļojumā. Bet bagāžas glabāšana maksā 10€ par somu dienā. Par šādu naudiņu var atļauties arī viesnīcu.

Tā nu ar visām somām ar metro dodamies uz Vjetnamas vēstniecību. Beidzot uz mums neviens neblenž un mūs nefotografē. Metro visi kārtīgi, neskrien brīvajās vietās – tās pat paliek brīvas – ja nu gadījumā iekāpj kāds, kam tās tiešām nepieciešamas.

Izkāpjam vajadzīgajā pieturā un sākam soļot. Daudzi ceļi gan slēgti, jo apkārt notiek remontdarbi, bet vēstniecību drīz atrodam. Un tur uz durvīm uzrakstīts – rīt un parīt ir brīvdienas. Tad seko nedēļas nogale. Tātad šī ir pēdējā un vienīgā diena, kad varam uztaisīt vīzu, jo jau otrdien lidojam prom!

Ieejam mazajā mājelē, tur paņemam anketas un skatāmies – nepieciešamas izlidošanas un ielidošanas biļetes, viesnīcas rezervācija un vēstule no skolas vai turpmākās darba vietas. Pases kopijas un bildes mums jau sagatavotas. Bet ko ar pārējo? Jautājam apsargam, vai mums visi šie dokumenti nepieciešami. Tas angliski saprot, kā lielākā daļa šejieniešu, un aizsūta mūs uz vīzu pieņemšanas un izsniegšanas lodziņu. Tur sieviete uzreiz jautā, no kurienes esam. Kā pasakām, ka no Latvijas, tā saka, ka nekas no tiem papīriem mums nav vajadzīgs, vien pases kopija un bildes! Lieliski! Jau nojautām, ka te vīzu dabūt būs daudz vieglāk kā Latvijā, Krievijā vai Ķīnā. Nu vien jautājums – cik jāmaksā un cik ilgā laikā to var uztaisīt. Redz, tā kā priekšā brīvdienas, vīzas ātrākā saņemšanas diena ir pirmdiena. Un tad skaitās, ka jāsūta ekspresvīza, jo tās sagatavo vienas darba dienas laikā – pārējās taču ir brīvdienas! Nu ko – ja pasūtām ekspresvīzu, tas izmaksā mums 60€, ja parasto, tad 50€. Protams, varētu jau riskēt un saņemt vīzu tajā dienā, kad mums ir lidojums uz Indiju, ietaupot 10€ katrs, bet tas būtu pārāk riskanti, jo vīzu izsniedz piecos vakarā, bet mūsu lidojums ir jau septiņos vakarā. Jau zināms, ka lidostā jābūt laicīgi. Tā nu viens aizpilda anketu, kur jāpiemin arī reliģija, otrs skrien izņemt naudiņu. Jautājums nu par vīzas termiņu. Anketā jāieraksta gan ielidošanas, gan izlidošanas datums. Tā arī nesaprotam, vai vīza tik piešķirta tieši uz mūsu izvēlēto termiņu vai vienkārši saņemsim trīsdesmit dienas, tāpēc ierakstām 10. decembri. Visus svētkus svinēsim Vjetnamā. Nu mums tiek piedāvāts piemaksāt vēl desmit eiro un dabūt vīzu jau šodien, bet vairs jau nav jāsteidzas. Nezinām, kā sanāks ar Šrilanku un Bangladešu – tas atkarīgs no vēstniecībām Indijā.

Atstājuši pases dodamies uz Kualalumpuras torņiem. Petronas torņi Kualalumpurā bija augstākās ēkas pasaulē laikā no 1998. līdz 2004. gadam, un vēl joprojām ir pasaules augstākā dvīņu ēku konstrukcija. Torņus augstumā nu pārspēj Taipejas “101 tornis” Taivānā un Dubaijas Burj Khalifa debesskrāpis. Debesskrāpju uzplaukumu, protams, piedzīvoja arī Ķīna, Saūda Arābija, ASV un Honkonga, kur arī tika uzbūvētas augstākas ēkas. Savukārt, lai izpildītu termiņu, Petronas dvīņu torņus cēla divi dažādi uzņēmumi. Japānas uzņēmums Hazama Corp uzcēla vienu no torņiem, bet otru – Korejas kompānija Samsung. Tomēr Hazama Corp kļūdījās konstrukcijā un celtniecības laikā atklāja, ka tornim ir 25 mm slīpums. Lai slīpumu labotu, pēdējie sešpadsmit stāvi bija jāceļ slīpi atpakaļ. Šos dvīņu torņus savieno tilts starp 41. un 42. stāvu, kas vēl joprojām ir pasaules augstākais divas ēkas savienojošais tilts.

Tepat ir arī dejojošās strūklakas un parks. Atpūtas vietiņas neskaitāmiem tūristiem. Bet apkārt ceļas augstceltnes – arī debesskrāpis ar 118 stāviem, ko plānots pabeigt 2020. gadā. To redzējām jau pirms diviem gadiem, un nu būvdarbi turpinās. Šī būs viena no augstākajām celtnēm pasaulē.

Un tik siltas atmiņas ir par šo parku, par mūsu laiku šeit pirms diviem gadiem. Tagad esam Malaizijā oktobra mēnesī, tad bijām novembrī. Karstums tas pats, bet parkā pie torņiem daudz kas jauns sabūvēts. Strūklakas, laukumu un, protams, augstceltnes. Nu ko, Kualalumpura, esam te jau otro reizi un staigājam tās pašas takas!

Pie torņiem vēl joprojām pārdod lēcas telefonu kamerām, kas spētu iekļaut visus torņus fotoattēlā, bet ja jau pirms diviem gadiem neiekritām, tad arī šoreiz ne. Kāds mazs puika sāk raudāt, ieraugot Arču. Tiešām ilgi un skaļi, rādīdams ar pirkstiem. Domājam, ka mazais sabijies no lielā, baltā vīra bārdas, bet tad tēvs dēlēnu atved pie mums – izrādās mazais tikai izmisīgi vēlējies Arča paspiest roku. Patiesībā, mazais sveicinās kā musulmaņi te, paņemot Arča roku un pieliekot to sev pie pieres. To izdarījis apklust. Nu re!

Vietējie ir laipni, smaidīgi, un visi kā viens zina angļu valodu. Karte strādā, viss saprotams, un vēl pilsēta jau apzināta! Jūtamies atkal kā mājās!

Drīz ar metro dodamies uz centrālo tirgu, kas gan vairāk domāts tūristiem, jo cenas ir augstas, vietēji te neiepērkas. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, ir daudz vairāk cilvēku. Tad jau bija sākušies lieti, varbūt tāpēc. Tagad tūrisma sezona vēl rit pilnā sparā. Dodamies pa mums jau zināmajām ieliņām uz jau zināmo ielas ēstuvīti, ko atceramies ar svaigi ceptajām maizītēm. Protams, mūs neviens te neatceras, cenu arī izdomā uz vietas, novērtējot mūsu izskatu. Bet ir labi. Malaizija ir dārgāka kā Ķīna, bet arī te var atrast visādus labumus.

Izstaigājam cauri košiem tirdziņiem, līdz nokļūstam galvenajā laukumā pie mošejām un valdības ēkām. Mošejā dzied sieviete, tad vīrietis. Kad skan mošejas, tas rada tādu baisu sajūtu. Atceramies arī citas musulmaņu valstīs, kur gulējām teltī – mošejām pievienojās kaucoši suņi, un tad jau varēja sajust šausmu filmu cienīgas izjūtas.

Bet te ir forši, tikai ļoti karsti. Ķīniešu grupas fotografējas sev ierastajā stilā, bet mēs vienkārši noguļamies zālītē un baudām sauli. Cik labi, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek!

Un tad arī laiks sazināties ar kaučsērferi. Te internetu nav jāmedī kā Ķīnā, tāpēc ir vieglāk. Un drīz jau atvēsināmies aukstajā metro ceļā uz pilsētas nomali pie afrobrazīlieša Bukija.

Metro ir zīmes, ka skūpstīties nedrīkst. Tomēr, lai arī liela daļa sieviešu staigā apsegušās lakatiem, te ir redzamas arī dāmas šortos un atkailinātiem pleciem, tā kā nav, ko uztraukties. Kualalumpura tomēr ir ļoti multikulturāla un diezgan atvērta pilsēta.

Ar kaučsērferi nav viegli. Bieži ir gadījies tā, ka namatēvs ir tik apradis ar savu mājokli, ka nevar iedomāties, ka citiem to atrast varētu būt grūti. Mums dotas norādes meklēt zaļu māju ar uzrakstu B1. Tik daudz zaļu māju ir riņķī! Labi, ka internets ir bezmaksas katrā ielas ēstuvītē, un sarunāties sanāk. Tad, kad it kā esam pie īstās ieejas un puisis saka, ka tūliņ būs, to gaidām jau 20min. Ievērojam, ka kāds tumšādainais rozā kreklā arī tepat kādu gaida, bet, tā arī nevienu nesagaidījis, dodas prom. Nesaprotam, vai tas bija mūsu kaučsērferis? It kā bildēs izskatās pavisam citādi. Bet nu lieli eksperti seju atpazīšanā neesam.

Atstājam mūsu bildi sarakstē. Drīz atnāk cits afrikānis – mūsu Bukijs – un nu jau dodamies augšā uz 13A stāvu. Jā, Malaizijā nav 4.,14. vai 24. stāva mājās, kuras cēluši ķīnieši. Tas tāpēc, ka ķīniešu valodā cipars “četri” izrunājas līdzīgi kā vārds “nāve”, līdz ar to no tā izvairās.

Mums tiek ierādīta sava istabiņa un uzreiz piedāvāta viskija glāzīte. Puisis pastāsta, ka Malaizijā mācās inženieriju jau piecus gadus, bet te palikt nedomā, jo neuzskata šo valsti par jauku dzīvošanai. Dzimis pats viņš ir Brazīlijā, bet jau bērnībā aizvest atpakaļ uz Nigēriju, no kuras tad arī pirms pieciem gadiem atbraucis uz šejieni. Te nekāda vaina – naktsklubi un mācības. Puisis gan apslimis un saka, ka šodien viņam jāatpūšas, līdz ar to mums tiek dots laiciņš sev. Ko darām? Dodamies uz trešā stāva atvērto peldbaseinu. Ir tik forši! Skati paveras uz nebeidzamo pilsētu, kamēr pašu dzidri zilo baseinu apņem augstas dzīvojamās ēkas.

Mūsu Malaizijas piedzīvojums ir sācies!

**

Šīsdienas atziņa: Bieži tieši sirsniņa būs tā, kas pateiks priekšā, vai ej pareizajā virzienā. Prāts ir pārāk ietekmējies no apkārtējo viedokļiem.

*

Iztērētie līdzekļi: ~5 eiro (izdevumi kopš ceļojuma sākuma: ~1278 eiro)

Noietie km: ~13 (km kopš ceļojuma sākuma: ~697)

ĶĪNA 29. – 56. DIENA

Our First Journey. 64 countries, 5 continents, 17 month. (Latvian)

"Ziemeļamerikas kokteilis"

"Ugunīgā Dienvidamerika"

"Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas"